Latvijas Republikas 14. Saeimas
rudens sesijas trešā (ārkārtas) sēde
2023. gada 15. septembrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētājs
Edvards Smiltēns.

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi, pulkstenis ir 10.00. Aicinu ieņemt savas vietas Saeimas Sēžu zālē gan Saeimas deputātiem, gan potenciālās valdības pārstāvjiem.

Cienījamās dāmas un godātie kungi! Sākam Latvijas Republikas Saeimas 2023. gada 15. septembra ārkārtas sēdi.

Darba kārtībā mums ir tikai viens vienīgs darba kārtības jautājums, proti, lēmuma projekts “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”.

Vārds Ministru prezidenta amata kandidātei Evikai Siliņai.

E. Siliņa (Ministru prezidenta amata kandidāte).

Labrīt, godātie kolēģi, godātie Saeimas deputāti, priekšsēdētāja kungs, Latvijas iedzīvotāji! Mūsu cilvēki – Latvijas politiskā nācija – ir visi, kuri ciena un godā Latvijas Satversmi un tās vērtības: neatkarīgu valsti, brīvu sabiedrību un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Veiksmīgas, bagātas valsts panākumu atslēga ir cilvēki un mūsu spēja pieņemt vienam otru visā mūsu dažādībā.

Arī šorīt parakstītās Ministru kabineta deklarācijas centrā ir cilvēks. Tas nozīmē, ka es un valdības komanda strādās tā, lai Latvijas skolēni, skolotāji, uzņēmēji, pacienti, mammas, tēti un arī vecvecāki justu, ka valsts strādā viņu labā, nevis ir vienaldzīga vai kalpo kaut kādam savam procesam. Saņemot jūsu uzticību, es rūpēšos, lai katrs valdības darbs būtu vērsts tieši uz šādu mērķi, lai mūsu iedzīvotāji redzētu, ka uzlabojas valsts sniegto pakalpojumu kvalitāte, ka Latvija kļūst pretimnākošāka, cilvēcīgāka un taisnīgāka.

Ja valdības ieplānotās pārmaiņas uzlabos cilvēku dzīves kvalitāti, tad tās ir derīgas un labas, bet, ja tās neuzlabos, tad ir skaidrs, ka tās nav derīgas. Mans darbs būs vērsts uz to, lai uzņēmējs redzētu, ka viņu neapgrūtina ar lieku birokrātiju, lai skolēns justu, ka viņš saņem izglītību, ar kuru var konkurēt gan Latvijas, gan ārvalstu labākajās augstskolās, lai cilvēks, kas piedzīvo vardarbību, sajustu, ka valsts grib un spēj viņu pasargāt, lai pacients redzētu, ka rindas uz pakalpojumiem kļūst īsākas, lai seniori redzētu un justu, ka viņi ir sociāli aizsargātāki, un lai vienkārši katra ģimene Latvijā sajustu, ka tā ir Latvijai vajadzīga.

Aiz Latvijas robežas plosās karš. Kamēr vien mums kaimiņos būs agresorvalsts, Latvijas valdības pirmā prioritāte būs drošība, un šeit nebūs nekādu atkāpju. Mēs neapstāsimies, neminstināsimies un nenovirzīsimies no mūsu aizsardzības spēju stiprināšanas kursa, bet tas nozīmē, ka būs vairāk jāiegulda Nacionālajos bruņotajos spēkos, visaptverošajā valsts aizsardzībā, mums sekmīgi jāievieš valsts aizsardzības dienests un jāpalielina aizsardzības budžets. Es ticu, ka šajos jautājumos mūs atbalstīs arī Saeimas opozīcija, tāpēc ka mums visiem Latvija ir viena un kopīga. Mēs pretosimies Krievijas agresijai un nemainīgi turpināsim Latvijas ārpolitikas eiroatlantisko kursu. Esam nostiprinājušies brīvajā pasaulē, plecu pie pleca kopā ar Latvijas karavīriem mūs sargā arī citu NATO valstu spēki. Mēs rādām virzienu visai pasaulei, aktīvi atbalstot Ukrainu. Par to liels paldies aizejošajai valdībai un arī premjeram Krišjānim Kariņam, kura vadībā Latvija veiksmīgi pārvarēja virkni nopietnu izaicinājumu, un nevienam nav šaubu, ka Latvijas ārpolitika arī turpmāk būs drošās rokās Krišjāņa Kariņa vadībā.

Mēs apņēmīgi sargājam savu valsti un ar pilnu atdevi iesaistāmies Eiropas Savienības un NATO lēmumos, un esam saglabājuši savas vērtības – mūsu demokrātiju, mūsu latvisko identitāti, viedokļu dažādību, neatkarīgus medijus un tiesu varu. Mēs varam ar to lepoties, vienlaikus varam būt arī paškritiski. Mēs varam panākt straujāku ekonomikas izaugsmi nekā kaimiņvalstīs, un no tā būs atkarīga arī mūsu valdības darba veiksme.

Topošās valdības mērķis ir plašs, spēcīgs vidusslānis Latvijā. Lai to panāktu, mēs virzīsimies uz ilgtspējīgu iekšzemes kopproduktu, audzējot gan produktivitāti, gan veicot investīcijas, eksportu un nodarbinātību.

Strādāšu, lai valsts birokrātiskais aparāts būtu nevis griesti, pret kuriem atduras mūsu uzņēmēji, bet lai valsts viņiem pavērtu durvis uz iespējām ražot, attīstīties, pārdot un eksportēt.

Es solu, ka jaunā valdība, saņemot jūsu atbalstu, bez kavēšanās risinās jautājumus, kas pašlaik visvairāk uztrauc Latvijas cilvēkus, – tas ir elektrības rēķinu un mājokļu kredītu maksājumu pieaugums, tas ir arī jautājums par kadastrālo vērtību izmaiņām no 2025. gada, lai nesamērīgi nepieaugtu maksājumi, bet tai pašā laikā – lai vienlaicīgi netiktu apstādinātas arī investīcijas. Tāpēc mums arī ir valdība, lai dotu skaidras atbildes cilvēkiem par to, kas viņus sagaida nākotnē, kā arī lai mēs spētu sniegt atbalstu un radīt kompensējošos mehānismus tiem, kuri izmaksu pieaugumu nevar atļauties.

Mana valdība strādās, lai Latvijas nākotnei ticētu arī mūsu jaunā paaudze. Es varu teikt, ka es šeit stāvu tikai tāpēc, ka man ir ļoti svarīgi, ka pēc tam, kad mēs beigsim savu darbu, arī jaunā paaudze redzēs, ka viņiem šeit ir vieta un telpa dzīvot. Tie ir cilvēki, kuri ieguvuši pasaules pieredzi, viņi zina valodas, mācījušies labākajās ārvalstu universitātēs un arī grib būt sabiedriski un politiski aktīvi. Viņiem ir atvērta visa pasaule, bet mēs strādāsim, lai mūsu jaunatne savu nākotni saistītu tieši ar Latviju. Lai to panāktu, ekonomiskā izaugsme nav vienīgais izaicinājums.

Latvija mainās līdzi laikiem. Svarīga ir arī līdztiesība. Šajā laikā esmu saņēmusi daudzus laba vēlējumus un iedrošinājuma vārdus no Latvijas sievietēm, un man ir lepnums, redzot katru sievieti vai katru meiteni, kura kļūst par līderi savā jomā. Tomēr sievietes kļūšana par valdības vadītāju nebūt nenozīmē, ka ar līdztiesību mums valstī viss ir kārtībā. Mums vēl ir ļoti daudz, ko darīt. Tāpēc ratificēsim konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu. Līdztiesības jomā mums ir arī jānodrošina visu ģimeņu aizsardzība, pieņemot attiecīgu kopdzīves regulējuma pakotni.

No šiem jautājumiem nebaidāmies un ar tiem nevēlamies baidīt arī citus, mēģinot mākslīgi šķelt sabiedrību laikā, kad mums ir jābūt saliedētiem. Šos iekavētos darbus vienkārši izdarīsim – mums priekšā ir gana daudz citu izaicinājumu –, noņemsim šos jautājumus no ideoloģiskās dienaskārtības.

Šajā klimata pārmaiņu laikā no mums pieprasa rūpes par vidi, energoefektivitātes risinājumus, pāreju uz zaļu saimniekošanu un enerģētisko neatkarību no agresorvalsts. Tie ir tie lielie izaicinājumi, kuriem ir jāpakārto visas valdības darbs, nevis tikai kādas atsevišķas ministrijas mērogā.

Saņemot Saeimas uzticību, valdība strādās kā komanda. Vismaz tāds ir mans mērķis, un līdz šim arī esmu vēlējusies izveidot komandu, kura spēj ātri, īsā laikā vienoties par prioritātēm un parādīt, ka tajā brīdī, kad visi ministri apsēdīsies Ministru kabinetā pie galda, nobruks partiju ideoloģiskie uzstādījumi un mēs strādāsim visas mūsu Latvijas labā.

Aicinu sabiedrību un arī Saeimas opozīciju rūpīgi sekot līdzi valdības deklarācijas izpildei – tā ir gana īsa, visi var izlasīt – un norādīt uz pilnveides vietām. Mans darba stils ir atvērts un demokrātisks, es esmu atvērta arī jūsu kritikai.

Godātie deputāti! Godātā Latvijas tauta! Atmodā Latvijas tauta izcīnīja iespēju pašai lemt savu likteni. Šī brīvība ir mūsu lielākais svētums un arī mūsu lielākā atbildība. Apliecinu jums, ka godāju šo svētumu un apzinos atbildību, kas saistīta ar valdības vadīšanu. Saņemot jūsu uzticību, es svinīgi solu strādāt, lai godprātīgi sekotu Atmodas ideāliem, vairotu cilvēku uzticību mūsu Latvijai, pieaugtu Latvijas iedzīvotāju labklājība un katrs cilvēks Latvijā justu, ka Latvijā ir vienādi noteikumi visiem un katram ir iespēja piepildīt savu potenciālu un sapņus.

Es vadīšu nākamās valdības komandu un atbalstīšu tās ministrus, pārstāvot tieši šos principus. Laiks darbiem un rezultātiem!

Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds frakcijas “Nacionālā apvienība” vadītājam Raivim Dzintaram, pārstāvot frakcijas viedokli.

R. Dzintars (NA).

Labdien, godātais Saeimas priekšsēdētāj, cienījamās ministres, godātie ministri, kolēģi, dāmas un kungi! Ar knapu, knapu Saeimas balsojuma vairākumu šodien tiks apstiprināts jaunais Ministru kabinets. Varētu teikt, ka darbu sāks jaunā koalīcija, bet tas nebūtu īpaši precīzi. Pamati jaunajai koalīcijai ir stiķēti jau kopš maija sākuma. Sākuma daļā šī stiķēšana tika rūpīgi slēpta no sabiedrības, vēlāk noliegta, bet tagad, finiša taisnē, šķiet, ka atklātības ir bijis teju par daudz, piemēram, topošās premjerministres atklātais paziņojums, ka vienam no jaunajiem koalīcijas partneriem nevar uzticēties un amatus var piešķirt tikai pēc pārpalikuma principa. Tā bija tāda atklātība, ka no šīs atklātības apmulsa pat vispieredzējušākie politikas vērotāji.

Tādi pamati, kādus kopš maija šī jaunā koalīcija ir ielikusi, – ar tādiem tai arī būs jādzīvo un jāstrādā, un ar tādiem diemžēl būs jādzīvo arī visai Latvijas valstij. Dzēšot sarkanās līnijas, šķiet, ka šī jaunā koalīcija vispār ir nodzēsusi jebkādas skaidras līnijas un jebkādas robežas. Tur vairs nepastāv robežšķirtne starp paplašināšanu un sašaurināšanu, starp pareizi un nepareizi vai labu un ļaunu, starp vērtībām un šo vērtību nodevību. Tur vēlme sildīties Eiropas amatos ļauj uz mēnešiem paralizēt un beigās pašiznīcināt savu valdību. Tur aizkulišu vienošanās par augstiem amatiem ļauj ilgstoši maldināt sabiedrību un pārkāpt pašiem reiz dzelžaini aizstāvētos principus. Tur kreisie stutē labējos, bet nacionālie lobē internacionālistus un kosmopolītus. Tur oligarhu apkarotāji atdzīvina oligarhus, bet lauku aizstāvji plāno slēgt lauku skolas un slimnīcas. Kopš maija stiķētās koalīcijas pamati ir šķībi un ļengani.

Godātie kolēģi, ir izveidota bezprincipu koalīcija. Tās veidotāji no Jaunās VIENOTĪBAS taisnojas, ka koalīcijas partneri līdz šim viņiem bija sasējuši rokas. Jā, tur, kur bija runa par mūsu pamatvērtībām un principiem, mēs nekautrējāmies arī siet rokas. Mēs aizstāvam un aizstāvēsim to, kam mēs ticam. Mēs neļāvām, piemēram, Latviju pārplūdināt ar lēto darbaspēku no trešajām valstīm, mēs neļāvām stiprināt krievu valodas ietekmi, mēs piespiedām palielināt atbalstu ģimenēm ar bērniem. Mums var piekrist, un pavisam noteikti mums var arī nepiekrist, bet mums ir vērtības, kuras mēs nemainām īslaicīga un sīka izdevīguma vārdā. Vai jaunā koalīcija ar tīru sirdi varētu apliecināt to pašu?

Jūs iegūstat vairāk labi apmaksātus un skanīgus amatus. Jūs iegūstat jaunus grēkāžus, ko vainot... paši savā neizdarībā. Jūs iegūstat pabarotu ego par to, cik skaisti visus esat apspēlējuši. Bet kaut kas šajā spēlē tomēr ir nogājis greizi. Bezprincipu koalīcija, lai nostiprinātos, meklē sev līdzīgos. Vajadzēja taču būt vēl kādam, kas kristu amatu, algas un statusa kārdinājumos. Vajadzēja būt vēl kādam, kas pieņemtu moto – ērts ir tikai tas, kam nav vērts nekas.

Es atvainojos daudziem kolēģiem šeit zālē, ar kuriem mēs ikdienā kopā strādājam, tai skaitā no JAUNĀS VIENOTĪBAS, kam ir nepatīkami šo no manas puses dzirdēt. Faktiski jau viņi arī lielākoties nav piedalījušies šo lēmumu pieņemšanā, un, protams, ir pierasts, ka šādās reizēs ir jābūt kopā ar savējiem. Un arī es nepriecājos, ka esam šādās pozīcijās un ka man tas ir jāsaka, bet tā ir mana un manu biedru pārliecība, ka šodien jūs pieņemsiet Latvijas valsts nākotnei sliktu lēmumu. Un, manuprāt, tas nozīmē sliktu lēmumu arī JAUNAJAI VIENOTĪBAI.

Šodien pēc balsojuma jūs sev kvēli aplaudēsiet un smaidīgi sveiksiet viens otru, bet es skaidri zinu, ka daudzi no jums jutīs, cik tas ir nepatiesi un mākslīgi. Jūs iegūsiet Pirra uzvaru, bet zaudēsiet daudzu cilvēku uzticību – gan to, kas ar jums kopā ir strādājuši, gan to, kas jums ir ticējuši, tai skaitā daudzi jūsu vēlētāji.

Godātie kolēģi, uz visa šī fona tā varbūt varētu šķist tāda nebūtiska detaļa, bet es gribu pateikt, ka es esmu patiesi lepns par tiem biedriem gan Nacionālajā apvienībā, gan APVIENOTAJĀ SARAKSTĀ, kas pārliecības vārdā piedzīvos individuāli lielus zaudējumus. Tie ir ministri, ministriju biroju darbinieki, parlamentārie sekretāri, deputāti ar pagaidu mandātiem, viņu palīgi un daudzi citi. Viņiem bija izvēle, tāpat kā visiem mums, bet, neskatoties uz šiem zaudējumiem, viņi pārliecinoši parādīja, ka principi, pašcieņa un cieņa pret vēlētājiem ir vairāk vērta.

Lielākās cīņas nav par koalīcijas izveidošanu. Lielākās cīņas mēs izcīnām katrs sevī. Un tas ir attiecināms uz katru no mums, kas atrodas šajā zālē. Un tieši šīs mazās iekšējās uzvaras ir īstu un stipru pamatu veidošana kaut kam daudz nozīmīgākam un lielākam par to, kas taps šodien.

Aicinu balsot pret bezprincipu koalīciju. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds frakcijas “APVIENOTAIS SARAKSTS – Latvijas Zaļā partija, Latvijas Reģionu Apvienība, Liepājas partija” vadītājam Edgaram Tavaram, runājot frakcijas vārdā.

E. Tavars (AS).

Godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ļoti cienījamās dāmas! Godātie kungi! Vakar apritēja tieši deviņi mēneši, kopš šai namā tika apstiprināta Krišjāņa Kariņa valdība.

Atceros APVIENOTĀ SARAKSTA pozīciju un vēstījumus, ko mēs skaidri un nepārprotami sūtījām JAUNĀS VIENOTĪBAS kolēģiem, tābrīža partneriem. Ka mūsu sadarbība būs spēkā tik ilgi, kamēr mēs kopā strādāsim visas valsts interesēs. Tā arī bija faktiski spēkā tik ilgi, kamēr mēs turējām valsts intereses augstāk par kādām politiskajām vienošanām, par lēmumiem, par kuriem mums tapa zināms nedaudz vēlāk, bet kuri jau bija pieņemti 10. maijā.

Šo koalīciju, jau aizejošo koalīciju, izveidoja trīs frakcijas, kas pēc 1. oktobra vēlēšanu rezultāta likās absolūti pareizs lēmums. Loģisks lēmums. Un šai kontekstā es vēlētos izmantot izdevību un pateikt paldies katram APVIENOTĀ SARAKSTA ministram par to ieguldījumu, kas veikts šo mēnešu laikā, lai gan pilnvērtīgs darbs bija tikai puse no šī termiņa, jo otra puse termiņa tika pavadīta dažādās diskusijās, kur tika iesaistītas visas valsts augstākās amatpersonas, ministrijas, ministri, valsts sekretāri, biroji, frakcijas... faktiski visas Saeimas frakcijas, Valsts prezidents, Ministru prezidents... visi. Mēs diskutējām vairākus mēnešus, kā paplašināt koalīciju, padarot to dinamiskāku, vai arī saglabāt esošo, mēģinājām viens otru pārliecināt. Par šiem četriem mēnešiem faktiski pilna darba man nav kauns par APVIENOTĀ SARAKSTA ministru sniegumu, taisni otrādi, es viņus vēlos paslavēt.

Es vēlos paslavēt iekšlietu ministru Māri Kučinski, kurš pa šiem mēnešiem ir paveicis daudzus darbus, par ko varbūt nav licis TikTok video vai sociālajos tīklos izplatījis preses relīzes. Bet, ja mēs skatāmies uz šo darba apjomu, kas ir izdarīts, sākot no krīzes vadības sistēmas ieviešanas, katastrofu pārvaldības centra modeļa izstrādes, kur pirmie modeļi ir atklāti, nākamie seši jau ir tapšanas procesā... Izstrādāts un apstiprināts plāns, un piešķirts finansējums jaunu VUGD automašīnu iegādei. Valsts policijas centru izveides sakārtošana Rīgā, kur pirmie remontdarbi jau notiek, nākamie jau plānoti tūdaļ, un līgumi ir noslēgti. Novērsti birokrātiskie šķēršļi, lai jau drīzākajā laikā pabeigtu austrumu robežu. Izveidots konsorcijs, lai tiktu izveidota Iekšējās drošības akadēmija, apvienojot Valsts policijas koledžas, Latvijas Universitātes, Rīgas Stradiņa universitātes resursus, lai nodrošinātu par valsts drošību atbildīgajiem dienestiem augstas kvalitātes speciālistus – izmeklētājus. Ir jau veiksmīgi noslēgusies pirmā uzņemšanas kampaņa, faktiski studijas jau sākušās 1. septembrī. Mēs atceramies rindas PMLP, kuru šobrīd vairs nav, vismaz ne tuvu ne tādā apmērā kā tad, kad ministrs sāka darbu. Mēs zinām problēmas ar Eiropas vēlēšanām... saistībā ar šo vēlēšanu norisi un digitālo procesu pārņemšanu... Šie jautājumi ir veiksmīgi risināti.

Tieši tas pats ir ar zemkopības ministru. Eksportspējas produktu veicināšana, mūsu lauksaimnieku interešu pārstāvniecība. Mēs zinām izmaiņas arī kopējā Eiropas politikā, kas ir panāktas Latvijai. Mēs redzam atbalstus, kas ir proporcionāli lielākie... ko mūsu ministrs ir panācis krīzes skartajiem... gan piena... gan krusas, gan sausuma skarto lauksaimnieku atbalstam. Mēs redzam šo darbību, kas ir vērsta uz iekšējo ūdeņu sakārtošanu. Daudzas lietas ir izdarītas Zemkopības ministrijā.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Ministrs Māris Sprindžuks. Sākot no priekšgājēja paveiktā darba rīkojuma... maigi izsakoties, mistiski pieņemtā Rīgas attīstības plāna apturēšana... beidzot ar jēgpilna dialoga atsākšanu ar pašvaldībām, struktūrfondu naudu piešķirot tiem, kam tas tiešām ir nepieciešams, nevis tiem, kam ir analoga vai draudzīga politiskās partijas biedra karte. Paldies ministram par to!

Un visbeidzot vislielākais paldies jāsaka mūsu veselības ministrei Līgai Meņģelsonei, kura savu darbību vērsa uz vērtībās balstītu veselības aprūpi. Daudzi veselības jomas profesionāļi šajās dienās mums ir teikuši, ka ministre pa šiem mēnešiem ir izpratusi procesus un izdarījusi vairāk nekā atsevišķi priekšgājēji, kopā ņemti. Mēs redzam šo iedziļināšanos, šo milzīgo darbu, to, kas tika panākts veselības aprūpē: papildus finansējums nozarei teju simtos miljonu apmērā, ka tika dzēsti gan iepriekš sastrādātie darbi, gan ieliktas programmas uz priekšdienām, būtiskas pārmaiņas veselības aprūpē, slimnīcu reforma, iesākta pakalpojumu digitalizācija. Mēs zinām problēmas, kas ir bijušas ar laboratorijām, ir e-veselības portālā modelis izstrādāts, daudzas, daudzas lietas, pat māsu zinībām – papildu finansējums. Es varētu uzskaitīt un uzskaitīt.

Es nemaz nerunāšu par saviem kolēģiem, frakcijas kolēģiem parlamentā, kad tika laboti iepriekšējās valdības ministru sastrādātie... Sākot no Sēlijas poligona... obligātais aizsardzības dienests un daudzas, daudzas lietas, kas tika pilnībā pārtaisītas... Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā faktiski visos sektoros lietas, kas pirms vēlēšanām tika iesniegtas Saeimā, visas tika izlabotas. Es varētu uzskaitīt daudz un dikti, arī tādas lietas, es domāju, ko jūs, topošie koalīcijas partneri, kolēģi šobrīd Saeimā, nevarat noliegt.

Bet kāds tad būs APVIENOTAIS SARAKSTS opozīcijā? Mēs ļoti rūpīgi izvērtējam, no kādām pozīcijām mēs varam labāk un efektīvāk panākt to, ko mēs esam saviem vēlētājiem solījuši. Vai, atrodoties koalīcijā, kura nav balstīta kopīgās vērtībās, lai celtu Latvijas valsts labklājību... Realitātē mēs to zinām. Piedodiet, 52, iespējams 53, cik man zināms, nav vairāk kā 54. Ja mēs runājam par koalīcijas paplašināšanu. Mēs zinām, ka šī koalīcija tapa tikai un vienīgi kādas slēptas vienošanās rezultātā.

Mums ir plāns, ko mēs darām, sākot no jauktu vēlēšanu sistēmas ieviešanas, sākot no priekšlikumiem enerģētikā, uzņēmējdarbībā, eksportspējas veicināšanā. Mēs sekosim līdzi – īpaši veselības aprūpei, iekšējai un ārējai drošībai.

Es domāju, ka mūsu partneriem no Nacionālās apvienības un citiem opozīcijas kolēģiem mēs parādīsim, ko nozīmē opozīcijas darbs. Jūs par to visnotaļ varat noteikti nešaubīties.

Un visbeidzot – kādēļ APVIENOTAIS SARAKSTS nepiedalās un atteica dalību šajā koalīcijā? Nevienam nav noslēpums, kolēģi, ka Jaunā VIENOTĪBA vairāk nekā četrus mēnešus faktiski paralizēja jēgpilnu valsts darbu. No šodienas skatpunkta raugoties, šīs sarunas, kas bija par... ap šo koalīcijas saglabāšanu, paplašināšanu, – tas viss ir bijis pilnīgas un absolūtas pupu mizas. Mēs visi labi zinām, ka Jaunā VIENOTĪBA pati nogāza savu valdību. Tā vietā mums visiem labi redzams, ka Jaunā VIENOTĪBA veido vāju valsts drošību un arī vairākas ministrijas vājinošu valdību.

Mēs dzirdam faktiski tādu lielīšanos, ka šī ir viena no īsākajām valdības deklarācijām. Jā, maza deklarācija, mazi mērķi un valdība, aiz kuras stāv viens mazs cilvēks. Tāda, kolēģi, ir šī cena, tāds ir šis noslēgtais līgums, par ko šobrīd Jaunā VIENOTĪBA maksā, lai izpildītu solījumu, kas ir dots Lemberga Zaļo un Zemnieku savienībai un PROGRESĪVAJIEM.

Šī nebūs pārmaiņu un labo darbu valdība, tā būs viena vai faktiski divu politisko spēku legalizēšanas valdība. Kolēģi, tādā valdībā APVIENOTAIS SARAKSTS piedalīties nevar. APVIENOTAIS SARAKSTS tika izveidots, lai nedotu vaļu slēptiem un atklātiem Latvijas drošības grāvējiem. Mēs sanācām kopā pēc notikumiem Ukrainā, pēc 24. februāra. Mēs turam savus solījumus. Mēs atsakāmies no ministru portfeļiem, no Saeimas priekšsēdētāja amata, kurš, starp citu, aizvieto arī Valsts prezidentu un ir Nacionālās drošības padomes sastāvā. Mēs atsakāmies no dalības šajā koalīcijā, jo Latvijas intereses un vērtības mums stāv pāri visam.

Tādēļ, dārgā Jaunā VIENOTĪBA, jūs pavasarī noslēdzāt šo vienošanos, šo līgumu, mums neredzamo līgumu, ar Zaļo un Zemnieku savienību un partiju PROGRESĪVIE, jūs arī šo rēķinu šobrīd maksājat, bet ne ar mūsu rokām.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītājs. Frakcijas “Stabilitātei!” vārdā – Aleksejs Rosļikovs.

A. Rosļikovs (ST!).

Augsti godātie kolēģi! Tāda sajūta, ka šodien vajadzēja atnākt uz parlamentu melnā, te kaut kādas bēres mums notiek visu laiku. Paldies, ka es esmu trešais. Pirmie divi ar asarām, ar puņķiem te stāsta, ka viņi ir mēģinājuši izdarīt visu, bet viņiem vienkārši nesanāca.

Vai Jaunā VIENOTĪBA ir vainīga, ka jūs visi esat alkatīgi? Ka jums viss, ko vajag, ir alga un amats, ka viņi jūs paņēma, par to izmantoja? Un es jums jau pagājušoreiz teicu, ka tā arī būs, – jūsu reitingi kritīs. Jaunā VIENOTĪBA ir malači, viņi visu ir izrēķinājuši līdz mazākajai detaļai, malači, un es viņiem aplaudēšu šodien par to, ko viņi izdarīja ar jums un ko viņi tagad izdarīs ar saviem kolēģiem.

Esošā valdība, kas ir bijusi, ir bijusi totāla izgāšanās mūsu Latvijai, nākamā valdība nebūs labāka, jo pati situācija... Kossoviča kungs, man liekas, ka viņš ir PROGRESĪVO valdes loceklis... Rīgas domē... vakardien sociālajos tīklos sauca Jauno VIENOTĪBU par daudzmiljonu afēru partiju, bet šeit PROGRESĪVIE sauc viņus par labiem partneriem. Man vajag pie daktera laikam, kad es uz kaut ko tādu skatos. Nu, kā tas vispār ir iespējams? (Daži deputāti aplaudē.) Un jūs man gribat teikt, ka uz doto momentu mums te notiek normāls politiskais process. Nu nē, kolēģi!

Jūs te runājāt par to, ka jaunajai valdībai, augsti godātais Dzintara kungs, pietrūkst morāles. Par kādu morāli mēs runājam? Vai tad ne tagad, uz doto momentu, Nacionālā apvienība cenšas izdabūt, lai Kola kungam paliktu viņa amats? Tā nebūs vienošanās, ja Kola kungs paliks savā amatā? Un kā dēļ? Kāda ir cena? Ka jūs atbalstīsiet jauno valdību – tikai pa klusām!

APVIENOTAIS SARAKST, uz doto momentu nav sarunas par to, ka jūs saglabāsiet kaut kādas komisijas kā vadītāji? Ir. Tad tā arī ir vienošanās, sanāk, slepenā. Ko jūs pārmetat zaļzemniekiem, ka viņi ir dabūjuši savas vietas par prezidentu, ja jūs uz doto momentu darāt pilnīgi to pašu, tikai jūs var dabūt par zemāku cenu. Viņus – par jaunu aifonu, jūs – nezinu, par vecu folksvāgenu, bet attiecības ir pilnīgi tādas pašas.

Kolēģi, uz doto momentu šajā parlamentā “tērauda zvani” ir tikai divām partijām – LPV un “Stabilitātei!”. Tikai viņi tur savas pozīcijas, tikai viņi nav piekrituši nekam pilnīgi. Es tā ceru, Šlesera kungs, vismaz (Smiekli.)... nezinu. Te jau dienas laikā viss kaut kas var parādīties. Nevar zināt, jā, jā, jā. (Smejas.)

Kolēģi, tāpēc šeit svarīgi saprast, ka nevajag brukt viens otram virsū. Te tiesības runāt atklāti ir tikai divām partijām, “Stabilitātei!” tai starpā, jo mēs reāli neesam iesaistīti nekur, kas notiek tagad. (Starpsauciens: “Vajag padomāt, kāpēc...”) Tāpēc, ka mēs esam atnākuši, lai strādātu vēlētāju labā, un tas ir svarīgi. (Starpsauciens.) Ja jūs gribat, es jums pakomentēšu...

Sēdes vadītājs. Rosļikova kungs, lūdzu, nesarunājieties ar zāli! (Smiekli.) Runa nozīmē – monologs, bet zālē... Ir tiesības izteikt piezīmes no zāles.

A. Rosļikovs. Un... atkal atgriežoties pie jūsu īstās būtības. Latkovska kungs vakardien pateica, ka tomēr piecām valstiskajām partijām ir jāsaglabā sava sadarbība. Ko nozīme “valstiskas partijas”? Partijas, kuru valdes locekļi ir aizturēti par iespējamu korupcijas gadījumu uz četriem miljoniem? Tas ir valstiski? Tad sanāk, ka partija, kura ņēma no valsts budžeta vai no pašvaldības budžeta un piedalās aizdomīgos darījumos, piemēram, tanī pašā Rīgā, ir valstiska, a tā partija, kura saka – nē, mēs to nedarīsim –, ir pretvalstiska. Nu labi, nu tad tā arī sakiet, ka tas ir absolūti legāls darījums. Tad sakiet žurnālistiem to, sakiet mūsu viesiem to – kas patiesībā notiek Latvijā.

Nu, ko jūs tagad... APVIENOTAIS SARAKSTS ar Nacionālo apvienību izliksies, ka viņi ir abižoti. Nu nē. Viņi pāriet uz citu sadarbības līmeni, bet tur viss būs tas pats. Tā ir spēle, ko jūs uz doto momentu mēģināt parādīt tautai un sabiedrībai. Absolūtas muļķības, piedošanu par tādu vārdu.

Bet uz doto momentu atbalstīt esošo valdību mums nebija iespējas, mēs vienīgie nebalsojām par to, nebalsosim arī par nākamo valdību. Un es ļoti ceru, ka jums iekšā, APVIENOTAIS SARAKST un Nacionālā apvienība, tiešām ir spēks. Nevajag jums to komisiju vietu. Nevajag. Nu, parādiet reāli VIENOTĪBAI savu spēku, nu, parādiet reāli, ka jūs esat nacionālais spēks. Nevarēsiet – saderam? Nu, nevarēsiet (Starpsauciens.)... Vo, redzi, tu jau attaisno sevi. (Pagriežas pret sēdes vadītāju.) Es nerunāju ar viņu, es (Smiekli.)... Redzi, jau ir attaisnojums! Ļoti labi, ka tam ir loģisks...

Tāpēc es ļoti lūdzu: nevajag uzbrukt zaļzemniekiem. Viņi ir tādi paši kā jūs, un jūs esat tādi paši kā viņi, visi ir vienādi. Jūs paturēsiet komisiju vadītāju vietas, kaut jums būtu... absolūti normāli atteikties no tām, jūs tās paturēsiet un attaisnosiet to. (Starpsauciens.) Tāpēc es vēlreiz saku: jūs uz doto momentu pārejat uz līmeni, kur jums maksās daudz mazāk. Bet jūs tam piekrītat. Un jūs katru reizi, būdami viņiem blakām, cerēsiet – kad vecāks numur viens izies, tad vecāks numur divi jūs paaicinās uz sadarbību, jūs uz to cerēsiet. Nevis – kā cilvēki grib, bet... to, ka jūs mēģināt saglabāt savus amatus, politisko ietekmi un iespēju kaut ko virzīt uz priekšu.

Iepriekšējā valdība sevi parādīja ārkārtīgi nesmuki. Kad zaļzemnieki kopā ar LPV, kopā ar PROGRESĪVAJIEM, kopā ar “Stabilitātei!” piedāvāja kaut ko izdarīt ar “Sadales tīklu”, jūs teicāt: nē, tas nav iespējams! Jūsu ministrs sūtīja mums vēstules, ka – nē, tur viss ir kārtībā. Vakardien Kulberga kungs te rādīja tādus brīnumus, ka vajag cīnīties, vajag pārmaiņas, vajag kaut ko darīt. Tas nav normāli, ka cilvēki pārmaksā. Jūs bijāt par to. Jūs neļāvāt mums izdarīt vispār neko.

Tāpēc... pareizi, kolēģi! Tāpēc es vēlreiz aicinu visus: esiet godīgi pret sevi, esiet godīgi pret sabiedrību! Nu, sakiet, kā ir. Četri gadi jums ir. Jūs šo haļavu izmantosiet, dalīsiet amatus, dalīsiet budžetu (Dep. I. Brantes starpsauciens.)... dalīsiet budžetu, braukāsiet (Dep. I. Brantes starpsauciens.)... braukāsiet ar šoferiem, izmantosiet iespēju vizināties pa ārzemju komandējumiem... Daži deputāti diemžēl būs spiesti pamest šo vietu, jo atgriezīsies citi. Tas arī ir zināms stress, es saprotu, bet tā ir cena par to, ka jums nav mugurkaula. Viss, ko jūs varat, – kalpot varai, nevis sabiedrībai. (Dep. I. Brantes starpsauciens.)

Tāpēc, augsti godātie kolēģi, politiskā partija “Stabilitātei!”, politiskā (Zālē troksnis.)... Bišķiņ (Nav saklausāms.)...

Sēdes vadītājs. Rosļikova kungs, ar zāli, lūdzu, nesarunāties, bet Brantes kundze – starpsauciens no zāles nozīmē īsu, nepaplašinātu teikumu. (Zālē smiekli.)

Lūdzu, turpiniet!

A. Rosļikovs. Paldies.

Augsti godātie kolēģi! Paldies jums par milzīgo iespēju... Augsti godātie kolēģi! Paldies jums par milzīgo iespēju tautas vairākuma vārdā runāt jums acīs to patiesību, ko cilvēki runā ielās un domā virtuvēs. Man ir tāda iespēja, un es jums par to esmu pateicīgs. Un es ļoti ceru, ka vismaz Nacionālā apvienība parādīs savu stāju. Jūs esat normāli džeki – reāli! Nu vajag saņemties! Vajag saņemties! Jā, jā, vajag vienkārši saņemties un padomāt: nu labi, bišķiņ bez algas pasēdēsim, bet tomēr parādīsim savu stāju. (Starpsauciens.)... Kurš?

Sēdes vadītājs. Rosļikova kungs, atbildes pēc jūsu runas – individuāli.

A. Rosļikovs. Paldies. (Smejas.)

Tāpēc, kolēģi, milzīgs jums paldies par to, ka man ir tāda iespēja ar jums runāt. Paldies, ka jūs mani uzklausāt. Paldies, ka lielākā daļa tiešām klausās un mēģina izdarīt kaut kādus secinājumus.

Vēlreiz es aplaudēju Jaunajai VIENOTĪBAI par jūsu spēju, par jūsu diplomātiju, par to, kā jūs spējat visu salikt tā, lai viņi paliktu aiz jums. Tā ir milzīga māksla. Jaunajām partijām ir jāpamācās, tas ir fakts.

Vēlreiz – kolēģi, tie, kas palika tagad opozīcijā, – parādiet raksturu! Lūdzu, parādiet īstu raksturu! Un darīsim tā: vilksim tagad ārā pilnīgi visas Viktora kunga iniciatīvas, ko viņš ir iesniedzis, būdams opozīcijā, un balsosim par tām, jo Viktors par tām noteikti nevarēs nebalsot, tās ir viņa iniciatīvas. A, ja mēs vēl pievienosimies ar savām balsīm, tad mums tuvākā mēneša laikā Latvijā būs nenormālas pārmaiņas, jo tur ir daudz labu ideju.

Kolēģi, nebalsosim, neatbalstīsim, bet – novēlam jums veiksmi!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Frakcijas LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ vārdā – frakcijas vadītājs Ainārs Šlesers.

A. Šlesers (LPV).

Godājamais priekšsēdētāja kungs! Godājamie kolēģi! Godājamā Latvijas tauta! Protams, šodien mēs varam vērtēt, ko darīja vai nedarīja iepriekšējā valdība, mēs varam prognozēt, ko darīs nākamā valdība, bet būtība jau ir ārkārtīgi vienkārša. Ja viss būtu bijis labi, Kariņa kungs turpinātu vadīt šo valdību, kura pašreiz jau ir demisionējusi.

Tad rodas jautājums: kādi ir tie patiesie iemesli, kāpēc notiek valdības maiņa? Vai tāpēc, ka iepriekšējā koalīcija nespēja atrisināt jautājumus par elektroenerģijas tarifiem, kurus Latvijas iedzīvotāji, Latvijas uzņēmēji nav spējīgi samaksāt, kur mēs kļūstam nekonkurētspējīgi salīdzinājumā ar citām valstīm, vai tāpēc, ka mēs esam pēdējā vietā, piemēram, tūrisma nozarē, kur Latvijai kritums ir par 30 procentiem? (Tūrismā salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem mēs esam pēdējā vietā.) Vai tāpēc, ka mēs nespējam samazināt banku kredītprocentus un mums ir visaugstākie kredītprocenti visā Eiropā? (Oficiālā statistika.) Es varētu turpināt vēl un vēl. To problēmu tiešām ir daudz. Bet šie nav tie iemesli, kāpēc mainās valdība.

