Latvijas Republikas 14. Saeimas
rudens sesijas astoņpadsmitā sēde
2023. gada 30. novembrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja
Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Cienījamie kolēģi, labrīt! Lūdzu, ieņemiet vietas Saeimas Sēžu zālē! (Pauze.)

Kolēģi, labrīt vēlreiz! Sākam Saeimas šī gada 30. novembra kārtējo sēdi.

Ir iesniegtas izmaiņas Prezidija apstiprinātajā sēdes darba kārtībā.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz grozīt sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu “Grozījumi Konkurences likumā”. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Izglītības, kultūras un zinātnes komisija lūdz grozīt sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu “Grozījums Augstskolu likumā”. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija lūdz grozīt sēdes darba kārtību un līdz turpmākajam komisijas lēmumam izslēgt no tās 19. punktu – likumprojektu “Grozījumi Valsts meža dienesta likumā”, trešais lasījums. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu “Par 10 886 Latvijas pilsoņu kolektīvā iesnieguma “Par esošās PVN likmes saglabāšanu Latvijai raksturīgajiem lauksaimniecības produktiem” turpmāko virzību”. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija lūdz grozīt sēdes darba kārtību un izslēgt no tās 17. punktu – likumprojektu “Grozījumi Pašvaldības domes deputāta statusa likumā”, otrais lasījums. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija lūdz grozīt sēdes darba kārtību un izslēgt no tās 18. punktu – likumprojektu “Grozījumi Pašvaldību likumā” (Nr. 451/Lp14), otrais lasījums. Deputātiem iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Deputāti Ainārs Šlesers, Ramona Petraviča, Jānis Grasbergs, Linda Matisone, Kristaps Krištopans, Juris Viļums, Edmunds Zivtiņš, Aleksandrs Kiršteins, Uģis Mitrevics un Didzis Šmits lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā lēmuma projektu “Par likumprojekta “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” izskatīšanas apturēšanu”.

Viens deputāts var runāt “par”, viens – “pret”.

Deputāte Linda Liepiņa ir pieteikusies runāt “par”. Lūdzu!

L. Liepiņa (LPV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Kolēģi deputāti! Mēs prasām izdarīt grozījumus šodienas sēdes darba kārtībā un prasām Saeimai pieņemt lēmumu par Stambulas konvencijas virzības apturēšanu, līdz mēs saņemtu atbildes uz deputātu jautājumu, ko esam uzdevuši Ministru prezidentei Evikai Siliņai.

Par ko tad ir runa? Runa ir par to, ka nav īsti skaidrs, vai tas Stambulas konvencijas tulkojums, kas ir mūsu priekšā, vispār ir iztulkots atbilstoši oriģinālam. Tātad, pirms mēs diskutējam tālāk par Stambulas konvenciju, mēs gribētu dzirdēt skaidras atbildes no Ministru prezidentes.

Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Andrejs Judins prasa steidzamību Stambulas konvencijas apstiprināšanai divos lasījumos un prasa to atbalstīt jau šodien. Bet mums, lielai daļai deputātu, tomēr nav skaidrs, vai vispār šis balsojums šodien ir juridiski saistošs. Un valdība pati atzīst, ka ar tulkojumu viss nav kārtībā, un pirms pāris dienām tulkojums, ja nemaldos, tika pārskatīts. Ar ko mūs baro visus šos gadus, nezinu, jo šodien triecientempā... burtiski pāris dienas pirms Saeimas balsojuma tiek atklāts, ka tulkojums neatbilst oriģinālam.

Te būtu vietā atgādināt, ka Stambulas konvencija no Latvijas puses tika parakstīta jau pirms septiņiem gadiem – 2016. gadā, un tā steiga, par spīti Saeimas opozīcijas protestiem un pilsoņu neskaitāmiem kolektīvajiem iesniegumiem, uz ko aicina šobrīd... tā steidzamība, uz ko aicina Jaunā VIENOTĪBA un koalīcija, nu, maigi izsakoties, ir ļoti, ļoti aizdomīga. To, mūsuprāt, izskaidro tikai un vienīgi valdošās koalīcijas bailes par to, ka kāds no konservatīvi domājošiem koalīcijas deputātiem varētu šo neviennozīmīgi vērtēto starptautisko dokumentu neatbalstīt, līdzīgi... ka šādu lēmumu pieņems Andrejs Ceļapīters, un es ceru, ka beidzamajā brīdī aizdomāsies un pārdomās vēl kāda no koalīcijas deputātēm.

Ministru kabineta sēdes protokollēmumā ir nolemts par Stambulas konvencijas tulkojuma latviešu valodā precizēšanu, un no tā ir jāsecina, ka Stambulas konvencijas teksts, kurš šobrīd atrodas Saeimas rīcībā un kuru mums liek ratificēt, ir oriģinālam neatbilstošs. Lai rastu atbildes uz jautājumiem un kliedētu bažas no tiesiskā viedokļa, es aicinu atbalstīt mūsu piedāvājumu – tālāk šo jautājumu nevirzīt, pirms mēs nesagaidām atbildes. Ar to, kādus jautājumus mēs esam uzdevuši Ministru prezidentei, jūs varat detalizēti iepazīties jautājumu sadaļā.

Aicinu deputātus atbalstīt.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

“Pret” pieteicies runāt deputāts Andrejs Judins.

A. Judins (JV).

Labrīt, kolēģi! Es sākšu ar to, ka atgādināšu, ka konvencijas valoda ir angļu un franču, un pievienojoties mēs pievienojāmies konvencijas teksta oriģinālam. Tulkojumam, protams, ir jābūt, un saskaņā ar likuma “Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem” 11.2 pantu par tulkošanu ir atbildīgs Valsts valodas centrs. Valsts valodas centrs veic oficiālu tulkošanu. No valdības mēs saņēmām gan konvenciju angļu valodā, gan oficiālu tulkojumu, kuru ir veicis Valsts valodas centrs.

Vēlāk Valsts valodas centrs pēc Labklājības ministrijas ierosinājuma izvērtēja norādījumus, aicinājumus veikt precizējumus, proti, cilvēki sūtīja savus viedokļus par valodas neatbilstību, un notika izvērtējums. Un ir veikts precizējums. Vēlāk mēs arī saņēmām tulkojumu, kas ir oficiāls. Proti, mums visu laiku un joprojām ir oficiāls tulkojums.

Bet par precizējumiem. Jūs tikko dzirdējāt pārmetumu, ka ir kaut kas ne tā, kā vajag, ir neprecizitātes, vakar es to dzirdēju arī televīzijā – viens mūsu kolēģis norādīja, ka nav viss kārtībā. Tātad runāšu tieši par grozījumiem, par precizējumiem.

Kopumā ir 19 precizējumi. Visus nelasīšu, bet viens no tiem... tātad 78. pants. Angļu valodā te vārds validity. Sākotnēji tulkots kā ‘esamība’, jaunajā variantā – ‘esība’. Viens precizējums. 40. pants – sexual harassment. Sākumā tulkots – ‘seksuāla rakstura aizskārums’. Valsts valodas centrs nolēma, ka labāk tulkot – ‘seksuāla uzmākšanās’. Victim sākumā tulkoja kā ‘cietušais’, precizējot nolēma, ka būs – ‘upuris’. “Konvencija” sākumā rakstīja ar lielo burtu, nolēma, ka – nē, labāk pareizāk rakstīt ar mazo burtu. Turpināt? (Starpsaucieni: “Turpināt!”; “Jā, jā, jā.”) Lūdzu, paņemiet, ja kādam vēl... Es varu turpināt, labi, man nav grūti.

Vārds parties – ‘puses’. Konvencijā sākumā ierakstīja “konvencijas dalībvalstis”, bet nolēma, ka nevajag rakstīt “dalībvalstis”, ierakstīja... es atvainojos, nevajag rakstīt “konvencijas dalībvalstis”, vienkārši – “dalībvalstis”. Tāda ir tā situācija.

Bija viens jautājums, kas bija ierosināts saistībā ar socially constructed roles. Valsts valodas centrs pārtulkoja to kā ‘sociālās lomas’, un bija ierosinājums ierakstīt vārdu “konstruētas”, uz ko Valsts valodas centrs ir norādījis, ka “tulkojot ir jāsaglabā avotteksta jēga, formulējumā ievērojot mērķvalodas normas un loģiku, nevis mehāniski pārceļot tulkojumā katru atsevišķu vārdu”, proti, nevar tulkot vārdu pēc vārda, jālasa teikumi.

Kolēģi, ar tulkojumu viss ir kārtībā.

Lūdzu noraidīt šo priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu iesniegtā lēmuma projekta “Par likumprojekta “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” izskatīšanas apturēšanu” iekļaušanu darba kārtībā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 35, pret – 52, atturas – nav. Likumprojekts darba kārtībā nav iekļauts.

___

Pārejam pie grozītās darba kārtības. Pirmā darba kārtības sadaļa ir “Likumprojektu izskatīšana”.

Likumprojekts “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, pirmais lasījums. Komisija ierosina likumprojektu atzīt par steidzamu.

Juridiskās komisijas vārdā – deputāts Andrejs Judins.

Tātad atgādinu: vispirms mēs balsosim par atzīšanu par steidzamu, un tikai pēc tam būs debates.

Lūdzu, Juridiskās komisijas vārdā – Judina kungs!

A. Judins (JV).

Kolēģi, pirmajā lasījumā izskatām likumprojektu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”. Šo likumprojektu virza Ministru kabinets. Es vēlos jūs informēt gan par procedūru, kā mēs strādājām ar šo likumprojektu, gan arī par jautājumiem, kurus mēs izskatījām, un izdarītajiem secinājumiem.

Juridiskajā komisijā šis jautājums tika skatīts četrās sēdēs: divas sēdes 14. novembrī un...

Sēdes vadītāja. Kolēģi, es ļoti atvainojos, mazliet klusāk! Paldies.

A. Judins. 14. novembrī un 22. novembrī mēs ļoti rūpīgi analizējām likumprojekta tekstu, runājām par konvencijas būtību, piedāvājām iesaistītajām pusēm paust viedokli, atspēkojām mītus. Analīze bija ļoti detalizēta.

23. un 29. datumā mums nebija garu diskusiju, bet tieši pēdējā, 29. novembrī, mēs gan izdiskutējām jautājumu par tulkojumu, ko es jums tikko stāstīju, gan arī runājām par to, kāda nozīme ir izskaidrojošam ziņojumam, un citiem jautājumiem.

Uz Juridiskās komisijas sēdēm mēs aicinājām institūciju pārstāvjus, organizācijas, kas strādā vardarbības apkarošanas jomā, bet principā bija iespēja pieteikties un piedalīties sēdē arī citām personām. Es vēlos nosaukt, ka mums bija vairākas organizācijas, tostarp piedalījās arī pārstāvji no centra “Skalbes”, no “Centra MARTA”, no centra “Dardedze”. Kāpēc es nosaucu šīs organizācijas? Tāpēc, ka šīs organizācijas strādā ar cietušajiem, veic praktiskas darbības, lai palīdzētu personām, kurām nodarīts kaitējums, un šīs organizācijas nerunā politiski, tās runā, ņemot vērā praktiskus apsvērumus, nepieciešamību palīdzēt cilvēkiem. Visas šīs organizācijas pauda atbalstu likumprojekta virzīšanai.

Runājot par jautājuma būtību, ir jāņem vērā, ka mēs tagad strādājam ar likumprojektu, kas paredz Latvijas pievienošanos starptautiskam līgumam. Tā ir konvencija vai starptautisks līgums, kas tika pieņemts 2011. gadā, stājās spēkā 2014. gadā, un tā ir konvencija pret vardarbību. Ir svarīgi ievērot, ka visos jautājumos, diskutējot vienalga par kādu jautājumu saistībā ar konvenciju, nedrīkst ignorēt tieši to, ka tas ir dokuments, kura nolūks ir apkarot vardarbību, novērst vardarbību. Nekā citādāk to interpretēt nedrīkst. Uz to mēs tieši... to mēs dzirdējām no ekspertiem, un par to arī runāja uzaicinātās personas.

Konvencija paredz visaptverošu pieeju vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanai un apkarošanai, un tai ir četri pīlāri: prevencija, aizsardzība, sodīšana un saskaņota rīcība. Konvenciju ratificēja 37 Eiropas valstis, un arī Eiropas Savienība pievienojās šim dokumentam.

Juridiskās komisijas sēdēs mēs, nebūdami speciālisti starptautiskajās tiesībās, mēģinājām iedziļināties un saprast, par ko ir runa, kādas ir problēmas. Šajā ziņā ir svarīgi ņemt vērā... es vēlos jūs informēt par tām lietām, ko mēs noskaidrojām, lai visiem būtu saprotams, par ko mēs balsojam un kas tas par jautājumu. Runa ir par pievienošanos konvencijai. Konvencija ir starptautisks līgums, to slēdz valstis, lai apvienotu spēkus, lai sasniegtu kādu kopīgu rezultātu. Šajā gadījumā dalībvalstis nolēma apvienot spēkus, lai kopā strādātu un apkarotu vardarbību. Tāds ir mērķis. Tāds ir šis starptautiskais dokuments.

Svarīgi ievērot, ka konvencija nav regula, ko pieņem Eiropas Savienība un kas vienkārši ir jāizpilda un būtībā ir tā kā likums. Tā nav arī direktīva, kuru vajadzētu paņemt un iestrādāt normatīvajos aktos. Tā ir konvencija. Tas būtībā ir vairāku valstu paziņojums, ka strādāsim kopā. Valstis definē principus un mērķus. Tas ir ļoti būtiski.

Un tas ir būtiski tādēļ, ka tie, kas oponē un norāda, ka – nē, mums nevajag konvenciju, mums ir likumi... Ir ļoti labi un pareizi, ka mums ir likumi. Bet likumus groza un pieņem, ņemot vērā mērķus. Un konvencija norāda, kādi ir mūsu mērķi. Principā konvencija ir tāds impulss, lai strādātu, lai iedzīvinātu normatīvajos aktos regulējumu, kas var nodrošināt vai sekmēt noteiktu mērķu sasniegšanu.

Ko vēl ir svarīgi ievērot? Vairāki oponenti... Es tagad stāstīšu par to, ko mēs dzirdējām – kādu kritiku, kādus jautājumus mums uzdeva –, lai visiem būtu saprotams.

Viens no viedokļiem – mums nevajag nekādu konvenciju, mēs varam visu likumos iestrādāt. Jautājums, kas ir jāņem vērā, – konvencija nav alternatīva likumiem. Saskaņā ar konvenciju nevienu nevar saukt pie atbildības. Saskaņā ar konvenciju mēs nevaram vienkārši piemērot... un kaut ko darīt. Konvencija – tas ir dokuments, uz kura pamata Saeima var izdarīt grozījumus likumā. Līdz ar to šeit nav tādas alternatīvas. Un to nevajadzētu pretnostatīt. Tas nav pareizi!

Tātad, runājot par starptautisko sadarbību, vairākas Eiropas valstis, lielākā daļa, ir pievienojušās konvencijai. Mums arī Juridiskajā komisijā jautāja, kāpēc tā vai cita valsts nepievienojas. Katrai valstij ir savi apsvērumi. Protams, mēs neesam eksperti, lai analizētu jautājumus, bet... piemēram, izskanēja viedoklis, ka Izraēla nepievienojas.

Pirmais, uz ko gribu vērst uzmanību, – mēs runājam par Eiropas Padomes konvenciju. Izraēla un citas valstis, kas ir ārpus Eiropas, var pievienoties, ja ir tāda griba, bet pārmest Izraēlai, ka viņi nepievienojas, nav pamata. Saistībā ar Izraēlu... tur bija divi iemesli, ko viņi norādīja... Trīs.

Viņi veidoja jaunu valdību, kur piedalījās arī, teiksim, ortodoksāli noskaņoti cilvēki, un viņi norādīja, ka viņiem ir bažas, ka saskaņā ar prasību, ka piespiedu laulība nav pieļaujama, var būt problēmas. Man gribētos domāt, ka Latvijā nekādu problēmu saistībā ar piespiedu laulību nevar būt. Mēs visi saprotam, ka tas nav pieļaujams.

Otrais aspekts Izraēlā bija tāds, ka viņi pauda bažas saistībā ar migrāciju, un arī mūsu cilvēki līdz ar to jautā: vai nebūs tā, ka tagad mūsu robežas būs vaļā? Jāsaprot viena nianse: Latvijā ir spēkā Patvēruma likums, kas nosaka kārtību, kā mums rīkoties šajos gadījumos, un, pievienojoties konvencijai, nekas nemainīsies.

Es varu arī vienkāršiem vārdiem pateikt, ko tas nozīmē. Ja robežsargam kāds pateiks, ka pret viņu ir lietota vardarbība, tam cilvēkam automātiski nebūs bēgļa vai alternatīvais statuss. Bet, ja viņš pateiks, ka viņa valsts viņu neaizsargā, ka tur pieļauj vardarbību, legalizē, tad aizsardzība būs. Un tas būs nevis saskaņā ar konvenciju, bet saskaņā ar likumu, kas Latvijā ir spēkā. Es tik labi nezinu situāciju Izraēlā, bet Latvijā tas nerada problēmas.

Runājot par citām valstīm, izskanēja arī tādi viedokļi, ka, piemēram, Zviedrijā tas neko nemainīja, jo tur joprojām ir noziegumi, joprojām ir vardarbība. Atbildot uz kritiku, mēs sākām pētīt Zviedrijas pieredzi. Ko mēs noskaidrojām? Zviedrija mainīja definīcijas, viņi paplašināja seksuālās vardarbības definīciju, un tur vairs nav tikai tas, kas bija iepriekš. Skaidrs, ka reģistrē vairāk pārkāpumu, ir vairāki citi iemesli, kādēļ noziedzība ir tāda, kāda ir. (Starpsaucieni.) Bet ir jāsaprot, ka to nevajadzētu sasaistīt ar konvenciju. Nav nekāda pamata.

Mēs runājām arī par Latvijas piemēru. No 2014. gada Latvijā ir pagaidu aizsardzība pret vardarbību. Ja paņem un paskatās Latvijas statistiku – līdz 2014. gadam mums neviens cilvēks nebija notiesāts par pagaidu aizsardzības pārkāpšanu. Šogad (kad es skatījos pirms divām nedēļām) bija 87 cilvēki. Tātad cilvēki, kas nesaprot jautājumu, izdara secinājumu: ir kaut kādi grozījumi likumā, un skaits palielinājies no 0 līdz 87. Bet jāsaprot viena nianse. Agrāk nebija atbildības, tagad upuri nāk un ziņo, ka pret viņiem ir veikta vardarbība, un skaidrs, ka parādās informācija.

Runājām arī par citām valstīm. Bet es domāju, ka mums jāiet tālāk un man jāstāsta, ko mēs vēl paspējām izrunāt saistībā ar konvenciju. Ir jāņem vērā, ka Latvija ir pievienojusies vairākām konvencijām. Stambulas konvencija nav pirmais starptautiskais dokuments, kam mēs esam nolēmuši pievienoties. Latvija sadarbojas, piemēram, jautājumos, kas saistīti ar cilvēktirdzniecības novēršanu, cīņu pret noziedzīgā ceļā iegūtu līdzekļu legalizāciju, mums ir konvencija, kas aizliedz spīdzināšanu. Un saistībā ar visām tām konvencijām uz Latviju brauc eksperti, viņi vērtē, kāda ir mūsu situācija, viņi mums norāda, ka šeit vajadzētu darīt citādi, mēs analizējam, pieņemam grozījumus likumos vai norādām, ka nē, mums viss ir kārtībā. Tas ir normāls process. Komisijas sēdē mēs konstatējām: mēģinājumiem pasniegt, ka šī konvencija ir kaut kas ekskluzīvs, kaut kas jauns, kaut kas pilnīgi nesaprotams, nav ne mazākā pamata.

Saistībā ar šo jautājumu mēs arī dzirdējām kritiku, ka viens vārds nav pareizs, citam vārdam ir jābūt citam... Ir jāsaprot: mēs šeit nestrādājam ar konvencijas tekstu, mēs nevaram pilnveidot redakciju. Principā jautājums, uz kuru ir jāatbild, ir vienkāršs. Ir dokuments, starptautisks dokuments, un mēs varam pievienoties vai varam noraidīt.

Viens no kritikas aspektiem, ko dzirdējām, bija, ka šis dokuments nav tik labs. Principā to varēja saprast tā: šeit ir par sievietēm runāts, ja būtu plašāk, tad mēs atbalstītu, bet šis mums nepatīk. Ir jāsaprot, ka, protams, var būt situācija un var būt kaut kāds labāks dokuments, bet, ja ir iespēja pievienoties dokumentam, kas paredz aizsardzību cietušām personām un izceļ sievietes, nav pamata teikt – nē, nē, nē, kamēr tur nebūs blakus rakstīts “vīrietis”, mēs nevaram akceptēt.

Šis dokuments ir piedāvāts mūsu apspriešanai, un mums ir jālemj par to, vai būt kopā ar valstīm, kas uzskata par svarīgu nepieļaut vardarbību, vai tomēr nebūt. Tāds ir jautājums. Labot, pilnveidot... Es arī personiski komisijas sēdē paudu viedokli, ka, jā, varētu būt citādi formulēts, bet tas nav dienaskārtības jautājums.

Uzklausot ekspertus, mēs dzirdējām Ārlietu ministrijas, Labklājības ministrijas un citu ministriju viedokļus, un tieši saistībā ar pievienošanos bija uzsvērts, ka, pievienojoties konvencijai, mēs varēsim nodrošināt starptautisko sadarbību un ka tas ir svarīgi. Tas ir svarīgi tāpēc, ka mēs varam apmainīties ar informāciju, uzzināt vairāk un principā arī ietekmēt procesus, ja mēs neskatāmies provinciāli... tieši Latviju, un tas ir viss. Mēs esam daļa no Eiropas, un, ja mums ir labā prakse, mums ir pienākums domāt par to, lai tā prakse būtu zināma arī citām valstīm. Mēs varam apmainīties ar praksi, šī pievienošanās konvencijai to var sekmēt. Mēs varēsim iesaistīt starptautiskos ekspertus, kas varēs pētīt mūsu regulējumu, paust viedokli, kas arī, manuprāt... mūsuprāt, ir loģiski un svarīgi no ģeopolitiskā aspekta, kā mēs uztveram Latviju. Jo izskanēja viedoklis: mums neko nevajag, mēs varam aiz žoga novērot, ja kaut kas būs labs, tad paņemsim, bet mums nav jāpiedalās.

Es domāju, ka visi saprot – ja maza Eiropas valsts grib ietekmēt procesus, grib būt daļa no procesa, grib, lai par to runā, to zina un lai tā būtu svarīga, tai ir svarīgi sadarboties. Jo ceļš uz pašizolāciju nav pareizs. Ja neviens nezina, kas ir Latvija, tāpēc ka Latvija nekur nepiedalās, jautājums – vai citām valstīm būs kāds uztraukums par to, kas notiks ar Latviju? Par to mēs runājām Juridiskās komisijas sēdē.

Runājot (Starpsaucieni.)... tā, tātad... runājot par jautājumiem. Es jau paspēju pastāstīt par tulkojumu, es tikai vēlos vēlreiz atgādināt, ka šis jautājums tika vērtēts un ir svarīgi ievērot, ka konvencijas teksts ir angļu un franču valodā un mēs pievienojamies konvencijai oriģinālvalodā. Protams, ir svarīgi, lai tā būtu pārtulkota. Tulkojums ir, un šis tulkojums ir oficiāls. Ja kādam gribētos apšaubīt, var aicināt valodas ekspertus, bet mums nav divu valsts valodas centru, kas savā starpā konkurē. Un es vēlos arī... varu informēt, ka uzreiz, kad runājām par tulkojumu, mums parādījās informācija, ka labāk lietot citu vārdu... Nu, tie ir viedokļi, bet es domāju, ka tas mums netraucē rīkoties un pieņemt lēmumu, jo oficiālais tulkojums ir un tas ir pievienots dokumentiem. Līdz ar to nav nekādu problēmu.

Runājot par konvencijas interpretāciju, kritiku, es vēlos atgādināt, ko mēs konstatējām sēdes laikā, proti, ka par visām lietām, par kurām mēs runājam, ir jārunā, ņemot vērā konvencijas mērķi. Tas izriet no Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām. Par to runāja arī Ziemeles kundze. Un tas ir ļoti svarīgi. Ko tas nozīmē? Šis nav dokuments par to, kas ir ģimene, kas ir dzimums, kas ir izglītība, tas ir dokuments par vardarbības novēršanu, un visiem jautājumiem, kas ir minēti šajā konvencijā, ir saikne ar vardarbību. Ja kāds izmantos kādu jēdzienu abstrakti, atsaucoties uz konvenciju, tas nav vērā ņemams. Lūdzu to ievērot! Mēs sēdes laikā par to runājām, un kolēģi ir sapratuši. Ceru, ka arī šeit, Saeimā, kolēģi sapratīs, ka tas nav par dzimumu un ģimenes sastāvu, bet par vardarbības novēršanu.

Tālāk. Runājot par konvencijas atbilstību Latvijas prasībām. Konvencijas anotācijā ir tabula, kur pie katra konvencijas panta blakus ailītē ir norādīts, vai mums kaut kas ir jāgroza likumos vai ir atbilstība. No 66 pantiem 63 gadījumos ir norādīts, ka ir atbilstība. Tātad mums nav akūti jāgroza kaut kas. Ir trīs panti, attiecībā uz kuriem norādīts, ka atbilst daļēji. Kāpēc tā? Divi panti saistīti ar mazsvarīgiem miesas bojājumiem, jo konvencija paredz iespēju atrunāt, ka nebūs kriminālatbildības, mums ir administratīvā atbildība, mēs izmantojam iespēju atrunāt. Līdz ar to šeit arī viss ir izpildīts, bet mēs izmantojam konvencijā paredzēto iespēju. Vienīgais jautājums, kur mums grozījumi būs vajadzīgi, ir saistīts ar nepieciešamību veidot centrus personām, kurām nodarīts kaitējums (Starpsaucieni.)...

Sēdes vadītāja. Kolēģi, mazliet klusāk!

A. Judins. Kolēģi, es vēlos noziņot jums par visu jautājumu, lai jūs varētu saprast, kādu lēmumu pieņemt. (Starpsaucieni. Starpsauciens: “Mums jāpārdomā tavs teiktais, paklausies...”)

Sēdes vadītāja. Kolēģi, šobrīd Judina kungs ziņo komisijas pieņemto lēmumu... viedokli.

A. Judins. Es turpināšu ziņot, lai jūs varētu pieņemt visus lēmumus. Es neizmantošu iespēju pēc tam vēlreiz atkārtot teikto. Bet jautājums par steidzamību un... jautājumu ir savstarpēji saistīti, un es tieši vēlos jūs informēt par visu, lai jūs varētu pieņemt lēmumu gan par steidzamību, gan jautājuma būtību. Un, kolēģi, lūdzu ņemt vērā... saistībā ar visiem šiem jautājumiem.

Par atbilstību. Vienīgais pants, kas prasa grozījumus, ir saistīts ar... tas ir jautājums par nepieciešamību veidot centrus, kas palīdzēs izvarotajām personām. Teiksim, par to būs jādomā, un šeit mēs diskutēsim.

Tālāk par jēdzieniem, par kuriem mēs diskutējām. Kolēģi, attiecībā uz dzimumu konvencijā tiešām lietoti divi jēdzieni, un vienu mēs tulkojam ‘dzimums’, otru – ‘sociālais dzimums” (Dep. L. Liepiņa: “Kas tas tāds?”) vai ‘dzimte’. Tā ir. Un ko tas nozīmē? Šeit ir svarīgi ņemt vērā, ka 4. pantā ir runa par diskriminācijas nepieļaušanu un “dzimums” un “dzimte” minēta tieši saistībā ar diskriminācijas nepieļaujamību. Sēdes laikā mēs ilustrējām ar piemēriem. Es domāju, tas var palīdzēt labāk saprast, par ko ir runa.

Konvencija nosaka, kas jādara valstīm. Valsts nedrīkst diskriminēt cilvēku, ņemot vērā šos kritērijus. Praktiski tas nozīmē: ja ir kāds cilvēks, kurš uzvedas citādi – un dažiem šķiet, ka vīrietim tā nevajadzētu darīt, sievietei tā nevajadzētu darīt –, un viņam nodarīts kaitējums, saskaņā ar konvenciju sanāk, ka valsts nedrīkst to ignorēt, nedrīkst tolerēt, nedrīkst pārmest tam cilvēkam, ka viņš pats ir vainīgs. Tas ir viss. Neko citu konvencija neprasa. Tā ir tā ideja.

Tātad, runājot par izglītību, konvencija neprasa, lai mēs mainītu standartus, lai mēs runātu... kaut ko mainītu. Ir svarīgi, lai izglītības programmā bērniem tiktu sniegta informācija par diskriminācijas nepieļaujamību, un tas mums ir, līdz ar to nav pamata runāt, ka kaut kas tiks grozīts.

Runājot par tradīcijām. Arī tāds jautājums tika uzdots, un komisijā mēs runājām par to, vai Jāņus būs atļauts svinēt vai ne. Konvencija neparedz atteikšanos no Jāņiem. Konvencija rakstīta visiem, visām valstīm, un, ja ir kāda valsts, kurā ir tradīcijas, kas saistītas ar vardarbību, konvencija norāda, ka tādas tradīcijas nav pieļaujamas. Par to ir stāsts. Latvijā mēs tādas tradīcijas neredzam.

Runājot par GREVIO. Tā ir ekspertu komisija, kas izskata, izvērtē situāciju valstī un pauž viedokli, rekomendācijas. Svarīgi ievērot, ka šīs rekomendācijas nav likums, šīs rekomendācijas nav saistošas un automātiski izpildāmas. Bet, ja eksperti mums norāda, ka ir kaut kāda problēma, tāpat kā citās konvencijās, citos dokumentos, ir svarīgi šo informāciju ņemt vērā. Saistībā ar šādu instrumentu... tas nav kaut kas jauns, un tas nozīmē dialogu starp starptautiskajiem ekspertiem un dalībvalstīm. Līdz ar to šeit arī nav pamata uztraukties.

Runājot par konvenciju, tātad konvencijai ir pievienota deklarācija (valsts var to darīt, un deklarācija var būt pievienota), tā pauž valsts nostāju jautājumos, kaut gan eksperti norāda, ka lielas pievienotās vērtības no tās nav, tāpēc ka neko jaunu tā nepasaka. Ja tai ir nozīme... ja deputāti uzskata, ka ir svarīgi deklarēt, tā var būt, un komisijā mēs konstatējām, ka nekādu pretrunu šeit nav. Vienīgais, ka deklarācijai ir jābūt vienā valodā – latviešu valodā.

Tā, kolēģi, lielos vilcienos es izstāstīju par niansēm. Jā, un saistībā ar konvenciju es vēlreiz gribu atgādināt, ka mēs runājām par pievienošanos starptautiskajam aktam, par sadarbību un ka Juridiskā komisija, izskatot šo jautājumu, nolēma, ka tas būtu atbalstāms.

Ņemot vērā, ka šis jautājums ir skaidrs un principā šeit nevar neko grozīt saturiski – ne “par”, ne “pret”... šeit var būt tikai, atvainojos, vai nu “par”, vai “pret”. Mēs nevaram grozīt konvencijas tekstu.

Ņemot vērā, ka konvencija bija pieņemta 2011. gadā, deputāti uzskatīja, ka jautājumu var skatīt vienā dienā, proti, pieņemt steidzamības kārtībā. Vienlaikus es vēlos uzsvērt, ka lēmums par to bija pieņemts pirms astoņām dienām un visi zināja, ka šis ierosinājums no Juridiskās komisijas būs. Iespēja sagatavoties visiem, protams, bija.

Papildus vēlos vērst uzmanību, ka starptautiskos līgumus vienmēr apstiprina divos lasījumos. Šeit nav tā (Starpsaucieni.), ka... divos lasījumos apstiprina, tas ir paredzēts, un šeit nekādu izmaiņu nav. Steidzamība ir prasīta tikai tādēļ, ka mēs uzskatām, ka šo jautājumu, konkrēti šo jautājumu, var izskatīt vienā dienā.

Lūdzu atbalstīt steidzamību un arī... dokumentu pirmajā lasījumā.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi! Tātad mums vispirms ir jābalso par steidzamību. Bet ir iespēja vienam runāt “par”, vienam – “pret”. Vai kāds... balsojam, labi.

Lūdzu zvanu! Balsosim par steidzamības noteikšanu likumprojektam “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 52, pret – 42, atturas – nav. Likumprojekts atzīts par steidzamu.

Uzsākam debates.

Pirmais debatēs pieteicies deputāts Jānis Grasbergs. Lūdzu!

J. Grasbergs (NA).

Labdien, cienījamās dāmas un godātie kungi! Par Stambulas konvenciju. Mums ir jāņem vērā, ka šāds starptautisks dokuments ir ar augstāku spēku nekā nacionālās tiesību normas. Līdz ar to, ratificējot šādu dokumentu, mēs pazaudējam kādu daļu savas neatkarības, jo uzņemamies saistības un piekrītam vēl vienam kontrolierim. (Zālē troksnis.)

Sēdes vadītāja. Kolēģi, mazu, mazu uzmanību! Lūdzu, klusāk!

J. Grasbergs. Un tā ir organizācija GREVIO, kas arī starptautiskajā presē ir raksturota kā nedaudz tendencioza, bet pagaidām mēs par to spriest nevaram. Droši vien būtu labi, ka vardarbības jomā mūs kāds no malas piekoriģē. Bet ir arī panti par izglītību, un tie ir tie, kuriem es noteikti nevaru piekrist, arī Nacionālā apvienība nevar piekrist, ka ideoloģiskās lietas, kas caurstrāvo šo konvenciju, parādītos mūsu izglītības sistēmā. Un arī veids, kādā, mēs redzam, šī konvencija tiek nesta cauri parlamentam... to var raksturot kā centienus Stambulas konvenciju uzspiest Latvijas sabiedrībai ar varu.

Ja skatāmies uz vardarbību... jā, Latvijā statistika skaidri parāda, ka mums ir problēmas ar vardarbības novēršanu un cietušo rehabilitāciju. Jautājums: kas ir cēloņi? Vai tiešām Stambulas konvencija... Es to esmu izlasījis vairākas reizes, un es neredzu cēloņus, ar kuriem mums būtu jācīnās, lai patiesi novērstu to vardarbību, kas atspoguļojas Latvijas statistikā. Vai tiešām cēlonis ir ģimenes foto skolas grāmatā, kurā zīdaini rokās tur mamma, nevis tētis? Tie ir tie vieglie piemēri, kā raksturots, kas veido vardarbību skolās.

Es domāju, ka cēlonis ir padomijas, kur cilvēkus centās brutāli nodzirdīt, sekas. Iedzeršana darbavietās bija norma, iedzenot cilvēkus dažādās atkarībās, un mēs visus 30 un vairāk gadus cīnāmies ar šīm sekām, un varbūt tā ir patiesība, ka ir jāpaiet 40 gadiem, lai nomainītos... nepareizās darbības, ko dara. Šīs atkarības un to radītais vājums ir patiesais agresijas iemesls.

Valsts svētkos mums bija iespēja noskatīties filmu “Mātes piens”, tur tas ļoti labi tika attēlots. Es iesaku katram, kas nav redzējis, noskatīties un paskatīties, kā tas ir, kad pilienu pa pilienam izveido atkarību, un kā pēc tam atkarībā esoši cilvēki nodara gan emocionālu, gan fizisku vardarbību.

