Latvijas Republikas 14. Saeimas
ziemas sesijas trešā sēde
2026. gada 29. janvārī

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja
Daiga Mieriņa.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi
Sēdes video translācija
Saeimas sēžu videoarhīvs

Sēdes vadītāja. Kolēģi, aicinu ieņemt vietas Saeimas Sēžu zālē.

Kolēģi, lūdzu piecelties! Latvijas Valsts prezidents. (Pauze.)

Labrīt visiem vēlreiz! Sākam Saeimas šī gada 29. janvāra kārtējo sēdi ar sadaļu “Ministru prezidenta, ministru un citu amatpersonu ziņojumi”.

Darba kārtībā – ārlietu ministres ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos 2025. gadā.

Vārds ārlietu ministrei Baibai Bražei.

B. Braže (ārlietu ministre).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Godātais Saeimas Prezidij! Cienījamā Ministru prezidentes kundze! Kolēģi! Deputātes, godātie deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi! Sveiciens visiem Latvijas starptautiskās atzīšanas 105. gadadienā! Un ar šo gribu pateikt paldies ārlietu dienestam, mūsu Valsts prezidentam, premjerei, valdības un Saeimas kolēģiem un visai sabiedrībai par sadarbību, iesaisti Latvijas starptautiskajā pārstāvībā šajā notikumiem ļoti bagātajā gadā.

Sākumā, varbūt mazliet pieminot, skumja nots. Īsā laikā zaudējām vairākus pasaules latviešus. Nora Ikstena, Kārlis Bardelis, Imants Freibergs, Uļjana Semjonova. Mēs turēsim viņus gaišā piemiņā. Nē, viņi nebija profesionāli diplomāti, bet viņi katrs savā veidā pārstāvēja Latviju, cēla Latviju augstāk un nesa Latvijas vārdu pasaulē.

“Mums tik daudz pieder, cik mēs paši ar savām rokām varam nopelnīt, paši ar savu garu uzcelt, paši ar savu prātu izgudrot [..]. Pazuduši esam, ja gaidām, lai citi mūs celtu, atzītu, stiprinātu, aizstāvētu un aplaimotu.” Šie Zentas Mauriņas vārdi šķiet rakstīti šim laikam – laikam, kad izskan bažas, ka pasaule brūk. Patiesībā pasaule jau nebrūk. Brūk nepamatotās gaidas, ka mūsu demokrātija, drošība, labklājība kādam citam būs svarīgāka nekā mums pašiem, ka atbildība par Eiropas aizsardzību būs tikai ASV, ka mūs ar lētu naftu un gāzi apgādās Krievija vai ka ekonomisko izaugsmi nodrošinās Ķīnas tirgus un tehnoloģijas. Nē, par Latviju atbildību nes Latvijas tauta un mēs kā daļa no tās. Un nekas nav svarīgāks par mūsu drošību.

Mūsu darbs ir skaidrs: ieguldīt aizsardzībā un aizsardzības spējās, 5 procenti ir lēmums stiprināt savas robežas un iekšējo drošību; audzēt sabiedroto militāro klātbūtni; noturēt ciešas transatlantiskās attiecības gan ar Kanādu, gan ASV; turpināt atbalstīt Ukrainu; vājināt Krieviju un sadarboties ar līdzīgi domājošām valstīm un partneriem, ar mieru mīlošām valstīm visā pasaulē. Tāpēc arī strādājam ANO Drošības padomē, lai aizstāvētu savas un visu līdzīgi domājošo un mieru mīlošo valstu vērtības un starptautisko attiecību principus. To darām kopā ar draugiem, sabiedrotajiem un līdzīgi domājošajiem visā pasaulē.

Ir vērts atcerēties, kāpēc šīs debates mums notiek janvārī. Jā, šonedēļ mēs atzīmējam 105 gadus kopš Latvijas starptautiskās atzīšanas de iure. Un tā nenotika pati no sevis. Tā bija smaga, neatlaidīga diplomātiskā dienesta darba rezultāts. Skaidrot, pārliecināt, informēt, lobēt, prasīt, pieprasīt, stāstīt, ka esam tauta, mums ir sava valsts, ka neatkarīga Latvija ir šeit uz palikšanu. Tas bija tas, kas tika panākts. Un arī šodien ārpolitika – balstīta ciešā sadarbībā ar visiem jums, ar mūsu sabiedrotajiem un partneriem visā pasaulē – ir mūsu vairogs. Vairogs, lai Latvija nosargātu mieru, nodrošinātu izaugsmi un rūpētos par mūsējiem visā pasaulē.

Vienlaikus nepazaudēsim lielo bildi. Viss nav slikti. Aizvadītajā gadā pasaulē notikušas arī labas lietas. Situācija Tuvajos Austrumos ir stabilāka, nekā tas bija pirms gada. “Hamās”, “Hezbollah”, hutieši ir vājināti. Irānas kodolprogramma ir apstādināta uz kādu laiku. Venecuēlas tauta priecājas par brīvību no diktatora. Dienvidkaukāzā ir panākts vēsturisks izlīgums starp Armēniju un Azerbaidžānu. Sīrija, Venecuēla, Irāna – Putina sabiedrotie ir krituši vai vājināti. Un, jā, šeit būtiska loma ir bijusi ASV un tās prezidentam Trampam.

Paldies arī visiem mūsu partneriem, kuri rīkojas, atbalsta Ukrainu, ievieš sankcijas pret Krieviju, starptautiski sadarbojas, lai nodrošinātu, ka starptautisko tiesību un kārtības principi pastāv. Mums izdevās pagājušajā gadā nepieļaut Krievijas ievēlēšanu 10 starptautiskajās organizācijās. Un arī šogad jau pasaule ir parādījusi, ka saprot visu par Krievijas agresiju.

Šonedēļ Krievija mēģināja tikt ievēlēta ANO konferences par noziegumiem pret cilvēci sagatavošanas komitejā – noziegumiem pret cilvēci sagatavošanas komitejā! Krievija! Protams, ka tā netika ievēlēta. Tā cieta sakāvi. Uzvarēja Ukraina un Slovēnija.

Vienlaikus nav nekādu pazīmju, ka Kremļa miesnieks būtu gatavs mieram. Putina režīms ir karš, kara ekonomika, kara propaganda, kara reliģija, represijas, cenzūra, pat izglītības sistēma, kas nozombē jau no bērnības. Pagājušajā gadā agresors spēja okupēt mazāk par 1 procentu Ukrainas teritorijas, vairāk nekā 400 tūkstoši okupantu ir nogalināti vai smagi ievainoti. Krievija nav sasniegusi nevienu savu stratēģisko mērķi. Lai arī ASV aizsardzības stratēģijā Krievija nodēvēta par reģionālu draudu, mēs skaidri apzināmies, ka neviena cita valsts nemēģina noslaucīt savu kaimiņvalsti no zemes virsas. Krievijas mērķi nav mainījušies.

Šo ziemu miljoniem ukraiņu pavada bez siltuma, bez elektrības un ūdens, bet nekad bez ticības un cīņas spara. Ukraiņi turpina varonīgi aizstāvēt vēlmi dzīvot brīvā, neatkarīgā valstī, un mēs to saprotam labāk nekā jebkurš cits. Ukraiņi stāv par tiesībām pašiem lemt savu nākotni. Ukraina ir, būs un paliks dzīva un brīva demokrātija. Diemžēl, runājot par miera sarunām, iespējams, ka panāktais miers Ukrainā, kad tas būs, var nebūt taisnīgs. Vienlaikus Ukrainas, ASV, Eiropas sarunvedēji, līderi ir patiešām pūlējušies nodrošināt ilgtspējīgu mieru un drošības garantijas Ukrainā.

Protams, ar Saeimas lēmumu un politisko vienotību, mēs uzskatām, ka mums tajās būs jāpiedalās, jo kara iznākums Ukrainā ietekmēs visas Eiropas un pasaules drošību. Tāpēc jāmostas ir visām demokrātijām un līdzīgi domājošām valstīm pasaulē. Mums jābūt pārliecībai par savām vērtībām, gatavībai tās aizstāvēt. Militārs spēks, tehnoloģisks pārākums ietekmēs to, kā dzīvosim nākotnē. Tas ir mūsu uzdevums. Visiem sabiedrotajiem Eiropā, Kanādā un citur ir pēc iespējas ātrāk jāattīsta savas aizsardzības spējas. Tas ir kopīgais vērtību un spēka vairogs.

Dāmas un kungi, tuvojas vēlēšanas. Kāds būs to rezultāts, mēs nezinām. Bet visām valstiskajām partijām vēlēšanu gadā... mums jābūt īpaši modriem. (Starpsauciens.) Mums ir pienākums aizsargāt vēlēšanas kā vienu no demokrātiskas Latvijas valsts pamatiem. Krievijas līdzšinējā uzvedība liecina, ka tā eskalēs nemilitārus mēģinājumus iebiedēt un šķelt sabiedrību. Uz to norāda šonedēļ publiskotais Satversmes aizsardzības biroja ziņojums.

Mēs bijām liecinieki, kā Krievija mēģināja nozagt vēlēšanas Moldovā – caur iebiedēšanu, dezinformāciju, kriptovalūtām, korupcijas shēmām. Un Moldovas piemērs rāda – demokrātija spēj sevi aizstāvēt no ārējas iejaukšanās. Man nav šaubu, ka arī Latvija to spēs.

Šogad mēs piedzīvojām mēģinājumu izraut Latviju no Eiropas kodola, bet kopā mēs noturējāmies. Mūs nedrīkst sarīdīt vienu pret otru, jo mums Latvijā ir daudz vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Jo mēs visi esam pret vardarbību pret sievietēm... un ģimenē. Un mums ir tikai viena Latvija.

Godātie deputāti! Aizvadītajā gadā ārlietu dienests strādāja trīs galvenajos virzienos, to jūs redzat arī ārlietu ziņojumā, – Latvijas drošība un aizsardzība, ekonomikas un labklājības izaugsme, sabiedrības iesaiste ārpolitikā, atbalsts mūsu cilvēkiem ārzemēs un diasporai.

Drošība ir priekšnosacījums it visam. Bez drošības nav turības. Bez drošības nav attīstības. Bez drošības Latvijā nedzims bērni. Nenāks jauni investori. Un tāpēc Latvija dara, nevis runā tik daudz. Mēs esam starp NATO līderiem, jo nolēmām un izdarījām, ieguldot 5 procentus no iekšzemes kopprodukta aizsardzībā un tādējādi īstenojot mūsu kolektīvo NATO samita Hāgā lēmumu. Un šie ieguldījumi ļaus tālāk stiprināt atturēšanas un aizsardzības spējas, kā arī attīstīt Latvijas militāro industriju, palielināt sabiedroto klātbūtni Latvijā. Un sabiedroto pie mums ir arvien vairāk.

Sadarbība Baltijas jūras reģiona valstu starpā, ietverot Baltijas valstis un Ziemeļvalstis, Poliju un Vāciju, ir kļuvusi arvien ciešāka. Mērķtiecīgi veidojam jaunu reģionālu kodolu un kopā pretdarbojamies dažādiem draudiem, arī hibrīdiem draudiem, Baltijas jūras reģionā.

Esam īpaši pateicīgi 14 sabiedrotajiem šeit, Latvijā, par dalību NATO daudznacionālajā brigādē Kanādas vadībā. Paldies Kanādai par līderību un lēmumu pagarināt bruņoto spēku misijas mandātu līdz 2029. gadam. Paldies, Albānija, Čehija, Dānija, Islande, Itālija, Melnkalne, Polija, Slovākija, Slovēnija, Spānija, Ziemeļmaķedonija un Zviedrija. Un arī Dānija, kura reizi pusgadā mainās ar Zviedriju. Paldies arī mūsu sabiedrotajiem ASV, kuri ir ar mums Latvijā un ne tikai. Paldies par kopīgām mācībām, padziļināto militāro sadarbību.

Esam pateicīgi arī tām NATO dalībvalstīm, kuras veic mūsu gaisa telpas patrulēšanu, kuru kuģi ir Baltijas jūrā. Visa Latvijas tauta novērtē, ka kopā ar mums sargājat mūsu kopīgo drošību.

Mēs arī sagaidām un strādāsim uz to, lai NATO samitā Ankarā visi sabiedrotie demonstrētu būtisku progresu ceļā uz 5 procentu ieguldīšanu aizsardzībā. Jāuzsver arī, ka, mūsuprāt, nepieciešama NATO austrumu flanga atturēšanas un aizsardzības tālāka nostiprināšana, īpaša prioritāte ir pretgaisa aizsardzības spējām.

NATO klātbūtne ir būtiski stiprināta gan ar “Baltijas sardzi” jūrā, gan gaisa telpā – ar “Austrumu sardzi”. Kopš šo misiju uzsākšanas incidenti nav atkārtojušies. Tātad atturēšana caur fizisku klātbūtni strādā.

NATO darba kārtībā aktualizēta arī Arktikas drošība. Nav šaubu, ka sabiedrotajiem tiešām nepieciešams stiprināt klātbūtni, rīkot mācības, ieguldīt novērošanas un atturēšanas spējās arī Arktikā, un tā ir bijusi NATO darba kārtībā kopš dibināšanas dienas.

Mēs uzskatām, ka sabiedrotie tiešā dialogā un sadarbībā spēj atrisināt jebkuras viedokļu atšķirības, tai skaitā Eiropas valstu un Amerikas starpā. Transatlantiskā sadarbība ir viens no mūsu drošības stūrakmeņiem. ASV un Kanādas politiskā, militārā un ekonomiskā klātbūtne ir būtiska Latvijas un visas Eiropas drošībai un stabilitātei, un mēs esam pateicīgi Kanādai, kura pat agrāk par solīto nostiprina militāro klātbūtni Latvijā un investē mūsu infrastruktūrā.

Latvijas mērķis ir padziļināt arī mūsu militārās industrijas un ekonomisko sadarbību. Mēs esam mērķtiecīgi veidojuši aktīvu sadarbību ar ASV administrāciju visos līmeņos, un mēs augstu vērtējam prezidenta Trampa centienus panākt taisnīgu un ilgtspējīgu mieru Ukrainā. Vēlos izteikt atzinību visiem mūsu parlamentāriešiem, kuri ir veidojuši daudzpusīgu dialogu ar partneriem ASV, NATO Parlamentārajā asamblejā un ar visām dalībvalstīm. Tas viss palīdz stiprināt izpratni par Latviju un Baltijas valstīm kā uzticīgiem un apņēmīgiem sabiedrotajiem.

Latvijas un Baltijas valstu aktīvs kopējais lobijs ir nesis labus rezultātus – ASV Kongress ir iekļāvis Baltijas drošības iniciatīvas militāro finansējumu 2026. gada Nacionālajā aizsardzības likumā. Tas ir praktisks ieguldījums Baltijas valstu drošībā, un par to esam pateicīgi gan jums, gan arī visiem ASV sabiedrotajiem.

Turpināsim padziļināt mūsu divpusējo sadarbību ar ASV, vairot izpratni par mums būtiskiem jautājumiem ASV administrācijā, Kongresā, uzņēmēju vidē, domnīcās, inovāciju jomā. Kopā strādāsim, lai konkretizētu iepriekšējā gadā aizsāktās sarunas ar ASV par paplašinātu militāro klātbūtni Latvijā. Jā, mēs esam gatavi uzņemt vairāk ASV spēku.

Sadarbība Eiropas Savienībā ir tikpat svarīgs Latvijas drošības un labklājības stūrakmens. Pagājušogad Eiropas Savienība piedzīvojusi straujāko attīstību drošības un aizsardzības jomā tās vēsturē. Eiropas Savienības dalībvalstis pieņēma ļoti svarīgus lēmumus, lai varētu palielināt aizsardzības finansējumu, gan pieļaujot elastību Eiropas Savienības fiskālajos noteikumos, gan piedāvājot jaunu instrumentu SAFE. Tas paredz kopīgus dalībvalstu iepirkumus, atbalstu aizsardzības industrijai, aizsardzības spēju attīstībai, tai skaitā sadarbībā ar valstīm, kuras nav ES. Eiropas Komisija ir apstiprinājusi Latvijas aizsardzības investīciju plānu, tas ir aptuveni 3,5 miljardu eiro apmērā un tiks veltīts Latvijas aizsardzības spēju stiprināšanai.

Par nākamo soli. Eiropas Savienības daudzgadu budžets. Tas būs pirmais, kurā drošība ir pirmā prioritāte, centrālā prioritāte. Un tā, iespējams, ir pirmā reize, kad viens no Eiropas Savienības vadmotīviem tik izteikti saskan ar Latvijas interesēm un vajadzībām. Krievijas karš Ukrainā ir nopietni ietekmējis, īpaši – robežvalstu, Eiropas Savienības austrumu flanga drošību, ekonomisko izaugsmi un attīstību. Sarunās par nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžetu šī realitāte ir jāņem vērā. Priekšā būs ļoti sarežģītas sarunas, jo atšķirībā no esošā budžeta nākamajā nebūs papildu naudas no tā saucamā Atveseļošanas instrumenta.

Gatavojot Latvijas nostāju, Ārlietu ministrija sarežģītā procesā tomēr spēja panākt vienošanos starp dažādām nozarēm, dažkārt ar pretējām interesēm. Tālākās sarunas būs mūsu visu, visu kopīgs darbs un lobijs – gan deputātu, gan diplomātu, nozaru ministru, industriju, nevalstisko organizāciju un, jā, sabiedrības un žurnālistu. Katrai nozarei sarunās būs jācīnās par maksimāli labvēlīgiem nosacījumiem Latvijas uzņēmējiem.

Mēs strādāsim, lai panāktu Latvijai atbilstošu finansējumu gan kohēzijā, gan vienlīdzīgus tiešmaksājumus mūsu lauksaimniekiem. Jo pašlaik, lai arī mūsu nacionālā “aploksne” naudas ziņā ir lielāka, tās sadalījums un aprēķins, mūsuprāt, nav taisnīgs. Mēs apzināmies, ka sargājam visas Eiropas Savienības austrumu robežu. Tādēļ mēs pastāvīgi aicinām visas citas dalībvalstis palīdzēt mums stiprināt šo ārējo robežu un veicināt robežu reģionu attīstību. Eiropas Savienības budžeta daļu, kas plānota transporta savienojumiem, arī plānots palielināt, tai skaitā Eiropas Savienības militārajai mobilitātei.

Austrumu flanga drošība, atkārtošu, ir Eiropas Komisijas un visas Eiropas Savienības uzmanības centrā. Tāpēc šogad jau kopīgi ar Baltijas valstīm, Poliju un Somiju mēs gatavojam konkrētus projektus.

Iespējas ir pašiem jāmeklē un jāizmanto visu laiku. Un mums ir gandarījums, ka pērn Latvijas uzņēmumi veiksmīgi piedalījušies Eiropas aizsardzības industrijas programmās un projektos. Eiropas Komisija ir atbalstījusi deviņus Latvijas projektus, ko iesniedza mūsu uzņēmumi. Arī šogad sagaidām aktīvu Latvijas uzņēmumu dalību, un mēs maksimāli viņus atbalstīsim.

Aizvadītais gads noslēdzās ar lielisku ziņu – Latvijas universitāšu jaunuzņēmumu asociācija “UniLab Defence” oficiāli kļuva par NATO... inovāciju... DIANA centru Latvijā. Programmas ietvaros pirmo reizi atbalstu saņēma arī Latvijas uzņēmums. Sagaidu, ka tas ir pirmais no daudziem.

Arī mūsu vēstniecības ārvalstīs pērn rīkoja vairāk nekā 10 ar aizsardzības nozari saistītus pasākumus. Tas veicināja jaunu līgumu, kontaktu un eksporta iespējas. Spilgts piemērs ir mūsu vēstniecības Vācijā atbalsts “Rheinmetall” projektam, kurā plānotās investīcijas Latvijā pārsniedz 200 miljonu eiro.

Par paplašināšanos. Protams, Eiropas Savienības paplašināšanās stiprina gan Eiropas kaimiņu, gan mūsu pašu drošību un labklājību. Mēs zinām to no savas pieredzes. Eiropas Komisija ir atzinusi, ka aizvadītajā gadā četras valstis – Ukraina, Moldova, Melnkalne, Albānija – ir īpaši progresējušas un tuvinājušās Eiropas Savienībai. Tas sakrīt ar mūsu redzējumu. Process nav ātrs un vienkāršs, un visām kandidātvalstīm tas ir balstīts kritērijos. Mēs esam vīlušies, ka viena valsts bloķē sarunu atvēršanu ar Ukrainu, kaut gan Komisija ir skaidri pateikusi, ka Ukraina ir izpildījusi visus priekšnoteikumus, lai tas notiktu.

Atbalsts Ukrainai ir un būs nemainīga mūsu prioritāte. Mūsu diplomāti pašaizliedzīgi strādā šeit, Rīgā, Kijivā un visās pārstāvniecībās visā pasaulē, lai nodrošinātu maksimālu atbalstu Ukrainas cīņai par savu brīvību. Ar Latvijas aktīvu rīcību panācām, ka Ukrainai nauda būs. Eiropas Savienības dalībvalstis Ukrainai piešķir 90 miljardus eiro 2026. un 2027. gadam. To garantē Krievijas iesaldētie līdzekļi. Tāpēc arī vienlaikus vislielākais paldies visiem Latvijas iedzīvotājiem, uzņēmumiem, ikvienam, kurš ir palīdzējis Ukrainai. No Ukrainas prezidenta un ārlietu ministra, no medmāsām Černihivas slimnīcā un skolēniem mūzikas skolā, no sievietēm, kas saņēmušas atbalstu krīzes centros, mēs dzirdējām paldies visai Latvijai. Un šogad šo atbalstu turpināsim. Mūsu prioritātes – Ukrainas pašaizsardzības spējas, karavīru apmācības atjaunošana un enerģētikas sektors, vienlaicīgi mūsu aizsardzības industriju sadarbība, tai skaitā dronu, un citas.

Esam panākuši nozīmīgu progresu ceļā uz Krievijas saukšanu pie atbildības par agresiju un pastrādātajiem noziegumiem pret Ukrainas tautu un valsti. Esam aktīvi darbojušies, un ir konkrēti soļi, lai tiktu izveidots īpašais tribunāls saukšanai pie atbildības par agresiju. Tāpat tiek veidota starptautiskā prasību komisija Ukrainai.

Krievijas ierobežošana bija, ir un būs viens no Latvijas drošības prioritārajiem jautājumiem. Četri asiņaina kara gadi daudziem mūsu sabiedrotajiem Eiropas Savienībā un NATO, un partneriem pasaulē ir palīdzējuši saprast agresoru un tā imperiālistiskās ambīcijas un melus. Kremļa miesniekam nav sakara ar patiesu mieru. Sankcijas mazina Krievijas iespēju karot. Tās jāturpina stiprināt, lai piespiestu Krieviju uz mieru. Mazāk naudas, mazāk tehnoloģiju, mazāk iespēju karot. Pretēji Kremļa dezinformatoru teiktajam, sankcijas strādā. To apliecina Krievijas kara ekonomikas lejupslīde. To apliecina fakts, ka Krievija iegulda milzu resursus, lai mēģinātu panākt to atcelšanu vai vājināšanu. Un ir ļoti labi, ka Eiropas līmenī ir panākta vienošanās – sankcijas pret ēnu flotes kuģiem noteikt operatīvi, neatkarīgi no lielajām pakotnēm. Novembrī uz to aicinājām, decembrī jau šāda prakse sākās. Un Krievijas iesaldētie aktīvi, mūsuprāt, ir jānovirza Ukrainas pašaizsardzībai.

Ārlietu ministrijas ilgstošie aicinājumi pārtraukt tirdzniecību un atbrīvoties no aktīviem Krievijā nes rezultātus. Aicinām to darīt arī citas valstis. Sadarbība ar agresoru ir amorāla un riskanta šogad, pēc gada, pēc pieciem. ES sankcijas pret Krieviju ir un tiks mērķtiecīgi stiprinātas jomās, kas Krievijai turpina nest lielākos ienākumus: Krievijas finanšu sektors, tostarp kriptovalūtu infrastruktūra, militāri industriālais sektors, tirdzniecība un citi.

Mēs esam viena no retajām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kura līdz šim ir iesniegusi priekšlikumus katrā Eiropas sankciju kārtā. Mēs arī ļoti pozitīvi novērtējām mūsu eiroparlamentāriešu darbu Eiropas Parlamentā, kur paātrināja lēmumus par atteikšanos no Krievijas gāzes un naftas. To Eiropas Savienība ir pielēmusi, un tas tiks izbeigts nākamā gada 1. janvārī.

Sankciju piemērošanas kontekstā saviem kolēģiem Eiropas Savienībā vienmēr atgādinu, ka 80 procenti no kravām uz mūsu robežas nav Latvijas izcelsmes. Tās ir citas Eiropas Savienības dalībvalstu kravas. Taču tieši mūsu atbildīgie dienesti uz saviem pleciem turpina iznest šo sankciju piemērošanas smagumu.

Tāpēc liels paldies šodien arī muitai, Finanšu izlūkošanas dienestam un visiem citiem iesaistītajiem dienestiem par izcilo darbu. Mēs tiešām esam paraugs citām Eiropas Savienības dalībvalstīm sankciju kontrolē. Pie mums brauc mācīties, un to atzīst Eiropas Savienības vēstnieks sankciju jautājumos Deivids O’Salivans, kurš Latvijā viesojies jau trīs reizes. Mēs turpināsim atbalstīt citas dalībvalstis, lai arī citas Eiropas Savienības dalībvalstis ieviestu efektīvu sankciju kontroli. Tā ir nacionāla līmeņa atbildība.

Tāpat liels paldies mūsu žurnālistiem un sabiedrībai par nepagurstošo darbu, palīdzot atklāt un izgaismot sankciju apiešanas mēģinājumus. Tas noder mūsu darbā un kolēģu darbā. Sankciju spiediens pret Krieviju jāturpina gan ES, gan nacionālā mērogā, salāgojot pret Krieviju un Baltkrieviju noteiktos režīmus, jo Baltkrievija turpina atklāti atbalstīt Krievijas karu Ukrainā un Lukašenko režīms īsteno hibrīdos uzbrukumus kaimiņvalstīm.

Mūsuprāt, sankcijas ir jāievieš vai jāstiprina pret visiem, kuri atbalsta Krievijas agresiju tieši vai palīdzot apiet sankcijas. Kategoriski turpināsim iestāties pret jebkādiem centieniem vājināt sankcijas, tai skaitā pret politisku spiedienu, iebiedēšanu, apmelojumiem un kampaņām. Arī man to nācās pieredzēt pagājušā gadā.

Sankcijas ir mūsu drošības jautājums. Latvija sankciju jomā ir paveikusi pietiekami, bet nacionālā mērogā varam vēl vairāk. Esam apstiprinājuši arī nacionālo sankciju režīmu piemērošanu tiem, kuri ir saistīti ar Krievijas agresiju pret Ukrainu. Regulāri, tostarp pateicoties sabiedrības un mediju vērībai, papildinām nevēlamo personu sarakstu, liedzot tām ieceļošanu Latvijā. Esam ierobežojuši Krievijas diplomātu spējas pārvietoties Šengenas zonā.

Neatkarīgi no nodarbošanās mūsu drošību apdraudošas personas ir persona non grata Latvijā. Atkārtoti uzsveru: Krievijas un Baltkrievijas sportisti nav gaidīti Latvijā. Un aicinu Saeimu nākt klajā ar paziņojumu atbalstīt mūsu sportistus, aizliedzot agresorvalstu sportistu iebraukšanu Latvijā. Tas pats attiecas uz māksliniekiem un citiem, kuri atbalsta Krievijas iebrukumu Ukrainā. Viņiem nav ko meklēt Latvijā.

Plašāk skatīsimies arī uz ANO Drošības padomi. Pirmo reizi Latvijas vēsturē 1. janvārī sākām darbu ANO Drošības padomē. Tas ir pasaules svarīgākais diplomātiskais galds. Tā ir iespēja, un mēs to izmantojam. Tas ir arī drošības jautājums. Jau pirmajās darba dienās izmantojām iespēju sasaukt Drošības padomes ārkārtas sēdi. Kā pirmo no tām – lai izgaismotu Krievijas barbariskos noziegumus Ukrainā. Turpināsim to darīt. Novembrī vizītē Ukrainas ārlietu ministrs Andrijs Sibiha man teica: Latvijas dalība ANO Drošības padomē ir uzvara arī Ukrainai. Ukraiņi uz mums paļaujas.

Mēs esam pauduši arī solidaritāti ar Irānas, ar Venecuēlas tautām. Un lielā mērā abās šajās jomās, protams, ir bijusi būtiska attīstība. Bet es arī ceru... un šodien atbalstīsim Irānas revolucionāro sargu iekļaušanu Eiropas Savienības teroristisko organizāciju sarakstā, sakarā ar kuru kolēģi Briselē šodien tiekas Ārlietu padomes formātā.

Kad Latvija iestājas pret robežu mainīšanu ar spēku, runājot par Krievijas agresiju Ukrainā, šo valodu saprot un dzird arī citu kontinentu valstis. Jo bažas par robežām un par teritoriālo integritāti ir arī viņām. Irāna un Ziemeļkoreja tiešā veidā atbalsta Krieviju tās agresijas karā pret Ukrainu. Ķīna joprojām ir lielākā Krievijas kara iespējotāja. Bez Ķīnas atbalsta Krievija jau būtu zaudējusi šo karu. Latvija šādu atbalstu agresijai uzskata par nepieņemamu. To mēs esam pauduši Ķīnas pusei arī tieši.

Miers un drošība Āfrikā ietekmē terorisma un organizētās noziedzības izplatību, nelegālo migrāciju un kopumā drošību Eiropā. Daudzviet Āfrikā darbojas Krievija un izmanto Āfrikas pilsoņus, arī citu kontinentu pilsoņus, kā redzam mediju ziņās no Ukrainas. Šie cilvēki tiek sūtīti gaļas mašīnā karot Krievijas pusē, lai nogalinātu ukraiņus, un rezultātā viņi paši aiziet bojā. Tuvajos Austrumos Irānas režīms ir ticis būtiski vājināts. Tas kopumā pozitīvi ietekmēs drošības situāciju gan Tuvajos Austrumos, gan plašākā reģionā.

Asada režīma sabrukums Sīrijā ir radījis iespēju mierīgākai situācijai Sīrijā pašā, bet mierīgāka situācija Tuvajos Austrumos mazinājusi migrācijas spiedienu uz Eiropu.

Par mūsu darbības otru lielo pīlāru – ekonomiku... Mēs palīdzam veicināt Latvijas ekonomisko attīstību. Ārlietu dienests ir komanda – komanda mūsu uzņēmēju atbalstam. Katra vēstniecība mērķtiecīgi strādā, lai palīdzētu piesaistīt papildu ieņēmumus. Un šādu mērķi izvirzām arī mūsu jaunajiem diplomātiem, apmācot viņus, uzstādot konkrētus mērķus un palīdzot viņiem iekļauties šajā darbā.

Ārpolitikas ziņojumā ir daudz konkrētu piemēru tam, kā dienests palīdzēs Latvijas uzņēmējiem dažādot eksporta tirgus, un es ceru, ka tas iedrošinās arvien jaunus uzņēmējus vērsties pie mums. Uzņēmēji, jūs esat mūsu ekonomikas mugurkauls!

2025. gada pirmajos deviņos mēnešos Latvijas preču un pakalpojumu eksports pieauga par 5,6 procentiem. Un, pateicoties kopīgai sadarbībai starp mūsu dienestu, LIAA, mūsu pārstāvniecībām, mums izdevās panākt būtisku izrāvienu tieši 15 lielākajos partneru tirgos. Šogad jau tradicionāli lielās goda konsulu sanāksmes laikā mēs rīkosim uzņēmēju biržu un turpināsim ļoti praktisku darbu ar uzņēmēju asociācijām par tēmām... pa reģioniem, iekļaujot uzņēmējus vizītēs, atverot durvis...

Proaktīvi strādājam ar perspektīvākajām un ienesīgākajām nozarēm. Piemēram, Vācijā vairākus gadus vēstniecība veidojusi kontaktus ar Vācijas amatpersonām, pašvaldībām un forumiem tieši informācijas un komunikācijas tehnoloģiju jomā. Redzam, ka tas ir atmaksājies un nesis reālus rezultātus. Pagājušajā gadā tieši informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozares pakalpojumu eksports uz Vāciju ir pieaudzis par 20 procentiem.

Ārlietu dienests kopīgi ar uzņēmēju organizācijām un lielajiem eksportētājiem nodrošināja mūsu interešu iekļaušanu arī sarunās ar Ameriku par galvenajām eksporta nozarēm, tai skaitā kokrūpniecību. Pat ja tās ir nelielas izmaiņas kopējā Eiropas Savienības mērogā, Latvijai tas bija nozīmīgi, un mums tas izdevās.

Tāpat pēc mūsu dienesta iniciatīvas un ciešā sadarbībā ar akadēmisko un privāto sektoru izdarījām visu, lai atceltu iepriekšējās ASV administrācijas noteiktos eksporta ierobežojumus attiecībā uz augstas veiktspējas mākslīgā intelekta čipiem. Maijā ASV šos noteikumus atcēla. Tas mūsu uzņēmējiem un akadēmiķiem ļauj turpināt attīstību globālā mērogā. Šogad turpināsim atbalstīt Latvijas uzņēmējus gan Eiropas, gan Ziemeļamerikas valstīs, padziļinot sadarbību kvantu tehnoloģijās, dronu ražošanā, valodu, mākslīgā intelekta tehnoloģiju jomā un citās jomās. Uzsvēršu, ka, mūsuprāt, Latvijai ir svarīgi atvērt jaunas vēstniecības. Dienvidamerika, Āzija, Klusā okeāna reģions, Līča valstis, arī Āfrika – tie ir reģioni, kuri interesē mūsu uzņēmējus, par kuriem viņi interesējas un kur viņiem nepieciešams atbalsts gan eksportēšanā, gan kontaktu dibināšanā, gan tālākā darbā, it sevišķi ņemot vērā jaunos Eiropas Savienības tirdzniecības līgumus.

ES brīvās tirdzniecības nolīgumi paver plašas tirdzniecības iespējas Latvijas eksportējošajiem uzņēmumiem. Mēs pilnībā atbalstām Eiropas Savienības un Mercosur nolīguma piemērošanu jau pirms tā atbalstīšanas Eiropas Parlamentā. Tas veicinās Latvijas eksportu jaunos tirgos, jaunu darba vietu izvēli. Un tas pats būs ar Eiropas Komisijas un Indijas brīvās tirdzniecības līguma noslēgšanu, par ko tikko panākta politiska vienošanās. Pirms 20 gadiem uzsāktās sarunas vainagojušās ar ambiciozu vienošanos, un būs brīvās tirdzniecības zona ar diviem miljardiem patērētāju. Ieguvumi no šādiem līgumiem ir ļoti konkrēti.

Pirms pāris nedēļām, reģionālā vizītē Valmierā apmeklējot “Valmieras stikla šķiedru”, viņu pirmais jautājums bija, kad tiks atcelti tarifi Mercosur reģionā. Šobrīd tie ir aptuveni 30 procenti industriālās rūpniecības produkcijai. Tāpat sertifikācijas barjeras... Mūsu zivju produkcijas ražotāji un citi, kuri mēģinājuši ieiet dažādos tirgos, bet kurus apgrūtinājušas sertifikācijas un tarifu prasības...

Runājot par investīciju piesaisti... mēs ļoti cieši strādājam kopīgi gan ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru, gan Ekonomikas ministriju, visām citām nepieciešamajām iestādēm, arī pašvaldībām. Pērn ārvalstu investori Latviju novērtēja kā pievilcīgāko investīciju vidi Baltijā. “Ernst & Young” pētījums apliecina to, ka Latvija ar 33 lieliem investīciju projektiem ārvalstu investīciju piesaistē ir līderi Baltijā, un tas ir uzņēmēju un valsts pārvaldes kopīga darba rezultāts. Nenoteiktos starptautiskajos apstākļos tieši ārlietu dienestam ir īpaša loma investoru pārliecināšanā par to, ka Latvija ir droša, stabila vide, ka tā var nodrošināt kritiskus piegādes ķēdes elementus partneriem un ka šeit investoriem klājas labi. Liela nozīme ir arī attiecību uzturēšanai ar potenciālajiem investoriem, lai viņi arī turpmāk būtu ieinteresēti Latvijā un ieguldītu tās uzņēmumu tālākajā attīstībā.

Ārpolitikas ziņojumā ir jauna sadaļa – “Tehnoloģijas un inovācijas”. Arvien straujāka tehnoloģiskā attīstība nozīmē to, ka kvantu tehnoloģijas, mākslīgais intelekts, mikroshēmas, 6G, kosmoss, biomedicīna ir ģeopolitiskās sacensības fokusā. Un Eiropai ir milzu potenciāls šajās jomās. Taču tā atpaliek inovāciju komercializēšanas ziņā. Tāpēc ciešā sadarbībā gan ar zinātniekiem, gan ar uzņēmumiem turpināsim meklēt praktiskus, konkrētus risinājumus, lai savstarpējā interese dotu rezultātus. Tāpat mēs turpināsim atbalstīt Latvijas kvantu kopienas starptautiskās partnerības. Un tieši šajā jomā pastāv īpaši augsta konkurence. Tādēļ Latvijai ir svarīgi iekļauties un nostiprināties kā augstākās līgas spēlētājam gan Eiropas Savienības, gan NATO ietvaros. Pagājušā nedēļā Latvijā notika pasaules lielākā kvantu informātikas konference. Šeit sabrauca visi pasaules zinātnieki, kuri šajā jomā strādā.

Gan Latvijas, gan visas Eiropas konkurētspējai nepieciešama regulējuma vienkāršošana. Komisārs Valdis Dombrovskis šajā jomā ir paveicis daudz ko, un darbs tiks turpināts. Es aicinu arī mūsu eiroparlamentāriešus izdarīt maksimālo, lai pārliecinātu citus Eiropas Parlamenta kolēģus pieņemt tā saucamās vienkāršošanas pakotnes jeb “omnibusus”, kas mūsu uzņēmēju darba atvieglošanai ir ārkārtīgi svarīgi.

Runājot par migrāciju, par ko bijis daudz diskusiju, es domāju, valdības pozīcija ir pilnīgi skaidra: nelegālajai migrācijai – nē. Mēs esam stiprinājuši robežaizsardzību. Žogs ir pabeigts, un es pateicos robežsargiem, zemessargiem un citiem dienestiem par viņu pašaizliedzīgo darbu 24/7, katru dienu un nakti, nepieļaujot vairāk kā 12 000 instrumentalizētu migrantu nokļūšanu Latvijā. Mēs esam gatavi dalīties ar pieredzi un ekspertīzi ar citām Eiropas valstīm solidaritātes mehānisma ietvaros. Bet, kā jau to uzsvēris iekšlietu ministrs, Latvija neuzņems jaunus migrantus un nemaksās par viņiem. Mēs nodrošināsim atbalstu un palīdzību citām valstīm.

Runājot par attīstības sadarbību: jā, mēs izveidojām pagājušogad jaunu konceptu un arī jaunu zīmolu LATDEV. Un šie veiksmīgi realizētie attīstības sadarbības projekti, kuriem mēs nodrošinām tā saucamo sēklas naudu, ne tikai palīdz saņēmējvalstīm, bet arī vairo Latvijas atpazīstamību, sadarbības iespējas ar valstīm, kā arī veicina Latvijas pakalpojumu eksportu. Pagājušajā gadā fokusā bija Ukraina, kur īstenoti 16 projekti, vairākums no tiem – Ukrainas eirointegrācijas atbalstam, labai pārvaldībai, veselības sektoram. Uz vienu mūsu ieguldīto eiro spējām piesaistīt četrus eiro ārvalstu finansējuma, un Latvijas attīstības sadarbības aģentūra CFLA šogad kļuvusi par vadošo partneri un vienīgo Eiropas Savienības projekta īstenotāju divos lielos starptautiskos projektos ārvalstīs.

Skatoties uz priekšu, mēs esam sākuši gatavoties Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē 2028. gada otrajā pusē. Tā notiks pēdējā pusgadā, Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta sasaukuma termiņa beigās. Tas nozīmē, ka noslēgsies likumdošanas cikls un mums būs jāpabeidz ļoti apjomīgs darbs Eiropas Savienības tiesību aktu izstrādē. Tas būs intensīvs darbs ar Eiropas Savienības dalībvalstīm un Eiropas Parlamentu. Prezidentūras norise sakritīs arī ar Latvijas dibināšanas 110. gadadienu. Un šīs abas iespējas mums jāizmanto Latvijas vērtību, latviskuma, attīstības un sasniegumu demonstrēšanai. Piemēram, jauni Latvijas rakstnieku grāmatu tulkojumi angliski būtu lieliska, lieliska programma. Tāda bija “Latvija 100” ietvaros, kuras ietvaros tika tulkotas daudzu latviešu rakstnieku grāmatas. Un, mūsuprāt, šāda programma būtu jāturpina.

Tāpat trešais darbības pīlārs, kurā mēs strādājam, ir rūpes par Latvijas cilvēkiem pasaulē. Mēs nodrošinām atbalstu tautiešiem visdažādākajās krīzes situācijās. Piemēram, atcerēsimies, kā mēs palīdzējām 42 Latvijas valstspiederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem izceļot no Izraēlas pagājušā gada krīzes laikā. Tāpat atgriezām no Baltkrievijas piecus Latvijas valstspiederīgos. Trīs no viņiem bija politiski ieslodzītie. Un šeit ļoti nozīmīgu lomu spēlēja ASV. Paldies par to.

Vēlreiz atgādinājums visiem, visiem Latvijas iedzīvotājiem – neceļojiet uz Krieviju un Baltkrieviju! Šie riski drošībai un jūsu dzīvībai nav tā vērti. Latvijas cilvēki, kuri nonāca Baltkrievijas cietumos, bija uzņēmēji un cilvēki, kuri devās ikdienas braucienos uz Baltkrieviju. Viņiem ļaunākajos murgos nenāca prātā, ka viņus varētu apcietināt. Jā, mēs izdarīsim kā diplomāti visu, ko varam, lai palīdzētu, bet, pirmkārt, paši neriskējiet, jo vienmēr tas var nebūt iespējams.

Atgādināšu arī, ka no pagājušā gada oktobra pieejams jaunais konsulārais reģistrs, kas ļauj ceļotājiem ērtāk reģistrēt ārvalstu braucienus. Un konsulārajam dienestam tas dod iespēju efektīvi palīdzēt krīzes situācijās. Lūdzu, reģistrējieties, lūdzu, stāstiet par to visiem, ko pazīstat.

Un, runājot par diasporu, Latvijas cilvēki, protams, izmanto ļoti plašās demokrātijas dotās mobilitātes iespējas strādāt, studēt, ceļot. Un vairāk nekā piektā daļa Latvijas pilsoņu uz laiku vai pastāvīgi dzīvo ārpus valsts robežām. Protams, ārlietu dienestam ir ļoti būtiski noturēt kontaktus, atbalstīt latviskumu, valodu un dot praktisku pienesumu attiecībām ar mūsu pilsoņiem ārvalstīs. Atzīmēšu, ka mūsu diasporai ir arī iespaidīgs ekonomiskais potenciāls. Pēc Latvijas Universitātes Diasporas un migrācijas pētījumu centra 2025. gadā veiktā apjomīgā pētījuma datiem, diaspora ik gadu piesaista Latvijai aptuveni miljardu eiro.

Bet mēs gribam mūsējos atpakaļ. Un mēs praktiski ar vēstniecībām, arī šeit, Latvijā, strādājam, lai tautiešiem palīdzētu noturēt kontaktus, palīdzētu atgriezties un arī maksimāli izmantot viņu talantus un zināšanas Latvijai.

Tāpat sabiedrības noturība, cīņa ar dezinformāciju, Latvijai svarīgu vēstījumu paušana savās mītnes zemēs ir jomas, kurās šogad ar diasporas organizācijām sadarbosimies īpaši aktīvi, arī gaidāmo vēlēšanu kontekstā.

Tāpat ārpolitikas ziņojumā ir liela daļa par sabiedrības iesaisti ārpolitikā. Mēs esam ļoti pateicīgi nevalstiskajām organizācijām, žurnālistiem, visplašākajai sabiedrībai par to, ko viņi dara gan starptautiskajā sabiedrībā, nesot Latvijas valsts vārdu pasaulē, gan iesaistoties diskusijās ar mums. Un it sevišķi ekspertiem, kuri sniedz arī mums būtiskus padomus.

Deputāti, godātie klātesošie! Mūsu izcilnieki negaida. Viņi nenāk ar skaļiem paziņojumiem, viņi dara. “Straumes” veidotāji, valsts aizsardzības dienesta brīvprātīgie, pludmales volejbolistes, šķēpmetēji, kvantu zinātnieki, dronu ražotāji, kori, dejotāji, “Tilde”, kura ir izstrādājusi lielo valodu modeli, – viņi uzņemas iniciatīvu un strādā, dara, rīkojas, līdz izdara iespējami labāko pēc labākās sirdsapziņas. Mēs ņemam viņus par piemēru. Un mēs negaidām, ka kāds kaut ko darīs mūsu vietā. Jo dziesma nav par krekliem, dziesma ir par sirdsapziņām.

Saules mūžu Latvijai! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies ārlietu ministrei Baibai Bražei par ziņojumu.

Z. Kalniņa-Lukaševica (Saeimas priekšsēdētājas biedre).

Uzsākam debates.

Vārds Saeimas priekšsēdētājai Daigai Mieriņai.

Lūdzu arī apvienot runas laikus.

D. Mieriņa (Saeimas priekšsēdētāja).

Augsti godātais Valsts prezidenta kungs! Godātie deputāti! Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze! Ļoti cienījamā ārlietu ministres kundze! Ekselences, kolēģi! Vispirms vēlos apsveikt mūsu diplomātus Latvijas starptautiskās atzīšanas de iure dienā, kas ievadīja šo ārpolitikas nedēļu.

Izcilā ārpolitikas vizionāra Zigfrīda Annas Meierovica idejas šodien ir īpaši svarīgas. Starptautiskie notikumi mainās strauji, un mums jāspēj rīkoties ātri un drosmīgi, īstenojot savas ārpolitiskās izvēles.

Šogad pārmaiņu vējš pūš vēl straujāk nekā 2025. gadā. Pagājušā gada runā uzsvēru, ka mūsu ārpolitikā nepieciešama lielāka apņēmība. Iepazīstoties ar ministres sagatavoto ziņojumu, secinu, ka atsevišķās jomās ir panākts progress, bet citās jomās mums visiem Eiropā joprojām pietrūkst jaudas un izlēmības.

Šajā starptautisko satricinājumu laikā es vēlos īpaši uzsvērt ārlietu dienesta nozīmi. Latvijas diplomāti vienmēr ir bijuši fundamentāla Latvijas drošības sastāvdaļa. Diemžēl šī profesija ne vienmēr tiek pienācīgi novērtēta arī no valsts puses. Tas ir jāmaina. Mums joprojām nav nevienas diplomātiskās pārstāvniecības Latīņamerikā. Arī Āfrika un Dienvidaustrumāzija ir vēl neapgūti reģioni, lai gan tur aizvien vairāk izvēršas mūsu uzņēmēji un, būsim godīgi, arī Krievija mēģina veidot savu ietekmes zonu.

Lai gan man nepatīk to darīt, mēs bieži salīdzinām sevi ar Igauniju. Mēs abas esam nelielas valstis ar stipriem cilvēkiem un nelokāmu garu. Tomēr mūsu ziemeļu kaimiņi arī spiedīgos budžeta apstākļos apzinās diplomātijas nozīmi un plāno atvērt piecas jaunas vēstniecības. Mēs tā vietā, tieši pretēji, samazinām izdevumus ārlietu dienestam. Valdībai jau šobrīd jāstrādā, lai šo nepilnību novērstu nākamā gada valsts budžeta sagatavošanas laikā.

Karš Ukrainā skaidri parāda, ka drošības un aizsardzības vērtība ir būtiski augusi. Tās svars tagad ir nevis 2 procenti, bet vismaz 5 procenti no mūsu iekšzemes kopprodukta. Nozīmīgi, ka, alianses lielāko partneru mudinātiem, NATO ietvaros izdevās vienoties par šo vēsturisko lēmumu aizvadītajā samitā Hāgā. Mēs visi būsim lielākā drošībā, ja arī mūsu partneri savā aizsardzībā investēs vairāk. Nākamais solis – pierādīt alianses partneriem, ka aizvien lielāka daļa no NATO izdevumiem ir jāvelta arī austrumu flanga, kas robežojas ar agresoru, aizsardzībai.

Saeimas priekšsēdētāja loma ārpolitikā nav tikai formālas tikšanās. Tās ir neskaitāmas kopīgas iniciatīvas, paziņojumi un atbalsta vēstules, kas tiek parakstītas dažādos formātos – Baltijas valstu, NB8 un citos formātos. Tā ir ikdienas saziņa un regulāra viedokļu apmaiņa, un lielu lomu tajā spēlē cilvēciskie kontakti.

Ar ASV Pārstāvju palātas spīkeru Maiklu Džonsonu esmu tikusies vairākas reizes. 2024. gadā trijatā ar pārējiem Baltijas valstu spīkeriem mums izdevās pārliecināt Kongresu par kārtējās Ukrainas atbalsta paketes apstiprināšanu. Arī šogad kopā ar virkni Baltijas parlamentāriešu mēs vērsāmies pie ASV Kongresa ar lūgumu pagarināt finansējumu Baltijas drošības iniciatīvai. Tāpēc brīdī, kad ASV Kongresa spīkers kopā ar citu mūsu ciešo sabiedroto Izraēlu vērsās pēc atbalsta, lai nominētu ASV prezidentu Nobela Miera prēmijai, es nešaubījos ne mirkli. Šī iniciatīva ir jāatbalsta, jo ASV ir un paliek mūsu stratēģiskais partneris.

Mana pirmā ārvalstu vizīte šogad saskan ar mūsu galveno ārpolitikas prioritāti – palīdzību Ukrainai. Arī šogad tā saglabāsies vismaz 0,25 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta. Šis atbalsts reizē stiprina gan Ukrainas, gan mūsu drošību.

Pēc sarunām ar mūsu draugiem Ukrainā esmu pilnīgi pārliecināta, ka atbalstam Ukrainai jākļūst mērķētākam, koncentrējot to jomās, kas Ukrainai visvairāk nepieciešamas. Aukstajos ziemas mēnešos, kad agresors cenšas Ukrainas tautu nosaldēt, visvairāk nepieciešams atbalsts enerģētikas infrastruktūrai. Īpaši šobrīd ir nepieciešami ģeneratori. Uz šādu mērķētu rīcību mums ir jāaicina arī citas valstis.

Nevaru nepieminēt, ka atbalsts Ukrainai ir arī investīcijas mūsu ekonomikas attīstībā. Mums ir ļoti strauji augoša militārā un drošības industrija – droni, signāla slāpēšanas sistēmas, bruņumašīnas, dažādu veidu ekipējums, kas jau šodien apgādā gan mūsu bruņotos spēkus, gan sniedz neatsveramu palīdzību Ukrainai cīņā pret agresoru. Arī šajā jomā mums ir jākoordinē sava rīcība, gan iesaistot Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvjus, militāros un nozaru atašejus, gan arī uzņēmējus un tos apvienojošās organizācijas. Nepieciešams likvidēt birokrātiskos šķēršļus. Iespējami drīzāk jāīsteno Eiropas Savienības līmeņa iniciatīva par militāro Šengenas zonu, kas nodrošinātu ātrāku karavīru, militārās tehnikas, kā arī militārās industrijas komponentu kustību iekšējā tirgū.

Ar Ukrainas līderiem esam pārrunājuši atbalstu eksporta licenču izsniegšanā viņu vadošajiem militārās ražošanas uzņēmumiem, kas vēlas veidot ražotnes Latvijā. Un, protams, būtiska ir arī zinātnes un tehnoloģiju sasaiste, lai attīstītu pilnu potenciālu aizsardzības industrijas jomā. Mūsu gadījumā tie ir gan satelīti, gan telekomunikācijas, gan arī nemitīgas inovācijas nozarē. To esmu uzsvērusi arī iepriekš. Lai nodrošinātu integrētu militāro un ekonomisko transporta plūsmu Eiropā, Latvijai un tās pārstāvjiem ir jāveicina transporta tīkla uzlabošana no Baltijas ziemeļu virzienā, kā arī vilcienu satiksmes savienošana ar Ukrainu Melnās jūras virzienā.

Meierovica ideja par Baltijas reģiona antanti vai ciešāku valstu bloku kļūst īpaši aktuāla ģeopolitisko satricinājumu laikā. Mums jādomā par ciešāku integrāciju un drošības sadarbību starp Baltijas valstīm un Ziemeļvalstīm, kā arī tuvajiem kaimiņiem Poliju un Vāciju. Nelielām valstīm starptautiskajā politikā draugu nevar būt par daudz. Mums ir jāattīsta un jāiegulda gan Baltijas jūras, gan transatlantiskajās drošības partnerībās.

Šodien mēs esam labākā un drošākā ģeopolitiskā situācijā nekā pirms Otrā pasaules kara. Mēs esam NATO. Latvijā dienē NATO daudznacionālā brigāde Kanādas bruņoto spēku vadībā, kurā pārstāvēti arī Albānijas, Čehijas, Dānijas, Itālijas, Islandes, Melnkalnes, Polijas, Slovākijas, Slovēnijas, Spānijas, Ziemeļmaķedonijas, Zviedrijas un Latvijas karavīri. Vēlos pateikt lielu paldies ikvienam karavīram, kas dienē Latvijā un sniedz ieguldījumu mūsu valsts drošībā un aizsardzībā. Augstu novērtējam Kanādas lēmumu pagarināt savu karavīru uzturēšanās mandātu Latvijā līdz 2029. gadam.

Vienlaikus, esot kaimiņos ar agresorvalstīm, mums ir jābūt arī modriem. Tikai kopā ar reģiona valstīm spējam apkarot hibrīduzbrukumus gan Baltijas jūrā, gan mūsu gaisa telpā. 2026. gadā viens no globālajiem ārpolitikas mērķiem ir pilnvērtīgi realizēt pieeju “miers caur spēku” un piespiest agresoru sēsties arī pie sarunu galda. Sankcijas strādā, bet tās nemitīgi jāstiprina. Mums Eiropā jāspēj vienoties gan par agresoram iesaldēto finanšu līdzekļu nodošanu Ukrainas attīstībai, gan arī bezkompromisa sankcijām pret visām enerģētikas, finanšu un militārās industrijas kompānijām, kas tieši pilda agresorvalsts kasi.

Mēs Eiropā nevaram teikt, ka esam izdarījuši pilnīgi visu Ukrainas atbalstam. Aizvien neesam spējuši iedarbināt sekundārās sankcijas pret tiem, kas turpina atbalstīt karu. Tāpat Eiropas balsij jābūt daudz stiprākai un koordinētākai arī agresorvalstu izolācijā, aizliedzot dalību starptautiskos sporta un kultūras forumos. Saeimas kā parlamentārās demokrātijas centra pienākums ir stiprināt demokrātiskās vērtības pašu mājās un arī ārpus Latvijas. Nu jau teju katras jaunas vēlēšanas Eiropā saskaras ar agresorvalsts tiešu vai netiešu ietekmi. Nebūsim naivi, domājot, ka gaidāmās Saeimas vēlēšanas oktobrī būs izņēmums. Tāpēc mums atbilstoši jāgatavojas, stiprinot gan savu vēlēšanu infrastruktūru, gan sabiedrības noturību.

Mēs atbalstām Eiropas Savienības paplašināšanos un esam atvērti jaunu valstu dalībai. No savas pieredzes mēs labi zinām, ka pats integrācijas process veicina demokrātisko vērtību izplatību un mazina kaitniecisko spēku ietekmi sabiedrībā. Īpaši vēlos uzsvērt Moldovas, Melnkalnes, Albānijas un Ukrainas progresu aizvadītajā gadā Eiropas Savienības reformu veikšanā. Ļoti ceram uz pozitīvu virzību arī citās Eiropas Savienības kandidātvalstīs. Esam gatavi palīdzēt ar reformu pieredzi. To vienmēr atgādinu saviem kolēģiem no citām valstīm.

Esam gandarīti par Azerbaidžānas un Armēnijas miera līguma parafēšanu aizvadītajā gadā. Tas normalizē situāciju Dienvidkaukāza reģionā, mazina Krievijas ietekmi un paver jaunas iespējas arī ekonomiskai attīstībai.

Pagājušajā gadā kopā ar pārējo NB8 valstu spīkeriem bijām klāt vēsturiskā brīdī, kad Armēnijas parlaments konceptuāli balsoja par ilgtermiņa mērķi integrēties Eiropas Savienībā. Tas ir būtisks signāls armēņu tautas redzējumam par sevi kā daļu no Eiropas saimes. Priecājos arī, ka “airBaltic” šogad atsāks tiešos reisus ar Erevānu. Būtiska sadaļa integrācijai Eiropas Savienībā ir cilvēciskajiem kontaktiem un biznesa sakariem, tāpēc loģisks solis nākotnē būtu arī jau pieminētā vēstniecības atvēršana Armēnijā.

Nedrīkstam aizmirst par citiem mūsu draugiem. Mums jāturpina sniegt atbalstu demokrātiskajiem spēkiem Gruzijā. Mēs nedrīkstam zaudēt šo Latvijai tuvo valsti un atstāt to prokremlisko spēku varā.

Latvijai ir ļoti svarīgs arī nākamais Eiropas Savienības daudzgadu budžets. Mūsu interešu lobēšana jāsāk ļoti savlaicīgi. Saprotams, ka galvenās prioritātes ir un būs aizsardzība, kohēzija un reģionālās savienojamības veicināšana. Vienlaikus mums visiem kopā – parlamentam, valdībai, diplomātiem un nozaru atašejiem – jāpanāk, lai Latvijas lauksaimnieki nākamajā daudzgadu budžetā saņemtu godīgus vismaz vidējā līmeņa tiešmaksājumus. Mums jāpanāk, lai kohēzija un lauksaimniecība tiktu ietverta dažādās “aploksnēs”, lai mūsu lauksaimnieki nepaliktu bešā.