Valdība mainās tīri pragmatisku aprēķinu pēc, ko veica Jaunā VIENOTĪBA. Pirmkārt, tiešām notika darījums par prezidenta Rinkēviča apstiprināšanu amatā, un tas notika maijā. Ņemot vērā, ka topošā koalīcija, kura šodien tiks apstiprināta... un tiks izveidota arī jauna valdība, – viņi vienojās par to, ka Rinkēvičs būs prezidents. Tas bija darījums.

Tālāk... viss pārējais. Es piekrītu tam, ka nākamie mēneši – tā bija darba imitācija, lai izveidotu plašo koalīciju, jo Jaunā VIENOTĪBA labi zināja, ka nacionāļi neies vienā valdībā ar PROGRESĪVAJIEM. Protams, APVIENOTĀ SARAKSTA ilgais... process, kur viņi tā kā mēģināja būt daļa no jaunās valdības un pārliecināt, ka vajag veidot... iepriekšējo, veco valdību... jeb saglabāt, radīja to cirku, ko Latvijas tauta varēja redzēt.

Bet runāt par to, ka iepriekšējā koalīcija būtu bijusi tā labākā, pareizākā... No ideoloģiskā aspekta, jā, noteikti tur bija daudz vairāk kopīgu vērtību nekā jaunajai koalīcijai, bet tie nepadarītie darbi – tie attiecas uz visu koalīciju. Un Kariņa kungs labi saprata – ja viņš paliks ilgāk par premjeru, viņš nespēs piedāvāt tādu budžetu, kas varētu apmierināt Latvijas tautu, visus tos cilvēkus, kuri kaut ko sagaida. Tāpēc bija nepieciešams restarts, bet tas jau nebija tā vienkārši – dot iespēju restartēties jaunajai valdībai un nākt ar jaunām iniciatīvām.

Mēs jau redzam – iepriekšējās valdības deklarācijā bija 328 punkti, jaunajā ir 39. Rodas jautājums: vai tiešām šie gandrīz 300 punkti, kas bija iepriekšējā deklarācijā, ir izpildīti? Un atbilde ir – nē, nav izpildīti, jo jaunā valdība saprot, ka tā nevar šos punktus izpildīt. Tieši tāpēc šajā jaunajā deklarācijā pamatā ir sarakstīti vārdi: veicināsim, uzlabosim, sekmēsim, pilnveidosim, nodrošināsim... Un es varētu turpināt.

Bet par vērtībām. Jā, ir skaidrs – tās ir nofiksētas, bet problēma jau ir ar mūsu ekonomiku. Mēs esam nabadzīgākā valsts Eiropā, cilvēki turpina braukt prom no šīs valsts, cilvēki šodien netic šai valstij. Tā jau ir tā realitāte. Jūs varat pārmest man, ka es varbūt kaut ko dramatizēju, bet tāda ir realitāte – ļoti daudzi cilvēki nespēj izdzīvot, nespēj savilkt galus kopā. Tieši tāpēc šī jaunā valdība neko nesola. Un tā ir godīga attieksme.

Kā vienīgais jautājums, kas ir saistīts ar reālu darbu, nevis vērtībām, ir žoga izbūvēšana uz austrumu robežas līdz šī gada beigām. VIENOTĪBA, kas vairāk nekā 10 gadus vada šo valsti, sola, ka beidzot – pēc 10 gadiem – žogs tiks izbūvēts. Paskatīsimies. Uzrakstīt ir viegli, bet vai paspēs līdz gada beigām, to mēs redzēsim. Nekas cits nav rakstīts.

Bet vienlaicīgi – ko tad mēs dzirdam? Ko pašreiz runā dažādi eksperti? Piemēram, projekts, par kuru visi runā – mums vajag Rail Baltica. Visu laiku bija informācija, ka Latvijai būs jāiegulda kādi divarpus miljardi eiro. Pirms pāris nedēļām ziņās parādās informācija, ka ir problēmas, būs vajadzīgi apmēram 10 miljardi.

Godājamā topošā koalīcija! Kā var sadārdzināties rēķins no divarpus miljardiem uz 10 miljardiem? Vai nu tur ir bijusi kāda nekompetence... Tur ir vajadzīgs skaidrojums. Ja jūs nevarēsiet paskaidrot, visdrīzāk tiks izveidota izmeklēšanas komisija, kurai būs jāizmeklē, kāpēc tāme ir palielinājusies četras reizes. Un tas ir tikai viens jautājums, uz kuru mums nāksies dabūt atbildi, jo skaidrs, ka mēs nevaram atteikties no šī projekta, te ir iesaistīta arī Igaunija, Lietuva. Kas būs, ja mēs nenofinansēsim šo konkrēto projektu? Bet deklarācijā nekas nav rakstīts, kur šos miljardus ņems valdība. Nav.

Tālāk. Ja mēs runājam par citām nozarēm, nauda ir vajadzīga daudzām prioritātēm, bet šīs naudas nav. Ko mēs esam redzējuši pēdējo gadu laikā? Kariņa valdība strādājot aizņēmās vidēji divus miljardus eiro. Labi, piekrītu, bija kovida problēmas, bija problēmas saistībā ar karu Ukrainā. Negribu kritizēt par visu, bet būtu pareizi, ja vismaz puse no šīs naudas tiktu investēta attīstībā, taču realitāte ir tāda, ka tā nauda principā tika “noēsta”... uzblīdušam valsts aparātam.

Kāpēc jaunā koalīcija neierakstīja vēl vienu punktu – varbūt jūs varat piekoriģēt – samazināt ierēdņu skaitu vismaz par 30 procentiem? Jūs samazināsiet šo ierēdņu skaitu, un... cilvēki nemaz nepamanīs, ka kaut kā pietrūkst, jo jūs tikai liekat un liekat klāt aizvien jaunus ierēdņus. Ja tas viss turpināsies, tikai nomainot vienus cilvēkus pret citiem, būs diezgan čābīgi.

Tālāk – par vērtībām. Kādi tad ir patiesie iemesli valdības maiņai?

Pirmkārt, Kariņa kungs pragmatiski saprata – ir īstais laiks laisties krūmos, jo visu izpildīt nevarēs. Otrs ir Kariņa pragmatiskais aprēķins – tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas, un viņam ir jāstartē uz šīm vēlēšanām, lai nomainītu Dombrovski kā Eiropas Komisijas komisāru. Par to taču šodien jau runā ne tikai kuluāros, tas tiek rakstīts arī atsevišķos masu medijos, un tiek atspoguļots, ka tur notiek cīņa starp Kariņu un Dombrovski. Tie nav meli, tā ir patiesība. Pragmatiski, mērķtiecīgi Kariņš virzās uz to, lai nomainītu Dombrovski kā Eiropas Komisijas komisāru. Bet tas nav vienīgais.

Tā ir tā kā Kariņa interese, bet jautājums par Jauno VIENOTĪBU: kāpēc valdība tomēr nevarēja nomainīt Kariņu un turpināt strādāt ar esošo koalīciju, kurai būtu 54 balsis? It kā jau balsu bija pietiekami. Un te ir galvenā atbilde – tā ir Stambulas konvencija. Mērķis ir legalizēt viendzimuma partnerattiecības valstī un iznīcināt jēdzienus “māte” un “tēvs”, “puika” un “meitene”. Lai visur būtu rakstīts – “sociālais dzimums”.

Tas, ko es vakar no šīs tribīnes jau runāju (negribu atkārtoties visā), – materiāli, ko Izglītības un zinātnes ministrija jau ir izplatījusi skolās, skaidri parāda, ka no septiņu gadu vecuma bērniem tiek skalotas smadzenes, notiek vardarbība pret bērniem, viņiem skaidro: ja tu slikti jūties, nepareizi jūties – varbūt puika nav puika, meitene nav meitene. Un šis ir tas galvenais jautājums, kāpēc iepriekšējā koalīcija tiek mainīta, nevis “Latvenergo” tarifi vai “Sadales tīkla”... nevis visi enerģētikas tarifi, nevis problēmas ar Rail Baltica un daudz ko citu, bet galvenais mērķis ir Stambulas konvencija, lai legalizētu visas šīs lietas, jo APVIENOTAIS SARAKSTS un Nacionālā apvienība šajā jautājumā skaidri pateica “nē” Jaunajai VIENOTĪBAI.

Diemžēl esmu spiests vēlreiz pateikt to, ko es vakar teicu ZZS: tas, ka opozīcijas partija vēlas nonākt pozīcijā, ir pašsaprotami, tas, ka jums ir plāni darīt daudzas labas lietas, tas ir ļoti labi, bet, ja jūs nobalsosiet “par” Stambulas konvenciju, jūs nebūsiet vairs Saeimā. Vēlētāji jums to nekad nepiedos, jo ZZS vienmēr ir bijusi konservatīva partija. Jūs nekad pirms vēlēšanām neesat teikuši, ka jūs gribat legalizēt viendzimuma partnerattiecības un ka jūs gribat, lai visas šīs izmaiņas valstī notiek. Iepriekšējā Saeimā jūs balsojāt “pret” Stambulas konvenciju. Tā būs nodevība ne tikai pret jūsu vēlētājiem, tā būs nodevība pret Latvijas tautu, jo absolūtais vairākums šodien ir konservatīvi noskaņots. Ja nākamajās vēlēšanās liberālās partijas gūs vairākumu, tad attiecīgi tā būs tautas griba to visu legalizēt, bet šodien tā būs politiskā korupcija, kur notiks konkrēts darījums, lai iznīcinātu šīs ģimenes vērtības, – tiks apstiprināta šī valdība.

Tieši tāpēc šodien es skaidri pasaku, ka, tiklīdz tiks apstiprināta šī valdība, mēs virzīsim uz priekšu arī prasību par Čakšas kundzes, izglītības un zinātnes ministres – jau jaunās –, demisiju, jo vecā valdība ir kritusi, jaunā tūlīt tiks apstiprināta. Tas ir bezprecedenta notikums, ka tai pašā dienā, kad tiek apstiprināta valdība, tiek virzīta... neuzticība Čakšai, jo viņa ir atbildīga par to, kas notiek skolās. Ne velti pazīstamais režisors Hermanis pateica – viņš zvanīs policijai, ja viņa bērniem tuvosies ar visu šo propagandu. Tas viss ir izskanējis. Līdz ar to es ceru, ka Čakšas kundze nebūs ministre, bet, ja būs, tad mēs regulāri prasīsim jūsu demisiju, kamēr jūs neapstādināsiet visu šo smadzeņu skalošanu Latvijas skolās bērniem, kuriem ir tikai septiņi gadi.

Kas attiecas uz to, ko tad mēs vēl gribam darīt...

Es gribu lūgt pagarināt debašu laiku.

Sēdes vadītājs. Šlesera kungs, debašu laiku nevar pagarināt, var apvienot debašu laikus.

Vai zāle neiebilst? (Starpsaucieni.) Es nedzirdu iebildumus, tātad, lūdzu...

A. Šlesers. Godājamie kolēģi! Tātad ko darīs partija LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ? Mēs šodien balsosim “pret” jauno valdību, bet vienlaicīgi tas, ko es esmu pateicis, nenozīmē, ka mēs neplānojam strādāt un ka mēs neko nedarīsim. Mēs būsim gatavi jauno valdību atbalstīt visos jautājumos, kas skar ekonomiskos jautājumus, ja jūs nāksiet ar priekšlikumiem, kas palīdzēs izvilkt valsti no krīzes, palīdzēs veicināt Latvijas eksportu, investīciju piesaisti Latvijai; ja jums būs idejas par to, kā radīt jaunas, labi apmaksātas darba vietas, lai cilvēki atgrieztos atpakaļ no ārzemēm, mēs jūs atbalstīsim. Ļoti vienkārši, un, neskatoties uz to, ka mēs esam opozīcijā, mēs to darīsim.

Bet vienlaicīgi, teikšu godīgi, es neticu tam, ka jūs nāksiet ar šīm iniciatīvām, jo, ja jums būtu idejas, ko un kā darīt, tās būtu ierakstītas deklarācijas... punktos. Jūs varat kaut vai vēl par simts punktiem paplašināt šo deklarāciju un ierakstīt, ko konkrēti jūs izdarīsiet. Vai nu nav ideju, vai nav vēlmes, nezinu. Un, protams, lai jaunajai valdībai būtu stimuls tomēr kaut ko darīt, lai neteiktu tā, ka Šlesers runā no šīs tribīnes, bet mums ir vairākums un, ja kaut kas būs vajadzīgs, mēs atkal nomainīsim šo valdību un sastiķēsim kaut vai veco valdību, un teiksim: Nacionālā apvienība, APVIENOTAIS SARAKST, – ejam, tomēr iepriekš mums bija labāk! Tas tā pie mums diemžēl var notikt.

Mēs gribam dot iespēju Latvijas tautai stimulēt to, lai valdība tomēr strādātu no pirmās dienas. Šai valdībai nav simts dienas, lai parādītu un pierādītu, ka viņi kaut ko spēj, jo šī ir Jaunās VIENOTĪBAS valdība, kas principā turpina darbu jau vairāk nekā 10 gadus.

Mēs 1. novembrī Centrālajā vēlēšanu komisijā rosināsim... mēs kā partija nāksim ar iniciatīvu par šīs Saeimas atlaišanu, un mēs vāksim 155 tūkstošus parakstu. Mēs dosim iespēju cilvēkiem vērtēt un tad redzēsim, cik cilvēku pozitīvi vērtēs valdību, cik – negatīvi.

Es uzskatu, ka tas varētu būt ļoti labs demokrātisks process arī nākotnē, jo visas lielās reformas ir iespējams veikt pirmajā gadā. Šis pirmais gads ir izniekots, to pateica arī prezidents Rinkēvičs, kad tikās ar frakciju vadītājiem. Šis gads ir izniekots. Kāpēc viņš tā teica? Nezinu, pajautājiet viņam, bet tie bija viņa vārdi, es tikai citēju.

Līdz ar to parakstu vākšana stimulēs valdību virzīt reāli... uz priekšu, un tas stimulēs arī ZZS padomāt, vai tiešām jūs balsosiet “par” Stambulas konvenciju. Kā Brigmaņa kungs teica – tarifi ir svarīgāki par konvenciju. Ja tas ir jūsu viedoklis un būs tāds balsojums, tad es no šīs tribīnes skaidri varu pateikt, ka mēs runāsim par šo nodevību visu atlikušo laiku – līdz nākamajām vēlēšanām, ārkārtas vai kārtējām –, bet jūs samaksāsiet dārgu maksu, it sevišķi latgalieši, kuri šeit ir ievēlēti. Jūsu uzvārdi tiks izreklamēti tā, ka jūs Saeimā nekad vairs nebūsiet. Padomājiet. Tie nav draudi, es vienkārši informēju, ko mēs darīsim. Tā būs politiskā cīņa, un jūs varēsiet aizstāvēties, kāpēc jūs esat kļuvuši liberāli.

Kas attiecas uz jaunās valdības vadītāju, es teikšu tā, ka šis būs liels izaicinājums Evikai Siliņai. Es novēlu viņai veiksmi mēģināt stāvēt pāri visām šīm partiju vienošanām, kas ir bijušas iepriekš, bet es saprotu, tas... vai tas ir iespējams, nezinu, jo jūs esat Jaunās VIENOTĪBAS pārstāve un līdz ar to arī ķīlniece. Visdrīzāk jums nāksies turpināt to, ko darīja iepriekšējā valdība, lai gan premjers vienmēr var stāvēt pāri.

Un es teikšu tā: ir svarīgs tas, lai, neskatoties uz mūsu domstarpībām starp pozīciju, opozīciju, vienu vai otru partiju, Latvijā kaut kas labs notiek. Un, pat ja notiks tas, ka Saeima tiks atlaista, ir svarīgi neapstādināt procesu... kad valstī nekas nenotiek. Cilvēkiem ir jāredz, ka kaut kas notiek, un tieši tāpēc jūs varat rēķināties ar to, ka mēs atbalstīsim valdības iniciatīvas kā konstruktīva opozīcija. Bet mēs arī kā opozīcija kritizēsim jūs par visu to, kas principā nav sabiedrības interesēs.

Līdz ar to mēs sakām: no vienas puses, te ir atbalsta roka, kuru mēs piedāvājam, bet, no otras puses, ir šī pātaga jeb referendums, ko mēs dodam tautai kā iespēju vērtēt jūsu darbu. Un es domāju, ka laiks ir tas, kas saliks visu pa plauktiem, un cilvēki tad izdarīs izvēli. Bet skaidrs ir tas, ka šajā Saeimā ir reāla opozīcija, nevis tur astoņas vietas vai 20, vai 30, vai 40, bet ir īsta opozīcija, kas nebaidās runāt par lietām, par kurām daudzi baidās. Daudzi baidās pazaudēt kādu amatiņu, daudzi baidās par to, ka viņus represēs.

Tās pašas banku lietas. Mēs taču zinām, ka daudziem no jums ir kredīti skandināvu bankās un jūs baidāties pret viņiem vērsties, jo viņi var uzteikt kredītu, kaut kā sodīt, bet mums nāksies risināt jautājumus. Un tas, ka Latvijas Bankas vadība ir izgāzusies un tā ir jāmaina, ir fakts.

Tā ka es aicinu: tiešām strādāsim, virzīsimies! (Starpsaucieni: “Laiks!”) Un laiks tiek jums dots! 1. novembrī Latvijas tauta sāks parakstīties par šīs Saeimas atlaišanu, ja tiešām nekas neuzlabosies.

Tā ka novēlu jaunajai premjerei Evikai Siliņai stāvēt pāri Jaunās VIENOTĪBAS interesēm, jo tad jums būs arī iespēja varbūt kaut ko izdarīt.

Paldies. (Aplausi.)

Z. Kalniņa-Lukaševica (Saeimas priekšsēdētāja biedre).

Godātie kolēģi! Vārds Saeimas priekšsēdētājam Edvardam Smiltēnam.

E. Smiltēns (AS).

Cienījamās kolēģes! Godājamie kolēģi! Cienījamā premjerministra kandidātes kundze! 24. februāris – šis datums ir ļoti daudz pieminēts un locīts, un ne velti – tas ir bijis robežpunkts, kā modinātāja zvans, kā strauji atvērts logs. Un tieši tas ielaida mūsu sabiedrībā drosmi, uzdrīkstēšanos, pašcieņu un pārliecību. Kā spēcīga spirgta un svaiga vēja brāzma. Mēs spējām izdarīt iepriekš nespēto. Mēs parādījām absolūtu nācijas vienotību, ko daudzi salīdzināja ar tiem atmodas laikiem, kurus pieminot mums katram kaut kas sirdī notrīc.

Liekas, mēs beidzot nometīsim pagātnes ēnas, tiksim vaļā no postpadomju nastas, ko smagi nesām visus šos gadus. Un tā ir: mēs nojaucām padomju okupācijas pieminekļus, beidzot pārgājām uz mācībām latviešu valodā, izmetām, protams, arī Kremļa medijus no Latvijas, nopietni pieķērāmies mūsu valsts drošībai un mūsu valsts aizsardzībai. Tūkstošiem cilvēku demonstrēja pašaizliedzības un nesavtīguma ikdienas brīnumus, palīdzot Ukrainai un Ukrainas cilvēkiem.

Un kas ir svarīgi – mēs devām pilnīgi skaidrus un nepārprotamus starptautiskus signālus pasaulei, ka Latvija dzelžaini stāv brīvības, neatkarības, demokrātijas un, kolēģi, arī tiesiskuma principu aizstāvības pirmajās rindās kā paraugs citiem cīņā par starptautisko tiesību spēku, demonstrējot nelokāmu stāju un rīcību, aizstāvot valsts suverenitātes, teritoriālās un robežu neaizskaramības principus, vienkārši aizstāvot cilvēcību un taisnīgumu. Un mēs devām mūsu nācijai absolūti skaidru cerību.

Mēs rīkojāmies kā nobriedusi nācija, jo mēs sapratām, ka tas ir nopietni, ka tas ir mūsu pašu Latvijas drošības un nākotnes jautājums. Un mēs cerējām, ka šis drosmes vilnis, šis izlēmības spēks dos iespēju jaunam izrāvienam arī citur. Vai tā ir tautsaimniecība, valsts pārvalde, mūsu demokrātija, sociālās lietas – daudz šīs cerības bija.

Tā, kolēģi, atnāca Saeimas vēlēšanas, kuru rezultāts deva pārliecinošu iespēju veidot līdzīgi domājošu spēku valdību, kur galvenais šīs valdības uzdevums bija Latvijas valsts drošība, kurā nebija tādu politiķu, kas apšaubītu vai laipotu par mūsu pašu valstiskumu, NATO sabiedrotajiem, Ukrainas tiesībām uz dzīvību un savas valsts zemes neaizskaramību, nebija tādu, kas būtu cildinājuši vai koķetējuši ar Putina Krieviju. Tās pamatos bija skaidrs princips, kas ir eksistenciāli svarīgs mūsu pašu – Latvijas valsts un neatkarīgas tautas – pastāvēšanai.

Kolēģi, jūs jau zināt, ka dažviet Eiropā un arī pasaulē skan runas par nogurumu no kara, nu, tādu kā pieradumu pie tā, modrības un atbalsta apsīkumu, taisnību sakot, morāles kritumu. Un liekas, ka arī Jauno VIENOTĪBU tas ir piemeklējis. Aizmirstot par situācijas nopietnību un atbildību, tā pievērsās sev tik ļoti ierastajam – varas spēlītēm, partijas interesēm un personīgajām karjerām, maziem un sīkiem mērķiem, kam katri līdzekļi diemžēl ir labi. Un tā rezultātu mēs redzam, kolēģi, šodien – šo koalīciju. Tā nav vis tapusi kādu kopīgu vērtību vārdā, nē, gluži pretēji, tā tapusi slepenas norunas rezultātā. Lai dabūtu amatā savu prezidentu, Jaunā VIENOTĪBA banāli notirgoja vietas valdībā, parakstot tādu vienošanos, kuru lauzt acīmredzami nav iespējams absolūti nekādos apstākļos.

Cik droša tā ir Latvijai, cik rīcībspējīga – tas jau ir otršķirīgi, un tas vairs nav svarīgi. Turklāt vietas valdībā ir tikai pagaidām redzamā daļa un atslēgas jautājums. Kas vēl ir likts uz kārts, kādas politiskas un ekonomiskas intereses tiks apkalpotas, uz kādiem jautājumiem tiks pievērtas acis? Vai arī nacionālās drošības intereses, kur pat mazākie kompromisi nav pieļaujami mūsu valsts pastāvēšanas vārdā? Un diemžēl 10. maija līgums acīmredzot ir ciets, un nav arī brīnums, jo faktiski viena no līgumslēdzējām pusēm bija Aivars Lembergs, domāju, gana pieredzējis slepenu darījumu veikšanā. Šī valdība, tās tapšana atsviež mūs tumšā pagātnē, no kuras, mums likās, esam laimīgi tikuši ārā un vaļā.

Un es varētu teikt tā: “Cienījamie kolēģi, jūs nupat šķērsojāt Rubikonas upi.” Lembergs ir šīs valdības vārds, tās cena un jēga. Un būsim godīgi, te nav ko pārmest ZZS, viņi ir tādi, kādi viņi ir, un viņi to nav slēpuši – ne Valaiņa kungs, ne Brigmaņa kungs –, neviens to nav slēpis, viņi nav lauzuši līgumu, nav norobežojušies, Aivars Lembergs ir viņu premjera amata kandidāts. Tādi viņi ir.

Bet man jautājums ir jums, Jaunā VIENOTĪBA, – kas tieši ir noticis ar jums? Kā un kāpēc esat tā mainījušies? Jūs, kas gadu desmitiem savu politisko kapitālu esat būvējuši uz cīņas ar oligarhiem, korupciju, valsts nozagšanu, jūs, kas visskaļāk kliedzāt par “Rīdzenes” sarunām, Judina kungs... plēsuši kreklus uz krūtīm, zvērējuši un dzelžaini solījuši. Un jautājums: kad jūs melojāt – tagad vai tad? Kad jūs nodevāt savus principus? Tagad vai tad, toreiz? Un kad lai vēlētājs jums tic un uzticas? Mēs redzam, cik zema uzticība ir politiķiem un politikai. Šis būs vēl viens kārtējais trieciens, pēc kura cilvēki pateiks: mēs vairs neiesim uz vēlēšanām! Bet diemžēl jūs arī šāda atbilde apmierina, jo tas tik un tā vairos jūsu spēku un varu, bet tas nepalīdz mūsu valstij un demokrātijai.

Un patiesība ir tāda, ka politika ir par pārliecībām, par pārliecībām un darbiem, kas no tām izriet. Kā var uzticēties politiķiem, kas tik viegli, burtiski uzreiz, nomaina savus par ārkārtīgi principiāliem pasniegtos uzskatus? To, ko gadiem ar lepnumu un pārliecību stāstīja saviem vēlētājiem. Un jautājums – vai vārdiem vispār vēl ir kāda nozīme? Vai tiešām kažoka maiņai pietiek ar tēzi, ka vienkārši ir jauni apstākļi?

Arī mums, APVIENOTAJAM SARAKSTAM, piedāvāja nākt šajā valdībā ar vienu vienīgu uzdevumu – būt šī darījuma atmazgātājam, veļas pulverim un balinātājam. Mūsu uzdevums būtu bijis pakārt pie koalīcijas namdurvīm uzrakstu: “Politikā visi tā dara, politikā visi ir vienādi.” Taču – nē, izrādās, ka politikā visi nav vienādi – vienādi pelēki un varas dēļ gatavi nodot savus principus un solījumus, savu Latvijas valsti un tās cilvēku nākotni. Paldies, bet, kā teiktu prezidents Levits, – ne ar manām rokām! Un šoreiz man tiešām ir gods un lepnums par manu komandu, APVIENOTO SARAKSTU, tāpat arī kolēģiem iepriekšējā koalīcijā no Nacionālās apvienības – par principialitāti, stāju, vērtībām, kaut vai upurējot amatus, varu, ietekmi, bet saglabājot mugurkaulu un principus. Ar vārdiem – ne ar mūsu rokām.

Jaunā VIENOTĪBA, varas dēļ jūs izgājāt uz šiem darījumiem, un nu tā vara jums ir, milzīga vara, iepriekš Latvijā neredzēta vara: premjers, absolūtā dominance valdībā, savs valsts prezidents, galvaspilsētas Rīgas mērs, eirokomisārs – es šo uzskaitījumu varu turpināt bezgalīgi –, pazemīgi un uz visu gatavi koalīcijas partneri, kurus jūs nekautrējoties dalāt pirmajā un otrajā šķirā. Tā ir. Jaunajai VIENOTĪBAS līderei skaidri un skaļi pasakot: viņiem nevar uzticēt neko, kas saistīts ar valsts drošību. Tā bija, vai ne, Siliņas kundze? Tagad atrunas par to, ka kāds jums neļāva, kāds jums traucēja, kāds sasēja važās vest valsti uz dinamiskā progresa laimību, netiks vairs pieņemtas. Tagad visas kārtis un visi karogi ir jūsu rokās.

Paliek atvērts tikai viens vienīgs jautājums. Tas ir svarīgs, un tas nav Jaunajai VIENOTĪBAI, bet tiem 17, ne 17... 173 425 Latvijas pilsoņiem, kas vēl nupat, gadu atpakaļ, atdeva savu balsi par Jauno VIENOTĪBU, un tiem 56 327 vēlētājiem, kas deva savu mandātu PROGRESĪVAJIEM. Šis darījums, kas tiek veikts šobrīd ar jūsu rokām, jūsu doto varas mandātu... vai šis vēsturiskais 180 grādu pagrieziens tiek veikts jūsu vārdā, un vai jūs, uzņemoties pilnu atbildību par sekām, apstiprināt šo darījumu? Jo jūs iedevāt mandātu gan Jaunajai VIENOTĪBAI, gan PROGRESĪVAJIEM un varu to izlemt. Ja nē, tad demokrātija tieši šobrīd jums, kam pieder suverēnā vara Latvijā, pieprasa skaidri un nepārprotami paust savu nostāju un pateikt – ne ar manām rokām.

Un nobeigumā par vārdiem. Tie, kas ir lasījuši Džordža Orvela antiutopiju “1984”, atceras, ka, lai skalotu pilsoņu smadzenes, tika izgudrota pat speciāla “jaunruna” – “karš ir miers”, “brīvība ir verdzība”, “nezināšana ir spēks”, kurā vēsturi sāk metodiski padzēst un tautu salauž, liekot pašiem ar pārliecību deklarēt, ka divi plus divi ir pieci. Ko ļoti līdzīgu mēs redzējām pēdējos mēnešos: te 52 ir vairāk nekā 54; stagnācija ir dinamika; nodevība ir progress; Lemberga nav, bet viņiem nevar uzticēt; un, lai stiprinātu valdību, pašai Jaunajai VIENOTĪBAI jāgāž sava valdība; lai paplašinātu koalīciju, vajag to sašaurināt; lai premjers atbrīvotos no važām, vajag visu valsti iekalt Lemberga važās; un, lai vairotu tautas uzticību varai, tas visas tautas klusējošajam vairākumam vienkārši būs jāpieņem, “vienkārši jānorij”, kā teica Latkovska kungs pēc prezidenta vēlēšanām. Liekas, ka, lai pamatotu šīs valdības principu nodevību un uz tās balstītu lēmumus, ar jaunrunu, kolēģi, vēl nepietiks. Kas zina, varbūt vajadzēs arī Patiesības ministriju.

Un, Siliņas kundze, atļaujiet jums ceļamaizei uzdāvināt šo Džordža Orvela darbu “1984”, grāmatu, iespējams, kā iedvesmas avotu, bet galvenokārt – kā atgādinājumu par patieso vārdu “demokrātija” un “brīvība” nozīmi, par fundamentālo atšķirību starp valsts vadīšanu un tās valdīšanu. Un arī, protams, gluži kā Orvels, rakstot šo darbu, bija domājis – kā brīdinājumu. (Aplausi. Starpsaucieni.)

Z. Kalniņa-Lukaševica. Paldies.

Nākamajam vārds deputātam Česlavam Batņam. Batņas kungs, lūdzu! Batņas kungs, lūdzu, vārds jums.

Č. Batņa (AS).

Augsti godātais Saeimas Prezidij! Kolēģi! (Klusējot secīgi rāda plakātus: “Jaunā Vienotība” (Starpsaucieni. Pieliek rādītājpirkstu pie lūpām.); “ZZS” (Starpsaucieni.); “PROGRESĪVIE” (Starpsaucieni.); “NE AR MANĀM ROKĀM!”. Uz pēdējā plakāta ar žestu norāda uz fonā attēloto figūru platmalē. Starpsaucieni.)

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Ingmāram Līdakam.

I. Līdaka (AS).

Labdien, cienījamie kolēģi! Cienījamie ministri... topošie! Te nu mēs esam – vājā valstī ar ļoti stipru vienotību. Vienotību, kas nav vis vienotība, bet partija Jaunā VIENOTĪBA. Jums ir Ministru prezidents, Finanšu ministrija, Ārlietu ministrija, Eiropas komisārs, Rīgas domes priekšsēdētājs, jums ir pateicīgi, padevīgi partneri.

Un tas ir ļoti labi, jo nu jau vairs nevarēs teikt, ka kāds ir sasējis premjeram rokas, un visiem būs skaidrs, kam prasīt. Kam prasīt ekonomikas transformāciju, dinamiku, izaugsmi, reformas un Eiropas vidējo līmeni, nu, tā teikt, piķiļetku trīs gados. Visiem viss būs skaidrs.

Bet kopumā visa šī trakā varas spēle man atgādina situāciju sportā, kad atlēts uzstāda pasaules rekordu augstlēkšanā un salauž sev mugurkaulu. Partijas mugurkauls ir principialitāte. Jaunās VIENOTĪBAS politiskais mugurkauls vienmēr ir bijusi cīņa pret korupciju, eiropeiskās vērtības, mūsu valsts drošība. Bet nu jaunā laika Rīgas domes... Jaunās VIENOTĪBAS Rīgas domes vadība balstās uz “Gods kalpot Rīgai” 20 procentu Amerika balss, bet Saeimas JAUNĀS VIENOTĪBAS... koalīcijas balsts ir divas, nu, tūlīt gan trīs, “Latvijai un Ventspilij” Lemberga balsis un kādreiz lamātā Augusta Brigmaņa labvēlība. Drošībai vēl ir kāds viedokli mainījis Amerika cilvēks – arī 20 procenti.

Man ir tādas aizdomas, ka vairs jaunu rekordu nebūs, jo tā Jaunās VIENOTĪBAS mugura ir un būs līka un šķība, to kupri visi redzēs pa gabalu, jo ir pazaudēti principi.

Raugiet, Evika Siliņa pavisam nesen, pirms vēlēšanām tiekoties ar žurnālistiem, teica (citēju): “Šobrīd nekas neliecina, ka Lembergs varētu pazust no viņu atbalstītāju loka,” nu, par ZZS. “Pat ja no viņa norobežojas, jautājums, vai viņš nevadīs partiju tāpat no aizkulisēm.”

Vispār jau es nekādā veidā neesmu piemērots opozīcijai, jo saprotu vienu – ja es vēlu sliktu valdībai, tad es vēlu sliktu savai valstij. Tāpēc, vēlot labu valstij, es tiešām vēlu labu valdībai. Un galvenais, ko es valdībai vēlu, – prātu un saticību.

Es it sevišķi ceru uz vides jautājumu risināšanu, jo, cienījamie PROGRESĪVIE, bumba ir laukuma jūsu pusē un zaļie jūs atbalstīs. APVIENOTAIS SARAKSTS ir nācis šeit strādāt, nevis kādu nīst. Kaut es neatbalstu šo valdību, darīšu visu, kas būs manos spēkos, sēžot opozīcijā, lai valdības un arī Saeimas lēmumi būtu mūsu valstij izaugsmi nesoši.

Paldies. Lai jums visiem veicas! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vārdā – frakcijas vadītājs Viktors Valainis.

V. Valainis (ZZS).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Ministru prezident! Ministru prezidenta amata kandidātes kundze! Es atgriezīšos pie tā, ar ko šis viss sākās. Un viss sākās ar Valsts prezidenta aicinājumu jaunās koalīcijas veidošanā izvirzīt konkrētu mērķi – līdz 2030. gadam Latvijai sasniegt Eiropas Savienības vidējo labklājības rādītāju. Tas nozīmē, ka līdztekus valsts ārējai un iekšējai drošībai, stingrai eiroatlantiskā kursa saglabāšanai (kas šajā ģeopolitiskajā situācijā ir kļuvis par jautājumu numur viens) īpaša uzmanība jāpievērš izglītībai un zinātnei, investīciju piesaistei, mūsu valsts reģionālās un ekonomiskās nevienlīdzības mazināšanai, veselības aprūpei un Latvijas ekonomiskajai konkurētspējai.

Šobrīd, kritiski novērtējot situāciju, var teikt, ka Latvijas un mūsu sabiedrības labklājības dzinējs ir apstājies vai noslāpis. Lai gan valdībai bija 300 un vairāk punktu gara deklarācija, dažādi punkti (kā jau minēja iepriekš – horizontāli un vertikāli noslīpēti līdz pēdējai niansei), tautsaimniecības attīstība finālā nobuksēja. Latvija šogad otrajā ceturksnī bija starp 11 Eiropas Savienības valstīm, kurās salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pirms gada reģistrēts iekšzemes kopprodukta kritums – mūsu ekonomika sarukusi par 0,5 procentiem, tostarp ražojošām nozarēm samazinoties par 3,8 procentiem. Tas nozīmē, ka Latvijas iedzīvotāju labklājība nevis pieaug, bet sarūk.

Jaunajai valdībai no pirmās dienas ir mērķtiecīgi jāstrādā, lai šo situāciju mainītu. Mums ir kopīgi jāizvirza mērķi, ambiciozi mērķi, lai iekšzemes kopprodukta ikgadējais pieaugums ir nevis viens procents, bet lai tie ir trīs procenti, četri procenti un pieci procenti. Mums jāizvirza ambiciozi mērķi un jāvelta visas pūles to sasniegšanai, jo tikai tā mēs varēsim panākt mūsu kaimiņus ekonomiskās izaugsmes ziņā, sasniegt Eiropas Savienības vidējo labklājības rādītāju.

Jaunās valdības deklarācijā esam akcentējuši, ka Latvijas cilvēki ir mūsu valsts lielākā vērtība, tāpēc mums kopā jāstrādā, lai ikviens savā zemē justos sociāli un ekonomiski droši.

Jau tagad var minēt konkrētus darbus, kas valdībai ir steidzami jāpaveic, lai iedzīvotājiem mazinātu maksājumu slogu. Nav noslēpums, ka Latvijā vairāk nekā pusi no mājsaimniecību tēriņiem veido izdevumi pārtikai un vēl 14 procenti ir izdevumi mājokļa uzturēšanai. Augstā inflācija, īpaši pārtikai, energoresursu cenu kāpums – tie ir jautājumi, kas šobrīd satrauc ikvienu mūsu valsts iedzīvotāju, tāpēc valdībai ir jāmeklē risinājumi, lai elektrības tarifu kāpumu mazinātu, lai apturētu un mazinātu hipotekāro kredītu procentu likmes, kas šokē daudzus un ir ar augšupejošu tendenci, Eiropas Centrālajai bankai palielinot bāzes procentu likmes. Kreditēšanas un finanšu tirgus attīstība ir būtiski svarīgs jautājums Latvijas tautsaimniecības attīstības kontekstā. Latvijas Banka apgalvo, ka jau vairāk nekā 10 gadus esam ieslīdējuši hroniskā kreditēšanas mazspējā, tiek norādīts uz pārāk zemu konkurenci banku nozarē.

Lai sekmētu konkurenci finanšu sektorā un palielinātu kredītu pieejamību kā ražošanā, tā arī mājokļu un būvniecības jomā, “Attīstības finanšu institūcijai Altum” jābūt tai bāzei, kur jāveido šīs jaunās iespējas. Tas ļautu palielināt finanšu resursu piesaisti arī reģionos, ārpus pilsētām, kur šobrīd komercbankas nevēlas darboties tādā līmenī, kas nepieciešams reģiona izaugsmei, kā arī atbilstoši valdības noteiktajām prioritātēm finansēt uzņēmējdarbības aktivitātes visā valstī.

Ne mazāk svarīgi ir ieguldījumi cilvēkkapitālā jeb mūsu iedzīvotājos – tā ir izglītība, veselība, sociālā aprūpe. Ir runa par veselības nozari. Tā, neskatoties uz papildu līdzekļu piešķīrumu, atkal atrodas streika priekšvakarā, arī pacienti spiesti gaidīt garās rindās, lai nokļūtu pie speciālistiem un veiktu nepieciešamos izmeklējumus. Tas viss norāda, ka problēma ir sistēmā un ir nepieciešams enerģisks darbs tās sakārtošanā, vienlaikus nodrošinot adekvātas algas nozarē strādājošajiem un pacientiem iespējami savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu. Publiskais finansējums 12 procentu apmērā no valsts budžeta – tas būtu tas minimums, uz ko mums būtu jāvirzās jau nākamajā gadā. Veselības jomai tas nozīmētu vairāk nekā 270 miljonu piešķīrumu, kuram visiem kopīgi būs jāatrod nepieciešamais resurss.