Ja mēs skatāmies vēl kādu laiku pirms... kas tad ir latvietība, kas ir latvieša patiesā daba, kāds tad ir Latvijas vīrietis un kāda ir mūsu uztvere, un vai tiešām mums būtu jāstrādā izglītības sistēmā pie kādu paradumu maiņas... Latvieša daba, tradīcijas ir cienīt un lolot sievietes un meitenes, un īpaša loma mūsu tautas kultūrā ir māmiņām, mātēm, kam piešķiram vēl lielāku cieņu. Tā ir latviešu patiesā kultūra, kuru varam saskatīt tautasdziesmās.

Un tādēļ es neatbalstu to it kā labi nosaukto dzimumu līdztiesības (no angļu valodas – gender sensitivity jeb dzimumu jūtības), vienādības mācīšanu skolās. Līdztiesība ir laba lieta, bet, kā to rāda citu valstu piemēri – kā tas izskatās šajās izglītības sistēmās –, mēs to noteikti nevaram atbalstīt.

Ja skatāmies uz šodienas jauniešiem... jebkura cilvēka vēlme ir piederēt. Ja šo piederības izjūtu nevar izveidot ģimenē, sportā, kultūrā vai kādās jauniešu organizācijās, tad atrodas cilvēku grupas, kompānijas, kas sniedz piederību caur nepieņemamām aktivitātēm – huligānismu, alkoholu, narkotikām, nepareizām attiecībām, kas veido atkarības un agresiju.

Tāpēc mums izglītības sistēmā būtu jārunā par ģimeniskumu, par attiecībām ģimenē, jāizceļ tieši tēva loma un mātes loma, nevis tas pretējais, ko mums ienestu Stambulas konvencijas 14. pants. Ir jāstiprina jauniešu organizācijas, lai jauniešiem būtu, kur piederēt. Tas būtu tas, kas patiesi jādara, nevis tas, kā 14. pantā ir rakstīts, – lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība. Es atgādinu, ka šis vārds ir ņemts no angļu vārda gender sensitivity (katrs varam pārdomāt šo tulkojumu). Jā, Valsts valodas centrs ir atzinis, ka pēc jēgas un būtības tā ir līdztiesība, bet mums ir iespēja paskatīties uz tām valstīm, kas jau šo soli ir spērušas, – kā izskatās šīs mācības ieviešana skolās jeb kā izskatās, kad mēs dzimumu padarām par spektru. Nevis tā, kā mēs to izprotam – kā divus atšķirīgus, binārus dzimumus, kuri būtu arī jāaudzina katrs savā veidā, nosakot lomas sabiedrībā, jo ir atšķirība starp vīrieti un sievieti, ir atšķirība starp puisi un meiteni.

Vēl šajā 14. pantā ir tas, ko jau Judina kungs pieminēja, – par tiesībām uz personas integritāti, ka tas arī ir jāiekļauj mācību priekšmetos... Manā uztverē šī integritāte būtu tādā līmenī, ka mēs nedrīkstam ņirgāties, mums ir jāciena otra cilvēka viedoklis, izskats un viss pārējais, bet mums nav jāmāca izglītības sistēmā, ka tas ir normāli, ka vajag to pamēģināt, un padarīt to par tādu pašsaprotamu lietu kārtību. Vajag mācīt neitralitāti šajās lietās, nevis tam īpaši pievērsties. Mans un arī Nacionālās apvienības viedoklis ir tāds, ka bērniem ir jāmāca viss, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.

Pašam audzinot bērnus, ļoti labi var redzēt un saprast, ka pusaudžu vecums – tās ir ciešanas. Šīs ciešanas, ko izdzīvo katrs pusaudzis, ir īstas, un neviens tās neapšauba, un šajā vecumā notiek daudzas fizioloģiskas izmaiņas un atbilžu meklēšana uz dažādiem jautājumiem, jo tas ir pārmaiņu process, kuram katram cilvēkam ir jāiziet cauri. Tādēļ ir ļoti svarīga pieaugušo, sevišķi skolotāju, pilnīga izpratne par to, ka ir divi dzimumi un ir atšķirība starp puišiem un meitenēm. Citādi pieaugušo nenoteiktība... ja pieaugušie paši īsti nesaprot, kas ir... un šaubās, tas rada bailes un šaubas bērnos.

Par mācībām. Ko mēs redzam – kas ir jau citās valstīs praksē pieņemts. Vienu brīdi mēs arī ieraudzījām... paskatījāmies uz šiem materiāliem... kā tas varētu izskatīties. Un man ir jautājums: vai šaubas tiešām ir labas bērna psihei? Ja mēs skatāmies uz to, ka... ja visu laiku mēs sapratām, ka ir divi dzimumi, ka katrs ir atšķirīgs, tad, ja mēs pārejam uz šo dzimumu spektru jeb uz to, ka ir tā kā sociālā dzimuma izpausme, tad... viņi veido izpausmi no dažādām sadaļām, un šīs sadaļas ir identitāte, kas mums ir prātā, identitāte, kas veidojas no mūsu jūtām, un atsevišķais dzimums. Šādi iemāca ārzemju skolās šo gender sensitivity, ko mēs redzam Stambulas konvencijā.

Tas latviešu valodā ir tulkots kā “dzimumu līdztiesība”. Bet vai tiešām? Vai mēs ar šādu sistēmu neradām apjukumu bērnu prātos, it sevišķi pusaudžu vecumā, kad nosaka šo dzimtes identitāti, nosaka dzimtes izpausmi, bioloģisko dzimumu, romantiskas vai seksuālas jūtas pret...? (Starpsaucieni.) Tās ir lietas, kas veido izpausmi jeb ārējo izskatu.

Sēdes vadītāja. Grasberga kungs, konvencijā nav runāts par izglītību.

J. Grasbergs. Konvencijas 14. pantā ir runāts par izglītību. 14. pants! (Zālē troksnis.) Lūdzu, izlasiet konvenciju, pirms izsakiet piezīmes!

Tas ir tas, ko mēs redzam, un tas ir lielākais iebildums – pret 14. pantu, kas runā par izglītību, kur ir runāts par to, ka mums ir jāiekļauj izglītības sistēmā šīs dzimumu lomas un mums ir jāiekļauj izglītības sistēmā tiesības uz personas integritāti, vienalga, kurā no šīm izpausmēm viņš ir. Un tā ir lieta, kuru mēs nevaram nekādi pieņemt.

Es vēlreiz atkārtoju: šaubas rada riskus bērna psihei. Šaubīšanās rada jaunus jautājumus, nevis atbildes. Šaubīšanās stumj jaunieti dzimuma disforijas virzienā jeb liek uzdot sev jautājumu: vai esmu piedzimis pareizajā ķermenī? Vai tiešām vēlamies šo iekļaut mācību programmās? Statistika parāda, ka valstīs, kur jau ir ieviesti šie mācību principi, dzimumu disforijas gadījumu skaits tikai pieaug, nevis samazinās.

Sieviešu, meiteņu, iedzīvotāju aizsardzība ir atkarīga nevis no konvencijas, bet no mūsu un valdības vēlmes patiesi iesaistīties un palīdzēt, tāpēc man ir jautājums. Likumprojekta anotācijā ir rakstīts, ka nav ietekmes uz budžetu. Kā bez ietekmes uz budžetu tiks izveidoti anonīmie krīzes dzīvokļi, rehabilitācijas centri, specializētas apmācības policistiem, tiesu sistēmas darbiniekiem, sociālajiem dienestiem? Kā bez finanšu resursiem izveidos specializētus atbalstus cietušajiem? Kā būs pieejami speciālistu pakalpojumi cietušajiem, ja mēs tam neesam paredzējuši finanšu līdzekļus?

Mēs jau šobrīd redzam, ka šīs dzimtes ideoloģijas cenšas ienest pa sētas durvīm. Neļausim iet tām pa parādes durvīm, jo šis būs vēl viens solītis tajā virzienā. Ne velti ir teiciens, ka piliens darvas sabojā visu medus mucu. Es atbalstu visu, kas ir saistībā ar cīņu pret vardarbību, ka mums pret to ir jāvēršas, bet es redzu, ka šajā dokumentā ir ideoloģiskais darvas piliens, un tādēļ tas nav atbalstāms.

Un par atrunām es saku: nemāniet sevi un cilvēkus, jo šīm pievienotajām atrunām nav būtiska juridiska spēka. Atrunas nedarbojas uz tiem pantiem, par kuriem mums ir domstarpības. Atrunas ir iespējamas atsevišķiem pantiem, kas vispār nerunā par ideoloģiskām lietām; tie ir tikai daži, un tur mums tiešām nav domstarpību. Tādēļ šādas atrunas nav iespējamas. Ir iespēja pielikt tikai informatīvi – paskaidrot; bet mēs nevaram pieņemt Stambulas konvenciju ar atrunām, un tas ir skaidri noteikts.

Mēs, Nacionālā apvienība, skaidri apzināmies un saprotam, ka... vai tavs jā ir jā un nē ir nē. Mēs esam pirms vēlēšanām teikuši saviem vēlētājiem (es zinu, ka arī citas partijas to ir darījušas) – teikuši skaidri: nē, mēs šo dokumentu ar ideoloģiski greizām lietām neatbalstīsim. Un savu vārdu mēs turam, savus principus un vērtības mēs nepārkāpsim, tādēļ mēs neatbalstīsim Stambulas konvencijas ratifikāciju.

Nobeidzot es gribu uzdot jums jautājumu. Vai jūs dzertu ūdens glāzi, ja zinātu, ka tajā ir piliens indes? Vai jūs to patiešām dzertu?

Paldies jums. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā frakcijas vārdā debatēs pieteikusies deputāte Agnese Krasta.

A. Krasta (JV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Vispirms par mītiem. Juridiskajā komisijā, kur šis dokuments tika skatīts, manuprāt, ļoti veiksmīgi tika identificēti jautājumi, par kuriem joprojām pastāv neskaidrības, un ar ekspertu palīdzību uz tiem rastas argumentētas atbildes. To tikko stāstīja arī komisijas priekšsēdētājs. Tas ļauj pievērsties vairāk tam, kas šajā dokumentā ir, pie malas noliekot to, kā tur tik tiešām nav.

Šī konvencija ir starptautisks līgums, un kā starptautisks līgums tā arī ir jālasa un jāinterpretē. Proti, tā ir saistoša visām valstīm, kas to ir ratificējušas. Un Latvija jau ir izpildījusi lielāko daļu, ko konvencija pieprasa vardarbības apkarošanai. Ne visas tajā iekļautās normas paredz rīcību. Un nav pamata mēģināt katrā no tām saskatīt slēptus nolūkus. Arī pārmetumi par nepietiekamām diskusijām vai procedūras trūkumiem nav vietā, jo jau kopš tās parakstīšanas 2016. gadā tā nemitīgi tikusi apspriesta gan sabiedrībā, gan politiķu un tiesību ekspertu vidū.

Tas, ka arvien izskan neizpratne, kādēļ šajā konvencijā ir uzsvars uz sieviešu aizsardzību, liecina tikai par to, ka skaidrošanas procesam par to, kas ir vardarbība un kādas sekas tā atstāj, un kāda ir statistika, ir jāturpinās. Un konvencija to paredz. Mums pilnīgi noteikti vēl ir vairāki rīcības virzieni, kuros attiecībā uz vardarbības apkarošanu ir iespējami pilnveidojumi gan krimināltiesību jomā, gan citās jomās.

Līdz ar to es redzu to kā ieguvumu – pievienoties tam nu jau daudzo un dažādo valstu lokam, kas šo dokumentu ratificējušas, tostarp Polijai un Ukrainai, jo, pirmkārt, tā mēs tik tiešām signalizētu par mūsu vērtību sistēmu, un arī mūsu sabiedrotie raugās un gaida, kāds būs mūsu lēmums. Otrkārt, tas ļautu iekļauties kopīgā vienotā ekspertu sistēmā un sekmētu visaptverošas sistēmas ieviešanu valstī vardarbības apkarošanai, veicinot starpinstitūciju sadarbību, kura līdz šim brīdim ir iztrūkusi. Un neaizmirsīsim – mums to, paliekot nesadzirdēta, nenogurstoši lūdz sabiedrība, proti, no vardarbības cietušie un cilvēki, kuri ar šiem cietušajiem ikdienā strādā.

Šis dokuments ir kļuvis par simbolu – diemžēl par politiskas cīņas simbolu, nevis par simbolu cīņai par cilvēktiesībām un pret vardarbību. Noliksim malā šos strīdus un balsosim izlēmīgi, izbeigsim ieilgušās diskusijas par šo galu galā praktisko un cilvēcisko jautājumu.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā frakcijas vārdā debatēs pieteikusies deputāte Linda Matisone.

L. Matisone (AS).

Godātais Saeimas Prezidij! Godātie kolēģi! Latvijā, tāpat kā jebkurā citā valstī pasaulē, pastāv vardarbība, par to šaubu nav. Vai Stambulas konvencija būs brīnumnūjiņa, kuru ratificējot vardarbība izzudīs? Noteikti – nē.

Kā zināms, 63 no 66 Stambulas konvencijas pantiem jau ir pilnībā iekļauti Latvijas normatīvajos aktos. Paliek atklāts jautājums: kāpēc vardarbība Latvijā vēl joprojām ir? Un atbilde ir viena – no tiesībsargājošo iestāžu puses trūkst mērķtiecīgas, izlēmīgas rīcības.

No Stambulas konvencijas Latvijas Republikas normatīvajos aktos nav iekļauts, iespējams, pats būtiskākais, kas patiešām mazinātu vardarbību. Un tās ir divas lietas. Pirmā – ātrāka tiesu medicīniskās ekspertīzes noteikšana cietušajiem; un otrā – pirmās palīdzības centra izveidošana seksuālās vardarbības upuriem, kas paredzēts Stambulas konvencijas 25. pantā. Un tieši šis Stambulas konvencijas pants vēl joprojām nav iekļauts Latvijas Republikas normatīvajos aktos, lai gan Stambulas konvencija tika parakstīta 2016. gadā.

Tā būs politiskā divkosība, ja valdība nobalsos par Stambulas konvencijas ratifikāciju, bet nenobalsos par policijas stiprināšanu un palīdzības centra izveidošanu upuru aizsardzībai. Un tā ir dārga politiskā divkosība, ja bijušais premjers Krišjānis Kariņš ar privātiem avioreisiem apceļo Eiropu, reklamējot sevi un Stambulas konvenciju, bet tikmēr mājās policijai trūkst resursu, lai cīnītos pret vardarbību. (Starpsauciens.)

Latvija nākamgad tērēs 700 tūkstošus eiro, lai nosvinētu 20. gadadienu kopš iestāšanās Eiropas Savienībā. Valdībai šī nauda ir jānovirza, lai pasargātu sievietes no vardarbības, tādējādi apliecinot savas vērtības un ideālus, nevis divkosību. Tas pierādītu, ka gribam būt Eiropā ar reāliem darbiem, nevis sausām runām un šampanieša glāzēm.

Visiem tiem politiķiem, kuri mēģina piesegt savu balsojumu ar atsauci uz deklarācijas pievienošanu šai konvencijai, vēlos norādīt to, ka pagājušajā Juridiskās komisijas sēdē Juridiskais birojs atzina, ka deklarācija ar konkrēto saturu ir apšaubāma un tajā minētais līdzinās atrunām, bet, kā zināms, Stambulas konvencijas 78. pants atrunas neparedz, līdz ar to konkrētā deklarācija pie Stambulas konvencijas ir tikai ilūzija, kam nav nekāda juridiska spēka. Un tas norāda uz politiķu nezināšanu, nekompetenci vai tīšu maldināšanu.

Un visbeidzot – vara nekad nav bezizmēra. Sabiedrība ievēlēja konservatīvu 14. Saeimu. Ja Saeima pēkšņi sāk pieņemt liberālus lēmumus, tad sabiedrības pretreakcija ir dabiska un loģiska. Zaļo un Zemnieku savienība Latvijas politikā darbojas jau gadiem, bet par kvēliem Stambulas konvencijas atbalstītājiem kļuva vien šajā vasarā, pārsteidzot daudzus un visvairāk, šķiet, paši sevi. Atšķirībā no politiķiem konservatīvs vēlētājs nevar vienā vakarā aiziet gulēt konservatīvs, bet no rīta pamosties liberāls.

Aicinu nešķelt sabiedrību un neatbalstīt Stambulas konvencijas ratifikāciju.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā frakcijas vārdā – deputāte Svetlana Čulkova.

S. Čulkova (ST!).

Priekšsēdētājas kundze, kolēģi, labrīt! Man likās, ka jebkurš normāls cilvēks ir pret vardarbību un mums Latvijā ir likumi, mums nevajag nekādas ārzemju konvencijas.

Es šodien ilgi nerunāšu, jo mēs jau nu tiešām ilgu laiku par to runājam. Es jums vienkārši izlasīšu vēstuli, ko saņēmu e-pastā, un domāju, jums arī tāda ir.

“Lūdzu, nenododiet mūs, Latvijas tautu, kura, uzticoties jums, devusi iespēju pārstāvēt tautas intereses, nebalsojiet par konvencijas ratifikāciju! Jūs taču saprotat, ka ratifikācijas gadījumā mūsu zeme nonāks lāstos. Ģimene ir svētums, un dzimtenes mīlestība tiek ielikta cilvēka būtībā tieši ģimenē. Nepieļaujiet, lai jūsu vārds saistās ar Jūdas tēlu! Lai Dievs mums visiem palīdz! Dievs, svētī Latviju!”

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais frakcijas vārdā – deputāts Ainārs Šlesers.

A. Šlesers (LPV).

Godājamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi! Labrīt visiem! Tāda laba sajūta, svētku sajūta, klausoties. Te Judina kungs tā stāstīja. Gandrīz vai tāds noskaņojums – ir jābalso “par” Stambulas konvenciju.

Es atceros Judina kunga runu un salīdzinu to ar vienu ārsta runu deviņdesmitajos gados. Es piedalījos vienā braucienā, un grupā bija ārsts, un tad pie viņa nāca visādi cilvēki. Viens atnāk, saka: “Man sāp sirds.” Viņš saka: “Tev jādzer tavegils.” Tad atnāk vēl viens cilvēks pēc kāda laika, saka: “Man sāp galva.” Viņš saka: “Tev tavegils jādzer.” Viens atnāk, saka, ka nevar gulēt. Viņš saka: “Tavegils.” Es sēžu pie viņa, saku: “Klau, kas tās par brīnumzālēm? Tavegils visiem.” Viņš saka: “Cilvēks iedzers un nomierināsies.”

Izskatās, ka Stambulas konvencija tagad ir tāda – pieņemsim Stambulas konvenciju un būsim laimīgi. Zaļzemnieki kļūs laimīgi. Ražas būs vairāk. Balsojiet par Stambulas konvenciju! Zemnieku... kā teikt, visa lauksaimniecība būs uzreiz... eksports palielināsies. Galvenais – par Stambulas konvenciju!

Braucu tagad gar staciju. Skatos – “Rail Baltica” tiek būvēts. Tilts tiek... jau ir uzbūvēts. Bet patiesībā tur tas arī apstājās, tas gājēju tilts. Tad – kā pabeigt “Rail Baltica”? Balsojiet par Stambulas konvenciju! Fantastiski!

Tā, ko mums vēl vajag atrisināt? Kariņš lido ar savu lidmašīnu. Ko darīt, lai viņš nelidotu ar privātām lidmašīnām? Kā atbrīvot Kariņu no kaites, ka viņam gribas ar tām privātajām lidmašīnām lidot par 50 tūkstošiem uz Briseli? Pieņemsim Stambulas konvenciju! Nu ko?

Un steidzamības kārtā. Kurā... 2016. gadā bija parakstīts līgums? Un šodien – steidzamības kārtā. Vot, kas šodien mainīsies, ka mēs steidzamības kārtā to pieņemsim? Mainīsies tas, ka zaļzemnieki, ievēlēti kā konservatīvie, kļūs par liberāļiem, nomainīs ticību pilnībā, un viņu ticība tiks pienaglota ar Stambulas konvenciju, vai ne?

Kam vēl kādas problēmas? Atrisināsim, balsojot par Stambulas konvenciju. Ja gadījumā vardarbība – par konvenciju.

Bet vakar, tad, kad mēs bijām pie Dombura un pacēlās jautājums par iekšējo drošību... diemžēl policistiem atalgojums nav pietiekams, ekipējums nav pietiekams. Runājām par ugunsdzēsējiem – arī jautājums netiek risināts. Nu ko tad, godājamie ugunsdzēsēji, Iekšlietu ministrijas struktūru darbinieki, būs Stambulas konvencija, un jūs būsiet laimīgi. Aizmirstiet par algām, aizmirstiet par ģimenēm, galvenais, lai ir Stambulas konvencija!

Bet tagad – nopietni. Jā, tur ir daudz svarīgu jautājumu par vardarbības ierobežošanu. Kurš likums šodien Latvijā, Judina kungs, pieļauj vardarbību pret sievietēm, pret bērniem? Kurš likums? Jūs sakāt, ka tagad mēs varēsim izmantot praksi no citām valstīm. Pasakiet, ko mēs šodien nevaram izmantot? Kas ir tas, ko atrisinātu Stambulas konvencija?

Patiesībā tas, ko es redzu šajā visā Stambulas konvencijā bez deklaratīviem uzstādījumiem, ir viens jautājums – sociālais dzimums. Vot, es šodien jūtos kā vīrietis, jo es esmu piedzimis kā vīrietis. Bet tagad būs tā, ka te, Saeimā, un visur citur sāks parādīties sociālie dzimumi. Tā jau ir tā galvenā lieta.

Vakar mēs frakcijā tikāmies ar izglītības un zinātnes ministri. Viņa paskaidroja, ka bija pārpratums saistībā ar tām grāmatiņām. Saruna bija laba, ļoti konstruktīva, mēs runājām par daudzām problēmām un lietām izglītības jomā. Bet viņa solīja: nē, nē, izglītībā jau nekas tur nebūs, īsti nekas nemainīsies. Mēs teicām: ar to ir par maz. Ir nepieciešama veselības mācība, kurā bērnam tiek mācīts tas, kas ir saistīts ar viņa ķermeni, it sevišķi pubertātes vecumā, pusaudžiem. Mēs to atbalstām. Tam nav vajadzīga nekāda Stambulas konvencija.

A kāpēc jūs to nedarāt? Kāpēc netiek ieviesta mācība... šī veselības mācība, kurā tiek runāts par vērtībām? Nevis tikai tā, kā radīt bērnu, bet – kā izaudzināt bērnu, kā kļūt par labu tēvu. Ko nozīmē naktīs, kad bērns neguļ, kad viņam sāp zobiņš... vai aug pirmais zobiņš, ko nozīmē... kā jaunajiem vecākiem par to rūpēties un tā tālāk. Par to vispār nav nekādas runas. Galvenais – lai ir sekss, lai zina, ka principā vērtību vairs nav. Maina partnerus, mēģina visu kaut ko... nu kā, lai izmēģinātu simtu padsmit dažādus dženderus, cik tad partneru ir jāatrod? Balso “par” Stambulas konvenciju, un dzīvosi izvirtībā, varēsi darīt, ko gribi. Nevis drošība, bet izvirtība – tas ir tas, kas pašreiz tiek reklamēts.

Sēdes vadītāja. Šlesera kungs! Stambulas konvencija nerunā par izvirtību. Tā runā par vardarbību.

A. Šlesers. Es runāju tieši par to, par ko runāja Judins. (Starpsauciens.) Viņš drīkst runāt par visu, es nedrīkstu. Ļaujiet man izteikties tā, kā es izprotu Stambulas konvenciju, – tas ir tas, kas šodien reāli stimulēs nevis cīņu pret vardarbību, bet veicinās izvirtību. Jo tad nevarēs vairs ierobežot bērniem... domāt un izglītoties, kā kļūt par vienu no šiem simtu padsmit dženderiem, par sociālo dzimumu. Tā nav cīņa par to, lai ierobežotu vardarbību pret sievietēm.

Mēs atbalstīsim jebkuru likumprojektu, ko, Judina kungs, jūs virzīsiet no Juridiskās komisijas... mūsu frakcija balsos “par” jebkuru priekšlikumu, kas aizsargā sievieti. Bet jūs tūlīt redzēsiet to, ko arī progresīvie godīgi saka... Kāpēc es par viņiem vienmēr saku “godīgi”, tāpēc, ka tā ir viņu programma, viņi virzīs priekšlikumus par viendzimuma partnerattiecību legalizēšanu, jo tie pirmie priekšlikumi, ko jūs izdzināt cauri, tie ir tikai pirmie, tur jau kopā ir vajadzīgi 70, lai viss... Tā ir viņu programma. Tad, kad viņi uzvarēs vēlēšanās, tad, kad viņiem būs vairākums kopā ar JAUNO Vienotību... Labi.

Es pārmetu šodien ZZS, ka jūs spēlējaties ar uguni, dārgie draugi. Es saprotu, atbilde uz steidzamību ir ļoti vienkārša. Augusts... Pagājušajā Saeimā jūs bijāt tie, kas nobloķēja, un netika apstiprināta šī Stambulas konvencija. Tieši ZZS un Nacionālā apvienība – tās partijas bija vairākums, kas bija konservatīvas. Šodien jūs esat pārdevušies šajā jautājumā, un es vienmēr to atgādināšu. Un, kā saka, es ļoti koleģiāli cienu... daudzus cilvēkus no jums tiešām sen zinu, bet šajā jautājumā es jūs nesaprotu. Nu, neizmestu jūs ārā, ja jūs, zaļzemnieki, nenobalsotu šodien. Nu, kādu tad valdību veidotu? Atkal ar Kariņu – lidotāju? Nu, nebūs tādas valdības, nebūs!

Un redz, kur te sēž Rajevs. Nu ko, pārdevies, pulkvedi? Gods kur tavs palicis? Aizej uz mežu un atrisini jautājumu! (Starpsauciens.) Tevi ievēlēja no konservatīvas partijas, kas skaidri teica... un šodien tu pārdosies, tu, tava balss, pulkvedi. Jomajo! (Starpsauciens: “Nesarunāties!”) Es nesarunājos. Diemžēl.

Burov, ko tev Baštiks šodien pateiks? (Starpsauciens: “Nesarunājies ar zāli!”) Tu tiki ievēlēts no partijas, kurai bija skaidra pozīcija pret Stambulas konvenciju. Ja tu šodien nobalsosi, tu būsi uz mūžīgiem laikiem nodevējs. (Starpsaucieni.) Godājamie kolēģi, visi balsos pēc savas sirdsapziņas šodien, vai ne? Un pēc saņemtajiem amatiem. (Starpsaucieni.)

Mēs šodien nebalsosim, mēs ļausim jums balsot. Mēs izņemsim kartītes. Mēs negribam piedalīties balsojumā. Lai parāda! Mēs negribam nodrošināt jums kvorumu, mēs šodien nebalsosim! Un tad visi, kas balsos, tie būs tie, kas arī nobalsos par šīm jaunajām vērtībām. Negribu vairāk uzskaitīt uzvārdus, bet katrs šodien izdara izvēli. Es vēlreiz saku: ja vēlēšanās, Oļeg, tu būtu gājis ar šo uzstādījumu, tevi nebūtu ievēlējuši vismaz no mūsu partijas. (Starpsaucieni.) Un jūs, Latgales dāmas (Starpsaucieni.), kā jums sajūtas šodien? Nav kauns?

Sēdes vadītāja. Šlesera kungs, lūdzu nesarunāties ar zāli!

A. Šlesers. Attopieties! Galvenie katoļi... Godājamie kolēģi! Es vēlreiz saku: es šodien nepārmetu PROGRESĪVAJIEM un principā arī JAUNAJAI VIENOTĪBAI nepārmetu, es vienkārši uzrunāju, es pārmetu nodevējiem.

Mēs šodien nebalsosim. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātu Andreja Judina, Harija Rokpeļņa, Mairitas Lūses, Edmunda Jurēvica un Andra Šuvajeva iesniegumu: “Lūdzam turpināt Saeimas 2023. gada 30. novembra kārtējo sēdi bez pārtraukuma līdz pulksten 12.30.” (Zālē troksnis.) Kolēģi, tā kā deputātiem ir iebildumi, es aicinu balsot.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu iesniegumu – turpināt Saeimas sēdi līdz pusdienlaikam bez pārtraukuma! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 50, pret – 40, atturas – nav. Tātad turpinām sēdi.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Ramona Petraviča.

R. Petraviča (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Mātes, audziniet savus dēlus par vīriešiem, pirms Stambulas konvencija iestāsta, ka viņi ir sievietes!

Judina kungs, jūs teicāt, ka bez konvencijas nevar izdarīt grozījumus likumos. Kādos likumos mēs nevaram izdarīt grozījumus? Mēs šeit esam 100 deputāti, kuri var izdarīt grozījumus likumos, tos, kas ir nepieciešami, lai aizsargātu sievietes pret vardarbību. Mēs to šodien varam izdarīt, vakar varējām izdarīt.

Jūs runājāt arī, ka Zviedrijā vardarbība ir pieaugusi, jo tur dažādi interpretē, kas ir seksuālā vardarbība, seksuālā uzmākšanās, bet 2021. gadā Zviedrijā trīs nedēļu laikā nogalināja piecas sievietes, un tā nav interpretācija, tas ir fakts, kas notika, un viņi saprata, ka viņiem ir nepieciešami papildu pasākumi, lai apkarotu vardarbību. Tā Stambulas konvencija viņiem nepalīdz, lai arī viņi jau sen ir pievienojušies Stambulas konvencijai.

Un mums ir bijuši priekšlikumi, ko darīt, kā uzlabot, kādus likumus pieņemt, bet jūs balsojāt “pret”. Lai arī likumprojekta nosaukums ir “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, mēs visi to pazīstam kā Stambulas konvenciju, un es domāju, ka nevienam normālam cilvēkam nekas nav iebilstams pret vardarbības pret sievietēm novēršanu, bet milzīgus iebildumus rada viens jautājums, un tas ir tā saucamais sociālā dzimuma koncepts.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa jau 2018. gada 18. aprīlī rīkoja ekspertu konsīliju par Stambulas konvenciju, tajā piedalījās daudzi cienījami eksperti, arī šeit, zālē, šobrīd klāt neesošais Gunārs Kūtris. Pats pirmais jautājums konsīlijā bija, vai Stambulas konvencija ir tikai par dzimumu līdztiesību? Kādas jomas tā ietekmē? Un tieši Gunārs Kūtris – visu cieņu viņam – tolaik precizēja Stambulas konvencijas riska zonas, un tas ir Satversmes 110., 100. un 112. pants par laulību, vārda brīvību un izglītību. Konsīlija laikā izskanēja viedoklis, ka konvencijas neskaidrie formulējumi var rosināt nestereotipisku dzimumu lomu godā celšanu un uzspiešanu visai Latvijas sabiedrībai, piemēram, par normu uzskatot pretējā dzimuma apģērba nēsāšanu, transseksuālismu, transvestītismu un cita veida uzvedību, kas lielai daļai sabiedrības nav pieņemama.

Jāuzsver, ka konvencijas 12. pants skan šādi: “Konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, kuras pamatā ir ideja par sieviešu nepilnvērtību vai par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem.”

Ko nozīmē sieviešu un vīriešu lomas, kas padarītas par stereotipiem? Stereotipisms ir normāla parādība cilvēku sabiedrībā. Ir taču mātes loma un tēva loma. Ir meitas un dēla loma. Ir vīra loma un sievas loma. Visas šīs lomas ir normālas socializācijā, cilvēku sabiedrībā. Piekrītu, ka nav pieļaujama nekāda diskriminācija uz sociālo lomu pamata, bet cilvēki ir ļoti nobažījušies par dažādām “progresīvām” (pēdiņās) tendencēm – izskaust cilvēciskās dzimumu lomas vispār. “Balta gāja tautu meita,” skan latviešu tautasdziesmā. Tautu meita, nevis persona; mamma, nevis vecāks numur viens vai vecāks numur divi. Un cilvēki uztraucas, ka Stambulas konvencija tiks izmantota šo normālo cilvēcisko jēdzienu izskaušanai.

Un arī es, skatoties, kas notiek daudzās progresīvās valstīs, esmu par to uztraukusies. Tāpēc neuzskatu Stambulas konvencijas ratifikāciju ne par steidzamu, ne vajadzīgu. Tās mērķu sasniegšanai ir citi līdzekļi un instrumenti.

Savukārt Stambulas konvencijas 14. panta pirmajā daļā dalībvalstis tiek aicinātas veikt “vajadzīgos pasākumus, lai visu izglītības līmeņu mācību programmās iekļautu mācību vielu par tādiem jautājumiem kā sieviešu un vīriešu līdztiesība, tādas dzimumu lomas, kas nav padarītas par stereotipiem”. Stereotips – sieviete māte. Tas ir vai nav stereotips? Un, ja tas ir stereotips, tad tā ir civilizācijas iznīcība.

Konvencijā nav norādīta sociālā dzimuma sasaiste ar bioloģiskajiem dzimumiem. Tātad skolu programmās tiek aicināts cīnīties ar tradicionālajām dzimumu lomām, bet uz tām taču balstās visa mūsu kultūra. Latvijas kultūra nav iedomājama bez dzimumu lomām. Vai mēs ar Stambulas konvenciju atsakāmies no visas mūsu iepriekšējās tradicionālās Latvijas kultūras?

Tas ir pārāk revolucionāri, pārāk radikāli un pārāk nepieņemami. Jēdzienu “dzimums” (gender) un ar to saistītās norādes dalībvalstīm par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem, un dzimumu lomas, kas padarītas par stereotipiem, var interpretēt neierobežoti plaši, sagraujot un pat draudot izskaust tradicionālos sabiedrības organizācijas modeļus, piemēram, laulību starp vīrieti un sievieti un dabisko ģimenes modeli – māte, tēvs, bērni –, uz kā balstās ne tikai Latvijas kultūra, bet komunikācija cilvēciskās sabiedrības plašākā nozīmē.

Cilvēku sabiedrība nav anonīmu personu masa. Cilvēku sabiedrība sastāv no brāļiem, māsām, tēviem, dēliem, meitām un mātēm, brālēniem, māsīcām un tā tālāk. Tās visas ir tradicionālās lomas. Kā vārdā no tā ir jāatsakās? Lai novērstu vardarbību pret sievietēm? Nu, piedodiet, tas taču ir absurds!

Par to, ka konvencija nav tikai par vardarbību, liecina manis minētais 12. un 14. pants, kas nosaka ideoloģiju. Ideoloģiju, kas ir pretrunā ar tradicionālo kultūru – ne tikai Latvijas kultūru, bet jebkuras valsts tradicionālo kultūru. Ideoloģiju, kas ir pretrunā ar mūsu tradicionālo izpratni par cilvēku, kādu mēs to zinām no bērna kājas. Stambulas konvencija dalībvalstīm paredz radikālas, kreisas, cilvēku pārveidojošas ideoloģijas noteikšanu par normu. Mēs esam pret to.

Mēs redzam, ka tas ir starptautisks dokuments, kas nevis vieno sabiedrību, bet šķeļ un rada diskusijas par to ne tikai Latvijā. Un tās nav diskusijas par vardarbību, bet par Stambulas konvencijas kreiso, radikālo un cilvēkiem nepieņemamo ideoloģiju, kuras ieviešana... vardarbība pret sievietēm tiek izmantota tikai un vienīgi kā iegansts.

Kādā intervijā arī akadēmiķe Ausma Cimdiņa teica: Stambulas konvencijā nedarbojas dzimumu neitralitātes princips, kas ir Eiropas dzimumu līdztiesības pamatā. Tiek prioritēts viens dzimums, bet otrs – stigmatizēts. Tas ir pretrunā ar Eiropas un starptautiskajās tiesībās noteikto dzimumu līdztiesības principu. Cīņai ar vardarbību nav nepieciešama vīriešu demonizācija, tāpat kā nav nepieciešams atteikties no sievietes un vīrieša lomas. Taču Stambulas konvencijas aizstāvji bieži vien to dara, runā par agresīviem vīriešiem un mačo, kas esot pie visa vainīgi. Dzirdot šīs runas, rodas jautājums: kā te ir ar dzimumu neitralitāti?