Noslēgumā es vēlos pateikt lielu paldies visiem Latvijas diplomātiem Latvijā un ārvalstīs. Jūsu ieguldījums Latvijas interešu aizstāvēšanā šajā neskaidrības un nenoteiktības laikmetā ir īpaši svarīgs.

Pirms 105 gadiem Meierovics un viņa komanda ar diplomātiskiem manevriem panāca Latvijas valsts atzīšanu. Šodien mūsu diplomāti spēlē augstākajā līgā, sēžot pie galda ANO Drošības padomē un pārstāvot mūsu viedokli par globāli nozīmīgiem jautājumiem.

Saules mūžu Latvijai!

Paldies. (Aplausi.)

Z. Kalniņa-Lukaševica. Paldies Saeimas priekšsēdētājai.

Sēdes vadītāja. Vārds Ministru prezidentei Evikai Siliņai.

E. Siliņa (Ministru prezidente).

Augsti godājamais prezidenta kungs! Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamās deputātes! Godājamie deputāti! Ārlietu ministres kundze! Ekselences! Vēstnieki! Dāmas un kungi! Klātesošie! Vispirms paldies ārlietu ministrei par visaptverošo ziņojumu. Manuprāt, šī ikgadējā tradīcija Saeimā ir ļoti vērtīga, ka izvērtējam Latvijas ārpolitikā paveikto un iezīmējam arī to, kas ir plānots.

Skaidrs, ka Latvijas ārpolitika mainās līdzi laikiem. Taču ir Latvijas intereses, no kurām mēs nedrīkstam atkāpties. Tāpēc Latvijas ārpolitikas vadmotīvs paliek nemainīgs – aizstāvēt starptautiskās tiesības un vienlaikus būt arvien gatavākiem skarbajai realitātei, ņemot vērā pieaugošo spēka politiku pasaulē. Tā nu ir sanācis, ka ārpolitika ir kļuvusi arī par daļu no mūsu ikdienas. Tā nav atrauta no valdības ikdienas darbiem, un to nosaka esošā ģeopolitiskā situācija, kas paralēli nacionālajai politikai prasa nemitīgu starptautisko koordināciju. Ārpolitika ir ne tikai attiecību veidošana ar citām valstīm, ārpolitikas galvenais uzdevums ir, protams, aizstāvēt Latvijas intereses. Vienlaikus Latvija kā neliela valsts ar mūsu ģeogrāfisko stāvokli un vēsturisko pieredzi nedrīkst palikt viena. Un mēs arī neesam vieni, jo mums ir spēcīgi partneri un sabiedrotie gan Eiropā, gan otrpus okeānam. Latvijas ārpolitika arī turpmāk būs vienota, uzņēmīga, drosmīga un gudra. Tāpēc Latvijas ārpolitikas prioritātes ir ļoti skaidras – drošība, ekonomika un mūsu tautieši ārvalstīs.

Jau vairāk nekā 20 gadus esam Eiropas Savienībā un NATO. Tas Latvijai dod drošu patvērumu arī turpmākai attīstībai. Latvija savā ārpolitikā nu jau ir nobriedusi līdz ANO Drošības padomei, un tas, tēlaini izsakoties, ir viens no pasaules lielākajiem galdiem, ja ne pats lielākais, pie kura uz diviem gadiem lēmumus pieņemsim arī mēs. Ņujorkā mūsu galvenais uzdevums ir rūpes par Latviju, par mūsu drošību un labklājību. Joprojām mēs to neaizmirstam. Arī tur, esot ANO Drošības padomē. Gan Ņujorkā, gan citviet pasaulē mēs iestājamies par vērtībām, atbalstot Ukrainu, un cīnāmies pret Krievijas agresiju. Jo kurš gan vēl, ja ne mēs, var izskaidrot mūsu starptautiskajiem partneriem, ko nozīmē dzīvot blakus agresorvalstij?

Dāmas un kungi! Es uzskatu, ka mūsdienu diplomātijas būtisks uzdevums ir Latvijas ekonomiskās izaugsmes veicināšana. Tāds bija arī mans sākotnējais uzdevums ārlietu ministrei, kad mēs vienojāmies, viņai pieņemot šo izaicinājumu pildīt ārlietu ministres pienākumus. Un man jāsaka tas, ka šo uzdevumu mūsu ārlietu dienests ir pildījis, ieviešot to ciešā sadarbībā nu jau arī ar Ekonomikas ministriju un LIAA, iespējams, vairāk nekā jebkad iepriekš.

Skaidrs, ka šis darbs nav sasniegts vai pabeigts, tas turpinās. Taču mēs arī nākamajā gadā skatīsimies daudz vairāk uz to, kā vēl ciešāk stiprināt sadarbību starp LIAA tīri praktiskā ziņā, lai nebūtu kaut vai dubulti jāveic dažādi administratīvie pasākumi. Jo skaidrs, ka tur, kur ir vēstniecības, tur daudz kur jābūt arī LIAA pārstāvjiem. Jo LIAA pārstāvjiem bieži vien durvis var atvērt diplomāti, bet diplomātiem vajag LIAA cilvēku rokas. Jo mēs lobējam Latvijas uzņēmumus ārvalstīs, piesaistām ārvalstu investīcijas un veicinām Latvijas eksportu, attīstām mūsu industriju – vairāk nekā jebkad iepriekš. Strādājam kā komanda, meklējam iespējas, lai celtu mūsu valsts ekonomiku.

Arvien lielāks fokuss ir uz savstarpējo sadarbību ārvalstu investīciju piesaistē. 2025. gadā manas divas svarīgākās ekonomiskās vizītes bija Vācijā un Apvienotajos Arābu Emirātos.

Vācijā mēs bijām ar vēsturē lielāko uzņēmēju delegāciju. Apvienotajos Arābu Emirātos diversificējām tirdzniecību ar inovatīviem nišas produktiem un pakalpojumiem. Vācijā investori un partneri, arī tā puse, kas mūs uzņēma, bija pārsteigti par to, kā mēs spējam koordinēt tik lielu delegāciju. Tur ir jāsaka liels paldies gan mūsu diplomātiskajam dienestam, mūsu Ekonomikas ministrijai un LIAA pārstāvjiem, gan arī pašiem uzņēmumiem, jo viņi izrādīja interesi būt, piedalīties. Ļoti, ļoti liela daļa no viņiem atbrauca ar daudz labākiem līgumiem Latvijā un ir nodibinājuši jaunas sadarbības platformas.

Tieši tāpat arī Apvienotajos Arābu Emirātos. Jā, daži no uzņēmumiem jau nedaudz pazina šo tirgu, bet pilnīgi visi dabūja kādu paplašinātu iespēju strādāt vēl vairāk. Manuprāt, tas arī ir tas, kā mūsu diplomātijai jāstrādā, kā mūsu amatpersonām jāstrādā ar mūsu uzņēmumiem, tiešām burtiski lobējot viņu intereses ārzemēs. Jo valsts iesaiste biznesa sadarbības veicināšanā ir ļoti svarīga. Tā mūsu uzņēmējiem ir lielāka iespēja piekļūt jauniem tirgiem un sadarbības partneriem. 2025. gadā Latvijas eksports pieauga par 5,6 procentiem. Daudz, maz – spriediet paši, bet piesaistīto ārvalstu investīciju apjoms 2025. gadā ir divreiz lielāks nekā 2024. gadā.

Viens no ārvalstu investīciju piesaistes virzieniem ir arī Latvijas militārās industrijas stiprināšana. Valdība pieņēma aizsardzības industrijas un inovāciju atbalsta stratēģiju. Tajā mēs noteicām nepieciešamību pēc starptautiski konkurētspējīgas aizsardzības tehnoloģiskās un industriālās bāzes.

Šobrīd mēs attīstām sadarbību ar vienu no pasaules lielākajiem militārajiem ražotājiem “Rheinmetall” artilērijas munīcijas ražotnes izveidē. Vai tas ir viegli? Nē, mēs kaut ko tādu darām pirmo reizi. Tāda līmeņa militārās industrijas uzņēmums ir spējīgs un gribošs pie mums ražot pirmo reizi. Mēs esam pārliecināti, ka šī jaunā zināšanu bāze mums palīdzēs strādāt arī ar daudziem citiem uzņēmumiem, jo, protams, tādam uzņēmumam ienākot Latvijā, mēs arī apgūstam daudzus tā saucamos know-how ne tikai tehnoloģijās, bet arī tajā ziņā, kā sastrādāties ar šāda veida uzņēmumiem. Un tas būs kopuzņēmums, kurā daļa piederēs arī Latvijas valstij. Tātad arī Latvijas cilvēkiem būs daļa no ienākumiem, jo, protams, strādājot ar šādiem uzņēmumiem, mēs ieejam lielajās piegādes ķēdēs.

Mums top jauni un tehnoloģiski moderni uzņēmumi ne tikai dronu un pretdronu, bet arī elektroniskās karadarbības jomā. Mēs aktīvi strādājam ar Ukrainas partneriem, lai rastu tehnoloģiju pārneses un militārās ražošanas attīstības iespējas Latvijā. Un skaidrs, ka mūsu zināšanu bāze dronu industrijā ir lielā mērā saistīta ar to, ka esam labi sastrādājušies ar mūsu Ukrainas partneriem jau kopš paša kara sākuma un vēl agrāk. Aizsardzības industrijas un mūsu drošības stiprināšanai mēs izmantojam Eiropas Savienības instrumentus un arī finansējumu. Un mēs to varam izmantot tāpēc, ka paši esam aktīvi lobējuši drošības industriju, drošības vajadzības Eiropā. Mums Latvijā pieaug aizsardzības izdevumi. Tomēr mēs redzam arī to, ka aizsardzības industrijas devums ir jūtams Latvijas ekonomikā.

Cienījamie klātesošie! Latvija šobrīd ir drošībā. Mēs esam daudz ieguldījuši un daudz ko paveikuši valsts iekšējās un ārējās drošības stiprināšanā. Šogad pirmo reizi Latvijas aizsardzības budžets ir 5 procenti no IKP. Tas ir ieguldījums arī transatlantiskajā drošībā – nevis ar vārdiem, bet ar darbiem. Kad tikāmies pērnā gada augustā Rīgā, Kanādas premjers paziņoja, ka Kanādas militārā klātbūtne Latvijā turpināsies vēl vismaz trīs gadus. Šī ziņa bija visos Kanādas portālos, pat metro to pārraidīja. Es būtu gribējusi, lai mēs Latvijā vairāk novērtētu šādu ieguldījumu. Tas ir ļoti liels ieguldījums no mūsu sabiedroto puses tieši tādā valstī kā Latvija. Un arī ASV turpina savu militāro klātbūtni Latvijā. Mēs īpaši un fokusēti strādājam pie Latvijas un ASV militārās sadarbības stiprināšanas un palielināšanas Latvijā. Tieši pirms gada Zviedrijas karavīri ieradās Latvijā, pievienojoties nu jau 4000 lielajai karavīru brigādei, kurā pārstāvētas 14 NATO dalībvalstis.

Kā man vairākkārt apliecinājis arī NATO ģenerālsekretārs Marks Rute, NATO brigāde Latvijā patiešām ir paraugs tam, kā NATO sabiedrotie darbojas praksē, stiprinot atturēšanas un aizsardzības spējas. Un jūs jau zināt, ka 5 procenti aizsardzībā – tas patiešām ir liels panākums, ar ko arī NATO sabiedrotie var tikt mudināti ieguldīt vairāk, stiprinot mūsu kopējo NATO drošību.

Patlaban tieša militāra Latvijas drošības apdraudējuma līmenis ir zems. Tomēr mēs esam modri par Krievijas un Baltkrievijas hibrīdo apdraudējumu, jo centieni izmantot nelegālo migrāciju arvien turpinās. Aizvadītajā gadā vairāk nekā 12 000 reizes tika fiksēti mēģinājumi nelikumīgi pārkāpt mūsu valsts robežu. Šīs darbības bija masīvas un organizētas. Un, jā, mēs neuzņemsim nevienu patvēruma meklētāju solidaritātes mehānisma ietvaros, jo tāda bija mūsu pozīcija, un mēs arī neplānojam maksāt. Tātad visi apgalvojumi, ka pie mums tūlīt ieradīsies daudz migrantu, ir nepatiesi. Latvijas nacionālā pozīcija, ko virzīja valdība iekšlietu ministra personā un ko apstiprinājusi arī Saeima, ir skaidra un gaiša: mēs izmantosim trešo mehānismu – sniegsim atbalstu tām valstīm, kuras cieš no lielas migrācijas spiediena.

Tie, kas nezina vai nevēlas zināt, varbūt tā... Latvija nav uzņēmusi tik daudz Ukrainas bēgļu, cik uzņēma tās valstis, kurām ir piešķirts izņēmums. Mums pašiem jāatbild uz jautājumu, kāpēc ir šādi dati. Taču mums ir jāstrādā pie tā, lai Eiropas Savienība ņemtu vērā to cilvēku skaitu, kurus mēs esam atturējuši no ienākšanas Eiropas Savienībā. Jo, kā es jau minēju, vairāk nekā 12 000 reižu tika mēģināts pārkāpt mūsu robežu, bet mēs esam spējuši šos mēģinājumus atvairīt.

Tāpēc aicinu mūsu deputātus stāstīt par to un panākt, lai arī Eiropas Savienība novērtētu, cik milzīgs Latvijas ieguldījums Eiropas kopējā drošībā ir tas, lai mēs vispār neielaistu nevienu nelikumīgu cilvēku bez dokumentiem Eiropas Savienības kopējā telpā. Un zināšanai: Igaunija uzņems patvēruma meklētājus, lai gan tai ir piešķirts izņēmums, jo Igaunija ir uzņēmusi vairāk Ukrainas bēgļu.

Es vēlos pateikt lielu paldies, protams, mūsu robežsargiem un arī zemessargiem, un arī mūsu jaunajiem karavīriem, kas vērtīgi un atjautīgi cīnās pret nelikumīgo migrāciju. Paldies arī mūsu pierobežas iedzīvotājiem, kas saskaras ar šo spiedienu. Es esmu no sirds pateicīga mūsu kaimiņu dienestiem – no Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Somijas –, kuri atbalstīja mūs, kad tas bija visvairāk nepieciešams. Un arī mēs, protams, sniedzam nemitīgu atbalstu gan izlūkdienestu informācijas apmaiņā, gan brīdī, kad uz robežas ir gaisa baloni. Mēs regulāri apmaināmies ar informāciju un koordinējam mūsu darbības, lai, protams, aizsargātu mūsu kopējo austrumu robežu.

Dāmas un kungi! Es vēlos uzsvērt, ko jau esmu teikusi iepriekš no šīs tribīnes: mēs esam Eiropa. Man jāsaka godīgi, pirms varbūt ieņemt valdības vadītājas amatu... tomēr mēs bieži skatāmies, kas notiek Eiropā... un šķiet – tas ir kaut kur tur. Bet mēs patiešām esam Eiropa, patiešām ar Latvijas viedokli rēķinās, un patiešām mēs ikdienā ļoti aktīvi ietekmējam to, kas notiek Eiropas Savienībā, un aizstāvam mūsu intereses.

Ārlietu ministre savā ziņojumā jau minēja, cik liels nopelns ir Latvijai arī tajā ziņā, lai būtu sankcijas pret Krieviju, lai Krievijas iesaldētie līdzekļi paliktu iesaldēti. Un man jāsaka tiešām liels paldies mūsu diplomātiem, kas nemitīgi strādā, jo bieži vien šīs COREPER sanāksmes, kā mēs tās saucam, beidzas vēlu naktī. Un ne jau vienreiz vien, bet tā tas ir regulāri, jo jautājumi ir jāizlemj tagad un tūlīt, tie nav atliekami.

Eiropa ir platforma arī mūsu ārpolitikas un ekonomiskās attīstības mērķu sasniegšanai. Mēs kopīgi ar līdzīgi domājošām reģiona valstīm – šeit es gribu izcelt, protams, mūsu tuvākos, ar ko sadarbojamies tieši drošības jomā – abas pārējās Baltijas valstis, Somiju, Zviedriju, Dāniju, Poliju, Vāciju... Bet, protams, sadarbojamies arī ar citām valstīm. Mēs esam panākuši, ka Eiropas Savienībā ir izveidoti jauni finansēšanas instrumenti militārās industrijas un aizsardzības spēju stiprināšanai. Jā, tie bijām mēs. Jā, tie bijām mēs, kas neklusēja, kas teica, ka Eiropā vajag drošības finansējumu, ka Eiropā vajag SAFE instrumentu.

Stiprinot mūsu robežu, Eiropa ir piešķīrusi vairāk nekā 100 miljonus šim nolūkam. Par to mēs aizmirstam. Nez kāpēc mēs to nekur skaļi nepieminam. Bet Eiropa ir ļoti daudz mums palīdzējusi, lai mēs varētu būvēt mūsu robežu stipru, lai mums būtu visas nepieciešamās tehnoloģijas, tas taču ir svarīgi mums visiem.

Arī mūsu militārās industrijas attīstība... pateicoties tam, ka mēs esam bijuši ātri un dinamiski un mums ir zināšanas dronu jomā... diemžēl mums ir arī pieredze... mēs bijām spiesti būt vieni no pirmajiem, kas saskārās ar “Shahed” droniem uz mūsu robežas un mūsu teritorijā... Mēs šobrīd kopā ar Horvātiju un Nīderlandi esam vadošie, kas palīdzēs Eiropai izveidot attiecīgo zināšanu bāzi un arī tīri praktisku mehānismu aizsardzībai pret dronu uzbrukumiem Eiropas līmenī.

Šobrīd Latvija ne tikai vairāk nekā jebkad agrāk Eiropā strādā Savienības ietvarā, bet tiešām ļoti cieši arvien vairāk strādā arī ar Lielbritāniju, īpaši arī ar Somiju, Islandi. Mums, atbalstot Ukrainu, ir izveidojies pilnīgi jauns formāts, kas saucas “Labas gribas koalīcija” un kur spēcīga loma papildus vadošajām valstīm – Francijai un Lielbritānijai – ir arī Kanādai, Norvēģijai, Turcijai, Austrālijai un Japānai, ar kurām citādi mēs ikdienā varbūt nemaz tik cieši nesaskartos. Te mēs koordinējam jaunu ārpolitikas... tas Latvijai ir jauns ārpolitikas formāts, kas dod iespēju strādāt gan politiski, gan militāri, īpaši cieši koordinējot savas svarīgākās intereses.

Atgriežoties pie Eiropas. Finansējums drošībai, ārējai robežai un pierobežas reģioniem ir viena no manām un Latvijas prioritātēm sarunās par nākamo Eiropas Savienības daudzgadu budžetu. 2026. gadā sarunas par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu būs viens no galvenajiem uzdevumiem gan mūsu, gan Eiropas Savienības dienaskārtībā. Lai panāktu vislabāko rezultātu mūsu lauksaimniekiem, reģioniem, infrastruktūras attīstībai un uzņēmējdarbības atbalstam, ir ļoti nepieciešams kopīgs un koordinēts darbs, sākot ar nozaru ekspertiem un līdz pat Saeimas deputātiem, ministriem. Tas attiecas arī uz mani. Jā, pašā noslēgumā... daudzgadu budžetu pielemj premjera līmenī, un pēc tam to apstiprina Eiropas parlaments. Bet, kolēģi, tas ir arī visu jūsu uzdevums – sākt strādāt jau tagad... katra deputāta, katra eksperta un katra nozares ministra pienākums pierādīt, kādas ir mūsu vajadzības, kāpēc mūsu austrumu pierobežā krīt konkurētspēja. Jo cilvēki gluži vienkārši baidās. Cilvēki vienkārši baidās. Tāpēc mums ir jāstāsta. Mums ir jāpamato ar skaitļiem un cipariem, arī Eiropas Savienībā, kāpēc mums vajadzīgs īpašs atbalsts vai īpašas programmas, kas stiprinātu mūs un mūsu pierobežu.

Pagājušajā gadā no Eiropas Savienības fondiem Latvijā investēti 1,4 miljardi eiro. Tas ir vēsturiski lielākais apjoms. Iepriekš bija ap 700 miljoniem. Tās ir investīcijas reģionālajos ceļos, ēku energoefektivitātē, slimnīcās, uzņēmējdarbības atbalstā. Šogad būs pieejami vēl tikpat – apmēram 1,4 miljardi eiro – Latvijas ekonomiskās izaugsmes veicināšanai. Mums, protams, tie ir jāiegulda gudri – gudri un efektīvi.

Nemainīga prioritāte ir Eiropas konkurētspējas stiprināšana. Mēs nevaram skatīties, protams, uz šo fonda finansējumu tā, kā reizēm žargonā mēdzam teikt – “pārdalām finansējumu”. Ir svarīgi to investēt, lai tas nestu atdevi. Un svarīgākais jautājums jeb fokuss arī man ir tas, kā vairāk nopelnīt, lai celtu valsts kopējo labklājību, – kā nopelnīt Latvijai, kā nopelnīt mūsu uzņēmumiem, kā nopelnīt mūsu iedzīvotājiem. Tāpēc mēs turpinām arī administratīvā sloga un birokrātisko procedūru mazināšanu. Un tā nav prioritāte tikai Latvijā, tā ir prioritāte visā Eiropā. Tieši mūsu eirokomisārs Valdis Dombrovskis ir tas, kas virza šos “omnibusus”, lai arī Eiropas līmenī tiktu samazināta birokrātija, kas faktiski zināmā mērā traucē attīstību daudzās inovatīvās jomās. Ātrāk uz priekšu, jo ir pārāk, pārāk sarežģīts šis birokrātijas un regulācijas process. Mums ir svarīgi dot uzņēmumiem iespēju izaugt Eiropā, nevis tos gremdēt ar pārmērīgo regulāciju. Tāpēc arvien skaļāk runājam par to, ka dažādas barjeras un birokrātiskie šķēršļi Eiropas Savienības iekšienē ir pielīdzināmi vairākus desmitus procentu lieliem savstarpējiem tarifiem. Tas nav pieņemami. Tāpēc mēs iestājamies par būtisku pārmaiņu nepieciešamību.

Eiropā ir liels neizmantots potenciāls. Virkne pētījumu un ekspertu ziņojumu norāda uz to, ka neattīstīts un fragmentēts, principā neeksistējošs kapitāla tirgus ir viens no galvenajiem iemesliem tam, ka Eiropas produktivitātes izaugsme ir lēnāka nekā vajadzētu un investīcijas inovācijās ir nepietiekamas. Lai šo situāciju mainītu, Latvija atbalsta vienotu Eiropas kapitāla tirgus izveidi, un mums tas pats jāizdara arī Latvijā. Jādod mūsu cilvēkiem iespēja kļūt par lielo Latvijas uzņēmumu kapitāla daļu turētājiem. To mēs saucam par IPO. Tieši tā ir veiksmes atslēga Amerikas Savienotajās Valstīs un Zviedrijā, ka tieši sabiedrība ir daļa no tā, kam pieder šie lielie uzņēmumi. Tas dod iespēju uzņēmumiem attīstīties, iegūt jaunu kapitālu, un tās ir labas investīcijas no mūsu pašu sabiedrības puses. Tam ir, protams, jābūt caurskatāmam procesam, un tas nevar būt nekādā veidā saistīts ar to, ko mēs atceramies no mūsu vēstures. Mūsu uzņēmēji atzinīgi novērtē atvieglotu piekļuvi citu reģionu tirgiem. Un tāpēc Latvija noteikti turpinās atbalstīt Eiropas Savienības brīvās tirdzniecības nolīguma tīkla paplašināšanu.

Un tikko... jūs arī pamanījāt, ka ir noslēgti vairāki šādi līgumi. Tas nav bijis vienkāršs process. Jautājums par Mercosur ir bijis dienaskārtībā jau 20 gadu. Tieši šis ir tas brīdis, kad mēs varam tuvoties tam. Un tieši šis ir brīdis, kad arī Eiropa un Indija var sadarboties pilnīgi citā kapacitātē, kas atver mūsu uzņēmumiem jaunas iespējas. Savstarpējo tarifu un citu tirdzniecības barjeru atcelšana, izveidojot pasaulē lielākās brīvās tirdzniecības zonas, ir Latvijas interesēs.

Tuvojas laiks, kad Latvijai būs jāvada ikdienas darbs Eiropas Savienībā. 2028. gada otrajā pusē būs Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā. Tā būs liela atbildība. Bet tā būs arī mūsu iespēja, lai cik labi šo iespēju izmantosim. Un tas, protams, būs atkarīgs no sagatavošanās procesa. Esam jau to sākuši. Es esmu pārliecināta par mūsu ārlietu dienestu. Bet tas ir atkarīgs arī no mums visiem pārējiem – kādas prioritātes mēs uzstādīsim, cik daudz izmantosim arī šo iespēju.

Cienījamie klātesošie! Latvija turpina atbalstīt Ukrainu. Arī šogad militārais atbalsts Ukrainai būs 0,25 procenti no valsts IKP. Mēs arī tagad koordinējamies ik pa laikam, pat bez tādas plānotas palīdzības – vai mēs varam Ukrainas kolēģiem aizsūtīt kādu ģeneratoru, kaut ko vēl, lai palīdzētu pārdzīvot šo bargo ziemu. Un paldies arī visiem ministriem. Arī Krīzes vadības centrs, kas ir sācis darbu ļoti ātri, cenšas koordinēt, lai mēs tūlīt sniegtu šo palīdzību. Tāpat mēs zinām, ka bez šīs tūlītējās un praktiskās palīdzības ukraiņiem ir ļoti svarīgi, lai viņi tiktu uzņemti Eiropas Savienībā. Un labas gribas koalīcijas ietvaros mēs atbalstām ASV prezidenta un Eiropas līderu centienus panākt Ukrainā tādu mieru, kas balstītos tieši uz Ukrainas nosacījumiem. Diemžēl pagaidām nekas neliecina, ka Krievija ir gatava apturēt karu. Tāpēc kopā ar Eiropas partneriem turpinām izdarīt spiedienu arī pret agresorvalsti. Un tādas ir arī pārējo NB8 valstu domas. Mēs koordinējamies, kolēģi, patiešām ļoti bieži. Manuprāt, tādā līmenī iepriekš vienkārši nav bijis jāstrādā. Un tā ir sanācis, ka ārpolitika ir kļuvusi arī par daļu no iekšpolitikas, jo tās ir tik ļoti sasaistītas. Tu nevari kustināt vienu roku – tas ietekmē abas.

Noslēgumā es vēlos īpaši pateikties visiem Latvijas ārpolitikas īstenošanā iesaistītajiem: deputātiem, uzņēmējiem, sportistiem, kultūras darbiniekiem, karavīriem un, protams, diplomātiem, visiem, visiem, kas rūpējas par Latviju pasaulē. Es aicinu vairāk lepoties ar mūsu valsti. Mēs esam gudra, noturīga un izlēmīga tauta. Esam pragmatiski, vienlaikus radoši un ticam saviem spēkiem. Kā vakar teicu mūsu olimpiešiem, atklājot mūsu sportistu ceļu uz Milānas olimpiskajām spēlēm, Latvija ir tik stipra, cik stipra ir tautas griba. Un tā ir stipra.

Es ticu mūsu spējām būt izturīgākiem par citiem. Es to vienkārši redzu ikdienas sarunās arī ar citu valstu pārstāvjiem, ka mēs esam pieredzējuši Atmodu, mēs esam bijuši barikādēs, mēs zinām, cik liela cena ir jāsamaksā par savas valsts neatkarību. Mums ir jābūt spējīgākiem veidot sadarbības formātus, esot ārpolitikā kā līmei, kas stiprina kopējo Eiropas noturību, vienlaikus saglabājot dzīvu mūsu transatlantisko sadarbību. Būsim stipri, pārvarēsim šos satricinājumus un neļausimies arī radikālisma un populisma izpausmēm Latvijā. Tāpat kā barikāžu laikā, būsim un paliksim plecu pie pleca arī šodien pasaulē un mājās. Esam gatavi stāvēt par mūsu mīļo Latviju.

Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies Ministru prezidentei.

Kolēģi! Ir pienācis laiks pārtraukumam.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Labdien, ekselences! Labdien, kolēģi! Nav reģistrējušies astoņi deputāti: Anita Brakovska, Artūrs Butāns, Gundars Daudze, Juris Jakovins, Jeļena Kļaviņa, Dmitrijs Kovaļenko, Zane Skujiņa-Rubene un Jānis Vitenbergs.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja

Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, aicinu ieņemt vietas Saeimas Sēžu zālē. (Pauze.)

Kolēģi, reģistrējušies tikai 38 deputāti. Paldies tiem, kas vienmēr ir laikā. Tiešām paldies. Tā arī ir cieņas izrādīšana pret kolēģiem. (Pauze.)

Turpinām Saeimas sēdi pēc pārtraukuma.

Ārlietu ministres ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos 2025. gadā.

Turpinām debates.

Vārds deputātei un vienlaikus arī Ārlietu komisijas vadītājai Inārai Mūrniecei.

I. Mūrniece (NA).

Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi deputāti, ministri, visi, kas seko līdzi Saeimas sēdei! Vispirms sirsnīgi sveicu visus klātesošos Latvijas Republikas de iure atzīšanas 105. gadadienā un izsaku pateicību Latvijas ārlietu dienestam par profesionālu Latvijas interešu aizstāvību kara laikmetā, kad ārpolitika pirmām kārtām ir drošības politika.

Aizvadītais gads ir nesis daudz satricinājumu starptautiski, bet Krievijas imperiālistiskās ambīcijas pakļaut, iznīcināt, uzspiest pasaulei savu pseidokārtību nav zudušas. Krievija joprojām ir nopietns drauds ne tikai Baltijas valstīm un Polijai, bet visai Eiropai un NATO. Kā norāda Satversmes aizsardzības birojs aizvadītā gada pārskatā, “Krievija uzskata, ka tā jau šobrīd atrodas tiešā karadarbībā ar Rietumiem un ka cīņa notiek gan Ukrainā, gan globāli, gan ideoloģiski. [..] Krievijas draudu uztverei saasinoties, būtiski palielinās drošības riski Eiropā. [..] Krievija Latvijai nerada tiešu militāro apdraudējumu, tomēr virkne pazīmju norāda uz potenciāliem plāniem ilgtermiņā.” (Citāta beigas.)

NATO ģenerālsekretārs Rute uzsver, ka Eiropas Savienība bez Amerikas Savienoto Valstu iesaistes pagaidām vēl nespēj sevi aizstāvēt pret potenciālu Krievijas uzbrukumu. Dažādi militārie eksperti sniedz dažādas prognozes, pēc cik gadiem Krievija var atjaunot savu militāro jaudu un uzbrukt NATO, neizslēdzot scenārijus, kuri no veselā saprāta viedokļa šķiet it kā racionāli neiespējami. Tāpēc Amerikas Savienoto Valstu klātbūtne Eiropā un īpaši NATO austrumu flangā ir pirmām kārtām izšķirošs atturēšanas faktors, bez kura mūsdienu Eiropas drošība šobrīd nav iedomājama.

Latvijas interesēs ir spēcīga Eiropa spēcīgā NATO ietvarā ar noturīgām transatlantiskām saitēm kā ilgtermiņa drošības garantu. Eiropai jāuzņemas lielāka atbildība par savu drošību, taču tas jādara ciešā sadarbībā ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Tas nozīmē labu attiecību veidošanu ar mūsu stratēģisko partneri ASV, sadarbību ar prezidenta Donalda Trampa administrāciju un ASV Kongresu.

Mēs augstu novērtējam ASV ieguldījumu Latvijas drošībā gan militārās klātbūtnes, gan stratēģiskās plānošanas un sabiedroto koordinācijas jomā. Īpaši vēlos izcelt Kanādas un Dānijas kā uzticamu un konsekventu sabiedroto nozīmi Latvijas un visa Baltijas reģiona drošībā. Kanādas vadītā NATO daudznacionālā kaujas brigāde Latvijā un Dānijas praktiskā iesaiste aizsardzības spēju stiprināšanā apliecina, ka sabiedroto solidaritāte nav deklaratīva. Nē, tā ir reāla un izmērāma konkrētās darbībās.

Šodien esam vienisprātis, ka Eiropas aizsardzība ir mūsu pašu – eiropiešu – pienākums un atbildība. Izšķiroša loma te bija Baltā nama administrācijas konsekventajai nostājai, uzsverot, ka NATO dalībvalstīm savā aizsardzībā jāiegulda vairāk. NATO te ir ieguvējs, tas būs stiprāks, un Latvija kopā ar Baltijas valstīm un Poliju ir paraugs aizsardzības izdevumu ziņā visai Eiropai. Tomēr aizsardzībai atvēlētais finansējums jāiegulda gudri.

Ir skaidrs, ka augstā pieprasījuma dēļ militārās spējas mēs nevaram iegūt ne rīt, ne parīt, taču jādara viss iespējamais, lai mums vitāli nepieciešamās spējas attīstītu reģionā un daļu no militārajām precēm ražotu Latvijā. Šajā kontekstā īpaši jāuzsver militārās industrijas attīstība, kas joprojām nav pietiekami strauja. Būtiski ir pārņemt labo praksi no citām Eiropas valstīm, piemēram, Dānijas, kas ciešā sadarbībā ar Ukrainu gan attīsta jaunas ražošanas jaudas Ukrainas teritorijā, gan veido Dānijā. Atbalstot Ukrainu, būtu būtiski veidot kopuzņēmumus, tādējādi apgūstot arī Latvijā ukraiņu pieredzi, un iegūt mūsu rīcībā karadarbībā pārbaudītas tehnoloģijas.

Kolēģi, prezidents Zelenskis Davosā teica: “Eiropa mīl runāt par nākotni, bet izvairās rīkoties šodien, rīkoties tā, lai noteiktu, kāda būs šī nākotne. Un tā ir problēma.” Un te jāpiekrīt – Eiropa kavējas. Eiropas Savienība vēl nav spējusi vienoties par Krievijas iesaldēto aktīvu pilnvērtīgu izmantošanu Ukrainas vajadzībām. Baltijas jūrā joprojām darbojas krievu ēnu flotes kuģi. Mēs esam bijuši pārāk piesardzīgi, pārāk lēni, pārāk vāji.

Kopā ar Ukrainu un kopā ar Ukrainu Eiropas Savienībā un NATO mēs būtu daudz stiprāki. Un te es gribu teikt: jo ātrāk, jo labāk. Krievija ciena spēku, un tās rīcība un retorika mainās, kad tā dabū pa zobiem. Eiropai ir jādara vairāk, ātrāk, drosmīgāk, izlēmīgāk.

Laikā, kad norisinās ASV vadītās sarunas par mieru Ukrainā, Krievija turpina masveida uzbrukumus, mērķtiecīgi cenšoties iznīcināt energoapgādes un siltumapgādes infrastruktūru un apzināti padarot civiliedzīvotāju ikdienu par cīņu par savu izdzīvošanu. 20. gadsimtā Ukraina piedzīvoja Staļina īstenoto golodomoru. Šodien Krievija izmanto genocīda taktiku citā formā – radīt enerģētikas badu. Šīs ziemas uzbrukumus paši ukraiņi nodēvējuši par holodomoru – uzbrukumu civiliedzīvotājiem, liedzot siltumu, elektrību, gaismu. Tā ir mērdēšana ar aukstumu. Bet ukraiņi atzīst – padošanās nav iespējama, jo tas nozīmētu tā sauktās krievu pasaules (russkij mir) uzvaru.

Ironiski, ka krievu valodā “krievu pasaule” un “krievu miers” skan vienādi, taču ne vienam, ne otram nav nekā kopīga ar mieru. Krievu pasaule nozīmē nāvi, šausmas un normalitātes bojāeju.

Runājot par ziņojumu. Paldies ministrei un ārlietu dienestam, ka tas ir kompaktāks nekā citus gadus. Tajā ir mazāk liekvārdības. Taču, vērtējot valdības darbu un ārlietu dienesta darbu kritiski, vēlos pieminēt divas lietas.

Pirmā – tirdzniecības kopapjoms ar Krieviju diemžēl ir pieaugošs. Tas ir kliedzoši. Te jāseko aktīvai rīcībai, blakus minot “Nacionālās apvienības” iniciatīvas, piemēram, par kara nodokļa vai kara nodevas ieviešanu precēm no Krievijas un Baltkrievijas. Valdošā koalīcija noraidīja. Ko jūs liksiet vietā? Šāda piedāvājuma nav.

Otrs jautājums, kur kritiski izteikšos par valdības darbu, ir migrācijas politikas joma. Migrācijas pakts un obligātais solidaritātes mehānisms Latvijai uzliek pienākumu: a) uzņemt ap 100 imigrantu, patvēruma meklētāju; b) maksāt, ja izvēlamies to nedarīt, aptuveni divus miljonus eiro; c) vienoties ar kādu citu Eiropas Savienības dalībvalsti, ka migrantu uzņemšanas vietā tā izvēlēsies Latvijas sniegto ekspertīzi vai ekspertu padomus.

Diemžēl šis Eiropas Komisijas lēmums parāda Jaunās VIENOTĪBAS nespēju panākt līdzīgu izņēmumu Latvijai salīdzinājumā ar to, kādu panāca, piemēram, Igaunija un Polija, kuras šādu izņēmumu sev panākušas, jo... diemžēl nenotika koordinēšanās ar kaimiņvalstīm, lai laikus atstāvētu Latvijas intereses.

Es lūdzu apvienot debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot laikus.

I. Mūrniece. Te atbildība jāuzņemas ne vien iekšlietu ministram, kurš ir Jaunās VIENOTĪBAS pārstāvis, bet arī ārlietu ministrei, kura arī ir Jaunās VIENOTĪBAS pārstāve un kura Polijas amatpersonu teikto vēl oktobrī dēvēja par maldu ziņām. Izskatās, ka valdība, kuru arī vada Jaunās VIENOTĪBAS pārstāve, ir nonākusi neveiklā situācijā. Jo... vēlreiz minu, lai ko šeit stāstīja premjere, ja konkrētā dalībvalsts, kuras migrantus būs plānots sūtīt uz Latviju, nevēlēsies pieņemt Latvijas palīdzību – un Latvija ir izvēlējusies arī nemaksāt –, mēs atkal atgriezīsimies punktā A kā izejas punktā. Un neredzu, kā valdība šo situāciju varētu risināt.

Vai valdošajai koalīcijai ir pilnībā skaidrs, kā Latvija šādā situācijā nonāca? Kāpēc izņēmumu panāca Igaunija un Polija, bet ne Latvija? Un diemžēl pat valdošās koalīcijas pārstāvji atklāti atzīst: nu nē, mēs līdz galam nesaprotam, mēs līdz galam nezinām! Arī publiski šādi skaidrojumi izskan.

Zinot, ka migrācija ir viens no šobrīd karstākajiem ārlietu jautājumiem, uzskatu, ka zālē vajadzēja būt arī iekšlietu ministram un nākt ar visaptverošu skaidrojumu. Iespējams, arī iekšlietu ministram bija nepieciešams šajā situācijā tāds pats skaidrojums, kādu nav saņēmuši paši koalīcijas politiķi, kuri saka: nē, mēs līdz galam visu nezinām. Varbūt arī iekšlietu ministrs visu līdz galam nezina.

Godātie kolēģi! Latvijas drošība šodien ir atkarīga no politiķu spējas laikus pieņemt lēmumus un uzņemties par tiem pilnu politisko atbildību. Reālpolitikas apstākļos, kādos mēs esam, nav vietas, lai vilcinātos, nogaidīšanai, pašapmānam, kurā, iespējams, kāds slīgst, vai tukšiem solījumiem, bet gan spējai sarunāties, koordinēt rīcību, būt pie sarunu galda. Tikai tad Latvijas intereses var pilnvērtīgi aizstāvēt. To arī novēlu mums visiem.

Saules mūžu Latvijai! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam un vienlaikus Eiropas lietu komisijas vadītājam Edmundam Cepurītim.

E. Cepurītis (PRO).

Kolēģi valdībā, Saeimā! Ekselences! Klātesošie un tie, kas mūs klausās attālināti! Gods jūs uzrunāt šodienas ārlietu debatēs, kas ir noslēdzošās šim Saeimas sasaukumam.

Gatavojoties šodienai, es pārlasīju debates no iepriekšējā gada. Tajās tika pausts daudz minējumu par nākotni. Dažas no šīm cerībām ir attaisnojušās, dažas acīmredzami nav. Nākotnes prognozēšana nav vienkāršs darbs. Es nedomāju kādu kritizēt par to, ka viena vai otra lieta nav piepildījusies. Bet ievadā iesaku visiem atskatīties uz runām, ko teicāt pirms gada, jo tas ir vērtīgi, lai paši savā domāšanā noņemtu tos faktorus, kas varbūt joprojām traucē redzēt pasauli skaidri. Kā ieteica Somijas prezidents Aleksandrs Stubs, mums jāredz pasaule, kāda tā ir, nevis tāda, kādu to vēlamies redzēt. Un debates noteikti ir labs formāts, kas var tam palīdzēt, kontrastējot dažādus skatījumus.

Bet vispirms būtiska debašu iezīme šeit ir atkārtot un uzsvērt to, ka visi, kam vairākums piekrīt... kas ir tie apstākļi ārpus Latvijas robežām, kuri mums nepieciešami, kuri ļauj mums Latvijā saglabāt mūsu brīvību, mūsu neatkarību, mūsu iespējas pašiem veidot savu nākotni... Es pilnībā piekrītu ziņojumā paustajam. Tā ir uz noteikumiem balstīta starptautiskā kārtība, kas ir kritiski svarīga gan Latvijas un mūsu reģiona drošībai, gan taisnīga un ilgstoša miera nodrošināšanai Ukrainā. Un praktiski atbalsts Ukrainai un Krievijas nesodāmības novēršana ir mūsu svarīgākais uzdevums. Te ir vērts atkārtot to, kas nav mainījies šī Saeimas sasaukuma laikā. Mēs sniedzam visaptverošu atbalstu Ukrainai un aicinām to darīt arī citus. Mēs atbalstām Eiropas Savienības sankciju pret Krieviju pastāvīgu stiprināšanu. Un uzskatām par nepieņemamu Krievijas nesodāmību, prasot atbildību par noziegumiem. Šie ir Saeimas un arī Latvijas sabiedrības dotie uzdevumi, kurus Ārlietu ministrija, ārlietu dienests ir pildījuši godam.

Gribu pieminēt un arī atkārtot vairākus rezultātus, par kuriem reizēm aizmirstam. Lai arī ne tā, kā plānojām, tika pieņemts lēmums par atbalstu Ukrainai, kas ir ļoti cieši saistīts ar Krievijas imobilizētajiem aktīviem. Līdz šim aktīvu iesaldēšana tika pagarināta katru pusgadu, tas vairs nebūs nepieciešams. Jau rīt mēs Eiropas lietu komisijā lemjam par detaļām, kā tieši šis atbalsts nonāks līdz Ukrainai ļoti, ļoti praktiski. Ir pieņemts lēmums mainīt Eiropas Savienības budžeta deficīta nosacījumus, lai valstis varētu ieguldīt aizsardzībā vairāk, straujāk. Un tas arī notiek. Ir izveidots SAFE instruments, no kura jau drīz Latvija saņems aizdevumu savu aizsardzības spēju stiprināšanai.

Man pašam ir bijis gods būt klāt ceremonijā Strasbūrā, kurā starp prezidentu Zelenski un Eiropas Padomes ģenerālsekretāru tika parakstīts lēmums par īpašā tribunāla izveidi, lai izmeklētu Krievijas agresijas noziegumus pret Ukrainu.

Jā, mēs esam arī saņēmuši Eiropas Komisijas priekšlikumu daudzgadu budžetam, kurā precīzi atbilstoši Latvijas interesēm viena no lielajām prioritātēm ir drošība. Ir panākta virkne gaidītu lēmumu par Krievijas ēnu flotes ierobežošanu, par pēdējo Krievijas energoresursu importa aizliegumu, par skaidru Eiropas nostāju attiecībā uz to, kādam jāizskatās taisnīgam mieram Ukrainā. Un šeit, varbūt ienesot debašu sadaļu, Ināra Mūrniece arī minēja: jautājums par migrāciju. Un es varbūt neieiešu pilnīgi visās detaļās un niansēs, bet gribu atgādināt, ka solidaritāte Eiropas Savienības dalībvalstu starpā migrācijas jautājumos joprojām ir nesusi milzīgus ieguvumus Latvijai. Mēs runājam par daudzām detaļām šajā konkrētajā lēmumā, tomēr nav salīdzināmi pie jebkura no iespējamiem scenārijiem tie resursi, kas Latvijai būtu jāiegulda kopīgo migrācijas jautājumu risināšanā, ar to, ko mēs jau esam saņēmuši šobrīd mūsu robežas stiprināšanai, un arī to, ko, iespējams, saņemsim nākotnē, ja tas būs nepieciešams, tādā veidā stiprinot mūsu drošību.

Un, protams, es piekrītu, mēs neesam Eiropā panākuši atbalstu visiem mūsu ienestajiem jautājumiem. Bet aizgājušais ir vēl viens gads, kad mēs esam tuvinājuši Eiropas valstu pozīcijas Latvijas un Ukrainas pozīcijām. Ir labs pamats uzskatīt, ka tāds būs arī šis gads.

Mēs atzīmējām vairākas jubilejas. 30 gadi kopš uzņemšanas Eiropas Padomē un arī visas Eiropas mērogā, 75 gadi kopš Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pieņemšanas, 75 gadi arī Šūmana deklarācijai, saslēdzoties ar 20 gadiem Latvijai Eiropas Savienībā, kuru mēs atzīmējām nedaudz senāk. Kas ir tas, ko mēs svinam? Mēs svinam spēju vienoties savu interešu aizstāvībai pāri robežām. Un Eiropa, kontinents, kas vēsturē karoja savā starpā, ir spējis patstāvīgi paplašināt mieru, sadarbību, definēt un aizstāvēt mums, eiropiešiem, kopīgās vērtības un principus. Un diemžēl mēs, eiropieši, neesam vēl spējuši paplašināt zonu, kurā šīs vērtības tiek aizstāvētas līdz pašām Krievijas robežām. Bet šobrīd mēs neizvairāmies pateikt, ka tieši tādam būtu jābūt mērķim un mūsu, drošībā un demokrātijā dzīvojošo eiropiešu, atbildībai.

Eiropa ir unikāla pasaules daļa, mūsu mantojums ir unikāla pieredze apvienot ļoti dažādas suverēnas valstis, lai aizstāvētu to, ko nespējam katrs atsevišķi. Un pieredze izveidot sadarbības formātus, kuros saglabāt dažādību, bet vienlaikus iegūt to politisko ietekmi, kas nepieciešama mūsdienu pasaulē, ir tas, ko mēs varam svinēt.

Tas nav vienkāršs ceļš. Tas prasa sarežģītus lēmumu pieņemšanas formātus, tas paver plašas iespējas kritikai. Jā, mēs joprojām nespējam pilnībā izmantot to potenciālu, kas Eiropā ir atrodams. Bet ar visiem trūkumiem šis ir labākais modelis, kas mums pieejams, lai vispusīgi aizstāvētu Latvijas intereses. Gan Eiropas Savienības, gan citus Eiropā balstītos kopīgās sadarbības formātus, kas iekļauj ļoti dažādas valstis, visus vieno ļoti līdzīgs redzējums par pasaules kārtību. Un tāpēc Eiropas pilnā potenciāla atklāšana un izmantošana ir mūsu, Latvijas, skaidrās interesēs. Tas nozīmē gan vienotības stiprināšanu, gan vājo vietu aizlāpīšanu, īpaši runājot par aizsardzību.

Mēs varētu pieminēt arī enerģētiku. Mēs varētu pieminēt vairākus jautājumus saistībā ar autonomiju un ekonomiku. Tieši precīzas nostājas panākšana Eiropā ir pamats mūsu interešu aizstāvībai arī transatlantiskajās attiecībās, mūsu nostājas ienešanai NATO, nostājas veidošanā pret Ķīnas ietekmi un pret Krievijas draudiem. Eiropas stingrās nostājas pēdējās nedēļās nenoteiktības vietā ir ienesušas skaidrību jautājumos, kuros var un kuros nevar būt vienošanās ar ASV. Un skaidrība arī ir vērtīgs ieguldījums attiecību stiprināšanā. Uz šāda stabila pamata varam turpināt risināt mūsdienu drošības krīzes kopīgās prioritātes Eiropai un ASV, īpaši attiecībā uz Krievijas draudiem.

Vai mūsu reģionā ir kādi alternatīvie modeļi, kas mums būtu pieejami bez aktīvas dalības Eiropas Savienībā, citos Eiropas kopīgajos formātos? Manuprāt, ne. Piemēram, Ungārijas pēdējos gados izvēlētais ceļš nepiedāvā neko, kas ir noderīgs Latvijai. Vai ir vēl kādi citi piemēri? Šādi un līdzīgi alternatīvie modeļi kā likums kritizē Eiropas Savienību, bieži tiek ietīti konfekšu papīriņos ar skaistiem nosaukumiem par ģimenes vērtībām, tradicionālām vērtībām, tomēr to centrā mēs arvien redzam tieši Krievijas intereses. Un Krievijas režīmam nav nekā kopīga ar ģimenes vērtībām. Bet Eiropas Savienība piedāvā visas iespējas to tradīciju aizstāvībai, kuras mēs vēlamies saglabāt blakus mūsdienu pasaules ienestajām izmaiņām.

Lūgums apvienot debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

E. Cepurītis. Krieviju pamatoti biedē nākotne, kurā Eiropas valstu pilnā jauda un potenciāls militāri, ekonomiski, politiski tiks realizēts un pavērsts pret tās impērisko domāšanu. Tāpēc tieši tam arī jābūt mūsu mērķim.

No citiem punktiem... par demokrātiju. Es piekrītu ziņojumā minētajam par demokrātijas nozīmi kā caurviju elementu vairākos ārpolitikas jautājumos. Kā norādīts, Krievija arvien fokusētāk izmanto dezinformāciju un propagandu apvienojumā ar citām hibrīdām metodēm, lai īstenotu ietekmes operācijas un grautu demokrātiskos procesus. Šobrīd ir svarīgi ne tikai atspēkot dezinformāciju, bet arī rūpēties, lai mūsu informācijas telpa ir kvalitatīva un ļauj sabiedrībai izdarīt brīvas izvēles par sev svarīgo.

Kā nesenajā Saeimas diskusijā minēja Jānis Sārts, mēs esam izgājuši no laikmeta, kurā viltus realitātes radīšana ir bijis amatniecībai līdzīgs individuāls darbs, un pārgājuši uz industriālu mērogu. Tas nozīmē, ka iekšēji mums bez lieka satraukuma jābūt gataviem precīzi un mierīgi reaģēt uz dažādiem scenārijiem, piemēram, mēģinājumiem ietekmēt vēlēšanas, un ārpolitikā mums jāatbalsta iniciatīvas, kas padara demokrātijas noturīgākas. Tāds kā jaunais demokrātijas pakts Eiropai, ko veido Eiropas Padome, un Eiropas Savienības demokrātijas vairogs, kurā nostiprināt mums svarīgākos jautājumus.

Savā runā es koncentrējos uz dažiem jautājumiem, nemēģinot aptvert pilnīgi visu, liekot fokusu uz mūsu darbības jomu Eiropas lietu komisijā. Līdzīgu principu es arī aizgājušajā gadā esmu ieviesis mūsu komisijas darbā. Jo skaitļiem ir nozīme. Latvijas Eiropas lietu komisijā mēs darbojamies 15 deputāti, kamēr, piemēram, Francijā ar šiem pašiem jautājumiem strādā 82 parlamentārieši. Tāpēc mūsu resursi ir jāpārvalda pēc iespējas gudrāk. Šogad mēs īstenojam darba modeli, kurā izvēlamies tās nacionālās pozīcijas, kurām neveltām laiku komisijas sēdē, vienlaikus vienprātīgi izvēloties gada prioritātes, kuras apskatām uzreiz pēc komisijas priekšlikumu publicēšanas. Šajā sasaukumā pirmo reizi Eiropas lietu komisijas deputāti ir devušies uz Briseli, Eiropas Komisiju, lai gan uzdotu jautājumus un iegūtu informāciju tiešā veidā, gan nodotu mūsu skatījumu, stiprinot arī šo formātu. Un mūsu darbs ar prioritātēm ļauj stiprināt sadarbību arī no Latvijas ievēlētajiem Eiropas Parlamenta deputātiem.

Mūsu ciešākie sabiedrotie vairākos jautājumos ir gan Baltijas, gan Ziemeļvalstu parlamentārieši. Uzņemoties pienākumus rīkot rotējošo koordinācijas tikšanos starp Baltijas un Polijas Eiropas lietu komisiju priekšsēdētājiem, kas notiek divas reizes gadā, es pirmo reizi paplašināju šo formātu Rīgā, uzņemot komisiju pārstāvjus no Zviedrijas, Somijas, Dānijas. Mums bija iespēja iepazīt arī Latvijas dronu industriju un parunāt par tās nozīmi mūsdienu aizsardzībā. Šis formāts, pievienojot arī Vāciju, nākotnē tiks turpināts, līdz ar to būtiski stiprinot koordināciju reģionu starpā un stiprinot mūsu kopīgās pozīcijas, lai tās tiktu nodotas Eiropas Komisijai un tiktu atzītas citos formātos.

Mana atbildība un pienākums ir gan palīdzēt gatavot ziņojumus un paziņojumus, kurus mēs Saeimā esam... panākuši, gan varbūt nedaudz, pavisam nedaudz, līdzīgi Ārlietu ministrijai arī tos īstenot tajos formātos, kur Eiropas lietu komisiju vadītājiem ir iespēja nodot parlamentāriešu kopīgo skatījumu. To es esmu darījis prezidentūras pasākumos, kas notika Polijā, Dānijā, sākot no šī janvāra – arī Kiprā. Jāatzīst, ka tie ir jautājumi, kas mums īpaši svarīgi ir saistībā ar Krievijas iesaldētajiem līdzekļiem, saistībā ar demokrātiju Gruzijā, saistībā ar citiem jautājumiem, kuros izteiktā mazākumā ir arī pretestība. Par laimi, tā kā šeit nedarbojas vienprātības princips, mēs esam spējuši definēt Eiropas parlamentāriešu kopīgās nostājas un palīdzēt vairākos no šiem jautājumiem.

Noslēgumā. Darbs ārlietās ir viens no tiem darbiem, kas ir ļoti neparasts. Lai vairums Latvijas iedzīvotāju varētu dzīvot mierīgas un drošas dzīves, daudziem cilvēkiem ir jāuzņemas neparasts darbs, kas prasa daudz vairāk nekā ikdienišķo. Tāpēc es vēlējos pateikties visiem, kas darbojas Latvijas ārpolitikā ar runām. Neskatoties uz skepsi, arī tām joprojām ir liela loma – ar analīzi, ar attiecību stiprināšanu, ar darbiem un ar lēmumiem.

Paldies jums visiem un paldies par uzmanību! (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Deputāts Andris Šuvajevs – frakcijas vārdā.

A. Šuvajevs (PRO).

Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ārlietu ministres kundze! Vēstnieki! Ekselences! Kolēģi! Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, PROGRESĪVIE, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.

Jāiesāk ar situācijas raksturojumu, jo tas var atšķirties atkarībā no politiskās pārliecības. Tā ir – Latvijas ārpolitika ir kļuvusi par iekšpolitiku. Latvijas parlamentā ir izveidojies konkurss par to, kurš būs lielāks Donalda Trampa atbalstītājs. Starpvalstu attiecībām mainoties strauji, ir sarežģīti definēt galvenās izmaiņas un saprast Latvijas lomu tajās. Bet es vēlos, lai Latvija runā skaidru valodu. Latvijā ir jārunā tieši, bez aplinkiem, ar pašcieņu un ar augstu paceltu galvu. Es esmu jau pamanījis, ka Šlesera frakcija ir sākusi teikt, ka PROGRESĪVIE ir valstisks apdraudējums savas ārpolitikas dēļ. Ziniet, man laikam nav nepieciešams skaidrāks apliecinājums tam, ka mēs darām pareizi, ja Šlesera frakcija sāk šādi runāt. Man ir grūti iztēloties lielāku komplimentu. Galu galā šī ir frakcija, kurai droši vien šobrīd ir grūti atbildēt uz jautājumu, kam pieder Grenlande.

Kā tikko minēja mans kolēģis Cepurīša kungs, atsaucoties uz Somijas prezidentu un arī Kanādas premjeru, pasauli ir nepieciešams uztvert tādu, kāda tā ir, nevis tādu, kādu mēs to vēlamies redzēt. Tātad šajās debatēs vispirms mums ir jāatbild uz jautājumu par to, kāda ir šībrīža pasaules starpvalstu politika.

Mēs redzam divas puses jeb divas nometnes. Viena aizstāv kārtību, kas ir balstīta starptautiskos noteikumos un tiesībās. Šī ir kārtība, ko mūsu paaudze zina vislabāk, jo tieši tā sekmē Latvijas neatkarības atgūšanu. Tikmēr otra puse uzsver, ka turpmāk kārtība ir jābalsta spēkā. Šī ir atgriešanās pie principiem, kas noteica pasaules kārtību līdz Pirmajam pasaules karam, kad impērijas brīvi vienojās par teritoriju iegūšanu un pārvaldīšanu. Latvija jau reiz ir bijusi upuris impēriju ambīcijām. Tāpēc arī šis redzējums mums nav gluži svešs.

Katru šo nostāju, lai ir skaidrs, raksturo spriedze un pretrunas. Piemēram, starptautisko tiesību kārtība vienmēr ir bijusi atkarīga no Amerikas Savienoto Valstu investīcijas un līdzdalības šajā sistēmā. Var, protams, pieņemt, ka tiesību kārtība ir objektīvs un no valstīm neatkarīgs izkārtojums, tomēr tas gan būtu naivi.

Ikvienam, kurš šobrīd kaislīgi runā par vērtībām un starptautiskās kārtības principiem, ir arī jāatbild uz jautājumu – kā šī kārtība strādā, ja Amerikas Savienotās Valstis vairs nevēlas tajā piedalīties? Un atbilde nebūt nav pašsaprotama.