Vēl viena nozare, kurā vērojama stagnācija, ir iekšējā drošība. Turpinām saņemt ziņas par darbinieku trūkumu policijas rindās, austrumu robežas izbūve arī noris pārāk gausi un neatbilst ne sabiedrības gaidām, ne valsts drošības stiprināšanas centieniem.

Nevar nepieminēt sasāpējušos jautājumus arī citās nozarēs. Lauksaimnieki nobažījušies par gada ražu un turpmāko darbību, pašvaldības gaida risinājumus no valdības līdzsvarotas reģionālās attīstības jomā.

Visi šie aspekti un citas sabiedrībā aktuālas tēmas ir ņemtas vērā, diskutējot par jaunās valdības darāmajiem darbiem un veidojot deklarāciju. Tā ir netradicionāla, kodolīga, tikai ar 40 punktiem, kas drīzumā pārtaps par detalizētu, uz konkrētu rezultātu sasniegšanu orientētu valdības rīcības plānu.

Zaļo un Zemnieku savienības moto ir “Saimnieki savā zemē”, tāpēc darbam valdībā esam virzījuši pieredzējušus profesionāļus, cilvēkus, kuriem rūp mūsu valsts izaugsme un kuri pārzina konkrēto jomu. Šādi cilvēki spēs aktīvā dialogā ar nozares sociālajiem partneriem nodrošināt dinamisku darbu pozitīvu uzlabojumu virzienā.

Esmu pārliecināts, ka Armands Krauze, kas minēts valdības deklarācijā kā nākamais zemkopības ministrs, spēs radīt visus priekšnosacījumus, lai lauksaimniecība attīstītos ilgtspējīgi, lai mežsaimniecība un zivsaimniecība ražotu vietējam tirgum un eksportam augstākās vērtības produkciju un veicinātu drošas un kvalitatīvas pārtikas pieejamību. Katram iedzīvotājam ir jābūt iespējai iegādāties vietējo ražotāju produkciju bez pārmērīga lielveikalu uzcenojuma.

Arī Uldis Augulis kā nākamais labklājības ministrs amatā nonāks jau atkārtoti, tāpēc viņam nebūs nepieciešams nekāds ieskriešanās laiks, lai sāktu veikt savus pienākumus, un galvenie uzdevumi ir definēti: valsts demogrāfisko pārmaiņu izaicinājumu risināšana, paplašinot atbalstu ģimenēm ar bērniem, ģimeniskas vides un ārpusģimenes aprūpes sistēmas stiprināšana, kā arī sociālā budžeta ilgtspēja, lai garantētu cienīgas vecumdienas mūsu senioriem. Svarīgs darbs būs arī sociālo pakalpojumu minimālā groza ieviešana un nabadzības riska mazināšana ar mērķētu sociālo atbalstu. Arī Latvijas Pensionāru federācijas vadītāja ļoti pozitīvi jau novērtējusi to, ka Auguļa kungs atgriežas šajā amatā.

Vēl viena joma, kuras pārraudzību uzņēmusies Zaļo un Zemnieku savienība, ir klimats, enerģētika un vides aizsardzība. Esmu pārliecināts, ka mūsu virzītais Kaspars Melnis ir spēcīgs ministra amata kandidāts ar pieredzi gan reģionālajā uzņēmējdarbībā, gan aktīvā darbā nevalstiskajā sektorā. Latvijai jāturpina mērķtiecīgs darbs valsts enerģētiskās neatkarības stiprināšanā, palielinot atjaunīgās enerģijas izmantošanu un veicinot energoefektivitāti, vienlaikus pildot uzņemtās saistības klimata un enerģētikas... vides aizsardzībā un dabas resursu pārvaldības mērķu sasniegšanā.

Esam gandarīti, ka Klimata un enerģētikas ministrijai tiks uzticēta arī vides aizsardzības joma, par ko mēs iestājāmies jau no brīža, kad šī ministrija tika izveidota, tādējādi stiprinot jaunizveidoto ministriju, uz kuru, neslēpšu, sākotnēji raudzījāmies ar skepsi. (Smiekli. Daži deputāti aplaudē.)

Valsts ārējā un iekšējā drošība, Latvijas ekonomiskā konkurētspēja – mūsu ieskatā, tie ir divi vadmotīvi jaunajai valdībai. Lai ikvienam mūsu cilvēkam būtu vienlīdzīgas un taisnīgas iespējas dzīvot cieņpilnu dzīvi, īstenot savus mērķus.

Daudz tiek runāts par izvēlēm. Kolēģi, citiem tās tika dotas, citiem tās netika dotas, un Zaļo un Zemnieku savienībai šī izvēle netika dota pēdējos piecus gadus. (Starpsaucieni.) Neskatoties uz to, ka mēs viens par otru esam sarunājuši... ka mēs esam ar vienu otru šķīrušies, es šajā brīdī esmu tiešām vīlies, ka šajā sarežģītajā situācijā kolēģi, kuriem izvēle tomēr tika piedāvāta, ir izvēlējušies palikt opozīcijā. Darbi nav vienkārši, un situācija arī nebūt nav laba, un es zinu, ka jūs paši to ļoti, ļoti labi zināt.

Mēs, Zaļo un Zemnieku savienība, neskatoties uz to, kāda ir gaidāmā situācija un ar kādiem jautājumiem nāksies tikt galā, no darba nebaidāmies un nekad neesam baidījušies, un esam bijuši arī smagākās situācijās, kad ir nācies risināt valsts attīstībai svarīgus jautājumus. Neskatoties uz to, šodien no šīs tribīnes uzsveru, ka no mūsu puses šīs durvis vēl joprojām ir atvērtas, un es ceru, ka jaunā valdība un darbs, ko darīs jaunā valdība, liks jums pārdomāt savu izvēli.

Pēdējo 20 gadu laikā tieši 14. Saeima ir izpelnījusies viszemāko sabiedrības novērtējumu (Starpsauciens.)... Es nesaku, ka šeit kāds ir vainojams, tā ir mūsu visu atbildība, mūsu visu kopējā – pozīcijas un opozīcijas – atbildība. Es šajā brīdī aicinu gan pozīciju, gan opozīciju tomēr strādāt vienoti Latvijas iedzīvotāju labā, un esmu pārliecināts, ka, strādājot kopā, opozīcijai godprātīgi pildot savu darbu, pozīcijai godprātīgi pildot savu darbu, mēs šo situāciju uzlabosim.

Šī valdība vēl nav sākusi strādāt, bet sabiedrības uzticība tai jau ir... labāka nekā iepriekšējai. To rāda socioloģijas dati, kas sabiedriskajos medijos tika publicēti šajā nedēļā. Esmu pārliecināts, ka esam spēcīga komanda, lai iespējami drīzākā laikā izpildītu deklarācijā dotos solījumus sabiedrībai un spētu izvirzīt arvien jaunus mērķus Latvijas labklājībai... labklājības stiprināšanai un ekonomiskajai izaugsmei. Godātie kolēģi, ekonomiskā izaugsme ir Latvijas drošības pamatā. Ja nebūs tās, mums nebūs, par ko finansēt ne drošību, ne veselību, ne izglītību.

Protams, es šajā brīdī nevaru neatbildēt mūsu kolēģim Šlesera kungam. Šlesera kungs, ko gan jūs iedomājaties, stāvot šajā tribīnē un draudot kolēģiem, – kas viņiem būs, kāda nākotne sagaida viņus? Kolēģi – Šlesera kungs, jūs arī –, atcerieties, ka jūs šobrīd savā ziņā nododat savus vēlētājus, jo šeit ļoti daudz kas ir bijis aiz novilktām līnijām, cīnoties ar aizspriedumiem un pirmajā līnijā noliekot jautājumus, kas ir vērtību jautājumi. Citam krāsa nepatīk, citam vēl kaut kas nepatīk.

Godātie kolēģi un Šlesera kungs! Re, kur ir ekonomiskie dati, lūdzu, ekonomiskie dati! (Rāda lapu.) Varat apskatīties, kur mēs atrodamies. Un jūs arī nākat ar lielo uzstādījumu – ekonomika –, bet piedāvājumu ekonomikai diemžēl ir pārāk maz. Es arī redzu šobrīd jūsu vājumu, es aicinu jūs vairāk censties un darīt visu, lai ekonomiskie jautājumi būtu dienaskārtībā pirmajā vietā, lai cilvēkiem svarīgie jautājumi, kas viņiem ir... ekonomiskā izaugsme nonāk dienaskārtībā numur viens. Šobrīd mēs Saeimā pārāk ilgu laiku veltām, lai runātu par tādiem jautājumiem, kas cilvēku dzīvēs nav pirmajā vietā. Pirmajā vietā ir labklājības celšana, lai mēs ietu... ķertu Igauniju, Lietuvu.

Šobrīd jūs runājat par vērtību jautājumiem, kas visā Eiropā jau ir atrisināti, un Latvija ir vienīgā, viena no retajām valstīm, kura vēl tos nav izdarījusi. Jūs braucat uz Franciju, ēdat kruasānus, bet nesaprotat to, ka tur šie vērtību jautājumi jau sen ir atrisināti. Baidāt ar kaut kādām izglītības sistēmām un vēl visu kaut ko.

Kolēģi! Mūsu kaimiņi – Igaunija – skrien pa priekšu ekonomiskajai izaugsmei. Tur šie jautājumi piecus gadus atpakaļ ir atrisināti, bet mēs šeit, Saeimā, veltām laiku tukšām debatēm. Mēs esam izlēmuši, un mēs esam gatavi pārkāpt pāri šīm robežām, noņemt šos jautājumus no dienaskārtības un risināt tos jautājumus, kas ir svarīgi mums, lai mums būtu drošība, ekonomika, labklājība. Tie ir jautājumi, ar ko mums ir jāstrādā, nevis ar kaut kādiem jautājumiem, ko mums te mēģina uzspiest un... stāsta kaut ko, ka mēs te kaut kādas... nododam kaut ko un vēl kaut ko.

Godātie kolēģi! Mums ir jārunā par svarīgāko, nevis par lietām, ko viena vai otra puse mēģina uzspiest politiski. Iesim uz priekšu visi kopā, celsim Latvijas parlamenta prestižu, kopā cīnīsimies par tiem jautājumiem, kas cilvēkiem patiešām ir svarīgi! Mēs esam gatavi to darīt.

Aicinu arī jūs sākt to darīt. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Debatēs pieteikušies vēl 20... nu jau 21 debatētājs, tāpēc jāatvelk elpa. Pārtraukums.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Kolēģi! Šonedēļ es vēl esmu Saeimas priekšsēdētājs, tāpēc palieciet vietās. (Noklaudzina ar āmuru. Smiekli.) Nākamnedēļ būs cita kārtība.

Lūdzu, vārds Saeimas sekretāra biedrei Antoņinai Ņenaševai reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

A. Ņenaševa (Saeimas sekretāra biedre).

Paldies, kolēģi! Reģistrējušies 93 deputāti, nav reģistrējušies septiņi: Artūrs Butāns, Jekaterina Dorošķeviča, Glorija Grevcova, Aleksandrs Kiršteins, Viktorija Pleškāne, Viktors Pučka... arī nav un Igors Rajevs... ir.

Sēdes vadītājs. Pārtraukums – pusstunda, darbu atsāksim pulksten 12.04.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētājs
Edvards Smiltēns.

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas Sēžu zālē!

Atgādinu, ka šobrīd darba kārtībā ir lēmuma projekts “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”.

Turpinām debates.

Debatēs pieteicies runāt deputāts Edmunds Jurēvics.

E. Jurēvics (JV).

Ļoti cienījamie kolēģi! Bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga ir teikusi, ka latviešiem patīk drāma un mēs kā tauta esam lieli teātra mīlētāji. Arī šodienas debates to spilgti apliecina. Mēs jau esam dzirdējuši un dzirdēsim plaša veida teātra žanrus, sākot ar drāmu, komēdiju, klaunādi, pat pantomīmu... un arī traģēdiju. Bet no tā ir viens labs un pozitīvs bonuss.

Pēdējā laikā sabiedrība satraucas par to, ka Latvijas kultūra un teātris zaudēs, tādēļ ka daži teātra režisori vai daži aktieri varētu pievērsties politikai. Es domāju, ka satraukumam nav pamata, jo mums patiešām ir lielas rezerves, mums ir lielas rezerves gan teātriem, gan kultūrai arī no mūsu politiskās vides.

Bet, kolēģi, sabiedrība ir nogurusi no šiem garajiem, bieži vien tukšajiem strīdiem, pārmetumiem, ko mēs viens otram veltām. Sabiedrība gaida no mums un no jaunās valdības skaidrus rezultātus, skaidrus plānus, kā mēs risināsim sabiedrībai svarīgus uzdevumus. Un jaunā valdība to piedāvā, tai ir skaidrs darba plāns. (Starpsauciens.) Skaidrs darba plāns, nevis “kopotie raksti” ar simt vai pat vairākiem simtiem prioritāšu, kur... beigās nav nevienas prioritātes. (Starpsaucieni.) Jaunās valdības deklarācija ir skaidra, ar skaidriem plāniem, skaidriem uzdevumiem un pareizām prioritātēm: valsts iekšējā un ārējā drošība, dzīves dārdzības samazināšana, izglītības un veselības sistēmas uzlabošana.

Bet jebkurai valdībai, lai darbs tiktu izpildīts un lai komanda strādātu vienoti, ir vajadzīgs spēcīgs līderis. Un nākamās valdības vadītāja Evika Siliņa ir ļoti spēcīgs līderis. Viņa ir cilvēks, kuram ir lielas darbaspējas; viņa ir patriotiska, ar skaidru stāju un cilvēks, kurš ir ļoti prasīgs pret sevi un būs prasīgs arī pret nākamās valdības ministriem.

Cienījamie kolēģi no APVIENOTĀ SARAKSTA un Nacionālās apvienības! Mēs gribējām ar jums strādāt (Starpsaucieni.), jo uzskatījām, ka plašāka koalīcija būtu visas valsts interesēs. Diemžēl jūs izvēlējāties doties opozīcijā. (Starpsaucieni.) Bet jebkurai valdībai, lai tā strādātu labi, ir nepieciešama spēcīga, pat asa, bet konstruktīva opozīcija. Es esmu pārliecināts, ka jūs arī tādi būsiet, jo valdībai... no opozīcijas, kura problēmu spēj aprakstīt tikai ar “viss ir slikti LV, un vienīgais risinājums ir atlaist Saeimu”, nedz pozīcijai, nedz valstij nav labuma. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka jūs būsiet lai arī asa, bet konstruktīva opozīcija.

Kolēģi, mēs neesam nākuši politikā, lai viens otru mīlētu. Mēs esam nākuši politikā, lai strādātu mūsu kopējās valsts labā. Es aicinu visus strādāt. Gan tiem, kas būs opozīcijā, gan tiem, kas būs pozīcijā, – mums visiem ir jāstrādā mūsu valsts labā.

Kolēģi, laiks runām. Strīdiem, drāmai ir jāpaliek malā. Šobrīd mums visiem ir jāvienojas darbam. Un mūsu, JAUNĀS VIENOTĪBAS, frakcija pilnīgi atbalstīs mūsu Ministru prezidenti un arī viņas komandu. Lai mums visiem izdodas! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Frakcijas PROGRESĪVIE vārdā – Andris Šuvajevs.

A. Šuvajevs (PRO).

Priekšsēdētāj! Deputāti! Siliņas kundze! Ministru amatu kandidāti! Šī būs pirmā centriski kreisā valdība kopš neatkarības atjaunošanas. (Starpsauciens: “... VIENOTĪBA.”) Pirmā valdība, kas nebūs konservatīva. (Starpsaucieni: “Ooo!”) Pirmā valdība, kas sniegs politisko pārstāvību sociāli neaizsargātām grupām. Pirmā valdība, kas veidos iekļaujošu sabiedrību. Pirmā valdība, kurā nebūs politisko spēku, kas savu politisko kapitālu veido uz naida rēķina.

Mums ir īsa un kodolīga valdības deklarācija ar pirmo simt dienu apņemšanos: mēs esam apņēmušies līdz šī gada beigām sniegt atbildes uz dzīves dārdzības, drošības un cilvēktiesību jautājumiem.

Es vēlos, lai jaunā valdība ir tuvāk sabiedrībai, jo, kopš pats esmu ievēlēts Saeimā, es labi redzu, cik viegli ir aizmirst par iemesliem, kāpēc mēs šeit vispār vēlējāmies būt. Bet es savas frakcijas vārdā apņemos šo saikni uzturēt.

Šī valdība un koalīcija uzturēs eiroatlantisko kursu. Šeit nebūs debašu par to, vai pietuvošanās Rietumvalstu cilvēktiesību standartiem ir atbalstāma; nebūs debašu par to, vai klimata pārmaiņas eksistē. Šie jautājumi šai valdībai būs pašsaprotami – tāpat citās Rietumvalstīs.

Vispirms – par mūsu cilvēkiem, pēc tam – par vērtībām.

PROGRESĪVIE virza savus ministru kandidātus – ar pilnu sapratni par to, ka mēs uzņemamies sarežģītu darbu izaicinošā vēstures posmā. Atbildība ir tā īpašība, kas liek mums virzīties uz darbu koalīcijā, piedāvājot savu kandidātu zināšanas un pieredzi.

Mēs piedāvājam Saeimai trīs ministru kandidātus, katram no tiem ir ilggadēja pieredze jomā, uz kuras pārvaldību viņi pretendē. Katrs no mūsu piedāvātajiem kandidātiem ir ieguvis augstāko izglītību gan Latvijā, gan Eiropā, cieši saistītu ar attiecīgo nozari. Mēs apzināmies, ka atbildība un izaicinājumi ir katrā no jomām, uz ko PROGRESĪVIE pretendē.

Kad mēs domājam par kultūru, mēs domājam par brīvību, valstiskumu un demokrātiju, par kultūras mantojuma saglabāšanu, mūsu atmiņas institūcijām un laikmetīgās mākslas nozīmi, par radošo industriju attīstību, par mediju lomu mūsu demokrātijas sardzē, par mūsu nācijas vienotību kopējam mērķim. Agnese Logina caurcaurēm ir kultūras cilvēks ar daudzšķautņainu skatījumu. Man ir prieks, ka nozare atzinīgi vērtē viņas kandidatūru, un šis vērtējums ir pamatots: Agnesei ir ilggadēja pieredze kino nozarē – no brīvprātīgā darba kultūras festivālos līdz desmitiem izstāžu un starptautisku programmu organizēšanai un Rīgas Kino muzeja vadīšanai. Viņas Rīgā gūtā pieredze parāda, ka kultūras pasākumi var būt gan nacionāla līmeņa svētki, gan pamats iedzīvotājiem pulcēties un ieraudzīt savu apkaimi jaunā gaismā. Kā nozares cilvēks viņa dziļi izprot tās izaicinājumus un tiešā kopdarbā ar tās pārstāvjiem ir gatava tos risināt ar ieklausīšanos, sapratni un neizsīkstošu enerģiju.

Kad mēs domājam par satiksmi, mēs saprotam, ka šī nozare kalpo kā visu pārējo nozaru mugurkauls. Mēs saprotam, ka Rail Baltica projekta augošās izmaksas ir liels izaicinājums sekmīgai darbu pabeigšanai, Latvijas ekonomikas un mobilitātes attīstībai. Es nezinu nevienu, kurš par šo projektu izjūt tik lielu atbildību kā Kaspars Briškens, kurš par to ir cīnījies no paša sākuma – ar savu gadiem ilgo pieredzi sarežģītu projektu vadībā, loģistikā, dzelzceļa transportā, aviācijā un ekonomikā. Mēs varam piedāvāt ministru, kas aktīvi risinās satiksmes jautājumus no pirmās dienas.

Kaspars savu karjeru sāka kā diplomāts, stiprinot Latvijas un Zviedrijas saikni. Šī pieredze ir ļāvusi no pirmās dienas stiprināt mūsu saikni ar partneriem visā Eiropā, jo no attīstītākas Latvijas mobilitātes ieguvēji būs gan mūsu cilvēki, gan mūsu ekonomika, gan mūsu kaimiņi Baltijā, Skandināvijā un visā Eiropā.

Kaspars ir kandidāts, kas saprot, ka satiksme nav tikai autoceļu labošana. Šai nozarei ir tieša ietekme uz iedzīvotāju labklājību, uz satiksmes negadījumu skaita samazināšanos, ātru, ērtu un pieejamu transportu, uz Latvijas izvirzīto klimata mērķu sasniegšanu un emisijas mazināšanu. Izaicinājumu netrūks, taču, diendienā strādājot ar Kasparu kā frakcijas vadītāju, man nav šaubu – viņš šim amatam ir pats labākais.

Kad mēs domājam par drošību, mēs vairāk nekā jebkad domājam par starptautiskas sadarbības nozīmi Latvijas un pārējo Baltijas valstu aizsardzībā, par to, ka Latvijas neatkarības un aizsardzības garants ir gan mūsu cilvēki, gan ciešā sadarbība ar NATO un Eiropas Savienības struktūrām; par to, ka Latvijai ir jāsniedz viss iespējamais atbalsts Ukrainas neatkarības cīņā pret Krievijas noziedzīgo karu. Andris Sprūds Latvijas starptautisko sadarbību ir stiprinājis vairākas desmitgades – konferencēs, diplomātijā un stratēģijas veidošanā. Kā profesors, dekāns un pētnieks viņš var dot ne tikai savas zināšanas, bet arī savu ieguldījumu simtiem jauno speciālistu izglītošanā, kas nu jau tālāk spēcina Latvijas saites ar mūsu eiroatlantiskajiem partneriem. Šī pieredze ir ļāvusi viņam veiksmīgi vadīt arī Eiropas lietu komisiju šeit, Saeimā. Ir ļāvusi mums kopā uzlabot valsts aizsardzības dienesta izveidi, nodrošinot to, ka simtiem jauniešu ir brīvprātīgi piekrituši aizsargāt mūsu valsti, aizsargāt mūsu brīvību – tāpat, kā to uzņēmās Andris barikāžu laikā. Es pazīstu Andri kā patriotu un kā reālistu, kura zināšanas un darbaspējas ir neatsverams atbalsts šajā ģeopolitisko izaicinājumu laikā.

Ko PROGRESĪVIE ienesīs šajā valdībā? Viens no mūsu partijas saukļiem ir: “Sirds ir centrā un mazliet pa kreisi!” Un tieši šāda būs jaunā koalīcija. Tas nozīmēs to, ka valdība daudz vairāk domās par sociālo nevienlīdzību – sociālo nevienlīdzību gan ienākumu ziņā, gan arī publisko pakalpojumu pieejamības ziņā. Mēs redzējām, ka iepriekšējā valdība kavējās ar atbalsta instrumentiem. Bet šī valdība nekavēsies. Valdība daudz vairāk uzmanības pievērsīs cilvēktiesību jautājumiem, vardarbības mazināšanas un drošības kultūras jautājumiem.

Mūsu rādītāji... Alkohola patēriņš sabiedrībā, noslīkušo cilvēku skaits, uz ceļiem bojā gājušo skaits, dzīvi izpostoša vardarbība ģimenē – visi šie problēmjautājumi beidzot gūs nepieciešamo politisko uzmanību.

Klimata krīze, vides aizsardzība, zaļais kurss – arī šīs ir PROGRESĪVO identitātes tēmas, kuras mēs pārstāvēsim valdībā un šajā koalīcijā. Mēs labi redzam, kas notiek pasaulē: plūdi Lībijā, karstuma viļņi Eiropā un pasaulē, mežu ugunsgrēki. Mums kā sabiedrībai ir jābūt gataviem šādiem izaicinājumiem un jāstrādā pie klimata noturības veicināšanas. Šie būs izaicinoši laiki. Bet es uzticos mūsu kopīgai izpratnei par valstisku politiku.

Vienalga, kāds būtu koalīcijas izmērs, katram no mums, simts deputātiem, ir pienākums balsot valstiski, atbildīgi, nevilcinot valsts rīcībspēju kara un augošās dzīves dārdzības laikā. Līdzīgi, kā mēs, PROGRESĪVIE... Bijām konstruktīva opozīcija. Es ticu, ka valstiski jautājumi netiks politizēti.

Un noslēgumā. Es ceru, ka šī būs liela diena mazai partijai. Ieiet valdībā – tas nav viegls darbs, un pret to es personiski izturos ar lielu atbildību savas partijas biedru priekšā. Pēdējās nedēļas man labi parādīja to, cik lielas cerības cilvēki saista ar PROGRESĪVAJIEM – redz savu problēmu risinājumu caur mūsu partijas prizmu. Un es zinu, ka mēs turpināsim augt un mācīties un šī ir tikai pirmā no vairākām valdībām, kurā tiks pārstāvētas PROGRESĪVO vērtības.

Es varu solīt nenogurstošu darbu un ideālistisku pieeju politikai.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Edvīnam Šnorem.

E. Šnore (NA).

Labdien, cienījamie kolēģi! Cienījamā Siliņas kundze! Valdības deklarācijas ievaddaļā ir pausts, ka mērķis ir latviska Latvija. Tas pilnībā atbilst Nacionālās apvienības uzstādījumiem, un es to pilnībā atbalstu. Tāpat deklarācijā ir teikts, ka valdība pretdarbosies latviešu jauniešu diskriminācijai darba tirgū, kur viņiem nepamatoti tiek pieprasīta krievu valodas zināšana. Arī to punktu es pilnībā atbalstu.

Un, ja es būtu iesācējs politikā un būtu pirmo dienu šeit, Saeimā, tad es droši vien balsotu “par” šo deklarāciju, bet, tā kā es politikā esmu nu jau gandrīz 10 gadus, man ir daži vienkārši jautājumi.

Ja patiešām ir vēlme novērst latviešu jauniešu diskrimināciju darba tirgū, tad kāpēc šie politiķi, kas šodien to raksta, iepriekšējos deviņus gadus ir bremzējuši un nav atbalstījuši tos ierosinājumus, kurus iesniedza Nacionālā apvienība (un arī es pats personīgi), lai risinātu šos jautājumus? Deviņus gadus mēs zvanījām trauksmes zvanu, ka tā tiešām ir ļoti nopietna problēma. Un pēdējais bija pirms gada iesniegtais mūsu rosinājums veikt Darba likumā attiecīgu grozījumu, bet arī to noraidīja. Anotācijā bija gandrīz tieši tas pats viss rakstīts: latviešu jauniešus diskriminē, viņiem nepamatoti pieprasa krievu valodu. Bet – to noraidīja.

Neliels iespēju logs pavērās īsi pirms vēlēšanām, kad tomēr pieņēma izskatīšanai šo mūsu likumprojektu, bet vēlēšanas beidzās, un tas viss palika... kā parasti – nekādas virzības tam komisijā nav, un uz priekšu tā lieta nevirzās. Un ir jautājums – kāpēc, ja tik liela ir tā vēlme šo problēmu risināt?

Tas pats attiecas arī uz uzstādījumu par latvisku Latviju. Kā jau es teicu, es to atbalstu pilnībā. Bet, ja es skatos deklarācijā un mēģinu atrast, kas tad īsti tiek piedāvāts, ko mēs darīsim, lai sasniegtu šo mērķi, tad es faktiski redzu tikai vienu galveno uzstādījumu, proti (citēju): “Atbalstīsim latviešu valodas apguvi kā vienotas sabiedrības pamatu [..]. Nodrošināsim vienotu sistēmu, kas piedāvā iespējas apgūt latviešu valodu katram pieaugušajam.” Īsāk sakot, tātad piedāvāsim kursus, vēl kursus, vēl papildu kursus. Trīsdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas mēs vēl arvien runājam par kursiem. Vai tad tiešām nav vēl skaidrs, ka ne jau kursu trūkums ir problēmas pamatā? Problēmas pamatā ir krievu valodas pašpietiekamība, un vajadzētu mēģināt to mazināt un novērst.

Es tiešām nekad neesmu sapratis tos politiķus, kas no rīta stāsta, ka viņi atbalsta latvisku Latviju, bet vakarā sabiedriskajā televīzijā runā krievu valodā. Kāda tur ir tā jēga? Lai krievi, kas jau tā dzīvo diezgan kompakti un maz dzird latviešu valodu, to pilnīgi nedzirdētu, arī ieslēguši vakara ziņas?

Tā ka papildus šiem deklaratīvajiem uzstādījumiem, kurus es minēju... Es neredzu, ko tad tiešām valdība darīs, lai šo problēmu risinātu, lai mazinātu krievu valodas pašpietiekamību Latvijā.

Tieši otrādi! Gan no deklarācijas daļēji, kā var saprast, tas izriet, gan arī no šodien dzirdētā. Klausoties, ko šodien stāsta potenciālā kultūras ministre, man liekas, ka būs tieši otrādi – būs mēģinājumi krievu valodas lomu vairot, atkal pumpējot iekšā naudu krievu medijos šeit, Latvijā, un tad naivi cerot, ka mēs tādā veidā cīnāmies ar propagandu. To, cik “veiksmīgi” mēs šādā veidā cīnāmies ar propagandu, redz katrs. Katrs var redzēt, kādi ir vēlēšanu rezultāti, kā šeit, Latvijā, balso gan Krievijas pilsoņi, gan Latvijas pilsoņi – krievi. Un tas viss – pastāvot situācijai, kad mums šeit 25 gadus vietējie mediji raida krieviski. Un, neskatoties uz to, rezultāti ir tādi, kādi tie ir.

Dažus vārdus par drošību un aizsardzību. Deklarācijā ir solīts uzbūvēt žogu uz robežas ar Baltkrieviju šogad, tātad – 2023. gadā. Par to rūpēsies Iekšlietu ministrija Kozlovska kunga vadībā. Es atgādināšu, ka žogu būvē jau kopš 2018. gada. Un toreizējais iekšlietu ministrs (arī toreiz – Kozlovska kungs) 2017. gadā pauda, ka austrumu robežas stiprināšana ir Iekšlietu ministrijas prioritāte numur viens un ka žogs uz robežas ar Baltkrieviju tikšot pabeigts 2020. gadā. Tātad – pirms trīs gadiem... Nu mēs zinām, kāda ir tā situācija pašreiz. Es saprotu, ir dažādi, arī objektīvi, iemesli bijuši, bet...

Tas, ko es varu teikt, – es no sirds... tiešām vēlu, bez ironijas vēlu, lai reiz šis process beigtos; lai beidzot mums būtu nostiprināta austrumu robeža; lai mums tas žogs gan uz robežas ar Baltkrieviju, gan uz robežas ar Krieviju tiešām būtu, jo tas ir tiešām eksistenciāli svarīgi mūsu drošībai.

Un es neredzu, ka... nekas neliecina, ka apdraudējums un provokāciju riski samazinātos. Sevišķi – Latgalē, pierobežas rajonos, kuri acīmredzot tuvākajā laikā būs Krievijas un Baltkrievijas hibrīdkara mērķis.

Es ļoti ceru, ka nākamais aizsardzības ministrs turpinās iepriekšējā – aizsardzības ministres Mūrnieces – spertos soļus pierobežas rajonu aizsardzības stiprināšanā un pilnībā izpratīs, ka potenciālā Krievijas agresija, visticamāk, nebūs tāds frontāls, konvencionāls uzbrukums. Acīmredzot sagaidāmas arī hibrīdoperācijas ar vietējās piektās kolonnas iesaisti. Faktiski – pēc Krimas scenārija. Es atgādināšu, ka jau 1991. gadā šādu scenāriju mēģināja realizēt Daugavpilī. Tie, kas tajā laikā bija saprātīgā vecumā, es domāju, atceras vārdu savienojumu “Daugavpils iniciatīva”, tāpēc ka jau toreiz Daugavpils vadība mēģināja leģitimizēt un ieviest dzīvē šo krievvalodīgo reģionu atdalīšanos no Latvijas.

Es ļoti ceru, ka tie, kuri jaunajā valdībā būs atbildīgi par valsts drošību un aizsardzību, saprot šos riskus un nepieļaus nekādus kompromisus ar tiem spēkiem, kas vēlas graut Latvijas teritoriālo integritāti un neatkarību.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Mārcim Jencītim.

M. Jencītis (LPV).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi! Klātesošie! Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam. Es to saucu par pagaidu valdību.

Es absolūti nevaru piekrist arī tam, ko teica jaunās valdības veidotāji, – ka jānoliek malā ideoloģiskie jautājumi. Tas taču noteikti nav nevienam noslēpums, ka tieši ideoloģiskie jautājumi, tādi kā Stambulas konvencija, arī ir šīs valdības rokādes pamatā.

Absolūti nepiekrītu Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vadītāja teiktajam, ka vispirms ir ekonomika un pēc tam ir vērtības. Kas tad rada ekonomiku, ja ne vērtībās balstīti valsts pilsoņi, motivēti patrioti, kas veido ekonomiku? Tāpēc ir svarīgi saprast – īpaši jau zemniekiem –, no kurienes ir piens. Tāpēc šis ideoloģiskais jautājums ir pamatu pamatā.

Un vēl. Kāpjot pa kāpnēm pirms šīs plenārsēdes sākuma, kā parasti, ar kādu deputātu tu pārmij kādu vārdu, un tas bija deputāts no partijas, kas vairs nebūs pozīcijā, bet šodien... šobrīd vēl ir, un viņš teica... Es paslavēju: “Malači, jūs par vērtībām, turieties!” Bet viņš man atbildēja, ka svarīgi jau būt pie varas un tad to visu pārējo var realizēt. Tas nozīmē, ka daļai... vai lielai daļai – arī deputātiem – nav svarīgi vai nav saprotami jēdzieni, kas ir vara un kas ir vērtības.

Draugi, vara nav vērtība, bet tautas uzticēts instruments, lai realizētu vērtībās balstītu politiku jeb lai iestātos par tautas gribu, lai pārstāvētu tautu, lai kalpotu tautai. Tāpēc uzticības balsojums par šādu “pagaidu” valdību man liekas absolūti neloģisks, un šo situāciju jeb politisko teātri... kā šeit kāds deputāts jau minēja – drāma un komēdija... nu tad es papildināšu: šī situācija precīzi atbilst 1972. gadā uzņemtajai kino klasikai – filmai “Ceplis”, kurā cilvēks, ko attēlo mūsu slavenais aktieris Eduards Pāvuls, ir biznesmenis, uzņēmējs Edgars Ceplis, kurš nodibina akciju sabiedrību, lai no Latvijas māla ražotu ķieģeļus. Visi gaida lielo peļņu, bet, kamēr viņš ir aizrāvies ar savu sekretāri... tajā pašā laikā no ekspertiem pienāk atzinums, ka māls, no kura ražo šos ķieģeļus un uz kuru visi – visas šīs frakcijas un visi šie akciju sabiedrības biedri – lika cerības, nav derīgs. Tas nozīmē – bankrots. Bet, kamēr neviens to vēl nezināja, Ceplis veiksmīgi tika vaļā no sava uzņēmuma, pārdeva to savam konkurentam Edmundam Sausajam.

Šodien situācija ir ļoti līdzīga, jo tieši Jauno VIENOTĪBU var pielīdzināt Cepļa kungam (tas savā ziņā ir kompliments Jaunajai VIENOTĪBAI), bet abas “kabatas” partijas (diemžēl tas nav kompliments) var pielīdzināt Edmundam Sausā kungam – jums tiek pārdots tas, kas ir tikai pagaidu, kas nav balstīts vērtībās... Un es nesaskatu, ka šāda valdība ilgstoši var turēties kopā.

Un pats svarīgākais – par Cepļa kungu. Visi zina šo klasiku, kas ir kļuvusi par leģendu. Filmas noslēgumā valsts svētkos, svētku parādē, Ceplis saka leģendāros vārdus: “Es biju varens...” Blakus stāvošā sieviete saka: “Un būsi...” Un viņš atkārto: “... un būšu varens.” “Es biju varens, un es būšu varens.” Šodien mediju virsrakstos parādās aizejošā, nu, ne jau tālu aizejošā, Ministru kabineta vadītāja, iepriekšējā jeb aizejošā Krišjāņa Kariņa vārdi: “Mēs kļūstam stiprāki un turīgāki.” Identiski vārdi šīs filmas varonim. Un par ko tad ir runa? Vai tiešām Latvijas tauta kļūst turīgāka? Vai Latvijas tauta kļūst stiprāka, vai Jaunā VIENOTĪBA kļūst varenāka un stiprāka?

Ziniet, man ir vieglāk nekā jums, lielākajai daļai šeit strādājošajiem cilvēkiem. Es saku – ne visiem, bet lielai daļai... vai daļai – varbūt tā būtu pareizāk teikt. Kāpēc? Jo man ir pieturas punkti, pie kuriem es pieturos. Bībele saka, ka šaurs ir ceļš, kurš ved uz dzīvību, un plats ir ceļš, kurš ved pazušanā. Tas nozīmē, ka ir lēmumi, kuri ir balstīti vērtībās. Tos dotajā brīdī, iespējams, ir grūtāk... izdarīt, bet ilgtermiņā tu saglabā savu dvēseli, un ilgtermiņā tie tomēr izrādās efektīvāki un pareizāki. Bet tie lēmumi, kas ir pieņemti, lai noturētos pie varas, nevis uz vērtībām balstīti lēmumi, – tie īstermiņā ir vieglāki, bet ilgtermiņā tomēr tie neizbēgami nes pretēju rezultātu.

Tāpēc es droši varu teikt: man ir vērtības – tās vērtības, kas ir atklātas Bībelē, tās vērtības, aiz kurām stāv tie simts tūkstoši cilvēku, kuri ir par LATVIJU PIRMAJĀ VIETĀ, stāv aiz mums un atbalsta mūs, tās vērtības, kas ir atzīmētas arī Latvijas Satversmē, un vērtības, kuras ir arī manis pārstāvētās partijas preambulā, – tās ir kristīgās vērtības. Un, ja kādam varbūt nepatīk lietot vārdu “kristīgais”, varbūt viņš ir pie kādas citas reliģijas piederošs vai kā citādi, vai ateists, tad jebkurā gadījumā šīs vērtības ir gadsimtiem un gadu tūkstošiem pārbaudītas un precīzi darbojas. Un ko dod, ja cilvēks iemanto visu pasauli, bet pazaudē savu dvēseli?

Tātad – “pret” uzticības izteikšanu jaunajam Ministru kabinetam.

Paldies par uzmanību, un paldies par “Dievs, svētī Latviju!”, ko minēja jaunā ministru prezidente, kas, visticamāk, tiks ievēlēta. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Jānim Dombravam.

J. Dombrava (NA).

Sākot jaunu nodaļu Latvijas politikas dzīvē, ir pienākums izteikt bažas attiecībā uz jauno valdību, kuras veidošana ir izraisījusi daudzus jautājumus, nevis kā opozīcijas partijai, bet kā balsij, kura pauž Latvijas iedzīvotāju daļas viedokli, kuriem ir būtiska Latvija kā nacionāla valsts.

