Latvijas Republikas 14. Saeimas
pavasara sesijas ceturtā (svinīgā) sēde
2026. gada 4. maijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja
Daiga Mieriņa.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Sēdes video translācija
Saeimas sēžu videoarhīvs

Sēdes vadītāja. (Deputāti dzied tautasdziesmu “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”.) Tādi ir latvieši pirmos pantiņus zina, vairāk ne.

Cienījamā Ministru prezidentes kundze! 4. maija Deklarācijas kluba prezidente! Augsti godātie Augstākās padomes deputāti, kuri balsojuši par Latvijas Republikas neatkarību! Godātie deputāti! Ministri! Ekselences! Dāmas un kungi! Sākam Saeimas 2026. gada 4. maija svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 36. gadadienai.

Z. Kalniņa-Lukaševica (14. Saeimas priekšsēdētājas biedre).

Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze! Ministri! Dāmas un kungi! Deputāti un deputātes! Ekselences! Visi labie cilvēki!

Vārds Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai svinīgajai uzrunai.

D. Mieriņa (14. Saeimas priekšsēdētāja).

Cienījamā Latvijas tauta!

1990. gada 4. maijs ir mirklis, kas neatgriezeniski mainīja mūsu valsts vēsturi. 138 “jā”, kas atbalsojās Augstākās padomes Sēžu zālē, Vecrīgas ielās, katrā latvietī un pasaulē.

Mūsu valsts jaunāko laiku vēsture sākās vietā, kur vairums būtu nobijušies. Tā sākās ar ticību brīvībai, kas pārauga drosmīgā rīcībā. Mūsu valsts vienmēr sākusies ar drosmīgiem cilvēkiem, tādiem, kam neviens darbs nav bijis par grūtu, cilvēkiem, kas spējuši dot vairāk, nekā pretī ņemt.

Laiks pēc 4. maija deklarācijas pieņemšanas bija trauksmains. Jau tajā pašā dienā sākās pieprasījumi atcelt pieņemto deklarāciju. Tika rīkoti streiki un sarunas par tās leģitimitāti, kas ilga vairāk nekā gadu. Grūti aptverams, bet ar visaugstāko cieņu novērtējams ir tas, cik ilgi Augstākās padomes deputātiem bija jāstāv par savu “jā” vārdu Latvijas neatkarībai, atkal un atkal apstiprinot, ka Latvijai ir jābūt brīvai un demokrātiskai valstij.

Ikvienam ir zināms, cik grūti tapusi mūsu valsts, cik daudz drosmes un spēka bija vajadzīgs, lai atgūtu neatkarību. Tāpēc šodien gribu runāt par to, kas notika pēc 4. maija. Par valsti, kurā dzīvojam šodien, par cilvēkiem, kuri ir mums līdzās, par to, vai varam godīgi sev teikt, ka mūsu valsts labā esam darījuši visu pēc labākās sirdsapziņas.

Tieši šobrīd mums nepieciešama valstisko, cilvēcisko un arī savu kopīgo vērtību apzināšanās.

Mums līdzās dzīvo neskaitāmi daudz drosmīgu cilvēku. Zemnieki un lauksaimnieki, kas rūpējas par mūsu zemi. Skolotāji, kas rūpējas par jaunās paaudzes izglītošanu. Mediķi, kas sniedz veselības aprūpi. Iekšlietu struktūru darbinieki, kas ik dienu rūpējas par mūsu drošību un kārtības uzturēšanu. Jaunieši, kas brīvprātīgi piesakās valsts aizsardzības dienestā, un tie jaunieši, kuri šodien ir šeit, zālē, un veidos Latvijas nākotni. Līdzcilvēki, kas aizvien rod jaunus veidus, kā palīdzēt un atbalstīt Ukrainu. Bruņotie spēki, kas pašaizliedzīgi ik dienu stāv mūsu valsts sardzē, stiprinot valsts drošību.

