Stenogramma: Latvijas Republikas 9.Saeimas ziemas sesijas ceturtā sēde 2007.gada 1.februārī

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Indulis Emsis.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas Sēžu
zālē!

Godātie kolēģi! Sākam Saeimas 1.februāra sēdi.

Kā parasts, pirms sēdes darba kārtības izskatīšanas mēs lemjam
par tās papildināšanu.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis Māra Krastiņa, Valsts pārvaldes un
pašvaldības komisijas priekšsēdētāja, priekšlikumu. Saskaņā ar Saeimas kārtības
ruļļa 51.pantu Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija lūdz izslēgt no Saeimas
1.februāra sēdes darba kārtības 25.punktu – likumprojekta „Grozījumi Valsts un
pašvaldību mantas atsavināšanas likumā” izskatīšanu trešajā lasījumā. Vai
deputātiem ir iebildumi? Nav iebildumu. Izslēgts no darba kārtības.

Saeimas Prezidijs ir saņēmis Mandātu, ētikas un iesniegumu
komisijas lūgumu iekļaut Saeimas 1.februāra sēdes darba kārtībā kā pirmo
jautājumu Saeimas lēmuma projektu „Par Kārļa Leiškalna 9.Saeimas deputāta
pilnvaru apstiprināšanu”. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav.
Darba kārtība ir papildināta.

Un visbeidzot Juris Dalbiņš, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas
novēršanas komisijas priekšsēdētājs, lūdz grozīt Saeimas 1.februāra sēdes darba
kārtību – pēc darba kārtības 15.punkta iekļaut tajā Aizsardzības, iekšlietu un
korupcijas novēršanas komisijas izstrādāto likumprojektu „Grozījums likumā
„Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību””. Vai
deputātiem ir iebildumi pret šo darba kārtības papildinājumu? (No zāles
„Balsojam!”) Balsojumu prasa? (No zāles: „Balsot!”) Deputāti prasa
balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par darba kārtības
papildināšanu, iekļaujot tajā minēto likumprojektu! Lūdzu rezultātu! Par – 63, pret – 20, atturas – nav. Darba kārtība ir papildināta.

Paldies. Līdz ar to esam izskatījuši visus priekšlikumus par darba
kārtības papildināšanu un varam sākt sēdi saskaņā ar darba kārtību.

Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija tātad lūdz kā pirmo
izskatīt Saeimas lēmuma projektu „Par Kārļa Leiškalna 9.Saeimas deputāta
pilnvaru apstiprināšanu”.

Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas vārdā – deputāts
Ziedonis Rubezis.

Z.Rubezis (Tautas partijas frakcija).

Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija ir saņēmusi Ministru
prezidenta Aigara Kalvīša ziņojumu par veselības ministra Gundara Bērziņa
atkāpšanos no amata šā gada 17.janvārī.

Gundars Bērziņš nav lūdzis atjaunot viņam 9.Saeimas deputāta
mandātu saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 5.panta otro daļu. Saskaņā ar
Centrālās vēlēšanu komisijas informāciju nākamais deputāta kandidāts no Tautas
partijas Vidzemes vēlēšanu apgabala saraksta ir Kārlis Leiškalns, un komisija ir
saņēmusi Kārļa Leiškalna iesniegumu, ka viņš piekrīt uzņemties Saeimas deputāta
pienākumus.

Tāpēc komisija aicina atbalstīt lēmuma projektu „Par Kārļa
Leiškalna 9.Saeimas deputāta pilnvaru apstiprināšanu”.

Sēdes vadītājs. Neviens debatēs nav pieteicies. Godātie kolēģi,
balsosim par lēmuma projektu „Par Kārļa Leiškalna 9.Saeimas deputāta pilnvaru
apstiprināšanu”! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 86, pret – 1, atturas – 2. Tātad lēmums ir pieņemts – deputāta pilnvaras ir
apstiprinātas. Paldies.

Izskatīsim nākamo darba kārtības sadaļu – „Prezidija
ziņojumi”.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Grozījumi
Valsts fondēto pensiju likumā” nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai un
noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti
neiebilst. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Grīnblata, Kalniņa, Seiles,
Tabūna un Rasnača iesniegto likumprojektu „Likums par 1920.gada 11.augustā
noslēgtā Miera līguma starp Latviju un Krieviju spēkā esamību” nodot Ārlietu
komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija.

Deputāts Māris Grīnblats ir pieteicies runāt „par”.

M.Grīnblats (TB/LNNK frakcija).

Godātie Saeimas deputāti! Šodien paredzētas plašākas debates par
Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Ārlietu komisija ir piedāvājusi savu variantu,
kas, nododot komisijām, saņēmis lielu atbalstu no vairākām valdošās koalīcijas
partijām un arī no kreisās opozīcijas partijām. Tomēr apvienības „Tēvzemei un
Brīvībai”/LNNK deputāti vēlas pievērst uzmanību tam, ka šajā jautājumā ir un
var būt arī cits viedoklis.

Protams, diskutējot par Latvijas un Krievijas robežlīgumu, ļoti
daudz tiek diskutēts par visām niansēm, kas saistītas ar robežlīguma atbilstību
Satversmei. Vai par to ir vai nav nepieciešama tautas nobalsošana? Par to ir
izteikušies daudzi tiesību zinātnes speciālisti. Pieminēsim kaut vai profesoru
Dišleru un profesoru Lēberu, kas uzskata, ka tādā vai citādā veidā Satversmes
3.panta aizskaršana vienmēr ir saistīta ar tautas nobalsošanu un robežas grozīšana
tādēļ ir ļoti komplicēta un demokrātiska procedūra. Līdzīgu viedokli 1992.gada
janvārī Augstākās padomes lēmumā „Par Abrenes pilsētas un sešu Abrenes apriņķa
pagastu aneksijas neatzīšanu” ir izteikuši Augstākās padomes deputāti, no kuriem
daļa sēž arī šeit, zālē, un varēs balsot šodien. Protams, varam secināt, ka
šajā jautājumā nav galīga viedokļa. Procedūras ir sarežģītas, bet tas jautājums
tomēr ir pakārtots vairākiem citiem, kurus tomēr būtu vērts īsumā pieminēt.
Pirmkārt, bieži izskanējušas domas par to, vai ir vai nav teritoriālas pretenzijas.
Šeit var būt atbilde tikai viena. Kuru robežlīniju mēs uzskatām par būtisku? To,
kura 1920.gadā tiesiski ir noteikta un kuru Krievija ir pārkāpusi (precīzāk sakot,
pārkāpusi ir PSRS)? Vai arī par tiesisku uzskatām PSRS varas iestāžu noteikto
līniju starp Latvijas PSR un Krievijas Federāciju, kura tika novilkta ar dažu PSRS
varas iestāžu svētību 1944. un 1946.gadā un kurai, protams, nav nekādas
starptautiski tiesiskas aizsardzības? Neapšaubāmi, tas skaidri parāda to, ka Krievijai
ir teritoriālas pretenzijas pret Latviju. Latvijai šādu pretenziju nav, un Latvijai
nebūtu jāatsakās no šīs pozīcijas, kas mums ir labvēlīga. Bieži vien ir tieši
otrādi – dažādi Latvijas politiķi vai eksperti nevilšus pieņem PSRS viedokli par
robežjautājumu un tad sāk taisnoties, ka Latvijai neesot nekādu teritoriālu
pretenziju, un, lai šo lietu izgaisinātu, pamato tā, ka, lūk, tāpēc Latvija grib
slēgt jaunu līgumu, kas šīs teritoriālās pretenzijas it kā atceltu. Šāda
pozīcija ir vairāk nekā absurda. Būtībā tā ir pašas Krievijas pozīcija, kas
gluži nevilšus ienākusi šeit – Latvijā. Bieži vien jauna robežlīguma
noslēgšanu pamato ar neiespējamību atgūt Abreni. Arī tas ir pilnīgi nepieļaujams
arguments. Tas būtu apmēram tas pats, ja Latvijas valsts pilnvarotie pārstāvji
ārzemēs Latvijas okupācijas laikā būtu atteikušies no Latvijas neatkarības
atjaunošanas tālākā nākotnē ar argumentu, ka tas neesot iespējams, jo PSRS nekad to
nepieļaus. Un tiešām tā arī likās, ka nekad nepieļaus, bet apstākļi mainījās.
Tā ka nevajag jau priekšlaicīgi no kaut kā atteikties.

Būtu jāpiezīmē arī tas, ka jautājums par robežlīgumu un Abreni
nekādā gadījumā nav jaucams ar jautājumu par Abrenes ekonomisko lietderību Latvijai
šodien un par Abrenes iedzīvotāju etnisko sastāvu šodien, kas, protams, ir mainījies
tieši Latvijas okupācijas gaitā, kuras sekas jau mēs tieši vēlamies novērst, nevis,
gluži otrādi, priecāties, ka tās ir tik sliktas, ka to dēļ Abrene nebūtu nekad
jāatgūst.

Tātad tiek lietota vesela virkne nepieļaujamu argumentu, taču mēs
vēlamies pievērst uzmanību tam, ka pats būtiskākais jautājums ir cits, nevis šie
iepriekš minētie: vai līgums ir nepieciešams, un vai tā noslēgšana ir neatliekama?

Mēs esam pret nepamatotu un sasteigtu līguma slēgšanu, kas tādā
vai citādā veidā traucētu okupācijas seku novēršanu tuvākā vai tālākā
nākotnē. Atteikšanās no vienu okupācijas seku novēršanas (un šajā gadījumā –
no Latvijas teritorijas daļas aneksijas) radīs problēmas arī ar citu okupācijas seku
novēršanu vai jebkādu materiāla vai cita rakstura pretenziju izvirzīšanu tālākā
nākotnē, kad Latvijai būs lielākas iespējas to darīt. Neapšaubāmi, ka Krievija to
izmantos.

Pievērsīsim uzmanību tam, ka Eiropas Parlamenta Lūgumrakstu
komiteja vēl neizbeidza tā saucamās Petropavlovska lietas (par Latvijas pilsonības
atteikumu) skatīšanu un pat runā, ka it kā kārtējo reizi skatīs nepilsoņu
jautājumu! Tas fakts ir klasisks piemērs tam, ka katrs Latvijas vājums vai
nenoteiktība tiek izmantota, lai atkal revidētu tos vai citus jautājumus, pirmām
kārtām – Latvijas valstī noteikto pilsonības iegūšanas kārtību un valsts valodas
politiku.

Ja valdība ir gatava atteikties no vienpusējās deklarācijas (kaut
gan arī tā nebija nekāds brīnumlīdzeklis, tajā tomēr bija atrunātas vairākas
būtiskas lietas, kas skar 1920.gada Miera līgumu un Latvijas okupāciju), tad Saeimai
nav jāatsakās no mēģinājuma šo situāciju labot. Un mēs šajā sakarībā
piedāvājam savu risinājumu…

Sēdes vadītājs. Godātais deputāt, piecas minūtes ir pagājušas!

M.Grīnblats. Jā. Paldies!

Sēdes vadītājs. Neviens deputāts nav pieteicies runāt „pret”.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta nodošanu komisijai! Lūdzu rezultātu! Par – 9, pret – 38, atturas – 39. Lēmums nav pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Rubika, Fjodorova, Ušakova,
Urbanoviča un Deņisova iesniegto likumprojektu „Grozījumi likumā „Par invalīdu
medicīnisko un sociālo aizsardzību”” nodot Sociālo un darba lietu komisijai un
noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija.

„Par” pieteicies runāt deputāts Vitālijs Orlovs.

V.Orlovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Vakar mani uzaicināja uz
savu sapulci invalīdi ar kustību traucējumiem, kur apsprieda jaunos Rīgas Domes
noteikumus par kompensācijas piešķiršanu. Diskusijas laikā parādījās daudzi
jautājumi, kuri skar invalīdus. Taču attiecīgie ierēdņi sacīja apmēram tā: „Nu,
tādi ir likumi! Mēs neko nevaram darīt! Tos vajag vienkārši mainīt.”

Es no diskusijas sapratu to, ka tuvākajā laikā gan no
„Sustento”, gan no „Apeirona” un daudzām citām organizācijām Sociālo un darba
lietu komisijā tiks saņemti priekšlikumi, lai mainītu tieši šo likumu. Tāpēc es
piedāvāju atvērt šo likumu un, sadarbojoties ar sabiedriskajām organizācijām, to
uzlabot, lai normalizētu dzīvi šiem invalīdiem.

Paldies.

Sēdes vadītājs. „Pret” runās deputāte Aija Barča.

A.Barča (Tautas partijas frakcija).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Saeimas Prezidija locekļi un
kolēģi! Es nevēlos runāt pret invalīdiem. Es vēlos, kolēģi, jums paskaidrot, ko
nozīmē šie grozījumi likumā „Par invalīdu medicīnisko un sociālo
aizsardzību”.

Likumprojekta iesniedzēji (es tā pieļauju) ne sevišķi uzmanīgi ir
izlasījuši Latvijā pašreiz spēkā esošo likumdošanu, kā arī citus normatīvos
aktus, jo, redziet, viņi ir atļāvušies šajā savā jaunajā likumprojektā pateikt,
ka cilvēki ar ļoti smagu invaliditāti Latvijā vairs nav tiesīgi pārvietoties
transportlīdzekļos bez maksas. Varbūt kolēģi, kuri iesniedza šo likumprojektu, ir
piemirsuši, ka Latvijā tomēr vēl joprojām ir trīs invaliditātes grupas – III, II
un I grupa, un I grupas invalīdi ir cilvēki ar ļoti smagu invaliditāti. Par to šeit
vairs nav runa. Līdz ar to viņi tiek izslēgti.

Man ir vēl viens tāds īpašs jautājums. Šajā likumprojektā
kolēģi ir vēlējušies runāt arī par to, kā pie mums, Latvijā, cilvēki ar
invaliditāti tiek nodrošināti ar tehniskajiem palīglīdzekļiem un kompensatorajām
ierīcēm. Un arī šajā jautājumā ir pieļautas diezgan lielas kļūdas.

Tāda iespēja Latvijā ir dota visiem invalīdiem, un, ja kaut kur tā
nav, tad tādā gadījumā ir jārunā ar sociālajiem dienestiem, ar pašvaldībām, kam
saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu tieši ir dots šāds
uzdevums – nodrošināt invalīdus ar nepieciešamajiem līdzekļiem.

Vēl mani uztrauc tāds īpašs jautājums. Es esmu nedaudz
izbrīnīta, ka par šā likumprojekta iesniegšanu runā mediķis, jo šeit ir rakstīts,
kā invalīdiem sniedzama steidzama medicīniskā palīdzība. Es atvainojos, kolēģi!
Varbūt šodien uzticieties man kā profesionālai sociālās sfēras darbiniecei, ja
pavisam konkrēti – maģistrei sociālajā darbā.

Es aicinu šo likumprojektu nenodot komisijai, it sevišķi Sociālo un
darba lietu komisijai!

Es aicinu jūs, kolēģi, uz saprātīgu rīcību!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Viens deputāts ir runājis „par”, viens
runājis „pret”. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par šā likumprojekta
nodošanu komisijai! Lūdzu rezultātu! Par – 38, pret – 22, atturas – 32.
Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Plinera, Sokolovska, Kabanova,
Buzajeva, Mitrofanova un Buhvalova iesniegto likumprojektu „Grozījumi Valsts valodas
likumā” nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai un noteikt, ka tā ir
atbildīgā komisija.

„Pret” pieteicies runāt deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Cienītie kolēģi! Tā kā pēdējā laikā ir pierasts lietot
dažādu folkloras paveidu piemērus, tad arī es minēšu tādu pavisam īsu teicienu.
Tas skan šādi: aug buciņš, aug radziņi! Vērojot Saeimas rīcību, varam konstatēt,
ka par valsts valodu Saeimas vairākumam lielas rūpes nav, jo neveiksmi ir cietuši
jebkuri mēģinājumi piespiest pašvaldību deputātus zināt latviešu valodu
vajadzīgajā līmenī. Diemžēl līdz šim šie centieni ir cietuši neveiksmi. Paturu
sev cerības, ka nākotnē tā nebūs.

To visu vērojot, dzirdot dažādus iztapīgus izteicienus, gribas
jautāt: kas notiek? Redzam, ka atkal kārtējo reizi rodas interese lienošā veidā
iedabūt krievu valodu kaut kur iekšā. Notiek maskēšanās, izmantojot Vispārējo
konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Būtu vismaz skaidri pateikuši:
„Mēs gribam, lai te visi runātu tikai krieviski!” Līdzīgi mēģinājumi
vairākkārt ir notikuši gan šeit, Saeimā, gan ārpus Saeimas – it īpaši Latgalē,
cenšoties latviešus sadalīt, tā sacīt, latgaļos un latviešos. Diezgan nekaunīgs
šāds mēģinājums ir bijis arī pavisam nesen.

Šī liekulība ir ļoti raksturīga visiem tiem, kuri runā par
nacionālajām minoritātēm. Nevienam no viņiem nav patiesas intereses par to, kas tā
tāda ir un ko ar to darīt, un tāpēc tiek izmantoti visdažādākie paņēmieni. Nu
mēs esam nonākuši līdz tam, ka gribam lietot veselu kaudzi valodu kādā no
pašvaldības teritorijām.

Iedomājieties, lūdzu, kā tas praktiski varētu notikt, ja mums,
piemēram, kādā no Latvijas nostūriem dzīvotu zināma daļa latviešu, zināma daļa
krievu, vēl baltkrievi, poļi un varbūt vēl kāda cita tautība! Nu kā tad tur būtu
ar dažām tādām lietām kā, piemēram, vietu nosaukumu veidošana? Cik plāksnīšu
tad būtu uz ielas stūra? Un kādās valodās tās būtu? Praksē tas nozīmē tikai
vienu – stūrēšanu uz krievu valodu kā otro valsts valodu ar pietiekami klusām,
šodien panaivām, bet nākotnē varbūt ne tik naivām cerībām ieviest krievu valodu ne
tikai kā otro valsts valodu, bet varbūt pat kā pirmo.

Un tad sākas runas par kultūras īpatnībām, par valodu
īpatnībām. Neviens cilvēks neaiztiek nacionālo kultūru īpatnības, nevienam nav
aizliegts kopt savas nacionālās tradīcijas. Nav par to runa! Tomēr Latvijas valstī ir
tikai viena valsts valoda, un to nosaka Valsts valodas likums.

Vienīgais, ko šajā sakarā varu pateikt, – pievilkt stingrāk
skrūves, lai neviens neiedomātos par kādas citas valodas, svešvalodas, iedabūšanu
pašvaldību vai valsts iestāžu darbā.

Tātad es, protams, aicinu balsot „pret” šādu iniciatīvu, bet
uzskatu, ka tāda tipa iniciatīvu būs arvien vairāk, un šajā ziņā mums ir jābūt
uzmanīgiem, bet, no citas puses raugoties, ir jārada stingrāki nosacījumi valsts
valodas lietošanai tur, kur tas ir nepieciešams.

Sēdes vadītājs. „Par” runās deputāts Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamās dāmas un kungi! Mūsu valsti
patiesi var nosaukt par paradoksu valsti. Kā piemēru minēsim teritorijas lieluma ziņā
otru lielāko reģionu, kas aizņem ceturto daļu no Latvijas teritorijas, bet saņem
jūtami mazāk līdzekļu savai attīstībai nekā citi. Tautai, kas deva nosaukumu šim
reģionam, bija tiesības reģistrēt pasēs savu tautību tikai baismīgajos okupācijas
laikos, bet savu pilsonību mantojušie Latvijas pilsoņi, kuri dzīvo Latgalē, savā
starpā sarunājas pārsvarā tajā valodā, kura oficiāli ir atzīta par svešvalodu.

Vēl vairāk! Šajā pašā svešvalodā savstarpēji sazinās un arī
turpmāk sarunāsies valsts galvaspilsētas iedzīvotāju divas trešdaļas. Tā, lūk,
runā un runā, neskatoties uz to, ka nesen vairāk nekā uz pusi tika samazināts
bērniem svešvalodā pasniedzamo mācību priekšmetu skaits vidusskolās.

Acīm redzami, ka, lai kompensētu visu to, likums aizstāv to valodu,
kurā Latvijā neviens nerunā.

Dāmas un kungi! Es domāju, ka jūs jau saprotat, ka runāju par
Valsts valodas likuma 5.pantu, kurā visas valodas, izņemot latviešu un līvu,
pretdabiskā kārtā tiek pasludinātas par svešvalodām. Ar šādu likumu un ar šādu
praksi, kāda ir valodu pielietošanā, nevar būt ne runas par sabiedrības integrāciju.
Visa integrācija neizplatās tālāk par attiecīgā ministra – īpašu uzdevumu
ministra sabiedrības integrācijas lietās – sekretariāta ēkas sienām.

Tāpēc mēs ierosinām izdarīt tieši šajā pantā visai vienkāršu
grozījumu, proti: „Teritorijās, kuras tradicionāli vai lielā skaitā apdzīvo
personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, šo nacionālo minoritāšu
valodu lietošanu regulē īpašs likums.” Visai nenoteikto formulējumu „kuras
tradicionāli vai lielā skaitā” mēs speciāli aizguvām no Vispārējās konvencijas
par nacionālo minoritāšu aizsardzību. Speciāli, lai kārtējo reizi atgādinātu, ka
pēc desmit gadus ilgas novilcināšanas un ar daudzām atrunām ratificētā konvencija
ir tīrā fikcija! To labi saprot arī Eiropas Padome. Mūsu uzdevums – cilvēktiesības
aizstāvošajām Eiropas struktūrām vēlreiz atgādināt šo neapstrīdamo faktu.

Derētu atzīmēt, ka pati konvencija nebūt nedod nacionālajām
minoritātēm kaut kādas īpašas privilēģijas. Tā dod tikai minimālās garantijas
pret asimilāciju un varētu tikt sekmīgi piemērota attiecībā pret nejauši
izdzīvojušiem līviem, nevis pret Veras Muhinas un Mstislava Keldiša pēcnācējiem.
Bet pat šis minimums ir nepieejams Latvijas krieviem.

Kad es 2000.gadā Lieldienu rītā sēdēju, iespundēts dzelzs būrī,
jo biju aizturēts par parakstu vākšanu zem prasības konvenciju ratificēt bez
atrunām, un arī tad, kad es jau divreiz par to pašu biju stājies tiesas priekšā, es
ticēju, ka šī brēcošā netaisnība tiks Latvijā novērsta. Bet – labāk vēlāk
nekā nekad! Es ceru, ka vismaz mani bērni dzimtajā Rīgā varēs sarunāties ar
pašvaldības ierēdņiem krievu valodā, ka mani mazbērni iegūs izglītību krievu
valodā – bez jebkādām procentuālām attiecībām, kas ir izzīstas no pirksta. Rīga
nav Parīze! Krievi nav līvi. Vseh ņe asimiļiruješ!

Sēdes vadītājs. Viens ir runājis „pret”, viens – „par”.

Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par likumprojekta nodošanu komisijai! Lūdzu rezultātu! Par – 22, pret – 59, atturas – 10. Likumprojekts komisijai nav nodots.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Grozījumi
Kriminālprocesa likumā” nodot Juridiskajai komisijai un noteikt, ka tā ir
atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Lēmums
pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabinetam iesniegto likumprojektu „Biometrijas
datu apstrādes sistēmas likums” nodot Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas
novēršanas komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija.

Lūdzu ieslēgt mikrofonu deputātam Jānim Šmitam.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Lūdzu nodot likumprojektu arī Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu
komisijai.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildumi pret to, ka
likumprojekts tiek nodots divām minētajām komisijām? Nav iebildumu. Tātad lēmums
pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Grozījumi
likumā „Par 1999.gada 3.jūnija Protokolu par grozījumiem 1980.gada 9.maija
Konvencijā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF)”” nodot
Ārlietu komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir
iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Grozījumi
Valsts informācijas sistēmu likumā” nodot Tautsaimniecības komisijai un noteikt,
ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi pret Saeimas Prezidija
atzinumu? Iebildumu nav. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes
komisijas iesniegto likumprojektu „Par Banku augstskolas Satversmi” nodot
Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija.
Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Par
Nolīgumu, ar kuru groza Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras
reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu
un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts Kotonu 2000.gada 23.jūnijā”
nodot Ārlietu komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir
iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Par
Iekšējo nolīgumu starp dalībvalstu valdību pārstāvjiem Padomes sanāksmē, ar ko
groza Iekšējo nolīgumu (2000.gada 18.septembris) par pasākumiem, kas jāveic, un
procedūrām, kas jāievēro, īstenojot Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā
okeāna valstu un Eiropas Kopienas partnerattiecību nolīgumu” nodot Ārlietu
komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi?
Deputātiem iebildumu nav. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Par
Starptautiskās hidrogrāfijas organizācijas konvencijas grozījumu protokolu”
nodot Ārlietu komisijai un Tautsaimniecības komisijai un noteikt, ka Ārlietu komisija
ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Iebildumu nav. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Par
Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju Iekšējo nolīgumu par Kopienas
palīdzības finansēšanu saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu laikposmam no 2008.gada
līdz 2013.gadam atbilstīgi ĀKK-EK partnerattiecību nolīgumam un par finansiālas
palīdzības piešķiršanu aizjūras zemēm un teritorijām, uz ko attiecas EK Līguma
ceturtā daļa” nodot Ārlietu komisijai un Budžeta un finanšu (nodokļu)
komisijai un noteikt, ka Ārlietu komisija ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir
iebildumi? Deputāti neiebilst. Lēmums pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Par
Konvencijas par atbildības ierobežošanu attiecībā uz jūras prasībām protokolu”
nodot Ārlietu komisijai un Tautsaimniecības komisijai un noteikt, ka Ārlietu komisija
ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem iebildumu nav. Lēmums
pieņemts.

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu „Par
Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par gaisa
pārvadātāju veikto pasažieru datu reģistra (PDR) datu apstrādi un pārsūtīšanu
Amerikas Savienoto Valstu Iekšzemes drošības departamentam” nodot Aizsardzības,
iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai un Ārlietu komisijai un noteikt, ka
Ārlietu komisija ir atbildīgā komisija. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputātiem
iebildumu nav. Lēmums pieņemts.

Godātie kolēģi! Mums ir vēl viens likumprojekts par Nolīgumu starp
Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par gaisa pārvadātāju veikto
pasažieru datu reģistrāciju… Nē, tas ir cits…

Godātie kolēģi! Ir vēl viens Saeimas Prezidija atzinums. Saeimas
Prezidijs ierosina Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas
iesniegto likumprojektu „Grozījums likumā „Par Krimināllikuma spēkā
stāšanās un piemērošanas kārtību”” nodot Aizsardzības, iekšlietu un
korupcijas novēršanas komisijai un noteikt, ka tā ir atbildīgā komisija. (No
zāles: „Balsot!”) Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu!
Balsosim par likumprojekta „Grozījums likumā „Par Krimināllikuma spēkā
stāšanās un piemērošanas kārtību”” nodošanu komisijai!
Lūdzu rezultātu! Par – 71, pret – 21, atturas – nav. Likumprojekts komisijai nodots.

Godātie kolēģi! Līdz ar to esam izskatījuši darba kārtības
pirmās sadaļas pirmo punktu un pārejam pie otrā. Izskatīsim jautājumu par
atvaļinājuma piešķiršanu deputātam Sergejam Dolgopolovam. Deputāts Sergejs
Dolgopolovs lūdz piešķirt viņam bezalgas atvaļinājumu šā gada 1.februārī. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par bezalgas atvaļinājuma piešķiršanu! Lūdzu rezultātu! Par – 88, pret – nav, atturas – 1. Lēmums pieņemts.

Juridiskā komisija ir sagatavojusi lēmuma projektu „Par Aivara
Keiša apstiprināšanu par Augstākās tiesas tiesnesi”.

Juridiskās komisijas vārdā – deputāts Dzintars Rasnačs.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Labrīt, godātie kolēģi! Saeimas Juridiskā komisija izskatīja
Augstākās tiesas priekšsēdētāja Andra Guļāna ieteikumu apstiprināt Aivaru Keišu
par Augstākās tiesas tiesnesi, vienlaikus atbrīvojot viņu no Zemgales apgabaltiesas
tiesneša amata.

Juridiskā komisija vienprātīgi atbalstīja šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par
Augstākās tiesas tiesneša apstiprināšanu! Lūdzu rezultātu! Par – 95, pret un atturas – nav. Lēmums pieņemts.

Juridiskā komisija ir sagatavojusi arī lēmuma projektu „Par
Saeimas piekrišanu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses Beatrises
Tāleres saukšanai pie kriminālatbildības”.

Juridiskās komisijas vārdā – deputāts Dzintars Rasnačs.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK).

Juridiskā komisija izskatīja Ģenerālprokuratūras lūgumu izdot
kriminālvajāšanai un piekrist saukšanai pie kriminālatbildības Rīgas pilsētas
Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesi Beatrisi Tāleri. Juridiskā komisija aizklātā
balsojumā vienprātīgi atbalstīja lēmumu piekrist Rīgas pilsētas Vidzemes
priekšpilsētas tiesas tiesneses Beatrises Tāleres saukšanai pie kriminālatbildības.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par šo
lēmuma projektu! Lūdzu rezultātu! Par – 94, pret – nav, atturas – 1. Lēmums
pieņemts.

Tāpat Juridiskā komisija ir sagatavojusi lēmuma projektu „Par
Saeimas piekrišanu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses Irēnas
Poļikarpovas saukšanai pie kriminālatbildības”.

Juridiskās komisijas vārdā – deputāts Dzintars Rasnačs.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Arī šajā gadījumā Juridiskā komisija piekrita Rīgas pilsētas
Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses Irēnas Poļikarpovas saukšanai pie
kriminālatbildības. Aizklātajā balsojumā viens atturējās, bet visi pārējie
balsoja „par”.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par šo
lēmuma projektu! Lūdzu rezultātu! Par – 94, pret – nav, atturas – 1. Lēmums
pieņemts.

Godātie kolēģi! Mēs pārejam pie trešās sadaļas –
„Likumprojektu izskatīšana”, un kā pirmo mēs skatīsim likumprojektu „Par
pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas
Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts
robežu”.

Ārlietu komisijas vārdā – deputāts Andris Bērziņš no Latvijas
Pirmās partijas un partijas „Latvijas Ceļš” frakcijas.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Augsti godātais Prezidij! Godātais Ministru prezident! Ministri!
Kolēģi! Šodien izskatīšanai ir iesniegts valdības sagatavotais likumprojekts „Par
pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas
Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts
robežu”.

Atļaujiet man pirms debatēm ievadā teikt dažus vārdus par
izskatāmo likumprojektu. Vispirms par to, kā varētu raksturot šo likumprojektu.

Koalīcijas šodien ierosinātā diskusija faktiski ir otrais
mēģinājums pēdējo desmit gadu laikā pielikt punktu 1990.gada rudenī Andreja
Krastiņa vadībā uzsāktajam, bet 1997.gada 9.decembrī Guntara Krasta valdības
parafētajam robežlīguma projektam.

Tas ir politiķu piedāvājums sabiedrībai par ceļiem, kuri būtu
ejami, lai nonāktu pie konkrēta risinājuma robežlīguma noslēgšanā ar Krieviju.
Pēc koalīcijas dalībnieku domām, piedāvātais risinājums ir konstitucionāls un
demokrātisks veids, kā to izdarīt. Diemžēl nekādus citus priekšlikumus par
izskatāmo likumprojektu pagājušo divu nedēļu laikā Ārlietu komisija nav saņēmusi.

Sagatavotais pilnvarojuma likumprojekts ļaus mums noskaidrot pirms
dažiem mēnešiem ievēlētā likumdevēja attieksmi, iespējams, ratifikācijas
kontekstā pret sen iepriekš parafētu starpvalstu līgumprojektu, kā arī nodrošinās
plašu sabiedrības līdzdalību lemšanā, dodot iespēju jebkuram Latvijas pilsonim
Satversmes noteiktajā kārtībā vai nu ar masu saziņas līdzekļu starpniecību, vai ar
iesniegumu Satversmes tiesā, vai ar parakstu vākšanu referendumam par izskatāmo
likumprojektu paust savu attieksmi.

Izskatāmais likumprojekts ar tajā iekļauto atsauci uz 1991.gada
21.augusta Latvijas Republikas Augstākajā padomē pieņemto Latvijas Republikas
Konstitucionālo likumu neietekmē Latvijas pēctecību. Tas neatceļ, neaizvieto un
neizslēdz nevienu Latvijas Republikas Augstākās padomes un Latvijas Republikas Saeimas
pieņemto lēmumu vai likumu. Likumprojekta pieņemšana vai noraidīšana būs vienīgi
tālākās rīcības mandāts valdībai.

Likumprojektā ietvertā atsauce uz Latvijas Republikas
Konstitucionālo likumu ļauj cerēt, ka arī otrai līgumslēdzējai pusei tā būs
pieņemama, jo tieši uz Latvijas Republikas Konstitucionālā likuma pamata Krievija
savulaik atzina Latvijas Republikas neatkarību.

Manuprāt, nozīmīgi ir arī tas, ka likumprojekta konstrukcija
neierobežo nevienu no līgumslēdzējām pusēm to vēstures traktējuma ziņā. Ir
skaidrs, ka Latvijai ir un paliks atšķirīgs viedoklis par to, kas un kā pagājušajā
gadsimtā notika ar mūsu neatkarību. Acīmredzot šajā jomā būs vajadzīgs laiks un
ļoti nopietns darbs, lai nonāktu pie vienāda faktu traktējuma.

Mani, piemēram, vakar raidījumā „Kas notiek Latvijā?” ļoti
izbrīnīja Pelkausa kunga citētais Latvijas vēstures izklāsta fragments no kādas
Krievijā izdotas grāmatas. Ja jau 90.gados notikušā PSRS Tautas deputātu kongresa
atzinums par Ribentropa-Molotova paktu ar visiem tā slepenajiem protokoliem, tā
eksistenci ir aizmirsts, tad, godīgi sakot, nav ko brīnīties, ka daži vēsturnieki ir
piemirsuši divdesmit divus mēnešus garo Staļina un Hitlera tā saukto mīlestības
periodu, kura laikā tika okupētas četrpadsmit Eiropas valstis. Acīmredzot atšķirīga
faktu traktēšana mums vienkārši ir jāpieņem zināšanai un mūsu skolās jāmāca
sava vēsture. Tā ir jāpēta un starptautiski jāpopularizē.

Un pēdējais. Sagatavotais likumprojekts norāda uz politiskās gribas
un prāta esamību Latvijas Saeimā un Latvijas valdībā, kā arī uz vēlmi
robežlīguma jautājumu atrisināt politiski.

Politiķiem, kuri šā robežlīguma sakarā gatavojas runāt par to,
ka laiks ir mūsu pusē, ka nezināmā nākotnē Krievija pati sapratīs, ka Abrene mums
ir jāatdod, gribu pateikt tikai to, ka politikā automātiskums ir iluzora parādība.
Par starptautisko attiecību subjektiem kļūst tikai tie, kuri ar savu gribu un
varēšanu veido starptautiskās savstarpējās attiecības. Turklāt veido ar prātu!
Gribu uzsvērt, ka jebkuras rīcības pamatā ir griba un prāts. „Prāts bez gribas ir
bezvērtīgs, griba bez prāta ir bīstama,” tā savulaik teicis karavadonis
ģenerālpulkvedis Zēkts.

Kāpēc šis likumprojekts būtu atbalstāms? Arī šajā sakarā
gribētu minēt dažus argumentus.

Vispirms jau tāpēc, ka tikai ar sakārtotu valsts robežu valsts
pilnvērtīgi iegūst neatkarību no ārpasaules, iegūst pilnvērtīgu politisko
vienotību. Sakārtota robeža ir valsts drošība, bet atvērta, nesakārtota robeža ir
pretmets tam – atkarība. Arī mums ir vajadzīga de iure sakārtota robeža.

Otrais. Likumprojekts būtu atbalstāms arī tāpēc, ka 1991.gada
10.septembrī, Latvijai iestājoties EDSO, Latvija ir uzņēmusies Helsinku Nobeiguma
aktā paredzētās saistības. Un tās ir – atturēties no prasībām grozīt Otrā
pasaules kara rezultātā tapušās robežas, jebkuras izmaiņas tajās panākot tikai
miermīlīgu sarunu ceļā. Dalība šajā organizācijā nav atcēlusi 1920.gada Miera
līgumu, bet dalība šajā organizācijā uzliek mums pienākumu kārtot robežlīguma
jautājumus atbilstoši EDSO principiem.

Trešais. Likumprojekts būtu jāpieņem arī tāpēc, ka, piesakot
savu dalību Eiropas Savienībā un NATO, valsts augstākās amatpersonas un diplomāti
daudzkārt tika solījuši starptautiskajai sabiedrībai parakstīt parafēto
robežlīgumu. Neizlēmība tagad risināt šo robežlīguma jautājumu, manuprāt,
radītu neizpratni par mums – Latvijas politiķiem. Gribam mēs to vai negribam, bet
mums nāktos skaidrot, vai mēs gribēdami nevaram parakstīt šo līgumu vai varēdami
negribam. Nopietni runājot, Eiropas Savienībā aizvien uzskatāmāk aktualizējas
nepieciešamība pēc Eiropas Savienības koordinētas kopējās politikas iepretim
Krievijai, kas mūsu gadījumā rada papildu jautājumus par mūsu solījumu pildīšanu.

Ceturtais. Likumprojekts būtu atbalstāms arī tāpēc, lai noņemtu
iekšpolitisko spriedzi saistībā ar šo jautājumu un ļautu mums pilnībā
koncentrēties, piemēram, uz Latvijas interešu aizstāvību Eiropas Savienības
iekšienē. Pēc savas dabas piedāvātais likumprojekts un skatāmais jautājums taču ir
nacionāla rakstura jautājums, kurš pēc savas nozīmes sniedzas tālu ārpus katras
atsevišķās Saeimā pārstāvētās vai nepārstāvētās partijas ietvariem. Turklāt,
godājamie kolēģi, man liekas, ka šoreiz šis jau nu ir tas jautājums, kuru izlemjot,
mēs nedrīkstētu domāt par izdabāšanu vēlētājiem, kā mēs to šad un tad darām,
bet mums vajadzētu lemt pēc būtības – tā, kā ir svarīgāk Latvijai, domājot
ilgtermiņā. No kā baidīties mums taču nav. Mēs taču esam NATO, mēs esam Eiropas
Savienībā. Un kur ir teikts, ka deputātam vienmēr ir jābalso tā, kā tobrīd liekas
populāri?

Piektais. Esam pārliecinājušies, ka savi mājasdarbi mums ir jādara
pašiem, ka neviens mūsu vietā tos nenāks darīt un nedarīs. Ir sagruvis, piemēram,
mīts, ka pēc mūsu iestāšanās Eiropas Savienībā visas Eiropas Savienības valstis
tagad nāks mums palīgā un mūsu vietā atrisinās robežas jautājumus. Tāpēc gribu
aicināt jūs: sakoncentrēsim gribu un lemsim paši!

Es aicinu atbalstīt likumprojektu un komisijas vārdā lūdzu
piešķirt tam steidzamību un otrajā lasījumā skatīt to 8.februārī.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, vispirms mums jāizšķir
jautājums, vai likumprojekts skatāms steidzami.

Jautājumā par steidzamību deputāte Solvita Āboltiņa ir
pieteikusies runāt „pret”.

S.Āboltiņa (frakcija „Jaunais laiks”).

Augsti godātā Valsts prezidente! Ministru prezident! Kolēģi!
Šodien mēs skatām no juridiskā viedokļa vienkāršu, tehnisku likumprojektu par
pilnvarojumu valdībai parakstīt starpvalstu līgumu. Taču pēc būtības šis ir viens
no politiski svarīgākajiem jautājumiem, kas mums ir lemjami, kopš mēs esam
neatkarīga republika, kopš Latvija atkal var teikt – mēs esam neatkarīga,
demokrātiska republika, kurā suverēnā vara pieder Latvijas tautai.

Jautājums par robežlīgumu, neapšaubāmi, ir ļoti svarīgs
ārpolitisks jautājums, bet vēl daudz augstāk vērtējams ir šā jautājuma
iekšpolitiskais aspekts. Mums tiek piedāvāts steidzamības kārtībā lemt par savas
tautas pagātni un par savas tautas un savas valsts nākotni.

Tikai iepriekšējā Saeimas sēdē, pēc desmit gadus ilgas
klusēšanas un slepenības noņemšanas, sabiedrība pirmo reizi tika informēta, kā un
kāpēc Ārlietu ministrijas vadītā komisija, parafējot šo līgumu, atteicās no
atsauces uz 1920.gada Miera līgumu. Tikai pirms divām nedēļām Ministru prezidents
solīja sabiedrībai, savai tautai plašas debates par šo svarīgo jautājumu. Vai
plašās debates ir vairākus mēnešus slepenībā gatavots un pēc tam steidzamības
kārtībā virzīts dokuments?

Protams, tā ir pierasta šīs valdības prakse. Lai apspriestu šīs
valdības deklarāciju un darāmos darbus – divas stundas; lai iesniegtu priekšlikumus
nākamā gada budžetā – pusstunda; jautājums par savas tautas nākotni – divas
nedēļas.

Kāpēc tāda steidzamība? Es ilgi meklēju atbildi uz to, kāpēc
tieši šobrīd ir tāda steidzamība. Atbilde ir šeit, Satversmes 75.pantā: ja Saeima
ar ne mazāk kā divu trešdaļu balsu vairākumu pieņem likuma steidzamību, tad Valsts
prezidents nevar prasīt šāda likuma otrreizēju caurlūkošanu un to nevar nodot tautas
nobalsošanai.

Mēs aicinām neatbalstīt steidzamību šim likumprojektam un
atcerēties, ka pat viscildenākie mērķi, par kādiem mēs šodien runājam, nevar tikt
realizēti ar prettiesiskām un apšaubāmām metodēm. Pretējā gadījumā tiks
apšaubīts arī šā mērķa cēlums. Pretējā gadījumā mēs paši apšaubām vienu no
savas demokrātiskās valsts stūrakmeņiem – tiesiskumu un jebkura jautājuma lemšanu
tiesiski. Un ne valdībai, ne parlamentam nav tiesību atņemt tautai tās Satversmē
noteiktās tiesības. Ļaujiet tautai spriest un lemt pašai jautājumos, kuros tai ir
tiesības lemt! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. „Par” steidzamību runās deputāts Andris
Bērziņš no Latvijas Pirmās partijas un partijas „Latvijas Ceļš” frakcijas.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Ļoti cienījamā Valsts prezidentes kundze! Godājamais Prezidij!
Kolēģi! Solvitas Āboltiņas teiktais neatbilst patiesībai. Minētais likumprojekts,
kurš sastāv no četriem teikumiem, ir bijis publiski pieejams divas nedēļas. Jebkurš
varēja par to izteikties, iesniegt jebkurus dokumentus. Un es domāju, ka ar divām
debatēm, plašām debatēm šeit, Saeimā, būs pilnīgi pietiekami, lai tiktu
skaidrībā un kaut kādā veidā atrastu kādu viedokli, par kuru šeit Saeimas
deputātiem nobalsot.

Jautājumā par steidzamību es aicinu tomēr balsot „par” un
likumprojektu izskatīt, kā jau es teicu, nākamajā ceturtdienā, 8.februārī.

Sēdes vadītājs. Jautājumā par steidzamību viens deputāts ir
runājis „par”, viens – „pret”. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par
likumprojekta atzīšanu par steidzamu! Lūdzu rezultātu! Par – 63, pret – 26, atturas – 7. Likumprojekts ir atzīts par steidzamu.

Godātie kolēģi, turpināsim darbu!

Vārds Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai.

V.Vīķe-Freiberga (Valsts prezidente).

Augsti godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs!

Cienījamās Saeimas deputātes un godājamie deputāti!

Godājamais Ministru prezidenta kungs!

Ministri!

Ekselences!

Dāmas un kungi!

Latvijas un Krievijas attiecības kā divām suverēnām valstīm sāka
atjaunoties pēc tam, kad 1991.gada augustā Krievijas Federācija atzina Latvijas valsts
neatkarību, balstoties uz Augstākās padomes pieņemto Konstitucionālo likumu „Par
Latvijas Republikas valstisko statusu”.

Pirmajos gados gan Latvija, gan Krievija vēl tikai meklēja savu vietu
pasaulē. Gan vienā, gan otrā valstī bija spēki, kas vēlējās virzīt savu valsti
neiespējami pretējos virzienos. Latvijā bija spēki, kas vēlējās „pāršķirt
jaunu lapu” un aizmirst visu, kas nodarīts Latvijas tautai 50 okupācijas gados. Citi
spēki neatlaidīgi noliedza Latvijas Republikas atjaunošanas likumību, bet Augstāko
padomi un vēlāk Saeimu godāja par (es citēju) „pretlikumīgā 4.maija režīma
institūcijām”. Krievijā konfrontējās tie, kas vēlējās Krieviju padarīt par
Rietumu demokrātiju, un tie, kas loloja cerības par impērijas atjaunošanu –
vienalga, kādā veidolā. Šo spēku savstarpējās cīņas apgrūtināja Krievijas
Federācijas bruņoto spēku izvešanu no Latvijas. Sarunas par to bija ilgas un grūtas.
Latvijas politiķi sadalījās tajos, kas vārdos bija gatavi izdzīt Krievijas armiju
nekavējoties, un tajos, kas saprata nepieciešamību pēc kompromisiem.

Domāju, ka arī daudzi no kategoriskajiem kompromisu noliedzējiem
sirdī saprata, ka viņu vārdi nav savietojami ar realitāti.

Toreiz pēc ilgām diskusijām vienošanās par karaspēka izvešanu
tika panākta un Maskavā to ar saviem parakstiem apstiprināja prezidenti Guntis Ulmanis
un Boriss Jeļcins, kā arī Latvijas Ministru prezidents Valdis Birkavs. Laiks ir
rādījis, ka šī izšķiršanās ir bijusi pareiza. Krievijas armija tika izvesta,
Skrundas lokators tika uzspridzināts un Latvija varēja drošāk un pārliecinātāk
virzīties uz saviem mērķiem – dalību Eiropas Savienībā un NATO kā mūsu
neatkarības, ekonomiskās izaugsmes un drošības garantiem.

Godājamie deputāti un deputātes! Kad es sāku savu prezidentūru
pirms vairāk nekā septiņiem gadiem, Latvijas attiecības ar Krieviju vēl joprojām
bieži bija raksturojamas ar vārdu kariem. Vēl tikai 1998.gadā Latviju bija
atstājušas pēdējās militārpersonas, kas bija apkalpojušas Skrundas lokatoru.
1998.gadā mūsu valstu attiecībās bija gan politisks saasinājums, kam par ieganstu
kalpoja neliels pikets pie Rīgas Domes, gan nopietna ekonomisko attiecību krīze, ko
izsauca banku krīze Krievijā.

Latvijas ārpolitikas pamatnostādnes atspoguļo mūsu valsts vēlmi
veidot konstruktīvas, vienlīdzīgas un cieņas pilnas kaimiņattiecības ar Krieviju.
Esmu pārliecināta, ka labām kaimiņattiecībām ir vajadzīgs gan politiskais dialogs,
gan godīga attieksme pret vēsturi, gan aktīva ekonomiskā sadarbība, gan sakārtota
līgumtiesiskā bāze.

Šo gadu garumā esmu centusies strādāt pie šiem jautājumiem. Esmu
vairākkārt tikusies ar Krievijas Federācijas prezidentu Vladimiru Putinu. Pēc manas
iniciatīvas un turpināta atbalsta aktīvu, ražīgu un ilggadīgu darbību ir veikusi
Latvijas vēsturnieku komisija. 2005.gadā Latvija guva plašu Eiropas un pasaules līderu
izpratni par mūsu vēstures drūmākajām lappusēm. Valstu un valdību vadītāju
atbildes uz manu paziņojumu, kurā es skaidroju Latvijas viedokli par Otrā pasaules kara
notikumiem un par īpašo simbolisko nozīmi, ko Latvija izjūt pret Otrā pasaules kara
beigu 60.gadadienas pasākumiem Maskavā, ir apkopotas atsevišķā izdevumā, kuru jūs,
godājamie deputāti un deputātes, redzat uz saviem galdiem.

Šajā sējumā apkopotās vēstules nerada ne mazāko šaubu ēnu par
mūsu valstiskās pēctecības starptautisko atzīšanu. Eiropas un pasaules līderi
savās atbildēs runā par padomju okupāciju un atgūto neatkarību. Tie ir: Vācijas
prezidents, Francijas prezidents, ASV prezidents, Austrijas prezidents, Portugāles
prezidents, Čehijas prezidents, Ungārijas prezidents, Igaunijas prezidents,
Lielbritānijas premjerministrs, Kanādas premjerministrs, Dānijas premjerministrs,
Nīderlandes premjerministrs, Īrijas premjerministrs, Norvēģijas premjerministrs,
Īslandes premjerministrs, Zviedrijas premjerministrs, Beļģijas premjerministrs,
Horvātijas prezidents, Japānas premjerministrs. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa
spriedumā tā sauktajā Ždanokas lietā atsaucas uz Latvijas piespiedu pievienošanu
PSRS kā neapšaubāmu vēsturisku faktu.

Šie līderi tātad nepārprotami pauž savas valsts oficiālo uzskatu,
ka Latvijas iekļaušana Padomju Savienībā bijusi pretlikumīga un ka tagadējā
Latvijas Republika ir atjaunota, nevis jauna valsts. Vairāk nekā 30 valstis 1991.gadā
paziņoja, ka atzīst Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Mums nevienam nav
jāpierāda, ka neesam jauna valsts. Mūsu valstisko pēctecību neviens nevar apšaubīt.
Latvija ir konsekventi ievērojusi valstiskās pēctecības principu gan neatkarības
atjaunošanas procesā, gan izstrādājot likumdošanas aktus visdažādākajās sfērās
– vai tas būtu pilsonības atjaunošanas jautājums vai īpašumtiesību atjaunošana.
Uz šo likumu pamata Latvija ir kļuvusi par Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti –
mūsu pieeja ir starptautiski akceptēta.

Mūsu valstiskā pēctecība nekādā veidā nav atkarīga no Krievijas
gribas to atzīt vai neatzīt. Turklāt arī Krievija pati atzina Latviju kā neatkarīgu
valsti, tieši pamatojoties uz Konstitucionālo likumu, kas savukārt balstās uz
tiesiskās pārmantojamības principa.

Godājamie deputāti un deputātes! Dāmas un kungi! Latvijas dalība
Eiropas Savienībā un NATO ir radījusi jaunas iespējas attiecību veidošanai ar
Krieviju. Mēs varam būt drošāki savās domās un darbos, jo mums ir divi jauni
valstiskuma garanti. Latvija piedalās NATO un Krievijas dialogā, Latvija līdz ar
pārējām dalībvalstīm veido un ietekmē visas Eiropas Savienības politiku
attiecībās ar Krieviju.

Vienlaikus ir skaidrs ģeopolitiskais ietvars, kādā mums ir
iespējams rīkoties. 1991.gadā Latvija atjaunoja neatkarību tajās robežās, kādas
mums de facto fiziski ir šodien. Mēs iestājāmies ANO, EDSO, Eiropas
Savienībā un NATO, būdami šobrīd esošajās robežās, atkārtoti un uzsvērti
deklarējot, ka mums nav teritoriālu pretenziju ne pret vienu valsti, ka mums nav
teritoriālu konfliktu un nenoskaidrotu jautājumu ar kādu valsti.

Ja mēs būtu deklarējuši, ka Latvija uzskata Abreni par savu
neatņemamu sastāvdaļu, mūsu tagadējo partneru un sabiedroto acīs tas būtu
uzskatīts, viņuprāt, par teritoriālām domstarpībām ar mūsu kaimiņiem, un mēs
vēl šodien, ticiet man, nebūtu ne Eiropas Savienības, ne NATO dalībvalsts.

Iestājoties starptautiskajās struktūrās, kas Latvijai garantē
neatkarību, drošību un attīstību, mums bija jāpieņem gribot negribot tās
realitātes, kādas izveidojušās Eiropā, – arī tā, ka Abrene jeb Pitalova vairs nav
Latvijas valsts kontrolē. Vienlaikus gribu atzīmēt, ka Eiropā mēs neesam vienīgā
valsts, kas pēc Otrā pasaules kara zaudēja daļu savas teritorijas. Šādus zaudējumus
– un daudz lielākus nekā Latvija – piedzīvoja Vācija, Somija, Rumānija un citas
valstis.

Daudz ir diskutēts par to, vai 1997.gadā parafētais robežlīgums ar
Krieviju atbilst Satversmes 3.pantam. Es citēju: „Latvijas valsts teritoriju
starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un
Zemgale.” Tāpat kā Latvijas valdība esmu pārliecināta, ka līgums tam atbilst, un
tāpēc atbalstu tā parakstīšanu.

Ir izskanējis arī pretējs viedoklis. Šajā jautājumā izšķirošs
būtu Satversmes tiesas lēmums. Latvijas likumos ir skaidri noteikta procedūra, kā
likumu var apstrīdēt Satversmes tiesā. Ja Satversmes tiesa nospriedīs, ka līgums
ietekmē Satversmes 3.panta saturu, tad par to būs jālemj referendumā.

Manas prezidentūras gandrīz astoņu gadu laikā visi Ministru
prezidenti – Andris Šķēle, Andris Bērziņš, Einars Repše, Indulis Emsis un
Aigars Kalvītis -, kā arī visi ārlietu ministri – Indulis Bērziņš, Sandra
Kalniete, Rihards Pīks un Artis Pabriks – gan man personīgi, gan starptautiski ir
stingri uzsvēruši Latvijas valdības gatavību parakstīt 1997.gadā parafēto
robežlīgumu, kura sagatavošanai mandātu deva Andra Šķēles vadītā valdība, bet
sagatavotā teksta parafēšanu akceptēja Guntara Krasta valdība. Visi šie valdību
vadītāji un visi ārlietu ministri ir uzsvēruši starptautiskās sarunās, ka Latvijai
nav teritoriālu pretenziju un strīdu un ka Latvijas valdība ir pieņēmusi lēmumu par
robežlīgumu, kas atspoguļo faktiski esošo robežu. Vēlme noslēgt robežlīgumu ar
Krieviju ir bijusi Latvijas ārpolitikas konsekventi ieturēta nostādne, un es savā
darbā, ņemot vērā Latvijas saskaņoto ārpolitiku, to esmu atbalstījusi un
veicinājusi.

Uzskatu, ka šis ir piemērots brīdis, lai beidzot atrisinātu
ieilgušo jautājumu par robežlīguma noslēgšanu ar Krievijas Federāciju, jo jūtam
pašas Krievijas vēlmi šo jautājumu risināt. 2005. un 2006.gadā iezīmējās
pozitīvas tendences mūsu valstu attiecībās. Pēc mana uzaicinājuma Latviju apmeklēja
Viņa Svētība Maskavas un visas Krievzemes Visusvētīgais patriarhs Aleksijs Otrais.
Dziļi simboliska bija pirmā Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina vizīte. Latvijas
Ministru prezidents ticies gan ar savu Krievijas kolēģi, gan ar prezidentu Vladimiru
Putinu. Pēc daudzu gadu pārtraukuma ir parakstīti divi līgumi – Ekonomiskās
sadarbības līgums un līgums par Starpvaldību komisiju. Šobrīd mums ir iespējams
attīstīt šo pozitīvo dinamiku. Robežlīguma noslēgšana pavērtu jaunas iespējas
kaimiņvalstu sadarbībai. No otras puses, jārēķinās, ka drīzumā gaidāmas gan
Krievijas Domes, gan prezidenta vēlēšanas. Mēs nezinām, kas būs nākamais Krievijas
prezidents, nedz kāda būs viņa vai viņas gatavība parakstīt robežlīgumu ar
Latviju, tāpēc vēl jo svarīgāka ir prezidenta Vladimira Putina paustā gatavība
robežlīgumu ar Latviju noslēgt. Latvijas interesēs ir izmantot šo iespēju.

Protams, mēs nedrīkstam lolot ilūziju, ka robežlīguma
parakstīšana uzreiz atrisinās visas mūsu iesalušo divpusējo attiecību problēmas.
Visos 16 mūsu atjaunotās neatkarības gados nav notikusi neviena augsta līmeņa
divpusēja vizīte ne no Krievijas, ne uz Krieviju. Būtisku 20.gadsimta vēstures
notikumu vērtējums mūsu valstīs un sabiedrībās joprojām krasi atšķiras.
Robežlīguma noslēgšana nebūt negarantē mūsu uzņēmējiem miljoniem vērtus
līgumus jau nākamajā dienā vai gadā. Taču robežlīguma parakstīšana un
ratificēšana būtu nopietns progresa solis, kas ļautu uzlabot starpvalstu attiecību
atmosfēru, turpināt un izvērst vienlīdzīgu divu valstu dialogu. Tas sekmēs
sadarbību starp uzņēmējiem un starp sabiedrības pārstāvjiem.