Tajā pašā laikā arī kārtība, kas ir balstīta spēkā, nav bez pretrunām, jo galu galā runa ir par kārtību, un tā paredz noteikumus. Arī karam, kā mēs zinām, ir noteikumi. Pat ja attiecību rezultātu nosaka militārs pārsvars, ikvienam sabiedrības pārstāvim ir jāskatās cauri miglai un jādefinē noteikumi, kurus veido spēks, un tad arī ir iespēja tos ietekmēt ar ieročiem, ko mazas valstis izmanto savu interešu aizstāvībā.

Šādos apstākļos, kur veidojas divas izteiktas puses un nevar paredzēt šīs sadursmes iznākumu, Latvija ir neapskaužamā situācijā. No vienas puses, mūsu eksistence kā valstij ir atkarīga no starptautisko tiesību kārtības. Tieši tās trūkums vai nepilnvērtīgums bija viens no iemesliem, kāpēc PSRS varēja mūs okupēt. No otras puses, ASV kā mūsu ietekmīgākais stratēģiskais partneris aizvien vairāk atbalsta kārtību, kas ir balstīta spēkā. Tas savukārt nozīmē nepieciešamību runāt pretī un nepiekrist mūsu partnerim pārliecībā, ka tas nemazina mūsu drošību.

Suverenitāte, kas ir balstīta spējā izturēt spiedienu, nevis suverenitāte, kas ir balstīta noteikumos, nav mazu valstu interesēs. Zinot, ka tieši ASV rīcības pēdējā gada laikā un it īpaši pēdējās nedēļās ir tās, kuras cenšamies saprast visvairāk, jo tās arī ietekmē mūs visvairāk, mums ir jājautā, ko mēs zinām par ASV nodomiem. Lai nenodarbotos ar lieku minēšanu, ir jāskatās uz to, ko saka paši amerikāņi.

Tikko publicētajā nacionālajā aizsardzības stratēģijā mēs redzam vismaz trīs svarīgas atziņas. Pirmkārt, Eiropai turpmāk tiks sniegts kritiski nepieciešams, bet ierobežots atbalsts. Un šis nav pārsteigums. Šis ir plaši diskutēts jau vairāku gadu garumā un tikai apstiprina ilglaicīgu tendenci. Otrkārt, Eiropa ir nepieciešams sabiedrotais ASV. Eiropa ir nepieciešama situācijā, kurā ASV saskaras ar vairākiem draudiem vienlaikus, un šis savukārt sniedz arī pašai Eiropai zināmu sviru turpmākajās sarunās par tirdzniecību un militāro sadarbību. Treškārt, sabiedrotie, kas uzņemas atbildību par savu drošību, ir vērtīgi sabiedrotie. Tam vajadzētu nomierināt ikvienu, kurš baidās izteikt kādu kritisku vārdu par Donalda Trampa īstenoto politiku.

Svarīgi ir ne tik daudz mūsu vārdi, cik mūsu darbi – investīcijas aizsardzībā, spēju iepirkumi, robežas stiprināšana. Mēs esam paraugsabiedrotie ne jau tāpēc, ka esam pakļāvīgi un lišķīgi, bet gan tāpēc, ka mums nav ilūziju par Krieviju un to, ka tai ir jāstājas pretī ar spēku.

Tāpēc es vēlos iezīmēt četrus svarīgākos uzdevumus ārlietu politikā. Šie ir uzdevumi, kas iezīmē izvēles ar skaidru politisko kontekstu, un, vadoties no šiem uzdevumiem, ir jāvērtē mūsu ārpolitikas veiksmes vai neveiksmes.

Pirmkārt, mūsu tuvākie ģeogrāfiskie kaimiņi ir arī mūsu vistuvākie sabiedrotie – Baltijas valstis, Polija, Somija, Zviedrija, Dānija, Norvēģija. Šajā sarakstā noteikti ir jāiekļauj arī tādas valstis kā Lielbritānija un Kanāda. Šī ir koalīcija, kurai jāveido ne tikai militārs, bet arī politiski diplomātisks bloks. Šī bloka uzdevums ir konsekventi aizstāvēt Ukrainu un runāt ar stratēģiskajiem partneriem viņiem saprotamā valodā par starptautisko kārtību, par ieguldījumiem un atbildību. Un tieši šī bloka vārdā Latvijai ir jāapliecina beznosacījumu solidaritāte ar Dāniju Grenlandes jautājumā. Par spīti mainīgajiem ziņu virsrakstiem, mēs nedrīkstam zaudēt fokusu uz vissvarīgāko – uz atbalstu Ukrainai, uz spiedienu pret Krieviju gan sankciju ziņā, gan ēnu flotes ziņā, gan veidojot diplomātiskas attiecības ar globālo dienvidu valstīm, lai mazinātu Krievijas starptautisko ietekmi.

Otrkārt, Latvijas loma Eiropas Savienībā. Iespējams, tieši šis politiskais mērogs ir pats svarīgākais, jo, mazinoties ASV lomai eiroatlantiskajā drošības arhitektūrā, neizbēgami un automātiski pieaug Eiropas Savienības loma. Tomēr šeit uzdevumi ir ne mazāk ambiciozi. Militārās neatkarības pamatā ir jābūt finanšu sistēmai, kas to spēj uzturēt. Un šobrīd Eiropai tādas nav. Tas nozīmē, ka ir jāspēj runāt par vienotu parādu un tātad arī aizvien ciešāku politisko integrāciju. Iepirkumi ir jākoordinē – gluži vienkārši tāpēc, lai dažādās aizsardzības spējas būtu salāgotas atbilstoši valstu vajadzībām un atbilstoši dažādām infrastruktūrām, jo atšķirīgo ekonomisko interešu savtība ir viegli prognozējama, nemaz nerunājot par vienotu skatījumu uz spēju izmantošanu dažādu apdraudējumu gadījumos.

Pats lielākais Latvijas izaicinājums šajā ziņā ir iemācīties domāt eiropeiski, jo patiesi eiropeiska domāšana nozīmē spēju uztvert citu valstu izaicinājumus kā savus. Klimata krīzei pielāgota infrastruktūra Spānijā, migrācijas plūsmas pie Eiropas robežām, autoritārisma tendences atsevišķās dalībvalstīs – par šīm problēmām ir jāspēj domāt kā par savām. Bieži vien šajā parlamentā, no šīs tribīnes, mēs redzam un dzirdam pretējo. Klimata mērķi tiek izsmieti, solidaritāte migrācijas politikā tiek saasināta, autoritārisma tendences tiek svētītas kā konservatīvas vērtības. Šajos mainīgajos apstākļos Latvijai nav jājūtas nedroši. Eiropa ir atbilde mūsu izaicinājumiem. Mūsu politiskajiem līderiem tomēr ir jāmācās domāt eiropeiski, it īpaši tāpēc, ka lielākā daļa Latvijas sabiedrības to jau ļoti labi saprot.

Es lūgšu apvienot debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot...

A. Šuvajevs. Treškārt, Latvija ir uzņēmusies atbildību ANO Drošības padomē laikā, kad starptautiskā kārtība tiek aizvien vairāk apšaubīta. Tieši ANO ir bijusi tā organizācija, kurā visskaidrāk izpaudās starptautiskās kārtības principi – šīs izpausmes ir bijušas gan pozitīvas, gan arī neveiksmīgas. Šis mūsu diplomātiskais sasniegums ir jāizmanto. Milzīgs darbs ir ieguldīts, lai mēs varētu sevi apliecināt vienā no svarīgākajiem starptautisko attiecību formātiem. Taču īstais darbs ir vēl tikai priekšā. Drošības padome ir jāizmanto, lai nemitīgi un konsekventi aktualizētu tās vērtības, kas ir starptautiskās kārtības pamatā, jo mazajām valstīm, tādām kā Latvija, tās tiešām ir vērtības, pat ja lielvalstīm ne vienmēr tā tas bijis. Mums jāspēj meklēt jaunu izpausmi tām pašām vērtībām, kas sargā teritoriālo integritāti, kas sargā suverenitāti, sargā pašnoteikšanās tiesības. Skatoties uz to, kāda pasaule šobrīd ir, mēs tomēr nedrīkstam aizmirst to, kādai tai jābūt, un uz to arī jāstrādā.

Un, visbeidzot, mums, politiķiem, plānojot ārpolitiku, ir jārunā ar vietējo sabiedrību. Iedzīvotāji skatās tās pašas ziņas, ko mēs, viņiem ir tie paši jautājumi, kas mums. Ārpolitika kopā ar diplomātiju bieži vien ir māksla izmantot nenoteiktību sev par labu un bez vārdiem panākt sev vēlamo. Toties iekšpolitikā tā gluži nav. Ar mūsu pašu sabiedrību mums ir jārunā atklāti, mums ir jāskatās cilvēkiem acīs. Ja ir jautājumi, uz kuriem mēs nezinām atbildes, tad tā arī jāpasaka. Ikviens redz, ka pasaule mainās un mainās straujāk, nekā mēs to vēlamies, un politisko līderu uzdevums ir ne tikai aicināt uz vēsa prāta saglabāšanu, bet arī skaidri norādīt uz esošajiem izaicinājumiem un rīcību, kādu plānojam īstenot. Šobrīd nekas nav pašsaprotams. Tāpēc zināms apjukums ir pieņemams. Galvenais, lai šis apjukums netiek slēpts aiz tukšām frāzēm, kas neko nevienam neizsaka. Šis ir brīdis rīcībai.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Deputāts Edgars Tavars – frakcijas vārdā.

E. Tavars (AS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Dāmas un kungi! Kā pēdējā laikā izskatās mūsu ārpolitika? Vienā vārdā – apjukusi. Taču tas nav pārmetums.

Ģeopolitikas virpulī, kur šķietami brūk ierastā kārtība, nav īstas skaidrības par to, kādus pavērsienus nesīs rītdiena. Nelielai valstij ir sevišķi grūti atrast īsto pozīciju, īsto pieeju, īsto balansu. Izvēles varianti ir sarežģīti un noteikti nav tādi, kas apmierinātu visus. Vērtības pret pragmatisku politiku, skaisti un pareizi principi pret skarbu realitāti. Tāpēc nenosodu mūsu ārpolitikas īstenotājus par šķietami izvairīgu pozīciju un dažreiz pat klusēšanu. Taču ir skaidrs, ka sabiedrību, iespējams, vairāk nekā jebkad agrāk pamatoti satrauc ārpolitiskās norises, tostarp arī mūsu valsts attiecības ar partneriem, īpaši tiem, kurus saucam par stratēģiskajiem partneriem.

Neparedzamība un pašu šķietamais apjukums rada pamatīgu nedrošības sajūtu. Vai varam to mazināt apstākļos, kad neskaidrību ir tik daudz? Noteikti jā, jo dažas lietas un principi tomēr paliek nemainīgi. Mums ir uz ko balstīties. Attiecību lietas var būt acīmredzamas un ne vienmēr grandiozas, taču tādas, kas cilvēkos radītu tik vajadzīgo pārliecību par to, ka zinām, ko darām.

Pirmkārt, nemesties strauji mainīt attiecības ar mūsu stratēģiskajiem partneriem. Pārstāt raustīties un mētāties. Kā teicis kāds ārpolitikas pētnieks, mūsu attiecībām ar ASV jābūt tādām, kurās ir nulle problēmu. Kolēģi, es vēlos pasvītrot – mūsu attiecībām ar ASV jābūt tādām, kurās ir nulle problēmu. Un te nevajadzētu būt arī sīkumiem. Tāpat domāju, ka valdībai, partiju aktīvistiem vajadzētu nedaudz piebremzēt ar izsmejošiem ierakstiem sociālajos tīklos un nevajadzētu sūtīt jauniešu organizācijas vicināt Palestīnas un Venecuēlas karogus.

Daudz vērtīgāk būtu izmantot mūsu visu draugu kontaktus, tai skaitā atcerēties arī to, cik izšķiroša jau reiz, kad mēs stājāmies NATO, ir bijusi Latvijas un ASV ebreju kopienu sadraudzība. Latvijai un ASV ir jāsimbolizē tālredzīga, spēcīga un noteikta politika, jāveido nesalīdzināmi apjomīgākas ekonomiskās, militārās un arī politiskās attiecības.

Otrkārt, ir acīmredzams, kuri ir mūsu tuvākie sabiedrotie tepat, Eiropā, ar kuriem mums saskan gan izpratne par draudiem, gan apņēmība tiem stāties pretī. Tās ir Baltijas valstis, tā ir Polija, tā ir Somija, tā ir Apvienotā Karaliste un citas mūsu reģiona valstis. Tās ir nācijas, uz kurām varam paļauties pirmām kārtām. Sadarbībai ar šīm valstīm jābūt ciešai, konkrētai un acīmredzamai, tādai, kas var radīt cilvēkos vismaz drošības sajūtu, ja ne apziņu par īstiem un apjaušamiem sabiedrotajiem.

Treškārt, drošības sajūta radītu arī mūsu valsts interešu pārliecinošu pārstāvību tepat Eiropā. Ārpus sarežģītas ģeopolitikas, selfijiem no dažādiem smalkiem un dārgiem forumiem ir tīri praktiskas problēmas, kuras mums jārisina vienoti, koordinēti un ar skaidru mērķi. Tieši tāpat uzskatu, ka mums jāveido cilvēcīgas attiecības ar Eiropas Savienības līderiem, ar Amerikas Savienoto Valstu vadību. Varbūt nevar un arī nevajag no visiem mūsu ārpolitikas veidotājiem prasīt izcilas golfa spēles iemaņas, bet ir pienācis laiks vismaz atšķirt golfa nūjas – draiveri no putera. Tas jau būtu ļoti, ļoti labi. Taču, kolēģi, šeit, Eiropā, mums tomēr vajadzētu prast ar lietām tikt galā pašiem, jo mums Eiropā esot gan jauda, gan pieredze, gan autoritāte. Vismaz tā jūs paši apgalvojat gan ikdienā, gan savos reklāmas klipos.

Tādēļ man nešķiet pieņemami tas, ka jautājums par to, vai premjere ir devusi skaidru uzdevumu ārlietu resoram un ārlietu ministrei ar pilnu jaudu iesaistīties un palīdzēt sasniegt labākos risinājumus “Rail Baltica” sāgā, izraisīja ministrei nelielu, bet neviltotu izbrīnu un neizpratni. Kādu uzdevumu? Interesanti, kolēģi, atzīmēt, ka runa par vienotu enerģētikas sistēmu un Baltijas valstu transporta sistēmu, un tādiem projektiem kā “Via Baltica” un “Rail Baltica” tika aizsākta jau pirms 26 gadiem Eiropas Komisijas pārstāvniecībā Berlīnē. Vēl tagad ar šiem Baltijas projektiem esam tieši tādā pašā stāvoklī kā toreiz. Gluži tāpat kā stāstā par izņēmumu migrācijas paktā.

Jāatgādina, ka Polija, tāpat kā mūsu kaimiņi igauņi, ir panākusi sev labvēlīgus nosacījumus. Izrādās, ka arī šeit nekādu uzdevumu vai mērķu nav bijis. Nav ziņu par visu spēku apkopošanu, lobēšanu visos iespējamos līmeņos, tai skaitā augstākajos politiskajos līmeņos. Taču rezultāts jau tāpat esot labākais, kādu vien varot iedomāties. Nedarot neko. Tiešām, kolēģi, labākais rezultāts? Iekšlietu ministrs apgalvo, ka mums nebūs jāuzņem neviens migrants un šis process neizmaksās ne centa. Diemžēl ārlietu ministre gluži vārds vārdā šo pašu tekstu nevarēja atkārtot. Un šeit mēs dzirdējām nelielas pretrunas arī vārdu spēlē starp premjeres teikto – izmaksās vai maksāsim. Ir neliela atšķirība. Vai tas vairo sabiedrības uzticību? Nē, kolēģi.

Ceturtkārt, nenovērtēsim par zemu arī simbolu nozīmi. Ja no Rīgas starptautiskās autoostas pirmā perona katru dienu joprojām komfortā var aizbraukt uz Krieviju, tad rodas jautājums par mūsu konsekvenci vai arī liekulību. Jā, arī autobuss uz Krieviju, kolēģi, ir ārpolitika. Mēs nepieņemam aizbildinājumu, ka tad jau viņi brauks no Igaunijas vai Lietuvas. Jautājums ir nevis par igauņiem vai lietuviešiem, bet par mums, par Latviju. Par mūsu elementāru stāju un pašcieņu.

Līdzīgi arī Latvijas un Krievijas ārējās tirdzniecības bilance. Salīdzinoši tā ir trīskārt lielāka nekā igauņiem. Ja mums nav skaidras nostājas šādos, lai arī nelielos, taču simboliskos jautājumos, tad kādu signālu mēs raidām mūsu pašu sabiedrībai?

Piektkārt, šī valdība acīmredzot ir vāja un pretrunu plosīta. Tas nav noslēpums. Tas ir acīmredzams. Taču tas, ka iekšējās ķildas, intrigas, neuzticēšanās sāk ietekmēt ārpolitikas procesus, ir nepieņemami. Varu vienīgi aicināt apzināties savu atbildību un nespēlēties. Cilvēki, kolēģi, to novērtētu.

Visbeidzot – laiki ir grūti, un strīdiem te nebūtu vietas. Aicinu neuztvert manis teikto kā pašmērķīgu kritiku, bet kā aicinājumu uz kopīgu darbu. Mums jāatrod spēka un vērtību punkti, kas palīdzētu pārciest vētrainos laikus un radīt mūsu cilvēkos ekonomiskās, militārās un sociālās drošības sajūtu. To varam izdarīt tikai kopīgi – kā sabiedrība, kura gan skaidri apzinās realitāti, gan zina, kas tai ir svēts un sargājams.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Deputāte Linda Liepiņa – frakcijas vārdā.

L. Liepiņa (LPV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ministres kundze! Kolēģi deputāti! Saeimas ārpolitikas debates ir ikgadējs pasākums, ko nosaka Saeimas kārtības rullis. Tās notiek reizi gadā un balstās uz ārlietu ministra ziņojumu par Latvijas ārpolitiku, tā rezultātiem un nākamā gada prioritātēm. Formāli šis ir viens no svarīgākajiem ārpolitikas notikumiem parlamentā.

Tomēr, būsim godīgi, es šo notikumu nepārvērtēšu. Parasti šīs ir bijušas debates, kurās deputāti runā daudz par visu. Kāds no ārpolitikas saprot bišķi vairāk, kāds – mazāk. Bieži vien sausais atlikums ir visai nosacīts – skaisti formulējumi, pareizi uzstādījumi, bet maz praktisku seku. Taču šogad šīm debatēm ir pavisam cits konteksts.

Šogad ārpolitikas debates vairs nav tikai par Ukrainu, NATO vai sankcijām. Šogad mēs runājam par to, ko mēs domājam par ASV. Ja kāds šeit atkal domā, ka Eiropas Savienība vai Eiropa kopumā var sevi aizstāvēt bez ASV, – turpiniet sapņot! Jūs to nevarat. Tieši šādus vārdus pavisam nesen NATO ģenerālsekretārs Marks Rute izvēlējās, lai uzrunātu Eiropas Parlamenta deputātus. Turpināsiet sapņot, vai tomēr nolaidīsimies uz zemes?

Šodien Latvijas ārpolitikai ir nepieciešama nolaišanās uz zemes, lai reāli aizsargātu Latvijas ekonomiskās un drošības intereses. Nolaisties uz zemes, būt reāliem, nevis lidināties kaut kur zili rozā mākoņos... kreisajā ideoloģijā. Mūsu drošība ir atkarīga no NATO un galvenā NATO militārā stratēģiskā partnera ASV. Būt kopā ar ASV nozīmē stiprināt Latvijas drošību. Būt pret ASV nozīmē – vājināt. Tieši tik vienkārši. Un šeit ļoti svarīgi ir atcerēties, ka ASV ir prezidentāla valsts.

Tādēļ pajautājiet sev – vai var būt kopā ar ASV un būt pret ASV prezidentu Donaldu Trampu vienlaicīgi? Tramps – muļķis, Tramps – diktators, Tramps – drauds demokrātijai, Tramps – neprognozējams. Pavisam nesen kāds ziņu portāls trekniem burtiem apgalvoja, ka ASV prezidents ir psihiatriskās slimnīcas pacients. Un kāda ir norāde zem šīs publikācijas, kā jūs domājat? Projektu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem finansē Mediju atbalsta fonds. Un šeit rodas jautājums – vai Latvijas valdība atbalsta ASV prezidenta apliešanu ar dubļiem un pati tajā piedalās?

Ļoti īpaši kā ASV prezidenta nīdēji izceļas “PROGRESĪVIE”, kuriem Latvijas valdībā šobrīd ir svarīgais aizsardzības ministra postenis. Vai man jums jāskaidro, cik ļoti Latvijas aizsardzība ir atkarīga no ASV? Vai aktīva pretdarbošanās ASV prezidenta miera centieniem veicina Latvijas drošību un aizsardzību? Vai Latvijas drošību un aizsardzību veicina Palestīnas karoga plivināšana un pro “Hamās” simpātijas? Kurā pusē ir “PROGRESĪVIE”, kad ASV prezidents cīnās ar nelegālo migrāciju? Un kurā pusē ir “PROGRESĪVIE”, kad Latvija saskaras ar to pašu? Vai “PROGRESĪVIE” velkamisti būs Latvijas pilsoņu drošības vai migrantu pusē? Tas ir viegli atbildams jautājums.

Latvijai ir jāizdara izvēle par labu drošībai, nevis par labu ideoloģijai. Un tā ir izvēle par visciešāko sadarbību ar Amerikas Savienotajām Valstīm.

Tāpēc es aicinu izveidot plašu ASV draudzīgu koalīciju, kurā nevar ietilpt antitrampa un pro “Hamās” “PROGRESĪVIE”, jo Latvijai ir svarīgas labas attiecības ar ASV un Izraēlu, nevis Sorosu. Latvijā ir vajadzīga Amerikas Savienotajām Valstīm draudzīga valdība. Un šo jautājumu es izvirzu tieši ārpolitikas debatēs, jo Latvijas drošība ir vissvarīgākais jautājums šodien.

LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ ir iesniegusi iniciatīvu, ar kuru Saeima atbalstītu Nobela prēmijas piešķiršanu ASV prezidentam Donaldam Trampam. Saeimas balsojums par to skaidri parādītu, kādu pozīciju ieņem Latvija.

Tas ir īpaši svarīgi pēc tam, kad Latvijas politiķi un mediji gadiem ilgi ir gānījušies par Trampu, nodarbojoties ar sava veida demonizāciju un ņirgāšanos. Sarunāts ir ļoti daudz no dažādām partijām un ar dažādām pārliecībām. Bet tagad mēs nonākam situācijā, kurā šie izteikumi nav vairs tikai iekšpolitiskā retorika vai drošs tvīts vietējam elektorātam. Tie kļūst par ārpolitikas fonu.

Šodienas debates ir arī par to, vai mēs apzināmies, ka katram vārdam politikā ir sekas, ka mūsu sabiedrotais nav abstrakta valsts, bet konkrēta politiskā realitāte ar konkrētu prezidentu, administrāciju un vēstnieku. Jau pavisam drīz Latvijā ieradīsies jaunā ASV vēstniece Melisa Ardžirosa. Viņa 12. janvārī ASV Kongresā ir nodevusi zvērestu, un tas nozīmē, ka diplomātiskais darbs ir sācies. Melisa Ardžirosa nav karjeras diplomāte, viņa nav ārlietu dienesta audzēkne ar 30 gadu pieredzi vēstniecībās. Viņa ir uzņēmēja un ļoti pārliecināta Donalda Trampa atbalstītāja, trampiste, ja gribat lietot šo vārdu. ASV medijos publiski ir lasāms, ka viņa ziedojusi ap diviem miljoniem dolāru Donalda Trampa inaugurācijai. Un tā nav nejauša detaļa. Tā ir politiska pozīcija.

Tātad pie mums ierodas vēstniece, kura nav neitrāls birokrāts, bet politiski motivēta figūra, cieši saistīta ar ASV prezidentu, un kuru, visticamāk, interesēs, kāda ir mūsu attieksme pret Trampu un ko mēs domājam par Trampa nominēšanu Nobela prēmijai. Domāju, ka jaunajai vēstniecei būs gan interesanti, gan, iespējams, ļoti nepatīkami iepazīties ar to, ko Latvijas politiskā elite gadu gaitā ir teikusi par Donaldu Trampu. Un teikts ir ļoti daudz – no šīs pašas tribīnes, intervijās, sociālajos tīklos.

Tieši tādēļ, iespējams, ārpolitikas debates šogad ir svarīgākas nekā parasti. Ne tāpēc, ka mēs šeit pieņemsim ģeniālus lēmumus, bet tāpēc, ka mūs klausās. Un ne tikai mūsu vēlētāji. Mūs klausās arī Vašingtonā. Jautājums ir vienkāršs: vai mēs runāsim un rīkosimies valstiski vai arī turpināsim iekšpolitisko pašapmierināto retoriku, cerot, ka starptautiskajā politikā kāds to nepamanīs?

Ārpolitikā nav vietas bravūrai. Tajā nav vietas emocionāliem izsaucieniem un uzbraucieniem. Tajā ir vieta interesēm, drošībai un sabiedrotajiem. Un Latvijai šobrīd sabiedrotie ir vajadzīgi vairāk nekā jebkad.

Iespējams, vakar šinī vietā mana runa būtu beigusies. Bet man ir retorisks jautājums ārlietu ministrei. Pēc jūsu šodienas debatēm šeit, Saeimas tribīnē. Šonedēļ jūs jau vairākas reizes lietojat terminu “valstiskas partijas”, un mani ļoti interesē... ja ne šodien, tad, iespējams, caur deputātu jautājumiem es jums pajautāšu: kādas ir pazīmes, pēc kurām nosaka, vai partija ir valstiska? Vai, iespējams, pretvalstiska? Jo kādas tad vēl ir? Ja ir valstiskas, tad ir pretvalstiskas. Ja jums ir informācija par pretvalstiskām partijām, kas gatavojas kaut kur kandidēt... visticamāk, uz Saeimu... kā es sapratu, šādas partijas ir arī šeit Saeimā, tad man ir jautājums: vai esat vērsusies drošības iestādēs par šo jūsu rīcībā esošo informāciju? Ja tā kārtējo reizi ir jūsu retorika, tad ļaujiet man jums atgādināt, ka šeit šodien nav vienkārši kaut kāds sētas kranču saiets, šeit ir ārpolitikas debates, kurās piedalās valsts augstākās amatpersonas, no kurām lielākais vairums bauda tautas mandātu.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Ilzei Indriksonei – frakcijas vārdā.

I. Indriksone (NA).

Godātā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi deputāti! Ārlietu ministre! Varētu sākt ar klasiskāko frāzi: ka šis gads izaicināja pastāvošo kārtību, ka šis gads nebija vienkārši kārtējais gads, ka ģeopolitiskā nestabilitāte un pārmaiņas bija kā pagrieziena punkts, kā satricinājums. Bet, nē, 2025. gads bija kārtējais pagrieziena punkts, kārtējais nestabilitātes un status quo izaicinājuma gads. Nevis nestabilitāte izaicina status quo, bet ģeopolitiskā nestabilitāte ir mūsu status quo. Karš Eiropā nebeidzās, autoritārie režīmi kļuva koordinētāki, Rietumi – bieži vien fragmentētāki. Šādā pasaulē ārpolitikas kvalitāti nemēra pēc tā, cik korekti mēs atkārtojam kopējo līniju un cik virtuozi runājam par noteikumos balstītu starptautisko kārtību, to mēra pēc tā, vai spējam ietekmēt lēmumus, virzienus un tendences.

Ir lietas, kas 2025. gadā tika izdarītas pareizi, ir lietas, ko vajadzēja izdarīt, un ir lietas, ko varbūt nevajadzēja darīt. 2025. gads turpināja pierādīt, ka starptautiskās institūcijas, uz kuru pamata tika būvēta mūsu drošības arhitektūra, nespēj izpildīt savus pamatuzdevumus. ANO Drošības padome Ukrainas kara kontekstā joprojām ir paralizēta Krievijas veto dēļ. Tajā pašā laikā Latvija tika ievēlēta ANO Drošības padomē uz tuvākajiem diviem gadiem.

Ja mūsu klātbūtne šajā nozīmīgajā formātā nozīmēs tikai korektu balsošanu kopējā blokā un skaistas frāzes par starptautiskajām tiesībām, tad tā būs reputācijas spodrināšana, nevis drošības politikas veidošana. Mums jābūt gataviem būt neērtiem, gataviem uzdot jautājumus, no kuriem izvairās. Jābūt arī paškritiskiem. Ja valsts iegulda diplomātisko enerģiju, uzmanību un resursus, tam ir jābūt ar skaidru mērķi un atdevi. Diplomātiskā klātbūtne nevar būt pašmērķis. Tai jādod saturs, ne tikai statuss.

Un šeit nevar ignorēt arī cenu, kas tika maksāta par šo mandātu. Atsevišķi balsojumi ANO Ģenerālajā asamblejā Tuvo Austrumu jautājumos, politiski kompromisi, kā arī izvēle uzturēt diplomātisku klātbūtni ar autoritāru režīmu Kubā. Tie ir politiski signāli. Ir pamatoti jautāt, vai šie signāli stiprina Latvijas drošību vai vērtību konsekvenci, vai arī tie kalpo tikai mandāta tehniskai nodrošināšanai.

Otra 2025. gada mācība: Krievija nav iesaldēts drauds. Krievija ir drauds, kuru Eiropa riskē normalizēt, pierodot pie tā klātbūtnes. Krievija vēl joprojām arī 2025. gadā neizrādīja ne mazākās pazīmes, ka būtu gatava izbeigt agresiju. Krievijas kara loģika, kā vienmēr, bija un turpina būt ciniska un nežēlīga. Uzbrukumu mērķi biežāk bija civiliedzīvotāji un kritiskā infrastruktūra. To redzam arī šodien – Krievija mēģina burtiski nosaldēt ukraiņus, lai tie padotos.

Baltijas reģionā šī realitāte izpaudās ļoti konkrēti – provokācijās, sabotāžās, bet tos nosauca par hibrīduzbrukumiem, nevis tie tika kvalificēti kādos juridiskos terminos, liedzot mums jebkādu iespēju izmantot savus tiesiskos instrumentus. Pelēkās zonas agresija. Nekas no tā vairs netiek uztverts kā šokējoši incidenti, bet kā jaunā norma. Un šis ir būtiski. Ja militāras un hibrīdas darbības vairs netiek uztvertas kā izņēmums, bet kā pieņemama realitāte, tad agresors ir panācis savu. Mūsu tolerances līmenis ir pabīdīts uz augšu.

Krievijas agresijas kontekstā darījām to, kas bija jādara. Atbalsts Ukrainai turpinājās, aizsardzība tika stiprināta. Darbs NATO ietvarā bija aktīvs. Tas ir pareizi, un tas ir jāatzīst. Taču ar to nepietiek. 2025. gadā Latvija ārpolitikā pārsvarā reaģēja, nevis virzīja. Sankciju diskusijās, Krievijas izolācijas jautājumos, gan iekšēja, gan ārēja starptautiskā spiediena eskalācijā Latvija biežāk sekoja procesiem, nevis tos paātrināja. Vairākas mūsu iniciatīvas tranzīta, pārvadājumu, tirdzniecības ierobežojumu jomā netika virzītas vai tika noraidītas. Drošības politikā pareiza reakcija ir minimums, nevis mērķis. Ja mēs paši nepaātrinām procesus, iniciatīva vienmēr var pāriet agresora pusē. Mēs spējām atvienot vadus no BRELL loka, mums ir jāspēj atvienot arī ekonomiskās un tiesiskās saites, kas joprojām baro Krievijas “kara mašīnu”.

Pagājušā gada nogalē skaļi izskanēja jautājums par Krievijas iesaldētajiem aktīviem. Eiropa spēja panākt iesaldēšanu. Taču brīdī, kad bija jālemj par reālu konfiskāciju un šo aktīvu izmantošanu Ukrainas labā, politiskā drosme beidzās. Eiropa aizņemas, izsniedz aizdevumu Ukrainai, bet agresora līdzekļus turpina sargāt. Īpaši neērts, bet arī neizbēgams jautājums šeit ir Latvijai. Kāpēc nekas netiek darīts ar Latvijas jurisdikcijā iesaldētajiem aktīviem? Kāpēc mēs vienmēr gaidām kopējo risinājumu, ja kopējie risinājumi parasti rodas tikai tad, kad kāds uzdrīkstas spert pirmo soli?

Vēl viens neērts fakts par 2025. gadu. Kopējais reālais atbalsts Ukrainai samazinājās, ja skatāmies uz jaunajām finansiālajām un militārajām saistībām. Jauno piešķīrumu apjoms no Eiropas 2025. gadā bija zemāks nekā iepriekšējos gados. Atbalsts nav pazudis, bet tas nozīmē, ka politiskā griba vairs nepieaug. Karā izšķirošs ir temps. Katrs gads, kurā Rietumi Ukrainai nesniedz lielāku atbalstu kā iepriekš, Kremlī tiek atbilstoši tulkots kā signāls par nogurumu. Latvija šajā kontekstā izskatījās labāk nekā citi. Taču ar to nepietiek, ja kopējais temps palēninās.

Apvienojiet, lūdzu, debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot...

I. Indriksone. 2025. gadā vairākos jautājumos, kur tieši mums vajadzēja paātrināt tempu Krievijas un Baltkrievijas izolācijas praktiskajos soļos, to neizdarījām. Jūs bieži izvēlējāties drošāko procesu – paziņot, ka jākoordinējas, pēc tam skatīties, ko dara citi.

Attīstības sadarbība, ko mēs atbalstām. 2025. gada ārpolitikas ziņojumā ir informācija, ka attīstības sadarbību mēs īstenojām ar Palestīnu. 2025. gadā, kad “Hamās” turpināja militāru konfrontāciju ar Izraēlu, kad “Hamās” atbalstīja Irānu, aktīvi atbalstīja teroristu grupējumus, šie paši režīmi un tīkli sadarbojās ar Krieviju, kas tieši apdraud Latvijas un Eiropas drošību. Šādā kontekstā finansēt labas pārvaldības projektus teritorijā, kur drošības realitāti nosaka ar terorismu saistītas struktūras, nav atbilstošs ārpolitikas instrumenta pielietojums.

Ja 2025. gads skaidri parādīja, ka izdzīvošanas minimums mums kā Eiropas Savienības NATO ārējās robežas valstī ir pietiekams, – nē, tā nav. Tas vairs nav pietiekams. Austrumu flangs nav NATO perifērija, un Latvijai aizsardzības finansējums ir 5 procentu apmērā no IKP. Mūsu mērķim ir jābūt pastāvīgas sabiedroto klātbūtnes nodrošināšanai, pastāvīgai infrastruktūrai – noliktavām, loģistikai, militārajai mobilitātei.

Par Krievijas un Baltkrievijas izolāciju, pilnīgu izolāciju, – tā ir politiska nepieciešamība. Tāpēc 2026. gadā Latvijai ir jābūt starp tām valstīm, kas konsekventi iestājas par pilnīgu agresoru politisko un ekonomisko izolāciju, ne tikai par sankciju uzturēšanu, bet to pastiprināšanu.

Eiropas attiecības ar ASV pēdējās nedēļās ir uzmutuļojušas dažādās krīzēs, bet mums par savām attiecībām ar Amerikas Savienotajām Valstīm ir jārunā, nezaudējot apziņu par svarīgāko: ASV ir mūsu stratēģiskais partneris. Krievija ir drauds Eiropai.

Eiropai pašai jāuzņemas lielāka atbildība par savu aizsardzību. Tas ir ASV nacionālās drošības un aizsardzības stratēģijas skaidrais vēstījums. Tas ir signāls par prioritāšu pārorientāciju, bet ne par došanos prom. Latvijai tas nozīmē ļoti praktisku uzdevumu – pielāgot savu ārpolitiku un aizsardzības plānošanu šai realitātei, nevis balstīties uz cerībām un ilūzijām. Tas nozīmē pastāvīgu, vispusīgu divpusējo sadarbību aizsardzības industrijā, enerģētikā, tehnoloģijās. Tas nozīmē regulāru parlamentāro dialogu ar ASV Kongresu, nevis tikai epizodiskas vizītes. Tas nozīmē virzīt Latviju kā loģisku vietu pastāvīgai ASV klātbūtnei, ja abas puses tam ir gatavas. Un tas nozīmē arī aktīvu ekonomisko un uzņēmēju sadarbību.

Ukrainas integrācija Eiropas Savienībā nav tikai solidaritātes žests vai vēsturisks taisnīguma akts. Tā ir ļoti praktiska drošības izvēle. Sarunu raundi ar Ukrainu joprojām nav atvērti. Latvijai ir īpaša atbildība. Un ārlietu dienestam, protams, ir jākļūst par aktīvu un vēl aktīvāku ekonomiskās izaugsmes instrumentu. Ja ir jāizvēlas, kur atvērt jaunu vēstniecību, tad Dienvidamerika ir virziens, kur skatīties. Demokrātiskas valstis, enerģētikas strauja attīstība un pieprasījums pēc Eiropas līmeņa tehnoloģijām un citām eksportprecēm. Tur ir tirgi, tur ir arī potenciāls.

2026. gada veiksmju un neveiksmju bilance nebalstīsies saukļos par drošības kopienu un vienotību spēkā. Svarīga būs mūsu spēja domāt patstāvīgi un rīkoties mērķtiecīgi starptautiskajā vidē. Latvijai ir jābūt valstij, kuras balsī ieklausās ne tikai tāpēc, ka tā saskan ar kopējo līniju, bet tāpēc, ka tā piedāvā konkrētas iniciatīvas, par tām iestājas un spēj tās iznest līdz rezultātam. Šis gads ir jāizmanto, lai mūsu ANO Drošības padomes mandāts, NATO austrumu flanga nostiprināšana un aizsardzības finansējuma pieaugums pārvērstos vienā skaidrā ziņā sev un citiem: to, ko mēs darām, nosakām paši, nevis diktē mūsu apstākļi. Latvijai ir jāizmanto savas pozīcijas, nevis tikai tās jānotur. Mums ir jāstrādā ar sabiedrotajiem bez ilūzijām, pragmatiski un pārliecinoši. Mums ir jāpanāk, lai mūsu ārpolitikas instrumenti strādā vienā virzienā un ar vienotiem mērķiem.

Ja 2025. gads iemācīja, ka nestabilitāte ir jaunā norma, tad 2026. gadam jākļūst par gadu, kurā mēs šo normu nevis pieņemam kā likteni, bet izmantojam kā motivāciju rīcībai. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Deputāts Harijs Rokpelnis – frakcijas vārdā.

H. Rokpelnis (ZZS).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi, ministri, viesi! Ārpolitika jebkuros laikos bijusi nozīmīga valsts pārvaldīšanas sastāvdaļa. Sekmīga ārpolitika var veicināt gan valsts labklājību un tautsaimniecības izaugsmi, gan tās iedzīvotāju drošību vai arī pretēji – nesekmīgi graut to. Tā var būt efektīva tad, ja izprotam iesaistīto motīvus un vajadzības, nevis tad, ja ejam uz sarunām ar revolucionāru pārliecību par savas taisnības pareizumu.

Latviešiem ir laba paruna: kas pagātni vētī, tas nākotni svētī. Tādēļ ievadā atgādināšu par dažiem vēstures notikumiem, kas var ļaut mums labāk izprast šodienu.

508. gadā pirms Kristus Atēnās tika nodibināta pirmā demokrātija – tautas vara. Atēnu demokrātija ielika pamatus mūsdienu likumos balstītai starptautiskajai kārtībai, ieviešot vienlīdzību likuma priekšā. Atēnas radīja precedentu, ka lēmumiem jābalstās iepriekš norunātos noteikumos un publiskās debatēs, nevis brutālā spēkā. Princips, kas šodien caurvij ANO statūtus. Piebildīšu, ka šobrīd, pateicoties Latvijas starptautisko draugu atbalstam, Latvija darbojas ANO Drošības padomē. Atēnās šī pāreja uz sadarbību un diplomātiskajiem protokoliem pierādīja, ka neatkarīgas un patstāvīgas vienības var darboties kopīga tiesiskā rāmja ietvaros, lai nodrošinātu reģionālo stabilitāti un mieru. Tomēr demogrāfija... demogrāfija, atvainojos... demokrātija nav perfekta, lai gan arī demogrāfija Latvijā mums nav perfekta šobrīd...

Virzoties tuvāk mūsdienām, ieskicēšu notikumu no 416. gada pirms Kristus. Atēnieši bija iesaistījušies Peloponesas karā un aplenkuši tajā laikā neitralitāti saglabājušo Milosas salu, pieprasot milosiešiem maksāt papildu nodevas, lai finansētu šo karu. Milosieši atteicās, norādot uz savām starptautiskajām tiesībām palikt neitrāliem un noraidīt šo prasību, kas izrietēja no tajā laikā dominējošajiem tiesību principiem. Tomēr Atēnas demokrātiskā procesā nolēma Milosas iedzīvotāju argumentus neņemt vērā. Sala tika okupēta, tās vīrieši tika nogalināti, bērni un sievietes pārdoti verdzībā. No šī notikuma cēlies teiciens: stiprie dara, ko tie spēj, bet vājie cieš to, kas tiem jācieš, uz ko savā nesenajā runā atsaucās arī Kanādas premjers Kārnija kungs.

Atkāpei vēlos izteikt pateicību visai Kanādas tautai par iesaisti Latvijas drošības stiprināšanā. Kanādas karavīru klātbūtne Latvijā sākās ar nelielu vienību pirms gandrīz 10 gadiem. Tagad tā ir izaugusi līdz vairāk nekā trīsarpus tūkstošiem karavīru no 14 valstīm, Kanādai esot vadošajā lomā.

Bet, atgriežoties pie Milosas, šis notikums kļuva par politiskā reālisma teorijas jeb reālpolitikas stūrakmeni. Vai, apzinoties ārpolitikas realitāti, mums kā mazai nācijai ir jādzīvo nemitīgās bailēs? Nē. Tomēr jādara viss iespējamais, lai stiprinātu starptautiskajās tiesībās balstītas kārtības pastāvēšanu. Taču jāapzinās, ka pasaule nav perfekta, ka jābūt spējīgiem pastāvēt par sevi ne tikai ar vārdiem un dokumentiem.

Mēģinājumi ieviest ilgtspējīgu, starptautiskās tiesībās balstītu pasaules kārtību mūsdienās ir bijuši daudz sekmīgāki nekā senākā vēsturē. Piemēram, ANO dibināšana 1945. gadā. Tiesa, arī šī sistēma darbojas ar trūkumiem. Tā nepanāca ātrāku okupācijas spēku iziešanu no Baltijas valstīm. Arī šodien notiek starptautisko tiesību pārkāpumi. Jāapzinās, ka tik ilgi, kamēr būs valstis un grupējumi, kas pasaulē savu ietekmi stiprinās ar terorismu, kā Krievija, “Hamās” vai Islāma Republika Irānā, tiesībās balstīta kārtība nestrādās, un to nevar atrisināt ar parunāšanos vien.

Savukārt reģiona mērogā zīmīgākais solis ilgstoša miera panākšanai ir Šūmana deklarācijas pieņemšana 1950. gadā. Un tālākais ceļš uz Eiropas Savienību, kas ir politiska un ekonomiska savienība. Šūmans gan tālredzīgi bija iecerējis, ka Eiropa būs arī militāra savienība. Diemžēl tā nenotika. Šodien mūsu kopīgais garants drošībai ir pašu aizsardzības spēju stiprināšana un dalība NATO. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka Eiropai savas aizsardzības spējas ir jāattīsta. Kādēļ? To labi kādā raidījumā izteica Dzintris Kolāts, frāzējot šādi: “Kas ir stiprāks – amerikānis vai krievs? Nu, amerikānis ir stiprāks, bet krievs ir tuvāk.” Lielā mērā pateicoties mūsu kopīgai dalībai NATO un tieši šai ASV administrācijai, Eiropa drošības jomā ir sasparojusies. Bet vēl ir, uz ko tiekties.

Runājot par Eiropas Savienības pamatjomām, politisko un ekonomisko darbību, arī šajās sfērās iezīmējas kaites, kas rodas, pārāk ilgi dzīvojot miera apstākļos un aizmirstot, ka vispirms ir jāsakārto pamati. Visi runā pareizās lietas. Bet svarīgi vērtēt rezultātu, piemēram, pēc tā, kur Eiropas Savienība iegulda savus līdzekļus. Esošais Savienības ilgtermiņa budžets kopā ar Atveseļošanas instrumentu nu ir līdz šim apjomīgākais un pārsniedz divus triljonus. Nu pagaidām, plānojot nākamo Eiropas daudzgadu budžetu, izskatās, ka apjoms būs līdzīgs.

Tomēr svarīgi redzēt, kādas prioritātes tiek iezīmētas nākamajā daudzgadu budžetā un kur praksē Eiropas Savienība, mēs tai skaitā, plāno šos līdzekļus ieguldīt. Par vidi ir jārūpējas. Taču finansējums, ko šobrīd joprojām plāno novirzīt zaļā kursa aktivitātēm, nenesīs to atdevi, ko nestu šo līdzekļu novirzīšana saimnieciskajai attīstībai, ja mēs gribam, lai Eiropas Savienība ir ilgtspējīga.

Sociālā iekļaušana un nevienlīdzība ir problēma. Bet līdzekļi, ko plāno novirzīt dažādiem kursiņiem un sociālās iekļaušanas programmām, nenesīs to labklājības izlīdzināšanos, ko nestu ieguldījumi infrastruktūras sakārtošanā, lai Latvijas lauku ļaudis varētu braukt pa tikpat labiem ceļiem kā Vācijas lauku ļaudis.

Ja Eiropa ir vienots tirgus un mūsu uzņēmējiem ir vienotas kvalitātes prasības, tad nedrīkst diskriminēt Latvijas lauksaimniekus. Šobrīd Latvijas lauksaimniekiem salīdzinājumā ar pārējiem tiešmaksājumos novirza vien aptuveni divas trešdaļas no Eiropas vidējiem rādītājiem. Mums ir jāpanāk vienlīdzība atbalsta apjomā, apzinoties, ka lauksaimniecība ir viena no svarīgajām Latvijas tautsaimniecības nozarēm ar spēcīgām tradīcijām un tā ir mūsu neatkarības, mūsu pārtikas drošības garants.

Eiropa ir lielu izaicinājumu priekšā, lai panāktu, ka tā no vēlmju politikas pārorientējas uz reālpolitiku. Nepietiek tikai ar mērķi nākamajā desmitgadē Eiropas Savienībai būt neatkarīgai, drošai, pārticīgai un plaukstošai. Tā ir laba vēlme. Tomēr ar to ir par maz. Arvien pieaugošie izaicinājumi drošības, aizsardzības, konkurētspējas, migrācijas un enerģētikas jomā prasa spēcīgu un uz nākotni orientētu politiku. Latvija pēdējos 35 gados ir spējusi īstenot vairākas būtiskas pārmaiņas.

Es lūdzu apvienot debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

H. Rokpelnis. Gan no jauna izveidojot likumdošanas bāzi 20. gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, gan tajā laikā, kad pievienojāmies NATO un Eiropas Savienībai, būtiski mainot mūsu likumdošanu un to, kā valsts darbojas, Latvija spēja panākt un ieviest lielas un nepieciešamas pārmaiņas. Ja Latvija kā daļa no Eiropas to spēj, tad arī Eiropai tas ir jāspēj. Jau šobrīd Eiropas klimata politikā Klimata un enerģētikas ministrija ir pierādījusi sevi kā racionāls un saprātīgs politikas veidotājs sadarbībā ar mūsu reģiona valstīm, aizstāvot mežu apsaimniekošanas un saglabāšanas saprātīga regulējuma ieviešanu. Tāpat kā Eiropai ir, ko dot mums, mums ir, ko dot Eiropai. Ir jāatzīst mūsu ārvalstu kolēģiem, ka Zaļo un Zemnieku savienībai Latvijas intereses stāv pāri visam. Taču mēs zinām, ka darbs komandā, lai arī grūtāks, ir ražīgāks nekā strādāšana vienam. Mēs augam ātrāk, ja labi veiksies mūsu draugiem. Tādēļ būtiski, lai visa Baltija, Eiropas Ziemeļvalstis var darboties, sadarboties un augt. Lai Eiropas Savienība nelauž šķēpus par sīkumiem, bet atgriežas pie saknēm. Lai Ukrainā tiktu panākts taisnīgs miers. Un lai veicas arī mūsu sabiedrotajiem pāri jūrām un okeāniem.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Reflektējot uz dzirdēto, vārdu ir lūgusi ārlietu ministre Baiba Braže.

B. Braže (ārlietu ministre).

Paldies. Daži fakti, atbildot uz replikām, un arī – liela pateicība Eiropas lietu komisijas un Ārlietu komisijas vadītājiem par tiešām labo sadarbību aizgājušajā gadā. Paļaujamies uz tikpat labu nākamgad.

Par Krievijas tirdzniecību. Tātad izskanēja apgalvojums, ka tirdzniecība ar Krieviju ir pieaugusi. Nē. Ir samazinājies imports – 2025. gada 11 mēnešos mīnus 73,5 procenti un eksports – mīnus 9 procenti. Tātad samazinājies gan imports, gan eksports. Pie tam lielu daļu no eksporta sastāda preces, kuras nav ražotas Latvijā. Tātad šeit ir loģistikas operācija, kur tās tiek pārkrautas.

Tāpat es saprotu vēlmi deleģēt Ārlietu ministrijai daudzus citus uzdevumus un pārņemt citu ministriju funkcijas, bet tas, protams, nav iespējams.

Vienlaikus, atbildot uz repliku par “Rail Baltica”, fakts ir tāds, ka nākamajā daudzgadu budžeta projektā tieši savienojuma instrumentam un arī attiecībā uz militāro mobilitāti ir lielāks budžets, tā ka tas ir tas, no kā tiek finansēts “Rail Baltica”.

Par migrācijas paziņojumu, par to, kāds bija mans tvīts vai apgalvojums. Tas, ko es rakstīju 16. oktobrī, bija par to, ka nav lēmuma par migrācijas paktu. Eiropas Komisijas priekšlikums nāca 11. novembrī. Lēmums Eiropas Savienībā – 23. decembrī. Tā ka pilnīgi skaidrs, ka 16. oktobrī nekādu lēmumu nebija. To apstiprināja arī Eiropas komisārs, kas nākamajā dienā bija vizītē Latvijā.

Tad vēl pāris faktu. Nē, Latvijai nav diplomātiskas klātbūtnes Kubā, un to neplānojam. Jā, ar to pietiks pašlaik.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi, ir pienācis laiks pārtraukumam.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi! Mirkli uzmanības. Nav reģistrējušies 13 deputāti: Anita Brakovska, Gundars Daudze, Jānis Dinevičs... redzu, Ilze Indriksone... redzu, Juris Jakovins, Jeļena Kļaviņa, Dmitrijs Kovaļenko, Linda Matisone... redzu, Zane Skujiņa-Rubene, Juris Viļums... Juri redzu, Jānis Vitenbergs, Jānis Vucāns un Agita Zariņa-Stūre. Vucānu redzu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, pārtraukums līdz pulksten 13.30.

Paldies.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja

Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi! 49... 49 apzinīgi deputāti. Gaidām kvorumu. (Pauze.)

54...

Kolēģi! Turpinām darbu pēc pārtraukuma.

Ārlietu ministres ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos 2025. gadā.

Turpinām ar debatēm.

Deputāts Edmunds Jurēvics – frakcijas vārdā.

E. Jurēvics (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godājamie kolēģi! Ļoti cienījamā ārlietu ministres kundze! Vēstnieki! Tik daudz kas jau ir pateikts, ka nevēlos atkārtoties. Tādēļ pāris lietas, manuprāt, ko ir būtiski uzsvērt.

Sākumā no sirds vēlos izteikt visdziļāko cieņu un pateicību mūsu diplomātiskā dienesta darbiniekiem, vēstniekiem, Konsulārā departamenta cilvēkiem – visiem, kas ikdienā strādā, lai aizstāvētu Latvijas intereses, palīdzētu mūsu pilsoņiem ārvalstīs un tai skaitā aizstāvētu Ukrainu un mūsu sabiedrotos. Vēlos arī frakcijas vārdā teikt paldies mūsu ārlietu ministrei Baibai Bražei par stingro stāju, aizstāvot Latvijas intereses Eiropas Savienības, NATO līmenī un cīnoties par to, lai atbalsts Ukrainai turpinātos un sankcijas tiktu pagarinātas, jo īpaši tajos apstākļos, kad... mēs ļoti labi zinām, ka laikā, kad bija jāpagarina personāla sankcijas, no sankcionētām personām tika vērsta nomelnošanas kampaņa arī pret mūsu ārlietu ministri.

Kolēģi, šīs trīs galvenās ārpolitikas prioritātes ir pilnīgi loģiskas: Latvijas drošība, ekonomiskā attīstība un mūsu pilsoņi. Mūsu pilsoņi – valstspiederīgie ārvalstīs, tai skaitā mūsu diaspora, kas ir ļoti svarīga Latvijai. Šie cilvēki joprojām ar sirdi ir šeit, lai arī varbūt uz brīdi fiziski atrodas ārpus mūsu valsts, un arī viņi, esot citās valstīs, vienmēr aizstāv Latvijas intereses un saglabā savu latviskumu.

Kolēģi, neliegsimies, ka Latvijas un Eiropas lielākais drauds joprojām ir ļaunuma impērija. Tā ir Krievija. Tā ir Krievija, kas joprojām plosa Ukrainas zemi, un ukraiņi varonīgi pretojas tam. Mēs kā valsts un mūsu iedzīvotāji, kuriem es gribu teikt īpašu paldies, no pirmās kara dienas esam atbalstījuši Ukrainu un ukraiņus cīņā pret šo ļaunuma impēriju. Šī ļaunuma impērija ne tikai brutāli veic karu pret Ukrainu, bet hibrīdkaru pret mūsu valsti, informatīvo karu, testē mūsu robežas, mēģina ietekmēt mūsu cilvēku prātus. Bet mēs turamies tam pretī, jo mēs esam stipra tauta un esam NATO dalībvalsts, un mūsu ienaidniekam nekad neizdosies sagraut nedz ukraiņu morāli, nedz Latvijas, nedz NATO vienotību.

Kolēģi, atbalstīt Ukrainu ir ne tikai morāli pareizi, bet tas ir pilnīgi Latvijas nacionālajās interesēs. Un par to es gribu teikt paldies visām tām frakcijām gan pozīcijā, gan opozīcijā, kas no pirmās dienas šajos jautājumos ir bijušas vienotas. Mums ir jāturpina arī šajā priekšvēlēšanu laikā būt vienotiem Latvijas drošības jautājumos.

Runājot par mūsu stratēģisko partneri ASV, Jaunā VIENOTĪBA ir vienmēr skaidri un gaiši teikusi: mēs sadarbojamies ar tādu ASV administrāciju, kādu ASV pilsoņi ir ievēlējuši. Mēs vēsturiski esam sadarbojušies gan ar demokrātiem, gan ar republikāņiem un to darīsim arī turpmāk. Jo mēs cienām to, ka Amerika ir demokrātiska valsts, kur pilsoņi izlemj, kas viņus pārstāvēs. Tādēļ parlamentam ir ļoti svarīgi turpināt arī tiešu sadarbību gan ar Kongresu, gan ar Senātu. Un daudzi no mums – gan pozīcijā, gan opozīcijā –, dodoties vizītēs, to arī dara, lai aizstāvētu un lobētu mūsu intereses un arī Ukrainas intereses.

Mums ir labas pozīcijas. Mēs esam izdarījuši savus mājasdarbus. Ieguldot aizsardzībā 5 procentus no IKP, mēs spējam aizsargāt savas robežas. Mums ir skaidra ģeopolitiskā nostāja pret Krieviju.

Par ASV. Bez šaubām, ASV ir mūsu stratēģiskais partneris un sabiedrotais. Bet arī kontaktos ar sabiedrotajiem brīžos, kad domas atšķiras, ir pilnīgi normāli godīgā sarunā norādīt uz lietām, kam mēs nepiekrītam. Un to mēs darām un arī turpmāk darīsim, bet, protams, koncentrēsimies uz lietām, kur mums ir vairāk kopīgā. Nekad Amerikas sabiedrība neaizmirsīs to, ka Latvijas pilsoņi maksāja visaugstāko cenu, tai skaitā ar savām – Latvijas pilsoņu – dzīvībām, kad pirmo reizi tika iedarbināts NATO 5. pants. Arī latviešu vīri un sievas krita. To Amerika nevar aizmirst, un es zinu, ka neaizmirsīs.

Kolēģi, tomēr, manuprāt, nav pareizi, kaut arī šis ir priekšvēlēšanu laiks, sadarbību ar ASV pataisīt par tādu kā savas partijas priekšvēlēšanu kampaņu, kas mērķēta nevis uz to, lai stiprinātu sadarbību ar ASV, bet gan uz to, lai vienkārši mēģinātu destabilizēt situāciju valstī un pucēt savas spalvas. Populistiem jau tā parasti ir – valsts intereses viņiem noteikti nav pirmajā vietā. (Starpsauciens: “Jā, VIENOTĪBAI valsts intereses...”)

Kolēģi, par Eiropas iekšējiem draudiem. Skaidrs ir tas, ka Eiropai vajag darīt vairāk. Liela daļa Eiropas valstu, kā mēs bieži esam norādījuši, atmodās tikai pēc 2014. gada... pilna mēroga Krievijas iebrukuma Ukrainā, pēc 24. februāra. Ja visa Eiropa tikpat nopietni rūpētos par savu aizsardzību kā Latvija, Baltija, Polija, tad mēs visi būtu daudz stiprāki. Es redzu, ka atsevišķas Eiropas valstis jau arvien labāk saprot kopīgos draudus un ir gatavas ieguldīt savā aizsardzībā.