Pirmkārt, uzskatām, ka šī valdība varētu būt nepietiekami konsekventa attiecībā uz Latvijas nacionālo identitāti un tradicionālajām vērtībām. Ir būtiski, lai valdība ievēro un aizsargā tos principus, kas ir svarīgi Latvijas sabiedrībai, nodrošina to, ka tradicionālās ģimenes vērtības tiek novērtētas, ka tiek novērtētas ģimenes ar bērniem kā pamats mūsu tautas pastāvēšanai.

Otrkārt, apšaubāma ir valdības spēja efektīvi risināt ekonomiskās izaugsmes jautājumus un nodrošināt ilgtspējīgu attīstību. Ir būtiski, lai ekonomiskā politika veicinātu uzņēmējdarbību, radītu darba vietas, lai tiktu aizsargāti vietējie uzņēmumi, nevis lobēts ārvalstu kapitāls.

Treškārt, ir bažas par valdības izpratni par valsts drošību un ārpolitiku. Ir svarīgi nodrošināt Latvijas drošību un valsts starptautisko reputāciju. Te ir nopietnas problēmas.

Jaunās valdības izveidi aizēno tirgošanās ar ietekmi pirms Valsts prezidenta vēlēšanām. Jaunajai VIENOTĪBAI tuvu stāvoši cilvēki pēc prezidenta vēlēšanām pauda sajūsmu par rezultātu, ka ir izdevies apspēlēt citus politiskos spēkus. Šie cilvēki neapzinājās, par kādu cenu tas ir noticis. Jebkura valdības partija varēja panākt sev vēlamu rezultātu prezidenta vēlēšanās, ja pretī būtu solīta konkrētu jautājumu risināšana un dalība valdībā opozīcijas partijām. Nacionālā apvienība to nedarīja. Jaunās VIENOTĪBAS vadība to izdarīja. Tika šķērsotas sarkanās robežas, kuras pati bija vilkusi, kuras bija solījusi saviem vēlētājiem. Ja Zaļo un Zemnieku savienībai būtu par diviem deputātu mandātiem mazāk, tad, ļoti iespējams, uz Ārlietu ministriju būtu aicināta arī LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ un arī viņiem tiktu solīti amati. Sarunas notika ne tikai ar Aivaru Lembergu, bet arī ar Aināru Šleseru.

Uzreiz pēc darījuma izpildes no ZZS un PROGRESĪVO puses Jaunā VIENOTĪBA sāka pildīt savu darījuma pusi. Uzreiz bija grūti pamatot, kāpēc valdībā ir jāiesaista šīs divas partijas, tāpēc tika uzsāktas politiskās spēles ar valsti daudzu mēnešu garumā, sākotnēji mēģinot panākt partneru – APVIENOTĀ SARAKSTA un Nacionālās apvienības – piekāpšanos, virzot nepieņemamas iniciatīvas, pēc tam mēģinot pārliecināt APVIENOTO SARAKSTU, Nacionālo apvienību un atsevišķus deputātus ar dažādiem solījumiem, lai piekrīt paplašinātai koalīcijai. Augusta sākumā Jaunās VIENOTĪBAS vadība bija nonākusi strupceļā – vai nu Krišjānim Kariņam būtu jāgāž pašam sava valdība, atsedzot 10. maija vienošanos, vai jāmēģa novilcināt laiks, pieprasot APVIENOTAJAM SARAKSTAM un Nacionālajai apvienībai piekāpšanos ideoloģiskos jautājumos, mēģinot panākt šķelšanos partijās.

Atgādināšu, ka šis arī bija brīdis, kad premjerministrs nāca ar prasību Nacionālajai apvienībai atcelt prasības Krievijas pilsoņiem. Nodevība pret saviem vēlētājiem, kuri balsoja par Jauno VIENOTĪBU kā alternatīvu Nacionālajai apvienībai, nekrietna attieksme pret Jaunās VIENOTĪBAS biedriem un daudziem deputātiem, kuri nezināja, ka šī ir Jaunās VIENOTĪBAS vadības iniciatīva, kura ir saistīta ar jauno valdību. Premjerministrs saprata, ka nav variantu, ilgāk novilcināt neizdosies, ir jārīkojas, tāpēc gāza pats savu valdību – valdību, kuru bija slavējis, valdību, kura, objektīvi vērtējot, pusgada laikā drošības stiprināšanā bija izdarījusi ļoti daudz, daudz vairāk nekā iepriekšējās visas valdības.

Esmu to paudis un paudīšu arī šajās debatēs, ka personīgi es uzskatu, ka Krišjānis Kariņš, iespējams, ir bijis spējīgākais premjerministrs pēdējo 10 gadu laikā. Kā valdības vadītājs viņš spēja vienlīdz labi uzrunāt starptautiskos partnerus un seniorus Latvijā. Ar valdības darbiem veicās dažādi, bet bija izdevies veikt virkni darbu, kuri stiprināja valsts drošību. Problēma radās brīdī, kad premjerministrs valsts intereses nostādīja zemāk par partijas interesēm un savām personīgajām ambīcijām.

Jaunās VIENOTĪBAS vadības nodevību pret vēlētājiem, veidojot mazāku, kreisu, Krievijai daudz simpātiskāku valdību, mēģinās kompensēt, paņemot, cik daudz vien amatu iespējams, lai panāktu frakcijas disciplīnu. Bet vai amatos nonāk šajā ģeopolitiskajā situācijā principiālākie, valstiski domājošākie, spējīgākie kandidāti? Iekšlietu ministrijā atgriezīsies ministrs, kurš savulaik aizsargāja termiņuzturēšanās atļauju tirgošanu Krievijas Federācijai... atvainojos, Krievijas Federācijas pilsoņiem, gadiem nespēja sakārtot robežu un Valsts policiju, kurš ļāva ārdīties Kremļa patriotiem, iebilda pret to, ka padomju simbolika tiktu aizliegta ar likumu.

Iekšējās drošības jomā bija panākta principiāla un valstiska pozīcija, ieviesta cīņa pret Krievijas ietekmi. Ir liela iespēja, ka iekritīsim atpakaļ nelāgā pagātnē, kur Iekšlietu ministrijas bezprincipialitāte ļaus ārdīties Kremļa patriotiem. Kādus signālus mēs sūtīsim Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, ja to vadībā būs ministrs, kurš Krievijas publikai ir sūtījis signālus, ka Latvijas teritoriālā integritāte ir diskutējama?

Es tiešām aicinu valstiski domājošos deputātus no Zaļo un Zemnieku savienības un JAUNĀS VIENOTĪBAS ņemt vērā, ka vakardien, kad frakcija “Stabilitātei!” gavilēja par panākto uzvaru Krievijas pilsoņu jautājumā, tā bija nodevība pret jūsu vēlētājiem. Šodien arī būs maza nodevība pret tiem vēlētājiem, kuri vēlas redzēt spēcīgu nacionālu valdību. Arī turpmāk būs mazas un lielas nodevības pret Latviju kā nacionālu valsti, nodevības pret jūsu vēlētājiem.

Tieši tāpēc aicinām visus patriotiskos deputātus noraidīt šo bezprincipiālo, kreisi lienošo valdību, kā debatēs jau izskanēja no jūsu topošajiem valdības partneriem. Latvijai ir nepieciešama valdība, kas atbilst Latvijas tautas gribai un labumam. Latvijai ir nepieciešama valdība, kas spēj nodrošināt Latvijas ekonomisko izaugsmi un sociālo labklājību. Latvijai ir nepieciešama valdība, kas aizstāv Latvijas nacionālo suverenitāti un identitāti. Aizdomājieties par to.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātei Lindai Matisonei.

L. Matisone (AS).

Labdien, godātie kolēģi! Nevienam nav noslēpums, ka ekonomika Latvijā stagnē, uzņēmējus smacē nesamērīgi augstais nodokļu slogs, biznesu slāpē pārspīlētā birokrātija un nesamērīgās ierēdņu prasības. Tikmēr Saeimā bizness plaukst un zeļ. Šeit darījumi notiek, pie tam ar lielu vērienu un uz ļoti augstām likmēm. Mēs redzam prezidenta Edgara Rinkēviča ievēlēšanas darījuma cenu – jauno, dinamisko valdību. Bet tīri cilvēcīgi Jauno VIENOTĪBU var jau saprast – parāds nav brālis, tas ir jāatdod.

Mēs redzam darījuma cenu, kuru gatava maksāt Zaļo un Zemnieku savienība, kas nodod savus konservatīvos vēlētājus un tiem dotos priekšvēlēšanu solījumus.

Laikam visgrūtāk ko pārmest šī darījuma sakarā man būtu PROGRESĪVAJIEM, jo liberālisms, kuru viņi tik ļoti aizstāv, jau pats par sevi māca akli pieņemt otru tieši tādu, kāds tas ir, arī tos, kas saistīti ar korupciju, un pat tos, kas saistīti ar smagos noziegumos apsūdzētām personām, kā sacīt... progresīvi, iekļaujoši, iekļaujot pat pašu Aivaru Lembergu.

Kad tika ievēlēta 14. Saeima un pirmie mēģinājumi pieņemt civilās savienības likumu un Stambulas konvenciju izgāzās ar pārliecinošu balsu vairākumu, liela daļa sabiedrības atviegloti uzelpoja, jo bija pārliecināta, ka vismaz turpmākos četrus gadus konservatīvās vērtības Latvijā ir drošībā. Diemžēl šī jaunā koalīcija parāda, ka lielai daļai Saeimas deputātu ir sava cena un ka visu var pirkt un pārdot, bet, ziniet, ne visu var nopirkt par naudu un vispirms jau savu vēlētāju uzticību, un galu galā – savu sirdsapziņu.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātei Aivai Vīksnai.

A. Vīksna (AS).

Augsti godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Cienījamās ministres! Redz, kā dzīvē ir, – tad, kad sākam runāt par ekonomiku, rindas pašķīst. Jautājums – cik daudz mēs šeit vispār vēlamies un gribam dzirdēt par ekonomiku. Tāpēc mana runa būs pragmatiska, loģiska, reāla.

Šajās dienās mēs par daudz ko gari runājam – par jauno valdību, kas ar krietni mazāku deputātu atbalstu Saeimā būšot rīcībspējīgāka, dinamiskāka un vēl, nezinu, ar kaut ko labāka nekā iepriekšējā, par Stambulas konvenciju un citām lietām, kas šķiet labi piemērotas, lai izvairītos no sarunas par galveno, proti, kā veicināt Latvijas ekonomisko izaugsmi, kas būtībā ir vienīgais iespējamais veids, kā uzlabot Latvijas iedzīvotāju labklājību.

Protams, ir traģiski, ka 21. gadsimtā Latvijas sievietes turpina ciest no vardarbības, pazemojumiem vai necieņas, taču vai apdrukāti papīri, lozungu piesātinātas runas viņām ko līdzēs? Es kā sieviete teikšu: ir daudz efektīvāka metode – dodiet sievietei iespēju nopelnīt, iegūt labu izglītību un ekonomisko patstāvību, un viņa pati atradīs veidu, kā aiziet un atbrīvoties no varmākas, jo tieši neskaidrās nākotnes perspektīvas, elementāra iespēja izdzīvot bieži ir galvenā motivācija, lai turpinātu palikt cilvēciski nepanesamā situācijā. Sāksim domāt par cēloņiem, nevis cīnīsimies ar sekām!

Tāpēc es domāju, ka saturiski gan caur tiem steidzami veicamajiem darbiem, ko jaunā koalīcija apņēmusies veikt, gan caur to, kas teikts topošās valdības deklarācijā, kaut kas ir tapis ačgārni. Prioritātes ir sajaukušās, dažviet pat apgriezušās kājām gaisā, trūkst reāli definētu mērķu. Ko tad jaunā valdība grib sasniegt? Jau manai vecmammai, kura bija lauksaimniece, izcila slaucēja, bija skaidrs: ja ganāmpulkā ir palikušas 50 gotiņas iepriekšējo 70 vietā, tad, lai saglabātu iepriekšējo izslaukuma apjomu, ir jāiegādājas tik daudz jaunu bullīšu, tik daudz jaunu telīšu.

Izskatās, ka jaunajai valdībai ir bailes no konkrētiem soļiem un konkrētiem skaitļiem pilnīgi visās jomās, bet jo īpaši tajā, kurā es esmu profesionāle, un tā ir ekonomika. Un man ir vairāki jautājumi, uz kuriem es neatrodu atbildes nedz jaunās valdības veidotāju retorikā, nedz valdības deklarācijā.

Pirmkārt. Vai Latvijai ir vajadzīgs mazais un vidējais bizness, un vai mums šeit vispār ir zināms fakts, ka tieši tas veido ap 98 procentiem no kopējā Latvijas uzņēmumu skaita, 70 – no pievienotās vērtības... un nodarbina ap 80 procentiem Latvijas strādājošo? Taču no jauna un no jauna neatstāj sajūta, ka kaut kādā būtiskā aizkulišu lēmumu pieņemšanas līmenī atkal notiek atgriešanās pie pirmajā Krišjāņa Kariņa valdībā teiktā, valdošās pārliecības, ka svarīgi ir tikai lielie eksportētāji un augsto tehnoloģiju nozare, jāpalīdz tikai tiem. Un varbūt tieši tāpēc mēs valdības deklarācijā neieraugām ne vārda par atbalstu mazajam un vidējam biznesam, lai gan, godīgi sakot, tur gandrīz netiek runāts par atbalstu biznesam vispār.

Otrkārt. Kā risināt finanšu pieejamības problēmu biznesa attīstībai? Kā ārkārtīgi sarežģītajos ekonomiskajos un ģeopolitiskajos apstākļos mums nosargāt jau pastāvošos Latvijas uzņēmumus, panākt to paplašināšanos un – pats svarīgākais – jaunu uzņēmumu veidošanos, ja komercbanku kreditēšana Latvijā, maigi sakot, normāli nestrādā, bet valdība nespēj izšķirties par nopietnu iestāšanos tirgū?

Treškārt. Kur palikusi ideja par mazajiem un jaunajiem uzņēmumiem labvēlīgu nodokļu reformu, režīmu? Gan Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā, gan arī Finanšu ministrijas nodokļu darba grupā mēs par to uzsākām konstruktīvu diskusiju. Iezīmējās labas idejas. Bet, vismaz paraugoties uz valdības deklarāciju, šķiet, ka tas viss ir aizmirsts. Ir tāds iespaids, ka jaunā valdība visu grasās sākt kā no baltas lapas, pat līdz galam neizprotot, ko īsti grib sasniegt. Kur ir pēctecība? Par to sociālie partneri runā gadu gadiem sausām mutēm – ir jābūt pēctecībai.

Es no savas puses apsolu: kā Saeimas deputāte turpināšu atgriezties un vēlreiz atgriezties pie šī jautājuma par saprātīgu, neiznīcinošu nodokļu režīmu mazajam biznesam. Un plašāk raugoties – kā kopumā palīdzēt attīstīties Latvijas biznesam un jo īpaši reģionos, jo kas gan cits ir Latvijas pastāvēšanas pamats. Ja nebūs uzņēmēju, nebūs valsts budžeta, nebūs izglītības, veselības, nebūs aizsardzības spēju. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka valdība neko jau nerada, tā tikai pārdala nodokļu maksātāju naudu, ko jaunās valdības veidotāji savā dažbrīd egocentriskajā retorikā, šķiet, piemirsuši.

Kolēģi, situācija Latvijas ekonomikā ne tuvu nav spīdoša, es pat teiktu – ir dramatiska. Apstrādes rūpniecība kā Latvijas ekonomikas motors stājas. Eksports stājas, kritums ir vērojams gandrīz visās nozarēs. Vai par to nebeidzamajās diskusijās par jaunās valdības mērķiem ir minēts kaut vārds? Nevajag! Lai paši tiek galā, gan jau izķepurosies. Galvenais, ka lozungos viss ir kārtībā.

Kā teikts jaunās valdības deklarācijā: “Mēs esam apvienojušies [..] sabiedrības kopīgai izaugsmei, labklājībai šodienas un nākamajām paaudzēm.” Brīnišķīgi! Trūkst tikai aplausu. Brīžiem šķiet, ka jaunās valdības deklarāciju ir sarakstījis mākslīgais intelekts. Un tagad uz kopējā fona, kur skaidrs, ka Latvijas ekonomiskā atpalicība pat no tuvākajiem kaimiņiem aizvien padziļinās, pavisam dīvaina šķiet vēl kāda nianse.

Ja runājam par ekonomiskajiem jautājumiem. Viena lieta jaunās valdības deklarācijā ir ierakstīta nepārprotami – jauns privatizācijas posms, šoreiz ķeroties pie stratēģiski vissvarīgākajiem Latvijas valsts uzņēmumiem. Citēšu jaunās valdības deklarāciju: “Lai attālinātu valsts kapitālsabiedrības no politiskās ietekmes un piesaistītu investīcijām nepieciešamo kapitālu, mazākuma daļu no tirgus orientētām publiskām kapitālsabiedrībām kotēsim biržā.” Šajā jautājumā atšķirībā no citiem jaunā valdība patiesi nolēmusi virzīties uz priekšu. Un es uzsveru – šeit ir runa par visas tautas, nevis koalīcijas īpašumu.

Protestu jau ir paudusi Latvijas Kokrūpniecības federācija, ka arguments par nepieciešamību piesaistīt investīcijām nepieciešamo kapitālu, piemēram, “Latvijas valsts mežiem”, neiztur kritiku, jo par šādu investīciju piesaisti tiek maksāts ar valsts ietekmes samazināšanos. “Visiem ir skaidrs, ka privāta akcionāra galvenā interese būs peļņas maksimizēšana, nedomājot par valsts vidēja un ilgāka termiņa interesēm,” situāciju precīzi raksturo Latvijas kokrūpnieki.

Bet es ierosinu – varbūt ideju par valsts kapitālsabiedrību kotēšanu biržā mēs varētu sākt ar tam jau sen gatavoto aviokompāniju airBaltic, un tad palūkotos, kā sanāk, iegūt zināmu ekspertīzi, sapratni, kā šis process notiek, kā tajā panākt maksimālu labumu Latvijas valstij un tās iedzīvotājiem, un tad izvērtēt, varbūt līdzīgu pieeju mēs varam izmantot arī citos gadījumos. Taču nekāda strauja masveida privatizācija nav pieļaujama. Tā ir absurda!

Kolēģi, šī jaunā valdība, kas ir kā salipināta kaut kur aizkulisēs, nebauda sabiedrības uzticību, to mēs redzam šobrīd sabiedriskās domas aptaujās. Mana vecmamma savulaik iemācīja trīs būtiskas vērtības – atklātību, godīgumu un taisnīgumu. Šajā gadījumā jau no paša sākuma kaut kas izpaliek.

Bet vienlaikus es esmu optimiste. Mēs kā Saeima kopumā varam rast iespēju, kā atjaunot sabiedrības uzticību. Taču koncentrēties ne uz valsts (kā definēts jaunās valdības deklarācijā), bet Latvijas tautas labklājības pieaugumu, jo valsts šajā kontekstā labākajā gadījumā ir saprotama kā politiķu un ierēdņu korpuss.

Es vēlu visiem mums, lai mums izdodas, vēlu veiksmi jaunajai valdībai! Un pats svarīgākais – atcerēsimies: nodokļu maksātāji ir tie, kas nodrošina arī mums šeit darba vietas, un tas ir Latvijas mugurkauls. (Aplausi.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja biedre
Zanda Kalniņa-Lukaševica.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Ģirtam Lapiņam.

Ģ. Lapiņš (NA).

Priekšsēdētāja biedres kundze! Godātie kolēģi un kolēģes! Mazliet par bezprincipu koalīciju. Mani kolēģi runā un runās par valdības deklarāciju. Es pakavēšos pie personālijām.

Lemberga klātbūtni Evikas Siliņas valdībā jau daudzi minēja. Neatkārtošos. Pieņemu, ka Lemberga kungs kaut kur te smaida un māj ar roku Evikai Siliņai. Bet lai jau Evikai izdodas tikt galā ar Lembergu. Pakavēšos pie citiem.

Amatu sadalījums gan veidojās apbrīnojami. Evika Siliņa intervijā stāstīja (citēšu): “ZZS kopā ar spīkeru pienākas piecas amata vietas. Kaut kā mums viņas jāsadala. Ņemot vērā arī to, ka viņiem nevar uzticēt... un vienošanās tāda ir, ka viņi nepretendēs uz nevienu no drošības jomām, kas ir gan ārlietas, gan aizsardzība, gan iekšlietas, gan tieslietas.” Tā – Siliņa. Kaut kā jāsadala. Tad kā tas tika dalīts?

Jaunās, it kā dinamiskās koalīcijas darbs sākas ar to, ka Jaunā VIENOTĪBA pazemo ZZS, bet, nu labi, lai ar to tiek galā ZZS, vai viņi jūtas komfortabli valdībā, kur viņus pazemo un definē kā draudu Latvijai. Tad jautājums – kā Jaunā VIENOTĪBA nosargās Latvijas drošību, ja ZZS piešķirtais Saeimas priekšsēdētājs ir Nacionālās drošības padomes pilntiesīgs loceklis?

Bet tagad pie personālijām, minēšu piecas.

Kaspars Melnis, klimata un enerģētikas ministrs. Tas, protams, ir mazliet ironiski, ka Kaspars Melnis 2022. gada decembrī lepni ziņoja, ka balsos pret Klimata un enerģētikas ministrijas izveidi un ka tā ir valsts budžeta līdzekļu izšķērdēšana, un tā viņš arī darīja, un viņš māj ar galvu. Tomēr tagad, nepilnus 10 mēnešus vēlāk, kad Kasparam Melnim tiek piedāvāts kļūt par ministrijas vadītāju, tad ministrijai nav ne vainas. Tomēr būtiskais ir kas cits.

Pret viņa kandidatūru kategoriski iebilst Latvijas dabas aizsardzības organizācijas – nodibinājums “Latvijas Dabas fonds”, biedrība “Zaļā brīvība”, nodibinājums “Pasaules Dabas fonds”, Latvijas Ornitoloģijas biedrība, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija un citi. Organizācijas norāda: no trim koalīcijas partneriem ZZS ir viszemākā izpratne un kompetence par vides, klimata un dabas aizsardzības jautājumiem, tāpat organizācijas uzsver, ka Meļņa kļūšana par vadītāju ministrijā, kuras tiešais uzdevums ir īstenot tā dēvēto Eiropas zaļo kursu, ir kliedzošs un nebijis precedents, kas apdraud Latvijas vides, dabas un klimata situāciju, tai skaitā Latvijas iedzīvotāju iespējas pielāgoties klimata pārmaiņu sekām. Saprotu, ka Eviku Siliņu un ZZS neinteresē, ko domā nozares organizācijas.

Kaspars Briškens, satiksmes ministrs. Kaspars Briškens no 2012. līdz 2020. gadam bija airBaltic padomes priekšsēdētāja vietnieks. Pieminēšu dažas epizodes. 2013. gadā Briškens kā Satiksmes ministrijas pārstāvis tika atsaukts no padomes, jo nepienācīgā līmenī kontrolēja uzņēmuma darbību, kas rezultējās tādas airBaltic reklāmas kampaņas izstrādē, kurā popularizēja padomju armijas svētku dienu 23. februārī, uz šī pamata samazinot biļešu cenas.

2015. gadā valdība atzina, ka Briškens nespēja adekvāti kontrolēt airBaltic valdes darbību, jo padome lobēja valdes intereses, tādējādi panākot simtu miljonu eiro ieguldījumus no valsts budžeta. To apliecināja kopīgi ģimeniski ārzemju izbraucieni ar uzņēmuma valdes locekļiem. Tā vietā, lai sniegtu kādu skaidrojumu un mazinātu korupcijas ēnu, Briškens neatbildēja žurnālistiem ne uz zvaniem, ne īsziņām.

2016. gadā tika atklāts, ka uzņēmuma padome pieļāva aviokompānijas iegādātās “Bombardier” lidmašīnas nomāt, pārmaksājot 20–30 procentus, ar apšaubāmu līgumu un starpnieku firmu palīdzību.

Tomēr lielākais skandāls bija 2015. gadā. Padomes apstiprinātais uzņēmuma plāns piesaistīt ar Krievijas varas struktūrām saistītu investoru un Krievijā bāzēta militārās rūpniecības uzņēmuma ražotās lidmašīnas “Sukhoi”. Tikai valdības iejaukšanās apturēja šo procesu. Saprotu, ka Eviku Siliņu un PROGRESĪVOS neinteresē reputācijas riski.

Andris Sprūds, aizsardzības ministrs. Es pieņemu, ka Sprūds ir labs ārlietu eksperts vai vienkārši speciālists, bet – vai aizsardzības ministrs? Nē! Valsts drošība tiek nodota tāda cilvēka rokās, kuram ir ļoti interesanti uzskati, ko viņš aktīvi izplata Krievijas valsts valodā.

Minēšu trīs epizodes, kas soctīklos bija ļoti plaši... un uz kurām ne visām Sprūda kungs ir reaģējis. Tad jau paši izvērtējiet. Atbildot uz žurnālistu jautājumu, Sprūds saka: “Kaut kādā mērā es atkal piekritīšu Putinam, kad viņš teica, ka Krievija – tas ir liktenis, bet Ukraina – tas ir projekts. Ukraina vienmēr politiskajai elitei ir bijis projekts.” 2014. gadā pēc Krimas okupācijas Sprūds uzstājas pret NATO bāzēm Latvijā, ka tā ir tikai tracināšana. Un trešā epizode. Žurnālists jautā: “Kā jūs nosauktu tos, kas cīnītos par Latgales autonomiju vai neatkarību?” Sprūds atbild: “Atkarīgs no situācijas, kā notiek pats process. Ja process norit konstitucionāli, miermīlīgi un demokrātiski, tad uzskatu, ka ir pamats sarunai.”

Sprūda kungs, jūs jau arī komentējāt... vai tajā jūsu lielajā izvērstajā skaidrojumā par šo netika minēts – par Latgales neatkarības centieniem... kas tika uzdots... un jūsu viedokli. Izstāstiet varbūt, ko jūs domājat par to. Un, nē, tas nav izrauts no konteksta. Tie tiešām ir Sprūda uzskati. Bet saprotu, ka Eviku Siliņu un PROGRESĪVOS neinteresē drošības riski.

Ceturtais. Valdības lielākais apmāns – ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Cilvēki pilsētā jau pusgadu runā, ka Krišjānis Kariņš negrib strādāt, pošas uz Eiropas Parlamentu, eirokomisārs... Te citi debatētāji jau piesauca. Kariņa kungs jau sen ir ceļa jūtīs un meklē iespēju, kā nolikt savu premjera amatu, jo no premjera amata īsti nevar kandidēt uz Eiroparlamentu. Gribēja kļūt par ārlietu ministru, lai būtu ērti startēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Un, kā par pārsteigumu, – viss tā arī notika. Kariņš meta plinti krūmos, lai arī solīja, ka nemetīs plinti krūmos, bet kaut kā sanāca, ka tā plinte iekrita krūmos. Aizbēga pat no pēdējās tikšanās. Tā bija, Kariņa kungs! Pat nesagaidījāt nekādas sarunas beigas, vienkārši aizskrējāt. Nu, metāt plinti krūmos. Un tagad ir nominēts ārlietu ministram. Kā par pārsteigumu, viss sakrīt.

Kariņa kungs, neesiet gļēvulis, skatoties acīs Latvijai, pasakiet godīgi, ka jūs neplānojat strādāt Latvijā, ka ārlietu ministra amats ir tikai izkārtne priekšvēlēšanām... Vai vēl labāk – metiet plinti krūmos jau tagad, nevis pārvērtiet ārlietu ministra amatu par priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļu.

Un pēdējais. Valdības veidošanai lielais izaicinājums bija atrast amatu Gunāram Kūtrim. Sākumā viņu mēģināja iestumt kultūras nozarē, bet kultūras nozare kategoriski atteicās pieņemt svešķermeni Gunāru Kūtri. Kūtris ir jurists. Viņu varētu iestumt Tieslietu ministrijā. Viņš nebūtu slikts ministrs, tieslietu ministrs. Bet – ak vai! Jaunā VIENOTĪBA paziņoja, ka ZZS nevar uzticēt ārlietas, aizsardzību, iekšlietas un tieslietas. Ko darīt? Un tad jauns risinājums – stumt Kūtri par Saeimas spīkeru. Es saprotu, ka jaunā koalīcija ir bezprincipu koalīcija. Bet lūgums tomēr sameklēt cilvēku ar atbilstošām kvalitātēm, ar nevainojamu reputāciju, nevis komunistiskās partijas biedru, kas viņš ir kopš 1982. gada. Pietiek ar komunistiem! Šobrīd ir 2023. gads. Ir runa par reputāciju, par to, kā citas valstis uz mums skatās. Tiekam vaļā no komunistu rēgiem!

Aicinu balsot pret šo bezprincipu valdību ar vājiem un neatbilstošiem ministru kandidātiem. Negribu piedzīvot, ka vienīgais, ko viņi izdarīs, – iztirgos “Latvijas valsts mežus” un “Latvenergo”.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamajai vārds deputātei Ramonai Petravičai.

R. Petraviča (LPV).

Cienījamā sēdes vadītāja! Godātie kolēģi! Šodien darba kārtībā ir kārtējā Jaunās VIENOTĪBAS vadītās valdības apstiprināšana, un tas nav nekāds pārsteigums, nekāds brīnums, un tas nav arī nekas jauns.

Kopš 2009. gada, tātad vairāk nekā 14 gadus, lielāko daļu Latvijas valdību ir vadījusi VIENOTĪBA (ar pārtraukumu Māra Kučinska laikā, kad VIENOTĪBAS valdība tikai aktīvi tajā piedalījās). Un, ja par VIENOTĪBAS priekšteci varam uzskatīt “Jauno laiku”, tad VIENOTĪBA gandrīz visās Latvijas valdībās ir jau kopš 2002. gada, tātad – 21 gadu.

Visu to varēja izdarīt, visu to varēja izlabot, visas kļūdas varēja izlabot, bet galvenais – tās kļūdas varēja nepieļaut. Un, ja kaut kas nav izdarīts, no kā gan var prasīt atbildību, ja ne no pašas Jaunās VIENOTĪBAS. Tāpēc ir dīvaini Jaunās VIENOTĪBAS valdības deklarācijā lasīt visus tos “nodrošināsim, pilnveidosim, attīstīsim, paplašināsim, stiprināsim”... Kas traucēja to visu darīt iepriekš?

Un tagad viens no deklarācijas... pirmajiem darbiem būšot “Sadales tīkla”... mazināšana, atcelšana. Bet, pagaidiet, vai tad tas bija kāds brīnums, ka “Sadales tīkls” ir iesnieguši Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijai pieteikumu atļaut celt tos tarifus? Tad kurš viņiem to atļāva darīt? Kāpēc tad jūs neiebildāt? Jūs paši radāt problēmu un tagad piedāvājat risinājumu tai problēmai. Un, starp citu, “Sadales tīkls” ir pāris dienas atpakaļ kā paziņojuši, ka, nu, viņi neredz nekādu pamatojumu, lai mainītu šo regulējumu un samazinātu tarifus. Nekāda pamata optimismam neesot.

Ir interesanti, ka “Sadales tīkls” un “Latvenergo” ir Finanšu ministrijas un Ekonomikas ministrijas kapitālsabiedrības. Tad kas ko dancina – “Latvenergo” dancina ministriju, vai tomēr ministrija pārvalda un uzrauga, kas notiek “Sadales tīklā”, “Latvenergo”? Un, ja kādas kļūdas ir pieļautas, tās ir jālabo. Mēs, Latvijas pilsoņi, gribam ieraudzīt, ka jaunā valdība kaut ko darīs labāk, tad vismaz kaut kāds cerību stariņš atspīdēs. Bet diemžēl deklarācijā maz kas ir konkrēts.

Pati esmu no Kurzemes, bet nesen vairākas reizes apmeklēju Latgali, tikos ar Latgales cilvēkiem. Ziniet, šodienas ģeopolitiskajos apstākļos tur ir vislielākā nedrošība un vislielākā neskaidrība par nākotni. Austrumu pierobežā tiek slēgtas skolas, un, ja slēdz skolas, tad cilvēki pamet ciemus, ciemi pārvēršas pamestās vietās, kur darbojas marodieri. Daži cilvēki dzīvo pat bez elektrības un tiešām būdiņās.

Tā ir realitāte. Par to ir jārunā, jo tā ir valsts drošība. Kas strādās uz robežas, ja tur vairs cilvēki nedzīvos? Kā var bērnus palaist skolā? Un ko šiem cilvēkiem sola valdības deklarācija? Deklarācijā rakstīts tā: “Latvijas austrumu pierobežā [dzīvojošajiem iedzīvotājiem un uzņēmējiem] veidosim mērķētas atbalsta programmas investīcijām, integrācijai, mobilitātei un dzīves kvalitātes uzlabošanai.” Nevajag pierobežu mērķtiecīgi nolaist, tad nevajadzēs mērķtiecīgas programmas. Vajag normālus apstākļus attīstībai, nevis mērķētas programmas, lai glābtu no problēmām, ko valsts pati ir radījusi ar saviem politiskajiem lēmumiem.

Un kā valsts izturas pret cilvēkiem – kā pret savējiem vai kā pret svešiem? “Latvija ir droša mājvieta visiem, kuri veido vienotu Latvijas politisko nāciju, jo mīl un ciena Latvijas valstiskumu, neatkarību un drošību, latviešu valodu un Latvijas Satversmē nostiprinātās vērtības.” Kad es gāju skolā, bija tāds teiciens, ka mēs piespiedīsim jūs mīlēt Raini. Nevar piespiest mīlēt Raini. Var veidot cieņpilnas un vērtībās balstītas attiecības.

Un ir tāda kustība, kas runā par visām ģimenēm. Bet kā ir ar visām Satversmē nostiprinātajām vērtībām? Satversmē ir ierakstīts, ka laulība var tikt noslēgta starp vīrieti un sievieti. Savukārt laikam kā viens no būtiskākajiem un svarīgākajiem valdības darbiem valdības deklarācijā ir minēts kopdzīves regulējums un Stambulas konvencija. Es tiešām vēršos pie jums, Evika Siliņas kundze, – jums ir trīs bērni, vai jums tiešām ir pieņemami šie metodiskie materiāli, kas parādījās sociālajos tīklos, kur 4. klases bērnam ir jāizvēlas, vai viņš būs transdženders, vai viņš būs aseksuāls, vai viņš būs biseksuāls, vai vēl kaut kāds...? Kur puisītim... brālītim jāuzvelk kleitiņa. Vai tiešām jūs (arī jūs, Čakšas kundze) to saviem bērniem mācāt jau maziem, deviņus, desmit gadus veciem bērniņiem?

Par kādu cieņu var būt runa, ja tiek dragātas cauri vairumam Latvijas cilvēku nepieņemamas, svešas vērtības, ko satur Stambulas konvencija? Un es runāju tieši par sociālajiem dzimumiem, kas Latvijas politiskajai nācijai nav pieņemami... ļoti lielā nācijas daļā. Vienotu politisko nāciju nevar izveidot ar nepieņemamu vērtību uzspiešanu, tādu vērtību uzspiešanu, kas lielākajai daļai cilvēku nav pieņemamas. Nekādas sabiedrības vienotības ap Jauno VIENOTĪBU nevar būt, ja Jaunās VIENOTĪBAS vērtību izpratnei Saeimā nav vairākuma, tāpat kā vairākuma nav Stambulas konvencijai. Jūs varat piepirkt balsis, bet nevarat piepirkt cilvēku atbalstu vērtībām, kuras viņi kategoriski neatbalsta.

Lasu, ka mūsdienu demogrāfijas izaicinājumi esot risināmi ar investīcijām bērnu nākotnē. Vai investīcijas būtu likt 1. klases bērnam izvēlēties, kāds gender paveids viņš varētu būt? Citas investīcijas es tur nesaskatu.

Es neredzu, kas notiks ar nodokļiem. Kā zināms, aizkulisēs tiek plānots, ka tie tiks celti, bet par to valdības deklarācijā nav ne vārda. Būšot būtiskas izmaiņas: “Veiksim būtiskas izmaiņas nodokļu politikā vienu reizi četru gadu ciklā.” Un tas tik tiešām cilvēkus baida – baida, ka būs sliktāk. Nodokļu celšana nav tas, ko cilvēki gaida. Cilvēki negaida arī kompensācijas par milzīgajiem tarifiem. Cilvēki gaida, lai tarifi ir normāli. Cilvēki gaida nevis kompensācijas par nesamaksājamiem rēķiniem, bet gan samaksājamus rēķinus; nevis banku nodokļus, ko pēc tam bankas uzkraus saviem klientiem, bet normālus banku pakalpojumus un pieejamus kredītus un līzingus. Tas ir tas, ko cilvēki gaida. Cilvēki negaida stingrākus noteikumus kā finanšu “kapitālā remonta” laikā. Cilvēki gaida labvēlīgu attieksmi no valsts un banku puses.

Labvēlīgu attieksmi gaida arī Latvijas uzņēmumi un Latvijas darba ņēmēji. Cilvēki grib strādāt, viņi gaida labvēlīgu attieksmi no valsts puses, lai nav jāmūk no valsts un jāatver banku konti Lietuvā “Revolut” bankā. Ar šādu attieksmi, kāda ir pašlaik, mēs esam palikuši pēdējās vietās ekonomikā, un diemžēl es nevaru izlasīt, kā mēs panāksim Igauniju, kā samazināsim atpalicību. Deklarācijā par to nav ne vārda. Bet cilvēkiem interesē, kā viņi varēs samaksāt rēķinus, paēst, palaist bērnus uz skolu. Tās ir prioritātes, nevis kas cits.

Kā ar pensionāriem? Ko sola jaunā valdība? “Panāksim sociālā budžeta ilgtspēju un nodrošinājumu cienīgām vecumdienām. Ieviesīsim sociālo pakalpojumu minimālo grozu un mazināsim nabadzības riskus ar mērķētu sociālo atbalstu.” Es ceru, ka sociālais budžets vēl nav briesmās. Par minimālā groza izstrādi es uzsāku sarunas ar pašvaldībām 2020. gadā. Šodien ir 2023. gada septembris. Kur ir tas minimālais grozs? Vēl joprojām nav. Kā un no kādiem līdzekļiem tiks paaugstināta labklājība, arī nav saprotams. Un kā tas tiks darīts? Vai paaugstinot pensionēšanās vecumu? Un ko tieši gaidīt senioriem? Atbildes nav.

“Nodrošināsim veselības nozares publisko finansējumu 12 procentu apmērā no Latvijas valsts budžeta pamatfunkciju izdevumiem.” “Panāksim veselīgi nodzīvoto mūžu dzīves gadu pieaugumu Latvijas sabiedrībā, tajā skaitā sekmējot aktīvu dzīvesveidu.” Aktīvs dzīvesveids – ļoti labi. Kā var palielināt mūža ilgumu, ja medicīna mums praktiski ir maksas, bet cilvēku maksātspēja ir tāda, ka daudzi nevar atļauties medicīnas pakalpojumus. Tas nepalielina ne mūža ilgumu, ne sabiedrības veselību kopumā, jo cilvēki, kuri neārstējas, tādēļ ka nevar to atļauties, apdraud arī pārējos, kas to var atļauties. Par to vajag padomāt.