Noslēdzot robežlīgumu ar Krieviju, mēs parādīsim savu valstisko
briedumu un spēju risināt smagus un sarežģītus ārpolitiskus jautājumus, īstenojot
mūsu nacionālās intereses. Tas ļaus Latvijai ar lielāku svaru runāt Eiropas
Savienības ietvaros, tas apliecinās, ka Latvija ir nopietns sadarbības partneris.

Godājamie deputāti un deputātes! Esmu atbalstījusi Latvijas
valdības centienus noslēgt robežlīgumu ar Krieviju – kad šāda griba ir bijusi -,
un esmu mudinājusi valdību atgriezties un strādāt pie robežlīguma noslēgšanas, kad
šādas gribas ir pietrūcis. Esmu gandarīta, ka esošā valdība ir sagatavojusi
risinājumu, kas dod iespēju parakstīt robežlīgumu, vēlreiz apliecinot Latvijas
Republikas valstisko pēctecību.

Ņemot vērā robežlīguma lielo politisko nozīmību, uzskatu, ka
būtu svarīgi, lai robežlīgums tiktu parakstīts, piedaloties gan izpildvarai, gan abu
valstu prezidentiem – līdzīgi, kā tas bija ar līgumu par Krievijas armijas
izvešanu. Es kā Latvijas Valsts prezidente esmu gatava atbalstīt Latvijas valdību un
kopā ar tās pārstāvi parakstīt šo līgumu.

Robežlīguma slēgšanai patiešām ir paralēles ar līguma
slēgšanu par Krievijas armijas izvešanu pirms 13 gadiem. Gan par armijas izvešanas
līgumu toreiz, gan par robežlīgumu šodien Latvijas likumdevējam ir jāizdara
sarežģīta un smaga izvēle. Taču abi līgumi ir nepieciešami, lai stiprinātu
Latvijas valsti. Abi šie līgumi ir vajadzīgi drošai Latvijas nākotnei.

Valsts robeža ir viens no valstiskuma atribūtiem. Skaidrība par
robežu nepieciešama valsts drošībai. Drošība uz valsts robežām parādās daudzos
aspektos. Drošību var apdraudēt kontrabanda, drošību var apdraudēt nelegāla
migrācija un cilvēktirdzniecība. Drošībai vajadzīgi ne tikai robežkontroles punkti,
bet arī juridiski skaidra robeža, uz kuras šie kontroles punkti var darboties. Robežas
juridiskā statusa noregulēšana palīdzētu risināt gan ar robežas izbūvi, gan ar
robežas infrastruktūras sakārtošanu saistītos jautājumus. Tā palīdzētu panākt
vienošanos par jaunu robežpārejas punktu izbūvi, samazināt tranzītpārvadājumu
sastrēgumus robežas Latvijas pusē un nopietni atvieglotu pierobežas iedzīvotāju
ikdienas dzīvi un nākotnes ekonomiskās izaugsmes izredzes.

Godātie deputāti un deputātes! Esmu pārliecināta, ka laiks
pierādīs, ka robežlīguma noslēgšana ar Krieviju ir pareizais solis īstajā laikā,
līdzīgi kā tas ir pierādījies ar līgumu par armijas izvešanu.

Tāpēc es aicinu Saeimas deputātus izrādīt politisko drosmi un
valstisku stāju un atbalstīt likumprojektu, kas pilnvaro valdību parakstīt
robežlīgumu.

Paldies par jūsu uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds Ministru prezidentam Aigaram Kalvītim.

A.Kalvītis (Ministru prezidents).

Cienījamā Prezidentes kundze! Godājamais Saeimas priekšsēdētāj!
Cienījamie Saeimas deputāti! Dāmas un kungi! Mēs šodien apspriežam jautājumu, kas
ir svarīgs ne tikai starptautiskā līguma kontekstā. Mēs apspriežam jautājumu, kas
ir svarīgs Latvijas izpratnei pašai par sevi.

Kas mums ir Latvija? Kāda tā ir šobrīd? Tā ir Eiropas Savienība,
tās ir transatlantiskās attiecības, NATO sammits, straujākais ekonomikas pieaugums
Eiropā, sasniegumi sportā, pasaules čempionāts hokejā, neskaitāmas augstu
amatpersonu – karaļnamu un pasaules līderu – vizītes. Tā ir Latvija šodien,
2007.gadā – 16 gadus pēc neatkarības atjaunošanas un 89 gadus pēc Latvijas
Republikas proklamēšanas.

Pasaules politiskā elite zina, kas ir Latvija. Zina Latvijas paveikto
un kopā ar mums lepojas par padarīto. Kas ir šo sasniegumu pamatā? Tie sakņojas
daudzu gadu intensīvā darbā, smagās reformās, balstās uz daudziem grūtiem
lēmumiem, kas ne vienmēr ir tikuši viennozīmīgi uztverti sabiedrības acīs. Taču
šie lēmumi ir nesuši augļus.

Mēs nedrīkstam aizmirst mūsu valsts neatkarības pamatus.
Nedrīkstam aizmirst apstākļus, kādos dzima nacionālā pašapziņa, nedrīkstam
aizmirst pagājušā gadsimta pāridarījumus un traģēdijas, karus un okupāciju, ilgas
pēc pašnoteikšanās un Trešo atmodu, Tautas frontes kustību, Neatkarības
deklarāciju, barikādes, kritušos, puča izgāšanos un neatkarības atjaunošanu
nevardarbīgā tiesiskā ceļā.

Mums ir neizsakāmi laimējies, izcīnot savu valstiskumu tiesiskā
ceļā, ko atzina un augsti novērtēja starptautiskā sabiedrība. Mūs par daudz ko var
apskaust. Latvijas reformu ceļš ir bijis sekmīgs. Varam lepoties ar to, ka Latvija ir
Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts.

Vienlaikus gan jāatceras, ka ne visas problēmas un ne visi jautājumi
ir atrisināti līdz galam.

Un viens no šādiem neatrisinātiem jautājumiem ir jautājums par
Latvijas un Krievijas robežlīgumu, kura risināšanu es nevēlos atlikt uz vēlāku
laiku un uzvelt saviem pēcnācējiem.

Vieglāk, protams, ir dzīvot ar šābrīža sasniegumu izjūtu un
mēģināt aizmirst sarežģītu un nepatīkamu lietu risināšanu. Taču godīgs
politiķis tā nedrīkst rīkoties.

Attiecības ar Krieviju vienmēr ir bijis iekšpolitiski svarīgs,
sarežģīts un bieži vien emocionāls jautājums. Diplomātija attiecībās ar Krieviju
pēdējo 16 gadu laikā ne vienmēr ir nesusi cerētos augļus.

Tā vietā, lai izmantotu draudzīgu dialogu, abas puses bieži vien ir
intensīvi izmantojušas publisko telpu, lai pasaulei darītu zināmu savu viedokli par to
vai citu lietu.

Jebkurš jautājums, ko esam risinājuši ar Krieviju, ir bijis
sarežģīts. Te gan jāatzīst, ka mūsu diplomātija ir bijusi sekmīga Rietumu pasaulē
un nodrošinājusi Latvijai to starptautisko statusu, kādu baudām šodien.

Latvijas un Krievijas robežlīgums, iespējams, ir pats svarīgākais
ārpolitikas un nacionālās drošības jautājums šīs Saeimas darba kārtībā. Tas ir
viens būtisks elements, kura trūkumu mēs joprojām izjūtam mūsu atjaunotajā Latvijas
mājā. Sakārtotai valstij ir nepieciešama sakārtota robeža.

Taču vienlaikus ir jāteic, ka robežlīgums pats par sevi nav
pašmērķis. Robežlīgums ir priekšnoteikums daudziem valstiski svarīgiem procesiem:
ekonomiskiem, administratīviem, politiskiem. Un Latvijas attīstības un drošības
interesēs ir radīt šos priekšnoteikumus.

Protams, robežlīgums nav brīnumzāles attiecību pilnīgai
sakārtošanai ar Krieviju. Politisko, ekonomisko un administratīvo attiecību veidošana
ar Krieviju nav īstermiņa jautājums. Tam būs vajadzīgs laiks, intensīvs darbs un
apņēmība.

Visu eirointegrācijas laiku Latvijas valdību apņēmība šo līgumu
parakstīt ir bijusi svarīgs politisks priekšnoteikums Latvijas uzņemšanai Eiropas
Savienībā un NATO. Šis līgums atspoguļo teritoriālās un politiskās izmaiņas, kas
notikušas Eiropā pēc traģiskā Otrā pasaules kara, aukstā kara laikmeta un Latvijas
neatkarības atjaunošanas 1991.gadā.

Šis līgums ir adekvāts mūsdienu Latvijas un Krievijas attiecībām.
Turklāt robežlīgums ir tas elements, kurā visspilgtāk atspoguļojas Latvijas
ārpolitiskās saistības jau no 1991.gada.

Daļa Saeimas deputātu un politiķu uzdod jautājumu: kādēļ
robežlīguma jautājums ir jārisina tieši tagad, kur steigties? Šeit vēlos minēt
dažus no būtiskiem apsvērumiem.

Pirmām kārtām robežlīgums ir viens no jautājumiem, kas
iestrādāti Valdības deklarācijā. Tā virzīšanai valdības veidošanas laikā
piekrita visas šobrīd koalīcijā pārstāvētās partijas. Tāpēc liekas loģiski, ka
nāku ar savu priekšlikumu un aicinu šo jautājumu risināt.

Valdības veidošanas procesā notika arī sarunas ar „Jauno
laiku”, un partijas pārstāvji no savas puses neiebilda pret priekšlikumu meklēt
juridiskus risinājumus robežlīguma jautājumā.

Esmu pārliecināts, ka, ja mēs tagad noliksim robežlīguma
jautājumu malā, mēs nekad nesagaidīsim pareizo laiku, kad to risināt. Jautājums ir
un būs jūtīgs arī pēc desmit, divdesmit vai trīsdesmit gadiem. Tā risināšanai ir
vajadzīga politiskā griba un apņemšanās. Jautājums ir vienīgi par to, vai sevi
parādīt kā politiski nobriedušu sabiedrību.

Latvijas un Krievijas robežlīgums ir bijis darba kārtībā jau
desmit gadus. Par to esam runājuši dažādos līmeņos, tajā skaitā ar pašreizējo
Krievijas valdību 2005.gadā. Man liekas, loģiski būtu, ja šo jautājumu mēs
risinātu ar tiem politiķiem, ar kuriem sākām sarunas, nevis atliktu uz nezināmu
laiku, kad no Krievijas puses pie sarunu galda sēdīsies citi politiķi (šeit domāju
par gada beigās paredzētajām domes un nākamajā gadā – prezidenta vēlēšanām).

Vēlos uzdot sekojošu jautājumu: vai Latvijai ir vajadzīgas
attiecības ar Krieviju? Vai Latvijai ir vajadzīgi līgumi par investīciju aizsardzību,
par dubulto neaplikšanu ar nodokļiem? Vai mēs esam ieinteresēti, lai tiktu risināti
nelegālās migrācijas un kontrabandas jautājumi? Domāju, ka labā atmiņā ir
palikušas kravas automašīnu milzīgās rindas pie Latvijas un Krievijas robežas. Vai
Latvijas politiķi vēlas turpināt attiecības ar Krieviju veidot, tā teikt, tikai caur
publisko telpu? Vai Latvija vēlas konfrontējošas un saspīlētas attiecības ar
Krieviju ilgtermiņā un grib samierināties ar problēmvalsts statusu starptautiskās
sabiedrības acīs? Tie, kuri saka, ka tagad nav īstais laiks, būtībā aicina uz
bezatbildīgu rīcību un tikai kaitē Latvijas valstiskuma nostiprināšanai. Tā ir
rīcība, kas balstās tikai uz īstermiņa opozīcijas ambīcijām, neņemot vērā nedz
valsts ārpolitiku, nedz starptautisko situāciju.

Tas skaidri pierāda to, ka opozicionāri šajā gadījumā nav
spējīgi atšķirt valstiskas nozīmes jautājumus un nav spējīgi nedz tagad, nedz arī
nākotnē risināt komplicētus, lai arī nepopulārus jautājumus.

Ja Latvija vēlas veidot savu ekonomisko attīstību, sabalansējot
Eiropas Savienības un Austrumu dimensiju, tad robežlīgums ir jāuzlūko kā atslēga
šo jautājumu risināšanai.

Pēc tam, kad publiski nācu klajā ar priekšlikumu, kā risināt
Latvijas un Krievijas robežlīguma jautājumu, esmu saņēmis iedrošinājumu, atbalstu
un aicinājumu no daudzu Latvijas uzņēmēju, asociāciju, federāciju un nevalstisko
organizāciju puses. Tas bija aicinājums veidot priekšnoteikumus attiecību uzlabošanai
ar Krieviju.

Vēlos īsi iezīmēt to, kādēļ piedāvātajā likumprojektā ir
iestrādāta atsauce uz Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991.gada 21.augustā
pieņemto Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko
statusu”.

Manā skatījumā, Konstitucionālais likums ir pats būtiskākais
juridiskais dokuments, kurš sevī ietver visus Latvijas Republikas pēctecības
nodrošināšanai nepieciešamos aspektus, iezīmēja Latvijas Republikas vēsturi līdz
1940.gadam un vienlaikus pilnībā atjaunoja Latvijas Republiku.

Pamatojoties tieši uz šo Augstākās padomes lēmumu 1991.gada
rudenī, īsā laikā vairāk nekā 30 pasaules valstis atjaunoja diplomātiskās
attiecības ar Latvijas Republiku, ne mirkli nešauboties par Latvijas Republikas
atkalatjaunošanu un vienlaikus arī valstisko pēctecību.

Vēl vairāk! Pamatojoties uz šo Augstākās padomes lēmumu, Latvijas
Republikas neatkarību atzina arī Krievijas Federācijas prezidents Boriss Jeļcins.
Tieša norāde uz šo 1991.gada 21.augustā Augstākās padomes pieņemto Konstitucionālo
likumu ir minēta Latvijas un Krievijas ārlietu ministru parakstītā dokumentā par
diplomātisko attiecību izveidošanu, kuru Latvijas un Krievijas ārlietu ministri
Jurkāns un Kozirevs parakstīja 1991.gada 4.oktobrī.

Neapšaubīsim savu vēsturi, kā arī savu un sabiedroto nelokāmo
viedokli par mūsu valsts kontinuitāti tikai tāpēc, ka kādam šodien ir atšķirīgi
uzskati!

Uzskatu, ka, pasakot patiesību par atjaunotajām diplomātiskajām
attiecībām starp Latviju un vairāk nekā 30 pasaules valstīm 1991.gadā, ir jāpasaka
arī kāda cita patiesība: visas šīs valstis atjaunoja attiecības ar mūsu valsti
tajās robežās, kādās Latvija atradās tad un atrodas arī šobrīd.

Vai tas ir kāds pārpratums? Protams, nē, jo mūsu sabiedrotie ir
EDSO dalībvalstis un parakstījuši 1975.gada Helsinku Noslēguma dokumentu, kurā
skaidri un gaiši pateikts, ka robežas Eiropā netiek pārskatītas. Vēl jāatzīmē, ka
Latvija, kļūdama par EDSO dalībvalsti 1991.gadā, pievienojās arī šim robežu
nemainības principam – bez atrunām vai iebildumiem. Turklāt Latvija šos pašus
principus ir pielietojusi arī Latvijā, jo pēc neatkarības atjaunošanas esam
vienojušies par šo principu ievērošanu, noslēdzot robežlīgumu ar Lietuvu. Vēl
vairāk – tieša atsauce uz EDSO deklarētajiem robežu nemainības principiem ir
minēta 1994.gadā noslēgtajā Latvijas un Baltkrievijas robežlīgumā, kur daļa
robežas skar arī 1920.gada Miera līgumu.

Ir izskanējušas bažas par Latvijas un Krievijas robežlīguma
atbilstību Satversmei. Nevēlos pārvērst šīsdienas debates par juridiskās
argumentācijas lekciju, bet vienlaikus vēlos skaidri definēt savas pozīcijas
Satversmes 3.panta kontekstā.

Vispirms atgriezīsimies vēsturē un nedaudz ieskatīsimies
iekšpolitiskajos un ārpolitiskajos apstākļos 1921.gada sākumā, kad Satversmes
sapulce diskutēja par Satversmes 3.pantu. Pasekojot līdzi Satversmes sapulces darbam,
varam skaidri redzēt to, ka diskusijās ļoti bieži tika pacelts jautājums par Latgales
iespējamo autonomiju, Latgales īpašu pašpārvaldes modeli, Latgales pretnostādījumu
pārējai Baltijai, ar to domājot Kurzemi, Vidzemi un Zemgali. Turklāt pašā Latgalē
tika daudz diskutēts par to, vai tai vispār vajadzētu kļūt par Latvijas sastāvdaļu.
Šo diskusiju kontekstā tad arī tika veidota Satversmes 3.panta redakcija, kas skaidri
definē Latviju kā sastāvošu no četriem novadiem. Veidojot Satversmi, tika domāts par
to, kā novērst kāda Latvijas novada atdalīšanās draudus. Tieši šādā gadījumā
tika paredzēta iespēja un nepieciešamība rīkot visas tautas nobalsošanu.

Vēl vēlos minēt faktu, ka brīdī, kad tika izstrādāts Satversmes
3.pants tā pašreizējā redakcijā – tas notika 1921.gada februārī -, pilnā
sparā ritēja Lielbritānijas diplomātiski militārās misijas ieceltā
šķīrējtiesneša Džeimsa Simpsona komisijas darbs pie Latvijas un Lietuvas robežas
noteikšanas. Tikai 1921.gada martā šī komisija beidza darbu (par Satversmes 3.pantu
tika debatēts februārī!), kura rezultāts bija tas, ka Lietuvas teritorijā tika
iekļauta Palanga, Mažeiķu dzelzceļa mezgls un daļa Rucavas pagasta, savukārt
Latvijas teritorijā tika iekļauta neliela Kauņas guberņas teritorija dienvidos no
Bauskas un Aknīstes pagasts. Nav šaubu, ka šķīrējtiesas noteiktās robežas
ievērojami mainīja Latvijas vēsturisko Kurzemes un Zemgales novadu teritorijas, taču
šī būtiskā Kurzemes teritorijas maiņa neradīja bažas Satversmes sapulcei un
Satversmes veidotājiem, kuri tikai pirms neilga laika bija vienojušies par Satversmes
uzbūvi un 3.panta redakciju.

Līdzīgas situācijas ir bijušas arī ar Latvijas un Polijas un
Latvijas un Igaunijas robežu noteikšanu.

Vēl jo vairāk – nav neviena starptautiska dokumenta, kurš precīzi
definētu vai aprakstītu Kurzemes, Zemgales, Vidzemes vai Latgales robežas.

Vērtējot šos vēsturiskos apstākļus, kā arī Latvijas
starptautiskās saistības pēc 1991.gada 21.augusta, ne brīdi nešaubos par to, ka,
parakstot Latvijas un Krievijas robežlīgumu, Satversmes 3.pants netiek pārkāpts.

Man kā valdības vadītājam referendums būtu pati vieglākā izvēle
– lūgt vēlētāju viedokli, saņemt mandātu un rīkoties saskaņā ar to. Tomēr nedz
Satversme, nedz pakārtotā Latvijas likumdošana nedod valdībai tiesības rīkot
konsultatīvu referendumu. Šāda iespēja dota tikai tad, ja tiktu grozīta Satversmes
3.panta redakcija.

Šodien uzstājos Saeimā – tautas vēlētu deputātu priekšā. Jūs
pārstāvat savus vēlētājus, jūs pārstāvat Latvijas pilsoņus. Es esmu
pārliecināts, ka mēs visi varam vienoties vienā jautājumā – mūsu valstij ir
nepieciešams nostiprināt robežu ar kaimiņvalsti, nostiprināt to, lai veidotu
abpusēji izdevīgas, draudzīgas un taisnīgas attiecības. Jautājums ir faktiski par
to, kā juridiski pareizāk un politiski gudrāk to izdarīt.

Es esmu pārliecināts, ka valdības piedāvātais risinājums ir
korekts un piedāvā godīgu izeju no radušās situācijas, piedāvā iespēju turpināt
uzsākto darbu, nevis novest to strupceļā.

Tāpēc aicinu jūs balsot par pilnvarojumu valdībai parakstīt
Latvijas un Krievijas robežlīgumu.

Paldies jums! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Ir pienācis laiks pārtraukumam.
Lūdzu reģistrēties ar balsošanas kartēm. Lūdzu zvanu! Reģistrācijas režīmu!

Pirms tiek paziņoti reģistrācijas rezultāti, paziņojumam
vārds deputātam Andrim Bērziņam no ZZS frakcijas.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Cienītie kolēģi! Sociālo un darba lietu komisijas sēde notiks
pulksten 10.40 Sociālo un darba lietu komisijas telpās. Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Šodien mēs sveicam dzimšanas
dienā Vitāliju Aizbaltu. (Aplausi.)

Reģistrācijas rezultātus nolasīs 9.Saeimas sekretāra biedrs
Andrejs Klementjevs.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Nav reģistrējušies: Gundars Daudze, Sergejs Dolgopolovs, Sandra
Kalniete, Visvaldis Lācis un Einars Repše.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Pārtraukums līdz pulksten
11.00.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Indulis Emsis.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!
Turpināsim darbu.

Godātie kolēģi! Es vēlreiz aicinu: ieņemiet vietas Sēžu zālē!
Mums jāatsāk darbs.

Mēs turpināsim debates par likumprojektu „Par pilnvarojumu Ministru
kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas
Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu”.

Debates turpina Ilma Čepāne – frakcijas „Jaunais laiks”
vārdā.

Vārds deputātei Ilmai Čepānei!

I.Čepāne (frakcija „Jaunais laiks”).

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Kolēģi! Dāmas un kungi!
Latvija, kuru ar postpadomju ilūzijām dzīvojošie Krievijas politiķi joprojām uzskata
par savu ietekmes sfēru jeb tuvējām ārzemēm, ir kļuvusi par aktīvu Eiropas
Savienības un NATO dalībvalsti, kas vairs nav pakļaujama ar Krievijas brutālā
spiediena taktiku. Tā vietā, lai parakstītu robežlīgumu un cienītu Latvijas
suverēnās tiesības uz savu izpratni par vēstures patiesību, Krievija rīkojas sev
raksturīgajā spēka politikas manierē.

Kaimiņvalsts atsacīšanās parakstīt robežlīgumu pēc būtības
bija skaļa un nicinoša atteikšanās atzīt pat ne Latvijas okupāciju, bet gan Latvijas
tiesības uzskatīt, ka mēs bijām okupēti.

Mūsu konstitūcijas tēvi ir radījuši ne tikai lakonisku un
meistardarbam līdzīgu pamatdokumentu, bet arī juridisku un valstisku padomu krātuvi,
kurā ielūkoties grūtā brīdī. Satversmes ideja, būtība un jēga paredz, ka Latvijas
teritorija ir maināma tikai un vienīgi ar tautas nobalsošanas palīdzību. Nav ne
valdības, ne Saeimas kompetencē lemt par kādas Latvijas teritorijas daļas atdošanu
kādai citai valstij. Kāpēc tas tā? Tas, protams, ir tiesību tradīcijas un
politiskās vēstures jautājums. Tomēr ir jākonstatē, ka līdz ar Satversmes
atjaunošanu tika atgūta visa Latvijas teritorija, atskaitot Abreni.

Satversmes tēvi, teritorijas izmaiņas sasaistot ar tautas
nobalsošanas procedūru, iespējams, uzskatīja, ka uzticēt šādu jautājumu izlemšanu
ekskluzīvi valdībai vai Saeimai ir riskanti. Valdības, kā saka, var būt dažādas.
Piemēram, Latvijā ir bijusi arī kolaboracionista Augusta Kirhenšteina valdība. (Aplausi.)

Paldies, godātie kolēģi! Taču šos aplausus neesmu pelnījusi es,
bet tos ir pelnījis šeit, zālē, sēdošais godājamais Pabrika kungs. Es tikai citēju
viņa viedokli, ar kuru Latvijas tauta tika iepazīstināta pirms nepilniem diviem gadiem
– 2005.gada 28.maijā laikrakstā „Diena”. „Jaunais laiks” piekrīt šādam
ministra kunga viedoklim. Un tieši tāpēc, ka šodien valdība, tostarp arī ārlietu
ministrs, apgalvo pilnīgi pretējo, es izteikšu vēl papildu argumentus, kāpēc mēs
nevaram balsot par šo valdības iesniegto likumprojektu.

Lai balsotu par šo likumprojektu, Saeimas deputātiem tautas priekšā
ir jāatbild uz diviem vissvarīgākajiem jautājumiem.

Pirmais. Vai mēs varam būt pārliecināti un varam paļauties uz to,
ka līdz ar šā likuma pieņemšanu un jauna robežlīguma noslēgšanu netiks
apdraudēta Latvijas valsts tiesiskā nepārtrauktība un no šā principa izrietošie
pilsonības, minoritāšu un valsts valodas jautājumi? Vai Krievija, atzīstot Latvijas
neatkarību, kaut kādā mērā sevi saistījusi ar Latvijas tiesisko nepārtrauktību?

Kā zināms, Krievijas prezidenta 1991.gada 24.augusta dekrētā ir
norādīts: „Sakarā ar Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu par valstiskās
neatkarības pasludināšanu atzīt Latvijas valstisko neatkarību.” Kādu Augstākās
padomes lēmumu Krievija ir domājusi? Kaut arī no teksta neizriet, ka šeit domāts
1991.gada 21.augusta Konstitucionālais likums, iespējams, ka, skatoties uz datumu un
valdības apgalvojumiem par tās rīcībā esošajiem dokumentiem, tas tā ir. Taču
Krievijas prezidenta dekrētā ir runāts par neatkarības pasludināšanu, nevis
atjaunošanu.

Godātie deputāti! Es un vēl tikai daži šeit, zālē, sēdošie ir
no tiem, kas ir balsojuši par 4.maija Neatkarības deklarāciju, un es gribētu, lai
viņi sev uzdod jautājumu: vai Krievija atzīst šodien, ka ar 1990.gada 4.maija
Neatkarības deklarāciju un 1991.gada 21.augusta Konstitucionālo likumu Latvija
atjaunojusi savu valstiskumu? Nē! Krievija joprojām uzskata, ka Latvija 1940.gadā
netika okupēta un PSRS ir iestājusies brīvprātīgi.

Vēl vairāk. Pēc Amerikas Savienoto Valstu Senāta 2005.gada 19.maija
rezolūcijas Nr.35 „Par Baltijas valstu nelikumīgo okupāciju”, kas pieņēma
Kongresa viedokli, ka Krievijas Federācijas valdībai būtu jāsniedz skaidrs un
viennozīmīgs paziņojums, ka tā atzīst un nosoda Padomju Savienības nelikumīgi
īstenoto Baltijas valstu okupāciju un aneksiju, sekoja Krievijas Federācijas Valsts
Domes 2005.gada 27.maija paziņojums „Par mēģinājumiem falsificēt vēsturi”.
Šajā paziņojumā tiek uzsvērts, ka (citēju): „Aicinājumus Krievijai nožēlot
Baltijas valstu „okupāciju”, kas tagad izskan arī no Eiropas Parlamenta tribīnes,
Valsts Domes deputāti uzskata par liekulīgiem un ciniskiem. Negodīgi ir arī
mēģinājumi iedzīvoties uz Krievijas rēķina, izvirzot tai prasības maksāt
„kompensācijas”, un izlikties „pazemotiem un apvainotiem” savu jauno Rietumu
„vecāko brāļu” acīs cerībā uz viņu pretimnākšanu un atbalstu.”

Ar šiem abiem dokumentiem, kurus es tikko minēju, godātie kolēģi,
jūs varat iepazīties Valsts prezidentes dāvātajā grāmatā.

Krievijas viedoklis nav mainījies, neskatoties pat uz Eiropas
Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006.gada 16.marta spriedumu lietā „Ždanoka
pret Latviju”, kur 13.paragrāfā teikts (citēju): „Pēc ultimāta – atļaut
nobāzēt neierobežota daudzuma karaspēka vienības Baltijas valstīs – 1940.gada
16.-17.jūnijā padomju armija okupēja Latviju un pārējās divas neatkarīgās
Baltijas valstis. Tika atlaista Latvijas valdība. Tās vietā tika izveidota jauna
valdība, kas darbojās pēc PSRS vienīgās partijas, Komunistiskās partijas,
norādījumiem. Laika posmā no 1940.gada 21.jūlija līdz 1940.gada 3.augustam Padomju
Savienība pabeidza savu aneksiju Latvijā, un tā kļuva par PSRS sastāvdaļu ar
nosaukumu „Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika – LPSR”.” Citāta beigas.

Godātie kolēģi! Latvijas prasība par tās valstisko
nepārtrauktību ir saistīta ar 1920.gada Miera līguma spēkā esamību. Vairāk nekā
50 valstis nekad nav atzinušas Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā. Taču tas neko nav
mainījis PSRS nostājā. Šodien faktiski Krievija ir vienīgā valsts, kas neatzīst
Latvijas okupāciju. Tas, ka mūsu valsts nepārtrauktību atzīst absolūtais vairākums
valstu, neko nemaina Krievijas nostājā, tāpēc ir tik svarīgi, lai, noslēdzot
robežlīgumu, mēs Krievijas pozīcijas nestiprinātu.

Kamēr nav atcelts 1990.gada 4.maija deklarācijas 9.punkts, Latvija
visas līgumattiecības var veidot vienīgi tā, lai šie jaunākie līgumi nebūtu
pretrunā ar 1920.gada Miera līgumu.

Pašreizējā de facto robeža radusies tikai un vienīgi PSRS
agresijas rezultātā. Valdības likumprojektā kontinuitāte ir pievilkta aiz matiem.
Taču jau pašlaik valdība, vārdos runājot par valsts nepārtrauktību, būtībā
atkāpjas no šīs nepārtrauktības, jo publiski atsakās gan no Abrenes, gan no
iepriekš robežlīgumam pievienotās deklarācijas, kurā, kā zināms, – un es īpaši
gribu to uzsvērt – netiek izteiktas nekādas teritoriālas pretenzijas, bet gan tiek
skaidrota tikai un vienīgi mūsu, Latvijas valsts, vēsture.

Otrais jautājums: vai Latvija akūtas ārpolitiskās problēmas var
risināt, pārkāpjot Satversmi? Par Satversmes 3.panta interpretāciju juristu vidū ir
dažādi viedokļi, taču lielākā daļa juristu, tiesību zinātnieku, uzskata, ka
Satversmes 3.pants aizsargā visu Latvijas teritoriju.

Satversmes 3.pants kopā ar Satversmes 77.pantu aizsargā ne vien katru
no minētajiem vēsturiskajiem apgabaliem – Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Zemgali, bet
arī visas valsts teritoriju kā tādu. Kā liecina Satversmes sagatavošanas sēžu
protokoli un Satversmes sapulces 1921.gada 4.oktobra stenogramma, tieši šādā veidā ir
saprotama Latvijas valsts teritorija. Satversmes 3.panta saturu mēs nevaram iztulkot
tikai kā normu, kas nodrošinātu valsts vienotību un novadu nedalāmību. Satversmes
sapulces debatēs ir pietiekami skaidri pateikts, ka Satversmes 3.panta aizsardzība
attiecas arī uz novadu ārējām robežām ar citām valstīm. Piemēram, Marģers
Skujenieks ir teicis (citēju): „Nav domāts, ka starptautiskie līgumi varētu grozīt
Latvijas valsts robežu.” Bet Jānis Purgalis ir uzsvēris, ka (citēju) „grozīt šo
pantu nevar citādi kā tikai ar tautas nobalsošanu”. Viens no visievērojamākajiem,
es uzsveru, pirmskara profesoriem Kārlis Dišlers pirms 77 gadiem ir teicis šādus
vārdus (citēju): „Jau Latvijas Republikas Satversmes pieņemšanas laikā Latvijas
robežas bija juridiski noteiktas starptautiskos līgumos un pa daļai jau novilktas
dabā. Grozīt šo Satversmes pantu var ne citādi kā tautas nobalsošanas ceļā.”

„Jaunais laiks” uzskata, ka robežlīgums skar būtisku Latvijas
valsts teritorijas daļu un līdz ar to nozīmē Satversmes 3.panta grozījumu, kas
pieļaujams tikai un vienīgi Satversmes 77.pantā noteiktajā kārtībā.

Godātie deputāti! Latvija ir maza valsts, taču arī mazai valstij ir
jābūt savai pašcieņai. Labas attiecības starp tautām var veidoties, tikai balstoties
uz savstarpēju cieņu un vienlīdzību. Mēs nedrīkstam nodot savu vēsturi. Pastāvot
pamatotām šaubām par Satversmes 3.panta pārkāpšanu, šajā gadījumā jautājums ir
jāizšķir Latvijas tautai Satversmē noteiktajā kārtībā.

„Jaunā laika” vārdā lūdzu neatbalstīt šā likumprojekta
pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamais runās ārlietu ministrs Artis Pabriks.

A.Pabriks (ārlietu ministrs).

Saeimas priekšsēdētāja kungs! Premjerministra kungs! Dāmas un
kungi! Ļaujiet man paust gandarījumu par to, ka solījums ir turēts un ka 9.Saeimā
pirmo reizi notiek ārpolitiskās debates. Valdības izšķiršanās nākt uz Saeimu ar
tik nopietnu ārpolitisku jautājumu, kāds ir Latvijas un Krievijas robežlīgums,
liecina par vēlmi šo lēmumu pieņemt tā, lai visi viedokļi tautā tiktu dzirdēti un
sadzirdēti. Runāsim un lemsim šeit un tagad, un lai Dievs mums palīdz pieņemt
vissaprātīgāko lēmumu.

Patiesi šā jautājuma nozīme nevar tikt novērtēta par augstu, jo
tas, kā mēs lemsim, pasaulei liks saprast, vai mēs skatāmies pagātnē vai nākotnē,
vai mēs spējam atšķirt būtiskus, principiālus jautājumus no mazsvarīgiem, vai
spējam nošķirt graudus no pelavām, vai spējam stāvēt augstāk par mūsu
vēsturiskajiem pāridarītājiem.

Pēdējo piecpadsmit gadu laikā, man šķiet, ka šī ir jau trešā
šādas nozīmes politiskā izšķiršanās mūsu valstī. Pirmo reizi – 1994.gadā –
mums nācās pieņemt grūtu, bet Latvijas valstij izšķirošu kompromisa lēmumu par
bijušās PSRS karaspēka izvešanu no mūsu valsts. Arī tad šim lēmumam bija
pretinieki, kuri lēmuma pieņēmējus un atbalstītājus apvainoja nacionālo interešu
nodevībā, bet vēsture ir pierādījusi, ka šis lēmums bija pareizs. Mūsu zemē vairs
nav sveša karaspēka. Ja mēs būtu klausījuši tālaika oponentiem tāpat, kā tagad
mēs varētu klausīt arī pašreizējiem oponentiem, tad situācija būtu cita.

Otrreiz vēsturiskā izšķiršanās notika 1998.gadā, kad grūtā
referendumā mēs pieņēmām naturalizācijas principus. Arī tas bija kompromiss, kam
pretojās daudzi. Tagad mēs zinām, ka šis lēmums ir bijis pareizs, jo starptautiskajā
vidē zuda iespēja mūs nepatiesi apvainot cilvēktiesību pārkāpumos.

Latvijas parlamentārieši! Trešā reize ir pienākusi šodien! Mums
ir jāizšķiras (No zāles: „Referendumā!”), vai mēs gribam saglabāt un
stiprināt to, kas mums ir sūri un grūti atgūts, vai turpināsim ar saucēja balsi
tuksnesī pieprasīt to, kā mums vairs nav un nekad vairs nebūs. Mums ir jātiek
skaidrībā pašiem ar sevi – vai mēs ticam tam, ko sakām. Un, ja tā, tad vai mēs
darām to, ko solām.

Robežlīguma jautājums būs tas lakmusa papīrītis, kas ļaus mūsu
tautai un visai pasaulei spriest gan par mūsu politiku, gan par mūsu ētikas
standartiem, tāpēc būs neliels atskats arī vēsturē.

Sākot no 1997.gada 9.decembra, kad Ministru kabinetā tika
apstiprināts šā robežlīguma teksts, Latvijas ārpolitikas darba kārtībā kā viens
no visnopietnākajiem uzstādījumiem tika iekļauts jautājums par šā līguma
noslēgšanu. Tie bija grūti laiki: ekonomika vēl kliboja, mēs nezinājām, vai jebkad
nokļūsim Eiropas Savienībā un NATO, kuras uzskatījām un turpinām uzskatīt par
mūsu brīvības garantu. Lai neradītu mūsu atbalstītājiem pasaulē bažas par mūsu
vēlmi saasināt situāciju ar Krieviju un atgūt zaudēto Abreni, visi mūsu
iepriekšējie pārstāvji sarunās ar saviem Eiropas un Amerikas partneriem konsekventi
tika pauduši viedokli, ka Latvija vēlas noslēgt parafēto robežlīgumu un nekāro
pārskatīt de facto eksistējošās robežas. Kopš 1998.gada Valsts prezidenta
līmenī bijušas vairāk nekā 40 vizītes, Ministru prezidenta līmenī – apmēram 40
vizītes, bet ārlietu ministra līmenī – vairāk nekā 70 vizītes. Un visos šajos
kontaktos Latvija ir atkārtoti apliecinājusi gatavību noslēgt šo robežlīgumu. To ir
darījusi Kalnietes kundze, to ir darījis Ulmaņa kungs un daudzi, daudzi mani
priekšteči.

Ko nozīmē šī gatavība?

Pirmkārt, to, ka Latvija neizvirza teritoriālas pretenzijas.

Otrkārt, tas bija apliecinājums Latvijas ārpolitikas nemainīgumam
un uzticamībai.

Un, treškārt, tā ir Latvijas atbildība par pašreiz eksistējošās
austrumu robežas nostiprināšanu.

Robežlīguma noslēgšanas jautājums bija būtisks noteikums Latvijas
iestāšanās procesā Eiropas Savienībā un NATO, un ne jau velti Krievija nebija gatava
parakstīt šo pašu līgumu, iespējams, cerēdama kavēt mūsu valsts starptautisko
nostiprināšanos. Tāpēc Eiropas Savienības kontekstā risinot sarunas gan
starpvaldību konferences formātā ārlietu ministru līmenī, gan paplašināšanās
sarunās tajā laikā ar komisāru Ferhoigena kungu Latvijas delegācija vienmēr ir
atsaukusies uz 1997.gadā Ministru kabinetā apstiprināto robežlīguma projektu un tā
pielikumiem, norādot, ka no Latvijas puses ir veikts viss iespējamais (es uzsveru –
viss iespējamais!) un ka tālākā līguma virzība ir atkarīga vienīgi un tikai no
Krievijas Federācijas. Tad, kad Kalnietes kundze runāja ar ministru Ivanovu, ar
Margelova kungu, ar daudziem citiem, es neesmu redzējis, ka Kalnietes kundze teiktu:
„Ziniet, mēs gribam ar jums noslēgt līgumu, bet patiesībā mums vēl būs vajadzīgs
referendums. Un vispār mums ir vajadzīga politiskā debate.” Tāpat to nekad nav
uzsvēris arī Ulmaņa kungs.

Arī dokumentos, ko mēs iesniedzām NATO organizācijā, ir rakstīts:
„Mēs esam gatavi.” Tagad, izrādās, daļa mūsu politikas priekšstāvju kaut kam
nav gatava. Kurš tad šeit ir mainījis savas domas (No zāles dep. A.K.Kariņš:
„Jūs!”), un kad tas ir noticis?

Sarunās tāpat… Jā.

No iepriekš teiktā mēs nevaram atteikties pat tad, ja mums tagad
pēkšņi to sagribētos, nerēķinoties ar nopietnām starptautiskām sekām un pirmām
kārtām jau ar sūri iekarotā prestiža un ticamības zaudēšanu. Jo kā gan var ticēt
cilvēkam, kurš netur savu vārdu, un kā gan var ticēt valstij, kas saka vienu, bet
piedāvā darīt kaut ko citu? (No zāles dep. S.Āboltiņa: „Kā var ticēt tam, ko
teica 2005.gadā?”)

Pēdējo divu gadu laikā valdība ir meklējusi juridiski korektu
risinājumu, lai panāktu sagatavotā robežlīguma noslēgšanu. Piedāvātais
risinājums balstās uz 1991.gada Konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas
valstisko statusu”, kas ietver sevī visu Latvijas pēctecības apliecinājumu. Nav
brīnums, ka daudzi politiskie analītiķi šo valdības piedāvājumu ir novērtējuši
kā elegantu un precīzu.

Latvijai svarīgais valstiskās nepārtrauktības princips ir
ievērots, un to patiesībā neapšauba neviens, izņemot varbūt dažu labu no tiem, kas
šeit sēž mūsu starpā. Vai tiešām kāds domā, ka pēc šā līguma stāšanās
spēkā mūs vairs neviens neapsveiks 18.novembra svētkos, tādējādi noliedzot mūsu
turpinātību? Būtu naivi skaldīt matus laikā, kad ir jāpieņem principiāli lēmumi.

Latvijas valstisko nepārtrauktību nodrošina ļoti plašs
starptautisko saistību kopums, kurā visnozīmīgākie ir vairāk nekā 30 valstu
paziņojumi 90.gadu sākumā par Latvijas Republikas neatkarības atzīšanu.

Es šeit nemaz neminēšu tās vēstules, kuras pēdējo divu gadu
laikā ir saņemtas mūsu Prezidentes Kancelejā. Robežlīgums ir praktiskas dabas
jautājums, kas ir nošķirams no plašākiem vēsturiskiem jautājumiem, par kuriem
saskaņa ar citādi domājošo mazākumu ir rodama daudzu, daudzu gadu desmitu garumā.

Nemēģināsim savu vēsturisko sāpi, brūci aizlīmēt ar
robežlīguma plāksteri! Tas nav pareizais veids.

Cienījamie klātesošie! Saeimai šodien ir iespēja izteikt savu
atbalstu tam Latvijas ārpolitikas kursam, kurš ir īstenots pēc neatkarības
atjaunošanas. Ja toreiz Latvija par vienu no saviem ārpolitiskajiem jautājumiem būtu
izvirzījusi Abrenes atgūšanu, tad tālaika ārpolitiskie mērķi – Krievijas Bruņoto
spēku izvešana, Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO un Latvijas kā
uzticamas un stabilas valsts tēla nostiprināšana nebūtu šodienas realitāte. Tas mums
ir jāsaprot visiem!

Šā robežlīguma oponenti saka: „Mums jāpatur sev tiesības
pieprasīt Abrenes atgūšanu!” Tā ir ļoti nopietna starptautiska prasība, kurai būs
savas sekas.

Kādas? Pirmkārt, uzturot spēkā šādu prasību, mums nav iespējas
parakstīt robežlīgumu, kas mums ir vajadzīgs ne tikai tādēļ, lai uzturētu savu
ārpolitisko turpinātību, bet arī lai starptautiski nostiprinātu to, kas mums ir
visdārgākais, – mūsu atjaunoto valsti.

Otrkārt, ir skaidrs, ka, šodien balsojot pret šo likumprojektu
(atšķirībā no mūsu kaimiņiem igauņiem, somiem, vāciešiem un lietuviešiem), mēs
būsim izteikuši teritoriālas pretenzijas pret Krieviju, jo Abrene praktiski ir otrpus
tai robežai, ko pašreiz apsargā latviešu karavīrs. Tas nozīmē, ka mēs būsim
zaudējuši to statusu, par ko tā cīnījāmies pēdējos 15 gadus, – stabilas un
prognozējamas valsts statusu. Vai jūs, tie, kuri vēlas balsot „pret”, esat gatavi
maksāt šo cenu?

1991.gadā, kļūstot par EDSO dalībvalsti, Latvijas puse akceptēja
visus EDSO principus bez atrunām, tajā skaitā pievienojoties Helsinku Nobeiguma aktam,
kas atzina robežu neaizskaramības principu. Tas nozīmē, ka Latvija ir piekritusi pēc
Otrā pasaules kara Eiropā izveidotajām un nostiprinātajām valstu robežām. Protams,
šīs robežas bieži bija veidojušās negodīgā ceļā, bet tas jau ir cits jautājums.

Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas atzīšana un
diplomātisko attiecību atjaunošana no mūsu partneru puses notika, ņemot vērā
Latvijas eksistējošās administratīvās robežas. Mūsu partneri ar tām rēķinās, un
nekad, piemēram, Eiropas Savienībā, nevienam nav ienācis prātā, ka būtu iespējams
paplašināt Eiropas Savienības austrumu robežu uz Krievijas rēķina ar Latvijas
deputātu balsu palīdzību.

Mans kolēģis, Zviedrijas ārlietu ministrs, leģendārais baltiešu
draugs Karls Bilts, man adresētajā vēstulē vakar skaidri norādīja, ka Zviedrija,
atzīstot Latvijas neatkarību, respektēja Latvijas valsts nepārtrauktību un faktisko
robežu ar Krieviju. Es pieņemu, ka šeit nav nepieciešams tulkojums no diplomātiskās
valodas.

Diskusija par to, vai mums vajag vai nevajag Abreni, bāzējas nevis
objektīvajā, bet gan virtuālajā realitātē vai mūsu psihē, kas cieš no
vēsturiskā pārinodarījuma.

Latvieši, neļausim šim pārinodarījumam mums aizmiglot veselo
saprātu un atņemt racionālas spriešanas spējas! Šobrīd Latvijas politikā notiek
mēģinājums padarīt Abreni par simbolu vienalga kam – opozīcijas kritikas
mēģinājumiem, kāda vilšanās sajūtai vai arī nacionāli radikāliem uzskatiem,
tādējādi varbūt cenšoties it kā ieriebt kādam mūsu vēsturisko pārinodarījumu
dēļ. Tas nav veids, kā šīs lietas var kārtot!

Mums tīri pragmatiski ir jāsaprot tas, ka Abrenes atgūšanas
iespējas nav lielākas par Tobago vai Gambijas atgūšanu. Un pat tad, ja mēs to spētu,
atkal būtu jautājums: vai mēs esam gatavi maksāt šo cenu?

Šodien intervijā mūsu kaimiņvalsts Igaunijas prezidents Ilvess ir
teicis, ka patiesībā mums ir jāizvēlas, vai vicināt nacionālo karogu vai strādāt,
vai būt vēstures ķīlniekiem vai vēstures veidotājiem.

Es aicinu jūs būt šīs mūsu vēstures un nākotnes veidotājiem.

Tiem dažiem, kuri piesauc referendumu, es gribētu teikt: ja tas
patiesi ir tas, ko jūs vēlaties, tad jums ir jāatbalsta šis likumprojekts, jo
saskaņā ar Latvijas likumdošanu tas ir visātrākais tiesiskais ceļš uz referenduma
sarīkošanu. Mēs nebaidāmies no referenduma, bet mēs gribētu šodien zināt, kādēļ
tad jūs balsojat „pret”, un mēs pie reizes varbūt gribētu uzdot jautājumu
oponentiem: kāda tad būtu jūsu nostāja, ja šis referendums tiešām notiktu?

Tomēr es gribētu atgādināt jums rūgto patiesību, ka mēs
dzīvojam pārstāvnieciskajā demokrātijā un ka referendumi nav izteikta mūsu
politiskā tradīcija. Vēl vairāk! Tie, kuri kaut ko saprot no politikas teorijas, zina,
ka referendumi neļauj atšķetināt Gordija mezglu. Referendums ir zobens, kas to
pārcērt; proti, referendums nevar dot un nedod kvalitatīvāku risinājumu, salīdzinot
ar pārstāvnieciskās demokrātijas priekšrocībām. Referendums ir kvantitatīvs
risinājums, kur bieži uzvar skaļākais, nevis gudrākais.

Līdz ar to es vēlētos, lai jau šodien mēs varētu sākt pieņemt
gudru lēmumu, bet, protams, tas neizslēdz referenduma iespēju jebkurā laikā mūsu
valstī.

Dāmas un kungi! Robežlīguma jautājuma risināšana ir tikai
loģisks turpinājums jau aizsāktajam dialogam un praktiskajai sadarbībai starp Latviju
un Krieviju visaugstākajā politiskajā līmenī pagājušajā gadā: premjera tikšanās
ar Krievijas premjeru Fradkova kungu, Krievijas patriarha vizīte Latvijā, mūsu premjera
Kalvīša tikšanās ar Putinu un abpusēja vēlme uzsākt starpvaldību komisijas darbu.
Šis ir darbs, kurā lielas pūles ir ielikusi arī mūsu Prezidente, jau 2005.gadā
Saeimas uzrunā jums norādot, ka robežlīgums ir mūsu nepadarītais darbs.
Nepadarītais darbs nākotnes labad.

Es šeit vairs nerunāšu par praktiskām lietām, kādēļ šis
robežlīgums mums būtu vajadzīgs, runājot tikai par infrastruktūru, par tranzītu un
par pārējām lietām. Es gribētu vēlreiz pievērsties tam, ko es jau teicu savas runas
sākumā.

Pēc karaspēka izvešanas un pilsonības referenduma veiksmes,
atrisinot robežlīguma jautājumu, mēs apliecināsim, ka mums piemīt politiskā griba
un spēja pieņemt grūtus, bet pareizus lēmumus. Mēs pierādītu, ka iekšpolitiskā
sašķeltība ir pārvarama kopīgā nacionālā labuma dēļ. Mēs šādā veidā spersim
soli tuvāk tam mērķim, lai kļūtu par respektējamu Eiropas un NATO dalībvalsti, no
kuras piemēra var mācīties mazāk veiksmīgie.

Runājot par mūsu attiecībām ar Krieviju, mēs būsim
pierādījuši, ka mēs stāvam pāri vēsturiskajam pārinodarījumam un, neskatoties uz
eksistējošo viedokļu atšķirību, varam vienoties, paliekot katrs savās domās par
vēstures jautājumiem.

Atbalstīsim šo likumprojektu, saglabāsim pašcieņu, karstu sirdi un
vēsu prātu šā lēmuma pieņemšanā! Es domāju, ka tā ir patriotiska un pragmatiska
pieeja. Paldies. (No zāles dep. A.Latkovskis: „Vāji!”)

(Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs runās deputāts Juris Dobelis. (No
zāles: „Beidzot, citādi varēja aizmigt!”)

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Augsti godātie premjera un Saeimas priekšsēdētāja kungi! Cienītie
kolēģi!

Mēs te esam saņēmuši informāciju, ka mūsos ļoti nopietni šodien
klausīsies Latvijā un arī ārpus mūsu valsts robežām, ka vērtēs katru mūsu
pateikto vārdu. Nu tad mēģināsim izteikties ļoti skaidri un saprotami un paudīsim
skaidri savu attieksmi. Nejauksim mūsu valsts nepieciešamību slēgt svarīgus līgumus
ar mūsu attieksmi pret mūsu valsti!

Man liekas, ka mēs esam aizgājuši par tālu uz vienu pusi un esam
aizmirsuši otru. Latvijai ir nolaupīta zeme. Ir nolaupīti aptuveni 2% no mūsu
teritorijas. Visrupjākajā veidā. Un tagad ir jāpasaka skaidri, kā mēs izturamies
pret laupīšanu.

Kurš tad bija tas nolaupītājs? PSRS! Šodien tā ir politisks
mironis, bet ir šā miroņa tiesību pārmantotāja – Krievija. Un es ļoti negribētu,
ka man būtu jāatceras ievērojamā norvēģu dramaturga Henrika Ibsena teiktais
„Pērā Gintā”: „Mans tēvs bija zaglis, un jāzog ir dēlam.” (No zāles dep.
Dz.Ābiķis: „Mans tēvs bija jātnieks, es jātnieka dēls!”) Tā, lūk!

Un tā – kā tad mēs tikām pie savas teritorijas? Arī par to
vajadzētu skaidri izteikties. To mums neuzdāvināja. Tās bija 1918.-1920.gada
brīvības cīņas, kuru sākumā Latvijas armijā bija daži simti karavīru, bet beigās
Latvijas armijā bija 75 tūkstoši latviešu karavīru. Cīņas notika divās frontēs,
un tāpēc 1920.gada 11.augustā noslēgtais līgums starp Latviju un Krieviju ir pārāk
vērtīgs dokuments, lai to neatcerētos, un tā 3.pantā tiešām ir runa par valsts
robežu un ir runa par mūžīgiem laikiem.

Maz ir izskanējis vēl viens līgums – un nu jau tas ir starp
Latviju un PSRS -, kurš parakstīts 1932.gada 5.februārī un kurā teikts, ka ir
jānodibina starpvalstu tiesiskās attiecības un ir jābalstās uz 1920.gada līguma.
Kāpēc par to neviens nerunā?

Te visu laiku skan – „mūžīgie laiki”. Vienā līgumā ir
mūžīgie laiki, citā… Šodien arī kaut kas līdzīgs skan: skats uz nākotni un tā
tālāk. Mūžīgie laiki kādreiz beidzas. 1940.gada 17.jūnijā beidzās mūžīgie
laiki. Un kas iestājās? Okupācija! Tāds vārdiņš, kas daudziem nepatīk. Diemžēl
daudziem tas nepatīk arī šeit – tiem, kuri ir Latvijā, un vēl dažiem tādiem, kuri
sevi sauc par vēsturniekiem, arī tas nepatīk. Bija aizdomājušies pat tik tālu, ka
vēlējās no atceres dienu saraksta izņemt ārā 17.jūniju. Tātad tā klanīšanās
jau ir dažādos līmeņos. Bet mums šī ir atceres diena, un to lai jebkura pasaules
valsts zina! 17.jūnijs – Latvijas Republikas okupācijas diena. Šī diena tur ir
tāpēc, ka šeit, Saeimā, ir deputāti, kuri par to nobalsoja savā laikā.

Un kas tad notika tālāk – vecos laikos? Otrā pasaules kara laikā
(uzsveru – Otrā pasaules kara laikā!) nezin kāpēc okupācijas režīma
pārstāvji, tā sauktā Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidija pārstāvji, sadomāja
sazvanīties cits ar citu un aptaujas kārtībā izlēma: „Jā, nu atdosim kaut ko
Krievijai!” Tā mierīgi. Vēl latviešu leģionāri nebija izcīnījuši kaujas pie
Mores, atvairot sarkanarmiešu tankus; vēl nebija beidzis savas cīņas jaunizveidotais
Kurzemes cietoksnis, vēl viss bija priekšā, bet 1944.gada augustā jau atradās mums
daži malači, daži pat latviski kaut ko prata. Tātad – kur tad ir tas pamatojums?
Kāpēc mēs to nevaram uzsvērt starptautiski, ka tā tas ir bijis? Cik starptautiski par
to ir runāts? Kurš mūsu ievērojams ārlietu speciālists par to ir runājis
starptautiski? Par laupīšanu un par to, ka kaut kas ir pievākts vienkārši. Tās nav
teritoriālas pretenzijas, piedošanu, lūdzu. Ja jums kaut ko nozog un jūs gribat dabūt
to atpakaļ, vai tad sauksim to par pretenzijām? Tāds jautājums tomēr parādās: kas
notika teritorijā, kura tika atdota Krievijai savulaik? Tas pats, kas visur citur:
deportācijas, slepkavošanas, īpašuma pievākšanas un tā tālāk.

Paskatieties, lūdzu, kas šodien notiek Abrenē un tajos sešos
pagastos! Cik tur ir palicis no tiem iedzīvotājiem, Latvijas Republikas pilsoņiem, kas
tur dzīvoja pirms Otrā pasaules kara? Vai par to ir jārunā vai nav jārunā? Klusēsim
par to visu? Nolieksim galvu un gaidīsim, ko mums teiks viens otrs onkulītis vai
tantiņa? Varbūt drīzāk neklusēsim!

Redziet, vai tad tiešām tas nav skaidrs: ir mazas valstis un lielas
valstis, un ir lepnas valstis un ne sevišķi lepnas valstis. Un, man šķiet, jo vairāk
kāds lokās, jo viņu vairāk loka, jo viņam jau mugura tad ir piemērota priekš
locīšanas.

Starptautiskā sabiedrība ciena… Ko tad viņa ciena? Tikai tās
valstis, kurām kaut kas ir: vai nu armija liela, vai ieroči, vai bagātīgas derīgo
izrakteņu krātuves. Un vēl rēķinās ar dažām valstīm, kas ir spējīgas skaidri
pateikt savu nostāju, vismaz tajās ieklausās.