Bet mēs redzam arī to, ka Krievija un citi autoritatīvi, antidemokrātiski spēki... viņu interesēs ir stiprināt tos politiskos spēkus visā Eiropā, kuri ir vai nu radikāli kreisi, vai radikāli labēji, ar vienu mērķi... tajā brīdī, kad sabiedrība ir sašķelta, valsts ir vāja. Tādēļ mūsu drošības interesēs ir neļauties ekstrēmam populismam, kas var graut Latviju no iekšienes. Daži populisti jau ir skaidri un gaiši pateikuši: līdz ar miera iestāšanos mums nekavējoties jāatjauno attiecības ar Krieviju.

Ainārs Šlesers to ir skaidri un gaiši paudis. (Starpsaucieni.) Ainārs Šlesers gaida tikai to brīdi, kad varētu atkal ar Krieviju pilnā mērā sadarboties, lai savu biznesu virzītu uz priekšu. Tā, manuprāt, īsti nav valstiska nostāja. Skaidrs, ka tur ir biznesa intereses, nevis valsts intereses.

Visbeidzot – par migrāciju. Latvija ir pierādījusi to, ka mēs spējam aizsargāt savas robežas. Mēs esam uzbūvējuši žogu, mūsu patriotiskie robežsargi ir atspieduši atpakaļ visus tos nelegālos imigrantus, ko Lukašenko režīms sūta uz Latviju. Un mēs šajos gados esam piesaistījuši no Eiropas 140 miljonus savas austrumu robežas stiprināšanai. Mums ir jālepojas ar to. Un mums ir jāsaka paldies mūsu robežsargiem, mūsu armijai, spēkiem, kas uztur mūsu drošību.

Tādēļ arī ir bezatbildīgi... mums var būt dažādi viedokļi... baidīt cilvēkus un teikt, ka šeit notiek kaut kāda masveida imigrācija. Nav masveida imigrācijas. Ir skaidri un gaiši jāpasaka: imigrācijas politika kļūs vēl stingrāka. Par to man nav šaubu.

Kolēģi, es aicinu atlikušajos deviņos mēnešos, kad mums vēl ir paredzēts kopīgs darbs, censties vienoties valsts interesēs un neļaut populistiem graut mūsu valsts stabilitāti.

Saules mūžu Latvijai! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vārdā – deputāte Zanda Kalniņa-Lukaševica.

Lūdzu apvienot debašu laikus.

Z. Kalniņa-Lukaševica (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamā ārlietu ministre! Cienījamās deputātes! Godājamie deputāti! Dāmas un kungi! Pasaule ir sajukusi prātā. Diplomāti to sauc par pārmaiņu laikmetu, bet cilvēki savu māju sienās ir daudz tiešāki. Arī Kanādas premjers Marks Kārnijs savā uzrunā Davosā skarbi izteicās par pašreizējo starptautisko situāciju, un grūti viņam nepiekrist. Līdz šim pastāvējusī starptautiskā kārtība noslēdzas. Nostalģija pēc tās nav stratēģija.

Vidējās un mazās līdzīgi domājošās valstis ir sava turpmākā ceļa izvēles priekšā. Ja mēs vēlamies piedalīties jaunās kārtības veidošanā, tad jāatceras – tikai kopā mēs varēsim par sevi pastāvēt. Arī šogad mums būs jāspēj pielāgoties, manevrēt kā vēl nekad iepriekš. Un ir būtiski šajā virpulī nepazaudēt savu pārliecību, vērtības un, protams, sabiedrotos.

Šodien runāšu, pirmkārt, par drošību. Tā ir vērtību aizsardzība, vēlēšanu drošība, Krievijas agresijas apturēšana, transatlantiskās alianses spēka stiprināšana. Otrkārt, par ekonomikas spēku, tas ir, caur Eiropas Savienības kopdarbu un investīciju un eksporta audzēšanu. Un, treškārt, par mūsu cilvēku visā pasaulē iesaisti un piesaisti Latvijai.

Par drošību. Jā, uzrunājot jūs arī kā Latvijas delegācijas Eiropas Padomes Parlamentārajā asamblejā vadītāja, iezīmēšu šīs organizācijas darba aktualitātes. Vispirms paldies visiem delegācijas deputātiem par aktīvo darbu pagājušajā gadā. Par koleģialitāti un sadarbību. Paldies.

Pērn Latvija atzīmēja 30 gadus kopš pievienošanās Eiropas Padomei. Mūsu valsts ceļš šajā organizācijā ir bijis bagāts ar dažādiem piedzīvojumiem. Esam cīnījušies par valsts reputāciju deviņdesmitajos gados, aizstāvējuši citas valstis to pārmaiņu un reformu procesos, un šobrīd tiekam uzlūkoti kā ietekmīgi partneri. Šodien šīs organizācijas ietvaros mēs iestājamies par nelokāmu un principiālu atbalstu Ukrainai un aktīvi atbalstām Moldovu tās ceļā uz Eiropas Savienību.

Eiropas vērtības un pamatprincipi ir jāaizsargā un jāstiprina. Pagājušajā gadā par Rietumu sabiedrības principiem un Eiropas Padomes aktualitāti no šīs tribīnes mūs uzrunāja asamblejas prezidents Teodors Rusopuls un atgādināja, ka Eiropas Padome radās kā Otrā pasaules kara laikā formulēta vīzija par mieru un demokrātiju. Viņš teica arī to, ka demokrātija ir trausla, to apdraud populisms un ārvalstu iejaukšanās.

Godātie kolēģi, patiesi, viens no nopietnākajiem mūsdienu izaicinājumiem ir ārvalstu centieni ietekmēt demokrātiskos procesus. Tas bija viens no centrālajiem asamblejas darba jautājumiem pagājušajā gadā un ir arī šogad. Kā ziņojuma par ārvalstu iejaukšanos izstrādātāja esmu gandarīta par to, ka arvien pieaug izpratne par šī fenomena bīstamību vēlēšanu integritātei un demokrātijai kā tādai. Demokrātijas graušana reti kad sākas ar spēku. Tā sākas ar uzticības graušanu vērtībām, institūcijām, līderiem.

Kolēģi, dāmas un kungi, es vēlos atsaukties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem. Tiesa ir paudusi: lai gan ir ļoti sarežģīti novērtēt ārvalstu mēģinājumus ietekmēt vēlēšanas, tas nav attaisnojums valsts bezdarbībai. Tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka valstīm nav jāgaida, līdz apdraudējums kļūst nenovēršams, lai sāktu veikt pasākumus demokrātijas vērtību aizsardzībai. Pilsoņiem ir jābūt iespējai pieņemt neatkarīgu, neietekmētu lēmumu. Brīva un neietekmēta pilsoņu izvēle vēlēšanās šogad ir īpaši svarīga. Mēs redzam, ka ārēji, naidīgi spēki regulāri cenšas iejaukties valstu iekšējos demokrātiskajos procesos, ko skaidri novērojam Moldovā, kā arī Rumānijā, Dānijā, Vācijā un citās valstīs. Moldovas pieredze mums daudz ko māca un primāri māca to, kā izgaismot un neitralizēt Krievijas centienus. Lai gan Krievija ietekmes kampaņās Moldovā ir iztērējusi, kā tiek lēsts, ap 400 miljoniem eiro jeb vairāk nekā 2 procentus no Moldovas IKP, tā nesasniedz cerēto. Kampaņās dāsni tika apmaksāti influenceri, veidoti “TikTok” un citu sociālo platformu stāstiņi, paralēli uzpirktas balsis, izplatīti pret Eiropu vērsti naratīvi un viltus ziņas. Tomēr ar atklātību, koordinētu valsts institūciju un starptautisku sadarbību Moldovai izdevās novērst sabiedrības apmuļķošanu.

Mūsu pienākums ir sagatavoties scenārijam, ka Krievija arī Latvijā mēģinās izmantot visus tai pieejamos līdzekļus, tostarp naudas iepludināšanu, kiberuzbrukumus, sociālo tīklu botu simtu radītus viltus stāstus, lai panāktu sev tīkamu rezultātu. Mūsu acīm jābūt skaidrām un redzīgām un prātam asam un kritiskam. Mūsu sabiedrības kritiskās domāšanas spējas būs akūti svarīgas, lai mēs spētu turēties pretī atklāti populistiskiem, stereotipu piesātinātiem saukļiem, ko izmanto Krievija, īstenojot savu iejaukšanās stratēģiju. Šobrīd Kremļa mērķis ir izmantot vēlēšanas, lai vājinātu Eiropas valstu atbalstu Ukrainai, panāktu sankciju atcelšanu un ietekmētu suverēnu valstu politisko kursu. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka vēlēšanas kļūst par instrumentu šīs stratēģijas īstenošanai.

Un tas mani noved pie nākamā mūsu drošībai vitāli svarīgā jautājuma – Krievijas agresijas pret Ukrainu. Krievijas centieni šķelt Eiropas valstis katru atsevišķi un Savienību kopumā ir tās interešu pamatā, tā cenšas drupināt mūsu atbalstu Ukrainai. Tuvojas jau piektais kara gads, un Ukrainas militārās spējas ir fantastiskas. Tomēr šī ziema Ukrainā ir ārkārtīgi smaga un asiņaina. Krievija apzināti īsteno genocīda taktiku. Tās raķetes un droni iznīcina civilo infrastruktūru. Civiliedzīvotāji, bērni, seniori, jauni un veci, ir atstāti bez apkures nežēlīgā ziemas salā. Kijivā un citviet Ukrainā šīs naktis ir stindzinošas, bet pasaule bezpalīdzīgi noskatās. Tas dusmo un uztrauc mūs visus. Taču vienlaikus tas uzsver mūsu pienākumu palīdzēt, kā vien spējam, Ukrainai izturēt un ilgtermiņā pārvarēt Krievijas uzbrukumu. Šis atbalsts nav labdarība, tā ir investīcija Latvijas un Eiropas drošībā un starptautiskajā tiesiskumā. Mēs turpināsim atbalstīt Ukrainu, un šajā atbalstā mēs esam kopā ar mūsu sabiedrotajiem.

ASV vēsturiski ir mūsu ciešākie sabiedrotie. ASV nekad nav atzinušas Baltijas valstu okupāciju un ir spēlējušas viennozīmīgi būtisku lomu Latvijas neatkarības atjaunošanā. Atbalsts, ko trimdas latvieši izjuta okupācijas gados, un sistemātiskais abu ASV partiju atbalsts Latvijas izaugsmei kopš 1991. gada ir nenoliedzams arī pašlaik. Nākamā gada ASV budžetā Kongress ir apstiprinājis nozīmīgu atbalstu Baltijas drošības spēju celšanai – kopumā 200 miljonus ASV dolāru.

Tas ir būtiski, praktiski, ļoti nozīmīgi un simboliski. ASV prezidenta Trampa administrācija vairākkārt ir atzīmējusi Latviju un Baltijas valstis kā paraugsabiedrotos un pārapstiprinājusi savas garantijas Baltijas valstu drošībai. Latvijas amatpersonām ir teicams kontakts ar ASV lēmumu pieņēmējiem dažādos līmeņos. Tas ir būtiski.

Saeimas Prezidijs ir ļoti mērķtiecīgi pieņēmis vairākus lēmumus, stiprinot un intensificējot mūsu kontaktus ar ASV Kongresu. Kongresmeņu vizītes Latvijā, mūsu vizītes ASV un Saeimas pārstāvju darbs Vašingtonā dod atdevi. Tomēr arī tuvākajiem sabiedrotajiem var būt dažādi viedokļi, un vienīgais pareizais veids, kā savu viedokli paust, ir būt cieņpilniem, bet ar mugurkaulu.

Mūsu un ASV kopīgās intereses aptver plašu jautājumu loku, bet primāri šobrīd tā ir mūsu aizsardzība un nepagurstošās Ukrainas cīņas atbalstīšana. Vienlaikus ASV aizsardzības stratēģija skaidri signalizē, ka Eiropai jāuzņemas lielāka atbildība par savu drošību. Un tas nav atteikums partnerībai, bet aicinājums pieaugt.

Runājot par Latvijas ekonomikas spēku ārējās sadarbības gaismā, tas ir caur Eiropas Savienības kopdarbu un investīciju un eksporta audzēšanu. Šis gads Eiropas Savienībai būs pārbaudījumu gads. Iekšējas pretrunas, ārējs spiediens, budžeta un drošības jautājumi testēs mūsu vienotību. Sašķelta Eiropa bez ASV aizsardzības vairoga ir Putina sapnis. Tas ir murgs, ko mēs nedrīkstam pieļaut. Eiropai jābeidz staigāt miegā un jāspēj rīkoties izlēmīgi, paliekot vienotai arī tad, kad ir redzami centieni šo vienotību graut.

Eiropas Savienības militārās spējas un attīstība ir tieši saistītas ar tās starptautisko reputāciju. Ir sākušās sarunas par Eiropas Savienības daudzgadu budžetu nākamajiem septiņiem gadiem. Tāpat aizvien aktuāls ir imigrācijas jautājums. Ne tikai šie, bet arī citi jautājumi liks valstu vadītājiem būt diplomātiskiem, bet vienlaikus arī stingriem un reizumis – asiem.

Skaidrs ir viens – Latvijas dalība Eiropas Savienībā mums ir nesusi labklājību, izaugsmi un nākotnes perspektīvas. Eiropas Savienības pastāvēšana ir mūsu prioritāte. Baltijas un Ziemeļvalstu sadarbība ir vēsturiski augstākajā līmenī, un, neskatoties ne uz kādiem izaicinājumiem, šī sadarbība mums jānotur un jāpilnveido.

Attiecībā uz sadarbību ar Ziemeļvalstīm. Jau pieminētais Eiropas Padomes unikālais formāts dažkārt ļautu būt ātrākiem, nekā tas ir nacionālajos parlamentos. Vakar tika publicēts kopīgais paziņojums par Grenlandi, kuram es kopā ar 33 citu dalībvalstu delegāciju vadītājiem pievienojos. Tajā paužam vienotu un nelokāmu apņemšanos iestāties par mieru, drošību, demokrātiju un noteikumos balstītu starptautiskās kārtības ievērošanu.

Arī šodien vēlos uzsvērt, ka Arktikas drošība ir būtiska un tā skar visas Eiropas un Ziemeļatlantijas valstis, taču tagad nav īstais laiks radīt nesaskaņas starp ilgtermiņa draugiem un sabiedrotajiem. Ir īstais laiks sadarboties un veidot kopīgu ceļu uz priekšu, kas bruģēts ar drošību un aizsardzību visiem, kā arī teritoriālās integritātes ievērošanu.

Runājot par ekonomikas stiprināšanu, vēlos pateikt lielu paldies ārlietu resoram un LIAA par Latvijas eksporta veicināšanu un investīciju piesaisti. Pagājušajā gadā piesaistīto investīciju apjoms pārsniedza vienu miljardu eiro. Tā ir fantastiska ziņa, bet es esmu pārliecināta, ka LIAA spēj vēl vairāk. Tādēļ ir būtiski vēl ciešāk sadarboties ar mūsu ārlietu dienestu. Svarīgi, ka līdz ar šī gada budžeta apstiprināšanu mums izdevās uzlabot investīciju klimatu un bez negatīvas fiskālās ietekmes izveidot pievilcīgāku nodokļu sistēmu investoriem. Šīs it kā tehniskās izmaiņas par iespēju izvēlēties sadalīt nodokļu slogu starp uzņēmumu ienākuma nodokli un iedzīvotāju ienākuma nodokli var būt īpaši nozīmīgas tieši investoriem no ASV. Esmu pārliecināta, ka tas dos jūtamu impulsu arī jaunu investoru piesaistē, tajā skaitā mūsu ārvalstīs dzīvojošo tautiešu investīciju piesaistē.

Un, treškārt, par mūsu cilvēku visā pasaulē iesaisti un piesaisti Latvijai. Sadarbība ar diasporu visā pasaulē man ir un paliek ļoti svarīga. Latvijas ārpolitikā diaspora ieņem būtisku lomu. Tas ir divvirzienu ceļš. Nupat Latvijas Universitāte ir veikusi nozīmīgu pētījumu par diasporas investīcijām Latvijā, un es ceru, ka tas būs grūdiens mūsu diasporas pārstāvjiem investēt Latvijā, jo kopā mēs esam vēl līdz galam neatklājies spēks. Es tiešām ceru, ka mūsu sadarbība tikai augs.

Paldies ikvienam latvietim un Latvijas draugam, kurš labprāt savu laiku velta Latvijas kopējam labumam! Paldies nevalstiskajām organizācijām!

Īpaši vēlos izcelt Pasaules brīvo latviešu apvienību, kura drīz svinēs 70 gadu jubileju. Jūsu devums ir un paliek nenovērtējams un būtisks.

Tāpat arī gribu teikt paldies... ar pasaules pieredzi Latvijā... biedriem, kas aktīvi strādā ar reemigrācijas jautājumiem. Tas ir svarīgi. Šis ir laiks, kad mums nepieciešams atvest atpakaļ uz Latviju vēl vairāk latviešu. Un mēs spējam ātri labot lietas, ja nepieciešams, bet reizumis mēs par tām neuzzinām laikus. Tādēļ esam atvērti uzlabot likumus, lai latviešu atgriešanās būtu vēl vieglāka un iespējamāka!

Un pašā noslēgumā vēlos pateikties par darbu un ieguldījumu visiem, kuri īsteno Latvijas ārpolitiku.

Liels paldies ārlietu ministrei un visai ministrijas saimei – gan Latvijā, gan ārzemēs – par neatlaidīgu un profesionālu darbu. Īpaši jāatzīmē mūsu diplomāti, kas strādās ANO Drošības padomes ietvaros. Mēs ar jums ļoti lepojamies.

Ļaujiet no sirds pateikties visiem Latvijas sabiedrotajiem, kas ir kopā ar mums gan Latvijā, gan militārajās bāzēs, gan starptautiskajās arēnās cīņā par taisnīgumu. Patiešām mums ir daudz darba kopā...

Sēdes vadītāja. Laiks.

Z. Kalniņa-Lukaševica.... un – “Pastāvēs, kas pārvērtīsies!” Tādēļ būsim stipri savas Latvijas labā!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Deputāts Raimonds Bergmanis – NATO Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vārdā.

R. Bergmanis (AS).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Ministres kundze! Vēstnieku kungi un dāmas! Ministre savā ziņojumā atzīmēja, ka Latvijai šobrīd nav tiešu militārā uzbrukuma draudu. Tomēr starptautiskā vide ir nestabila. Krievija ir ilgtermiņa drauds eiroatlantiskajai drošībai, starptautiskajai kārtībai un globālajai stabilitātei.

Kā tad NATO Parlamentārajai asamblejai un tās Latvijas delegācijai ir veicies ar eiroatlantiskās telpas drošības un aizsardzības spēju stiprināšanu?

Latvijai NATO Parlamentārajā asamblejā ir 3 balsis no 281... ko veido delegācijas no 32 alianses dalībvalstīm. Ir arī sadarbība ar partnervalstīm un kandidātvalstīm. Asamblejai gadā notiek divas sesijas, aptuveni 10 komiteju sēdes, semināri, konferences un, protams, arī transatlantiskais forums. Darbojas piecas komitejas: demokrātijas, aizsardzības, politiskā, ekonomiskā, kā arī zinātnes un tehnoloģiju komiteja.

Kopš Krievijas brutālā kara sākuma, jau gandrīz četrus gadus, NATO Parlamentārās asamblejas uzmanības centrā ir arī Ukraina un jautājumi, kas ir saistīti ar palīdzību Ukrainai.

Parlamentārās asamblejas pavasara sesija notika Amerikas Savienotajās Valstīs, Deitonā, kur tika atzīmēta arī Deitonas miera līguma 30. gadadiena. Analizējot šo gadu pieredzi, uzsvars tika likts uz vārdiem “starptautiskā kārtība”, “vērtības”, “principi”, “atbildība” un “dialogs”. Balkānu valstu līderi, vērtējot miera līguma nozīmi, izteica secinājumu, ka miers nav tikai ieroču apklusināšana, tā ir vēlme dzīvot mierā. Deitonā netika aizmirstas arī citas pasaules daļas: Ķīna, Indoķīnas, Klusā okeāna reģions, Arktika... arī citas tēmas: ekonomika, sankcijas, mākslīgā intelekta uzvaras gājiens, Krievijas ēnu flotes kuģi un nelegālā migrācija.

Rudens sesija notika Slovēnijā, Ļubļanā. Tajā līdztekus Ukrainas un tās kara gūtās pieredzes izmantošanas tēmām iezīmējās aizsardzības spēju attīstīšana pret droniem, tostarp dronu sienas izveidošana alianses austrumu flangā, militārās industrijas prasību salāgošana starp Eiropas Savienību un NATO, tās finansēšanas veicināšana, mazinot birokrātiju. Galvenais uzsvars tika likts uz vārdiem “sadarbība”, “vienotība”, “atbildība”, “militārās spējas” un “finanses”.

NATO Parlamentārās asamblejas spēks ir ne tikai savstarpējā dialogā un kuluāru sarunās, bet arī asamblejas dokumentos. Kopš 2025. gada ir pieņemtas astoņas rezolūcijas. Minēšu dažas: transatlantiskās ekonomikas pastiprināšana; solidaritāte ar Ukrainu, iestājoties par taisnīga un ilgstoša miera nepieciešamību; iedzīvotāju demokrātiskās noturības stiprināšana pret ārvalstu iejaukšanos.

Komitejas ziņojumos un debatēs tika skarti daudzi jautājumu bloki.

Par Eiropu un tās nepietiekamo kapacitāti, nepieciešamības gadījumā tai iesaistoties trešajā pasaules karā. Tāpēc līdz 2027. gadam visiem solidāri jāpalielina aizsardzības izdevumi līdz 5 procentiem no iekšzemes kopprodukta, lai Eiropu padarītu drošu un nepieciešamības gadījumā spējīgu aizsargāt Baltijas valstis un Poliju. Jāsaprot, ka mēs neesam karā, bet neesam arī mierā.

Par aliansi, kuras konkurētspējai ir nepieciešama aizsardzības un atturēšanas spēju adaptācija atbilstoši šodienas prasībām, ņemot vērā arī Ukrainas pieredzi. Artilērija aiziet vēsturē, tās vietā ienāk visdažādāko spēju droni, kurus jāspēj pārtvert, atvairīt un neitralizēt ar iespējami mazāku apdraudējumu civiliedzīvotājiem.

Par partneriem, kuriem jāpalīdz, NATO kļūstot par platformu militārās informācijas apmaiņai, cenšoties pārliecināt un dabūt savā pusē iespējami vairāk sabiedroto no citiem kontinentiem, īpaši Āfrikas un Āzijas. Jau ir pozitīva sadarbība ar Jordāniju, Irāku, Āfrikas Savienības dalībvalstīm, īpaši ar Maroku, Ganu un Kaboverdi.

Par militāro rūpniecību, kam Eiropā nekavējoties jāsamazina birokrātija, lai investori un ražotāji varētu slēgt nepieciešamos līgumus un ātri uzsākt ražošanu, lai bankas ātri adaptētos jaunai realitātei, ātrām, mazām... birokrātiskām... investīcijām militārajai industrijai... par iespēju veidot publiskās un privātās partnerības projektus. Šobrīd militārās rūpniecības attīstības temps ir nepiedodami lēns. Jaunu kaujas ieroču attīstīšanas process ASV un Eiropā aizņem 25 mēnešus, bet Krievijas karā pret Ukrainu reālas, akūtas nepieciešamības dēļ – no viena līdz diviem mēnešiem.

Par dezinformāciju un hibrīdkariem, kas destabilizē pasauli, piespiedu kārtā vājina sabiedrību, iespaido cilvēku viedokļus, īpaši valstīs, kas gatavojas vēlēšanām vai vēlas tuvināties Eiropas un NATO struktūrām.

Par Ukrainu. Monitorēt situācijas attīstību. NATO Parlamentārās asamblejas delegātus ir uzrunājis gan Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, gan ārlietu un aizsardzības ministri. Regulāra informācijas apmaiņa notiek ar NATO Parlamentārās asamblejas Ukrainas delegācijas locekļiem. Parlamentārā asambleja iestājas, ka palīdzība Ukrainai jāturpina sniegt visu laiku, arī pēc iespējamā pamiera vai miera sarunu sākšanās. Nekādas sarunas par Ukrainu nevar notikt bez Ukrainas, būtu nepareizi sarunās neiesaistīt Eiropu, kas labāk izprot Krievijas draudus un uzvedību un kas devusi pusi no līdz šim Ukrainai sniegtās palīdzības. Ukraina pati ražo ap 40 procentiem no kaujas aprīkojuma, tai ir cilvēki, rūpnīcas un smadzenes, bet trūkst naudas, lai ražotu vairāk. Asamblejai apspriežot rezolūciju par iespējamo mieru Ukrainā, Latvijas delegācija ierosināja papildināt rezolūciju ar vārdiem par teritoriālās integritātes saglabāšanu. Tas tika pieņemts.

Par Krieviju, kuras mērķis ir kopā ar Ziemeļkoreju, Ķīnu un Irānu vājināt un šķelt NATO. Krievijas draudi ir jānovērtē, nevis jāpārvērtē, jo pārsvars ir tikai dzīvā spēka, nevis tehnoloģiju ziņā. Eksperti lēš, ka NATO gaisa spēki ir piecas reizes stiprāki par Krievijas gaisa spēkiem, tomēr tas netraucē Krievijas lidmašīnām un droniem pat ceturtajā kara gadā reizēm brīvi šķērsot NATO dalībvalstu gaisa telpu. NATO jābūt stiprai, lai parādītu Krievijai, ka mēs negribam karu, ka esam gana stipri, lai mums neuzbruktu.

Par ASV... un decembra transatlantisko forumu, kas ir svarīgs notikums asamblejas kalendārā. Arī 2025. gada nogalē forumā Vašingtonā tika pausts stingrs vēstījums par sabiedroto solidaritāti, spēku un apņēmību risināt kritiskos izaicinājumus Eiropai un Atlantijas drošībai. Tomēr tika atzīts, ka Amerikas Savienotajām Valstīm NATO vajag tikai tad, ja tā ir stipra, ja katra valsts spēj sevi aizstāvēt. ASV puse paziņoja, ka NATO līguma 5. pants nekad nav paredzējis ASV garantijas Eiropas drošībai, bet tas ir lasāms kā stipru valstu savstarpēja vienošanās un atbildība. ASV ir un paliek spēcīgs partneris, taču arī pašai Eiropai jākļūst stiprākai. Ieroči un karadarbība attīstās ļoti ātri, tam jātiek līdzi, un tas maksā. Tāpēc Eiropa tika aicināta domāt plaši un rīkoties ātri, uzlabojot aizsardzības spējas, tai skaitā ieroču ražošanu. Izskanēja arī aicinājums atjaunot cīņas garu mierā iegrimušajai Rietumu sabiedrībai, parādot, ka tā ir daļa no pasaulē notiekošā, arī tad, ja kaut kas noies greizi.

Baltijas valstis tika uzteiktas kā paraugs citiem, jo nav labklājības bez drošības, bet nav drošības bez mūsdienīgām aizsardzības spējām.

Foruma delegātus uzrunāja arī ASV Kongresa Pārstāvju palātas Ārlietu komitejas priekšsēdētājs Braiens Masts, ASV Senāta un Kongresa deputāti no abām partijām, domnīcas “Atlantijas padome”, stratēģisko institūciju pārstāvji un citi.

Lūdzu apvienot laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

R. Bergmanis. ASV Kongress ir atbalstījis 2026. finanšu gada valsts aizsardzības atļaujas likumu, kas paredz atbalstu Ukrainai, ASV karavīru palikšanu Eiropā, finansējumu Baltijas drošības iniciatīvai. Paralēli dalībai forumā Latvijas delegācijai notika arī divpusējas tikšanās ar ASV delegācijas vadītāju Maiku Tērneru un delegācijas locekļiem, kuri ir arī Kongresa apakšpalātas Bruņoto spēku komitejas locekļi.

Latvijas puse aicināja ASV pusi palīdzēt Ukrainai arī šobrīd ar visvairāk nepieciešamo tehniku, tālās darbības raķetēm, pateicās par sadarbību ar Mičiganas Nacionālo gvardi, kas palīdz Latvijai ar jaunās paaudzes helikopteru spēju attīstīšanu. Izteica pateicību kongresmeņiem arī par nelokāmo atbalstu Baltijas drošības iniciatīvai, kas tieši foruma norises dienās tika apstiprināta.

Forumā jau ceturto gadu tiek godināta bijušā Saeimas deputāta, diplomāta un politiķa Ojāra Ērika Kalniņa piemiņa, kurš ilgus gadus vadīja NATO Parlamentārās asamblejas Saeimas delegāciju, bija un vēl joprojām ir paraugs ne tikai Latvijas politiķiem, bet arī saviem ārvalstu kolēģiem Parlamentārajā asamblejā. Kalniņa vārdā ir nosaukta viena no foruma sesijām, kurā katru gadu izcilas personības runā par demokrātijas nozīmi un ticību, neskatoties uz tās trauslumu atsevišķos pasaules attīstības posmos.

Šogad foruma dalībniekus uzrunāja NATO ģenerālsekretāra vietniece – bijusī Ziemeļmaķedonijas vicepremjere, arī aizsardzības ministre Radmila Šekerinska.

Asamblejas formātos Latvijas delegācijas locekļiem ir iespēja uzdot jautājumus NATO ģenerālsekretāram Markam Rutem, piemēram, par dronu sienu NATO austrumu flangā, īpaši par tās finansēšanu no Eiropas Savienības līdzekļiem vai kopā ar NATO, par drošības izaicinājumiem Baltijas jūrā, arī saistībā ar nopietnajiem kabeļu bojājumiem, akcentējot Liepājas ostas gatavību pārtapt par stratēģiski svarīgu militāro ostu, kas kalpotu alianses jūras spēku stiprināšanai, aicinot NATO vadību paātrināt Liepājas ostas pārveides un būvniecības procesu, īpaši ņemot vērā faktu, ka nauda tam jau ir paredzēta.

Vēlos arī piebilst, ka šogad no 10. aprīļa līdz 12. aprīlim Latvijas delegācija Rīgā uzņems NATO Parlamentārās asamblejas Pastāvīgo komiteju, notiks ikgadējā tikšanās. Šīs tikšanās laikā Latvijai kārtējo reizi būs iespēja iepazīstināt sabiedrotos ar mūsu valsts drošības un aizsardzības politiku un Nacionālo bruņoto spēku spējām. Tāpēc ikvienu aicinām piedalīties un izteikt savas domas šajā forumā, kas notiks no 10. aprīļa līdz 12. aprīlim šeit, Latvijā.

Un noslēgumā. Tā kā pasaulē valda lozungu laiks, tad arī NATO Parlamentārajā asamblejā tādi ir: “Brīvība nav jāubago, tā ir jāaizstāv!”, “Miers nav pats par sevi saprotams.”, “Tas nav liktenis, tā ir atbildība.”, “Miers nav tikai vēlme, tā ir gatavība to aizstāvēt.”

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies.

Baltijas Asamblejas Latvijas delegācijas vārdā – deputāts Jānis Vucāns.

J. Vucāns (ZZS).

Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ļoti cienītā ārlietu ministres kundze! Aizsardzības ministra kungs! Godātās kolēģes! Cienītie kolēģi! Aizvadītajā, 2025., gadā Baltijas valstu sadarbības formātos – Baltijas Ministru padomē un Baltijas Asamblejā – Latvija pildīja prezidējošās valsts funkcijas un tādējādi lielā mērā noteica darba kārtību šajos Latvijas, Igaunijas un Lietuvas sadarbības formātos. Ārlietu ministres ziņojuma sadaļā par reģionālo sadarbību tam ir veltīta īpaša apakšnodaļa. Visu Baltijas jūras reģiona valstu īpašo lomu mūsdienās, veidojot nozīmīgu reģionālo drošības centru Eiropā, šodienas runā minēja gan ārlietu ministre, gan Saeimas priekšsēdētāja. Uz to lielā mērā bija vērsta arī Baltijas Asamblejas darbība Latvijas prezidentūras laikā aizvadītajā gadā.

Rezumējumu šai Baltijas valstu sadarbībai jau apkopojām pērnā gada 14. novembrī šajā pašā telpā, Baltijas valstu valdību un parlamentu pārstāvjiem tiekoties Baltijas Padomes un arī Baltijas Asamblejas sesijas laikā. Abos šajos formātos galveno uzmanību pievērsām Baltijas valstu sadarbībai aizsardzībā, ekonomikā, izglītībā, zinātnē un kultūrā. Vienlaikus sesijas galvenā diskusiju tēma bija par transporta sistēmu savienojamību kā reģionālās vienotības, ekonomiskās attīstības un drošības garantijas pīlāru Baltijas valstīs. Saistībā ar izvēlēto diskusiju tēmu jāpiemin, ka tā bija kā turpinājums vienam citam Latvijas delegācijas īstenotam darbam Baltijas Asamblejā.

Jūs jau zināt, ka Latvijas delegācija Baltijas Asamblejā vienlaikus pilda arī Latvijas delegācijas pienākumus Baltijas jūras parlamentārajā konferencē, kur pagājušajā gadā ar ļoti izvērstu un detalizētu galaziņojumu sekmīgi noslēdzās pirms diviem gadiem Latvijas delegācijas iniciētās darba grupas darbs jautājumos par Baltijas reģiona savienojamību, enerģētisko drošību un pašpietiekamību un ar šīm lietām saistītajiem jautājumiem. Šo darba grupu sekmīgi vadīja mūsu kolēģis Andris Kulbergs, arī man piedaloties grupas darbā. Ar šo izvērsto, ar bagātīgu faktoloģisko informāciju piepildīto galaziņojumu visus, kurus tas varētu interesēt, aicinu iepazīties Baltijas jūras parlamentārās konferences mājaslapā. Iespējams, Andris Kulbergs šodien debatēs pateiks arī vēl kādus vārdus par šīs grupas paveikto.

2025. gada sākumā, uzsākot Latvijas prezidentūru Baltijas Asamblejā, mērķuzstādījums, par ko bijām vienojušies Latvijas delegācijā, bija rūpēties par drošību, labklājību, inovāciju attīstību un ilgtspēju mūsu, Baltijas, reģionā. Ņēmām vērā, ka Eiropa joprojām saskaras ar dažādiem izaicinājumiem, no kuriem lielākais bija un joprojām ir Krievijas brutālais un nepamatotais karš pret Ukrainu. Tāpēc visa gada garumā dažādos formātos Baltijā un ārpus tās akcentējām, ka Baltijas valstu un visa Baltijas jūras reģiona vienotība, sadarbība un solidaritāte šajos laikos ir īpaši nozīmīga.

Detalizētu atskaiti par Baltijas Asamblejas paveikto Latvijas prezidentūras laikā 2025. gadā es jau sniedzu Baltijas Asamblejas sesijā pērnā gada novembrī, un ar Baltijas Asamblejas pieņemtajiem dokumentiem šajā sakarā var iepazīties arī Baltijas Asamblejas mājaslapā internetā. Taču šodien pavisam īsi vēlos izcelt dažus no svarīgākajiem jautājumiem Baltijas Asamblejas darbā aizvadītajā gadā.

Pirmkārt, gan vārdos, gan darbos mēs sadarbībā ar Baltijas Ministru padomi aktīvi izgaismojām parlamentārās diplomātijas lomu. Parlamentārā diplomātija veicina regulāru un konstruktīvu dialogu, kas pārvērš kopīgu redzējumu taustāmos rezultātos. Šajā kontekstā par īpaši nozīmīgu ir atzīstams aktīvs un regulārs politiskais dialogs starp likumdošanas un izpildvaras institūcijām. Aizvadītā gada 9. maijā šeit, Saeimā, Baltiešu zālē, notika Baltijas Asamblejas un Baltijas Ministru padomes organizēta starptautiska konference par parlamentārās diplomātijas lomu mūsdienu mainīgajā un izaicinājumiem piepildītajā ģeopolitiskajā situācijā. Ar saviem viedokļiem par šo tematu dalījās gan Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs, gan Saeimas priekšsēdētāja Daiga Mieriņa, gan demokrātiskās Baltkrievijas līdere Svjatlana Cihanouska, gan Igaunijas un Lietuvas vēstnieki, gan Ziemeļvalstu Padomes prezidente Helēna Bjerklunda, gan Beniluksa parlamenta viceprezidents Pims van Ballekoms, gan Slovēnijas Republikas prezidenta ārlietu padomnieks profesors Zlatko Šabičs, gan arī es, pārstāvot Baltijas Asambleju, un Artjoms Uršuļskis, pārstāvot Latvijas Republikas Ārlietu ministriju. Tāpat arī šajās diskusijās debašu daļā piedalījās citi konferences dalībnieki. Lielu paldies par šīs konferences moderēšanu vēlos teikt Andrejam Pildegovičam, kurš uzņēmās šos pienākumus tikai dažas dienas pirms došanās uz Kijivu, lai tur pildītu Latvijas vēstnieka pienākumus.

Atskatoties uz šo nu jau vairāk kā pirms pusgada notikušo konferenci, jāteic, ka tā kalpoja kā atkārtots apstiprinājums parlamentārās diplomātijas būtiskajai lomai mūsdienu daudzšķautņaino izaicinājumu risināšanā. Baltijas valstu pārstāvji un mūsu starptautiskie partneri konferencē uzsvēra vienotības, reģionālās sadarbības un kopīgu demokrātisko vērtību nozīmi, ņemot vērā notiekošo agresiju un nestabilitāti reģionā, sākot ar koordinētu atbalstu Ukrainai un demokrātiskajām kustībām Baltkrievijā un beidzot ar sadarbības veicināšanas, stratēģiskās infrastruktūras pilnveidošanas, izglītības un veselības aprūpes jomās.

Konferences diskusijās tika uzsvērts, ka patiess progress rodas nevis no kvēlām runām, bet no kolektīvas rīcības, kuras pamatā ir uzticēšanās, atbildība un sadarbība starp izpildvaru un likumdevēja varu. Tas viss, kas sekoja aizvadītajā gadā, it īpaši tā nogalē un šī gada sākumā, un ko mēs šodien diezgan skaļi dēvējam par līdz šim pastāvējušās demokrātijas un cilvēktiesību principos un starptautisko likumu sistēmā balstītas pasaules kārtības brucināšanu... tas viss lielā mērā tika skarts jau šīs konferences runās pagājušā gada maijā.

Par šādu pēdējā laikā pieredzētu starpvalstu lietu kārtošanas un politisko sarunu vešanas iespējamību netradicionālajās formās kā par līdz šim plaši neafišētām parlamentārās diplomātijas formām es pats runāju jau šīs konferences ievadrunā. Politiskās komunikācijas formas, kamēr neatskan šāvieni vai nelido raķetes, – mūsdienās tas viss attiecas uz parlamentāro vai plašāk – uz politisko diplomātiju. Iespējams, šis plašais parlamentārās diplomātijas traktējums mūsu konferencē bija viens no iemesliem, kāpēc visa gada garumā, piedaloties virknē starptautisku forumu Strasbūrā, Ziemeļvalstīs, Beniluksa valstīs, arī Britu–īru Parlamentārās asamblejas pasākumā, visbeidzot pašās gada beigās arī Ziemeļu Padomes un Baltijas Asamblejas samitā Reikjavīkā, – visur kāds no runātājiem atsaucās uz šo mūsu organizēto konferenci un tajā pārrunāto. Tas nozīmē, ka, šaušanas sporta valodā runājot, bijām trāpījuši desmitniekā.

Taču diemžēl ne vienmēr atbilstoši tam, ko mēs ar prātu, teorētiski esam apzinājuši, mēs kā politiķi, nonākuši līdzīgā situācijā, esam gatavi ar vēsu prātu arī īstenot. Parādās blakus faktori, kas ne vienmēr ir paredzami un katrā konkrētajā situācijā ir specifiski. Parādās iedzīvotāju grupu viedokļi, parādās sociālo tīklu un žurnālistu viedokļi. Galu galā tas viss arī iespaido reālo īstenoto parlamentāro diplomātiju šī termina visplašākajā nozīmē.

Ar to es gribu teikt, ka attiecībā uz parlamentāro diplomātiju un tās izpausmēm mēs nesenā pagātnē jau esam piedzīvojuši virkni pārsteigumu. Un ne viens vien šāds pārsteigums mums visiem vēl stāv priekšā. Pasaule mainās, un mēs esam spiesti adaptēties un iespējami prasmīgi rīkoties katrā konkrētajā situācijā atbilstoši mūsu valsts interesēm un savai izpratnei par tām. No šī viedokļa skatoties, šādas ārpolitikas debates kā šodien ir mūsu kopīgā mācību stunda.

Es lūdzu pievienot vēl otru laiku arī klāt.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

J. Vucāns. Es atvainojos par šo pakavēšanos pie aizvadītā gada Baltijas Asamblejas un Baltijas Ministru padomes kopīgi organizētās konferences, taču tas man tiešām šķita pietiekami būtiski, iespējams, pat būtiskāk nekā uzskaitīt Baltijas Asamblejas veiksmes stāstus un arī relatīvās neveiksmes aizvadītā gada laikā. Tomēr dažas lietas gribu pieminēt.

Visā šajā mūsdienu situācijā ir pašsaprotami, ka arvien lielāka nozīme gan nacionāli, gan reģionāli tiek piešķirta aizsardzības jautājumiem. Tāpēc Baltijas Asamblejas komiteju sanāksmēs spriedām par obligātā militārā dienesta lomu Baltijas valstu jauniešu noturības un patriotisma veicināšanā, par mūsu valstu sadarbības veicināšanu militārās rūpniecības jomā un par vienotās aizsardzības telpas, tai skaitā Baltijas aizsardzības līnijas, izveidi aizsardzības spēju stiprināšanai reģionā.

Baltijas valstu drošība ir atkarīga no Latvijas, Igaunijas un Lietuvas spējas darboties vienotas aizsardzības telpas ietvaros. Saskaņotas pieejas integrēšana kopīgās operācijās, militārās rūpniecības nozares attīstība un noturības iniciatīvu salāgošana ļautu Baltijas valstīm izveidot savstarpēji saskaņotu reģionālās aizsardzības sistēmu, kas spēj atturēt draudus un efektīvi reaģēt uz mainīgiem izaicinājumiem. Tāds ir Baltijas Asamblejas redzējums šajos jautājumos.

Vēl viena būtiska lieta, pēc Baltijas Asamblejas ieskata, ir saistīta ar to, ka aizvadītajā gadā enerģētiskās neatkarības jomā veicām vēsturisku soli – pabeidzām sinhronizāciju ar kontinentālās Eiropas elektroenerģijas tīklu. Taču, kā uzskata Baltijas Asambleja, lai sekmīgi turpinātu darbu šajā virzienā, mums ir svarīgi koncentrēties uz sadarbības padziļināšanu, virzoties uz kopīgu – es uzsveru, kopīgu! – Baltijas valstu enerģētikas stratēģiju. Tikai tā Baltijas valstis var vēl vairāk stiprināt ceļā uz enerģētisko neatkarību uzņemto kursu.

Vēl viena joma – zinātniskās izcilības stiprināšana – bija nozīmīgs aspekts Baltijas Asamblejas darba kārtībā aizvadītajā gadā. Pārliecinājāmies, ka pētniecības finansējums reģionā joprojām ir nepietiekams un pārlieku atkarīgs no ārējiem avotiem. Tādēļ Baltijas Asambleja turpina uzstāt, ka kopīga Baltijas zinātnes fonda izveide ir svarīgs solis ceļā uz tāda stabila, reģionāli kontrolēta finansēšanas mehānisma izveidi, kas atbalstītu unikālas un Baltijas valstīm būtiskas jomas un prioritātes.

Aizvadītajā gadā atgriezāmies arī pie diskusijas par kopīgiem medicīnas iepirkumiem un rezervju veidošanu reģionā. Vienojāmies, ka pieredze ar kopīgiem vakcīnu un citiem iepirkumiem gan jau ir devusi taustāmus rezultātus, tomēr ir nepieciešams pārvarēt darbības un regulējuma atšķirības starp valstīm, šai nolūkā izveidojot īpašu Baltijas reģionālo darba grupu un nodrošinot šim mērķim paredzētu personālu. Tāpat turpinājām diskusijas par nepieciešamo rīcību, lai iespējami tuvā nākotnē Baltijas valstīs izveidotu tā saucamo uzlaboto jeb, lietojot svešvārdu, advancēto daļiņu terapijas centru. Šāda centra izveide ne tikai palīdzētu novērst klīniskās nepilnības vēža ārstēšanā, bet arī kalpotu kā zinātniskās izcilības virzītājspēks mūsu reģionā.

Kā jau katru gadu, Baltijas Asambleja ir veikusi apjomīgu mūsu iepriekšējos gados valdībām adresēto rekomendāciju ieviešanas procesu analīzi, kas ļauj izdarīt virkni secinājumu gan par vispārējo sadarbību, gan par sadarbību dažādās jomās. Neraugoties uz dažādiem izaicinājumiem, Baltijas valstu sadarbība ir aktīva un uz rezultātu orientēta. Mēs demonstrējam vienotu apņēmību virzīties uz kopīgiem mērķiem, koncentrējoties uz vissteidzamāk risināmiem jautājumiem.

Veiksmes stāstu 2025. gadā tiešām bijis daudz, bet vēlos īpaši uzteikt to, ka darbs ir aktīvi turpinājies arī saistībā ar līgumu par augstākās izglītības kvalifikāciju automātisku atzīšanu Baltijas un Beniluksa valstīs. Ar gandarījumu varu atzīmēt, ka Polija ir pirmā valsts, kura oficiāli uzsākusi procesu, lai pievienotos šim Baltijas–Beniluksa satvaram. Tāpat ir panākts progress Baltijas reģiona starptautiskās mārketinga un komunikācijas stratēģijas izstrādē.

No šī gada sākuma prezidentūru Baltijas Asamblejā ir pārņēmusi Igaunija. Jau ir notikusi pirmā Baltijas Asamblejas Drošības un aizsardzības komitejas sēde kopā ar Izglītības, zinātnes un kultūras komiteju Tartu, Baltijas Aizsardzības koledžā. Sēdē tika diskutēts par sadarbību ar militāro un aizsardzības jomu saistītajos jautājumos, par obligātā militārā dienesta iesaukuma organizēšanu un citiem jautājumiem.

Noslēgumā vēlos pateikties ārlietu ministrei, visai Ārlietu ministrijai un tās personā arī Baltijas Ministru padomei par līdzšinējo sadarbību un centieniem uzlabot Baltijas valstu kopīgo darbu reģiona drošības un attīstības veicināšanā.

Pašā noslēgumā man ir jāsaka vēl viens īpašs paldies. Vairāk nekā 20 gadus Baltijas Asamblejas Latvijas delegācijas kuratore bija Saeimas Starpparlamentu attiecību biroja darbiniece Ingrīda Sticenko. No šī gada sākuma Ingrīdai Starpparlamentu attiecību birojā ir uzticēts plašāks atbildības loks, un turpmāk viņas sadarbība ar Baltijas Asamblejas Latvijas delegāciju galvenokārt būs pastarpināta. Šodien es vēlos visas Latvijas delegācijas vārdā viņai publiski pateikt visdziļākās pateicības vārdus par mūsu ļoti ciešo un veiksmīgo sadarbību daudzu gadu garumā, par Baltijas Asamblejas vēsturiskās atmiņas uzturēšanu un par viņas ieguldījumu Baltijas valstu parlamentārās sadarbības nodrošināšanā un veicināšanā. Paldies, Ingrīda!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds aizsardzības ministram Andrim Sprūdam. (Aizsardzības ministrs A. Sprūds: “Lūgums apvienot laikus!”)

Lūdzu apvienot debašu laikus.

A. Sprūds (aizsardzības ministrs).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Cienījamā ārlietu ministres kundze! Cienījamās deputātes! Godātie deputāti! Ekselences! Kolēģi! Šodien ir mums visiem nozīmīgas ārpolitiskās debates. Un šogad var īpaši akcentēt – mēs runājam par ārpolitiku, bet domājam par tās mērķiem – drošību un labklājību.

Aizsardzības nozare strādā vienoti ar ārlietu dienestu, lai stiprinātu mūsu cilvēku kopīgo drošību. Es pats jau trešo reizi kā aizsardzības ministrs piedalos šajās debatēs. Un, protams, tas nav nekāds jaunums, ka šajos trīs gados drošības situācija pasaulē kļuvusi un vēl kļūst arvien sarežģītāka. Tas ir jāatzīst uz tā fona, ka jau pirms trīs gadiem, pēc agresorvalsts iebrukuma... Ukrainā... mēs secinājām, ka pasaule ir izaicinājumiem bagāta, sarežģīta un, iespējams, tik slikta, ka sliktāka vairs nemaz nevar būt. Šobrīd tā ir pasaule, kurā arvien grūtāk ir noteikt pamatprincipus un vērtības, pēc kā valstis vadās, veidojot savas attiecības. Notiek tādas izmaiņas, kas cilvēkiem arī Latvijā var radīt un rada nedrošību. Nenoteiktība kļūst par ikdienu, par izaicinājumu, īpaši mazajām valstīm, tostarp arī mums.

Šodien jau izskanēja atsauce uz Tukidīda skarbo atziņu, kas tika izteikta pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu: “Stiprie dara, ko grib, bet vājie cieš to, kas tiem ir jācieš.” Kuri tad esam mēs – tie stiprie vai tie vājie? Mums ne tikai ir jābūt pārliecinātiem, bet ir arī aktīvi jāstrādā, lai kopā ar sabiedrotajiem Eiropā un arī transatlantiskajā mērogā mēs būtu tie stiprie. Bet mēs kopīgi veidojam arī tādu sistēmu, lai šis dalījums stiprajos un vājajos tiktu pēc iespējas mazāk piemērots starptautiskajā praksē, jo šī nav tā kārtība, kurā mēs vēlētos atrasties. Nav jau gluži tā, ka iepriekš būtu bijis miera un stabilitātes zelta laikmets, un nav arī tā, ka nenoteiktība būtu tikai izaicinājums. Nenoteiktība ir arī iespēja. Mēs to jau vēsturiski esam pierādījuši.

Tādēļ šodien es vēlos savā uzrunā akcentēt papildus daudziem citiem atbildīgiem uzdevumiem, kas visiem mums uzticēti, trīs praktiskus virzienus mūsu spēku un vērtību stiprināšanā. Uzsvēršu prioritātes, kurās mums, Latvijai, ārpolitiski ir jāuzņemas līderība, pirmkārt, aizstāvot starptautiskās tiesības, otrkārt, kopīgi ar citiem stiprinot Eiropas vienotību un Eiropas aizsardzības spējas un, treškārt, arī īstenojot gudru stratēģiskās aizsardzības specializāciju, stiprinot tieši tādas spējas un tehnoloģijas, tādas bruņojuma jomas, kuras mēs spējam attīstīt paši un kurās varam uzņemties līderību. Vispirms dronu jomā.

Pirmkārt – par ārpolitikas debatēm kontekstā ar to, ka starptautiskās tiesības un to ievērošana ir mūsu kopējās drošības pamats. Mēs to zinām no savas pieredzes. Un šeit nedrīkst būt nekādu kompromisu. Tieši starptautiskās tiesības un tām atbilstoša mūsu starptautiskā atzīšana pirms 105 gadiem nodrošināja spēcīgu pamatu mūsu neatkarībai. Okupācijas starptautiskā neatzīšana arī veicināja Latvijas valstiskuma un neatkarības atjaunošanu pirms 35 gadiem. Mēs atgriezāmies starptautiskajā saimē kā pilnvērtīga, pilntiesīga valsts. Tāpēc mēs aizstāvam... mums ir jāaizstāv tāda starptautiskā sistēma, kas balstīta uz likuma varu, starptautiskajām normām, cilvēktiesībām, kas aizstāv suverenitāti, teritoriālo integritāti. Tāpēc mēs aizstāvam Ukrainas suverenitāti. Mēs palīdzam Ukrainai aizstāvēt tās brīvību karā pret agresoru Krieviju, jo tas, kas notiek Ukrainā, atstās ļoti tālejošas sekas uz mums visiem, uz to, kādā pasaules kārtībā mēs veidosim savas savstarpējās attiecības.

Latvijai ir jāizmanto savs laiks ANO Drošības padomē. Mēs šajā nozīmīgajā formātā varam aizstāvēt savas vērtības un savas intereses. Mūsu dalība ANO Drošības padomē ir mūsu valsts diplomātijas panākums, bet arī liels pienākums un liela atbildība.

Jāatzīst, ka ANO vairs nav tā organizācija, kurā mēs stājāmies pirms 11 gadiem, kad pieteicām savu dalību. Šī organizācija ir mainījusies. Tā kļuvusi par kaujas lauku, par diplomātijas kaujas lauku. Taču arī Latvija vairs nav tajās pozīcijās, kādās tā bija pirms 15 gadiem. Mēs esam kļuvuši spēcīgāki, īpaši aizsardzībā un īpaši kopā ar mūsu sabiedrotajiem. Mums ir jāatbalsta uz noteikumiem balstīta pasaules kārtība. Mums nav jābaidās no tā, ka dažkārt varam nonākt arī domstarpībās ar kādu no saviem sabiedrotajiem. Mēs taču šeit, parlamentā, mūsu politikā, mācāmies novilkt skaidras līnijas, nezaudējot ne pašcieņu, ne arī cieņu pret citiem. Starptautiskā politika arī nav kardināli atšķirīga. Mums ir jāiestājas par vērtībām, bet jāapzinās, ka vajag kļūt par reālu spēku, kas var šīs vērtības aizsargāt. Vēsture apliecina, ka tāda pasaules kārtība, kas balstīta tikai normās, nebūs ilgtspējīga.

Otrkārt, Eiropas spēju stiprināšana ir jāpārvērš no idejas, no ambīcijas par skaidru rīcībpolitiku. Tas vairs nav aicinājums, tā ir mūsu nepieciešamība. Uz to norāda arī sabiedrotie, kas mums ir svarīgi.

Lai nebūtu pārpratumu – NATO ir un paliek mūsu kolektīvās drošības pamats, Latvijas drošības stūrakmens. ASV ir un paliek Latvijas stratēģiskais sabiedrotais un partneris. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka karavīrs no Bostonas joprojām ir gatavs stāvēt plecu pie pleca ar karavīru no Barselonas, ar karavīru no Bauskas, lai aizstāvētu vienu NATO, to vienu NATO, kurā ir arī Latvija. Un to apliecina ASV klātbūtne gan Eiropā, gan arī šeit, Latvijā.

Taču Eiropai ir jāuzņemas papildu atbildība. Tai jākļūst par diplomātijas, drošības un aizsardzības smagsvaru. Tas ir neizbēgami. Eiropai jākļūst ne tikai par drošības patērētāju, bet arī par drošības stiprinātāju. Eiropai ir jākļūst par starptautisko tiesību bastionu. Pati Eiropa ļoti labi apzinās to civilizācijas pašnāvību, kas notika 20. gadsimtā, kad piedzīvojām postažu un asiņaini kari sekoja cits citam.

Eiropas Savienība ir visveiksmīgākā miera uzturēšanas misija cilvēces vēsturē. Bet ir jābūt arī misijai, ka mēs spējam būt spēcīgi, apbruņoti un vienoti, stratēģiski tālredzīgi un globāli ietekmīgi. Mēs redzam, ka kļūstam spēcīgāki. Mēs bruņojamies. Eiropas kopīgajām bruņotajām spējām ir jābūt spēcīgākām. Ja nepieciešams, jāmaina procedūras attiecībā uz kvalificēto balsu vairākumu. Nenovērtēsim Eiropas potenciālu par zemu. Nenovērtēsim Latvijas potenciālu par zemu. Latvija spēj uzņemties praktisko līderību, rādot piemēru. Aizsardzībā ieguldām 5 procentus, atbalstām Ukrainu, nodrošinām infrastruktūru un veidojam sinerģiju ar NATO sabiedrotajiem, kas veido visdaudznacionālāko brigādi tieši šeit, Latvijā, – 14 nācijas, ko vada kanādieši. Paldies viņiem par to! Paldies dāņiem, ar ko mēs kopā vadām divīziju “Ziemeļi”, un paldies visiem sabiedrotajiem, 14 sabiedrotajām brigādēm, un arī tiem, kas ir ārpus tās, ar vairāk nekā četriem tūkstošiem karavīru šeit, Latvijā, uz vietas, sabiedrotajiem, kas gatavi aizstāvēt mūs.

Protams, mums ir jāstiprina Ziemeļeiropas un Baltijas valstu kopīgā jauda. Mūsu Eiropas līderības sabiedrotie ir tieši šeit, reģionā, – 10 apvienoto reaģēšanas spēku nācijas un Vācija. Akcentēšu, ka Polija šobrīd ir mūsu reģionālā līdzīgi domājošo... vērtību un spēka alianse.

Un visbeidzot – par mūsu specializāciju, par to, kur ir jāturpina mūsu līderība, par to, ka mēs investējam aizsardzībā, par to, ka mēs turpinām bruņoties gudri, par to, ka mēs attīstām savas tehnoloģijas, kas šobrīd ir neizbēgamība gan armijās, gan tautsaimniecībā, gan kopumā sabiedrību attīstībā. Latvija... mūs novērtē, ka esam tie, kas ne tikai ražo dronus un pretdronu sistēmas, bet esam spējīgi gan testēt, gan ieviest jaunas jaudas un ekspertīzes, un kompetences. Mēs esam dronu lielvalsts, mēs esam dronu spēkstacija, kā teica Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena, un mēs varam ar to lepoties. Mēs varam lepoties ar mūsu uzņēmējiem, kas ir gatavi iet laikam nevis līdzi, bet pa priekšu – mūsu dronu ražotāji uzvar starptautiskos pasūtījumos. Mēs esam pārliecināti, ka, kopīgi testējot starptautiskā vidē... ar Eiropas finansējuma piesaisti, kas jau ir izdarīts, izveidojot un attīstot Autonomo sistēmu kompetences centru, mēs jau šobrīd esam Eiropas līmeņa spēlētāji. Uz mūsu Sēlijas poligonu... un tas nav tikai par poligonu, tas ir par to, ka šeit ir tās zināšanas, cilvēki... brauc testētāji, brauc uzņēmēji, brauc pārstāvji no visas Eiropas un arī tālāk... Un tieši šobrīd mūsu bruņošanās, mūsu apņēmība, spēja ieguldīt arī jaunās tehnoloģijās ir visskaidrākais signāls atturēšanai... pret agresorvalstu rīcību. Un arī to, ka mēs esam spējīgi dot savu pienesumu kopīgā drošībā.