Tomēr politiskajās arēnās drosmes nozīme, šķiet, ir pārprasta. Starptautiskajā politikā Latviju pārstāvam pārliecinoši, taču, pieņemot lēmumus tepat mājās, bieži maldāmies nesaskaņās un neapzināmies sava pienākuma nozīmi mūsu tautas priekšā. Drosmīgi klaigāt nav tas pats, kas pieņemt drosmīgus lēmumus. Mēs bieži dzirdam, ka tiek piesaukta drosme, bet tai neseko ne vēlme, ne nepieciešamā rīcība – uzņemties atbildību par sekām gan politiskā, gan valstiskā līmenī.

Arī vēlēšanu tuvums daudziem ir apdullinājis un aizmiglojis prātu. Popularitāte un sava tēla spodrināšana laikā, kad mūsu sabiedrību sagaida arvien jauni izaicinājumi un globāli draudi, nav drosme. Vēlēšanu tuvums nedrīkst kļūt par attaisnojumu nepārdomātiem lēmumiem, kuru sekas būs jāizjūt sabiedrībai. Mums jāpieliek visas pūles, lai parūpētos par pamatlietām, kuras pieprasa mūsu tauta.

Esam aizmirsuši, kā tas ir – ilgstoši pastāvēt par saviem lēmumiem un nenogurstoši apliecināt savas izvēles nozīmīgumu. Neapšaubāmi mēs dzīvojam laikā, kad aktualitātes mainās pa stundām, ne dienām. Tomēr, neraugoties uz straujo tempu, kādā virzāmies uz priekšu, mūsu pieņemtie lēmumi nedrīkst būt sasteigti un nepārdomāti, lai tikai nenokavētu pareizo brīdi un iegūtu mirkli atzinības.

Tāpat nemitīgi nodalām sabiedrību no politikas veidotājiem, lai gan sabiedrību veidojam mēs visi. Katrs ar savu darbu – lielu vai mazu. Katrs no mums ir daļa no tā, kāda šodien ir un rīt būs Latvija. Darīsim savu darbu ar atbildību! Rūpēsimies par savas valsts, savu un savas ģimenes labklājību!

Savā aizņemtībā nemitīgi tiecoties pēc izcilības, esam aizmirsuši to, kā ir būt vienkāršiem. Esam zaudējuši prasmi novērtēt vienkāršību un ikdienišķas lietas.

Reizēm esam aizmirsuši, kas patiesībā ir patriotisms. Tie nav skaļi vārdi vai svētku dienas, bet gan cieņa pret savu tautu, ikdienišķas rūpes par savu vidi un cilvēkiem. Patriotisms slēpjas sakoptā dārzā, izkoptā valodā, godprātīgi paveiktā darbā, bērnos, kuri audzināti ar cieņu pret savu zemi un vēsturi.

Ja mēs patiesi spētu novērtēt vienkāršas lietas, es ticu, ka mēs dzīvotu daudz saliedētāk un cilvēcības mūsos būtu daudz vairāk, padarot sabiedrību stiprāku un noturīgāku.

Cieņa pret darbu rodas, to darot. Un cieņa pret cilvēku sākas ar spēju pamanīt vērtību ikkatrā no mums. Nav svarīgi, kāda darba darītāji mēs esam. Katra profesija ir no svara – strādnieki Latvijas lauku un mežu saimniecībās, pastnieki, frizieri, elektriķi un šoferi, uzņēmēji... skolēni un studenti.

Tomēr konflikti un vardarbība, kas pārņēmusi daļu pasaules, turpina notrulināt mūsu apziņu un spēju būt līdzcietīgiem. Pašiem negribot, mēs turpinām vairot naidu un konfliktus arī savā sabiedrībā. Bieži ar vārdiem, ar attieksmi un vienaldzību. Mēs kļūstam neiecietīgi pret atšķirīgo, ātrāk nosodām un retāk cenšamies saprast. Mums šķiet, ka drīkstam draudēt politiķiem, drīkstam verbāli aizskart citus un attaisnot to ar dusmām vai neapmierinātību. Šāda rīcība tikai padziļina plaisas sabiedrībā un vājina savstarpējo uzticēšanos. Tā dod iespēju autoritatīviem režīmiem ārpusē ietekmēt mūs vairāk, nekā mēs paši domājam.