Tagad daži vārdi par tiem, ar kuriem te mēs vēlamies slēgt līgumu
un kuri šodien saimnieko Abrenē un sešos pagastos, – par Krieviju, tā saukto PSRS
tiesību pārmantotāju. PSRS tiesību pārmantotāja šodien izskatās apmēram tāda kā
vienā anekdotē par finansistu, kurš teica: „Divreiz divi būs tik, cik būs
vajadzīgs dotajā brīdī.” Tad, kad vajag Krievijai, tad viņa atceras PSRS laikus;
kad viņai tas nav izdevīgi, tad viņa par to nerunā. Un tāpēc man ir nožēlojami
klausīties tādas runas: „Noslēgsim līgumu, tad tur būs drošas investīcijas un
vēl nezin kas…”

Draugi mīļie! Krievijā kniebj nost visus, kas tur nepatīk,
vietējos. Vai tad jūs domājat, ka citus viņi žēlos? Parēķiniet, cik ir Krievijā
dzīvību zaudējušu Domes deputātu, ievērojamu žurnālistu, ievērojamu politiķu,
rakstnieku, gubernatoru! Nerunāsim par tiem nabaga ārzemniekiem – tos tur sit nost bez
savas jēgas. Un neviens neuztraucas!

Nupat, nesen, biju Strasbūrā, kur Pārraudzības komitejas sēdē
klausījos, ko runā par Krievijas un Gruzijas attiecībām. Un tieši tajā rītā bija
noslepkavots kārtējais gruzīns Krievijā – tikai tāpēc, ka viņš pa mobilo
tālruni runāja gruzīnu valodā. Un ziniet, ko teica Kosačova kungs, jums pazīstamais
Krievijas politiķis? Viņš teica tā: „Nu, bet ko var darīt! Mums katru dienu kādu
sit nost. Nu, šoreiz trāpījās gruzīns…” Saprotiet, lūk, tāda ir attieksme no
varas augstāko pārstāvju puses! Un mēs te domājam, ka nu šis līgums mums te kaut ko
briesmīgi stiprinās! Varbūt der vēl vienreiz atgādināt, kas notiek Piedņestrā? Cik
Krievijas pilsoņu dzīvo Abhāzijā? Šķiet, krietni vairāk tur ir Krievijas pilsoņu
nekā Gruzijas pilsoņu. Varbūt pieminēsim arī Dienvidosetiju? Nemaz nerunāsim par
Čečeniju? Gruziju mēs mīlam un atbalstām, bet cik mēs sakām Krievijai to, ko
Krievija ir nodarījusi Gruzijai?

Un, lūk, tāpēc šādā gaisotnē vairāk ir jārunā par šo
attieksmi. Tā ir otra lieta, par ko ir jārunā. Viena lieta ir līguma slēgšana, viss
tas, kas ir vajadzīgs tīri tehniski. Otra lieta ir mūsu attieksmes paušana, kura
nedrīkst būt vienaldzīga, it kā nekas nebūtu noticis.

Ko jūs te tagad lielāties ar to Krievijas armijas izvešanu? Varbūt
jums atgādināt, cik desmitiem tūkstošu Krievijas armijas karavīru palika šeit,
Latvijā? Tikai noņēma tos mundierus nost. Šeit, Latvijā, izformējās kara daļas uz
vietas, neviens viņus vairs nebija spējīgs izkontrolēt. Pat līgumā tas ir iekšā,
ka var šeit palikt.

Cik militāro pensionāru šeit nedzīvo, visādu kara varoņu?! Tātad
nekādu briesmīgu prieku par to armijas izvešanu nevajadzētu te paust, jo faktiski
viņi tepat vien ir. Viņi tepat vien ir! Un būs vēl ļoti ilgi. Diemžēl! Pamēģiniet
viņiem iemācīt latviešu valodu! Gandrīz vai tāda tieksme – novilkt kaut kādu
svītru pāri pagātnei.

Bet kā tad ir ar to holokaustu? Starptautiskā sabiedrība nosoda to.
Ir valstis, kur par holokausta noliegšanu ir kriminālatbildība. Tātad arī par citiem
līdzīgiem noziegumiem ir jābūt šādai atbildībai. Un pirmām kārtām tā ir
okupācija.

Un tāpēc es jums te vienas – tikai vienas – valsts attieksmi pret
to, kas ir noticis, gribētu citēt. Redziet, te ir izskanējusi runa, ka mūs atzinušas
pēc mūsu neatkarības atjaunošanas daudzas pasaules valstis (runa ir par esošo
teritoriju). Nebija tā! Man vienkārši laika trūkuma dēļ negribas daudzus dokumentus
citēt. Nepaspēšu. Citēšu tikai vienu. To, ko Beļģijas ārlietu ministrs ir teicis
Briselē: „Beļģijai nav no jauna jāpārskata Baltijas valstu atzīšanas jautājums,
jo tas iekļaujas šo valstu 20.gadu atzīšanas aktu pārmantojamībā.” Vai nav
skaidri pateikts?! Tā ka teikt, ka mūs atzina EDSO…

Par EDSO… Jā, vēl dažus vārdus par EDSO. Kas tad bija EDSO? Un
kas bija Helsinku šis te… viss tas 1975.gada līgums? Visvairāk tas bija PSRS
interesēs.

Un varbūt atgādināt jums to, kas ir noticis pēc 1975.gada? Nu, tā
– atsvaidzināsim vēsturisko atmiņu! Kur ir PSRS? Tur jau 1975.gadā tika runāts par
robežu negrozāmību. Kā tad ir ar PSRS robežām? Kā ir ar Dienvidslāvijas robežām?
Ko? Cik daudz jaunu valstu nav dibināts pēc 1975.gada? Vispār sašķīda visa
Dienvidslāvija. Kur palikusi Deutsche Demokratische Republik jeb Vācijas
Demokrātiskā Republika? Kur tā ir? Kāda te EDSO, kādi Helsinki? Mēs varam
pievienoties… Ļoti skaisti!

Bet atgādināšu vienmēr, ka ir likuma gars un likuma burts. Un
tāpēc maiņas būs. Jā, es saprotu, ka šodien nevar visu līdz galam atrisināt. To
arī neviens neprasa. Bet iet ar šitādu kalnu un cerēt, ka Krievija te diezin ko dos un
dāvinās… Nu, es esmu pret to.

Un tāpēc mēs vienkārši uzskatām, ka šīs sarunas ir tikai
sākušās. Šāda veida sarunas. Ļoti nopietnas sarunas. Starptautiskā sabiedrība mūs
par to varbūt paslavēs, runās par Latvijas ierosmēm. Bet, ja jau mēs esam tajās
organizācijās, tad, lūdzu, paaicināsim arī šo organizāciju pārstāvjus juristus,
lai viņi arī nedaudz pastāsta mums, kā viņi vērtē to visu, kas ir 20.gadu simtenī
noticis!

Tāpēc neņemiet ļaunā! Mana attieksme ir nemainīga daudzu gadu
garumā un arī tagad paliek tāda: laupītājam nemitīgi ir jāatgādina par to, ka
viņš ir laupītājs.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs runās deputāts Dzintars
Ābiķis.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Ministri! Augsti godātais
Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi!

Ar ko politikāņi atšķiras no politiķiem – valstsvīriem? Pirmie
vienmēr cenšas izdabāt visiem, rūpējoties pirmām kārtām par savas partijas
reitingu vai popularitāti konkrētajā brīdī. (No zāles: „Par Tautas partiju!”)
Savukārt politiķi, valstsvīri ir tie, kuri nebaidās no atbildības, kuri ir gatavi
pieņemt konkrētajā brīdī varbūt ne visai populārus, bet tajā pašā laikā valstij
un tautai izšķirīgus lēmumus. (No zāles dep. S.Āboltiņa: „Prettiesiskus!”)

Vai slēgt ar Krieviju vienošanos par okupācijas karaspēka izvešanu
(šīs vienošanās rezultātā, kā jau te minēja iepriekšējais runātājs, Latvijā
palika vairāki desmiti tūkstoši atvaļināto PSRS militārpersonu), – vai tas tajā
brīdī bija populāri? Protams, nē! Taču mums bija jāizmanto tā vienreizējā
izdevība, ko tajā brīdī vēstures rats, kurš griezās, mums piedāvāja. Un mēs
spējām pieņemt šo izšķirīgo lēmumu. Un es kategorisku nepiekrītu iepriekšējam
runātājam, ka nekāda prieka par šo lēmumu nevarēja būt. Mēs redzam šodien, kā ir
Moldāvijā, kā ir Gruzijā, kur PSRS okupācijas karaspēks palika. Un vai šodien mēs
ar Putina Krieviju – atšķirībā no Jeļcina Krievijas – varētu šādu līgumu
noslēgt? Vai tas, ka Šķēles valdības laikā parlaments bija spiests pieņemt lēmumu,
kas lika pensionāriem stingrāk sajozt jostas (No zāles dep. S.Āboltiņa: „Arī
prettiesisks lēmums!”), bija populāri? Bet, ja mēs to nebūtu izdarījuši (No
zāles dep. A.Latkovskis: „Uz pensionāru rēķina!”), tad diemžēl mūsu pensiju
sistēma būtu sabrukusi tāpat, kā tā sabruka daudzās postpadomju valstīs, un sekas
būtu jūtamas vēl šodien.

Vai bija populāri sūtīt mūsu karavīrus uz Irāku, zinot to, ka
Amerikas Savienoto Valstu argumenti nebija visai pārliecinoši? Bet tas bija
nepieciešams lēmums, jo Amerikas Savienotās Valstis kā mūsu stratēģiskais partneris
garantēja mūsu iestāšanos NATO. Vai tas bija kļūmīgs solis?

Runājot par robežlīgumu, es negribētu, lai mēs šeit, politiķi,
izliktos lielāki juristi, nekā viņi paši ir. Politiķiem, valstsvīriem ir jāmeklē
un jātiecas sasniegt politiski lietderīgākais un valsts un tās pilsoņu interesēm
atbilstošākais risinājums. Savukārt juristiem ir jāizvērtē, vai šis risinājums ir
tiesisks.

Vai līgums atrisinās visas problēmas attiecībās ar Krieviju?
Protams, nē! Taču tas, neapšaubāmi, būs solis uz priekšu attiecību sakārtošanā
ar Krieviju – un pirmām kārtām jau pašu robežu sakārtošanā.

Vai mēs varam šodien ignorēt savus draugus, savus sabiedrotos?
Zviedrijas bijušais premjerministrs un tagadējais ārlietu ministrs Karls Bilts,
neapšaubāmi, ir mūsu draugs, jo viņš ir viens no tiem Rietumu valstsvīriem, kas
izdarīja visvairāk gan mūsu neatkarības atjaunošanā, gan it īpaši Krievijas
okupācijas armijas izvešanā. Vai mēs šodien drīkstam viņā neieklausīties? Mums
šodien ir jāspēj paskatīties nedaudz tālāk par mūsu sētas priekšu. Eiropas
Savienība grib stabilitāti. Ārējo robežu sakārtošana, neapšaubāmi, ir viens no
šīs stabilitātes priekšnosacījumiem. Mums ir jādomā par to, lai Eiropa būtu
stipra, stabila, un lai tā spētu izturēt nežēlīgajā pasaules konkurences cīņa, jo
mēs redzam šodien, cik strauji attīstās Ķīna, Indija un citi pasaules reģioni. Mums
ir jābūt stipriem!

Protams, mēs esam daudz cietuši 20.gadsimtā. Es neesmu tajos
uzskatos, ka Abrenes jautājums ir nenozīmīgs. Mani abi vectēvi piedalījās brīvības
cīņās. Vienu arestēja 1941.gadā un nošāva 1942.gadā Novosibirskas cietumā. Otrs
arī paspēja pabūt čekas pagrabos, un varbūt tāpēc viņš man daudz nestāstīja par
savām karavīra gaitām Latvijas atbrīvošanas cīņās Latgales frontē. Šis
jautājums ir nozīmīgs. Taču tajā pašā laikā mums ir jāpaskatās uz šīm lietām
visas Eiropas kontekstā. 20.gadsimts ir bijis nežēlīgs pret ļoti daudzām Eiropas
valstīm.

Pirmajam pasaules karam beidzoties, Ungārija zaudēja trīs
piektdaļas savas teritorijas un divas piektdaļas iedzīvotāju. Turklāt aiz robežām
– Dienvidslāvijā, Čehoslovākijā un citās valstīs – palika vairāk nekā 3
miljoni ungāru. Ungāri zaudēja teritorijas, kurās ungāri bija absolūtā vairākumā.
Vai šodien revidēsim Ungārijas robežas? Somija zaudēja 35 tūkstošus
kvadrātkilometru. Tā zaudēja izeju uz Ziemeļu Ledus okeānu, tā zaudēja
stratēģiski svarīgās ostas Somu jūras līča piekrastē. Un 35 tūkstoši
kvadrātkilometru – tas ir vairāk nekā puse Latvijas! Taču Somija ir akceptējusi to,
ka robežas šodien nav jārevidē, jo mums ir vajadzīga stabila, stipra, vienota Eiropa.
Arī ārpus Eiropas Savienības… Vai Ukraina, mūsu iespējamais stratēģiskais
partneris nākotnē, ir ieinteresēta Krimas jautājuma pārskatīšanā? Mēs taču
zinām, ka Krimu Ukrainai ar vērienīgu žestu piešķīra 50.gados Ņikita Hruščovs.

Eiropa ir ieinteresēta, lai robežu lietās, it īpaši ārējo
robežu lietās, valdītu sakārtotība. Mēs esam Eiropas sastāvdaļa. Vai šodienas
lēmums varētu kaut kādā veidā apdraudēt mūsu valsts pēctecību? Tas ir absurds!
Man ir bijis tas gods balsot par Latvijas neatkarību 1990.gada 4.maijā (No zāles
dep. J.Dobelis: „Man arī!”) un strādāt visās līdzšinējās Saeimās, un es
ne brīdi nešaubos par valstiskuma pēctecību, jo visi līdzšinējie – gan
Augstākās padomes, gan visu līdzšinējo Saeimu – lēmumi un likumi ir bijuši
vērsti uz mūsu valstiskās nepārtrauktības nostiprināšanu. To apliecina gan
1990.gada 4.maija Deklarācija, gan 1991.gada Konstitucionālais likums, gan pilsoņu
kopuma (es atkārtoju – pilsoņu kopuma!), kas ir valsts pamatu pamats, atjaunošana.

Kas mums vēl šodien jāpierāda? Vai mums katru nedēļu, katru
mēnesi ir jāpieņem jauna deklarācija par valstiskās neatkarības turpināšanu? Viss
ir skaidrs! Visas lielākās Rietumu valstis, ieskaitot ASV, nekad nav akceptējušas
Latvijas vardarbīgo iekļaušanu PSRS sastāvā.

Cienījamie kolēģi! Valdības likumprojekts ir korekts, jo valdības
likumprojektā ir atsauce uz visu iepriekšminēto.

Cienījamie kolēģi! Valdībai robežlīgums ir jāparaksta un
jānodod ratifikācijai Saeimā. Ja par tā atbilstību vai neatbilstību Satversmei
radīsies šaubas, to izvērtēs mūsu konstitucionālā tiesa – Satversmes tiesa.

Cienījamie kolēģi! Es lepojos ar mūsu Valsts prezidenti, kura
vienmēr un it īpaši valstij izšķirīgos brīžos ir demonstrējusi valstsvīra
cienīgu stāju.

Cienījamie kolēģi! It īpaši vēršos pie jums, kolēģi no
„Jaunā laika”, it īpaši pie jums, bijusī ārlietu ministre un nākamā Valsts
prezidenta amata kandidāte! Es aicinu sekot mūsu Valsts prezidentes piemēram un
pieņemt šo atbildīgo lēmumu.

Es aicinu balsot „par”.

Paldies, kolēģi, par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs runās deputāts Visvaldis
Lācis.

V.Lācis (ZZS frakcija).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie visi klātesošie!
Piectūkstoš gadu ilgi jau cilvēces vēsturē ir nepārtraukti bijusi divu principu
cīņa starptautiskajās tiesībās un starptautiskajās attiecībās. Viens princips
viduslaikos, ko pauda pazīstamais itāliešu politiķis Makiavelli, kādu laiku guva
virsroku. Un tas skanēja (diemžēl dažās valstīs skan vēl šodien): „Spēks un
vara rada tiesības.” Taču visai cilvēcei un arī latviešiem par laimi kopš
pagājušā gadu simteņa 20.gadiem pārliecinošu virsroku ir guvis otrais princips, ko
izteikuši jau senie romieši savā „Maksimumā”: „Ex iniuria ius non oritur”
(„No tiesību pārkāpuma nerodas nekādas tiesības”). Vai arī, citiem vārdiem
runājot, varmācība nerada likumīgas tiesības.

Diemžēl nupat aizgājusī no šīs zāles Valsts prezidente un mūsu
Ministru prezidents ir nostājušies šā otrā principa pozīcijās, ka spēks un vara
rada tiesības. Tas būtu liels uzskatu zaudējums mūsu tautai, ja mēs visi piekristu
šai mūsu šo divu valstsvīru pozīcijai.

Ministru prezidents bija ļoti atklāts jau pirms nedēļas Zaļo un
zemnieku politiskās savienības biroja sanāksmē un bija ļoti atklāts arī vakar
Sarkanajā zālē, tiekoties ar Saeimas deputātiem.

Un, es domāju, jūs piekritīsiet, ka jūs pateicāt motīvus savai
rīcībai – to, ka, lūk, šos motīvus izraisa ārvalstu spiediens uz mums. (No
zāles: Tā neteica!”) Jā… (No zāles: „Tā gan nebija!”) Precīzi
gandrīz tāpat. Ārvalstu spiediens! Kā neteica? Teica! Apskatieties stenogrammu!
Nestrīdēsimies! Apskatīsimies stenogrammu!

Sēdes vadītājs. Lūdzu nesarunāties ar zāli! Runājiet savu
tekstu!

V.Lācis. Abrenes zemei, mežiem un purviem, neapšaubāmi, ir liela
vērtība. Nesen, pirms pāris gadiem, ANO vadībā tika veikts 1300 zinātnieku un
ekspertu no 95 ANO valstīm pētījums, kurā ir skaidri pateikts, ka 2050.gadā nekāds
zinātnes progress nevarēs nodrošināt pietiekamu pārtikas daudzumu cilvēcei un ka
lielpilsētas pārvērtīsies par kloākupēm, nevis par tīrām upēm. Ka tas tā ir un
ka šiem 2% Latvijas teritorijas jau tagad ir liela vērtība arī ar šiem purviem, kas
ir tīra ūdens glabātāji, liecina nesen, pirms piecām dienām, Latvijas televīzijā
dzirdētais oficiālais it kā Lielbritānijas un visa Austrālijas kontinenta vadības
paziņojums, ka, lūk, mēs vairs nevaram saviem iedzīvotājiem nodrošināt tīru
dzeramo ūdeni, bet tīrs dzeramais ūdens būs vienmēr, arī nākotnē iegūstams,
attīrot notekūdeņus. Lūk, mūsu zemes saimnieciskā vērtība, ko mēs atdodam par
neko!

Taču vēl lielāka vērtība nekā šī saimnieciskā vērtība ir
mūsu garīgajai stājai, mūsu garīgajai pasaules uztverei, mūsu garīgajām robežām,
kas ir daudz svarīgākas nekā šajā gadījumā jau esošās dabā novilktās robežas.

Es citēšu Edvardu Virzu, kas ir pareizi mūs brīdinājis:

„Lai tautu paglābtu no rītu dienu dramas,

Mums sargāt robežas, kas stiepjas neredzamas,

Ko latvju tautas gars sev vilcis kādureiz,

Lai sevi paglābtu no tā, kas nepareizs.”

Ar savu piekāpšanos, ar savu izdabāšanu mēs atdodam savas
garīgās robežas.

Šeit Ārlietu komisijas vadītājs Andris Bērziņš pārmetoši
teica, ka kādi deputāti, lūk, it kā nostājoties pret šo līgumu, izdabādami saviem
vēlētājiem.

Vēl lielāka izdabāšana un sliktāka izdabāšana ir tad, ja mūsu
valstsvīri izdabā svešām lielvarām. (Aplausi.) Starptautiskās tiesības, pie
kurām mums būtu jāpieturas… Un pie tām pieder vēl viena seno romiešu izteikta
norma: „Pacta sunt servanda!” („Līgumi ir jāpilda!”) Tās lēnām…
šīs tiesības lēnām, pakāpeniski, bet, neapšaubāmi, tomēr progresē.

Ja mēs paņemam visatzītāko starptautisko tiesībnieku grāmatas
dažus desmitus gadu atpakaļ… Domādams par savas tautas nākotni un zinādams, ka man
kā nejuristam tomēr ir jāzina, kas notiek šajā jomā, tad es tur redzu – nemaz
nerunājot par pusgadsimtu atpakaļ -, ka tur neparādās vārds „taisnīgums”.

Ja mēs paņemam beidzamajā desmitgadē izdotās vismodernākās
starptautisko tiesībnieku grāmatas, tad redzam, ka tur parādās ne tikai jēdziens
„taisnīgums”, bet ir pateikts arī tas, ka taisnīgums ir jāsavieno ar tiesiskumu.
Lūk, kā attīstās šīs tiesības, no kurām mēs it kā brīvprātīgi gribam
atteikties un pateikt, ka tas tā nekad nav! Un runājam par politiku… Politika nav
tiesības! Mums jāturas pie tiesībām!

Vaira Vīķe-Freiberga, nebūdama prezidente, bet būdama trimdā, ir
teikusi: „Nav šaubu, ka Rietumu pasaulē ir brēcoša vajadzība praktisko oportūnismu
aizstāt ar morālām vadlīnijām.” Lielisks teikums! Bet savā darbībā viņai tā
izrādījās tukša frāze! Kā viņa, tā arī jūs, Ministru prezidenta kungs, tieši
tagad varējāt lūgt šo Rietumvalstu praktisko oportūnismu, kas izpaužas (te kāds tam
varbūt nepiekrīt, sacīdams, ka tas nav spiediens), manā skatījumā, spiediena veidā,
aizstāt ar morālām vadlīnijām, ar tiesiskām vadlīnijām. Jūs to neesat darījuši!
Vēl vairāk! Jūs abi apzināti esat pārkāpuši diemžēl valsts pamatlikumu –
Latvijas Satversmi.

Šeit jau runāja par to, bet tas ir jāatkārto. Mūsu atjaunotās
valsts 1995.gadā izdotajā Kriminālkodeksā ir skaidri teikts, ka tie, kuri aicina atdot
kādu Latvijas teritorijas daļu, ir sodāmi ar cietumsodu līdz 3 gadiem, bet tie, kuri
ne tikai aicina, bet arī organizē pasākumus, lai šo kādu savas teritorijas daļu
atdotu, ir sodāmi ar cietumsodu līdz 5 gadiem. Jūs neesat vērā ņēmuši pat mūsu
Satversmi un neesat vērā ņēmuši šo Kriminālkodeksu, kas ir saistošs visām
amatpersonām. Vienīgais, ko jūs ar Prezidenti drīkstējāt darīt – viņa kā
Prezidente, jūs kā Ministru prezidents un arī ārlietu ministrs Pabriks -, ir
aicināt tautu uz referendumu šajā jautājumā, ja mēs gribam atdot Latvijas
teritorijas vienu daļu, neko neprasot pretī. To, es domāju, precīzāk nemaz nevar
pateikt!

Gan Ministru prezidents, gan Ārlietu komisijas vadītājs Andris
Bērziņš nav vēlējušies pateikt tautai visu patiesību, visas nianses par noslēdzamo
robežlīgumu. Apzināti vai neapzināti viņi to ir darījuši – es nezinu, bet arī
šīs nianses tomēr nav pateiktas.

Nu te jau iepriekšējie runātāji par to runāja. Jūs nemitīgi
atsaucaties, arī ārlietu ministrs, uz Helsinku 1975.gada vienošanos, bet ir taču
skaidri zināms… jā, mēs iestājāmies un uzņēmāmies šīs saistības… ka
Helsinku vienošanās paredz, ka Otrā pasaules kara laikā radušās robežas nav
maināmas, bet mūsu draugs, izcilais un starptautiski atzītais tiesībnieks Lēbers un
arī citi ārzemju tiesībnieki ir paskaidrojuši – un jums tam ir jābūt zināmam, ja
jūs esat valstsvīri -, ka šīs robežas, protams, nav grozāmas ar bruņotu
varu, ar spēku, bet mierīgu sarunu ceļā starp divām valstīm ir grozāmas. Un tai,
lūk, vajadzēja būt izejas pozīcijai sarunām ar Krieviju! Un nekādai citādai!

Tālāk. Jūs neesat runājuši arī par tādu jautājumu, kas, ja mēs
neatteiktos no sava Abrenes novada, notiks ar tiem cilvēkiem, kuri tur pašreiz dzīvo.
Man ir draugi pat ar divu augstskolu diplomiem un arī manā Zaļo un zemnieku savienības
frakcijā ir gudri cilvēki, kas man pienāk klāt un saka: „Visvaldi, nu bet kā mēs
varam ņemt to Abreni? Tur taču ir 40 vai 50 tūkstoši, iespējams, naidīgu un mūsu
valodu nezinošu cilvēku! Taču neviens no jums – ne Bērziņa kungs, ne Pabrika kungs,
ne Ministru prezidenta kungs – nav vēlējies paskaidrot…

Protams, es uzskatu, ka jūs to zināt, ka nesen Krievija un Ķīna
noslēdza līgumu, kurā Krievija atteicās no 3 lielām salām Amūras upē, uz kurām
dzīvoja Krievijas pilsoņi. Un viņi šajā līgumā pateica un atzina, ka vēsturiski
šī teritorija, šīs salas, ir piederējušas Ķīnai. Protams, agrākā okupācijas
vara izvāca no šīm salām visus savus iedzīvotājus. Tas, protams, ja mēs pastāvētu
uz starptautisko tiesību principiem, agrāk vai vēlāk notiktu arī ar tiem cilvēkiem
Abrenes novadā, kuri nav Latvijas pilsoņi vai Latvijas pilsoņu pēcnācēji. Jūs par
tām lietām klusējat! Tā ir daļēja – esmu spiests to nosaukt – dezinformācija.

Ejam tālāk. Jūs visu laiku atsaucaties uz šo 1997.gadā parafēto
līgumu. Šeit tiem radio un televīzijas klausītājiem, kas nav iedziļinājušies
šajā lietā, jūs ar to daļēji liekat saprast, ka, lūk, tās mums ir saistības, ka
mēs jau netiekam no šā 1997.gadā parafētā līguma vaļā. Nu paņemam vienu…
Nebūdams jurists – vēlreiz uzsveru! -, es paņemu svešvārdu vārdnīcu, paņemu
arī starptautisko tiesību vārdnīcu un skatos, kas tad tā parafēšana ir.
„Parafēt” nozīmē parakstīt ar iniciāļiem, ar sava vārda un uzvārda pirmajiem
burtiem, kaut kādu vienošanos, ka jūs esat bijis klāt pie šīs vienošanās, bet tas
Latvijai neuzliek nekādas saistības, Bērziņa kungs, ārlietu ministra kungs, Ministru
prezidenta kungs! Nekādas! Tā vismaz es esmu to atradis, un visur, kur vien es esmu
lasījis, es to redzu. Bet jūs tautai uzspiežat it kā to, ka, lūk, ir parafēts un ka
tagad mēs jau nevaram nekur iet.

Taču tajā pašā laikā 1999.gadā Latvijas Ārlietu ministrija un
Latvijas Valsts vēstures arhīvs izdod grāmatu, kura saucas „Dokumenti par Latvijas
starptautisko atzīšanu”, un tur 209.lappusē mēs lasām… 1999.gadā mēs lasām:
„Latvijas pozīcija balstās uz Latvijas un Krievijas 1920.gada 11.augusta Miera
līgumu. Latvija joprojām uzskata, ka minētais līgums ir spēkā un pēc 1940.gada
izdarītās izmaiņas nav uzskatāmas par likumīgām.” Paldies Ārlietu ministrijai!
Paldies! Tikai jāpieturas pie šā principa pastāvīgi. To nevajadzēja no 1999. līdz
2007.gadam mainīt… jeb tagad mēģināt šo principu mainīt, šo uzskatu pozīciju.

Tālāk. Valsts prezidente trimdā ir teikusi (es viņu citēšu, jo
viņa ir viena no aktīvākajām, kā jūs to redzējāt un zināt, šā līguma,
robežlīguma, nepieciešamības atbalstītāja): „Latviešu tauta vēstures gaitā ir
postīta, apspiesta un šaustīta ne tikai lai gūtu tās zemi un ostas, bet it kā lai
nestu tās tautai gara gaismu, pestīšanu un brīvību. Nelaime ir tikai tā, ka tās
vienmēr bijušas svešu ļaužu ienestas gaismas un patiesības.”

Bet kas tad notiek šobrīd? Vēl sliktāk! Vēl lielāka nelaime, kā
ir teikusi Valsts prezidente, tagad ir tā, ka šīs svešu ļaužu izvēlētās
patiesības valdības vadītājs uzspiež tautai šoreiz kā neapšaubāmas patiesības,
kā negrozāmas patiesības. Pēdējais Latvijas valdības sūtnis Amerikas Savienotajās
Valstīs, pirmskara Latvijas Universitātes romāņu filoloģijas profesors Arnolds Spekke
par šīm uzspiestajām patiesībām mums atgādina un pamāca šodien: „Ilgi, pārāk
ilgi mēs esam meklējuši, pētījuši un gudrojuši, ko citi ļaudis domā un runā par
mums. Būtu pienācis laiks arī mums pateikt skaidri viņiem skaidros vārdos, ko un kā
mēs domājam par viņiem pašiem.”

Sēdes vadītājs. Godātais deputāt, 15 minūtes!

V.Lācis. Tūlīt beigšu! Vēl 30 sekundes.

Protams, tas prasa drosmi un pašcieņu, bet ne diplomātiju un
laipošanu. Es uzaicinu nepiekrist, ka mēs dodam valdībai pilnvaras parakstīt tādu
robežlīgumu, kurā mēs atsakāmies būtībā no visiem starptautisko tiesību
principiem un atdodam savu zemi bez jebkādas vajadzības. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Debates turpina iekšlietu ministrs Ivars Godmanis.

I.Godmanis (iekšlietu ministrs).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamais Ministru
prezident! Ministri! Prezidij! Cienījamie deputāti! Es šeit dzirdēju vairākas reizes,
ka deputāti atsaucas uz 4.maiju. Jā, ja mēs tā skatāmies, kas sēž zālē un varbūt
arī tie, kuri mūs klausās, es domāju, ka ne tikai tie vien, kas balsoja, bet arī tie,
kas veidoja politiku tajā laikā, ka mēs acīmredzot patlaban esam dažādās
pozīcijās. (No zāles dep. J.Dobelis: „Slikti!”) Mēs mēģinām katrs savu
pozīciju aizstāvēt, un tas, uz ko es aicinu, vismaz tos cilvēkus ar šo pieredzi:
„Mēģināsim izturēties ar solīdu, cieņas pilnu attieksmi viens pret otra
uzskatiem!” Jo, ja mēs mētāsimies ar tādiem jēdzieniem kā „kolaboracionisti”,
„nodevēji” un tā tālāk, tad mēs, patiesību sakot, nodosim tos ideālus, par
kuriem kopā cīnījāmies, un mēs rādīsim tādu praksi tiem deputātiem, kuri nāks
pēc mums, un politiķiem, kuri vēl tikai būs deputāti. Tas ir mans pirmais aicinājums
šajā apspriešanā.

Tā otra lieta ir… Es to pateikšu sākumā, nevis beigās, jo es
varu par to arī piemirst pateikt… Acīmredzot jautājums nav par to, ka tautai kādā
brīdī būtu lemts izteikties par šo jautājumu referenduma veidā. Kā jau Ministru
prezidents teica, valdībai nav šīs iespējas tieši vērsties pie tautas referenduma
jautājumā. Ja šis referendums būs – un to noteiks tiesiski Satversmes tiesa vai
kādā citā veidā… ja tautai šī iespēja būs, tad politiķiem, to skaitā gan
pozīcijai, gan opozīcijai, vajadzētu nevis apelēt pie tā, ka ir vajadzīgs
referendums, bet atbildēt – šeit nākt un atbildēt -, ko jūs aicināsiet
referendumā. Par ko jūs, politiķi, aicināsiet balsot referendumā? Vai jūs
aicināsiet balsot par to, ka ir jānoslēdz robežlīgums pat tad, ja šā robežlīguma
noslēgšana saistās ar to, ka Abreni mēs neatgūsim? Tas ir ļoti svarīgi! Un to vajag
sākt teikt jau tagad, nevis palikt pusceļā un runāt tikai par to, ka ir nepieciešams
referendums. Nevajadzētu aiz šā vārda slēpties!

Tagad par nacionālajām interesēm. Es domāju, ka katram politiķim,
it īpaši tam, kurš ir ievēlēts, ir atbildība. Un mana sapratne par politiķa
atbildību ir šāda: es uzskatu, ka politiķa uzdevums faktiski sastāv no divām
daļām: viena daļa ir aizstāvēt mūsu valsti, tās drošību, tās mūžīgu
pastāvēšanu no ārējiem ienaidniekiem, naidniekiem, pretiniekiem. Otrs uzdevums
politiķim, pēc manas dziļas pārliecības, ir nodrošināt to, lai tauta, kas dzīvo
mūsu valstī, piedzīvotu arvien augstāku dzīves līmeni, un celt tās labklājību,
tai skaitā arī mazinot atšķirību starp bagātajiem un nabagajiem.

Ja mēs runājam par nacionālajām interesēm šādā aspektā, no
pirmā viedokļa, tad mana dziļa pārliecība ir (un es nebaidos to teikt)… Es uzskatu
tā: tiktāl, ciktāl ir runa par mūsu valsts drošību, es uzskatu, ka līguma
parakstīšana ar Krieviju šo drošību nostiprinās. Neparakstot šo līgumu, es
domāju, ka ir daudz lielāks risks, ka šīs drošības līmenis mums būs vājāks. Pat
tad, kā es šeit dzirdu runājam, ka Krievijā ir gaidāmas politiskas izmaiņas un ka
Krievijā ir iespējami arī visādi pagriezieni, kas mums nākotnē var arī nebūt
labvēlīgi. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka šis līgums kalpo mūsu drošībai.

Otrs. Ja mēs runājam par vienu ļoti svarīgu aspektu, kas ir arī
viens no politiķu uzdevumiem, tad ir samērā viegli, bet tajā pašā laikā
bezatbildīgi šo jautājumu, kurš ir ārkārtīgi svarīgs visai mūsu sabiedrībai…
Es domāju, ka katrs no cilvēkiem, ne tikai sekojot līdzi masu informācijas
līdzekļos, bet arī tiešajām sarunām par šo jautājumu, domā no visiem aspektiem.

Kas ir visbezatbildīgāk? Tas, ka šo jautājumu izskata nevis pēc
būtības, bet mēģina izmantot politiskās konjunktūras mērķiem, mēģina izmantot
kā politisku ieroci starppolitiskajās cīņās, kas ir pieļaujami no politiskā
viedokļa, bet šādā svarīgā jautājumā ir bezatbildīgi. Jo politiķiem nav nekā
vieglāka, kā „aizdedzināt” sabiedrību. Viņi, izmantojot šādu jautājumu, sāk
cits citam izvirzīt apvainojumus, kuri pēc tam izplatās tālāk sabiedrībā.

Es gribu uzsvērt vēl vairākas lietas, par kurām esmu
pārliecināts.

Tā pirmā lieta ir saistīta ar okupāciju. Es un tāpat arī mūsu
valdība ar premjeru priekšgalā, arī pozīcijas frakcijas, nevienu brīdi neesam
uzskatījuši un nekad arī neuzskatīsim, ka jautājums par robežlīgumu ir saistāms
kopā ar okupāciju.

Saeima 1996.gadā pieņēma deklarāciju par okupāciju. Prezidente
savu skaidrojumu pieņēma 2005.gadā. Tāpat šādu skaidrojumu pieņēma arī Ministru
prezidenta Kalvīša vadītā valdība. Un es varētu minēt vēl citus neskaitāmus
dokumentus.

Es gribu pateikt, ka tie cilvēki, kuri mēģina teikt, ka parakstīt
robežlīgumu nozīmē atteikties no cilvēku prasībām par tiem pāridarījumiem, par
represijām, kas tika īstenotas no PSRS puses, par zaudējumiem, ko piedzīvoja mūsu
tauta… Nekad mēs tam nepiekritīsim! Un, ja kāds mēģinās sasaistīt šīs divas
lietas, tad es varu šeit no tribīnes pateikt: „Jums nebūs taisnība, ja jūs
gribēsiet to izmantot!”

Otrais ir jautājums par to politiķu atbildību, par ko es teicu jau
sākumā. Patiesībā jau runa ir par trim lietām: par pagātni, par tagadni un par
nākotni.

Ja mēs runājam par nākotni, izejot no tagadnes, tad mūsu atbildība
ir saistīta ar to, kā šajā valstī celt dzīves līmeni, kā paaugstināt cilvēku
labklājību, jo to no mums prasa. Un tad diez vai mēs varam pirmajā brīdī teikt tā:
„Mums nav vajadzīgs nekas! Lai viss paliek tā, kā ir. Mums nav vajadzīgs
robežlīgums, mums nav vajadzīgi pavadošie līgumi, kas ir nepieciešami tiem
cilvēkiem, kuri organizē uzņēmējdarbību, kuri pelna naudu un kuri dod darbu!” Jo
tad, ja mēs sakām tā, vairs nav tiesības nākt šeit un dienu vēlāk sacīt:
„Kāpēc šī valdība nav noorganizējusi ekonomiskās attiecības tā, lai tranzīts
austrumu virzienā būtu normāls? Kāpēc mūsu eksports austrumu virzienā bremzējas?
Kāpēc nav tā un tā?”

Redziet, cienītās dāmas un kungi! Ja jūs gribat teikt pirmo
„jā”, tad jums nav tiesību otrajā jautājumā prasīt vēl kaut ko.

Trešais acīmredzot ir jautājums par tiem spārniem. Es uzskatu, ka
nacionālās intereses, ja mēs skatāmies šos 16 gadus un mēģinām lielos vilcienos to
visu uzskaitīt, faktiski bija definētas samērā strikti: aiziet prom no PSRS. To mēs
izdarījām! Tālāk – atjaunot savu valsti. To mēs izdarījām! Mums bija ļoti grūti
to izdarīt, un es esmu tiešais liecinieks tam, cik smagi mums gāja sarunās tad, kad
parādījās pilsoņu komitejas un parlaments – Augstākā padome -, cik grūti mums,
Latvijas Tautas frontei un Nacionālās neatkarības kustībai, nācās toreiz pieņemt
šos vēsturiskos lēmumus. Taču mēs to izdarījām. Mēs neklausījāmies pārmetumos,
ka ir okupācijas pašpārvalde, ka tas nav tiesisks parlaments (starp citu, es domāju,
ka vēl tagad daudzi tā domā). Mēs panācām to, ko mēs gribējām. Mēs īstenojām
savas nacionālās intereses, un mēs esam tur, kur mēs esam. Mēs varējām tur nebūt.

Tagad jautājums: ejot uz priekšu, cik lielas mums ir tiesības
risināt šādus jautājumus, kādus risina šeit? Mums, politiķiem, ir tiesības to
darīt, bet tautai ir tiesības novērtēt to un, ja tiesiski šī situācija attīstās
tā, kā es teicu sākumā, arī lemt.

Bet vēlreiz es atgriežos pie tā: ir viegli pateikt, ka lemj tauta.
Politiķu uzdevums ir pateikt šeit godīgi, par ko viņi iestājas, lai tauta lemtu. Par
ko viņi būs referendumā? Es savu pozīciju šeit esmu paudis. Es esmu par to, lai mēs
šo līgumu noslēgtu, jo tas ir mūsu nacionālajās interesēs.

Par likumiem. Mums, starp citu, ir bijušas ļoti daudzas un dažādas
nostājas attiecībā uz pilsonību. Bija jautājums par to, vai atjaunot 1919.gada
Pavalstniecības likumu. Pēc tam mēs izstrādājām likumdošanu, kas ir saskaņota, kas
ir atbilstoša Eiropas prasībām. Mēs esam civilizēta Eiropas valsts. Un jebkurš, kas
nāks šeit un teiks, ka robežlīguma parakstīšana izsauks sekas… ka mēs mainīsim
Pilsonības likumu, Valodas likumu… Tas nebūs godīgi! Mēs to netaisāmies darīt. Es
to netaisos darīt!

Es domāju, ka tas ceļš tālāk vairs nav tik vienkārši iezīmēts.
Mums nav tādas pilnīgi skaidras pieturas ceļā. Tā pēdējā skaidrā pietura, dāmas
un kungi, bija Eiropas Savienības un NATO pietura. Tālākais ceļš ir sarežģīts. Un
acīmredzot tāpēc mūsos ir dažādas domas, kurā virzienā pa šo ceļu iet. Es
vēlreiz gribu pateikt, ka politiķu uzdevums ir nepārtraukti domāt un strādāt, lai
nacionālās intereses tiktu ne tikai aizstāvētas, bet arī attīstītas. Daudzus gadus
es esmu dzirdējis politiķu – un ne tikai politiķu – diskusijas, kuras beidzas tā:
„Mums ir jāaizstāv mūsu nacionālās intereses.” Un tad ir punkts. Taču principā
ļoti reti, gandrīz nekad neesmu dzirdējis, kādas tās ir.

Es aicinu tos politiķus, kas nāks runāt pēc manis, atklāti tās
arī paust kā savu pārliecību, kā savas partijas pārliecību, kā savu vēlētāju
deleģētu pārliecību. Nepaliksim juridiskā retorikā, nepaliksim tiesiskā retorikā!
Neapšaubāmi, tiesiski ir jārīkojas, par to nav runa, bet politiķu lēmums ir un
paliek politisks lēmums. Ja mēs visi būtu rīkojušies tiesiski absolūti precīzi
situācijā, kad vēl likumdošana mums nebija izstrādāta, mēs nebūtu nonākuši tur,
kur mēs esam.

Un pēdējais. (No zāles dep. I.Kalniņš: „Bija jau
pēdējais!”) Par vēsturi. Vēsture, neapšaubāmi, ir ļoti laba lieta, un
Visvaldis Lācis ir speciālists… un daudzi vēsturnieki, ar ko es esmu runājis… es
jums minēšu, teiksim, arī tādus vēstures faktus… Nezinu, vai jūs būsiet tos
dzirdējuši.

Ģenerālis Laidoners iegāja Pleskavā… Igauņi neatkarības kara
rezultātā iegāja Pleskavas pilsētā – protams, ar atbalstošo cara armijas daļu. Un
faktiski tajā brīdī viņi pieņēma lēmumu, ka viņi tur palikt nevar.

Tad, kad Latgales partizāņu pulks iekaroja Abreni, Abrene nebija to
sešu latvisko apriņķu sastāvā, kas bija Vitebskas guberņā, kad risināja jautājumu
par etnisko robežu.

Un pēdējais. Mūsu karaspēks iegāja tā saucamajā Krievijas
teritorijā līdz 70-100 kilometriem dziļāk, nekā mēs noslēdzām robežlīgumu, bet
pieņēma lēmumu nepalikt tur. (No zāles dep. S.Kalniete: „1920.gada Miera līgumā
robežas ir ļoti skaidri aprakstītas!”)

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Ir pienācis laiks pārtraukumam.

Es informēju jūs, ka mēs atsākam darbu pulksten 13.30 un ka tagad,
pulksten 12.30, Sarkanajā zālē tiek atklāta Somijas parlamenta reformas simtgadei
veltīta izstāde.

Tos, kas vēlas piedalīties šīs izstādes atklāšanā, laipni
lūdzam!

Pārtraukums.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Indulis Emsis.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas Sēžu
zālē! Atsākam debates.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Dzintars Rasnačs. Lūdzu!

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Godātais priekšsēdētāj! Godātais, pagaidām klātneesošais
premjera kungs!

Pirms diviem gadiem, 2005.gada maijā un aprīlī, Latvijas Republikas
valdība pieņēma ļoti atbalstāmu lēmumu. Lēmumu par to, lai vilks būtu paēdis un
kaza – dzīva. Lēmumu par vienpusējās deklarācijas pievienošanu konkrētajam
robežlīgumam.

Kas ir mainījies kopš tiem laikiem? Krievija atsakās šādu
robežlīgumu parakstīt tāpēc, ka Krievija neatzīst 1920.gada 11.augusta Miera līguma
spēkā esamību. Vai Latvijai šajā situācijā būtu jāpiekāpjas un jāatsakās no
šīs vienpusējās deklarācijas? Es domāju, ka ne. Šī vienpusējā deklarācija
obligāti būtu jāpievieno. Un, lai valdībai būtu drosme to izdarīt, mums vajadzētu
uz šā likumprojekta otro lasījumu – šajā likumprojektā ir pilnvarojums! –
pilnvarot valdību pievienot robežlīgumam arī konkrēto vienpusējo deklarāciju. Es
domāju, tad valdībai būtu iedots mandāts arī starptautiskajā arēnā pierādīt, ka
bumba atkal ir Krievijas pusē. Un starptautisko tiesību prakse vairākkārt ir
apliecinājusi, ka šādās situācijās atteikšanās no kāda līguma slēgšanas nav
pamatota. Tas ir mans ieteikums, ko es minu jau pašā runas sākumā, jo es savu runu
vairāk biju gatavojis saistībā ar tiem vēstures faktiem, kuri ļoti lielai daļai
deputātu un arī televīzijas skatītāju un radioklausītāju nav zināmi.

Pagājušajā Saeimas sēdē Ārlietu komisijas vadītājs, izmantojot
iespēju izteikties par šā likumprojekta nodošanu komisijām, izmantoja pilnvērtīgi
savu laiku un atgādināja jums par robežlīguma pieņemšanas hronoloģiju. Procedūra
sākas ar sarunām, pēc tam ir mandāta apstiprināšana, pēc tam ir parafēšana, un
pēc tam – nodošana parakstīšanai. Es esmu pateicīgs Ārlietu komisijas
priekšsēdētājam par šo darbu, jo viņš ir ietaupījis manā runā vismaz pusi laika.

Savukārt es tomēr minēšu tos faktus, kurus Ārlietu komisijas
priekšsēdētājs savā visnotaļ apsveicamajā hronoloģiskajā runā neminēja. Šie
fakti, es domāju, jāzina ļoti daudziem, faktiski visiem Latvijas iedzīvotājiem, un
šo notikumu gaitas liecinieki bija nevis pieci seši cilvēki, kas šobrīd ir Saeimas
deputāti, bet tikai divi. Tas ir mūsu cienījamais spīkers Indulis Emsis, kurš arī
bija gan vienā, gan otrā valdībā, gan arī es – Dzintars Rasnačs, kurš bija gan
vienā, gan otrā valdībā un piedalījās faktiski visās šajās sēdēs, kurās bija
runa par to, kādu mandātu mēs dosim. Tiešām debates bija ļoti nopietnas, daudzu
sēžu garumā, un 1996.gadā presē parādījās… 1996.gada nogalē presē mēs
varējām lasīt ziņas par to, ka uz Latvijas valdību tiekot izdarīts milzīgs
Krievijas ārpolitiskais spiediens un ka Krievija ļoti labi izmanto arī savas saiknes
starptautiskajā arēnā, un ka šā robežlīguma sagatavošanai bez jebkādām atrunām
esot pienācis pēdējais laiks.

Jā, tiešām, 1996.gada 17.decembrī tika sasaukta valdības sēde, un
šajā sēdē tika piedāvāts variants – atteikties no 1920.gada 11.augusta Miera
līguma nepieciešamības gadījumā. Šajā sēdē piedalījās 18 ministri, Ministru
prezidents, četri Ministru prezidenta biedri, astoņi ministri un seši valsts ministri.
Protokolā mēs varam izlasīt, ka debatēs piedalījušies trīs valdības locekļi.
Ziņojis ir Valdis Birkavs, debatēs izteicies Dzintars Rasnačs, par lēmuma pieņemšanu
izteicies Andris Šķēle.

Kāda toreiz bija situācija? Pēc Valda Birkava ziņojuma es minēju,
ka „Tēvzemei un Brīvībai”… Atgādinu arī Ārlietu komisijas priekšsēdētājam,
ka toreiz „Tēvzemei un Brīvībai” bija atsevišķa partija, ka „Tēvzemei un
Brīvībai” kategoriski iebilda pret šāda mandāta došanu Aivaram Voveram.

Pēc mana iebilduma Ministru prezidents atbalstīja manu priekšlikumu
balsot, un balsojuma rezultāts bija tāds: „par” – 12, „pret” – 5,
„atturas” – 1. Visas piecas „pret” balsis simtprocentīgi bija „Tēvzemei un
Brīvībai” ministru balsis. To var katrs no viņiem apliecināt. Tas ir Guntars Krasts,
tas ir Māris Grīnblats, tas ir Dzintars Rasnačs, tas ir Juris Viņķelis, un tas ir
Vladimirs Makarovs. Tādā situācijā, protams, viņi palika mazākumā. Un to, kas ir
ierakstīts protokolā, es jums tūlīt nolasīšu: „Pirmkārt, apstiprināt
Latvijas-Krievijas robežjautājuma risināšanas mandātu. Otrkārt, pilnvarot
komisijas starpvalstu sarunām ar Krievijas Federāciju par Latvijas-Krievijas tiesiski
atzītās robežas atjaunošanu priekšsēdētāju Aivaru Voveru vest sarunas atbilstoši
apstiprinātajam mandātam. Ārlietu ministrijai noteiktā kārtībā iesniegt
izskatīšanai Ministru kabinetā saskaņoto parafēto līguma projektu par Latvijas
Republikas un Krievijas Federācijas valsts robežu.”

Kas notika turpmākajā laika gaitā? 1997.gada vasarā bija skaidrs,
ka Andra Šķēles valdība atkāpjas. Un bija arī skaidrs, uz kādiem nosacījumiem tiks
veidota jaunā – Guntara Krasta valdība. Bija noteikta balsojuma diena – 7.augusts.
Kā redzat, 7.augusts ir minēts arī Saeimas Ārlietu komisijas sagatavotajā dokumentā.
Tā ir diena, kad tika parafēts, tas ir, saskaņots un pilnvaroto pārstāvju
parakstīts, šis dokuments.

Pētot materiālus par valdības apstiprināšanu, nākas secināt, ka
valdība tika apstiprināta 7.augustā pulksten 14.06 ar šādu balsojumu: ar 73 balsīm
„par”. Kur un kad Aivars Vovers parafēja šo dokumentu, man nav izdevies noskaidrot.
Tāpat man nav izdevies noskaidrot, kas Aivaru Voveru pilnvaroja to darīt tieši tajā
dienā, kad tika apstiprināta Guntara Krasta valdība. Kas viņu pilnvaroja to darīt,
Guntaram Krastam, nākamajam Ministru prezidentam, to nezinot? Tas man vēl joprojām,
vēl šodien, ir jautājums.

Ja runājam par notikumiem, kas sekoja pēc diviem mēnešiem, tad
jāteic, ka šie notikumi bija saistīti ar to, ka ārlietu ministrs iesniedza parafēto
(jau parafēto – de iure parafēto) dokumentu valdībā apstiprināšanai. Bija
nopietnas debates par šo jautājumu: kā šādā situācijā būtu pareizi rīkoties? Un
bija ļoti precīza un spēcīga argumentācija, ka pašreizējā procesā mēs nevaram
neko bremzēt, nevaram atgriezties atpakaļ, jo esam ceļā uz iestāšanos Eiropas
Savienībā un NATO un ir ļoti izšķirīgas sarunas tieši šajā sakarā. Un tika
pieņemts šis formālais lēmums par to, ka tā lieta tiek akceptēta. (No zāles dep.
L.Ozoliņš: „Skaļāk! Tik interesanti fakti!”) Taču „Tēvzemei un
Brīvībai” vēl joprojām paliek pie tā, ka mandāts bija dots prettiesiski. Kāpēc
šis mandāts tika īstenots pārejas posmā no vienas valdības uz otru, kāpēc šis
mandāts tika īstenots tieši dienā, kad tika balsots par Guntara Krasta valdību, –
tas ir jautājums, uz kuru vajadzētu meklēt atbildi. Uz to vajadzētu meklēt atbildi
gan žurnālistiem, gan arī varbūt pat izmeklētājiem.

Daudz ir runāts arī par to, kāpēc šis līgums šobrīd ir
vajadzīgs (No zāles dep. L.Ozoliņš: „Nebaidies! Klāj vaļā skaļāk!”),
turklāt steidzami vajadzīgs. Tas, es saprotu, ir steidzami vajadzīgs Krievijas pusei,
jo Krievijas pusei Eiropas Savienība tādā gadījumā dod atvieglotu un pat bezvīzu
režīmu.

Tas ir vajadzīgs arī daudziem komercstruktūru pārstāvjiem, kuru
sadarbība ar Krieviju jūt zināmu apgrūtinājumu.

Bet vai šā iemesla dēļ mums būtu jāupurē sava tiesiskā
pēctecība? Es domāju, ka mēs neupurējam savu tiesisko pēctecību un nodrošinām šo
ekonomisko sadarbību arī tādā gadījumā, ja tomēr turpinām uzstāt, ka vajag
vienpusējo deklarāciju.

Tāds ir mans viedoklis, un tāds ir arī daudzu starptautisko tiesību
speciālistu viedoklis.

Savukārt tajā situācijā, ja rezultāts ir paātrināts bezvīzu
režīms, mēs varam prognozēt diezgan drīzu lētāka darbaspēka masveida ieplūšanu
Latvijā.

Tas vēl nebūtu nekas traģisks. Taču ar šādu rezultātu mēs varam
nonākt pie tā, ka šis darbaspēks ir pārsvarā krieviski runājošs un nespējīgs
integrēties Latvijas valsts vidē.

Ja jau cilvēki, kas šeit ir 50 gadus dzīvojuši, jūt milzīgu
apgrūtinājumu integrēties Latvijas valstī, tad viņiem ir brīva izceļošanas
iespēja un šādu ierobežojumu vairs nav. Taču, ja mēs kā ekonomiskās kanalizācijas
sūknis uzsūknēsim šīs milzīgās lētā darbaspēka masas, tad, es domāju, mēs
varam nonākt pie tā, par ko runāja iekšlietu ministrs… Tiešām, ir runa par lielu,
lielu draudu – par lielu draudu mūsu nacionālajai drošībai nākotnē.

Noslēgumā es gribētu minēt to, ka visi protokoli ir pieejami
Normatīvo aktu informatīvās sistēmas datubāzē. Informāciju par šīm valdības
sēdēm jūs varat tur sameklēt. To varēja izdarīt jebkurš žurnālists.

Un vēl noslēgumā atkārtošu to, ko es minēju sākumā, kad
ārlietu ministrs vēl nebija ieradies. Tagad viņš ir atnācis, un es ceru, ka viņš
klausīsies.

Godātais Pabrika kungs! Mēs pozitīvi vērtējam 1995.gada…
2005.gada aprīļa un maija lēmumus. Mēs pozitīvi vērtējam pievienotās vienpusējās
deklarācijas politiku un piekrītam dot valdībai pilnvarojumu pievienot šo vienpusējo
deklarāciju.

Lai jums veicas!

Sēdes vadītājs. Nākamā debatēs runās deputāte Sandra Kalniete.

S.Kalniete (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Godātie deputāti! Es
vienmēr esmu atbalstījusi Latvijas un Krievijas līgumu par valsts robežu noslēgšanu
un parakstīšanu. Arī šodien es uzskatu, ka robežlīgums ir jāparaksta. Citādi
rīkoties, manuprāt, nevar profesionāls diplomāts un politiķis. Taču kā diplomāte,
politiķe un kā Latvijas pilsone es nevaru atbalstīt valdības piedāvāto veidu, kā
risināt politiskās un tiesiskās grūtības, kas saistītas ar robežlīguma
parakstīšanu un sekām, kādas pēc tam var iestāties.

Es pastāvu uz to, ka tautas nobalsošana ir pats godīgākais un
tiesiski pareizākais ceļš, kā risināt jautājumu par Latvijas un Krievijas robežu.

Godātie kolēģi! Šis likumprojekts ir sacēlis īstu sabiedriskās
domas vētru. Tas tikai apliecina, cik atbildīgs ir tas lēmums, kuru šodien Saeima
pieņems.

Es apzinos, ka, lai arī no kāda skatpunkta – politiska, tiesiska
vai vēsturiska – mēs aplūkotu izskatāmo jautājumu, šis skatījums būs nepilnīgs.
Nepilnīgs tāpēc, ka līgums par Latvijas un Krievijas robežu ir mūsu tautai kaut kas
daudz vairāk nekā tikai starpvaldību vienošanās par kādu noteiktu līniju, kas
atdala divu valstu teritorijas.

Šim līgumam būtu jāpavelk svītra 20.gadsimta Latvijas asiņainajai
vēsturei, kuras notikumos ārkārtēja nozīme ir bijusi Latvijas un Krievijas
attiecībām un Latvijas valsts robežai. Tāpēc šis līgums daļai tautas ir ieguvis
simbolisku nozīmi. Tas sevī koncentrē prasību pēc taisnīguma.