Tas viss liecina, ka Stambulas aizstāvju argumentācija ir ar baltiem diegiem šūta un no tās lien ārā nepatiesības āža kājas. Un tas liek uzdot jautājumu: vai Stambulas konvencija ir Trojas zirgs? To uzdeva arī Latvijas Zinātņu akadēmijas konsīlijā, kurā piedalījās Gunārs Kūtris, kā liecina konsīlija materiāli, un tajos ir secināts, ka konvencija paredz iejaukšanos izglītības saturā un to, ka konvencijas īstenošanas interesēs, lai nodrošinātu konvencijā paredzēto dzimumu līdztiesības aspektu, varbūt jāgroza nacionālie likumi, ieskaitot konstitūciju, nav izslēgts, bet nav arī obligāts tradicionālo, plašā sabiedrībā atzīto organizāciju modeļu kropļojums.

Lūk, vardarbības novēršanai ir izmaiņas skolu programmās un tradicionālās kultūras izskaušana. Tas ir ārkārtīgi plašs atvēziens vardarbības izskaušanai. Un tas liek domāt, ka nevis vardarbības izskaušana, bet sabiedrības pārveide ir Stambulas konvencijas autoru patiesais mērķis.

Šīs jaunās ideoloģijas vērtību sistēmas ieviešanu uzraudzīs pārvalstiska struktūra GREVIO. Ir noteiktas tiesības, privilēģijas un imunitāte. Un būtībā visi šie GREVIO... Latvija deleģēs savas suverenitātes daļu, ieskaitot tiesības iejaukties mūsu izglītības sistēmā un kultūrā. Vai mēs to gribam, un vai mums to vajag? Mūsu atbilde: mums nav vajadzīga ne konvencija, ne tās ideoloģija, ne GREVIO.

Ar vardarbību ir jācīnās policijai. Krimināllikums mums ir, un likumus mēs paši varam padarīt vēl stingrākus, ja vajag. Savukārt es neredzu nekādu vajadzību atteikties no Latvijas tradicionālās kultūras un izglītības, aizstājot to ar kaut kādu citu, bez dzimumiem un lomām, ko kontrolē kaut kāda starptautiska struktūra ar pilnvarām, kuras mēs tai esam atdevuši.

Mēs gribam dzīvot mūsu Latvijā ar mūsu vērtībām un kultūru un par savu dzīvi lemt paši. Lemt paši par savu izglītības sistēmu un kultūru. Mums nav vajadzīgi uzraugi. Stambulas konvencijas ratifikācija nav Latvijas tautas interesēs. Mums nav nekādas vajadzības to darīt.

Vardarbība pret sievietēm ir tikai aizsegs citu konvencijas mērķu īstenošanai, kas ir fundamentālā pretrunā ar Latvijas iedzīvotāju izpratni par sabiedrību, kādā mēs gribam dzīvot un audzināt mūsu bērnus.

Es esmu pret Stambulas konvencijas ratifikāciju.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Česlavs Batņa.

Č. Batņa (AS).

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Ja Stambulas konvencijā nebūtu 3. panta “c” apakšpunkta, 12. panta un 14. panta, es balsotu “par” Stambulas konvenciju. Līdz ar to, atbildot uz Krastas kundzes jautājumu par mītiem, es atbildu: es esmu pret vardarbības mazināšanu Latvijā. Bet (Zālē troksnis. Starpsaucieni: “Ooo!” Smiekli.)... Paldies. Es esmu pret vardarbības mazināšanu Latvijā... izņemot 3. panta “c” apakšpunktu, 12. pantu un 14. pantu.

Man šķiet, ka mūsu valsts ir ļoti birokrātiska valsts. Mēs gaidām uz vienu – Stambulas konvencijas ratificēšanu –, lai sāktu cīņu ar vardarbību. Un Judina kungs vienkārši ir jurists ģēnijs. Kāpēc es to varu apgalvot? Ja kāds no jums ir mācījies jurisprudenci, tad ļoti labi zina, ka pasniedzēji vienmēr saka: neskatieties uz nosaukumu, skatieties uz saturu! Raidījumā “Kas notiek Latvijā?” Judina kungs, bļaujot uz divām tur esošajām sievietēm, apgalvoja: “Kā jūs nesaprotat, mums jābalso par vardarbības mazināšanu... par nosaukumu!” Judina kungs, mēs balsojam par saturu dokumentā. (Dep. A. Judins: “Izlasiet saturu, laiks pienācis saprast...” Starpsauciens.) Tas droši vien bija retoriskas dabas jautājums no zāles. Es pat nepamanīju, kurš to pateica. (Smiekli.)

Judina kungs, atgādinājums jums – noskatieties raidījumu, kas notika pagājušonedēļ, un padomājiet, vai jums kā lektoram kādreiz Latvijas Universitātē nebūtu kauns iet un teikt: balsojiet par dokumenta nosaukumu, bet nebalsojiet par saturu! Tas taču ir ārprāts, ka mums Latvijā ir tāds Judina kungs, kuram vienmēr ir taisnība, tas, ko citi saka... Tas ir vienkārši ģeniāli.

Juridiskais birojs Juridiskajā komisijā akcentēja, ka pievienotā deklarācija ir nekam nederīgs pasākums, tā neko nedod, bet mums ir juristi... Judina kungs, kurš zina labāk nekā Juridiskais birojs. Nu, man laikam jāsaka tā: juristiem sāk rasties judinisma kults, jo vispareizākā izpratne ir judinistiem, tiem, kas runā kā Judina kungs. (Daži deputāti aplaudē.) Tas ir vienkārši ģeniāli.

Es atkārtošu to, kas izskanēja Juridiskajā komisijā. Un atkal ir runa par saturu. Tika uzdots jautājums: ja sieviešu dušā ienāk vīrietis kleitā, ko mēs darīsim? Mēs aizstāvēsim tās sievietes, iespējams, no kāda vardarbības akta (Dep. A. Judina starpsauciens.)... Jūs par to runājāt Juridiskajā komisijā, tāpēc es to pamatoju. (Tas atkal bija retoriskas dabas jautājums, jo kāds no zāles iesaucās.) Jūs apgalvojāt: nē, mums nav jāaizstāv tās plikās sievietes, kas ir dušā, bet jāaizstāv abas puses, tātad jāaizstāv arī vīrietis kleitā. Kur ir konsekvence jūsu teiktajā? Kur ir saturs? (Zālē troksnis.)

Nākamais. Ja mēs esam apgalvojuši... Tas ļoti labi, ka ir emocijas zālē, jo jūs aizskar tas, ko es saku. Tas ir pozitīvi.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, mazliet klusāk!

Č. Batņa. Tagad nākamais. Ja jūs apgalvojat, ka no 66 konvencijas pantiem 63 ir īstenoti... tad mēs tiešām, vēlreiz atkārtošu, esam reti birokrātiska valsts, kas gaida – lai tos trīs pantus... kaut kā izmainītu, vajag apstiprināt Stambulas konvenciju. Ideāli!

Pēdējais pārmetums visai valsts pārvaldei, visiem. Reira kungs 2016. vai 2017. gadā parakstīja Stambulas konvenciju. Jau septiņus gadus tie spēki, kas saka, ka mēs iestājamies pret Stambulas konvenciju, akcentē 3. panta “c” apakšpunktu, 12. pantu un 14. pantu. Man ir jautājums – vai kaut viens valdības vadītājs, kaut viens ministrs ir aizbraucis uz Eiropas Parlamentu, uz Eiropas Komisiju un pateicis: klau, mēs atbalstām, bet varbūt definējam šos pantus citādāk, ļaujiet mums pieņemt deklarāciju? (Starpsauciens.) Vai kaut viens to ir izdarījis? (Starpsauciens.)

Neviens to nav pat mēģinājis darīt, jo, ja kāds to būtu izdarījis un ja būtu šāda deklarācija, atruna, visa Saeima nobalsotu “par” Stambulas konvenciju. Bet jūs jau nepacenšaties, jums ir svarīgs jūsu viedoklis, nevis opozīcijas, kam izpratne ir savādāka, viedoklis. Un šī izpratne nav pareiza, jo mēs taču esam tumsoņas. Un mīts, ka mēs esam par vardarbību, – nu to jūs ekselenti protat pasniegt sabiedrībā. Tas ir vienkārši ģeniāli!

Rokpeļņa kungs, vakardien, skatoties raidījumu... jūsu teiktais ir ģeniāls: pieņemsim Stambulas konvenciju, un tad vardarbība mazināsies, ticiet tam, draugi. Bet tā tas nebūs. Būs tikai tad, kad mēs visi sāksim strādāt pie vardarbības mazināšanas, sākot ar ģimenēm, sākot ar pirmsskolām, sākot ar skolām un varbūt sākot ar Saeimu, jo Saeimā mums arī ir cilvēciņi, kuri pat nesaprot, kas ir vardarbība, kuri atļaujas bļaut virsū sievietēm.

Es balsošu “pret” 3., 12. un 14. pantu.

Paldies. (Starpsauciens. Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Antoņina Ņenaševa.

A. Ņenaševa (PRO).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Kolēģi, kolēģes! Par skaitļiem. Centrālās statistikas pārvaldes dati, tātad skaitļi, nemelo. Tie liecina, ka Latvijā katrs trešais bērns ir pakļauts vardarbībai ģimenē. Mēs šeit, Sēžu zālē, esam 100 deputāti, tātad statistiski pieņemsim, ka vismaz 33 no mums bērnībā ir cietuši no kāda veida vardarbības. Un, protams, vardarbība atstāj sekas arī nākamajās paaudzēs.

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka Latvijā katra ceturtā sieviete piedzīvo tieši fizisko vardarbību. Zālē mēs esam 33 deputātes. Tas nozīmē, ka statistiski vismaz astoņas no mums ir piedzīvojušas vai piedzīvo fizisku vardarbību.

Kolēģi, katrai piecdesmitajai latviešu meitenei (atkal Centrālās statistikas pārvaldes dati) bērnībā, tas nozīmē – vecumā līdz 18 gadiem, likts kailai pozēt citu cilvēku vai kameras priekšā, fotografēties vai uzņemt video, viņa bijusi spiesta pieskarties savām vai varmākas intīmajām zonām vai spiesta veikt dzimumaktu. Katras piecdesmitās meitenes bērnība Latvijā... bērnība ar seksuālu vardarbību... visbiežāk no varmākas vīrieša, kas pazīst šo meiteni.

Tie ir tikai skaitļi (Starpsauciens: “Kā Stambulas konvencija to maina?”)... tie ir tikai skaitļi. Taču aiz katra skaitļa ir noteikts stāsts, ir varmāka, upuris un ir vērotāji. Protams, šeit, Sēžu zālē... katram deputātam un deputātei ir sava personīgā pieredze, un dažiem ir arī privileģēta un... cita situācija. Mēs nezinām, kas notiek aiz slēgtām durvīm, jo, kā mēs zinām, varmākas mīl klusumu un vardarbība mīl klusumu.

Tāpēc es šodien jums izlasīšu dažus stāstus, kas tika man iesūtīti, sākot mums šeit skatīt Stambulas konvenciju, no tām sievietēm, kas uzskata, ka ir svarīgi izstāstīt un ka tas ir saistīts ar Stambulas konvencijas pieņemšanu. Vārdi, protams, mainīti.

Anita, 30 gadi. Smaga vardarbība paaudzēs. “Teikšu godīgi, bija nepieciešamas vairākas dienas, lai saņemtos uzrakstīt šo vēstuli. Brīdī, kad šo rakstu, man ir 30 gadi un viena zila acs. Paslīdēju un nokritu, tā teikt. Godīgi sakot, vairs neatceros, kad es pirmoreiz paslīdēju un nokritu. Bet zinu, kad pirmoreiz paslīdēšanu redzēju. Skaidri atceros savu māti kliedzam: “Man ar tiem zilumiem būs jāiet uz darbu!” Pa durvju spraugu naktī slepus noskatītas ainas, kas atgādina meksikāņu seriālus. Tikai pļaukas uz mammas vaiga nav maigas. Un nokrīt viņa arī pa īstam. Man – četri gadi.

Četrpadsmit gadu vecumā mani sāka sist mātes nākamais vīrs. Tā bija mana ilgākā vardarbības pieredze. Pēdējo reizi viņš pret mani pacēla roku, kad man bija jau 25 gadi. Kādu rītu pamodos, un manā stāstā bija ienācis jauns personāžs. Ievācies pa nakti ar visu savu iedzīvi. Mammu viņš mīlot, un viņa pirmoreiz dzīvē esot aplidota. Kafiju, redz, pienesis gultā. Un vispār – tā esot bijusi viņas ideja sākt dzīvot kopā.

Sen nebiju dzirdējusi trokšņus naktī, tāpēc toreiz, kad tas sākās, es bez bailēm izgāju no savas istabas, lai noskaidrotu, kāpēc viņi kliedz. Pēc īsa brīža atmuguriski tiku uzgrūsta kumodei. “Manu meitu tu nesitīsi,” teica mamma. Un es noticēju. Nākamajā dienā man tika atnesti ziedi – baltas krizantēmas. Lai gan uz mani tas neiedarbojās, mērķis tika sasniegts, un ģimenes dzīve turpinājās.

Es iestājos vēl vienā mūzikas kolektīvā bez diviem, kuros jau darbojos, lai mājās pavadītu pēc iespējas mazāk laika. Kādu brīdi tas palīdzēja, bet tad tas notika atkal.

Vēl pie lielākajiem “sasniegumiem” jāmin žņaugšana Ziemassvētku vakarā, vannasistabas durvju izlaušana, lai varētu man iesist, un omītes pagrūšana nost, lai vēlreiz varētu man iesist. Nedrīkstēju atrasties virtuvē dienās, kad kungam tas nebija pa prātam. Nedrīkstēju iziet no istabas, ja negribēju, lai mani nomet pa trepēm. Visbiežāk sita pa vēderu, grūda, spēra. Tas viss, protams, neminot emocionālo teroru, kas ar laiku praktiski nekad neapstājās.

Var rasties jautājums: kāpēc mana māte nepameta kretīnu, kas sita viņas bērnus un viņu pašu? Tomēr tad, kad bija mana kārta rādīt drosmi un aiziet no vīrieša, kas pret mani pacēlis roku, es vienkārši nevarēju. Atcerējos, ka mātes otrais vīrs bija pamatojis pilnīgi katru uzbrukumu ar kādu manu trūkumu. Varbūt es esmu pelnījusi, ka mani sit? Man ir kauns, ka es esmu tik vāja, tik ļoti izolējusies no visiem saviem draugiem, tik nožēlojami nespējīga piedot, bet ne aizmirst.

Ja man jautātu, ko es vēlos sasniegt nākotnē, es atbildētu – savas domas pārvērst darbos. Tas prasa pašcieņu un pašvērtējuma līmeni, ko man vēl īsti nav izdevies sasniegt. Es varu to mēģināt izdarīt saviem spēkiem. Man daļēji pat sanāk. Bet ir tik daudzas, kas nevar un tieši šobrīd Latvijā cieš.” Vēstules beigas.

Natālija. Vardarbības veidi. “Biju precējusies ar vīrieti gandrīz piecus gadus. Laulības laikā piedzima divi bērni.” Ekonomiskā vardarbība. “Viņa nopelnītā nauda pie manis vai mūsu bērniem nenonāca. Šis bija viens no iemesliem, kāpēc nevarēju aiziet. Pabalsti ir uz vīra vārda, nauda ir vīra kontā. Līdz brīdim, kad neizturēju un palūdzu sabiedrības palīdzību.”

Par seksuālo vardarbību. “Laika gaitā, pārdzīvojot emocionālu vardarbību, man pazuda cieņa un iekāre pret šo cilvēku. Es nevēlējos pat gulēt šim cilvēkam blakus gultā. Tad uzzināju, ka tieku ik pa laikam sazāļota ar speed, lai viņam būtu interesantāk.”

Par fizisko vardarbību. “Esmu tikusi žņaugta, mesta pret sienu un mēbelēm. Kad biju stāvoklī, es tiku mesta pret dīvānu, kas izveidoja pušumu uz vēdera. Ejot man garām, tika paņemta mana galva un ar spēku mani meta pret sienas stūri, kas rezultējās ar to, ka es nokritu uz zemes. Viņš par to skaļi smējās un paziņoja, ka es tēloju, ka man sāp. Man tika sperts pa muguru, spļauts sejā.”

Par emocionālo vardarbību. “Vairākas reizes centos šo vīrieti pamest, pēc tā sekoja vīra centieni izdarīt pašnāvību. Emocionāla vardarbība pret mani tika pausta regulāri. Tas izpaudās tā, ka es nedrīkstēju izrādīt jebkādu negatīvu emociju. Es sāku no visiem izolēties, jo man bija bail par vīra attieksmi pret cilvēkiem. Pēdējā emocionālā vardarbība – mana bijušā vīra centieni mani publiski pazemot jau interneta vidē.” Vēstules beigas.

Renāte – par piecpadsmitgadīgu draudzeni. “Draudzene vienu dienu atskrēja pie manis ar zilumiem uz kājām un sasitumiem uz sejas. Bija arī ar galvu grūdis pret sienu. Tajā mirklī puisis bija atskrējis līdz manām mājām, klauvēja, sēdēja trepēs. Pēc tam draudu vēstules: “Zinu, kur dzīvo, tik pamēģini viena pati iziet no mājām.” Tad ballītē it kā pa jokam žņaudzis. Zinu, ka nav traģiskais stāsts, bet ir “bet”. Meitenei tad bija 15, puisim – 16 gadi. Džeks skaitījās stilīgs, internetā zināms. Tāda pieredze 9. klasē... un ar pilnīgi normāliem jauniešiem – labi mācās, vecākiem labi darbi, dzīves apstākļi komfortabli.” Vēstules beigas.

Kristīne. Ģimene... nevienlīdzība. “Bērnībā dzīvojām ļoti nabadzīgi. Uz galda viens rupjmaizes ķieģelis četriem cilvēkiem uz nedēļu. Vecāki bieži strīdējās par šķiršanos, bieži sita viens otru un arī mūs. Skolā to visu zināja, bet nereaģēja uz to. Arī klasesbiedri bieži mūs apsmēja dēļ tā, kā dzīvojām. Bieži vien no skolas vai no veikala nācām mājās asiņainiem ceļgaliem, jo klasesbiedri mūs nogrūda uz asfalta vai vienkārši aplēja drēbes ar balinātāju.

Vecāki bērnībā un vēl joprojām bieži programmēja, ka neko nemāku, nezinu un dzīvē diez vai ko panākšu, sasniegšu. Pusaudžu gados daudz dzēru, pamēģināju arī dažādas vielas tikai tāpēc, lai uz laiku aizmirstu visu negatīvo. 15 gados mani izvaroja, bet vecāki tam neticēja. Sagāju kopā attiecībās ar varmāku, kurš dzēra un bieži palaida rokas. Kad piedzima otrais bērns, nosauca par mauku.

Tagad bieži, ja kas nesanāk, arī cenšos sev iestāstīt, ka nekam nederu, neviens nemīl, nevienam neesmu vajadzīga. Un kāpēc vispār dzimu? Biju arī slimnīcā pirms diviem gadiem, jo centos sev darīt galu. Neredzēju dzīvei jēgu.”

Vēstules beigas.

Un vēl daži stāsti, kas arī... gan no ziņām... no statistikas. Tātad konkrēts varmāka un mūsu sodu sistēma.

21 gadu vecs Rolands Dišlers izvaro sievieti 1996. gadā. Cietums. 2001. gadā viņš iznāk brīvībā un pēc diviem mēnešiem nožņaudz astoņpadsmitgadīgu skolnieci, par ko saņem nu jau mūža ieslodzījumu. Augstākā tiesa spriedumu atceļ, viņš iznāk no cietuma pēc 20 gadiem. 2023. gadā mēģina nožņaugt sievieti Talsos, par ko saņem vēl piecus gadus. Tātad vai 2028. gadā mums atkal gaidīt nākamo slepkavības mēģinājumu?

Stāsts no Lendžiem. Grupveida izvarošana 10. augustā. “Viņa bija panikā, ļoti lielā panikā. Sitās durvīs, šausmīgi sitās. Es uzreiz attaisīju vaļā un redzu sievieti ar asinīm uz rokām, sejas, teica: “Ielaidiet mani, mani izvaro, grib nosist.”” Tā stāstīja Lendžu iedzīvotāja, kura deva patvērumu cietušajai. Jauna sieviete esot izlauzusies no gūsta dzīvoklī Lendžu ciemā, kur četri – četri vīrieši! – viņu visu nakti esot ieslodzījuši, piesējuši, dzirdījuši, graizījuši, situši, izvarojuši. Īsi pēc aizturēšanas policija viņus palaidusi brīvībā. Izmeklēšanā varētu būt iesaistīts policists, iespējams, varmākas radinieks.

Kolēģi, es dzirdu, protams, pārmetumus, ka konvencija neko nemainīs. Bet tad mēs varam arī nolikt deputātu mandātus, ja neko nespējam izdarīt. (Starpsaucieni.) Es uzskatu, ka mēs varam – mēs varam izdarīt un mainīt. Un katram, kurš apgalvo, ka pietiek tikai ar Krimināllikumu, – nē, diemžēl nepietiek.

Nepietiek ar Rusiņa 19 kriminālprocesiem, lai novērstu sievietes nogalināšanu sava bērna priekšā Jēkabpilī. Nepietiek ar kolēģi, kuru sadur viņas dēls... lai policija... neatbildētu viņai: “Kādu audzinājāt, to arī saņēmāt.” Nepietiek ar sievas smagu saduršanu Dobelē, lai tiesa paturētu apcietinājumā, jo neredz nepieciešamību novērst līdzīgu noziedzīgu nodarījumu. Nepietiek ar izvarošanu, meitenes nožņaugšanu un vēl vienas, jau citas sievietes nožņaugšanas mēģinājumu Talsos, lai sistēmai beidzot būtu skaidrs – šis slepkava nav jāatbrīvo priekšlaicīgi. Nepietiek ar to, ka skolā, kaimiņi un veikalā visi zināja, ka mājās notiek emocionāla, ekonomiska, fiziska un seksuāla vardarbība. Nepietiek ar to, ka vienreiz Valsts prezidents vai Eiropas Komisija, vai kāda populāra personība piesit dūri un pasaka – pietiek, jābeidz vardarbības normalizēšana. Pietiks tikai tad, ja mēs rīkosimies, ja mēs katru dienu izmantosim katru rīku, tai skaitā starptautisku, vietēju, juridisku, izglītojošu, medicīnisku, lai novērstu vardarbību. Tā ir nepielūdzama statistika, un tie ir reāli stāsti.

Kolēģi, es gribu pateikt paldies šodien visiem, kas balsos “par” Stambulas konvenciju jeb Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Paldies. Jo šodien... ko mēs darām?

Mēs jau arī runājam par to. Tas, ka mēs runājam, ir pirmais solis un sasniegums, jo runāt par vardarbību mums vajag arvien vairāk un drošāk, jo klusēšana... kā mēs zinām, vardarbība mīl klusumu. Jo vairāk runāsim par vardarbību, jo mazāk to pieļausim. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Linda Liepiņa.

L. Liepiņa (LPV).

Sievietes, vīrieši, nekatra dzimuma pārstāvji, homoseksuālisti, geji, lesbietes un transgenderi, plūstošā dzimuma pārstāvji, sievietes, kas dažkārt ieņem vīriešu lomu, un vīrieši, kas jūtas kā sievietes, nebinārie, kvīri, “X” dzimuma pārstāvji, transseksuālie vīrieši, transseksuālās sievietes, transseksuālās personas, androgīni, demigenderi un aseksuālie, pangenderi un omnigenderi, genderbenderi, neirogenderi un ksenogenderi, poligenderi un trešā dzimuma pārstāvji, trigenderi un vienkārši transvestīti.

Judina kungs, 15. novembra raidījumā “Kas notiek Latvijā?” cita starpā jūs minējāt par kādu vīrieti, kas, paņēmis kleitu, staigā kaut kur, viņam uzbrūk, nodara kaitējumu, un tad ir Stambulas konvencija, kas viņu sargā. Aleluja! Tajā brīdī es beidzot sapratu, par ko tad ir šī konvencija un ko patiesībā aizsargā šī konvencija, un kam tā ir radīta. Nu kam ne citam, ja ne vīrietim kleitā, kam ne citam, ja ne androgīnam, demigenderam un aseksuālim, pangenderam un omnigenderam, genderbenderam un neirogenderam, un ksenogenderam, poligenderam un trešā dzimuma pārstāvim, trigenderam un vienkārši transvestītam. Dievs ir radījis vīrieti un sievieti – tikai divus dzimumus. No tā vīriešu dzimuma, ja kameras tiktu pagrieztas uz šo pusi, šobrīd ņirdz divi – Čudars un Judins. Kleitas jums vēl pietrūkst tikai, bet tā viss ir kārtībā. (Daži deputāti aplaudē. Starpsauciens: “Nopirksim!”) Paliksim pie vīriešiem un sievietēm un beigsim kropļot un padarīt nenormālo par normālu.

Es klausījos, ko teica Ņenaševas kundze. Un manī... šitā daļa nebija ieplānota manā runā, bet manī... tāds baigais kamols kaklā. Zināt, par ko? Tāpēc ka tikai sieviete, kas patiesībā ir sista... un nevis kaut kāda garāmgājēja, bet sava vīra sista, sava bērna sista, tikai sieviete, kas ir sava darba devēja izvarota, zina pilnīgi noteikti, ka šī konvencija nav ne par vardarbību, ne par izvarošanu, nav ne par sievieti un ne par bērniem. (Dep. A. Ņenaševa: “Meli!”) Šī konvencija ir par Judina vīrieti kleitā. Un, Dievs, sargi Latviju no Stambulas konvencijas! Dievs, sargi Latviju no vīriešiem kleitās, no judiniem, no muļķiem un no nodevējiem Latvijas parlamentā!

Aicinu balsot “pret”.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Ingmārs Līdaka.

I. Līdaka (AS).

Labdien, cienījamie kolēģi! Šī ir mana pirmā uzstāšanās par Stambulas konvenciju. Protams, esmu pret vardarbību pret sievietēm, bet mani ļoti uzrunāja teksti par stereotipiem dzimumu lomu jautājumā un to izskaušana. Man tā ģimenē pieņemts – kamēr skaldu malku, tikmēr sieva mazgā traukus, kamēr laboju traktoru, sieva gludina kreklus. Mazliet man tā kā bail sievai piedāvāt mūsdienīgāku lomu sadalījumu ģimenē un kaut kā bail arī atmest stereotipus un mirklīti nepagaidīt, ja tuvojas cienījamā Irma Kalniņas kundze, lai atvērtu smagās Saeimas durvju vērtnes un uzsmaidītu viņai. Un es to daru ne jau tāpēc, ka viņai nebūtu spēka atvērt šīs durvis, bet tāpēc, ka man tas ir patīkami.

Skatos uz zemnieka Edgara Putras sastrādātajām, eļļā mērcētajām rokām. Man tā kā negribas atkal karot pret to stereotipu, ka vīrietis lej karterī eļļu, bet sieviete viņu sagaida mājās ar pankūku pannu.

Šeit, Rīgas kastītēs dzīvojošajiem, Stambulas konvencija laikam šķiet kāda panaceja, kā sadalīt mājās to vienīgo smago pienākumu – kurš tad iedarbinās to traukmašīnu?

Redziet, es esmu vecmodīgs un vecmodīgu stereotipu varā, bet man nekad nav nācis prātā sist sievu, un es joprojām tramvajā pieceļos un dodu vietu sievietei. Kad veidojās mani uzskati par to, kas ir labi, kas slikti, par Stambulas konvenciju vēl neviens neko nezināja, bet izglītības sistēma un sabiedrība kopumā uzskatīja, ka vardarbība pret sievieti, pret māti, pret fiziski vājāko, nekādi nav akceptējama. Vismaz tur, kur dzīvoju es, gan kādreiz, gan šodien.

Vardarbība pret sievieti ir nevis stereotipu izraisīta problēma, bet gan uzvedības patoloģija. Un pret to tā arī jācīnās. Neiecietīgi, jo cilvēks saprātīgais izsenis ir saudzējis vājāko. Pat akmens laikmetā mednieki vairījās medīt briežu māti ar mazuli. Ir pagājuši vairāki tūkstoši gadu, un mums tagad vajag kaut kādu dokumentu, kaut kādu konvenciju, lai cīnītos pret pašsaprotamām lietām, kuras atbilstoši atrunātas arī Krimināllikumā. Kāpēc? Protams, ja konvencijas būtība tik tiešām ir rūpes par sievietes drošību un nevis par kaut ko citu. Bet, ja man kāds saka, ka pāris vārdi dažos pantos pilnīgi noteikti nav nekāds iemesls neapstiprināt Stambulas konvenciju, tad es jums teikšu tā – ja saujā putraimu ir iemaldījušies daži peļu spiru graudiņi, man šāda putra nav vajadzīga. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Vilis Krištopans.

V. Krištopans (LPV).

Priekšsēdētājas kundze! Deputāti! Es jums nolasīšu Satversmes 110. pantu. Esmu pārliecināts, ka daļa no jums to nav lasījuši. “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.”

Ko vēl jums vajag? Ko vēl šim visam pieliks klāt Stambulas konvencija? Kā tieši Stambulas konvencija stiprinās jau tā vājo ģimenes institūtu un mūsu katastrofālo demogrāfisko situāciju? Protams, ir izņēmumi. Jāsaka paldies Nacionālajai apvienībai, jo Parādnieku skaits valstī strauji aug.

Un tad es skatos uz savu radinieku (Starpsaucieni. Smiekli.)... un tad es skatos uz savu radinieku – viņš pirms gada no šīs tribīnes paziņoja, ka ir heteroseksuāls vīrietis.

Un tagad es sāku domāt... Judina kungs sarīkoja Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdi četru stundu garumā, tā gan bija konference vai diskusija starp Judina kungu un dažnedažādām organizācijām, kuru es kaut kādā brīdī pametu, sakot, ka es nepiedalos konferencē, kura ir tikai un vienīgi Stambulas konvencijas aizstāvībai, bet viens no punktiem, kuru briesmīgi mēģināja izglābt Judina kungs... un viņš it kā pierādīja, ka Stambulas konvencija ir arī pret vīriešu diskrimināciju, vai ne? Ir.

Un es vēlreiz atgriežos pie sava radinieka. Varbūt tiešām, ka tā Stambulas konvencija jāpieņem, jo šajā valstī (Kāds deputāts aplaudē.) – šajā valstī! – kultūras ministre ir sieviete, tieslietu ministre ir sieviete (Starpsauciens.), Saeimas priekšsēdētāja ir sieviete, šeit no (Starpsauciens.) pieciem trīs ir sievietes Prezidijā, premjere ir sieviete un Valsts prezidents – gejs. Kādu politisko karjeru šajā valstī var taisīt heteroseksuāls jauns vīrietis, 40 gadu vecs? Da nekādu! (Aplausi. Starpsauciens.) Viņam vajadzīga Stambulas konvencija, lai viņu glābtu. (Starpsauciens: “Jā!”) Citādi viņam karjeras nav. (Starpsauciens: “Un to saka bijušais premjers!”)

Un tagad atgriežamies pie Lemberga. Izrādās, viņš foršs džeks ir. Paskatieties, ko viņš stāsta! Stambulas konvencija ir pilnīgi bezjēdzīga, un nekāda... es viņu citēju... “ne Stambulas, ne Stokholmas, ne Ņujorkas, ne Abū Dabī konvencija sievietes neaizstāvēs”. To pirms dažām dienām pateica Lembergs. Un jūs, apvienotais saraksts, vēl te cepaties, ka Lembergam ir ietekme. Kāda viņam tur ir ietekme?! Paskatīsimies, kā viņi šodien balsos! Lembergs tak saka, ka Stambulas konvencija nav vajadzīga.

Un pašās beigās par naudu. Es saprotu, ka tad, kad Jaunā Vienotība bankrotēs, un bankrotēs acīmredzot ātrāk, nekā mēs visi domājam, pateicoties Kariņa un visas pārējās vadības bezgalīgajiem, dārgajiem lidojumiem, tad Judina kungs acīmredzot atradīs kādu siltu vietiņu kādā no šīm nevalstiskajām organizācijām, kuras, protams, tiks finansētas, pamatojoties uz Stambulas konvenciju. Tā ka jūsu karjera, protams, ir nodrošināta, pateicoties jūsu šodienas balsojumam.

Es aicinu balsot “pret” šo konvenciju.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Aleksandrs Kiršteins.

A. Kiršteins (NA).

Cienījamā sēdes vadītāja! Godājamie deputāti! Es mēģināšu nedaudz iezīmēt to, ko jums šeit nestāsta Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Judina kungs un labklājības ministrs Augulis.

Tātad visu laiku tiek uzsvērta konvencijas it kā galvenā nozīme bērnu un sieviešu tiesību aizsardzībā. Vai tas tiešām ir šīs konvencijas mērķis? Man liekas, ka patiesībā mēs runājam par sabiedrības pārprogrammēšanu, kas ir šīs konvencijas galvenais uzdevums.

Sabiedrības pārprogrammēšana paredz mainīt pilnīgi visu, sākot ar tradicionālo dzīvesveidu, kultūru, izglītības sistēmu... un galvenokārt morāles normas. Morāles normas ir tās, kas Eiropas Savienībā pēdējos 30 gadus liberālajiem spēkiem traucē kaut kādā veidā programmēt uz dažādām nenormālībām. Nu, mēs zinām. Tas jau neattiecas tikai uz dažādām dzimumu maiņām, bet arī dažādas perversijas tiek reklamētas, slimības, novirzes, tas viss tiek pasludināts par ļoti labu piemēru. Bet pamatā tā ir dzimstības samazināšana, imigrācijas veicināšana un vesela rinda citu lietu.

Sākam ar izglītību. Izglītībā (14. pants saka skaidri un gaiši) iekļaut mācību vielu par tādiem jautājumiem kā tādas dzimuma lomas, kas nav padarītas par stereotipiem... Tātad mācīs par dzimumu lomām, kas nav padarītas par stereotipiem.

Nebūsim naivi! Šī sabiedrības pārprogrammēšana jau nesākas šodien ar šo konvenciju.

Pirmais mēģinājums Latvijā, varbūt tāds kliedzošākais, bija tieši pirms 12 gadiem, 2011. gadā. Par ārzemju naudu jau tika nodrukātas grāmatiņas un metodiskie materiāli pedagogiem. Metodiskie materiāli pedagogiem saucas “Bērnudārzi, kuros ir vieta PepijPrinčiem un PirātPrincesēm”, grāmatiņa – “Todien, kad Kārlis bija Karlīna” un “Todien, kad Rūta bija Rihards”, 2011. gads. Priekšvārdā Dānijas līdztiesības ministre Kārena Jespersena raksta: “Ja vēlamies panākt ilglaicīgas pārmaiņas, dzimumu līdztiesības darbam jāsākas ar maziem bērniem, un te svarīga loma ir bērnudārza skolotājiem, kas sniedz bērniem paplašinātas iespējas dzīvot bērnu pašu vēlmēm atbilstošu dzīvi.”

Tātad bērnu untumu un vēlmju dzīve ir galvenais. Un šeit jau parādās pirmā pretruna šai konvencijai ar daudzām citām konvencijām, sākot ar ANO cilvēktiesību konvenciju, un Latvijas Bērnu tiesību aizsardzības likumu. Tur ir teikts, ka līdz 18 gadiem vecāki nosaka bērnu reliģisko audzināšanu un morāles principus. Dažādos likumos un dažādās valstīs tas formulēts dažādi.