APVIENOTAIS SARAKST, jūs tikko kā uzteicāt savu veselības ministri par labiem darbiem, viņa gan nosodīja ļauno Jauno VIENOTĪBU, kas veselības nozarei nedeva naudu, bet tikko kā viņa ir pievienojusies Jaunajai VIENOTĪBAI. Nu tāda ir tā cena, tāda ir tā politika.

Latvijai, kura ir pēdējās vietās ekonomikā un labklājībā, ir vajadzīga ekonomikas attīstība un labklājības pieaugums, jo tikai tā mēs varēsim nosegt gan sociālās, gan veselības aprūpes vajadzības. Diemžēl to es neredzu ne valdības deklarācijā, ne jaunās koalīcijas noskaņojumā, kur valda citas prioritātes. Galvenās prioritātes – Stambulas konvencija, amatu un ietekmes zonu dalīšana. Nav skaidrs, kas veiks šo ekonomisko transformāciju – Jaunā VIENOTĪBA, Zaļo un Zemnieku savienība vai PROGRESĪVIE –, uz kuru pusi un pēc kādas ideoloģijas un vai sabiedrībai no tā paliks labāk. Ar Stambulas konvencijas ratifikāciju mēs paēduši nebūsim, un arī vienotību Latvijas sabiedrībā tā neveicinās. Nekādas vienotas politiskās nācijas uz Stambulas konvencijas pamatiem nebūs. Diemžēl Stambulas konvencija un viendzimuma laulība ir viskonkrētākais, ko sola valdības deklarācija. Un žogs vēl būšot. Pārējais viss ir ļoti izplūdis.

Tāpēc es par šādas valdības deklarāciju un šādas valdības apstiprināšanu balsot nevaru.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētājs
Edvards Smiltēns.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Artūram Butānam.

A. Butāns (NA).

Cienītās dāmas! Godātie kungi! Pāris jautājumi par ekonomisko bloku.

Šobrīd mēs visi esam liecinieki, kā Jaunā VIENOTĪBA transformējas no tāda stabila, paredzama un centriska politiskā spēka par bezprincipu un oligarhu atbalstošu partiju. Kur ir palikusi otra transformācija? Kur ir palikusi ekonomiskā transformācija, kuru iepriekš jūs virzījāt kā galveno lozungu? Tādu vairs deklarācijā nevar atrast.

Man uzņēmēji jautā: kā tad īsti ir – vai ekonomiskā transformācija ir jau notikusi un mēs to vienkārši nepamanījām, vai arī jūs atteicāties no idejas par ekonomisko transformāciju, par nodokļu pārskatīšanu, jo tā nav vajadzīga un tas jūs visus apmierina? Kā īsti ir? Atnāciet un izskaidrojiet!

Par finanšu politiku. Ja mēs skatāmies, deklarācijā ir punkts par kapitālsabiedrībām. Tātad tagad, kad Nacionālā apvienība un APVIENOTAIS SARAKSTS ar saviem iebildumiem būs pagājuši malā, izmesti no valdības, valdība jau drīzumā varēs privātās rokās nodot gan “Latvijas valsts mežus”, gan “Latvenergo”, gan “Rīgas ūdeni”, gan citas valsts un pašvaldību kapitālsabiedrības. Jā, un tieši šīs, nevis “Latvijas Loto” vai kādas citas, – tieši tās, kas ir ar valsts resursu, kuras savā ziņā ir nacionālo interešu objekti. Vai, jūsuprāt, tas ir atbildīgi pret nākamajām paaudzēm?

Nākamais, kas ir rakstīts deklarācijā: “Valstij reaģējot uz tirgus nepilnībām, panāksim efektīvāku tirgus dalībnieku konkurenci sabiedrībai nozīmīgiem pakalpojumiem.” Šis ir jaunums. Tātad – vai jūs tomēr ieviesīsiet bankas virspeļņas nodokli? Es tā varu saprast, jo pēc publiski teiktā, jūs atbalstīsiet tikai UIN avansa maksājumu bankām, kas tomēr nav viens un tas pats. Tad kā tieši tiks nodrošināta šī tirgus dalībnieku konkurence finanšu sektorā? Vai varbūt tiks ieviests virspeļņas nodoklis mazumtirdzniecības veikalu ķēdēm, kas ar nesamērīgiem uzcenojumiem šobrīd spiež vietējo ražotāju? Varbūt tad konkrēti uzrakstiet, jo šis teksts nav saprotams – kas ar to domāts.

Nākamais: “Veidosim [..] attīstību veicinošu fiskālo politiku.” Šeit Šuvajeva kungs man neļaus samelot, ka PROGRESĪVAJIEM un Jaunajai VIENOTĪBAI ir radikāli – radikāli! – atšķirīga izpratne par fiskālo politiku, par ārējo parādu, par aizņemšanos, ko jūs lieliski arī akcentējāt, kad tika veidots iepriekšējais valsts budžets. Un tad ir jautājums: kurš ir atteicies no principiem – jūs pārliecinājāt Jauno VIENOTĪBU atteikties no līdzšinējiem principiem, vai jūs esat amata dēļ atteikušies no savējiem? Es domāju, šo atbildi gaida visa finanšu nozare.

Nākamais – darbaspēks. Par darbaspēku es atrodu šādu punktu: “Darba tirgus attīstībai, virzot darbaspēku uz augstākas pievienotās vērtības nozarēm, sekmēsim pilnvērtīgu dažādu grupu iesaisti darba tirgū [..].” Ļoti noslēpumaini. Kas ar to ir domāts? Ja tur ir domātas personas ar invaliditāti – visu cieņu, Nacionālā apvienība noteikti atbalstīs šādas iniciatīvas, bet, kā viens no topošās koalīcijas deputātiem skaidroja uzņēmēju organizācijai, ar šo punktu patiesībā ir paredzēts ievest imigrantus no trešajām valstīm. Ja tas tā ir, tad, lūdzu, tā arī rakstiet, neslēpieties aiz tādiem noslēpumainiem tekstiem un rēķinieties, ka šajā jautājumā jums būs Nacionālās apvienības pretestība, jo tā ir vēl viena bezprincipu rīcība, ar ko jūs nododat savu vēlētāju.

Otrs darbaspēka punkts, ko es salasu: izskaust krievu valodas pieprasīšanu latviešu jauniešiem darba tirgū. Ļoti labs punkts, paldies. Tas noteikti paredz grozījumus darba tirgū, bet tādā gadījumā tas izraisa zināmu smīnu, jo jau vairākus sasaukumus Nacionālā apvienība ir iesniegusi šos grozījumus, kā jau Edvīns Šnore arī minēja, un tieši Jaunā VIENOTĪBA iepriekš ir bloķējusi šos grozījumus un stiepusi gumiju, lai tas netiktu izdarīts. Un par to diskriminācijas izskaušanu – man ir aizdomas, ka patiesībā tā būs tāda imitācija, jo tas, ko jūs darīsiet, – jūs... vismaz vienā no jūsu ministrijām šobrīd top grozījumi, lai sludinājumos būtu pienākums pamatot, kāpēc darba devējs prasa krievu valodu. Un tad, kad šis pamatojums būs uzdzejots, varēs mierīgi to krievu valodu prasīt, jo tajos grozījumos nebūs nekā par to, ko prasa darba intervijā, par to, kas rakstīts darba līgumā, un, protams, nekā nebūs par to, ko drīkst vai nedrīkst pieprasīt reālajā darba pienākumu pildīšanas brīdī, būs tikai par sludinājumiem. Lūdzu, apgāziet manu versiju, un es būšu priecīgs, ja es kļūdos.

Vēl pie ekonomikas – satiksmes joma. Deklarācijā nav atrodams... vispār interesanti – nekur nav vārda “reforma”, jo šeit nāca... kad jūs gatavojāties šo valdību veidot, visur figurēja vārdi “būs reformas”, kurām mēs citi tā kā neesam gatavi, bet deklarācijā vārds “reforma” vispār nav iekļauts. Līdz ar to nav arī ostu reformas, bet Jaunā VIENOTĪBA taču allaž ir bijusi par ostu reformas virzīšanu, arī PROGRESĪVIE, cik es saprotu, savukārt Zaļo un Zemnieku savienība ar putām uz lūpām ir bijusi pret ostu reformu un pat vākuši parakstus pret to. Un te arī ir jautājums: kurš ir atteicies no saviem principiem – Jaunā VIENOTĪBA ieklausījās Ventspils argumentos un atmeta savus principus, vai ZZS atmeta savus principus? Te derētu atbilde.

Tāpat pie satiksmes ir rakstīts: veicināsim “savienojamību un iedzīvotāju mobilitāti”. Te ir interesanti, jo satiksmes ministrs Vitenbergs iepriekšējā budžetā nosprauda reģionālos autoceļus kā savu prioritāti un prasīja tam budžetā 100 miljonus, no kā Jaunās VIENOTĪBAS premjers un finanšu ministrs piešķīra 45, pie tam uz trim gadiem. Tātad mazāk nekā pusi. Tas neliecina, ka jums tā būtu prioritāte. Kāpēc lai iedzīvotāji tagad jums ticētu? Kas liecina par jūsu izpratni par reģioniem? Kāda tad būs tā jūsu mobilitātes veicināšana, ja PROGRESĪVIE kā lielpilsētas partija par reģionālajiem autoceļiem nerunā vispār – ne šobrīd, ne arī savā priekšvēlēšanu programmā.

Un pēdējais – par uzņēmējdarbības konkurētspēju. Deklarācijā ir minēts: “Veiksim būtiskas izmaiņas nodokļu politikā vienu reizi četru gadu ciklā.” Pirmkārt, jums nebūs četri gadi... laika, jums nebūs četri gadi pie jebkura scenārija. Otrkārt, kas notiks ar to darbu, kas ir Finanšu ministrijas nodokļu grupā darīts pēdējos septiņus vai cik mēnešus? Pusgada darbs ar nozari. Kur tas ir? Vai tie nodokļu priekšlikumi, ko nozare ir nesusi, – vai kaut viens no tiem tiks īstenots, jo deklarācijā nekas par to nav rakstīts? Un kur palicis mērķis par konkurētspējīgākajiem darbaspēka nodokļiem Baltijas valstīs? Tas arī nav salasāms, tāpat kā nav salasāms mērķis “samazināt un vienkāršot nodokļu režīmu mazajam biznesam, radošajiem cilvēkiem, pašnodarbinātajiem” – ne vārda!

Savukārt, ja mēs paturpinām par nodokļiem, tieši par PVN, tad ir tāda interesanta sadaļa. PROGRESĪVIE savā programmā raksta: “Pazemināsim PVN Latvijai raksturīgai svaigai pārtikai.” Šis ir viens no tiem retu retajiem punktiem, ko jūs varat atrast, līdzīgi kā ir Nacionālajai apvienībai ar PROGRESĪVAJIEM, tā ka mēs būtu gatavi atbalstīt, bet diemžēl PROGRESĪVIE paši no šī punkta, saprotams, ir tā kā atteikušies, jo paredzams – vismaz cik ministriju gaiteņos jau šobrīd runā –, ka no 1. janvāra Latvijā plānots atcelt samazināto PVN Latvijai raksturīgiem svaigiem dārzeņiem un augļiem, par ko Nacionālā apvienība savulaik cīnījās un izcīnīja. Tātad faktiski jūsu priekšvēlēšanu apņemšanās palielināt atbalstu svaigai pārtikai būs ne tikai neizpildīta, bet jūs pat paiesiet soli atpakaļ. Pat no tā, ko mēs bijām izdarījuši, jūs atteiksieties. Tā teikt, ja ir silts amats valdībā, tad solījumi vietējiem ražotājiem un iedzīvotājiem var pagaidīt.

Bet ko saka uzņēmēju organizācijas? Uzņēmēju organizācijas saka: “Nepieciešams valdības darbā iekļaut izmērāmus sasniedzamos rezultātus saistībā ar investīciju piesaisti, eksportu un produktivitāti.” (Tas bija citāts.) Vai jūs varat parādīt kaut vienu izmērāmu rezultātu uzņēmējdarbībai, ko valdība apņemas, šeit – vienu izmērāmu? Es neredzu. Četrus mēnešus jūs savstarpēji esat runājuši par tiem darāmajiem darbiem. Es pieļauju, ka ir kaut kādi konkrēti mērķi. Tad nāciet un izstāstiet, kuri ir konkrētie mērķi, kurš par to atbildēs un kāds ir termiņš, – tā, lai uzņēmēji to var sadzirdēt.

Otra uzņēmēju organizācija saka: Latvija nevar atļauties viduvēju un pieticīgu rīcības plānu, kuram trūkst inovāciju. PROGRESĪVIE ir daudz runājuši par inovācijām, tomēr šeit nekas par to neparādās. Un, ja vien atteikšanās no saviem principiem neskaitās inovācija, tad ar PROGRESĪVO ienākšanu valdībā varam teikt: jaunas sejas, bet veca politika. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi! Ir pienācis laiks pārtraukumam. (Starpsauciens.)

Un es ļoti atvainojos Simanovskas kundzei. Simanovskas kundze jau bija gatava runāt.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Un aicinu Saeimas sekretāra biedri Antoņinu Ņenaševu nolasīt reģistrācijas rezultātus.

Kolēģi! Pārtraukums ir vienu stundu, tātad līdz pulksten 14.30.

Pagaidām vēl uzkavējieties, palieciet uz vietas, kamēr Ņenaševas kundze nolasa reģistrācijas rezultātus.

A. Ņenaševa (Saeimas sekretāra biedre).

Kolēģi, reģistrējušies (Sēdes vadītājs noklaudzina ar āmuru.)...

Sēdes vadītājs. Lūdzu mirkli uzmanības!

A. Ņenaševa.... tikai 88 deputāti, nav reģistrējušies 12: Česlavs Batņa... ir, Ieva Brante... nav, Jekaterina... nav, Glorija... nav, Aleksandrs Kiršteins... nav, Vilis Krištopans... ir, Andris Kulbergs... ir, Viktorija Pleškāne... nav, Viktors Pučka... nav, Igors Rajevs... nav, Jānis Reirs (Starpsauciens: “Ir.”)... ir, Edgars... nav.

Sēdes vadītājs. Tātad tiekamies pulksten 14.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētājs
Edvards Smiltēns.

Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi, pārtraukuma laiks ir beidzies. Lūdzu ieņemt vietas Saeimas Sēžu zālē.

Turpinām Saeimas ārkārtas sēdi.

Darba kārtībā – lēmuma projekts “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”.

Nākamajai debatēs vārds deputātei Janai Simanovskai.

J. Simanovska (PRO).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamās kolēģes un godātie kolēģi! Topošie ministri! Un... es neredzu topošo premjerministri – Siliņas kundzi... Izskatās, ka mēs visi esam labi paēduši un lēni nākam. Bet es tomēr teikšu to, ko es vēlējos pateikt.

Pirms gada šajā laikā mēs kampaņojām. Un mēs devām solījumus saviem vēlētājiem, un, uzklausot to, ko mēs apņēmāmies izdarīt, vēlētāji arī nobalsoja, un šodien esam Saeimā. Un tas, ko mēs darām šodien, – mēs dodam jaunajai valdībai varu izpildīt to, ko mēs esam vēlētājiem solījuši. Un, manuprāt, arī no mūsu, deputātu, perspektīvas ir ļoti svarīgi, ka jaunā valdība izpilda tos solījumus, kas vēlētājiem ir doti.

Man arī rokās ir deklarācija, un, lai šo deklarāciju izveidotu, trīs partijas, triju partiju pārstāvji, sanāca kopā, skatījās savos solījumos vēlētājiem un vienojās par kopīgu programmu.

Es saprotu aizejošās koalīcijas rūgtumu, kas izpaudās arī pārmetumos, ka šī deklarācija ir pārāk īsa. Bet tas, ko es vēlos uzsvērt, – ka ne jau garos “palagos” slēpjas gudrība un rīcība. Atceramies, ka mūs ievēlēja Saeimā... ar 4000 zīmēm. Un pats svarīgākais ir atrast prioritātes un dot skaidru virzienu, un tas ir tas, ko, es domāju, šī deklarācija arī dod. Tai ir skaidras prioritātes, un tai ir arī skaidrs virziens – kas ir jādara. Un es gribētu nolasīt dažas no tām rīcībām, kas, manuprāt, arī kā cilvēkam, kas ir ilgstoši strādājis vides aizsardzībā, ir ļoti, ļoti svarīgas.

Proti, šīs deklarācijas preambulā teikts: vēlas līdzsvarot sociālās, vides un ekonomikas politiku dimensijas. Šī deklarācija runā par drošu Latviju, par labklājīgu Latviju un arī par latvisku un iekļaujošu Latviju.

Te ir arī teikts, ka mēs attīstīsim zināšanās un ilgtspējā balstītu lauksaimniecību, mežsaimniecību un zivsaimniecību, panāksim Latvijas saistību izpildi klimata un enerģētikas, vides aizsardzības un dabas resursu pārvaldības mērķu sasniegšanā, atjaunosim mūsu dabas resursus, lai cīnītos pret klimata pārmaiņām un saglabātu Latvijas dabas vērtības un bioloģisko daudzveidību arī nākamajām paaudzēm.

Un tas, ko es vēlētos īpaši uzsvērt šobrīd un ko es arī esmu sadzirdējusi no jaunās valdības vadītājas teiktā, – ka valdība strādās kā komanda. Tātad tas, kas ir rakstīts šajā deklarācijā, nav katra atsevišķa ministra uzdevums, tas ir kopīgs visu ministru uzdevums.

Un tas, ko es arī vēlētos teikt, – ka pati deklarācija ir tikai vārdi; par ministriem liecina darbi. Man liekas, tas, kas ir šobrīd ļoti svarīgi, – ka tas, kas šeit ir rakstīts... es ticu, ka jaunā valdība apņemas, ka tas, kas ir rakstīts šajā deklarācijā, pārvērtīsies skaidros darbos un rīcībā un ka mēs to arī varēsim redzēt.

Tas, ko es ievēroju iepriekšējās Saeimas laikā... iepriekšējās valdības laikā, – šeit ir ministru krēsli, bet bieži vien tie bija vienkārši tukši. Tas, ko es vēlētos, – lai jaunā valdība biežāk ir šajos krēslos un lai veidojas ciešāks dialogs starp parlamentu un valdību, jo tas dod iespēju mums labāk saprast, kā tiek īstenota šī deklarācija.

Es gribētu arī vērsties pie Līdakas kunga. (Starpsauciens: “Es viņam nodošu!”) Jūs nodosiet, jā. Tas, ko es vēlētos pateikt Līdakas kungam, – mēs pārstāvam dažādus politiskos spēkus, un mēs esam katrs savā pusē: viens ir opozīcijā, otrs – koalīcijā. Bet, es domāju, ir kaut kas, kas mūs pilnīgi noteikti vieno. Un tas, kas mūs vieno, – tās ir rūpes par dabu un par vides aizsardzību. Un tas, uz ko es aicinu, – ka Līdakas kungs var izmantot gan savu kritisko aci, gan arī savas zināšanas, lai kopumā uzlabotu mūsu kopējo politiku, mūsu valsts politiku.

Es gribētu vērsties arī pie jums, godātā, cienītā Evika Siliņas kundze. Pirms vairāk nekā 10 gadiem mēs kopā cīnījāmies un aizstāvējām mūsu bērnu tiesības mācīties labākā skolā – pareizāk sakot, saņemt labāku izglītību. Tāpēc es pilnīgi noteikti zinu, ka jums ir drosme, ass prāts un sirds savā vietā. Un to es redzu arī deklarācijā, kas saka, ka Latvijas cilvēki ir mūsu valsts lielākā vērtība. Un tas, ko es arī gribētu uzsvērt, – ka cilvēki nevar dzīvot labi bez dabas un bez vides.

Un es tiešām novēlu, lai jaunā valdība strādātu kā komanda, kopā domātu par cilvēkiem un aptvertu arī to, ka mums kopā ir jāaizsargā daba un vide, lai arī cilvēkiem būtu labāk. Tāpēc es novēlu izturību.

Un – uz priekšu! (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātei Svetlanai Čulkovai.

S. Čulkova (ST!).

Priekšsēdētāj! Labdien, kolēģi – Nacionālā apvienība, APVIENOTAIS SARAKST, JAUNĀ VIENOTĪBA, Zaļo un Zemnieku savienība, LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ, PROGRESĪVIE, “Stabilitātei!”! Šodien mums ir svētki: šodien tiks ievēlēta – gada laikā otro reizi! – jauna valdība.

Diemžēl, dalot ietekmi, krēslus un varu, šā gada laikā tauta un cilvēki tika pamesti. Jums nebija laika domāt par tuvojošos enerģētisko krīzi, jums nebija laika domāt par krīzi medicīnas nozarē, jums nebija laika domāt par krīzi tautsaimniecībā un katastrofu izglītībā. Jums bija jādomā par saviem labumiem, ieguvumiem un ietekmi, kamēr jūsu tauta domāja, kā izdzīvot.

Kariņa kungs, man jums ir priekšlikums. Nolaidieties no saviem augstumiem un iekāpiet savas tautas kurpēs, vienkārši paskatieties uz savas vadītās valdības sekām ar mūsu acīm! Laipni lūgti deputātu krēslā!

Siliņas kundze, jūs sevi pozicionējat kā atvērtu un uz rezultātu vērstu personību, taču, kamēr bijāt labklājības ministra amatā, mēs jau veselu mēnesi nevarējām norunāt ar jums tikšanos. Kāpēc?

Kolēģi, es novēlu mums visiem veiksmi, un esmu pārliecināta, ka pēc gada mums atkal būs jauna valdība.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Jurim Viļumam.

J. Viļums (AS).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Dāmas un kungi! Nu jau visiem Latvijā droši vien redzams, ka tas maijā noslēgtais darījums šodien, tā teikt, tiks atprečots. Un topošajai koalīcijai ir par... mīnus... vienu balsi vairāk... un tikai par vienu balsi vairāk nekā prezidenta ievēlēšanas brīdī maijā.

Kariņa kungs tikai pēc tam sāka meklēt dinamismu un, galvenais, iespējami plašāku koalīciju. Pirms tam viņš slavēja ministrijas, ministriju vadītājus – ministrus – un teica, ka šoreiz gan ir būtiski labāks darbs nekā iepriekšējā, 12., Saeimā. Bet nu vajadzēja plašumu, plašāku koalīciju: jo plašāka būtu, jo mazāk kopējo principu un vieglāk kādu no kolēģu vērtībām ignorēt, kombinēt, shēmot un uzmest. Diemžēl Jaunā VIENOTĪBA nav atmetusi šo vecās VIENOTĪBAS tikumu... netikumu, un to mēs redzam arī šodien.

Nacionālā apvienība un APVIENOTAIS SARAKSTS uzreiz pateica, ka šādās liekulībās neiesaistīsies, taču PROGRESĪVAJIEM un ZZS principi acīmredzot ir vienaldzīgi, viņiem galvenais – būt valdībā. Un it sevišķi ZZS ir svarīgi atmazgāt, tā teikt, sevi un atmazgāt savu saimnieku Lembergu. Bet to darīsiet jūs, JAUNĀS VIENOTĪBAS deputāti. Jums, protams, valdībā būs astoņas balsis pret septiņām, protams, plus vēl Rīgas mērs, Valsts prezidents. Tā teikt, viss šokolādē...

Un tomēr es vēlos uzrunāt tieši tevi, frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA deputāt. Pirms šīs Saeimas vēlēšanām tu ar savu parakstu (ar savu parakstu!) apliecināji trīs galvenās politiskās prioritātes – kompetence, tālredzība un godaprāts. Tevis parakstītajā 4000 zīmju programmā ir šādi vārdi: “Jaunā VIENOTĪBA veido Latviju par demokrātisku valsti, kurā sabiedrība ir izglītota un droša par nākotni, un esam vienoti izpratnei par godīgu, tālredzīgu un kompetentu politiku, stiprinot Latvijas valsts drošību.”

Tu balsosi par valdību, kurā Jaunajai VIENOTĪBAI būs vairākums, bet tajā būs arī Lemberga cilvēki. Saeimas priekšsēdētāja, faktiski Valsts prezidenta vietas izpildītāja, amatā būs Lemberga akceptēts cilvēks, politiķis, kura kādreizējie izteikumi par drošību rada pamatotas bažas – un ne tikai Latvijā. Tu balsosi par šo valdību un komplektā – citu Saeimas priekšsēdētāju, par kuru, kā jau teica Lapiņa kungs, bija bažas kultūras cilvēkiem; kultūras ministrs viņš nekļūs, bet acīmredzot šajā amatā viņam var uzticēties – Lemberga ieliktam cilvēkam.

Žurnālisti, eksperti, sabiedrība un pat Jaunās VIENOTĪBAS vēlētāji plāta rokas un mēģina rast šim visam izskaidrojumu. Un atbilde, piedodiet, ir tikai viena: tāds nu bija maijā darījums ar Lembergu, un punkts. Saprotu, ka ne jau tu pats to darījumu veici; pats jau tu neparakstīji līgumu ar Lembergu, bet tev ir iestāstīts, ka tā būtu labāk Jaunajai VIENOTĪBAI, ka tā tu varēsi beidzot nobalsot par Stambulas konvenciju, atbalstīt valsts kapitālsabiedrību privatizēšanu. Un, kur privatizācija, tur, protams, izsenis blakus ir Lembergs vai vismaz Lemberga deleģētie pārstāvji.

Ja jau mēs esam nonākuši līdz šim balsojumam, tad frakcijā, JAUNĀS VIENOTĪBAS frakcijā, uz visiem taviem jautājumiem ir atrasts kāds daudzmaz ticams skaidrojums, un pieņemu, ka uz šodienu tu esi atradis kaut kādu pamatojumu, ko atbildēt žurnālistiem, vēlētājiem, saviem radiniekiem un galu galā pašam sev spoguļa priekšā, – ka tu joprojām esi godprātīgs, kompetents, tālredzīgs deputāts, kas iestājas par Latvijas valsts drošību. Tikai – kurš vairs tam ticēs, kolēģi?

Šis gads mums ir bijis ļoti bagāts ar dažādiem sportiskiem notikumiem. Visa Latvija juta līdzi basketbolistiem, hokejistiem, un es domāju, ka arī jūs, kad skatījāties šīs spēles, jutāt lepnumu par Latvijas valsti, jo katrs sportists, kurš izgāja laukumā... vai tas bija hokeja laukums vai basketbola laukums, katrs no šiem sportistiem cīnījās par uzvaru, cīnījās par saviem komandas locekļiem, cīnījās par Latvijas labo vārdu – līdz pēdējam metienam, līdz pēdējai minūtei.

Protams, sabiedrībai ir pamatots jautājums – kāpēc politiķi tā nevar? Un tāpēc man ir jautājums tev, frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA deputāt: vai tu tiešām līdz pēdējam brīdim izmantoji savu atrašanos Latvijas politiskajā laukumā?

Tu esi šeit, tu esi savā frakcijā, bet vai tu esi patiešām uzdevis visus jautājumus par šiem acīmredzami... slēptajiem darījumiem, kas tika noslēgti maijā? Godaprāts, kompetence, tālredzība...

Deputāt, katrā ziņā es gribu arī atgādināt dažus politiķus, kas savulaik ir nodevuši savus principus, un tagad mēs par viņiem neko nedzirdam. Arī ļoti cienījamai Evikai Siliņas kundzei es gribu pajautāt: vai jūs atceraties... Jā, viņas nav klāt, aizmukusi jau. Katrā ziņā viņai noteikti vajadzētu atcerēties šīs rindas...

Un, frakcijas JAUNĀ VIENOTĪBA deputāt, paklausies, kas tās par rindām, zem kurām arī Evika Siliņa savulaik ir parakstījusies: “Politisko lēmumu pieņemšanā īpaša ietekme līdz šim bijusi šaurām interešu grupām un vai pat atsevišķiem cilvēkiem, turpretī pilsoņu iniciatīvām ir veidota barjera. Rīcībpolitikā valdījušas pamatā īstermiņa intereses, tādējādi apdraudot ilgtermiņa izaugsmi.” Un vēl – “tiks atcelta atsevišķu personu spēja ietekmēt politisku lēmumu pieņemšanu savās savtīgajās interesēs”. (Citāta beigas.)

Droši vien Jurēvica kungs un citi kolēģi, kas bija Zatlera “Reformu partijā”, šos vārdus atceras. Toreiz, 2011. gadā, tika rakstīts: “[..] kopš neatkarības atjaunošanas mēs neesam iemācījušies labi pārvaldīt savu valsti, izveidot efektīvu un godīgu pārvaldi, pieņemt to par savu un saprātīgi kopā rīkoties. Par to maksājam ar lauku iztukšošanos, cilvēku aizbraukšanu, atpalicību no kaimiņiem, korupciju un atsvešinātību pašiem no savas valsts.”

Zatlera Reformu partija “nesadarbosies ar partijām, kuras ietekmē oligarhi”. Uz to toreiz vēl Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs (“Latvijai un Ventspilij”) teica, ka šāds Zatlera paziņojums jau bija gaidāms un tas esot jāsaprot kā Zatlera atriebība.

Toreiz Evika Siliņa nebija Saeimas deputāte, bet bija citi kolēģi – Inese Lībiņa-Egnere, jau teicu, Edmunds Jurēvics un Vilnis Ķirsis. Toreiz ienāca politikā Zanda Kalniņa-Lukaševica, starp citu, arī Edgars Rinkēvičs toreiz kļuva par ārlietu ministru pirmo reizi. Gandrīz aizmirsu Viktoru Valaini, tu arī tiki ievēlēts no Zatlera “Reformu partijas”. Tu arī parakstījies zem šiem principiem, tikai aizbēgi. Tikai aizbēgi pie VIENOTĪBAS vēl pirms pašas pirmās Saeimas sēdes, vēl nedevis deputāta zvērestu. Tas bija tā sauktais Olšteina sešinieks. Kur Olšteins ir tagad?

Toreiz varbūt tev kā jaunam Jaunās VIENOTĪBAS politiķim nebija vēlmes sekot līdzi politikai. Varbūt tu neatceries šos uzvārdus, bet man toreiz sabruka pirmās ilūzijas, ka politika var būt arī godīga un godprātīga.

Un šodien tiks piebeigtas arī tavas ilūzijas par politikas godīgumu. Ar tavām rokām, ar tavu pirksta nospiedumu tiks atmazgāts Lembergs. Un sēdes beigsies, protams, bet šis balsojums paliks. Un Valaiņa kungs toreiz, 2011. gadā, manuprāt, nodeva principus, bet tagad viņš tiek aicināts kopā strādāt Evikas Siliņas valdībā.

Vakar žurnālā “Ir” citēts komponists Andris Dzenītis: “Vēlēšanās atdevu savu balsi par partiju, kura skaidri nodefinēja savas robežas nesadarboties ar spēkiem, kuru aizmugurē ir krimināli sodītas un starptautiski bažas izraisošas personības. Esmu vīlies. Izrādās, ka šīs robežas ir nosacītas. Un pastāv iespēja kaulēties. Apgalvot, ka viss tiks kontrolēts... Līdzīgi kā, precoties ar mīļu alkoholiķi vai patoloģisku krāpnieku, ticēt, ka nu jau gan viņš beigs dzert.” (Citāta beigas.)

Ņemot vērā visu pēdējo interesi par varmācības mazināšanu, pēc būtības tu, Saeimas deputāt no JAUNĀS VIENOTĪBAS frakcijas, šodien, tā tēlaini izsakoties, precies ar cilvēku, kurš nenoliedz, ka ir varmāka, jo ZZS nav atteikusies no Lemberga ne par pussoli. Viņi saka: tādi mēs esam. Nekas nav mainījies kopš vēlēšanām, kad tu arī noteikti teici, ka – nē, mēs nesadarbosimies ar ZZS, kamēr tur ir Lembergs. Pagājis laiks, un tavi principi diemžēl nav nekā vērti.

Un vēl viens citāts no žurnāla “Ir” redaktores Nellijas Ločmeles, kur gana precīzi viņa ir pateikusi: “Kā valdība var būt brīva no Lemberga ietekmes, ja koalīcijā ielaiž Lemberga partiju ar diviem deputātiem un valdes locekļiem? Nekā. Tas ir absurds. Ja kādam tas nav skaidrs un vajag uzskatāmu ilustrāciju, iekuliet omletē vanckaru un pagaršojiet!”

JAUNĀS VIENOTĪBAS deputāt, nezinu, ko tev sastāstījuši, bet katrā ziņā – vai tu varēsi šo vanckaru omleti norīt? Pretēji tevis paša pirms Saeimas vēlēšanām solītajam tagad tu balsosi par ZZS iekļaušanu valdībā, par ZZS ar visu hūti. Tagad nekas nav savādāk kā pirms vēlēšanām.

Šodien šeit nav drāma, Jurēvica kungs, mēs diemžēl esam skatījušies absurda teātri jau visu vasaru. Un diemžēl šī absurda teātra viens no režisoriem ir tas pats Lembergs, un jūs šajā teātrī turpināsiet spēlēt.

Maija darījums ir vienīgais skaidrojums šai valdībai. JAUNĀS VIENOTĪBAS frakcijas deputāt, tagad ir septembris, bet tu šodien apstiprināsi, atmazgāsi maija darījumu. Bet, protams, ne ar manām rokām.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Normundam Dzintaram.

N. Dzintars (NA).

Labdien, godātie kolēģi! Labdien Ministru prezident! Ministri! Vispirms es gribētu izteikt lielu pateicību un gandarījumu par mūsu kopīgo darbu Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, jo man liekas, ka tik dinamisku darbu, kādu mēs veicām Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā... nu, iepriekšējā Saeimā mēs arī strādājām daudz, bet šajā Saeimā, nu, šajā laikā, kopš es esmu bijis šeit, mūsu darbs bija ļoti raits, dinamisks, un diezgan daudz arī izdarījām.

Arī šorīt, atverot masu informācijas līdzekļus, es izlasīju ļoti skaistus vārdus: “Atskatoties uz laiku, kurā Saeima man bija uzticējusi veikt Ministru prezidenta amata pienākumus, ar gandarījumu varu teikt, ka Latvija ir turpinājusi iet attīstības ceļu, neskatoties uz izaicinājumiem, ko radīja finanšu sektora uzraudzības krīze, Covid-19 pandēmija, Baltkrievijas autoritārā režīma hibrīduzbrukums Latvijas robežai un Krievijas pilna mēroga uzbrukums Ukrainā. Mēs kļūstam stiprāki un turīgāki. Tā ir jāturpina arī uz priekšu.” Paldies Ministru prezidentam!

Es sapratu, ka mēs esam strādājuši dinamiski, neskatoties varbūt uz šaubu ēnu, ka dinamisms kaut kur ir zudis. Bet es pēc šiem vārdiem saprotu... jo lingvistiski sanāk tā, ka mēs... ir jāturpina arī uz priekšu. Tātad tā ir jāturpina. Ir jāturpina tā, kā mēs jau darījām. Paldies, tad mēs esam strādājuši kopumā labi.

Tad arī, pirms mēs runājam tālāk par... es runāšu tieši par izglītības jomu, jo šī joma ir man tāda tuvākā un mīļākā. Un arī premjers ir pieminējis to, ka ir ļoti daudz izdarīts izglītības laukā. Jā, mēs tiešām esam daudz izdarījuši ceļā uz latviešu valodu kā mācību valodu skolās. Liels paldies, ka atbalstījāt arī Nacionālās apvienības ideju, ka visai izglītībai ir jābūt latviešu valodā. Protams, arī ļoti daudz citu dažādu labu lēmumu, kas ir pieņemti un ar ko, es domāju, mēs izglītību tikai kopsim, audzēsim un labumā vadīsim...

Kas ir vēl tāds, ko man gribētos īpaši teikt? Par pašreizējo deklarāciju, kuru es rūpīgi izlasīju. Nu, jāteic, tur ir 40 punkti, ir pietiekami skaidri, īsi, bet par izglītību diemžēl es tur atradu gaužām maz. Starp rindiņām, jā, starp rindiņām var izlasīt, ka tur pieminēta izglītība, ka mēs darīsim to un to, bet iepriekš... pašreizējā deklarācijā, ar kuru mēs strādājām, ir 38 punkti par izglītību un tās kvalitāti. Un izglītība, protams, ir neatsverama tautsaimniecībā, jo bez labas izglītības mēs nevaram veikt nekādus ekonomiskos izrāvienus, nekādu ekonomisko attīstību, tas vienkārši nebūs iespējams. Kāda ir problēma, ko es saskatu tieši šajā piedāvājumā? Ir tā, kā arī saka viena no politoloģēm Lelde Metla-Rozentāle, ka topošās valdības deklarācija ir poētiski skaista vīzija, bet bez skaidri izmērāmiem kritērijiem. Jā, diemžēl tā ir.

Palasot šos formulējumus, nu, piemēram, “kopējs darbs izglītības, veselības, zaļā kursa, cilvēktiesību un uzņēmējdarbības rezultātu uzlabošanā ir veicamie soļi, lai vairotu ikviena Latvijas iedzīvotāja piederības sajūtu un kopējo valsts labklājību”, un tad tur nāk arī demogrāfija. Es zem demogrāfijas varu saprast, ka runa arī par skolu tīklu, iespējams. Bet skolu tīkls, kas bija kā prioritāte un... kurā arī teica, ka mēs, lūk, nevarot vienoties, ka Nacionālā apvienība un APVIENOTAIS SARAKSTS neatbalsta skolu tīkla reformu, kam es principā nepiekrītu, jo mēs atbalstām reformu, bet mēs atbalstām to ļoti pārdomātu. Un tieši par to es ceru arī, ka tiks ņemti vērā godājamā Valsts prezidenta teiktie vārdi, kurus viņš ir sūtījis, atbildot Nīcas vidusskolai.

Viņš raksta šādi: “Valsts prezidents kā vienu no prioritātēm un neatliekami veicamajiem darbiem uzsvēra saprātīgas un samērīgas pārmaiņas izglītības sistēmā, tostarp kvalitatīvas un pieejamas izglītības sistēmas izveidi, ņemot vērā Latvijas reģionu specifiku un dzīves realitāti.” Ļoti pareizi vārdi, es domāju, ka šie vārdi ir jāņem vērā, lai mēs skolu tīklu neizveidotu tā, ka paliek skolas tikai pilsētās un lauku iedzīvotāji veiksmīgi brauc uz pilsētu. Protams, tas ir pārspīlēti, bet, piemēram, pierobežas rajoni varētu palikt tukši ne tikai austrumu pierobežā, bet arī Lietuvas vai Igaunijas pierobežā, pilnīgi vienalga.

Tad viens no punktiem, kam es pilnībā piekrītu... arī deklarācijā ir rakstīts: “Atbalstīsim latviešu valodas apguvi kā vienotas sabiedrības pamatu un pilnībā pāriesim uz vispārējo izglītību valsts valodā līdz 2025. gadam. Nodrošināsim vienotu sistēmu, kas piedāvā iespējas apgūt latviešu valodu katram pieaugušajam.”