Līdz šim no Krievijas puses šī prasība nekad nav tikusi
gandarīta. Tāpēc es tik labi saprotu daudzos Latvijas pilsoņus, kas ir sašutuši par
Latvijas un Krievijas robežlīguma noteikumiem un kas ir aizvainoti par to piekāpību,
ar kādu vairākas Latvijas valdības ir risinājušas sarunas ar Krieviju.

Godātie kolēģi! Šis apspriežamais likumprojekts ir iekšējās
lietošanas likums. Atšķirībā no 2005.gada vienpusējās Valdības deklarācijas, kas
ir starptautisko līgumtiesību akts, šim likumam nepiemīt spēks atļaut Latvijas
valstij noslēgt parafēto robežlīgumu ar Krieviju un, to darot, nepārkāpt Satversmi.
Deklarācija ļauj Latvijai paturēt spēkā izpratni par to, ka Latvija bijusi okupēta
un 1920.gada Miera līgums ticis pārkāpts.

Kalvīša piedāvātajam likumprojektam šāda spēka nav, un tajā
izdarītā atsauce uz 1991.gada Konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas
valstisko statusu” tādā pašā spēkā negarantē valsts nepārtrauktību un
nenovērš pretrunu ar Satversmi. Ar šo likumprojektu Latvija sev atņem tiesības runāt
par okupācijas sekām ar Krieviju kaut kad nākotnē. To lieliski saprot arī Krievijas
vēstnieks, uzsverot (citēju), ka „Krievijai vienalga, cik ilgi eksistē Latvijas
valsts – 15, 80 vai 85 gadus”. Manuprāt, apspriežamā likumprojekta patiesais
mērķis ir nomierināt Latvijas sabiedrisko domu un daļu atbildības par Kalvīša
parakstu zem robežlīguma pārlikt uz Saeimu.

Mana kolēģe Ilma Čepāne jau runāja par apspriežamā likumprojekta
tiesiskajiem aspektiem. Taču lēmums nav tikai tiesisks, tas galvenokārt ir politisks,
un tieši tāpēc man valdības piedāvātais risinājums nav pieņemams. Nav pieņemams
tāpēc, ka ar šo iekšējās lietošanas likumu valdība nākamo paaudžu vārdā
pārsteidzīgi atsakās no tiesībām uz kompensācijām par okupācijas sekām, tajā
skaitā par Abrenes atdošanu Krievijai. Pašlaik Latvijas valsts maksā kompensācijas
bijušajiem Abrenes iedzīvotājiem no Latvijas nodokļu maksātāju naudas. Iznāk, ka
mēs maksājam divreiz.

Man nav pieņemams arī tas, ka valdība skaidri nepasaka, ka tā
respektēs tautas tiesības lemt par tik būtisku jautājumu, kāds ir valsts teritorijas
jautājums. Tā vietā dzirdamas dažādas atrunas, ka pašlaik referendumu juridisku
līčloču dēļ sarīkot nav iespējams. Tas ir valdības pienākums – rūpēties par
to, lai tiktu īstenots viens no vispamatīgākajiem mūsdienu demokrātijas principiem,
kas ir iemiesots Latvijas valsts Satversmes 2.pantā. Un es citēju: „Latvijas valstī
valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Šis princips dod politiskas un
likumiskas tiesības tautai lemt par valstij būtiskiem jautājumiem.

Jautājums par valsts teritorijas izmaiņām ir būtisks jautājums, jo
tas ir saistīts ar Satversmes grozīšanu, kam nepieciešams divu trešdaļu Saeimas
deputātu atbalsts un tautas nobalsošana. Pēc ierosinājuma virzīt likumu steidzamības
kārtā, kas saskaņā ar Satversmes 75.pantu nozīmētu, ka to nevar nodot tautas
nobalsošanai, ja par to būtu nobalsojušas 2/3 deputātu, man ir radušās nopietnas
šaubas par valdības nolūku godīgumu. Valdībai ir skaidri jāpasaka, ka tā ir gatava
rīkoties tā, lai šīs tautas tiesības tiktu īstenotas.

Godātie deputāti! Šobrīd mēs nezinām, kāds ir tautas vairākuma
viedoklis par robežlīgumu. Diskusijās iezīmējās divi pretpoli, kurus varētu
reducēt tā: „Kam mums Abrene?” un „Ne pēdas Latvijas zemes!”

Nesen veiktais SKDS pētījums parāda, ka 40 procentu sabiedrības
uzskata, ka ir jārīko tautas nobalsošana, bet 60 procentu piekrīt, ka risinājums
varētu būt juridisks. Šos datus kā argumentu izmanto valdošās koalīcijas
pārstāvji, lai pamatotu, kāpēc drīkst atteikties no tautas nobalsošanas. Taču
tādas atrunas ir vairāk nekā vieglprātīgas. Sabiedriskās domas pētījumi nav un
nevar būt pamatojums, lemjot par tik nopietnu jautājumu, kāds ir valsts teritorijas
maiņas jautājums.

Pēc atrunas izklausās arī valdības atsaukšanās uz tautas
nobalsošanas ierosināšanas sarežģītību. Tas ir tikai juridiskās tehnikas
jautājums! Un tas ir valdības pienākums – piedāvāt risinājumu, kas novērstu
divdomīgas neskaidrības robežlīguma sakarā.

Apspriežamais likumprojekts tās nenovērš un arī nevar novērst.
Arī sabiedrībai un ekspertiem nav vienota viedokļa par to, vai robežlīgums pārkāpj
Satversmi un vai, atsakoties no atsauces uz Latvijas un Krievijas Miera līgumu, nav
apdraudēta Latvijas valsts nepārtrauktība. Kamēr vien pastāv tik nopietnas šaubas,
tikmēr nav pieņemama steiga robežlīguma jautājumā.

Godātie deputāti! Vēlētāji mani ir pilnvarojuši pārstāvēt
viņu intereses parlamentā, un es esmu apņēmības pilna to darīt. Tieši tāpēc
jautājumā par Latvijas un Krievijas robežlīgumu es nejūtos tiesīga uzņemties
atbildību par atteikšanos no diviem procentiem valsts teritorijas. To darot, es
pārkāptu Satversmi un vairākus Saeimas pieņemtos konstitucionālos likumus.

Vēl vairāk! Es esmu pārliecināta, ka šādu pilnvarojumu
vēlētāji nav devuši arī pārējiem deputātiem. Mēs – 100 cilvēki – tāpat kā
septiņi Satversmes tiesas tiesneši nedrīkstam uzņemties atbildību pieņemt lēmumu,
kas pēc būtības un pēc tiesībām piekrīt tautai. Ne valdībai, ne Saeimai nav dotas
pilnvaras mainīt Satversmi bez tautas nobalsošanas. Satversmes 77.pants nosaka, ka tad,
ja Saeima ir grozījusi Satversmes 1., 2., 3., 4., 6. vai 77.pantu, šādi grozījumi, lai
tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā.

Salīdzinot Latvijas valsts robežu, kāda tā iezīmēta 1920.gada
Miera līgumā un 1997.gadā parafētajā līgumā, ir skaidrs, ka pēdējā dokumentā
Latvijas teritorija ir samazināta par apmēram 2 procentiem, tāpēc apgalvojums, ka
Latvijai ir teritoriālas pretenzijas pret Krieviju, ir pilnīgi nepareizs.

Gluži otrādi! Tā ir Krievija, kurai ir teritoriālas pretenzijas
pret Latviju. Pat bez Satversmes tiesas sprieduma ir redzams, ka parafētais līgums maina
Latvijas teritoriju un tātad pārkāpj Satversmes 3.pantu pēc būtības. To vairākkārt
savos agrākajos paziņojumos ir atzinuši arī Ministru prezidents Kalvītis un ārlietu
ministrs Pabriks.

Es nevēlos balsot par likumu, kurš ir radīts, lai dotu iespēju
pārkāpt Satversmi. Kā lai es ņemu nopietni Kalvīša un Pabrika piedāvāto
likumprojektu, ja 2005.gadā ar tikpat lielu pārliecību viņi abi apgalvoja, ka,
nepievienojot robežlīgumam deklarāciju, būs pārkāpta Satversme un notiks
samierināšanās ar okupācijas fakta noklusēšanu. Es aicinu valdību būt konsekventai
savā politikā un rīcībā.

Godātie deputāti! Man nav bail no tautas nobalsošanas. Mūsu tauta
daudzkārt ir apliecinājusi savu viedumu, lemjot par jautājumiem, kas ir būtiski mūsu
valstij un tās nākotnei. Un robežlīgums ir būtisks mūsu valsts drošībai un mūsu
valsts attīstībai.

Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka tautas nobalsošana ir pats godīgākais
un tiesiski pareizākais ceļš, kā atrisināt jautājumu par Latvijas un Krievijas
robežu.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Debates turpinās deputāts Uldis Grava.

U.I.Grava (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamās valsts amatpersonas un kolēģi! Vienīgais, ko var skaidri
saprast no valdības piedāvātā Latvijas un Krievijas robežlīguma, ir trīs lietas.
Pirmkārt, tas ir neskaidrs; otrkārt, tas ir tik samudžināts ar daudzpakāpju
pastarpinātām atsaucēm, un, treškārt, tas ir nelikumīgs.

Ne jau Abrene ir mūsu satraukuma pamatā! Visdziļākās bažas ir par
to nevērību, ar kādu mūsu valdība izturas pret Latvijas pēctecības principa
nostiprināšanu. Ja nav šīs mūsu valsts pēctecības pēc neatkarības atgūšanas,
tad, pirmkārt, nav bijusi okupācija, otrkārt, nav bijusi nelegālā aneksija,
treškārt, nav bijusi kolonizācija. Ja mēs nenostiprinām Latvijas tiesisko
turpinātību, tad atveram vaļā durvis apgalvojumam, ka 1991.gadā Padomju Latvija
atdalījās no Padomju Savienības un ka tālaika iedzīvotāji – gan latvieši, gan
okupanti – visi ir tiesīgi lemt par mūsu valsts nākotni. Tie būs īstie jaunās
Republikas pavalstnieki! Un, tā kā es pats nekad neesmu bijis Padomju Savienības
pilsonis, tad arī pat man draud Latvijas pilsonības atņemšana.

Nav brīnums, ka jau šobrīd Krievijas vēstnieks Latvijā Kaļužnijs
aiz prieka siekalojas, jo, pirmkārt, īstenojas Brežņeva nodoms saistībā ar Helsinku
Nolīgumu – uz visiem laikiem legalizēt Otrā pasaules kara laupījumus, otrkārt, ka
latviešiem pašiem neesot skaidrības, kad sākās viņu valsts patstāvība, un,
treškārt, Saeimas deputātiem un visiem Latvijas iedzīvotājiem būšot jaunas izvēles
iespējas.

Šajā sakarā ļaujiet man jums mazliet atgādināt vēstures
patiesību, jo minētā Helsinku Nolīguma parakstīšanas laikā es pats biju Helsinkos
– gan 1973.gadā, līguma sagatavošanas periodā, kā Pasaules brīvo latviešu
apvienības priekšsēdis, gan 1975.gadā, līguma parakstīšanas laikā, kā Pasaules
baltiešu apvienības priekšsēdis. Helsinku galīgo aktu parakstīja 35 Eiropas valstu,
ASV, kā arī Kanādas valdību vadītāji. 1975.gada 26.jūlijā, bet dienu iepriekš,
25.jūlijā, Vašingtonā Baltā nama Kabinetu zālē ASV prezidents Džeralds Fords
kādam ducim trimdas centrālo organizāciju vadītāju, ieskaitot arī mani, nolasīja
deklarāciju, kuru ASV valdība no savas puses nostiprināja, dienu vēlāk Somijā
parakstot Helsinku Nolīgumu. Un es nolasīšu daļu no šīs ASV deklarācijas teksta:
„Amerikas Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Lietuvas, Latvijas un Igaunijas
iekļaušanu Padomju Savienībā, un to nedarām arī tagad. Šo mūsu oficiālo
neatzīšanas politiku nemaina Eiropas Drošības konferences rezultāti. Principu
deklarācijā par teritoriālo integritāti ir ierakstīts pants, ka neviena okupācija
vai teritorijas iegūšana pretrunā ar starptautiskiem likumiem nebūs atzīta kā
likumīga.”

Vai tas, ko 1975.gadā Fords un Kisindžers, bet 2005.gadā Pabriks
uzdrošinājās darīt, proti, aizstāvēt Latvijas starptautiskās tiesības ar
pievienotām deklarācijām, bija nepareizi? Deklarācijas pievienošana līgumam nav
nekas jauns. Deklarācijas pievienošana līgumam nav nekas ļauns. To var izdarīt arī
citādā veidā, bet kaut kādai tiešai atsaucei uz 1920.gada Miera līgumu ir jābūt!

Un nekas jau nenotiek bez darba, bez apņēmības, pārliecības,
drosmes, nesvārstīgas ticības valsts neatkarībai un tautas brīvībai. Visdrūmākajos
Latvijas okupācijas gados, kādi bija 70.gadi, kad „Baltijas jautājums” pasaulē
bija jau galīgi aizmirsts, trimdas latvieši tomēr saņēmās un uzvarēja cīņā par
savām tiesībām.

Vai šodien mēs, brīvībā esot, drīkstam mazāk? 1973.gadā,
Helsinku konferences sagatavošanas laikā ārlietu ministru līmenī, baltiešu
delegācija bija apbruņojusies ar cienījamā profesora Lēbera vislabākajiem
juridiskajiem argumentiem, bet tikai pēc manas vārdu apmaiņas Austrumvācijas
vēstniecībā ar Padomju Savienības ārlietu ministru Andreju Gromiko un tai sekojošās
baltiešu apcietināšanas pasaules prese sāka pievērst uzmanību baltiešu
taisnīgajām prasībām.

1975.gadā mēs jau bijām tikuši krietni tālāk. Pēc nemitīgā
darba Rietumeiropas valstīs, ko veica vienīgi baltieši, rezultāti bija manāmi, un
tikšanās reizē ar ASV prezidentu Fordu Vašingtonā viņš atklāja, ka ir panākta
Varšavas pakta valstu valdību publiska piekrišana par iespējamību miera ceļā
pārkārtot robežas.

Tātad tā bija liela piekāpšanās salīdzinājumā ar
pretrunīgajiem apgalvojumiem, ko toreiz pauda Brežņevs un ko šodien Kaļužnijs
nekaunas atkārtot, sacīdams, ka pašreizējās robežas it kā esot uz mūžu mūžiem
iesaldētas.

Un tā 1975.gada Helsinku Nolīguma parakstīšanas laikā, lai gan
Somijas policija mūs atkal uz laiku aizturēja Helsinku lidostā, beigu beigās preses
interese un panāktais atbalsts baltiešiem Rietumos lika Somijas drošībniekiem izdarīt
kaut ko neiedomājamu – proti, pa militāro spēku slēgto ceļu no lidlauka līdz
Helsinku centram, tieši starp Brežņeva un Tito limuzīniem, pašiem somiem ceļmalā
vicinot karodziņus, iebrauca mūsu – baltiešu – delegācija.

Rezultātā Helsinku Nolīguma ceturtajā sadaļā trešās rindkopas
pēdējais teikums ir lasāms šādi: „Nekāda okupācija vai nelegāls ieguvums netiks
atzīts par likumīgu!” Un tas šodien joprojām attiecas arī uz Abreni, un bez tautas
nobalsošanas nevienam Latvijas ārlietu ministram, nevienam Latvijas Ministru
prezidentam, nevienai Latvijas valdībai nav tiesību pārkāpt valsts Satversmi!

Laikā pēc Helsinku Nolīguma parakstīšanas viena parakstītāja
valsts pēc otras ir apliecinājusi, ka Helsinku akts nenozīmē Baltijas valstu
okupācijas atzīšanu – tā to teica Lielbritānija, tā to teica Vācija, Kanāda,
Beļģija un tā tālāk, un tā joprojām. Un 1983.gada 13.janvārī ar tādu pašu
saturu seko arī Rezolūcija Eiropas Parlamentā.

Desmit gadus pēc Helsinku Nolīguma parakstīšanas Pasaules baltiešu
apvienība toreiz bijušā Saeimas deputāta Oļģerta Pavlovska vadībā Kopenhāgenā
sarīkoja tribunālu pret Padomju Savienību par tās pārkāpumiem Baltijas valstīs. Un
arī es toreiz darbojos šajā tribunālā kā Rīcības komitejas priekšsēdis.
Tribunālā bija tiesneši… bija pieci plaši pazīstami starptautisko tiesību
lietpratēji no Lielbritānijas, Francijas, Vācijas un Zviedrijas. Tā mēs
piesaistījām vēl nekad nepiedzīvotu uzmanību un 167 akreditēto starptautisko
žurnālistu klātbūtni.

Un tribunāla Noslēguma manifestā ir lasāmi šādi secinājumi:
„Trīs Baltijas valstu liktenis ir unikāls cilvēces vēsturē. Nekur citur pasaulē
bijušās parlamentārās demokrātijas nav okupētas, anektētas un kolonizētas no
uzvarējušās varas. Un unikāls liktenis prasa pēc unikālas nostājas no pasaules
demokrātiskajām varām. Mēs aicinām tās pacelt Padomju Savienības Baltijas valstu
okupācijas jautājumu visos pasaules forumos, pieprasot brīvību un neatkarību
Igaunijai, Latvijai un Lietuvai.”

Latvijas valsts pēctecības nostiprināšana šodien ir mūsu valsts
visnopietnākais uzdevums, un te šorīt nevarēja būt runa par steidzamību, kas
apdraudēja 75.pantu, radot tā pārkāpumu, kas varbūt apdraudēja iespēju tautai
nobalsot. Mūsu rīcībai – vienalga, lai kāda tā arī būtu – ir jābūt drošai,
tai ir jābūt noteiktai, un nekāda neskaidrība vai paviršība nav pieļaujama! Un
Saeimai šī atbildība ir jāuzņemas!

Es bieži pārlasu to, ko pašā pirmajā tautas atmodas laikā teicis
Kronvaldu Atis. Un viņa visbiežāk rakstītā frāze, ko viņš atkārto un atkārto, ir
tāda: „Tēvzemei ir grūti laiki, dēliem jāiet palīgā!”

Vai mēs, Saeimas deputāti, to darīsim? Vai sekosim savam zvērestam,
ko katrs devām, nesen stājoties amatā? Vai būs tāpat kā toreiz – pirms 138 gadiem
-, kad Kronvaldu Atis 1869.gadā rakstīja: „Mēs nemīlam savu Tēvuzemi, jo caur
verdzības laikiem mūsu sirdīs tāda mīlestības sēkla ir dziļi, dziļi izpuvusi.
Mūsu vienīgās rūpes, no vergu ķēdēm atraisītiem, ir gaļa, gaļa, nauda un
nauda.”

Godājamie deputāti! Vai mums ir jāapdraud mūsu valsts pēctecības
tiesības, lai tikai varbūt palīdzētu dažu Latvijas oligarhu neveiksmīgām
saimnieciskām darbībām Krievijā? Vai mums ir jāatsakās no mūsu pašu vēstures? Vai
drīkstam tik pavirši izturēties pret mūsu valsts neatkarības nostiprināšanu?

Piedāvātais risinājums neder! Satversmi pārkāpt nedrīkstam! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Debates turpinās deputāts Dzintars Zaķis.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Godājamie Ministru kabineta
ministri, arī kolēģi! Dāmas un kungi!

Latvijas zeme pieder Latvijas tautai. Par savas teritorijas
atdāvināšanu ir jālemj visai tautai – tā to nolēma un valsts Pamatlikumā
ierakstīja šīs valsts dibinātāji.

Mani kolēģi ir skaidrojuši juridiskos aspektus, un es centīšos
kliedēt vienu mītu, kas šad un tad ir izskanējis medijos; proti, mītu par to, ka
Latvijas tauta, atdodot savu zemi, it kā iegūs pārākus materiālos labumus.

Latvijai Krievijas tirgus ir nozīmīgs gan kā saražotās
produkcijas, gan kā pakalpojumu realizācijas tirgus. Protams, neērta gan Latvijai, gan
Eiropas Savienībai ir energoatkarība no Krievijas, tāpēc centīšos analizēt ne tikai
no preču un pakalpojumu eksporta, bet arīdzan no energoresursu importa viedokļa, tā
teikt, skaļākās vai sasāpējušākās problēmas.

Apgalvošu, ka Latvijas ekonomikas pamats ir mazie un vidējie
uzņēmēji, kur nozīmīgu vietu ieņem tieši pārtikas ražotāji. Pirmajā vietā
pārtikas eksporta jomā uz Krieviju vēsturiski ir bijuši mūsu zivrūpnieki, proti,
šprotu ražotāji. Normālas abu valstu sadarbības laikā apmēram puse no Latvijā
saražotās zivju produkcijas tika pārdota Krievijā. Naudas izteiksmē, kolēģi, tas
sastādīja apmēram 3 miljonus latu mēnesī.

Pagājušā gada nogalē Krievija faktiski aizliedza Latvijas
produkcijas importu, tādējādi atbrīvodamās no ļoti nozīmīga konkurenta iekšzemes
tirgū. Tas ir klasisks ekonomiskais protekcionisms, kam kājas aug no Krievijas biznesa
aprindām un kas tiek realizēts ar ierēdņu rokām. Un maldās tie, kuri apgalvo, ka
Latvijai, atdodot savu teritoriju, iznāks iegūt stabilu pārtikas tirgu Krievijā.
Krievija, kolēģi, pagaidām nav prognozējama, un tā vienmēr varēs pateikt: „Tev
šlipse ir par īsu un cepure uz vienas auss, tāpēc sadarbības nebūs!” Nav svarīgi,
vai tās ir „Rīgas šprotes” vai gruzīnu „Boržomi”, bet tāda tā situācija
saglabājas. Latvijas zivju pārstrādātāju problēmas Krievijā mūsu valdība var
risināt dažādos veidos – gan ar Valsts pārtikas un veterinārā dienesta
palīdzību, gan attīstot kredīteksportēšanu, gan izmantojot daudzus citus
mehānismus. Latvijas šprotu problēmu robežlīgums nerisina!

Nākamais. Ļoti nozīmīgu vietu mazo un vidējo uzņēmumu darbībā
ieņem arī autopārvadātāji. Vai atceraties garās autokravu rindas pie Krievijas
robežas pagājušā gada nogalē? Šīs rindas pamatīgi pabojāja dzīvi mūsu
pārvadātājiem un radīja, pēc aptuvenām aplēsēm, 28 miljonus latu lielus
zaudējumus. Bet pats dīvainākais bija tas, ka šīs rindas bija vienādas gan Latvijā,
gan Lietuvā, gan Igaunijā un pat Somijā. Tātad visiem bija vienādas rindas
neatkarīgi no tā, ir vai nav spēkā robeža vai demarkācijas līnija. Nekur jau nav
izskanējusi informācija par to, ka Krievijas muitnieki un robežsargi būtu gatavi
strādāt ātrāk tad, ja Latvija dāvinātu kādu daļu savas zemes Krievijai. Manuprāt,
tā būtu nožēlojama un pazemojoša apmaiņa – mainīt mūsu zemi pret īsākām
rindām vai šprotēm.

Kā nākamo piedāvāšu pašu sāpīgāko, turklāt Eiropas mērogā,
problēmu, proti, energoresursu problēmu. Jā, mēs Krievijā iepērkam visu gāzi un
lielu daļu elektrības! Jā, mēs esam ar elektrolīnijām un gāzesvadiem savienoti ar
Krieviju, nevis ar Eiropu! Bet vai tāpēc vajag pazemoties vai pakļauties šantāžai?
Nē, un vēlreiz nē!

Ko darīt? Tā vietā, lai mēģinātu iemainīt mūsu zemi pret lētu
elektrību, es piedāvāju būvēt savas spēkstacijas un ražot elektrību, kurinot mūsu
kūdru vai mūsu šķeldu, kā, starp citu, to dara zviedri. Es piedāvāju cīnīties par
to, lai Eiropas Savienība beidzot izstrādā vienotu energopolitiku un pievieno Latviju
saviem gāzesvadiem ar visu iespējamo Dobeles gāzes krātuvi un varbūt arī citām
iespējamām krātuvēm. Tikai Eiropas un Krievijas vienošanās gāzes piegādes jomā
var pasargāt Latviju no „Gazprom” vēlmēm regulēt Latvijā politiku tā, kā tas
jau ir bijis Gruzijā, Ukrainā, Baltkrievijā un arī Eiropas valstīs. Starp citu, šīm
pieminētajām valstīm ir noslēgti robežlīgumi ar Krieviju, bet tas nav bijis par
iemeslu tam, lai Krievija nevarētu lauzt šos līgumus un rīkoties pēc savas gribas.
Secinājums – arī energoresursu jomā mūsu robežlīgums nav nekāda panaceja.

Līdzīga situācija ir Latvijas ostās. Ostu darbība, kā mēs labi
zinām, ir tieši atkarīga no dzelzceļa. Krievijas dzelzceļa tarifu politika šobrīd
ir nepārprotami par labu Krievijas ostām. Tā ir neizdevīga Latvijai. Vai šāda
robežlīguma noslēgšana atrisina problēmu par labu mums? Nē! Šai problēmai
risinājums nāks kopā ar Krievijas iestāšanos Pasaules tirdzniecības organizācijā.
Un nav dzirdēts, ka tam būtu kaut kāds sakars ar Latvijas un Krievijas robežlīgumu.

No visa iepriekš teiktā un masu medijos dzirdētā izdaru vairākus
secinājumus. Tirdzniecības apjoms ar Krieviju šobrīd ir stabils. Tas varētu būt arī
lielāks, ja mums būtu savstarpējie līgumi par investīciju aizsardzību un divkāršo
neaplikšanu ar nodokļiem. Un galvenais secinājums – nekad, nekur, neviens mums nav
publiski solījis, ka robežlīgums ir visu šo problēmu atslēgas jautājums. Var jau
būt, ka Kalvīša kungs zina kaut ko vairāk. Var jau būt, ka Kalvīša kungam kāds
kaut ko par šāda līguma noslēgšanu ir sasolījis. Ja tā tas ir, tad, Kalvīša
kungs, neesiet politikānis, kā to teica Ābiķa kungs, – nāciet tribīnē un
paskaidrojiet, kādi tad konkrēti, ļoti konkrēti, būs šie ieguvumi! Lai to saprot
visa tauta, ne tikai Tautas partijas ierindas biedri! Tautai ir tiesības zināt, kāpēc
tādā steigā un kāpēc par katru cenu.

Kolēģi! Kārlis Ulmanis savā laikā būvēja laukos skolas, būvēja
cukurfabrikas, uzbūvēja arī Ķeguma HES. Ar ko Latvijas tautai atmiņā paliks
Kalvīša valdība? Cukurfabrikas (No zāles dep. N.Kabanovs: „Gaismas pils!”)
ir likvidētas, zeme izdāļāta, tauta izklīdusi… Paldies Dievam, HES vēl nav
pārdota!

Tauta, izdariet vienkāršus secinājumus! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Debates turpina deputāts Māris Kučinskis.

M.Kučinskis (Tautas partijas frakcija).

Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātais Saeimas Prezidij!
Godātie kolēģi! Šodien mēs par sevi varam jau runāt kā par stabilu, demokrātisku
valsti Eiropas attīstīto valstu vidū. Latvijai ir sava vīzija, Latvijai ir savs
attīstības plāns. Es gribu atgādināt 8.Saeimas apstiprinātā Latvijas izaugsmes
modeļa un uz tā bāzes izstrādātā Nacionālā attīstības plāna būtību.

Mūsu mērķis ir dzīves kvalitātes pieaugums ikvienam Latvijas
iedzīvotājam. Mūsu vienīgais izaugsmes resurss ir mūsu zināšanas un prasme tās
pielietot zinātnē, jaunu tehnoloģiju radīšanā un uzņēmējdarbībā. Mūsu
attīstības stratēģiskie principi ir sabiedrības iesaistīšanās, līdzsvarota
attīstība un spēja redzēt pāri esošajām robežām visās dzīves jomās. Dzīves
kvalitāte – tātad arī mūsu labklājības pieaugums – būs tieši atkarīga no
mūsu prasmes veicināt Latvijas ekonomisko izaugsmi.

Vai mēs šodien runājām par Latvijas attīstību? Gan jā, gan nē.
Jā – tāpēc, ka Latvijas ekonomiskā attīstība un līdz ar to arī mūsu
labklājība ir atkarīga no mūsu spējām redzēt pāri visām robežām, pāri
iekšējām ambīcijām. Tas nozīmē, ka attīstība nerodas iekšējos ķīviņos un
ekonomisko attīstību sen vairs nenosaka preču apmaiņa starp tuvējo pagastu un
pilsētu, šķelda spēkstacijām vai kaut kas tamlīdzīgs. Ekonomikai nav robežu. Ir
vajadzīgas sakārtotas attiecības gan Eiropas Savienībā, gan citur pasaulē, nemaz jau
nerunājot par attiecībām ar mūsu kaimiņvalstīm! Mūsu uzdevums ir šīs attiecības
veidot, nostiprināt un aicināt uzņēmējus tās izmantot sava tirgus paplašināšanai.

Jā – tāpēc, ka mēs šodien runājam par to, kā šīs attiecības
sakārtot, jo nevar runāt par sakārtotām attiecībām, ja neesam vēl pateikuši:
„Šeit ir mūsu robeža. Mēs to atzīstam un esam gatavi parakstīt robežlīgumu.”
Tas ir mūsu interesēs, tas ir visas Eiropas Savienības interesēs, jo mēs vēlamies
sadarbību. Mēs esam par ekonomisko attīstību, mēs esam par izaugsmi.

Mēs vairs neesam un nebūsim atkarīgi no Krievijas, bet neviens
nenoliegs Krievijas tirgus iespējas, ekonomisko nozīmīgumu tagad un nākotnē. Pašu
radīti iekšpolitiski strīdi, pašu radīti šķēršļi nevar traucēt brīvu Latvijas
ekonomisko virzību gan uz rietumiem, gan arī uz austrumiem.

„Nē! Mēs šodien nerunājam ne par kādu Latvijas attīstību”
– ir jāsaka, klausoties un mēģinot iedziļināties tajos pretargumentos, kuri
faktiski – labāk vai sliktāk – slēpj aicinājumu nedarīt neko un atstāt šo
jautājumu atklātu.

Es sliecos domāt, ka šā jautājuma atstāšana diskusijai vēl uz
nezināmu laiku nezināmā nākotnē – tas varbūt daudziem ir politiskās
izdzīvošanas jautājums. Vieniem ir bažas par ilgāk nekā desmit gadus uzturētiem un
ik pa brīdim paspodrinātiem visas savas „politiskās mājas” pamatiem, kurus nav ar
ko aizstāt. Savukārt citiem, kas baidās, ka nākotnē ar vienu tēmu, korupcijas tēmu,
izdzīvot būtu neiespējami, tas varētu būt mēģinājums atrast jaunu politisko
„nišu” vai vienkārši iespītēt par atrašanos opozīcijā.

Šeit nav runa par pēctecību, jo to mēs esam nodrošinājuši. Nav
runa par Latvijas attīstību. Enerģija tiek vērsta uz pagātni, uz iekšpolitiskas
diskusijas uzturēšanu pašas diskusijas pēc, jo neviens nevienam šodien neko neatņem.
Mēs tikai atzīstam to, kur mēs esam, un to, ko mēs nostiprinām un ko gribam
attīstīt.

Cienījamās dāmas un godātie kungi! Šodien šis ir politisks
lēmums, un Tautas partija ar pilnu atbildības sajūtu balsos par šo likumprojektu, jo
mēs esam par valsts attīstību. Mēs esam par labklājību visā Latvijas teritorijā.

Es aicinu arī to enerģiju, kas šodien tiek virzīta uz to, lai
meklētu ieganstu uzsāktā procesa apstādināšanai, virzīt uz skaidriem Latvijas
nākotnes mērķiem, domājot par labāku izglītību, produktīvas ražošanas
attīstību, jauniem tirgiem un par labklājības nodrošināšanu mūsu cilvēkiem visā
esošajā Latvijas teritorijā.

Mēs mīlam šo valsti!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs runās deputāts Pēteris
Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es gribētu sacīt tā: „Ir nu gan dieniņa
Saeimā un visā valstī! Un lai Dievs mums stāv klāt šodien!” Šodienas situāciju
es gribētu raksturot kā atrašanos dziļas kraujas vai aizas malā, kam sekos kritiens
– kritiens neziņā, kā tas beigsies.

Un tāpēc šodien mums visiem derētu atcerēties vienu absolūti
nepārprotamu patiesību. Un šī patiesība ir ļoti vienkārša: reiz katram pienāks
diena, kad ne vara, ne bagātība, ne nauda vairs nebūs vajadzīga. Jūs saprotat, par ko
es runāju, – par septiņām pēdām zemes. Lūk!

Bet gods gan būs vajadzīgs. Un tas varbūt būs vienīgais lielums un
vienīgā vērtība, kas raksturos konkrēto cilvēku. Lūk, tā!

Un lielākoties par to tad arī es runāšu, jo robežlīguma
juridiskajos aspektos ir sapinušies, iebriduši džungļos un netiek ārā no šiem
džungļiem arī juristi. Tā var secināt no izdevuma „Jurista Vārds”. (No
zāles: „Kurš uzrakstīja?”) Tas ir numurs, kas veltīts tikai šiem aspektiem.
Lūk! Vēl jo vairāk tāpēc, ka pārsteidz šī ārkārtīgā steiga, šī nostādņu
maiņa.

Pirms diviem gadiem un tagad – absolūti pretēja maiņa. Protams, es
to savādāk nevaru nosaukt, kā par „buldozera sindromu”, kas dzen uz priekšu, par
katru cenu dzen uz priekšu. Tā kā sērga. Un tautai, redziet, nebūs nekādas
teikšanas. Lai stāv tauta pie malas! Kaut gan tautai ir dots Satversmē noteicošais
vārds. Kam gan citam? Ne mums, atsevišķiem politiķiem. Un arī ne Saeimai kopumā.

Labi. Bet tad dodiet argumentus! Dodiet argumentus! Šodien argumentu
nav. Argumentu nav, ir tikai tukšas frāzes un runāšana par, redziet, Krievijas
labajām attiecībām pret mums. Par attiecībām. Un viss! Nekādu ieguvumu, nekādu
argumentu.

Būtu naivums ticēt Krievijai, jo mēs esam pieredzējuši, tik
ārkārtīgi pieredzējuši šajā pasaulē, – pieredzējuši piecdesmit okupācijas
gadus un tagad arī sešpadsmit neatkarības gadus – un zinām, kā Krievija rīkojas un
kāda ir tās nostādne pret mums, pret visu pasauli. Un, redziet, atkal mēs esam
nonākuši vainīgo lomā. Mēs – cietēji, pazemotie un apvainotie – esam vainīgi!
Mēs, pazemotie un apvainotie, – vainīgi! Mums jāpiekāpjas, nevis Krievijai, kurai
vajadzētu vērsties pie mums, latviešiem, un teikt: „Bijām vainīgi. Bijām!…
Okupējām… veicām šausmu lietas. Piedodiet! Paņemiet Abreni, lūdzu!” Bet nē!
Mums esot jāpiekāpjas, redziet, jo mēs ar to vinnēšot… Tavu traku naivumu!

Es šo līgumu savādāk nevaru nosaukt kā vien par „šprotu
līgumu”, un es ceru, ka tas ieies vēsturē kā „šprotu līgums”, jo meklējam
kaut kādu nieka izdevīgumu, nezinot, kas patiešām būs tas izdevīgais. Un
vistrakākais ir tas, ka tas ir vispazemojošāk. Tas ir pazemojoši! Dziļi, ārkārtīgi
dziļi pazemojošs ir šis līgums! Godu laupošs!

Redziet, šodien te daudzi runā – runāja arī Valsts prezidentes
kundze – par 1994.gada Latvijas un Krievijas līgumu par armijas izvešanu. Es biju
šajā zālē (tā gan izskatījās toreiz savādāk), un mēs toreiz bijām kategoriski
pret… mēs, LNNK cilvēki, bijām pret to līgumu. Jo, draugi mīļie, kuri šodien te
lielāties un aizstāvat… tas ir vēl šobaltdien pazemojošs līgums! Krievijas armija
no šejienes būtu aizvākusies dažus mēnešus vai pusgadu, vai gadu vēlāk, bet būtu
aizvākusies. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Tagad vēl nebūtu!”) Ar visām
panckām viņi būtu aizvākušies, jo cits nekas neatliktu! Šodien pasaule ir
savādāka. Bet mēs, redziet, šodien lielāmies ar to, ka palika 90 000
atvaļināto virsnieku ar ģimenēm… Un tagad es skatos: televīzijā (šķiet, aizvakar
tas bija) rāda, ka dižie padomju armijas pretizlūkošanas augsta ranga virsnieki
Holmogorcevs un Šabašovs esot nopirkuši Dobelē pusi no visas tās zemes, kur…
pašlaik ir runa par to, ka tur varētu ierīkot jaunu pazemes gāzes krātuvi. Šie vīri
ir ieguvuši pusi no visas šīs zemes. Redziet, kas notiek!

Un tāpēc ir milzīga interese, saprotiet… Es saprotu, ka tanī
brīdī varēja būt… 1994.gadā, kad šeit atradās padomju armija, varēja būt
bailes. To es vēl saprotu! Bet no kā mēs baidāmies šodien, kad esam Eiropas
Savienībā un kad NATO lidmašīnas ir nodrošinājušas mūsu gaisa telpu? No kā
šodien mums baidīties? No kā? (No zāles dep. A.Golubovs: „No sevis!”)

Lūk! Nelaime ir pavisam citur. Ļoti vienkārša! Trūkst patriotisma!
Nav latviskās spīts un nav izturības, ar ko ir lepojušies latvieši gadu simteņos.
Pavīd pat mankurtisms, kas izaudzis no briesmīgā kosmopolītisma, kas kā sērga ārda
latviskumu un arī Latviju.

Lūk, viens piemērs. Paklausieties! Ārpolitikas institūta direktors
Atis Lejiņš atbalsta šo līgumu, un viņa arguments ir šāds: „Šī nabagmāja,
Abrene, mums nav vajadzīga!” To viņš teica televīzijā. Lūk, tas ir līmenis! Lūk,
tas ir arguments! Šī nabagmāja – Abrene – neesot vajadzīga! Es gribētu teikt –
tas ir Sūnu ciema vīreļa līmenis. Bet ko jūs teiktu, ja Padomju Savienība (tagad –
Krievija) būtu pievākusi visu Latgali? Vitebskas guberņā taču ietilpa Latgale, kas
pievienojās… Vai tad arī nabadzīgā Latgale šodien jums nebūtu vajadzīga?
Nabadzīgā Latgale, kas šodien tāda ir, arī nebūtu vajadzīga, spriežot pēc
„dižā” Lejiņa argumentiem? Lūk, tādi ir apmēram visi argumenti, kas šodien
izskan!

Draugi mīļie, kā jūs varētu skatīties acīs tiem vīriem, kuru
nav mūsu vidū, tiem jaunajiem puišiem, kas cīnījās Tīreļpurvā, kas patrieca
Bermontu, leģionāriem, nacionālajiem partizāniem? Šodien šeit pie Saeimas mēs
varējām ieskatīties viņiem acīs, daudzi baidījās ieskatīties viņiem acīs. Tur
bija Skreija – nacionālo karavīru vadītājs, Stefans – nacionālo partizānu
vadītājs… Viņi cīnījās par šo zemi. Kā jūs varētu skatīties acīs Pēterim
Supem, kuram nesen, pirms nepilniem pāris gadiem, uzcēlām pieminekli Viļakā, turpat
pie Abrenes, un kurš cīnījās par Abreni un krita? Un tādi ir daudzi, daudzi vīri.
Derētu ieskatīties acīs šiem vīriem.

Jā, varbūt Krievija pirks mūsu šprotes…

Tagad par pēctecību. Šo vārdu visi loka visos locījumos kā
apmāti: redziet, būšot apdraudēta pēctecība. Es jautāju jums – vai šodien tā ir
apdraudēta? Šodien tā nav apdraudēta! (No zāles dep. L.Ozoliņš: „Loģiski!”)
Nu tad neslēgsim šo muļķīgo līgumu, un pēctecība nebūs apdraudēta! Ir ļoti
vienkārši, lūk! Visa pasaule taču atzinusi šo pēctecību. Vienīgi Krievija ne. Nu
lai tad arī neatzīst vēl vienus simts gadus!

Un ko jūs teiksiet par tādu jēdzienu kā patiesība vai taisnība?
Andreja Eglīša vārdi „Mēs gribam taisnības augšāmcelšanos” ir ierakstīti
piemineklī Lestenē, kur guļ tūkstošiem Latvijas vīru. Vai tad, ja parakstīsim šo
līgumu, šī taisnība augšāmcelsies (No zāles: „Jā!”) un būsim tuvāk
pietuvojušies šai taisnībai, kuru visi latvieši gaida? Diemžēl mēs to
attālināsim. Attālināsim tāpat kā deokupāciju, dekolonizāciju un derusifikāciju.
Taisni otrādi – tādējādi apstiprināsim, daļēji legalizēsim to visu!…

Un vēl. Pieminēsim arī deklarāciju par totalitārā komunistiskā
režīma nodarījumiem šeit un par kompensācijām, kuru mēs šeit, Saeimā,
pieņēmām, apstiprinājām! Darba grupā biju arī es. Strādājām ilgi un esam
gatavi… Un izveidota komisija pie Ministru kabineta… Tiesa, neko neesam dzirdējuši
jau sen, sen, sen, ka tā vispār strādātu… Vai tad to arī „noraksim”?
Kompensācijas „noraksim”? „Noraksim” prasību, ko paši pieņēmām šeit,
Saeimā? (No zāles dep. A.Golubovs: „Noraksti! Noraksti!”) Tā izskatās!

Vēl par padomdevējiem un draugiem. Redziet, pavisam nesen arī
Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts (un te jau šodien tika pieminēts viņa vārds)
runāja par šo līgumu. Kā jūs domājat, ko viņš teica? „Uzlabosies attiecības ar
Krieviju!” Droši vien varbūt drusciņ uzlabosies. Bet to viņam vajadzēja teikt
Krievijai, nevis Latvijai, jo ne jau mēs esam vainīgi pie visa tā… Un ka būšot
labas biznesa attiecības gan Eiropai, gan Amerikai – un tā tālāk, un tā tālāk.

Re, kur „īlens”: biznesa attiecības! Tur ir intereses gan pašu
mājās, gan mūsu draugiem – padomdevējiem ārzemēs. Bet varbūt iztiksim bez šiem
Krievijas labumiem un tiksim galā paši? Jo, ja parakstīsim līgumu, draud arī tas, ka,
iespējams, nāksies dot pilsonību pāri par 400 tūkstošiem nepilsoņu, kuri vēl
atrodas šeit. (No zāles: „Noteikti!”) To saka juristi. To saka un brīdina
juristi! Lūk, es citēšu… (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Pietiek!”)

Sēdes vadītājs. Godātais deputāt, 15 minūtes ir pagājušas!

P.Tabūns. Žēl.

Labi. Es vēl izmantošu piecas minūtes pēc tam, jo ir ļoti svarīgs
kas sakāms. Man ir nopietni secinājumi.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Nākamā debatēs uzstāsies deputāte Anta Rugāte.

A.Rugāte (Tautas partijas frakcija).

Man kā straujas dabas cilvēkam pēc tik skaļām laktas līmeņa
„kikarigām” šeit, Augstajā namā, tā vien gribas novēlēt un es no sirds novēlu
manai mīļajai Latvijai labu dienu šodien.

Augsti godātais premjerministra kungs! Augsti godātais Saeimas
priekšsēža kungs! Augsti godātā Saeima! Mani kolēģi! Dokumenti, kas apkopoti
grāmatā „Par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu, neatkarības atjaunošanu un
diplomātiskajiem sakariem. 1918-1998” (un jūs daudzi esat šo grāmatu
šķirstījuši, gatavodamies šodienas sēdei), ir skaidra liecība par Latvijas valsts
pastāvēšanas kontinuitāti, tas ir, turpinātību, līdz pat šodienai – jau
89.gada garumā, neskatoties uz vairākām okupācijām laikā no 1940. līdz 1990.gadam.

Pasaules valstu vēsturē nav bijis līdzīga precedenta, kad vairākus
gadu desmitus neatkarīga valsts – un tā ir Latvijas Republika un neviena cita! –
pastāv de iure, kaut arī de facto tā ir okupēta un ir citas valsts
sastāvdaļa. Šāda ilglaicīga de iure pastāvēšana ir patiess starptautisko
tiesību fenomens, un tas pieder Latvijai. Pie tam tas ir tāds bezprecedenta fenomens,
kas gadu gaitā ir bijis labvēlīgs Latvijai.

Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošana
1990.-1991.gadā nenoliedzami ir Latvijas valsts de facto pastāvēšanas
atzīšana. Šāda Latvijas valsts rīcība ir sekmējusi neatkarīgas Latvijas valsts
starptautisko atzīšanu un starptautisko sakaru atzīšanu. Šis darbs mums ir padarīts
– līdz galam padarīts.

Latvijas Republikas Saeimā es esmu ievēlēta kopš Saeimas
atjaunošanas – kopš 5.Saeimas pirmās darba dienas 1993.gada 6.jūlijā, kad arī
mans paraksts apliecināja Satversmes stāšanos spēkā pilnā apjomā. Ne citu dēļ
mēs to darījām, kolēģi, kuri esat metuši smagus vārdus Augstajam namam un tā
šodienas tautas priekšstāvjiem, kuri arī stāv izšķiroša lēmuma priekšā. Ne citu
dēļ mēs to darījām! Paši savas valsts dēļ! Un arī ne tādēļ, lai jebkad
pārkāptu šo Satversmi!

Līdzīgi kā šodien, Latvijas un Krievijas robežlīguma
noslēgšanas pareizāko vai iespējamāko ceļu mēs meklējam ne Krievijas, ne arī
kādas citas valsts dēļ. Neviena cita dēļ mēs to nedarām! Neviens neliek mums to
darīt! Tas ir jādara atjaunotās neatkarīgās Latvijas vārdā un interešu labā, un
tas ir jāizdara mums pašiem. Pašiem savas valsts dēļ!

Valsts suverenitātes garantijas manis jau minētā Latvijas valsts
starptautisko tiesību fenomena sakarā jo īpaši ir jābalsta uz savstarpēji
izdevīgām divpusējām vai daudzpusējām attiecībām, kas arī apliecina Latvijas
valsts turpinātību.

Šajā kontekstā, nespekulējot un nemanipulējot ar politiskajām
kārtīm, es saku, ka esmu dziļi pārliecināta par to, ka ar valdības piedāvātajām
robežlīguma noslēgšanas procedūrām, iesaistot šajās procedūrās arī parlamentu,
Satversme netiek pārkāpta!

TB/LNNK un „Jaunā laika” pieņēmumi, kurus mēs šodien lielā
daudzumā esam noklausījušies gan no šīs tribīnes, gan arī citviet šo divu nedēļu
laikā, it kā Latvijas valsts tiesiskās nepārtrauktības principa nepietiekamā
nodrošinātība ir pietiekams pamats, lai par to diskutētu, taču tie nekādā
gadījumā nav pietiekami, lai rastu kādu citu – labāku risinājumu tam, kas mums ir
jāizdara robežlīguma noslēgšanai de iure,un tas ir jāizdara līdz
galam tāpat kā iepriekšējais darbs.

Latvijas robeža jau 16 gadus ir de facto un tikai de facto!
Un tur, kur tā ir de facto! Arī cita piedāvājuma šā jautājuma risināšanai,
kolēģi, nav! Kā tikt līdz de iure? Cik ilgi mēs vēl gaidīsim? Kad būs
pareizais laiks robežlīguma noslēgšanai? Vai par to mums vēstīs kāda debesu zīme?

Es piederu pie tiem, kuri grib, lai būtu risinājums, un es uzņemos
pilnu atbildību par saviem vārdiem un turpmāko rīcību. Tāda ir mana – 9.Saeimas
deputātes – politiskā griba un apziņa.

Saeimas apstiprinātās valdības politiskā griba mūsu priekšā ir
skaidri, saprotami formulēta, neslēpjot ļoti sarežģītās un strīdīgās šā
jautājuma nianses.

Man nav pieņemama jelkāda lemjamā jautājuma vulgarizēšana,
spriešanas gaitā pazaudējot būtību un tādējādi novedot lietu līdz absurdam.

Strupceļš, godātie kolēģi, nav ceļš! Un politiskās
greizsirdības cukurgailītis nav diez cik pilnvērtīga barība! Tas var būtiski
ietekmēt jebkura tās lietotāja veselības stāvokli.

Tautas kalpa mundieris ir ne tik vien jāsargā no šmucēm, bet arī
godam jāvalkā, nevis jāglabā skapī labākiem laikiem, jo, kožu saēsts, tas godam
nederēs!

Valdība dara pareizi, iesaistot robežlīguma debatēs parlamentu. Tā
ir parlamenta, valsts un tautas kopīga lieta. Lai būtu risinājums, ir jābūt
politiskai gribai!

Par Latgali un kopsakarībām pirms 90 gadiem un šodien. Modernās
valstīs tieši robežas un pierobežas teritorijas, kas atrodas starp dažādiem
ekonomiskiem blokiem, interešu un valstu telpām, ir plaukstošas un labklājīgas.
Latgalē tās vēl aizvien ir tikai cerības. Kāpēc tā? Atbilde ir iespējama arī ar
citu jautājumu: vai Latvijas valsts un Latvijas valdības ir pareizi definējušas
Latgali kā attīstāmo teritoriju? Diemžēl pierobeža Latvijas austrumos ir tāds kā
psiholoģiskais absurds daudzos aspektos, kam nav grūti saskatīt līdzību ar
jaundibinātās Latvijas valsts pirmsākuma grūtībām un izpratnes grūtībām. Tieši
izpratnes grūtībām – gribu uzsvērt! – daudzās delikātās lietās, kas ir
Latvijas iekšējās problēmas vēl šodien.

Kurzemes un Zemgales orientācija uz Latvijas pierobežu rietumos ir
dabiska, saprotama un veiksmīga, un, manuprāt, Latgales iespējamā orientācija uz
austrumiem ir tikpat dabiska un saprotama, taču diemžēl ne tik veiksmīga to pašu
psiholoģiski absurdo aizspriedumu dēļ.

Pleskava, Novgoroda, Sanktpēterburga ir vēsturiskās ekonomiski
aktīvi domājošo un rīcībspējīgo latgaliešu iespēju teritorijas, kas šajos laikos
pārmantotas pārrobežu sadarbībā, tās ietvaros ar dažādām Eiropas programmām,
piemēram, „Interreg” un tamlīdzīgi, bet atzīsim, ka šajā jomā ir bijis
un vēl joprojām ir ne mazums publisku spekulāciju. Uzstādījumi bijuši uz Rietumiem.
Ir jābūt politiskai gribai redzēt, ka ir iespējami arī citi uzstādījumi. Valdībai
ir jāstrādā labāk un veiksmīgāk.

Taču, lai šie uzstādījumi, investīcijas un valdības attieksmes
maiņa, kura šobrīd ir, dotu pilnvērtīgu pienesumu cilvēku labklājībai Latgalē,
Latvijas austrumos, ir nepieciešama politiska griba un valsts robeža arī de iure.

Pārrobežu sadarbība ir kā tango diviem! Tie nav mani vārdi, to
saka tie, kuri dzīvo šajā pierobežā un strādā pašvaldībās. Pārrobežu
sadarbība nesanāk tad, ja šie soļi nesaskan. Un šobrīd tie nesaskan. Tāds ir mans,
Antas Rugātes, valsts tiesību maģistres, citiem vārdiem, Saeimas vidusmēra
deputātes, viedoklis, ja citēju kolēģi, kurai ir neapstrīdams juridisko zinātņu
doktores grāds.

„Jauno laiku” es vēlos uzrunāt, neņemiet ļaunā, Šadurska
kungs, jūsu personā! Un brōļam latgalīšam, nu austrumu pīrūbežas, nu jō ļaužu
sakņem nōkušam cylvēkam, atgōdōju, ka jyusim kai matematikas doktoram labi zynama
taida funkceja: „Vīns daleits ar nikū.” Kas saīt? Otkon Zyrga Roti!

Rūbežas lītōs Jyusim, „Jaunais laiks”, nav variantu! Nava! –
Kā Latgalē saka pārliecinoši un emocionāli: „ Nava!”

A munā sātys golā – Ludzā, kur as dzeivoju, Kārli, furas, furas,
furas 30 kilometru garumā un ļaužu izmisums…

Tāpēc atļaujiet, lūdzu, atsaukties uz vēl vienu citātu no jūsu
teiktā Saeimas 25.janvāra sēdē, kad jūs teicāt: „Labāk slikts risinājums, nekā
nekāds.” Loba dūma, kolēģi Kārli Šadurski! Tikai nūboļsōt vāg, brōļ!

Un tas nav kauns – nesarkstiet šajā brīdī! – aizstāvēt savas
valsts, savas vienīgās Latvijas intereses! Jāsarkst aiz kauna un zemē jālien aiz
kauna ir tiem, kuri šodien no rīta mums izplatīja šo dīvaino – ārkārtīgi
dīvaino un ar kājām gaisā apgriezto argumentu… Nezinu, kā lai to nosauc, lai
nekļūtu rupja no šīs tribīnes, kas ir pret manu pārliecību… Un, lūk, es citēšu
šo 6.argumentu par to, lai neatdotu Abreni. Melns uz balta stāv rakstīts: „Ja mēs
atgūtu Abreni un zemes vienkārši pārdotu izsolē, tad tie jau būtu vairāki simti
miljonu latu.” Ja tāpēc mums ir jāatgūst Abrene, lai mēs to varētu iztirgot, tad
kāda gan liekulība skanēja līdz šim brīdim no šīs tribīnes no to cilvēku mutēm
un prātiem, un sirdīm acīmredzot arīdzan, no viņu pārliecības, ja tas ir tik
primitīvi vienkārši! Šeit nelīdzēs draudi ar Krimināllikuma pantiem, šeit
vienkārši ir muļķība, kuru pasaules klasikas literatūrā Viljams Tekerijs ir
aprakstījis savā „Liekulības tirgū”. Bieza grāmata. Var palasīt. Interesantas
atziņas, kas šodienas Latvijai ir bezgala aktuālas.

Un visbeidzot jautājums „Jaunajam laikam”: varbūt jūs
pateiksiet, kā jūs balsosiet referendumā – tad, ja tas notiks? Atklājiet savas
kārtis! Pasakiet, kā jūs balsosiet un kā jūs formulēsiet šo balsojumu! Mēs ļoti
labprāt šodien jūs uzklausītu.

Un visbeidzot es pateicos Emša kungam par to, ka man netika liegts
runāt ne tikai latviešu literārajā valodā, un cienījamo deputātu reakcija
liecināja, ka jūs visi mani sapratāt, ko es teicu. (No zāles: „Protams!”)

Aicinu Augsto Saeimu atbalstīt Latvijas valdības piedāvāto Latvijas
un Krievijas robežlīguma risinājuma variantu. Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs runās deputāts Kārlis
Šadurskis. (No zāles: „Latgaliski, latgaliski!”)

K.Šadurskis (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie kolēģi! Paldies
Rugātes kundzei par emocionālo runu. Taču gribu atgādināt, ka jau Otrais latgaliešu
kongress lēma par Latgales apvienošanos ar Latviju, nevis par skatīšanos austrumu
virzienā. Rugātes kundze, es, būdams latgalietis, ļoti lūdzu (No zāles:
„Ū-ū!”): nevelciet robežu gar Aivieksti!

Mūsu valsts teritorija ir noteikta Satversmes 3.pantā, proti:
„Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda
Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.” Ir nepārprotami skaidrs, ka 1922.gada
7.novembrī pieņemtajā Satversmē starp šiem starptautiskajiem līgumiem bija ietverts
arī 1920.gada 11.augusta Latvijas un Krievijas Miera līgums.

Ir nepārprotami skaidrs, ka šis Miera līgums, kas nosaka Latvijas
austrumu robežu, kā Latvijas teritoriju ietver arī 1200 kvadrātkilometrus lielo
Abrenes apriņķi ar Abrenes pilsētu, Purmalas, Linavas, Kacēnu, Upmalas, Gauru un
Augšpils pagastu. 1997.gadā parafētais Latvijas un Krievijas robežlīgums bez citiem
līgumam pievienotajiem un Krievijai pie parakstīšanas vai ratifikācijas iesniegtajiem
dokumentiem apliecina Latvijas puses piekrišanu Abrenes apriņķa aneksijai. Līdz ar to
Latvija uz mūžīgiem laikiem atdod divus procentus savas teritorijas jeb vairāk nekā
septiņus procentus Latgales teritorijas Krievijai.