Bet šeit taču ir skaidri pateikts, ka bērnu audzinātāja mācīs dzīvot bērnam pēc viņa vēlmēm. Tātad jebkurš untums ir kaut kādā veidā jārespektē vecākiem, un viņiem nav nekādu tiesību mācīt kaut kādas “novecojušas” (pēdiņās) reliģiskas normas, piemēram, par dzīvības vērtību kā tādu. Pie tā mēs vēl atgriezīsimies.

Tātad lomas ar stereotipiem. Bet tad uzreiz ir interesanti: vieniem paredzēta šī konvencija, bērni var vilkt kleitiņas... Dažās valstīs notiek diskusijas par to, vai vajag vecāku atļauju, piemēram, ja bērna untums ir mainīt dzimumu.

Un, ak tavu brīnumu, Lielbritānijā ir tāda Ītonas koledža zēniem. Tur no 14 līdz 18 gadiem mācās zēni, un šajā koledžā neuzņem meitenes. Un kāpēc? Tāpēc, ka tur kaut kā tie zēni tiek audzināti drusku pēc atšķirīgiem principiem. Piemēram, ir obligāti jānodarbojas ar sportu, pie kam šis sporta veids ir samērā brutāls – tas ir regbijs. Bērni nedrīkst sūdzēties par zilumiem. Viņi nedrīkst raudāt par brutāliem sasitumiem, par dunkām, par visu to, kas ir regbijā, par vārtīšanos dubļos. Kaut kā es nebūtu dzirdējis, ka britu aristokrāti vai parlamentārieši iebilst pret šādas zēnu skolas pastāvēšanu. Vēl trakāk – šo skolu ir beiguši 20 bijušie Lielbritānijas premjeri. Tad kāpēc valdības vadītāji uzskata, ka viņiem vajag zēnu skolu, kur mācības notiek pēc pavisam citādām metodēm un kur zēniem neļauj staigāt kleitiņās. Un mums stāsta, ka ļoti veselīga ir diena, kad Kārlis kļūst par Karlīnu, teiksim, Antoņina kļūst par Antonu, Aleksandrs – par Aleksandru un tā tālāk.

Bet liekulība jau nav tikai šajā pantā, un te ir skaidri pateikts – izglītības sistēma no bērnudārza ir vajadzīga tāda, kas pārprogrammē tradicionālos uzskatus, morāli, kultūru, latvisko dzīvesveidu un tā tālāk. Mums te bijusī SASKAŅAS jaunatnes organizācijas pārstāve stāstīja par vidi, no kuras viņa nepārtraukti saņem visādas šausmu lietas, kā nelaimīgas meitenes savā muļķībā apprecējušas vīrus, kas viņas nepārtraukti sit. Nu, es nezinu, es vairāk nekā 100 dažādu paziņu vidū nevienu nevaru atrast, kuram būtu bijis tāds dzīvesveids. Tā ka tā nav norma, tas ir izņēmums. Acīmredzot, ja Stambulas konvencija būtu pieņemta 10 vai 20 gadus iepriekš, nekas nebūtu mainījies. Tur ir jāstrādā ar citām likuma normām un citām iestādēm.

Nākamais. Šī konvencija veicina masveida imigrāciju. Un te gan gods un slava Judina kungam, kurš pieminēja, ka viens no diviem iemesliem, kāpēc Izraēla atteicās ratificēt konvenciju, bija bailes no masveida imigrācijas. Skatāmies 32. pantu – piespiedu laulību civiltiesiskās sekas un 37. pantu – piespiedu laulības. “[..] par krimināli sodāmu tiek atzīta pieaugušā vai bērna tīša piespiešana noslēgt laulību”.

Cienījamās dāmas un kungi! Pasaulē apmēram divi miljardi cilvēku dzīvo valstīs, kur tūkstošiem gadu pastāv tradīcija, kur vecāki noslēdz laulību starp, teiksim, piecgadīgiem vai septiņgadīgiem bērniem. Tas nav tikai kurdiem, kā daži domā, kur ir 40 miljoni cilvēku. Vesela rinda tautību Indijā tradicionāli piekopj šo tradīciju, arābu valstīs tas ir, Pakistānā. Es tā paskaitīju – apmēram divi miljardi cilvēku dzīvo tādās valstīs, kur šī ir tūkstošgadīga tradīcija.

Mēs tagad teiksim: “Ko jūs?!”, pārmācīsim visus, brauksim uz Indiju un teiksim: “Tā taču nedrīkst!” Ir ciltis, kas dzīvo akmens laikmetā, mīļie kolēģi. Tātad turpināsim sarkano latviešu strēlnieku tradīciju visā pasaulē ieviest vispārējo laimību un jauksimies citu tautu iekšējās darīšanās.

Vai tad Latvijā vecāki ar to nodarbojas? Jā, ja par naudu šeit runā, teiksim, kaut kādi pakistāņi, kas grib iekļūt Eiropas Savienībā... tad viņi piedāvā to par naudu, bet tā jau nav piespiedu, tādā gadījumā tā ir brīvprātīga vai nopirkta laulība. Indija, Afganistāna, Kurdistāna un tā tālāk...

Un tad uzreiz parādās attiecīgais pants, ka bez ierunām jāizsniedz iebraukšanas vīzas tiem cilvēkiem, teiksim, sievietēm vai bērniem, kuru tiesības tiek pārkāptas. Kādā veidā Latvija taisās uzņemt visus šos bēgļus, kur... Es jau teicu, ka divu miljardu apdzīvotās teritorijās no Āfrikas līdz Āzijas galam šī tradīcija ir pastāvējusi.

38. pants. Es gribētu pajautāt Judina kungam kā juristam – kurā vietā Latvijai ir tradīcija nodarboties ar sieviešu dzimumorgānu kropļošanu? Tā ir tiešām tik aktuāla Latvijas problēma? (Starpsauciens.) Ja tā ir starptautiska problēma, tad ir starptautiski arī ciltis, kas dzīvo akmens laikmetā gan Āfrikā, gan citur, un šīs ciltis šo tradīciju ir piekopušas tūkstošiem gadu. Ja kāds no šīm ciltīm arī iebrauc Eiropā, tad varbūt vajadzētu cīnīties pret imigrāciju vairāk, nevis rakstīt šādas muļķības.

Nākamais jautājums Judina kungam. Kas ir svarīgāk? Šis pants? Bet kāpēc nav iekļauts kanibālisms? Es domāju, ka Judina kungs kā jurists ir dzirdējis tādu vārdu – Anna Šakale. Tā ir viena no divām latvietēm, kurām savā laikā ar Augstākās tiesas spriedumu ir piespriests... pirms tika atcelti nāvessodi. Tātad viņai tika piespriests nāvessods Latvijā. Kas ir Anna Šakale? Nu, aizejiet uz Kriminālistikas muzeju, apskatieties, jūs taču esat jurists! Anna Šakale bija sieviete, kas dzīvoja Pētersalas ielā, un viņa izīrēja dzīvojamās telpas vientuļām lauku meitenēm, kas iebrauca Rīgā. Un pēc tam tās meitenes sāka pazust. Nu, pēc ilgstošas novērošanas atklājās, ka viņa vienkārši šīs meitenes nogalina un Centrāltirgū tirgo pīrādziņus. Viņai tika piespriests augstākais soda mērs. Pēc tam viņa tika apžēlota, soda mērs tika nomainīts ar mūža ieslodzījumu. Viņa tika izsūtīta uz Krieviju, un, kā nesen nezināmā vēstures žurnālā jūs varat izlasīt, viņa ir nodzīvojusi pietiekami ilgu mūžu, bija atgriezusies, klusi un mierīgi dzīvojusi Latvijā. Varbūt tad vajag ierakstīt, ka mēs aizstāvam kanibālismu? Mēs kaut kā to neesam... Bet mums ir svarīga Āfrikas cilšu tradīcija.

Man liekas, vislielākā liekulība ir 39. pantā, kolēģi, par ko mēs atkal nerunājam. Tur ir teikts, ka piespiedu aborts ir krimināli sodāms, ja nav sievietes piekrišanas. Bet, ja ir sievietes piekrišana? Tad man uzreiz ir tāds jautājums... Igaunija ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā abortu skaita ziņā uz 100 tūkstošiem, un Latvija, man liekas, ir trešajā vietā (par ko šeit mums nerunāja Ņenaševas kundze). Ko dara Labklājības ministrija, lai palīdzētu sievietēm? Un ko dara šī konvencija, lai kaut kādā veidā palīdzētu novērst šo lielo abortu skaitu? Ja pat viduslaikos... un vēl tagad daudzās valstīs klosteri paņem šos bērnus, starp kuriem arī ir meitenes... ļāva viņiem piedzimt... un pēc tam viņas tika aprūpētas un atdotas ģimenēm, kurām ir problēma ar bērnu radīšanu. Tad šeit vienkārši mēs sakām: vai dieviņ, ar varu – tas ir slikti, bet, ja tas ir ar piekrišanu, tas taču ir... nekāda vaina tam nav, vai ne? Un to mēs saucam par sieviešu un bērnu tiesību aizsardzību. Šis ir morāles jautājums. Kas ir slepkavība juridiski? Kāpēc šī konvencija apiet slepkavību?

Es atradu, ka slepkavība ir mērķtiecīgi veikta darbība, kā rezultātā panāk citas būtnes dzīves apraušanu. Kurā brīdī aborts, kā uzskata kristieši, ir slepkavība? Un kurā brīdī tā ir nevainīga, sīka medicīniska manipulācija? Tātad šī konvencija jebkurā gadījumā aizskar arī ticīgo cilvēku jūtas. Teorijas ir dažādas. Kristieši uzskata, ka bērns ir no ieņemšanas brīža. Citi, kas varbūt nav tik ticīgi, uzskata, ka no brīža, kad parādās sirdspuksti. Šeit nav ne vārda par to, ka kaut kādā veidā rūpētu bērnu slepkavošana. Tas ir dīvaini. Tas parāda visu šo liekulīgo saturu.

45. pants ir par vecāku tiesību anulēšanu – pārtraukt vai atņemt vecākiem aizgādības tiesības, ja citādi nav iespējams garantēt bērna labākās intereses. Dāņu līdztiesības ministre jau teica, ka bērna labākās intereses ir viņa iegribu izpildīšana. Tad man ir jautājums: kurš Latvijā būs tas, kas noteiks bērna labākās intereses? Ja, piemēram, tēvs nelaiž savu puiku uz skolu kleitiņā. Vai tas ir bērna tiesību pārkāpums vai nav? Vai vecākiem ir tiesības audzināt bērnu pēc savas reliģiskās piederības, vai viņiem ir jāpakļaujas tām mācībām un grāmatiņām, kuras dāņi, piemēram, iesaka izplatīt bērnudārzos? Tie ir daži jautājumi. Nez kāpēc šeit neviens par to nerunā no šīs konvencijas aizstāvjiem.

60. pants – nu, absolūta imigrācijas veicināšana. Patvēruma pieteikumi ar dzimumu saistītos vardarbības gadījumos. Pieteikuma iesniedzējam piešķir bēgļa statusu saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem. Pamēģiniet nepiešķirt! Atbrauks jums GREVIO un prasīs, kāpēc jūs neesat, teiksim, pie Baltkrievijas robežas aiz žoga kādiem pieciem tūkstošiem, kas ieradušies no Āfrikas ciltīm, no akmens laikmetā dzīvojošām ciltīm... Teiksim, cilvēki, sūdzas, ka viņiem vecāki liek apprecēt nemīlamu līgavu vai vēl kaut ko tādu.

66. pants. GREVIO. Tā ir viena birokrātiska iestāde, kas būs uz kakla gan finansiāli, gan citādos veidos. Jo konvencijas dalībvalstīm jāsniedz Eiropas Padomes ģenerālsekretāram ziņojumi par normatīvajiem aktiem šīs konvencijas īstenošanā nevis tā, kā viņi paši iedomāsies, bet pēc izstrādātām anketām, kas tiks noliktas priekšā. Sūdzības par konvencijas īstenošanu var tikt iesniegtas Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāram, Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas speciālajām institūcijām un tā tālāk.

Sēdes vadītāja. Kiršteina kungs, laiks!

A. Kiršteins. Var apvienot?

Sēdes vadītāja. Jā. Deputāts lūdz apvienot...

A. Kiršteins. Tātad nepārtraukta sūdzību iesniegšana, visādu inspekciju braukāšana pa skolām – jebkurā gadījumā taču ir finansiālie izdevumi, šie cilvēki kaut kādā veidā ir jāuzņem, viņi taču negulēs lētos hosteļos, vismaz četru vai piecu zvaigžņu viesnīca jāfinansē.

Kāpēc šī konvencija... kāpēc mūsu ministrijas, sākot ar Izglītības un zinātnes ministriju un beidzot ar Labklājības ministriju, ignorē visus šos jautājumus. Arī Ārlietu ministrija nav iesniegusi nekādu aprēķinu, kādā veidā tas ietekmētu imigrāciju Latvijā?

Un nobeidzot es gribētu pateikt, ka jebkurā gadījumā, ja mēs nerunājam tikai par kristīgo jūtu aizskaršanu, ja nerunājam tikai par pretrunām ar dažādām konvencijām, kāpēc latviešiem vienmēr ir jāskrien klupdamiem krizdamiem un jāsaka: vai, tur ir pieņēmušas, mums jāpievienojas kaut kādām 27 valstīm, no kurām 7 joprojām nav ratificējušas... Tad, kad mēs gribam sēdēt Drošības padomē ANO, mēs aizmirstam, ka tur ir 193 valstis, no kurām lielākais vairākums pat netaisās šo konvenciju ratificēt, bet mums ir izdevīgi, mēs sakām – jā, mēs būsim tur... un tā tālāk.

Es aicinu šo konvenciju neatbalstīt, kamēr nav izvērtēti šie jautājumi – kas notiek ar mūsu izglītības sistēmu, kas notiek ar imigrāciju, kas notiek ar abortiem un kas notiek ar daudz būtiskākiem jautājumiem par sabiedrības pārprogrammēšanu.

Aicinu balsot “pret”.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Atis Švinka. (Zālē troksnis.)

Kolēģi, es lūdzu mazliet klusāk zālē!

A. Švinka (PRO).

Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģes! Kolēģi! Mēs šodien runājam par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Mēs šodien runājam... mēs vairākkārt iepriekš esam runājuši, un man bija grūti pat izdomāt, ko vēl skaidrot un pateikt, kas šajā Saeimas zālē nebūtu izskanējis.

Visu cieņu ZZS kolēģiem, kas ir vairākkārt izlasījuši, savstarpēji diskutējuši, arī es ar viņiem esmu diskutējis, un, kas pats svarīgākais, saviem vēlētājiem viņi ir šos argumentus nesuši un skaidrojuši. Tas jau ir mūsu, deputātu, uzdevums – iet pie vēlētājiem un runāt par šiem jautājumiem, un tas arī ticis darīts. Katra lielā vēsturiskā lēmuma priekšvakarā ir sastopami cilvēki, kuri aicina līderus nespert soļus, saglabāt status quo, varbūt pat atgriezties vecajā labajā kārtībā.

Šeit izskanēja viedokļi – tradicionālās lomas, tradicionālā kultūra, kāda ir izpratne par cilvēku. Vēsturiski skatoties, kad bija dzimtbūšana, arī dzimtbūšana bija tradicionāla... tradicionāla kultūra. Tajā laikā visiem bija ļoti labi, to varēja saglabāt, un noteikti bija cilvēki, kas ļoti labprāt to gribēja saglabāt, bija cilvēki, kas gribēja saglabāt, lai sievietes ietu skolā, četras klases mācītos un pēc tam – pie plīts, un sievietei ir sievietes loma. Arī tās ir tradicionālās vērtības... tajā laikā bija (Starpsauciens.), un cilvēki tajā laikā pieprasīja, lai tas saglabājas. Tas taču bija tik labi!

Un arī šeit izskan... iepriekšējais runātājs: “Neaizskart kristīgās jūtas.” Bet es atgādināšu mazliet vēsturi. Arī 2018. gadā kristīgās baznīcas pārstāvji, teologi, kristīgo draudžu pārstāvji, nāca ar vēstuli un lūdza, lai notiek Stambulas konvencijas ratifikācija. Mūsu zālē ir cilvēki, kas parakstīja šo vēstuli. Arī vēlēšanās balotējās cilvēki, kas parakstīja šo vēstuli. Tie bija kristīgās baznīcas pārstāvji.

Mazliet skatoties no vēsturiskā konteksta, kad mēs balsojam un izsakām savas vērtības, paiet laiks, un tā jau ir vēsture. Mazliet es paskatījos. Judina kungs minēja, ka šī nav pirmā konvencija. Ir bijusi stāšanās Eiropas Padomē konvencija, kas iestājās pret cilvēku tirdzniecību. Mazākumtautību konvencija. Starp citu, kad notika balsošana, tad “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” bija “pret”... viena no... kopā ar sociālistisko Tautas saskaņas partiju. Bija Eiropas Savienības konstitūcijas ratifikācija. Arī, ja mēs skatāmies vēsturiski, “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” nebalsoja, iestājās pret to.

Ja mēs paskatāmies 1998. gadu, kad Saeima pieņēma grozījumus Pilsonības likumā, kas ietekmēja to, vai Latvija varēs vai nevarēs iestāties Eiropas Savienībā, kolēģi no Nacionālās apvienības (iepriekš “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”) vāca par to parakstus. Šeit vēl ir Kiršteina kungs, kurš pats personīgi bija 1998. gadā... Tā ir vēsture.

Ja paskatās vēsturi – 2023. gada novembris, mēs pieņemam Saeimā lēmumu. Mūsu stratēģiskās partnervalsts valsts sekretārs... viņš netvīto katru dienu... viņš ieraksta, apsveic Latviju vēsturiskā brīdī ar nozīmīgu soļu speršanu. Nē, 34 deputāti, elkoņos sadevušies, paraksta (Starpsauciens: “Tā ir demokrātija!”)... un stumj ragavas atpakaļ. Tā ir demokrātija. Bet es runāju par vēsturi.

Vēl es gribu teikt: es ieklausos, ko jaunieši saka, jo mēs šeit lemjam par nākotni, mēs lemjam pret vardarbību. Un es uzdotu jautājumu... Es esmu mentors dažādās jauniešu programmās... LEADER programmā... tūlīt būs jauna LEADER programmas atlase. Es uzdošu jautājumu jauniešiem: ko jūs domājat par Stambulas konvenciju – vai jūs uzskatāt, ka Stambulas konvenciju nevajadzētu ratificēt? Starp mums daudzi – gan skolotāji, gan skolu direktori – ir tādi paši mentori kā es. Uzdosim jautājumu jauniešiem.

Vēl es gribu varbūt mazliet ironiski... nākamnedēļ, nākamajā piektdienā, mūsu stratēģiskie partneri, viena konkrēta valsts, kopā ar “Centrs MARTA” rīko sanākšanu, lai atbalstītu Stambulas konvenciju un runātu par vardarbību pret sievietēm. Un ir... šīs sadarbības grupas vadītājs. Viņš aizies... noteikti runās, kāpēc ir jāiestājas pret Stambulas konvenciju. Lūdzu, tad patiešām skaidrojam mūsu sadarbības partneriem, uz ko mēs ejam. (Starpsauciens.)

Es šeit esmu dzirdējis argumentus. Pieņemam lēmumus, lai nebūtu kauns no saviem bērniem, varbūt mazbērniem, lai pēc 10 gadiem varētu pateikt: tēti, mammu, vecomamm, vecotēv... es lepojos ar tevi, ka šinī vēsturiskajā brīdī tu parakstīji ratifikāciju, balsoji “par”, nevis biji sarakstā, kas nobalsoja “pret”. Es esmu dzirdējis argumentus. Jā, mani bērni varbūt neatbalsta mani, bet viņi saprot šo politisko konjunktūru, saprot, kur ir jābūt konkrētā brīdī kādam deputātam. Bet vai ar to pietiks, ka jūsu vārds un uzvārds būs starp tiem, kas iestājās pret Stambulas konvenciju?

Ziniet, savā ziņā man arī personīgi... Es sev šo jautājumu šorīt uzdevu un saviem četriem bērniem prasīju, kā viņi šo saredz. Mans balsojums būs arī manu četru bērnu balsojums par nākotni, jo šis nav unikāls brīdis, šādas konvencijas ir parakstītas, bet šodien mums ir jāizdara vēsturisks lēmums arī par saviem bērniem un mazbērniem.

Tāpēc aicinu... kā šeit arī minēja – par sirdsapziņu... balsot un izdarīt savu izvēli.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Didzis Šmits.

D. Šmits (AS).

Godātie kolēģi, dāmas un kungi! Man būs tādas trīs daļas... vērsīšos šajā zālē pie trīs deputātu grupām, attiecīgi arī jūsu vēlētājiem, kurus jūs pārstāvat.

Vispirms – pie tiem, kuri patiesi tic Stambulas konvencijai. Tādu zālē ir absolūts mazākums, līdzīgi kā sabiedrībā, bet ir, un nekāda nosodījuma tam manā prātā nav.

Akadēmiķis Jānis Stradiņš reiz, uzstājoties vienā konferencē, teicis, ka viena no šodienas latviešu sabiedrības lielām problēmām ir provinciāla domāšana. Bet viņš tika pārprasts. Viņš nekādā veidā to nebija domājis kā kaut kādu nicinājumu pret jēdzienu “province” vai pret latviešu tautu, kas dzīvo savā ziņā Eiropas provincē. Nē, gluži pretēji – ar provinciālu domāšanu viņš bija domājis divus paveidus.

Viens ir tāds – tu uzskati, ka viss, kas ir tālu no tevis, ir province, ka tu esi pasaules centrs un visi pārējie ir kaut kur tālu prom, un tāpēc tev ir taisnība. Bija tāda anekdote – divas dāmas satiekas kādā provincē. Vienai ir jauna, smuka cepure, un otra saka: “Wow, tev tik skaista cepure! Tikai nesaki, ka tu Rīgā to pirki.” Pirmā atbild: “Nē, tā ir daudz tālāk ceļojusi, tā ir no Parīzes.” “No Parīzes?! Tādā čuhņā tāda cepure!” Tas ir viens domāšanas veids.

Bet patiesībā šodien par otro. Un otrais ir tāds, ka viss, kas nāk no ārpuses, ir apbrīnas vērts, vienalga, vai tie ir dimanta gabaliņi, vai tās ir stikla bumbiņas. Tas patiesībā ir tāds sociāli psiholoģisks fenomens, raksturīgs tautām, kuras tika kolonizētas. Kādreiz tās atdarināja... iezemieši bieži vien atdarināja kolonizatorus. Latviešu valodā būtu visprecīzāk teikt: mērkaķojās līdzi vai mērkaķojās pakaļ.

Un tā mēs, manuprāt, šobrīd mērkaķojamies pakaļ, aizmirstot, ka visi, kas kādreiz nesa šīs konvencijas ideju, pie tās strādāja, parakstīja, ratificēja, sen jau par to ir aizmirsuši. Pirmais ratificētājs ir jau pirmais konvencijas denonsētājs. Proti, tie, kas toreiz domāja par Stambulas konvenciju, šobrīd, redzot, kas notiek Eiropas sirdī – Londonā un Parīzē –, kur simtiem tūkstošu cilvēku iziet ielās un atbalsta “Hamās” vardarbību Izraēlā, tai skaitā pret sievietēm, saprot, ka tā problemātika šodien ir pilnīgi cita. Problemātika ir migrācijas politika, multikulturālisma politikas idealizācija, kas ir novedusi pie ļoti nopietnām problēmām Eiropā. Tas ir tas, par ko šodien Eiropas politiķi domā. Tas, par ko mēs šodien runājam, sen vairs nav modē. Sen ir izgājis no modes.

Vēl viena būtiska lieta. Kā es esmu jau vienreiz šeit, no tribīnes, uzstājies... atkārtošu – nav tā, ka šīs papīra konstrukcijas ir nevainīgas. Tās ir bīstamas. Viens piemērs no pasaules vēstures. Bija tāda konvencija starpkaru periodā... Briāna–Keloga pakts, kurš aizliedza karu. Tika paziņots, ka karš ir aizliegts kā starptautisko strīdu risināšanas mehānisms. Eiropa gavilēja: kara vairs nav, kara vairs nebūs! Kāds bruņojās, savukārt tie, kas naivi tam ticēja, vairs neiedalīja naudu aizsardzības budžetam un nespēja sagatavoties karam. Sekas mēs visi zinām.

Tāpat ir šeit. Mēs, šo konvenciju parakstot, dodam viltus cerības visām sievietēm, kuras šodien citēja Ņenaševas kundze, – tām, kas jau ir cietušas vardarbību, visām, kas nākotnē cietīs, – ka tagad šis papīrs viņas paglābs. Patiesībā viņas paglābs pirmām kārtām pretošanās vardarbībai domās – izpratne, sacelšanās un spēja pateikt “nē”. Un tad jau – Latvijas valsts spēja šos cilvēkus aizsargāt vēlāk. (Starpsauciens: “Pašas vainīgas...”) Neviens papīrs šo nemaina.

Otra grupa, pie kuras es šodien vēršos, ir tie, kas nekam netic, bet tēlo, ka tic. Tas Jaunās VIENOTĪBAS vidējais posms, kas paņem jebko, kas ir izskanējis Briselē, jo pašiem savu ideju nav, un nes to uz Latviju, un piesedzas ar to, paši nevienu sekundi nekam no tā neticot. Tā kādu laiku var pat gūt politiskus rezultātus, kā mēs redzam, var. Bet agrāk vai vēlāk – agrāk vai vēlāk – šī tukšmuldēšana, šī mērkaķošanās līdzi bez ticības atklājas.

Viens piemērs. Mēs paķērām vienu reliģiju, kas saucas klimata pārmaiņas un zaļais kurss. Bijušais prezidents Levits ar premjeru Krišjāni Kariņu, Jurim Pūcem pieskrienot no aizmugures, uzņēmās vēl lielākas saistības... ambiciozie mērķi ir jāsasniedz, mums visiem ir jāiespringst. Un paralēli šis premjers 30... tagad strīdas – sešas vai septiņas... reizes lidoja ar privātu lidmašīnu, atstājot aiz sevis karbona nospiedumu pēdas, kādas nav atstājusi pēdējo 10 gadu laikā puse Latvijas sabiedrības kopā.

Cauri ir! Mani neinteresē Krišjāņa Kariņa liktenis, mani interesē, kā Jaunā VIENOTĪBA ies uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām un runās par klimata pārmaiņām un zaļo kursu. Es gribu redzēt. Cauri ir! Cauri ir un pavisam. Pagalam, beigts, trāpīts, grimst.

Trešā grupa ir zaļzemnieki. Es saprotu, ka jūsu mērkaķošanās līdzi vai pakaļ ir absolūti... racionāla. Jūs par virsmērķi uzlikāt nokļūt atpakaļ pie varas, nokļūt atpakaļ valdībā, lai ko tas maksātu. Tas ir racionāli, es saprotu šo punktu. Bet – vai tiešām nokļūt atpakaļ pie varas, lai tur būtu pēdējo reizi? Ziniet, bija kādreiz tāds populārs teiciens (par Neapoli laikam, bet tautā iegājies vairāk par Parīzi) – redzēt Parīzi un mirt. Nokļūt valdībā un – pēdējo reizi. Es tā īsti nesaprotu... August, īpaši uz tevi skatos, tu jau to Parīzi esi redzējis vairākas reizes, tur nekā tāda nav, lai uzreiz pēc tam mirtu. Mērkaķoties līdzi var, bet jāsaprot arī konsekvences.

Vēl tikai viens teikums par zaļzemniekiem. Ir vēl viena lieta, ko jūs atdarināt. Vēl viena lieta, ko jūs atdarināt... Kārlis Ulmanis. Kas interesanti – pēdējā laikā ar lielāku intensitāti, pat 18. novembra uzrunā Saeimā mēs dzirdam Kārļa Ulmaņa citātus.

Atcerieties vienu lietu, es atgādināšu, – ka nākamgad būs 90 gadi... Tas varētu būt tā spilgti. Ar ko tas beidzās? Kārlis Ulmanis 1934. gadā... viņa pirmais dekrēts bija aizliegt Zemnieku savienību, likvidēt jūsu partiju. Tāds bija pirmais dekrēts. Izskatās, ka 90. gadadienu jūs nosvinēsiet ar līdzīgu lēmumu – paši sevi likvidēt, atbalstot Stambulas konvenciju.

Paldies (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Jānis Dombrava.

J. Dombrava (NA).

Godātie Saeimas deputāti! Šodien mēs diskutējam par to, vai ir lietderīgi pievienoties vienam starptautiskam dokumentam. Ko tas nozīmē mūsu izglītības sistēmai, sabiedrībai un bērniem? Ja Krievijas vai kāds cits ārējs spēks grib savās interesēs izmantot mūsu diskusiju, lai pasniegtu to kā Austrumu un Rietumu civilizāciju sadursmi, tad es teikšu: lai viņš iet ieskrieties! Šī ir mūsu iekšējā diskusija par to, ko mēs uzskatām par pareizu vai nepareizu, kas būtu labi mūsu sabiedrībai, kas nebūtu labi.

Sākumā vēlos pakavēties pie konvencijas pieņemšanas procedūras, kādu mēs Saeimā esam pieredzējuši. Mums šobrīd ir populāra parakstu vākšana. Es vēlos atgādināt 2022. gadā notikušo parakstu vākšanu. Es domāju, neviens īsti neatceras... tā bija par ostu reformas apturēšanu, ko rosināja ZZS kolēģi, savāca toreiz septiņus tūkstošus parakstu pēc uzstādījuma, kā gudri cilvēki saka, no Ventspils.

Kad tika veidota bezprincipu koalīcija, es domāju, šis bija viens no darījuma punktiem: mēs gribam partnerības likumu un Stambulas konvenciju, bet pretī jums – apturēsim ostu reformu, kas arī ir noticis. Fakts.

Es domāju, lielākā daļa ierindas biedru nemaz to šādā veidā nesasēja. Nu paskatieties paši – Kariņa kungs vēl pirms dažiem gadiem teica, ka ostu reforma ir jāvirza uz priekšu, ka tā ir laba un pareiza, un tagad pēkšņi valdība pieņēma lēmumu, ka ostu reforma tiek pagaidām atlikta uz nezināmu laiku, lai gan visi dokumenti bija sagatavoti.

Par argumentāciju, kas mums šodien ir izskanējusi debatēs. Es tiešām domāju, ka varētu par daudz ko... Judina kungs kopumā labi argumentēja no “par” pozīcijas, ļoti maz izcēla pretargumentus. Bet bija dažas debates, kuras man liekas tiešām nepieņemamas.

Viena no tām – par to, ko teica Švinkas kungs, mēģinot sasaistīt, ka Nacionālā apvienība, agrāk “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”, ir rīkojusies nepareizi – pret valsts interesēm, piemēram, iestājoties pret grozījumiem Pilsonības likumā, kas pavēra iespēju naturalizēties milzīgam skaitam PSRS okupācijas laikā ieceļojušo, kas ir novedis pie tā, ka mēs šobrīd esam tādos drošības izaicinājumos, kādos esam, ka mums ir visādi mamikini un citi personāži, kuri ir ar Latvijas pilsonību, kas ir novedis pie tā, ka mums valodas referendumā par divām valsts valodām nobalsoja 250 tūkstoši.

Es uzskatu, ka pareizi darīja – tie Pilsonības likuma grozījumi bija jāaptur. Es zinu, ka mana mūžībā aizsauktā vecmamma, vecmammas māsa, viņas vīrs, mana mamma arī bija starp tiem, kas parakstījās, balsojot “pret” šiem pretvalstiskajiem grozījumiem, kurus 1998. gadā apstiprināja.

Ņenaševas kundze, manuprāt, ļoti emocionāli debatēs uzsvēra daudzus momentus, kur tik tiešām ir notikusi nepieņemama vardarbība, un man ir tiešām kauns, ka tieslietu ministri, tieslietu sistēma nespēj ar šiem gadījumiem tikt galā. Vai to izdarīs pēc konvencijas apstiprināšanas? Es ceru, bet es šaubos.

Šodien es lasīju ziņās, ka vakardien Vācijas tieslietu sistēma ir piespriedusi sodu. Gadījums, kad piecpadsmitgadīga meitene tika divas ar pusi stundas deviņu imigrantu izvarota. Vācijas tiesa piesprieda vienam vai diviem no viņiem sodu – gads vai divi, pārējos atlaida brīvībā. Viņiem konvencija jau sen ir pieņemta. Bet daudzos šādos gadījumos bezzobainā tieslietu sistēma rada neizpratni sabiedrībā.

Runājot par konvencijām, kuras ir saistītas tieši ar Eiropas Padomes Parlamentāro asambleju, no kuras nāk šī konvencija. Viņi savulaik virzīja citu konvenciju, kuru arī lielākā daļa Eiropas valstu ir pieņēmusi, – par nāvessoda atcelšanu. Un 2011. gadā VIENOTĪBAS frakcija bija tā, kas virzīja šo jautājumu izskatīšanai, lai arī Latvijā pilnībā atceltu nāvessodu, jo mums 2011. gadā vēl bija paredzēts nāvessods par noziegumiem, kas ir izdarīti kara laikā. Tas bija saglabājies 2011. gadā. Arī Ukraina atcēla nāvessodus.

Vai tas ir bijis pareizs lēmums? Es domāju – nē. Tiem zvērīgajiem noziegumiem, ko Ukrainā veic krievu okupanti... atcelt nāvessodu kā soda veidu sērijveida slepkavām, kas tiek izlaisti no Krievijas cietumiem, kas brauc uz Ukrainu slepkavot, izvarot sievietes, bērnus. Tā ir nepareiza rīcība. Tāpēc nevar skatīties nekritiski uz jebkuru starptautisko konvenciju un augstām frāzēm, kas tiek minētas. Ir jāskatās realitātei acīs, ka pasaule nav ideāla, ka ir vardarbīgi ļaudis, kuri ir jāaptur.

Vairāki deputāti jau pieminēja, bet es pats vēlos izcelt šīs konvencijas 12. panta daļu, kas paredz noteikt, ka valstij pēc būtības ir jāizskauž prakse, kuras ideja ir par sieviešu un vīriešu lomām, kas padarītas par stereotipiem. Tāpat 14. pantā ir pateikts, ka tas ir jādara caur izglītības sistēmu. Tātad jālikvidē sieviešu un vīriešu lomas. Protams, ir vesela virkne lomu, kuras var likvidēt, – tās, kuras nav objektīvas, bet ir ļoti daudzas jomas, kur mēs, vīrieši, nekad nevarēsim radīt tādu vērtību, kā rada sievietes. Sievietes var sevī izaudzēt jaunu dzīvību. Vīrieši to nespēj. Mēs varam tikai censties būt noderīgi viņām, iespējami labi rūpēties par sievieti, bērniem, aizsargāt viņus un upurēties viņu dēļ, ja tas ir nepieciešams, ja apstākļi to piespiež darīt. Kad kuģis grimst, sievietes un bērni tiek evakuēti pirmie. Kad notiek karš, tad pamatā vīrieši dodas karot. Un ne tāpēc, ka viņi ir spējīgāki karotāji, ne tāpēc, ka sieviete nevarētu būt spējīgāka karotāja par vīrieti, bet vienkāršā patiesība ir tāda, ka vīrieši aizsargā par sevi vērtīgākus sabiedrības locekļus – sievietes un bērnus. Ja kāds mēģinātu šo lomu sadalījumu likvidēt, tas būtu vienkārši nepareizi. Un es negribētu redzēt, ka brauc dažādas gudrās komisijas uz mūsu izglītības iestādēm un māca, ka nav pareizi šādi domāt, ka mūsu nākamās paaudzes ir vislielākā vērtība, kas mums ir.