Liels paldies par Nacionālās apvienības idejas pastiprināšanu. Protams, tā arī jābūt. Un tā tam bija jābūt jau pirms 30 gadiem, jo to vajadzēja sākt ar bērnudārziem, patiesību sakot, jo tad mums nebūtu arī nekādu integrācijas problēmu, jo tad vienkārši visi skolēni, jaunieši, pieaugušie iemācītos latviešu valodu pietiekami labā līmenī.

Kas ir ar pieaugušajiem. Protams, ka par pieaugušo mācīšanu, protams, jā... bet vienīgi ir jāskatās, cik tad to pieaugušo mums grasās šeit iebraukt. Jo pašlaik ir tā, ka Sabiedrības integrācijas fonds jau šādu sistēmu ir izveidojis.

26. aprīlī bija komisijā tikšanās ar Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvjiem, ar Kultūras ministrijas pārstāvjiem, un vēlāk arī Sabiedrības integrācijas fonds teica, ka nepilnu divu gadu laikā ir jānodrošina valodas apmācības... un viņiem esot izdevies izveidot labu apmācības sistēmu. Tad mēs varētu teikt, ka deklarācijā izvirzītais, ko mēs gribam izveidot, patiesībā ir jau izveidots. Diez vai būtu vērts veidot kaut ko no jauna tur, kur tas ir izveidots. Piemēram, tagad PURE Academy piedāvā apgūt latviešu valodu arī tālmācībā, respektīvi, Zoom platformā, kur visi interesenti, kas to vēlas, var arī izdarīt.

Kas ir vēl par lielu problēmu, ko es neredzu deklarācijā un ko tur noteikti vajadzētu risināt, un tas ir jādara. Tas ir akūts latviešu valodas skolotāju trūkums, un ne tikai latviešu valodas skolotāju, bet principā jebkura mācību priekšmeta skolotāju. Situācija ir tāda, ka to, kas māca latviešu valodu, paliek arvien mazāk. Nestājas klāt, ataudze nenotiek, un līdz ar to ir milzu problēma – kas notiks tālāk? Diemžēl es deklarācijā neredzu par to ne vārda. Labprāt to redzētu. Bet nu droši vien, ka te ir visādi kompleksi risinājumi jāmeklē. Mēs Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā arī esam runājuši par šiem risinājumiem. Es ceru arī, ka tas radīs kādas dzirdīgas ausis, kā mēs to varētu darīt.

Ir arī vēl tā, ka paldies ministrei, kas saprata, ka nav kaut kas kārtībā ar “Skola2030” latviešu valodas mācību programmu, to, kas bija šī eksperimentālā, nu, kas bija apstiprināta pirmā, jo tur tagad ir izstrādāts alternatīvais variants. Mēģināsim to sakārtot tā, lai būtu kārtība.

Kas būtu tas darāmais, ko es vēl gribētu uzsvērt, un tas ir jādara noteikti. Ir jārada vēlēšanās studēt pedagoģiju, bet tas ir jādara, sakārtojot sistēmu, lai sistēmā cilvēki... viņus nevar iesaukt, tas gluži nav valsts dienests, tur nevar iesaukt 500 skolotājus, mēs iesaukumu nekādi neradīsim. Šeit noteikti ir jārada apstākļi, lai cilvēki būtu ieinteresēti studēt pedagoģiju. Es pašlaik to neredzu diemžēl, var būt, ka tas ir kaut kur noslēpts, vienkārši nevaru pamanīt.

Tad arī ir runa par to, ka “palielināsim izglītības un zinātnes finansējumu, ceļot izglītības un zinātnes kvalitāti un zinātnes universitāšu konkurētspēju”. Mazliet pietrūkst konkrētības: par cik tad palielināsim, kad palielināsim, līdz kuram gadam, kādā apmērā. Ja mēs gribam konkrētus skaitļus, tad tādus mēs varam atrast līdzšinējā deklarācijā, tur tieši ir sarakstīti... arī par cik procentiem. Līdz ar to šeit pietrūkst konkrētības, ko tad mēs īsti gribam pateikt. Jā, šeit mēs varam piekrist, ka ir jāsaista ar darba vidē balstītu izglītību, droši vien tas tā ir jādara, bet vienīgais – ir jāmeklē ceļi, kā mēs to varam kopīgi visi izdarīt. Nu labi, bez manis, bet, nu, kopīgi vienalga.

Ir tā, ka arī... bet viens punkts – tas man rada mazlietiņ lielāku nesapratni, kas ar to ir domāts: “Nodrošināsim drošu, iekļaujošu un vienojošu izglītības vidi nākotnes prasmju apguvei, pārejot uz izglītības programmu finansējumu.”

Par programmu finansējumu man viss ir skaidrs. Bet kas ir nākotnes prasmes? Tur mēs varam saprast visu ko. Es mākslīgajam intelektam arī palūdzu uzrakstīt izglītības deklarāciju, tas man septiņus punktus izrakstīja ārā. Jāsaka, tas man uzrakstīja ļoti skaisti... ļoti skaistā valodā, ko tad nu tur varētu visu darīt.

Par tām nākotnes prasmēm, nopietni runājot, ir tā, ka deklarācijā uzsvērta STEM joma. Bet nekrītam galējībās, jo STEM joma nav vienīgā pasaulē, mums ir arī humanitārā joma, un mēs nedrīkstam apdalīt tikai tāpēc, ka STEM skaitās tas labākais. Pasaules ekonomikas forums ir veicis arī darba devēju aptauju, un darba devēji savā aptaujā ir nosaukuši 10 pieprasītākās prasmju nozares. Kā jums šķiet, kas ir pirmajās divās vietās? Tā ir analītiskā un radošā domāšana. STEM, kas ir matemātika, pie reizes arī lasīšana un rakstīšana atrodas šajā sarakstā tikai ceturtajā vietā no beigām 26 prasmju kopumā. (Dep. R. Bergmaņa starpsauciens.) Jā, droši vien, jā, tieši tā, bet ir, protams, jābūt kaut kādam līdzsvaram, jo mēs nevaram tikai visu atdot STEM.

Tad mazlietiņ arī nesaprotami deklarācijā bija rakstīts – “uzlabosim mācību kvalitāti, nodrošinot regulāru individuālo mācību sasniegumu monitoringu”. Es saprotu, kas ir monitoringa rīki un ko ar tiem dara, bet – kā mēs varētu... Nu, to es patiešām ar interesi skatīšos, kā tas notiks ar individuālo mācību sasniegumu monitoringu. Mēs joprojām nezinām, kādi ir vidusskolu eksāmeni pašlaik... 15. septembrī nav ziņu. Tas ir par eksāmeniem, bet, ja runā par individuālajiem mācību sasniegumiem, tad individuālie mācību sasniegumi... Es gribu redzēt to milzu komisiju, kura šo visu monitoringos, jo tas ir diezgan neiespējams process. Protams, būtu skaisti, ja to varētu izdarīt, bet diez vai tas būtu reāli.

Tad, runājot tālāk par visu līdz galam, tātad – noslēgumu. Ir tā, ka mēs Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē esam ierosinājuši atbalstīt arī humanitārās zinātnes, saziņu un sadarbību ar Izglītības un zinātnes ministriju... kurai ir noteikti jābūt... un jābūt vēl plašākos apmēros, nekā ir bijusi. Noteikti ir jāatceras par zinātniekiem, jo zinātnieki savos institūtos saņem nepelnīti mazu atalgojumu. Ja, piemēram, Latviešu valodas institūtā pētniekam par... likmē par stundu maksā no 18 eiro... maksimums ir 36 vai 38, tas vienalga ir diezgan smieklīgi, jo zinātnieki tomēr veido mūsu pamatu zinātnei, viņi veido pamatu izaugsmei. Ja nebūs attiecīgi finansēta augstākā izglītība, tad mēs diemžēl zaudēsim arī ekonomiski, jo ekonomika veidojas no izglītotiem cilvēkiem, otrādi tas parasti neveidojas.

Tādēļ arī es gribētu redzēt... atkārtojot, tas ir, noslēgumā sakot: es ļoti labprāt pievienojos Kariņa kunga teikumam: “Tā tikai turpināt!”, bet tā tikai turpināt ar to koalīciju, kas arī šo visu jau darīja, jo mēs esam iestrādājušies un to mēs arī lieliski darījām.

Tā ka es arī nevarēšu balsot “par” atbalstu jaunajai valdībai, bet es ļoti labprāt aicinātu ievilkt gaisu, pārdomāt un strādāt tā, kā jau mēs to darījām.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Nākamajam vārds debatēs – deputātam Vilim Krištopanam.

V. Krištopans (LPV).

Saeimas priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Ļoti patīkami skatīties uz baltā tērptām dāmām. Protams, būtu vēl patīkamāk, ja Jurēvica kungam vai Judina kungam būtu balts smokings, un mēs varētu justies gandrīz vai tā kā baltā galdauta svētkos pie balti apklāta galda par godu “Latvijas valsts mežu” izpārdošanai biržā. Bet par to vēlāk.

Redzot potenciālo ministru smaidīgās sejas, atceros veco labo teicienu: cilvēks ir laimīgs divas dienas – vienu dienu, kad nopērk mašīnu, un vienu dienu, kad pārdod mašīnu. Un es pat nezinu, kurš ir laimīgāks – Valaiņa kungs, kurš brien Jaunās VIENOTĪBAS purvā, vai Kučinska kungs, kurš brien no tā ārā. (Smiekli. Daži deputāti aplaudē.)

Par terminoloģiju. Nesen TV “Panorāmā” stāstīja: Jaunās VIENOTĪBAS reitings nokritis par diviem procentiem, Šlesera partijas reitings uzaudzis par vienu procentu. Vakar Kulberga kungs sēdē arī tāpat teica – paldies Šlesera partijai, ka viņi tur atbalstīja to un to. Un es labprāt arī pieturētos pie šīs terminoloģijas, ļoti laba terminoloģija – Lemberga partija, Pīlēna partija, Roberta Zīles partija, jo tie ir visi tās lokomotīves, kuras nav šeit ievēlētas, bet bez viņām jums būtu daudz mazāk vietas šeit. Tā ka turpmāk, atvainojiet, es lietošu jūsu pašu izdomātu terminoloģiju.

Atceramies vēsturi – 10. maijā Jaunā VIENOTĪBA visu nokārtoja skaisti, ar glanci, un naivā Pīlēna partija staigāja pa frakcijām, gāja uz frakciju “Stabilitātei!”. Pēc tam... viņus vēl šodien lamā par to, ka viņi esot lūgušies balsis no Rosļikova. Viņi gāja godīgi pie visām frakcijām un stāstīja, ka viņiem... būs prezidents, kuram ir vērtības, kurš domās par valsti. A te sanāk zēni kopā un sataisa... mums ir 52 balsis, priekš kam mums vajag kaut kādas vērtības? Priekš kam mums vajadzīgi šitie tā saucamie prokremliskie, ja? Mēs tāpat “uztaisīsim” prezidentu ar 52 balsīm. Un, re, šodien... kā pareizi teica basketbolists Viļums, darījums beidzās šodien, finalizējās. Skaisti! Nu, bet uzvarētājus jau netiesā. Kaut arī... reizēm ir tā, ka uzvara agri vai vēlu pārvēršas par Pirra uzvaru.

Nu, un vēl man patīk, protams, Pīlēna partijas mūžīgais stāsts par iespējamo labāko koalīciju. Da šajā Saeimā vispār nav iespējama laba koalīcija! (Smiekli.) Šeit ir tikai vai nu slikta, vai ļoti slikta, un apmēram pēc pusgada mēs redzēsim, kura ir bijusi sliktākā vai vēl sliktākā. Apmēram pēc pusgada, kaut kad uz Jāņiem.

Vēl. Ir interesants Latkovska kunga paziņojums, ka piecām valstiski domājošām partijām tomēr jābūt tur – pie varas; ka viens otrs jāatstāj komisiju vadībā. Nu ko, vispirms es jūs apsveicu ar Meņģelsones kundzi, kura, kā saka, APVIENOTĀ SARAKSTA jeb Pīlēna partijas deleģēta, ir nokļuvusi jūsu rindās. Var jau būt, ka tas ir Bites kunga un Rostovska kunga... tāds kā izlūkdienesta triks, iesūtot savu aģentu VIENOTĪBAS rindās. Var jau būt. Varbūt viņi tādā veidā mēģinās realizēt uzņēmēju organizāciju politiku. Gods un slava!

Bet tie, kas paliks savos amatos... Tur tika plānots: Bergmaņa kungs vai Kola kungs – Ārlietu komisijā... Kā tad viņi tiek plānoti – tā kā potenciālie pārbēdzēji jeb kā dubultaģenti? Kas tā kā būs tur, tā kā nepārbēgs, bet būs tā kā gan tur, gan tur – nu to arī rādīs laiks.

Nu, un Lemberga partija... ko es varu teikt? Nu sūta savus līderus... apgabalu līderus. A kas jūs būtu par līderiem, ja nebūtu Lemberga? Faktiski jau jūs esat – kas? Jūs esat tādi apbružāti vagoni vilcienam, kuram īsta lokomotīve bija Aivars Lembergs. Nekas vairāk.

Atgriežamies pie ekonomikas, pie budžeta likuma, ko mēs pieņēmām 8. martā – 24 stundas sēdējām šeit, šajā zālē. Kādi skaisti vārdi tur bija!

Drošība. Kā šogad, tā arī nākošgad mūsu budžets... būs joprojām mazāks nekā mazajai Igaunijai... aizsardzības budžets.

Izglītība – kā tas lepni skanēja! Tas materiāls, ko te dalīja Ainārs Šlesers jums, – tas tak ir... izglītība! Tas tagad klīst pa visu valsti. Vecāki ir sajūsmā par jūsu izglītības materiālu. Par skolu slēgšanu pat nav vērts vispār runāt.

Enerģētika – vēl viena laba tēma. Kur ir Čudars? Čudara nav. Kā tad tā? Klimata un enerģētikas ministrija bija. Kas notiek ar tarifiem?

Vides organizācijas. A kas vispār ir vides organizācijas? Kas tās finansē? Vēl absolūtāks finansējums... kā Sorosam... Tās kaut ko ražo, tās kaut ko eksportē? Tās saņem no ārvalstīm finansējumu, lai traucētu dzīvot normālai ekonomikai. Melnis, kuram ir liela zemnieku saimniecība, kurš pats ražo elektrību, kurš katru mēnesi apskatās elektrības rēķinus un kuram ir videi draudzīga saimniecība, – viņš jums neder... vides organizācijām?

Viena vienīga liekulība šajā zālē ir. Viena vienīga liekulība! Kariņa pirmā valdība – viedā industrializācija realizēta. Kariņa otrā valdība – ekonomikas transformācija realizēta.

Un tagad mēs nonākam pie vēl vienas interesantas lietas. Mans audzēknis Ģirts Rungainis, kuru 1992. gadā, tā gadījās, mēs “izcepām” par bankas prezidentu... Es pazvanīju uz Stokholmu, kur viņš mācījās (viņam bija kādi 22 gadi, varbūt 23), un viņam teicu: “Ģirt, brauc uz Latviju, pamet tās mācības – tu būsi bankas prezidents!” Tas arī notika – viņš kļuva par Vācijas–Latvijas bankas prezidentu un izveidoja piekto lielāko banku Latvijā. Un tagad – ko domājat, ko ne – viņš visu laiku runā par lielzagļiem. Un es jums varu pateikt, kur tās lielzagļu pulcēšanās vietas tagad ir. Viena no tām pulcēšanās vietām... Šis viss paliek, paldies dievam, stenogrammā, pie tā varēs vienmēr atgriezties. Viena no tām pulcēšanās vietām ir – kur? Ap to uzņēmumu, kurš ir izveidots starp “Latvenergo” un “Latvijas valsts mežiem”, kur... agri vai vēlu, jūs redzēsiet, tiks izpļekāta “Latvijas valsts mežu” zeme un “Latvenergo” nauda.

Vēl viena, vēl lielāka vieta, ap kuru pulcējas jaunie lielzagļi, ir Fondu birža. Jūs iedomājieties! Es domāju, ka neviens... nu, daži no jums zina, kas ir IPOinitial public offering. Par to ir sarakstītas grāmatas. Publiskais piedāvājums. Publiskajā piedāvājumā... tādas kompānijas kā “Prudentia”, vesela virkne citu, nopelnīs miljonus, desmitiem miljonu, vedot uz biržu uzņēmumus – tautai piederošus uzņēmumus. Viņi nopelnīs divkārt. Pirmkārt, – kā milzīgu komisiju, un, otrkārt, pēc tam piesmērējoties pie tām lētajām akcijām, kuras pēc tam pārdos dārgāk.

Un viņš taču atbalsta manus audzēkņus: jā, šos uzņēmumus vajag laist uz biržu. Uzņēmumu “Latvijas valsts meži”, kam nav kredītu! Uzņēmums, kura vērtība ir... nu, kā vērtē... trīs, varbūt četri miljardi. Tam nav kredītu, tas ir pašpietiekams uzņēmums, kurš iemaksāja budžetā, es nezinu, pusmiljardu šogad. Viņam vajag... pie tam... pārdodot 10 vai 15 procentus... To nopirks igauņu un lietuviešu investori par lētu naudu, un tā nauda aizies budžetā – kaut kādam kārtējam caurumam... Ašeradena. Kur ir tā investīcija? Kāpēc tam uzņēmumam vajadzīgs... Tas ir “zaļais zelts”, tas ir tikpat kā nafta. Mēs to tagad tā... to pa lēto iztirgosim. Tie ir noziedznieki, kas to darīs, vistīrākie noziedznieki!

Nu ko, jāpaslavē vēl man Pīlēna partija. Jūs veselu gadu ļāvāt dzīvot Jaunajai VIENOTĪBAI, un tagad jūsu stafeti pārņem Lemberga partija. Viņi atkal... apmēram gadu ļaus dzīvot Jaunajai VIENOTĪBAI, un tāpat viņus izmetīs ārā, kā jūs izmeta. Nu, varbūt drusku savādākā formā. Varbūt Lembergs būs tik varens un viņus... protams, Lembergam ir plāns iznīcināt Jauno VIENOTĪBU. Varbūt viņš būs tik varens un to izdarīs, to rādīs laiks.

Apsveicu Lemberga partiju, PROGRESĪVOS ar pievienošanos Jaunās VIENOTĪBAS devīzei, kura ir nemainīga, – mēs jums nevienam palīdzēt nevaram, bet mēs jūs varam kontrolēt un sodīt.

Vēlu jums veiksmi!

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Andrim Kulbergam.

A. Kulbergs (AS).

Saeimas priekšsēdētāj! Kolēģi deputāti! Ministri! Ja Jaunajai VIENOTĪBAI un Krišjānim Kariņam tiešām prioritāte būtu bijusi valsts, nevis savu pozīciju nostiprināšana, tādai Krišjāņa Kariņa otrajai valdībai vispār nebija jātop. Tas ir bezatbildīgi – uzņemties premjera pienākumus, piekrist konkrētam koalīcijas modelim, lai pēc pusgada sāktu sūdzēties, cik grūti tajā ir strādāt. Un lai kļūtu par ārlietu ministru – tramplīnam uz silto Eiropas Parlamentu Briselē.

Es nāku no biznesa vides, un šobrīd nevaru saprast vienu jautājumu – ka mēs esam izgājuši cauri murgainākajam banku “kapitālremontam”... ar ieviestajiem dzelžainiem naudas atmazgāšanas un pretterorisma finansēšanas... kontroli katrā bankā, grāmatvedībā, nekustamo īpašumu un advokātu birojā... ko Krišjānis Kariņš un Jaunā VIENOTĪBA sludina par savu lielāko padarīto darbu, kas mūs visus izglāba no finanšu sektora bedres. Pareizi, tas bija liels darbs, kas padarīts.

Bet vai jūs zināt, ka visiem uzņēmumiem – bez izņēmuma – ir jāaizpilda dzelžaina anketa – ar jebkuru darījumu partneri, par jebkuru pārskaitījumu? Šādas anketas ir jāaizpilda katram – katram! – ar katru partneri, ar katru piegādātāju, ar katru sadarbības partneri un par katru maksājumu. Un anketā rakstīts ir sekojošais: saistībā ar Krievijas Federācijas un Baltkrievijas Republikas īstenoto militāro agresiju pret Ukrainas suverenitāti, subjekts... tātad izpildītājs, pasūtītājs, piegādātājs... apliecina, ka izpildītāju, pasūtītāju, piegādātāju... un tostarp tām amatpersonām, patiesajiem labuma guvējiem, pilnvarotajiem pārstāvjiem, grupas uzņēmumiem un citām ar uzņēmumu saistītajām juridiskajām un fiziskajām personām... nav attiecinātas Latvijas Republikas nacionālās sankcijas vai starptautiskās sankcijas.

Ar sankcionētu personu ne tikai tūlīt jāpārtrauc jebkurš vecs līgums, bet arī nedrīkst tikt noslēgts nekāds jauns darījums, kur tuvumā stāv sankcionēta persona. Un, ziniet, tam uzņēmumam draud nevis administratīvais sods, bet kriminālatbildība. Uzņēmumam – jebkuram Latvijas uzņēmumam. Un uzņēmumiem pat reputācijas riska trešo valstu darījumos dēļ... bankas liedz pārskaitīt, atsaka darījumu. Kur nu vēl sankcionētas personas smags... tuvums... padara to toksisku un būtiski apdraud uzņēmuma nākotnes eksistenci.

Un Latvija ir gājusi cauri smagam naudas atmazgāšanas, attīrīšanas, banku “kapitālremonta” procesam. Par mata tiesu mēs izspraucāmies no sliktākā Moneyval starptautiskā novērtējuma, kur 10 no 11 punktiem bija sarkani.

Jaunā VIENOTĪBA ieviesa šādu vispārēju cīņu (nekādu toleranci pret naudas atmazgāšanu!), pārregulējot visu finanšu un uzņēmējdarbības sektoru. Finanšu ministrs visiem šodien cieši norāda, ka mums ir divi smagi gadi jāstrādā, lai panāktu pozitīvu Moneyval novērtējumu, lai izrāptos no trešo valstu līmeņa... augsta riska valstu... finanšu sektora vērtējuma...

Un šeit pēkšņi tiek veidota darījumvaldība ar tieši un nepārprotami līgumiskajām attiecībām caur partiju “Latvijai un Ventspilij”, kur Aivars Lembergs – tās valdes priekšsēdētājs un viens no četriem locekļiem, tiesīgs pārstāvēt partiju atsevišķi gan finansiālos jautājumos, gan juridiskajos un jebkādos citos jautājumos. Kurš ir mūsu tuvākā sabiedrotā, ASV, sankcionēta persona.

Politiskā darbība ir cieši saistīta ar ekonomisko aktivitāti, ko tieši un nepārprotami Aivars Lembergs, būdams partijas “Latvijai un Ventspilij” priekšsēdētājs, var un varēs caur ZZS, Ekonomikas ministriju, Zemkopības ministriju... un es pat nerunāšu par Saeimas spīkeru... pie nacionālās drošības krēsla... ietekmēt gan budžetu, gan Eiropas fondu apguvi, kas ir Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likumā noteikts 11.2 pantā, īpaši – par Eiropas Savienības fondiem.

Un citēju jums: ASV Finanšu ministrijas departamenta paziņojumā norādīts, ka Lembergs kontrolē organizācijas caur politiskajām partijām un korumpētiem politiķiem un sistemātiski izmanto šīs organizācijas un indivīdus ekonomiskajiem ieguvumiem. Paziņojumā ir teikts, ka Lembergs izmantojis savu ietekmi arī, lai ieceltu vai neieceltu noteiktās amatpersonas, un ietekmējis un korumpējis tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas, lai aizstāvētu savas intereses un gāztu politiķus, kurus viņš citādi nevarēja kontrolēt.

Latvijas Ārlietu ministrija (Rinkēviča personā) paziņojumā norādījusi: ja ar sankcionētu personu sadarbosies kāds uzņēmums vai banka, arī pret to var noteikt sankcijas. A kā būs ar valsti? ASV OFAC sankciju neievērošanas gadījumā var tikt liegta pieeja maksājumiem ASV valūtā, apturēti darījumi un pārskaitījumi, tādējādi liedzot veikt nepieciešamos maksājumus. Rezultāts – var rasties kā uzņēmuma, tā bankas un valsts reputācijas krīze un citas negatīvas sekas. (Es citēju.)

Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma 11.2 pants runā par publiskās un privātās partnerības ierobežojumiem. Likuma gars ir ierobežot sankcionētās personas ekonomisko rosīšanos.

Ministru kabinetā uz sienas ir uzraksts: “Viens likums – viena taisnība visiem.” Un es uzskatu par svarīgu šeit pateikt, ka uzņēmējiem nedrīkst par tuvu stāvēt sankcionēta persona, bet Jaunā VIENOTĪBA ar to kopā veidos valdību.

Siliņas kundze, man ir jautājums: vai Latvijas valdība spēs aizpildīt šādu anketu par sevi? Varēs, ja? Uzņēmumi nevarētu, jo... Uzņēmumam, to neaizpildot, draud ar darbības apturēšanu.

Un ģimenē vecāki bērniem rāda piemēru par vērtībām, tāpat valdībai būtu jārāda piemērs sabiedrībai. Kādu piemēru Jaunā VIENOTĪBA tagad rāda Latvijas tautai un uzņēmējiem?

Jaunā VIENOTĪBA, es līdz šim nespēju saprast, kādā sakarā jūs šo darāt. Kur ir loģika – iet uz tik ļoti riskantu darījumu jautājumā par prezidentu? Latvijas starptautiskais risks, attiecības ar mūsu transatlantiskajiem partneriem... Kā Eiropa vispār uz to skatīsies? Kā? Mēs pietuvosimies Orbāna līmenim? Pēc visa, kam mēs esam gājuši cauri, lai tagad iekristu bedrē vēl dziļāk?

Jūs, Jaunā VIENOTĪBA, saprotat, kādu uzticības krāteri esat izrakuši? Krāteri visas Latvijas tautas ticībā valdībai, politiskajiem solījumiem un demokrātijai.

Es esmu devis solījumu vēlētājiem un Latvijas uzņēmējiem, ka darīšu visu, lai Latvija atgrieztos uz pareizajām sliedēm ekonomikā. Mēs varēsim aizmirst par veselību, aizsardzību, izglītību un citu jomu stiprināšanu, ja mēs nedomāsim par mūsu svēto govi, un mūsu svētā govs, kas mūs visus baro, ir uzņēmumi.

Neskatoties uz visu, ko es pateicu, es turpināšu konstruktīvi strādāt. Bet, lasot jaunās valdības deklarāciju, nākas būt ļoti, ļoti bažīgam, tur redzot galvenās prioritātes, lai Latviju izvilktu no atpalicības purva, kur mēs esam.

Latvijas enerģētikas stratēģijas izstrāde. Kolēģi, ja jūs turpināsiet to uztvert par krājkasi, kur pasmelties, lai lāpītu budžetu, nevis par skābekli uzņēmējiem... ar lētu, pieejamu zaļo enerģiju... mums būs nopietnas problēmas.

Atbalstīšu uzņēmējdarbības vides sakārtošanu. Es fokusēšos uz birokrātijas mazināšanu – katrā jautājumā, katrā likumprojektā, katrā priekšlikumā. Par vienu dokumentu ir jāsamazina birokrātija, un par vienu dienu ir jāpadara process ātrāks. Vērsīšu savas pūles uz ēnu ekonomikas apkarošanu, jo Jaunā VIENOTĪBA nevar turpināt ignorēt ziloni telpā, jo tas jau ir tik liels, ka drīz aizklās visu saules gaismu.

Un daudzās nozarēs... tur slēpjas – tieši tur slēpjas! – mūsu rezerves, tur ir tā krājkase, kur pasmelties, nevis enerģētikā vai uzņēmumu privatizācijā... atvainojos, “Latvijas valsts mežu” kotēšanā biržā.

Es cīnīšos par konkurētspējīgu nodokļu paketi Latvijas ražotājiem un investoru piesaistei, jo esošā nodokļu reforma smako pēc nodokļu pacelšanas, nevis konkurences. Man tuvajā transporta sektorā arī ir milzu izaicinājumi, kā lielākais – nereālais klimata mērķis, ko klusi parakstīja Krišjānis Kariņš, lai izpatiktu Briselei, bet – pielika milzu bumbu pie Latvijas kājas. Cīnīšos par taisnīgu risinājumu Latvijas sabiedrībai un uzņēmējiem.

Un vai jūs, deputāti, zināt, kas šodien ir par dienu? (Starpsaucieni: “Piektdiena.”) Kāda starptautiskā diena ir šodien? Starptautiskā demokrātijas diena. Tikai – diemžēl ne Latvijā, kur... valdībā tiek realizēts Jaunās VIENOTĪBAS darījums par jaunā... Jaunās VIENOTĪBAS... prezidenta iecelšanu. Un ne velti Levits aizejot teica: “Ne ar manām rokām.”

Un šo darījumu koalīciju... Ne ar manām rokām.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Jurģim Klotiņam.

J. Klotiņš (NA).

Saeimas priekšsēdētāj! Prezidija locekļi! Cienītās dāmas un kungi! Kolēģi šodien jau diezgan daudz... aprakstīja, kā ir ritējuši šie trīs mēneši kopš Valsts prezidenta ievēlēšanas, kā Jaunā VIENOTĪBA pati demontēja savu koalīciju – Krišjāņa Kariņa koalīciju.

Es vēlos pakavēties pie dažiem valdības deklarācijas jēdzieniem un punktiem, kas attiecas uz nacionālu valsti, kultūras jomu, izglītību un vērtību jautājumiem. Es lasīju to deklarācijas projektu, kas bija publicēts “Latvijas Sabiedriskajos medijos” 12. septembrī pulksten 17.03. (Šodienas projekts laikam no rīta tika iesniegts.) Lasīdams es brīnījos, kādēļ tur vispār neparādās jēdziens “nacionāls”, kur nu vēl – “nacionāla valsts”, “nacionālā identitāte”, “nacionālās intereses”.

Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā gan bija minēti šie jēdzieni – “nacionālā identitāte”, arī “nacionālais mantojums” un “tradīcijas”, būtībā jēdzieni, kas ir nacionālas valsts virsprincipa izvērsumi konkrētos darba virzienos. Šodien jau pieminētais juridisko zinātņu doktors un bijušais Valsts prezidents Egils Levits ir skaidrojis, kāpēc Latvijā ir svarīgs šis nacionālas valsts virsprincips. Tas ir arī Satversmes ievadā, un to Latvijas valsts pilsoņi apstiprināja konstitucionālā tautas nobalsošanā – ar konstitucionālo vairākumu tautas nobalsošanā 2012. gada februārī, aizstāvot latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

Protams, paldies, ka jūs deklarācijā uzsverat, ka Latvijai jābūt latviskai valstij, bet deklarācijā aizmirst nacionālas valsts principu... Valdības deklarācija tomēr nav PROGRESĪVO partijas programma, kur to varētu aizmirst vai vispār nerakstīt. Tā ir valdības deklarācija. Lai arī, kā jūs paši sakāt, jūsu koalīcija būs centriski kreisa. Es gan Jaunajai VIENOTĪBAI kreisumu nepavisam nenovēlu, kur nu vēl Zaļo un Zemnieku savienībai.

Par kultūras jomu ir viens teikums, kas ir tāds, nu, vispārējs... tur varbūt dažās vietās vēl ir pieminēts, bet tajā deklarācijā, ko daudzi no jums apstiprināja šeit 2022. gada decembrī, – tur par kultūru bija 24 punkti, ļoti izvērsti.

Aicinu jūs arī pievērst uzmanību – kultūras ministrs Nauris Puntuļa kungs ir publicējis pārskatu par viņa ministra kalpojuma gados paveikto. Tas nav viss, kas ir paveikts, bet varbūt galvenie darbi, ko viņš vēlējies izcelt. Aicinu ar šo iepazīties arī jūs, cienītā Agnese Loginas kundze, lai jums ir vismaz pamats, uz kā nodrošināt pēctecību, kad jūs uzņemsieties kultūras jomas vadību.

Šodien arī viens no pamanāmākajiem kultūras nozares cilvēkiem profesors Andris Teikmanis, Augstākās izglītības padomes priekšsēdētājs, teicis tādus vārdus savā sociālajā tīklā (citēšu): “Paldies Naurim Puntulim par paveikto lielo darbu Latvijas kultūras lomas stiprināšanā. Apbrīnoju nosvērtību un pacietību, ar kādu ministrs rīkojās, gan veidojot kultūrpolitikas dokumentus, gan īstenojot rīcībpolitiku kultūras jomā laikā, kad kultūra mūsdienu Rietumu vai – citās interpretācijās – globālo Ziemeļu telpā paliek par arvien politizētāku ideoloģisko uzskatu cīņu telpu. Šajā brīdī saglabāt Latvijas kultūras telpas vienotību, respektējot visus uzskatus un spējot sabalansēt dažādo kultūras realizācijas formu un spēlētāju intereses, nebija viegli paveicams uzdevums. Paldies vēlreiz par to, ka mēs joprojām varam sajust Latvijas kultūras telpu kā mums kopīgu un kā mūsu identitāti vienojošu stūrakmeni.” Tiktāl Teikmaņa kungs.

Es novēlu jums, cienītā Loginas kundze, lai arī tad, kad jūs noslēgsiet savu ministres kalpojumu, jūs saņemtu līdzīgu novērtējumu, un es aicinu jūs... Skaidrs, ka jums ir ļoti laba izglītība un pieredze laikmetīgajā kultūrā un kino jomā, bet es aicinu jūs tiešām būt ministrei, kas savā darbā ir iekļaujoša, kas aptver lielās, plašās kultūras nozares dažādos darba virzienus. Vakardien diemžēl es jūsu tviterkontā vēl neredzēju, kādas būs jūsu prioritātes. Arī šīrīta intervijā jūs tās skaidri nepateicāt. Es aicinu jūs balstīties uz valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm un turpināt to, kas ir iesākts pirms jums, – cīnīties, iestāties par kultūras nozares profesionāļu atalgojumu, sevišķi valsts koncertorganizācijās, muzejos, arhīvos, kultūras mantojuma institūcijās.

Tāpat es jūs aicinu rūpēties par to, lai kultūras mantojuma saglabāšana, kultūras mantojuma atjaunošana varētu saņemt finansējumu, tā nepaliktu pabērna lomā, līdzekļus varbūt novirzot laikmetīgās kultūras izpausmēm un tam, kas jums, iespējams, ir tuvāks ar PROGRESĪVAJIEM. Es aicinu jūs turpināt atbalstīt kultūras mantojumu un arī sakrālā mantojuma finansēšanas programmu. Es ceru, ka finanšu ministra kungs arī tam sekos līdzi... kā finanšu ministrs, lai no Kultūras ministrijas budžeta tāmes nepazūd svarīgas pozīcijas un tajās nepazūd finansējums.

Es negribu kavēties pie tā, ka diemžēl jūs, kad mēs bijām kolēģi Rīgas pašvaldībā, neatbalstījāt ātrāku sovjetisko un krievisko ielu nosaukumu pārdēvēšanu, un arī kāds no jūsu kolēģiem pat izteicās, ka viņš pieķēdēsies pie okupācijas staba Pārdaugavā, ja to gribēs nojaukt. Es ticu, ka tas paliks pagātnē. Jūs tagad esat... Tiešām arī pateicos un ar cieņu uzlūkoju jūsu tādu... drosmi no pašvaldības Rīgā uzreiz doties uz Kultūras ministriju. Novēlu, lai jums ir laba komanda, kura palīdz pārredzēt visu plašo kultūras lauku un darīt labāko, kas šajā laikā ir iespējams.

Aicinu jūs arī būt prasīgai pret Sabiedrības integrācijas fondu un īstenot arī šajā aspektā to iekļaujošo attieksmi, par kuru jūs vēlaties iestāties. Sabiedrības integrācijas fondam ir jākļūst iekļaujošākam un turpmāk jāatbalsta arī konservatīvi, klasiski, filozofiski ievirzīti Latvijas mediji, tādi kā portāls Telos.lv. Diemžēl SIF līdz šim ir atteicis finansējumu, šogad vismaz atteica.

Attiecībā uz medijiem. Šorīt intervijā teicāt, ka gribat saglabāt saturu svešvalodās. Protams, angļu valodā ir jāsaglabā LSM versija, bez šaubām. Kādēļ jūs gribat saglabāt krievu valodā LSM, es nezinu. Kā zināms, statistika liecina, ka Latvijā vairāk nekā 90 procenti cilvēku zina latviešu valodu. Un padomājiet, lūdzu, arī par to, ka Latvijā ir poļi, ukraiņi, baltkrievi, igauņi, lietuvieši. Kāpēc ir jābūt tikai krievu valodai? Ja vēlaties, tad – mazākumtautību valodās. Iesaku jums pirmo darbu, ko jūs mediju jomā darāt, – prasīt, lai LSM savu šobrīd Rus.LSM.lv nekavējoties pārdēvē par Mazākumtautību.LSM.lv.

Tā kā man ir nedaudz laika, es vēlos pakavēties vēl pie tā, ko jūs rakstāt valdības deklarācijā, – par tādu jēdzienu kā “pāru kopdzīves regulējums”. Es aicinu jūs skaidrot, ko jūs ar to vēlaties sabiedrībai, Latvijas tautai, piedāvāt. Līdz šim tas skaidrojums ir kaut kā izpalicis, vismaz deklarācijā vai arī intervijās, kas pavada šo deklarāciju, tas bija jāskaidro. Vai arī jūs varējāt šodien nākt šeit skaidrot. Bet ir žēl, ka...

Pirmām kārtām es vēlos tiešām no sirds teikt... un tas ir tas, kā es jūtos: Evika Siliņas kundze, es ļoti novērtēju jūsu drosmi šajā laikā uzņemties veidot tik grūtu valdību. Jūs to uzņēmāties, tiešām, paldies jums par šo drosmi un apņemšanos. Ļoti cienu jūsu, politiķes, izvēli to uzņemties, kad neviens no Jaunās VIENOTĪBAS vīriešiem, kungiem, to neuzņēmās.

Es jums novēlu arī drosmi tomēr valdības deklarācijā, vismaz rīcības plānā ierakstīt, ka jūs arī stiprināsiet un atbalstīsiet laulības institūtu Latvijā, jo Satversmes 110. pantā mēs lasām: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērnu tiesības.” Jā, diemžēl vārds “laulība” jūsu deklarācijā šobrīd nefigurē, toties ir šis “pāru kopdzīves regulējums”, un nav skaidrs, kas tas būs, – vai tas būs civilās savienības likums 2.0 vai deklarētās mājsaimniecības likums. Ja paliek šāds formulējums, tad tiešām var rasties bažas, ka jūs grasāties iejaukties cilvēku privātajā dzīvē. Kā zināms, ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 12. pantā runā par privātās dzīves un ģimenes neaizskaramību. Tas būtu jārespektē.