Mēs nekad nevarēsim izvirzīt Krievijai nekādas pretenzijas par savu
labprātīgi atdoto teritoriju. Ir nepārprotami skaidrs, ka robežlīgums maina Latvijas
valsts teritoriju, kā tas noteikts Satversmes 3.pantā. Savukārt Satversmes 77.pants
nosaka: „Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai
septiņdesmit septīto pantu (No zāles dep. V.Orlovs: „Mēs jau to zinājām!”
Dep. K.Leiškalns: „Mēs jau pantu negrozām!”), tad šādi pārgrozījumi, lai
tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā.” Šis formulējums
sargā mūsu valsts kā demokrātiskas republikas, kurā vara pieder tautai, valodu,
pamatprincipus, likumdevēju Saeimu, kā arī valsts teritoriju. Neviens – ne valdība,
ne Saeima, bet tikai Latvijas tauta ir tiesīga mainīt mūsu valsts teritoriju. Un tikai
referendumā tā var lemt par vienas trīspadsmitās daļas Latgales bezatlīdzības
atdošanu Krievijai. Ja par šo atteikšanos no valsts teritorijas nenotiek tautas
nobalsošana, tad tiek pārkāpta Satversme.

Esmu gandarīts, ka balsojumā par steidzamības piešķiršanu
skatāmajam likumprojektam valdošajai koalīcijai pietrūka vienas balss līdz divām
trešdaļām no balsojumam reģistrēto deputātu kopskaita. Līdz ar to atbilstoši
Satversmes 75.pantam arī šo likumprojektu mēs varēsim nodot tautas nobalsošanai, ja
būs šāda nepieciešamība.

Valsts prezidente šodien runāja par ģeopolitiskajām realitātēm,
kuras mums gribot negribot ir jāpieņem. Jā, tam var piekrist! Bet pieņemsim tās
likumīgi, nepārkāpjot Satversmi!

Cits runātājs šodien, pietrūkstot argumentācijas „par”,
atsaucās pat uz premjera Šķēles lēmumiem, minot tos kā valstsvīra cienīgu
rīcību. Bet, godājamais Ābiķa kungs, tad piebilstiet arī to, ka šos, jūsuprāt,
valstsvīra cienīgos lēmumus atcēla Satversmes tiesa kā nelikumīgus. Neatkārtosim
kļūdas! Latvijā jau reizi bija premjers, kas pārkāpa Satversmes 1., 2. un 6.pantu, un
mums vairs nebija ne Satversmes, ne – pēc sešiem gadiem – arī valsts.

Šodien mums Latvijā ir premjers, kas aicina Saeimu, kura vēl nupat
– tikai pirms diviem mēnešiem – ir zvērējusi uzticību Satversmei, pārkāpt šīs
pašas Satversmes 3.pantu. Ja Saeima izdarīs šo pārkāpumu, kam gan mēs varēsim
iestāstīt, ka turam svētu mūsu Satversmi un mūsu valsti?

Cik naivi skan premjera Kalvīša vārdi, ka mēs atsakāmies no
Abrenes fiziski, bet tas neliedzot mums nākotnē runāt par šo jautājumu! Kurp valsti
ved šī valdība, kas mētājas no vienas galējības otrā?

Iepriekš ārlietu ministrs, kā mēs nesen dzirdējām Čepānes
kundzes atreferējumā, apgalvoja, ka referendums ir nepieciešams. Šodien tas vairs
neesot vajadzīgs.

Vēl nesen valdības vadītājs skaidroja, ka robežlīgumam
pievienotā deklarācija ir vienīgais iespējamais risinājums, lai, nepārkāpjot
Satversmi, varētu parakstīt robežlīgumu. Pēc Krievijas uzbrēciena – vairs nekādas
deklarācijas! Nu jau pietiek ar pašmāju likumiņu, par kuru teorētiski Krievija pat
varētu neko neuzzināt. Jājautā: vai premjers vispār spēj patstāvīgi pieņemt
lēmumus un ievērot jelkādu konsekvenci? Vai arī viņš ir tikai marionete politisko un
ekonomisko spēku rotaļās?

Kādēļ valdība pasūta bezjēdzīgas aptaujas un operē ar kaut
kādiem 58 procentiem aptaujāto, kas atbalsta Abrenes atdošanu Krievijai, tā vietā,
lai aicinātu uz vienīgo tiesisko pareizo procedūru, kas reiz un uz visiem laikiem
varētu atrisināt valsts teritorijas jautājumu, proti, tautas nobalsošanu?

Godātie kolēģi! Cita ceļa kā vien referendums mums vienkārši
nav! Es brīnos par premjeru, kurš visiem spēkiem, pat par Satversmes pārkāpuma cenu,
cenšas kalpot Krievijas, nevis Latvijas interesēm. Vai tiešām būtu taisnība tām
runām, ka uz šo nodevību mudinājis Kremļa saimnieka solījums ar sev paklausīgo
Latvijas Saeimas deputātu balsīm palīdzēt risināt Prezidenta krēsla piederības
jautājumu? Vai varbūt risinājums ir daudz vienkāršāks, un taisnība ir tiem, kas
saka, ka dažu cilvēku personiskās saimnieciskās intereses Krievijas pierobežas
kolhozos tiek risinātas par valsts nodevības cenu? Kalvīša kungs, vai par to Krievijas
vēstnieks jūs tā slavē?

Tikai 1998.gada referendums par Pilsonības likumu, lai arī kāds bija
tā iznākums, atbrīvoja mūs no nebeidzamām debatēm un spekulācijām pilsonības
jautājumā. Arī šoreiz tikai referendums spēs pielikt punktu Latvijas teritorijas un
robežas jautājumam. Jo premjeri Latvijā nāks un aizies: cits – vēstures slavas
apmirdzēts, cits – ar savu kauna nastu nākamo paaudžu un sirdsapziņas tiesas
priekšā. Ja sirdsapziņa ierunāsies, Kalvīša kungs, tad jums tāpat kā nodevīgajam
Hamleta tēvabrālim būs jāsaka: „Mans ļaundarbs pūst un smird līdz debesīm.”

Mūsdienu realitāte diemžēl ir tāda, ka Krievija arvien vairāk
sāk līdzināties savai priekštecei – Padomju Savienībai, bet Latvijas Republikas
valdības lēmumi arvien vairāk sāk atgādināt Latvijas PSR laikus.

Lai Dievs sargā Latviju no valdībām, kas iluzori… kur biznesa
labumi ir svarīgāki par Satversmi un valsts tiesisko pēctecību, bet iztapšana
Krievijai diemžēl dominē pār Latvijas tautas interesēm!

Es aicinu neatbalstīt šo apkaunojošo likumprojektu! (Aplausi.)
(No zāles dep. A.Rugāte: „Neviena vārda par būtību!”)

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Ir pienācis laiks pārtraukumam.
Lūdzu, reģistrēsimies! Lūdzu reģistrācijas režīmu!

Lūdzu Andreju Klementjevu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Augsti godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Guntis Blumbergs,
Gundars Daudze, Sergejs Dolgopolovs, Ivans Klementjevs, Gunārs Laicāns, Staņislavs
Šķesters, Jānis Urbanovičs un Nils Ušakovs.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Pārtraukums līdz pulksten
15.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Indulis Emsis.

Sēdes vadītājs. Debatēsim par likumprojektu „Par pilnvarojumu
Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas Republikas un
Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu”.

Nākamais debatēs runās deputāts Māris Grīnblats.

M.Grīnblats (TB/LNNK frakcija).

Godātie ministri! Godātie deputāti! Diplomātija un starptautisko
līgumu slēgšana bieži vien un droši vien ne gluži bez pamata tiek salīdzināta ar
dejošanu. Šajā sakarībā tiek atgādināts, ka dejošanai ir vajadzīgi divi. Tātad,
citiem vārdiem sakot, Latvija jau nu viena pati neko izdejot nevar.

Es domāju, ka visi reālistiski domājoši cilvēki saprot, ka tas
tiešām tā ir. Tomēr es gribētu pievērst uzmanību arī tam, ka Latvijas Republikas
Satversmē nekur nav sacīts, ka Latvijai ir jādejo un kad Latvijai ir jādejo. Un vēl
vairāk: Latvijas Republikas Satversmē nav sacīts, ka Latvijai būtu jādejo Krievijas
mūzikas pavadībā.

Varbūt taisīsim mazu pauzīti, kamēr plate tiks nomainīta pret kaut
ko labāku! Varbūt tas nenotiks ne piecu, ne desmit, pat ne divdesmit gadu laikā.

Jā, patiešām Valdības deklarācijā ir sacīts tas, ka šo
jautājumu risina, ievērojot Latvijas Satversmi un Latvijas Republikas tiesisko
pēctecību. Jāteic, ka tas ir tieši tas ieraksts, kurš parādījās, pieaicinot mūsu
apvienību kā ceturto šajā koalīcijā. Kamēr tur runāja tikai trīs partijas, tur
šāda ieraksta nemaz nebija. Bija tikai mudinājums risināt Latvijas un Krievijas
robežjautājumu juridiski korekti, kas, zinot juristu ļoti atšķirīgos viedokļus,
varēja nozīmēt ļoti dažādus risinājumus.

Valdībai tiešām ir pilnvarojums slēgt starptautiskus līgumus, un
tā šīs iespējas katru gadu regulāri desmitiem reižu arī izmanto. Neapšaubāmi,
valdība var slēgt tos vai citus starptautiskus līgumus arī bez Saeimas ziņas.
Ārlietu komisija lielā mērā apliecina dziļās šaubas par šāda soļa atbilstību
Satversmei, citādi arī Saeimas līdzdalība šeit nebūtu piesaukta.

Atgādināšu tikai vārdus, ko sacīja Latvijas ārlietu ministrs
2005.gada 16.jūnijā. Citāts pēc žurnāla „Jurista Vārds”. Atvainojos, ja tur
kaut kas ir neprecīzi. Tur ir šādi vārdi: „Ekspertu, kas uzskatītu, ka parafētais
līgums atbilst Satversmei, faktiski nav. Līdz šim nav izdevies atrast nevienu juridisku
argumentu, kas pieļautu šaubas šajā jautājumā.” Protams, varbūt kaut kas ir
mainījies šajā laikā – divu gadu laikā; arī eksperti ir savā viedoklī reizēm
mazliet pārvirzījušies no vienām trijām priedēm uz citām trijām priedēm, tomēr
politiskais fakts, ka ir dziļas šaubas, paliek nemainīgs.

Tas, ko mēs varam secināt, ir neapšaubāmais fakts, ka 1920.gada
Miera līgums ir vienīgais līgums par robežu starp Latviju un Krieviju. Cita līguma
nav.

Krievijai ir pretenzijas uz Latvijas teritorijas daļu, ja mēs paturam
vērā faktu par šo vienīgo robežlīgumu, un šīs Krievijas pretenzijas ir izteiktas
nevis no Krievijas parlamenta tribīnes, bet fiziski izteiktas dabā un tiek īstenotas
jau 60 gadus. Tā ir tā sliktā ziņa.

Nevajadzētu šai sliktajai ziņai pievienot vēl vienu – ka mēs
priecātos par to, ka esam apzagti.

Ko tad piedāvā sešas rindiņas garais likumprojekts? Tajā ir trīs
lietas, kas man nepatīk.

Pirmā lieta. Tiek piedāvāts uzdāvināt to, kas mums jau ir nozagts.
Diez vai pats apdāvināmais būtu ārkārtīgi priecīgs, ja dāvinātājs pie viņa
ierastos nevis ar skaisti iesaiņotu baltu kasti, kas apsieta ar kaut kādu tur sarkanu
vai rozīgu „šleifi”, bet sacītu: „Es tev dāvinu to vāzi, kas tavā dzīvoklī
tur jau 30 gadus stūrī stāv.” Diez vai apdāvinātais par to būtu ārkārtīgi
sajūsmināts.

Otrā. Ar šo likumprojektu faktiski tiek piedāvāts atteikties no
prasībām par okupācijas seku likvidāciju, proti, atteikties no vienas konkrētas sekas
– teritorijas daļas atšķelšanas – novēršanas.

Un trešā lieta, kas man personīgi liekas vissliktākā. Ar šo
likumprojektu tiek iedrošināti visi tie, kas to vien tikai vēlas, kā revidēt Latvijas
pilsonību, Latvijas Satversmi un latviešu valodas pozīcijas Latvijas likumdošanā.

Viņi tagad saņem uzmundrinājumu: „Puiši, pacietieties vēl
mazliet, pēc kāda brīža varēsiet iesniegt vēl daudz trakākus priekšlikumus.
Varbūt pat kaut ko pieņemsim.” Tas man ļoti nepatīk.

Igaunijas Ārlietu ministrija un Igaunijas parlamenta Ārlietu
komisijas vadītājs apmēram pirms mēneša paziņoja, ka viņi neredz tālāku pozitīvu
risinājumu situācijā, kurā Igaunija, vadoties no savas politiskās koncepcijas, ir
atteikusies, tā teikt, no savas Abrenes… Un nav tālāka risinājuma.

Ko tad Igaunija vēl nav pietiekami daudz piedāvājusi Krievijai? Tas
ir tikai retorisks jautājums.

Neapšaubāmi, tāda vai citāda 2005.gada 26.aprīļa Valdības
deklarācijas pieminēšana ir uzmanības vērta, kaut arī savulaik es pats šo
deklarāciju esmu kritizējis dēļ viena vienīga iemesla: man negribas šādu sasteigtu
un Latvijai pagaidām lieku un nevajadzīgu līgumu slēgšanu.

Es teicu: ja nu reiz valdība ir sadomājusi šo līgumu slēgt, tad
tomēr mazliet labāk ir tad, ja tas ir ar šo deklarāciju, nekā bez tās. Jo tad vismaz
ir zināmas atrunas.

Helsinku Nobeiguma aktā, kas te vairākkārt tika pieminēts, tiešām
ir runa par robežu neaizskaramības principu. Tomēr, neapšaubāmi, tur runa ir par
tiesiski izveidotu robežu aizsargāšanu, nevis par tādas robežas aizsargāšanu, kuru
viena valsts ir novilkusi vienpusēji.

Šeit ir vietā vēlreiz pieminēt 1975.gada 13.novembrī ASV Kongresa
pieņemto rezolūciju par padomju aneksijas neatzīšanas politiku. Citiem vārdiem sakot,
minētā rezolūcija ir par tādu robežu atzīšanu, kādas pastāvēja līdz aneksijai,
tātad arī par 1920.gada Miera līguma noteikto robežu faktisku atzīšanu.

Neapšaubāmi, šis robežu neaizskaramības princips nav pasargājis
ne Brežņeva Padomju Savienību, kura parakstīja šo aktu 1975.gadā, ne Josipa Broza
Tito Dienvidslāviju, ne Ēriha Honekera Vācijas Demokrātisko Republiku no pazušanas no
kartes. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka politiskā situācija bija mainījusies.

Un arī politiskā situācija, kāda ir šodien, nebūs mūžīga. Tā
kaut kad mainīsies, un tādā gadījumā mums var rasties iespēja izmantot šo
situāciju.

Visbeidzot jāpiemin arī tas, ka pilnvarojumā ietvertā atsauce uz
1991.gada 21.augusta Konstitucionālo likumu var būt strīdīga. To savā komentārā
izdevumā „Jurista Vārds” uzsvēris starptautisko tiesību un konstitucionālo
tiesību speciālists Mārtiņš Paparinskis, sakot, ka šī atsauce (atsauce no 1991.gada
21.augusta Konstitucionālā likuma uz 1990.gada 4.maija Neatkarības deklarāciju un no
4.maija Neatkarības deklarācijas uz 1920.gada Miera līgumu) formāli, loģiski,
protams, ir pareiza, tomēr varētu arī neatstāt vēlamo iespaidu uz Krieviju, vēl jo
vairāk tāpēc, ka Krievija, atzīstot Latvijas neatkarības pasludināšanu, nevis
atjaunošanu, lieto tādu izteicienu: „sakarā ar šo likumu”. Tātad piemin šā
likuma pieņemšanas faktu, nevis šā likuma saturu, kaut gan droši vien taču grib
Ārlietu komisija un Ārlietu ministrija ielikt šajā saturā to visu…

Minētais jurists, kura viedokli es pieminu tikai kā elementu
diskusijai, uzskata, ka tomēr saprātīgāk būtu šādā situācijā atsaukties uz
starptautiskajām tiesībām, nevis nacionālajām tiesībām, kas Krievijai radītu
lielākas problēmas atteikties no tālākas rīcības šāda līguma piedāvāšanas
gadījumā… Jāmin būtu, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas
spriedums lietā „Ždanoka pret Latviju”, kur tātad ir starptautiska dokumenta veidā
fiksēti tādi fakti, kas skar gan Ribentropa-Molotova paktu, gan Latvijas okupāciju un
aneksiju, to nelikumību, gan Latvijas neatkarības atjaunošanu, gan arī vairākas citas
būtiskas lietas, kā viņš teica. Tā ir ne tikai tāda institūcija, kam ir liela
starptautiska autoritāte, bet arī tāda, kuru pati Krievija atzīst un kuru Krievijai
būtu grūti ignorēt, ja Latvija atsauktos uz šādu variantu. Tomēr es palieku pie
iepriekšējā, ka līdzšinējie argumenti nav pietiekami lieli.

Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis, ilggadīgs
mūsu aizsardzības ministrs, ir persona, kurai diemžēl, vadoties no Saeimas kārtības
ruļļa, būtu varbūt ko sacīt, bet kurai nav tiesību šeit tribīnē parādīties.
Lūk, tikai daži citāti no viņa raksta. „Ir vērts precizēt”, saka
eiroparlamentārietis, „kā interesēs ir robežlīguma forsēta noslēgšana tieši
pašreiz, kad jau esam Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts.” Un nedaudz tālāk:
„Saskaņā ar ANO paspārnē darbojošamies Starptautisko tiesību komisijas „Valsts
atbildības panti” 14.pantu Abrenes paturēšana Krievijas sastāvā joprojām ir šā
pārkāpuma turpināšana, kuru pārkāpēja valsts nav novērsusi. Saskaņā ar
starptautiskajām tiesībām tiesības nerodas no tiesību pārkāpuma.” Tas mums
jāatgādina vēl un vēlreiz.

Starptautiskā sabiedrība tieši Krievijai, neapšaubāmai PSRS
juridiskajai turpinātājai, ir uzlikusi par pienākumu likvidēt PSRS pastrādāto
pārkāpumu sekas. Šīs ir saistības, kurām Krievija ir piekritusi, iestājoties
Eiropas Padomē. ANO Starptautisko tiesību komisija „Valsts atbildības panti” nosaka
ne tikai to, kas ir starptautisko tiesību pārkāpums, bet arī to, ka tas rada
prasījuma tiesības cietušajai valstij. Tiek atgādināts, ka savā apmēram pirms
nepilna mēneša pieņemtajā rezolūcijā Eiropas Parlaments prasa taisnīgu
robežjautājumu risināšanu. Un beigās seko brīdinājums, ar ko es arī beigšu savu
uzrunu. Kā raksta mūsu eiroparlamentārietis, valsts vairs nevar piesaukt citas valsts
atbildību, ja pati ir pienācīgi atteikusies no prasības vai tās rīcība pieļauj
prasības izbeigšanu.

Jebkura piekāpšanās Latvijas gadījumā, robežlīguma
skaidrojošās deklarācijas nepārprotama atsaukšana Latvijai neizbēgami rada
situāciju, kad starptautiskā sabiedrība uzskata, ka mēs savas prasības okupācijas
seku novēršanai vairs neuzturam. Un tieši tas ir galvenais iemesls, kura dēļ mēs
šādam risinājumam nevaram piekrist.

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs runās deputāts Jānis Eglītis.

J.Eglītis (Tautas partijas frakcija).

Godātie kolēģi! Godātais premjerministra kungs! Godātie ministri!
Tas, ka šodien debates notiek tieši Saeimā, norāda gan uz jautājuma nozīmīgumu, gan
arī uz politiķu vēlmi atrisināt robežas jautājumu iespējami korektā un atklātā
veidā. Tas vieš zināmu optimismu, ka gandrīz jau desmit gadus risinātajai problēmai
varētu tikt pielikts punkts. Jā, juristu viedokļi dalās, un tad atbildība ir
jāuzņemas politiķiem. Vismaz līdz brīdim, kamēr jautājuma risināšanā tiek
iedarbināti citi Satversmē noteiktie mehānismi.

Runājot par kaimiņvalstu attiecībām, jāteic, ka, protams, ir labi,
ja tās ir sakārtotas. Taču mums ir nepadarīti mājasdarbi – rindas robežpunktos,
kuras nodara kaitējumu valsts prestižam un sagādā neērtības vietējiem
iedzīvotājiem. Te nu jārausta pleci: kāpēc bija jāizbūvē robežpunkti uz robežas
ar Igauniju un Lietuvu un kāpēc bija jāatliek austrumu robežas izbūve? Esmu vadījis
Latgales pašvaldību, kuru ļoti sāpīgi skāra surogātalkohola kontrabanda, kas pāri
it kā esošai robežai tomēr netraucēti tiek ievesta Latvijā. Un mūsu cilvēki
joprojām mirst visā šīs robežas garumā – no Daugavpils līdz Alūksnei. Un
izrādās, ka dabā šī robeža vietumis nav pat iezīmēta, kur nu vēl apsargāta!
Taču cilvēki ir miruši. Kā paskaidrot viņu piederīgajiem, kā paskaidrot
iedzīvotājiem, kuri gaida reālu rīcību, ka šāds stāvoklis faktiski ir iesaldēts
un var saglabāties vēl daudzus gadus? Abi minētie pagājušā gada notikumi ir ļoti
nopietns brīdinājums mums – likumdošanas varai un izpildvarai. No mums tiek gaidīta
reāla un ātra rīcība. Diemžēl pat normatīvo aktu grozījumi, kas ļautu policijai
efektīvāk cīnīties pret kontrabandu, nerunājot jau nemaz par robežas stiprināšanu,
risinās ļoti lēni.

Var jautāt: vai robežlīgums kaut kādā veidā sekmēs šo
jautājumu risināšanu? Iespējams. Taču nevajag lolot īpašas cerības. Ļoti daudz
kas atkarīgs no mūsu pašu lēmumiem un rīcības. Tomēr no politiskās darba
kārtības mēs varam izsvītrot jautājumu, kas jau vairāk nekā desmit gadus rada
augsni visdažādākajām politiskajām spekulācijām gan tepat Latvijā, gan arī
lielajā kaimiņvalstī. Līdz šim lielā kaimiņvalsts ir apliecinājusi, ka tā nav
īsti prognozējama un ka no tās puses iespējami visdažādākie mums nepieņemami
demarši, paziņojumi un deklarācijas. Krievija pieņemas spēkā ekonomiski. Tā ir
viena no nedaudzajām 21.gadsimta impērijām ar visām no tā izrietošajām sekām, un,
nepārprotami, robeža ar šo valsti ir svarīga, vismaz no mūsu valsts drošības
viedokļa.

Latgale pēkšņi kļūst visiem svarīga, kad iespējams gūt kaut
kādus iekšpolitiskus labumus. Arī Abrenes kontekstā galvenokārt dominē politiskie un
juridiskie aspekti. Taču ir arī iekšpolitiski ekonomiskā puse. Un, analizējot gan
komunistiskā režīma, gan atjaunotās valsts budžeta, gan Eiropas Savienības
līdzekļu sadali, tajā pieļautās disproporcijas atspoguļojas šodienas Latgales
sāpīgajās ekonomiskajās un sociālajās realitātēs, kas nevar atstāt vienaldzīgu.
Es ceru, ka debatētāji to atcerēsies, ne tikai lemjot par līdzsvarotu valsts
attīstību, bet arī balsojot par investīciju sadali.

Pārāk daudz vēl ir darāmā Latgales faktiskajās robežās, lai
reģiona kultūras savdabība un zilie ezeri nebūtu vienīgie dzinuļi apturēt
migrāciju.

Mūsu sabiedrību, kurā jau tā ir salīdzinoši liela labklājības
plaisa starp lielāko tautas daļu un eliti, nemitīgi mēģina sašķelt – pārsvarā
no ārzemēm inspirēti apvainojumi nacismā un fašismā, antisemītismā un
ksenofobijā. Gan šis robežlīguma jautājums, gan līdzsvarota valsts attīstība ir
nozīmīgi faktori sabiedrības konsolidācijas kontekstā. Un tas ir mūsu mājasdarbs
– grūts, bet paveicams.

Šodien nav jāuztraucas par to, no kā baidījās Satversmes tēvi
pagājušā gadsimta 20.gados, proti, no Latgales atdalīšanās. Vēsturiski novads, no
kura cēlusies latviešu valoda, visilgāk ir bijis svešu varu pakļautībā, un Latgales
Māras piemineklī pausto „Vienoti Latvijai” var traktēt tikai ļoti viennozīmīgi.

Un šo lozungu „Vienoti Latvijai” iespējams attiecināt arī uz
visiem novadiem. Atrisināts robežjautājums nākotnē varētu būt mūsu sabiedrību
vienojošs faktors.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs runās deputāts Vents Krauklis. (no
zāles dep. I.Kalniņš: „Tiklīdz atskanēs pēdējais šāviens!”)

V.A.Krauklis (Tautas partijas frakcija).

Ministru prezidenta kungs! Saeimas priekšsēdētāja kungs! Kolēģi!
Es gribu šodien parunāt par patriotismu, par nacionālajām interesēm un arī par
Abreni. Šajās dienās mēs, pozīcijas deputāti – un arī es personīgi, protams, –
esam dažādā veidā „aplaimoti” (pēdiņās): mūs ir saukuši par nodevējiem, par
kangariem, ir piesūtītas vēstules, ka mums tikšot piespriests augstākais soda mērs,
ka Latvijas tauta mums nekad nepiedošot to, ko mēs izdarīsim. Protams, tādās reizēs
ļoti vienkārši būtu teikt: „Jā, mēs stāvam kopā ar jums, dziedam „Daugav’s
abas malas mūžam nesadalās”” un būtībā pakļauties to cilvēku spiedienam, kas,
manā skatījumā, uz šo lietu raugās īstenībā daudz pragmatiskāk nekā mēs –
raugās kā uz iespēju iegūt sev īstermiņa politisku labumu un būt tie vienīgie it
kā īstie Latvijas aizstāvētāji. Nē, īstermiņa!

Es šajā sakarā gribu pievērsties divām valstīm, jo mēs savā
situācijā nebūt neesam unikāli. Šādas pašas problēmas ar robežu un līdzīga
vēsture ir divām valstīm – Igaunijai un Somijai. Es gribu pieminēt tieši šīs
valstis, jo abas šīs valstis, abu šo valstu pilsoņi savulaik ir lējuši asinis par
Latvijas neatkarību. Latvijas neatkarība nebūtu bijusi iespējama bez Igaunijas
armijas. Un Igaunijas armijas sastāvā karoja somu brīvprātīgo jēgeru bataljons, kura
cilvēkiem piemiņas vietas ir daudzviet Ziemeļvidzemē.

Un tieši tāpēc es gribu teikt: ko tad ir izdarījuši igauņi un
somi? Ar ko mēs no viņiem atšķiramies? Te ir bijušas dažādas spekulācijas šajās
dienās par to, ko tad ir nolēmusi Igaunija. Igaunija no Petseriem un tiem pagastiem ir
sen atteikusies. Sen atteikusies! Igaunija ir ratificējusi līgumu, kur tas ir atrunāts,
viņiem jau desmit gadus ir tehniski izbūvēta austrumu robeža, ar visiem tehniskajiem
līdzekļiem. Un vienīgi iekšpolitisku motīvu dēļ viņi to ir formulējuši šādi:
„Jaunais robežlīgums tikai daļēji maina Igaunijas un Krievijas valsts robežas
līnijas konfigurāciju.” Taču būtībā viņi ir izdarījuši to, ko mēs izdarām
šajā robežlīgumā.

Cita lieta, ka arī iekšpolitisku motīvu dēļ Igaunija jau pēc
ratifikācijas (precīzāk, sakot, ratifikācijas laikā) pievienoja deklarāciju, un
rezultāts ir tas, ka pašlaik viņi ir strupceļā. Vai mēs arī gribam nonākt tādā
strupceļā? Es domāju, ka tas nav valsts interesēm atbilstoši.

Vēl spilgtāks ir Somijas piemērs. Vakar televīzijas raidījumā
atkal es dzirdēju dažādas spekulācijas par Somiju, ka, lūk, tāpēc, ka viņi ir
kopā karojuši ar nacistisko Vāciju, viņiem godam, teiksim, šī teritorija ir atņemta
un viņi ne uz ko nevarētu pretendēt, ja gribētu. Tā nav taisnība! Tas, ka Somijai
šo teritoriju atņēma, bija 1939.gadā notikušā Ziemeļu kara rezultāts. Tā bija
tīra agresija no Padomju Savienības puses. Un tikai Otrajā pasaules karā, ko viņi
sauc par turpinājuma karu, viņi karoja kopā ar Vāciju. Un ne velti to arī atzinuši
ir sabiedrotie. Un tomēr visos līgumos Somija nepretendē uz šo teritoriju.

Vēl vairāk! 1992.gadā, kad beidzot bija izdevīgs brīdis, kad
faktiski Krievija bija visvājākā, Somija noslēdza ar Krieviju, savu kaimiņu, līgumu,
ar kuru abas puses apstiprināja robežu neaizskaramību.

Un es gribu jautāt: vai tiešām jūs domājat, ka somi nav lepna
tauta, ka viņiem neinteresē savas valsts intereses? Somi to izdarīja savas valsts
nacionālo interešu vārdā. Un arī mūsu nacionālajās interesēs ir sakārtot šo
jautājumu.

Es gribu teikt, ka, protams, šis līgums nav panaceja. Šis līgums ir
viens ceļa stabs uz normālākām attiecībām ar Krieviju, uz robežu sakārtotību.
Vēl būs daudz citu ceļa stabu, un tie arī nebūs vienkārši. Bet šis ir viens ļoti
būtisks un svarīgs. Un nav ko te šeit tēlot, ka mēs būtu nezin kādi… gudrāki par
igauņiem vai somiem!

Un par patriotismu. Man šeit kolēģi saka, ka nu notiks brīnums –
Abreni atdos Latvijai, un no turienes visi krievi izvāksies atbilstoši savstarpējām
tiesībām. Nu tad es gan gribētu redzēt, kuri tad no šeit klātesošajiem vai tiem,
kas stāvēja uz ielas, brauktu dzīvot uz šo Abreni, uz šo tukšo teritoriju, un celt
šīs Abrenes labklājību?!

Mums ir daudz vairāk problēmu jau esošajos pagastos. Mums ir
pagasti, kuros dzīvo pārsvarā vairs tikai pensionāri. Mūsu uzdevums ir pieņemt
nacionālajām interesēm atbilstošus lēmumus, kas palīdz celt šo cilvēku
labklājību.

Un visbeidzot. Mēs šeit daudz runājam par Satversmes 3.pantu. Es
gribētu zināt: ja notiktu referendums un tauta nobalsotu, ka Abreni nedrīkst atdot
Krievijai, kaut gan, protams, tā jau sen Krievijai pieder, kā tad mēs formulētu šo
pantu – 3.pantu? Kas tur būtu rakstīts? Būtībā vienīgais, kas tur varētu būt
rakstīts, ir tas, ka pašlaik Latvijas teritorija ir Vidzeme, Kurzeme, Zemgale un Latgale
bez Abrenes. Ko tas mums dod? Ko tas mainītu? Es domāju, ka tas ir pilnīgi
vieglprātīgs uzstādījums.

Bet pašās beigās es gribu pastāstīt kādu līdzību, jo arī ar
līdzībām mēs šeit daudz ko mēģinām pateikt.

Iedomāsimies tādu situāciju, ka kaimiņos dzīvo lapsa un lācis.
Lācis ir izlicis slazdu, un lapsa šajā slazdā ir iekritusi un pavadījusi tur ilgāku
laiku. Šī lapsa, lai tiktu brīvībā, ir nograuzusi daļu savas kājas. Nu viņa
beidzot ir brīva un var iet, kur vien vēlas. Var iet, kur vēlas… (No zāles:
„Kliba!”) Jā, viņa ir kliba, viņai tas nav vienkārši, bet viņa ir brīva! Un
tagad mēs gribam pieprasīt no lāča šo sen apēsto kāju, kas jau sen ir
pārstrādāta pilnīgi kādā citā… gribam šo kāju atpakaļ, pamatojoties uz to, ka
žogu starp lāča un lapsas īpašumiem mēs bez tā nevaram uzcelt. Īstenībā tas
žogs mums ir daudz vairāk vajadzīgs nekā tā apēstā kāja, kas sen vairs nav
kāja…

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Nākamā debatēs runās
deputāte Anna Seile.

A.Seile (TB/LNNK frakcija).

Godātie deputāti! Ministri! Un visi klātesošie, kā arī visi tie,
kuri mūs klausās!

Ņemot vērā to, ko teica mūsu ārlietu ministrs Artis Pabriks
(viņš izteica tādu ieteikumu Saeimas deputātiem, kā runāt Saeimas tribīnē), es
gribu apgalvot, ka man šobrīd ir vēss prāts, galva ir skaidra, un arī ar pašcieņu
viss ir kārtībā.

Vispirms es gribu izteikt savu viedokli par dažu juristu un arī
politiķu izteikto domu, ka politiķiem – uzsveru, politiķiem! – robežlīguma
jautājumā nav jāmeklē problēmas, bet ir jāatrod tikai politiskais risinājums,
savukārt juristu pienākums esot vērtēt un atrast pareizo tiesisko risinājumu.

Manuprāt, politiķu uzdevums ir ļoti rūpīgi izvērtēt juristu
izteiktos viedokļus, bet šajā gadījumā mēs ļoti steidzamies. Un jāizvērtē tas ir
tādēļ, lai politiķi savos balsojumos nākotnē nepieļautu grūti labojamas kļūdas.

Tāpēc ir apsveicami, ka ir sākusies šī vispusīgā diskusija par
Latvijai ļoti nozīmīgo problēmu – Latvijas austrumu robežas nostiprināšanu. Ir
nepieciešams ļoti rūpīgi izanalizēt iespējas saglabāt 1920.gada 11.augustā
parakstīto Miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kura 3.pantā tika noteikta valsts
robeža starp Latviju un Krieviju, kur Abrene un tās seši pagasti ar šā līguma tekstu
tika iekļauta Latvijas teritorijā.

Sabiedrībā tagad notiek diskusijas par Satversmes 3.pantu (un arī
iepriekšējie runātāji to sacīja), kurā ir atsauce uz starptautiskos līgumos
noteikto mūsu valsts ārējo robežu. Taču 3.panta satura izmaiņas ir jāapstiprina
tautas nobalsošanā, kā to nosaka Satversmes 77.pants. Tas, manuprāt, visiem
klātesošajiem ir saprotams.

Tomēr gan juristu, gan citu sabiedrības pārstāvju diskusijās ir
izskanējušas šaubas, vai 3.pants nosaka Abrenes apriņķa piederību Latgalei.
Manuprāt, ja nedaudz ieskatīsimies vēsturē un notikumu secībā, tad mēs to
sapratīsim, kas apstiprina Abrenes un sešu pagastu piederību Latvijai.

Vispirms 1918.gadā, kā to visi zinām, 18.novembrī tika proklamēta
Latvijas Republika, bet Pirmajā pasaules karā nomocītās un izpostītās Eiropas
valstis Versaļas pils Spoguļzālē 1919.gada 28.jūnijā noslēdza Miera līgumu, un
šajā Miera līgumā viens no noteikumiem saka: agrākajām Krievijas
teritorijām – Somijai, Igaunijai, Latvijai un Lietuvai – ir jābūt
neatkarīgām valstīm.

Tālāk. 1919.gadā laikā no 11. līdz 19.novembrim beidzās
karadarbība Eiropā, un tā beidzās ar Krievijas sakāvi. Latvijas un Polijas karaspēks
sasniedza latviešu etniskās robežas un reizē arī saimnieciskās darbības robežas,
ieskaitot Abreni un tās sešus pagastus Latvijas teritorijā. Krievija šajā mirklī
izrādīja vēlmi ātrāk noslēgt Miera līgumu. Tie visi ir vēsturiskie dati!

1920.gada 11.augustā pulksten 12.00 tika parakstīts Miera līgums
starp Latviju un Krieviju, starp citu, ar speciāli izgatavotu zelta spalvu. Šā līguma,
tātad šā Miera līguma, 3.pants nosaka precīzu robežu aprakstu, kā arī to, ka abas
puses apņemas atvilkt savu karaspēku līdz šai noteiktajai robežai, tas ir, ieskaitot
Abreni Latvijas teritorijā. Un tas tiek izdarīts.

Pēc tam līguma tekstā ir ietverta vēl viena piezīme: „Ja rodas
nesaskaņa starp tekstu un pievienoto karti…”, kas kādreiz var būt, steigā
gatavojot miera līgumus, „…izšķirošā nozīme ir tekstam.” Un tas ir Latvijai
par labu. Secinājums: Abrene ir mūsu! Tā ir Latgales sastāvdaļa. 1920.gada Miera
līgums ir noslēgts uz mūžīgiem laikiem, kā tas ir teikts šā paša līguma
2.pantā. Un ir, protams, arī speciāla procedūra, kā var atcelt uz mūžīgiem laikiem
noslēgtus miera līgumus, bet tas nav šis gadījums, kā mēs to gatavojamies darīt.

1922.gada 7.novembrī spēkā stājās Latvijas Republikas Satversme,
un tās 3.pantā ir teikts, ka Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos (es
uzsveru – starptautiskos līgumos) noteiktajās robežās veido četri novadi, to
skaitā Latgale, kuras robežas tik tiešām ir noteiktas ar starptautisko 1920.gada Miera
līgumu. Turklāt Abrene un tās seši pagasti pēc ar Krieviju noslēgtā Miera līguma
Krievijas sastāvā nonāca tikai pēc Otrā pasaules kara, kad Padomju Krievija bija
okupējusi Latvijas teritoriju. Vai mēs gatavojamies legalizēt šo okupāciju?

No tā izriet, ka nevajag atbalstīt Ministru prezidenta ierosināto un
9.Saeimas Ārlietu komisijā Andra Bērziņa vadībā izstrādāto likumprojektu…
steigā nevajag to atbalstīt.

Šajā likumprojektā Saeima it kā gatavojas pilnvarot Ministru
kabinetu sagatavot jaunu… parakstīt jaunu starptautisku līgumu ar Krieviju, kurā
būtu jauna Latvijas robeža, kas legalizētu Latvijas okupācijas sekas.

Bez tam ir jāatceras, ka Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas
kā PSRS mantinieces attiecības ir jāveido saskaņā ar joprojām spēkā esošo
1920.gada Miera līgumu, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas neatkarība, bet
vienoties ar Krievijas Federāciju par šobrīd funkcionējošo robežlīnijas pagaidu
nostiprināšanu dabā mēs varam, neatsakoties no šā 1920.gada Miera līguma.

Un tomēr: kas var sekot pēc tam, ja tiek nobalsots par šo Ministru
prezidenta ierosināto likumprojektu? Manuprāt, mēs varam radīt ļoti lielas bažas, jo
tas Krievijas Federācijai dod tiesības iejaukties un pieprasīt arī citus
starptautiskos līgumus, kuri ne vienmēr Latvijai varētu būt izdevīgi; piemēram,
legalizēt divvalodību, noliegt okupācijas faktu, neatzīt savu vainu Latvijas
iedzīvotāju represijās, apstrīdēt īpašuma denacionalizācijas procesu, kas ir
noticis Latvijā. Tā var arī pieprasīt Latvijas pusei citu nenormālu prasību
izpildīšanu. Vai mēs gribam, lai tiek dotas investīciju aizsardzības dažādas
garantijas tiem cilvēkiem, Krievijas pilsoņiem, kuri Latvijā, it sevišķi Jūrmalā un
Rīgā, ir nopirkuši lielus nekustamos īpašumus? Tās jau nav investīcijas, tas ir
viņu privātais bizness!

Ir jāņem vērā arī tas, ka starptautiskā sabiedrība tieši
Krievijai, kas, neapšaubāmi, ir PSRS juridiskā pēctece, ir uzlikusi par pienākumu
likvidēt PSRS pastrādāto pārkāpumu sekas. Īpaši jānorāda, ka šīm saistībām
Krievija jau ir piekritusi, iestājoties Eiropas Padomē. Arī tas mums ir jāņem vērā!

Tomēr kompensācijas Latvijā represētajām personām joprojām par
atņemto īpašumu maksā tikai Latvija. Un arī par Abrenē neatgūto zemi Centrālā
zemes komisija līdz 2006.gada 1.janvārim bija piešķīrusi gan neko vairāk kā vien
kompensācijas sertifikātus, taču to skaits uz to brīdi jau pārsniedza 31 tūkstoti
sertifikātu, bet jaunāku datu man nav. Šis process vēl joprojām turpinās.

Godātie deputāti! Ir apsveicami, ka šī diskusija noris, tomēr ir
ļoti rūpīgi jāmēģina analizēt, kādas būs mūsu darbības sekas. Un, ja mēs
šobrīd esam gatavi tik vieglprātīgi atdot divus procentus no savas valsts teritorijas
svešai un neprognozējamai valstij (atcerieties, kā tiek veidotas attiecības gāzes
jautājumā starp Baltkrieviju un Krieviju! Kur nu vēl – kā tās varētu attīstīties
nākotnē starp Krieviju un Latviju!), tad es gribu atgādināt vienu četrrindu
tautasdziesmu, kura padomju varas gados bija ļoti labi saglabājusies tautas atmiņā:

„Pie Staļina durvīm

Stāv Kirhenšteins bāls

Ar lūgumu rokā

Pēc maizes un sāls.”

Un es negribētu, ka mūsu šālaika tautasdziesmās šie vārdi, šie
personvārdi, tiktu aizstāti ar citiem, laikmetīgākiem, tēliem.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Debates turpinās satiksmes
ministrs Ainārs Šlesers.

A.Šlesers (satiksmes ministrs).

Godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Godājamais premjera
kungs! Godājamie deputāti! Kolēģi! Šodien mēs diskutējam par Latvijai ļoti
nozīmīgu jautājumu. Šis jautājums nav vienkāršs, jo Latvijas vēsture ir ļoti
sarežģīta. Otrā pasaules kara laikā Latvija tika sadalīta divās daļās, kur
brāļiem bija jākaro pret brāļiem, tēviem – pret dēliem. Un šie pārinodarījumi
vēl joprojām ir jūtami. Daudzi cilvēki tika represēti, daudzi tika izsūtīti. Mēs
zaudējām savu neatkarību, bet mēs to atguvām. Daudzi neticēja, ka Latvijas
neatkarība ir iespējama, jo Padomju Savienība nesludināja, ka kādreiz tā pārtrauks
savu darbību.

Taču dzīve pēc neatkarības atgūšanas izmainījās ļoti daudziem.
Ir jāsaka tā: šodien, kad jau ir pagājuši 16 gadi, kopš mēs esam atguvuši šo
neatkarību, mums ir ļoti pragmatiski jāizvērtē šis laiks – visi ieguvumi un visi
zaudējumi. Ir jāsaprot tas, ka tajā laikā, kad tika runāts par neatkarības
pasludināšanu, bija arī tādi politiķi, kas teica, ka šī neatkarība ir nepareizi
pasludināta, jo Latvijā atrodas padomju karaspēks. Bet gāja gadi, politiķi turpināja
diskutēt, līdz tika panākta vienošanās ar Krieviju, ka karaspēks tiek izvests ārā.
Un jāsaka tā: ja mēs būtu ieklausījušies tajos, kuri teica, ka neatkarība ir
pasludināta nelikumīgi, tad, protams, mums vajadzēja gaidīt vienkārši to, ka
neatkarība tiek pasludināta kaut kā citādāk, kaut kā pareizāk. Taču tajā brīdī
lielākā sabiedrības daļa saprata, ka mums nav citas izejas un ka mums ir jāakceptē
tā forma, kāda tā nu reiz bija sanākusi.

Un tagad, 2007.gadā, kad Latvija ir kļuvusi par neatņemamu Eiropas
Savienības sastāvdaļu, tās dalībvalsti, kad mēs esam kļuvuši par NATO
dalībvalsti, mums ir jālemj par mūsu nākotni. Mēs ļoti bieži runājam par pagātni,
un par pagātni ir jārunā, jo tai tautai, kas neskatās pagātnē, nebūs arī laimīgas
nākotnes. Taču, skatoties pagātnē, izvērtējot visas šīs kļūdas un notikumus,
mums tomēr arī ir jāskatās, kāda tad būs mūsu nākotne, kādu mēs vēlamies
redzēt Latviju. Un jāsaka ir tas, ka šodien Latvijai ir jāizdara būtiska izvēle –
vai nu mēs būsim province jaunajā Eiropā, kam robeža būs ar tādu valsti, ar kuru
mūsu attiecības būs sliktas, vai arī mēs kļūsim par stratēģiski ļoti svarīgu
vietu jaunajā Eiropā – par valsti, kas savieno divus lielus tirgus – Eiropas
Savienību, kurā dzīvo pusmiljards iedzīvotāju, un bijušo Padomju Savienību, kurā
dzīvo vairāki simti miljonu iedzīvotāju. Un jāsaka tā, ka, izmantojot mūsu
zināšanas, valodas prasmi un daudz ko citu, mums ir iespējas attīstīties ļoti
strauji.

Ir jāsaka tā: šodien, runājot par Abreni, mums ir skaidri
jāpasaka: „Abrenes mums nav! Tā šodien ir Krievijas neatņemama sastāvdaļa. Tā
uzskata Krievija.”

Un, kā teica Prezidente, vienīgais veids, kā mēs varam atgūt
Abreni, ir pieteikt Krievijai karu, ko, kā es saprotu, mēs neplānojam darīt.

Un līdz ar to mūsu uzdevums ir pragmatiski tiešām pieņemt pareizo
lēmumu, kāds Latvijas sabiedrībai būtu visizdevīgākais. Un jāsaka tā, ka tieši
šodien liela sabiedrības daļa gaida no mums šo lēmumu.

Sabiedrība ir sašķelta. Viena daļa cilvēku domā, ka šis
robežlīgums ir vajadzīgs, bet otra daļa domā, ka šis robežlīgums nav vajadzīgs.
Taču mums, politiķiem, kuriem tauta ir devusi mandātu šodien izlemt šo konkrēto
jautājumu, ir jāizdara sava izvēle.

Tāpēc es gribētu pateikt to, ka bez Abrenes šodien Latvijā ir vēl
ļoti daudz arī citu aktuālu jautājumu. Šodien mēs maz runājam par ekonomiku, bet
man kā satiksmes ministram gribas nedaudz paskatīties arī uz ekonomiskajiem procesiem
Latvijā.

Kas notiek? Desmitiem tūkstošu cilvēku ir atstājuši Latviju. Viņi
ir aizbraukuši meklēt labāku dzīvi. Viņi aizbrauca nevis tāpēc, ka mums nav
Abrenes, bet gan tāpēc, ka viņi nav apmierināti ar to dzīves līmeni un apstākļiem,
kādi pašreiz ir Latvijā. Un tā ir realitāte! Šiem cilvēkiem, kuri ir aizbraukuši,
bērni dzimst ārzemēs. Vai šie cilvēki atgriezīsies Latvijā – tā ir liela
jautājuma zīme.

Mēs apzināmies to, ka viens no argumentiem, lai šie cilvēki
atgrieztos Latvijā, ir mūsu centieni, lai dzīve Latvijā būtu labāka. Viņi gaida
tādus politiskus lēmumus, kuri ietekmēs Latvijas ekonomisko attīstību.

Un kāda tad ir mūsu nākotne? Protams, mūsu valstī attīstās
ražotnes, mums ir daudz un dažādu rūpnīcu, bet mēs nekad nekļūsim par pasaules
lielvalsti, kura ražo kaut kādas preces priekš visas pasaules tirgus. Mēs neesam
valsts, kura var ietekmēt globālo politiku pasaulē. Mēs varam izteikt savu viedokli,
bet mēs to neietekmēsim. Lielākās valstis būs tās, kas vienmēr noteiks politiskos
procesus mūsu valstī. Tomēr mums ir iespēja ietekmēt globālo biznesu šajā
pasaulē, jo mēs savienojam divus tirgus – Eiropas Savienību un bijušo Padomju
Savienību. Mums ir trīs lielas ostas – Ventspils, Rīga un Liepāja, un mums ir
jāattīsta šīs ostas. Šajās ostās strādā tūkstošiem cilvēku, un viņi saprot,
ka tieši saistībā ar tranzītu un loģistiku, kas pašreiz attīstās šajās ostās,
viņi nopelna sev iztiku. Un tieši tāpēc viņiem nav jābrauc strādāt uz Īriju, jo
viņi redz sev nākotni tieši Latvijā.

„Latvijas Dzelzceļā” strādā vairāk nekā 10 tūkstoši
cilvēku, un viņi ir saistīti tieši ar to nozari, kas nodrošina tranzītu starp
Latviju un Krieviju.

Mūsu valstī ir vēl daudzas citas nozares, kas ir saistītas ar
būvniecību, piemēram, ceļu būvētāji. Rodas jautājums: kādus ceļus mēs
būvēsim? Vai mēs būvēsim maģistrāles, kas savienos Eiropas Savienību ar Krieviju
un citām bijušās Padomju Savienības valstīm, vai mēs to nedarīsim?

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka, pareizi attīstot ekonomiku, mēs
varam radīt lielu pievienoto vērtību. Mēs nākamo gadu laikā varam panākt ļoti
strauju Latvijas valsts ekonomikas izaugsmi, bet tomēr ir jāpasaka viena būtiska lieta.
Man kā satiksmes ministram ir jābūt atbildīgam par to, kas notiek uz Latvijas un
Krievijas robežas. Protams, par to ir atbildīga arī Iekšlietu ministrija, arī
Finanšu ministrija, bet šajā gadījumā es gribētu uzdot jums šādu jautājumu: „Ko
mums darīt?”

Pēc Jaunā gada rindas uz robežas ir nedaudz saīsinājušās, bet
šīs rindas kļūs vēl garākas, jo kravu plūsma būs aizvien aktīvāka. Jautājums ir
tāds: vai mēs attīstīsim šo pierobežas teritoriju vai neattīstīsim?

Pirms kāda laika satikās eksperti no Latvijas un Krievijas puses, un
viņi diskutēja par to, ka, iespējams, blakus Terehovai, Opuļos, būtu jābūvē jauns
robežkontroles punkts. Un te nu būtu nepieciešama koordinēta rīcība no Latvijas un
Krievijas puses. Kur mēs būvēsim šo konkrēto robežkontroles punktu, ja mums nav
robežlīguma? Vai izvēlēsimies provizorisko robežu?

Bet problēma ir vēl tāda, ka saistībā ar faktu, ka robeža nav
sakārtota, valstī ienāk kontrabanda, un mēs nespējam pilnībā aizsargāt savas
nacionālās intereses. Un šajā gadījumā es gribētu teikt, ka robežlīguma
noslēgšana negarantēs mums laimi un labklājību, bet tas ir ļoti nozīmīgs
priekšnosacījums tam, lai ekonomika sāktu attīstīties. Krievijas puse par Latvijas un
Krievijas starpvaldību komisijas priekšsēdētāju nozīmēs Krievijas transporta
ministru Ļevitinu. Tas ir ļoti nopietns signāls tam, ka Krievija vēlas attīstīt
tranzīta un loģistikas biznesu šajā reģionā.

Man ir bijušas tikšanās ar Ķīnas pārstāvjiem, ar Ķīnas
valdības ministriem, un viņi teica: „Mēs esam ieinteresēti strādāt caur Latviju,
mēs esam ieinteresēti strādāt caur jūsu ostām, bet ir viens jautājums: kādas ir
jūsu attiecības ar Krieviju? Vai mēs varam vienoties, ka arī Krievija atbalstīs mūsu
iespējamo sadarbību?” Un te runa ir ne tikai par daudzu simtu miljonu vērtiem
projektiem, bet runa ir par miljardus vērtiem projektiem nākotnē. Un jāsaka ir tā:
kamēr šis robežlīgums nebūs parakstīts, šīs lielās investīcijas visdrīzāk
Latvijā neienāks.

Šīs investīcijas var radīt arī reālas darba vietas, šīs
investīcijas var radīt reālu pievienoto vērtību, un es esmu pārliecināts, ka tie
cilvēki, kuri dzīvo Latvijas valstī, Latvijas un Krievijas pierobežā, šodien ar
abām rokām ir gatavi balsot par to, lai šāds robežlīgums pēc iespējas ātrāk
tiktu noslēgts.

Priekšvēlēšanu laikā es personīgi tiku apbraukājis lielāko
daļu pagastu tieši šajā pierobežas teritorijā, un es uzdevu šiem cilvēkiem
jautājumu: vai jūs atbalstāt to, lai būtu noslēgts Latvijas un Krievijas
robežlīgums, vai ne? Un es gribu pateikt, ka lielākā daļa vai praktiski visi, kurus
es satiku, atbalstīja šādu iniciatīvu. Tikai pāris cilvēku bija, kuri teica, ka,
iespējams, mums nevajag steigties. Taču lielais vairākums to atbalstīja.

Un, ja mēs šo pēdējo gadu laikā esam ļoti daudz runājuši par
Latgali, tad jāteic, ka šajā gadījumā Latgales attīstībai šis robežlīgums ir
vitāli svarīgs. Daugavpils, Rēzekne, Ludza un citi apdzīvotie novadi un punkti
Latgalē gaida reālu valdības atbalstu, un es uzskatu, ka Latgalē, vietā, kas ir
vistuvāk Eiropas Savienībā Krievijai, ir unikāla iespēja veidot šo tranzīta un
loģistikas biznesu. Bet ir tikai tāds jautājums: vai būs valdības atbalsts?

Un tieši tāpēc arī vakar, klausoties televīzijā šīs debates,
kas tur notika, izskanēja tādas domas: „Varbūt mums vajag patirgoties ar Krieviju?
Varbūt mums vajag saņemt maksimālo cenu?” Es domāju, ka šajā gadījumā tirgoties
nevajag! Mums ir vajadzīgs mērķtiecīgs darbs, kas ir saistīts ar skaidru un
pragmatisku ekonomikas attīstību – tādu, kas ir Latvijas valsts interesēs.

Es esmu pārliecināts, ka valdības piedāvātais priekšlikums,
kādā veidā atrisināt Latvijas un Krievijas robežlīgumu, tiešām dod iespēju mums
pavirzīties uz priekšu.

Ja mums būs jānonāk līdz referendumam, ja Satversmes tiesa tā
lems, tad mēs noteikti arī rīkosim referendumu, bet tas, kas mani satrauc pašreiz, ir
fakts, ka opozīcijā esošais „Jaunais laiks” šodien nepiedāvā konkrētu
risinājumu. Ja mēs šodien gribētu organizēt šo referendumu, tad kāds būtu jūsu
jautājums un kāda būtu jūsu nostāja? Šā konkrētā piedāvājuma šodien nav!
Šodien šis referendums nevar notikt.

Bet, ja gadījumā arī jūs nobalsosiet kopā ar valdības
pārstāvjiem par šo valdības piedāvāto priekšlikumu, tad, iespējams, mēs varētu
arī nonākt līdz referendumam, ja tāda būs tautas griba.

Un tieši tāpēc es šodien aicinu ikvienu valstiski domājošu
politiķi padomāt ne tikai par to, kādā veidā mēs varam izmantot vēstures problēmas
sava politiskā reitinga stiprināšanai, bet arī par to, kā mēs attīstīsim valsts
ekonomiku, kā mēs attīstīsim valsti. Vai mēs vēlamies, lai Latvija būtu province
Eiropas Savienībā, kur visa Eiropa zinās, ka mēs esam solījuši sakārtot attiecības
ar Krieviju un ka mums nav nekādu teritoriālo pretenziju, bet patiesībā būsim
piemānījuši visus mūsu sabiedrotos? Un ja kāds cer, ka Brisele palīdzēs risināt
šīs attiecības… Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Brisele mums nepalīdzēs. Tikai
un vienīgi divpusējās sadarbības formās un dialogos mēs spēsim vienoties ar
Krieviju. Ja šī vienošanās nebūs tik ātra vai nenotiks, ko tad lai dara? Vismaz mēs
no savas puses esam mēģinājuši to panākt, un tad tā bumba būs Krievijas pusē.

Es ceru, ka ekonomiskā izaugsme šodien Latvijai ir vitāli svarīga.
Un ka tie cilvēki, kuri dzīvo Īrijā un gaida reālu rīcību no valdības, šodien
noteikti balsotu par valdības lēmumu.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs runās deputāts Gunārs
Laicāns.

G.Laicāns (TB/LNNK frakcija).