Tas ir viens no iemesliem, kāpēc, neskatoties uz to, ka ļoti daudzi panti šajā konvencijā ir pareizi, man liekas, ka mums nevajag pievienoties konvencijai, bet ir jāievieš visas labās prakses, kas tur ir norādītas, ka mums ir būtiski jāreformē mūsu tieslietu sistēma, jāstiprina policijas kapacitāte, jāstiprina vispārējais sabiedrības izglītotības līmenis, lai vardarbība tiktu mazināta, lai arī tas, ko Grasberga kungs minēja... lai alkoholisms būtu būtiski mazināts. Tikai tas ir ceļš, kā varam atrisināt problēmas būtību, ko debatēs minēja arī Ņenaševas kundze.

Tāpēc es tomēr aicinātu, neskatoties uz to, ka bezprincipu koalīcija ir noslēgusi dažādas vienošanās... ostas pret konvencijām un tamlīdzīgi, un tamlīdzīgi, es tomēr aicinātu deputātus nebalsot vai arī balsot “pret”.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica.

Z. Kalniņa-Lukaševica (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Deputātes un deputāti! Vardarbība – viens vārds, desmit burti. Viens no daudzajiem vārdiem, kurš iekļauts mūsu valodas skaidrojošās vārdnīcas lappusēs, taču tieši šis vārds ir atslēga, kura atver durvis uz skaudru patiesību. Vardarbība ir smaga, aktuāla problēma, kas skar gan tieši, gan netieši mūsu sabiedrību, mūsu līdzcilvēkus. Jā, mūsu Latviju un tās cilvēkus, un jo īpaši sievietes. Vardarbība pret sievieti, bērnu, vīrieti, pret jebkuru cilvēku, nav... tai nevajadzētu būt klusējot akceptētai vai nonivelētai līdz iekšējai ģimenes problēmai vai normai un praksei, ko tolerē daļa Latvijas cilvēku vai tiesībsargājošās institūcijas, vai likumdevējs. Mūsu visu pienākums ir uzņemties atbildību, lai izdarītu katrs savā vietā maksimumu, lai vardarbību nepieļautu, lai to apturētu.

Ratificējot Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, mēs spersim būtisku soli, lai pārrautu iedibinātos vardarbības tolerances ķēdes posmus. Kolēģi, skaitļi un cilvēku pieredze nemelo – Latvija, pēc Eurostat datiem, ir traģiskajā pirmajā vietā Eiropas Savienībā salīdzinošos rādītājos pret iedzīvotāju skaitu, kur sievietes ir nogalinājis viņu partneris. Lielākais tīšu sievietes slepkavību relatīvais skaits pret 100 tūkstošiem iedzīvotāju Eiropas Savienībā laika posmā no 2012. gada līdz 2021. gadam ir fiksēts Latvijā.

Konvenciju ratificējušo valstu vidū tīšu slepkavību skaits ir relatīvi neliels un uzrāda skaidru statistisko atšķirību no konvenciju neratificējušajām valstīm. (Starpsauciens: “Zviedrijā...”) Pēc OECD datiem, ierindojamies pirmajā vietā Eiropas Savienībā... kur sievietes procentuāli ir piedzīvojušas visvairāk fizisku un seksuālu vardarbību. Pēc Eiropas Komisijas datiem, Latvija izrāda augstāku toleranci pret vardarbību pret sievieti nekā vidēji Eiropas Savienībā.

Latvijas Valsts policijas apkopotie dati par 2022. gadu liecina, ka bija fiksēti izsaukumi uz 8829 ģimenes konfliktiem, 647 gadījumos policija pieņēmusi lēmumu par varmākas nošķiršanu. Dati skaudri rāda, ka 95 procentos no šiem gadījumiem cietušas sievietes. Šie skaitļi nav pieņemami. Šie skaitļi nav tikai statistika, bet traģēdija, kas skar ģimenes, skar cilvēkus, skar konkrētas sievietes un viņu ģimenes.

Es ticu, ka mēs visi apzināmies, ka minēto konfliktu skaits ir nepiedodami augsts. Diemžēl mēs arī apzināmies, ka realitātē tie diemžēl ir vēl daudz lielāki. Nenoliegsim, ka daudzi izvēlas neziņot, neatklāt šīs personīgās pieredzes esību, faktu, ka ir pārkāptas indivīda pamattiesības. To norāda arī statistika, jo konvenciju ratificējušajās valstīs upuri biežāk uzdrīkstas ziņot un meklēt palīdzību, jo paļaujas un jūtas drošāk, ka saņems atbalstu, nevis nosodījumu, izsmieklu vai pārmetumus.

Tas, ko mums tagad sev vajadzētu pajautāt, ir: kāpēc tik bieži Latvijā cilvēks, kad viņam dara pāri, izvēlas to noklusēt? Liksim punktu filozofijai, ka vardarbība pret kādu var būt jebkādā veidā dabiska. Es vēlos atsaukties uz Satversmes tiesas 2021. gada 4. jūnija spriedumu, kurā tiesa atzina, ka valstij ir pienākums aizsargāt ikvienu no tādas vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un garīgo veselību.

Lai panāktu vardarbības apkarošanu, nepieciešamas izmaiņas sabiedrības attieksmē un uztverē un ir vajadzīgs efektīvs tiesiskais regulējums cietušo tiesību aizsardzībai. Konvencijas ratifikācija nes līdzi sev abus šos aspektus – skaidru attieksmes definējumu un normu stiprināšanu, kur nepieciešams.

Gan šeit, Saeimas Sēžu zālē, gan ārpus tās dzirdam bažas, jautājumus, kas liecina par vēlmi izzināt dokumenta būtību. Taču neignorēsim, ka izskan arī maldi un meli par konvencijas saturu un būtību. Diemžēl. Es uzskatu, ka ir ļoti svarīgi kliedēt maldus, kas ir izskanējuši publiskajā telpā un arī šeit par Stambulas konvencijas ratificēšanu.

Lasot konvenciju vai jebkuru tekstu, nedrīkst un nav pieļaujams izraut vienu vārdu vai vienu teikumu un pēc tam to iztirzāt atrauti no galvenās domas. Ir svarīgi izprast un atcerēties konvencijas mērķi un līdz ar to fokusu: tā ir vēršanās pret vardarbību, tie ir efektīvi aizsardzības mehānismi un atbalsta sniegšana upuriem, kā arī preventīva rīcība vardarbības izskaušanai (Starpsauciens: “Vīriešus nogalina vairāk nekā sievietes!”)

Nākamajā vasarā apritēs 10 gadi kopš konvencijas spēkā stāšanās. Eiropas Padomē tā tika pieņemta jau 2011. gadā. Tāpat arī mēs, Latvijā, jau kopš 2016. gada, kad to parakstījām, esam izvērsti diskutējuši.

Šī ir konvencija, par kuras atbilstību Satversmei ir arī Satversmes tiesas lēmums. Tas ir pirmais un līdz šim vienīgais gadījums, kad izmantota iespēja lūgt vērtējumu Satversmes tiesai pirms starptautiskā līguma ratifikācijas. Mēs esam izmantojuši visus instrumentus konvencijas pārbaudei un izvērtēšanai. Mums ir bijušas izvērstas un pamatīgas diskusijas un debates, visilgāk un pamatīgāk nekā par jebkuru starptautisko līgumu, ko Latvija ir ratificējusi.

Noslēgumā vēlos atgādināt, ka vardarbības fakts vai nepieļaušana neatstāj nospiedumu tikai cilvēka pagātnē. Tā seko, mīt cilvēkā un atstāj pat sekas uz nākamo paaudzi, kas ir spiesti noskatīties un nereti turpina vardarbības apburto loku un tās normalizēšanu vai pieņemšanu.

Kolēģi – gan domubiedri, gan oponenti! Mums priekšā vēl ir ļoti daudz darba, taču tas, ka mēs diskutējam, apspriežam un mēģinām izprast konvenciju, pierāda, ka esam uz tā ceļa, lai beigtu tolerēt vardarbību jebkādā formā – skolās, mājās, uz ielas.

Godātie kolēģi, domājot par šīm karstajām un pretstāvošajām diskusijām par konvencijas būtību, tās it kā iespējamo ietekmi un bailēm no tās, atļaujiet man nolasīt vienu rindkopu no man tuvas un svarīgas grāmatas – Svētā Augustīna “Atzīšanās”. Tās septītajā grāmatā Augustīns raksta (citēju): “Bet no kurienes un kā te” – ļaujiet iestarpināt – konvencijā – “ielīdis ļaunums? Kas ir tā sakne, un kas ir tā sēkla? Varbūt ļaunuma vispār nav? Kādēļ tad mēs baidāmies un sargājamies no tā, kā nav? Ja mēs baidāmies veltīgi, tad ļaunums ir pašas šīs bailes, kas nevajadzīgi nodzen un nomoka mūsu sirdi. Un tas ir jo smagāks ļaunums tāpēc, ka mums nav, no kā baidīties.” Tā ir teicis Svētais Augustīns.

Kolēģi, es dzirdu cilvēku bažas un jautājumus, es izprotu to uzdošanu, jo putas ir sakultas lielas un biezas, tomēr neatrodu šai starptautiskajā dokumentā, kas jau ratificēts absolūti lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu, pastāvošu iemeslu bailēm. Vienlaikus skaidrs, ka konvencijai nav maģiska spēka novērst vienā mirklī visus vardarbības iedīgļus, bet konvencija ir signāls katrai cietušajai sievietei, bērnam un vīrietim, ka viņi savai valstij nav vienaldzīgi un cilvēku labklājība un drošība ir mūsu prioritāte. Konvencija liek mums domāt, mudina aizsargāt ievainojamos un neļaut mums kā sabiedrībai vairs valkāt akluma brilles vai pavērst skatienu pretējā virzienā, kad redzam kārtējo sitienam pacelto roku.

Kolēģi, lūdzu, ratificēsim Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu un būsim redzīgāki un atbalstošāki savā ikdienā! Mums ir svarīgs katrs cilvēks Latvijā.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Glorija Grevcova.

G. Grevcova (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Tad nedaudz par pievienoto deklarāciju un kāpēc ZZS akli izliekas neredzam pievienotās deklarācijas bezjēdzīgumu un to, ka tā ir tukša salmu kulšana, tāda pati kā viņu priekšvēlēšanu laikā dotie solījumi.

Deklarācijā ir teikts, ka Latvija konvenciju piemēros Satversmē ietverto vērtību, principu un normu ietvaros. Tāpat tajā ir pievienots arī skaidrojums vārdiem “sociālais dzimums”, ka tas neesot saistīts... ieviest kādu citu izpratni par to, kas ir dzimums. Un tagad – kā ir realitātē?

Neliels ieskats no Eiropas Padomes mājaslapas, kā tad ir ar līdzīgām deklarācijām veicies citām valstīm, piemēram, Ukrainai. Ukraina paziņo, ka tā piemēros konvenciju saskaņā ar vērtībām, principiem un normām Ukrainas konstitūcijas noteiktajās robežās, jo īpaši attiecībā uz cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību, sieviešu tiesību un iespēju vienlīdzību ar vīriešiem, dzimuma identitāti, atbildīga mātes un tēva statusa veidošanu, ģimenes atbalstu un bērnības aizsardzību. Atzīsim, tā ir ļoti līdzīga mūsējai.

Un ko tad par šādu Ukrainas deklarāciju saka citas valstis, piemēram, Austrija? Austrija uzskata, ka deklarācija ir pielīdzināma atrunai, jo tās mērķis ir piemērot konvencijas saistības, kā noteikts Ukrainas konstitūcijā un Ukrainas ģimenes kodeksā. Stambulas konvencijas 78. pants neparedz šādas atrunas. Austrijas teiktajam pievienojas arī citas Stambulas konvenciju ratificējušās valstis: Somija, Vācija, Nīderlande, Norvēģija, Zviedrija, Šveice. Līdzīgi notika arī ar Poliju un viņu pievienoto deklarāciju.

Tātad man jautājums jums, ZZS: kas notiks ar mūsu deklarāciju, ja tā saņems tieši tādus pašus iebildumus no pārējām valstīm? Vai mēs Stambulas konvenciju pieņemsim bez deklarācijas vai tomēr denonsēsim? Skaidrs, intereses nav. Jūs taču pirmsvēlēšanu laikā un arī tagad paudāt, ka jums konvencija ir atbalstāma tikai un vienīgi ar pievienoto deklarāciju. Bet, tiklīdz iebildīs kāda no Eiropas Savienības valstīm, kuras ir ratificējušas konvenciju, ko tad jūs tādā gadījumā darīsiet? Iesiet izkalpoties? (Starpsaucieni. Smiekli.)

Un vispār – vai par to ir runāts? Nē, par šo jautājumu nav runāts. Mums notiek kā parasti – sākumā parakstīsim un tad skatīsimies, kā būs. (Starpsauciens. Smiekli.) Vai arī uz nākamajām vēlēšanām jūsu priekšvēlēšanu retorika būs – denonsēsim Stambulas konvenciju? Ar jūsu balsīm pieņemto, starp citu.

Tātad pirms balsojuma apdomājiet vēlreiz kārtīgi, ZZS, tāpat kā daudzi citi JAUNĀS VIENOTĪBAS deputāti, – vai vieta valdībā tiešām stāv pāri jūsu dotajiem solījumiem un mūsu valsts pamatvērtībām? Tāda sajūta, ka koalīcijas partneri Stambulas konvenciju tulko katrs, kā vēlas. Vieniem tā ir panaceja pret vardarbību, citi uzskata, ka tā ir vienkārši rekomendējoša rakstura. Zaļzemniekiem vispār nav viedokļa par to. Viņiem ir deklarācija.

Te notika statistikas datu publicēšana... paušana par to, cik daudzi bērni cieš no vardarbības, cik – sievietes. Kur ir statistika par vīriešiem? Vīrieši jūsu uztverē nav cilvēki? Viņi necieš no vardarbības? Ja jūs runājat par konvenciju, tā ietver vardarbību arī pret vīriešiem. Kur tad ir tā statistika? Neviens to nespēja likt galdā ne Juridiskajā komisijā, ne šeit.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Edmunds Zivtiņš.

E. Zivtiņš (LPV).

Augsti cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Cienītās deputātes! Godātie deputāti! Ziniet, es savā dzīvē daudz ko esmu pieredzējis un redzējis, un jāsaka tā, ka mani diži pārsteigt ar kaut ko var reti, pārsvarā nevar ne ar ko pārsteigt. Līdz ar to no savas puses visas šīs lietas un visus dzimumus, ko Linda Liepiņa uzskaitīja... Manā skatījumā, ja cilvēks ir pieaudzis, nobriedis, mani neinteresē, ar ko viņš nodarbojas, ko viņš dara savā brīvajā laikā, un vēl mazāk mani interesē, kas notiek viņa guļamistabā.

Jautājums, kam es gribu pieskarties, ir bērni, un tā nu ir tā mana sarkanā līnija, kur es nevarētu teikt, ka tas mani neinteresē, mani tas interesē ļoti, un es uzskatu, ka katram normālam cilvēkam, katram Latvijas patriotam, kuram rūp mūsu nākotne, mūsu valsts nākotne, mūsu valsts labklājība, ir svarīgi bērni. Bet, ja mēs iestādām šo sēklu par bērniem... šajos bērnos iestādām tādu neauglīgu sēklu, tas ir līdzīgi... es to varu salīdzināt ar ģenētiski modificētiem kokiem.

Ir tādi... nezinu, kāds zina, nezina, mana pirmā izglītība ir mežsaimnieka izglītība. Tātad ir ģenētiski modificēti koki, kas daudzkārt ātrāk aug, un koksnes tiem ir vairāk, un lapas lielākas un skaistākas, bet ir viena problēma – viens šāds koks 500 kilometru rādiusā rada tādus pašus neauglīgus kokus. (Zālē troksnis.)

Sēdes vadītāja. Kolēģi, mazliet klusāk!

E. Zivtiņš. Šī ir tā problēma, ka, no vienas puses, mēs gribam darīt it kā kaut ko labu, bet faktiski ilgtermiņā mēs izdarām sev milzīgu kaitējumu. Sev, savai valstij, un, kā jau es minēju, šinī gadījumā es saskatu milzīgu kaitējumu bērniem. Kāpēc?

Neatceros datumu... Mēs uzdevām tiesībsargam jautājumu par divām grāmatiņām, šādām bērnu grāmatiņām (Demonstrē grāmatiņas.), kuras ir ar kartona lapiņām, tādas, lai nevar saplēst un tā... Faktiski, audzinot bērnus, šādas grāmatiņas – par policistiem, par meža zvēriem un rūķīšiem, citām lietām – es pirku, kad viņiem bija apmēram trīs četri gadiņi, viņiem patika šķirstīt, sāka burtiņus mācīties... Tātad runa ir par šādiem bērniem – trīsgadniekiem, četrgadniekiem –, kad viņi sāk iet bērnudārzā.

Un ko tiesībsargs mums atbildēja? Citēšu: “Tiesībsargs nesaskata bērniem kaitīgu informāciju Laurensa Šimela grāmatās “Rīta agrumā” un “Laiks gulēt iet”, kurās tiek attēlotas viendzimuma attiecības. Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā nolēmumā ir norādījusi, ka šobrīd nav pieejami zinātniski pierādījumi vai socioloģiskie dati, kas liecinātu, ka homoseksualitātes pieminēšana vai atklātas publiskas debates par seksuālo minoritāšu sociālo statusu negatīvi ietekmētu bērnus.

Konkrētajās grāmatās netiek veicināta homoseksuāla uzvedība vai sniegts seksuāla rakstura saturs, bet gan tiek pieminētas viendzimuma ģimenes kā sociāls vienums. Šādas informācijas pieejamība bērniem, sevišķi tiem bērniem, kuri aug viendzimuma pāru ģimenēs, nodrošina bērnu tiesības uz vārda brīvību, tai skaitā saņemt vecumam atbilstošu informāciju par dažādām ģimenes formām.”

Grāmatiņa pēc savas būtības ir patīkama, turēt to rokās arī ir patīkami. Un šeit, tāpat kā Stambulas konvencijā, vairums ir tādas labas lietas, bet šai grāmatiņai “Rīta agrumā”, kuru, visticamāk, pēc tam, kad tiks akceptēta Stambulas konvencija... šie GREVIO pārstāvji brauks un pārbaudīs bērnu laukumiņus, kuros tiek atstāti bērni lielveikalos vai kādās citās vietās, un teiks: “Kāpēc jums šāda veida literatūra netiek tur atstāta?” Tātad šādām grāmatiņām būs jāatrodas arī tādās vietās, tās tiks izplatītas saistībā ar šo 14. pantu visos bērnudārzos, skolās un tā tālāk.

Un šeit (Atšķir grāmatiņu.)... “Rīta agrumā”: “Saules stars caur logu krīt. Labrīt, labrīt! Manas mammas guļ vēl saldi.” Tikai viens šāds... un tālāk aiziet viss... vāverīte asti luncina, kaķītis murrā un tā tālāk, un tā joprojām. (Starpsauciens. Smiekli.) Jā. Līdz ar to... šāds variants.

Otrā (Atšķir otro grāmatiņu.)... “Laiks gulēt iet”. Varētu vēl šeit par tām mammām... tā teikt, visi zina – kad meitenēm ir savstarpējās simpātijas, tad vīrieši uz to piever acis (jāsaka, tā ir tāda vīriešu nolaidība tanī brīdī, kad divām sievietēm ir simpātijas vienai pret otru). Bet šī grāmatiņa “Laiks gulēt iet”, manā skatījumā, ir zem katras kritikas. Šeit tas ir minēts divreiz, un tas, kas šeit ir attēlots, manā skatījumā, ir zem katras kritikas: “Tēti, izlasi man guļampasaku.” It kā jau nav slikti. “Tēti, zinu to no galvas, līdzi runāju.” Bet šāda bildīte, šāda bildīte (Rāda attēlu grāmatiņā. Starpsauciens.) – divi tēti – divi tēti! Lūdzu, paskatieties! Judina kungs, jums patīk – paskatieties, paskatieties! Nav smieklīgi.

Par fonu, kāds to visu pavada.

Sēdes vadītāja. Zivtiņa kungs, es jums atgādinu, ka mēs runājam par vardarbību. (Starpsauciens.)

E. Zivtiņš. Tā ir vardarbība! Un šobrīd ir vardarbība pret runātāju no tribīnes. (Starpsauciens. Aplausi. Ūjināšana.)

Tātad – kāds ir fons tam visam? Tam visam ir fons: tauta ir nogurusi. (Starpsauciens: “Nerunā tautas vārdā!”) Tauta ir nogurusi. Es no tribīnes runāju ar tautu, nevis ar pulkvežiem nodevējiem – nevis ar pulkvežiem nodevējiem! Interesanti, ko jūsu kolēģi teiks par to, ka jūs nobalsosiet? (Starpsauciens.) Ko teiks? Ko teiks glābēji, ugunsdzēsēji, kas par pazeminātu algu glābs bērnus?

Sēdes vadītāja. Zivtiņa kungs, nesarunāties ar zāli!

E. Zivtiņš. Ko viņi teiks? (Starpsauciens: “Par konvenciju!” Starpsaucieni.) Ko armijnieki teiks? Pulkvedi, ko...? (Starpsaucieni.)

Sēdes vadītāja. Zivtiņa kungs, nesarunāties, lūdzu, ar zāli!

E. Zivtiņš. Atbildēs, atbildēs jums cilvēki! (Starpsaucieni.) Cilvēki jums atbildēs.

Par ko ir runa? Runa ir par fonu, par to, ka cilvēki ir noguruši no tā visa. Šī ir galvenā problēma? (Starpsauciens: “... muldēt...”) Šī ir galvenā problēma? Šī ir migla, ko šobrīd jūs visi laižat virsū valstij, lai notušētu problēmas ar Kariņa lidojumiem, ar pārtikas iepirkumos izsaimniekotajiem 220 miljoniem.

Nākamais – augļiem un dārzeņiem tiks piemērots (Starpsauciens: “Par konvenciju!”) samazinātais PVN no 5 uz 12 procentiem. Tā ir tā pati miglas pūšana acīs. (Starpsauciens.) Jūs šobrīd pūšat miglu acīs cilvēkiem, lai varētu pieņemt faktiski Latvijas tautu degradējošus starpvalstu līgumus, ko... tā pati Stambula jau ir no tās atteikusies un izstājusies.

Man kauns no maniem brāļiem lietuviešiem, kas man visu laiku raksta īsziņas un zvana, un prasa: “Kas jums tur notiek? Kas Latvijā notiek? Uz kurieni jūs ejat?”

Impulss. Es dzirdēju no tribīnes, ka ir nepieciešams Latvijā impulss, lai mēs varētu uzsākt kaut kādas nebūt darbības. Kāds impulss ir vajadzīgs jums, valdošajiem, lai mēs mazinātu nabadzību, lai mēs izietu no ēnu ekonomikas? Kas jums ir vajadzīgs? Pasakiet, kāds impulss ir vajadzīgs! Mīti un puspatiesības? Viss, kas ir saistīts ar šo Stambulas konvenciju, – visu laiku runā par vardarbību, par vardarbību.

Jēkabpils lieta nebūtu nekad notikusi, ja jūs, koalīcija, normāli maksātu policistiem, kas veiktu prevencijas darbu, kas ietu un visu uzraudzītu. Naudas nav. (Starpsauciens: “Kariņam ir!”)

Šībrīža budžets nosaukts par drošības budžetu. Kāds, pie velna, drošības budžets?! Policisti vienkārši savas... nezinu, noturības un spēka dēļ neko nesaka. Protams, arī likums viņiem aizliedz streikot. Viņi sen jau te stāvētu... tāpat kā par Stambulas konvenciju... tie policisti sen jau stāvētu, un neko nevarētu vispār izdarīt... visas iestādes būtu slēgtas.

Es domāju, ka jāsāk ir ar to, ka tiešām ir jābūt kaut kādām konsekvencēm un jāstrādā pie tā, lai mēs celtu savu labklājības līmeni. Un tad, kad mums būs labklājības līmenis, cilvēki varbūt citādāk sāks domāt, raudzīties uz vardarbību, jo šobrīd tiešām vardarbības ir ļoti daudz. Kas notiek uz ielām, kas notiek vakaros? Vakaros bail pa Vecrīgu pastaigāt, es jau nerunāju – aizbraukt uz Bolderāju vai vēl kaut kur. Tīrākā veida vardarbība tur notiek, vardarbība visos līmeņos.

Kungi un dāmas, cienītie kolēģi deputāti! Es atvainojos par savu emocionālo runu, bet jums ir jāsaprot, ka tas, ko jūs šobrīd pieņemsiet, noteikti ietekmēs bērnus. Neviens šeit nerunā... visi saprot to, kas notiek, ja cilvēki ir pieauguši – kā mums jārīkojas, kas mums ir jādara un kādā veidā jādara. Mēs to visu zinām, un likumi arī ir sakārtoti. Par bērniem ir jautājums. Kāpēc bērniem tas ir jāzina? Kāpēc viņiem ir jāstumj galvā šīs lietas? Nesaprotu, goda vārds, nesaprotu!

Vienīgais, ko es varu tiešām lūgt, – padomājiet... varbūt ņemam apspriežam kārtīgi, padomājam, padomājam vēlreiz! Nevajag mums tādu Stambulas konvenciju, nevajag, mēs ļoti labi bez tās izdzīvosim. Ja kāds mums kaut ko pārmetīs vai vēl kaut ko... nezinu, Eiropas vai mūsu kaut kādi partneri, nu, galu galā – tā ir mūsu iekšējā lieta. Vai tad mēs nevaram sakārtot?

Atbalstām policistus, atbalstām visus preventīvos dienestus, strādājam kopā pret vardarbību, stāstām televīzijā, radio, presē, liekam reklāmas, mācām bērniem, tolerējam viens otru. Nu, es tiešām neredzu nekā ļauna tanī, ka Līdakas kungs atver durvis kādai... es neredzu nekā ļauna, ka vīrietis padod mēteli sievietei un tādā veidā izrāda cieņu.

Kolēģi, lūdzu, nelieciet man nākt otrreiz debatēt par šo jautājumu!

Balsojam “pret”.

Paldies jums. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Česlavs Batņa otro reizi.

Č. Batņa (AS).

Labdien, kolēģi, vēlreiz! Es gribu vēlreiz akcentēt, sevišķi PROGRESĪVO frakcijai un viņu atbalstītājiem, ka es esmu par vardarbības mazināšanu. (Starpsaucieni.) Droši vien... droši vien frakcija saprata, kāpēc es to daru, jo troļļu armija Latvijā ir visur.

Bet tagad – pie faktiem. Pēc Ņenaševas kundzes un pēc Zandas teiktā es tomēr gribēju vēlreiz uzkāpt... it sevišķi par teikto. Liksim punktu filozofijai, ka vardarbība var būt dabīga. Jūs tiešām domājat: kāds domā, ka vardarbība var būt dabīga? Zanda, jūs tiešām tā domājat? Es nesarunājos ar jums, tikai filozofiski jautāju.

Es gribu akcentēt Tieslietu padomes ziņu, kas bija publicēta 17. novembrī. Un tiešām... ja ar tādu jaudu, kā tiek virzīta Stambulas konvencija, mēs sāktu strādāt Tieslietu ministrijā un pārējās ministrijās, tad, es domāju, mēs par vardarbību pusgada laikā aizmirstu.

Tātad Tieslietu padomes ziņa: pabeigts izvērtējums tiesu sistēmas darbam vardarbības lietās. Darba grupas vadītājs, Tieslietu padomes un Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs norāda: “Jēkabpils traģēdijas cēloņi ir vairāku sistēmisku trūkumu kopums vardarbībā cietušas personas aizsardzības un vardarbīgās personas sodīšanas mehānismā. Galvenais trūkums ir pilnas informācijas nepieejamība tiesnešiem, kuriem šīs lietas jāskata. Tā ir valsts kopīga problēma, un tiesu vara kā daļa no valsts varas uzņemas līdzatbildību par notikušo. Valsts pienākums bija izdarīt visu un aizsargāt personu, kura bija reāli cietusi no vardarbības un lūgusi valsts palīdzību.”

Vai tiešām Stambulas konvencija to mainīs? Un tagad pats galvenais: “Diemžēl nebija valstiski izveidoti funkcionējoši mehānismi, kā to efektīvi izdarīt.” Mums ir laiks, strādājam. Jau septiņus gadus mēs domājām, kā to izdarīt, bet neizdarījām.

Strupišs uzsver: “Lai nodrošinātu efektīvāku vardarbībā cietušo personu aizsardzību, darba grupas priekšlikumi būtu īstenojami nekavējoties.” Tur ir vairāki desmiti priekšlikumu. Vēl būtiski: ziņojumā secināts, ka ir nepietiekama informācijas aprite gan starp procesā tieši iesaistītajām valsts institūcijām, gan pašās institūcijās. Tas ietekmē lēmumu pieņemšanas procesu un kvalitāti. Nu labojam, rīkojamies!

Nākamais: lai pilnveidotu starpinstitucionālo sadarbību, darba grupa uzskata par nepieciešamu katrā reģionā veidot visu vardarbības gadījumos tieši iesaistīto institūciju sadarbības grupu. Nu veidojam, rīkojamies, rekur, reāli piedāvājumi! Mēs tiešām domājam, ka Stambulas konvenciju apstiprināsim un neko nevajadzēs darīt?

Un vēl divi. Tāpat efektīvāk izmantojams civilprocesā paredzētais instruments vardarbīgās personas rehabilitācijai – kursi vardarbīgas uzvedības mazināšanai.

Aiziet – uz priekšu, Tieslietu ministrija! Jūs taču protat apgūt naudu... nu, ja jau Kariņš var lidot gandrīz par pusmiljonu, tad jau kādus simt tūkstošus var mierīgi iedot šiem kursiem.

Ziņojumā secināts, ka pagaidu aizsardzības pret vardarbību noteikšanas gadījumos ir jāievieš policijas aktīvā kontrole augsta un ļoti augsta riska vardarbīgām personām. Savukārt kriminālprocesā jāapsver normatīvā regulējuma izmaiņas, lai vardarbībā cietusī persona varētu lūgt plašāku aizsardzību, kas pie augsta personas dzīvības vai veselības apdraudējuma varētu ietvert pat personas pārvietošanu vai identitātes maiņu.

Tur tiešām ir vairāki desmiti priekšlikumu. Man ir jautājums Tieslietu ministrijai un Iekšlietu ministrijai: vai jūs esat rīkojušies? Kopš 17. novembra ir pagājušas divas nedēļas. Vai jūs gaidāt, kad apstiprinās Stambulas konvenciju, un tad jūs paņemsiet šos priekšlikumus un pateiksiet: re, cik forši, ka mēs apstiprinājām Stambulas konvenciju, tagad mēs varam rīkoties, līdz šim mums bija rokas sasietas, mēs neko nedrīkstējām?

Nu tiešām – esam “par” vardarbības mazināšanas priekšlikumiem, bet “pret” Stambulas konvenciju.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi, Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātu iesniegumu.

Agnese Krasta, Edmunds Jurēvics, Harijs Rokpelnis, Andrejs Judins un Antoņina Ņenaševa lūdz turpināt Saeimas 2023. gada 30. novembra kārtējo sēdi bez pārtraukuma līdz brīdim, kad tiks pabeigta likumprojekta (Starpsaucieni.) “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” izskatīšana.

Tā kā deputātiem ir iebildumi... Lūdzu zvanu! (Starpsaucieni: “Par procedūru!”) Par procedūru. Labi.

Lūdzu, par procedūru.

Č. Batņa (AS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja un frakcijas kolēģi! Vai jums nešķiet, ka jūs šobrīd neaizsargājat manas cilvēktiesības, kas ir rakstītas arī Darba likumā? Labi, mums nav Darba likumā, ka man ir tiesības uz pārtraukumu, vismaz uz pusstundas pārtraukumu.

Jūs šobrīd ignorējat jebkādas cilvēktiesības, parādot savu aroganci pret mums, pārējiem. (Starpsaucieni: “Balsojam!”)

Sēdes vadītāja. Par procedūru (Starpsauciens.)...

Lūdzu, ieslēdziet mikrofonu Zivtiņa kungam.

E. Zivtiņš (LPV).

Paldies, Saeimas priekšsēdētājas kundze! Es ieteiktu koalīcijas partneriem savākt parakstus, lai izbeigtu vispār debates. Tas ir paredzēts Kārtības rullī. Lūdzu, izmantojiet! Savāciet parakstus, lai vispār izbeidzam debates, un būs ļoti labi.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu iesniegto lūgumu par sēdes turpināšanu līdz debašu beigām! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 50, pret – 2, atturas – nav. Līdz ar to turpinām darbu.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Jana Simanovska.

J. Simanovska (PRO).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi! Es vēlos parunāt par drošību.

Pirms kāda laika Saeimā bija diskusijas par to, ko vēlas sievietes, un viedokļi atšķīrās. Bija sievietes, kas teica, ka viņu ir domas savādākas. Es runāšu par to.

Es esmu pārliecināta, ka visas sievietes man piekritīs, – tas, ko viņas vēlas, ir drošība. Arī visi vīrieši tam piekritīs. Sieviete vēlas, lai neviens nepaceļ pret viņu roku, lai viņai nav jābaidās par drošību, lai viņai nav jābaidās par bērnu drošību. Lai tādā gadījumā, ja kāds ir pacēlis roku pret sievieti vai viņas bērniem, valsts viņu aizsargā, lai līdzcilvēki nav vienaldzīgi. Jā, ir ļoti svarīgi, lai pārkāpēji saņemtu sodu. Tajā pašā laikā sievietei vēl svarīgāk ir tas, lai viņai nav jābaidās, ka tas varētu atkārtoties. Un Eiropas Padomes konvencija, par ko mēs šeit tik daudz runājam, ir tieši par drošību.

Esmu ļoti bieži dzirdējusi, ka ar Latvijas likumiem ir viss kārtībā un mums neko nevajag mainīt. Un šajā ziņā es atkal varu piekrist tam, ko teica Batņas kungs, nolasot ekspertu viedokli par notikumiem Jēkabpilī, ka tiem piemīt sistēmisks raksturs. Viņš nolasīja veselu rindu ekspertu ieteikumu, kas būtu jādara, lai to novērstu. Un, ziniet, ja jūs rūpīgi izlasīsiet konvenciju, – ekspertu ieteikumi ar to sakrīt. Atcerieties vienu – ja mēs būtu pieņēmuši šo konvenciju 2016. gadā un šos ekspertu ieteikumus būtu iestrādājuši, ļoti iespējams, ka sieviete Jēkabpilī vēl būtu dzīva un arī citas sievietes būtu dzīvas.

Vēlreiz – ja mēs paskatāmies, kas notika Jēkabpilī: varmāka brutāli nogalināja divu bērnu māti, viņš viņu vajāja vairākus gadus, ar katru reizi pārkāpumi kļuva brutālāki; advokāte meklēja palīdzību.

Ko paredzētu šajā gadījumā konvencija? Pirmām kārtām 12. pants ir arī par to, ka sabiedrībā ir izpratne par to, kas notiek. Jēkabpils gadījumā sievietes varmāka vajāja ne tikai viņu, bet arī viņas kolēģes. Un zināt, ko? Tā vietā, lai palīdzētu upurim, darbavieta palūdza sievieti aiziet, padarot viņas situāciju vēl nedrošāku.

Arī attiecīgo profesiju pārstāvju apmācība. Tas ir tas, ko paredz konvencija. Paskatieties, kas notika Jēkabpils gadījumā! Sieviete meklēja palīdzību. Ko teica tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji? Tie jau ir tikai mīlnieku ķīviņi! Ja tiesībsargājošo iestāžu pārstāvji vairāk zinātu par vardarbības raksturu, viņi saprastu, cik bīstami sievietei ir šādi mīlnieku ķīviņi. Un viņi zinātu arī to, ka visbīstamākais laiks sievietei ir pēc tam, kad viņa pārtrauc vardarbīgas attiecības, jo tad ir liels risks viņai tikt nogalinātai. Un tas ir iemesls, kāpēc bieži vien sievietes nepārtrauc attiecības. Tieši tad tiesībsargājošajām iestādēm vajadzētu sniegt viņām vislielāko palīdzību.