Noslēgumā vēlos veltīt arī dažus vārdus... par sirdsapziņu un par politisko izdevīgumu, par frakcijas disciplīnu, par koalīcijas disciplīnu. Redziet, pieminētā ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, kurai decembrī apritēja 75 gadi, balstās uz dabisko tiesību principiem. Tāpat uz dabisko tiesību principiem balstās arī katoliskās baznīcas sociālā mācība plašāk... Pirms nedēļas apritēja 30 gadi kopš Latviju apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II. Viņš toreiz Latvijas Universitātē savu uzrunu veltīja šai baznīcas sociālajai mācībai. Un es arī zinu, kolēģi, ka šeit, mūsu vidū, ir vairāki – dāmas un kungi –, kuriem kaut ko būtiski nozīmē piederība kādai no kristīgajām konfesijām, arī Romas Katoļu baznīcai, bez kuras bagātīgā kultūras un intelektuālā mantojuma man vispār ir grūti iedomāties Rietumu civilizāciju un arī Latvijas nacionālo kultūru.

Es jūs aicinu, kolēģi Zaļo un Zemnieku savienības frakcijā, JAUNĀS VIENOTĪBAS frakcijā un ikvienu, kam kristīgās vērtības vai kristīgā pārliecība kaut ko nozīmē, vēlreiz pārlasīt baznīcas sociālo mācību un pievērst uzmanību tam, kas rakstīts 227. artikulā. Šis dokuments ir atrodams tiešsaistē PDF.

Es citēšu šo 227. artikulu: “Iespējamā faktiskās kopdzīves juridiskā pielīdzināšana ģimenei diskreditētu ģimenes modeli. Ģimene nevar īstenoties nedrošās attiecībās starp personām, bet tikai pastāvīgā savienībā, kas sakņojas laulībā, tas ir, derībā, kura noslēgta starp vīrieti un sievieti un kuras pamatā ir abpusēja un brīva izvēle, un kura ietver pilnīgu laulāto kopību, kas vērsta uz pēcnācēju radīšanu.” (Citāta beigas.)

Šeit ir pateikts būtiskākais – ja valsts ievieš kaut kādus partnerattiecību regulējumus, tie nedrīkst nostāties vienādā statusā ar to, kāds jau ir laulībai, kāds laulībai ir bijis jau pirms valsts dibināšanas, kāds laulībā ir, izejot no dabiskajām tiesībām, savstarpējās dzimuma komplementaritātes un kultūras tradīcijām, pateicoties kam Latvija un latviešu tauta vispār pastāv un ir pastāvējusi līdz šim laikam.

Rīkojieties saskaņā ar sirdsapziņu, nevis ar koalīcijas vai partijas disciplīnu, jo sirdsapziņa un vērtības ir tās, kuras pastāv pāri laikam, turpinās visā jūsu dzīvē arī ārpus Saeimas, bet politiskais izdevīgums – tas ir īslaicīgs un pārejošs. Vēlētāji, kuri ir gaidījuši konservatīvu nostāju, to ļoti labi redzēs un izdarīs attiecīgus secinājumus un lēmumus.

Noslēdzot vēlos arī pateikties par šo deviņu mēnešu periodu, ko varēju šeit strādāt, kalpot deputāta darbā. Tas ir bijis ļoti vērtīgs manā dzīvē. Pateicos jums par sadarbību ikdienā komisijās, par visām domu apmaiņām, arī kopīgiem svētbrīžiem, ko varējām atzīmēt ceturtdienās. Tā kā uz mūsu valsts robežas šobrīd situācija ir sarežģījusies, vēlos šajā brīdī izteikt lielu pateicību Latvijas robežsargiem, bruņoto spēku karavīriem, Latvijas zemessargiem par viņu rūpēm, sargājot mūsu drošību. Un liela pateicība arī instruktoriem un virsniekiem par viņu nenogurstošo darbu.

Novēlu mums katram – jums šeit, Saeimā, un arī tiem, kuri no mums dosies atpakaļ iepriekšējos darbos, – vienmēr izvēlēties patieso, labo, skaisto, par to iestāties un izjust bijību svētu vērtību un nemainīgu patiesību priekšā, kāda ir mūsu, Latvijas valsts, latviešu valoda, nacionālais kultūras mantojums un arī tas augstākais, ko mēs apzīmējam ar vārdu “Dievs”, kurš mums dod laiku dzīvot un rūpēties par to, kas mums ir uzticēts.

Dievs, svētī Latviju! (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Rihardam Kolam.

R. Kols (NA).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamie, godātie deputāti! Jā, izlasot valdības deklarācijas ne jau vairs projektu, nu jau parakstītu dokumentu, kur balsošanas gadījumā jau būs oficiāls juridisks dokuments, protams, mēs jau esam šķetinājuši krustu šķērsu dažādus griezumus šai deklarācijai.

Ļoti dabiski, ka es runāšu par ārpolitikas sadaļu, un, pirms es ķeros tam klāt, vēlos uzsvērt, ka neatkarīgi no tā, kuras frakcijas vadīta bijusi valdība, Latvijas ārpolitika ir bijusi vienots veselums gan koalīcijai, gan opozīcijai, protams, izņemot atsevišķus grūtgalvjus, kuri pat šajā Saeimas sasaukumā nekautrējas doties pēc politiskām konsultācijām pie Krievijas Federācijas vēstniecības. Bet kopumā gan Krišjāņa Kariņa valdībā, es pieļauju, arī Evikas Siliņas vadītajā valdībā Latvijas ārpolitika ir vienots veselums, kur mēs runājam vienā balsī.

Protams, velns ir detaļās, un detaļas ir būtiskas. Siliņas kundze līdz šim vienu no uzstādījumiem valdības veidošanai pauda, ka šajā gadījumā ir svarīgi darbi, mēs liekam nost ideoloģiju, mēs liekam nost principus. Tad – šeku, reku! – jūsu potenciālie jaunie kolēģi jaunajā valdībā ļoti būtiski uzsver, ka šī jaunā valdība būs kreisi centriska. Ļoti būtiski uzsver.

Mani mulsina viena cita lieta. Mani mulsina Jaunā VIENOTĪBA, kas ietilpst Eiropas Tautas partijā (kura ir kristīgi demokrātisku, konservatīvu, liberāli konservatīvu Eiropas politisko partiju apvienība), nebilst ne vārda savu potenciālo jauno kolēģu apzīmējumam... potenciālajai valdībai – kreisi centriska. Un tieši šādā veidā, jo Andris Šuvajeva kungs pirmo reizi šo apzīmējumu lietoja publiskajā... sabiedriskajā medijā – televīzijā, tieši šādi – kreisi centriska. Šodien mēs redzam mazu, mazu, mazu pieslīpējumu – centriski kreisa, kas varbūt nosacīti varētu mīkstināt to pozīciju.

Kādēļ es runāju par šo? Jā, es pieļauju, ka nacionālā līmenī tas vairs nav būtiski, bet Eiropas Savienībā... Kolēģi, ja valdības deklarācijā vienīgā atsauce uz ārpolitiku (kas ir pilnīgi pareizi, neviens tam nevar pat iebilst) ir – nemainīgs eiroatlantiskais kurss, tad es atgādināšu, ka nākamgad Latvijas Republika atzīmēs divdesmito gadadienu, kopš esam Eiropas Savienībā un esam NATO. Par kādu kursu mēs runājam? Mēs esam NATO un Eiropas Savienībā. Tādēļ tas, kas iztrūkst, ir valdības pozīcija Eiropas Savienības iekšienē, jo Latvijas pozīcija Eiropas Savienībā ir Latvijas ārpolitika, un tur ir ļoti būtiski tieši no ideoloģiskā skatpunkta un principu skatpunkta politiskie uzstādījumi.

Jā, ZZS nepieder nevienai politiskajai grupai. Nezinu, vai tā ir jūsu izšķiršanās – tā būt –, vai arī neviens jūs neņem, nemācēšu teikt. Turpretim PROGRESĪVIE ar ļoti lielu lepnumu tika uzņemti Zaļajā partijā. Šeit parādās šī būtiskā kolīzija, kas ļoti, ļoti ietekmēs ārpolitiku tieši ideoloģisko un principu vērtību prizmā, jo Eiropas Savienībā, Briselē nerunās: liekam nost, malā ideoloģiju un principus. Tur viss tiek lemts, tieši vadoties no principiem un ideoloģijas. Vistiešākajā mērā. Un Eiropas Savienība ir krustcelēs.

Nākamgad ir Eiropas Parlamenta vēlēšanas, tas nozīmē arī jaunu Eiropas Komisijas sastāvu un, iespējams, pilnīgi citu strāvojumu. Ja līdz šim, jā, Tautas partija ir baudījusi... noteicošo toni, tad nākamgad tas ļoti būtiski var mainīties, jo tā situācija vairs nav īpaši tāda...

Un tad mēs skatāmies... Jaunās VIENOTĪBAS politiķiem – es tiešām gribētu dzirdēt, vai ir tā, ka jūs tagad esat kreisi centriski, jo es jūs (mēs esam strādājuši plecu pie pleca) vienmēr esmu uzskatījis par centriski labējiem spēkiem, un tas ir būtiski.

Es kā piemēru minēšu – Eiropas Zaļā partija iestājas (un tas noteikti ir saistoši arī šajā grupā ietilpstošajām partijām) par piespiedu kvotu sistēmas ieviešanu migrācijas jautājumā Eiropas Savienībā, bet ar vēl vienu tādu mazu āķīti – tiem, kas nepiedalās, atņemt Eiropas Savienības finansējumu. Tas ir ļoti interesanti. Kur šajā ziņā sapas jaunajai koalīcijai šie jautājumi...? Tie ir tiešā veidā saistīti ar ārpolitiku, un skaidrs, ka nacionālā līmenī, es jau minēju, ārpolitikā mēs darbojamies kā vienots veselums. Tas ir ļoti labi, un es tiešām pateicos arī tiem racionālajiem opozīcijas pārstāvjiem (visdrīzāk, arī es būšu opozīcijas pārstāvis), ka mēs vienoti runājam, vienā balsī. Mums nacionālā līmenī var atšķirties tehniski, kurš, kāds projekts, bet tad, kad diskusija notiek starptautiski, mēs runājam kā viens veselums. Un tā ir vērtība.

Tādēļ, es jau minēju – Rosļikova kungam varbūt arī nav saprotami –, kādēļ viens vai otrs politiķis, kas tagad ir opozīcijā, varētu vadīt vienu vai otru komisiju. Tā ir tā realitāte, jo... dubultstandarti – tā ir tāda, man tā liekas, firmas zīme. Rosļikova kungam tiešām ir apbrīnojami labas spējas manipulēt ar informāciju, demagoģija sit augstu vilni. Jā, ja kāds to vērtē kā kvalitātes zīmi politiķim, lai tā būtu, bet esence tomēr paliek.

Es gribētu dzirdēt no ZZS kolēģiem, kas arī ir centriski labēji savos uzskatos... paust kaut ko vairāk par “saglabāt eiroatlantisko kursu”. Kolēģi, ko tas nozīmē – saglabāt eiroatlantisko kursu? Latvijā nav neviena politiskā spēka (pat opozīcijā), kas rosinātu izstāties no NATO vai izstāties no Eiropas Savienības. Savā ziņā tas apgalvojums neko neizsaka. Jā, es ceru, ka rīcības plānā būs detalizācija, bet arī šeit tā ir ļoti būtiska detaļa, kas iztrūkst, kas ir bijusi gan ZZS vadītajā valdībā, gan ir bijusi Jaunās VIENOTĪBAS tāda neatņemama vērtība, kas parāda vērtību orientāciju, to, ka Latvija iestājas par nacionālu valstu Eiropas Savienību. Tas ir ļoti būtiski, un tas ir svarīgi – tas, kā mēs sevi saskatām Eiropas Savienībā. Vēršu uzmanību – kreisi centriskie spēki un izteikti kreisi ir par Eiropas federalizāciju. Tātad varas centralizācija vairāk Briselē. Es nedomāju, ka tas ir Latvijas nacionālajās interesēs, arī izrietot no ārpolitikas.

Es ļoti ceru un domāju, ka Kariņa kungam, iekāpjot diezgan lielās kurpēs, nevajadzēs iesildīšanās laiku. Viņš jau tagad ir ārlietu ministra pienākumu izpildītājs.

Noslēdzot savu runu, es paudīšu novēlējumu: Kariņa kungs, es jums novēlu pārsist to rekordu, ko jūsu priekštecis šajā amatā ir sasniedzis, kalpojot Latvijas Republikai. Veiksmi!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātei Leilai Rasimai.

L. Rasima (PRO).

Labdien, augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj, premjerministra amata kandidāte Siliņas kundze, esošās un topošās ministres un ministri, deputātes un deputāti! Esmu iedvesmota un ar nepacietību gaidu jaunās valdības apstiprināšanu. Man ir prieks par saviem kolēģiem. Viņi savās nozarēs ir profesionāļi, kuri jau no pirmās dienas ķersies klāt darbiem. Esmu pārliecināta par viņu spēju tikt galā ar saviem jaunajiem pienākumiem.

Aicinu arī jūs, kolēģi, personīgi parunāt ar Kasparu Briškenu par satiksmi, ar Andri Sprūdu – par drošību, ar Agnesi Loginu – par kultūru un pašiem par to pārliecināties – viņi ir speciālisti savās vietās. Es viņus pazīstu personīgi, man ir pārliecība un patiess prieks par katru no viņiem. Es jūtos iedvesmota, jo ticu, ka jaunā valdība strādās mūsu valsts un tās iedzīvotāju labā. Jaunās valdības deklarācijā ir 39 kodolīgi, skaidri solījumi. Šos 39 solījumus var izlasīt jebkurš iedzīvotājs dažu minūšu laikā un saprast, ko valdība darīs. Tiem ir viegli sekot – kas izdarīts, un kas vēl darāms.

Tagad par dažiem darbiem, kuri iekļauti šajā deklarācijā un kurus vēlos izcelt.

Pirmkārt, jaunā valdība apņemas celt minimālo algu 2025. un 2026. gadā. Minimālās algas celšana reģioniem ir ļoti būtiska, sevišķi Latgalē, kur cenas pārtikai un rēķini ir tādi paši kā Rīgā, bet vidējā alga – teju divreiz zemāka nekā Rīgā. Cenu kāpums vissāpīgāk ietekmē visneaizsargātākos, un diemžēl Latgalē inflāciju cilvēki ir izjutuši visstiprāk. Ticu, ka šī valdība domās par tiem, kam ir sarežģīti savilkt galus. Par viņiem netika pienācīgi domāts pārāk ilgu laiku. Mēs visi vēlamies, lai ikviens var dzīvot dzīvi, kur nav jāizvēlas starp pārtikas veikalu vai kādu prieka mirkli ar ģimeni, piemēram, kino apmeklējumu. Latgalieši ir optimisti un nemēdz sūdzēties. Bet mēs sagaidām, ka grūtos brīžos valdība spēs sniegt atbalstošu roku.

Otrkārt, reģionos vajag jaunus mājokļus. Valdība palielinās atbalstu mājokļu un īres namu būvniecībai. Viss ir vienkārši – reģionos būs cilvēki, ja viņiem būs, kur dzīvot. Kādēļ lai jauna ģimene turpinātu maksāt augstu īri un rēķinus par dzīvokli, kas pēdējo remontu ir pieredzējis vēl pirms viņu piedzimšanas? Vieglāk ir pārvākties tur, kur dzīve ērtāka. Tādēļ mājokļu programma ir jo īpaši svarīga, lai Latgalē un reģionos kopumā paliktu un atgrieztos jaunie profesionāļi un ģimenes. Tiesības uz adekvātu mājokli ir cilvēktiesības, un te ir darbs valdībai, lai nodrošinātu pieejamus, energoefektīvus un mūsdienām atbilstošus mājokļus.

Treškārt, reģionos vajag darba vietas, atbalstu darītājiem un iespējas jaunajiem, tādēļ tiek plānots īpaši atbalstīt uzņēmējdarbību un investīcijas austrumu pierobežā. Esam blakus agresorvalstij, un investori nereti izvēlas savam biznesam ērtāku vietu – tuvāk labiem ceļiem un infrastruktūrai, tādēļ ir loģiski, ka Latgalei un citiem pierobežas reģioniem ir nepieciešams īpašs atbalsts uzņēmējdarbībai. Dodiet iespējas latgaliešiem, tālāk mēs paši darīsim un tiksim galā. Ir tāds sakāmvārds – solīts makā nekrīt. Lai arī paši jūtamies iedvesmoti, daudziem cilvēkiem ir neticība, ka kaut kas var uzlaboties. Mūsu uzdevums ir izpildīt solīto.

Šie 39 deklarācijas punkti ir konkrēti solījumi, kuri ļoti nepieciešami Latvijai. Vēlos atzīmēt, ka SKDS aptauja rāda: Latgalē ticība jaunajai koalīcijai ir augsta, un šāds rezultāts uzliek mums lielu atbildību – latgaliešus pievilt nedrīkst.

Aicinu katru ministru, katru deputātu ik dienas, ik nedēļas sekot tiem līdzi. Balsojot par jauno valdību, katrs personīgi nesam atbildību par tās rezultātiem. Veiksmi un nepagurstošu sparu ikkatram no mums! (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Andrejam Svilānam. (Starpsaucieni.)

Kolēģi, kāds ir noskaņojums – vajag pārtraukumu vai nevajag? Bet tas ir fenomenāli – Zivtiņa kungs grib bez pārtraukuma! Tas ir neticami, es nespēju noticēt. Vajag pārtraukumu vai nevajag? (Zālē troksnis.)

Tātad, kolēģi, es dzirdu divas atbildes, ka vajag un nevajag. Demokrātijā izšķirsim ar balsojumu.

Lūdzu zvanu! Balsosim par to, lai izsludinātu pārtraukumu uz pusstundu – no pulksten 16.00 līdz 16.30! (Brīva izvēle, kolēģi.) Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! (Sēdes vadītājs noklaudzina ar āmuru.) Kolēģi, rezultāts ir šāds. Par – 52, pret – 27, atturas – 1. Pārtraukums tiek izsludināts šobrīd. (Zālē troksnis.)

Tā, sekundi. Virsraksts? Tā es pieteicu. Tā, cienījamā Tehnikas nodaļa, ir taisnība. Ja uzraksts bija par sēdes turpināšanu, tātad balsojums ir maldinošs. Nobalsosim vēlreiz. Ir Tehnikas nodaļa. Tātad balsosim par pārtraukuma izsludināšanu no pulksten 16.00 līdz 16.30.

Lūdzu zvanu! Balsosim par pārtraukuma izsludināšanu no pulksten 16.00 līdz 16.30! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 32, pret – 47, atturas – 3. (Daži deputāti aplaudē. Smiekli.) Kopā 50 balsis ir lēmušas, ka mēs turpinām bez pārtraukuma.

Tātad vārds Andrejam Svilānam.

Jums ir ne tikai divas minūtes, bet 15 un, ja gribat vēl, tad vēl piecas.

A. Svilāns (AS).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamās kolēģes! Godātie kolēģi! Mēs visi esam līdzatbildīgi par Latvijas tautas attieksmes veidošanu, bet (Zālē troksnis. Sēdes vadītājs noklaudzina ar āmuru.)...

Sēdes vadītājs. Kolēģi, paši nupat nobalsojāt, ka turpinām bez pārtraukuma, līdz ar to, lūdzu, sarunas neveicam.

A. Svilāns. Jā, kolēģi, mēs esam līdzatbildīgi par to, ko par Latvijas valdību, Latvijas parlamentu un Latvijas valsti domā Latvijas sabiedrība, Latvijas tauta, un tā ir liela atbildības sajūta.

Man, šodien vērojot visu un pēdējos mēnešus kopš 10. maija pakta vērojot šo situāciju, radusies tāda déjà vu sajūta. Pirms 2017. gada pašvaldību vēlēšanām, kad Salaspils novadā Zaļo un Zemnieku savienība kopā ar jauno, veco, vidējo, nē, vienkārši VIENOTĪBU veidoja koalīciju, VIENOTĪBA nāca runāt par to, kā pēc pašvaldību vēlēšanām mēs draudzīgi šo koalīciju turēsim kopā, strādāsim plecu pie pleca. Pēc vēlēšanām mēs no televīzijas ziņu subtitriem uzzinājām, ka VIENOTĪBA nekādu koalīciju neveidos. Nedēļu vēlāk uzprasījāmies audiencē, un Salaspils novada domē mēs dzirdējām argumentu – situācija ir mainījusies.

Arī vērojot 14. Saeimas “hameleonu rotaļas”, ir lieliski redzams, ka partneru uzmešana ir Jaunās VIENOTĪBAS politiskās kultūras pirmā aksioma. Jaunā VIENOTĪBA ir tā kā dzeguzēns Latvijas politiskajā ligzdā, kurš šobrīd ir nobarojies tiktāl, ka ir ķēries klāt pie viena būtiska uzdevuma – konkurentu izgrūšanas no ligzdas.

Man nav ko pārmest Zaļo un Zemnieku savienībai, viņi ir saglabājuši savu seju, viņi ir saglabājuši savu nostāju. Viņi... 13. Saeima... par to dzeguzēnu un to ligzdu... 13. Saeimā Jaunā VIENOTĪBA izveidoja paplašināto valdību, kur ar skaldi un valdi politiku... Mēs ļoti labi zinām, kā beidzās dažām šīm partneru partijām 14. Saeimas vēlēšanas. 14. Saeimā šo aprobēto metodi tika mēģināts izmēģināt vēlreiz. Paplašinātā koalīcija nesanāca, laikam sanāca sašaurinātā koalīcija, neizdevās, bet var būt, ka tomēr minimālā apmērā izdevās, jo, ja mēs tā paskatāmies, tad PROGRESĪVOS vēl pirms valdības apstiprināšanas, man liekas, koalīcijas partneri ir paspējuši uzmest vismaz divas reizes. Un tas viens nozīmīgākais gadījums bija par grozījumiem Aizsargjoslu likumā. Pavērojiet balsojumu.

Un es baidos... es faktiski no sirds ceru un no sirds novēlu, lai PROGRESĪVAJIEM izdodas realizēt vismaz daļu no viņu idejām, kas ir saistītas ar vides aizsardzību, dabas aizsardzību, kur viņiem ir racionāli, dažreiz varbūt idilliski priekšlikumi, bet es ceru, ka kaut kas no tā visa izdosies.

Tajā pašā laikā PROGRESĪVAJIEM kolēģiem... es negribētu teikt, ka... lai viņi neslīgst pašpārliecinātībā. Viņi šobrīd jūtas ļoti labi, pašapmierināti, ka Jaunā VIENOTĪBA viņus ir uzaicinājusi uz politisko banketu. No malas izskatās, ka pitons trusīti ir uzaicinājis uz pusdienām, trusītis ir ļoti priecīgs līdz brīdim, kad uzzina, ka viņš ir ne tikai uzaicināts uz pitona pusdienām, bet ka viņš ir pitona pusdienas.

Varētu smaidīt, ja nebūtu skumji, jo problēma ir daudz dziļāka. OECD pētījums apliecina, ka Latvijā sabiedrības uzticība valdībai ir apmēram divreiz zemāka nekā vidēji OECD valstu vidū. Vai iespējamais 10. maija pakts un slepenie papildprotokoli vairos Latvijas tautas ticību Latvijas valstij? Laikam jau ne.

Jaunā VIENOTĪBA savulaik uzstādīja ļoti augstus politiskās ētikas kritērijus, savā ziņā sevi pašpasludinot varbūt kaut kādā mērā par Latvijas politiskās tikumības tempļa virspriesteriem (vai kā lai to nosauc) un tikpat vienkārši šo templi pārvēršot par politisku priekamāju. Atkal vienkārši – situācija mainījusies. Tik vienkāršs arguments no deviņdesmitajiem gadiem rūpīgi un mokoši būvētās Latvijas politikas kultūras, politiskās ētikas sagraušanai?

Es pats tajā pašā 2017. gadā Salaspils domes priekšsēdētāja kabinetā tiku kaunināts par to, cik es slikts esmu, jo es esmu Latvijas Zaļās partijas biedrs, no dibināšanas turklāt vēl. Zaļā partija ir ZZS sastāvā, kur savukārt atrodas, tobrīd atrodas, tā teikt, galvgalī ļoti slikts oligarhs, un vienīgais ceļš, kā es varu kļūt balts un pūkains, ir uzmest savējos un pievienoties – trīs reizes varat minēt, kam. Tātad atkal – nodot, uzmest.

Ne valdības nomaiņa, bet principu nodevība. Šī politiskā liekulība un meli, šī ciniskā kažoka mešana uz otro un trešo pusi ir šībrīža Latvijas politiskās vides lielākā traģēdija. Mēs esam atmesti kaut kādā mērā deviņdesmito gadu līmenī. Cienītie, ar ko jūs esat labāki par tiem nīstajiem, apkarotajiem oligarhiem, ja pie apvāršņa jau atkal vēdī lielo uzņēmumu prihvatizācijas un Latvijas nacionālo vērtību izlaupīšanas legalizācijas vēsmas?

Vēl vairāk – jaunā valdība vēl nebija apstiprināta, kad Izglītības un zinātnes ministrija jau sāka publicēt savus jaunos mācību materiālus par genderisma ideoloģiju. Mums trūkst mācību līdzekļu daudzos mācību priekšmetos, kvalitatīvu mācību līdzekļu. Latvijas sabiedrības degradācijai mums ir cilvēkresursi, laiks, nauda un viss pārējais. Es ar interesi vērošu, kā par Stambulas konvenciju balsos tie Saeimas deputāti, kas 15. augustā ar patosu grozījās pa Aglonas bazilikas sakrālo laukumu.

Bet mūsu lielais uzdevums ir tas, ka dažu mēnešu... un lielākā problēma ir tā, ka dažu mēnešu laikā ir sagrauts daudz kas no tā, kas mokoši būvēts 30 gadu laikā pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Mums visiem vajadzēs ilgi strādāt, lai Latvijas sabiedrībā atjaunotos uzticība Latvijas parlamentam, valdībai un Latvijas valstij.

Šobrīd Jēkaba ielā pietrūkst, nu, es nezinu, tikai sarkano lukturu varbūt, lai forma atbilstu jaunās valdības veidošanas ētiskajam saturam. Ēku nedrīkst būvēt uz smiltīm, valdību nedrīkst būvēt uz meliem, uz politiku, kas vērsta uz nacionālo vērtību degradāciju, iztirgošanu.

Šādu valdību es nevaru atbalstīt. Ne ar manām rokām.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Kristapam Krištopanam.

K. Krištopans (LPV).

Ļoti cienījamie kolēģi! Mūsu frakcija, likumsakarīgi, balsos “pret” šo jauno valdību, bet vienlaikus es gribētu izmantot iespēju un novēlēt Evikai Siliņai spēku, izturību, politisko drosmi, jo galu galā jau mēs visi te esam vienā laivā un mēs visi gribam, lai Latvija attīstītos, lai Latvija paliktu spēcīgāka, skaistāka un tā tālāk. Un es to nesaku ar sarkasmu vai ironiju, es tiešām to no sirds novēlu.

Kā es dzirdēju no jūsu koalīcijas partneriem, Siliņas kundze ir arī ļoti atvērta kā persona, viņa uzklausa, viņa ir laba līdere. To man pateica neformāli mani kolēģi, un tas priecē, jo tas trends, ko mēs tagad redzam politikā, līdzīgi arī ar Rinkēviča kungu, ka politiķi ir ar atvērtām sirdīm, ka viņos var saskatīt empātiju... nu, varbūt tas varētu izklausīties smieklīgi – nofotografējas ar kaķīti, sunīti un gotiņu. Tas ir... Tad mēs esam uz pareizā ceļa.

Bet gribu atgādināt to, ko arī Ainārs teica, Ainārs Šlesera kungs, ka mēs būsim konstruktīva opozīcija, visus jūsu priekšlikumus, likumprojektus, kas ies roku rokā ar valsts attīstību, mēs esam gatavi atbalstīt. Bet visi šie labie vārdi, ko es tagad saku... Mēs kaut ko sagaidīsim arī no jums.

Un kas ir tas, ko mēs no jums sagaidām? Tā valdības deklarācija – kā iepriekšējā, tā arī šī –, mūsu izpratnē, ir lirika. Ja jūs pajautātu Kariņa kungam, cik daudz punktu viņš izpildījis no iepriekšējās valdības deklarācijas, es domāju, ka ļoti daudz to punktu nebūtu.

Bet ko mēs sagaidām? Nepilnu gadu atpakaļ no šīs tribīnes runāja prezidents Levits. Un viņa vēstījums bija pavisam vienkāršs – mums ir jāķer rokā Igaunija un Lietuva. Jā, tas ir diezgan ambiciozs mērķis, bet tas ir tieši tas, ko LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ sagaida no jaunās valdības.

Un ko nozīmē ķert rokā Igauniju un Lietuvu? Ja mēs gribam noķert Igauniju un Lietuvu, mums ir jādara lietas tā, kā viņi dara, un vēl labāk. Došu jums piemēru. Ja Latvijā valsts institūciju atbilde uz iesniegumu ir 30 dienās, tad Igaunijā to dara septiņās dienās. Tad es ekspektētu, ka jaunā valdība izdarīs tā, ka atbildēs trijās dienās.

Tādu pozīciju ir simtiem. Kaut vai tā pati kreditēšana, kura ir divreiz mazāka Latvijā nekā Igaunijā. Un tāpēc es gribu pateikt, ka jaunajai... topošajai premjerei un topošajam ekonomikas ministram Valaiņa kungam būs ļoti daudz darba priekšā.

Un tas Dāmokla zobens, kas karāsies virs šīs jaunās valdības, – Saeimas atlaišana – es domāju, ir ļoti leģitīms, jo principā ir trīs iemesli, kāpēc šo Saeimu varētu atlaist. Pirmais ir tas, ka SKDS aptaujas saka, ka šī Saeima ir 20 gados visnepopulārākā. Otrais ir tas, ka, es pat teiktu, no septiņām partijām četras partijas ir, nu, varētu teikt, piemānījušas savus vēlētājus, tai skaitā APVIENOTAIS SARAKSTS, kas solīja, ka būs reformas. Diemžēl tās... ne viņu vainas pēc mēs tās reformas tā arī neredzējām.

Un visā visumā... vēlvienreiz... es ļoti ceru, ka izdosies un ka tik tiešām Latvija nokļūs tuvāk Lietuvai un Igaunijai jau pārredzamā nākotnē.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Jānim Grasbergam.

J. Grasbergs (NA).

Labdien, priekšsēdētāja kungs! Kolēģi! Šodien, klausoties šīs uzrunas, ko teicām gan mēs, kas paliekam opozīcijas pusē, gan tie, kas koalīcijas pusē, mani darīja ļoti bažīgu Valaiņa kunga uzruna – un tieši ar nobeigumu. Es nekad neesmu domājis un ticējis, teiksim, tādām nejaušībām, ka lietas notika nejauši un bez apdomas.

Šeit es tā ļoti to saklausīju un savilku arī kopā ar to, kas ir redzēts un dzirdēts, ko vēlas ieviest izglītības jomā... un to (ja no tribīnes varu teikt) patiešām, ka vērtības nav svarīgas, ka tās var bezmaz vai samīt kājām, bet ka svarīgākais ir ekonomika. Un, liekot paskatīties uz citām valstīm... Es gribu teikt, ka jāvelk līdzi ir arī kādas lietas, kas izriet no vērtībām, un tie ir dzimstības rādītāji, demogrāfija – šīs lietas, un par to ir jādomā.

Ja mēs skatāmies to materiālu, kas nonāca it kā nejauši... arī paņemot to ārā pēc tam... mēs redzam, ka vienkārši vēl nebija sagatavota sabiedrība. Bet tas ir tas ceļš, kuru iezīmē. Iezīmē šī jaunā koalīcija. Un ne par velti arī kādās uzrunās tas vienkārši izspiežas ārā, šie principi spiežas ārā pa vīlēm tad, kad kāds runā. Tā ir tā saļodzītā patiesība, kad mēs sagriežam, paņemam daļu patiesības, pieliekam klāt kādus melus un to visu sapinam kopā, un tad pazūd tās pamatvērtības, kas ir sētas, kas ir veidotas, un uz ko balstās civilizācija un mēs kā cilvēki. Un tas, kas mums būtu jāmāca, jāmāca bērniem skolā jau no pirmajām klasēm, – lai viņi izaugtu patiešām veselīga sabiedrības daļa. Noteikti mūsu bērniem ir jāmāca viss, kas ir labs, tīkams un pilnīgs. Un noteikti tā ir mīlestība, laulība, ģimene. Taču, pārskatot šos materiālus un izskatot arī visus video, kas tur bija pievienoti, tur nebija ne vārda – ne vārda! – par šīm pamatvērtībām, kuras īstenībā veido sabiedrības kodolu.

Skaidrs, ka mums ir jābūt iekļaujošiem, skaidrs, ka mēs nedrīkstam būt tumsonīgi, mums ir jāiemāca būt iejūtīgiem un pieņemt atšķirīgo. Bet šie video un vērtību noniecināšana principā izdara pretējo. Un šeit ir tā būtiskā atšķirība – pieņemt atšķirīgo, nevis censties kļūt par atšķirīgo un to vēl reklamēt, un to iedēstīt iekšā kā sēklu.

Savu apzinīgo mūžu esmu bijis lauksaimnieks, ražojis dažādus lauksaimniecības produktus, sējis un novācis ražu, un tā gadu no gada. Un, ja es sēju rudzus, tad vienmēr es nākamajā gadā rudenī sagaidu, ka es šos rudzus arī novākšu jeb ieraudzīšu šo ražu – ka tur ir izauguši rudzi. Un neesmu piedzīvojis tādu situāciju, ka, iesējis kviešus, pēc tam rudenī sagaidu burkānus. Tāda situācija nav bijusi.

Un tāpēc man ir tāds jautājums – vai, sējot šaubas un neizlēmību, izšaubot identitāti, izšaubot realitāti par ķermeni, var iedomāties, ka tur izaugs...? Izveidosies laba ekonomika? Drīzāk vienīgais, ko tur varētu sagaidīt, ir identitātes krīzes un daudzas problēmas.

Bet ir vēl kāda lieta. Piemērs no tās pašas jomas – graudkopības. Kad grauds aug, tas vispirms dod stiebru, tad – vārpu un tad – briedušu graudu. Un tad no tā grauda, no tiem augļiem var novērtēt, kas tur ir sanācis. Mums ir šobrīd iespēja paskatīties apkārt un ieraudzīt, ka valstis, kas gājušas šo ceļu, degradējot vērtības, vēlas doties atpakaļ, jo jau minētā demogrāfija... dzimstības rādītāji katastrofāli zemi. Un, saprotot, ka šis ceļš ir bijis nepareizs... mums ir dota iespēja to neatkārtot. Mēs varam izvēlēties citu ceļu, kā skaidrot, kā parādīt... par to, ka mums ir jāiekļauj, ka mums ir jāiestājas par vājāko, mums ir jāpieņem atšķirīgais.

Ir daudzi citi veidi, kā neizļodzīt terminoloģiju. Tas ir arī tas, ko es teicu par Stambulas konvenciju, – ka vienīgais, kas tur ir nepareizs, ir terminoloģijas izvēle un... ko mēs gribam tā kā ieviest. Un no šī materiāla mēs jau redzējām, kā tas varētu atspoguļoties. Un mēs redzējām arī sabiedrības reakciju – cik ātri reaģēja vecāku padomes, cik ātri reaģēja visa sabiedrība kopumā... ka tas nav pieņemami.

Tad vēl kāds jautājums. Vai mēs sētu ierīkojam, lai sevi aizsargātu vai lai sevi ierobežotu? Kāds ir iemesls, kā dēļ mēs ap mājām būvējam sētas? Un arī ģimenē... Kopā ar sievu audzinot piecus bērnus, bieži vien sanāk apmeklēt vecāku sapulces dažādās skolās... dažādās vecuma kategorijās... Un tas, ko es redzu, – ka vecāku acīs, vecāku jautājumos ir izmisums. Izmisums, jo nav novilktas robežas, nav novilktas sētas un bērniem nav ierādītas šīs robežas... Nav ierādītas robežas, un tas viņiem liek justies nedrošiem. Un arī pēc savas pieredzes es varu teikt, ka bērns visdrošāk jūtas tad, ja viņš ir robežās, ja viņam ir pateikts šis rāmis. Un viņš tad veidojas par veselīgu sabiedrības daļu un var realizēt sevi daudz labāk.

Tādēļ mums ir ļoti svarīgi veidot šo vērtību kopumu, kuru mēs bērnos ieliekam, un mēs nedrīkstam viņos iesēt šaubas, it sevišķi – par identitāti kā tādu. Vajag to skaidrot no pavisam citas puses. Mums ir jāsēj bērnos drošība un jānostiprina viņu identitāte, pārliecība, ka cilvēks ir mīlošs, vērtībās balstīts un drošs.

Un, ja skatāmies uz šo koalīciju, kas būs jaunā, mēs, kas paliekam ārpusē, redzam, ka varbūt tā pat ir pareizāk, – ka šie sargi, kas pieskata vērtības, paliek ārpusē, jo tā var labāk pārskatīt perimetru un šīs vērtības. Un par to, par ko mēs pastāvam, un par to, kādu Latviju mēs kā Nacionālā apvienība redzam, – par to mēs arī turpināsim stāvēt, lai mums būtu droša Latvija, augoša Latvija un latviska Latvija. Un es novēlu to arī jaunajai koalīcijai – tomēr to paturēt.

Un atcerieties: ja mēs samīsim vērtības un uzliksim biznesu, ekonomiku augstāk par to visu, tad tur nekas labs nevar galā iznākt.

Tāpēc mans vēlējums un aicinājums ir: turiet Latviju augstā vērtē, turiet arī šīs cilvēciskās vērtības, un lai Dievs svētī katru no jaunās valdības locekļiem! Lai Dievs svētī mūsu zemi Latviju!

Paldies jums. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Edmundam Zivtiņam.

E. Zivtiņš (LPV).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Ministru prezident! Topošā ministru prezidente! Ministri! Kolēģi! Biju sarakstījis garu runu, bet sanāktu atkārtoties... Tāpēc nelasīšu. Pateikšu to, kas man ir uz sirds, un to, ko es domāju par šībrīža situāciju.

Sākšu ar to, ka 14. Saeima pēc pusotra mēneša būs nostrādājusi gadu. Ar ko mēs, deputāti, asociējamies – nevis sev, bet cilvēkiem, kas mūs vēro, kas seko līdzi, kam interesē tas viss un kas izjūt to slogu, kas šobrīd ir pār cilvēkiem? Jāteic, ka diemžēl mēs – kā Saeima, kā vara – asociējamies ar ne visai labām lietām. Mēs asociējamies ar to, ka pacēlām sev algu; mēs asociējamies ar to, ka izveidojām jaunus ierēdņu amatus; mēs asociējamies ar to, ka ir palielinātas elektrības cenas. Īsti nav, ar ko lepoties. Kaut gan – es vienmēr esmu teicis to, ka algas ir jāceļ. Ja labi strādā, algas ir jāceļ. Bet – tās no sākuma ir jānopelna. Tā naudiņa no sākuma ir jānopelna! Un šeit nu ir visa tā procesa būtība, uz ko... es tiešām ļoti ceru, jo redzu šajā komandā arī pietiekami daudz profesionāļu.