Godātais Ministru prezident! Godātie ministri! Godātais Saeimas
Prezidij! Godātie kolēģi! Šodien es uzstājos otro reizi no šīs tribīnes. Devu
zvērestu un šodien varu jums apgalvot, ka neesmu bijis iepriekšējās Saeimās, neesmu
bijis ministrs, un tāpēc man nebūs siltu atmiņu. Es esmu latgalietis, bet nerunāšu
latgaliski. Taču vēlos paust savu attieksmi pret vēsturi un pret to, ko es šeit esmu
dzirdējis.

Tātad: it kā ir mūsējie un jūsējie. Šodien, klausoties šīs
debates, es dzirdēju – „kaitnieks”, „opozicionārs”, „nespējnieks”,
„populists”, „politikānis”… Un, lūk, tagad ir jautājums… Mēs
interesējamies par savu vēsturi, mēs zinām savu pagātni. Vai mums no tās ir
jāatsakās? Taču runas ir tādas – jābūt pragmatiskiem, jādomā prātīgi!
Jautājums ir tāds: kāpēc mēs, lai gan esam prātīgi, vienmēr uzkāpjam uz šā
grābekļa? Vēsturiskais pāridarījums man ir tikai viens – tas, ka es esmu dzimis
likvidētā Abrenes apriņķa bijušajā, palikušajā teritorijā – Viļakas
apriņķī. Un man šīs vēstures zināšanas ir radušās, tikai pētot savu dzimtas
koku. Es esmu to pētījis un uzzinājis par šiem notikumiem, kas norisinājās gan
1920.gada 11.augustā, gan 1944.gada 23.augustā un 7.septembrī, gan 1945.gada
12.oktobrī, gan 1949.gada 31.decembrī. Tagad es gribētu uzdot jums jautājumu – bet
par ko tad īsti šodien mēs visi runājam? Abrene, Abrene, Abrene! Bet ko tad mēs,
Saeimas deputāti, zinām par Purmalas, Linavas, Kacēnu, Upmalas, Gauru un Augšpils
pagastu, kas sastādīja 1075 kvadrātkilometrus?… Ko mēs zinām? Kāds bija etniskais
sastāvs, kā tas laika gaitā mainījies? Jautājums ir vienkāršs: ko tad īsti mēs
šodien domājam, klausoties šīs debates? Katrs velk ārā savu dokumentu un izklāsta
savu attieksmi pret konkrētiem notikumiem. Jautājums – ko tad mēs, vecāki, mācām
saviem bērniem un ko mācām skolā skolēniem, ja tādas īstas saprašanas nav mums
pašiem?

Un tāpēc, runājot par šo vēsturisko attieksmi pret šiem
notikumiem, mani šodien aicina atteikties no Latvijas vēstures. Tas nozīmē to pašu,
ka man būtu jāatsakās no saviem vecākiem. Un tāpēc ir jautājums… Mēs šodien
dzirdam, ka politiķi (nevis politikāņi!) cīnās par divām lietām – par to, lai
Latvijā būtu drošība un lai Latvijā katrs cilvēks dzīvotu labklājībā. Taču,
nezinot šo vēsturi, cilvēkiem, it īpaši mūsu jauniešiem, trūkst motivācijas…
Šodien vēl nav šīs labklājības Latvijā, bet viņi redz šo labklājību gan
Īrijā, gan Anglijā, gan citās valstīs un pamet mūsu Latviju, un pasaka šādu
teikumu: „Ja jau mums nevajag Abreni, mums nevajag arī Latviju.”

Un tāpēc es aicinu pārdomāt un vienoties gan mūsējos, gan
jūsējos, un domāt, kādu vēsturi mēs mācīsim saviem bērniem un kāda vēsture ir
nepieciešama Latvijas nākotnei.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Pirms turpinām debates, mums ir
jālemj par desmit deputātu iesniegumu. Deputāti Kučinskis, Rubezis, Porietis,
Ārbergs un citi deputāti lūdz šodienas sēdi turpināt arī pēc pulksten 17.00,
tātad pēc mūsu oficiālā darbalaika beigām, līdz darba kārtības 23.punkta –
likumprojekta „Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā” – izskatīšanai. Tas
nozīmē, ka mēs balsosim par sēdes turpināšanu. Taču starpbrīdis būs, jā. Te nav
prasīts sēdi turpināt bez starpbrīža.

Šadurska kungs vēlas runāt „pret”, jā? Lūdzu!

K.Šadurskis (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātie kolēģi! Debates ir interesantas, un, protams, no vienas
puses, mēs varētu turpināt strādāt. Taču es teikšu ļoti atklāti: šim
likumprojektam ir piešķirta steidzamība, un ir dzirdēts par valdošās koalīcijas
vēlmi laupīt mums iespēju šīsdienas debatēs dzirdēto kvalitatīvi iestrādāt savos
priekšlikumos uz otro lasījumu, jo termiņš ir ļoti īss.

Šodien esam jau noguruši, ir laiks visu pārdomāt un ļoti nopietni
gatavoties debašu turpinājumam, un iegūt vairāk laika priekšlikumu iesniegšanai
otrajam lasījumam.

Tāpēc, šķiet, vairāk ir tādu argumentu, kuru dēļ vajadzētu
šodien sēdi pārtraukt pulksten 17.00 un trešdien ar skaidru galvu turpināt šīs
debates.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Balsosim par desmit deputātu
iesniegumu – lūgumu turpināt šīsdienas sēdi arī pēc pulksten 17.00 līdz darba
kārtības 23.punkta izskatīšanai! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par
darba turpināšanu arī pēc pulksten 17.00! Lūdzu rezultātu! Par – 45, pret – 46, atturas – nav. Lēmums nav pieņemts. (Aplausi.)

Godātie kolēģi! Turpinām debates. Nākamais debatēs pieteicies
deputāts Pauls Putniņš. (Zālē liels troksnis.)

Sēdes vadītājs. Es lūdzu, kolēģi, klusumu zālē! Debatēs
uzstājas deputāts Pauls Putniņš.

P.Putniņš (ZZS frakcija).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Pirms gadiem desmit izcilais
latviešu zinātnieks Edgars Imants Siliņš savā grāmatā „Lielo patiesību
meklējumi” izvērš Nila Bora savulaik pausto tēzi: „Liela patiesība ir patiesība,
kuras pretmets arī ir liela patiesība.” Ieklausieties! „Liela patiesība ir
patiesība, kuras pretmets arī ir liela patiesība.” Liela patiesība ir tā, ka bez
savas zemes tauta nespēj būt brīva, nespēj pilnasinīgi pastāvēt un attīstīties,
ka tautai jāiestājas par katru savas zemes pēdu. Taču kā pretmetu šai lielajai
patiesībai mēs ieraugām citu lielu patiesību. Un proti, ka reizēm nākas apzināti
zaudēt daļu savas telpas, lai tauta būtu brīva, neatkarīga un svešu varu
neietekmējama.

Kā dzirdējām, piemēru ir daudz. Mazu tautu, mazu valstu
pastāvēšana vienmēr saistās ar lielāku gudrību vai diplomātiju, reizēm ārēji ne
visai pievilcīgu.

Šeit es neko neapgalvoju, tikai aicinu padomāt par šīm
likumsakarībām. Kādā skatuves drāmā mana varone, lai nežēlīgas varas priekšā
saglabātu nākotnē savus bērnus, mazbērnus un māju, tātad savu teritoriju – zemi,
pieņem negaidītu lēmumu… Kuššš… (Zālē troksnis, starpsaucieni. No zāles
dep. I.Ziedone-Kantāne: „Emša kungs, pārtrauciet šo, kas te notiek zālē! Tā ir
necieņa pret runātāju!”)

Sēdes vadītājs. Es ļoti lūdzu ievērot klusumu zālē! Vēršos
arī pie tiem, kuri veic izsaucienus no zāles. Lūdzu, veltiet uzmanību runātājiem!

Lūdzu! Deputāts Pauls Putniņš turpina debates.

P.Putniņš. Šis lēmums sākumā pat šokē, ir kliedzošā pretrunā
ar gadu tūkstošos cilvēku izkristalizētajām ētiski morālajām normām par
pašcieņu, godu, nepazemošanos, garīgu pastāvēšanu.

Lugas varone māte tā vietā, lai cēli un lepni ietu bojā kopā ar
savu dzimtu, izšķiras par lielu kaunpilnu pazemojumu – labprātīgi tikt publiski
nopērtai. Cēlā, izglītotā sieviete ar šo savu izvēli, šķiet, iznīcina cilvēku
pastāvēšanas augstos pamatus: kā dzīvosim, kā pastāvēsim turpmāk, nopērti,
apkaunoti, morāli iznīcināti? Taču mātes loģika un pamats pastāvēšanai nākotnē
ir cits – vispirms dzīvs un tikai pēc tam brīvs, lai arī cik nepievilcīgi reizēm
tas izskatītos.

Zināmā mērā tāds vienmēr ir bijis skaitliski mazo tautu liktenis.
Kaut ko no tā varam saskatīt arī šajā gadījumā – sakarā ar robežlīgumu ar
Krieviju un Abrenes jautājumu.

Un šeit, cienītās kolēģes un godātie kolēģi, ir noticis viens
tāds īpašs brīnums: es jums gribēju piedāvāt drusciņ izvērstu šo mednieku
stāstu, ko jau Vents Krauklis jums pastāstīja tāda tīri frivola sižeta veidā. Runa
ir par lapsiņu, kas, iekļuvusi slazdā, nograuž sev kāju, lai tiktu brīvībā. Viņa
ir sakropļota, bet laika gaitā atgūst spēku un ir dzīva un brīva.

Šāda sakritība acīmredzot nozīmē tikai to, ka īstenībā
daudziem šī līdzība ir prātā tāpēc, ka tā šajā gadījumā ir ārkārtīgi
izteiksmīga.

Šeit manis teiktais noder mums tādām kā tēlaini filozofiskām
pārdomām, jo apmēram tāda šodien ir arī mūsu izšķiršanās te, parlamentā,
Krievijas robežas un Abrenes sakarā. Jau pirms piecdesmit vai vēl vairāk gadiem tika
izlikts šis „slazds”, un nu ir mūsu izvēle – apzināta izšķiršanās: vai,
žēlojot to vienu gabaliņu, palikt šajā visādā ziņā viltīgajā slazdā vai arī,
kaut ko upurējot, būt pilnīgi neatkarīgiem (protams, nepārkāpjot Satversmi; protams,
pieņemot lēmumu, kas neapdraudētu Latvijas valstiskuma pēctecību)?

Lūk, kolēģi un kolēģes, tādas ir šīs lielās patiesības mūsu
gadījumā!

Es te it kā akcentēju to vienu lielo patiesību, bet pastāv un
tikpat spēcīga ir arī tā otra lielā patiesība, par kuru izšķirties varētu
referendumā.

Savā izvēlē mēs nedrīkstam kļūdīties!

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētāja biedre

Vineta Muižniece.

Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi, turpināsim debates!

Nākamais runās deputāts Indulis Emsis.

I.Emsis (ZZS frakcija).

Godātie kolēģi! Godātais Ministru prezident! Ministri! Vispirms es
gribu jums teikt lielu paldies par šīsdienas saturīgajām debatēm, par to, ka jūs
bijāt rūpīgi tām gatavojušies, un par to, ka Saeimas zālē valdīja pamatā
uzmanība pret runātājiem.

Daudzi no runātājiem šodien uzdeva jautājumu: kādēļ
robežlīgums ir jāpieņem tieši tagad? Šo jautājumu varēja uzdot gan pirms desmit
gadiem, gan var uzdot pašlaik, gan arī varēs uzdot pēc desmit gadiem. Tas ir
jautājums, ko varēs uzdot mūžīgi. Jo – kurš gan ir tas brīdis, kad mēs skaidri
zinām, ka šis jautājums ir jāizskata tieši tagad?

Tāpēc īstenībā jājautā ir kas cits: kādēļ robežlīgums
nebūtu jāpieņem šodien? Es mēģinu atbildēt arī uz šo jautājumu. Kopš 2004.gada
Latvija ir pilntiesīga NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts. Mēs, pievienojoties
NATO un Eiropas Savienībai, ekonomiski, stratēģiski, sociāli un politiski
iekļāvāmies pasaules stabilitātes un demokrātijas zonā.

Tātad kopš šā brīža Latvija ir kolektīvās drošības sistēmas
dalībniece, kas nozīmē arī mūsu valsts saistību izpildi pret sabiedrotajiem.
Jautājums nav tikai par Krievijas un par Latvijas austrumu robežas līguma noslēgšanu,
bet arī par NATO un Eiropas Savienības austrumu robežas noteikšanu.

Tas ir mūsu ieguldījums Eiropas drošības kopējā politikā, uz ko
arī attiecināms Ziemeļatlantijas līguma svarīgākais punkts – 5.punkts.

Robežlīgums ilgu laiku ir bijis iemesls politiskiem kašķiem
Latvijā un sabiedrības sašķeltībai. Līgumu ir nepieciešams noslēgt gan tādēļ,
lai šis jautājums iekšpolitiskajā darba kārtībā būtu atrisināts, gan arī lai
ārpolitiski Latvija saviem starptautiskajiem partneriem definētu sevi ar tādām
robežām, ar kādām mūs faktiski uzņēma Eiropas Savienībā un NATO.

Robežlīguma noslēgšana būtu jautājuma noņemšana no politiskās
darba kārtības. Fiziska abu valstu robežas nospraušana dabā ir būtisks drošības
garants. Daudziem robežlīguma aspektā it kā rodas daudzas konstitucionālo tiesību
neskaidrības; veidojas pat iespaids, cik juristu – tik viedokļu jautājumā par to,
kas īsti ietverts Satversmes 3.pantā, kā arī jautājumā par Latvijas un Krievijas
robežlīguma atbilstību vai neatbilstību tam.

Lai raksturotu, cik dažādas var būt pieejas šā panta tulkošanā,
vēlos citēt filologu, pedagoģijas un vēstures doktoru Induli Ķēniņu. Lūk, ko
viņš saka, komentējot, kāpēc Latvijas Republikas Satversmes 3.panta formulējums
„līgumos noteiktās robežās” lietots ar nenoteikto galotni. Tālāk citēju:
„Īpašības vārdus ar nenoteikto galotni mēdz izvēlēties vārdkopterminos, kas
apzīmē vispārīgus, abstraktus nojēgumus, neuzsverot, ka tas ir noteikts tips, kam ir
vieta kādā klasifikācijas sistēmā. Nenoteikto galotni lieto gadījumos, kad jānosauc
objekts, kas vēl nav stingri norobežots no līdzīgiem objektiem un izdalīts noteiktā
objektu veidā, tātad ietver tikai vispārīgu objekta raksturojumu.

Kādēļ Satversmes veidotāji 3.panta tekstā iekļāva šādu
nenoteiktu formulējumu? Vai nevarēja būt noteiktajā formā — „starptautiskajos
līgumos noteiktajās robežās”? Tad viss būtu skaidrs: ar Satversmi tiek noteikti
konkrēti starptautiskie līgumi, kas nosaka konkrētas robežas, līdz ar to tās nav
iespējams grozīt, nepārkāpjot Satversmi. Tomēr šāda noteikta forma Satversmē nav
iekļauta, jo LR ne Satversmes pieņemšanas un apstiprināšanas laikā, ne arī pēc tam
nebija sakārtots robežu jautājums ar visām pierobežas valstīm kā, piemēram, ar
Igauniju, Lietuvu, Poliju.

Satversmes pieņemšanas brīdī Latvijas ārējās robežas pilnībā
nebija noteiktas. Pēc Satversmes spēkā stāšanās notika Roņu salas atdošana, kā
arī robežas precizēšana ar Igauniju.

Šajā laikā, kad aktīvajā politikā turpināja darboties vadošie
Satversmes tēvi, Satversmes 77.panta procedūra netika piemērota, turklāt neviens tā
arī neierosināja attiecināt uz šīm teritoriālajām izmaiņām šo procedūru. No
iepriekšminētā var secināt, ka „Satversmes sapulce, izstrādājot valsts
Pamatlikumu, kā arī 1.Saeima, to pieņemot, rēķinājās ar šādu faktu, tādēļ,
izstrādājot Satversmes 3.pantu, paredzēja iespēju, ka arī turpmāk tiks noslēgti
dažādi starptautiski līgumi, kas regulēs valsts robežu. Līdz ar to loģiski
likumdevējs paredzēja arī iespējamību nepieciešamības gadījumā veikt grozījumus
jebkurā iepriekš noslēgtā līgumā, ieskaitot robežlīgumu ar Krieviju”. Citāta
beigas. Tā Indulis Ķēniņš. Ļoti interesanta analīze, kas īstenībā no šīs
tribīnes vēl nav izskanējusi.

Vēlos uzsvērt, ka piedāvātais likumprojekts ir veids, kā
virzīties uz priekšu Latvijas un Krievijas robežlīguma noslēgšanā. Gadījumā, ja
par šā līguma atbilstību Satversmei rastos šaubas, gan opozīcijas, gan arī
valdošās koalīcijas deputātiem būtu iespējas vērsties Satversmes tiesā un iegūt
autoritatīvu un galīgu šā jautājuma juridisko izvērtējumu. Līdz Satversmes tiesas
spriedumam ikvienam juridiskam vērtējumam par valsts rīcības, noslēdzot
robežlīgumu, atbilstību Satversmei īstenībā ir relatīvs raksturs.

1997.gadā, kad tika sagatavots un parafēts Latvijas un Krievijas
robežlīguma projekts, biju valdības loceklis. Joprojām atbalstu tā laika Guntara
Krasta valdības apstiprināto robežlīgumu, un man nav nekādu morālu vai loģisku
tiesību to apstrīdēt. Tāpat arī esmu ļoti lepns par to, ka atdevu savu balsi
1990.gada 4.maija Latvijas Neatkarības deklarācijas pieņemšanai. Tāpat esmu
gandarīts par to, ka 1992.gada Augstākās padomes lēmums par Abrenes aneksijas
neatzīšanu ir spēkā vēl šodien, un arī es balsoju „par” šo lēmumu. Tāpat
arī 1996.gada 22.augusta Saeimas balsojumā par dokumentu „Deklarācija par Latvijas
okupāciju” biju klāt un atzinu šo dokumentu.

Tomēr es nesaskatu, ka robežlīgums būtu pretrunā ar Satversmi.
Politiķiem ir jāizdara politiska izvēle. Latvija kā NATO un Eiropas Savienības
dalībvalsts nevar pastāvēt bez robežām!

Nereti sabiedrībā izskan versija: visu vajag sākt pilnīgi no jauna!
Proti, nolikt jau parafēto līgumu malā un sākt jaunas sarunas ar Krieviju no citām
pozīcijām. Uzskatu, ka šāds variants nav iespējams. Mēs saviem partneriem (ar
„mēs” saprotot valdības ārlietu jomas vadītājus, premjerministrus un citas valsts
augstākās amatpersonas, arī mani 2004.gadā kā Ministru prezidentu) pirms
iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO visu procesu gaitā lietojām kopēju valdībā
pieņemtu frazeoloģiju, ka Latvijai nav teritoriālu pretenziju pret Krieviju, par ko
šodien daudzi jau runāja, un ka mēs esam gatavi parakstīt 1996.gadā parafēto
robežlīgumu, ja vien Krievija tam piekristu.

Tas bija uzstādījums, ko jau neskaitāmas reizes kā skaitāmpantiņu
atkārtojām, tiekoties gan ar dažādu valstu, gan to ārlietu sektoru vadītājiem, gan
starptautisko vizīšu un viesu uzņemšanas laikā. Turklāt tāda bija arī visu pēc
Guntara Krasta valdības sekojošo valdību oficiālā pozīcija. Šo nostāju
vairākkārt esam apliecinājuši, un arī es kā bijušais Ministru prezidents to
daudzkārt esmu uzsvēris dažādās starptautiskajās sarunās.

Kādā gan veidā šobrīd varam secināt, ka tas viss, ko deklarēja
Krasta valdība un tai sekojošās citas valdības, ir bijis nepareizs un aplams? Godīgi
skatoties acīs mūsu partneriem Rietumos, personīgi es neko tādu atzīt nevaru. Tāpat
kā to nevar izdarīt neviens godīgs bijušais premjerministrs vai ārlietu ministrs.

Nobeigumā vēlos citēt Jāņa Plepa teikto, ka „politiķiem nav
jābūt juristiem un nav arī jāmeklē juridiski pareizākais kādas problēmas
risinājums. Politiķiem jāmeklē un jātiecas sasniegt politiski lietderīgākais un
valsts interesēm atbilstošākais risinājums. Savukārt juristu uzdevums šajā
gadījumā būtu vērtēt, vai šāds politiski lietderīgs risinājums ir arī tiesisks
risinājums”. Citiem vārdiem, mums vienkārši ir jārīkojas atbilstoši valsts
interesēm.

Es gribu teikt, ka ne 4.maijā, ne vēlāk pēc padomju likumiem
ievēlētajā Augstākajā padomē mēs necentāmies vadīties pēc tālaika – Latvijas
PSR – likumiem. Mēs darbojāmies tikai mūsu atjaunojamās valsts interesēs. Mēs
darbojāmies pret šiem likumiem, bet darījām to politiski saprātīgi un pareizi.

Un tāpēc es uzskatu, ka arī šodien mums ir jārīkojas politiski
saprātīgi. Es arī domāju, ka mums ir jāatbalsta šis valdības piedāvātais
risinājums. Mēs atbalstām un pilnvarojam valsti parakstīt šo sen jau parafēto
robežlīgumu, bet oponentiem būs visas iespējas to apstrīdēt Satversmes tiesā un pat
rīkot referendumu, ja tas liksies mērķtiecīgi.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies. Debates turpina deputāte Vaira Paegle.

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Indulis Emsis.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Izrādiet, lūdzu, cieņu
runātājai! Debatēs uzstājas deputāte Vaira Paegle.

V.Paegle (Tautas partijas frakcija).

Augsti godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ministru
prezidenta kungs! Ministri! Kolēģi! Šodien mēs atjaunojam tradīciju Saeimā,
debatējot par Latvijas ārpolitikā svarīgu jautājumu – Latvijas un Krievijas
Federācijas robežlīgumu.

Mums, deputātiem, ir jāatbild uz jautājumu: vai robežlīguma
parakstīšana ir Latvijas valsts un tautas interesēs? Mums ir jāpierāda, ka
pilnvarojums juridiski ir tik prasmīgi noformulēts, ka netiek apdraudēta Latvijas
valsts pēctecība un netiek legalizēta okupācija. Protams, kā Latvijas Republikas
Satversmes garantam mūsu rīcībai ir jābūt likumīgai.

Latvijas un Krievijas robežlīguma jautājums ir saistīts ar faktiem,
mītiem un politiskajām kaislībām. Vispirms par faktiem. 1920.gada Miera līgumā
Krievijas Padomju Federatīvā Sociālistiskā Republika, kuras legālo statusu atzina
PSRS, uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnajām tiesībām, kuras piederēja
Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi. Līgumā tiek precizēts, ka visi
noteikumi ir negrozāmi un uz visiem laikiem paliek spēkā.

Neapstrīdams fakts ir arī Latvijas okupācijas 1940., 1941. un
1944.gadā.

Un vēl viens neapstrīdams fakts ir tas, ka nevienā no Augstākās
padomes un Latvijas Republikas Saeimas pieņemtajām deklarācijām, līgumiem, likumiem
un lēmumiem, sākot no 1994.gada maija līdz 1995.gada 12.maijam, Latvijas Republikas
Saeima nav denonsējusi 1920.gada Miera līgumu, bet gan konsekventi iestājusies par
Latvijas valstisko pēctecību un par tiesībām likvidēt okupācijas sekas. Šie divi
fakti ir nostiprināti Latvijas Republikas Saeimas dokumentos, komisiju protokolos un
debašu stenogrammās kā pierādījumi tautas priekšstāvju nelokāmajiem nodomiem un
rīcībai.

Izdevumā „Dokumenti par Latvijas valsts starptautisko atzīšanu,
neatkarības atjaunošanu un diplomātiskajiem sakariem” vesels dokumentu kopums ir
veltīts Latvijas valsts pēctecības un okupācijas fakta starptautiskajai
apliecināšanai.

Nospiedošais vairākums valstu atsaucas uz Augstākās padomes
pieņemto Konstitucionālo likumu, atzīstot Latvijas neatkarības atjaunošanu.
Piemēram, Īslande skaidri piemin 1922.gada Satversmes darbības atjaunošanu un to, ka
Īslande nekad nav atzinusi Latvijas militāro okupāciju. Šiem dokumentiem un
apliecinājumiem ir lielāks spēks nekā vienas valsts, Krievijas Federācijas,
noliegumiem par Latvijas valsts pēctecību un okupāciju.

Protams, gadu gaitā ir radušies dažādi pamatojumi, kāpēc
robežlīgums ir jāparaksta; piemēram, neparakstītais robežlīgums liedz Latvijas
uzņemšanu Eiropas Savienībā un NATO, un tas būs kavēklis Latvijas pievienošanās
procesā Šengenas līgumam.

Vēl viens populārs iegansts ir saistīts ar 1975.gada Helsinku
vienošanās aktu, kas it kā neļauj mainīt pēckara robežas, bet šeit ir izlaists
vārds „vardarbīgi”. Arīdzan ir jāpaskaidro, ka vienošanās nebija juridiski
saistoša, jo šis akts nebija starptautisks līgums. Akts tiešām pieļauj teritoriālu
strīdu risināšanu sarunu ceļā. Protams, abām pusēm piekrītot sarunu sākšanas
procesam.

Pastāv arī viedoklis, ka nesakārtotā robeža starp Latviju un
Krievijas Federāciju ir kaut kas unikāls, kas met šaubu ēnu uz Latviju kā
starptautiski uzticamu sadarbības partneri.

Šādu jautājumu starp demokrātiskām valstīm ir daudz – apmēram
trīsdesmit. Un tie ir sarežģīti. Ieskaitot domstarpības starp Spāniju un Apvienoto
Karalisti, Kanādu un Dāniju, Turciju, Kipru un Grieķiju.

Izskan arī doma, ka robežlīgums nesīs Latvijai vēl neredzētus
ekonomiskos labumus. Starptautisko attiecību speciālisti ir vienisprātis: Krievijas
Federācija šobrīd nav un vēl ilgi nebūs normāla valsts. To apliecina aizvien
redzamākais autoritārisms, žurnālistu un bijušo spiegu slepkavības, enerģētikas
kā politiska ieroča izmantošana, kaimiņvalstu šantažēšana ar „skaldi un valdi”
politiku. Runāsim atklāti! Krievijas Federācijai nav labas attiecības ne ar vienu no
kaimiņvalstīm, un arī robežlīguma parakstīšana nebūs tā burvju nūjiņa, kas
šīs attiecības normalizēs.

Un tad mēs nonākam pie šā jautājuma „sausā atlikuma”.
Manuprāt, robežlīguma parakstīšana ir svarīga nevis tāpēc, ka kāds mūs uz to
spiež, un nevis tāpēc, ka mums no tā būs kādi vēl nezināmi labumi, bet gan
tāpēc, ka šis jautājums ir karājies kā Damokla zobens virs Latvijas Republikas
Saeimu un valdību galvām, izraisot politisku kašķi un manipulācijas ar sabiedrisko
domu, tā šķeļot sabiedrību. Šis robežlīgums ir Latvijas drošības jautājums!

Atbalstot likumprojektu, kas pilnvaro Ministru kabinetu parakstīt
robežlīgumu, mēs atbalstām pirmo soli, kas ejams ceļā uz parakstītā robežlīguma
ratificēšanu Saeimā.

Saeimā, sabiedrībā un starptautisko tiesību ekspertu aprindās ir
sākušās pārdomātas analīzes un diskusijas par robežlīguma vēsturiskajām un
juridiskajām niansēm un sekām. Tā rezultātā varbūt tiks piedāvāts tāds
skaidrojošs pamatojums, kas apmierinās robežlīguma visbargākos kritiķus.

Esmu pārliecināta, ka neviens no mums negrib parakstīt un ratificēt
antikonstitucionālu līgumu, taču Saeima nav tiesīga spriest par likumprojekta
atbilstību Satversmei. Tikai apstiprinot šo likumprojektu, mēs paveram ceļu Satversmes
tiesas vērtējumam.

Mūsu, politiķu, uzdevums ir apliecināt savu politisko gribu risināt
smagus jautājumus, bet Satversmes tiesai – izvērtēt mūsu rīcības tiesiskumu.

Paldies.

(Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Mēs esam saņēmuši divus
desmit deputātu parakstītus iesniegumus.

Pirmais desmit deputātu parakstītais iesniegums: deputāti
Kučinskis, Rubezis, Porietis, Ārbergs un citi sakarā ar to, ka balsojumā par darbu
pēc pulksten 17.00 zālē neatradās daļa deputātu, lūdz pārbalsot šo priekšlikumu
par Saeimas darba turpināšanu pēc pulksten 17.00 līdz darba kārtības 23.punkta
izskatīšanai.

Tāpat mēs esam saņēmuši vēl otru desmit deputātu – Agešina,
Mirska, Orlova un citu – parakstītu priekšlikumu, kuri lūdz izsludināt sēdē 15
minūšu ilgu pārtraukumu.

Godātie kolēģi, ja mēs nobalsosim „par” darba turpināšanu,
tad būs pārtraukums, bet pēc tam mēs atsāksim darbu.

Vai deputātiem ir iebildumi pret šo piedāvāto pārbalsošanu? (No
zāles: „Pārbalsošana!… Jā!… Nē!… Gribam strādāt!”)

Vārds deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātie kolēģi! Mēs šodien debatēs esam dzirdējuši daudzus
pamatotus viedokļus, kas apšauba mūsu pieņemamā likumprojekta atbilstību Satversmei.
(No zāles dep. A.Rugāte un dep. V.A.Krauklis: „Tas nav par procedūru!”) Tā
ir viena lieta.

Otra lieta. Ir nepieciešams, lai vismaz šis likums tiktu skatīts un
pieņemts Saeimas kārtības ruļļa noteiktajā kārtībā. Mēs tikko dzirdējām desmit
deputātu aicinājumu pārbalsot, tāpēc ka daļa deputātu nav atradusies zālē. Es
lasu Saeimas kārtības ruļļa 142.pantu: „Ja balsošanas rezultātu ne vēlāk kā
vienas stundas laikā…” – taisnība! – „…pamatoti apšauba vismaz pieci
deputāti, izdarāma pārbalsošana.”

Godātie kolēģi, „pamatoti apšauba”! Godātie kolēģi, kur
šeit ir pamatojums, ja daļa no deputātiem nav atradusies zālē? (No zāles:
„Tualetē bija!”) Piedodiet, mīļie kolēģi! Mīļie kolēģi, mēs varam
pārbalsot tad, ja nav kvoruma. Mēs varam pārbalsot, un mums ir jāpārbalso tad, ja, es
atvainojos, deputāti spiež pogas citu deputātu vietā un tādējādi sagroza
balsošanas rezultātu. Katram deputātam ir brīvas tiesības iziet no zāles un
nepiedalīties balsošanā. Godātie kolēģi, šim pārbalsojumam nav absolūti nekāda
pamatojuma! (No zāles dep. A.Rugāte: „Ir gan!”)

Labi! Un vēl. Godātie kolēģi, ja mēs jau esam izdarījuši,
manuprāt, vienu pārkāpumu un esam gatavi pārbalsot tad, kad tam nav nekāda
pamatojuma, tad, mīļie kolēģi, nedarīsim vēl otru pārkāpumu, jo pulkstenis, kā
mēs redzam uz tablo, ir 17.00, un godājamajam Emša kungam, sēdes vadītājam, ir
pienākums slēgt šo sēdi (No zāles: „Nav! Nav!”) un sēdi turpināt…

Mīļie kolēģi, man ir vēl minūte laika, un es gribu, lai manis
teiktais… Ņemot vērā to, ja būs Satversmes tiesa, tad manas debates varēs tikt
pievienotas tiesvedības materiāliem… (No zāles dep. A.Rugāte: „Kāds
gudrītis!”) Es vēlos, lai augstie Satversmes tiesas tiesneši dzirdētu manu
argumentāciju. Viena lieta ir likuma saturs, bet otra lieta ir likuma pieņemšanas
procedūra.

Godātie kolēģi, es vēlreiz norādu uz procedūras pārkāpumu. (No
zāles dep. A.Rugāte: „Nu, vēl vienu minūti var!”) Pirmkārt, procedūra tika
pārkāpta tādā ziņā, ka saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 142.pantu nebija
prasības pamatojuma un, otrkārt, procedūra tiek pārkāpta tagad, jo piedodiet, mīļie
kolēģi, pat noapaļošana vairs neko nedos, jo nu pulkstenis rāda jau 17.01, un es
aicinu sēdes vadītāju slēgt sēdi. Man ir vēl laiks runāt minūti un 24 sekundes,
bet es no šīm tiesībām atsakos.

Sēdes vadītājs. Paldies, godātais Šadurska kungs, bet lietas
būtība ir tāda, ka viens ir runājis „pret” šo pārbalsošanu, savukārt sēde
būs slēgta tikai tad, kad priekšsēdētājs to slēgs, tā ka pašreiz mēs turpinām
sēdi…

Vai kāds vēlas runāt „par” pārbalsošanu? Neviens nevēlas
runāt „par”. Tātad mēs izšķirsim šo strīdu par pārbalsošanu balsojot. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Mēs balsosim par to, vai mēs pārbalsosim šo iepriekš iesniegto priekšlikumu. Lūdzu rezultātu! Par – 56, pret – 24, atturas – 12.
Tātad priekšlikums par pārbalsošanu ir pieņemts.

Tagad mēs, godātie deputāti, balsosim par to, ka mēs turpinām
darbu līdz darba kārtības 23.punkta izskatīšanas pabeigšanai. Lūdzu zvanu!
Balsošanas režīmu! Balsosim par darba turpināšanu! Lūdzu rezultātu! Par – 60, pret – 25, atturas – 8. Tātad mēs turpinām darbu un debates.

Godātie kolēģi! Sakarā ar to, ka pulksten 17.00 mums ir paredzēts
pusstundas ilgs pārtraukums, vai deputāti uztur spēkā prasību par šo 15 minūšu
ilgo pārtraukumu? (No zāles: „Nē!”) Neuztur spēkā šo prasību. Tātad
pārtraukums būs līdz pulksten 17.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Indulis Emsis.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas Saeimas
Sēžu zālē! Mēs atsākam darbu. Turpināsim debates par likumprojektu „Par
pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas
Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts
robežu”.

Nākamais debatēs ir pieteicies deputāts Krišjānis Kariņš.

Godātie kolēģi! Lūdzu ievērot klusumu Sēžu zālē!

A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Mēs
šodien no pulksten pusdesmitiem rītā piedalāmies debatēs. Un jāsaka, ka es droši
vien tāpat kā daudzi šajā zālē reizēm nevaru īsti saprast, kas ir tas, par ko mēs
runājam. Šis jautājums tiek kaut kā pagriezts un sagriezts, ka kaut kur pazūd
pavediens, kas īsti ir tas, par ko mēs runājam.

Es savu uzstāšanos sākšu varbūt ar dažiem faktiem. Mūsu valsts
tika dibināta 1918.gadā. 1918.gadā! 1940.gadā mūsu valsts tika varmācīgi okupēta,
un šī okupācija ilga līdz 1991.gadam, kad mēs pilnībā atjaunojām mūsu Satversmi
visā Latvijas teritorijā un kad mēs pilnībā atguvām savu neatkarību. Ļoti svarīgs
Latvijai ir šis te pamatfakts, jo mūsu valsts pēctecība ir pamats ļoti daudziem…
mūsu likumdošanai, tajā skaitā Pilsonības likumam, bet ne tikai.

Par ko mēs šodien runājam? Šodien mēs diskutējam par
likumprojektu, ko ir iniciējusi valdība Kalvīša personā, ka mums kā Saeimai
vajadzētu pilnvarot Ministru kabinetu parakstīt robežlīgumu ar Krieviju. Daudzi šajā
zālē varētu domāt tā: „Nu kas tad tur ļauns? Mums taču vajag labas
kaimiņattiecības ar Krieviju.” Un diez vai atrastos šajā zālē kāds deputāts,
kurš noliegtu, ka mums ir vajadzīgas labas kaimiņattiecības ar Krieviju. Taču ir
jāpadomā drusku vairāk tajā vēsturiskajā kontekstā.

Nu, es pats esmu dzimis 60.gados, es nekā neatceros no kara, jo es,
kā saka, piedzimu krietni pēc kara. Šeit ir daži, kuri ir dzimuši 70.gados, daži
50.gados, daži – 40., 30.gados, un vismaz viens, man liekas, ir vēl 20.gados dzimis.
Taču, tā teikt, Saeimas kolektīvā atmiņa par kara laiku ir tāda: vairums deputātu
ir dzimuši pēc tā laika. Un tie, kas piedzima pirms kara, tolaik varbūt bija vēl mazi
bērni un, kā saka, kaut ko saprata, bet kaut ko nesaprata. Kaut kas ir ģimenē
stāstīts, bet kaut kas ģimenē nav stāstīts.

Taču mums ir jāsaprot, ka tas fakts ir okupācijas rezultāts:
četrus gadus pēc okupācijas sākuma, 1944.gadā, daļa Latvijas teritorijas tika
atņemta Latvijai un pievienota Krievijai. Tas viss bija okupācijas ietvaros!
Kirhenšteins pats laikam Maskavā parakstīja to dokumentu, kā es saprotu, un šādā
veidā okupācijas laikā daļa Latvijas teritorijas tika atskaitīta no Latvijas.

Kad šī okupācija izbeidzās 1991.gadā, Latvija atguva kontroli pār
savu teritoriju – ar vienu manāmu izņēmumu. Un tas izņēmums ir tas, par ko mēs
šodien arī diskutējam, – par Abrenes apriņķa tiem sešiem pagastiem un pilsētu.

Tagad tas fakts, ka Abrenes apriņķis un Abrenes seši pagasti ir
daļa Latvijas teritorijas, nav noliedzams. Kā tas ir?… Vai mēs kāds tur esam jebkad
bijuši, vai mēs atceramies, kā 1944.gadā tas notika? Vai mēs par to lasām vēstures
grāmatās? Tas fakts ir, ka tā ir daļa Latvijas teritorijas, kura tika Latvijai
atņemta. Tātad, ja mēs varam vienoties par vienkāršiem faktiem (to visu Rietumu
pasaule, starp citu, atzīst), tad ir jautājums: ko mēs iesāksim ar šiem faktiem?

Premjerministrs iesaka mums parakstīt robežlīgumu ar Krieviju. Labi.
Bet pašķirstīsim un palasīsim, kas ir teikts tajā piedāvātajā robežlīgumā!
Tajā robežlīgumā ir paredzēts formāli atzīt demarkācijas līniju, kāda tā
šodien faktiski eksistē: Abrenes apriņķis un seši tam piederošie pagasti atrodas
ārpus Latvijas teritorijas, tātad Krievijā. Tagad tas jautājums ir divās šķautnēs
skatāms. Viens aspekts ir šāds: vai mums vispār vajadzētu parakstīt šo līgumu?
Otrs: ar kādiem nosacījumiem mums vajadzētu parakstīt šo līgumu? Tas, ko Kalvīša
kungs 2005.gadā ieteica un mēģināja darīt arī tad, kad „Jaunais laiks” bija
viņa valdībā, ir – piedāvāt Krievijai parakstīt šo sagatavoto līgumu. Tātad
ieteica atzīt, ka Abrenes teritorija jau kopš 1944.gada ir, tā sakot, Krievijas
okupēta: un lai tā tas arī ir! Taču pievienoja deklarāciju, kas skaidroja valdības
viedokli, ka, kaut gan tā teritorija ir faktiski atņemta, Latvija neatsakās no savām
tiesībām uz šo teritoriju. Nākotnē – pēc desmit, divdesmit, piecdesmit vai simts
gadiem (tas precīzi nav noteikts), tad, kad Krievija būs gatava runāt ar Latviju par
to, kas ir faktiski noticis, Latvijai – nākotnes Latvijai – būtu tiesības saņemt
vai nu attiecīgu kompensāciju, vai pat šo teritoriju atpakaļ. Tas ir tas risinājums,
ko Kalvīša kungs 2005.gadā piedāvāja. „Jaunais laiks” tam piekrita, jo tas
nepārkāpj Satversmi: mēs neatsakāmies no savām tiesībām, un ir iespējams, ka mums
ir ar mūsu kaimiņu noslēgts robežlīgums, kas ir vienmēr laba lieta.

Krievija tajā laikā nepiekrita parakstīt šādu robežlīgumu.
Kāpēc Krievija nepiekrita parakstīt šādu robežlīgumu? Mums visiem šodien jāsaka
tiešām paldies mūsu Valsts prezidentei, jo viņa nogādāja mums visiem uz galda vienu
ļoti interesantu grāmatu „Latvija un Otrā pasaules kara beigas Eiropā”,
atzīmējot nacisma kapitulācijas 60.gadadienu. Šī grāmata… diena ir gara, es esmu
to izšķirstījis, un droši vien vairums no mums esam to izdarījuši. Šeit ir, ja es
nemaldos, 29 valstu vadītāju vēstules mūsu Valsts prezidentei, kurās tie apsveic
viņu ar drosmīgo lēmumu piedalīties Otrā pasaules kara beigu atzīmēšanas
pasākumā Krievijā un atzīst, ka viņu valstis nu gan nekad nav atzinušas Latvijas
okupāciju – un šādā garā. Taču ir viens zīmīgs izņēmums: starp tām valstīm,
kas Latviju apsveica un atgādināja, ka nekad nav atzinušas Latvijas okupāciju, un
atzīst mūsu valsts pēctecību, Krievijas nav. Bet kas tad tur ir no Krievijas? Šajā
pašā sējumā pēdējais dokuments, kas ir oriģinālā – krievu valodā (ir tulkojums
arī latviešu un, es domāju, arī pat angļu valodā), ir Krievijas Domes lēmums, ar
kuru viņi atgādina, ka viņi neatzīst okupāciju, kas ir notikusi Latvijā. Tātad tās
grūtības Latvijai ir tās, ka mēs gribam ar labu sirdi veidot labas kaimiņattiecības
ar valsti, kas 1944.gadā mums atņēma teritoriju un 1991.gadā neatdeva, un 2007.gadā
negrib ne tikai atdot, bet pat negrib atzīt, ka viņi ir jebkad atņēmuši. Jo viņi
neatzīst šo valstisko pēctecību.

Tās grūtības, ko es saredzu šodien Kalvīša kunga rīcības
sakarā, ir pirmām kārtām tās, ka viņa rīcība ir man nesaprotama, jo tā ir
nedaudz… pat ļoti haotiska. Pirms diviem gadiem gāja vienu ceļu, tagad – otru
ceļu… Es pats, būdams deputāts, nesaprotu, ko mūsu premjers vēlas. Vai viņš
vēlas parakstīt līgumu un kaut kā paturēt tiesības uz šo teritoriju, vai viņš
vēlas parakstīt līgumu un atteikties no šīs teritorijas vispār?

Ja Kalvīša kungs gribētu parakstīt līgumu un paturēt šīs
tiesības, pievienodams līgumam kādu deklarāciju, viņam nav vajadzīgi Saeimas
mandāti. Valdībai ir tiesības parakstīt starptautiskus līgumus, un Saeimai tie ir
jāratificē; Saeima var tos arī neratificēt, tā ir mūsu tiesība. Bet premjers
drīkst parakstīt.

Taču viņš jau vienreiz ir izteicis savu gribu, viņš pievienoja
deklarāciju… nu, tā nu tas bija. Šoreiz, cik es varu saprast, Kalvīša kungs vēlas
atteikties no deklarācijas, bet nav īsti tās dūšas pateikt: „Draugi mīļie, tas ir
tas, ko es gribu darīt!” Jo es nekā citādi nevaru saprast Kalvīša kunga
piedāvājumu, varu to saprast tikai kā vēlmi atteikties no savām tiesībām Abrenē.
Es to nevaru saprast.

Ja Kalvīša kunga vēlme tagad ir atteikties no tiesībām Abrenē,
tad… Draugi mīļie, mēs visi lasām Satversmi, mēs visi labi zinām tās burtu un
garu, un mēs visi ļoti labi zinām, ka šāds risinājums nav nekas cits kā Latvijas
teritoriālā maiņa, kas ir īstenojama vienīgi ar tautas nobalsošanu. Mūsu Satversmes
tēvi bija pietiekami gudri, lai Satversmē ierakstītu, ka mainīt Latvijas teritoriju
nevar ne valdība, ne Saeima, to var darīt vienīgi tauta referendumā.

Kas tagad ir neskaidrs man? Man nav skaidrs, kāpēc valdība atklāti
nenāk ar piedāvājumu: „Tauta, mums ir daļa teritorijas atņemta! Krievija to nekādi
negrib atzīt un nekādi negrib mums to atdod, negrib arī mums maksāt par to, pat negrib
to atzīt… Atteiksimies no tā un neprasīsim nekā no viņiem!” Tā būtu skaidra
valoda, ko es varētu saprast. Un tad es saprastu – un valdības koalīcijas deputāti,
„Jaunais laiks” arī, piekristu -, ka jebkurā gadījumā tas jautājums nav mums
lemjams, tas ir jālemj tautai. Un tad mēs varētu atrast to juridiski pareizo veidu, kā
nonākt pie referenduma. Ar saprašanu, ka tas ir tas ceļš, kuru mēs ejam.

Tad otršķirīgs, bet tomēr arī ļoti svarīgs būtu šāds
jautājums: vai mēs ieteiktu tautai piekrist šādai teritoriālai maiņai? Tātad
Kalvīša kunga piedāvājums ir faktiski neskaidrs, jo nav skaidrs, vai viņš vēlas,
lai mēs atsakāmies no teritorijas, vai arī vēlas paturēt tiesības. Ja vēlas
atteikties no teritorijas, tad ir jābūt referendumam. Mēs nevaram vienkārši
atteikties no teritorijas bez referenduma. Tas izriet no mūsu valsts pēctecības un
mūsu zināšanām par Latvijas valsts vēsturi.

Noslēgumā es gribu vēl pateikt dažus vārdus par
kaimiņattiecībām. Kad veidojas labas kaimiņattiecības? Tās diemžēl veidojas ne jau
tad, kad viens kaimiņš vēlas šīs attiecības, bet tad, kad abi kaimiņi vēlas šīs
attiecības. Tas ir vienīgais veids, kādā var būt labas kaimiņattiecības: kad abi
vēlas. Latvija ir izrādījusi atkal un atkal, un atkal, ka mēs vēlamies ar Krieviju
runāt par okupācijas faktu, jo viņa ir likumīgā PSRS mantiniece (to neviens
nenoliedz). Mēs vēlamies runāt par to un likt galdā visus jautājumus. Bet Krievija
atsakās un atsakās, un atsakās šo faktu atzīt. Ko mums, Latvijai, darīt tādā
gadījumā? Man liekas, ka tas pareizais ceļš tādā gadījumā ir nevis mēģināt pa
galvu pa kaklu pielabināties tam kaimiņam, lai tikai viņš būtu apmierināts, bet gan
teikt: „Labi, draugi mīļie! Ja jūs neesat gatavi runāt par tādiem vienkārši
neapšaubāmiem faktiem kā okupācija un tās sekas, tad mēs esam spiesti gaidīt uz
sarunām par šādu robežlīgumu – gaidīt līdz tai dienai, kad jūs būsiet tam
gatavi.” Bet, ja Kalvīša kungs vēlas atteikties… vēlas, lai Latvija atsakās no
savām tiesībām, tas ir, gan no tiesībām uz šo teritoriju, gan no tiesībām uz
nākotnē iespējamām kompensācijām par šo teritoriju, tad to vajadzētu vienreiz
skaidri un gaiši pateikt, un tad vismaz mēs saprastu, uz ko Kalvīša kungs iet.
Šobrīd iznāk tā (padomājiet taču loģiski!): Kalvītim ir iespēja bez Saeimas
pilnvarojuma to līgumu parakstīt, kā viņš pats vēlas – ar deklarāciju vai bez
deklarācijas; viņam nav vajadzīga pilnvara. Tātad viņš, nākot šeit, faktiski
cenšas kaut kādā veidā to atbildību no sevis novelt. Kalvīša kungs, kādu
atbildību jūs cenšaties no sevis novelt? Kāpēc jūs to darāt? Pasakiet skaidri, kas
tas ir, ko jūs vēlaties! Ja jūs vēlaties parakstīt robežlīgumu, paturot tiesības,
es neredzu nevienu citu variantu, kā vien šo: vai nu Krievija tam piekrīt (un šķiet,
ka viņa nepiekristu), vai jāpievieno deklarācija. Bet, ja jūs vēlaties no teritorijas
atteikties bez kompensācijas, tad jums nav nekas cits darāms, kā vien tas: atrast
juridiski veidu, kā rīkot referendumu. Un tad tas jautājums būtu jānodod tautas
nobalsošanai.

Īsi atkārtošu: tātad vēstures fakts, vai nu mēs paši to
saprotam, vai nesaprotam, ir tāds, ka Abrene un apriņķa seši pagasti ir daļa Latvijas
teritorijas, kas 1944.gadā okupācijas laikā tika atņemti un vēl līdz šai baltai
dienai nav atdoti. Tas ir tas fakts, ar kuru mums ir jāsāk. Un tad ir jautājums: vai
mēs gribam to līgumu pieņemt tādu, ka paliekam bez kompensācijām, vai negribam? Tas
ir tas jautājums, kurā mums ir vajadzīga vadība no valdības puses. Nevar vis tā, ka
valdība cenšas kaut kā slēpties aiz mums, aiz kaut kāda neskaidra pilnvarojuma!

Tātad, kolēģi, es aicinu jūs saprast to, kāda ir mūsu loma, un
to, kas tiek no mums prasīts, saprast mūsu valsts vēsturi, nenodot savu vēsturi un
neatbalstīt šādu nevajadzīgu un nepamatotu likumprojektu.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamā debatēs runā deputāte Vineta Muižniece.

V.Muižniece (Tautas partijas frakcija).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Godātais Ministru
prezidenta kungs! Godātie kolēģi! Vispirms es gribu izteikt lielu gandarījumu par
šīsdienas debatēm, jo beidzot ir pienācis tas brīdis, kad arī 9.Saeima pienācīgi
plaši un vairumā gadījumu izsvērti apspriež patiešām svarīgu jautājumu.
Jautājums ir tiešām nozīmīgs, jo valdība mums piedāvā konkrētu Latvijas un
Krievijas robežlīguma parakstīšanai izvēlētu risinājumu – lūdz mūs dot
pilnvarojumu valdībai. Un kas nu šeit tik neskaidrs? Vai tiešām pēc dažām darba
stundām pat frakcijas „Jaunais laiks” vadītājs vairs īsti nesaprot, par ko ir
runa? Es jums palīdzēšu.

Mēs redzam skaidru un nepārprotamu politisko gribu risināt vienu no
Valdības deklarācijas būtiskajiem punktiem, iesniedzot piedāvāto projektu parlamenta
vērtēšanai. Tas ir tieši tas, ko parlaments bieži ir vēlējies, – lai šeit
varētu izdebatēt valdības piedāvājumus un veikt pienācīgu kontroli pār valdības
darbu. Tieši to mums valdība šobrīd arī piedāvā.

Par šo Valdības deklarāciju, kas ietver arī šīsdienas jautājumu,
vēl pavisam nesen nobalsojušas visas koalīcijas partijas, apstiprinot šo valdību.
Diemžēl šodien mēs redzam, ka dažiem deputātiem tas diezgan ātri ir piemirsies.
Debatēs izskanēja gan atbalsts, gan šaubas. Un tiešām, mūsu uzdevums šodien nav
viegls, jo mums, politiķiem, ir jāmeklē valsts interesēm pats atbilstošākais
risinājums.

Uzskatu, ka valdības piedāvātais risinājums ir visnotaļ
saprātīgs un pietiekami korekts gan no starptautisko tiesību, gan no Satversmes
viedokļa. Tajā ir skaidri pausts: pirmkārt, Latvija vēlas noslēgt robežlīgumu,
ievērojot Satversmi; otrkārt, Latvija vēlas noslēgt robežlīgumu, ievērojot tiesisko
pēctecību.

Robežlīguma parakstīšanas sakarā ir izvērsušās ne vien
politiskas, bet arī plašas juridiskas debates un ir radušies interesanti jautājumi
konstitucionālo tiesību jomā. Domājams, ka šeit vēl būs daudziem juristiem ko galvu
palauzīt. Ir pilnīgi skaidrs, ka jāmeklē risinājums, kādu Satversmes sapulce
paredzēja, lai varētu lemt par valsts robežām. Mēs esam pētījuši gan Satversmes
sapulces stenogrammas, gan agrākos politiski praktiskos risinājumus. Acīm redzams, ka
debates par iespējām noslēgt robežlīgumu ir lielā mērā debates par Satversmes
3.panta saturu un tā interpretāciju. Šīs normas, kas arī šodien bieži citēta tika,
šķietamā vienkāršība slēpj sevī liela apjoma nenoteiktību (daudzi no kolēģiem
to jau pieminēja, tāpēc es neatkārtošu), un faktiski tā apgrūtina tulkojumu,
padarot noteiktu interpretāciju par diezgan problemātisku. Neviens jurists, ieskaitot
arī klātesošos juridiski izglītotos politiķus, tā arī nav spējis sniegt pilnīgi
neapšaubāmu vērtējumu par to, kas tad īsti ir ietverts Satversmes 3.pantā. Politiska
rakstura spekulāciju par to gan ir bijis daudz, un daži runātāji ļoti cītīgi
citēja atsevišķas Satversmes normas. Neapšaubāmi, viņi ir tās izlasījuši, ir tās
pārrakstījuši, bet diezin vai ir īsti izpratuši un diezin vai uztver Satversmi kā
vienotu veselumu, vienotu normu. Diezin vai.

Šādā situācijā ir labi, ka Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas
ir tiesīga juridiski izvērtēt politiķu rīcību un visus pieņemtos lēmumus. Tas
nozīmē, ka deputātiem ne šodien, ne citreiz nav jānopūlas aizstāt vai pārspēt
kvalificētus juristus. Mums ir jāpieņem lēmums un jāļauj to izvērtēt. Politiķiem
gluži vienkārši šodien ir jārīkojas valsts interesēs, lai pēc tam šo jautājumu,
sarežģīto jautājumu par mūsu rīcības satversmību, varētu vērtēt Satversmes
tiesa. Valdības un parlamenta rīcības tiesiskums tad arī tiktu attiecīgi kvalificēti
izvērtēts. Un iespējams, ka tas arī ir ceļš uz referendumu.

Tieši tas arī ir tas ceļš, kādā mēs šobrīd varam iegūt
autoritatīvu juridisku izvērtējumu. Visiem citiem vērtējumiem, it īpaši politiķu
vērtējumam un pārspriedumiem, ir visai relatīvs raksturs. Tas ir jāatzīst.

Godātie kolēģi! Es esmu pilnīgi pārliecināta par to, ka Valsts
prezidentes un Ministru prezidenta vispusīgās, politiski un vēsturiski argumentētās
runas šīsdienas debašu sākumā sniedza lielisku argumentāciju – lielisku
argumentāciju! – Saeimas deputātu šodienas izvēlei un lēmuma pieņemšanai. Un
tāpēc es domāju, ka mums ir jāsper šis solis un jāveic savs konstitucionālais
pienākums – jāpieņem lēmums.

Es aicinu jūs to darīt un lēmumu atbalstīt. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Debates turpina deputāts Valērijs Buhvalovs.

V.Buhvalovs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Godātais Ministru prezidenta kungs! Godātie
deputāti! Lēmums, kuru mēs šodien pieņemsim, ir ne tikai politisks jautājums. Tas ir
arī jautājums, kas perspektīvā ir tieši saistīts ar Latvijas tautas labklājības
līmeņa celšanos.

Jau sešpadsmit gadus Latvija nevar noregulēt savas attiecības ar
Krieviju. Mums nav robežlīguma, nav pienācīgu attiecību ekonomiskajā, sociālajā,
kultūras un izglītības sfērā. Šo gadu laikā mēs esam ļoti daudz ko zaudējuši,
jo pēc PSRS sabrukuma mūsu attiecības nekādā ziņā nevar nosaukt par labām
kaimiņattiecībām un par savstarpēji izdevīgām attiecībām.

Kā pedagogam man gribētos dalīties savās pārdomās attiecībā uz
sadarbību ar Krieviju izglītības sfērā. Visus padomju varas pastāvēšanas gadus
Latvijas skolas attīstījās saskaņā ar pedagoģijas zinātnes prasībām, kura toreiz
strauji attīstījās. Padomju pedagogi bija izstrādājuši pasaulē atzītas
problemātiskas apmācības, attīstošas apmācības teorijas, teoriju personības
audzināšanai kolektīvā un citas.