Mēs dzīvojam sarežģītā laikā. Šis laiks pārbauda mūsu vērtības, mūsu vērtību noturību. Mums jāstāv sardzē par savām vērtībām ar taisnu stāju, augsti paceltu galvu. Mums jāsaglabā pašcieņa. Vienlaikus šajā nenoteiktības laikmetā mums ir jābūt reālistiem, vienotiem un koordinētiem ar mūsu sabiedrotajiem. Aizsardzības nozarei mūsu uzdevums ir skaidrs – neatlaidīgi turēties pie tādas kārtības, kas nodrošina mūsu drošību, mūsu cilvēku aizsardzību. Tā ir starptautiskās normās bāzēta starptautiskā kārtība. Kopā ar sabiedrotajiem stiprināt Eiropas, transatlantisko drošību, bet īpaši ar uzsvaru uz Eiropu... kur mums ir jāuzņemas lielāka atbildība. Mēs rādām atbildības uzņemšanos ar savu līderību. Un turpināt attīstīt Latvijas aizsardzību, mūsu dronu industriju, kas stiprina mūsu specializāciju, mūsu ekonomiku, mūsu labklājību un – vēlreiz – mūsu cilvēku drošību.

Noslēdzot, es vēlos teikt lielu paldies ārlietu dienestam par sadarbību, par ieguldījumu, aizsardzības nozares cilvēkiem, visiem tiem ekspertiem, kas palīdz ar padomu un motivāciju, arī parlamentāriešiem dažādos formātos, kas motivē, aicina, izaicina. Un tas ir nepieciešams, jo šis ir laiks ārpolitiskām debatēm. Paldies parlamentāriešiem, visiem cilvēkiem, kas savu un Latvijas vārdu nes pasaulē, un arī sabiedrotajiem, kas ir šeit uz vietas. Paldies viņiem par to, jo mēs visi kopā jūtamies spēcīgāki.

Un šeit jau tika citēts Rainis – mēs būsim tik lieli, cik ir mūsu griba. Un pārfrāzējot – mēs būsim tik stipri, cik ir mūsu griba. Un griba Latvijai ir. Un ne tikai. Mēs esam šobrīd daudz... stipri, bet varam būt vēl stiprāki kopā, jo sargājam Latviju kopā.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vārdā – deputāte Ingrīda Circene.

I. Circene (JV).

Cienījamais Saeimas Prezidij! Kolēģi! Ministri! Ekselences! Apsveicu mūs visus Latvijas de iure 105. dzimšanas dienā!

Latvija ir EDSO dalībvalsts jau kopš 1991. gada, tādējādi aizstāvot nacionālās intereses un piedaloties starptautisku jautājumu risināšanā. Un deviņdesmitajos gados EDSO, kā jau minēts nosaukumā... Eiropas Drošības un sadarbības organizācija iesaistījās Latvijai būtisku notikumu risināšanā – par Krievijas armijas izvešanu un Skrundas lokatora slēgšanu.

EDSO ir 57 dalībvalstis, kuras apvienojušās ar mērķi novērst starptautiskus konfliktus un krīzes. Taču laiki ir mainījušies, un Krievijas deputāti vairs nepiedalās EDSO Parlamentārās asamblejas sesijās un pasākumos. Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pirms gandrīz četriem gadiem daudzas pasākumu rīkotājvalstis vairs nepiešķir Krievijas deputātiem vīzas. Un, pat ja Krievijas deputāti tiek uzaicināti piedalīties, kā tas bija Austrijā un Armēnijā, viņiem nebija iespējas izplatīt savus melus un dezinformāciju, jo viņu uzrunu laikā citu valstu deputāti masveidā pameta zāli un staigāja gar viņu galdiem ar Ukrainas karogiem.

Pēdējais gads ir bijis ļoti trauksmains un neskaidrību pilns arī pasaules mērogā. Arī politikā tektoniskās plātnes pārbīdās. Starptautiskajās organizācijās ne vienmēr visi partneri ir par likumos balstītām vērtībām. Līdz ar to gan Latvijai, gan Eiropai arvien vairāk jāiegulda gan kopēji spēki, gan finansējums savai drošībai, kā arī konkurētspējai. Baltijas valstis un Ziemeļvalstis ir paraugs kopējiem mērķiem un vērtībām, arī EDSO. Arī Dānijai vajadzētu sajust mūsu draugu plecu draudu brīdī ik dienas, jo Latvija viennozīmīgi iestājas par valstu suverenitāti, integritāti un starptautiskajām tiesībām. Tādēļ būtisks ir vakardienas 34 valstu kopējais paziņojums par atbalstu Grenlandei, un to vidū arī Latvijas. Paldies Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Latvijas delegācijas vadītājai Zandai Kalniņai-Lukaševicai.

Pateicoties gan Ārlietu ministrijai, gan EDSO Parlamentārajai asamblejai, gan Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai, notiek ļoti nopietns skaidrojošs darbs ar ASV kongresmeņiem. Arī tuvākajā EDSO Parlamentārās asamblejas ziemas sesijā ASV delegācija ir uzaicinājusi mani kā Latvijas delegācijas vadītāju uz oficiālu tikšanos jau pirmajā dienā. Varbūt ir noderīgi vēl biežāk paust skaidrāku Latvijas nostāju pret visiem notikumiem... un pret tiem, kuriem nav svarīgas mūsu vērtības.

Diemžēl nevaram pavisam izslēgt Krieviju no EDSO Parlamentārās asamblejas, jo Krievijas dalība asamblejā ir cieši saistīta ar dalību arī vadības līmenī EDSO institūcijās. Pašai Krievijai būtu jāpiekrīt izstāties no EDSO, jāuzraksta iesniegums un pārējām 56 dalībvalstīm būtu šis lēmums jāatbalsta. Tā nenotiek.

EDSO Parlamentārās asamblejas darba kārtības augšgalā joprojām ir jautājumi, kas saistīti ar Krievijas agresiju un karadarbību Ukrainā. Lielākā daļa EDSO parlamentāriešu ir vienoti savā nostājā pret Krievijas agresiju un par Ukrainas atbalstīšanu, jo iebrukums un karadarbība turpina apdraudēt Eiropas un visa reģiona stabilitāti, kā arī uz noteikumiem balstītu pasaules kārtību. Vienīgi sesijās klātesošie Baltkrievijas deputāti mēdz paust atšķirīgus viedokļus un balsot pret Krievijas agresiju un pastrādātos kara noziegumus nosodošajām rezolūcijām. Diemžēl ar katru nākamo sesiju balsojumi kļūst grūtāk paredzami, jo, kā rāda vēlēšanas, nevienā vien Eiropas valstī populisms ieņem arvien būtiskāku lomu.

Balsojumos par EDSO rezolūcijām vai deklarācijām deputātu piederība vienai vai otrai valstij vairs nenozīmē, ka varam prognozēt rezultātu.

Pagājušā gada vasaras sesijā Latvijas delegācija iesniedza grozījumus rezolūcijas tekstā, kas rosināja ģenerālsekretāru izbeigt darba attiecības ar asamblejas sekretariātā strādājošajiem Krievijas pilsoņiem. Kā uzsvēru debatēs par šo priekšlikumu, sekretariātā strādājošie Krievijas pilsoņi nav publiski nosodījuši Krievijas karadarbību Ukrainā, un, ņemot vērā viņu iepriekšējo darba pieredzi Krievijas Ārlietu ministrijā un citās varas struktūrās, neviens nevar būt pārliecināts par viņu lojalitāti EDSO mērķiem un vērtībām. Krievija vairāku gadu garumā neveica noteiktās iemaksas asamblejas budžetā, tādēļ izmaksāt algas sekretariātā strādājošajiem Krievijas pilsoņiem no citu dalībvalstu veiktajām iemaksām nav pareizi. Diemžēl iesniegtie grozījumi rezolūcijas tekstā netika pieņemti. 38 deputāti atbalstīja, un 63 deputāti balsoja “pret”.

Tās pašas pagājušā gada vasaras sesijas laikā man kā EDSO Parlamentārās asamblejas delegācijas vadītājai bija tikšanās ar asamblejas prezidenti un sekretariāta pārstāvjiem, kuras laikā tika rosināts Saeimai uzņemties arī EDSO Parlamentārās asamblejas vasaras sesijas organizēšanu. Taču sarunbiedriem uzsvēru, ka Latvijai pašreiz pirmajā vietā un pirmā prioritāte ir aizsardzības nozares budžets 5 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta un Latvijai nav pieņemama Krievijas dalība EDSO organizācijās. Latvijai ir svarīgi, lai netiktu devalvēti EDSO pamatprincipi. Tādēļ ir grūti samierināties ar agresorvalsts atbalstītāju dalību šajā organizācijā.

Latvijas EDSO Parlamentārās asamblejas delegāti aktīvi piedalās vēlēšanu novērošanā, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanā, kā arī komiteju darbā. Viena no ļoti būtiskām rezolūcijām, ko gribu pieminēt, ir par jūras drošību kā EDSO vispārējās drošības integrālu sastāvdaļu.

Kādēļ šo rezolūciju sevišķi gribu izcelt? Kritiskās jūras infrastruktūras aizsardzība ietver visu daudzo kabeļu un cauruļvadu darbības drošību un nepārtrauktu funkcionēšanu. Tie ir salīdzinoši viegli mērķi sabotāžai un citām nelikumīgām darbībām. Tāpat jāsaprot, ka apdraudējumu objekti var būt arī jūras vēja enerģijas parki un naftas platformas. Šie visi gadījumi ir jāatrisina saskaņā ar tiesiskumu un starptautisku regulējumu. Rezolūcija nosodīja Krievijas ēnu flotes apdraudējumu piekrastes valstīs, un šīs ēnu flotes eksistence liecina par klaju politisku gribu noniecināt uz noteikumiem balstītu jūras sistēmu.

Vēl gribu pieminēt 2025. gada nogalē Stokholmā organizēto augsta līmeņa tikšanos – EDSO Parlamentārās asamblejas un Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Zviedrijas delegācijas organizēto augsta līmeņa sanāksmi par Krievijas nolaupīto bērnu atgriešanu. Krievija ir nozagusi 35 tūkstošus Ukrainas bērnu. Starptautisku pētnieku ziņojumi apstiprināja Krievijas sistemātiskās programmas Ukrainas bērnu adopcijai un mācību programmas, lai bērni zaudētu savu identitāti. Šajā deportāciju procesā Baltkrievija ir vistiešākais kolaborants. Bērnu lokācijas tiek rūpīgi slēptas. Šie bērni tiek pakļauti militāriem treniņiem un sagatavoti nosūtīšanai uz fronti. Liels ieguldījums šo noziedzīgo procesu izgaismošanā un nosodīšanā ir tieši kopsadarbībai starp starptautiskajām organizācijām. Un arī Stokholmā to apstiprināja kopējā starptautisko organizāciju konference... PACE Parliamentary network for Ukrainian children... tīklā – EPPA parlamentārais tīkls Ukrainas bērniem.

Gods kalpot Latvijai.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Antoņinai Ņenaševai.

A. Ņenaševa (PRO).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ārlietu ministre! Godātie kolēģi! Runāšu skaidru valodu. Mūsu pamati, uz kuriem esam būvējuši starptautisko kārtību, deg zilās liesmās. Bet mums ir jāsaglabā miers, jāturpina strādāt koordinēti un kopīgi dzēst liesmas. Starptautiskā kārtība, kas balstās noteikumos un tiesībās, šobrīd tiek apzināti pārbaudīta, un kļūst skaidrs – tā nepastāv pati no sevis. Tā pastāv tik ilgi, kamēr valstis ir gatavas to aizstāvēt arī tad, kad tas nav ērti vai, iespējams, politiski izdevīgi.

Bet kādas kārtis ir mums rokās? Pirmām kārtām Latvijas dalībai ANO Drošības padomē nav formāls statuss vai... diplomātisks simbols. Tā ir mums uzticēta atbildība pārstāvēt tās valstis, kurām nav veto tiesību vai milzīga militāra pārsvara. Tā ir mūsu atbildība – pastāvēt par tām valstīm, kas paļaujas uz starptautiskajām tiesībām. Jo mazās valstis pastāv tikai tāpēc, ka noteikumi ir stiprāki par dūrēm. Ja šī kārtība tiek apšaubīta, pirmās cieš tieši mazās un vidējās valstis. Tieši tāpēc Latvija aizstāv uz noteikumiem balstītu starptautisko kārtību, apzinoties, ka klusēšana šādos brīžos nekad nav neitrāla.

Mēs ļoti skaidri apzināmies, ka Latvija nav izolēta no pasaules un pasaule – no Latvijas. Drošības padomē esam daļa no Austrumeiropas drošības telpas, kas nav vienkārši buferzona, bet ir Eiropas drošības priekšējā līnija. Un jebkura plaisa šeit ietekmē visu Eiropu. Noteikumos balstīta kārtība nozīmē nevis to, ka kāds diktē noteikumus, bet gan to, ka visa pasaule ir vienojusies par principiem, pie kuriem pieturēties. Un tieši Latvijas starptautiskā atzīšana bija šo noteikumu auglis, ka pasaule atzīst arī mazās valstis. Un šis princips arī mums ir jāturpina.

Kolēģi, es gribu jums piedāvāt retorisku jautājumu... šobrīd visiem padomāt. Iedomājieties, ka mēs esam 1921. gadā, esam kāda cita valsts un esam izvēles priekšā – atzīt vai neatzīt Latvijas neatkarību. Vai mēs uztrauktos, ka tas kādam nepatiks? Vai mēs nobītos un pieslietos lielvalstij un neatzītu Latvijas neatkarību? Ļaušu jums pašiem padomāt.

Bet mēs nedrīkstam nonākt situācijā, kurā jāizvēlas starp drošību – jāpielien, iespējams, bulijam – un pastāvēšanu par sevi. Ja drošība nozīmē paļauties tikai uz vienu partneri, kas izaicina mūsu vērtības, mēs varam zaudēt arī paši sevi. Mēs nedrīkstam nonākt situācijā, kurā būtu jāizvēlas starp drošību un demokrātiju, jo zinām, ka izvēle nebūs viegla. Demokrātiskās vērtības ir visas sistēmas pamatā, un tas mums jāatceras.

Bet kādas tad vēl kārtis ir mums rokās? Tā ir vienota un spēcīga Eiropa. Eiropas stiprināšana šodien nav ideoloģisks jautājums. Tā vienkārši ir nepieciešamība. Ciešāka sadarbība, līdzatkarība un izpratne, ka esam viens, ir atslēga visu mūsu tālākai pastāvēšanai. Mēs esam pieredzējuši, kā spēcīgākie tā vienkārši sadala Eiropas teritorijas, varu un ietekmi. Tas nebija pieņemams tad un nav pieņemams arī šodien pat tad, ja tas tiek pasniegts kā īstermiņa stabilitātes risinājums.

Jo miers, kas balstās uz svešu teritoriju un citu valstu drošības rēķina, nekad nav ilgstošs un taisnīgs. Vienota Eiropas balss nav politiska greznība, bet drošības instruments. Ja katra dalībvalsts runā savā tonī un izsaka personiskus viedokļus, kas neatbilst kopējai nostājai, Eiropa kļūst ievainojama. Un, ziniet, beidzot mēs esam pamodušies un sapratuši, ka Eiropā neesam tikai drošības saņēmēji. Mēs esam arī drošības devēji, kopīgi virzoties uz militāri spēcīgāku Eiropu. Tāpēc spēcīga Eiropa nav vienkārši kārtis mūsu rokās, tas ir trumpis.

Tomēr ir viena lieta, kas šajā mainīgajā laikā paliek nemainīga... un nemainīga ārpolitikas prioritāte. Tas ir Latvijas atbalsts Ukrainai. Vēsture mums ir iemācījusi, ka darījumi ar agresoru aiz slēgtām durvīm parasti beidzas ar vēl lielākiem konfliktiem un to sekas visbiežāk izjūt nevis tie, kas šos darījumus paraksta, bet tie, par kuriem tie tiek noslēgti.

Vienlaikus mums ir jāspēj godīgi skatīties uz globālo realitāti. Pasaule tiek pārdalīta, un spēka politika atkal kļūst par instrumentu, ar kuru dažas valstis mēģina panākt savu. Un arī Ukrainas atbalstam mums jāiemācās izmantot spēka politikas instrumentus, jo Putins saprot tikai spēku. Šī mērķa sasniegšana sadarbībā ar mūsu partneriem prasa skaidru vērtējumu, stratēģisku domāšanu un vienotu izpratni, nevis aklu ticību vai vienkāršu pakļautību. Ukrainas uzvara vai miers Ukrainā nav tikai par Ukrainu. Tā ir robeža starp pasauli, kurā likumi nosaka valsts rīcību, un pasauli, kurā noteikumus diktē bailes un spēks.

Cienījamie kolēģi, kad deg māja, nav jākrīt panikā un nav arī jāmētājas ar vispārīgām frāzēm, ir jārīkojas – jārīkojas izlēmīgi un koordinēti. Arī ārpolitika prasa skaidru... mugurkaulu, konsekvenci un gatavību stāvēt par savām vērtībām arī tad, kad tas nav populāri.

Izmantojot iespēju, gribu pateikties tiem, kas ir mūsu ārpolitikas pirmajā līnijā un pārstāv mūsu valsti ikdienā, – mūsu diplomātiem.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi, ir pienācis laiks pārtraukumam.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi, nav reģistrējušies 14 deputāti: Andris Bērziņš, Anita Brakovska, Anda Čakša, Gundars Daudze, Juris Jakovins, Inese Kalniņa, Jeļena Kļaviņa, Dmitrijs Kovaļenko, Ināra Mūrniece... ir, Zane Skujiņa-Rubene, Edvards Smiltēns, Edvīns Šnore, Edgars Tavars un Jānis Vitenbergs. Edgaru redzu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies, kolēģi!

Pārtraukums līdz pulksten 15.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja

Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, turpinām Saeimas sēdi pēc pārtraukuma.

Turpinām debates par ārlietu ministres ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos 2025. gadā.

Starpparlamentu savienības Latvijas nacionālās grupas vārdā – deputāte Jana Simanovska.

J. Simanovska (PRO).

Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Godātā ministre! Kolēģi! Pēc pusdienām vienmēr ir grūti runāt, tomēr sāksim. (Starpsaucieni: “Pēc launaga!”; “Launadziņš!”) Launadziņš. Bet sāksim.

Starpparlamentu savienība ir vieta, kur globālā līmenī runā nevis valdības, bet tautas ievēlēti pārstāvji, tas ir, mēs, deputāti. Latvija šo platformu izmanto, lai stiprinātu starptautiskās tiesības, atbalstītu Ukrainu un pārstāvētu mazu valstu intereses. Mūsu rezultatīvais darbs ar rezolūcijām parāda, ka arī mazai valstij, tādai kā Latvijai, var būt ietekme starptautisko tiesību veidošanā.

Šodien esmu paņēmusi līdzi grāmatu. Tā ir vēsturnieces Unas Bergmanes grāmata, kas nupat iztulkota latviešu valodā, – par laiku pirms vairāk nekā 30 gadiem, kad pasaules kārtībā notika tektoniskas pārmaiņas. Nenoteiktības laiks... jūs jau šodien šos vārdus dzirdējāt... kad vecā sistēma bruka, bet atvērās iespēju logi. Tieši tajā laikā Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju atguva savu neatkarību.

Mēs ļoti labi zinām – divreiz vienā upē neiekāpsi. Vēstures grāmatas nevajag uztvert burtiski. Vēsture neatkārtojas, bet no vēstures var mācīties, kā izdzīvot. Tāpēc šodien, kad mēs atkal piedzīvojam nenoteiktības laiku, ir vērts tajā ieskatīties. Viena būtiska šīs grāmatas atziņa – ļoti svarīga ir ārpolitika, sadarbība ar citu valstu politiķiem, diplomātija. Šodien, nenoteiktības laikā, parlamentārā diplomātija kļūst par būtisku ārpolitikas instrumentu.

Starpparlamentu savienība, kurā Latvija ir pārstāvēta, piedāvā labu formātu starptautiskajai sadarbībai. Dalība Starpparlamentu savienības pasākumos dod iespēju satikt deputātus no ļoti tālām valstīm. Mēs izmantojam gan divpusējas tikšanās, gan kuluāru sarunas, lai sekmētu Latvijas mērķu sasniegšanu.

Aktuāla bija Latvijas kā ANO Drošības padomes nepastāvīgās locekles kandidatūras lobēšana. Piecu asambleju laikā pēc Ārlietu ministrijas lūguma mēs uzrunājām vairāk nekā 90 valstu pārstāvjus un neizlēmušos – vairākkārt. Tāpēc es ļoti priecājos par Latvijas izcilo sasniegumu, saņemot mandātu, un par to, ka mēs, Latvijas Starpparlamentu savienības delegācija, bijām daļa no tā. Tas mums uzliek arī lielu atbildību – cik labi Latvija aizstāvēs starptautiskās tiesības un mazu valstu intereses, īpaši šajā nenoteiktības laikā.

Asamblejas iespējas ļoti izmanto arī Ukraina, uzrunājot citas valstis. Šajā ziņā Ukrainai liels atbalsts ir tā saucamā 12+ grupa, kas apvieno Eiropas Savienības dalībvalstis, Kanādu, Austrāliju un Jaunzēlandi. Taškentā pagājušā gada pavasarī mēs pieņēmām Ilgtspējīgas attīstības, finanšu un tirdzniecības komitejas izstrādāto rezolūciju “Parlamentārās stratēģijas, lai mazinātu ilgstošu bruņotu konfliktu ietekmi uz ilgtspējīgu attīstību”, aicinot parlamentus iesaistīties konfliktu negatīvo seku mazināšanā, miera veicināšanā un infrastruktūras nodrošināšanā. Šajā rezolūcijā uzsveram, cik svarīgas ir cilvēktiesības, vides aizsardzība un iekļaujoša pārvaldība atjaunošanas procesos pēc konfliktu pārtraukšanas.

Šīs rezolūcijas projektam Latvijas delegācija bija iesniegusi sešus priekšlikumus, tostarp nostiprinot kā jēdzienu ekocīdu, noziegumu pret vidi, prasot atbildību un tiesisko sistēmu agresoru noziegumu, tostarp arī ekocīdnoziegumu, uzskaitei. Kopā šai rezolūcijai bija iesniegts 241 priekšlikums no 29 valstīm. No sešiem priekšlikumiem, ko bija iesniegusi Latvija, rezolūcijā iekļāva piecus un vienu iestrādāja papildus. Par ieguldījumu mūsu delegācija saņēma īpašus pateicības vārdus no Ukrainas delegācijas.

Savukārt rudenī Ženēvā Demokrātijas un cilvēktiesību komitejā skatījām rezolūciju par nelegālās starptautiskās adopcijas upuriem. Ukrainas delegācija bija iesniegusi vairākus priekšlikumus, lai aktualizētu tieši ukraiņu bērnu nelegālo adopciju uz Krieviju, kas savukārt ļoti vēlējās mīkstināt savu atbildību. Toreiz arī “12+” grupa – tā, kas apvieno Eiropas un līdzīgas... valstis – mobilizēja visus spēkus, lai sniegtu vienotu atbalstu rezolūcijas projektam ar Ukrainas delegācijas iesniegtajiem priekšlikumiem. Ženēvā Ziemeļvalstu un Baltijas valstu delegācijas vienojās, ka turpmāk izmantosim asamblejas mūsu tikšanās reizēm, lai pārrunātu aktuālos jautājumus, kas skar tieši Baltijas valstis un Ziemeļvalstis, īpaši par atbalstu Ukrainai.

Parlamentārieši Starpparlamentu savienībā pārstāv četrus kontinentus, bet arvien noteiktāk mūsu diskusijās ienāk tā saucamais piektais kontinents – virtuālā telpa. Tā šodien ir kļuvusi par mūs visus vienojošu dzīves telpu. Parlamentārieši meklē atbildes uz sociālo tīklu un dezinformācijas ietekmi, kā novērst starptautisko organizēto noziedzību, kibernoziedzību un hibrīdapdraudējumus. Un šie jautājumi būs arī mūsu dienaskārtībā.

Nākamā – 152. – Starpparlamentu savienības asambleja notiks Stambulā, un centrālo debašu tēma būs “Kopjot cerību, stiprinot mieru un nodrošinot taisnīgumu nākamajām paaudzēm”. Varbūt pirms pāris gadiem šie vārdi izklausījās pēc skaļiem lozungiem, bet šobrīd tas ir aktuāls jautājums daudzās pasaules daļās un jautājums, ko pasaules līderi uzdeva savās runās nupat notikušajā Pasaules ekonomikas forumā Davosā.

Mēs strādāsim pie jautājumiem par parlamenta lomu pēckonflikta pārvaldības mehānismu izveidē un taisnīga un ilgstoša miera atjaunošanā, arī parlamenta lomu protekcionisma apkarošanā, tarifu samazināšanā un uzņēmumu nodokļu nemaksāšanas novēršanā. Mūsdienu ģeopolitiskajā situācijā šīs abas rezolūcijas ir cieši savstarpēji saistītas un īpaši nozīmīgas Ukrainai un arī Latvijai. Krievijas agresija pret Ukrainu ir skaidri parādījusi, ka miers bez taisnīguma nav ilgtspējīgs un pēckonflikta pārvaldība nevar balstīties uz kompromisiem ar agresoru. Ir jāietver atbildība, starptautisko tiesību ievērošana un demokrātisku institūciju, īpaši parlamenta, aktīva loma.

Karš ir izgaismojis, ka globālā ekonomika ir kļuvusi par ģeopolitisku ieroci, instrumentu. Protekcionisms, negodīga konkurence un uzņēmumu nodokļu nemaksāšana vājina demokrātijas un ļauj autoritāriem režīmiem finansēt agresiju. Mazām, atvērtām ekonomikām un valstīm, kas atjaunojas pēc kara, taisnīga un noteikumos balstīta ekonomiskā sistēma ir eksistenciāli svarīga.

Nojaušu, ka debates būs ļoti intensīvas un būs valstis, kas centīsies noklusēt savus pārkāpumus un izvairīties no atbildības. Un jūs jautāsiet – kāda ir šo rezolūciju jēga? Nav tiešu juridisku saistību, bet to nozīme ir politiskajā mandātā, ko tās rada.

Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmā starptautisko gribu formulē valdības. Šajā forumā to dara parlamentārieši. Tas nozīmē, ka Starpparlamentu savienības rezolūcijas nes tiešu tautas pārstāvju balsi globālā līmenī, kas pēc tam var atgriezties nacionālajās debatēs, likumos, valdību darbā un dot saturu starptautiskajiem līgumiem.

Vairāku gadu laikā, kopš es piedalos Starpparlamentu savienības asamblejās, var izjust pieaugošo spriedzi pasaulē. Aizvien vairāk runās atkārtojas tādas tēzes kā “notiek demokrātijas erozija”, “pasaule sagriezusies kājām gaisā”, “stingri jādomā, kā runāt ar pārējiem, lai kaut kā spētu saprasties”. Diemžēl šo spriedzi es nepamanīju Latvijas Ārlietu ministrijas ziņojumā. Dalība Starpparlamentu savienības asamblejā sniedz ļoti vērtīgu pieredzi, lai saprastu, kas satrauc citas valstis.

Starp citu, klimata pārmaiņas, par kurām nereti dzirdam runājam dažādus skeptiķus, daudzām nelielām valstīm jau tagad ir ļoti nopietna problēma. Salu un dienvidu pasaules valstis vēlētos daudz vairāk atbildības no industriāli attīstītajām valstīm klimata pārmaiņu seku mazināšanā.

Asambleju laikā izmantojam iespēju tikties ar Latvijas vēstniecībām attiecīgajās valstīs. Un tas vienmēr ir ļoti patīkami. Maza, sirsnīga Latvijas saliņa svešumā. Tiešām ļoti liels paldies mūsu ārlietu diplomātiskajam dienestam.

Noslēgumā gribu teikt, ka ārpolitika nenotiek tikai starp valdībām un starpvaldību sanāksmēs, tā notiek arī parlamentu zālēs, rezolūciju tekstos. Tāpēc tā ir arī mūsu, parlamentāriešu, loma. Gribu teikt paldies visiem ekspertiem, kas ir palīdzējuši mūsu delegācijai, arī Saeimas darbiniekiem, kas atbalstījuši mūsu darbu. Liels paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Selmai Teodorai Levrencei.

S. T. Levrence (PRO).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ārlietu ministre! Kolēģi! Vēstnieki! Visi, kas šodien klausās vai skatās šo sēdi! Tādai mazai valstij kā Latvija apstākļos, kad soli pa solim tiek grauta starptautiskos noteikumos balstītā kārtība, ārpolitikas augstākais mērķis ir tikai viens – nosargāt mūsu valsts pastāvēšanu. Tas nav abstrakts vai teorētisks, bet ļoti konkrēts mērķis, kurš būtu skaidri jāsaskata ikvienā politiskā darbībā, gan sistēmiski veidojot mūsu vīziju par savu ārpolitiku, gan individuālā rīcībā, gan paziņojumos, balsojumos, investīcijās un arī tajā, kā mēs runājam par Latviju pasaulē.

Ārpolitika nav tikai tas, ko mēs pasakām sev. Ārpolitika primāri ir tas, kā mūs dzird ārpus mūsu pašu informatīvās telpas. Tieši tur mēs šobrīd varam darīt vairāk.

Lai nosargātu mūsu valsts pastāvēšanu, ir svarīgs 5 procentu aizsardzības budžets, ko mums izdevās panākt šī gada budžeta ietvaros, kā arī Kanādas vadītā NATO klātbūtne Latvijā daudznacionālās brigādes ietvaros. Tie ir būtiski sasniegumi mūsu drošības stiprināšanā, un paldies par to visiem, kuri ir strādājuši, lai tas būtu iespējams. Liels paldies arī mūsu aizsardzības ministram Andrim Sprūdam.

Taču šodien arvien svarīgāks kļūst tas, vai Latvija spēj savu stāstu izstāstīt globāli, īpaši tajās valstīs, kuras šobrīd svārstās starp noteikumos balstīto pasaules kārtību un spēka politiku, tajās valstīs, kuras šaubās, un tajās, pret kurām spēka politika tiek vērsta. Izcili šo ir sapratusi Ukraina. Ukraina apzināti ir investējusi diplomātijā, vēstniecībās, publiskajā komunikācijā un klātbūtnē, īpaši globālajos dienvidos. Tā nav greznība. Tā ir izdzīvošanas stratēģija.

Tieši vēstniecības un diplomāti ir tie, kuri nes Latvijas vārdu pasaulē. Vēlos pateikt paldies ikvienam no viņiem par darbu, kas ir izšķirošs, taču bieži vien paliek neredzams. Mēs jūsu darbu redzam un novērtējam ikvienā Latvijas starptautiskajā cīņā un uzvarā.

Pateicoties Latvijas izcilajiem diplomātiem, Latvijai šobrīd ir unikāla iespēja – darbs ANO Drošības padomē. Šis Latvijas diplomātu sasniegums ir bijis mūsu mērķis ļoti ilgus gadus. Taču tā vēl nav balva. Politikas veidotājiem tā ir iespēja un pienākums, kas jāizmanto ar visu potenciālu, nevis automātisks rezultāts. Darbs vēl nav padarīts. Liela daļa vēl ir priekšā.

Kolēģi! Latvijas skaidra piederība valstīm, kuras iestājas par teritoriālo integritāti, robežu nemainīšanu un pretestību vienpusējai spēka lietošanai, nav tukša pozicionēšanās, tā ir eksistenciāla nepieciešamība mums un arī citām Latvijai līdzīgām valstīm. Pasaules kārtība, kura balstīta lielvaru spēka demonstrēšanā, tādām mazām valstīm kā Latvija var būt nāvējoša, kā to redzējām pagājušajā gadsimtā. Šoreiz situācija ir vēl sarežģītāka. Ne tikai vecie noteikumi nedarbojas kā agrāk, ir īpaši bīstami ignorēt jaunos noteikumus. Vēl bīstamāk ir izlikties, ka šo jauno noteikumu nav. Arī ASV nacionālās drošības stratēģija atklāti apgalvo, ka lielvaras rīkojas savu interešu vārdā. Tā ir realitāte, kura mums ir jāņem vērā.

Latvijas ārpolitikai šajā situācijā ir jāspēj divas lietas vienlaikus: pirmkārt, mums jābūt reālistiskiem; otrkārt, mums ir jāsaglabā pašcieņa. Mēs nedrīkstam pieņemt spēka politiku kā normu, bet nedrīkstam arī izlikties, ka pietiek ar pareiziem paziņojumiem. Tieši tāpēc mūsu ārpolitika jāveido ar pašcieņu un stingru mugurkaulu, nevis pazemīgu lišķību vai gļēvu klusēšanu nenoteiktības laikmetā, kā to piedāvā daži opozīcijas deputāti.

Tieši tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību tam, kā mēs kā maza valsts – kā Latvija – stāstām savu stāstu. Latvija un Latvijas ārpolitika nesākas ar citām valstīm, īpaši ne ar tādām, kuras mūs apdraud. Latvijas stāsts sākas ar mums pašiem – ar mūsu drosmi un apņēmību gan 1918. gadā, gan atmodas laikā, atgūstot neatkarību un aizstāvot to barikādēs.

Latvijas stāsts nesākas ar tiem, kuri mūs apdraud. Latvija ir vairāk nekā tie, kuri mūs apdraud. Strukturējot savu ārpolitiku tikai ap draudiem, nevis proaktīvi ap mūsu vērtībām un mērķiem, mēs riskējam izskatīties pēc valsts, kas spēj tikai reaģēt, nevis proaktīvi rīkoties. Tāpēc mums ir jāspēj lietas nosaukt īstajos vārdos, skaidri un nepārprotami runājot gan par Krievijas imperiālistisko agresiju, gan par vienpusēju spēka lietošanu, gan par Irānas vēršanos pret saviem pilsoņiem, masveidā slaktējot režīma kritiķus, jā, arī par genocīdu Palestīnā.

Nav neviena scenārija, kurā Latvijai nāktu par labu tas, ja unilaterālas darbības kļūtu par normu. Un tā nav lieta, ar ko spēlēties īstermiņa iekšpolitisku uzvaru vārdā. Svarīgi ir arī tas, kā mēs runājam ar Latvijas sabiedrību. Latvijas ārpolitikas veidotājiem ar sabiedrību par izaicinājumiem ir jārunā atklāti. Taču starptautiski mums ir jārīkojas vienoti un koordinēti.

Runājot par mūsu sabiedrotajiem. Būt kopā ar valstīm, kas iestājas par noteikumos balstītu pasaules kārtību, praksē nozīmē stiprināt reģionālo sadarbību ar valstīm, ar kurām mūs vieno līdzīgas vērtības un līdzīga stratēģiskā domāšana. Jā, arī ar tām, kuras ir pakļautas līdzīgiem draudiem. Kritiski svarīgas ir Ziemeļvalstis, Polija un Kanāda. Kanādai, Zviedrijai un Dānijai ir pieredze, veidojot vērtībās balstītu ārpolitiku, kas arī mums ir ļoti nozīmīga.

Latvijas ārpolitikas ziņojums detalizēti apraksta militāro sadarbību. Arī tajā svarīga loma ir tieši reģionālajam blokam, ko veidojam kopā ar Baltijas jūras reģiona valstīm, tostarp Somiju un Poliju. Kopā ar Ziemeļvalstīm, Baltijas valstīm un Poliju, arī Kanādu un Lielbritāniju mums ir jāveido ne tikai militārs, bet arī politiski diplomātisks bloks, kas konsekventi aizstāv Ukrainu, skaidro noteikumos balstītās kārtības nozīmi un spēj runāt ar stratēģiskajiem sabiedrotajiem viņiem saprotamā un vērtīgā valodā par ieguldījumiem, atbildību un reālu jaudu. Tieši kopīga diplomātija kā reģionālam un vērtībās balstītam blokam noteiks, vai mūsu reģions tiks uztverts kā koordinēts politisks spēks vai tikai kā drošības garantiju patērētājs.

ASV stratēģija ir skaidra – sabiedrotie, kas uzņemas atbildību savā reģionā, ir vērtīgi sabiedrotie. Šeit Latvijai ir iespēja, bet arī risks. Mēs nedrīkstam palikt labi skolēni tikai uz papīra, bet nepolitiski spēlētāji praksē.

Runājot par skolēniem. Autoritāri un totalitāri režīmi uzskata, ka zināšanas cilvēkiem var būt kaitīgas. Tā domā arī autoritārisma piekritēji Saeimā – ir lietas, ko cilvēkiem, īpaši jauniem cilvēkiem, varbūt labāk nezināt. Taču es domāju, ka zināšanas nekad nav kaitīgas. Arī zināt atšķirības starp golfa nūjām var būt vērtīgi. Taču mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu klimatā un tradīcijās mūsu nūjas, tāpat kā kanādiešiem, kuri vada NATO daudznacionālo brigādi Latvijā, ir hokeja nūjas.

Visbeidzot, iespējams, par vissvarīgāko – vairāk Eiropas. Latvijai ir jādara viss, lai Eiropas Savienība varētu izmantot pilnu tās potenciālu. Tas nozīmē atbalstu elastīgākai lēmumu pieņemšanai ārpolitikā, lai viena vai divas Eiropas Savienības dalībvalstu valdības nevarētu sabotēt svarīgus lēmumus attiecībā uz, piemēram, starptautiskajām sankcijām. Taču tas, runājot par Eiropas Savienības paplašināšanos, nozīmē arī atcerēties, ka atbalsts kandidātvalstu, tostarp Melnkalnes un Albānijas, bet, ņemot vērā mūsu kopīgo vēsturi, īpaši Ukrainas un Moldovas, uzņemšanai Eiropas Savienībā ir jāizprot dziļāk par lozungiem un virsrakstiem. Kad iestājamies par Ukrainas uzņemšanu Eiropas Savienībā, mums jāiestājas arī par to, lai nosacījumi būtu pēc iespējas izdevīgāki Ukrainas iedzīvotājiem un tiktu pēc iespējas novērstas neoliberālo reformu blakusparādības, ar kurām saskārās iedzīvotāji tajās valstīs, kuras Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gadā, tostarp Latvijā.

Par Eiropas Savienību ir svarīgi pateikt – patiešām interesanti, ka ir politiskie spēki, kuri ir iedomājušies, ka eksistē kaut kāds mistisks Briseles diktāts, uzskatot – tur ir Eiropa, un tur esam mēs. Aicinu Latvijā neveidot pašiem savu politiku, bet gaidīt... kad to tiešām no ārpuses kāds sāks diktēt. Kā šonedēļ norādīja Valsts prezidents – spēcīga Eiropa nav pretrunā ar transatlantisko saikni ar Kanādu un ASV. Spēcīga Eiropa to stiprina.

Paldies visiem, kuri nes Latvijas vārdu pasaulē un savu darbu velta tam, lai stiprinātu mūsu vērtības un ārpolitiku ik dienas.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Kolēģi! Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātu Edmunda Jurēvica, Edgara Tavara, Harija Rokpeļņa, Lindas Liepiņas, Selmas Teodoras Levrences, Svetlanas Čulkovas, Ilzes Indriksones, Gata Liepiņa, Alīnas Gendeles un Agitas Zariņas-Stūres lūgumu saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 65. panta otro daļu slēgt runātāju sarakstu, izskatot darba kārtības jautājumu “Ārlietu ministres ziņojums par paveikto un iecerēto darbu valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos 2025. gadā”. Visi piekrīt? Tad slēdzam runātāju sarakstu. Runātāju sarakstā pēdējais ir deputāts Didzis Šmits.

Turpinām debates.

Vārds deputātam Aleksandram Kiršteinam.

A. Kiršteins (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamā ministre! Ekselences! Dāmas un kungi! Kam ir drošība? Mums tikko deputāts Šuvajevs pastāstīja, kas ir jādara, lai Latvija turpmāk zaudētu jebkādas drošības garantijas.

Man būtu jāatbild, kam ir drošība šajā laikmetā, kad pasaules politiku nosaka trīs ģeopolitiskās lielvalstis – Ķīna, Amerikas Savienotās Valstis... Krievija varbūt ir vairāk reģionāla valsts. Mēs pārspīlējam tās nozīmi, jo notikumi Irānā un Venecuēlā parādīja, ka Krievija nevar garantēt savu sabiedroto valstu drošību.

Mums faktiski ir jāizšķiras starp divām valstu grupām, par kurām ļoti labi tika diskutēts Pasaules ekonomikas forumā. Visprecīzāk šos divu valstu grupu modeļus formulēja Amerikas Savienoto Valstu prezidents un Kanādas premjerministrs.

Ko teica Amerikas Savienoto Valstu prezidents, kam būtu jāpievērš uzmanība? Eiropa, viņš teica, atsakās no sevis, Eiropa atsakās būt Eiropa, kautrējas no savas identitātes, Eiropas Savienība atsakās no savas ekonomikas.

Atcerēsimies, ka pirms dažiem gadiem premjers Kariņš... iepriekšējā Saeimā... ieradās no Briseles un ar milzīgu sajūsmu teica, ka mums turpmāk būs viedā reindustrializācija (vārdiņš “viedā” izkrita, palika tikai “reindustrializācija”), kas ir raksturīga visai Eiropas Savienībai.

Pēdējo 10 gadu laikā tika sagrauta rūpniecība, ASV prezidents teica. Valsts samazināja bruņošanos, kā jau es teicu, kautrējas no savas izcelsmes, ienīst kristietību. Un ļoti pravietiski vārdi izskanēja Pasaules ekonomikas forumā: Amerikas Savienotās Valstis var iztikt bez Eiropas, bet Eiropa diemžēl nevar iztikt bez Amerikas Savienotajām Valstīm.

Latvijas robeža ir Eiropas ārējā robeža, bet mēs to īsti nespējam aizsargāt. Mēs redzam, ka katru dienu vai katru nedēļu kaut kādas grupas iet cauri un tomēr šo robežu pārvar. Eiropas Savienība mums savā laikā deva naudu, un tagad tā situācija drusciņ ir mainījusies. Bet bija taču pateikts, ka tā nauda vairāk ir domāta bēgļu integrēšanai un visādu patversmju un uzņemšanas centru labiekārtošanai, nevis pašas Eiropas robežas sagatavošanai. Tieši otrādi! Mums tiek uzspiests migrācijas pakts. Un, ja mēs sakām, ka piedalīsimies ar savu naudu, bet mums te nekādu migrantu nebūs, tad tas ir ļoti naivi, jo viņi taču tiek uzņemti Eiropā, viņiem ir brīva ceļošana, tai skaitā arī uz Latviju. Tātad migrācija turpinās.

Un vēl viens atgādinājums: valsts nav pabalsti, valsts nav subsīdijas, valsts ir izvēle, darbs un ekonomika. ASV pateica precīzi, ka vairs nebūs eiropiešu aukle. ASV neskatīsies uz Eiropu caur draudzības prizmu vai brillēm. ASV uzlūkos valstis caur atbilstības prizmu. Un kas tad ir šī atbilstība? Ja mēs neatbilstam šai te prasībai, tad – sveiki, uz redzēšanos! Mums nebūs pa ceļam. To vajag pateikt. Vai Eiropas Savienība atjēgsies, vai zaudēs savu nozīmi vēl vairāk kā tagad? Vai arī turpinās aizņemties, stāstot, ka šis ir vienīgais ekonomiskās attīstības ceļš? Vai turpinās palielināt valstu izdevumus?

Kā tikko dzirdējām, Eiropas komisārs Dombrovskis priecīgi paziņoja, ka mēs varot atkal četrus miljardus aizņemties. Tas taču ir tik lieliski! Pie 20 miljardiem. Vai mēs veicināsim imigrāciju un importu? Vai turpināsim atteikties no rūpniecības, pārceļot ražotnes uz jaunattīstības valstīm, uz Indonēziju? Uz Ķīnu? Jo mēs jau nevaram, jo viņi ir attīstītāki daudzās nozarēs. Bet, pārceļot rūpniecību uz citām valstīm, mēs pārceļam arī tehnoloģisko attīstību, prasmi šīs smagās rūpniecības preces ražot. Tātad mēs visu atdodam Ķīnai un Indijai.

Lētos energoresursus Eiropa nomaina ar zaļā kursa ilūzijām. Lielbritānija pašreiz ražo tikai vienu trešdaļu no tā elektroenerģijas apjoma, ko ražoja 1999. gadā, kad ieguva fosilo enerģiju no Ziemeļjūras. Vācijas Federatīvā Republika no 2017. gada ir zaudējusi 22 procentus no savas elektroenerģijas, jo atteikusies no pēdējās atomelektrostacijas. Ekonomiskais potenciāls ir izniekots. Smagā rūpniecība un enerģētika nīkuļo. IKP, piemēram, Vācijā, kas ir mūsu galvenais sabiedrotais un ekonomikas motors, 2023. gadā ir mīnus 0,9 procenti, 2024. gadā mīnus 0,5 procenti, pagājušajā gadā plus 0,2 procenti. Tālāk. Krievija ražo lādiņus vienā gadā četras reizes vairāk nekā Rietumvalstis kopā. Kādā veidā mēs to varam panākt?

Latvija. Mums ir bēdīga izvēle. Kā tikko dzirdējām, par “Rail Baltica” būvniecību atbildīgais vadītājs teica, ka abi sliežu ceļi varot būt gatavi labākajā gadījumā 2050. gadā, bet viens sliežu ceļš – labākajā gadījumā līdz 2035. gadam. Mums nav rūpniecības, mums nav kodolenerģijas, kas ir likvidēta. Mēs reiz ražojām vilcienus, kas gāja ar 200 kilometriem stundā. Mums nav inženiertehniskā potenciāla. Mums ir sabrukusi izglītības sistēma, faktiski arī profesionāli tehniskā izglītība. Esam pie sasistās Eiropas Savienības siles.

Latvijai krasi jāmaina sava ārpolitika. Kur ir investīcijas? Investīcijas ir Amerikas Savienotajās Valstīs, ir Klusā okeāna reģionā, ir Japānā, ir Dienvidkorejā, ir Taivānā, ir Emirātos, ir Ķīnā. Ko dara Kanādas premjers, kuru te visi slavēja? Viņš brauc uz Ķīnu un noslēdz tirdzniecības līgumu, sadarbības līgumu. Ko dara “Volkswagen” grupa? Viņi, lai nebankrotētu, noslēdz ekonomiskās un tehnoloģiskās sadarbības līgumu ar ķīniešu uzņēmumu “Xpeng”. Mums arī ir jāmaina noteikumi. Mums jāmaina valdība. Mums ir jāatjauno sava neatkarība. Un tas ir viens no Ārlietu ministrijas galvenajiem darbiem enerģētikas, imigrācijas, ārējo sakaru jomā. Nekādā ziņā mēs nevaram pieļaut, ka kaut kur citur tiek pieņemts lēmums par to, vai mēs savu enerģētikas politiku, teiksim, bāzēsim uz tūkstošgadīgiem resursiem – kūdru, koksni... vai mūs atkal pamācīs, ka ir jāceļ vēja parki. Tagad lieliskie vēja parki ražo tā, ka mums cena būs līdz 40 centiem par kilovatu. Lietuva spēj saražot tikai 40 procentus pašreiz, šajā aukstajā laikā. Kāpēc? Tāpēc, ka Eiropas Savienība piespieda Lietuvu likvidēt atomelektrostaciju, paziņojot, ka tā neesot droša. Somijā, Lovīsā, darbojas 1957. gadā uzbūvēta atomelektrostacija, un tā nez kāpēc darbosies vēl 20 gadus. Mūs piespieda... Mēs piekāpāmies. Nu lietuvieši arī piekāpās... un mums nekādi darbi kodolenerģijas jomā pašlaik nenotiek.

Nekāda sveša civilizācija šeit netiks pieņemta. Un nekādā veidā mums neko neuzspiedīs... ka mums būtu jāpakļaujas, piemēram, kaut kādai bēgļu uzņemšanai vai kādam par to jāmaksā nauda. To saprot poļi, to saprot čehi, itāļi, amerikāņi. Mēs neesam vieni. Es domāju, ka nākošajā gadā arī Polijas vēlēšanās uzvarēs tagadējā prezidenta partija. Polijai ir piektā spēcīgākā armija Eiropā. Mums ir ar ko sadarboties. Mēs neesam vieni.

Ja runājam par Kanādas premjera Kārnija teikto par vidējo spēku (middle power), tad Marks Rute ļoti labi nokomentēja: ja kāds domā, ka Eiropa, Eiropas Savienība var sevi aizstāvēt pati, bez ASV, tad turpiniet vien sapņot un dzīvot ilūzijās. Ideja par Eiropas pīlāru ir tukši vārdi. Eiropas armija radītu tikai lieku dublēšanos, kas prasītu, minimums, 10 procentus no IKP. Bet Dienvideiropas valstis vēl nevar pārsniegt 2 procentus no saviem 1,5... Tad mēs gan gribētu redzēt, kā tiks veidoti tie 10 procenti.

Pēdējais. Mums Latvijā ir ļoti bīstama mediju politika. Latvijas vēlētāji un iedzīvotāji katru dienu no rīta līdz vakaram tiek zombēti, ka, piemēram, mūsu sabiedrotais ir nepiemērots, ka mums ar to nevajag sadarboties. Katru dienu mums rāda, piemēram, to, ka Mineapolē pretimigrācijas dienesta darbinieks ir nogalinājis vienu bēgļu aizstāvi. Kāpēc Latvijas televīzija nerāda, piemēram, 147 apšaudes, kas notika pagājušajā gadā Zviedrijā? Katrās divās vai trīs dienās Zviedrijā notiek apšaudes starp... dažādām bandām... kas ir imigranti. Kāpēc Zviedrijā pagājušajā gadā ir bijuši 43 kritušie, no kuriem daļa... nu, lielākoties tās ir apšaudes starp nelegālajiem imigrantiem... vai arī legālajiem. Bet arī garāmgājēji cietuši.

Šai valdībai palikuši pieci mēneši līdz Jāņiem. Septembrī Latvijas drošību noteiks vēlēšanas. Alberta ielas 13. mājā sākusies aktivitāte. Nevalstiskās organizācijas jau spriež, kādā veidā šīs vēlēšanas tiks atceltas, jo esot jau zināms, ka tās būšot nederīgas, jo te būšot iejaukšanās. Latvijas vēlētāji ir tik dumji, ka viņus var viegli ietekmēt caur “Telegraf”. Un tāpēc šīs vēlēšanas jau būs... Un jau notiek darbs, ka... Augstākā tiesa varētu šīs vēlēšanas atcelt. Nu neceriet, nekā tāda nebūs.

Sēdes vadītāja. Laiks.

A. Kiršteins. Es domāju, ka Latvijā uzvarēs saprāts (Starpsauciens.) un mēs būsim tajā grupā, kura garantē mūsu neatkarību.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Laiks.

Vārds deputātam Kasparam Briškenam.

K. Briškens (PRO).

Saeimas priekšsēdētāja, ministres kundze, cienījamie kolēģi! Cienījamās ekselences! Visi, kas klausās šo sēdi! Šis ir Eiropai izšķirošs brīdis un vienlaikus arī vēsturiska iespēja. Un arī Latvijai ir iespēja izvēlēties – nostiprināt mūs Eiropas kodolā un kopīgi ar līdzīgi domājošajām valstīm kontinenta ziemeļos veidot spēcīgāku Eiropu vai arī pieslieties orbānveidīgajiem eiroskeptiķiem, kas vēlas vāju Eiropu, kam patīk apšaubīt klimata un cilvēktiesību aksiomas un čīkstēt, ka Eiropa viņiem liekot darīt visādas nejēdzīgas lietas, bet viņi paši taču zinot labāk. Tomēr Eiropas Savienībai šodien ir nepieciešama nevis čīkstēšana un gaušanās, bet gan stingra politiskā griba, lai veidotu modernu industriālo politiku, kas vērsta uz trīs jaunā laikmeta nozīmīgāko izaicinājumu pārvarēšanu.

Pirmkārt, Eiropas pašaizsardzības spēju stiprināšana un ar to saistīto pašas Eiropas nozaru attīstība. Šeit nepietiek ar “Rheinmetall” un “Leonardo” aliansi vai Francijas “Buy European” kara keinsismu. Ir nepieciešams visaptverošs Eiropas pašpietiekamības un vienlaikus globālās eksporta konkurētspējas ietvars, kas pilnīgi visas dalībvalstis pilnvērtīgi iesaistītu starptautiskajā darba dalīšanā. SAFE iniciatīva ir solis pareizajā virzienā, bet diemžēl to vājina dalībvalstu atšķirīgās fiskālās pozīcijas.

Arī Latvija var dot nozīmīgu pienesumu Eiropas aizsardzības industrijas stiprināšanai – no dronu tehnoloģijām līdz Deep Tech jaunuzņēmumiem un, protams, mūsu ciešajām saitēm ar Ukrainu. Kritiska nozīme ir arī reģionālajai sadarbībai un piegādes ķēdēm. Ar “Patria” jau veiksmīgi sadarbojamies. Pretgaisa aizsardzības sistēmu iegāde var kļūt par pamatu stratēģiskai sadarbībai arī ar “Saab”.

Otrs lielais pīlārs. Eiropai jādara viss, lai samazinātu atpalicību no ASV inovācijas, pētniecības un nākotnes tehnoloģiju jomās. Starp 50 pasaules lielākajiem tehnoloģiju uzņēmumiem ir tikai četri Eiropas uzņēmumi, un tikai viens no tiem radies 21. gadsimtā – “Spotify”. Eiropas digitālo pakalpojumu infrastruktūru – no mākoņu pakalpojumiem un tirdzniecības platformām līdz operētājsistēmām un sociālajiem tīkliem – faktiski kontrolē Amerikas Savienotās Valstis. Tas ir ne tikai konkurētspējas, bet arvien vairāk arī Eiropas politiskās suverenitātes risks.

Arī šeit ir svarīgi, lai Eiropas inovācijas finansējums nenogulst tikai lielāko dalībvalstu pētniecības institūtos, bet gan aktīvi veicina pārrobežu konsorcijus, lietišķās zinātnes komercializāciju, būtisku pētniecības un attīstības finansējuma un līmeņa pieaugumu. Mākslīgais intelekts, kvantu skaitļošana, kvantu noturīga kiberdrošība, atvērtie dati, biotehnoloģijas, 6G, kosmosa tehnoloģijas, zaļās tehnoloģijas. Ja Eiropa mērķtiecīgi neinvestēs šajās tehnoloģijās, zaudēsim arī nākamo digitālās revolūcijas raundu. Un šajā gadījumā pilnīgi noteikti paldies ministrijai, ka arī ārpolitikā šīm lietām piešķirat augstu prioritāti.

Trešais pamatpīlārs Eiropas industriālajā politikā ir klimata politika. Ja pēc iepriekšējās administrācijas ievērojamiem sasniegumiem klimata investīciju jomā ASV ir izvēlējusies atgriezties fosilajā laikmetā, tad Eiropai ir vēsturiska iespēja nostiprināt savu globālo līderību emisiju samazināšanas, zaļo tehnoloģiju un ilgtspējas jomā. Es zinu, ka šajā Saeimā ir daudz klimata pārmaiņu noliedzēju. Bet, pat ja viņi uzskata, ka šī aukstā ziema un rītdienas visaukstākā nakts ir pierādījums globālajai klimata pārmaiņu sazvērestībai, viņi noteikti nevarēs noliegt to, ka klimata tehnoloģijas ir strauji augošs jau šobrīd daudzu simtu miljardu vērts eksporta tirgus.

Šonedēļ Saeimā viesojās Eiropas Savienības vides komisāre Jesika Rūsvala. Viņa novērtēja to, ka mēs Latvijā beidzot esam pieņēmuši klimata likumprojektu paketi, un apliecināja, ka jaunajā Eiropas Savienības daudzgadu budžetā ilgtspējas investīcijām būs pieejama teju trešdaļa no kopējā investīciju budžeta. Mēs bijām vienisprātis par to lielo kaitējumu, ko Eiropai un klimata politikai nodara kaitnieciskās, bet politiķu apzināti veidotās viltus dilemmas, kas nostata, no vienas puses, klimatu pret drošību un, no otras puses, klimatu pret konkurētspēju.

Es labi saprotu, ka šajā zālē ir daudz drill, baby, drill jeb fosilās politikas fanu. Tomēr Eiropas un, esmu pārliecināts, arī Latvijas vektors ir ilgtspēja, aprites ekonomika un atbildība pret nākamajām paaudzēm. Un šeit, tāpat kā drošības un inovācijas jomā, mūsu nozīmīgākie partneri ir mūsu kaimiņi, Baltijas jūras reģiona valstis. Turpinot, veicinot un veidojot vienotu Baltijas jūras reģiona identitāti, kas sakņojas kopīgā izpratnē par mūsdienu drošības izaicinājumiem un ekonomiskās integrācijas nozīmi, mēs varam kļūt par jaudīgu balsi arī Eiropā, tostarp kopīgi un nepārprotami iestājoties par mūsu draugu un sabiedroto suverenitāti un teritoriālo integritāti.

Mazliet par budžetu. Eiropas Savienības daudzgadu budžeta ietvaram jākļūst par ambiciozu instrumentu jaunās Eiropas veidošanā, tai skaitā kontekstā ar trīs pīlāriem, ko es tikko izklāstīju. Un arī šeit mums ir jāspēj izcīnīt savas prioritātes. No investīcijām aizsardzībā un militārajā mobilitātē līdz taisnīgākam darījumam mūsu lauksaimniekiem, īpaši tiem, kas ražo, tiem, kas strādā bioloģiski ilgtspējīgi, un tiem, kas veicina kooperatīvu attīstību. No klimata fondiem līdz pilnvērtīgam “Rail Baltica” vismaz pirmās kārtas finansējumam.