50. pants paredz, ka iestādes reaģē nekavējoties, nevis vilcina un krāj gadiem... mēnešiem. 34. pants paredz atkārtotas vajāšanas novēršanu. Kas notika? Valsts pateica, iestādes pateica: mēs neko nevaram izdarīt, ka viņu atkārtoti vajā.

51. pants. Es īpaši vēlos uzsvērt 51. pantu. Izlasiet, lūdzu! “[..] visas attiecīgās iestādes novērtē mirstības risku, situācijas nopietnību un atkārtotas vardarbības risku, lai vadītu šo risku un vajadzības gadījumā nodrošinātu saskaņotu drošību un atbalstu.” Tas nenotika. Netika vērtēti nedz viņas varmākas iepriekšējie pārkāpumi, nedz pārkāpumu raksturs. Parunājiet ar ikvienu cilvēku, kurš ir strādājis ar vardarbībā nonākušām sievietēm. Pēc slīcināšanas un uzbrukuma ar nazi slepkavība ar cirvi ir tikai likumsakarība. Tas nav nekāds pārsteigums.

Tas, ko paredz arī konvencija, ir pietiekami finanšu resursi. Un tur es atkal varu pilnīgi piekrist – mums ir jāparedz finanšu resursi. Mēs nupat paredzējām ļoti atbalstoši lielāku finansējumu valsts aizsardzībai, tāpēc ka esam norūpējušies par savu drošību, mēs saprotam, ka drošība mums ir svarīga. Bet mums ir svarīga arī sieviešu drošība. Mums ir svarīga ikviena cilvēka drošība.

Vēlreiz – atgriežoties pie tā, ko vēlas sievietes, es teiktu: sievietes vēlas drošību. Un Stambulas konvencijas pieņemšana ir publisks paziņojums, ka sieviešu drošība ir svarīga. (Starpsauciens: “A vīriešu?”) Arī vīriešu drošība ir svarīga.

Tāpēc es lūdzu atbalstīt šo konvenciju, jo mums visiem ir svarīga drošība.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Rihards Kols.

R. Kols (NA).

Ļoti cienījamā sēdes vadītājas kundze! Cienījamie, godātie kolēģi! Pāris refleksijas. Tik tiešām nebija plānots kāpt tribīnē. Bet, nu, šeit jau ir saprotams gan no balsojumiem par steidzamību... līdzīgi kā mums bija ar partnerattiecību likumu, būs ļoti dzelžaina disciplīna koalīcijai. Tā ir vienošanās, kas ir ierakstīta šīs valdības deklarācijā, līdz ar to diskusijas ir tikai tāds... tāda imitācija, teiksim tā, kur argumentācija īsti netiek līdz galam uzklausīta no tāda skatpunkta, ka 2016. gadā parakstīja pievienošanos konvencijai.

Arī Ārlietu komisijā mums bija sēdes, kur skatījām šo jautājumu, pieaicinot gan atbildīgās nozaru ministrijas, gan organizācijas, kas ir atbalstošas, gan arī tās, kas ir pret šīs konvencijas ratificēšanu, bet atbildīgā ministrija – Labklājības ministrija – uz jautājumu... Tad, 2016. gadā, kad Latvijas valsts, valdība, parakstīja šo līgumu, tai kļuva saistoši šīs konvencijas mērķis un objekts, praktiski tās izpilde aizsākās jau 2016. gadā. Uzdodot jautājumu Labklājības ministrijai, vai var nosaukt tās aktivitātes, tos grozījumus, kas ir iesniegti normatīvajos aktos šīs konvencijas ietvaros, zināt, kolēģi, kāda bija atbilde? (Starpsauciens: “Nu?”) Apaļa nulle. Septiņos gados tieši no konvencijas izrietošajiem uzdevumiem grozījumi netika iesniegti.

Tad šeit varbūt ir būtiski parunāt par citām lietām, kas ir ļoti svarīgas likumprojekta pavadošajā dokumentā, saucamajā anotācijā, kuru, skaidrs, pēc atbalstīšanas pirmajā lasījumā nevar grozīt. Bet, kolēģi, kā var būt tā, ka pati konvencija nosaka... 8. pants (“Finanšu resursi”) paģēr, tiešām paģēr, tā nav rekomendācija, ka dalībvalstīm vajadzētu novirzīt finanšu resursus nevalstiskajām organizācijām, bet tie ir jāparedz. Tajā pašā laikā anotācijā pie “Ietekme uz valsts budžetu” ir absolūta nulle ne tikai nākamajam gadam, bet arī turpmākajiem četriem gadiem. Nē, nu, kā tā... jo tā paģēr... Ja šeit kāds teiks, ka mēs skatīsimies, kādas izmaksas veidojas... Nu, atkal mēs varam paskatīties uz valstīm, kas ir pievienojušās konvencijai, cik tad gadā šīs izmaksas veidojas. Un pateikt, ka mēs to nevarējām paredzēt, kolēģi, nozīmē to, ka jūs neesat gatavi cīnīties pret vardarbību, jo cīņa pret vardarbību nenozīmē, ka mēs ratificēsim konvenciju un viss pats no sevis notiks. Tā ir mērķtiecīga plānošana. Tātad mēs...

Vēl viens būtisks punkts, kas anotācijā neparādās, ir nevalstiskās organizācijas. Tātad – vai šis likumprojekts... izstrāde ir bijusi sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām? Anotācijā ir rakstīts – nē. Es nezinu, nu, es varbūt citā valstī dzīvoju, bet es zinu divas organizācijas, kas gadiem strādā, palīdzot upuriem, kas ir cietuši no vardarbības, – “Centrs MARTA”, tāpat arī centrs “Skalbes”. Pat šīs divas organizācijas anotācijā nav minētas. Tad ar tām vispār nav nekas runāts par to, kā mēs, kad būsim ratificējuši šo konvenciju, sadarbosimies.

Tātad, kolēģi, šis ir mans pieņēmums. Es paredzu, ka nākamgad un turpmākajos gados virkne nevalstisko organizāciju Latvijā, kuras līdz šim varbūt bija fokusējušās uz cīņu pret korupciju, pārkvalificēsies uz cīņu pret vardarbību pret sievietēm, jo skaidrs, ka varēs pretendēt uz valsts finanšu līdzekļiem dažādu darbību, aktivitāšu īstenošanai.

Nākamais. Konvencijā ir 10. pants, kas paredz noteikt koordinējošo iestādi. Anotācijā nekas nav minēts, kas būs koordinējošā iestāde. Tātad es pieļauju – lai varētu īstenot koordināciju, varētu tapt atkal jauna iestāde, jauns deleģējums. Es minu to – visu to, kas nav atrunāts anotācijā. (Dep. A. Judins: “3. pants...”) Anotācijā. “Finanšu ietekme” – tātad arī koordinējošajai iestādei. Koordinējošajai iestādei šīs ir papildu funkcijas, kas nāk ar konvencijas īstenošanu. Tas nozīmē – arī papildu finanšu resursi. Tātad vēlreiz: ietekme uz valsts budžetu ne tikai uz nākamo gadu, bet uz turpmākajiem gadiem ir nulle.

Līdz ar to, kolēģi, man šeit ir pavisam skaidrs aicinājums. Tie, kas balsos “par”, un valdības pārstāvji, lūdzu, nākamgad un turpmākos gadus lieciet naudu tur, kur ir jūsu mute, jo tad, kad organizācijas, kuras tiešām īsteno svarīgu darbu, nāks ar budžeta pieprasījumiem, ar skaidriem budžeta pieprasījumiem... un ne tikai nevalstiskās organizācijas, arī pašvaldības, jo pašvaldībām būs jāizveido krīžu centri, un mēs zinām, ja pašvaldībām dodam jaunas funkcijas – šī būs jauna funkcija... Pašvaldības pateiks: jaunas funkcijas – dodiet finansējumu! Mums pašvaldības līdzekļos nav...

Anotācijā pateikt, ka ietekme uz budžetu ir nulle, ir maldināšana, līdz ar to tā nav tikai maldināšana, tas nozīmē: mēs neesam gatavi pat ieviest šo konvenciju tādā apjomā, kā te visi deklamē, – ieviesīsim, un vardarbība tiks apturēta.

Es pat īsti nedefinēšu, kā attiekties pret šo konvenciju ar balsojumu, tas jau nu paliek uz katra sirdsapziņas.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Edvards Smiltēns.

E. Smiltēns (AS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamie kolēģi! Es domāju, ka šodien nevajag runāt par konvenciju, bet vajag runāt par vardarbību, – uz to mūs aicina arī tie, kas ir kāpuši tribīnē debatēt, it sevišķi tie, kas kvēlāk... viskvēlāk cīnās ar vardarbību mūsu valstī. Un tā galvenā mācība, ko šeit mēģina izstāstīt, – “jo vairāk mēs runāsim par vardarbību, jo mazāk tās būs”, es citēju. Pie tam vairāki to atgādināja. Jo vairāk mēs runāsim par vardarbību, jo mazāka tā būs, mēs runāsim un runāsim, un runāsim, un tā mēs runājam jau 3 stundas un 38 minūtes. Un jūs jūtat taču, ka tā vardarbība ir mazāka, jūs taču sajūtat to, jo mēs runājam par to, vai ne? (Starpsaucieni.)

Bet tā dzīve ārpus Saeimas mūriem ir nedaudz atšķirīga. Un paskatīsimies, kas notiek ārpus Saeimas mūriem, kur ir praktiskā dzīve, praktiskās problēmas, kur cilvēki ne tik daudz runā, bet cieš. Un otra puse, kas gribētu kaut ko darīt, – tie cer un gaida.

Mums šobrīd (runājot ar Valsts policijas vadību, iegūstot konkrētus ciparus) ir četri tūkstoši personu, četri tūkstoši vīriešu, kuriem ir piemērots pagaidu aizliegums tuvoties sievietei un kuri ir jāattur no vardarbības, – četri tūkstoši cilvēku! Praktiska lieta. No tiem 500 vai 550 pārkāpj pagaidu aizsardzības noteikumus, un tas nozīmē, ka viņiem vajadzētu piemērot kriminālatbildību Krimināllikumā noteiktajā kārtībā, jo likumi mums jau aizsargā sievietes pret vardarbību. Jautājums ir piemērošanā.

Ir konkrēta lieta, kas var palīdzēt Valsts policijai apturēt šos četrus tūkstošus varmāku (vīriešu) no vardarbības pret sievietēm, kas tur ārā, aiz Saeimas mūriem, tagad vienkārši cieš un cer, – tās ir aproces. Konkrētas aproces, kur vienu uzliek šai sievietei, kas cieš no vīrieša vardarbības, otru uzliek konkrētajam vīrietim. Un trešā (nu, tā nav aproce, tā ir ierīce) atrodas Valsts policijā, savienota ar serveri, un Valsts policijai ir iespējas izsekot līdzi, vai šis aizliegums – 500 metru netuvošanās konkrētai personai – ir izpildīts, un izsekot līdzi tiem gadījumiem, kad persona pārkāpj aizsardzības noteikumu, iegūt pierādījumus, lai varētu pēc tam rosināt kriminālprocesu un šo personu jau daudz tiešāk atturēt no vardarbības. Trīs aproces.

Un APVIENOTAIS SARAKSTS ir iesniedzis šādu priekšlikumu valsts budžetā. Tas maksā 1,2 miljonus eiro (Starpsauciens.)... lūk, 1,2 miljoni eiro, un tas būtu aptuveni šīm 400 aprocēm, lai Valsts policijai vispār būtu reāls instruments... praktisks instruments, kādā veidā strādāt ar šiem vardarbības gadījumiem.

Draugi mīļie, 1,2 miljoni – tas ir tieši tikpat daudz, cik Krišjānis Kariņš ir nolidojis ar privātajām lidmašīnām. Patiesībā vēl vairāk aproču varam nopirkt par Kariņa izpļekarēto naudu, nekā APVIENOTAIS SARAKSTS ir pieprasījis budžetā, jo Kariņš ir nolidojis privātās lidmašīnās 37 lidojumos 1,36 miljonus eiro – 37 lidojumos!

Parunāsim par vardarbību un atbildību. Un nevis tikai runāsim, bet paskatīsimies praktisko pusi. Kāda ir Jaunās VIENOTĪBAS atbildība šajā stāstā? Tie, kas kvēlāk aizstāv šo lietu. Piecpadsmit valsts budžeti – piecpadsmit! – puse no visa, ko Latvija ir lēmusi atjaunotās Latvijas valsts vēsturē, ir VIENOTĪBAS budžeti.

Un kas bija ar pēdējo budžetu, ko mēs pieņēmām par 2023. gadu? Tika atrisināts jautājums ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (drošības situācija, protams, to pieprasa), bet nebija iespējas tai brīdī, un premjers neuzskatīja par prioritāti atrisināt iekšlietu sistēmas jautājumu. Kāda ir reālā situācija? Aizsardzības resoram tika paceltas algas, nodrošinātas kompensācijas un uzturdevas, iekšlietās šis jautājums netika atrisināts. Vēl pavasarī (Starpsauciens.)... vēl pavasarī koalīcijas sanāksmēs par to tika runāts, lai praktiski palīdzētu iegūt policistus, kas cīnās ar vardarbību. Tai skaitā bija svēts premjera Krišjāņa Kariņa solījums šajā budžetā, par ko mēs šobrīd lemjam, šo jautājumu atrisināt, līdzsvarot iekšlietu atalgojuma iespējas ar aizsardzības budžetu. Un kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka iekšlietās budžets nākamajā gadā būs 1,52 procenti no iekšzemes kopprodukta, aiznākamajā, 2025., gadā – 1,17 procenti un vēl pēc tam – 1,01 procents. Par kādu drošības budžetu vispār mēs varam runāt ar šādu tendenci? Par ko mēs varam runāt, ja jūs sakāt: mēs esam gatavi runāt par cīņu ar vardarbību... Praktiska lieta, kādā veidā ar vardarbību ir iespējams cīnīties... Jūs zināt, ka policijā algās nākamgad aizies 74 procenti no visa budžeta, aiznākamgad – 81 procents, un vēl pēc tam – 82 procenti. Un aizvien mazāka paliek šī sadaļa, lai nopirktu aproces, tehnisko nodrošinājumu... tai skaitā visu pārējo, kas nepieciešams, lai nodrošinātu cīņu ar vardarbību.

Parunāsim par personālsastāvu. Cilvēki, kuri brauc uz izsaukumiem. Šobrīd Valsts policijā trūkst 600 policistu. Tā ir trešā daļa no tiem, kuriem būtu jāstrādā iecirkņos un jābrauc uz izsaukumiem. Tie ir cilvēki, kuri praktiski cīnītos ar vardarbību un kuriem būtu jāveic... šis pienākums. Un lieta ir ļoti vienkārša. Mēs varam runāt – nu jau trīs stundas un 45 minūtes... lai gan jums būs tā sajūta, ka vardarbība no šīs runāšanas mazinās. Ne par gramu nekas nemazināsies, ja jūs neatbalstīsiet budžeta priekšlikumu par 1,2 miljoniem aprocēm un ja jūs neatbalstīsiet algu kompensāciju pieaugumu iekšlietu struktūrām, lai šīs 600 vakances kaut kādā veidā varētu aizpildīt. Tā ir vienkārši tukša muldēšana, kas šobrīd notiek Stambulas konvencijas kontekstā, un tai nav nekāda sakara ar cīņu pret vardarbību. (Starpsaucieni: “Pareizi!”)

Visa šī cīņa, kas publiskajā telpā mēnešiem griežas... runāt par vardarbību, mēģināt sadalīt tos, kas ir par vardarbību, kas ir pret vardarbību, iezīmēt pareizos, tos, kas cīnās pret vardarbību, – tā visa ir plika PR akcija, lai strādātu uz publiku un mēģinātu sevi labāk profilēt. Tā vietā mūsu pašu Ieva Brante klusām, nereklamējot sevi, praktiski katru dienu palīdz sievietēm, kas cieš no vardarbības, ar juridiskām konsultācijām, palīdz izvilkt no ģimenēm, kurās cieš no vardarbības, praktiski dara savu darbu. Tāda, lūk, ir atšķirība.

Kā es iesākumā jau citēju: jo vairāk runāsim par vardarbību, jo mazāk tās būs. Es gribu bilst pāris vārdus par principialitāti šajā nostājā. “Hamās” zvērības Izraēlā. Masīvi, publiski tiek izvarotas sievietes; videokadri, kur redzams, ka sievietēm ir pārcirstas locītavu saites, lai nekur nevar aizbēgt; asiņainas drēbes, kas parāda grupveida izvarošanas. Un kāda ir attieksme? “PROGRESĪVIE” “Latvijas Televīzijā” saka: ziniet, Izraēlas un “Hamās” konflikts – tas nav tik viennozīmīgi. Mēs redzam (Starpsaucieni.)... konkrēti Šuvajeva kungs to teica. (Starpsaucieni.) “PROGRESĪVO” biedri maršē – maršē! – demonstrācijās un izkliedz: “From the river to the sea, Palestine will be free!(Starpsaucieni. Dep. A. Ņenaševa: “Beidz melot, nu jau pietiek!”)... par konsekvenci cīņā ar vardarbību, jo, redz, viena vardarbība ir slikta, otra nav tik viennozīmīga, vai ne? (Dep. A. Ņenaševa: “Cieni deputāta statusu – nemelo!”)

Ja jūs gribat pierādīt savu nostāju, es gribu redzēt, cik daudz “PROGRESĪVO” biedru nākamajā otrdienā pulksten divos atnāks uz Izraēlas vēstniecības demonstrēto filmu, ko rāda visos valstu parlamentos, par tām zvērībām, ko “Hamās” veica Izraēlā – izvaro, nogalina sievietes (Starpsaucieni. Dep.  A. Ņenaševa: “Pietiek...)... Otrdien pulksten divos.

Cienījamie kolēģi, izskatās, ka dāvināto Džordža Orvela grāmatu, romānu, nav lasījusi ne tikai premjere Siliņa, bet arī “PROGRESĪVIE” un ZZS. Runāt tik ilgi par Stambulas konvenciju, lai vardarbības upuri un tie, kas grib cīnīties ar vardarbību, noticētu, ka šeit, zālē, par viņiem kāds cīnās un kāds palīdz... tieši tāpat, kā varmākas iegalvo, ka šīs sievietes pašas ir vainīgas pie vardarbības. Vienkārši iestāstīt.

Ja jūs gribat pierādīt pretējo, jums ar saviem balsojumiem ir jāatbalsta budžeta priekšlikumi – nevis ar tukšu muldēšanu, bet ar konkrētiem darbiem vardarbības novēršanā, jo citādi šī liekulība un dubultmorāle ir tieši tāda pati, kā Vienotībai tas ir asinīs – gadiem ilgi portretēt Krišjāni Kariņu kā cilvēku, kas cīnās ar klimata problēmām, brauc uz darbu ar velosipēdu, bet patiesībā notriec 1,36 miljonus ekskluzīvos privāto lidmašīnu lidojumos. Tik vienkārši tas ir, un tieši tik daudz – 1,36 miljoni – ir vajadzīgi šīm aprocēm.

Un, ja jūs nenobalsosiet “par” aprocēm un iekšlietu sistēmas stiprināšanu, tad visa jūsu masīvā runāšana un tukšā muldēšana būs bez jebkādas jēgas – uzskatāms piemērs liekulībai un dubultmorālei.

Savukārt ZZS, mēs ļoti labi zinām, nekādu principu nav. Tā ir cena par būšanu valdībā, jo jūs pārdevāt iespēju kādam kļūt par prezidentu un ieguvāt vietu, izrādās, ar papildu nosacījumiem: jābalso “par” Stambulas konvenciju, partnerattiecībām. Tāda ir šodienas realitāte.

Paldies. (Starpsauciens. Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Jānis Vitenbergs.

J. Vitenbergs (NA).

Sveiki, kolēģi! Jāatzīst, nebiju plānojis par šo jautājumu debatēt, bet, tā kā koalīcija ņem mūs uz izturību, tad mums nekas cits neatliek. Mēs esam ievēlēti 100 deputāti, dažādi deputāti, tautas pārstāvji. Aiz katra no mums, aiz mūsu politiskajām partijām stāv cilvēki, mūsu sabiedrība, mūsu vēlētāji, un viņi savu izvēli ir izdarījuši, balstoties uz to, ko mēs esam paveikuši līdz šim, ko esam solījuši paveikt, ko esam plānojuši darīt. Un tā nu ir sagadījies, ka Saeimā ir liberālas partijas, ir konservatīvas partijas un ir ZZS – partija, kura vēl ir tādos... sevis meklējumos, skatās pēc situācijas, mēģina, kā saka, karot abās frontēs.

Bet atgādinājums kolēģiem no ZZS, es pat teiktu, piemērs no vēstures un tajā pašā laikā ieteikums, brīdinājums: iepriekšējā, 13., Saeimā tika ievēlēts politiskais spēks, kurš pirms vēlēšanām teica, ka iestāsies un cīnīsies par konservatīvām vērtībām, arī nosaukumā šis tas bija ielikts no šī virziena. Tas gan mainījās, sākumā bija “jaunie konservatīvie” pēc tam vienkārši “konservatīvie”. (Starpsauciens.) Toreiz tika ievēlēti 16 deputāti, ieguva četrus ministrus, solīdu pārstāvniecību, taču darba gaitā pazaudēja agrāk noteikto kursu, kuru viņi pozicionēja, kur viņi ies. Viņi nodeva savas vērtības, un tas rezultējās ar to, ka 14. Saeimā šī politiskā spēka vairāk nav.

Bet tā nu ir sagadījies, ka šajā Saeimā ir politiskais spēks ar 16 deputātiem, četriem ministriem, un man ir tādas pamatotas aizdomas, ka jūs pēc brīža grasāties nodot savas vērtības un to, ko iepriekš esat solījuši. Un tad par to, ko ZZS šīs konvencijas kontekstā teica pirms vēlēšanām. Partija dažādās aptaujās diezgan strikti pauda, ka viņi nekādā gadījumā Stambulas konvenciju neatbalstīs. Viens no pieredzējušākajiem partijas biedriem Augusts Brigmanis teica, ka Stambulas konvencijai – nē, tur ir zināmi riski saistībā ar mūsu Satversmi, un šādā redakcijā viņš nav gatavs atbalstīt. Viņš šo konvenciju neatbalstīja arī lasījumā, kuru nodeva atbildīgajai komisijai. ZZS valdes priekšsēdētājs, zemkopības ministrs Krauze teica (arī video ierunāja), ka partija ir par konservatīvām vērtībām... atbalstīja un aicināja arī citus sabiedrības locekļus parakstīties, un teica, ka nekādā gadījumā ne partnerattiecību regulējums, ne konvencija nav tas, ko viņi atbalstīs. Interesanti, ka Brigmaņa kungs jau ilgstoši (kā kolēģi ziņo) sēžot kafejnīcā, lejā, Saeimas ēdnīcā, viņš negrib piedzīvot to, kas šeit notiek, un varbūt zināmā mērā viņš jūtas neērti, jo viņš vēl svārstījās un nebija gatavs atbalstīt šī projekta nodošanu komisijai.

Bet jaunais frakcijas līderis Rokpeļņa kungs pirms šī balsojuma medijiem izteicās, ka ZZS frakcija būs vienota, kā viens vesels. Un žurnālisti arī jautā, kas tad notiks ar Brigmaņa kungu, jo viņš nebalsoja, neatbalstīja Stambulas konvencijas nodošanu komisijai, un Rokpeļņa kungs saka: nav nekāda pamata šaubām – Augusts Brigmanis atbalstīs šo konvenciju. Un te nu man jāsaka... kā jau teicu, Brigmaņa kungs ir Saeimas ēdnīcā (tas, ko es dzirdu no kolēģiem), tur mums arī ir iespēja sekot līdzi tiešraidē Saeimas sēdei, un, ja jaunais partijas līderis Rokpelnis saka, ka visi atbalstīs, tad nekas cits neatliek, kā teikt: “Arī tu, August!” Tā ka vēl kaut kāda cerība varbūt ir. Bet, ZZS, jūs mums esat vajadzīgi! Es aicinu mācīties no pagātnes kļūdām, tās nepieļaut, neatkārtot to, kas notika iepriekšējā Saeimā, nākt pie prāta un pieņemt pareizos lēmumus.

Kolēģi, kā jau teicu, katrs no mums ir savu vēlētāju, savu balsotāju... sabiedrības spogulis. Es šodien neatbalstīšu šo konvenciju un aicinu to nedarīt arī jūs. Mans apsvērums ir tāds, ka es esmu trīs meitu tēvs un negribu ar šo balsojumu, atbalstot šo konvenciju, nonākt soli tuvāk tādai situācijai, ka, piemēram, kādā no manu meitu pulciņiem – vai tas ir baseins, vai dejošana – pēkšņi parādās kāds pusmūža kungs un saka, ka viņš te tagad arī ņems dalību, jo ir sajuties kā divpadsmitgadīga meitene. Tas ir mans apsvērums.

Man visvairāk liekas nepieņemami, ka šie strīdīgie panti tiek noslēpti aiz lozungiem, ka tā ir cīņa pret vardarbību. Kolēģi, ar šī dokumenta parakstīšanu, apstiprināšanu neviens no malas neatnāks un mūsu vietā nerisinās problēmas – tās problēmas, kas ir saistītas ar ļoti lielo alkohola patēriņu... cilvēki slimo ar alkoholismu, citām atkarībām – narkotikām... Bieži vien tie ir galvenie iemesli, kuru rezultātā notiek vardarbība. Mūsu iekšlietu struktūras, tiesībsargājošās iestādes arī nav pienācīgi stiprinātas, arī budžetā tam netiek atvēlēta nauda, lai cīnītos preventīvi, lai pasargātu potenciālos upurus. Normatīvo bāzi... to visu mēs varam darīt šeit, Saeimā, nacionālā līmenī, un neviens laimes lācis no malas neatnāks un to neizdarīs mūsu vietā.

Es negribu būt daļa no kādas politiskās partijas vai kāda politiķa priekšvēlēšanu kampaņas Briselē, kur viņš pēc tam varēs piekārt kaut kādu imagināru vimpeli, ka, redz, Latvija ir pieņēmusi Stambulas konvenciju. Un ar to te viss beigsies.

Problēma ir dziļāka, un neviens dokuments, tā parakstīšana šo jautājumu nerisinās. Ir vajadzīgs kopīgs darbs. Es dzirdu arī no opozīcijas partiju puses... mums ir atbalsts gan budžeta sarunās papildu aktivitātēm, kuras nepieciešamas iekšlietu struktūrām, gan pie normatīvo aktu sakārtošanas... līdz šim vienmēr mēs to esam atbalstījuši un atbalstīsim.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Edgars Tavars.

E. Tavars (AS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātie kolēģi! Dāmas un kungi! Es laikam esmu viens no tiem 100 deputātiem, pieļauju, ka 100... mēs visi esam lasījuši diezgan detalizēti Stambulas konvenciju – gan tulkoto, gan oriģinālo versiju. Es katrā ziņā esmu viens no tiem arī pagājušajā Saeimas sasaukumā, kad kopā ar kolēģiem no Zaļo un Zemnieku savienības, toreiz vēl Zaļo un Zemnieku savienības, mēs skaidri definējām pozīciju, ka šis nekādā kontekstā neatbilst nacionāli konservatīvām vērtībām.

Lasot šo konvenciju, katru pantu... Mēs redzam šīs konvencijas nosaukumu, un es domāju, ka jebkuram no mums būtu sarežģīti tam iebilst. Izlasot konvencijas 1. pantu, es domāju, ka absolūti lielākajai daļai no mums būtu jebkāda problēma... iebilst. Arī lasot, kā šī konvencija sākotnēji tapa, pašus pirmos šīs konvencijas draftus, – vēsturiski, izstrādājot šo konvenciju, ideja bija vērsta uz to, lai mazinātu reālu vardarbību pret sievietēm, un vardarbība izpaužas ne tikai šajā fiziskajā... briesmīgajā stāstā, ko kā piemēru minēja Antoņina, tā ir arī ekonomiskā, emocionālā, psihiskā vardarbība – vardarbība visdažādākajās formās... un kā to objektīvi mazināt. Līdz brīdim, kad Stambulas konvencija tapa ar tik pantiem, cik ir šobrīd, uz balsošanu... līdz brīdim, kad pieslēdzās lesbiešu, geju, biseksuāļu, transvestītu un viņu draugu atbalstītāji un parādījās aizvien jauni un jauni panti. Objektīvi sākotnēji labas lietas salika kopā ar absolūti nepieņemamiem punktiem, novirzieniem un terminiem, faktiski pavēršot pilnīgi jaunu ideoloģijas kursu. Un tas nav pieņemami. Es neskaitīšu katru pantu, kas nav... bet es gribētu uzskaitīt tikai pašus kritiskākos. Tie ir tie panti, kas man kā Saeimas deputātam neļauj atbalstīt šo konvenciju.

Ja mēs runājam par konvencijas (kolēģis arī minēja) 3. panta “c” apakšpunktu – sociālais dzimums. Kolēģi, sociālais dzimums. 4. panta 3. punkts – diskriminācija pēc sociālā dzimuma. Un tas nav tikai piemērs, ko minēja Andrejs Judins, pirmoreiz nododot komisijai šo konvenciju, par vienu vīrieti, kurš jūtas kā sieviete, un attiecīgi, ja viņam kāds ir izdarījis... fizisku vardarbību... vērsies pret viņu. Tad ir piemērs, ko minēja Vitenberga kungs – ja vīrietis sajūtas kā sieviete un piedalās sporta sacensībās, peldēšanas sacensībās... nav arī atbildes, ja šis vīrietis sajūtas kā sieviete vai meitene un pēc šīm sacensībām apmeklē meiteņu dušas... meiteņu dušās viņš jūtas... viņa sociālā loma tai brīdī ir kā sievietei, un, ja kāds apsargs viņu paņems aiz škvarņika un izmetīs no dušām ārā, viņš teiks: tā ir vardarbība pret viņu! Un konvencijas kontekstā tā arī būs vardarbība. Mēs saprotam, kolēģi, kas ir pamatu pamatā šai konvencijai? Te ir salikts kopā absolūti viss, un tas nav pieņemami.

Tālāk – 14. pants. Izglītības procesā, tostarp, ja mēs runājam par šo iekļaujošo sociālo lomu... integrēšanu izglītības mācību materiālos – mācīt bērniem jau no sākotnes, no bērnības, kāda ir tava sociālā loma, ka tu vari justies tā vai šādi. Tās pirmās grāmatiņas, par ko sākotnēji kolēģi raisīja nelielu sašutumu, ir absolūti mazi ziediņi.

Paskatāmies valstis, kurās šī konvencija ir ratificēta. Vai šī ideoloģija ir spēcīgāka? Jaunie sportisti... domāju, kas ir bijuši atsevišķos štatos Amerikas Savienotajās Valstīs... jaunas meitenes, kas piedalās volejbola sacensībās, saka: mēs pret šo komandu nespēlēsim. Kāpēc nespēlēsiet? Tur vīrietis spēlē pretim, viņš jūtas kā meitene. Sacensībās, peldēšanas sacensībās... Mēs esam sajaukuši kopā absolūti visu, sākotnēji labai lietai, kas bija vērsta pret vardarbību pret sievietēm, pielikuši klāt absolūti nepieņemamas lietas, saglabājot konvencijas nosaukumu un 1. panta mērķus, bet tālāk katrā pantā ir aprakstīts pilnīgi kas cits.

Mēs varam runāt... pagājušajā vasarā es pavadīju diezgan daudz laika ar jau esošo premjeru, tobrīd vēl topošo premjeru, un bijušo Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu... vai pastāv kāda varbūtība katru šo pantu... vai var interpretēt vai kā savādāk veikt kādas īpašas atrunas? Pati konvencija 78. pantā pasaka, kuram pantam dalībvalstis var veikt īpašas atrunas, un manis iepriekš nosauktajiem pantiem nav iespējams veikt atrunas. Skaidri rakstīts pašā konvencijas tekstā – 78. pantā. Skaidrs, atrunas nav iespējamas.

Bija diskusijas, vai ir interpretējošā deklarācija... vai ir iespējams dalībvalstij pielikt klāt interpretējošu deklarāciju. Sasaucām vairākus konstitucionālo tiesību ekspertus, tai skaitā starptautiskos ekspertus, vasarā mūsu frakcija uzaicināja arī Saeimas Juridiskā biroja pārstāvjus. Diskutējām par šiem

pantiem: pastāv vai nepastāv iespēja? Beigās kopīgs secinājums – nav iespējams neko interpretēt. Kolēģi, vai nu ratificējam konvenciju ar visiem šiem riskiem, kurus es nosaucu un kuri agri vai vēlu iestāsies, vai tā nav ratificējama.

Nobeidzot šo stāstu, kolēģi, vēršu jūsu uzmanību, ka mums tūdaļ būs valsts budžets, un, ja mēs vēlamies mazināt vardarbību – jebkādu vardarbību pret sievietēm, pret bērniem –, ierobežot un identificēt varmākas, atbalstām tās budžeta lietas, tos aicinājumus, uz ko mūs aicina Iekšlietu ministrija, Valsts policija. Tas nav budžetā ielikts iekšā. Mēs sakām, ka, pieņemot, tagad nobalsojot, nospiežot vienu pogu, varmākas pārstās sist savus bērnus un savas sievas. Policija nosauc, kas ir vajadzīgs, lai viņi varētu identificēt šīs lietas. To mēs neatbalstām. Tas vienkārši ir absurds. Soli pa solim mēs ejam aizvien tālāk, aizvien jaunos un jaunos absurdos.

Mani kolēģi jau minēja par vēlētājiem doto solījumu mainīšanu faktiski par 180 grādiem – pirms vēlēšanām un pēc vēlēšanām. Es negribu atkārtoties. Es runāju par saviem bijušajiem kolēģiem no ZZS. Tas tiešām lai paliek viņu ziņā. Es domāju, viņi paši labi apzinās, ko viņi dara, un ne man viņu vietā lemt vai kaut ko vēl te pārmest. Es domāju, vēlētāji paši izdarīs secinājumus. Ne par katra politisko atbildību. Iespējams, daudzi no jums nemaz neplāno startēt uz nākamo Saeimu un neredz sevi nākotnē politikā. Redz izbaudām šo brīdi, kamēr mēs esam... šie varas krēsli... Ir cilvēki, kurus tā apdullina, un viņi dzīvo eiforijā atlikušos trīs gadus. Es domāju... padomājam par mūsu valsts ataudzi – par mūsu jauniešiem, par bērniem –, par sievietēm un par to, kā reāli mazināt vardarbību.

Mums budžetā ir priekšlikumi, kurus mēs... faktiski aicināsim jūs atbalstīt šos priekšlikumus. Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā šobrīd koalīcijas balsošanas mašīna, ja tā drīkst izteikties, ir iedarbināta, bet neatkarīgi no tā... nu, ņemiet šos priekšlikumus, pārtaisiet par saviem priekšlikumiem vai valdības priekšlikumiem. Ņemiet visus nopelnus sev, bet ieviesiet lietas, uz ko aicina Iekšlietu ministrija. Es domāju, tas ir ļoti, ļoti būtiski, nevis – kurš tos ir ieviesis. Mūsuprāt, lai Evika Siliņa nes... visus laurus, bet svarīgi, lai vardarbība reāli tur, kur ir iespējams novērst, būtu novēršama, un tādas iespējas ir. Iekšlietu struktūru darbinieki paši norāda, kas ir nepieciešams, lai to izdarītu... nevis vienu acīmredzami strīdīgu dokumentu pieņemot.