Daudzi zinātnieki un pedagogi no Latvijas piedalījās zinātniskajos
pētījumos, lai izstrādātu šīs teorijas. Latvijā tika izveidots viens no Padomju
Savienībā labākajiem pedagoģiskajiem institūtiem. Skolās tika ieviestas pašas
jaunākās zinātniskās izstrādnes. Izglītības kvalitāte Latvijā bija daudz
augstāka nekā patlaban.

Šobrīd Latvijas skolās izglītības kvalitātes līmenis arvien
krītas. Pēdējo gadu laikā pie mums nav bijis neviena pedagoģiska un psiholoģiska
rakstura pētījuma, kas būtu atzīts pasaulē. Rietumu pieredze, kuru šodien
neatlaidīgi uzbāž mūsu skolām, vēl vairāk pasliktina situāciju. Pedagogiem tiek
dotas rekomendācijas audzināt individuālistus, kaut gan personības pamatīpašības
tiek ieaudzinātas vienīgi kolektīvā. Par izglītības pamatu skolās tiek ņemts
primitīvais informatīvi reproduktīvais modelis. Tajā pašā laikā Krievijas skolās
tiek ieviesti sešpadsmit attīstošās izglītības modeļi – attīstoši modeļi.
Brīžiem ir pat jāsmejas, jo no Austrālijas mums atved kā jaunumu un skolotāju kursos
ar patosu stāsta par problemātisko apmācību, kas jau 60.gados tika izstrādāta
Krievijā.

No Vācijas pie mums ieved audzināšanas kolektīvo pieredzi, kuru jau
30.gados izstrādāja Antons Makarenko – arī tajā pašā Krievijā.

No Zviedrijas un Somijas mums ieved…

Sēdes vadītājs. Godājamais kolēģi, vajadzētu vairāk par tematu
runāt! (No zāles: „Nu vismaz sākt!”)

V.Buhvalovs. …No Zviedrijas un Somijas mums ieved pieredzi, kā
iemācīt skolēniem domāt kritiski, acīmredzami nezinādami, ka šī pieredze tika
izstrādāta Krievijas akadēmiķa Davidova laboratorijā.

Mums derētu atzīt, ka sadarbība ar Krievijas zinātniski
pedagoģiskajiem centriem ir vitāli nepieciešama, lai attīstītu izglītības sistēmu
Latvijā, ka Krievijas pedagoģiskā pieredze ir visai noderīga. Mums ir nepieciešama
sadarbība arī skolu izglītības un it īpaši augstskolu izglītības sfērā, un šo
sadarbību, bez šaubām, sekmēs robežlīguma parakstīšana.

Šodien mums ir dota iespēja spert pirmo soli, lai atjaunotu šādu
sadarbību, un mums būtu tas jādara. Neskatoties uz to, ka mūsu frakcijas deputātiem
ir dažādi viedokļi par šo jautājumu, es tomēr aicinu balsot „par”!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Nākamais debatēs uzstājas deputāts Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kungi likumdevēji! Pagājuši
nepilni četri mēneši kopš Saeimas vēlēšanām, bet vēlētāji par mums jau runā
tādas lietas, ka drīz deputātus varēs laist ielās tikai ar bruņotu apsardzi. Tādu
attieksmi pret sevi mēs, bez šaubām, esam pelnījuši.

Piemēram, nesen Saeimas sēdē 30 deputāti balsoja par to, lai
cilvēkus liktu cietumā par okupācijas fakta noliegšanu, kaut gan tas nekur ārpus
Latvijas nav par faktu atzīts. Pēc tam mēs gandrīz stundu apspriedām, vai ir
nepieciešams sodīt direktorus ar soda naudu 25 latu apmērā par tādu nolikumu
neievērošanu, kuri vēl nav izstrādāti, bet diskusija par to, kā sadalīt 4 miljardus
latu no Eiropas fondiem, aizņēma tikai 5 minūtes. (No zāles dep. V.E.Bresis: „Par
tēmu runā!”)

Saeima bez caurskatīšanas noraidīja ārkārtīgi svarīgus PCTVL
priekšlikumus, kas bija vērsti uz to, lai neatstātu īrnieku aci pret aci bez
palīdzības juridiski apbruņota namīpašnieka priekšā.

Tāds pats liktenis piemeklēja arī mūsu mēģinājumu atvieglot
studentu dzīvi, kuri knapi savelk galus kopā, toties trīs reizes pēc kārtas mēs
apspriedām jautājumu, kā būtu pareizi pārbaudīt latviešu valodas zināšanas
pašvaldību deputātiem, kaut gan drīz paliks desmit gadi ANO Cilvēktiesību komitejas
lēmumam attiecībā uz Latviju tieši šajā jautājumā.

Ticiet man, dāmas un kungi, likumprojekts par to, kā pareizi noslēgt
robežlīgumu attiecībā uz robežu, kas de facto pastāv jau vairāk nekā 60
gadu, arī ir no tās pašas operas. Mēs visi, kas patlaban esam vecāki par 16 gadiem,
kļuvām par PSRS sabrukuma lieciniekiem. Mēs visi labi zinām, ka notikušais nav tautu
cīņas par savu brīvību rezultāts. Tas ir savtīgas partijas funkcionāru grupas
darbības rezultāts, kuri savas privilēģijas nolēma pārvērst par mūža
privilēģijām, kā arī nodot šīs privilēģijas mantojumā mazbērniem un
mazmazbērniem kopā ar „prihvatizēto” tautas mantu.

Kāds krievs veselu rūpniecības nozari, kurai nebija līdzīgas visā
pasaulē, piesavinājās, bet cits latvietis plaukstošu kolhozu pa kumosam izzaga.

Lai arī kā tas būtu bijis, bet Jeļcina partijas komiteja nolēma,
ka PSRS būtu jāsadala tieši pa padomju republiku robežām, neskatoties uz to, kādā
veidā šīs robežas bija veidojušās.

Tieši tāda tad arī ir objektīvā un visiem zināmā realitāte,
nevis mītiskas runas par 1920.gada Miera līgumu. Ja pameklētu vēsturē atskaites
punktu, tad loģiskāk būtu izdarīt secinājumus, vadoties pēc Nīštates Miera
līguma, bet visām trim Baltijas „māsām” vajadzētu atmaksāt Krievijai trīs
miljonus „jefimkās”, ņemot vērā valūtas kursa svārstības pēdējo 300 gadu
laikā.

Neatzīdama Jeļcina piedāvāto PSRS sadalīšanas veidu, Latvija
automātiski nonāk neatzīto valstu kompānijā. Izvēlieties paši, kas no
sabiedrotajiem mums ir vairāk piemērots: Abhāzija, Dienvidosetija vai Piedņestras
Moldāvijas Republika!

Ņemot par atskaites punktu 1920.gadu, var atrast daudz solīdākus
sabiedrotos, piemēram, Vāciju, kura varētu pieprasīt no Krievijas atgriezt tai
Kaļiņingradas apgabalu, bet no Polijas – Silēziju. Vai arī Poliju, kurai ir visas
tiesības uz Viļņu, jo šī pilsēta kļuva par Lietuvas galvaspilsētu, tikai
pateicoties Ribentropam un Molotovam.

Jūs atradīsiet sabiedrotos arī pašā Krievijas Federācijā, kura
ar pateicību apmainītu Abreni pret Krimu, kuru tai kādreiz atsavināja Hruščovs
tādā pašā veidā, kā mēs zaudējām Abreni.

Jūs teiksiet, ka mēs esam atjaunojuši Latvijas Republiku, kas
pastāvēja 16 gadus. Pat pieminekli tās kapracim jūs esat uzstādījuši Rīgas
centrā!

Tad palūkosimies, ko tieši mēs esam atjaunojuši! Pirmkārt,
pirmskara pilsoņu kopu, padarot par nepilsoņiem ar violetām pasēm simtiem tūkstošu
cilvēku, un radījāt galvassāpes visai Eiropai.

Otrkārt, pirmskara īpašuma institūtu, kurš līdz pat šai dienai
sadistiski moka desmitiem tūkstošu absolūti nevainīgu denacionalizēto namu
iemītnieku.

Nu un visbeidzot, par laimi, tikai tīri teorētiski, esam atjaunojuši
pirmskara robežas, panākdami to, ka diviem Eiropas gigantiem – Eiropas Savienībai un
Krievijas Federācijai – kopējas robežas vietā ir tikai demarkācijas līnija.

Vēl esam atjaunojuši bezcerīgi novecojušo Satversmi, kurā pirms
tās atcelšanas 1934.gadā grozījumi tika ieviesti tikai vienu reizi, savukārt pēc
tās atjaunošanas pēc 60 gadiem – veselas astoņas reizes. Tikpat bēdīgs liktenis
piemeklēja arī 1937.gada Civillikumu.

Mēģināsim uzskaitīt to, ko mēs neesam atjaunojuši! Nu ņemsim,
piemēram, Kārtības rulli. Ja Saeimas kārtības rullis būtu atjaunots pilnā apjomā,
tad es tagad teiktu savu runu tajā valodā, kādā tā ir oriģinālā rakstīta,
nepiesārņodams jūsu izsmalcināto dzirdi ar nepareizām galotnēm. Vai ņemsim,
piemēram, 1919.gada Izglītības likumu, kas paredzēja, ka bērns ir jāapmāca viņa
ģimenes valodā.

Pieņemsim, ka mums arī izdosies atgūt Pitalovas rajonu jeb, kā jums
tīk, Abreni, kur dzīvo vienīgi un tikai krievi, kas tur ir dzīvojuši gan pirms, gan
pēc 1940.gada. Kā mēs sāksim to pārvaldīt? Vai krievu skolās pāriesim uz latviešu
apmācības valodu vai arī izdosim violetās pases? Bet vai nosprāguša ēzeļa ausis
jūs negribat saņemt?

Dāmas un kungi! Gan juridiski, gan faktiski mūsu
sešpadsmitgadīgajai Latvijas Republikai būtu jāmanto nevis no savas vecmāmiņas, kas
nomira jaunības gados, pateicoties Ulmaņa Pirmā kungam, bet gan no tās īstās mātes
– Latvijas PSR. It īpaši jāņem vērā tas, ka savas solīdās piecdesmitgadīgās
dzīves beigās tā atstāja mums arī visai prāvu mantojumu – vismaz desmit reizes
lielāku. Un tā nav viņas vaina, ka tās vieglprātīgais bērns tik bezatbildīgi un
nemākulīgi šo mantojumu izmantoja. Kaut kas vēl ir palicis pāri – mājas un tilti
stāv, elektriskie vilcieni brauc.

Arī juristi, kuri ir izdomājuši šo nejēdzīgo likumprojektu, bija
ieguvuši bezmaksas izglītību labās padomju augstskolās. Par šo likumprojektu
pasniedzēji jums būtu ielikuši divnieku.

PCTVL frakcija, bez šaubām, iesniegs grozījumus likumprojekta
otrajam lasījumam, to skaitā par šaubīgās atrunas svītrošanu no teksta, un pirms
balsošanas rūpīgi novērtēs, kas no šā likuma paliks pāri pēc grozījumiem.

Normālu attiecību nodibināšana ar Krieviju pirmām kārtām atbilst
Latvijas interesēm. Tieši par to tad arī iestājas normāli Latvijas patrioti, kuri nav
apsēsti ar rasistiskiem aizspriedumiem.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Debates turpinās deputāts Nils Ušakovs.

N.Ušakovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Godātie ministri! Godātais Prezidij! Godātie deputāti! Mēģināšu
runāt īsi, ņemot vērā to, ka pulkstenis ir 7 minūtes pāri sešiem. Ceru, ka arī
pārējie kolēģi turpinās šo tradīciju.

Ņemot vērā visus argumentus, kuri izskanēja publiskajās debatēs,
kas izskanēja Ārlietu komisijas sēžu laikā un kas izskanēja arī šodien Sēžu
zālē, mūsu apvienības „Saskaņas Centrs” nostāja būtu šāda. Mēs jau ilgu
laiku turpinām atkārtot, ka mums ir vajadzīgas labas attiecības ar Krieviju, un viens
no veidiem, kā dabūt labas attiecības ar Krieviju, ir dabūt parakstītu robežlīgumu,
kas ir diezgan loģiski.

Otrais. Mums ir pozitīva attieksme pret to, ka valdošās koalīcijas
lielākā daļa ir spējīga atzīt savas kļūdas un ir spējīga mēģināt tās
izlabot. Ar kļūdu es domāju mēģinājumu 2005.gadā parakstīt līgumu, kas diemžēl
beidzās ar fiasko.

Trešais. Mums ir pozitīva attieksme pret to, ka valdošās
koalīcijas lielākā daļa ar veselu saprātu uztver visu histēriju, kuru pašreiz daži
politiskie spēki mēģina taisīt ap Abrenes… ap tā saucamo Abrenes jautājumu.

Taču, ņemot vērā to, cik svarīgs ir robežlīguma jautājums gan
Latvijas tautai, gan Latvijas valstij, mūsu pozīcija ir šāda: mēs nevaram pieļaut,
lai šis mēģinājums dabūt parakstītu līgumu izgāztos. Mēs gribētu
pārliecināties, ka valdība nepieļaus nekādas kļūdas. Līdz ar to šajā
likumprojektā, kas tiek virzīts tagad, ir nepieciešami zināmi labojumi, kurus mēs
noteikti virzīsim tālāk.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Debates turpinās deputāte Ingrīda Circene.

I.Circene (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Diemžēl premjera kungs nav
izturējis līdz debašu galam…

Cienījamie kolēģi! Latvija jau gandrīz trīs gadus ir pilntiesīga
Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. Nekas nav mainījies ne vēsturiskajos, ne
politiskajos, ne juridiskajos aspektos, lai pēkšņi steigā būtu jāparaksta
starptautisks līgums, kura sekas Latvijas valstij būs neatgriezeniskas. Taču
steidzamība valdībai ir nepieciešama, jo tad Satversme nepieļauj tautas nobalsošanu.
Diemžēl vai paldies Dievam tas neizdevās.

Šodien tiešām ļoti daudz esam runājuši par juridiskajiem
terminiem, definīcijām, citējuši līgumus un deklarācijas, taču es gribētu pateikt
dažus vārdus par puspatiesībām, kas dažreiz ir bīstamākas par meliem, jeb – visi
līdzekļi ir labi savu mērķu sasniegšanai!

Lai puspatiesības veiksmīgi pasniegtu kā patiesības, viens no
realizācijas mehānismiem ir mēģinājumi mazināt demokrātiju un tiesiskumu. Dažu
pēdējo mēnešu laikā Kalvīša kunga valdība to spoži ir demonstrējusi, gan
likvidējot Korupcijas apkarošanas komisiju, gan grozot likumus saistībā ar nacionālo
drošību, gan ieceļot Satversmes tiesnešu amatos kandidātus, kuru piemērotību
joprojām apšauba juridisko jautājumu eksperti, taču šie tiesneši ir bijuši labi
pazīstami un derīgi Kalvīša kungam un Lemberga kungam.

Bet nu konkrētāk par robežlīguma parakstīšanas argumentu
puspatiesībām.

Pirmkārt, ja likumprojektā mēs atsaucamies uz 1991.gada 21.augustā
pieņemto Latvijas Konstitucionālo likumu, tad gribu minēt citātu no KPFSR prezidenta
Borisa Jeļcina parakstītā dekrēta 1991.gada 24.augustā: „Sakarā ar Latvijas
Republikas Augstākās padomes lēmumu par valstiskās neatkarības pasludināšanu atzīt
Latvijas Republikas valstisko neatkarību.” Citāta beigas. Uzsveru: nevis atjaunot
valstisko neatkarību, bet atzīt valstisko neatkarību! Ja mēs atsaucamies uz šo
Konstitucionālo likumu, kā rezultātā Jeļcins ir parakstījis dekrētu, tad tas
skaidri parāda, ka Krievija šajā dokumentā neatzīst pēctecību.

Mūsu valstisko turpinātību ir atzinušas daudzas pasaules valstis,
taču to oficiāli nav atzinusi Krievija. Taču līgums mums ir jāparaksta tieši ar
Krieviju. Atsauce uz šo dokumentu ir arguments Latvijas Republikas pēctecības
noliegšanai. Un tieši tāpēc Krievijas vēstnieks Latvijā Kaļužnija kungs un
Krieviju pārstāvošie politiskie spēki ir ar mieru Kalvīša piedāvāto dokumentu
parakstīt tūlīt un šodien, un ar lielāko prieku.

Otrā puspatiesība – par Karlu Biltu. Ārlietu ministrija un
premjers savās runās ne reizi vien ir uzsvēruši, ka Zviedrijas ārlietu ministrs,
bijušais premjers, Karls Bilts ir atzinīgi novērtējis piedāvātā līguma
parakstīšanu. Tā ir patiesības pirmā daļa. Tālāk savā intervijā Karls Bilts
saka, ka viņam tiešām ir vienalga, pa kuru līniju šī robeža iet. Galvenais – lai
būtu sakārtotas robežas Eiropas Savienībai.

Trešā puspatiesība – Kalvīša kunga valdības izplatītais mīts
par to, ka uzlabošoties attiecības ar Krieviju. Starptautiskajā telpā, tajā skaitā
arī Eiropas Padomē, no Krievijas puses regulāri tiek izteikti pārmetumi Latvijai par
genocīdu pret krievvalodīgajiem, par to, ka Latvijā jābūt oficiālai otrai valsts
valodai – krievu valodai, par to, ka uzrakstiem ielās ir jābūt krievu valodā, un par
to, ka pašvaldībās ir jārunā krievu valodā, taču ne reizi kā arguments pret
Latviju nav lietots jautājums par robežlīgumu vai robežas sakārtošanu.

Līdz ar to, parakstot šo sasteigto līgumu, Latvijas un Krievijas
attiecībās nemainīsies nekas. Varat būt simtprocentīgi droši! Pat ne 99 procentos!
Ja nu vienīgi Krievijai pieaugs pašapziņa, ka tā ir panākusi Latvijas pazemīgo
atteikšanos no deklarācijas pievienošanas. Viens nulle – par sliktu Latvijai.

Turpināsies energoresursu jautājumu izmantošana varas
demonstrācijai, un mūsu naftas vadi kā bija, tā arī paliks tukši.

Ceturtā puspatiesība – par tirdzniecību, kur Krievija ir
nozīmīgs ekonomiskās sadarbības partneris. Pēc statistikas datiem, desmitā daļa no
eksporta pērn bijusi uz Krieviju. Puse no ostu un dzelzceļa pārvadājumiem dod
tranzīta ienākumus saistībā ar Krievijas biznesu. Nemaz jau tik slikti neizskatās!
Ievērojama Latvijas banku peļņa arī šodien ir saistīta ar Krievijas ieguldījumiem.
Arī par privāto biznesu uzņēmēji sevišķi nesūdzas.

Mītu par it kā būtiskajām starpvalstu tirdzniecības problēmām
uzkurina politiskās ambīcijas un liels šovinisms.

Ja mēs gribam parādīt, ka joprojām esam Krievijas impērijas
province, kas liec ne tikai galvu, bet arī muguru, tad balsosim par šo piedāvāto
līgumu. Ja gribam parādīt, ka esam brīva tauta, kas pati lemj par savu likteni, tad
tauta arī nobalsos par to variantu, kurš tai liksies pareizāks. Tauta savu gribu var
paust referendumā.

Cienījamais Pabrika kungs! Pēcvārdā par jūsu puspatiesību. Jūs
teicāt: „Mēs nebaidāmies no referenduma.” Taču jūs un jūsu premjera valdība
prasījāt Saeimas deputātiem balsot par steidzamību, lai tas nenotiktu. Nesanāca!

Un Šlesera kungs laikam arī vairs nav uzskatījis par vajadzīgu
šeit palikt līdz diskusiju beigām… (Starpsaucieni no zāles.)

Šlesera kungs! Jūsu teiktais ir nevis puspatiesība, bet klaji meli,
jo „Jaunais laiks” ir nācis ar ļoti skaidru piedāvājumu – vai nu līgums kopā
ar deklarāciju, vai tautas nobalsošana.

Tas bija stāsts par puspatiesībām un par meliem.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs runās deputāts Dainis Turlais.

D.Turlais (LPP/LC frakcija).

Priekšsēdētāja kungs! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!
Kolēģi! Protams, ka emocijas tik sarežģītā jautājumā ir grūti apvaldāma lieta,
bet emocijas parasti palīdz un ir ļoti tuvas tad, kad kaut ko ārda, taisa revolūcijas
– kad kaut ko grib nojaukt. Tad, kad notiek radošs darbs, un tad, kad kaut ko veido,
tad ir vajadzīgs prāts, darbs un skaidrs mērķis. Un es domāju, ka ir ļoti labi, ka
valdība ir definējusi šo mērķi, ka tā ir devusi Saeimai iespēju lemt par to un ka
Saeimai ir jāizšķiras tikai par vienu – atbalstīt vai neatbalstīt.

Es pievienoju savu balsi tām vairākuma balsīm un tiem argumentiem,
kas ir „par” šā līguma atbalstīšanu. Un es patiesi apsveicu Ministru prezidentu
par to, ka viņš ir izšķīries par šo soli. Jo tad, kad viņš virzīja līguma
projektu Satversmes tiesai, es apšaubīju šo soli un Ministru prezidenta patieso gribu.
Šoreiz tā ir skaidra un atbalstāma.

Gribu atgādināt arī to, kas tad notika 1.februārī pirms 15 gadiem.
Pirms 15 gadiem šajā dienā notika pirmā Latvijas un Krievijas delegāciju tikšanās
jautājumā par Krievijas karaspēka izvešanu no Latvijas. Tas bija tikai pirms 15
gadiem. Tikai pirms 15 gadiem! Un tad valdība uzdeva man vadīt Latvijas ekspertu grupu
sarunās ar Krieviju un sagatavot līguma projektu karaspēka izvešanai no Latvijas, ko
mēs diezgan īsā laikā, vēsturiski ļoti īsā laikā, arī sagatavojām. Un mēs –
no Latvijas puses es, bet no Krievijas puses Zotova kungs – parafējām šo armijas
izvešanas līgumu.

Robežlīgums ir cieši saistīts ar šo soli, jo, ja mums nebūtu
bijusi šī vienošanās, ja nebūtu bijušas šīs sarunas… Krievijas puse sarunu
sākumā uzstāja par karaspēka izvešanas termiņiem, kas bija mērāmi gadu desmitos,
un, ja mums nebūtu bijusi šī politiskā griba, par kuru šeit daži klātesošie
deputāti rāda grāmatas un par to lasa kā par tādu aizvēsturisku notikumu… Šajā
zālē vēl ir daži cilvēki – tādi kā Bērziņa kungs un Emša kungs, vēl daži,
kuri nevis lasa šīs grāmatas, bet kuri ar savu darbu un ar pastāvīgām rūpēm ir
veidojuši šo vēsturi. Arī Kalnietes kundze, kurai ir lieli nopelni. Un šīs grāmatas
droši vien studēs mūsu mazbērni.

Šobrīd ir jāizšķiras un kaut kas ir jāizdara mūsu nākamo
paaudžu labā. Un, ja kāds iedomājas, ka pats par sevi kaut kas notiks, tik tiešām
notiks, tad cik gadsimtu mums vēl vajadzēs? Jo ir arī tāda metode, kā risināt
jautājumus, – nedarīt neko! Gan jau pats par sevi kaut kā atrisināsies!

Bet tas, ka mēs esam daudz ko izdarījuši, par to, Kariņa kungs,
liecina kaut vai jūsu klātbūtne šajā Saeimā, jo jūs līdz tam jau nemaz
nesapņojāt braukt uz šo pusi. Taču tagad jūs gribat mācīt tos, kuri šeit ir
ieguldījuši savu sirdi, dvēseli un daudz veselības.

Šajā laikā mēs esam saņēmuši arī ļoti nopietnu, ļoti būtisku
atbalstu gan no Amerikas Savienotajām Valstīm, gan no daudzām Eiropas Savienības
valstīm. Un mēs tik tiešām visiem viņiem esam solījuši, ka mēs sakārtosim savas
attiecības ar Krieviju. Turklāt ne tikai solījuši, bet arī lūguši, tajā skaitā
divus Amerikas Savienoto Valstu prezidentus – gan Klintonu, sarunās ar kuru arī es
biju klāt, gan Buša kungu -, lai viņi palīdz pierunāt Krieviju, lai tā ir gatava
parakstīt šo līgumu. Un tad, kad Krievija teica: „Jā, mēs esam gatavi!”, tad mēs
sākām visādas citādas spēles, lai tikai neparakstītu šo līgumu. Vai tad tās ir
godīgas partnerattiecības? Nu acīmredzot taču ne!

Arī iepriekšējo līgumu, kuru mēs sagatavojām parakstīšanai jau
1992.gadā, iekšpolitisku cīņu rezultātā Latvija nevarēja parakstīt vēl divus
gadus un parakstīja to tikai 1994.gadā.

Un es varu jebkuram piedāvāt: salīdziniet šos līgumus –
1992.gadā manis parafēto līguma projektu un 1994.gadā parakstīto līgumu! Un jūs
katrs varēsiet pārliecināties, ka katrs gads, katra diena, kuru mēs esam vilkuši
garumā, ir pasliktinājuši Latvijai šo līgumu. Vai šodienas situācija, neparakstot
šo līgumu, uzlabojas? Nē, taču! Nu nav neviena, kas pateiks kādu argumentu, ka kaut
kas uzlabojas.

Un pēdējais. Vai ar šo robežlīguma noslēgšanu jeb parakstīšanu
un ratifikāciju tiks atrisinātas visas problēmas mūsu starptautiskajās attiecībās
un divpusējās attiecībās ar Krieviju? Droši vien ne. Manuprāt, nav neviena, kas
šeit būtu nācis tribīnē un apgalvojis to.

Taču viens jautājums noteikti būs atrisināts – tas ir robežu
jautājums. Un tas nav maznozīmīgs jautājums! Ar šo līgumu tas jautājums būs
atrisināts. Un būs pavērtas tomēr iespējas risināt arī citus jautājumus –
saimnieciskus, ekonomiskus, politiskus, kultūras un citus. Ko mēs atrisināsim, ja
nerisināsim robežu jautājumu un līgumu neparakstīsim? Lūk, tad gan tik tiešām
pilnīgi nekas netiks atrisināts. Pilnīgi nekas netiks atrisināts!

Ja arī kāds apgalvo, ka nav daudz argumentu „par”, tad nav
neviena argumenta „pret”. Es aicinu atbalstīt valdību un valdības piedāvāto
likumprojektu. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamā debatēs runās deputāte Inguna Rībena.

I.Rībena (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Lielākā daļa klātesošo ir padomju
diktatūras laikā pieredzējuši garīgas emigrācijas situāciju paši savā zemē.
Pagājuši 15 gadi kopš valstiskās neatkarības atgūšanas, un šajā laikā
sabiedrība liberālā tirgus attiecību apstākļos ir mainījusies tik strauji, ka
pārmaiņām ir bijis grūti izsekot. Nacionālas valsts ideja ir košļājamā gumija, ko
didaktiski turpinām zelēt valsts svētkos, kamēr ikdienā šis jēdziens kopā ar
citām fundamentālām vērtībām izplēn kosmopolītiskās telpas nebūtībā.

Morāles jēdzieni un to izpratne kļuvuši par plānu ledus kārtiņu.
Zem tās – „Titāniks”, kurā vēl drudžaini steidzam ieņemt vietas
labākajās kajītēs. Bet tie, kam rūp nacionālas valsts izdzīvošanai vitāli
svarīgas lietas, spiesti atgriezties garīgās emigrācijas stāvoklī.

Tie, kas šo valsti patiesi mīl, atkal kļūst emigranti pašu zemē.
Runas un atmiņas par ideāliem tiek mērķtiecīgi dzēstas no sabiedrības apziņas un
publiskās telpas, piedāvājot vietu pie siles, kas „pieštaukāta” ar morālā
relatīvisma pseidolabumiem: tiek uzpirkti mediji, politologi, intelektuāļi, filozofi,
mākslinieki un dažādi eksperti. Un viņu ekspertīzes, kas parādās Latvijas lielākos
medijos, sen jau ir prognozējamas, un daudziem ir skaidrs: ir pasūtījums, un ir
izpildītāji.

Ikvienas tautas likteni nosaka tās griba. Gribam mēs to, ko mīlam.
Un mīlam to, ko vērtējam augstāk par visu.

1991.gadā augstāk par visu mēs vērtējām brīvību un dabūjām
to. Taču izrādījās, ka brīvība ir ne tikai pati lielākā dāvana, bet vienlaikus
arī pats lielākais pārbaudījums. Vai mēs, latvieši, kā tauta esam to izturējuši?
Mūsu tautai un valstij tālāk neviena garīga vertikāle nav iezīmēta. Tikai desmaižu
plakne!

Kasparam Dimiteram ir tāda skumja un precīza dziesmiņa:

„meiča ar saulainām cirtām un kokli

labāk ja būtu nākusi rīt

vien pāris dienas uz barikādēm

neviens mūs nespēja piemānīt

sapņu vairogos stāvējām naivi

ložu lapsenēm steidzot mūs šķirt

nekoklē velti – vairs nesasaukt drošos

vēlreiz par savu brīvību mirt

lienētos būros pie televizoriem

brālis pēc brāļa aiziet ciet

vēl vakar – brīvs vilks uz barikādēm

nu algotnis svešā ierindā iet

raud māra, raud laima un Dievam dziest klēpī

raud nākotne asinis krustcelēs

vareno klans velk himnu caur zobiem

un līdzi tai gļēvi velkamies mēs

pa zobiem pa zobiem – kā grīziņkalnā…

pat filmās vairs letiņi nekaujas

līks pakauša sirpis – vīrs klanās kā āmurs

ērts vien ir tas kam nav vērts vairs nekas

kam tādam vēl abrene sevi kas pārdos

kas stiprā un bagātā pēcpusē trīc

es mirstu tu mirsti mēs izmirstam sveši

bet krātiņš uz kredīta sanāca glīts

meiča ar kailām krūtīm un kōlu

vārds bij tev brīvība – nu laikam cits

ticības vārdi ir segvārdu gūstā

to muļķi sit krustā – to kas vēl tic

lai dzen tevī naglu caur aknām caur sauli

caur varoņiem trimdu caur aku pie kūts

zem velēnām aizmirstie brāļu kapos

Dievu par tevi – par pēdējo lūdz”

Ja Krievija ir absolūti pretēji traktējusi, noliegusi un noliedz
neapšaubāmus mūsu vēstures faktus un dokumentus, tad uz ko jūs cerat, pieņemot šo
absolūti divnozīmīgo un daudznozīmīgi traktējamo dokumentu šodien? Latvijas kā
nacionālas valsts nākotne ir katra mūsu individuāla atbildība. Un nav nekādu muguru
– ne Valsts prezidentes, ne premjera -, aiz kurām aizslēpties. Ir katra jūsu
individuāla atbildība visu nākamo paaudžu priekšā. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamā runās deputāte Karina Pētersone.

K.Pētersone (LPP/LC frakcija).

Godāto priekšsēdētāj! Godātais Ministru prezidenta kungs!
Valdības locekļi! Godātie kolēģi! Viesi! Es sākšu ar mazu repliku.

Līdz šim mūsu visnotaļ cienījamie kolēģi no frakcijas „Jaunais
laiks” mums bija jāuzlūko kā godīguma etalons. Tagad, pēc kolēģes Rībenas
kundzes runas, mums jāsaprot, ka tagad mums šajā virzienā būs pēc etalona lūkoties
arī morāles, valsts mīlestības un garīguma jautājumos. To tad arī ievērosim!

Atgriežos pie šīsdienas ļoti nopietnās tēmas.

Godātie kolēģi! Valdības piedāvātais likumprojekts tik tiešām
ir ļoti īss, taču tas atsaucas uz ļoti būtisku datumu mūsu valsts vēsturē, tas ir,
1991.gada 21.augustu, un atsaucas uz dokumentu, kurš ir noteicis mūsu valsts
konstitucionālo statusu. Šajā dokumentā, kā arī jau parafētajā robežlīgumā un
arī šodien daudzu debatētāju runās minēti arī citi Latvijas tiesiskajai
pēctecībai un arī starptautisko tiesību interpretiem būtiski notikumi.

Atļaujiet man šodien uzrunāt jūs, godātie kolēģi, ar tāda
cilvēka tiesībām, kurš ir bijis klāt šajos notikumos, vairākos citos Latvijai
pēdējā laika vēsturē izšķirošos notikumos un arī apspriežamā līguma kontekstā
svarīgās reizēs.

Tas ir 1990.gada 4.maijs, kad pieņēma Latvijas Neatkarības
deklarāciju. Jā, tas ir arī jau minētais 1991.gada 21.augusts, kad Latvija pieņēma
Konstitucionālo likumu par valsts statusu, tas ir arī tā paša gada 24.augusts, kad
Maskavā Boriss Jeļcins Anatolijam Gorbunovam nodeva paša parakstītu dekrētu, ar kuru
ne tikai apstiprināja to, ka Krievija atzīst Latvijas neatkarību, bet arī – un es
vēlos to īpaši uzsvērt! – aicināja to darīt arī citas valstis.

Es biju klāt arī tajā brīdī, kad mēnesi vēlāk –
18.septembrī – Latvija Ņujorkā tika uzņemta Apvienoto Nāciju Organizācijā. Arī
šo organizāciju mēs toreiz redzējām kā savu cerību, savu tiesību aizstāvi.

Biju klāt arī Helsinkos, kad oktobrī Latvija pievienojās EDSO
dokumentiem. Šodien šo dokumentu lietderība Latvijas interešu aizstāvībai tika
vairākkārt apšaubīta, bet es vēlos, tāpat kā Paegles kundze un tāpat kā Andris
Bērziņš, atgādināt, ka Helsinki šodien ir jāpiemin tikai tajā nozīmē, ka,
atzīstot pēckara robežas, kurās atrodas arī Latvija, šis dokuments reizē arī
paredz mums iespēju atsākt sarunas par teritoriāliem jautājumiem – ar nosacījumu,
ka tās notiek mierīgā ceļā.

Es gribu apliecināt un atgādināt, ka ne toreiz, ne arī tagad netika
un netiek apšaubīta Latvijas tiesiskā pārmantojamība. Tad kāpēc citkārt tik ļoti
cienījamie opozīcijas un, man jāsaka, pat pozīcijas deputāti šodien tik ļoti ir
nopūlējušies, meklēdami argumentus – juridiskus, politiskus, cilvēciskus -, lai
paši (es pasvītroju: paši!) apšaubītu mūsu valsts tiesisko turpinātību?

Es varu tikai izteikt savu apbrīnu par patosu, ar kādu tiek
mēģināts to darīt. Kur tad ir tā pašcieņa, tā pašapziņa un tā pārliecība,
kuru mēs tik bieži šodien piesaucam? Mēs esam aizrunājušies brīžiem pat tik tālu,
ka sākam apšaubīt pat PSRS armijas izvešanas lietderību. Nu, var jau saprast, kāpēc
Dobeļa kungam un Tabūna kungam nepatīk, ka PSRS armija ir izvesta. Ja tā vēl
joprojām būtu Latvijā, tad jau viņi varētu šeit runāt biežāk un vairāk. Bet kad
tad, godātie kolēģi, mēs nodarbotos ar ekonomisko jautājumu risināšanu?

Un, ziniet, man vispār ir nelāgas aizdomas – es jums tajās tomēr
atzīšos -, ka divas tā saucamās labējās jeb nacionālās partijas var šodien
tik braši izrunāties tikai tāpēc, ka Saeimā pietiks to atbildīgi domājošo
deputātu vairākuma, lai nobalsotu par likumprojekta tālāku virzību, jo īstenībā
jau daudzi no mums ļoti labi saprot, ka robežlīgums ir vajadzīgs.

Un vēl. Kāpēc mēs tik ļoti koncentrējamies tikai uz savas valsts
tiesiskās pēctecības pētīšanu? Kā ir ar tās valsts tiesisko pēctecību, kura
1920.gadā parakstīja Miera līgumu? Vai šodienas Krievija, Putina Krievija, ir
toreizējās Krievijas – Ļeņina Krievijas – tiesiskā pēctece? Varbūt tā ir tās
valsts pēctece, kura… (Zālē troksnis, starpsaucieni.) Varbūt tā ir tās
valsts pēctece, kura 1940.gadā šo pašu 1920.gada Miera līgumu pārkāpa?

Es vairāk sliektos uz to, ka tā pavisam droši ir Jeļcina atjaunotā
Krievija, kura 1991.gadā drosmīgi atzina – un bija viena no pirmajām pasaules
valstīm, kas atzina! – Latvijas atjaunoto neatkarību, kurai toreiz bija tikai trīs
dienas. Un tikai pēc tam, godātie kolēģi, nāca toreizējo divpadsmit Eiropas
Savienības dalībvalstu atzīšanas vēstule. Un daudz vēlāk, 2.septembrī, – Buša,
seniora, ASV paziņotā atzīšana. Un vēl pēc tam – ļoti negribīgā piekrišana no
Gorbačova PSRS (tas bija jau 6.septembris).

Jūs daudz esat jautājuši, kāpēc robežlīgums ir jāparaksta
tieši tagad. Tieši tagad tas jāparaksta tāpēc, ka tieši pašlaik, kad kopš Latvijas
pievienošanās Eiropas Savienībai un NATO jau ir pagājis zināms laiks, ir pienākusi
faktiski pirmā reize mūsu nesen atjaunotās neatkarības vēsturē, kad mēs varam
pilnīgi brīvi, neatkarīgi ne no vienas valsts, vai tā būtu draudzīga vai mazāk
draudzīga, neatkarīgi ne no vienas valsts spiediena, paši lemt par to, kas mums būtu
jādara un kurā brīdī tas būtu jādara. Taču diskusiju gaita šodien, man par lielu
izbrīnu, liecina par to, ka mēs tā vietā arvien mēģinām meklēt sazvērestības,
slēptus motīvus un pat nodevības tā vietā, lai beidzot kā brīvas un pilnīgi
neatkarīgas valsts suverēni deputāti apzinātos, ka atbildība un laika izvēle ir
tikai un vienīgi mūsu pašu rokās. Jautājums ir tikai, vai mēs esam šīs atbildības
cienīgi.

Un, godātie kolēģi, nu nemānīsim taču sevi, ka mēs šodien kaut
ko kādam atdodam! Ak, ja mums būtu tas vispār iespējams! Mēs šodien negrozām
Latvijas robežas, un līdz šim arī neviens Latvijas valstsvīrs un neviena valdība nav
grozījusi Latvijas robežas. Un šādā sakarā piesaukt Satversmi – tā ir vienkārši
cilvēku muļķošana. Latvijas robežas ir grozījusi vēsture un lielvaras.

Jā. Vēsture mūsu zemei un tautai nav bijusi no vienkāršākajām,
bet ar vēsturi diez vai vajag stīvēties, un vēsturi jau nu noteikti nav iespējams
mainīt. Jā, no vēstures var ciest, bet no vēstures var arī mācīties. Un man
gribētos, lai mēs šodien mazāk no tās ciestu un vairāk spētu mācīties.

Es jau mēģināju skaidrot, ka mēs šodien tiešām nemēģinām
mainīt Latvijas robežas un, manuprāt, neliekam to darīt arī savai valdībai, jo
robežas atrodas tieši turpat, tajā pašā vietā, kur tās atradās jau gadu desmitiem
ilgi. Jā, diemžēl turpat, kur tās bija 1990., 1991., 1995., 1997. un arī 2005.gadā.
Šādā ziņā nu tik tiešām ar šodienas likumu nekas netiek mainīts. Mēs vienkārši
šodien, pirmajā lasījumā atbalstīdami likumprojektu, mēģinām valdībai uzdot
starptautiski pieņemtā, tradicionālā un zināmā mērā arī jau starptautiski
saskaņotā veidā pateikt vai, Satversmes vārdiem sakot, noteikt, ka robeža faktiski
tur arī atrodas. Un tieši to jau arī mūsu pamatlikums ar savu 3.pantu paredz.

Jā, Visvaldis Lācis, vērtējot Valsts prezidentes un Ministru
prezidenta runas, atļāvās piesaukt Makiavelli un jēdzienus „vara” un „spēks”
minēja negatīvā kontekstā. Manuprāt, vislielākā latviešu problēma ir tā, ka mums
ir tik īsa pašiem savas valsts administrēšanas pieredze. Astoņus gadsimtus jēdzieni
„vara” un „spēks” ir tikuši asociēti ar svešu varu un svešu spēku. Un tagad,
pēc tik daudziem gadsimtiem, mūsu griba un ļoti labvēlīgie vēsturiskie apstākļi
beidzot ir devuši mums unikālu iespēju padarīt šos jēdzienus „spēks” un
„vara” par pozitīviem jēdzieniem un tādiem, kas piemīt mums pašiem.

Taču šie jēdzieni nekādā gadījumā paši par sevi nav pretrunā
nedz ar tiesiskumu, nedz ar morāli. Un šodien, godātie kolēģi, es neesmu dzirdējusi
nevienu tik pārliecinošu argumentu, lai es mainītu savu viedokli par to, ka mēs
šodien savu varu un politisko gribu izmantotu mazāk morāli vai mazāk tiesiski, nekā
to vēlētos cilvēki, kas mūs ir ievēlējuši.

Tāpēc izmantosim šo vēstures doto vienreizējo iespēju un
rīkosimies atbildīgi!

Un vēl. Mums, latviešiem, tik tiešām dīvainā kārtā vienmēr ir
bijis vieglāk izšķirties par nopietniem lēmumiem brīžos, kas ir kritiski. Un varbūt
tieši šobrīd ir pienācis piemērots brīdis mācīties pieņemt atbildīgus lēmumus
arī tādos brīžos, kas nav kritiski, kad nav jāiztur ārējs spiediens vai jāsastopas
ar nopietniem iekšpolitiskiem riskiem.

Jā, Zaķa kungs, Latvijas un Krievijas robežlīgums nav vienīgais
solis, kas sperams Latvijai un vēl jo vairāk Krievijai, lai mūsu, abu valstu,
attiecības nestu mūsu tautām drošību un labās kaimiņattiecībās balstītus
ekonomiskos sakarus!

Tas tiešām nav vienīgais solis, bet tas ir nepieciešams, lai mēs
savā attīstībā virzītos uz priekšu, nevis mīņātos, ilgstoši mīņātos,
strupceļā vai raudzītos vienīgi atpakaļ. Valdība piedāvā šo soli spert pietiekami
demokrātiski un mūsu likumos un Satversmē balstītā korektā procedūrā. Tā
neizslēdz arī tautas nobalsošanu, un no tā jau neviens arī nebaidās. Un nemāniet,
lūdzu, godātie deputāti, cilvēkus, ka bez tautas nobalsošanas šādas lietas nevar
izšķirt! Tieši jautājumi par ārējām robežām konkrēti nav izšķirami
referendumā. Savukārt valdības piedāvātajā risinājumā tas jau ir viens no
iespējamajiem attīstības scenārijiem. Taču, lai līdz tam nonāktu, šī procedūra
ar kaut ko ir jāuzsāk.

Godātie kolēģi! Nobeigumā es gribu teikt vienu: politikā
simtprocentīgu garantiju nav. Nekad nepienāks tāds brīdis, kad robežlīguma
jautājumā mums kāds no malas, vai tā būtu Brisele, vai Maskava, vai Vašingtona, vai
nezin kas vēl, dotu šādas garantijas. Politika ar to jau arī atšķiras no finansēm
un no jurisprudences, ka tajā daudz ko nosaka griba, izlēmība un spēja īstenot
nolemto. Tāpēc aicinu kolēģus paust savu gribu pilnvarot valdību un ļaut tai
pierādīt savu spēju īstenot nolemto.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Pirms turpinām debates, mums
jālemj par desmit deputātu – Kučinska, Rubeža, Porieša un citu deputātu – iesniegumu
par to, ka mēs turpinātu izskatīt bez pārtraukuma jautājumus, kā mēs nolēmām, –
līdz darba kārtības 23.punktam. Vai ir kolēģiem iebildumi? (Starpsaucieni no
zāles: „Nav!”) Nav iebildumu. Tātad turpinām darbu bez pārtraukuma.

Nākamais debatēs ir pieteicies deputāts Einars Repše. (Aplausi.)

E.Repše (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātie klātesošie! Kalvīša kungs! Mēs šodien vērtējam
līgumu, ko Latvija grasās parakstīt ar Krieviju. Vērtējam līgumu, ko Kalvīša
valdība grasās parakstīt ar Krievijas valdību, nevis likumu, ko šodien grasāmies
pieņemt pēc Kalvīša kunga ierosinājuma! Jo šim likumam ir sekundāra nozīme.
Galvenais diskusiju objekts šodien ir līgums, kādu Latvijas valdība grasās slēgt ar
Krieviju. Un līdz ar to mums tas ir arī jāvērtē kā līgums. Un jāvērtē šā
līguma tiesiskie aspekti un lietderības aspekti. Pie tiesiskajiem aspektiem pieder
tādas lietas kā, piemēram, tā saucamā „mazā druka” – tas, ka mēs, slēdzot
šo līgumu, neparakstāmies zem kaut kā tāda, zem kā mēs varbūt nemaz negribam un
neesam domājuši parakstīties; ka mēs nepiekrītam kaut kam tādam, kam īstenībā
nemaz neesam gribējuši piekrist, un ka neatsakāmies no kaut kā tāda, no kā mēs
īstenībā nemaz neesam gribējuši atteikties. Un, lai izvērtētu šādus līguma
tiesiskos aspektus (nevis lietderības aspektus, jo par lietderības aspektiem mēs varam
vairāk vai mazāk paši spriest, ko mēs gribam!), šos tiesiskos aspektus tomēr labāk
ir uzdot izvērtēt juristiem, profesionāļiem, šinī gadījumā – starptautisko
tiesību ekspertiem un speciālistiem. Un jāteic, ka Latvijai, dažādām Latvijas
valdībām ir bēdīga pieredze šajā jomā. Nevienu nevainojot (pasarg Dievs mūsu
kaimiņus!), atgādināšu, ka dažas mūsu valdības un ierēdņi un politiķi
sākotnējā posmā pieļāva it kā nenozīmīgu kļūdu attiecībās ar Lietuvu,
runājot par mūsu jūras robežu. It kā neliels pārpratums, kļūda, un tad vēl dažas
kļūdas, un rezultāts ir tas, ka mēs arvien vēl nevaram atrisināt jautājumu par
jūras robežu ar Lietuvu. Līdzīgi mēs vienu dienu pēkšņi pamostamies un izlasām
avīzēs, ka mums vairs nepieder, tas ir, mūsu jūras teritorijai vairs nepieder, bezmaz
vai puse Rīgas jūras līča. Un igauņi vienā mierā paziņo, ka viņi savu taisnību
ir gatavi prezentēt arī starptautiskajā tiesā. Un viņiem acīmredzot ir taisnība, jo
viņi ir konsultējušies ar atbilstošiem ekspertiem. Mēs to esam nogulējuši.

Šinī gadījumā juristi, kuri patlaban konsultē valdību un it kā
dod padomu pašlaik strauji virzīties uz priekšu ar Vovera kunga parafētā līguma
noslēgšanu ar Krievijai izdevīgiem nosacījumiem… īstenībā šie juristi, šķiet,
maina savu viedokli uz diametrāli pretējo pusi aptuveni reizi gadā vai arī šobrīd
daudznozīmīgi klusē, aizkulisēs dodami signālus, ka īstenībā nebūt nepiekrīt
valdības piedāvātajam variantam un visam tam, kas tajā tiek teikts.

Nav īsti skaidrs (lai neteiktu vairāk) arī jautājums par līguma
atbilstību Satversmei. Vēl vairāk! Kā jums šodien apliecināja lielāka daļa
juristu, tad viņi uzskata, ka šeit ir nopietnas problēmas ar Latvijas Satversmi.
Pilnīgi noteikti šeit ir problēmas ar Latvijas Republikas Konstitucionālo likumu, ar
4.maija deklarāciju par neatkarības atjaunošanu, kuras 9.pants skaidri un gaiši uzdod
visām Latvijas valdībām (toreizējai un tagadējai) Latvijas Republikas attiecības ar
PSRS un vēlāk arī ar Krieviju veidot uz joprojām spēkā esošā 1920.gada 11.augusta
Miera līguma pamata. Un, kā šodien apliecināja Rasnača kungs, tad arī Vovera kungs
savā laikā, šķiet, ir diezgan brīvi interpretējis valdības doto pilnvarojumu.

Tātad šāda mums ir situācija šobrīd tieši ar līguma tiesisko
pamatu. Te jāpaskaidro, ka vienīgais gadījums, kad valdība patiešām mēģināja
ņemt vērā starptautiski pieredzējušu ekspertu padomu, kā atrisināt šo problēmu,
kā novērst līguma projektā diemžēl esošās konstitucionālās problēmas, kā
neparakstīties zem tā, zem kā mēs īstenībā negribam parakstīties… Šis variants
bija skaidri un gaiši piedāvāts un starptautiskajā praksē praktizēts: pievienot
vienpusēju deklarāciju, ko arī Kalvīša kunga iepriekšējā valdība mēģināja
īstenot, bet, jāsaka, diemžēl neprofesionāli un neveiksmīgi.

Pirmām kārtām par šo deklarāciju priekšlaicīgi tika izbazūnēts
presei, un arī netika brīdināti pa diplomātiskajiem kanāliem mūsu partneri par
šāda risinājuma gaitu. Nu un visa iepriekš teiktā rezultātā tas deva iespēju otrai
pusei attiecīgi noreaģēt un atteikties no līguma parakstīšanas. Tas diemžēl bija
neveiksmīgs ekspertu piedāvātā risinājuma īstenošanas variants.

Nu tad ir jāmeklē citi varianti, kā novērst konstitucionālās
problēmas, kā novērst citas tiesiskās problēmas, kā parakstīt abām pusēm
izdevīgu robežlīgumu ar Krieviju, ja reiz šis variants ir izgāzts, vai arī tas
varbūt ir jāmodificē. Tomēr katrā ziņā tas ir valdības uzdevums – atrast šo
risinājumu. Šodien piedāvātais likums nav tāds risinājums. Paskaidrošu – kāpēc.

Tāpēc, ka ir galīgi vienalga, ar kādu motivāciju, ar kādu likumu
vai ar kādiem likumiem mēs uzdodam valdībai parakstīt līgumu. Svarīgs ir tikai tas
līgums, kuru valdība parakstīs. Un šinī gadījumā ir ļoti svarīgi, vai līgumam
klāt būs pievienota deklarācija vai kāds cits līdzīgs akts vai nebūs.

Ja kaut kas tiek pievienots līgumam, kaut arī vienpusēji, tad tas ar
šo līgumu veido neizjaucamu un neatņemamu kopumu. Ja šāda deklarācija netiek
pievienota, tad tādā gadījumā tās vienkārši nav.

Vēl muļķīgākā situācijā mēs esam nonākuši tāpēc, ka reiz
mēs, kā jau es teicu, neveiksmīgi šo deklarācijas variantu mēģinājām pievienot,
un šis līgums acīmredzot nepietiekamas ieklausīšanās ekspertu padomos dēļ un
valdības profesionālisma trūkuma dēļ tika izgāzts, jo eksperti toreiz ļoti labi
piedāvāja tieši precīzu risinājumu, kā šo deklarāciju var pievienot tā, lai
nedotu pretējai pusei iespēju atteikties.

Un tagad paskatīsimies, kas tad īsti ir pateikts šajā
deklarācijā, kuru Krievija ir ļoti labi uztvērusi un sapratusi, ka tā viņiem nav
īsti apmierinoša un tāpēc noraidījusi. Kāpēc Krievija to ir noraidījusi, un kas
tad šādā deklarācijā ir pateikts tik svarīgs? Nu tur ir svarīgas faktiski tikai
divas lietas: pirmā ir tā, ka Latvija paziņo, deklarē, ka ar šā līguma 1.pantu tā
saprot atbilstoši pielikumiem dokumentēto un tehniski aprakstīto de facto funkcionējošo
robežlīniju, bet nevis starptautiskos līgumos atzītu un pastāvošu robežu.

Un otra. Latvija vienpusēji deklarē, ka šis līgums nemazina un
neatņem Latvijas valstij un tās pilsoņiem starptautiskajās tiesībās, tajā skaitā
1920.gada 11.augusta Miera līgumā atbilstoši starptautiskajām tiesībām Latvijas
noteiktās tiesības un prasības.

Tātad Latvija ar šo atrunu paturētu sev šādas tiesības. Un tieši
tas nepārprotami ir nepieņemams Krievijai, bet nu tas ir vajadzīgs un pieņemams mums.
Mēs gribam slēgt šādu līgumu.

Tagad, ja mēs šo deklarāciju atsaucam un līgumu parakstām bez
šīs deklarācijas, vai to nevar iztulkot īstenībā taisni pretēji – tā, ka līdz
ar to Latvija atsakās no savām starptautiskajās tiesībās noteiktajām prasībām un
iespējām nākotnē.

Un es izsakos ļoti piesardzīgi, lai manu šodienas uzstāšanos
nevarētu izmantot pret Latvijas valsti eventuālajā tiesvedībā nākotnē, ka pastāv
iespēja šo traktēt tādā veidā, ka mēs esam atteikušies no kaut kā, nevis –
taisni pretēji! – ka mēs gribējām šīs tiesības pieteikt, paturēt.

Lūk, daži no līguma tiesiskajiem aspektiem un argumentācija,
kāpēc bez papildu deklarācijas, ko pievieno kaut vai vienpusēji, bet tomēr pievieno
līgumam, vai bez kāda līdzīga akta – un tas nav mūsu šodien apspriežamais
likums… ka bez tā šis līguma projekts nav ne tiesiski, ne arī no lietderības
aspektiem mums izdevīgs.

Tālāk par lietderības aspektiem. Redziet, toreiz, kad mēs vēl
nebijām iestājušies ne Eiropas Savienībā, ne NATO, bet bijām objektīvi
ieinteresēti jebkādā veidā atvieglot mūsu iestāšanos… toreiz, protams, Latvijas
valsts bija vairāk ieinteresēta šā robežlīguma ātrākā noslēgšanā. Un,
iespējams, ka, ja mēs toreiz, parakstot šo robežlīgumu, būtu bijuši mazlietiņ
elastīgāki klātpievienotās deklarācijas uzstādījumos, tad mums ne prātā nenāktu
(un šeit es runāju kā premjerministrs, kurš tajā laikā risināja arī
starptautiskās sarunas)… tad mums ne prātā nenāktu ignorēt starptautisko tiesību
ekspertu padomus Latvijas valdībai, ka šāds līgums – bez papildus pievienotas
deklarācijas – nebūtu gluži Latvijas interesēs un mums… Mēs nekad un nevienā
brīdī neesam apsolījuši, ka mēs no jebkādām… no patlaban spēkā esošiem
starptautiskiem līgumiem izrietošām tiesībām būtu atteikušies vai būtu gatavi
atteikties.

Šodien pēc būtības mēs diskutējam par to, ka, iespējams,
Latvijas valdība grasās parakstīt robežlīgumu, kurā mēs uz mūžīgiem un galīgiem
laikiem atsakāmies ne tikai no teritorijas, kas veido divus procentus no mūsu
teritorijas, bet arī, iespējams, no jebkurām iespējamām prasībām nākotnē par
kompensāciju attiecībā uz šo teritoriju vai uz citām okupācijas radītajām sekām.

Iespējams – un es atkal, kolēģi, izsakos vienkārši piesardzīgi!
-, ka ar šo mēs faktiski anulējam 1920.gada 11.augusta Miera līgumu. Nu tas ir
neredzēts brīnums, ka kāda valsts labprātīgi būtu gatava atteikties nevis no
strīdus teritorijas, bet no starptautiskos līgumos apstiprinātas teritorijas, par ko
īstenībā pasaulē neviens nešaubās, pretī nesaņemot gandrīz neko. Pilnīgi neko!

Vecāki ļaudis, kas parasti ir apveltīti ar dzīves gudrību, arī
šinī gadījumā saka: „Nu kur mums patlaban ir tik ļoti jāsteidzas?” Patlaban
objektīvi izskatās, ka robežlīguma ātrā noslēgšanā vairāk ir ieinteresēta
Krievija, nevis Latvija, un izskatās, ka šobrīd tas virziens, kāds tas patlaban ir
redzams mūsu valdības plānos, ir pilnībā pieņemams un izdevīgs Krievijai, bet tas
nebūt nav pats izdevīgākais iespējamais risinājums Latvijas valstij.

Mums nav jāsteidzas! Mēs varam pastrādāt vēl vairāk, lai
noslēgtu abām pusēm sabalansēti izdevīgu robežlīgumu – un to var izdarīt arī
parafētā robežlīguma ietvaros, kur mēs nekādā veidā neesam maldinājuši ne
toreiz, ne arī tagad savus starptautiskos partnerus -, ieklausoties starptautiskajos
ekspertos, kā pareizi atrisināt dažas no norādītajām ļoti nopietnajām tiesiskajām
un arī izdevīguma problēmām.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs runās ārlietu ministrs Artis
Pabriks.