Es ļoti labi saprotu, ka izcīnīt trīs miljardus “Rail Baltica” ir krietni sarežģītāk nekā inscenēt lētu politisko teātri, veidot savtīgu politisko PR un diskreditēt šo Latvijai stratēģisko projektu. Un neizdosies paslēpties aiz ministriem, ierēdņiem vai kādiem pagātnes rēgiem, jo dienas beigās izdevīgas galavienošanās panākšana ir valdības vadītāja atbildība. Un tā nav tikai šampanieša atkorķēšana pēdējā sarunu naktī, tas ir mērķtiecīgs darbs, kas primāri ir jāveic dalībvalstu vadītājiem.

Visbeidzot – par Eiropas lomu globālajā ģeopolitikā. Acīmredzami arī tas ir iespēju laikmets. Un es vēlos izcelt vienu tematu, par kuru, manuprāt, Eiropā runājam pārāk maz. Šajās debatēs par šo tematu vispār vēl nav diskutēts, tostarp nepietiekamas izpratnes dēļ. Tas ir stāsts par eiro kā alternatīvu globālo rezerves valūtu. (Zālē troksnis.) Viens no ASV varenības pamatpīlāriem ir ASV dolāra loma...

Sēdes vadītāja. Vienu mirklīti! Kolēģi, mazliet klusāk!

 

K. Briškens. Paldies.

Viens no ASV varenības pamatpīlāriem ir ASV dolāra kā globālās rezerves valūtas loma. Saskaņā ar SWIFT datiem joprojām vairāk nekā 80 procenti tirdzniecības darījumu un aptuveni 56 procenti globālo rezervju ir denominēti ASV dolāros. Eiro attiecīgi tie ir 7 procenti un 21 procents.

Vēsturiski šo statusu, tostarp kopš Bretonvudsas valūtas sistēmas sabrukuma 1971. gadā, ASV ir nodrošinājis tas, ka pasaulē tām ir lielākā ekonomika, līdz ar to arī lielākais globālais eksporta mērķtirgus, ārkārtīgi likvīds vērtspapīru un akciju tirgus, kas vienlaikus ir arī tieši dolāra kā globālās rezervju valūtas ietekmes dēļ, kā arī, protams, – šis ir visietekmīgākais aspekts – globāla aptvēruma drošības lietussarga dēļ. Un šī privilēģija Amerikas Savienotajām Valstīm sniedz ļoti nozīmīgus ieguvumus, tai skaitā spēju ilgstoši finansēt federālā budžeta un maksājumu bilances deficītus, izvairīties no šādu deficītu radīta inflācijas spiediena, jo valsts, kas drukā pasaules globālo rezervju valūtu, faktiski eksportē savu... šādu inflāciju pārējai pasaulei. Tas dod ASV iespējas importēt preces un pakalpojumus, pārējai pasaulei pretī nesniedzot līdzvērtīgu preču un pakalpojumu eksportu, kā arī ASV sniedz iespēju noteikt ārkārtīgi efektīvas ekonomiskās sankcijas. ASV lielākoties šos instrumentus ir izmantojušas tā, lai vairotu kārtību un noteikumos balstītu sistēmu pasaulē.

Vēsturiski ASV ir izmantojušas arī dolāra devalvāciju kā savas eksporta konkurētspējas stiprināšanas instrumentu. Ļoti labi zinām slaveno “Plaza Accord” 1985. gadā, kas citstarp bija viens no impulsiem, lai arī Eiropas politiķi beidzot sāktu nopietni domāt par eiro valūtas izveidi. Un ASV šī pieeja – dolāra devalvācija kā eksporta konkurētspējas stiprināšanas instruments – vēsturiski vienmēr ir bijusi daļa no merkantilas ASV interesēs vērstas tirdzniecības politikas. Šis globālais rezerves valūtas statuss vienmēr ir mazinājis jebkādus valūtas devalvācijas izraisītos inflācijas riskus ASV. Līdz ar to šī privilēģija ir ārkārtīgi liela.

Tāpēc eksporta konkurētspējas atjaunošana, īpaši rūpnieciskajos sektoros, tai skaitā ASV vidienē, un globālās rezerves statusa saglabāšana ir Baltā nama pašreizējās administrācijas neapšaubāms ekonomiskās politikas pamatpīlārs. Arī savdabīgā tarifu politika skatāma tieši šādā kontekstā, tajā pašā laikā sējot pasaulē šaubas par to, cik ilgtspējīgs ir ASV drošības lietussargs. Tas ir pamatu pamatā faktam, ka ASV dolārs ir globālā rezervju valūta. ASV, protams, riskē vājināt dolāra globālo lomu. Un es esmu pārliecināts, ka mūsu stratēģiskais partneris – ASV – to noteikti nevēlas.

Bet šeit veidojas...

Lūdzu apvienot debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

K. Briškens. Paldies.

Un veidojas Eiropas dilemma – vai šis nav īstais brīdis, kad veikt būtisku izrāvienu attiecībā uz eiro kā alternatīvu globālo rezervju valūtu, no kuras izriet tie paši jau iepriekš uzskaitītie milzīgie ekonomiskie ieguvumi? Bet, lai tos sasniegtu, Eiropai jāvirzās ciešākas integrācijas virzienā:

Pirmkārt, stiprinot Eiropas Savienības vienoto tirgu un piedāvājot pārējai pasaulei izdevīgākus pieejas nosacījumus šim tirgum, kontrastējot ar ASV šī brīža tarifu politiku.

Otrkārt, izveidojot kapitāla tirgus savienību, attīstot digitālo eiro un veidojot vienotu vērtspapīru emisijas politiku, tādējādi stiprinot eiro denominēto vērtspapīru likviditāti, kas ir viens no ASV lielākajiem konkurētspējas priekšrocības faktoriem.

Treškārt, novēršot vai vismaz mazinot konkurētspējas disbalansu, kas pastāv starp Eiropas Savienības dalībvalstīm. Vācijas eksporta merkantilisms pilnīgi noteikti nav savietojams ar to lomu, kā Eiropas lielākajai ekonomikai vajadzētu spēlēt kā Eiropas ekonomikas dzinējspēkam.

Ceturtkārt, (jau iepriekš to ieskicēju) realizēt jaudīgu industriālo politiku ar akcentu uz drošību un zaļajām tehnoloģijām.

Piektkārt (tas ir izskanējis šajās debatēs), atbalstot Eiropas Savienības institucionālo reformu un efektīvāku lēmumu pieņemšanu, tostarp atsakoties no dalībvalstu veto tiesībām un biežāk lēmumu pieņemšanā izmantojot kvalificēto dubulto vairākumu.

Un visbeidzot – tiecoties pēc Eiropas Savienības stratēģiskās ģeopolitiskās autonomijas.

Ja šos faktorus mēs kā dalībvalstis, Latvija un Baltijas jūras reģions, varam atbalstīt, tad patiešām tas ir mērķis, uz ko tiekties. Tas pilnīgi noteikti stiprinās Eiropas Savienības finansiālo, ekonomisko un arī militāro drošību.

Noslēgumā vēlos teikt dažus vārdus par mūsu diplomātisko dienestu. Paldies par darbu, ko jūs darāt. Gan kādreiz strādājot plecu pie pleca daudziem no jums, gan vēlāk sadarbojoties profesionālajās gaitās, vienmēr esmu bijis pārliecināts par mūsu diplomātu profesionalitāti un valstisko stāju.

Tomēr šajās debatēs mums ir atklāti jārunā arī par trūkumiem – par trūkumiem, par kuriem atbildība ir jāuzņemas tieši Ārlietu ministrijas politiskajai vadībai. Ārpolitikas ziņojumā kā viena no prioritātēm minēta iestāšanās par sieviešu tiesībām un sieviešu iespēju veicināšanu. Jā, mēs varam pamatoti lepoties ar daudzām vadītājām sievietēm Latvijā. Mēs varam lepoties ar izcilām diplomātēm. Bet, ja mēs raugāmies plašākā kontekstā, tad saskaņā ar Eiropas Dzimumu līdztiesības indeksu, kas kompleksi vērtē situāciju, Latvija atrodas kaunpilnajā 24. vietā starp 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm. Ārlietu dienestā vairāk nekā 70 procenti darbinieku ir sievietes. Mums patiešām ir virkne ļoti spožu diplomātu sieviešu. Bet šajā dienestā vīrietim ir gandrīz trīsreiz lielākas iespējas kļūt par vēstnieku nekā sievietei. Pērn šo situāciju ārlietu dienestā izmeklēja tiesībsargs un konstatēja diskriminējošu praksi pret ārlietu dienestā strādājošām sievietēm. Un skumjākais ir tas, ka diskriminācija tiek īstenota tad, kad darba devēja atbalsts darbiniecei ir nepieciešams visvairāk – brīdī, kad viņai ir iestājusies grūtniecība.

Šos pārkāpumus pagājušajā gadā konstatēja arī Administratīvā tiesa – pirmajā instancē –, aicinot Ārlietu ministriju kritiski izvērtēt savu līdzšinējo praksi un veikt pasākumus, lai turpmāk nepieļautu nepamatoti atšķirīgu attieksmi pret diplomātiskajā dienestā esošajām sievietēm saistībā ar grūtniecību un maternitāti. Tiesa arī aicināja Ministru kabinetu šo situāciju risināt valdības līmenī, jo, iespējams, Ārlietu ministrija saviem spēkiem nespēj tikt galā ar šo situāciju. Ne tikai nespēj, bet arī turpina tiesvedību, absolūti bezjēdzīgi tērējot valsts budžeta resursus par acīmredzamiem pārkāpumiem, kurus pati nespēj ne atzīt, ne novērst. Diemžēl man jāatzīst, ka arī ārlietu ministres paskaidrojumi frakcijai PROGRESĪVIE nebija apmierinoši.

Jā, ārlietu dienests patiešām ir īpašs ar savu specifiku. Bet katrai iestādei, tai skaitā privātajiem uzņēmumiem, ir sava specifika un grūtības. Taču dzimumu līdztiesība ir jāievēro visām organizācijām. “Viens likums – viena taisnība visiem.” Ir nepieņemami, ka, slēpjoties aiz diplomātiskā dienesta unikālā un patiešām specifiskā statusa, tiek attaisnota mūsdienām absolūti nepieņemama prakse. Ir arī nepieņemami, ka šāda prakse ir bijusi iespējama vairāku gadu desmitu garumā. Es kā izbijis diplomāts uzskatu, ka tas grauj dienesta reputāciju un pilnīgi noteikti ierobežo ārlietu dienesta iespējas piesaistīt talantīgākos Latvijas prātus, tai skaitā sievietes. Beidzot mums ir jāsaņem drosme un šī problēma jāatzīst, un jāķeras pie tās risināšanas. Ja nevaram atrast piemērus pašu galvās, skatāmies uz Ziemeļvalstīm.

“PROGRESĪVIE”, neapšaubāmi, turpinās iestāties par labi nodrošinātu, modernu un iekļaujošu diplomātisko dienestu – mūsu valsts vizītkarti.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Maijai Armaņevai.

M. Armaņeva (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi deputāti! Ekselences vēstnieki! Es gan nedaudz pielikšu klāt arī kritiku... kritikas noti. Es tomēr uzskatu, ka jebkurš labs darbs (vai varbūt ne tik labs) var tikt padarīts labāks, ja tam tiek pielikta klāt arī nedaudz kritika, it īpaši konstruktīva kritika.

Tātad šodien, runājot par ārpolitiku, gribu uzsvērt, ka Latvijas ārlietām nav jāapstājas tikai pie Eiropas Savienības robežām. Pie ārlietu jautājumiem ir jāstrādā visā pasaulē – ASV, Āzijā un citos stratēģiski svarīgos reģionos. Ir jāsaprot, ka Latvijas ārlietas nav tikai pieņemšanas, atklāšanas, lentīšu griešanas un fotogrāfijas sociālajos tīklos. Ārlietas nav tikai protokols un pieņemšanas. Ārlietas ir valsts ārpolitiskā stratēģija, ar kuru mērķtiecīgi aizstāvam mūsu ekonomiskās intereses, stiprinām drošību un veidojam ilgtspējīgu Latvijas nākotni.

Mēs dzīvojam pasaulē, kur konkurence par investīcijām, tirgiem un drošības garantijām ir nežēlīga. Un, ja mēs skatāmies uz pasauli tikai caur Briseles prizmu, mēs paši sevi apzināti padarām mazākus, vājākus un atkarīgākus. Latvijai ir jāskatās plašāk, globālāk un stratēģiskāk. Mums ar sadarbības partneriem ir jārunā ne tikai politiskā vai ideoloģiskā valodā, bet arī ekonomiskā, tehnoloģiskā, militārā un enerģētiskā. Un šeit jābūt īpašai lomai Latvijas vēstniecībām.

Vēstniecības nav tikai administratīvas iestādes kādā prestižā vietā ar lielām izmaksām. Ir īpaši svarīgi, ka tās darbojas kā aktīvas Latvijas interešu pārstāves visā pasaulē. Vēstniecībām ir jāpopularizē Latvija kā droša un uzticama investīciju vide. Diemžēl ar šo mums stipri pieklibo. Jāpalīdz Latvijas uzņēmējiem vēl vairāk un vēl aktīvāk ieiet ārvalstu tirgos. Un, protams, ir jāmeklē iespējas mūsu eksportam, mūsu ražotājiem un mūsu uzņēmumiem. Jo ārlietu mērķis nav apkalpot vienu politisko spēku. Ārlietu mērķis ir palīdzēt visai Latvijai.

Kolēģi, runājot par drošību, ziniet, drošība nav lozungs, drošība nav tvīti, un nekādā gadījumā drošība nav impulsīvi un histēriski paziņojumi sociālajos tīklos. Drošība ir pārdomāta, un tā ir partnerība ar tiem, kuriem ir reāls spēks. Un mums ir jābūt godīgiem – ne visi partneri ir vienādi. Ir partneri, kuri prot skaisti runāt, un ir partneri, kuri spēj rīkoties. Ir partneri, kuri pauž atbalstu tikai vārdos, un ir partneri, kuriem ir militārs, ekonomisks un politisks svars. Un, ja mēs runājam par Latvijas lielāko un stratēģiski nozīmīgāko drošības partneri, tās ir Amerikas Savienotās Valstis.

Tieši tāpēc man ir nepieņemama komunikācija, ko mēs redzam no ārlietu ministres Baibas Bražes un viņas komandas puses. Runa nav tikai par ārlietu ministri Baibu Braži, runa ir par visu Ārlietu ministrijas politisko kultūru un par valsts amatpersonu komunikāciju, par to, kā Latvija izskatās no malas mūsu stratēģisko partneru acīs. Nav normāli, ka Latvijas ārlietu ministre savos sociālajos tīklos atļaujas pārpublicēt rediģētu fotogrāfiju ar apgalvojumiem, ka Tramps pārdeva Ukrainu Putinam. Vai tā ir profesionāla un uz sadarbību vērsta ārpolitika, par kuru mēs šodien dzirdējām gan no ārlietu ministres, gan no premjerministres? Vai šāda uzvedība un retorika atbilst Latvijas drošībai? Un pēc tam jūs sagaidāt, ka ASV mūs bez ierunām atbalstīs, ka ASV ieguldīs mūsu drošībā, ka ASV finansēs mūsu aizsardzību? Un jums vēl pietiek bezkaunības prasīt naudu drošībai, vienlaikus publiski kritizējot mūsu svarīgāko partneri!

Kolēģi, diplomātijā vārdiem ir ļoti spēcīga nozīme, publiskai attieksmei ir nozīme, un pat tvītiem šodien ir liela nozīme. Un šādus piemērus es varētu minēt vēl un vēl.

Bet noslēgumā gribu pateikt vienu ļoti skaidru lietu – Latvijai nav tiesību uz amatierismu ārpolitikā. Latvijai nav tiesību uz histēriskām emocijām. Latvijai nav tiesību uz personīgām simpātijām vai antipātijām. Latvijai ir tiesības un jums ir pienākums nodrošināt profesionālu un valsts interesēs balstītu ārpolitiku. Ārpolitiku, kas paplašina mūsu redzesloku, stiprina mūsu drošību (par ko mēs šodien ļoti daudz dzirdējām), palīdz mūsu ekonomikai un, pats galvenais, neapdraud mūsu stratēģiskās attiecības.

Veiksmīgas sadarbības pamatā nav nedz divkosība, nedz nepārdomāta mūsu iekšējās virtuves publiskošana sociālajos tīklos un vainas novelšana vienam uz otru. Es vēlos redzēt profesionalitāti un pārdomātu ārpolitiku.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Ramonai Petravičai.

R. Petraviča (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ministres kundze! Kolēģi! Mēs atkal esam sanākuši uz ārlietu debatēm Saeimā, un es ceru uz godīgu sarunu par to, kas patiesībā apdraud Latviju un ko ārpolitika dod Latvijas cilvēkiem.

Ārlietu ziņojumā ir sarakstīts viss iespējamais – kur mēs piedalīsimies, kur būsim klāt, kādās padomēs sēdēsim, kādos formātos uzstāsies mūsu valsts amatpersonas. Bet es gribu uzdot vienkāršu un neērtu jautājumu: ko tieši no tā iegūs Latvija? Ko Latvija iegūs no ārpolitikas? Vai Latvijas drošību tā palielina vai samazina? Vai Latvijas ārpolitika palīdz Latvijas ekonomikai vai gluži pretēji – tai kaitē? Kā Latvijas ārpolitika ietekmē demogrāfiju? Vai tā palielina emigrācijā esošo latviešu vēlmi atgriezties mājās? Vai Latvijas ārpolitika sekmē migrantu plūsmu no trešajām valstīm?

Ja Latvijas ārpolitikas veidotāji uzskata par pienākumu piedalīties katrā pret Amerikas Savienoto Valstu prezidenta iniciatīvām vērstā pasākumā, tas nepalielina valsts drošību, jo tieši Amerikas Savienotās Valstis, nevis kāda Eiropas valsts veido NATO militāro kodolu. NATO Eiropa nespēj sevi aizsargāt bez Amerikas Savienotajām Valstīm, nesen Eiropas Parlamentā to uzsvēra NATO ģenerālsekretārs Rute. Vai Latvijas ārpolitika atbilst šim faktam? Vai Latvijas ārpolitika ir uzticams Amerikas Savienoto Valstu stratēģiskais partneris, ja mēs prasām uzticību no Amerikas Savienotajām Valstīm, bet mūsu ārpolitika varbūt tomēr liek sprunguļus katrai Amerikas Savienoto Valstu prezidenta iniciatīvai?

Kā mūsu drošību veicina “PROGRESĪVIE”, kas ir pārstāvēti ar aizsardzības ministra portfeli... kas skar ne tikai aizsardzību, bet arī ārpolitiku? “PROGRESĪVIE” nespēj noturēt savu pret Izraēlu vērsto pro “Hamās” retoriku. Viņi vicina Palestīnas karogus un simpatizē teroristiem. Uzskatu, ka “PROGRESĪVO” atrašanās valdībā apdraud Latvijas drošību un šai partijai nav jāatrodas Latvijas valdībā. Latvijas drošībai ir nepieciešama proamerikāniska, nevis proantiamerikāniska valdība.

Taču pats smagākais šajā ziņojumā ir tas, ka tajā gandrīz nekas nav teikts par migrāciju – par nelegālo migrāciju. Tas ir reāls, klātesošs apdraudējums, kas sen jau vairs nav teorija vai nākotnes risks. Un tas ir drauds ne tikai Latvijai, bet visai mūsu Eiropai, mūsu drošībai, mūsu sabiedriskajai kārtībai, mūsu sieviešu un bērnu drošībai. Eiropā jau sen nav droši pat dienas laikā ieiet migrantu rajonos. Daudzās Eiropas pilsētās eiropieši vairs neveido iedzīvotāju vairumu. Eiropieši baidās tikt aplaupīti. Eiropietes izvaro tie, kurus šeit iekšā ir salaiduši progresīvie liberālie velkamisti. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc Latviju apdraud valdība ar “PROGRESĪVAJIEM”.

Ārlietu ziņojumā migrācija ir pieminēta tikai garāmejot, dažos teikumos, ar mierinošu piebildi, ka Latvija turpinās sarunas, lai mums nevajadzētu uzņemt “pārdalītos” migrantus vai maksāt kompensāciju, jo mēs it kā stiprinām robežu.

Mēs izliekamies neredzam realitāti, ka daudzviet Eiropā nekontrolēta migrācija jau ir radījusi vardarbību, bailes un sabiedrības sairšanu. Ja drošība nav prioritāte, tad kādas vispār ir ārpolitikas prioritātes?

Neapšaubāmi, Krievijas agresija pret Ukrainu ir galvenais drauds Eiropai un Latvijas drošībai. Atbalsts Ukrainai nav solidaritātes jautājums, tas ir Latvijas nacionālās drošības jautājums. Ārlietu ziņojuma 21. lapā pat divreiz ir iekopēts viens un tas pats teikums – ka Latvija iestāsies pret seksuālo vardarbību bruņotajos konfliktos. Tas viss ir skaisti un pareizi. Bet kāpēc mēs nerunājam par sieviešu un meiteņu drošību tepat, Eiropā? Robežas stiprināšanā pret migrantiem jau sen bija jāizdara viss iespējamais. Tas, ka savlaicīgi netika panākti izņēmumi un skaidra politiskā vienošanās, kā to izdarīja Polija un Lietuva, – tā diemžēl ir Ārlietu ministrijas un Iekšlietu ministrijas nolaidība, nevis kāds veiksmes stāsts.

Un visbeidzot par misijām un amatiem. Sabiedrībā tiek plaši apspriesti konkrēti cilvēki, kas ir iekārtoti dažādās ārpolitikas un drošības misijās. Piemēram, Krišs Ēlerts, cilvēks, kura nozīmēšana Ukrainas kontekstā daudziem šķiet kā... politisks ieliktenis, nevis caurspīdīgas atlases rezultāts. Tāpat ārlietu nozarē figurē Evita Čikute, kurai atalgojumu – 200 tūkstošus eiro gadā – maksā no Saeimas budžeta, bet ārlietu ziņojumā īsti nav neviena skaidra vārda, ko tad tieši Latvija vai Saeima no šī milzīgā pienesuma iegūst. Vienreiz gadā sagatavo vizīti par 200 tūkstošiem? Vai tas nav tā kā par traku? Pagaidām vienīgais ieguvums ir kārtējais komandējums uz Vašingtonu, kārtējā kopbilde un kopējā frāze – “būt pie galda”.

Godātie kolēģi! Ārlietu debatēm nav jābūt par to, cik mēs labi izklausāmies vai izskatāmies starptautiski. Turklāt jautājums, kam labi izskatāmies: mūsu galvenā stratēģiskā partnera – Amerikas Savienoto Valstu – atbalstītājiem vai pretiniekiem? Ārlietu debatēm ir jābūt par to, kā mēs aizsargājam Latviju, mūsu cilvēkus, mūsu nākotni. Kāpēc migrācija tiek nolikta kaut kur maliņā, kamēr amati tiek dalīti bez reāla pienesuma? Un, kamēr ziņojumi ir pilni ar frāzēm, nevis risinājumiem, tikmēr šī ārpolitika strādā nevis Latvijas, bet pašas sistēmas labā.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Ainaram Latkovskim.

 

A. Latkovskis (JV).

Kolēģi, situācija, kuru jau uzsvēra iepriekšējie un droši vien uzsvērs arī turpmākie šo debašu dalībnieki... tādi notikumi kā Krievijas agresija Ukrainā, kā iekšpolitiskā nestabilitāte Amerikas Savienotajās Valstīs vai Amerikas Savienoto Valstu īstenotā ārpolitika ir noveduši pie iepriekšējās pasaules kārtības – mēs parasti šo kārtību dēvējam par noteikumos balstītu – beigām un jaunas globālās nestabilitātes perioda.

Vēlos uzsvērt, ka tas vienlaikus ir arī mūsu ārpolitisko iespēju laiks, it īpaši raugoties no nacionālās drošības viedokļa. Atgādināšu, ka Latvijas politiķi, deputāti, amatpersonas un, protams, arī mūsu diplomāti par Krievijas kā atdzimstošas impērijas radītajiem draudiem visas apvienotās Eiropas drošībai, kā arī par nepieciešamību pēc Eiropas stratēģiskās autonomijas drošības jomā runāja un brīdināja vēl ilgi pirms Krievijas agresijas Ukrainā. Tomēr, kā mēs labi atceramies, šie brīdinājumi netika sadzirdēti.

Pēc Krievijas agresijas sākuma pilnvērtīgas virzības uz Eiropas stratēģisko autonomiju vietā lielā mērā turpinājās paļaušanās uz ASV drošības politiku, uz amerikāņu sniegtajām garantijām. Tikai varas maiņa Amerikas Savienotajās Valstīs beidzot spēja iedarbināt stratēģiskās autonomijas mehānismus pašā Eiropā. Daudzi no jums noteikti man nepiekritīs, bet es gribu uzsvērt, ka varas maiņa Vašingtonā nav krīze, kā to šeit mēdz uzsvērt, tā ir vēsturiska terapija Eiropai, un tā ir piespiedusi inerto un pašapmierināto veco Eiropu beidzot uzņemties atbildību par savām robežām. Ja mēs nespējam sevi aizstāvēt bez ārējā pasūtījuma, mēs neesam suverēnas valstis, bet gan pagaidu teritorijas citu impēriju interešu zonās. Šodienas fakti liecina, ka Eiropa beidzot ir pamodusies un sāk runāt spēka valodā, ko saprot arī Kremlis.

Kolēģi, es minēšu tikai dažus faktus, kas raksturo izmaiņas situācijā. Pie tam, tā kā pašu jaunāko oficiālo datu vēl nav... protams, mēs paši esam pieņēmuši budžetu, zinām par kaimiņiem... par 5 procentiem no IKP mūsu aizsardzībai, bet citas Eiropas valstis šādus aprēķinus vēl nav veikušas. Kopējie dati nav zināmi. Bet laikā kopš 2022. gada, kad NATO Eiropas valstis ir fundamentāli pārskatījušas savus aizsardzības budžetus un spējušas ievērojami palielināt militārās ražošanas jaudas... starp citu, aizpagājušajā gadā tās NATO dalībvalstis, kas atrodas Eiropā, no kopējā budžeta kopumā tērēja jau 2 procentus. Bet, protams, tā ir maza apņemšanās, katrai valstij ir 5 procenti... Tikai reta valsts to vēl pilda. Bet lielākā daļa valstu ir krietni palielinājušas savus budžetus.

Par militāro ražošanu. Eiropā 155 milimetru artilērijas lādiņu ražošanas jauda ir pieaugusi no apmēram 200 tūkstošiem lādiņu 2022. gada sākumā līdz vairāk nekā diviem miljoniem lādiņu 2025. gada beigās. Tātad pieaugums ir milzīgs. Galvenie Eiropas militārās rūpniecības uzņēmumi – tādas kompānijas kā Vācijas “Rheinmetall”, Lielbritānijas “BAE Systems” un Zviedrijas “Saab” – ir piedzīvojuši akciju vērtības un pasūtījumu portfeļu dubultošanos vai pat trīskāršošanos.

Vēl svarīgākas ir izmaiņas institucionālā līmenī. Eiropas Komisija ir sākusi spēlēt tiešu lomu bruņojuma tirgū, agrāk tas bija tikai nacionālo valstu kompetencē. Ir ieviesta Eiropas aizsardzības rūpniecības stratēģija. Tā ir pirmā šāda mēroga stratēģija, kuras mērķis ir līdz 2030. gadam panākt, ka 50 procenti bruņojuma iepirkumu tiek veikti Eiropas Savienības iekšienē. Eiropas Savienības kopējais aizsardzības budžets 2025. gadā sasniedza rekordu – apmēram 300 miljardus eiro. Dati liecina, ka Eiropas valstis ir kļuvušas par lielākajām ieroču importētājām pasaulē. Pieaugums ir gandrīz 100 procenti jeb 94 procenti salīdzinājumā ar iepriekšējo piecu gadu periodu. Tātad Eiropa beidzot bruņojas, vienlaikus strauji attīstot savu eksporta potenciālu. Arī citas valstis iepērk no NATO Eiropas dalībvalstīm. Latvijas militārā industrija savukārt ir daļa no visiem šiem minētajiem procesiem un tendencēm.

No ārpolitiskās stratēģijas viedokļa ir ļoti svarīgi nekādā gadījumā neapstāties šajā ceļā, ja atkal tiek piedzīvotas kādas izmaiņas lielo spēlētāju rīcībā. Neatkarīgi no tām Latvijas ārpolitikai konsekventi jāturpina atbalstīt kurss uz Eiropas nostiprināšanos militārajā jomā. Ja nepieciešams, jārīkojas arī skaļi un zināmā mērā proaktīvi. Ja kāds kādā Eiropas galvaspilsētā atkal sāks runāt par atgriešanos pie parastās lietu kārtības jeb business as usual sadarbībā ar agresoru, šajā gadījumā ar Krieviju, mūsu pienākums ir būt tiem, kas šos sapņus sagrauj.

Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Irmai Kalniņai.

Irma Kalniņa (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamā ārlietu ministre Bražes kundze! Godātie kolēģi! Dāmas un kungi! Ārlietu ministrijas darbinieki, kas tik cītīgi ir sēdējuši visu šo laiku un klausījušies! Diena ir bijusi gara. Es zinu, ka esat noguruši. Es zinu, ka mēs ļoti daudzas gudras lietas jau esam pateikuši, izstāstījuši, bet es tomēr gribu pateikt paldies Ārlietu ministrijas darbiniekiem par to, ka viņi tik rūpīgi sagatavo mani, Bergmaņa kungu, Latkovska kungu, Līgu, kad mēs piedalāmies NATO Parlamentārās asamblejas tikšanās reizēs.

Es gribu pateikties Ārlietu komisijas kolēģei Inārai Mūrniecei. Es gribu pateikties arī konsultantiem, kas mums tik cītīgi palīdz katru dienu, katru nedēļu.

Protams, Ukraina ir mūsu dienaskārtībā kā pirmā lieta. Krievijas agresija. Mēs sākam rītu ar ziņām, un mēs beidzam vakaru ar ziņām. Tā ir mūsu dienaskārtība... ar lielāko sašutumu.

Es gribu arī mazliet atkāpties vēsturē, jo mēs ļoti daudz runājam par de iure 105. gadadienu, mēs runājam par Amerikas Latviešu apvienības dibināšanas 70 gadiem... īstenībā – 76. Un ar lielu lepnumu sirdī es varu jums pateikt, ka... es atceros sevi kā mazu meiteni... ka mans tēvs, dakteris Dinsbergs un Spekke sēdēja istabā mūsu mājā un runāja par to, ka Latvijai ir jābūt brīvai, ka krievi un okupācija... ir jāstrādā, lai izglītotu amerikāņus, lai viņi saprastu mūsu likteni un mūsu sāpi. Tātad 1951. gadā nodibināja Amerikas Latviešu apvienību, pēc tam – Pasaules brīvo latviešu apvienību.

Un, ziniet, te ir kaut kas, ko es kā bērns... kas nesaprot, kāpēc tēvi neved mūs atvaļinājumā, kāpēc visa nauda iet, lai ceļotu, lai brauktu, lai lidotu uz vēl vienu sēdi... un cik viņi bija apzinīgi, un ar kādu pienākumu viņi, trimdinieki, strādāja tanī laikā... Es pateicos viņiem un domāju, kā viņi justos tagad, ja viņi zinātu, ka mēs, 14. Saeima, runājam par Ukrainu, par karu, par okupāciju un ka šinī telpā joprojām ir cilvēki, kas varbūt neatzīst to. Es domāju, viņi būtu ārprātā. Un es pateicos viņiem, ka viņi uzsāka... korporācijas – gan vīriešu, gan sieviešu. Un vienā brīdī (es nezinu, kurā brīdī tas notika) es sapratu, ka tā ir mana atbildība – turpināt viņu darbus, turpināt viņu darbus Tautas frontē... Kad Dainis Īvāns iebrauca, es biju šoferis... Neatlaidīgi piketēt pie Krievijas sūtniecības... Būt ar Māri Ķirsonu... Un cīnīties.

Un šodien es stāvu šeit un dzirdu, ka Ārlietu ministrijas darbinieki un vēstnieki tusē, griež lentītes, dzer vīnu un ballējas. Ja jūs zinātu, kāds tas darbs bija, kad Ojārs bija vēstnieks! 24/7 jeb 7/24! Lai atgūtu un noturētu to, kas mums ir šodien.

Tāpēc es runāju par diasporu. Tāpēc es pirms četriem gadiem nodibināju Deputātu interešu grupu sadarbībai ar diasporu, lai jūs Saeimā saprastu un cienītu trimdas vēsturi un tos cilvēkus, kas ir pārņēmuši stafeti, – Mārtiņu Andersonu, Pēteri Blumbergu... arī Eiropas Latviešu apvienību... un ka Ārlietu ministrijā ir konsultatīvā padome, kas satiekas, runā un strādā.

Atgriežoties pie īstās tēmas... Es aizrāvos ar šo, bet, es domāju, tas bija svarīgi – izstāstīt jums, ka Latvijas diaspora strādā ar Latvijas tēlu pasaulē, ne tikai Latvijas institūts... 1999. gadā, kad Vaira Vīķe-Freiberga lūdza Ojāram pārņemt Latvijas institūtu... 10 gadus veidoja Latvijas tēlu.

Un ko tas nozīmē? Ka mūsu ārvalstu partneri saprot mūsu vērtības, saprot mūsu mērķus un ka viņi ciena mūsu mazo Latviju. Vēstniecības strādāja, Konsulārais departaments strādāja... visi kopā... lai veidotu Latvijas tēlu un Latvijas diasporu. Jo šodien Austrālijā, Japānā, Ķīnā, visur, kur ir kādi latviešu uzņēmēji, kas strādā un dzīvo šinīs valstīs... viņiem ir piederība ar mums.

Es gribu pateikt jums arī par Saeimu. Šinī Saeimā ir 64 sadraudzības un interešu grupas. Tad padomājiet par to – 64! Jūsu atbildība ir darīt to pašu, ko es daru ar ASV un Kanādu, – aicināt vēstniekus, lai runātu par mūsu kopīgo sadarbību un ekonomisko attīstību... ko Bražes kundze kopā ar LIAA tik ļoti cītīgi dara. Es ceru, ka februārī, martā, aprīlī, maijā un jūnijā jūsu dienaskārtībā būs tikšanās ar jūsu vēstniekiem un šis jautājums tiks pacelts... un atbalsts Ukrainai.

Pasaules ekonomikas forumā Davosā Marks Kārnijs... Es ceru, ka jūs noklausījāties viņa runu... Ja jums nav bijis laiks, lūdzu, to izdariet – YouTube tā ir... Starp citu, Latvijā ir 2200 Kanādas virsnieku, 250 ASV virsnieku – rotējošo... Marks Kārnijs teica... viņam bija ļoti interesants formulējums, kas šodien ir īpaši interesants: ja mēs neesam pie galda, mēs esam ēdienkartē. Tagad tas ir tā... ļoti kolorīts teiciens, bet, es domāju, ka mēs saprotam tā jēgu. Ar lepnumu sirdī es varu teikt, ka mēs esam “pie galda”. Mēs esam NATO, mēs esam Eiropas Savienībā, mēs esam Labas gribas koalīcijā, ANO Drošības padomē. Mēs sargājam savas robežas, savu kultūru un savu – latviešu – valodu.

Mēs esam atteikušies no Krievijas gāzes un stiprinām savu enerģētisko neatkarību. Mēs esam pie galda. Lai paliktu pie galda, mums ir jābūt tiešiem un godīgiem pret savām vērtībām. Šajā kontekstā pilnībā atbalstu ārlietu ministres aicinājumu Saeimai pieņemt politisku paziņojumu par agresoru sportistu, mākslinieku un citu agresijas pret Ukrainu atbalstītāju nevēlamību Latvijā. Es to atbalstu un ceru, ka jūs arī. Klātbūtne pie lielā pasaules galda nav pašsaprotama. Tā prasa konsekventu politisku izvēli un ieguldījumus drošībā. Drošība ir priekšnosacījums tam, lai cilvēki vispārīgi apsvērtu atgriešanos Latvijā ar savām ģimenēm, ar saviem bērniem, ar savām zināšanām un pieredzi. Arī šī saikne atspoguļojas ar...

Sēdes vadītāja. Laiks.

Irma Kalniņa.... konsekventiem skaitļiem.

Es vēlos pagarināt...

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

 

Irma Kalniņa. Vienlaikus diaspora sniedz arī tiešu ekonomisko pienesumu. Un es citēšu... ka “dinamisks avots ir ne tikai profesionāli, sociāli un ekonomiski, bet darbs ar diasporu ir ar konkrētu iniciatīvu”. Ārlietu ministrijas budžetā sadarbībai ar diasporu tika paredzēti 175 tūkstoši eiro, un par šo finansējumu tika atbalstīti 73 projekti. Es tā domāju un arī ļoti ceru, ka nākamgad budžetā būs vairāk naudiņas, lai atbalstītu bērnu nometnes, latviešu skolas un stiprinātu diasporu. Mums nav statistikas, ka... 14. Saeimas vēlēšanās piedalījās 26 tūkstoši Latvijas pilsoņu 81 vēlēšanu iecirknī. Tas nav daudz. Mums nav precīzu skaitļu. Mums ir jāstrādā vairāk, lai arī mūsu diasporas vēlētājiem būtu ērtas un godīgas vēlēšanas.

Es tagad ātri pateikšu, ko gribēju teikt pašās beigās. Mums ir jāieklausās diasporā, mums ir jādzird viņu sāpes, viņu vēlēšanās un... kā mēs varam viņiem palīdzēt... jāveido dialogs un jāpieturas pie saviem solījumiem. Praktiski ieguldījumi, kas nāk no visiem latviešiem pasaulē, tikai stiprinās mūsu demokrātiju.

Mana Latvija – mana atbildība!

Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds ārlietu ministrei Baibai Bražei otro reizi.

B. Braže (ārlietu ministre).

Paldies.

Par tiem, kas domā, ka ārlietu dienests to vien dara, kā dzer vīnu vai griež lentītes, un tādējādi apvaino lielāko daļu kolēģu. Es vēlos uzsvērt, ka ārlietu dienests... 2025. gadā vēstniecības ir organizējušas 275 pasākumus ekonomisko interešu īstenošanai – apaļā galda diskusijas, biznesa seminārus, Latvijas dienas, reģionālās vizītes, pasākumus investoru piesaistei un tā tālāk. Nerunājot nemaz par vizītēm, kuras tiek organizētas visiem ministriem, premjeram, Valsts prezidentam, kur līdzi ir biznesi... diasporas mērķtiecīgi pasākumi biznesam... Dažus piemērus es arī nosaukšu. Tieši ar vēstniecības atbalstu “FORTES” un “Ichigo ECO Energy” Japānā noslēdza sadarbības līgumu. Vācijā pēc vēstniecības un LIAA kopīga darba ir parakstīts saprašanās memorands starp LMT, Rīgas brīvostu, Hamburgas ostu, SIA “Elektroniskie sakari”, Hamburgas ostas floti ar mērķi mūsu pieredzi nodot Hamburgai. “Spotlight Latvia 2025” ASV ar vairāk nekā simts uzņēmumiem... un tā tālāk. Ķīna, Moldova, Dānija, Lietuva, Vācija, Apvienotie Arābu Emirāti, Uzbekistāna... visa pasaule. Lentīšu griezēji! Pēc tam, kad mums beidzas Ārlietu padomes sēde – pulksten sešos septiņos vakarā –, sākas vēstnieku sanāksme, kas beidzas pēc pusnakts un nākamajā dienā turpinās no agra rīta. Varbūt tomēr vismaz sākumā varētu pajautāt, pirms apvainot visus.

Tad daži deputāti iedomājas, ka viņi var iespaidot tiesas. Varbūt nevajag to darīt, mēģināt politiski ietekmēt tiesas procesu nav labākais piemērs. Jā, tieši tā.

Tad par faktiem. Dienestā ir 420 diplomāti: 261 sieviete un 159 vīrieši. Rotācijā dodas 47 sievietes un 30 vīrieši. Nākamgad – 47 diplomāti: 30 sievietes un 17 vīrieši. Deviņu pārstāvniecības vadītāja vietnieku nomaiņa: 5 sievietes un 4 vīrieši. Par vēstnieku rotācijām šobrīd neesmu tiesīga neko teikt, bet mērķis – iespējami līdzvērtīgi. Atkal – apvainot ārlietu dienestu par to, ka pietiekami gaišiem prātiem nav iespējams tur tikt... viņus uzņemt ārlietu dienestā... varbūt padomājiet, kā tas izklausās kolēģiem!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Kolēģi, ir pienācis laiks pārtraukumam.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam reģistrācijas rezultātu nolasīšanai.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Kolēģi! Nav reģistrējušies 18 deputāti: Maija Armaņeva... redzu, Raimonds Bergmanis, Andris Bērziņš, Anita Brakovska, Artūrs Butāns, Gundars Daudze, Juris Jakovins, Inese Kalniņa, Jeļena Kļaviņa, Dmitrijs Kovaļenko, Valdis Maslovskis, Ināra Mūrniece, Antoņina Ņenaševa (Starpsauciens: “Ināra Mūrniece ir!”)... Ināra Mūrniece ir, Līga Rasnača... Līgu Rasnaču redzu, Zane Skujiņa-Rubene, Andris Šuvajevs, Juris Viļums un Jānis Vitenbergs.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Pārtraukums līdz pulksten 17.30.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 14. Saeimas priekšsēdētāja

Daiga Mieriņa.

Sēdes vadītāja. Kolēģi, esam 52. Turpinām Saeimas sēdi pēc pārtraukuma.

Turpinām debates par ārlietu ministres ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos 2025. gadā.

Vārds deputātam Jānim Skrastiņam.

J. Skrastiņš (JV).

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja! Ministres kundze! Kolēģi! Šodien debatēs par ārpolitiku mēs daudz runājam par stratēģijām un ģeopolitiku. Bet patiesība ir vienkārša – mūsu ārpolitikas sirdsapziņa šobrīd atrodas Ukrainā.

Latvija Ukrainu aizstāv gan vārdos, gan darbos. Esam pasaules līderu trijniekā pēc sniegtā atbalsta attiecībā pret iekšzemes kopproduktu. Mēs bijām pirmie, kas atdeva savas “Stinger” raķetes pašā kara sākumā. Kopš tā laika turpinām piegādāt militāro bruņojumu. Mēs esam izveidojuši starptautisko dronu koalīciju kopā ar mūsu sabiedrotajiem, esam piegādājuši helikopterus, “Patria” bruņutransportierus, haubices, ieročus, ekipējumu un munīciju.

Papildus militārajam atbalstam īstenojam arī vērienīgu Ukrainas karavīru apmācības programmu. Esmu patiesi lepns par mūsu cilvēkiem, kas joprojām ziedo Ukrainas atbalstam. Kopējais Latvijas praktiskā atbalsta apmērs Ukrainai kopš kara sākuma sasniedz gandrīz vienu miljardu eiro. Taču jau kādu laiku dzirdam bīstamas frāzes: nogurums, iesaldēšana, agresora atgriešanās starptautiskajā apritē.

Kolēģi, Ukrainas armija šobrīd ir vairogs, kas cīnoties sargā Latviju un visu Eiropu no agresora, kura imperiālā apetīte nebeidzas pie Dņepras krastiem. Mēs tuvojamies brīdim, kad šis brutālais karš būs ildzis pat četrus gadus. Tas ir gandrīz tikpat ilgi, cik Pirmais pasaules karš. Vai iedomājaties situāciju, ka 1917. gadā sabiedrotie būtu pateikuši: mēs esam noguruši, varbūt atdosim daļu Eiropas un beigsim? Vēsture māca vienu – kari par eksistenci nebeidzas, kad kāds nogurst. Tie beidzas tad, kad ļaunums tiek sakauts.

Gribu vilkt vissvarīgāko paralēli – atskatīsies uz mūsu pašu vēsturi, uz Latvijas neatkarības karu. Arī toreiz, 1919. gadā, bija brīži, kad šķita – spēki ir nevienlīdzīgi. Arī toreiz Latvija lūdza palīdzību Rietumiem. Iedomājieties – ja toreiz britu flote vai igauņu bruņuvilcieni... būtu paguruši, vai mums šodien būtu sava valsts?

Šodien Ukraina izcīna savas brīvības cīņas. Tas, kas mums ir leģendārās Ziemassvētku kaujas, Ukrainā šobrīd ir cīņa par Časivjaru un Kupjansku. Tas, kas mums ir Cēsu kaujas, viņiem – nesalaužama Harkiva un Pokrovska. Tas, kas mums ir bermontiāde, viņiem ir cīņa pret šo pašu impērisko tumsu, tikai gadsimtu vēlāk.

Pēc 50 vai 100 gadiem Ukrainas bērni mācību grāmatās lasīs par valstīm, kas palīdzēja viņiem izdzīvot un uzvarēt. Es gribu, lai nodaļā par Latviju būtu rakstīts: “Viņi bija mazi teritoriāli, bet lieli garā, viņi nepagura, viņi ticēja Ukrainas uzvarai.”

Jā, pasaules kārtība ir mainījusies. Taču tas nav iemesls, lai ierautos sevī, klusi gaidītu palīdzību no malas. Mums jābūt gudriem, aktīviem un stingriem savā pārliecībā. Mēs esam apņēmušies turpināt militāru atbalstu – 0,25 procenti no iekšzemes kopprodukta katru gadu. Mums tas ir jādara bez atrunām un vilcināšanās. Nogurums ir privilēģija, ko mēs nevaram atļauties. Stāvēsim sardzē par taisnību!

Slava Ukrainai! Saules mūžu Latvijai!

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jānim Grasbergam.

Lūdzu apvienot debašu laikus.

J. Grasbergs (NA).

Labdien vai labvakar, godātā Saeimas priekšsēdētāja, kolēģi! Vispirms vēlos pateikt ļoti milzīgu paldies mūsu diplomātiskajam dienestam, diplomātiskajam korpusam. Jūs patiešām veicat nozīmīgu darbu, īpaši šajos turbulences un iespēju laikos. Ne velti saku – iespēju laikos.

Kolēģi, vēlos vērst jūsu uzmanību un paskatīties paškritiski uz mums, Latviju, un Eiropas Savienību kopumā. Kā Ministru prezidente teica: atcerieties, mēs esam Eiropa! Mēs esam tie, kas veido Eiropu. Mēs esam daļa Eiropas. Iedošu pāris skaidrojumu, pāris piemēru, kādēļ attieksme pret mums, eiropiešiem, nav gluži tāda, kā mēs vēlamies, kādu mēs sagaidītu no apkārtējās pasaules. Ir brīži, kuros kļūst skaidrs, ka vērtības, par kurām mēs runājam, iegūst jēgu tikai tad, ja tās tiek aizstāvētas ar konkrētu rīcību.

Pēckara Eiropa tika veidota, saprotot, ka institūcijas un procedūras ir līdzeklis, nevis mērķis un ka kopīga atbildība ir svarīgāka par ērtu neizlēmību. Robērs Šūmans brīdināja, ka Eiropa nevar pastāvēt tikai ar formalitātēm.

Runājot par vērtībām un to, kas ir Eiropa, bieži ir sajūta, ka esam piemirsuši to klinti, no kuras esam cirsti, uz kāda pamata Eiropa ir veidota un procedūras sāk stāvēt pāri rīcībai – daudzas lietas darām procedūras dēļ, nevis pēc jēgas un būtības. Gribu teikt, ka tās ir kreisi liberālās politikas sekas. Mēs esam kļuvuši vāji, jo šāda politika ir piekopta ļoti daudzus gadus tieši Eiropā kopumā. Bet mēs varam palīdzēt Eiropai attapties no šī vājuma, jo neesam vēl iemidzināti. Redzu, ka tas jau sāk notikt. Eiropa mostas. Aizsardzības stiprināšana – jā, tas ir ārēju spēku, ārēju ieteikumu ietekmē, bet tas notiek. Bet darāmā vēl ir daudz.

Eiropa ārēji ir sakārtota un funkcionējoša, bet aizvien biežāk izrādās nespējīga rīkoties brīdī, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Un šodienas neizlēmība nav teorija vien. Tā tiešā veidā ir maksa, kuru ar savām dzīvībām maksā Ukrainas iedzīvotāji.

Mēs publiski runājam par vērtībām, morāli, bet vienlaikus turpinām ekonomiskās attiecības ar valsti, kas šīs mūsu vērtības apzināti iznīcina. Preces ārpus sankcijām, kuras Eiropas valstis pērk no Krievijas, patiesībā nav nekādas neitrālās preces. Tās pārvēršas naudā un nauda – ieročos, kas tiek izmantoti pret Ukrainas civiliedzīvotājiem. Kamēr Eiropa turpina maksāt agresoram vairāk nekā sniedz atbalstu Ukrainai, tikmēr mūsu vārdi par solidaritāti zaudē ticamību.

Konkrēts piemērs. Latvijas zemnieku kooperatīvi vienmēr ir eksportējuši graudus uz citām Eiropas valstīm. Pēdējos gados mēs saņemam aizvien vairāk atteikumu piegādēm. Painteresējoties, kas ir jaunais piegādātājs, kas atvedis lētākus graudus, izrādās, ka tā ir Krievija. Jā, Krievijas graudi aizstāj Latvijas graudus šeit pat – Eiropas Savienībā. Un tas viss notiek, aizslēpjoties aiz ANO normām par pārtiku, par badu, bet tās normas ir rakstītas Āfrikai, nevis Eiropas Savienībai. Kopējā Eiropas Savienības tirdzniecības bilance šādā veidā neliecina par skaidru nostāju Ukrainas jautājumā.

Pēdējos mēnešos nācies visai bieži būt ASV, runāt ar daudziem politikas līderiem, uzņēmumu vadītājiem. Liels paldies diplomātiskajam dienestam, vēstniecībai, kas patiešām labi noorganizē šīs vizītes, kurās viens pret viens var parunāt stundu divas ar kongresmeņiem, senatoriem un skaidrot mūsu situāciju, saņemot atpakaļ saiti – ko viņi redz, kā viņi domā. Citreiz šis neērtais jautājums, kādēļ ir sajūta, ka uz mums skatās nedaudz savādāk... ieklausoties sadzird, ka mūsos ir divkosība – mēs sadarbojamies ar Krieviju tikpat, cik palīdzam Ukrainai. Sanāk, ka mēs barojam abas kara puses. Tādā veidā parādās attieksme pret šīm lietām.

Ne tikai atbalsts Krievijai, ko dodam kā Eiropas Savienība, pērkot materiālus, bet arī zaļā kursa kontekstā... tiek saskatīta stipras atkarības parādīšanās tieši no Ķīnas, ko uzskata par vienu no galvenajiem Krievijas sponsoriem. To visu saliekot kopā, mums liekas, ka nepatīk attieksme pret mums, pret mums izdara spiedienu, bet patiesībā cenšas parādīt mūsu kļūdas, ko mēs darām nepareizi, to mūsu divkosību. Jā, mums var nepatikt veids, kā to dara, bet tā ir patiesība.

Par drošību. Latvijas patiesais drošības pamats ir un būs mūsu pašu bruņotie spēki, Zemessardze un cieša sadarbība ar kaimiņiem, ar sabiedrotajiem – Baltija, Ziemeļvalstis, Polija, Vācija... un Kanāda, kas, par spīti attālumam, ir kļuvusi pat tuvāka nekā mūsu kaimiņi. Protams, arī stratēģiski godīgas attiecības ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Izraēlu. Jā, arī ar Izraēlu, jo es Izraēlu pat varētu nosaukt par tehnoloģiju meku, kur dzimst ļoti daudz ideju tieši aizsardzības jomā, jo viņi pastāvīgi ir zem... uzbrukuma, tāpēc ļoti attīsta aizsardzības spējas tieši tehnoloģijās. Mums ir jābūt vislabākajās attiecībās ar katru no šīm valstīm. Un kreisās ideoloģijas šīs attiecības neveicina.

Šis ir laiks, kad mums jābūvē īpaši ciešas divpusējās attiecības ar mūsu sadarbības partneriem, izskaidrojot un parādot, ka spējam atteikties no ekonomiskās sadarbības ar Krieviju un varam rādīt priekšzīmi Eiropā. Un izskatās, ka to darām sekmīgi. To apliecina mūsu sabiedroto atbalsts, Baltijas drošības iniciatīva, kuru vispirms pieņēma ar 175 miljonu atbalstu, tagad ir jauni balsojumi par 200 miljoniem. Tā ir skaidra darbība. Skaidra darbība – jūs esat uzticami, mēs esam kopā ar jums. Tas ir tas virziens, kurā mums jādodas.

Mana pārliecība ir tāda, ka tieša ekonomiskā sadarbība tuvina un veido attiecības vislabāk. Šis ir turbulences un vienlaikus arī iespēju laiks. Ar vienu niansi – ir jāklausās starp rindiņām. Brīdī, kad sakustina tirgu, ekonomiku, tā ir iespēja iespraukties.

ASV šobrīd intensīvi pārkārto ekonomiku un maina piegādes ķēdes. Atjaunot ražošanu ASV nozīmē nevis tikai iegādāties preces sev, bet veidot ražošanu tur, ASV, lai radītu kopuzņēmumus, kuros daļa ražošanas ir Latvijā, daļa – ASV. No šādas sadarbības iegūst abi. Ir jāveido kopīgas piegādes ķēdes. Un šis ir brīdis, kad Latvija var sevi parādīt. Tikai jautājums par redzamību.

Domāju, ka ļoti labi darbojas un rosīgi strādā LIAA, tāpat arī mūsu vēstniecības. Daudz lielāks efekts būs, ja mēs šos spēkus apvienosim – lai LIAA un vēstniecības darbojas kopā, sinhroni, saskaņoti, iespējams, pat zem viena jumta. Mēs nedrīkstam kavēties. Šis ir laiks, kad mums ir jābūt superaktīviem. Jo vairāk sadarbosimies, veidosim kopuzņēmumus, jo vairāk tos izveidosim, jo stiprākas būs attiecības mums kā valstij. Attiecības ir drošības garants. Viena lieta ir līgumi un apņemšanās, pavisam ciešāk un tuvāk ir tad, ja atbildi ar savu mantu, ja tu esi tur iekšā. Tas dod daudz lielāku atbildību un garantiju.

Man ir jautājums ārlietu ministrei – vai ir skaidra vīzija, kā paplašināt, efektivizēt ārlietu dienestu šajā iespēju laikā? Redzu, ka igauņu kolēģi šogad ver vaļā piecas jaunas vēstniecības. Kāda ir Latvijas vīzija šodienas mainīgajos, turbulentajos apstākļos, kas reizē ir arī iespēju laiks? Jo pie katra sakustinājuma ir iespējas.

Kolēģi, Latvija šobrīd atrodas vietā, kur neitralitāte vairs nav iespējama. Mums jāklausās starp rindiņām, jāņem vērā tas, ko sadzirdam, un jāsarunājas abām pusēm saprotamā valodā. Diplomātijā un ekonomikas attīstībā var ņemt piemēru no lauksaimniekiem – mēs nesējam tikai vienu kultūru, bet vairākas un to darām gan rudenī, gan pavasarī. Tāpat ir jādara ar uzņēmējdarbības attīstību un diplomātiju. Varam darīt gan vienu, gan otru, jo mēs nezinām, kas izdosies – vai šis vai tas, bet varbūt izdosies abi vienlīdz labi.

Tā ka, kolēģi, darbosimies. Mēs katrs esam aicināti pārliecināt Eiropas kolēģus, mūsu sadarbības partnerus no ASV, Kanādas, Izraēlas, skaidrot situāciju, rādīt piemēru, ka mēs varējām pārtraukt pirkt gāzi no Krievijas, varam pirkt no ASV. Parādīt ar šo piemēru citiem Eiropā... un tādā veidā pamodināt Eiropu no tā miega, kurā tā ir iekritusi.

Paldies jums.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Andrim Kulbergam. (Dep. A. Kulbergs: “Var apvienot...?”)

Lūdzu apvienot debašu laikus.

A. Kulbergs (AS).

Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Klātesošie! Ekselences! Ministres kundze! Šajā ziņojumā ir labas lietas. Tas, ko gribu uzsvērt, – atbalsts Ukrainai ir jāturpina. Tas ir svarīgs mūsu valsts uzdevums. Tieši tāpat kā NATO klātbūtnes statusa maiņa – esam nomainījuši uz kaujas spējīgu aizsardzības brigādi, kas ir svarīgs pavērsiens mūsu aizsardzībai un mūsu partneriem... ieguldījums aizsardzībā turpinās, un tas ir nepieciešams. Mēs to visu labi saprotam.

Gribu tikai atgādināt, ka vēsturē... varbūt jūs nezināt... 1938. gadā Latvijas aizsardzības budžets bija 25 procenti no valsts budžeta. Šodien ir 12. Cik mēs toreiz ieguldījām aizsardzībā... Krievijas uzbrukuma Ukrainai 1435. diena, bet Latvijā vēl nav neviena ražojoša uzņēmuma kopdarbībā ar Ukrainu. Dronu koalīcija – tie ir skaļi saukļi. Bet kur mums ir spējīgas ražotnes? Ukraina parāda: ja mums nav spējīgas apjomīgas ražotnes droniem... jaunajā kara taktikā ir jābūt spējīgiem saražot 30–50 dronus dienā. Mēs tos ražojam pa vienībām.

Sēlijas poligona gatavība, piemēram... ir jānotiek brīnumam, lai tas būtu. Ir dīvaini, ka prioritāte ir Ādaži – tiek investēts vairāk, kur jau ir gatavs poligons, un Sēlijai ir mazāk. Vai tā ir tā prioritāte? “Rail Baltica”, 2030. gads... tiešām? Un kontrole pār ēnu flotes patvaļu Baltijas jūrā.

Jaunās ēras turbulentajā ģeopolitiskajā situācijā Ārlietu ministrijas ziņojums jau ir novecojis. Tas nav pārmetums, tas vienkārši ir fakts, jo praktiski esošā lietu kārtība ir izmesta mēslainē – diplomātija un paļaušanās, tiesiskums un nerakstītās līnijas. Bet jaunas kārtības vēl nav. Tiek jaukta vecā valstu savienības grupēšanās. Piemērs – Grenlandes jautājums. Tāpēc dokuments bija jāpārstrādā nedēļu pirms šodienas, jo tajā ir nepieciešams mazāk lielās ģeopolitikas jautājumu, vairāk reālu lokālo darbu. Latvijas loma, Latvijas intereses. Fokusēties uz lietām, kuras mēs spējam ietekmēt.