Vēlreiz, kolēģi: interpretējamās deklarācijas, atrunas – tas neko nenozīmē. Tāpēc mana pozīcija ir tāda kategoriska – neatbalstu šādas konvencijas pieņemšanu ar vai bez interpretējošām deklarācijām vai kādiem punktiem. Es nesniegšu nevienu priekšlikumu. Es tajā nesaskatu absolūti nekādu jēgu. Tas viss ir acu aizmālēšanai.

Citstarp arī daži koalīcijas deputāti norādīja – tas ir vietējiem politiķiem. Tas, ko mēs likumprojekta sākotnējā tekstā un anotācijā esam ierakstījuši, arī ir tikai tāpēc, lai mēs atsauktos uz kaut ko debatēs un pēc tam medijiem teiktu: nē, nē, tas nav tas! Līdzīgi kā par partnerības likumu. Faktiski Notariāta likumā par partnerības jēdzienu varējām ierakstīt, ka tā nav laulība. Loģiski – tā nav laulība. Šeit ir ļoti līdzīga situācija.

Un rezultāts: mēs neraidām signālu sievietēm, pieņemot šo konvenciju, ka parlaments rūpēsies par viņām, lai mazinātu vardarbību. Mēs raidām signālu... sakiet atklāti, godīgi, dažas liberālas partijas... es primāri runāju par Jauno VIENOTĪBU, man grūti runāt par “PROGRESĪVAJIEM”, kādi ir viņu patiesie nolūki... raidām signālu, ka mēs esam tādi paši kā jūs – mums var dot Eiropas Komisijā vai NATO, vai kur... lielus amatus, mēs klausām jūs un sekojam jums. Un tas nekas, ka, iespējams, daudzas no šīm valstīm šos jautājumus, kā norādīja kolēģis Šmits, vairs netur dienaskārtībā, absolūti ne tuvu netur dienaskārtībā. Ir parādījušies daudz nopietnāki jautājumi.

Grūti laiki tuvojas drošības jomā. Mēs zinām, ka grūti. Kā saka, izlaisti cilvēki, izlaisti politiķi rada grūtus laikus. Un grūtie laiki faktiski ir jau pie durvīm. Tie klauvē pie mūsu austrumu robežas, redzam arī, kas notiek Eiropas dienvidpusē. Tas viss ir tepat, viss ir ļoti tuvu, visi šie drošības riski mūs skar. Es domāju, mums nebūs laika runāt par kādiem jautājumiem, kas tiešā veidā neveicina mūsu, tai skaitā nacionālo, pašapziņu. Es nerunāju par radikālu nacionālo pašapziņu, es runāju par tādu pašapziņu, kas mūsu tautas ataudzi veicina... nevis mācām skolā bērnam izvēlēties, kas viņš šodien grib būt.

Kolēģi, es aicinu nebalsot un neatbalstīt konvencijas ratifikāciju visu iepriekš uzskaitīto punktu dēļ.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Viktorija Pleškāne.

V. Pleškāne (ST!).

Labdien, godātā priekšsēdētājas kundze, godātie kolēģi! Man bija sagatavots teksts, kuru es gribēju jums nolasīt, – ar pamatojumu, ar paskaidrojumiem, kāpēc mums nav nepieciešams ratificēt šo konvenciju, – minēt argumentus, bet es nolēmu to nedarīt. Man bija sagatavots videoieraksts, kurā Kūtra kungs priekšvēlēšanu laikā skaidro raidījumā “Krustpunktā” par Satversmes tiesu. Viņš tur skaidroja, ka Satversmes tiesa vērtē likumus, bet nevērtē ideoloģiju, kas ir ielikta konvencijā. Viņš arī smalki izskaidroja, kā konvencija ietekmēs izglītības sistēmu, un pauda viedokli par to, kāpēc mums jāizvairās, kāpēc mums jābalso “pret” konvenciju. Tas bija Kūtra kunga ieraksts... aptauja, raidījums. Es gribēju parādīt, bet nolēmu to nedarīt, jo šodien ļoti daudz izskanēja, tika runāts, kāpēc mēs esam “pret”, kāpēc mums nevajag ratificēt konvenciju.

Bet ko es gribu? Es gribu lūgt... nē, es negribu lūgt, es gribu pieprasīt jums katram atcerēties jūsu zvērestu. Jūs katrs zvērējāt stiprināt Latvijas suverenitāti, “aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas”. Un apņēmāties ievērot Latvijas Satversmi un likumus.

Tagad es gribu jums prasīt: kāda neatkarība, ja lēmumus par svarīgām lietām jūs nododat svešai organizācijai, kura kontrolēs un izpildīs... pildīt lēmumus... GREVIO vara nav limitēta un nevairo mūsu neatkarību, bet otrādi – vājina mūsu neatkarību no svešām organizācijām. Neatkarību, kuru jūs solījāt stiprināt un aizstāvēt. Kāpēc jūs aizmirstat savu zvērestu – aizstāvēt Latviju kā demokrātisku valsti? Kur ir jūsu slavētā Latvijas demokrātija, ja “par” steidzamu ratifikāciju portālā “ManaBalss.lv” parakstījās tikai 400 cilvēki, bet “pret” – gandrīz 29 tūkstoši cilvēku? Jūs zvērējāt aizstāvēt Latviju kā demokrātisku valsti. Kur tā demokrātija ir?

Vardarbība ir nosodāma, jebkāda vardarbība. Es esmu gatava cīnīties ar to, esmu gatava veltīt savu mūžu cīņai ar vardarbību pret sievieti, pret vīrieti, pret bērniem, pret dzīvniekiem. Kurš no jums aizdomājas par vardarbības cēloņiem? Kurš? Jūs tikai uzspiežat cīnīties ar sekām, bet ne ar avotiem. Un tā ir visur.

Likums par dzīvniekiem – pret. Bija tur ielikts, ka mēs... Kāpēc mēs cīnāmies ar klaiņojošiem suņiem? Mēs cīnāmies ar sekām, bet necīnāmies ar avotu. Avots ir tur, kur pavairotāji. Bet mēs necīnāmies ar avotiem. Mēs cīnāmies tikai ar sekām.

Šeit arī mēs cīnāmies ar sekām... pret vardarbību. Bet kur ir avoti? Kur ir pētījumi? Kāpēc mums tik daudz varmāku? Nav.

Kāpēc jūs nesaprotat, ka, pat ratificējot Stambulas konvenciju, mums vienalga būs jācīnās pašiem saviem spēkiem – ar to pašu policijas darbinieku skaitu, kas mums tagad ir. Vai mums uzreiz pavairosies policistu skaits? Vai, pieņemot konvenciju, policistu loks paplašināsies un viņi ar savām zemajām algām ātrāk reaģēs uz sūdzībām? Skries ātrāk, atbrauks ātrāk? Mums būs jācīnās pašu spēkiem, bet tikai... svešu organizāciju uzspiestā dēļ.

Tālāk – par stereotipiem. Kādi stereotipi? Konvencija pavairo stereotipu, ka varmāka ir vīrietis. Jūs uzspiedāt viņam vēl vienu lomu. Normāliem vīriešiem uzspiedāt lomu, ka viņi ir varmākas.

Kur ir jūsu mīlestība un patriotisms pret jūsu zemi, pret jūsu cilvēkiem un tradīcijām? Kur ir jūsu patriotisms, ar kuru jūs grasāties aizstāvēt Latvijas neatkarību, nododot varu svešās rokās? Kur ir tas patriotisms? Kāpēc jūs paši negribat cīnīties ar vardarbību, bet gribat ratificēt svešu konvenciju un ar svešām rokām to pildīt? Kāpēc mēs paši... jūs paši nevarat tikt galā ar savām problēmām? Kur ir mūsu patriotisms?

Jūs pakalpiņa vai verga lomā... liecina par to, ka jūs nevarat būt saimnieki savā zemē. Uzdodiet sev jautājumu: kas jūs esat savā zemē? Vai jūsu patriotisms ir saistīts ar to, ka jūs savā zemē nevarat sakārtot būtiskas lietas?

Jūs savā zemē neesat saimnieki, jums ir nepieciešama sveša roka, sveša vara. Jūs esat vergi un pakalpiņi – bijāt, esat un būsiet mūžīgi mūžam. Āmen! (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Ināra Mūrniece.

I. Mūrniece (NA).

Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Mums jau laikam nav jēgas šeit citam citu kaunināt. Mēs lietišķi konstatējam, kā virzās konvencijas ratifikācijas process. Tas, kas šodien notiek parlamentā, ir apkaunojoši. Ir apkaunojošs veids, kādā koalīcija nobalso par strādāšanu bez pārtraukuma, un mēs šeit strādājam bez pārtraukuma jau gandrīz četras stundas.

Nu kāpēc, kāpēc? 14. Saeima sāka tik cerīgi, beidzot bija atjaunojusies parlamenta debašu kultūra, mēs varējām šos standartus uzturēt un attīstīt arvien labāk. Es runāju par veidu, kādā tiek virzīta Stambulas konvencijas ratifikācija.

Manuprāt, šeit ir divas lielas nometnes, tomēr abas no tām vienojas kopējā vēstījumā – vardarbība ir nepieņemama, vardarbība ir nepieļaujama. Vardarbība pret visām sabiedrības grupām, jo īpaši sievietēm, jo īpaši bērniem, jo īpaši vardarbība ģimenē, – tas ir apkaunojums, tā ir sērga, ar kuru mums kā valstij ir jātiek galā. Jo ātrāk mēs darīsim visu, lai vardarbību apkarotu, jo labākus rezultātus mēs sasniegsim. Bet ne jau šobrīd šeit, Saeimas debatēs, mēs praktiski apkarojam vardarbību. Tas, ko es redzu debatēs par Stambulas konvencijas ratifikāciju par vardarbības apkarošanu, – diemžēl koalīcijai ir iestājusies kognitīvā disonanse.

No vienas puses izskan apgalvojumi: faktiski konvencijas ratificēšana neradīs nepieciešamību grozīt Latvijas likumus (es šeit citēju Juridiskās komisijas vadītāju Judina kungu). Tātad Judina kungs uzsver, ka konvencijas ratificēšana (mērķis – cīņa pret vardarbību) neradīs nepieciešamību grozīt Latvijas likumus. Nu kā tad tā! Protams, ir nepieciešami likumu grozījumi, nepieciešami ne tikai likumu grozījumi, bet ir nepieciešama domāšanas maiņa gan prokuratūrā, gan policijā, gan visā mūsu sabiedrībā, lai saprastu, ka vardarbība tiks konstatēta, pierādīta un varmākas saņems sodu.

Tas nenozīmē, ka mēs varam atmest ar roku un pateikt: nu, faktiski nekas jau mums vairs nav jādara, tikai ratificēsim šo konvenciju, un lielais darbs būs izdarīts. Kolēģi, tā nebūs, un tā nevar būt! Tāpēc debates, ko es šobrīd dzirdu, manī raisa dziļas bažas: valdošā koalīcija ratificēs konvenciju, un tad viss atkal aizies pašplūsmā.

Godātie kolēģi, 11. Saeimā es vadīju Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, un es atgādināšu: jā, mēs debatējām arī par iespējām ratificēt Stambulas konvenciju, bet tā nebija galvenā tēma, mēs domājām par likumu grozījumiem. Tika veikti grozījumi par varmākas nošķiršanu no ģimenes, tas notika ar mūsu stratēģiskā partnera – Amerikas Savienoto Valstu – iesaisti, tas notika ar Juridiskās komisijas atbalstu. Paldies visiem tiem kolēģiem, kas ir pārstāvēti šajā parlamentā, ka mēs šos būtiskos grozījumus toreiz pieņēmām. Redzam, cik pozitīvu rezultātu tie ir devuši – sievietes tiek aizstāvētas, un no mājvietas vai no dzīvesvietas tiek aizvests varmāka, tiek pasargātas sievietes, tiek pasargāti bērni. Un es ceru – ja būs nepieciešams, mēs atradīsim jaunus veidus, kā vardarbību mazināt... arī likumos.

Es dzirdu, ka ir divas puses šobrīd – gan liberālāk noskaņotie, gan konservatīvi noskaņotie, visi saka: vardarbība ir jāapkaro. Mēģinājumi nostādīt vienu sabiedrības pusi pret otru, radot iespaidu, ka kāds atbalsta... klusi atbalsta vardarbību, ir nožēlojami un nepieņemami, šādiem zemtekstiem nav vietas šeit, parlamentā. Es ceru, ka esmu to pateikusi skaidri un to sadzirdēs abas parlamenta puses.

Mēs šeit runājam gan par vardarbību, gan arī par tā saukto Trojas zirgu, kas ienāk ar šo konvenciju, kas ir vērsta uz vardarbības apkarošanu... un par šo ziloni istabā tiek runāts ļoti maz. Par ziloni istabā runā opozīcija, mēs šo ziloni saskatām – varat to nosaukt, kā gribat – sociālā loma, sociālais dzimums, genderi un tā tālāk. Diemžēl koalīcija un arī atbildīgās ministrijas – Labklājības ministrija, Tieslietu ministrija, Iekšlietu ministrija – par šo konvencijas piedevu, par šo Trojas zirgu, klusē vai runā ļoti nogludinoši, neredzot problēmas, ko šī Trojas zirga ievešana mūsu sabiedrībā pavērs. Un es nedomāju, ka būs viegli ar to tikt galā.

Godātie kolēģi, mēs runājam šodien par vērtībām, par vērtībām, kas mūs vieno. Mēs ļoti daudz runājām par vērtībām, kad pieņēmām Satversmes ievadu, Satversmes preambulu. Kā vienu no vērtībām Satversmes preambulā nostiprinājām arī godīgumu. Godīgums attiecas arī uz mums pašiem kā likumdevēju, uz mums pašiem kā parlamenta deputātiem, un tas paredz godīgas debates, tas paredz godīgu viedokļu dažādības pasniegšanu, un tas paredz arī spēju citam citu cienīt un citam citu saprast. Diemžēl šo savstarpējo cieņu un šo savstarpējo izpratni es šodien šeit, parlamenta Sēžu zālē, neredzu. Jautājums – kāpēc? Kāpēc mēs to vairs šeit nejūtam un neredzam? Kur tā pazuda, kur palika?

Tad, kad runājām par Satversmes ievadu, mēs runājām par vērtībām, un viena no mūsu vērtībām... jā, viena no mūsu vērtībām ir arī Satversme. Šeit, Saeimas Sēžu zālē, ir divi pirmie Satversmes panti. “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.” Un otrais: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”

Godātie kolēģi, Latvijas valsts suverēnā vara pieder tautai. Ja mēs runājam par vērtību pārdefinēšanu un ja vienai sabiedrības daļai ir bažas – un ļoti nopietnas bažas ar pietiekami lielu pamatojumu –, un tas netiek atspēkots – par vērtību pārdefinēšanu mūsu sabiedrībā –, tad šādi vērtību jautājumi būtu jālemj vai nu ar tā saukto satversmības kvorumu – divas trešdaļas no balsojušo skaita (un divas trešdaļas šos jautājumus atbalsta) –, vai arī šie jautājumi būtu jānodod tautas izlemšanai. Domāju, ka Satversme pietiekami skaidri norāda, kam pieder īstā lemšana par vērtību jautājumiem. Protams – Latvijas tautai.

Godātie kolēģi, es domāju, ka Latvijas tauta klausās un vēro šīs debates un neaizmirsīs balsojumu, lai kāds tas būtu. Nebūs tā, ka vēl priekšā trīs gadi. Un jūs domājat, ka šis balsojums pazudīs? Nē, tā nenotiks!

Tā kā šajās Saeimas debatēs tika piesaukta vēl cita konvencija – Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību –, es, atspēkojot šeit izskanējušo, tomēr gribu pievērsties arī šai situācijai. Jā, patiesi, ap 2005. gadu Latvija ratificēja arī tā saukto mazākumtautību jeb nacionālo minoritāšu konvenciju. Un ļoti pareizi. Tā kā šeit, Saeimas Sēžu zālē, izskanēja, tobrīd tēvzemieši bija “pret”. Jautājums: kāpēc bija “pret”? Ja mēs debatēs šeit, Sēžu zālē, ienesam šādus jautājumus, tad ir jādod arī konteksts šim jautājumam. Un konteksts – bija milzīgs spiediens no Eiropas, no uzraugošajām institūcijām, lai šī konvencija Latvijā tiktu ratificēta.

Tobrīd Putins runāja par Krievijas ietekmes sfēru paplašināšanu, raugoties Latvijas un citu Baltijas valstu virzienā. Kāda sakritība! Tieši tāpat kā šodien. Redziet, kā vēsture mēdz atkārtoties! Un Putins, raugoties uz Latviju un raugoties uz Baltijas valstīm, teica: mēs Rīgā... Skaidri apzīmējot, ko viņš ar to domā... skaidri apzīmējot Latviju kā Krievijas interešu sfēru. Un tanī brīdī diemžēl skanēja apgalvojumi arī no atbildīgajām Eiropas iestādēm, ka Latvijā mīt, es atkārtoju, 60 procenti, kā toreiz izskanēja, krievvalodīgo un ka viņiem pienāktos arī sava pārstāvniecība varā. Tas ļoti būtiski mainītu Latvijas valsts iekārtu, tas mainītu arī spēku samēru Latvijas parlamentā, valdībā, pašvaldībās un citur.

Tanī brīdī mēs ļoti nopietni debatējām arī par valodas jautājumu, un diemžēl tanī brīdī Latvija neizturēja šo spiedienu, konvencija tika ratificēta, jā, tiesa, ar atrunām. Ļoti labi, ka šīs atrunas tika ieliktas. Diemžēl kopš tā laika tika iekonservētas okupācijas sekas, tika iekonservēta un nostabilizēta sadalītā izglītības sistēma.

Par pāreju uz izglītību valsts valodā Nacionālā apvienība ir iestājusies un runājusi sen, mēs arī vācām parakstus par to. Diemžēl bija uzraugošās iestādes, kas izdarīja spiedienu pret valdošo partiju, un tobrīd neizdevās to mainīt. Jā, šī situācija tiek mainīta tagad, bet ar kādām grūtībām tas notiek? Izglītības ministrijai ir ļoti daudz darba, lai šo sadalīto, segregēto izglītības sistēmu veidotu kā “izglītība latviešu valodā” (Starpsaucieni.), un nevar teikt, ka pat šodien mēs esam to izdarījuši visā pilnībā. Problēmu pietiek.

Es gribu teikt, ka, arī runājot par šo mazākumtautību konvenciju... būs uzraugošās iestādes, būs GREVIO, mēs nezinām, kā šī GREVIO, uzraugošā iestāde, raudzīsies uz Latvijas paveikto un par kādām situācijām mēs ar GREVIO dabūsim cīnīties vēl tālāk.

Godātie kolēģi, es aicinu šodien par šo konvenciju nebalsot. Es aicinu vērtību jautājumus pieņemt ar satversmības kvorumu vai arī šo jautājumu nodot lemšanai suverēnam – tautai. Un atgādināšu vēlreiz Satversmes 2. pantu: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”

Paldies. (Starpsauciens. Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Vilis Krištopans otro reizi.

V. Krištopans (LPV).

Priekšsēdētājas kundze! Cienījamie deputāti! Juridiskās komisijas sēdē Judina kungs vairākas reizes uzsvēra, ka mums ir jāpievienojas Eiropai. Tikai mēs ar jums, Judina kungs, redzam divas dažādas Eiropas. Jūsu Eiropa ir simtiem tūkstošu cilvēku gājiens, praida gājiens Nīderlandē vai tepat, Rīgā, kurā nosacīti plecu pie pleca gāja Staķis un Pavļuts. Mana Eiropa ir mazliet citāda – kā es esmu audzis un kā es esmu audzināts.

Ilustrēšu ar mazu piemēru. 1972. gadā es, 18 gadus vecs pirmkursnieks, pirmoreiz aizbraucu uz ārzemēm VEF komandas sastāvā, un tās ārzemes bija Polija, Ščecina. Svētdienas rītā, staigājot pa Ščecinu, mēs redzējām ainu, ko es nekad neaizmirsīšu. Vairākās katedrālēs, kā jau svētdienas rītos, bija dievkalpojumi, un tās bija pārpildītas. Cilvēki stāvēja uz ielas, jo visiem nepietika vietas. Kāpēc es to stāstu? Tāpēc, ka ir ļoti liela līdzība starp Poliju, Lietuvu un Latgali. Visur, kā mēs zinām, dominē katoļticība. Un katoļticībā ģimene tiek vērtēta diezgan augstu.

Tad, kad mēs klausījāmies Ņenaševas kundzes sirdi plosošos stāstus, cik es sapratu, viena daļa bija par vardarbību audžuģimenē, audžutēva – pret audžumeitu. Tās ir sekas tam, kā mēs izturamies pret ģimenēm, un vardarbība... Te pat nekāda statistika nav vajadzīga. Ja jūs paskatīsities reliģiskas vai katoļu ģimenes, nu, tas vardarbības procents ir ļoti, ļoti mazs, salīdzinot ar vidējo.

Protams, cienījamā dzejniece groza galvu, kad es runāju. Vai tas sekretāra amats tajā Latgales apakškomisijā izdarīs savu, tā roka nenodrebēs, nospiežot pogu...

Vārdu sakot, ir tā, ka mana pasaule... tā ir cita pasaule nekā Judinam. Un poļi, kuri šo konvenciju ratificēja, arī pielika klāt to nekam nederīgo papīru, bet viņi ir tik stipri, tik spēcīgi, ka skaidri zina, ka viņi tālāk nekad neaizies. Viņi nekad neaizies, visticamāk, līdz viendzimuma laulībām, līdz bērnu adopcijai viendzimuma laulībās, un, visticamāk, viņi to GREVIO izmetīs ārā no savas valsts, jo tas jau viņiem paliks mazliet par traku... tā, kā to izdarīja, piemēram, turki, pat atsakoties no Stambulas konvencijas.

Tā ka vēlreiz aicinu balsot “pret”.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Iļja Ivanovs.

I. Ivanovs (ST!).

Labdien, kolēģi! Personīgi es un mūsu frakcija “Stabilitātei!” ir absolūti pret Stambulas konvencijas ratificēšanu. Kā jau zināms, Stambulas konvencija ir vērsta uz vardarbības mazināšanu, bet visu Latvijas drošības institūciju galvenais uzdevums ir nodrošināt iedzīvotāju drošību un cīnīties ar vardarbību, un tie ir viņu pienākumi arī tagad – bez Stambulas konvencijas esības.

Visspilgtākais piemērs ir Turcija, kura viena no pirmajām ratificēja Stambulas konvenciju un pēc gada no tās izstājās. Galvenais iemesls bija konvencijas būtības aizstāšana – tās izmantošana homoseksualitātes normalizēšanai.

Pamatojoties uz to, mēs varam secināt, ka koalīcijai Stambulas konvencijas ratificēšana ir viendzimuma laulību legalizācijas galvenais un vienīgais instruments. Vai to grib mūsu tauta? Nē. Vai Stambulas konvencijas ratificēšana kaut kā palīdzēs samazināt un apturēt vardarbību? Nē.

Ja jūs gribat aizsargāt sievietes un bērnus no vardarbības, tad stiprināsim iekšējās drošības struktūras, veicināsim stingrāku un kvalitatīvāku problēmģimeņu uzraudzību un galvenokārt palielināsim finansējumu. Bet, ja jūs gribat legalizēt viendzimuma laulības, nu tad sauciet lietas īstajos vārdos, un viss!

Mēs nekādā gadījumā neatbalstām vardarbību, un šīs Eiropas vērtības mēs arī neatbalstīsim.

Dievs, svētī Latviju! (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Andris Kulbergs.

A. Kulbergs (AS).

Sveiki, kolēģi! Saeimas priekšsēdētāja! Vispirms izmantošu momentu – gribu apsveikt visus nacionālajā Andru un Andreju dienā!

Bet par Stambulas konvenciju. Man ļoti nepatīk viena lieta šajā visā. Protams, es personīgi pilnībā neatbalstu vardarbību. Es atbalstu, ka par minoritātēm ir jāiestājas, par viņu tiesībām, viņi ir jāaizstāv, bet man nav saprotams, kāpēc Stambulas konvencijā mums ir jāsaliek divas nesaliekamas lietas iekšā? Kad mēs gribam “pārdot” šo konvenciju, mēs runājam par vardarbību, savukārt pēc tam mēs runājam pavisam par ko citu – par dzimuma lomu un sociālo konstruktu. Man liekas, ka šīm lietām ir jābūt nodalītām, un tad tas ir sabiedrībai saprotams un izskaidrojams.

Bet vardarbība pret sievieti sākas nepareizā audzināšanā ģimenē, kur ir alkohols, dzeršana, tēva rokas pacelšana pret bērniem, nepareizu bērnības piemēru rādīšana, kas viss translējas tālāk uz to, kā šis bērns, būdams pieaudzis, uzvedas pats gan pret sievieti, gan tālāk pret bērniem. Neviens nerunā pietiekami par to, ka arī sievietes provokatīvi piekopj emocionālo teroru pret vīriešiem. Un arī tas nāk no audzināšanas ģimenē.

Bet man bieži vien nāk smiekli par tām naivajām sejām un runām, ka pēc šodienas balsojuma, ja nobalsos “par”, tad atrisināsies... gan vardarbība beigsies, gan visi pēkšņi pieņemsim citādos, gan dzērājvīri ģimenē vairs nesitīs sievas un nepacels roku pret bērniem, gan skolā vairs neapcels citādos. Tā diemžēl nenotiks. Aizmirstam! Tas sākas ģimenē, tas sākas audzināšanā, un tas sākas arī tur, ka mums ir jāstiprina policija.

Darām konkrētas darbības policijā, iekšlietu struktūrās! Policija mums ir atstāta pilnīgā novārtā. Uzliekam aproces varmākām, kontrolējam viņus! Tikai tad mēs varēsim pateikt, ka sieviete ir pasargāta, vismaz pasargāta, tāpēc ka mēs zināsim, kur ir šis varmāka. Labi atalgojam policistus, apmācām viņus, nodrošinām viņus! Un tikai tad, ja viņi būs pietiekamā skaitā, mēs varēsim rūpēties, ka šīs lietas, ko esam ieviesuši uz papīra, notiks arī dzīvē.

Mēs visi šokējamies un vaibstāmies, ka neviena Holivudas filma vai “Netflix” seriāls vairs nevar tikt izlaists, ja tajā nav geju pāra, melnādainā cilvēka, aziāta, indiāņa un nu jau arī vegāna. Un ieviešam kvotas par to, kādām jābūt proporcijām starp sievietēm un vīriešiem, jo citādi arī tad nevar.

Es tikko biju Nīderlandes parlamentā. Tur pasniedza pusdienas, un pilnībā viss ēdiens, kas bija pieejams, bija tikai un vienīgi vegānu ēdiens. Kāpēc? Tāpēc, ka tādā veidā mēs savukārt nerūpējamies par minoritātēm. Tātad vairākumam ir pilnībā jāignorē sava ikdiena un tā jāpakārto konkrēti tādam mazākumam kā vegāni. Tikai viņu ēdiens, jo citādi mēs viņus aizskaram. (Starpsauciens.) Tas ir par Stambulu. Šis ir klasisks piemērs. Kāpēc es to minu? Šis ir klasisks piemērs minority rule minoritātes likumam, kad minoritāte var noteikt, kā dzīvos vairākums. Balsojums par Stambulu ir pilnībā minoritātes diktēts noteikums, kā dzīvot visam vairākumam tālāk.

Man mājās ir Karlīna un Kārlis, un viņi nekad... Kārlis nekad nemainīs... un nebūs par Karlīnu, un Karlīna nekad nebūs par Kārli. Es daru visu ar savu piemēru mājās, ģimenē, lai nebūtu... un no viņiem nekad nesekotu vardarbība nedz ģimenē, nedz pret citiem savādajiem un citādajiem. Es rādu piemēru, kā cienīt sievieti. Es rādu piemēru, kā cienīt vecākus. Un es rādu piemēru, kā cienīt citādos, kā pieņemt savādākos un kā aizstāvēt vājākos – vai tā būtu sieviete, vai tā būtu meitene, vai tas būtu gejs, vai tā būtu lesbiete, vai tā būtu transpersona. Es mācu cienīt otru – savādāku – viedokli.

Un es gribu teikt, ka vegāni man nediktēs to, ko es ēdīšu pusdienās, tāpat kā minoritāte man nediktēs visu to, kā man dzīvot un vadīt savu ikdienu un kādai būt valsts iekārtai, kas būtu pakārtota tikai viņiem. Un es nevēlos sportā redzēt dzimuma maiņas personu, kas piedalās disciplīnā, kur viņai nepienākas piedalīties. Un es nevēlos redzēt, ka tiek finansētas tikai un vienīgi minoritātes aizstāvošas organizācijas, kas ir pareizi, bet tiek pilnībā ignorēts tas, ka mēs nedodam finansējumu un neļaujam attīstīties organizācijām, kas ir par ģimeniskām vērtībām, kuras mēs vienkārši ignorējam un ko šī Stambulas konvencija arī diemžēl uzspiež. Nu, nākamā laikam būs V8 dzinēja vardarbība pret Rīgas asfaltu, ko mēs arī varēsim tad sludināt.

Paldies, kolēģi. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Kristaps Krištopans.

K. Krištopans (LPV).

Godājamie kolēģi! Šodien ir vēsturiska diena, šodien mēs esam krustcelēs. Ceturto daļu sava mūža es esmu pavadījis pāri okeānam, es biju liecinieks LGBT kustības evolūcijai, es redzēju, kā radās woke kultūra, es redzēju, kā radās cancel kultūra. Šodien mēs esam krustcelēs un man ir tiešām, tiešām bail, ka pēc 20 gadiem mūsu bērni skatīsies uz mums un lādēs mūs par to, ka mēs aizgājām nepareizajā virzienā.

Paldies jums. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Jekaterina Drelinga.

J. Drelinga (ST!).

Labdien, cienījamā priekšsēdētāja un godātie deputāti! Katrs no mums nes atbildību par tiem lēmumiem, ko pieņem savā un vēlētāju vārdā. Mums šobrīd ir pilnvaras pieņemt lēmumus visas Latvijas tautas vārdā. Neaizmirstiet to, kad lemsiet par Stambulas konvencijas ratifikāciju, ka cilvēki stāv ārā un ir “pret” ratificēšanu un neviena cilvēka nav, kurš būtu “par” un sagaida to ratificēšanu. Stambulas konvencija nav tikai par vardarbību pret sievietēm, bet gan par partnerattiecībām un daudzdzimumu ieviešanu.

Es uzskatu, ka bērnam ir jābūt gan mammai, gan tētim, jo to, ko gan fiziski, gan emocionāli var iedot mamma, nevar iedot tēvs, un otrādi. Mēs esam pret jebkāda veida vardarbību.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies deputāte Ilze Indriksone.

I. Indriksone (NA).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Mēs esam sadalījušies divās daļās, kā jau kolēģe Ināra teica, un mērķis jau nav vienam otru pārliecināt, jo mēs skaidri apzināmies, kā mēs katrs balsosim. Mēs varam vienīgi paust savu viedokli, attieksmi vai to informāciju, ko mēs esam saņēmuši vai nu no saviem vēlētājiem, vai no konvencijas, vai no visiem pārējiem dokumentiem, kas ir tās pielikumos... vai arī pieredzē balstītos spriedumos dažādos periodos, kad šī konvencija tika īstenota... vai tiks īstenota arī šeit, ja šis balsojums būs tāds, kā iecerējusi valdošā koalīcija.

Kāpēc Stambulas konvencijā ir stāsts par vardarbību, kā šo vardarbības patieso iemeslu izprotam mēs, kā izprot, kā mēdz teikt, vidējā Eiropa, un kā to tulko GREVIO savos spriedumos, ieteikumos un varbūt arī uzdevumos valdībām?

12. pants, kas ir vispārējie noteikumi, paredz, ka konvencijas dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai veicinātu izmaiņas sociālās vides un kultūras noteiktajos sieviešu un vīriešu uzvedības modeļos nolūkā izskaust aizspriedumus, paražas, tradīcijas un jebkādu citu praksi, faktiski visu, kas ir tradicionāls un stereotipos balstīts. Bet izpratne par to, kas ir stereotipos balstīts un tradicionāls un vai tas ir cēlonis vardarbībai pret sievietēm, ir dažāda. GREVIO šo patieso vardarbības iemeslu, primāro arī konvencijas kontekstā, vērtē kā tieši šīs kultūrā, tradīcijās un stereotipos balstītās sieviešu un vīriešu lomas. Tātad arī kultūrā balstītās, un es to varētu apzināties un saprast.

Padomājot par Latvijas valsts dzīves ceļu un par to, kā mūsu sabiedrība ir šajos daudzajos, varētu teikt, vairāk nekā simts, gados attīstījusies, mainījusies, papildinājusies un arī šķīrusies no daļas savu iedzīvotāju, – mūsu valsts ir balstīta vērtībās, kas ir latviskās vērtības, kristīgās vērtības, arī vispārcilvēciskās vērtības. Un tas ir ierakstīts Satversmē. Vienīgā daļa, kas, man liekas, ir saprotama, – ka vardarbība ir nepieņemama, izskaužama, sodāma, un tur nav divu domu. Es pieņemu, ka šodien šajā telpā neviens nedomā savādāk. Bet kāpēc tas tiek uztverts... Kāpēc primārais iemesls vardarbībai arī GREVIO viedoklī ir tieši šīs tradicionālās lomas (arī ģimenē – vīriešu, sieviešu lomas), kas, mūsu izpratnē, ir vislabākās lomas, ko mūsu, latviskā dzīvesziņa, kristīgās vērtības ir sniegušas mums vēsturiski ģimenē balstītā modelī, un tās ir tās, uz ko mēs balstām arī savu valstiskumu? Un kultūra ir viens no mūsu valsts dibināšanas pīlāriem. Bez latviskās kultūras, tradīcijas, tradicionālās kultūras nebūtu mūsu valsts neatkarības.

Šo konvenciju ratificējot, mēs piekrītam, ka arī mūsu kultūrā un tradicionālajās vērtībās un lomās ir iemesls vardarbībai. Man tas nav pieņemami. Es pilnīgi piekrītu kolēģim Grasbergam, kurš teica, ka vardarbības iemesli ir ļoti dažādi (gan vispārēji, gan individuāli), ar tiem noteikti ir jācīnās, un es ceru, ka gan iekšlietu ministrs, gan labklājības ministrs, gan tieslietu ministre to dara ik dienu, lai uzlabotu gan praktisko rīcību, gan likumdošanu... normatīvos aktus. Bet stāsts ir par to, ka konvencijas dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus un pieņem neatliekamos un vajadzīgos soļus ne tikai normatīvajā regulējumā, bet arī ikdienas darbībās – izglītībā visos izglītības posmos, kultūras, atpūtas un sporta pasākumos... mediju telpā, arī privātajos medijos. Faktiski mēs uzticēsim starptautiskajiem ekspertiem, šai GREVIO komisijai, vērtēt mūsu tradicionālās vērtības, vai tās atbilst viņu izpratnei, ko viņi ir deklarējuši, – ka viņi uzskata, ka tas ir primārais vardarbības iemesls: tradicionālās lomas, sociālās lomas.

Manuprāt, tā ir tā sadaļa, par kuru mums ir atšķirīgs viedoklis, ne jau par vardarbības apkarošanu un par cīņu pret vardarbību un tās ierobežošanu, bet tieši par šo būtību – vai mēs paliekam savās tradicionālajās izpratnēs, vērtībās un tajā, ko mēs katrs, dziedot Latvijas himnu, izjūtam kā savu, vai mēs ejam līdzi tai pasaules daļai, kas tieši apzinās, ka tās svešās kultūras... es uzskatu, arī Latvijai svešās kultūras un pat tās kultūras, kas mums ar varu bijušas uzspiestas okupācijas laikā un šeit ienākušas... ir balstītas citās tradicionālajās, arī sociālajās lomās gan ģimenē, gan sabiedrībā. Un tur ir pamats.