A.Pabriks (ārlietu ministrs).

Dāmas un kungi! Šodien visu dienu mūsu parlamentā norisinās
pirmās ārpolitiskās debates, tāpēc ir saprotams, ka bieži vien pirmos kaķēnus
slīcina, un tāpēc ne vienmēr mēs no šīm debatēm varbūt varam sagaidīt
simtprocentīgi to, ko mēs būtu vēlējušies sagaidīt, it sevišķi vēl ņemot vērā
arī to, ka šajās debatēs mēs bieži izdzirdējām daudzas un dažādas domas, kas
varbūt tādās valstīs, kur demokrātija un parlamenta vara ir bijusi daudz
ilglaicīgāka nekā mūsu valstī, vairs nesaistās ar šīm lietām. Un šeit es
gribētu pasacīt par tādām lietām kā kliedzieniem, dzeju, revolūcijām, kas lielā
mērā liek domāt, ka tomēr vismaz daļa mūsu opozīcijas… ne visi, bet daļa mūsu
opozīcijas pasauli joprojām redz tikai melnā vai baltā krāsā.

Manuprāt, mēs lielu daļu šodienas laika diemžēl esam pavadījuši
nevis pragmatiskās debatēs, bet risinājuši psiholoģiskas dabas jautājumus un
mēģinājuši kaut kādā veidā mūsu pieredzi no ekstrēmā sporta attiecināt arī uz
politiku.

Es domāju, ka demokrātiskā valstī ekstrēmām domām politikā
īsti nebūtu vietas, bet tas nu lai paliek jums pārdomām!

Attiecībā uz pašu šo robežlīguma tēmu. Es jau savā
iepriekšējā uzstāšanās reizē minēju, ka mūsu kaimiņvalsts Igaunijas prezidents
Ilvess savā intervijā patiesībā ir devis vismaz netiešu padomu arī mums, tāpēc es
atļaušos jums ļoti īsi nocitēt to, ko viņš atbild mūsu žurnālistam, kurš prasa:
„Kā jūs vērtējat šīs pašreizējās debates Latvijā?” Un Ilvesa kungs saka
ļoti vienkārši: „Lai ratificētu robežlīgumu, nerakstiet nekādas preambulas. Tā
ir vienīgā vērā liekamā politiskā mācību stunda. Igaunijas parlamenta līgumam
klātrakstītā preambula bija vienīgais iemesls, kāpēc Krievija līgumu atsauca. Mums
ir jāpriecājas…” Šeit es brīvā valodā to pārstāstu… „Mums ir jāpriecājas
par katru sasniegumu, ko mēs varam izdarīt.” Un, Ilvesaprāt, ir daudz svarīgāk
nevis svinēt 1920.gada Tartu Miera līgumu mājās reizi gadā, bet sasniegt kaut ko
reālu – parakstītu robežlīgumu.

Tas ir tas valdības piedāvājums, par kuru mēs šodien gribējām
dzirdēt labējās opozīcijas vai, teiksim tā, Latvijas „Jaunā laika” kā
opozīcijas domas. Taču „Jaunais laiks” šeit ļoti daudz runāja par referendumu, un
mēs arī centāmies izprast, kāda tad ir jūsu pozīcija. Taču diemžēl mēs joprojām
neesam saņēmuši atbildes uz diviem jautājumiem.

Pirmais jautājums: ja jūs tiešām vēlaties referendumu – un mums
kā koalīcijas pārstāvjiem, kā valdības pārstāvjiem nav nekas pret referendumu -,
tad kādā ceļā jūs to iedomājaties veikt?

Un otrais jautājums, uz kuru mēs neesam dzirdējuši jūsu frakcijas
atbildi, ir šāds: kā jūs aicināsiet Latvijas vēlētājus šajā referendumā balsot?
Un nemēģiniet aizslēpties aiz demonstrantu plakātiem, bet pasakiet, kāds ir jūsu
viedoklis šodien! Pasakiet, vai jūs gribat saglabāt kādas pretenzijas pret Krieviju (No
zāles dep. A.K.Kariņš: „Mums nav pretenziju!”) vai negribat saglabāt šīs
pretenzijas! Vai jūs vēlaties kaut ko atgūt vai nevēlaties neko atgūt? Vai jūs
piekrītat nostiprināt de iure faktisko robežu – tādu, kāda tā ir, – vai
jūs to negribat? Jo ir ļoti vienkārši… Kalnietes kundze, arī jums bija cita runa,
kad jūs bijāt ministre. (Aplausi.)

Kas attiecas uz politiķiem, es domāju tā: ja jūs gribat būt
nobrieduši politiķi (un es domāju, mums par tādiem ir jāmācās būt), tad mēs
nevaram atstāt šo jautājumu tikai balsotāju ziņā. Mums ir jārāda priekšzīme! Un
mēs aicinām arī jūs ar savu balsojumu šodien rādīt šo priekšzīmi. Ja jūs esat
gatavi risināt praktiskas lietas, tad, lūdzu, dariet to!

Un vēl viena piebilde Circenes kundzei. Paldies par daudzajiem
uzdotajiem jautājumiem. Jūs runājāt par puspatiesībām, lai gan patiesībā es
nedomāju, ka mums šeit bija runa par puspatiesībām. Mums bieži šeit bija runa par
nezināšanu. Ja mēs runājam par Karlu Biltu, tad jūs atsaucāties uz viņa interviju
avīzē, kas, protams, ir piedodami, bet es atsaucos uz viņa oficiālo vēstuli, kurā
viņš ļoti skaidri un gaiši pasaka savu pozīciju par to, ka Zviedrija mūs atzina
tajās robežās, kurās mēs pašreiz de facto dzīvojam. Tā ka tas nav
pārmetums, bet tas ir vienkārši precizējums.

Paldies jums. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs runās deputāts Jakovs Pliners. (No
zāles: „Sabiedrotie!”)

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Ministru prezidenta kungs! Ministri! Godātie
deputāti! Mēs šodien debatējam par ārkārtīgi svarīgu likumprojektu – par
pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas
Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts
robežu. Nesaprotama ir valdošo partiju, atvainojiet, divkosība un dubultie standarti
šajā jautājumā. Ilgus gadus ārzemēs jūs paudāt vienu viedokli, savukārt mūsu
valstī – pavisam citu viedokli. Iestājoties NATO un Eiropas Savienībā, mūsu
ārlietu ministri un premjeri apgalvoja, ka Latvijai nav teritoriālu pretenziju pret
Krieviju, ka robežlīguma noslēgšana ar Krieviju ir tikai tehnisks jautājums un ka tas
drīzumā tiks nokārtots.

Šeit, Latvijā, jūs visu laiku runājat par pagājušajā gadsimtā
1920.gadā noslēgto Miera līgumu starp Latviju un Padomju Krieviju, šeit, Latvijā,
jūs visu laiku apgalvojat, ka Abrene jeb Pitalova juridiski joprojām pieder Latvijai un
ka par to ir jācīnās.

Pirmkārt, 1920.gada Miera līgums tika noslēgts ar Padomju Krieviju,
kas tobrīd nebija starptautiski atzīta. Tas tika noslēgts ar tobrīd nelikumīgo
Ļeņina valdību, jo likumīgā bija padzītā Kerenska valdība.

Otrkārt. Pēc tam notika jums zināmā Potsdamas konference, Jaltas
konference, 1975.gada Helsinku Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas apspriede,
kuru laikā faktiski tika atzītas pēc Otrā pasaules kara izveidojušās robežas.
Iedomājieties, kas tagad notiktu Eiropā, ja sāktos robežu pārskatīšana! Haoss, kas
varētu beigties pat arī ar karu! De facto Pitalova jeb Abrene mums nepieder. Vai
tā mums pieder de iure – tas ir strīdīgs jautājums. Varbūt tiešām mums
prātīgāk būtu atteikties no de facto nepiederošiem diviem procentiem Latvijas
teritorijas un uz mūžīgiem laikiem nostiprināt faktiskās Latvijas robežas, tātad uz
mūžīgiem laikiem saglabāt 98 procentus mūsu valsts teritorijas?

Jūs zināt, ka Latvijas un Krievijas robežlīguma projekts, kurā ne
vārda nav teikts par Abreni, tika parafēts gandrīz pirms desmit gadiem
tēvzemieša – Krasta kunga valdības laikā. Jums ir zināms, ka šo līgumu
varēja parakstīt jau pirms pusotra gada, bet sakarā ar attiecīgo Ministru kabineta
deklarāciju to izdarīt neizdevās. Toreiz gan premjers Kalvīša kungs, gan ārlietu
ministrs Pabrika kungs apgalvoja, ka deklarācija ir obligāta un ka, nepievienojot šo
deklarāciju, līgumu nekādā gadījumā nedrīkst parakstīt. Šodien premjers un
ārlietu ministrs – tie paši kungi Kalvītis un Pabriks – jau apgalvo, ka bez
deklarācijas var iztikt, taču neviens neuzņēmās atbildību par to, ka robežlīgums
netika parakstīts jau 2005.gadā. Smieklīgi un skumji ir visu to vērot!

Robežlīgums ar Krieviju Latvijai patiešām ir nepieciešams. Tas
vieš cerību, ka uzlabosies attiecības ar kaimiņvalsti pirmām kārtām jau ekonomikas
un energoresursu jomā. Šā līguma parakstīšana pierādīs Latvijas partneriem,
Latvijas sabiedrotajiem Eiropas Savienībā un NATO, ka Latvija prot turēt vārdu. Mums,
frakcijas „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” deputātiem, gan vēl ir
nopietni jādomā, ko no robežlīguma parakstīšanas iegūs Latvijas nepilsoņi, ko
iegūs mūsu vēlētāji, taču virzīties uz priekšu ir nepieciešams.

Daudzi deputāti uzskata, ka robežlīguma slēgšana apšauba Latvijas
valstisko pēctecību. Valsts pēctecība tika apstiprināta jau 1990.gada 4.maija
deklarācijā, un, runājot par šo jautājumu 16 gadus pēc neatkarības atjaunošanas,
mēs demonstrējam savus nepilnvērtības kompleksus.

Es aicinu, neskatoties ne uz ko, šodien nobalsot „par” un iesniegt
priekšlikumus likumprojekta uzlabošanai, izdiskutēt šo jautājumu pēdējā lasījumā
un tad pieņemt galīgo lēmumu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs runās deputāts Boriss
Cilevičs.

B.Cilevičs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Klausoties šīsdienas debates, es atcerējos
citu nesenu svarīgu politisko notikumu Eiropā – Serbijas parlamenta vēlēšanas.
Gandrīz visas partijas gāja uz šīm vēlēšanām ar saukli „Kosovu neatdosim!”, un
tikai viens – liberālās un sociāldemokrātiskās partijas – bloks pauda citu
attieksmi: „Nevar zaudēt to, kā mums nav!” Un tas ir pilnībā piemērojams arī
attiecībā uz Abreni.

Kā mēs varam atdot vai neatdot to, kā mums nav? Jā, mēs varam
apgalvot, ka Abrene pieder mums abstrakti legalistiskajā, virtuālajā realitātē, taču
mūsu izšķiršanās ir ļoti vienkārša: vai mēs gribam rīkoties šādā abstraktā,
virtuālā telpā vai arī gribam reāli ietekmēt reālus politiskos lēmumus.

Ja mēs izvēlamies pirmo variantu, tad tas nozīmē, ka mēs paši
sevi marginalizējam, ka mēs izstumjam paši sevi no reālu politisko lēmumu
pieņemšanas procesa. Un tas nozīmē, ka mūsu vietā reālos lēmumus pieņems citi.

Es ļoti labi saprotu, kāpēc mūsu profesionālie patrioti grib
rīkoties tieši virtuālajā telpā. Tā ir viņu pastāvīgā nodarbošanās –
spekulēt ar vēstures traģēdijām, jo nacionālisti taču visur ir vienādi – gan
Serbijā, gan Latvijā.

Gluži cita situācija ir ar „Jauno laiku”.

Cienījamie kolēģi! Būsim atklāti, es esmu pilnīgi pārliecināts,
ka, ja valdības sastāvs būtu cits un ja „Jaunais laiks” būtu valdībā, tad tikpat
dedzīgi „Jaunais laiks” aizstāvētu šādu vai līdzīgu līgumu.

Vai jūs patiešām uzskatāt, ka, atrodoties opozīcijā, jums nav
nekādas atbildības? Es uzskatu, ka arī opozīcijai ir sava atbildība par valsts
attīstību. Pozīcijas partijas šobrīd patiešām demonstrē atbildības sajūtu. Kaut
gan tiek pieņemts, ka opozīcijai vienmēr jākritizē valdība, es esmu spiests atzīt,
ka valdības partijas šodien demonstrē spēju mācīties, spēju neatkārtot savas
kļūdas. Un tas liecina par Latvijas politiskās elites zināmu brieduma pakāpi.

Es ļoti ceru, ka arī citos svarīgos jautājumos mūsu valdība
demonstrēs tikpat augstu atbildības sajūtu.

Līguma pretinieku argumentācijā ir acīm redzama nopietna pretruna.
Šodien mēs daudz dzirdējām par to, ka vairākās ārvalstīs visas autoritātes
neatzina Latvijas okupāciju un tāpēc šādu līgumu slēgt nevar. Taču tajā pašā
laikā jūs paši runājat par to, ka visas ārvalstis – mūsu draugi, mūsu partneri
– uzstāj uz to, ka mums jāslēdz šis līgums, jāparaksta un jāratificē. Tātad
kaut kur taču ir tā īstā patiesība. Es domāju, ka šī pretruna vislabāk liecina
par to, ka jums nav konsekventas pozīcijas un tiem argumentiem ir tīri politiskas
konjunktūras raksturs.

Es šeit dzirdēju, ka Krievijai šis līgums ir vajadzīgs un tāpēc
valdība to virza. Es nezinu, varbūt Repšes kungam ir labāki kontakti Krievijā un
vairāk informācijas, bet man ir ļoti grūti saprast, kāpēc Krievijai šis līgums ir
vajadzīgs. Es domāju, ka Krievijai ir absolūti vienalga. Jebkurā gadījumā Krievija
rīkosies pēc saviem ieskatiem, neatkarīgi no tā, ko mēs šeit nolemjam. Tātad šis
līgums ir vajadzīgs Latvijas cilvēkiem. Ir vajadzīgs mūsu uzņēmējiem. Ir
vajadzīgs mūsu pensionāriem, kas iegūs lielāku pensiju. Ir vajadzīgs Latgales
iedzīvotājiem… Es to visu neatkārtošu.

Es aicinu jūs rīkoties reālajā politikas telpā! Es aicinu jūs
apzināties savu atbildību un šodien atbalstīt likumprojektu pirmajā lasījumā, un,
apspriežot to otrajā lasījumā, izdarīt nepieciešamos grozījumus, lai novērstu tā
nepilnības!

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamais debatēs runās deputāts Pēteris
Tabūns, otro reizi.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Uzstājoties pirmo reizi, es solīju izteikt
dažus secinājumus šodien sacītā sakarā.

Bet vispirms – trīs replikas. Ļoti, ļoti īsi.

Pētersones kundze, esmu no tiem vīriešiem, kuri ciena sievietes un
mīl sievietes. Esmu normāls vīrietis, un tāpēc šodien es jums neveltīšu skarbus
vārdus, lai gan jūs sarunājāt diezgan lielas dīvainības. Vien piebildīšu, ka bez
LNNK un bez „Tēvzemei un Brīvībai” krievu armija – padomju armija – diez vai
būtu izvesta.

Es atgādināšu, ka jūsu pieminētais deputāts Dobelis bija ar tik
stiprām aknām, ka uzlika rokudzelžus padomju ģenerāļiem. Padomju ģenerāļiem!

Otra replika. Lai nu kam, bet Buzajevam un viņam līdzīgajiem jau nu
gan nebūtu tiesību balsot šodien ne „par”, ne „pret” šo līgumu. Pēc burta
– jā, bet pēc gara – nekādā gadījumā. Labāk nebalsojiet!

Un trešā replika – Kraukļa kungam. (No zāles dep.
V.A.Krauklis: „Nu?”) Jūsu sacītajā jūs alojaties: ar nograuztām kājām nevar
iet! (No zāles dep. V.A.Krauklis „Vienu kāju!”) Var līst vienīgi uz vēdera
– tā, kā mēs šodien to darām Krievijas priekšā. (No zāles dep. V.A.Krauklis:
„Muļķības!”)

Un tagad – tikpat īsi pieci secinājumi. Ir vīri (nesaukšu
vārdā), kuri saka, ka viena lieta esot kaut ko darīt un tas esot labi, otra – neko
nedarīt un tas esot slikti. Bet vai tad var darīt tikai darīšanas dēļ? Draugi
mīļie, slikti darīt ir desmit reiz sliktāk nekā nedarīt neko!

Otrais secinājums. Vai te ir bijusi sacensība ar pierādījumu
spēku? Diemžēl ne. Bet tādai vajadzēja būt, jo tiek uzspiests pazemojošs līgums.

Trešais secinājums. Tas, kas nav loģiski, pārliecinoši
pierādāms, nav atzīstams par stingru patiesību. Ar šo līgumu tā ir, draugi mīļie.

Ceturtais secinājums. Nekal plānus, ja nezini, ko tie nesīs. Tā
taču ir! Nezinām, ko tie nesīs.

Piektais secinājums. Putins mums solīja – ko? Atcerieties! Ēzeļa
ausis. Nu tas ir tikpat kā piepildījies. Ēzeļa ausis mēs saņemsim.

Un vēl viens jautājums. Bet varbūt tas ir barters: mēs – Abreni,
Putins mums – gāzi, naftu un vēl šo to? Ja tā, tad tā arī varētu pateikt skaidri
un gaiši, un var būt, ka mēs saprastu un tik dikti nerunātu.

Un ļoti jauki, ka īlenam no maisa ļāva izlīst Šlesera kungs,
pateikdams, ka jāslēdz šis līgums globālā biznesa dēļ.

Tas ir vismaz godīgi. Nepatīkami, nepieņemami, bet vismaz godīgi.

Lūk, to es jums gribēju pateikt.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Debates slēdzu.

Komisijas vārdā – deputāts Andris Bērziņš (Latvijas Pirmās
partijas un partijas „Latvijas Ceļš” frakcija).

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Vispirms paldies par ļoti
konstruktīvajām, plašajām un labi sagatavotajām debatēm!

Es gribu teikt, ka šīs debates man lielā mērā atgādina Krievijas
armijas izvešanu no Latvijas pirms daudziem gadiem un man nemaz nav brīnums, ka šeit
šajā kontekstā virmo – tāpat kā toreiz virmoja – ļoti daudz dažādu kaislību.

Arī toreiz bija ļoti līdzīga situācija. Bija diskusijas Saeimā,
parlamentā, ļoti daudzi nepiekrita, un faktiski tas risinājums tika atrasts… Vai
zināt, kā tas toreiz tika atrasts? Toreiz bija tā: visus frakciju vadītājus ņēma un
uzaicināja uz Balto namu pie Bila Klintona, viņi uz turieni aizbrauca, ar viņiem
izrunājās, un viņiem izstāstīja, ka šī iespēja noslēgt līgumu par armijas
izvešanu no Latvijas ir absolūti unikāla un, ja ar šo iespēju godātie deputāti
nerēķināsies un to neizmantos, tad situācija var būt pilnīgi neprognozējama.

Es gribu teikt, ka ļoti līdzīga situācija bija Gruzijā. Un savā
veidā tas, kas pašlaik ir noticis Gruzijā, būtu ļoti līdzīgā veidā noticis šeit,
ja mūsu toreizējais parlaments nebūtu par to nobalsojis.

Šeit, mūsu Saeimas Sēžu zālē, klāt ir tikai viens no tiem
frakciju vadītājiem, kuri tolaik bija pie Bila Klintona, – tas ir Māris Grīnblats.
Ja kādam no jums ir interese par to, pajautājiet viņam, un viņš jums pastāstīs.

Un bija otra lieta. Valdis Birkavs, valdības vadītājs, ļoti labi
apzinādamies, ka tajā līgumā ir vesela virkne diskutablu jautājumu, kas ir kompromisi
– kompromisi, uz kuriem faktiski valsts attīstības vārdā ir jāiet -, nedarīja
tā, kā šodien dara Kalvīša kungs, kas lūdz Saeimas pilnvarojumu; Birkava kungs
lūdza Saeimas balsojumu par uzticību valdībai. Viņš šo uzticības balsojumu toreiz
saņēma un ar šo uzticības balsojumu kabatā aizgāja un parakstīja robežlīgumu. Un,
kā mēs tagad, pēc daudziem gadiem, varam pateikt, šis lēmums toreiz bija pareizs:
armija ir izvesta, un mūsu attīstība ir notikusi – notikusi pareizajā virzienā.

Runājot par mūsu šīsdienas diskusiju, es gribu teikt sekojošo.
Šīs diskusijas laikā man diezgan nepārprotami kļuva skaidrs, ka šādas
parlamentāras debates mūsu parlamentā vajadzētu veikt vairāk un plašāk, iespējams
arī par daudziem citiem jautājumiem, ne tikai par šo, jo faktiski šādām politiskām
diskusijām būtu jābūt, tā teikt, zināmai sastāvdaļai normālā parlamentārā
darbībā.

Godīgi teikšu – gribu pateikt jums visiem paldies par debašu toni
un par konstruktīvismu šajās debatēs, un arī par priekšnesumiem, par
demonstrēšanu, kā debatēs ir jāuzstājas un kā debatēs ir jārunā, lai tevi
sadzirdētu un lai tevī ieklausītos. Es domāju, ka Gravas kunga spilgtais priekšlikums
ar tādiem ļoti spēcīgi veidotiem uzsvariem bija tāds… nu, kaut kas tāds diezgan
nedzirdēts Latvijas parlamentā.

No otras puses, es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Lāča kungs
netaisījās nevienu apvainot, teikdams, ka zālē ir cilvēki, kas kalpo kādiem citiem
svešzemju spēkiem, ekonomiskiem spēkiem un tā tālāk. Man liekas, ka no šādām
lietām tā kā vajadzētu varbūt nākamo debašu kontekstā mēģināt izvairīties. Man
liekas, ka arī Zaķa kunga (No zāles dep. Dz.Zaķis: „Bija ļoti labi!”)
nemitīgās norādes ar kādu izslietu pirkstu kādā nenoteiktā virzienā brīžiem ar
vienu, brīžiem ar otru roku… ka arī tās varbūt nav tā īsti piederīgas pie
parlamentāro debašu kultūras. Taču jāteic, ka mēs visi mācāmies un nākotnē
droši vien būs labāk.

Godājamie kolēģi! Diskusijā jeb debatēs faktiski izkristalizējās
divi viedokļi: viens viedoklis – ka būtu jāatbalsta valdības piedāvātais
risinājums, otrs viedoklis – ka valdības piedāvātais risinājums nav jāatbalsta; ka
kaut kas ir jāgaida vai vēl par kaut ko ir jārunā.

Godājamie kolēģi! Gribu teikt, ka valdības piedāvātais variants
ir tieši tas, ar kura palīdzību var nodrošināt plašu sabiedrības līdzdalību šā
jautājuma apspriešanā, un es esmu pat gandarīts, ka jūs, godātie kolēģi deputāti,
balsojot par steidzamību, nenobalsojāt… nepanācāt divas trešdaļas… Es gribu
teikt, ka tas ir ļoti labi, jo tādējādi visiem tiem, kuri uzskata, ka viņi varētu
iesniegt Saeimai un Valsts prezidentam priekšlikumu par referendumu, par tautas
nobalsošanu, tas tagad ir iespējams. Divu mēnešu laikā ir jāsavāc noteikts skaits
parakstu, šie paraksti ir jāiesniedz, un referendums būs. Tas būs pēc būtības –
par vai pret pilnvarojumu valdībai parakstīt šo līgumu. Tā ka es domāju, ka šeit
šī demokrātija taisni ar šo valdības piedāvājumu ir visvairāk parādīta jeb
nodemonstrēta.

Godājamie kolēģi! Es esmu gandarīts, ka diskusijā praktiski
pierādījās, ka Latvijas valsts pēctecībai nav nekāda apdraudējuma šā līguma
parakstīšanas kontekstā. Tāpat es esmu gandarīts, ka faktiski visās šajās
diskusijās bija jūtama politiskā griba kaut ko darīt un rīkoties. Mani nedaudz
samulsināja tas, ka pārāk maz vietas, man liekas, deputāti atvēlēja iespējamajai
ekonomiskajai sadarbībai un iespējamajiem ekonomiskajiem labumiem, ko Latvija varētu
gūt, ja ar šo līgumu robežattiecības ar Krieviju tiktu sakārtotas, taču acīmredzot
tas būs kāds nākamās mūsu diskusijas temats.

Godājamie kolēģi, vēlreiz paldies visiem par līdzdalību
diskusijās! Domāju, ka tās bija ļoti produktīvas. Aicinu balsot par valdības
iesniegto likumprojektu!

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, balsosim par likumprojekta „Par
pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas
Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts

robežu” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 68, pret – 26, atturas – nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā
pieņemts.

Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu un laiku
likumprojekta izskatīšanai Saeimā otrajā lasījumā. Lūdzu ieslēgt mikrofonu
deputātam Andrim Bērziņam no Latvijas Pirmās partijas un partijas „Latvijas
Ceļš” frakcijas!

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamie kolēģi! Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – rīt no
rīta līdz pulksten 9.00. Savukārt izskatīšanas datums – 8.februāris.

Sēdes vadītājs. Priekšlikumu iesniegšanas termiņš – rīt līdz
pulksten 9.00, izskatīšana – 8.februārī.

Godātie kolēģi, lūdzu uzmanību! Pirms mēs turpināsim spriest par
priekšlikumu iesniegšanas termiņu, daru zināmu, ka mēs esam saņēmuši piecu
deputātu iesniegumu. Man šeit ir grūti parakstus salasīt, bet dažus es
pazīstu… Šadurskis, Repše un citi deputāti lūdz, pamatojoties uz Saeimas kārtības
ruļļa 142.pantu, izdarīt pārbalsošanu par šā likumprojekta pieņemšanu pirmajā
lasījumā, jo balsojumā nepiedalījās vairāki reģistrējušies deputāti. Tātad mums
ir jālemj – pārbalsosim vai nepārbalsosim.

Jautājumā par pārbalsošanu deputāts Kārlis Šadurskis izteiksies
„par”.

K.Šadurskis (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātie kolēģi! Ja jūs paskatīsieties balsojuma rezultātu
izdrukā, tad tur redzēsiet, ka ir balsojis deputāts Urbanovičs… (No zāles:
„Ā-ā! Kur viņš ir?”) Neredzu viņu, bet redzēju Ušakova kungu nobalsojam
Urbanoviča kunga vietā. Ir balsojis arī tas deputāts, kas sēž Orlova kungam blakus,
bet neatrodas šeit. Orlova kungs viņa vietā nobalsoja. Un ir balsojis Dalbiņa kungs
godātās Rugātes kundzes vietā. (No zāles: „Vai! Kauns!”)

Tātad, pamatojoties uz Saeimas kārtības ruļļa 142.pantu (es ceru,
ka esmu pietiekami argumentējis pārbalsošanas nepieciešamību), aicinu veikt
pārbalsošanu.

Godātie kolēģi! Lūdzu, pamēģiniet strādāt godīgi!

Sēdes vadītājs. Vai kāds grib izteikties pret pārbalsošanu?
Neviens pret pārbalsošanu negrib izteikties. Tātad balsosim par priekšlikumu veikt
pārbalsošanu. Balsosim par priekšlikumu veikt pārbalsošanu! Lūdzu zvanu! Balsošanas
režīmu! Balsosim par priekšlikumu pārbalsot! Lūdzu rezultātu! Par – 78, pret – 3, atturas – 1. Tātad veiksim pārbalsošanu – vēlreiz balsosim par likumprojektu.

Godātie kolēģi, uzmanību! Es tātad vēlreiz nolasu, par ko mēs
balsosim: likumprojekts „Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada
7.augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par
Latvijas un Krievijas valsts robežu”. Balsosim par šā likumprojekta pieņemšanu
pirmajā lasījumā! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 65, pret – 26, atturas – nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā pieņemts.

Godātie kolēģi! Mēs tātad esam saņēmuši vienu priekšlikumu
par izskatīšanu: iesniegt priekšlikumus līdz rītdienai, pulksten 9.00 un
likumprojektu otrajā lasījumā izskatīt nākamajā sēdē, tas ir, 8.februārī. Vai ir
citi priekšlikumi? Citus priekšlikumus vēlas izteikt deputāts Krišjānis Kariņš.

Lūdzu, jums vārds!

A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Saeima ir jau balsojusi par steidzamību.
Mīļais Dievs, mums nekas taču nedeg! Ņemsim un vismaz nedēļu gatavosim
priekšlikumus! Debates ir bijušas ļoti garas, un iespējams, ka deputātiem prātā
nāks vēl arī citi priekšlikumi, kuri pagaidām vēl nav sagatavoti. Es piedāvāju, ka
priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir pēc nedēļas – 12.februārī. Un
likumprojektu otrajā lasījumā var izskatīt jau tajā pašā ceturtdienā –
15.februārī.

Sēdes vadītājs. Tātad otrs priekšlikums ir šāds: priekšlikumu
iesniegšanas termiņš – 12.februāris, izskatīšana – 15.februārī.

Godātie kolēģi! Mums ir jābalso par šiem priekšlikumiem. Un
vispirms ir jābalso par tālāko datumu. Tātad vispirms balsosim par Krišjāņa Kariņa
ieteikto: 12.februāris – priekšlikumu iesniegšanas termiņš, un 15.februārī –
izskatīšana. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par deputāta Krišjāņa
Kariņa priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 27, pret – 61, atturas – 1. Šis
priekšlikums nav atbalstīts.

Tātad paliek spēkā otrs priekšlikums. Tātad priekšlikumi ir
iesniedzami rīt līdz pulksten 9.00. Un 8.februārī – izskatīšana. Lēmums
pieņemts. Darba kārtības punkts izskatīts.

Pārejam pie nākamā darba kārtības jautājuma. Likumprojekts „Grozījumi
Nacionālās drošības likumā” (Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru
kabineta noteikumi Nr.32). Otrais lasījums. Likumprojekts ir atzīts par steidzamu.

Nacionālās drošības komisijas vārdā – deputāts Dzintars
Jaundžeikars.

Dz.Jaundžeikars (LPP/LC frakcija).

Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamais Ministru prezident!
Cienījamie kolēģi! Nacionālās drošības komisija ir izskatījusi trīs
likumprojektus, kuri sākotnēji tika pieņemti Satversmes 81.panta kārtībā. Un pirmais
no tiem ir likumprojekts „Grozījumi Nacionālās drošības likumā”.

Strādāsim ar dokumentu Nr.302-B. Kopumā ir saņemti desmit
priekšlikumi.

1. – deputātes Lindas Mūrnieces priekšlikums, kuru atbildīgā
komisija neatbalsta. (No zāles dep. S.Āboltiņa: „Balsot! Mēs prasām balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti pieprasa balsojumu. Lūdzu zvanu!

Balsošanas režīmu! Balsosim par deputātes Lindas Mūrnieces priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 38, pret – 53, atturas – 1. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 2. – deputāta Dzintara Jaundžeikara
priekšlikums. Tas ir daļēji atbalstīts un iestrādāts atbildīgās komisijas
sagatavotajā priekšlikumā Nr.3, kuru atbildīgā komisija ir atbalstījusi. (No
zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu par 2. – deputāta
Jaundžeikara priekšlikumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu!
Lūdzu rezultātu! Par – 4, pret – 53, atturas – 21. Tātad 2.priekšlikums nav atbalstīts.

3. – atbildīgās komisijas priekšlikums. (No zāles:
„Balsot!”) Deputāti pieprasa balsojumu. Balsosim par 3. – atbildīgās
komisijas priekšlikumu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 71, pret – 18, atturas – nav. Tātad 3. – atbildīgās komisijas priekšlikums –
ir pieņemts.

Dz.Jaundžeikars. 4. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Atbildīgā komisija to neatbalsta. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāts prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas

režīmu! Balsosim par 4. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par
Lūdzu rezultātu! Par – 33, pret – 54, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 5. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Atbalstīts komisijā.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst. Prasa balsojumu? Nē. Deputāti
neiebilst.

Dz.Jaundžeikars. 6. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Nav atbalstīts komisijā. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāts prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas
režīmu! Balsosim par 6. – deputāta Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 36, pret – 52, atturas – 1. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 7. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Nav atbalstīts komisijā. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāts prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas
režīmu! Balsosim par 7. – Buzajeva kunga priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 36, pret – 49, atturas – 2. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 8. – deputātes Lindas Mūrnieces priekšlikums.
Komisija neatbalstīja. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāte prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas
režīmu! Balsosim par 8. – Lindas Mūrnieces priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 37, pret – 53, atturas – 1. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 9. – deputāta Buzajeva priekšlikums. Komisijā
nav atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāts prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas
režīmu! Balsosim par 9. – Buzajeva kunga priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 36, pret – 53, atturas – 2. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 10. – Juridiskā biroja priekšlikums. Komisijā ir
atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas
režīmu! Balsosim par 10. – Juridiskā biroja priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 63, pret – 19, atturas – 6. Priekšlikums atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. Lūdzu atbalstīt visu likumprojektu kopumā otrajā
lasījumā.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Lūdzu zvanu! Balsošanas
režīmu! Balsosim par dokumenta (reģistrācijas Nr.162/Lp9) pieņemšanu otrajā,
galīgajā, lasījumā! Lūdzu rezultātu! Par – 54, pret – 38, atturas – 1.
Likumprojekts pieņemts.

Izskatīsim nākamo darba kārtības punktu – likumprojektu „Grozījumi
likumā „Par valsts noslēpumu””. Otrais lasījums.

Likumprojekts tika atzīts par steidzamu.

Nacionālās drošības komisijas vārdā – deputāts Dzintars
Jaundžeikars.

Dz.Jaundžeikars (LPP/LC frakcija).

Strādāsim ar dokumentu Nr.303-B – likumprojektu „Grozījumi
likumā „Par valsts noslēpumu””. Ir saņemti desmit priekšlikumi.

1. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums. Komisijā nav
atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 1.
– Vladimira Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 35, pret – 53, atturas – 1. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 2. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Komisijā nav atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 2.
– Vladimira Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 20, pret – 68, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 3. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Komisijā nav atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 3.
– Vladimira Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 19, pret – 68, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 4. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Komisijā nav atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par
4.priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 20, pret – 69, atturas – nav.
Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 5. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Komisijā netika atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par
5.priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 20, pret – 69, atturas – nav.
Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 6. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Komisijā netika atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par
6.priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 38, pret – 48, atturas – nav.
Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 7. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Komisijā netika atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti piekrīt… Atvainojos, debatēs
pieteicies deputāts Vladimirs Buzajevs.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamie kolēģi! Runāšu ļoti īsi un tikai par vienu
priekšlikumu – par priekšlikumu 12.pantam. Šeit es citēšu: „Pieeja valsts
noslēpumam un tiesības to izmantot sava amata (dienesta) pienākumu veikšanai, ja nav
šā likuma 9.panta trešajā daļā noteikto ierobežojumu, pēc amata ir…” Un
tālāk ir minēti vairāki amati, sākot ar Valsts prezidentu un beidzot ar Korupcijas
novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieku. Mana priekšlikuma būtība ir svītrot
no šā panta tekstu „ja nav šā likuma 9.panta trešajā daļā noteikto
ierobežojumu”. Šie ierobežojumi ir minēti tekstā. Tādi paši ierobežojumi, kādi
tie ir sen neeksistējošās PSRS izlūkdienesta darbiniekam, ir, teiksim, Valsts
prezidentam, kas iesniedzis atteikumu no Latvijas pilsonības, vai arī, teiksim, Ministru
prezidentam, par kuru pārbaudes gaitā ir konstatēti fakti, kas dod pamatu apšaubīt
viņa uzticamību un spēju saglabāt valsts noslēpumu, vai arī, teiksim, attiecībā uz
Valsts kontroles vadītāju ir šāds ierobežojums: „…personai, kura ir
ārstniecības iestāžu uzskaitē sakarā ar alkohola, narkotisko, psihotropo vai
toksisko vielu atkarību”.

Cienījamie kolēģi, no teiktā ir skaidrs, ka visi šie ierobežojumi
nav savienojami ar šiem augstākajiem valsts amatiem, bet, ja tādi ierobežojumi tomēr
ir, tad ir nepieciešams nekavējoties atlaist cilvēku no amata.

Un pēdējais. Starp šiem amatiem ir minēts arī Saeimas deputāta
amats. Ja Saeima pieņems manu priekšlikumu, tad arī Saeimas deputāti automātiski
saņems pieeju valsts noslēpumam, jo ne jau valsts ierēdņi ir tiesīgi lemt deputāta
likteni, bet gan vēlētāji. Tautas deputāts ir vienīgais no visiem šiem amatiem,
kurā viņu ievēlē tieši tauta. Un līdz ar to es uzskatu, ka šis priekšlikums ir
pamatots. Un neņemiet galvā manis paša bēdīgo likteni ar šo pieeju valsts
noslēpumam. Sakarā ar to es lūdzu nobalsot un atbalstīt šo manu 7.priekšlikumu.
Paldies.

Sēdes vadītājs. Debates slēdzu. Vai komisijas vārdā ir kas
piebilstams par 7.priekšlikumu?

Dz.Jaundžeikars. Nē, nav!

Sēdes vadītājs. Nav nekas piebilstams. Tātad lūdzu zvanu!

Balsošanas režīmu! Balsosim par 7. – Vladimira Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 20, pret – 65, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 8. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Komisijā tas netika atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par
8.priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 34, pret – 48, atturas – nav.
Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 9. – Juridiskā biroja priekšlikums. Komisijā ir
atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

Dz.Jaundžeikars. 10. – arī Juridiskā biroja priekšlikums.
Komisijā ir atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas
režīmu! Balsosim par 10. – Juridiskā biroja priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 63, pret – 20, atturas – nav. Priekšlikums atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. Un tagad lūdzu atbalstīt šo likumprojektu kopumā
otrajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, balsosim par dokumenta, kura
reģistrācijas numurs ir 163/Lp9, pieņemšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 51, pret – 38, atturas – 1. Likums pieņemts.

Izskatīsim pēdējo šīsdienas darba kārtības punktu –
likumprojektu „Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā”. Otrais
lasījums. Likumprojekts atzīts par steidzamu.

Nacionālās drošības komisijas vārdā – deputāts Dzintars
Jaundžeikars.

Dz.Jaundžeikars (LPP/LC frakcija).

Strādāsim ar dokumentu Nr.304-B. Pavisam ir saņemti četrpadsmit
priekšlikumi.

1. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums. Komisijā netika
atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 1.
– Vladimira Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 37, pret – 53, atturas – 1. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 2. – Juridiskā biroja priekšlikums. Komisijā ir
atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas
režīmu! Balsosim par 2. – Juridiskā biroja priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 53, pret – 18, atturas – 19. Priekšlikums ir atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 3. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Komisijā nav atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 3.
– Vladimira Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 39, pret – 51, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 4. – Juridiskā biroja priekšlikums. Komisijā
tika atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas
režīmu! Balsosim par 4. – Juridiskā biroja priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 57, pret – 19, atturas – 14. Priekšlikums atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 5. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Komisijā netika atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 5.
– Vladimira Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 43, pret – 49, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 6. – deputāta Dzintara Jaundžeikara
priekšlikums. Daļēji atbalstīts un iekļauts komisijas 7.priekšlikumā. (No zāles
dep. J.Dobelis: „Noņem 6.priekšlikumu!”) Es pats atsaucu šo priekšlikumu… (No
zāles dep. J.Dobelis: „Pilnīgi pareizi!”)

Sēdes vadītājs. Ja deputāts atsauc savu priekšlikumu, tas vairs
nav balsojams.

Pārejam pie 7. – atbildīgās komisijas priekšlikuma. Vai deputāti
prasa balsojumu? (No zāles: „Balsot!”) Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu!
Balsosim par 7. – atbildīgās komisijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 51, pret – 19, atturas – 15. Priekšlikums ir atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 8. ir deputātes Lindas Mūrnieces priekšlikums.
Komisijā netika atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsošanas
režīmu! Balsosim par 8. – Lindas Mūrnieces priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 39, pret – 51, atturas – 1. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 9. – deputāta Dzintara Jaundžeikara
priekšlikums. Es atsaucu šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. 9.priekšlikums tiek atsaukts. Nav balsojams!

10. – atbildīgās komisijas priekšlikums. (No zāles:
„Balsot!”) Vai deputāti prasa balsojumu? Jā, prasa balsojumu.

Dz.Jaundžeikars. Jā, komisijā tas ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par 10.
– atbildīgās komisijas priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Par – 52, pret – 37, atturas – 1. Priekšlikums ir atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 11. – deputāta Vladimira Buzajeva priekšlikums.
Daļēji atbalstīts un iekļauts 13.priekšlikumā. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Balsosim par 11. –

Vladimira Buzajeva priekšlikumu! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 39, pret – 52, atturas – 3. Priekšlikums nav atbalstīts.

Dz.Jaundžeikars. 12. – deputāta Dzintara Jaundžeikara
priekšlikums. Es atsaucu šo priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Deputāts Dzintars Jaundžeikars atsauc
priekšlikumu.

Dz.Jaundžeikars. Un 13. – atbildīgās komisijas priekšlikums. Ir
atbalstīts komisijā.

Sēdes vadītājs. Vai deputāti prasa balsojumu? Deputāti piekrīt
13. – atbildīgās komisijas priekšlikumam.

Dz.Jaundžeikars. 14. – Juridiskā biroja priekšlikums. Komisijā ir
atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

Dz.Jaundžeikars. Es lūdzu atbalstīt visu likumprojektu kopumā
otrajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu! Balsosim par
dokumenta ar reģistrācijas Nr.164/Lp9 pieņemšanu otrajā, galīgajā, lasījumā!
Lūdzu rezultātu! Par – 54, pret – 39, atturas – 1. Likumprojekts pieņemts.

Dz.Jaundžeikars. Paldies par atbalstu!

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, mēs esam izskatījuši visus
šīsdienas darba kārtības jautājumus.

Mēs esam saņēmuši arī jautājumu, kuru labklājības ministrei
Dagnijai Staķei ir iesnieguši seši deputāti: Pliners, Sokolovskis, Buzajevs,
Mitrofanovs, Kabanovs un Buhvalovs. Jautājums ir „Par Latvijas Republikas un
Krievijas Federācijas līgumu „Par sadarbību sociālās drošības jomā””.
Saeimas Prezidijs nodod šo deputātu jautājumu labklājības ministrei Dagnijai Staķei.

Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm! Lūdzu zvanu reģistrācijai!

Kamēr tiek sagatavoti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumam
deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Pavisam īss paziņojums: informēju jūs, ka
šorīt balsojumā par dokumentu Nr.373 un Nr.374 nodošanu komisijām esmu kļūdījies.
Mans balsojums abos gadījumos ir „pret”.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu Andreju Klementjevu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Nav reģistrējušies: Ausma Ziedone-Kantāne, Augusts Brigmanis,
Valērijs Buhvalovs, Gundars Daudze, Sergejs Dolgopolovs, Ina Druviete, Artis Kampars,
Ivans Klementjevs, Aleksandrs Mirskis, Jakovs Pliners, Viktors Ščerbatihs, Guntars
Upenieks un Imants Valers.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Sēdi slēdzu.

SATURA RĀDĪTĀJS

9.Saeimas ziemas sesijas 4.sēde

2007.gada 1.februārī

Par darba kārtību
Lēmuma projekts “Par Kārļa Leiškalna 9.Saeimas deputāta pilnvaru apstiprināšanu” (Nr.86/Lm9) (atveras jaunā cilnē) (G.Bērziņa vietā) (Dok. Nr.417)
Ziņo	– dep. Z.Rubezis
Par likumprojektu “Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā” (Nr.188/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.364, 364A)
Par likumprojektu “Likums par 1920.gada 11.augustā noslēgtā Miera līguma starp Latviju un Krieviju spēkā esamību” (Nr.189/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Noraidīts) (Dok. Nr.368, 368A)
Priekšlikums	– dep. M.Grīnblats (par)
Par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību””. (Nr.190/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Noraidīts) (Dok. Nr.373, 373A)
Priekšlikumi	– dep. V.Orlovs (par)
	– dep. A.Barča (pret)
Par likumprojektu “Grozījumi Valsts valodas likumā” (Nr.191/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Noraidīts) (Dok. Nr.374, 374A)
Priekšlikumi	– dep. J.Dobelis (pret)
	– dep. V.Buzajevs (par)
Par likumprojektu “Grozījumi Kriminālprocesa likumā” (Nr.192/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.375, 375A)
Par likumprojektu “Biometrijas datu apstrādes sistēmas likums”. (Nr.193/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.376, 376A)
Par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par 1999.gada 3.jūnija Protokolu par grozījumiem 1980.gada 9.maija Konvencijā par starptautiskajiem dzelzceļa pārvadājumiem (COTIF)””. (Nr.194/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.391, 391A)
Par likumprojektu “Grozījumi Valsts informācijas sistēmu likumā”. (Nr.195/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.392, 392A)
Par likumprojektu “Par Banku augstskolas Satversmi”. (Nr.196/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.398, 398A)
Par likumprojektu “Par Nolīgumu, ar kuru groza Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts Kotonu 2000.gada 23.jūnijā” (Nr.197/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.401, 401A, 401B)
Par likumprojektu “Par Iekšējo nolīgumu starp dalībvalstu valdību pārstāvjiem Padomes sanāksmē, ar ko groza Iekšējo nolīgumu (2000.gada 18.septembris) par pasākumiem, kas jāveic, un procedūrām, kas jāievēro, īstenojot Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu un Eiropas Kopienas partnerattiecību nolīgumu” (Nr.198/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.402, 402A)
Par likumprojektu “Par Starptautiskās hidrogrāfijas organizācijas konvencijas grozījumu protokolu” (Nr.199/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.403, 403A)
Par likumprojektu “Par Padomē sanākušo dalībvalstu valdību pārstāvju Iekšējo nolīgumu par Kopienas palīdzības finansēšanu saskaņā ar daudzgadu finanšu shēmu laikposmam no 2008.gada līdz 2013.gadam atbilstīgi ĀKK–EK partnerattiecību nolīgumam un par finansiālas palīdzības piešķiršanu aizjūras zemēm un teritorijām, uz ko attiecas EK Līguma ceturtā daļa”. (Nr.200/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.404, 404A)
Par likumprojektu “Par Konvencijas par atbildības ierobežošanu attiecībā uz jūras prasībām protokolu”. (Nr.201/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.405, 405A)
Par likumprojektu “Par Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par gaisa pārvadātāju veikto pasažieru datu reģistra (PDR) datu apstrādi un pārsūtīšanu Amerikas Savienoto Valstu Iekšzemes drošības departamentam”. (Nr.202/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.406, 406A)
Par likumprojektu “Grozījums likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību”” (Nr.210/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.421, 421A)
Lēmuma projekts “Par neapmaksāta atvaļinājuma piešķiršanu deputātam Sergejam Dolgopolovam” (Dok. Nr.385)
Lēmuma projekts “Par Aivara Keiša apstiprināšanu par Augstākās tiesas tiesnesi”. (Nr.83/Lm9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.388)
Ziņo	– dep. Dz.Rasnačs
Lēmuma projekts “Par Saeimas piekrišanu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses Beatrises Tāleres saukšanai pie kriminālatbildības”. (Nr.84/Lm9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.389)
Ziņo	– dep. Dz.Rasnačs
Lēmuma projekts “Par Saeimas piekrišanu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses Irēnas Poļikarpovas saukšanai pie kriminālatbildības” (Nr.85/Lm9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.390)
Ziņo	– dep. Dz.Rasnačs
Likumprojekts “Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu” (Nr.174/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (1.lasījums) (Steidzams) (Dok. Nr.341, 394)
Ziņo	– dep. A.Bērziņš (LPP/LC)
Priekšlikumi par steidzamību
	– dep. S.Āboltiņa (pret)
	– dep. A.Bērziņš (LPP/LC) (par)
Debates	– Valsts prezidente   V.Vīķe-Freiberga
	– Ministru prezidents A.Kalvītis
Paziņojums
	– dep. A.Bērziņš (ZZS)
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	– Saeimas sekretāra biedrs   A.Klementjevs
Debašu turpinājums	– dep. I.Čepāne
	– ārlietu ministrs A.Pabriks
	– dep. J.Dobelis
	– dep. Dz.Ābiķis
	– dep. V.Lācis
	– iekšlietu ministrs I.Godmanis
	– dep. Dz.Rasnačs
	– dep. S.Kalniete
	– dep. U.I.Grava
	– dep. Dz.Zaķis
	– dep. M.Kučinskis
	– dep. P.Tabūns
	– dep. A.Rugāte
	– dep. K.Šadurskis
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	– Saeimas sekretāra biedrs A.Klementjevs
Debašu turpinājums	– dep. M.Grīnblats
	– dep. J.Eglītis
	– dep. V.A.Krauklis
	– dep. A.Seile
	– satiksmes ministrs A.Šlesers
	– dep. G.Laicāns
Par procedūru	– dep. K.Šadurskis
Debašu turpinājums	– dep. P.Putniņš
	– dep. I.Emsis
	– dep. V.Paegle
Par procedūru	– dep. K.Šadurskis
Debašu turpinājums	– dep. A.K.Kariņš
	– dep. V.Muižniece
	– dep. V.Buhvalovs
	– dep. V.Buzajevs
	– dep. N.Ušakovs
	– dep. I.Circene
	– dep. D.Turlais
	– dep. I.Rībena
	– dep. K.Pētersone
	– dep. E.Repše
	– ārlietu ministrs A.Pabriks
	– dep. J.Pliners
	– dep. B.Cilevičs
	– dep. P.Tabūns
Galavārds	– dep. A.Bērziņš (LPP/LC)
Par procedūru	– dep. K.Šadurskis
Likumprojekts “Grozījumi Nacionālās drošības likumā” (Nr.162/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr.32) (2.lasījums) (Steidzams) (Dok. Nr.302)
Ziņo	– dep. Dz.Jaundžeikars
Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu”” (Nr.163/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr.33) (2.lasījums) (Steidzams) (Dok. Nr.303)
Ziņo	– dep. Dz.Jaundžeikars
Debates	– dep. V.Buzajevs
Likumprojekts “Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā” (Nr.164/Lp9) (atveras jaunā cilnē) (Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi Nr.34) (2.lasījums) (Steidzams) (Dok. Nr.304)
Ziņo	– dep. Dz.Jaundžeikars
Par Saeimas deputātu jautājumu labklājības ministrei D.Staķei “Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par sadarbību sociālās drošības jomā” (Nr.9/J9) (atveras jaunā cilnē))
Paziņojums
	– dep. Dz.Rasnačs
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	– Saeimas sekretāra biedrs   A.Klementjevs

Balsojumi

Datums: 01.02.2007. 09:03:34 bal001
Balsošanas motīvs: Par izmaiņām darba kārtībā

Lēmuma projekts “Par Kārļa Leiškalna 9.Saeimas deputāta pilnvaru apstiprināšanu”
Datums: 01.02.2007. 09:05:38 bal002
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projektu ar dok. nr.417

Likums par 1920.gada 11.augustā noslēgtā Miera līguma starp Latviju un Krieviju spēkā esamību
Datums: 01.02.2007. 09:12:10 bal003
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.368 nodošanu komisijai

Grozījumi likumā “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību”
Datums: 01.02.2007. 09:16:46 bal004
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.373 nodošanu komisijai

Grozījumi Valsts valodas likumā
Datums: 01.02.2007. 09:27:10 bal005
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.374 nodošanu komisijai

Grozījums likumā “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību”
Datums: 01.02.2007. 09:34:20 bal006
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.421 nodošanu komisijai

Par neapmaksāta atvaļinājuma piešķiršanu deputātam Sergejam Dolgopolovam
Datums: 01.02.2007. 09:35:10 bal007
Balsošanas motīvs: Par atvaļinājuma piešķiršanu dep. S.Dolgopolovam

Lēmuma projekts “Par Saeimas piekrišanu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses Beatrises Tāleres saukšanai pie kriminālatbildības”
Datums: 01.02.2007. 09:37:34 bal009
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projektu ar dok. nr.389

Lēmuma projekts “Par Saeimas piekrišanu Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesneses Irēnas Poļikarpovas saukšanai pie kriminālatbildības”
Datums: 01.02.2007. 09:38:32 bal010
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projektu ar dok. nr.390

Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu (1.lasījums)
Datums: 01.02.2007. 09:53:22 bal011
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.341 steidzamību

Datums: 01.02.2007. 16:27:24 bal012
Balsošanas motīvs: Par sēdes turpināšanu līdz 23.darba kārtības punkta izskatīšanai

Datums: 01.02.2007. 17:02:54 bal013
Balsošanas motīvs: Par pārbalsošanu

Datums: 01.02.2007. 17:03:30 bal014
Balsošanas motīvs: Par sēdes turpināšanu līdz 23. darba kārtības punkta izskatīšanai

Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu (1.lasījums)
Datums: 01.02.2007. 19:26:12 bal015
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.341 pieņemšanu 1.lasījumā

Datums: 01.02.2007. 19:30:26 bal016
Balsošanas motīvs: Par pārbalsošanu

Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu (1.lasījums)
Datums: 01.02.2007. 19:31:10 bal017
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.341 pieņemšanu 1.lasījumā

Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997.gada 7.augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu (1.lasījums)
Datums: 01.02.2007. 19:33:00 bal018
Balsošanas motīvs: Par priekšlikumu iesniegšanas termiņu /12.02.2007/

Grozījumi Nacionālās drošības likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:34:42 bal019
Balsošanas motīvs: Par 1.priekšlikumu

Grozījumi Nacionālās drošības likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:35:18 bal020
Balsošanas motīvs: Par 2.priekšlikumu

Grozījumi Nacionālās drošības likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:35:44 bal021
Balsošanas motīvs: Par 3.priekšlikumu

Grozījumi Nacionālās drošības likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:36:08 bal022
Balsošanas motīvs: Par 4.priekšlikumu

Grozījumi Nacionālās drošības likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:36:40 bal023
Balsošanas motīvs: Par 6.priekšlikumu

Grozījumi Nacionālās drošības likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:37:04 bal024
Balsošanas motīvs: Par 7.priekšlikumu

Grozījumi Nacionālās drošības likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:37:28 bal025
Balsošanas motīvs: Par 8.priekšlikumu

Grozījumi Nacionālās drošības likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:37:52 bal026
Balsošanas motīvs: Par 9.priekšlikumu

Grozījumi Nacionālās drošības likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:38:18 bal027
Balsošanas motīvs: Par 10.priekšlikumu

Grozījumi Nacionālās drošības likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:38:42 bal028
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.302 pieņemšanu 2.lasījumā

Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu” (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:39:38 bal029

Balsošanas motīvs: Par 1.priekšlikumu

Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu” (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:40:02 bal030
Balsošanas motīvs: Par 2.priekšlikumu

Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu” (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:40:24 bal031
Balsošanas motīvs: Par 3.priekšlikumu

Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu” (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:40:52 bal032
Balsošanas motīvs: Par 4.priekšlikumu

Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu” (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:41:14 bal033
Balsošanas motīvs: Par 5.priekšlikumu

Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu” (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:41:36 bal034
Balsošanas motīvs: Par 6.priekšlikumu

Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu” (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:45:50 bal035
Balsošanas motīvs: Par 7.priekšlikumu

Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu” (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:46:12 bal036
Balsošanas motīvs: Par 8.priekšlikumu

Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu” (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:46:42 bal037
Balsošanas motīvs: Par 10.priekšlikumu

Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu” (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:47:08 bal038
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.303 pieņemšanu 2.lasījumā

Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:48:00 bal039
Balsošanas motīvs: Par 1.priekšlikumu

Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:48:26 bal040
Balsošanas motīvs: Par 2.priekšlikumu

Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:48:50 bal041
Balsošanas motīvs: Par 3.priekšlikumu

Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:49:14 bal042
Balsošanas motīvs: Par 4.priekšlikumu

Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:49:38 bal043
Balsošanas motīvs: Par 5.priekšlikumu

Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:50:20 bal044
Balsošanas motīvs: Par 7.priekšlikumu

Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:50:46 bal045
Balsošanas motīvs: Par 8.priekšlikumu

Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:51:20 bal046
Balsošanas motīvs: Par 10.priekšlikumu

Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:51:50 bal047
Balsošanas motīvs: Par 11.priekšlikumu

Grozījumi Valsts drošības iestāžu likumā (2.lasījums. Steidzams)
Datums: 01.02.2007. 19:52:44 bal048
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta ar dok. nr.304 pieņemšanu 2.lasījumā