Jaunā ģeopolitikas turbulence ir izraisījusi haosu ne tikai starptautiskajā ārpolitikā, bet arī, kā redzam, Latvijas iekšpolitikā. Nespējot atrast jauno lietu kārtību, kā Latvijai uzvesties, kam pieslieties vai uz ko fokusēties, diemžēl mēs ne tikai dokumentā, bet arī runās nevaram nolasīt, kas ir Latvijas ārpolitikas kurss – migrācijas jautājums, investīciju fokuss, jaunā drošības bloka veidošana... Mums ir jāsaprot un jādefinē Latvijas loma jaunajos ģeopolitiskajos apstākļos.

Kā Vucāna kungs teica... vadot Baltijas jūras parlamentāro konferenci... tā bija milzu pieredze un iespēja saskatīt... ar 10 Baltijas jūras valstīm... ka visreālākie, izprotošākie un rīcībspējīgākie jaunajā realitātē ir mūsu tuvākie kaimiņi. Dokuments, ko Vucāna kungs pieminēja, ir ļoti vērtīgs. Ir vērts to izlasīt. Tur ir daudz ļoti vērtīgu atziņu, faktu tieši par Baltijas jūras infrastruktūru, apdraudošu infrastruktūru, enerģētiku, ēnu flotes jautājumiem un kopējo sadarbību.

Jāveido paralēli jaunās Baltijas drošības alianses bloks – Polija, Baltija, Skandināvijas valstis un Ukraina, īpaši uzsverot, arī Zviedrija un Somija, jo tās ir tikko pievienojušās NATO. Būsim reāli – mēs nespēsim pietiekami ātri un ietekmīgi mainīt Eiropas Savienības dalībvalstu vai visu NATO dalībvalstu viedokli. Tam ir vajadzīgs laiks. Bet laika mums šobrīd nav. Tieši tāpēc mums paralēli ir jāveido mazo valstu alianses bloks, kas stiprinās mūsu drošību... kas mūs saprot no pušplēsta vārda.

Mēs izskatāmies nedaudz apmaldījušies, jo gribam visur būt labi un visiem pa prātam. Bet tas tomēr nevairo drošību. Šis dokuments turpina neatbildēt uz svarīgiem jautājumiem, piemēram, sadarbību ar Krieviju, neatbild par sliežu jautājumu ar Krieviju, tirdzniecības saikņu izbeigšanu (tirdzniecība nav mainījusies), pasažieru braukšanas plūsmu. Latvijas eksports uz Krieviju, es pieminēšu, turpinās viena miljarda apmērā, kas ir tikai par 226 miljoniem mazāk nekā 2021. gadā, pirms kara. Tas ir tikai 19 procentu kritums.

Tikmēr jūs sakāt, ka mūsu stratēģiskais partneris ir ASV. Tas parādās tikai vārdos, jo mēs neredzam to darbos, jo Latvijas eksports uz ASV ir tikai 500 miljoni eiro, puse no Krievijas eksporta. ASV investīcijas ir niecīgas, tie ir praktiski 5–20 miljoni gadā. Kopējās Latvijā uzkrātās investīcijas no Amerikas ir 180–200 miljoni. Savukārt Krievijas investīcijas 2018. gadā bija 700 miljoni un šobrīd vēl joprojām ir 250 miljoni, tātad vairāk nekā Amerikas. Tad ir jautājums: kurš ir mūsu stratēģiskais partneris?

Gribu teikt, ka šajā jautājumā ir jāfokusējas uz ASV kā stratēģisko partneri un ASV investīcijām Latvijā. Uzskatu, ka šīm investīcijām jānotiek enerģētikā, sadarbojoties tieši atomenerģētikā. Tieši bāzes jaudas ir Baltijas Ahilleja papēdis. Šeit, manuprāt, “Latvenergo” vajadzēja veikt stratēģisko sadarbību, nevis... ar Ķīnas propelleriem, kurus ir spējīgi uzbūvēt ļoti daudzi privātie uzņēmēji, kas ir gatavi investēt, gatavi to izdarīt un ir to pierādījuši.

Lai Latvija būtu drošībā, ir jāstiprina ekonomiskā drošība. Tas nozīmē investīciju piesaisti, saistīt ārpolitiku nevis ar 100 procentu fokusu uz veco Eiropu, bet uz vietu, kur apgrozās nauda. Gribu teikt, ka, piemēram, militārās industrijas attīstība nozīmē ciešu sadarbību ar Eiropas pierobežas bloku – ražot savstarpēji apmaināmu nodrošinājumu... eksportspēju.

Par vēstniecībām. Ja mēs gribam investīcijas, tad patiesībā mums vajadzētu sekot naudai. Paskatoties, vai mums vēstniecības globāli atrodas tur, kur ir nauda, vai tur, kur ir labs klimats... kāds ir mūsu vēstniecību izkārtojums? Mūsu vēstniecībām ir jābūt tur, kur notiek ekonomiskā aktivitāte un kur ir triljoni dolāru ekonomikas. Lielākie suverēnie labklājības fondi, kas gatavi investēt ārpusē, Tuvajos Austrumos atrodas Saūda Arābijā, Abū Dabī, Kuveitā... visi ir triljoni dolāru... un uz augšu.

Latvijas vēstniecība Tuvajos Austrumos ir tikai viena, tā atrodas Abū Dabī. No turienes aptvert Tuvo Austrumu tirgu ir praktiski nereāli. Visas valstis, kas grib attīstīt tirdzniecības saiknes un investīcijas, atver vēstniecības Saūda Arābijā, kā, piemēram, Polija to ir izdarījusi. Kāpēc Latvija nevarētu noslēgt investīciju aizsardzības līgumu, minimums, ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem? Nākamais būtu ar Saūda Arābiju. Kāpēc Latvijas vēstniecība... Es nepārmetu par Austrāliju, bet piemērs ir Austrālija. Tur ir 60 miljonu eksports, imports ir 20 miljoni, un investīciju Latvijā praktiski nav.

Mums šinī dokumentā ir jādomā – zaļais kurss vai drošība. Latvija šobrīd – ar šo apdraudējumu – nevar atļauties abus. Kāds ir Latvijas uzstādījums? Tā ir izšķiršanās. Un tas šinī dokumentā nav nolasāms.

Krievijas ēnu flote Ārlietu ministrijas ziņojumā ir asociēta ar sankcijām. Tas nav tikai sankciju apiešanas jautājums. Mēs to ļoti labi redzējām Baltijas jūras parlamentārajā konferencē. Ziņojums akcentē sankcijas pret ēnu flotes kuģiem, taču nepietiekami definē drošības režīmu Baltijas jūrā. Riski ir saistīti ar izlūkošanu un, iespējams, diversiju gatavošanu pret kritisko infrastruktūru. Baltijas jūrā nedēļā ir 600 kuģi, no kuriem 100 ir ēnu flotes kuģi. Tie ir aprīkoti ar Ķīnas kabeļu griešanas enkuriem, tiem nav transponderu, tiem nav karoga, tiem nav apdrošināšanas. Un tiem nav tehniskās atbilstības naftas produktu pārvadāšanai, jo šie kuģi ir no septiņdesmitajiem gadiem. Tā praktiski ir bumba ar laika degli. Tā ir katastrofa, kas var notikt Baltijas jūrā, un tai nav obligāti jābūt diversijai.

Ko mēs tajā Baltijas jūras parlamentārajā konferencē redzējām un identificējām? Mums starp valstīm nav ziņu sinhronizācijas... slepenības jautājums... nav pietiekami daudz sensoru, nav komandcentra, starp valstīm nav sakārtota patrulēšanas jurisdikcija. Mēs vēl joprojām balstāmies uz Parīzes 1884. gada vienošanos par neitrālajiem ūdeņiem. Un kritiskā infrastruktūra... Mums trūkst atbildības ķēdes no incidenta līdz kriminālprocesam. Pašlaik ziņojumā fiksē bojājumu zemūdens infrastruktūrā, bet ziņojumā neizskaidro, kā praksē tiek nodrošināta izmeklēšana. To mēs arī identificējām – šobrīd NATO nav gatava ar savām procedūrām... Ja mēs identificētu Krievijas kuģi uzbrūkam mūsu infrastruktūrai Baltijas jūrā, mums nav neviena protokola, saskaņā ar kuru var iejaukties. Šobrīd nav nekā, lai apturētu šo darbību. Mums ir jānosaka liegums ēnu flotei Baltijas jūrā, ir jāveic patrulēšana un kritiskās infrastruktūras uzraudzība.

Un Ārlietu ministrija lepojas ar dalību ANO. Manuprāt, tas nav īpašs sasniegums, ņemot vērā to, kāda šajā mirklī ir ANO... organizācija, jo es neredzu, ka ANO... organizācija ir spējusi īstenot savu galveno uzdevumu. Varbūt es tai noticēšu, ja Latvija izvirzīs un uzliks galdā jautājumu par ēnu flotes apturēšanu Baltijas jūrā.

Ministriem ir dažādi viedokļi par “Rail Baltica”. Mēs redzam, Ministru prezidente izliekas, ka neko neredz. Eiropas Revīzijas palāta saka – projektam nav iespējams būt gatavam 2030. gadā. Satiksmes ministrija saka – būs, ja būs nauda. Ministru prezidente saka – viss būšot kārtībā. Kur ir “Rail Baltica” uzdevums Ārlietu ministrijai? Vienīgais uzdevums, kas ir, tas ir vienkārši fiksēt Latvijas pozīciju jaunajā finanšu “aploksnē”. Bet līdz finanšu “aploksnei” mums trūkst četrarpus miljardu. Tas ir caurums. Mani pārsteidz... un tas nav pārmetums Bražes kundzei... mani pārsteidz, ka Ministru kabinets un premjerministre nav devuši uzdevumu ārlietām... meklēt šos risinājumus, meklēt arīdzan risinājumu tam, ka mums ir jāpārskata līgums starp trīs Baltijas valstīm, jo “Rail Baltica” kontekstā tas ir pilnībā novecojis.

Ziņojumā arī netiek pieminēts Eiropas Revīzijas palātas secinājums – konteksts par TEN-T ceļu tīkla līdz 2030. gadam termiņa neizpildāmību, lai gan tas ir kritiski svarīgs arguments plānošanas korekcijām un godīgai komunikācijai.

“Rail Baltica” pabeigšana 2030. gadā... naratīvs šobrīd ir juridiski bīstams. Ministru kabinets nav pat apstiprinājis pamattrasi. Jāuzsver: ja mēs kultivēsim to stāstu, kas ir ziņojumā – ka Eiropas Savienība finansē 85 procentus no “Rail Baltica” –, tad mums ir nopietnas problēmas, jo tas ir sen pierādīts fakts, ka tā tas nav.

Par enerģētiku runājot. Enerģētikas sektorā Baltijas valstis diemžēl uzvedas diezgan individuāli, atrauti un nesinhronizēti. Ģenerējošo jaudu un starpsavienojumu jautājumos īsti nav nekādas kopīgas stratēģijas... pie tā... ka ir vienots vesels tīkls... kāds mums ir, visām trīs Baltijas valstīm. To redzam Baltijas Asamblejā, kur esmu Ekonomikas, enerģētikas un inovāciju komitejā.

Baltijas valstu jaudu plānošana – tas ir risks veidot pārprodukciju... ambīcijām... bez izvada. Ja katra valsts plāno jaudu eksportu, bet nepietiek starpsavienojumu uz lielajiem tirgiem, rodas sistemātisks risks, mums būs cenu svārstības, tīkla noslodze, investīciju atdeves kritums. Latvijai nepieciešams viens – vienots – stāsts. Mums vajag drošību, infrastruktūru un tiesisku rīcību. Kamēr par sankcijām, jūras drošību un savietojamības projektiem tiek runāts atsevišķi, Krievijas pelēkā zona izmanto šo sadrumstalotību.

Un visbeidzot. Galvenais, ko es gribu pateikt: definējam Latvijas ārpolitikas kursu! Jaunajos apstākļos, jaunajos ģeopolitiskajos izaicinājumos, lūdzu, ārpolitikā esam vienoti, esam ārpus visām valdības ķildām un nesaskaņām! Ārpolitikā noliekam pie malas savu ego un izskatāmies vienotā frontē!

Latvija nevar atļauties šādu ārpolitisko rīcību. Latvijas interesēm ir jābūt pāri visam. Tām ir jābūt tam, kas jums visiem koalīcijā ir jāizgaismo uz āru. Lūdzu, fokusējamies uz reālām lietām, uz lietām, ko mēs varam ietekmēt. Ir bezjēdzīgi tērēt enerģiju, resursus tur, kur mēs neko nevaram izdarīt. Izdarām to nevis vārdos, bet darbos! Tas ir mans aicinājums.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātei Aivai Vīksnai.

A. Vīksna (AS).

Labvakar, cienījamā Saeimas priekšsēdētāja, ministres kundze un izturīgie kolēģi! Mazliet, mazliet... un tad jau varēsim doties mājās.

Latvijas ārpolitika ir principiāla, tā ir drosmīga, tā ir morāli skaidra, un par to mums pienākas pateikt paldies mūsu diplomātiem. Ārlietu ministres ikgadējais ziņojums apliecina būtisku faktu: Latvijas ārpolitika šobrīd ir profesionāla, konsekventa un drošības ziņā pareizi orientēta. Šajā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā tas ir mūsu valsts izdzīvošanas pamats. Latvija skaidri nosauc Krieviju par ilgtermiņa draudu, konsekventi atbalsta Ukrainu, aktīvi darbojas Eiropas Savienībā, NATO un citās starptautiskajās organizācijās. Šī līnija ir pareiza, un tā ir jāsaglabā.

Bet tagad mazliet... Taču ārpolitikas debates nav tikai par to, ko mēs darām pareizi, tās ir arī par to, ko varam darīt gudrāk un valstiski ambiciozāk. Bijusī Lielbritānijas premjerministre Mārgareta Tečere reiz ir teikusi, ka ārpolitika nav par to, lai patiktu citiem, bet par to, lai aizstāvētu savas valsts intereses. Un tieši tāpēc Latvijas ārpolitikai jābūt ne tikai principiālai, bet skaidri balstītai mūsu nacionālajās interesēs, drošībā un ilgtermiņa attīstībā.

Tikai pieci punkti, kur gribētos redzēt lielākas ambīcijas.

Pirmais. Ārpolitika kā valsts jaudas instruments. Ziņojums pārliecinoši runā par drošību, bet mazāk – par skaidri... par Latvijas ilgtermiņa labklājību. Ieteikums ir vienkāršs: ārpolitikai ir jābūt ne tikai vērtību, bet arī nacionālo interešu instrumentam. Tas nozīmē skaidri definēt, kā ārpolitika veicina ekonomikas izaugsmi, kā tā stiprina Latvijas konkurētspēju, kā tā palīdz risināt demogrāfijas un cilvēkkapitāla jautājumus. Ārpolitika nedrīkst būt atrauta no ekonomikas, uzņēmējdarbības un iedzīvotāju labklājības.

Otrais. Ekonomiskā diplomātija – no lozungiem uz rezultātiem. Ziņojumā pareizi uzsvērta eksporta veicināšana un investīciju piesaiste, taču pietrūkst konkrētības. Aicinu definēt prioritārās nozares, kur Latvija grib būt starptautiski pamanāmāka, tās ir aizsardzības industrija, tehnoloģijas, bioekonomika, drošības inovācijas; noteikt konkrētus mērķu tirgus, nevis vispārīgi reģionus; ieviest izmērāmus rezultātus ārlietu dienesta ekonomikas jomā... ieviest izmērāmus rezultātus... jā, to es jau teicu. Ja mēs ieguldām diplomātijā, sabiedrībai ir tiesības redzēt taustāmu ekonomisko atdevi.

Trešais. Kā jau minēja Irma Kalniņas kundze, diaspora ir attīstības resurss, ne tikai identitāte. Ziņojumā diaspora pamatoti tiek pieminēta, taču pārsvarā kultūras un vēlēšanu kontekstā, bet es – vairāk tieši investīcijās... Un priekšlikums: skatīt diasporu kā stratēģisku valsts resursu; mērķtiecīgi piesaistīt diasporas profesionāļus valsts pārvaldē, uzņēmējdarbībā un augstākajā izglītībā; veidot praktiskus instrumentus kapitāla, zināšanu un kontaktu atgriešanai Latvijā. Ja nopietni runājam par cilvēkkapitālu, diaspora ir daļa no risinājuma.

Ceturtais. Latvijas redzējums par Eiropas Savienības nākotni. Ziņojums runā par Eiropas Savienības konkurētspēju, drošību un paplašināšanos, kas, protams, ir svarīgi. Taču pietrūkst atbildes uz jautājumu, kādu Eiropas Savienību pati Latvija vēlas 2030. gadā. Ierosinu formulēt skaidru Latvijas pozīciju par varas līdzsvaru Eiropas Savienībā; aktīvāk aizstāvēt mazo un vidējo valstu intereses; ne tikai pielāgoties Eiropas Savienības procesiem, bet veidot alianses un ietekmēt lēmumus. Latvijai jābūt ne tikai disciplinētam dalībniekam, bet pašapzinīgam politikas veidotājam.

Piektais. Ārlietu dienesta noturība – tas ir stratēģijas jautājums. Pozitīvi, ka ziņojums godīgi atzīst ārlietu dienesta noslodzi un cilvēkresursu riskus. Taču ar konstatējumu nepietiek, ir nepieciešams skaidrs plāns ārlietu dienesta profesionālajai noturībai, personāla politika, kas novērš izdegšanu, ilgtermiņa skatījums uz diplomātijas kapacitāti. Spēcīga ārpolitika nav iespējama bez spēcīga un motivēta ārlietu dienesta.

Un noslēgumā. Kolēģi, Latvijas ārpolitikas pamati ir pareizi, taču nākamais solis ir pāreja no pareizas rīcības uz mērķtiecīgu valsts interešu politiku. Drošība, ekonomika, cilvēki un ietekme nav atsevišķas lietas. Tās ir vienas valsts jaudas sastāvdaļas. Bijušais Somijas prezidents Nobela prēmijas laureāts Marti Ahtisāri ir teicis: “Ārpolitika nav abstrakta māksla. Tā ir valsts izdzīvošanas instruments.” Šodien Latvijas izdzīvošana nozīmē drošību, labklājību un valsti, kurai cilvēki tic, jo redz rezultātu.

Tāpēc es aicinu nevis mainīt mūsu vērtības, bet beidzot pieslēgt ārpolitiku, ekonomisko motoru, būt daudz ambiciozākiem.

Un pašās beigās, lai būtu humors, es teiktu: zupa ir ļoti garšīga, tajā ir kartupeļi, burkāni un kāposti, un tā ir svaiga. Bet kaut kā mazliet pietrūkst, lai mēs teiktu – ekselenta. Vai tā ir šķipsniņa sāls? Tāpēc es teiktu, ka ārpolitikas ziņojumā mazliet pietrūkst ambīciju.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Mārim Kučinskim.

M. Kučinskis (AS).

Godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Pasaule ir mainījusies. To mēs tagad bieži atkārtojam, bet vai vienmēr līdz galam izdarām secinājumus? Eiropas drošības centrs vairs neatrodas Eiropas metropolēs. Tas pakāpeniski pārvietojas uz mūsu reģionu – Centrāleiropu, Austrumeiropu, uz valstīm, kuras ģeogrāfiski ir vistuvāk apdraudējumam un kuru politiskā griba ļauj rīkoties ātri un izlēmīgi.

Polija ir kļuvusi par reģiona smaguma centru gan drošībā, gan ekonomikā, gan aizsardzības industrijā. Un arī mēs, Latvija, varam būt šī jaunā drošības centra neatņemama sastāvdaļa. Mums līdzās ir pārējās Baltijas valstis, Skandināvijas partneri, īpaši Somija, kas ar Krieviju dala robežu. Šis reģions kļūst par spēka lauku, kur top jauna stratēģiskā realitāte. Taču šodien ar vienotu apdraudējuma izpratni vien nepietiek. Mūs vieno arī mērķis – būt ne tikai līdzekļu saņēmējiem, bet būt vienlīdzīgiem partneriem – partneriem, kas paši uzņemas atbildību par reģiona drošību, attīstību un stabilitāti. Drošība un ekonomika – tā vairs nav atdalāma kombinācija. Tā ir viena politika. Reģionu piemēri to skaidri apliecina. Nopietna aizsardzības politika nozīmē arī industrializāciju, investīcijas un ilgtermiņa izaugsmi. Mēs nevaram paļauties tikai uz citiem. Ja gribam būt droši, mums jāprot aizsargāt sevi pašiem.

Latvijai ir savs pienesums, mēs varam būt... mums ir jāpiedāvā praktiski risinājumi – uzturēšanas pakalpojumi sabiedrotajiem, specifisku komponenšu ražošana, divējādi lietojamas tehnoloģijas, loģistikas un mobilitātes centri. Tie nav nākotnes sapņi, tie ir reāli darbi, kas jāsāk šodien. Lai to varētu paveikt, industrijai, drošības iestādēm, valdībai, Saeimai un Valsts prezidentam ir jāstrādā kopā. Tā ir kolektīvā atbildība. Tas ir kopdarbs visas valsts līmenī. Un tam visam pamatā ir jābūt vienai lietai – vienas balss politikai.

Diemžēl aizvadītās nedēļas notikumi, kas tika nosaukti pat par “Mieriņgeitu”, parādīja pretējo. Tas, kas reiz bija neiedomājami, tagad tiek pieņemts kā jaunā normalitāte. Sabiedrībai vairs nav skaidrs, kurš Latvijā veido, vada un atbild par ārpolitiku. Ārpolitikai jābūt valsts politikas pamatā. Nedrīkst būt tā, ka partneris vai koalīcijas pārstāvis ar to spekulē vai izmanto partijas reitingu spēlēs. Šāda situācija nav tikai neveikla, tā ir bīstama.

Mana pieredze liecina, ka spēcīga ārpolitika balstās uz līdzsvaru, atbildību un uz savstarpēju uzticēšanos. Es varu tikai apliecināt, ka prezidents Edgars Rinkēvičs, būdams ārlietu ministrs, sevi apliecināja kā uzticamu un prasmīgu ārlietu politikas koordinētāju. Viņš prata savilkt kopā visas iesaistītās puses un uzturēt uzticēšanos starp institūcijām un politiskajiem spēkiem. Šodien situācija liecina, ka mums steidzami jāatgriežas pie vienas balss politikas. Nevaram atļauties riskus laikā, kad mūs testē Krievija, kad sabiedrotie gaida skaidrību un kad pasaule mainās.

Debates nedrīkst būt tikai forma vai tradīcija. Tām jākļūst par jaunu sākumu skaidrai, vienotai un atbildīgai valsts ārpolitikai, kas ir mūsu drošības pamats, mūsu sabiedroto uzticības garants un mūsu spēks pasaules kontekstā.

Es aicinu visus kolēģus: nostiprināsim vienotu ārpolitikas vadību, atgriezīsimies pie spēcīgas, profesionālas un skaidras ārpolitikas – tādas ārpolitikas, kas mūs aizveda uz NATO, uz Eiropas Savienību, kas spēj Latvijai nodrošināt vietu arī jaunajā Eiropas drošības centrā! Tas ir mūsu pienākums pret sabiedrību, pret sabiedrotajiem, pret nākotni.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds klimata un enerģētikas ministram Kasparam Melnim.

 

K. Melnis (klimata un enerģētikas ministrs).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamie ministri un deputāti! Šodien, klausoties debates, diezgan daudz varēja dzirdēt to, ka mums kaut kas nav īsti izdevies. Un tā ir taisnība. Piekrītu, kaut kur mēs varam būt labāki. Bet tas, kas ir svarīgākais, – ir lietas, ko mēs esam labi paveikuši un kas mums padodas. Kā vienu no tādām var pieminēt pagājušā gada atslēgšanos no BRELL. Tas ir projekts, kas ilga 15 gadus, ko mēs veiksmīgi pabeidzām termiņā un iekļāvāmies arī kopējā finansējumā. Paveicām kopā ar Lietuvas, Igaunijas un Polijas kolēģiem. Un, ja mēs paši to nenovērtējam, tad mūsu Eiropas partneri un mūsu stratēģiskais partneris to ļoti novērtē. Latvijā vien tika investēts ap pusmiljardu enerģētiskajā sistēmā, padarot to drošāku un stiprāku. Un to mēs paveicām. Pagājušā gada beigās mēs to noslēdzām, uzstādījām baterijas, lai sistēma būtu drošāka, stabilāka un balansētāka.

Un tas nav viss. Darbs jau nav apstājies. Šonedēļ tika apstiprināts CEF finansējums, kurā Latvijai, Lietuvai, Polijai un Igaunijai paredz papildu 120 miljonus, lai šo sistēmu uzturētu drošībā... lai tā būtu droša un stabila, jo skaidrs, ka situācija mainās. Sākotnējais plāns attiecībā uz situāciju ir mainījies. Riski ir lielāki, un tas ir ļoti svarīgi.

Ļoti daudz šodien no tribīnes izskanēja, ka kāds mums kaut ko aizliedz, ka Eiropa kaut ko neļauj. Mēs jau esam Eiropa, mēs paši esam daļa no tās. Cik daudz mēs spējam vai nespējam aizstāvēt savas tiesības, tas ir mūsu pašu rokās.

Labs piemērs... No šīs tribīnes es dzirdēju arī to, ka kāds mums aizliegs kurināt ar malku, šķeldu un briketēm, ka to vairs nebūs, nevarēs izmantot. Ar milzīgu, smagu darbu (paldies arī jums, kolēģi) mēs spējām Briselē pierādīt, ka Latvijai šķelda ir vajadzīga. Tai jābūt atjaunīgai... tādai jāskaitās... lai sabiedrība... mēs katrs un Latvijas ekonomika varētu gūt labumu no tā “zelta”, kas mums ir. Vairāk nekā pusi Latvijas klāj meži, un tā ir liela vērtība. Un mēs to spējām pierādīt. Ja kāds saka, ka mēs kaut ko nevaram, tad – darām! Es gan pilnīgi piekrītu tam, ka tas ir jādara kopā. Viens nav karotājs, un tikai kopīgi, kā komanda, mēs varam to sasniegt.

Runājot kaut vai par tādu lietu... Ļoti daudz izskanēja par zaļo kursu. Jā, tas ne tuvu nav ideāls. Pilnībā piekrītu. Es to aicinātu aizvietot ar vārdiem “enerģētiskā pašpietiekamība”, jo viss, uz ko mēs vēršam projektus, ir, lai mēs Latvijā varētu vairāk saražot elektroenerģiju un citus enerģijas... resursus. Katru dienu, patīk vai ne, mēs, Latvija, par energoresursiem – gāzi... fosilajiem... degvielām... citām valstīm pārskaitām no 5 līdz 10 miljoniem. Gada griezumā tie ir vairāk nekā trīs miljardi. Tad varbūt vajag cīnīties, lai mēs to naudu varētu saglabāt savā ekonomikā, lai mēs varētu ražot paši šīs degvielas un enerģiju! Un to mēs arī darām.

Un mums ir iespējas, tas pats biometāns. Jā, var diskutēt par sauli, vēju, bet tās ir iespējas, jo katrs saražotais kilovats vai megavats enerģijas aizstāj degvielu, enerģiju, ko mēs būtu iepirkuši no citām valstīm. Tad ejam uz to, tiecamies! Tā ir tā mūsu iespēja – attīstīt savu ražošanu. Skaidrs, ka neviens cits mūsu vietā to nedarīs. Nevienam citam nerūp mūsu ekonomika, tikai mums pašiem. Mēs varam ļoti daudz izdarīt, ja mēs strādājam kopā kā komanda, ejam uz mērķi un cīnāmies par saviem mērķiem, jo neviens cits mūsu vietā to nedarīs.

Saules mūžu Latvijai!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Agnesei Krastai.

A. Krasta (JV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie deputāti! Kā jau skaidri pauž arī ārlietu ministres ziņojums, Latvija konsekventi iestājas par starptautiskajās tiesībās balstītu pasaules kārtību. Mūsu pozīcija ir skaidra un nemainīga – par noziegumiem ir jāatbild. Es aicinu uzlūkot šo principu ne tikai juridiski, bet kā mūsu drošības stratēģijas kodolu. Starptautisko tiesību principi aizsargā mūsu pasaules uztveri, to, ka pasaule ir vieta, kur valda noteikumi, nevis brutāls spēks. Tieši uz šādas kopīgas izpratnes balstās arī mūsu kolektīvā drošība un sabiedroto savstarpējās palīdzības būtība.

Pēc nepilna mēneša apritēs četri gadi kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Tā mērķis bija un joprojām ir skaidrs – iznīcināt neatkarīgu, demokrātisku Eiropas valsti un liegt ukraiņu tautai tiesības uz brīvību un pašas izvēlētu nākotni. Arī Latvija neatlaidīgi strādā pie mehānismiem, kas dokumentē šos noziegumus un veido starptautiskus tiesiskos procesus, lai sauktu Putina režīmu pie pilnas atbildības par kara noziegumiem, par genocīdu, par apzinātu Ukrainas valstiskuma graušanu, neatkarīgi no tā, kādi būs turpmākie kara vai miera nosacījumi.

Putina izraisītā traģēdija nedrīkst tikt aizmirsta un nedrīkst palikt nesodīta. Mums jāturpina sistemātiski uzturēt šo jautājumu starptautiskajā dienaskārtībā, kopā ar sabiedrotajiem un partneriem strādāt pie tā, lai agresors un tā līdzskrējēji stātos tiesas priekšā, jo nesodīts ļaunums mēdz atkārtoties. Agresora saukšana pie atbildības nav tikai taisnīguma jautājums Ukrainai. Tas ir priekšnoteikums visas Eiropas kopīgajai drošībai.

Dievs, svētī Latviju! Slava Ukrainai!

Paldies. (Aplausi.)

 

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Mārcim Jencītim. (Dep. M. Jencītis: “Lūdzu apvienot laikus!”)

Lūdzu apvienot debašu laikus.

M. Jencītis (LPV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Kādreiz bija tāda reklāma... daudzus gadus atpakaļ. Izvēlies “Sprite” – visu pakļauj slāpes! Būtībā ģeopolitika – tas ir līdzīgs jēdziens. Visu pakļauj slāpes jeb vajadzība. Latvijas ārpolitikas situācija ir jāskata vēsturiskā un ģeopolitiskā kontekstā. Un šodien jāpieņem atbilstoši realitātei iespējami labākie lēmumi, saglabājot sirdsapziņu... un saskaņā ar augstākām vērtībām.

“Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks.” Tie ir Veidenbauma vārdi. Un ģeopolitika balstās uz šī dzejnieka ideju. Tā būtībā ir balstīta uz dabiskiem procesiem, izejot no spēka pozīcijas un savstarpēja izdevīguma.

Piemēram, Kronvalda parkā, arī Rīgā visās vietās, kur ir Pilsētas kanāls, mēs redzam – tas ir aizsalis. Bet tajās vietās, kur... nu, tur pāris metri, kur vēl ir ūdens, kur nav aizsalis, koncentrējas pīles. Un tā ir ģeopolitika.

Vai līdzīgi arī, kad ietves ir notīrītas, kur ir izstaigātas taciņas, mēs visi izvēlamies to vieglāko ceļu. Un tā būtībā ir ģeopolitika tādā miniatūrā.

Tāpat ir arī cilvēkam. Viņam dažādas situācijas, kas nav atkarīgas vienmēr no viņa paša... bet mēs izdarām šajās situācijās... izvēlamies, ko varam izvēlēties, – savu attieksmi. Kā Bībelē ir teikts: uztici Dievam savus ceļus, un gan jau viņš darīs.

Latvija ir ģeopolitiski karstais punkts, līdzīgi kā Gazas sektors, tikai caur... starp Austrumiem un Rietumiem. Neviena lielvara vēsturiski nav bijusi pilnībā uzticama. Jo ģeopolitiski procesi visbiežāk stāv pāri, kā es dzirdēju šeit, arī noteikumi... pāri noteikumiem, pāri solījumiem, pāri parakstiem un starptautiskiem līgumiem. Taču līdzīgi kā cilvēkiem, kuri ne visu var kontrolēt, bet var kontrolēt savu attieksmi, tā valsts ne visu var paredzēt un kontrolēt, bet var izdarīt mūsu valstī iespējami labāko lēmumu... un lēmumus no savas puses šodien.

Daži vēstures fakti.

12. gadsimts. Pēc Latvijas teritorijas tīkoja gan slāvu kņazistes, gan vācu bruņinieki. Krusta karos Latvija tika iekarota un izveidojās vācbaltiešu kontrolēta valsts Livonija.

16. gadsimts. Krievzeme vēlējās piekļuvi Baltijas jūrai (un nekas jau nav mainījies arī šodien), un sākās Livonijas karš. Jau pirmajās kaujās vietējie nespēja paši sevi nosargāt un lūdza poļu palīdzību, lai pasargātu no austrumu kaimiņa.

18. gadsimts. Lielais Ziemeļu karš. Krievijas mērķis bija iegūt Vidzemi un Rīgu, kas bija Zviedrijas impērijas stratēģiski svarīgākā Baltijas province, un kārtējo reizi nodrošināt logu uz Eiropu jeb pieeju Baltijas jūrai. Vietējā zviedru vara nespēja pasargāt vietējos iedzīvotājus, un Krievija piekopa izdedzinātās zemes taktiku. Es šo vēstures periodu esmu pētījis, un mana dzimtā pilsēta Limbaži... Esot Limbažos palikuši tikai 11 iedzīvotāji. Kara un mēra dēļ Vidzemē iedzīvotāju skaits samazinājās par 40–60 procentiem.

20. gadsimts. Pirmajā pasaules karā Vācija iebruka Latvijas teritorijā un šeit notika divu lielvalstu cīņa par varu. Un kara noslēgumā fonā radās ģeopolitikas situācija, kurā Latvija pieteica sevi kā valsti un samaksāja par to cenu, ko mēs atzīmējam 11. novembrī. Mēs to atzīmējam arī 18. novembrī. Mums ir sava valsts, un mēs esam maksājuši savu cenu par to.

Pēc Pirmā pasaules kara tika izveidota Tautu Savienība ar mērķi nodrošināt kolektīvo drošību. Gan Eiropas Savienība, gan Tautu Savienība radās no vienas pamatidejas – novērst karus Eiropā un veidot stabilu starptautisku sadarbību. Realitātē, kad Padomju Savienība iebruka Somijā Ziemas karā, viss, ko Tautu Savienība varēja izdarīt, bija izslēgt Padomju Savienību no organizācijas.

Uz Otrā pasaules kara sākumu Latvijai bija izveidota spēcīga armija. Es domāju, arī šodien mums ir spēcīgi bruņotie spēki... mūsu robežās iespējamie... ar mūsu iespējamiem resursiem. Latvija bija iestājusies Tautu Savienībā un izvēlējusies neitralitātes politiku. Taču gan PSRS, gan nacistiskajai Vācijai bija nospļauties uz Baltijas valstu suverenitāti un neitralitāti. Tika noslēgts slepens Molotova–Ribentropa pakts. Tika sadalītas Baltijas valstis un Polija. Un Latvijas teritorija tika vairākkārt okupēta, kam sekoja represijas un iznīcība.

Ja godīgi, Latvija ir viena no... tautām, kas ir visvairāk cietusi pasaules vēsturē. Viena no. Bet vismazāk uzmanības tam ir pievērsts. Pēc Otrā pasaules kara Jaltas konferencē Latvijai netika atvēlēta uzmanība, un tā palika komunistiskās PSRS okupācijā. Rietumi aprobežojās ar Baltijas valstu okupācijas fakta neatzīšanu, kas arī ir daudz, bet... pretēji latviešu cerībām atjaunot savu valsti.

Latviešu aktīva bruņota pretošanās okupācijas režīmam pēc Otrā pasaules kara turpinājās līdz 1956. gadam. Baltijas, tai skaitā Latvijas, mežabrāļu kustība ir starp ilgākajām bruņotajām pretošanās kustībām pasaulē pret PSRS okupāciju, kas liecina par mūsu dzīvotspēju, vēlmi, mīlestību pret savu valsti un brīvību. Cerību un spēku deva ticība savai valstij un cerība uz Rietumiem, cerība uz Rietumiem šajā gadījumā. Pēdējais mežabrālis, kurš iznāca no meža, bija Jānis Pīnups 1995. gadā. Tas jau bija Latvijas brīvvalsts otrais laiks. Viņš ļoti uzmanīgi bija pārliecinājies, ka viss ir droši, un iznāca.

Visi šie fakti liecina, ka ģeopolitiskie procesi visbiežāk stāv pāri solījumiem, pāri noteikumiem un parakstiem, un starptautiskiem līgumiem. Šobrīd primārais ārlietu jautājums ir drošība. Visi pārējie jautājumi ir tieši vai netieši saistīti.

Mēs nezinām, kā būtu, ja būtu... Kārlis Ulmanis 1940. gadā dotu pavēli Latvijas armijai aizstāvēt savu valsti, nezinot, kā būtu... kā to darīja somi – aizstāvēja. Mēs zinām, kas notika pēc tam. Taču mums šodien ir savas izvēles.

Pirmkārt, pareizai orientācijai šodien ģeopolitiski ir jāsaprot, ka galvenais drošības garants ir ASV un NATO. Es apzināti lieku ASV pirms NATO. Eiropas Savienība, uz kuru īpaši liberālie politiķi liek cerības, ir ekonomiska un politiska savienība. Bet tās militārais potenciāls ir nepietiekams, un to var redzēt Ukrainas kara kontekstā. Politiski saukļi un ekonomiskas sankcijas, bet realitāte ir pavisam cita.

Eiropas Savienības klimata politikas un kreisās ideoloģijas vārdā tika upurēti miljardi, un prognozēt pietiekamu ekonomisku un militāru izaugsmi nav iespējams. Atbilstoši ikgadējam militārajam reitingam neviena Eiropas valsts militārajā ziņā nav spēcīgāko pasaules valstu pieciniekā. Ap 90 procentiem pasaules kodolieroču ir sakoncentrēti ASV un Krievijas arsenālā... bruņojumā. Turpretī Eiropas Savienībā ir palikusi tikai viena kodolvalsts – tikai viena kodolvalsts!

ASV ir militārā un ekonomiskā lielvalsts numur viens. Tās militārais budžets ir vairāk nekā 800 miljardi dolāru gadā, kas ir vairāk nekā visu pārējo NATO... alianses dalībvalstu aizsardzības tēriņi kopā. Tās militārā jauda veido aptuveni 70 procentus no visa NATO kopējā militārā potenciāla. Kā tikko, 26. janvārī, paziņoja NATO ģenerālsekretārs Marks Rute: ja kāds šeit domā, ka Eiropas Savienība, Eiropa kopumā (varam vēl Lielbritāniju pielikt klāt, tai arī kodolieroči vēl ir) var sevi aizstāvēt bez ASV, tad – turpiniet sapņot!

Tātad Latvijas lielākais politiskais un militārais drošības garants ir NATO, bet NATO nozīmē ASV, nevis kreiso ideoloģiju jeb ideologu sapņus. Mums ir labas attiecības ar ASV, un tās ir jāturpina veidot kā labas. Un tam ir jāparādās valsts augstāko amatpersonu politiskajā nostājā. Valsts amatpersonu un nozīmīgu politiķu retorikā vajadzētu izvairīties no ASV un tās prezidentu nomelnojošiem izteikumiem, tādiem kā – tas cilvēks nav normāls, Tramps ir pārdevis Ukrainu Putinam, mēs darbojamies ar psihiatriskās slimnīcas pacientu... Tie ir izteikumi no politiskām personām, un dažas ir ļoti nopietnas figūras politikā.

Tāpat kreisajiem politiķiem, kuri organizē protesta akcijas, kas ir tiešā veidā vērstas pret ASV īstenoto politiku un konservatīvo vērtību... un Palestīnas jautājumā, vajadzētu apzināties realitāti. Šie izteikumi un “neatkarīgo mediju” (“neatkarīgo mediju” es rakstu... saku pēdiņās) antitrampiskais naratīvs var radīt neiedomājamas ekonomiskas un militāras sekas drošībai.

Treškārt, ir jāveido ideoloģiju kompromiss valsts sponsorēto mediju telpā. “Latvijas Sabiedriskais medijs” par valsts naudu, par nodokļu maksātāju naudu, regulāri rāda raidījumus un filmas, kas atklāti nievā Trampu, piemēram, “Donalda Trampa privileģētā dinastija”. Virsraksti medijos ir vienkārši katastrofa. Nu, var saprast – viedokļu dažādība, bet ne vienvirziena propaganda. Medijos, kā minimums, jāparādās abiem viedokļiem.

Parasti lielvaras nāk ar savu ideoloģiju. Šobrīd tās ir kristīgi konservatīvās vērtības pret kreisi liberālajām. Ir svarīgi būt Eiropas Savienībā un baudīt tās ekonomiskos un politiskos ieguvumus, taču ir jāprot apēst zivi un asaku izspļaut – saglabāt savas latviskās vērtības, savu identitāti, suverenitāti un savu valsti.

Ceturtkārt, Latvija, draugi, ir jāliek pirmajā vietā. Tāpat kā Tramps liek Ameriku pirmajā vietā, arī Latvijai jābūt pirmajā vietā.

Paldies Ārlietu ministrijai, diplomātiem par uzņēmējdarbības veicināšanu ar ārzemēm. Novēlu tā turpināt. Paldies mūsu bruņotajiem spēkiem, jo nav iespējams sadarboties drošības jautājumos ar tiem, kas paši sevi nav gatavi aizstāvēt. Saeimas deputātus, amatpersonas, politiķus es aicinu likt Latvijas drošību augstāk par personīgām varas ambīcijām.

Es saprotu, ka varas partijas – un ne tikai – nonāk neērtā situācijā: atbalstīt Trampa politiku nozīmē atbalstīt arī politiskā spēka LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ politiku. Bet – nekā personīga, tikai ģeopolitika. Ir jāizsver, kas ir svarīgāk – politiskā cīņa par varu par katru cenu vai Latvijas drošība. Lai arī cik sākotnēji nesaprotamas būtu Trampa idejas... Un tas nav brīnums, ka tās mums nav saprotamas. Mēs neesam vēl izauguši līdz tādam līmenim. Es domāju, ka ar laiku daudzas lietas kļūs skaidrākas. Taču, kā minimums, ir jāizturas pret tām ar pietāti. Būtībā antitrampisms Baltijas kontekstā ir virziens uz austrumiem. Izvēle jāizvirza šodien un jāpieņem atbilstoši realitātei iespējami labākais lēmums, saglabājot sirdsapziņu saskaņā ar augstākajām vērtībām. Es personīgi atbalstu ASV un Trampa veidoto politiku ne tikai tāpēc, ka tīri politiski šodien tas ir izdevīgi, bet tāpēc, ka viņi pārstāv kristīgi konservatīvās vērtības. Es iesaku mēģināt katram paskatīties uz politisko situāciju, arī ģeopolitiku, izejot no šīm vērtībām.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Edmundam Zivtiņam.

E. Zivtiņš (LPV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ekselences! Ministru vairs nav neviena. (Starpsauciens.) Ir vēl kāds? Bet jebkurā gadījumā šeit vajadzēja būt stipri vairāk, jo visi ir iesaistīti mūsu ārpolitikā un mūsu valsts ārpolitikas veidošanā.

Runājot par ārlietu ministres ziņojumu, jāsaka tā, ka es biju vispār pārsteigts. (Starpsauciens.) Un, klausoties to, jā, ārlietu ministres ikgadējo ziņojumu... Dokuments ir glīts visās izpausmēs. Tur ir pareizi vārdi, glīti noformēts. Par drošību, par sadarbību, par vērtībām, par solidaritāti. Bet, ziniet, man ir tikai viens jautājums. Fundamentāls jautājums. A kur ir rezultāts? Eu, a kur ir rezultāts?! (Starpsaucieni.) Ja Latvija visu laiku kūļājas pa pēdējām vietām: zemākās algas, mazākā produktivitāte, investīciju piesaiste, nezinu... var turpināt un turpināt... izglītība, veselība, demogrāfija... cilvēki brauc prom... Ā, nu, vienīgais, kur mēs esam pirmajā vietā, – jā, cilvēki aizbrauc. (Starpsauciens.) Un tas nav ārējo apstākļu iespaidā, jo mēs esam tieši tādā pašā situācijā kā Igaunija, kā Lietuva, kā Polija. Mēs startējām no vienādām pozīcijām gan kovida laikā, gan kara laikā. Mēs no vienādām pozīcijām startējām.

Kolēģi! Ārpolitika nav pašmērķis. Tie nav tikai sankciju paziņojumi, dalība konferencēs un pareiza nostāja starptautiskajās debatēs. Ārpolitikas uzdevums ir radīt labākus apstākļus Latvijas cilvēkiem un Latvijas ekonomikai. Bet tanī ziņojumā par šiem jautājumiem ir apaļa nulle. (Starpsauciens.) Kur ir skaidra stratēģija ārpolitikā – palīdzēt celt algas Latvijā ar ārpolitikas palīdzību, iesaistīt augstas pievienotās vērtības investīcijas, noturēt jauniešus valstī, padarīt Latviju par vietu, kur cilvēki grib dzīvot un atgriezties, nevis tikai krīzes gadījumā to aizstāvēt? Mēs runājam par drošību. Bet nedroša valsts ir arī valsts ar tukšiem reģioniem, slimnīcām bez ārstiem, skolām bez skolotājiem un skolēniem.

Runājot par Eiropu, par to, ka tā šobrīd ir vāja, ļoti vāja... Tas nav pārmetums. Eiropa nekad nav veidota kā spēka struktūra. Eiropa ir bijusi politiski ekonomiska savienība, kuru izveidoja, ja nemaldos, 1957. gadā, Eiropas Ogļu un tērauda kopiena. Bet Eiropai ir jāmainās, ja tā grib izdzīvot. Un kas ir interesanti? Ka Latvija jau gadiem ir piedalījusies šajā Eiropas procesā, it kā kaut ko darījusi, kaut kur gājusi, kaut kur braukusi, bet tanī vietā tanī brīdī, kad ir kaut kādi nopietni jautājumi... kur tiek risināti arī mūsu, Latvijas, drošības jautājumi, Latvija netiek uzaicināta pie šī galda uz pārrunām. (Starpsauciens: “Šlesers pie Orbāna gan aizbrauca! Orbāns – labais!”) Šlesers aizbrauks arī uz Ameriku un vienosies par visām lietām. (Starpsaucieni: “Ordeni vajag iedot!”; “Uz Ķīnu aizbrauca!”)

Kur ir Latvijas iniciatīva, kā reāli mainīt spēles noteikumus? Un šeit es varu oficiāli paziņot – nav ideju. LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ nāk ar iniciatīvu. Tātad būtu šeit finanšu ministrs vai premjere, vai tā pati ārlietu ministre, tad viņa varbūt varētu saklausīt. Par ko ir runa? Mūsu dzelzceļš, kurš visu laiku bija pelnošs – visu laiku! –, šobrīd ir dotējams. (Starpsaucieni.) Kauns! Tas ir kauns! Tā ir kauna lieta, ka “Latvijas dzelzceļš” ir dotējams. Mūsu ostas nīkuļo. (Starpsauciens: “Kāpēc nīkuļo?”) Piedāvājums – pārdodam amerikāņiem par vienu eiro, es nezinu, 50 procentus, 49 procentus vai 51 procentu. (Starpsauciens.) Pārdodam amerikāņiem šo “Latvijas dzelzceļu”, un atdzīvosies mums ostas, visas trīs ostas. (Starpsauciens: “No kurienes…?”) Un tas ir tikai tāpēc, ka nav drosmes. Mēs mākam tikai gudri runāt, sarakstīt ziņojumus un runāt no tribīnes par to, bet realitātē nav drosmes piedāvāt tādus priekšlikumus, kas “lauž” smadzenes ne tikai deputātiem, bet arī visai Finanšu ministrijai.

Par diasporu, kas tika pieminēta šajā ziņojumā. Jā, es piekrītu, ka šeit varētu nodalīt divas diasporas. Viena ir tā, kas tiešām visus okupācijas gadus cīnījās un uzturēja latviskumu, dzīvību, un stimulēja to, lai Latviju neatzītu nekad... tanīs okupācijas gados. Tā ka tur viņiem ir milzīgs nopelns. Tas ir neatsverami, ko viņi ir izdarījuši tanīs laikos, kamēr Latvija bija okupēta.

Bet ir arī otra puse. Tie ir tie cilvēki, kas ir aizbraukuši tagad, brīvvalsts laikā. Ziņojumā diaspora tiek minēta... un es runāju tieši par šo, kas ir tagad brīvvalsts... otrās brīvvalsts laikā aizbraukuši projām. (Starpsauciens: “Pie pirmā...”) Pieminēts kā sasniegums – sadarbība ar šo diasporu. Bet fakts paliek fakts – diaspora ir sekas neveiksmēm iekšpolitikā un ārpolitikas ekonomiskajā dimensijā, nevis panākums.

Valsts uzdevums nav tikai uzturēt saikni ar aizbraukušajiem. Valsts uzdevums ir panākt, lai cilvēkiem nav jāaizbrauc. Jā, Tavara kungs minēja no tribīnes, ka katru dienu no perona numur viens iet uz kaimiņvalstīm autobusi. Tavara kungs, šie cilvēki, kas brauc no perona numur viens, atgriežas Latvijā, bet no tā (Starpsauciens.) – pie Zinātņu akadēmijas – katru dienu aiziet prom uz Eiropu autobusi, kur latvieši ar somām aizbrauc uz neatgriešanos. (Starpsauciens: “Paskaties migrācijas saldo!”)

Latvija starptautiski tiek slavēta par stingru vērtību pozīciju. Tas ir svarīgi.

Bet ar vērtībām vien nepietiek, ja pašu mājās valsts attīstība stāv uz vietas un vērtību prioritātes bieži tiek interpretētas. Mēs nevaram nepārtraukti skaidrot, ka esam mazi, bet drosmīgi sabiedrotie, ja vienlaikus mūsu cilvēki jūtas nabadzīgāki nekā lielākā daļa Eiropas, mūsu reģioni tukšojas, mūsu ekonomika atpaliek. Ārpolitikai jābūt instrumentam izaugsmei, nevis tikai un vienīgi savas reputācijas celšanai.

Un, ziniet, es jums pateikšu tā. Visspilgtākais piemērs – kad 2005. gadā Vaira Vīķe-Freiberga toreiz Davosā pasniedza Trīs Zvaigžņu ordeni Sorosam. Vēsturnieki lai vērtē, tas bija pareizi, nepareizi attiecībā... Es runāju par Sorosu. Viņš ir kontroversāla persona. Kā tas ietekmēja arī mūsu valsti kopumā, drošību reģionā... bet viņa to izdarīja, un tas bija, tā teikt, stiprs solis no politiķa.

Tāpēc es no šīs tribīnes gribu teikt to, ka šībrīža Valsts prezidents, lai garantētu mūsu valsts drošību ar tālejošām sekām, varētu pasniegt ASV prezidentam Trīs Zvaigžņu ordeni. (Starpsauciens: “Sorosam jau...” Starpsauciens.) Par to, ka tērēja valsts naudu, jā. (Starpsaucieni. Starpsauciens: “Valsts prezidents jau nepiešķir...”)

Kolēģi, noslēgumā. Šis ziņojums parāda, ka mēs darām starptautiskajā līmenī... ko mēs darām un kā darām. Bet tas neatbild uz galveno jautājumu. Kāpēc mēs it kā, visu darot pareizi... visi taču runāja par to, ka mēs darām visu pareizi – skrienam ātrāk, lecam augstāk un tā tālāk, un tā joprojām –, bet Latvija joprojām ir starp pēdējām vietām Eiropā? Nu, kā tad tas radās? Kamēr mēs uz šo jautājumu negūsim tiešu, godīgu atbildi, tikmēr varam sastādīt simts tādu ziņojumu katru gadu, no tā nekas nemainīsies.

Tāpēc uzskatu, ka tāda ārpolitika, kura tiek īstenota šobrīd, attālina mūs no drošības, attālina mūs no stipra, uzticama sabiedrotā. Attālina!

Šī valdība, manā skatījumā, ir nekavējoties jānomaina un jāveido jauna, bet bez “PROGRESĪVAJIEM”, jo tieši “PROGRESĪVIE” (Starpsauciens.) ar savu ideoloģiju ir tie, kas šobrīd ir bīstami Latvijas veselībai. (Starpsauciens.)

Un, ziniet, Jurēvics teica... es viņu nocitēšu: “Tajā brīdī, kad sabiedrība ir sašķelta, valsts ir vāja.” Kurš tad šķeļ to sabiedrību? (Starpsaucieni: “Tu!”; “Jūs!”) Kurš tad šķeļ ar visām tām pārraidēm, ar visiem šiem balsojumiem visu laiku? (Starpsauciens: “Jūs!”) Kurš tad šķeļ? (Starpsaucieni: “Laiks!”; “Lai runā!”)

Sēdes vadītāja. Zivtiņa kungs, laiks! (Starpsauciens: “Apvieno!”)

E. Zivtiņš. Apvienosiet, lūdzu?

 

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

E. Zivtiņš. Kolēģi! Nav vāju valstu – nav vāju valstu! –, ir vāji valstu vadītāji. (Starpsauciens.)

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jānim Patmalniekam.

J. Patmalnieks (JV).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi, diplomātiskā dienesta pārstāvji! Pagājušajā nedēļā Latvija un mūsu kaimiņi Baltijā piedzīvoja brīdi, kas vēl pirms dažiem gadiem būtu licis mums satraukumā aizturēt elpu. Uz mirkli darbu pārtrauca divi kritiski elektroenerģijas savienojumi starp Igauniju un Somiju. Daudzi no jums to pat nepamanīja: gaisma nenodzisa, rūpnīcas neapstājās. Kāpēc? Tāpēc, ka tajās pašās sekundēs enerģija mums tika pievadīta no Polijas. Tas nebija nejaušs veiksmes stāsts. Tas bija rezultāts vairāk nekā 10 gadus ilgušam mērķtiecīgam darbam – Baltijas valstu sinhronizācijai ar Eiropas tīkliem.

Šis notikums ir simbols. Tas ir pierādījums tam, ka mēs vairs neesam vientuļa sala. Mēs esam daļa no spēcīgas un solidāras savienības.

Mēs visi atceramies laiku, kad enerģētika nebija ekonomika. Tā bija politiskas manipulācijas rīks. Vēl nesen mēs bijām pilnībā atkarīgi no Krievijas gāzes, bijām atkarīgi no Krievijas elektroenerģijas, lai nodrošinātu sistēmas stabilitāti. Mēs bijām ievainojami. Šodien mēs vairs neesam atkarīgi. Mēs paši kontrolējam savu drošību. Un šī brīvība nav nākusi no nekurienes. Tā ir nākusi ar Eiropas Savienības atbalstu, ar simtiem miljonu eiro investīcijām mūsu infrastruktūrā, mūsu elektroenerģijas sistēmā. Tas bija atbalsts, lai mēs būtu neatkarīgi. Tas bija atbalsts, lai mēs būtu droši. Un tas bija atbalsts, lai beidzot mēs būtu arī patstāvīgi. Bez Eiropas sabiedrotajiem mēs joprojām būtu ieslēgti sistēmā, kurā lēmumus pieņem nevis tirgus vai likums, bet gan Kremļa intereses. Kopā ar Eiropu mēs esam kļuvuši nesatricināmi. Tas ir visas Latvijas un visas Eiropas uzvaras stāsts.

Kolēģi, drošība nav tikai vadi un caurules. Tā ir mūsu spēja skatīties nākotnē. Šodien Eiropas klimata un enerģētikas politika ir jauns ekonomikas dzinējs. Mēs dzirdam arī skeptiķus. Daudzi saka – klimata mērķi ir pārāk smagi. Bet paskatīsimies uz faktiem. Mūsu mērķi ir trešie zemākie visā Eiropas Savienībā. Vai tiešām mēs esam tik vāji? Vai tiešām mēs nespējam izpildīt pašu minimumu, ko paši esam apņēmušies? Citi saka – enerģētikas pāreja ir pārāk dārga, bet jautājums: vai mēs varam atļauties to nedarīt? Katrs eiro, ko ieguldām zaļajā enerģijā, ir eiro, kas neaizplūst uz citu valstu budžetiem. Katrs panelis, katrs vēja parks un katra nosiltināta māja ir maza elektrostacija, kas padara mūs stiprākus. Jo mazāk mēs pērkam naftu un gāzi no ārpuses, jo vairāk naudas paliek mūsu cilvēku kabatās. Tā ir atbildība pret nākamajām paaudzēm. Tā ir Eiropas jaunā konkurētspēja. Un tā ir arī mūsu konkurētspēja. Jo patstāvīgāki mēs esam enerģētikā, jo nesatricināmāki un drošāki esam kā sabiedrība.

Mēs redzam, cik satraucoša ir situācija pasaules politikā, bet tieši tāpēc mums ir jāturpina iesāktais darbs. Mūsu enerģētiskā brīvība nav atrauta no mūsu aizsardzības spējām. Tās ir vienas monētas divas puses – iekšējā un ārējā aizsardzība. Vairāk nekā 20 gadu darba rezultātā mēs esam cieši iekļāvušies Eiropas Savienībā. Latvijā NATO daudznacionālajā brigādē šodien plecu pie pleca stāv 14 valstu karavīri. Mums ir izveidojusies stratēģiska sadarbība ar Kanādu. Amerikas Savienotās Valstis ir klātesošas Latvijā ar saviem bruņotajiem spēkiem. Šie ir droši pamati, uz kuriem mēs būvējam Latvijas ārpolitiku. Un šie ir arī mūsu drošības enkuri vētrainajos pasaules politikas notikumos.