Tāpēc, lasot konvenciju, kur uzsvars tiek likts uz dažādām piespiedu laulībām, piespiedu abortiem vai piespiešanu dzemdēt bērnus, izkropļot dzimumorgānus... jā, tas ir traģiski, ka ir kultūras, kur tā ir norma, bet Latvija nav tā zeme. Latvijas valsts ir dibināta uz pavisam citām vērtībām, un mums nav jārespektē, ka tas ir slikti, kas mums ir.

Un, ja mēs sargāsim savu valsts pamatvērtību kopumu un cīnīsimies pret vardarbību ar tādu degsmi, kā šodien jūs iestājaties par konvenciju (un būtu to darījuši jau no 2016. gada), varbūt šodien būtu daudz labāka situācija. Es piekrītu, ka ikdienā katram ir jāstrādā ar šiem jautājumiem un katram jādara viss iespējamais. Un labs signāls cīņai pret vardarbību būtu nevis Stambulas konvencijas ratifikācija, bet nauda budžeta ailītēs gan krīžu centriem, gan policistu atalgojumam, gan speciālistu pieejamībai, gan veselības aprūpei, gan izglītības vides uzlabošanai, jo vardarbība ienāk dažādos veidos un dažādos līmeņos.

Lai arī konvencijā noteikts, ka valstij būtu jāpanāk, lai notiktu izmaiņas domāšanā un attieksmē, es neredzu, ka tuvākajās desmitgadēs Latvijas vēlētāji vai, varētu teikt, pieaugušo iedzīvotāju lielākā daļa, ievēlējot Saeimu, balsojot par konservatīvām vērtībām, būtiski mainīs savu domāšanu. Bet Stambulas konvencija ar to, ka visās izglītības pakāpēs tiks mainīta attieksme pret mūsu tradicionālām sociālajām lomām un tradicionālām vērtībām... pēc gadiem 10, varbūt 15 šis uzdevums tiks veikts, bet ne ar mūsu vēlmēm un iespējām, bet ar ārēji uzspiestām rekomendācijām. Es nešaubos, to domājot sarkastiski, ka mūsu ierēdņi kā vienmēr gribēs pārcensties, un es šaubos, vai viņi mūsu valsts tradicionālās un kultūras vērtības vienmēr vērtēs augstāk par Grevio rekomendācijām.

Nebalsojiet vai balsojiet “pret”. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies visiem debatētājiem.

Debates slēdzu.

Vārds referentam Andrejam Judina kungam. Lūdzu!

A. Judins. Paldies.

Komisijas sēdē mēs pateicām paldies visiem, kas piedalījās Juridiskās komisijas sēdēs (un mēs uzklausījām dažādus viedokļus), tāpat paldies arī deputātiem, kas pauda viedokļus, kas dalījās ar savām bažām.

Bet saistībā ar dzirdēto mans pienākums viest skaidrību un norādīt uz atsevišķiem jautājumiem.

Viens no jautājumiem, kas šodien izskanēja, ir jautājums par to fokusu – kāpēc mēs runājam par vardarbību pret sievietēm. Kur ir vīrieši? Jāņem vērā, ka konvencijā ir norādīts, ka svarīgi ir rīkoties un apkarot vardarbību ģimenē, un tad vīrieši ir minēti, un arī vairāk rakstīts, ka valstīm ir jādomā par plašāku piemērošanu, proti, konvencija nosaka to minimumu, par ko varēja vienoties dalībvalstis. Bet vīrieši ir jāaizsargā. Un man gribētos uzsvērt, ka Latvijā mēs skatāmies uz cietušajiem un nešķirojam pēc dzimuma. Kāpēc bija norādītas sievietes? Tāpēc, ka ir strukturāla problēma – sievietes ir vairāk pakļautas vardarbības riskam, biežāk kļūst par cietušajām.

Matisones kundze debatējot norādīja, ka saistībā ar deklarāciju Juridiskais birojs pauda negatīvu viedokli. Man gribētos vērst uzmanību, ka deklarācija ir konkrētās valsts paziņojums. Parasti to dara, lai informētu dalībvalstis par pozīciju, un, protams, deklarācija nevar būt līdzīga atrunai. Uz to norādīja Juridiskā biroja pārstāvji, bet tika arī uzsvērts, ka mēs drīkstam pieņemt deklarācijas, un arī komisijas sēdē tika pausts viedoklis, ka deklarācija... šajā ziņā liela nozīme Latvijā mūsu kolēģiem, mūsu sabiedrībai. Principā tā izskatās pēc tādas apņemšanās rīkoties noteiktā veidā. Faktiski deputāti skaidri norāda, ka, pievienojoties konvencijai, nav plāna veikt darbības... mainīt vai nu ģimenes izpratni, vai saistībā ar dzimumu... Tāds ir mērķis, līdz ar to deklarācija sevi attaisno un var tikt atbalstīta.

Vēl viena lieta, par ko komisijā mēs runājām un kas jāņem vērā: neviens neuzskata, ka konvencija ir panaceja, kas visu atrisinās. Ir jautājums par starptautisko sadarbību, un ir pamats uzskatīt (komisijā mēs par to runājām), ka mums ir jāpiedalās starptautiskajā sadarbībā. Mums nevajadzētu ignorēt šo iespēju. Par to ir stāsts.

Bet arī faktu, ka Latvija daudz ko ir izdarījusi, lai apkarotu vardarbību, nevajadzētu noliegt. Kad mēs runājam par atbilstību pantos, mēs redzam, ka minimumu mēs esam izpildījuši. Līdz ar to nav tā, ka, pieņemot konvenciju, nākamajā dienā mums būs jālabo likumi. Cita lieta – apspriežot jautājumus, debatējot, mēs šeit, Saeimā, protams, varēsim domāt par grozījumiem likumos.

Batņas kungs pauda viedokli, ka viņš īsti nesaprot, kas ir jālasa – nosaukumi, teksti un tā tālāk. (Starpsauciens.) Ja jums ir patiesa interese, jums ir jāsāk ar Vīnes konvencijas 31. pantu, kur šis jēdziens ir skaidrots. (Starpsaucieni.) Proti, ideja ir vienkārša: kad mēs runājam par jebkuru konvenciju, svarīgi ir saprast, kāds konvencijai ir nolūks, kāds ir mērķis, un viss, kas ir rakstīts konvencijā, interpretējams, ņemot vērā mērķi. Mūsu apspriežamās konvencijas mērķis – apkarot vardarbību. Tātad gan dzimums, gan izglītība, gan migrācija – visi šie jautājumi ir jāskata kontekstā ar vardarbības apkarošanu. Tas, manuprāt, ir ļoti būtiski.

Kola kungs norādīja, ka nav skaidrs par (Starpsaucieni.)...

Sēdes vadītāja. Kolēģi, ziņotājam ir tiesības vēl...

 

A. Judins. Kolēģi, es turpināšu skaidrot un sniegt informāciju par komisijā apspriesto, jo tam ir nozīme. (Starpsaucieni.)

Tad, kad Kola kungs norādīja, ka nav koordinējošās institūcijas... es vēlos informēt, ka par to mēs runājām komisijā, es varu pēc katra teikuma iestarpināt vārdus, ka mēs par to runājām un konstatējām, ka koordinējošā institūcija ir Labklājības ministrija. Un likuma 3. pantā tas ir norādīts. Lūdzu to ņemt vērā!

Un pēdējais, ko es gribu... nē, divas pēdējās lietas.

Saistībā ar finansējumu. Mēs izvērtējām arī šo jautājumu. Lūdzām Ārlietu ministriju sniegt informāciju par izdevumiem. Saistībā ar pievienošanos konvencijai papildu izdevumu nav. Ja mēs nolemsim grozīt kaut kādus likumus, tad būs jautājums par izdevumiem.

Un saistībā ar dzimumu. Par piemēru, ko minēja Līdakas kungs, kurš stāstīja, ka vīrietis skalda malku, sieviete mazgā traukus. Kur ir problēma? Jūsu piemērā problēmas nav, bet, komisijā diskutējot, mēs runājām par situāciju, ka gadījumā, ja vīrs piekauj savu sievu par to, ka viņa nemazgā traukus, kā vajag, kā pienākas sievai, mēs viņai neteiksim, ka viss ir kārtībā – tu taču esi sieva. Mēs neatbalstām (Starpsauciens.) tādu lomu sadalīšanu, mēs esam tieši par to, lai būtu taisnīgi, lai nebūtu diskriminējoši. (Dep. A. Šlesers: “Paldies. Uz redzēšanos!”) Tā ir tā sociālā dzimuma... doma, jēdziens. Kolēģi, es jūs informēju par komisijas sniegto skaidrojumu.

Lūdzu atbalstīt likumprojektu pirmajā lasījumā.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojektu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 51, pret – 1, atturas – nav. Likumprojekts pirmajā lasījumā atbalstīts.

Lūdzu, nosakiet priekšlikumu iesniegšanas termiņu otrajam lasījumam un likumprojekta izskatīšanas laiku otrajā lasījumā Saeimas sēdē.

A. Judins. Komisija 22. novembrī nolēma piedāvāt priekšlikumus iesniegt 15 minūšu laikā, līdz ar to tas varētu būt 30. novembris pulksten 14.17.

Sēdes vadītāja. Pulksten 14.17. Un izskatīšanas laiks Saeimas sēdē?

A. Judins. Un izskatīšana Saeimas šodienas sēdē. (Starpsaucieni.)

Sēdes vadītāja. Paldies. (Starpsauciens: “Citi priekšlikumi. Jūs nepiedāvājāt citus priekšlikumus!”) Es vēl tikai apkopoju, pajautāju.

Lūdzu, vai ir citi priekšlikumi? (Starpsauciens: “Citi priekšlikumi – pēc mēneša.”) Pēc mēneša. Tātad pēc mēneša.

A. Judins. Jānosaka datums.

Sēdes vadītāja. Lūdzu... datumu. (Starpsauciens: “30. decembris.”)

30. decembris. Labi, paldies.

Tātad ir priekšlikums likumprojektu Saeimas sēdē izskatīt pēc mēneša – 30. decembrī.

Lūdzu zvanu! Balsosim par minēto priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 34, pret – 52, atturas – nav. Priekšlikums nav atbalstīts.

Paliek tātad 15 minūtes – pulksten 14.17, un izskatīšana otrajā lasījumā Saeimas sēdē šodien.

___

Kolēģi, izsludinu pārtraukumu līdz pulksten 15.30. (Starpsaucieni.) Līdz pulksten 15.30.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus! (Starpsaucieni.)

Vārds deputātiem Rihardam Kolam, Andrejam Judinam un Jānim Reiram paziņojumiem.

Kola kungs, lūdzu!

R. Kols (NA).

Ļoti cienījamie, godātie Ārlietu komisijas deputāti! Lūdzu, burtiski pēc trim minūtēm Dzeltenajā zālē – nepieciešama pavisam īsa Ārlietu komisijas apspriede. Dzeltenajā zālē!

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Andrejam Judinam. Lūdzu!

A. Judins (JV).

Kolēģi, informēju, ka starpbrīdī ir plānota Juridiskās komisijas sēde. Jūs saņemsiet informāciju par laiku. Sēde notiks Sarkanajā zālē.

Sēdes vadītāja. Un vārds deputātam Jānim Reiram. Lūdzu!

J. Reirs (JV).

Kolēģi, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija, tiekamies pēc piecām minūtēm Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas telpās.

Sēdes vadītāja. Paldies.

___

Tātad vēlreiz – pārtraukums līdz pulksten 15.30.

Kolēģi, vēl vienu mirklīti! Vārds Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi, ir reģistrējušies 92 deputāti. Es nosaukšu tos, kuri nav reģistrējušies: Ingrīda Circene, Mārcis Jencītis, Dmitrijs Kovaļenko, Nataļja MarčenkoJodko, Aleksejs Rosļikovs, Ričards Šlesers, Didzis Šmits un Edgars Zelderis.

Sēdes vadītāja. Paldies.

___

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja

Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, es ļoti atvainojos par šo nelielo tehnisko pārtraukumu. Ne viss notiek tā, kā gribētos, – tik ātri.

Mums ir iesniegtas izmaiņas Prezidija apstiprinātajā sēdes darba kārtībā.

Deputāti Artūrs Butāns, Ilze Indriksone, Ināra Mūrniece, Raivis Dzintars un Nauris Puntulis lūdz grozīt Saeimas sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā”. Deputātiem ir iebildumi? Iebildumu nav. Darba kārtība ir grozīta.

Nākamais – Juridiskā komisija lūdz grozīt sēdes darba kārtību un iekļaut tajā likumprojektu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, izskatot pirms darba kārtības sadaļas “Prezidija ziņojumi”. Deputātiem iebildumu nav? (Starpsaucieni: “Ir!”) Ir, tad ir jābalso.

Lūdzu zvanu! Balsosim par iesniegtajām izmaiņām darba kārtībā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 52, pret – 38, atturas – nav. Darba kārtība ir grozīta. Minētais likumprojekts iekļauts kā nākamais.

___

Likumprojekts “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, otrais lasījums.

Nav iesniegts neviens priekšlikums.

Juridiskās komisijas vārdā – referents Andrejs Judins. Lūdzu!

A. Judins (JV).

Kolēģi! Juridiskā komisija izskatīja likumprojektu pirms otrā lasījuma. Mēs saņēmām vienu priekšlikumu – apsvēruma formā no Juridiskā biroja. Tas attiecas uz deklarācijas nepieciešamību. Izdiskutējām to, bet komisija nolēma, ka mēs neveidosim savu priekšlikumu, līdz ar to mums priekšlikumu nav.

Lūdzu atbalstīt likumprojektu otrajā lasījumā.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojektu “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 51, pret – 2, atturas – nav. Likums pieņemts.

Paldies, kolēģi, un liels paldies (Aplausi.)... un liels paldies arī Andrejam Judina kungam.

___

Kolēģi, turpinām darbu. Sadaļa “Par iesniegtajiem likumprojektiem”.

Saeimas Prezidijs ierosina Valsts prezidenta iesniegto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu”” nodot Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai kā atbildīgajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai.

“Pret” pieteicies runāt deputāts Ainārs Šlesers.

A. Šlesers (LPV).

Godājamā Saeimas priekšsēdētāja! Es pat nezinu, kā tagad uzrunāt, jo Eiropā, ja pasaka “sieviete”, “vīrietis”, tad principā var sākties problēmas. Likums vēl nav stājies spēkā, tā ka šodien es vēl varu jūs tā uzrunāt. Nākotnē tad būs jāuzrunā – godājamais sociālais dzimum!

Labi, par lietas būtību, godājamie kolēģi! Kas attiecas uz šo priekšlikumu, es zinu, ka prezidentam ir labs nodoms, lai uzlabotu drošību pašvaldībās, bet partija LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ to neatbalstīs, jo mēs redzam problēmu šī priekšlikuma būtībā. Ja gadījumā kādā pašvaldībā ir problēma, tad ir jārisina šī problēma individuāli saistībā ar konkrēto cilvēku, ņemot vērā likumdošanu, kas paredz: ja kāds pārkāpj likumu, tad attiecīgi šo cilvēku var sodīt, vadoties pēc Krimināllikuma normām. Bet nodot pilnvaras, piemēram, drošības dienestiem, lemt, kuram tad dot pielaidi... es domāju, ka mēs nonāksim diezgan sarežģītā situācijā, jo ļoti bieži tie cilvēki, kas kļūst par vienas vai otras pašvaldības mēriem, ir sabiedrībā ļoti populāri un viņi uzvar vēlēšanās atdoto vēlētāju balsu un arī to visu plusiņu, kas viņiem tiek ievilkti, dēļ.

Un kas tad notiks? Pieņemsim, notiek vēlēšanas un domes deputātu vairākums ievēlē konkrēto deputātu par pilsētas mēru, bet tad viņam ir jāgaida, teiksim, deviņi mēneši (tā tas ir bijis), lai SAB dod konkrēto pielaidi. Jautājums ir tāds: cik pilnvērtīgi var strādāt konkrētā pašvaldība? Vai nebūs tā, ka radīsies problēmas, kamēr šī pielaide nav dota? Jo tas jau nenotiks nedēļas laikā, un es uzskatu, ka tas viennozīmīgi radīs problēmas konkrētajai pašvaldībai.

Pieņemsim, ka pēc deviņiem mēnešiem konkrētais pilsētas mērs, kas ir ievēlēts, nesaņem pielaidi. Kas notiek tālāk? Kā jau teica arī prezidents, likumā paredzētajā kārtībā ir iespējams tiesā apstrīdēt. Tātad tiek apstrīdēts konkrētais lēmums, notiek tiesvedība, kas velkas vairākus gadus, un beigās tiesa konstatē, ka tam cilvēkam tomēr nepamatoti atņemta pielaide. Un kas notiek? Kas notiek ar pašvaldību? Cik labi pašvaldība strādā visā šajā laikā?

Tāpēc mans viedoklis ir tāds: ja gadījumā drošības dienestiem – SAB, KNAB, prokuratūrai vai Valsts drošības dienestam – ir skaidrs iebildums pret konkrēto personu, tad viņiem jārīkojas jau šodien, nevis tad, kad viņš uzvarēs vēlēšanās un viņu ievēlēs par mēru.

Ja mēs atstāsim šo normu, tad principā... Apskatieties, kas notiek Krievijā: kādreiz viņiem bija iespējams ievēlēt gubernatorus tiešajās vēlēšanās. Tagad visus gubernatorus ieceļ valsts prezidents Putins. Tad mēs nonākam situācijā, ka beigās būs tā – priekš kam mums ir vēlēšanas? Paprasīsim drošības dienestiem, lai ieceļ kādu ģenerāli. Tad jautājums ir tāds: vai šajā gadījumā mēram, kurš būs ģenerālis, vot, kā, piemēram, Rajevs, kurš maina savu piederību, pārliecību, – vai viņam var uzticēties? Viņš varbūt dabūs pielaidi (lai gan jūs atceraties, kā tur viņam gāja ar tām pielaidēm)... bet viņš ir savējais, viņš dabūs, a citi nedabūs. Man šķiet, ka mēs pārāk politizējam to visu.

Ja runa ir par pierobežas pašvaldībām – Rēzekni, Daugavpili –, tad tā arī jāpasaka, ka šī ir tā teritorija, kas ir jāsargā. Ne jau mērs būs tas, kurš domās par aizsardzību, ne jau mērs būs tas, kurš mēģinās kaut kādā veidā kontrolēt Latvijas armiju un tā tālāk. Viņš var atbalstīt procesu.

Līdz ar to, man šķiet, pēc būtības šis priekšlikums lielā mērā nodotu varu daudzās pašvaldībās mūsu drošībniekiem. Bet, kamēr būs tādi cilvēki kā Rajevs, diemžēl šādiem cilvēkiem uzticēties, visdrīzāk, nevarēs.

Aicinu neatbalstīt. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu”” nodošanu Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai kā atbildīgajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 80, pret – 7, atturas – nav. Likumprojekts komisijām nodots.

___

Saeimas Prezidijs ierosina Valsts prezidenta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Pašvaldību likumā” nodot Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai kā atbildīgajai komisijai un Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijām nodots.

___

Saeimas Prezidijs ierosina Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas iesniegto likumprojektu “Lestenes luterāņu baznīcas un Otrā pasaules kara piemiņas vietas ar Lestenes memoriālu likums” nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

___

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījums Bāriņtiesu likumā” nodot Juridiskajai komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

___

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā” nodot Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

___

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījums Valsts probācijas dienesta likumā” nodot Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

___

Saeimas Prezidijs ierosina Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Grozījumi Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā” nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

___

Saeimas Prezidijs ierosina Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas iesniegto likumprojektu “Grozījumi Vietējo pašvaldību referendumu likumā” nodot Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

___

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Naura Puntuļa, Ināras Mūrnieces, Edvīna Šnores, Jāņa Dombravas un Ilzes Indriksones iesniegto likumprojektu “Komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vietas – Stūra mājas likums” nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai kā atbildīgajai komisijai.

“Par” pieteicies runāt deputāts Nauris Puntulis.

N. Puntulis (NA).

Augsti godātais Prezidij! Kolēģi! Es noteikti nepārstāstīšu Stūra mājas vēsturi – tā jums visiem ir labi zināma, un es arī nepārstāstīšu vēsturiskās pēdas, kādas palikušas mūsu tautas atmiņā šīs mājas darbības dēļ.

Šobrīd ēkas kā arhitektūras pieminekļa statuss, ēkas īpašumtiesības vai piederība, Latvijas Okupācijas muzeja klātbūtne ēkā, steidzamības kārtā nepieciešamās investīcijas ēkas muzeja daļai, visas ēkas nākotnes attīstības modelis... lai visu šo salāgotu, ir nepieciešams atsevišķs likums par šo ēku.

Šāds likumprojekts jau ir tapis, un es, kolēģi, aicinu to atbalstīt un nodot tālākam darbam Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā. Vien piebildīšu, cik tas ir svarīgi tieši šobrīd – runāt par vēsturisko atmiņu un par šo čekas ēku laikā, kad kāds čekists īsteno karu un slepkavības Ukrainā, kad kāds čekists baida pasauli ar atomdraudiem un ar Padomju Savienības atjaunošanu tās vēsturiskajās robežās.

Lūdzu atbalstīt likumprojektu.

Sēdes vadītāja. Paldies.

“Pret” pieteicies runāt deputāts Andris Šuvajevs.

A. Šuvajevs (PRO).

Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Deputāti! Aicinu nenodot šo likumprojektu komisijai. Varu apliecināt, ka Kultūras ministrijā un arī koalīcijā mēs šo jautājumu jau esam izrunājuši, tā ka mēs pavisam noteikti radīsim risinājumu šai problēmai. Es noteikti piekrītu Puntuļa kungam, ka šis ir jautājums, kas ir jāatrisina un kam ir ļoti, ļoti liela nozīmība. Un es pavisam noteikti apliecinu, ka mēs Kultūras ministrijā un arī koalīcijā šo jautājumu atrisināsim.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu iesniegtā likumprojekta “Komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vietas – Stūra mājas likums” nodošanu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai kā atbildīgajai komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 34, pret – 9, atturas – 47. Likumprojekts komisijai nav nodots.

___

Saeimas Prezidijs ierosina Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas iesniegto likumprojektu “Grozījums Augstskolu likumā” nodot Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai kā atbildīgajai komisijai. Deputātiem iebildumu nav. Likumprojekts komisijai nodots.

___

Saeimas Prezidijs ierosina deputātu Artūra Butāna, Ilzes Indriksones, Ināras Mūrnieces, Raivja Dzintara un Naura Puntuļa iesniegto likumprojektu “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā” nodot Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai.

“Par” pieteicies runāt deputāts Artūrs Butāns.

A. Butāns (NA).

Labdien, kolēģi! Likumprojekts “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā” paredz vērsties tieši pret banku rekordlielo peļņu. Kā mēs zinām, retorikā... daudzi ir pieteikuši cīņu un vēlas ņemt piemēru no ārvalstīm. Tomēr redzam, ka pašreizējie plāni paredz no banku rekordlielās peļņas par labu tautsaimniecībai un sabiedrībai pārdalīt krietni mazāk, nekā to dara mūsu kaimiņvalsts Lietuva.

Lietuvā (pēdējās ziņas) viņi iekasēs vismaz 400 miljonus no banku rekordlielās peļņas, Latvijā, pēc Finanšu ministrijas teiktā, tie ir 140 miljoni. Piekritīsiet – tas nav samērīgi, kāpēc divas salīdzinoši līdzīgas valstis tik dažādi vēršas pret šo nepamatoto peļņu, kas ir radusies no EURIBOR likmes, kuru bankas patērētājiem var nepiemērot, jo tā ir likme, kuru piemēro par to naudu, ko aizņemas starptautiski, bet vietējais tirgus bieži vien tiek finansēts no tiem resursiem, kas bankām jau ir, nevis šos līdzekļus aizņemoties.

Līdz ar to mēs ar šo likumprojektu faktiski piedāvājam... vēlreiz vēršam uzmanību un dodam iespēju veikt kļūdu labojumu un tomēr paņemt no bankām pienācīgus līdzekļus, kas dotu budžetā jau nākamgad 140 vai vairāk miljonus eiro, kurus tad attiecīgi novirzīt vairākām sabiedrības vajadzībām.

Papildus šis likumprojekts paredz arī atbalstu mazajām, vietējām bankām, jo, novelkot robežu starp lielo četrinieku (bankām, kas ir izraisījušas šo nesamērīgo, rekordlielo peļņu ar EURIBOR likmi), mēs faktiski zem vienāda sitiena, vēršoties pret viņiem, noliekam arī mazās bankas, kuras to nav darījušas vai kuras strādā ar fiksētu likmi un šo EURIBOR likmi nav piemērojušas.

Līdz ar to, ja mēs gribam attīstīt vietējo kapitālu, attīstīt konkurenci, ļaujot arī mazajām bankām pievilkties lielo banku rādītājiem, aicinu atbalstīt šo likumprojektu. (Starpsauciens: “Balsojam!”)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Deputātiem ir iebildumi.

Lūdzu zvanu! Balsosim par deputātu iesniegtā likumprojekta “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā” nodošanu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai kā atbildīgajai komisijai! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 36, pret – 7, atturas – 41. Likumprojekts komisijai nav nodots.

___

Kolēģi, Prezidijs ir saņēmis piecu deputātu iesniegumu.

Edmunds Jurēvics, Ainars Latkovskis, Harijs Rokpelnis, Ainārs Šlesers un Mairita Lūse lūdz izsludināt pārtraukumu Saeimas 2023. gada 30. novembra sēdē līdz 2023. gada 6. decembrim pēc tam, kad darba kārtības sadaļa “Par iesniegtajiem likumprojektiem” ir izskatīta. Vai deputātiem ir iebildumi? (Starpsauciens: “Nav!”) Nav. Ir jābalso? Nav jābalso. Labi, deputātiem iebildumu nav. (Starpsauciens: “Ir!”) Iebildumi ir.

Lūdzu zvanu! Balsosim par minēto priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 65, pret – 21, atturas – 3. Tātad ir pieņemts pārtraukums līdz 6. decembrim.

___

Kolēģi, paziņoju, ka Prezidijam ir doma 6. decembrī pulksten 14.00 izsludināt kārtējo sēdi un turpināt arī šo sēdi.

___

Vēl ir atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem 2023. gada 30. novembrī pulksten 17.00. Mazu uzmanību!

Deputātu Aināra Šlesera, Viļa Krištopana, Lindas Liepiņas, Ramonas Petravičas un Edmunda Zivtiņa jautājums ārlietu ministram Arturam Krišjānim Kariņam... kolēģi, vēl burtiski mazliet (Zālē troksnis. Noklaudzina ar āmuru.)... “Par cilvēka cieņu aizskarošiem un patiesībai neatbilstošiem ārlietu ministra izteikumiem Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā”. Saņemtā rakstveida atbilde iesniedzējus neapmierina. Ministrs informē, ka nevar ierasties un sniegt mutvārdu atbildi aizņemtības dēļ. (Starpsauciens: “Viņš ir aizlidojis!”)

Atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem 2023. gada 30. novembrī pulksten 17.00 līdz ar to nenotiks.

___

Iesniegti jauni deputātu jautājumi.

Deputāti Ainārs Šlesers, Jānis Grasbergs, Linda Matisone, Kristaps Krištopans, Juris Viļums, Ramona Petraviča, Edmunds Zivtiņš, Aleksandrs Kiršteins, Uģis Mitrevics un Didzis Šmits iesnieguši jautājumu Ministru prezidentei Evikai Siliņai “Par Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu tulkojumu atbilstību oriģinālam noskaidrošanu”.

Vārds motivācijai deputātam Aināram Šleseram. (Starpsaucieni. Starpsauciens: “Nevēlas runāt.”) Jā. (Starpsaucieni.) Tātad jautājums tiek nodots... Kolēģi! Šlesera kungs nevēlas runāt. Jautājums tiek nodots Ministru prezidentei atbildes sniegšanai.

___

Deputāti Juris Viļums, Česlavs Batņa, Andris Kulbergs, Linda Matisone un Ingmārs Līdaka iesnieguši jautājumu ārlietu ministram Arturam Krišjānim Kariņam “Par sankciju piemērošanas efektivitāti”. Jautājums tiek nodots ārlietu ministram atbildes sniegšanai.

___

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Kamēr notiek reģistrācija, vārds Rihardam Kolam – paziņojuma nolasīšanai.

R. Kols (NA).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamie, godātie kolēģi! Jūs tikāt informēti, ka rīt bija paredzēta Ārlietu komisijai un deputātu grupai sadarbības veicināšanai ar Izraēlas parlamentu... video... tātad Izraēlas drošības dienesta apkopotās informācijas, videomateriālu, neapstrādātu, no 7. oktobra “Hamās” uzbrukuma, rādīšana Saeimā. Ņemot vērā, ka rītdien Saeimā ir citi pasākumi, tajā skaitā arī Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde, izskatot otrā lasījuma priekšlikumus, šo video rādīšanu mēs pārliekam uz otrdienu, 12. decembri, pulksten 14. Un, kolēģi, es ļoti jūs aicinu reģistrēties, jo skatīšanās būs nodrošināta tikai tiem deputātiem, kas ir reģistrējušies. Tas nebūs tāds – gāju garām, redzēju, ka kaut ko rāda, un iegāju, skatījos. Tā ka aicinu reģistrēties Ārlietu komisijā.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

___

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi, reģistrējušies – 92, nav reģistrējušies – 8: Mārcis Jencītis, Dmitrijs Kovaļenko, Nataļja Marčenko-Jodko, Leila Rasima, Aleksejs Rosļikovs, Ričards Šlesers, Didzis Šmits un Edgars Zelderis.

___

Sēdes vadītāja. Kolēģi, liels paldies visiem par darbu.

Sēdi slēdzu.

(Pārtraukums.)

Satura rādītājs

Par darba kārtību

Likumprojekts “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” (Nr. 429/Lp14) (1. lasījums) (Steidzams) (Dok. Nr. 1444, 1531, 1531A)

- Par procedūru

- Par procedūru

Paziņojumi

  - dep. R. Kols

  - dep. A. Judins

  - dep. J. Reirs

Reģistrācijas rezultāti

- Nolasa - Saeimas sekretāra biedrs J. Grasbergs

Par darba kārtību

Likumprojekts “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” (Nr. 429/Lp14) (2. lasījums) (Steidzams) (Dok. Nr. 1444B)

Par likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu”” (Nr. 448/Lp14) (Dok. Nr. 1512, 1512A)

Par likumprojektu “Grozījumi Pašvaldību likumā” (Nr. 449/Lp14) (Dok. Nr. 1513, 1513A)

Par likumprojektu “Lestenes luterāņu baznīcas un Otrā pasaules kara piemiņas vietas ar Lestenes memoriālu likums” (Nr. 452/Lp14) (Dok. Nr. 1522, 1522A)

Par likumprojektu “Grozījums Bāriņtiesu likumā” (Nr. 453/Lp14) (Dok. Nr. 1527, 1527A)

Par likumprojektu “Grozījumi Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā” (Nr. 454/Lp14) (Dok. Nr. 1528, 1528A)

Par likumprojektu “Grozījums Valsts probācijas dienesta likumā” (Nr. 455/Lp14) (Dok. Nr. 1529, 1529A)

Par likumprojektu “Grozījumi Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā” (Nr. 456/Lp14) (Dok. Nr. 1530, 1530A)

Par likumprojektu “Grozījumi Vietējo pašvaldību referendumu likumā” (Nr. 457/Lp14) (Dok. Nr. 1533, 1533A)

Par likumprojektu “Komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vietas – Stūra mājas likums” (Nr. 458/Lp14) (Noraidīts) (Dok. Nr. 1535, 1535A)

Par likumprojektu “Grozījums Augstskolu likumā” (Nr. 459/Lp14) (Dok. Nr. 1543)

Par likumprojektu “Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā” (Nr. 460/Lp14) (Noraidīts) (Dok. Nr. 1552)

- Priekšlikums - dep. A. Butāns (par)

- Par procedūru

Informācija par Saeimas sēdi

Informācija par atbilžu sniegšanu uz deputātu jautājumiem

Informācija par deputātu A. Šlesera, J. Grasberga, L. Matisones, K. Krištopana, J. Viļuma, R. Petravičas, E. Zivtiņa, A. Kiršteina, U. Mitrevica un D. Šmita jautājumu Ministru prezidentei Evikai Siliņai “Par 'Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu' tulkojumu atbilstību oriģinālam noskaidrošanu” (Nr. 97/J14)

Informācija par deputātu J. Viļuma, Č. Batņas, A. Kulberga, L. Matisones un I. Līdakas jautājumu ārlietu ministram Arturam Krišjānim Kariņam “Par sankciju piemērošanas efektivitāti” (Nr. 98/J14)

Paziņojums

  - dep. R. Kols

Reģistrācijas rezultāti

- Nolasa - Saeimas sekretāra biedrs J. Grasbergs

Balsojumi

Datums: 30.11.23 09:14 Balsojums 1
Par - 35, pret - 52, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projekta Par likumprojekta “Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu” izskatīšanas apturēšanu (389/Lm14) iekļaušanu Saeimas sēdes darba kārtībā

Datums: 30.11.23 09:40 Balsojums 2
Par - 52, pret - 42, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par likumprojekta atzīšanu par steidzamu. Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (429/Lp14), 1.lasījums

Datums: 30.11.23 10:14 Balsojums 3
Par - 50, pret - 40, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par sēdes turpināšanu bez pārtraukuma līdz plkst. 12.30

Datums: 30.11.23 12:23 Balsojums 4
Par - 50, pret - 2, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par sēdes turpināšanu līdz 1.darba kārtības punkta izskatīšanai

Datums: 30.11.23 14:01 Balsojums 5
Par - 51, pret - 1, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (429/Lp14), 1.lasījums

Datums: 30.11.23 14:03 Balsojums 6
Par - 34, pret - 52, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par priekšlikumu iesniegšanas termiņu 30.12.2023. Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (429/Lp14), 1.lasījums, steidzams

Datums: 30.11.23 14:04 Balsojums 7
Reģistrējušies - 92.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 30.11.23 15:47 Balsojums 8
Par - 52, pret - 38, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par punkta Juridiskā komisija lūdz grozīt darba kārtību un likumprojektu "Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu" (429/Lp14) izskatīt pirms ... iekļaušanu Saeimas sēdes darba kārtībā

Datums: 30.11.23 15:49 Balsojums 9
Par - 51, pret - 2, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Par Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (429/Lp14), 2.lasījums, steidzams

Datums: 30.11.23 15:55 Balsojums 10
Par - 80, pret - 7, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Grozījumi likumā “Par valsts noslēpumu” (448/Lp14), nodošana komisijām

Datums: 30.11.23 16:00 Balsojums 11
Par - 34, pret - 9, atturas - 47.
Balsošanas motīvs: Komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vietas – Stūra mājas likums (458/Lp14), nodošana komisijām

Datums: 30.11.23 16:04 Balsojums 12
Par - 36, pret - 7, atturas - 41.
Balsošanas motīvs: Grozījumi Uzņēmumu ienākuma nodokļa likumā (460/Lp14), nodošana komisijām

Datums: 30.11.23 16:05 Balsojums 13
Par - 65, pret - 21, atturas - 3.
Balsošanas motīvs: Par sēdes pārtraukumu līdz š.g. 6.decembrim

Datums: 30.11.23 16:08 Balsojums 14
Reģistrējušies - 92.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Sēdes video translācija

30.11.2023. 09.00 15.30
Sestdien, 15.jūnijā