Es ceru uz to, ka Latvija reiz sāks pelnīt. Bet, palasot šo deklarāciju, man radās bažas. Nu, es nerunāšu par vispārinošiem vārdiem, kas tur tika vairāk vai mazāk rakstīti, bet 21. punktā... es tikai šorīt to tekstu dabūju, nebija pieejams iepriekš, tāpēc šeit mans numurējums ir tāds, kāds nu tas tur bija, un, ja es varbūt kļūdos, tad neesiet bargi... 21. punktā ir skaidri un gaiši pateikts par Stambulas konvenciju, ka tā tiks pieņemta.

JAUNĀ VIENOTĪBA, PROGRESĪVIE – vispār nav jautājumu. Protams, visa atbildība gulsies uz zaļajiem un zemniekiem. Bet kāpēc? Vai jūs, APVIENOTAIS SARAKST un Nacionālā apvienība, saprotat to, ka jūs būsiet līdzatbildīgi šajā procesā? Tiešām būsiet līdzatbildīgi. Tāpēc paanalizēsim – kāpēc.

Tāpēc – jums Kariņš deva iespēju piedalīties šajā valdībā. Un tanī brīdī es pie sevis domāju: nu tad ir viss kārtībā, jo šis, manā skatījumā, ir eksistenciāls jautājums. Tas, ka mēs tur tā elektrību... mēs, nezinu, nopelnīsim, jāpelna vairāk, samaksāsim... Ja mums nedzims vairāk bērnu, tur nevarēs neko palīdzēt. Un jums bija iespēja piedalīties šajā valdībā, tādā mērā veikt šo... disproporciju, pārkāpt sev pāri, dedzināt savu reitingu. Ja kas, mēs jau sen esam paziņojuši, ka uz nepopulārajiem lēmumiem... LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ ir gatava dedzināt reitingu valsts labā. Jums bija iespēja to darīt.

Un tagad sanāks kā – jūs tur neesat, un Stambulas konvencija tiks pieņemta. (Starpsauciens.) Nē, Kariņš jums deva iespēju. (Starpsaucieni.) Nepieņemtu? Kā viņš varētu pieņemt? Nevarētu pieņemt. Tātad jums būs līdzatbildība. (Zālē troksnis.) Noteikti jums būs līdzatbildība. Protams, visi “čiekuri” būs uz zaļajiem. Zaļie saņems pēc nopelniem, pēc pilnas programmas. Un, visticamāk, ja atbildēs, tad nākamajā Saeimā viņu nebūs. Bet jums ir līdzatbildība. (Starpsaucieni.) Tas vairs neko nenozīmē.

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja biedre
Zanda Kalniņa-Lukaševica.

Sēdes vadītāja. Zivtiņa kungs, lūdzu, nesarunājieties ar zāli.

E. Zivtiņš. Par vēlu! Par vēlu!

Sēdes vadītāja. Zivtiņa kungs, turpiniet debates bez sarunāšanās ar zāli, lūdzu.

E. Zivtiņš. Kāpēc es tik emocionāli? Tāpēc, ka tas tiešām ir eksistenciāli mūsu valstij. (Starpsaucieni.) Jā.

Vēl kādam jautājumam es gribu pieskarties. Es gribu pieskarties tādai lietai, kas līdz šim, cik nu es esmu iepazinies ar valdības deklarācijām, nebija nekad bijusi. Un šeit es tiešām gribu pateikt paldies, ka tas ir iekļauts. Saistībā ar ceļu satiksmes drošību. Tas ir būtisks jautājums, jo mūsu valstī iet bojā tik daudz cilvēku kā reti kurā Eiropas Savienības valstī.

Un tas process, kas šobrīd notiek policijā, Valsts policijā, – jums ir jāsaprot, ka tas notiek nevis tikai tāpēc, ka šī reforma, ko es arī... Ruka kungam personīgi pateicu, ka es atbalstīšu, bet es to atbalstu nevis vienkārši atbalstīšanas pēc, tāpēc ka ir kaut kāda reforma (man pēc būtības riebjas visas šīs reformas, tāpēc ka es, kā jau esmu teicis, esmu piedzīvojis vairāk nekā 20), bet... Viņam nav citas iespējas, jo trūkst cilvēku. Kauns par to, kas šobrīd notiek uz robežas, – ka igauņiem ir jānāk palīgā sargāt mūsu robežu. Un tas ir tikai viena iemesla dēļ – viena iemesla dēļ! Policisti, robežsargi, ugunsdzēsēji, es jums pateikšu atklāti, ir gatavi busiņā sēdēt vai siena šķūnī sēdēt un strādāt. Ir nepieciešama alga, ir nepieciešams algas fondu palielināt, ir nepieciešams to ielikt bāzē, nevis piemaksās. Rihard, nopietni!

Jo tagad... Tiešām paldies Valsts prezidentam... Es viņu uzrunāju, un viņš to skaļi arī pateica, ka prioritāte būs arī iekšējā drošība. Un mēs nevaram dalīt – iekšējā drošība un ārējā drošība. Tas ir ļoti būtiski – ļoti būtiski! –, jo... jūs nevarat iedomāties... Ja mēs vairāk nekā simts cilvēku atraidām atpakaļ uz Baltkrieviju, man ir jautājums: cik cilvēku pārnāk pāri? Un vai viņi pārnāk plikām rokām? Tātad ļoti būtiska ir iekšējā drošība, un es tiešām lūdzu valdību risināt algas jautājumu iekšlietu jomā.

Kolēģi, pieskaršos vēl divām lietām, ko es saskatīju šajā valdības deklarācijā. Proti, 33. punktā es skaidri un gaiši saskatīju problēmu, kuru es redzu saistībā ar mūsu mežiem. Deklarācijā ir vārds “mežsaimniecība”, bet nav vārda “mežrūpniecība”. Un, ja aiztiksiet šo tēmu saistībā ar... Eiropas direktīva mums nosaka palielināt šo liegumu zonu līdz 30 procentiem no kopējās teritorijas, kas šobrīd ir 12 procenti... es atvainojos, 18 procenti... tātad palielināt pa šiem 12 procentiem. Mēs zaudēsim 10 tūkstošus darbinieku, kas šobrīd ir nodarbināti mūsu meža nozarē, un tādā mērā atbalstīsim igauņu, somu, zviedru uzņēmumus.

Jau šobrīd – jau šobrīd! – kokmateriāli, augstākās kategorijas kokmateriāli, kas nāk no Somijas, ir lētāki nekā šeit, Latvijā. Kā tas ir iespējams? Tos nozāģē šeit, aizved uz turieni, apstrādā, atved atpakaļ, un tie ir vēl lētāki nekā šeit, pie mums. Tātad mums ir jāstimulē šis... Šīs ir pilnīgas netaisnības, kas notiek mūsu valstī.

Un trešā lieta. 36. punkts – palielināt nodokļu ieņēmumus. Tas, protams, skan labi, bet es to traktēju nedaudz citādāk. Ja tiks celts nekustamā īpašuma nodoklis, tā būs milzīga kļūda, ticiet man. Un pakonsultējieties ar Vili Krištopanu, kurš jums izskaidros, ka nekustamā īpašuma nodoklis ir jāatceļ vispār, ietekme uz budžetu minimāla. Naudu pēc tam var dabūt atpakaļ caur citiem instrumentiem.

Nevajag celt nekustamā īpašuma nodokli. Nevajag celt PVN, kaut gan PVN ir diezgan taisnīgs nodoklis, jo katrs samaksā pēc savas rocības. (Starpsauciens: “Jā vai nē?”) Nevajag, nevajag celt PVN.

Apkopojot to visu, jo Bērziņš jau lūr uz mani ar baltu aci, jo es apsolīju tikai septiņas minūtes runāt (Starpsauciens: “Runā, runā!”), es tiešām gribu novēlēt veiksmi un izdošanos. Šobrīd Latvija asiņo. Dariet visu, lai mēs reiz sāktu pelnīt, lai cilvēki būtu apmierināti! Neskatieties no tāda viedokļa, kā skatās ierēdņi, izdariet savus secinājumus! Pirmie trīs mēneši ir paši svarīgākie: tas, ko jūs izdarīsiet pirmajos trīs mēnešos, – tas būs noteicošais.

Tāpēc novēlu jums veiksmi, izdošanos! Par Latviju! (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies Zivtiņa kungam.

Nākamais debatētājs – deputāts Raimonds Bergmanis.

Bergmaņa kungs, lūdzu!

R. Bergmanis (AS).

Ļoti cienījamais Saeimas Prezidija vadītāj, kolēģi, ministri, topošie ministri! Jaunās valdības deklarācijas ievadā ir rakstīts: Latvijas cilvēki ir mūsu vērtība.

To, kas ir vērtīgs, sargājam, gādājot par drošību. Manuprāt, viens no svarīgākajiem valdības uzdevumiem ir gādāt par Latvijas cilvēku drošību, lai Latvija būtu vieta, kur iedzīvotāju skaits pieaug, veidojas ģimenes, kur bērni ciena tēvu un māti, vēlāk gādā par vecākiem.

Droša vieta ir tāda, kur cilvēki ciena viens otru, uzticas solījumiem un ir atbildīgi. Drošība dod iespēju attīstīt jaunus uzņēmumus, piesaistīt finansējumu, investīcijas, arī pašiem kļūt par investoriem un mecenātiem. Bet, ja nav darba, tad nav ienākumu, ar ko uzturēt sevi, ģimeni un valsti.

Drošība cilvēkiem dod pārliecību par veselības nozari, lai tie, kam nepieciešama palīdzība, saņem to; lai ārsti un medmāsas ir novērtēti par savu pašaizliedzīgo darbu. Drošību dod prieks par daudzveidīgu dabu, sakārtotu vidi, kas raisa vēlēšanos to saglabāt un pilnveidot.

Drošību ģimenēm dod skolu tīkls, kas pieejams arī laukiem, lai, piemēram, septiņu bērnu ģimenei no Ciblas novada lauku saimniecības nav tā jālikvidē un jāpārceļas uz Ludzas pilsētu, jo lauku skola tiek slēgta. Latvijas drošība ir jaunieši, kas mīl savu ģimeni, valsti, zina savas valsts un dzimtas vēsturi, vēlas mācīties un darīt godprātīgi savu darbu.

Diemžēl Latvijas reģioni ar katru gadu kļūst tukšāki. Latvijas iedzīvotāju kontekstā katru gadu dzirdams termins “depopulācija”, kas nozīmē, ka mirušo skaits ir lielāks par jaundzimušo skaitu. Pēdējo 20 gadu laikā Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājies gandrīz par pusmiljonu. Jā, mums tūlīt būs pabeigta jauna un moderna robeža, bet svarīgi, lai būtu cilvēki, kas pie šīs robežas dzīvos, strādās un to sargās.

Jā, mums ir ieviests valsts aizsardzības dienests, un ir svarīgi, lai fiziski būtu jaunieši, kas varētu un vēlētos tur dienēt. Vai būs pietiekami daudz patriotu jaunajā paaudzē, ja valsts aizsardzības mācības ieviešanā nevaram pārvarēt dažus šķēršļus jau sešus gadus? Vai Latvijas cilvēkiem ir drošība, ka būs jaunā paaudze, kas spējīga sargāt savu ģimeni, māju un tēvzemi?

Vēlētos, lai jaunā valdība dotu drošību Latvijas vērtībai un, dziedot mūsu valsts himnu, aizdomātos par šiem vārdiem: “Dievs, svētī Latviju!” (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētājs
Edvards Smiltēns.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Česlavam Batņam otro reizi.

Č. Batņa (AS).

Labdien, kolēģi! Pirmā performance ir noslēgusies, sāksies otrā. Es piedāvāju jums uzspēlēt viktorīnu ar minējumiem “Kurš to ir teicis?”.

Pirmā frāze. “Ar ko es neredzu iespēju sadarboties, ir nemainīgi jau nez cik gadus – tie ir tā sauktie prokremliskie spēki. [..] Zaļo un zemnieku savienība ir savienība, kuras priekšnieks ir izteicies par NATO kā okupācijas spēku.” Miniet nu, kurš to ir teicis! Trīs reizes miniet! Precīzi – Krišjānis Kariņš! Un, jā, aplausi, Juris ir vinnētājs.

Otrs jautājums. Vai ZZS jāņem koalīcijā? “Nē, mēs tā nedomājam, mēs uzskatām, ka izvirzīt Aivaru Lembergu – cilvēku, kas ir notiesāts un kuru mūsu sadarbības partneri ir ielikuši OFAC sankcijās, ir pamatīgs spļāviens sejā gan NATO, gan mūsu cilvēkiem. Mēs neredzam šobrīd iespēju sadarboties ar viņiem. Ja būs jauna situācija...” nu, tāda laikam šobrīd ir, un pēkšņi viņi norobežojas, nu, viņi taču ir norobežojušies no Aivara Lemberga... “tad arī skatīsimies. Bet šobrīd nekas par to neliecina.” Kā jūs domājat, kas to ir teicis?

Sēdes vadītājs. Česlava kungs, jums jābūt...

Č. Batņa. Nedrīkst? Okay!

Sēdes vadītājs.... retoriskiem jautājumiem. Jūs pats varat piekomentēt...

Č. Batņa. Es iekomentēšu, es pats ar sevi sarunājos.

Mūsu jaunā topošā premjere Evika Siliņa.

Nākamais. Partijas valde nu “lēmusi atteikt dalību tajās priekšvēlēšanu debatēs, uz kurām plānots aicināt smagos noziegumos apsūdzēto un pirmajā tiesu instancē notiesāto, kā arī par korupciju no ASV puses sankcionēto Aivaru Lembergu”. Česlav, kurš to ir teicis? (Smiekli.) Partiju apvienība Jaunā VIENOTĪBA. (Aplausi.)

Tā. “Mēs nekad neesam slēpuši mūsu attieksmi pret Lembergu un citiem oligarhiem, kas vienmēr ir bijusi tikpat skarba kā šodien. Viņu radītais kaitējums demokrātijai, Latvijai ir vārdos neaprakstāms.” Česlav, kurš to ir ierakstījis? PROGRESĪVO frakcija savā feisbukā. (Aplausi.)

“Es teikšu, ka ZZS ir arī mūsu sarkanās līnijas. Viņu premjera kandidāts... atvainojos, viņam ir vieta nevis premjera krēslā, bet, kā zinām, apsūdzētā krēslā. ZZS mums arī ir sarkanās līnijas. Tā nav Latvijas nākotne. Tas ir kaut kāds pagātnes rēgs, kas mums joprojām velkas.” Česlav, kurš to ir teicis? To ir teikusi mūsu deputāte Antoņina Ņenaševa. Aplausi Česlavam! (Daži deputāti aplaudē.)

“Mēs noteikti nevarētu sastrādāties ar partijām, kurās joprojām ir acīmredzamas oligarhiskas ietekmes. [..] LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ [..] ZZS piedāvātā premjera kandidāta personā.” Česlav, kurš to teicis? Topošais satiksmes ministrs Kaspars Briškens. Aplausi Kasparam! (Daži deputāti aplaudē.)

Un šis ir pats jautrākais. Žurnālists uzdod jautājumu: “Noprotams, ka liels, tā teikt, zilonis istabā turpmākajās sarunās būs Aivars Lembergs un viņa potenciālā ietekme Zaļo un Zemnieku savienībā. Kārtis varētu atsaukties uz kopējo koalīciju. Par to lika manīt arī [..], kuri potenciāli sēdēs pie viena koalīcijas galda.” Bet šeit ir konkrēta persona.

Atbilde: “Līdz šim mēs esam guvuši pārliecību, ka attiecīgi Aivars Lembergs nav pie šā galda piedalījies, viņa ietekmi šajās sarunās nejūtam.”

Žurnālists: “Bet ir skaidrs, ka jebkad, jebkurā brīdī, turpinot šīs konsultācijas nākamajā nedēļā, šis ir viens no jautājumiem. Kā jūs guvāt par to pārliecību?”

“Nu, primāri tajā ziņā, ka Aivars Lembergs nav pie šī galda.”

Nākamais jautājums: “Bet Aivaram Lembergam gan jau ir telefons!”

Šī atbilde ir ģeniāla: “Tas, protams, ir iespējams, bet mums ir jāvadās pēc pieņēmuma, ka personas, ar kurām mēs sarunājamies, nesēž pie galda.” (Smiekli. Daži deputāti aplaudē.) Un ziniet, kurš to teica? To teica PROGRESĪVO frakcijas vadītājs Šuvajeva kungs. Nu, nav labi tā.

Respektīvi, kolēģi, mūsu viedokļi var transformēties ļoti strauji, tāpat kā topošās un vēlreizējās izglītības ministres viedoklis – vienu dienu ir par materiāliem, otru dienu šaubās, šodien lasu ziņās, ka viņa negrib, lai viņas bērniem šos materiālus māca. Trīs dienu transformācija.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Vilim Krištopanam otro reizi.

V. Krištopans (LPV).

Priekšsēdētāja kungs! Deputāti! Es, protams, nebūtu nācis, ja notikumi neattīstītos tik strauji mūsu valstī, ka brīžiem tu nespēj viņiem izsekot.

Meņģelsones kundze saka tā, atsaucot savu iesniegumu par iestāšanos Jaunajā VIENOTĪBĀ... Viņa skaidroja, ka bija sagatavojusi pieteikumu, lai iestātos Jaunajā VIENOTĪBĀ, kas bija viens no Jaunās VIENOTĪBAS nosacījumiem, lai veselības nozarei garantētu solīto finansējumu. Pēc Meņģelsones teiktā, viņai tapis zināms, ka solītais finansējums paaugstināts netiks, un tāpēc viņa atsauc savu iesniegumu (Starpsaucieni.)... Tāpēc viņa atsauc savu iesniegumu, lai iestātos jūsu partijā.

Tad man jums tāds piedāvājums: ja jūs, Jaunā VIENOTĪBA, apsolāt, ka jūs mēneša laikā realizēsiet visus tos priekšlikumus, ko ir iesniegusi parlamentārā izmeklēšanas komisija, visus tos priekšlikumus, kurus iesniedzis Harijs Rokpelnis savā pievienotajā... ja jūs likvidēsiet Finanšu izmeklēšanas dienestu kā nevajadzīgu, parazitējošu struktūru, ja jūs samazināsiet mēneša laikā darbaspēka nodokļus uz viszemākajiem Baltijā, es esmu gatavs rakstīt iesniegumu, lai iestātos Jaunajā VIENOTĪBĀ. (Starpsaucieni: “Ooo!” Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītājs. Un visbeidzot vārds deputātei Ievai Brantei. (Zālē troksnis. Daži deputāti aplaudē.)

I. Brante (AS).

Jūs esat forši! (Starpsauciens: “Paldies.”) Man patiešām ir jāsaka, ka es izbaudīju laiku, kas man bija ar jums kopš Ziemassvētkiem. Mani pirmie vārdi gan diemžēl nebūs tik... kādus es varbūt gribētu teikt un slavēt, bet man diemžēl jāsaka, jā... Es vienkārši atgādināšu jums patiesību, ko mums māca bērnudārzā, – melot nav labi. Melot nav labi, jo melošana visos laikos ir bijusi sodāma rīcība. Ar meļiem negrib draudzēties, meļiem netic, no meļiem izvairās.

Tāpēc, jā, Jaunā VIENOTĪBA, es saku jums, ka cilvēki, kas seko politiskajiem procesiem, uzskata jūs par meļiem. Ja jūs to nezinājāt, tagad zināt. Un es domāju, ka cilvēki novērsīsies no jums, jo melot nav labi.

Bet, atgriežoties pie tā paša sākuma, ko es gribēju teikt, man ir paveicies vadīt Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, un cilvēki, ar kuriem es strādāju, ir pelnījuši no manas puses dzirdēt vārdu “paldies”, jo man bija tā retā iespēja strādāt ne tikai ar deputātiem, bet iepazīt šos cilvēkus kā cilvēkus. Un mēs komisijā bijām dažādi cilvēki.

Liepiņas kundze, kas, mēs zinām, ar dažādām uzrunām ir izcēlusies manā adresē. Glorijas kundze, kura pēdējās sēdes nav apmeklējusi, jo guļ uz gultas ar muguras traumu. Circenes kundze, kas vienmēr bija man pa rokai padomam. Rancānes kundze, kas čukstēja un teica jautājumus, un slēdza komentārus... viņai mikrofonu. Liepiņa kungs, kas nekad neapvainojās uz mani, jo sarakstā viņš bija uzreiz aiz Rancānes kundzes un tad es šad un tad viņu saucu par Rancāna kungu.

Kiršteina kungs, kas nelikās mierā ar saviem komentāriem un šad un tad uzjautrināja mūs sēdēs. Rasimas kundze, kas čukstēja man pār plecu: “Nesaki man “kundze”, vienkārši saki “Leila”.” Un Vucāna kungs, Brigmaņa kungs. Jā, paldies arī jums, Vucāna kungs, vienmēr bijāt laikus un, ja kavējāt, savlaicīgi brīdinājāt. Arī Brigmaņa kungs prot jokot, un es ticu, ka joki glābs mūs vairāk nekā skaistums, jo joki patīk visiem, bet par skaistumu vienmēr ir diskusijas.

Es diemžēl nevaru nodrošināt politisko pēctecību tiem darbiem, kas komisijā mums ir padarīti, bet es varu lūgt jūs turpināt tos darbus, ko mēs esam sākuši. Es lūdzu jūs kā cilvēks turpināt šo aktuālo tēmu par jauniešu atskurbšanu... Rīgā, lai šis pakalpojums būtu pieejams arī citos novados... lai Rīga to varētu nodrošināt. Es lūdzu – sazinieties ar Valsts kanceleju un izrunājiet, kā mēs varam šo jomu sakārtot, starpnozarēs pakalpojumu ieviešot.

Es lūdzu jūs arī turpināt strādāt pie vienotā vardarbības novēršanas algoritma skolās, lai visās Latvijas skolās būtu skaidrs, ko darīt tad, kad vardarbība ir konstatēta, un kā mēs varam pasargāt skolotāju no mūsu bērnu visatļautības.

Es lūdzu jūs pieņemt skaidru un nepārprotamu lēmumu un budžetā iestrādāt papildu finansējumu, paaugstināt finansējumu sabiedriskajiem medijiem.

Šie ir trīs jautājumi, kas mums... jums... es ļoti lūdzu turpināt.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Edgaram Tavaram.

E. Tavars (AS).

Tieši tā – izstāstīšu par to, ko mēs lasām ziņās. Varbūt uz tādas nepatīkamas nots mēs beidzam šīs debates. Es nebiju plānojis kāpt tribīnē. Un attiecīgi par šiem mēģinājumiem. Mēs daudz un dažādos formātos esam runājuši, kā izveidojās šī trīs frakciju koalīcija, par šīm vienošanām, bet mēs maz runājam par to, kas notiek paralēli līdz šim, līdz pat šai dienai ar mēģinājumiem uzrunāt individuāli.

Es runāšu par APVIENOTĀ SARAKSTA kolēģiem. Man nav dots mandāts runāt par citu frakciju uzrunātajiem kolēģiem, es runāšu par tiem, kas ir uzrunāti... nesaucot viņus vārdos. Bet, kolēģi, tas ir ļoti, ļoti nekorekti.

Un šajā brīdī, Jaunās VIENOTĪBAS kolēģi, ar ko mēs esam konstruktīvi sadarbojušies, es vēršos pie jums. Jūs uzrunājat APVIENOTĀ SARAKSTA individuālus politiķus, solot pretim vietas – vai nu parlamentāro sekretāru amatus, vai kādus citus amatus. Es gribu pateikt: tas ir ļoti, ļoti neglīti! Lūdzu, tā nedariet! Ja mēs vēlamies konstruktīvi sadarboties šajā parlamentā, tā nedariet!

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītājs. Vārds deputātei Lindai Liepiņai.

L. Liepiņa (LPV).

Smiltēna kungs! Kolēģi! Es ar nodomu klausījos, gribēju noklausīties visas debates. Un man ir prieks, ka Saeimas tribīnē ir atgriezušies frakcijas “Nacionālā apvienība” deputāti un arī APVIENOTĀ SARAKSTA deputāti. Es nezinu, vai šīs Saeimas sasaukuma laikā mēs sagaidīsim Jaunās VIENOTĪBAS deputātu debates uz tribīnes. Nav tās bijušas, arī šodien to nebija. Tas, ka viens deputāts atnāk un kaut ko pasaka, – tas neskaitās... frakcijas vārdā.

Amizanti vērot dažādas uzstāšanās. Tas ir mans subjektīvais viedoklis un arī deputātu un Ministru kabineta locekļu reakcijas uz dažām no uzstāšanām. Visjancīgāk šodien izskatījās PROGRESĪVIE, kas ir satraukti liela notikuma gaidās. Nu, un tad te... pavērojiet, ir vecie buki, politikas buki, kas sēž un smīn caur rociņām, jo es gribētu, lai man nebūtu taisnība. Bet jūs būsiet nākamie, kurus Jaunā VIENOTĪBA nu jau ievilināja savos tīklos. Tad viņi jūs izmantos tiktāl, cik viņiem tas būs nepieciešams; viņi jūs sakošļās, apsūkās un izspļaus tieši tanī brīdī, kad jūs viņiem nebūsiet vajadzīgi. Ticiet, tāds brīdis pienāks.

Un vēl jo vairāk... Simanovskas kundze no šīs tribīnes runāja par palagiem – par gariem vai īsiem. Manuprāt, ja runā par palagu, tad vispirmām kārtām jāuzsver, ka palagam ir jābūt tīram. Kā šis palags, uz kuru jūs aicina Jaunā VIENOTĪBA, var būt tīrs, ja lielākā daļa šodien no šīs tribīnes runā par līdz šim brīdim vēl neredzētu, bet notikušu maucības aktu. Kā? Pastāstiet man, lūdzu. Tā nav politiskā prostitūcija? Jūs visi par to sakāt – par šo dīvaino valdības maiņu, par to, kā Kariņa kungs pats sevi atcēla. Es īsti nezinu, kā... Es īsti nezinu, kā to upurēšanās un augšām dzimšanas... atkal Kariņa to darbību... Es nezinu, kā... Es pagaidām vēl neesmu atradusi to formulējumu – kā to nosaukt.

Kariņa kungs, te kāds minēja, ka deviņi mēneši pagājuši kopš balsojuma... vai desmit? Deviņi? Tiešām deviņi, ja? Burvīgi! Tad, kad jūs nācāt un vedāt te savu kārtējo valdību apstiprināšanai, tad Saeimas debatēs es teicu, ka es katru dienu celšos ar domu, ka šī būs Kariņa valdības pēdējā diena. Un jūs droši vien esat dzirdējuši, ka parasti saka tā: tad, kad mēs Dievam debesīs sūtām kādas savas lūgšanas, mums ir jābūt ļoti uzmanīgiem, jo tās var piepildīties. Viens. Un pārsvarā gadījumu tās piepildās. Bet pats svarīgākais – ka tām lūgsnām ir jābūt ļoti precīzi formulētām.

Un to, ka es savā galvā domāju “VIENOTĪBA” un saku “Kariņš”, – to kāds nesaprata. Tātad Kariņš it kā aizgāja, VIENOTĪBA palika. Nu labi, VIENOTĪBA palika.

Par to VIENOTĪBAS palikšanu. Ziniet, prezidentam Rinkēvičam, kas šobrīd ļoti veiksmīgi realizē savu, prezidenta, kampaņu, braukājot apkārt pa Latviju un tiekoties ar cilvēkiem dažādās vietās... faktiski par to, kas notiek jau tagad ar šo politiskās prostitūcijas aktu un par to, kas notiks nākotnē, Rinkēvičam ir jāuzņemas ļoti liela atbildība, jo viņam kā prezidentam bija arī iespēja nevis tikai pieņemt un uzklausīt tās nominācijas... paši sevi nominēja uz valdības vadītāja vietu... bet bija arī iespēja pašam kā prezidentam uzrunāt iespējamos, viņaprāt, nākamās valdības vadītājus.

Un, ja vien tas nebūtu bijis... Ja vien tā nebūtu bijusi politiska maucība (es speciāli teikšu šo vārdu, lai gan es zinu, ka būs vesela rinda cilvēku, kuri teiks: “Ko viņa saka šitādus vārdus no tribīnes!”; sauksim lietas īstajos vārdos), tad, iespējams, Rinkēvičs padomātu divreiz, vai VIENOTĪBA, kura ir novedusi valsts ekonomiku, valsts iedzīvotāju labklājību, uzņēmējus līdz tādam stāvoklim, kādā viņi šobrīd ir, – vai VIENOTĪBA ir pelnījusi vadīt un vai VIENOTĪBAI būtu jāvada nākamā valdība.

Es gribu aicināt visus Latvijas iedzīvotājus, kas satiek un vēl satiks Edgaru Rinkēviču, jo viņš tiešām ir jāuzteic, tāpēc ka viņš daudz tiekas ar cilvēkiem un viņu var arī sastapt ikdienā, gar jūru staigājot vai kādā kafejnīcā kafiju dzerot, – nekautrējieties un stāstiet viņam par savām problēmām, savu vilšanos, savām gaidām, saviem sapņiem un par to, kā jūs redzat Latvijas nākotni!

Es dzirdēju vairākkārt, ka gan jaunās valdības vadītāja, gan arī topošie ministri runāja par to, ka tagad cilvēks būs pirmajā vietā. “Uzņēmējs arī ir cilvēks?” jautāja Rostovska kungs vienā no televīzijas pārraidēm.

Man šķiet, tie saukļi un vispār tā deklarācija, kurā es neiedziļināšos, izraisa smīnu. Jūs, Siliņas kundze, šodien no tribīnes nepateicāt, neveltījāt nevienu vārdu tiem cilvēkiem, kuriem patiešām šodien klājas ļoti grūti. Jūs nerunājāt par tik svarīgiem jautājumiem kā nodokļi. Kas būs ar nodokļiem (gan attiecībā uz uzņēmējiem, gan attiecībā uz PVN)? Tiks pacelti, netiks pacelti? Jums jārunā par tādām lietām, kas skars cilvēku maciņus un cilvēku dzīves.

Es tagad ļoti konkrēti... Siliņas kundze, vērsīšos pie jums. Iespējams, es arī personīgi lūgšu jūsu palīdzību, jo šīs nedēļas sākumā man bija ļoti smaga tikšanās ar vienu uzņēmēju, kurš ir Latvijas patriots, viņš ir mans novadnieks arī, un viņam ir astoņi uzņēmumi, vecākajam – aptuveni 30 gadu, neviens uzņēmums nav jaunāks par 15 gadiem.

Ziniet, viņš ir tāds vīrietis, no kura varētu piemēru ņemt: viņš rūpējas gan par savu ģimeni, gan par savu uzņēmējdarbību, gan par saviem darbiniekiem. Viņš ir ļoti izpalīdzīgs. Viņš ir sportists, kas sasniedzis arī fantastiskus rezultātus dažādos sporta veidos; ir ar lielisku draugu loku apkārt. Un nav mazsvarīgi, ka... Starp citu, tas ir ļoti svarīgi, tāpēc es to pieminu, – viņš katru gadu... un es arī redzēju visus tos finanšu rādītājus... viņš katru gadu nodokļos Latvijas valstij samaksā aptuveni 700–900 tūkstošus eiro. Tā ir liela nauda no viena cilvēka.

Visus šos gadus, kopš es viņu pazīstu, šonedēļ bija pirmā reize, kad viņš knapi valdīja asaras. Vaicāju: kas ir noticis, kāds ir nomiris? Un viņš arī atklāti pateica, ka viņam ir radusies bezcerība. Bezcerība! Un tur ir vainojami gan enerģijas tarifi, jo tie tiešā veidā ietekmē viņa biznesu... Neviena no institūcijām, pie kurām viņš vērsies, nav atsaukusies. Neviena. Šobrīd viņš pārmaksā septiņas, dažos uzņēmumos – pat deviņas reizes.

Es mēģināju par to runāt Saeimas komisijās. Ir lietas, ko valsts nevarot darīt, lai palīdzētu. Uz viņu tāpat attieksies jaunās kadastra vērtības, uz viņu jau attiecas šīs banku likmes, kas ir paaugstinātas, un viņam ir viens jautājums – kā viņam dzīvot tālāk? Un šis jautājums no tribīnes ir skanējis vairākkārt. Kā reāli cilvēkiem dzīvot tālāk? Kā cilvēkiem un uzņēmējiem izdzīvot?

Manuprāt... un ar to es vēlos nobeigt šo uzrunu. Es esmu piedzīvojusi – un, Siliņas kundze, es zinu, ka arī jūs esat piedzīvojusi –, ka var uzliet tādu dubļu spaini virsū, ka nav vērts, nav vajadzīgs pat taisnoties vai kaut ko teikt, pat mazgāties no tā. Bet tas, ko es gribu pateikt (un tas attiecas uz ikvienu – gan esošu politiķi, gan nākotnes politiķi), – man, ziniet, būtu pilnīgi nospļauties par cilvēka kaut kādu iespējamu (es saku – iespējamu) reputāciju kaut kad vai kaut kādu – ar ko, kas, kā... galvenais ir, vai var kaut ko izdarīt vai nevar, galvenais ir darbi.

Un arī mani kolēģi šeit jau minēja, ka mēs atbalstīsim tos lēmumus, kas kaut kādā veidā atvieglos uzņēmēju dzīvi un cilvēku dzīvi šeit, Latvijā. Gribētos ticēt, bet kaut kas man liek domāt, ka ne valdība Jaunās VIENOTĪBAS vadībā būs tā, kas darīs lielus darbus. Bet katrā ziņā – lai jums veicas!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam (Noklaudzina ar āmuru.)...

Debates slēdzu.

Viltīgi... Auguļa kungs, pareizi.

Tātad vārds Ministru prezidenta amata kandidātei Evikai Siliņai.

E. Siliņa (Ministru prezidenta amata kandidāte).

Godātie kolēģi! Šodien esam dzirdējuši daudz debašu, dažādu viedokļu, bet es gribu atgādināt, ka tieši šodien ir Starptautiskā demokrātijas diena. Un es domāju, ka tas ir labi, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kurā katrs brīvi var paust ļoti dažādus viedokļus, var brīvi izteikt gan kritiku, gan savu sāpi, un ka mēs varam viens otru uzklausīt.

Es domāju, ka mēs reizēm aizmirstam, ka mēs patiešām varam baudīt brīvību, kādu tepat kaimiņvalstīs cilvēki nevar. Un tas, ka mēs viens otru pavelkam uz zoba, reizēm pakritizējam, reizēm esam stipri ciniski viens pret otru, – tas, iespējams, ir labi. Tas tikai veicina to, ka mēs nepadodamies un katrs mazliet noskurināmies un padomājam, vai mēs esam gatavi kaut ko izdarīt mūsu iedzīvotāju labā vai ne.

Kādam šķiet, ka varēja vairāk, kāds varbūt pats nespēja tik labi, kā gribēja, bet, manuprāt, svarīgi ir tas, ka mēs visi, kas šeit esam mūsu iedzīvotāju ievēlēti, pārstāvam mūsu sabiedrību un esam atbildīgi par to laiku, ko mēs pavadām Saeimā katrs savā amatā. Un, lai arī vēlētāji mūs vērtēs nākamajās vēlēšanās, mums katram noteikti pašam jāatbild savā priekšā: ko mēs izdarījām, vai tas bija maksimums, ko es varēju, un vai tas, ko es nevarēju, tiešām ir objektīvi, jo es darīju visu, kas bija manos spēkos.

Ir dažas partijas, kas šodien centās iestāstīt mūsu cilvēkiem, ka Latvija esot vāja. Nē, Latvija ir stipra, mūsu cilvēki ir talantīgi, mērķtiecīgi un zinoši, un es ticu Latvijai, es ticu mūsu cilvēkiem, un es ticu tam potenciālam, kas ir mūsu cilvēkos un katrā no mums neatkarīgi no politiskās piederības. Un es zinu, ka neatkarīgi no politiķu runām Latvija ir un būs skaista, stipra un neatkarīga valsts ar savu identitāti Eiropā.

Tāpēc jūs, kolēģi, varēsiet vērtēt mūsu darbu. Mēs te pārtraukumā jau bijām izgājuši vienoties par to, kā mēs varētu šo elektroenerģijas sadārdzinājumu fiziskajām personām un mājsaimniecībām kompensēt, jo, jā, mani arī tas neapmierina; solīts bija kaut kas cits. (Starpsauciens.)

Tāpēc es vēlos aicināt jūs šodien dot iespēju šim Ministru kabinetam strādāt. Un jūs noteikti varēsiet mūs kritizēt, es ieklausīšos jūsu kritikā, bet dodiet arī iespēju mums strādāt.

Paldies jums. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Lēmums jāpieņem balsojot.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 53, pret – 39, atturas – nav. Lēmums ir pieņemts.

No šodienas jaunā valdība var uzsākt darbu. (Aplausi.)

___

Kolēģi, sēdes darba kārtība ir izskatīta.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Un lūdzu Antoņinu Ņenaševu nolasīt reģistrācijas rezultātus.

A. Ņenaševa (Saeimas sekretāra biedre).

Kolēģi! Ir reģistrējušies 87 deputāti, nav reģistrējušies 13: Skaidrīte Ābrama... ir, Jekaterinas Dorošķevičas nav, Raivis Dzintars (Starpsauciens: “Nav!”)... nav? (Starpsauciens: “Nav!”)... Glorijas Grevcovas nav, Zanda (Dep. Z. Kalniņa-Lukaševica: “Šeit!”)... Zanda Kalniņa-Lukaševica ir, Aleksandrs Kiršteins... nav, Nataļja Marčenko-Jodko... bija... nebija?... Viktorija Pleškāne, Viktors Pučka, Igors Rajevs... nebija?... Jana Simanovska bija, Atis Švinka bija, Edmunds Zivtiņš arī bija.

Viss, paldies.

Sēdes vadītājs. Tātad, kolēģi, sēdi slēdzu.

Paldies par darbu.

Satura rādītājs
14. Saeimas rudens sesijas 3. (ārkārtas) sēde
2023. gada 15. septembrī

Balsojumi

Datums: 15.09.23 11:33 Balsojums 1
Reģistrējušies - 93.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 15.09.23 13:31 Balsojums 2
Reģistrējušies - 88.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 15.09.23 15:59 Balsojums 3
Par - 52, pret - 27, atturas - 1.
Balsošanas motīvs: Par sēdes pārtraukumu

Datums: 15.09.23 16:00 Balsojums 4
Par - 32, pret - 47, atturas - 3.
Balsošanas motīvs: Par sēdes pārtraukumu

Datums: 15.09.23 17:10 Balsojums 5
Par - 53, pret - 39, atturas - 0.
Balsošanas motīvs: Uzticības izteikšana Ministru kabinetam

Datums: 15.09.23 17:11 Balsojums 6
Reģistrējušies - 87.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Sēdes video translācija

15.09.2023. 10.00 12.00
14.30



Sestdien, 15.jūnijā