Šis ir vēlēšanu gads. Esam bijuši liecinieki tam, cik viegli var iedragāt vai zaudēt valsts demokrātisko virzību, ja sabiedrība kļūst vienaldzīga un sašķelta. Tā piemērs ir valstis, kas ir zaudējušas cīņā ar agresorvalsts ietekmi vēlēšanās, kas nozīmē valstu tuvināšanos ar austrumu kaimiņiem. Piemērs ir Moldova un Ungārija, kuru iedzīvotāji, par spīti agresorvalsts centieniem, izvēlējās pragmatisku un skaidru valsts virzību uz eiropeiskām un demokrātiskām vērtībām.

Mudināsim katru, kas mums tuvs, doties uz vēlēšanām. Vēlēšanas ir ne tikai katra pilsoņa iespēja paust savu gribu, bet arī veids, kā nosargāt savu valsti.

Brīvība nekad nav bijusi pašsaprotama. Mēs, latvieši, pārāk labi zinām, cik dārga ir brīvības cena un cik smaga ir okupācijas nasta. Tāpēc mūsu pienākums ir stingri stāvēt par patiesību, taisnīgumu un tautas tiesībām pašai lemt savu likteni. Krievija ir un paliek drauds Eiropas drošībai, demokrātijai un mieram. Taču brīva tauta vienmēr būs stiprāka par jebkuru tirāniju. Mums ir jāturpina visiem spēkiem atbalstīt Ukrainu un būt plecu pie pleca līdz dienai, kad Ukraina tiks atbrīvota no Krievijas iebrucējiem.

Vēsture nekad neatkārtojas pilnīgi vienādi. Tomēr mazai tautai, kas vēlas savas valsts pastāvēšanu, izšķiroši ir būt vienotai. Ir jārod veids, kā apvienot visus pilsoņus, kuri ciena sevi un savu valsti, neraugoties uz uzskatu atšķirību. Kopīga izpratne par valsts nozīmi var spēt saliedēt pat visdažādāko uzskatu cilvēkus vienota mērķa vārdā savas valsts vārdā.

Mēs sākamies tur, kur ir zeme, kur ir darbs, kur ir mājas, tur, kur jūtamies piederīgi. Mēs sākamies vietā, kur ir brīvība, kur pa savu purvu dzērvenēs izbrist, kur rudenī meža mitro gaisu ieelpot, kur smaržo pēc maizes, vasaras un jūras. Mēs sākamies vietā, kur līkumots ceļš ved mūs uz mājām. Mēs sākamies sevī. Un mūsu valsts ceļš brīvība un demokrātija. Brīvība ir mūsu ceļš mājās.

Mēs sākamies ar Latviju. Latvija ir cilvēki. Tie esam mēs. Tā ir mūsu katra pieredze izdzīvot brīvību, smelties saujām un nodot to tālāk.

Novērtēsim to, kas mums ir, mūsu brīvību, mūsu valsti, mūsu valodu! Jo ikdienas steigā mēdzam piemirst mūsu vērtības. Atcerēsimies arī pateikt viens otram paldies par to, ka mēs, latvieši, viens otram esam, ka mums visiem kopā ir sava zeme Latvija, ko mēs ar lepnumu varam saukt par savām mājām.

“Dievs, svētī Latviju:

Zemi, cilvēkus, valodu,

Dziesmu un ticību,

Godaprātu un darba tikumu;

Uzturi mūs dzīvus,

Dari mūs brīvus

Garā un pateicībā,

Cilvēka vārda cienīgus

Latviešus

Tēvzemē un pasaulē.”

Velta Toma.

Sveicu Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā!

Dievs, svētī Latviju!

(Aplausi.)

(Tiek atskaņota Latvijas valsts himna.)

___

Deputāti! Ministru prezidente! Ministri! Ekselences! Dāmas un kungi! Tagad aicinu visus blakus uz Sarkano zāli uz vienu tostu.

Pēc tam pulksten 13.15 aicinu visus uz fotografēšanos ārā. Lūdzu, nenokavējiet!

Pasludinu Saeimas 2026. gada 4. maija svinīgo sēdi par slēgtu.

Paldies visiem.

Satura rādītājs

Sēdes video translācija

04.05.2026.

12.00 Lat

12.00 Eng