Godātie kolēģi! Mūsu prioritātes ārpolitikā šodien ir skaidrākas nekā jebkad agrāk: enerģētiskā neatkarība, jo bez tās nav suverenitātes un īstas patstāvības; ilgtspējīga attīstība, jo tā ir nākamo paaudžu labklājība; starptautiskā stabilitāte, jo mēs esam stipri tikai komandā kopā ar sabiedrotajiem. Bet pasaule nestāv uz vietas. Kurš noteiks rītdienas spēles noteikumus? Tos noteiks tie, kuri ir drosmīgi, inovācijās balstīti un arī vienoti. Eiropas Savienība nav perfekta, bet tā ir mūsu savienība, kuras daļa mēs esam. Tā ir vieta, kur mēs ietekmējam lēmumus, un tā ir vieta, kurā mēs esam drošībā. Latvija ir daļa no šīs komandas, un šajā komandā katrs no mums ir svarīgs.

Strādāsim tā, lai nākamreiz, kad kāds savienojums atslēgsies, mēs tikpat droši to pārvarētu kopā ar saviem sabiedrotajiem. Strādāsim tā, lai Eiropa... mums būtu savi resursi un savas inovācijas! Un strādāsim tā, lai mums un Eiropai būtu pārliecība par drošu un stabilu nākotni nākamajām paaudzēm!

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Kolēģi, ir priekšlikums turpināt debates bez pārtraukuma. (Starpsaucieni.)

Tad turpinām.

Vārds deputātei Leilai Rasimai.

L. Rasima (PRO).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģes un kolēģi! Latvijas iedzīvotāji! Ārpolitikas debates ir vienas no nozīmīgākajām tematiskajām debatēm Saeimā, kurās atskatāmies uz aizgājušo gadu un formulējam politiskās nostādnes ārpolitikā nākamajam gadam. Aizvadītais gads nav bijis mierīgs. Mēs redzam konfliktu eskalāciju pasaulē, kā arī satraucošas tendences atsevišķu demokrātiskās pasaules līderu naratīvos, kuros tiek noniecināta tiesībās balstīta starptautiskā kārtība.

Latvijas ārpolitikas galvenās prioritātes – drošība, NATO, Eiropas Savienība, atbalsts Ukrainai – paliek nemainīgas, jo mēs joprojām iestājamies par vērtībām: cilvēktiesībām un demokrātiju. Taču nevaram noliegt mainīgos apstākļus pasaulē un autoritārisma tendenču pieaugumu, tostarp mūsu svarīgā starptautiskā partnera – Amerikas Savienoto Valstu – kontekstā. Notikumi Mineapolē, kur reidos nepamatoti aiztur arī ASV pilsoņus un kur aģenti nu jau nošāvuši divus savus pilsoņus, un pēc tam sekojošā upuru vainošana no valsts pārstāvju puses vēl pirms izmeklēšanas ir patiesi satraucoši.

Kā deputātu grupas demokrātiskas Baltkrievijas atbalstam vadītāja vēlos savā runā īpaši pievērsties Baltkrievijai. Tepat kaimiņos, Baltkrievijā, turpinās nežēlīgas represijas. Pagājušā gadā, pateicoties spiedienam no ārpuses, Baltkrievijas režīms atbrīvoja 191 politieslodzīto, tostarp arī trīs politieslodzītos no Latvijas, kuri bija tur ieslodzīti tikai tādēļ, ka Lukašenko bija vajadzīgi ķīlnieki, ko izmantot savās interesēs. Pašā gada izskaņā pēc teju četriem gadiem ieslodzījumā tika atbrīvota un beidzot mājās, Latvijā, pie savas ģimenes atgriezās Alla Sokoļenko, par kuru es uzņēmos krustmātes simbolisko lomu starptautiskās cilvēktiesību organizācijas “Libereco” krustvecāku programmā. Allai bija piespriesti septiņi gadi cietumsoda ar “pierādījumiem”, kas bija izdomāti no zila gaisa, pasludinot viņu par Latvijas spiedzi, kura Baltkrievijā viesojusies nevis ar mērķi lētāk veikt medicīnisku operāciju, bet it kā ar mērķi savervēt baltkrievu karavīrus, lai viņi dotos karot Ukrainas pusē. Šī apsūdzība ir pilnīgi nepatiesa.

Es satiku Allu dzīvē. Viņa ir parasta Latvijas iedzīvotāja, sieviete, kas strādāja parastu darbu apdrošināšanas firmā, kas rūpējās par savu ģimeni un kas ikdienas skrējienā politikai īpaši līdzi nesekoja. Alla man teica, ka viņai nekad pat prātā nevarēja ienākt, ka kaut kas tāds var notikt. Diemžēl tieši tajā brīdī, kad Alla bija tur, baltkrievu režīmam ievajadzējās kādu Latvijas pilsoni, jo vēlāk viņi pat neslēpa, ka vēlas, lai Latvijas valsts izdod viņiem kādu konkrētu Baltkrievijas pilsoni apmaiņā pret Allu.

Līdzīgi bija arī ar Latvijas uzņēmēju Dmitriju Mihailovu, kurš necenzētā leksikā soctīklos bija izteicies par Lukašenko un viņa lēmumiem, jo tie ļoti tieši un praktiski ietekmēja Dmitrija uzņēmējdarbību. Arī Dmitrijs, visticamāk, viņiem bija vajadzīgs kā ķīlnieks un tāpat kā pārējie Latvijas pilsoņi, kuri tika ieslodzīti, bija nepareizajā laikā nepareizajā vietā. Arī Dmitrijs nevarēja iedomāties, ka viņš var nonākt Baltkrievijas cietumā, jo Latvijā par ko tādu nevienu cietumā neliktu.

Tāpēc vēlos aicināt ikvienu Latvijas iedzīvotāju, kas šobrīd klausās, – nebrauciet uz Baltkrieviju! Tagad mēs skaidri redzam, ka patiešām var notikt sliktākais, jo nu jau tas ir noticis ar vairākiem Latvijas pilsoņiem. Neskatoties uz mūsu diplomātu pašaizliedzīgo darbu, diemžēl Baltkrievijā viņu palīdzība jums būs ļoti ierobežota. Tāpēc neuzņemieties šādu milzīgu risku un nebrauciet uz Baltkrieviju!

Kolēģi! Neskatoties uz to, ka daļa no politieslodzītajiem ir atbrīvoti, Baltkrievijas represijas pret savu tautu nerimstas un turpinās. Tādēļ mums jāturpina atbalstīt Baltkrievijas demokrātiskie pārstāvji ārvalstīs. Pilsoniskā sabiedrība Baltkrievijā ir apspiesta un var darboties tikai pagrīdē. Pašlaik Baltkrievijas cietumos joprojām ir vismaz 1158 politiski ieslodzītie.

Nedaudz atkāpjoties – ir jādomā, kā mēs varam palīdzēt tiem Latvijas pilsoņiem, tiem politieslodzītajiem, kuri ir atbrīvoti, jo cilvēki ir bijuši ieslodzīti gadiem un būtībā ir politiski represētas personas, taču oficiāli šāds statuss viņiem nepienākas. Viņiem atgriežoties var būt nepieciešams psihoemocionālais un juridiskais atbalsts.

Svjatlana Cihanouska Davosas forumā uzsvēra nepieciešamību būtiski uzturēt spiedienu pret diktatoriem Lukašenko un Putinu, jo diemžēl viņi saprot tikai spēka valodu. Sankcijām ir jāpaliek spēkā līdz brīvības uzvarai.

Redzam, ka Ukrainā, kurā agresora uzsāktais nežēlīgais karš ilgst jau gandrīz četrus gadus, Krievija joprojām neizrāda gatavību jēgpilni runāt par mieru. Gluži pretēji – tā ir pastiprinājusi militāros uzbrukumus Ukrainai, nupat, aizvakar, uzbrūkot civilajam objektam – vilcienam ar 300 pasažieriem – un šoziem terorizējot ukraiņus ar uzbrukumiem siltumapgādes infrastruktūrai. Krievija turpina agresīvas provokācijas, kā arī hibrīdapdraudējumu īstenošanu pret NATO dalībvalstīm. Tas nepārprotami liecina, ka Krievijas stratēģiskie mērķi nav mainījušies. Tā vēlas redzēt vāju Eiropas Savienību, vāju Ukrainu un apjukušas Asv, lai nostiprinātu savu ietekmi pasaulē. Piekrītu ziņojumā paustajam, ka mieru var panākt, tikai stiprinot Ukrainu un turpinot palielināt spiedienu uz Krieviju un tās līdzskrējējiem.

Arī citur pasaulē konfliktu skaits pieaug. Lai arī pagājušajā gadā Gazā tika panākts nosacīts pamiers, citur pasaulē parādās jauni konflikti. Viens no karstākajiem punktiem pasaulē šobrīd ir Irāna. Irānas ielās iziet simtiem tūkstošu iedzīvotāju, aizstāvot cilvēktiesības un cerot uz labāku nākotni. Tie Irānā ir lielākie pret režīmu vērstie protesti kopš 1979. gada. Ziņas par vardarbību pret miermīlīgiem protestētājiem, par desmitiem tūkstošu nogalināto Irānā ir prātam neaptveramas. Jebkura agresija pret nevardarbīgiem protestētājiem ir stingri nosodāma.

Vēlos pieminēt arī Gruziju, jo Gruzijas straujā autoritārā virzība ir pārsteigusi Eiropu. Valsts, kas vēl nesen tika uzskatīta par reformu un eirointegrācijas veiksmes stāstu, tagad izceļas ar vardarbīgu vēršanos pret protestiem, vārda brīvību ierobežojošiem likumiem, pilsoniskās sabiedrības apspiešanu un arvien ciešāku ekonomisko saikni ar Krieviju.

Mums jāapzinās, ka mums ir jāstiprina saiknes ar valstīm, kas vēlas tuvināties Eiropai, jo mēs redzam, kas notiek ar valstīm, kas nonāk Krievijas ietekmes ķetnās. Pērn mēs pieņēmām ļoti svarīgus lēmumus par robežas stiprināšanu Latgalē. Mums būs pretmobilitātes barjeras, dronu siena. Tāpat mēs lēmām ieguldīt aizsardzībā nu jau 5 procentus no Ikp. Mums jāturpina stiprināt Latvijas un Baltijas reģiona drošība, jo tikai tā varam atturēt agresoru no vēlmes kādreiz nākotnē iebrukt arī šeit, pie mums.

Pirms dažām dienām mēs Eiropā godinājām Otrā pasaules kara upurus, sakot frāzi “Nekad vairs!”. Ir svarīgi patiešām nekad vairs nepieļaut tādu asinsizliešanu. Tādēļ ir būtiski atpazīt brīdinājuma zīmes, to retoriku un tiesību pārkāpumus, kas rada augsni vardarbībai. Starptautiskās tiesības attiecas uz visiem bez izņēmumiem. Ir jāturpina par tām iestāties.

Gribu atsaukties uz Beļģijas premjerministru Bartu de Vēveru, kurš teica, ka Eiropas Savienība ir vienīgā lielvara, kurai valstis vēlas pievienoties. Neviens nevēlas pievienoties Ķīnai, Krievijai, pat ASV, taču daudzas valstis labprāt pievienotos Eiropas Savienībai. Mums ir jāizmanto Eiropas Savienības priekšrocības un mērķtiecīgi, vienoti jāvirzās uz starptautiskajās tiesībās balstītas kārtības atjaunošanu. Mēs esam stiprāki, nekā mums pašiem tas šķiet. Jāturpina cītīgi un saskaņoti strādāt, lai Eiropas Savienība spēj noturēt globāli nozīmīgas vērtības.

Nobeigumā vēlos teikt paldies mūsu vēstniekiem, Latvijas diplomātiem ārvalstīs, diasporas pārstāvjiem, kuri ik dienu strādā pie tā, lai stiprinātu Latviju Eiropas vērtību telpā. Paldies mūsu pārstāvjiem Eiropas Savienības, ANO un citās organizācijās par centieniem Ukrainas miera jautājumā un visiem, kuri turpina palīdzēt Ukrainai, sākot no privātpersonām un beidzot ar organizācijām un valsti.

Slava Ukrainai!

Saules mūžu Latvijai!

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Lienei Gāterei.

L. Gātere (PRO).

Augsti godātā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ārlietu ministre! Cienītās deputātes! Godātie deputāti! Latvija atrodas uz Eiropas Savienības un NATO ārējās robežas ar agresorvalsti. Kiberdraudi, hibrīddraudi, dezinformācija – tā ir mūsu ikdienas realitāte, kurā mums ir jāpieņem lēmumi. Vienlaikus starptautiskā kārtība mainās, un šī realitāte prasa skaidru ārpolitisko redzējumu, ciešu sadarbību ar mūsu sabiedrotajiem un valstiski vienotu rīcību.

Aizsardzības un ārpolitikas jomā 2025. gads ir bijis ne tikai, kā daži saka, apjukuma un haosa laiks, bet arī būtisks virziena iezīmēšanas laiks jeb gads. Es akcentēšu tikai dažus punktus, ko Latvijai un Eiropai šajā gadā ir izdevies paveikt un kādi nākamie soļi mums būtu jāsper 2026. gadā.

Šodien mēs jau daudz dzirdējām par to, ka sabiedrotie ir klātesoši Latvijā un Austrumeiropā, un tas ir Latvijas drošībai ļoti svarīgs stūrakmens un arī skaidrs atturēšanas signāls Krievijai. Pēc Hāgas samita NATO dalībvalstis palielina aizsardzības budžetus, diemžēl ne visas tik strauji kā Latvija, bet virziens ir nepārprotams.

2025. gadā iezīmējās būtisks pavērsiens arī Eiropas Savienības līmenī. Eiropa ir sākusi rīkoties, un Latvija ir šī procesa aktīva daļa. Pirmo reizi ilgā laikā Eiropas Savienība par aizsardzības stiprināšanu sprieda kā par praktisku uzdevumu. Nevis “vai”, bet “kad”, cik ātri mēs to varam izdarīt. Un Komisijas iniciatīva “ReArm Europe” jeb “Gatavība 2030” dod skaidru atskaites punktu. Tas ir 2030. gads.

Protams, agresīvi kaimiņi nestrādā pēc četrgades plāniem. Spēju trūkumi, kas Eiropā ir krājušies gadu desmitiem, ir jānovērš iespējami ātri gan nacionālā līmenī, gan Eiropas Savienības līmenī, gan NATO ietvaros. Laiks un nauda ir svarīgi elementi. Tieši tāpēc 2025. gads ir kļuvis par robežšķirtni Eiropas izlēmībā. Ir sākta reālu spēju audzēšana un aizsardzības industrijas attīstība. Ir palielināts finansējums un piešķirti konkrēti līdzekļi, kas ļauj rīkoties ātrāk un koordinētāk.

Eiropas Komisija ir lēmusi piešķirt Latvijai aizdevumu 3,49 miljardu eiro apjomā. Tas ļauj mums paātrināt militāro spēju ieviešanu nevis tālākā nākotnē, bet tagad. Latvijai tas nozīmē konkrētus ieguvumus. Tiek stiprināta mūsu austrumu robeža, attīstās Latvijas aizsardzības industrija, piedaloties Eiropas projektos un piesaistot Eiropas finansējumu. Vienlaikus svarīgi, ka aizsardzība paliek dalībvalstu kompetencē. Brisele nelemj Latvijas vietā. Lēmumi par Latvijas drošību tiek pieņemti Rīgā.

Mūsu interesēs ir stipra Eiropa ar reālām militārajām spējām, tāpēc mēs aktīvi iesaistāmies daudzpusējos reģionālajos formātos: Baltijas valstu sadarbībā, Ziemeļvalstu un Baltijas valstu ietvarā, Baltijas jūras reģionā, arī Lielbritānijas vadītajā JEF jeb ātrās reaģēšanas spēka formātā, kur piedalās arī Nīderlande, Ziemeļvalstis un Baltijas valstis. Tie nav deklaratīvi, tie ir ļoti praktiski mehānismi ar konkrētām mācībām, uzdevumiem, arī ārvalstu karavīru klātbūtni mūsu reģionā. Mēs esam radījuši treniņu un testēšanas vietas, lai ārvalstu klātbūtne un mūsu partneru klātbūtne turpinātos.

Svarīgi, ka Eiropas spēku audzēšana nenotiek uz transatlantisko saišu rēķina. Tieši pretēji – Kanādas vadošā militārā klātbūtne un ASV sabiedroto klātbūtne Latvijā apliecina šo saišu nozīmi.

Vēl viens skaidrs virziens 2025. gadā – austrumu robeža vairs netiek uztverta kā reģionāls jautājums. Mēs esam panākuši izpratni, ka drošība Rīgā, Tallinā, Varšavā nozīmē drošību arī Lisabonā un Parīzē. Lielbritānijas valsts ministrs Stīvens Dotijs vakar Rīgā teica: “Jūsu robeža ir arī mūsu robeža.” Ieguldījumi mūsu robežā ir ieguldījumi visas Eiropas drošībā.

Īpaši nozīmīgas ir Eiropas Komisijas politiski un finansiāli atbalstītās iniciatīvas: Baltijas aizsardzības līnija, Polijas “Austrumu vairogs”. Tie ir atzīti par flagmaņa projektiem Eiropas Savienības aizsardzības gatavības ietvaros. Pretmobilitāte, arī droni, sensori, radari, kas ir izvietoti uz robežas un tiks izvietoti. Tie ir darbi, kas jau notiek un turpināsies arī 2026. gadā, tostarp ar Eiropas finansiālu atbalstu.

Latvija ir pirmā NATO dalībvalsts, kas visas savas austrumu robežas garumā ir ieviesusi akustisko dronu detekciju. Mēs mērķtiecīgi stiprinām pretgaisa aizsardzību, attīstot gan detekcijas, gan pretdarbības spējas. Mēs investējam modernās tehnoloģijās, attīstām tehnoloģijas Latvijā, sadarbojoties ar vietējo industriju, dronu un pretdronu sistēmu jomā Latvija turpina uzņemties līderību Eiropā. Tas ir rezultāts mērķtiecīgam darbam un arī pamats būt lepniem. Es piekrītu, ka šis mūsu reģionam ir arī iespēju laiks. Un mēs to izmantojam.

Vēl īsi par Ukrainu. Ukrainas aizsardzība ir Eiropas drošības priekšnoteikums. Jau vairāk nekā 1400 dienas Ukraina aizstāv ne tikai savu brīvību, bet arī visas Eiropas drošību. Latvijas atbalsts Ukrainai ir bijis un arī paliks nelokāms. 2025. gadā militārais atbalsts Ukrainai sastādīja 0,29 procentus no mūsu valsts IKP. Piegādājam Latvijā ražotus produktus, tostarp 42 “Patria” bruņutransportierus. Dronu koalīcija, ko mēs iniciējām, ir kļuvusi par 20 valstu kopienu. 2026. gadā Ukraina dronu atbalstam no Latvijas saņems 50 miljonus eiro. Vienlaikus šī koalīcija ir devusi spēcīgu grūdienu mūsu industrijai. Dronu koalīcijas starptautiskajā fondā esam ieguldījuši 10 miljonus, bet mūsu uzņēmumi ražotāji saņēmuši 41 miljonu eiro vērtus līgumus.

Kas ir mūsu mērķis? Mūsu mērķis ir ilgtermiņa industriālā partnerība ar Ukrainu. Autonomo sistēmu kompetences centrā, ko mēs izveidojām septembrī, Latvijas inženieri jau šobrīd strādā kopā ar Ukrainas ekspertiem, apvienojot Ukrainas kaujas pieredzi ar Latvijas tehnoloģisko elastību un ātrumu. Latvijas un Ukrainas aizsardzības ministru parakstītais sadarbības memorands jau pārtop praksē. Uzņēmumi sadarbojas, produkti tiek piegādāti, investīcijas tiek plānotas. Mēs ejam vēl tālāk un 2026. gadā darīsim vēl vairāk.

2025. gads ārpolitikā nav bijis vienkāršs, bet tas ir apliecinājis, ka Eiropa rīkojas un drošības ārpolitikā Latvija nav pasīvs novērotājs, bet aktīvs Eiropas drošības veidotājs. Mēs spējam apvienot skaidru realitātes izpratni ar rīcībspēju un atbildību un stiprināt savu un Eiropas drošību. Nākamajā gadā... jeb šajā gadā mūsu uzdevums ir šo kursu ne tikai saglabāt, bet paātrināt, stiprināt Eiropas aizsardzības spējas, padziļināt reģionālo sadarbību, mērķtiecīgi ieguldīt robežas drošībā un saglabāt nelokāmu atbalstu Ukrainai.

Drošība ir jāstiprina katru dienu, un Latvija to dara kopā ar Eiropu, kopā ar mūsu sabiedrotajiem, balstoties savās vērtībās un savā atbildībā.

Paldies visiem karavīriem, visiem zemessargiem un ikvienam, kas stāv Latvijas sardzē! Kopā sargājam Latviju!

Paldies.

 

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jānim Dinevičam.

J. Dinevičs (ZZS).

Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamā ministre! Cienījamie deputāti! Ārlietu ministrija šodien mums piedāvāja apjomīgu ziņojumu par ārpolitikā līdz šim paveikto un par to, kas būtu darāms uz priekšu. Piedāvājumi patiešām ir ļoti konsekventi. Un tomēr ir daži jautājumi, uz kuriem atbildes šajā ziņojumā es nevaru atrast.

Veidojas priekšstats, ka ziņojums rakstīts situācijā, kad nav notikusi prezidenta Trampa otrreizējā ievēlēšana un pasaules... starptautiskā kārtība balstās uz noteikumiem, kaut arī nepilnīgiem, tomēr noteikumiem. Ir iespaids, ka nav dzirdēta Kanādas premjera Kārnija lieliskā runa Davosas forumā, kur skanēja aicinājums arī eiropiešiem. Nav atrodams arī tas, kā ASV drošības koncepcijas maiņa ietekmēs Latvijas ārpolitiku. Nav uzskaitīts, kas darāms jaunajā situācijā, kad atgriešanās pie iepriekšējās kārtības ir praktiski neiespējama un pati kārtība nebūt nebija perfekta.

Tagad konkrētāk pie ziņojumā minētā.

Kopsavilkumā ir apgalvots, ka NATO ir vienota aizsardzības un atturēšanas uzdevumu veikšanā. Es esmu dziļi pārliecināts, ka tas ir NATO dalībvalstu vairākums. Bet tās NATO dalībvalstis, kas šobrīd atbalsta Krievijas agresiju Ukrainā... par to pozīciju varētu būt arī zināmas šaubas.

Otrais. Viens no ārpolitikas virzieniem 2026. gadā ir stiprināt un padziļināt sadarbību ar transatlantiskajiem partneriem drošības, ekonomikas un tehnoloģiju jautājumos. Visnotaļ svarīgs un veicams darbs. Un, ja nemaldos, no šīs tribīnes šodien izskanēja, ka šis darbs nav izdarīts pietiekami kvalitatīvi, līdz galam. Izrādās, ka mums ar stratēģisko partneri nebūt nav tik viennozīmīgi sakārtotas šīs saimnieciskās attiecības un šie ieguldījumi abām pusēm varētu būt daudz, daudz lielāki.

Bet vēl – manuprāt, pats galvenais – ļoti būtiski būtu runāt arī par sadarbību ar otru transatlantisko partneri, un tā ir Kanāda. Kanāda ir tā valsts, kuras karavīri šobrīd dienē Latvijā un kura piedāvā tādām valstīm kā Latvija meklēt savu vietu jaunajā pasaules kārtībā. Metode, pēc kuras to varētu darīt, kā teicis Aleksandrs Stubs, ir uz vērtībām balstīts reālisms, protams, kopā ar līdzīgi domājošām valstīm.

Trešais. Tiek piedāvāta sabiedrības iesaiste ārpolitikas veidošanā. Bet tas, manuprāt, ir jādara cieņpilni – vienai pusei respektējot otru, respektīvi, sabiedrībai un politikas veidotājiem. Kārnija teiktais: “Mazāk ietekmīgo valstu vara sākas ar godīgumu.” Vispirms jau ar godīgumu pret saviem pilsoņiem, kuriem nevajadzētu melot.

Piemēram, Ārlietu ministrijas paziņojums, ka Polijai nav izņēmuma statusa migrācijas paktā un ZZS maldinot sabiedrību. Vēlāk izrādījās, ka tomēr šis izņēmums ir. Tāpat Ārlietu ministrijas un Iekšlietu ministrijas paveiktais pie migrācijas pakta, manuprāt, būtu jāvērtē diezgan pieticīgi, jo rezultāta nav. Latvijai nav izņēmuma stāvokļa, kāds ir mūsu kaimiņiem.

Sabiedrības viedokli parasti nosaka socioloģiskos pētījumos. Tas būtu jāņem vērā politikas veidotājiem. Sabiedrība nebūt nav sajūsmā, kā valdošā lielvara maina pasaules kārtību. To atbalsta tikai 15 procenti, 60 procenti neatbalsta, bet 25 procentiem nav viedokļa. Politikas veidotājiem būtu jārespektē sabiedrības viedoklis.

Ceturtais. Pārāk lišķīga izdabāšana dominējošai lielvarai nebūt negarantē, ka tā mūs aizstāvēs kritiskā situācijā un novērsīs šantāžu ar augstiem tarifiem. Šobrīd skaidri iezīmējusies lielvaru sacensība. Katra no tām cenšas parādīt, kurš ir mājās saimnieks vismaz sev tuvākajā reģionā. Bet ko šādā situācijā darīt vidējām un mazākām valstīm?

Marks Kārnijs uzskata, ka pastāv izvēle. Pirmā – sacensties savā starpā par lielvaru labvēlību. Ļoti nesimpātiska iespēja. Otrā – apvienoties, lai radītu trešo ceļu ar ietekmi. Te gribas vēl citēt... politikā ir tā – ja tu neesi pie galda, tad tu esi ēdienkartē. Tāpēc vēlēšanās ar apvienošanos tomēr piesēsties pie galda un diskutēt par problēmām līdzvērtīgi varētu būt tas, uz ko būtu jāiet.

Vēl viens noslēguma citāts: “Spēcīgajiem ir viņu vara. Bet mums arī ir kaut kas – spēja beigt izlikties, atzīt realitāti un rīkoties kopā.”

Kāds ceļš būtu iespējams Latvijai? Mazo valstu sacensība par lielvaras labvēlību vai mēģināt apvienoties, lai radītu trešo ceļu ar ietekmi? Šiem jautājumiem ziņojumā nav atbildes.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jānim Dombravam.

J. Dombrava (NA).

Godātie kolēģi! Iesākumā vēlos paust sarūgtinājumu par to, ka Saeimas deputāti... jā, ir garas debates... bet mūsu zāle šobrīd izskatās šādi... īpaši zāles vidus ir ļoti tukšs.

Runājot par Latvijas ārpolitiku un pasaules notikumiem, vēlos uzsvērt, ka, manuprāt, nav iestājies nekāds haosa laiks. Ir pienācis vēsturisks mirklis, kad dažādi procesi sāk daudz straujāk virzīties uz priekšu. Ir jauns aukstais karš, notiek pasaules pārkārtošanās. Daudzas valstis atklāti darbojas savās ģeopolitiskajās interesēs, lai nostiprinātu savu ietekmi pasaulē uz nākamajām desmitgadēm. Šī darbība nav pārsteidzoša. Tā ir atbilstoša valstu ģeopolitiskajām interesēm, kuras ir definētas jau sen.

Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka Eiropai nav savas vienotas ģeopolitiskās stratēģijas. Amerikas Savienotajām Valstīm ir, Krievijai ir, pat Baltijas valstīm daļēji ir ģeopolitiskais virziens.

Piemēram, ASV ģeopolitiskajās interesēs ir dominance Ziemeļamerikā un draudu novēršana visā Rietumu puslodē. Ja tas ir atrisināts, tad Amerikas Savienotajām Valstīm ir iespēja paplašināt savu ietekmi ārpus Rietumu puslodes. ASV sagaida sīvu konkurenci ar Ķīnu par ietekmi Klusā okeāna reģionā, tāpēc tam vajag sagatavoties. (Pēc mirkļa jums būs skaidrs, kāpēc Amerikas Savienotās Valstis šobrīd aktualizē jautājumu par Kanādu un Grenlandi no savas drošības prizmas.)

Krievijas ģeopolitiskās intereses ir kontrole pār Eirāzijas sirdszemi, kā viņi to definē, sirdszemes teritoriju, kas tai ļauj būt par impēriju. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc Krievija nevēlas atlaist nedz Baltkrieviju, nedz Ukrainu. Ja tā zaudē kontroli pār sirdszemi, tad pārstāj būt impērija. Tāpēc apzināmies, ka Krievija nenoslēgs miera līgumu ar Ukrainu, kamēr nebūs nodrošinājusi pienācīgu kontroli pār to. Ja Krievijai ir izdevies nodrošināt kontroli pār šo kodolteritoriju, tad Krievija iegūst iespēju veikt ekspansiju Eiropas, Centrālāzijas, Āzijas vai ziemeļu virzienā.

Viens no Krievijas ģeopolitikas stratēģiem, kas ietekmē Putina lēmumus, ļoti skaidri ir definējis savās publicētajās grāmatās – “Arktika ir mūsu”. Kā Krim naš, tā Arktika naša – “Krima ir mūsu” un “Arktika ir mūsu”. Un definē, ka tā ir Krievijas ģeopolitikas aksioma.

Citēšu dažus viņa izteikumu fragmentus: “Militārais aspekts ir pelnījis īpašu uzmanību. Ziemeļi ir gigantiska Krievijas stratēģiski militārā zona, tās vissvarīgākā drošības josta. Šeit ir koncentrētas daudzas raķešu bāzes un stratēģiskās aviācijas bāzes. Murmanska un Arhangeļska ir Krievijas lielākās jūras bāzes.

Šī situācija nav abu nometņu patvaļīgas ideoloģijas konfrontācijas sekas aukstā kara laikā. Ziemeļu stratēģiskā militārā nozīme Krievijai jebkurā gadījumā saglabājas, jo runa ir par Eirāzijas, Krievijas sirdszemes, interešu aizsardzību. Šo militāro objektu galvenais mērķis ir aizsargāt piekrastes zonu no iespējamiem jūras un gaisa iebrukumiem un, ja nepieciešams, nodrošināt kodolieroču triecienus Amerikas kontinentā caur Ziemeļpolu. Šis ir īsākais attālums no Krievijas līdz ASV teritorijai. Tā paša iemesla dēļ šī teritorija ir prioritāte raķešu aizsardzības sistēmas attīstībai.”

Vēl citā publikācijā viņš min: “No militārās stratēģijas viedokļa kontrole pār Arktikas ledāju garantē Krievijas robežu drošību un vienlaikus garantē spēju uzbrukt ienaidniekam bruņotu konfliktu eskalācijas gadījumā.”

Tas, manuprāt, pietiekami izskaidro uztraukumu par to, kas varētu notikt ar Ziemeļamerikas kontinentu, ja tā ziemeļi netiek pienācīgi aizsargāti.

Laika trūkuma dēļ neapskatīšu citas valstis, bet apskatīšu Latvijas un Baltijas valstu ģeopolitiskās intereses. Baltijas valstu pastāvēšanai vislielākie draudi saglabājas Krievijas agresijas dēļ, kura ir iespējama, jo Baltijas valstis ieskauj Krievija un tās kontrolētās teritorijas. Mūsu interesēs būtu panākt, lai Baltkrievija un Karaļauču apgabals būtu kopā ar Rietumu pasauli. Ideālā variantā – arī šībrīža viena no visnabadzīgākajām teritorijām Eiropā – Pleskavas apgabals. Šāda ģeopolitiskā realitāte neitralizētu Suvalku koridora riskus, ļautu izveidot ciešu Baltijas valstu un Ukrainas ekonomisko sadarbību, izmantojot Baltijas un Melnās jūras ostu un dzelzceļa savienojumu, kas iet caur Baltkrieviju.

Faktiski šis modelis ir vienīgais, kurš ilgtermiņā novērš apdraudējumu, ka Krievija var mēģināt pārņemt kontroli pār Baltijas jūras reģionu un iespiesties Eiropā. Ukraina, Baltkrievija un Karaļauču apgabals ir mūsu ģeopolitiski stratēģiskajās interesēs.

Nākamā lieta, ko vēlos pieminēt, ir ideoloģiskā sadursme, kas sākusies starptautiskā līmenī. Pēc PSRS sabrukuma Rietumi atslāba. Vairs nenotika mēģinājumi stiprināt prorietumniecisku noskaņojumu pasaulē. Rezultātā daudzās valstīs pie varas nāca komunismam simpatizējoši vai Krievijai draudzīgi spēki. Kreisā ideoloģija sekmīgi nostiprināja savu ietekmi daudzviet pasaulē.

Tagad ir sākusies cīņa, lai valstīs mazinātu kreiso ietekmi vai vismaz panāktu, ka valstis nav naidīgas pret demokrātiju vai Rietumiem. Šai ziņā katastrofālu sagrāvi piedzīvo Krievija. Tā ir zaudējusi ietekmi Sīrijā, Palestīnā, Venecuēlā un, iespējams, zaudēs arī Irānā. Tas ir ļoti, ļoti labi. Tas ir Latvijas interesēs, ka Krievijas globālā ietekme samazinās.

Bet man ir jānorāda uz bīstamību pašu mājās. Valdībā ir partija “PROGRESĪVIE”, kas iestājas par Palestīnu, par Venecuēlas diktatoru. Nebrīnīšos, ja kāds metīsies aizstāvēt Irānas režīmu. (Starpsauciens.) Tas ir nepareizi. Tas ir bīstami, ka pat amatpersonas atbalsta šādu nostāju. Kamēr tā bija ārpusparlamentāra partija, kas fanoja par komunismu, tikmēr tas bija viens stāsts. Bet šobrīd viņi pārstāv Latvijas valdību, sūtot ļoti bīstamus starptautiskus signālus par Latviju.

Noslēgumā par imigrācijas politiku. Vairāki runātāji pareizi uzsvēra, ka mūsu atbildīgie dienesti dara labu darbu, lai atturētu nelegālos imigrantus no ielaušanās Latvijā. Bet ne visur Eiropā tas notiek sekmīgi. Dažas valstis pieļauj, ka Eiropā ieceļo nelegāļi. Skumji ir tas, ka Latvijas valdība, īpaši iekšlietu ministrs, premjerministre un eirokomisārs Dombrovskis, nav izdarījuši savu darbu. Ir pieļāvuši, ka Latvijai tiek uzspiests migrācijas kvotu mehānisms. Tā ir nolaidība no atbildīgo personu puses.

Vēlos vērsties pie Bražes kundzes... man nav nekas pret jums, bet aicinu jūs pacelties pāri citu politiķu augstprātībai, kuru mēs sastopam. Domāju, ir jāatzīst fakts, ka jau oktobrī Polija aizkulisēs bija panākusi vienošanos par izņēmumu migrācijas kvotu mehānismā. Ticu, ka atbildīgais eirokomisārs oktobrī jums meloja, lai novērstu, ka Latvija izvirzītu agresīvākas prasības identiska izņēmuma panākšanai. Pieļauju, ka ārlietu dienests šai jautājumā nebija uzdevumu augstumos, jo sekoja līdzi citām aktualitātēm, piemēram, saistītām ar ANO Drošības padomi.

Tas būtu tikai godīgi pret sabiedrību un koalīcijas partneri – Zaļo un Zemnieku savienību –, ka jūs spētu atzīt, ka toreiz bijāt ieguvusi maldinošu informāciju un kļūdījāties ar publisko paziņojumu. Tā nebūtu vājuma, bet spēka pazīme. Pēc kļūdas atzīšanas būtu citas iespējas mobilizēt visus ārpolitikas veidotājus, tostarp parlamentāriešus, lai Latvija tomēr izcīnītu labvēlīgus nosacījumus migrācijas kvotu jautājumā. Uz to arī aicinu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Edvīnam Šnorem.

Kolēģi, saraksts ir slēgts, tā ka varat vairs nepieteikties debatēs.

E. Šnore (NA).

Labdien, cienījamie kolēģi! Ja salīdzina Baltijas valstis pēc ekonomiskajiem rādītājiem, tad Latvija, kā mēs zinām, ir pēdējā vietā. Bet, ja salīdzina pēc tā, kā sadarbojas ar Krieviju, tad Latvija ir viennozīmīgi pirmajā vietā. Latvija ir tā, kas visvairāk no visiem eksportē uz Krieviju laikā, kamēr Krievija karo Ukrainā.

Ārlietu ziņojumā, ja skatāmies, par to vispār nekas nav teikts. Tur ir divi grafiki, kuros Krievija ir pieminēta, bet ļoti neuzkrītoši... valstis ir uzskaitītas, Krievija ir bez karodziņa. Ir arī karte, kurā norādīti investori, starp kuriem ir Krievija, bet Krievija tur neparādās... tā ka ir skaidri redzama vēlme notušēt to, ka Latvija sadarbojas ar Krieviju un dara to diezgan aktīvi.

Pirms gada ārlietu debatēs es teicu, ka nav normāli, ka Latvijas veikalos var nopirkt Krievijas preces. Pa šo gadu “Nacionālā apvienība” ir iesniegusi attiecīgas iniciatīvas. Tās Saeima noraidīja. Toreiz es arī ārlietu ministri aicināju, ka, ja ir nepieciešams kaut kāds Eiropas regulējums, tad to rosināt. Tas viss bija pirms gada.

Vakar Juglā iegāju tajā pašā veikalā, par kuru stāstīju pirms gada, un konstatēju, ka faktiski nekas nav mainījies. Visas tās pašas Krievijas preces tur ir nopērkamas, viss notiek. Sanāk, ka Latvijas iedzīvotāji ar savu naudu atbalsta Krievijas kara mašīnu visus gadus, kamēr Krievija karo Ukrainā.

Vienlaikus, ja mēs skatāmies, ārlietu ziņojumā ir pamācītas citas valstis. Tur ir rakstīts, piemēram, ka NATO un Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jāvājina Krievijas spējas karot, Eiropai jābūt atbildīgas rīcības piemēram. Un tas skan no valsts, kura pati sadarbojas ar Krieviju kā neviens. Nav īsti skaidrs, vai tiešām kāds domā, ka NATO, mūsu partneri, to neredz, ka Tramps to neredz.

Atgādināšu, ka tas bija Trampa galvenais arguments, kad viņš tikās ar Vāciju... domāju, daudzi šo klipu ir redzējuši... kad viņš teica vāciešiem sejā: kāpēc jūs gaidāt, ka Amerika nāks jūs aizstāvēt, ja paši tirgojaties ar Krieviju un esat ekonomiski atkarīgi no Krievijas?

Latvijas situācija ir diezgan līdzīga, vismaz Trampam tā var likties diezgan līdzīga. Tāpēc pirmā lieta no drošības viedokļa būtu ekonomisko sadarbību ar Krieviju izbeigt, nevis turpināt kā līdz šim un cerēt, ka ar glaimiem un pielīšanu to varēs kaut kādā veidā risināt. Noteikti tas tā nebūs, jo NATO partneri gaida no mums darbus, nevis tukšus vārdus.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jānim Zariņam.

J. Zariņš (JV).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamā ārlietu ministre! Godātie kolēģi! Gribu oponēt Dombravas kungam. Latvijai ir savs ārpolitikas virziens. Tas ir skaidrs, konsekvents un saprotams gan mūsu sabiedrotajiem, gan mūsu iedzīvotājiem.

Pirmkārt, stingrs un nemainīgs atbalsts Ukrainai. Latvija arī šajā gadā ir skaidri paudusi, ka Ukrainas cīņa ir visas Eiropas un arī mūsu pašu drošības jautājums. Politiskā, militārā, finansiālā un humānā palīdzība Ukrainai nav vien solidaritāte, bet ieguldījums stabilākā un drošākā Eiropā. Mēs turpinām iestāties par Krievijas agresijas nosodīšanu, sankciju pastiprināšanu un agresora saukšanu pie atbildības.

Otrkārt, ārpolitika kā instruments ekonomikas stiprināšanai. Redzam mērķtiecīgu darbu ārvalstu investīciju piesaistē gan aizsardzības industrijā, gan nozarēs ar augstu pievienoto vērtību. Latvija arvien biežāk tiek uzsvērta kā uzticams partneris drošai investīciju videi un daļa no stabilas Eiropas Savienības un NATO telpas. Tas tiešā veidā ietekmē gan mūsu ekonomikas izaugsmi, gan darba vietas un iedzīvotāju labklājību.

Treškārt, ārpolitikas pienesums sabiedrības labklājībai. Starptautiskā sadarbība, eksporta tirgus paplašināšana un Latvijas atpazīstamības stiprināšana nozīmē lielākus ienākumus valsts budžetā, iespējas finansēt izglītību, veselības aprūpi, sociālo un militāro drošību un citas būtiskas nozares.

Latvija šodien īsteno aktīvu, vērtībās balstītu un uz rezultātu vērstu ārpolitiku. Mēs esam Rietumu pusē ar skaidru nostāju drošības jautājumos un pragmatisku skatījumu uz ekonomikas attīstību. Tieši šāda ārpolitika stiprina gan mūsu drošību, gan valsts izaugsmi ilgtermiņā.

Paldies. (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Viktorijai Pleškānei.

V. Pleškāne (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Cienījamā ministre! Godātie kolēģi! Jā, pēdējos gados pasaule nav kļuvusi mierīgāka, tieši otrādi – karš Ukrainā turpinās, spriedze Tuvajos Austrumos nepazūd. Starptautiskas sankcijas kļūst par ikdienu. Lielvalstu politika kļūst arvien ciniskāka. Šādos apstākļos ārpolitika vairs nevar būt tikai skaisti paziņojumi. Tai jābūt skaidrai, saprotamai un godīgai pret saviem cilvēkiem. Mans jautājums ir cits: vai mēs esam saprotami paši sev un saviem iedzīvotājiem?

Ārlietu ministre šodien teica, ka atbildību par Latviju nes Latvijas tauta. Ar to nevar nestrīdēties. Jā, atbildība sākas ar cilvēkiem, sabiedrību, valsti kopumā, bet demokrātija, atbildība neizplūst gaisā. Tai ir konkrēti vārdi, amati un lēmumi. Citējot Zentu Mauriņu, ministre teica: nedrīkst gaidīt, lai citi mūs celtu, stiprinātu un aizstāvētu. Bet neviens arī neprasa, lai to dara citi. Sabiedrība prasa, lai to dara tie, kam par to maksā algu, prēmijas, balvas un kam ir uzticēta vara. Cilvēkiem nav vajadzīga filozofija, cilvēkiem vajadzīgas skaidras atbildes.

Esmu rūpīgi iepazinusies ar ārlietu ministres ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos 2025. gadā. Tas ir apjomīgs dokuments, pārdomāts, vietām pat iespaidīgs pēc aktivitāšu un iniciatīvu skaita. Taču lasot mani neatstāja sajūta, ka tas vairāk atspoguļo darbību, procesu, nevis sasniegto rezultātu, ko teica arī mans kolēģis. Tieši ar to sākas mana kritika un sabiedrības – tautas, cilvēku – jautājumi.

Ziņojumā ir uzskaitīts ļoti daudz vizīšu, starptautisko formātu, koalīciju, iniciatīvu, tikšanos un dalību. Taču gandrīz nekur netiek atbildēts uz būtisko jautājumu: ko Latvija no tā visa ir ieguvusi konkrēti kā valsts? Tiek minēts 5,6 procentu eksporta pieaugums, 33 investīciju projekti (pēc “Ernst & Young” datiem), bet netiek paskaidrots, cik no tā ir tieši Ārlietu ministrijas darba rezultāts, kādās nozarēs un kādos Latvijas reģionos tika investēts un ar kādiem konkrētiem mērķiem... 2026. gadam. Bez skaidriem rādītājiem ārpolitika riskē pārvērsties par vitrīnu. Jā, skaista, bet tukša vitrīna.

Ziņojumā norādīts, ka Latvijas sniegtais praktiskais atbalsts Ukrainai 2022.–2025. gadā sasniedzis gandrīz vienu miljardu eiro jeb ap 0,6 procentiem no IKP. Tas ir nopietns ieguldījums, un neviens šeit neapšauba atbalsta principu, atbalsta nepieciešamību. Tas ir pareizi – palīdzēt, par to nav strīdu. Bet biežāk un biežāk sabiedrība uzdod jautājumu... cik skaidri pateikts... kas arī iztrūkst ziņojumā... sistemātiskas efektivitātes analīzes, skaidra kontroles mehānisma, izvērtējuma par ilgtermiņa ietekmi uz valsts budžetu un sabiedrību. Turklāt pašā dokumentā atzīts, ka būtu lietderīgi izveidot CFLA pārstāvniecību Ukrainā. Tas nozīmē, ka līdz šim trūka pastāvīgu instrumentu darbam uz vietas. Tas rada pamatotu jautājumu: kā līdz šim tika nodrošināta atbalsta efektivitātes kontrole?

Īpašs uzsvars ziņojumā likts uz Latvijas gatavošanos darbam ANO Drošības padomē, paplašinot kontaktus. Ar ko? Ar Āfriku, Latīņameriku un Okeāniju. Taču trūkst skaidras atbildes, kādas konkrētas Latvijas nacionālās intereses tur tiks aizstāvētas.

Kādi būs drošības vai ekonomiskie ieguvumi Latvijai, Latgalei? Kā tas ietekmēs iedzīvotāju labklājību Latvijā, tostarp arī reģionos? Parastam cilvēkam ir viens vienkāršs jautājums: ko tas dos man un manai valstij? Vai tas nozīmē lielāku drošību, jaunas ekonomiskās iespējas, stiprāku balsi mūsu interesēm?

Uz šiem jautājumiem nav skaidru atbilžu. Es arī to neatradu. Tad redzamība pati par sevi nav arguments. Rodas iespaids, ka pats fakts – būt Drošības padomē – tiek pasniegts kā panākums pats par sevi. Taču ārpolitika nav statusu kolekcionēšana, tā ir valsts interešu aizsardzība.

Ziņojumā minēts pētījums, kurā norādīts, ka diaspora ik gadu Latvijas ekonomikai piesaista plus mīnus aptuveni vienu miljardu eiro. Taču tajā pašā laikā sabiedrībai... ar diasporu 2025. gadā paredzēti 176 tūkstoši eiro. Reāli atbalstīti projekti – ap 137 tūkstošiem eiro. Ja potenciāls patiešām tiek vērtēts miljardos, kāpēc instrumenti paliek simboliskā līmenī? Kur ir stratēģija, kas šo potenciālu pārvērš investīcijās uzņēmējdarbībā un darba vietās Latvijā?

Jā, šis ziņojums rāda, ka Latvija ir aktīva. Latvija ir redzama. Latvija ir iesaistīta. Taču ārpolitika nav tikai morāla nostāja vai starptautiskā klātbūtne. Tā ir efektivitāte, prioritātes un atbildība pret saviem iedzīvotājiem. Jo nedrīkst prasīt atbildību tikai no tautas, no cilvēkiem. Un tieši skaidru mērķu, izvirzāmo rezultātu un godīgas seku analīzes šajā ziņojumā diemžēl pietrūkst. Latvijai vajag ārpolitiku, kas ir ne tikai principiāla, bet arī saprotama, izmērāma un arī godīga.

Mazāk lozungu, vairāk skaidrojumu, mazāk pārliecības, ka mēs jau zinām labāk, vairāk atbildības pret sabiedrību. Jo spēcīga ārpolitika sākas nevis starptautiskās tribīnēs, bet uzticībā saviem cilvēkiem. Ja šī uzticība zūd, zūd arī ārpolitikas pamats.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Edvardam Smiltēnam.

E. Smiltēns (AS).

Labvakar, cienījamie kolēģi! Mēs šodien ļoti daudz esam dzirdējuši tādus vārdu salikumus kā – mēs stingri iestājamies par tiesību spēku. Tātad mēs stingri iestājamies par to, lai pasaulē valdītu tiesības, nevis brutāls spēks. Bet es domāju, ka jau ceturtajā gadā kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā mēs joprojām dzīvojam fantāzijās un ilūzijās. Patiesība ir tāda, ka jebkuras tiesības... no tām ir kāda jēga tikai tad, ja tās ir segtas ar spēku. Tiesības, kuras nav segtas ar spēku, ir bezjēdzīgas. Ja kāds tevi uz ielas sāk sist un pārkāpt tavas tiesības, ja nav policijas spēka, kas to aptur un soda, tad tiesībām nav seguma.

Un Ukrainas pirmajās dienās... 2022. gada 24. februārī... tas faktiski bija Ukrainas tautas spēks un Krievijas pirmā sakāve šajās pirmajās trīs dienās, kas iedeva Ukrainai iespēju vispār izdzīvot, jo pēc šīm trīs dienām... tikai tad valstu līderi, vēstnieki pārtrauca runāt par to, ka Ukraina kritīs trīs dienās. Viņi noticēja Ukrainas tautai, ka tā ir spējīga aizstāvēt savu valsti, un tad sāka sniegt palīdzību.

Tātad pirmā mācību stunda ir tāda: ja mēs paši nebūsim spēcīgi un pirmajā brīdī nebūsim spējīgi parādīt savu drosmi un apņēmību, un varēšanu, tad zem jautājuma arī, iespējams, ir palīdzība.

Un tikai padomājam un uzmodelējam to, no kā patiesībā mēs visi baidījāmies 2022. gada 24. februārī, tajā naktī. Es domāju, ka daudzi no jums negulēja tajā naktī. Uzmodelējam situāciju. Ja vienlaikus būtu sācies šis karš Ukrainas zemē, būtu sācies “Hamās” uzbrukums Izraēlai Tuvajos Austrumos un Ķīna būtu sākusi realizēt savas ambīcijas pret Taivānu... Es domāju, tas bija lielākais murgs un vislielākās bailes, jo objektīvi tai brīdī, uzdodot jautājumu, vai mēs bijām gatavi kaut kam tādam (un ar “mēs” es domāju – Baltija, Eiropas Savienība, NATO, Asv), – mēs nebijām gatavi. Ja tas būtu noticis, tad gan bez palīdzības Krievija būtu aizgājusi līdz Polijas robežai. Tad Ukraina, tās resursi, tās cilvēki tiktu ar... protams, ar stobru mugurā, bet pagriezti pret Eiropu. Es domāju, mūsu liktenis būtu būtiski citāds, nekā... šobrīd mēs esam. (Zālē troksnis.) Un tas arī dod izskaidrojumu tam, kāda šobrīd ir Asv politika.

Mani tiešām mulsina tie, kas sociālajos tīklos un citur fanātiski auro par to, ka Asv ir mūs pametušas, ka jādzīvo bez Asv un jābūt... teiksim, jārēķinās ar to, ka palīdzība nesekos. Viņu aizsardzības stratēģijā nekā tāda nav. Viņi runā tieši par situāciju, kurā viņiem savas militārās spējas ir jāsadala vairākos virzienos. Ja Tuvajos Austrumos situācija plus mīnus kaut kā risinās... un mēs redzam, ka Irānas jautājums ir palicis vēl kā... vēl viens, bet Izraēla, nu, lielā mērā ar Asv palīdzību šo jautājumu kaut kā ir spējusi sakārtot, tad riski un iespējamie nākotnes notikumi Klusā okeāna teritorijā ir priekšā. Un par to runā Asv amatpersonas. Un par to arī mēs... mēs bijām kopā ar Grasberga kungu Asv... sanāca arī parunāt ar viņu amatpersonām... un Latkovska kungu, protams... un ir skaidrs, ka tas ir tas, par ko runā.

Mēs kā Rietumu demokrātiju civilizācija tādam scenārijam vienkārši nebijām gatavi. Mēs dzīvojām ilūzijās par Fukujamas vēstures beigām. Mēs samazinājām savus izdevumus aizsardzībai, mazinājām fizisko spēku, sākām fantazēt par dažādām ideoloģijām, vērtībām. Tieši tāpat kā tagad... vēl rudenī mēs te “klopējāmies” par to, kurš ir par, kurš pret “Stambulu”, it kā tas būtu absolūtās prioritātes jautājums. Četrus gadus pēc kara sākuma!

Un tā mācība ir absolūti skaidra. Tiesības, kas nav nosegtas ar spēku, nav nekādas tiesības. Tā ir plika papīra lapa. Un līdz šim arī mēs domājām, ka Ārlietu ministrija patiesībā ir mūsu lielākais aizsardzības bastions. Nu, tā vēsturē vienmēr bijis. Mūsu fiziskais spēks ir mazs kā mazai valstij. Līdz ar to šī veiklība un profesionalitāte, mūsu Ārlietu ministrijai nodrošinot “apdrošināšanas polises”, nodrošinot 5. panta darbību, sabiedrotos, labas attiecības, ir garants mūsu eksistencei. Bet patiesībā šodien mēs saprotam, arī ņemot Ukrainas piemēru un šīs pirmās trīs dienas, šo iespēju viņiem ticību iedot citiem, ka viņi grib aizstāvēt savu valsti... mēs saprotam, ka galvenā ministrija tomēr ir Aizsardzības ministrija līdzās Iekšlietu ministrijai... un tad Ārlietu ministrija.

Mūsu galvenais uzdevums šobrīd ir garantēt, ka mūsos ir pietiekams spēks, lai nodrošinātu šo divu Latvijas Republikas Satversmes vārdu drošību. Tie, kas rakstīti tepat uz sienas, ka “Latvija ir...”, jo alternatīva ir tāda, ka Latvijas nav. Alternatīva, ka Latvijas nav vai tā vairs nav neatkarīga un demokrātiska republika, kurā vara pieder Latvijas tautai. Un tas ir šobrīd mūsu ārlietu sektora, aizsardzības sektora galvenais uzdevums. Tā ir alfa un omega visam, ko mēs darām parlamentā, Ārlietu ministrijā, Aizsardzības ministrijā... premjere, prezidents, spīkers un citas amatpersonas. Jo, kolēģi, reiz mēs to nespējām kā valsts. Tāpēc Rancāna kungs arī stāv galerijā pie Saeimas priekšsēdētāja un prezidentiem kā vietas izpildītājs, kurš pārstāvēja un turpināja mūsu valsti tajā brīdī, kad mēs bijām okupēti.

Es ceru, ka jūs esat izlasījuši vai vismaz sākuši lasīt Strangas grāmatu par tieši to posmu, kur atklājas ļoti interesantas nianses. Es domāju, Ulmaņlaiki un viss šis periods ir pārāk romantizēts. Tajā laikā atklājās pretrunas mūsu politiskajā vidē, nespēja sadarboties Baltijas valstu starpā, nespēja nodrošināt tik labas attiecības ar mūsu sabiedrotajiem, kā tajā brīdī vajadzēja, mētāšanās pozīcijās un viedokļos, nespēja noformulēt savu pozīciju un viedokli, kas arī izriet no dažādām tā laika ārvalstu vēstnieku atziņām.

Līdz ar to realitāte bija tāda, ka pirmajā neatkarības laikā Prezidijs sēdēja tur (Norāda pa labi.) un zālē visi skatījās virzienā uz rietumiem. Tad nāca okupācijas vara. Mēs nebijām spējīgi nodrošināt mūsu valsts un Baltijas neatkarību. Izjauca visu zāli un pagrieza ar skatu uz austrumiem. Šodien mēs visi dzīvojam zālē, šķiet, 1998. gadā būvētā, kur mēs skatāmies uz ziemeļiem. Un varbūt tā ir arī simboliska pareizā atbilde, jo mēs daudz runājam par NATO un 5. pantu, bet patiesībā mūsu tuvākais sabiedrotais un eksistences pamats pirmām kārtām, protams, ir mūsu pašu spēks. Ja mēs būsim vāji, tad neviens mums nepalīdzēs.

Tas pirmais skatiens ir uz ziemeļiem – tātad absolūti vienots Baltijas un Ziemeļvalstu spēks. Klāt jāņem noteikti arī Polija. Mēs to saprotam kā NB8 plus Polija. Un tad Eiropas Savienība, un tad NATO. Faktiski mums ir vajadzīgas vairākas “apdrošināšanas polises” vienlaikus, lai mēs spētu garantēt mūsu eksistenci un šo divu vārdu neizskrāpēšanu no pamatnes – “Latvija ir”.

Protams, arī sadarbība ar citām pasaules demokrātijām, Izraēlu, labas attiecības ar Izraēlu, jo tā arī ir ASV sabiedrotā, Japānu, Dienvidkoreju un citām, jo šīs valstis arī ir tehnoloģiski attīstītas. Dienvidkoreja – it sevišķi militārajā ziņā.

Es vēlos papildināt runas laiku.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

E. Smiltēns. Nu, un sāksim ar Latvijas spēku. Ja jau mēs par spēku runājam, kas garantē tiesības. Jautājums: vai mums ir vienotas ārlietas? Un, kolēģi, tā ir taisnība. Vienā galā mums ir Palestīnas karogi, Venecuēlas karogi – Latvijas valdības spēku rokās –, pret ASV un Izraēlu vērsti saukļi, kas varbūt bija skumji – pat Izraēlas himnas laikā pie prezidenta pils; otrā galā – lēmumi par parakstiem uz dokumentiem bez konsultācijas ar tuvākajiem – brāļiem, Baltijas un Ziemeļvalstu kaimiņiem. Tad seko, protams, eskalācija, jo tā ir greizsirdības izraisīta iniciatīva, cenšoties pārkliegt šos parakstu devējus un apliecināt vēl lielāku cieņu ASV administrācijai. Par to mēs noteikti diskutēsim nākamnedēļ.

Un tikpat liels mulsums un apjukums ir arī mūsu valsts pozīcijā un stratēģijā.

Es skaidri atceros vēsturi. Mums bija tāds ministrs Einārs Cilinskis un premjere Laimdota Straujuma. Bija reiz vienota ārpolitika. Un pabrīdināja ministru – ja tu 16. martā iesi pie pieminekļa, tev būs jānoliek ministra portfelis. Viņš aizgāja pie pieminekļa. Nākamajā dienā premjere pasauca ministru un teica: “Mīļais draugs, tā nedrīkst! Ārpolitikai jābūt vienotai. Te ir papīra lapa, un – uz redzēšanos!”

Vai mums ir iekša premjerei savākt šo absolūti ārlietu miskasti, kas šobrīd notiek, un iedot skaidru virzienu, un novērst to, ka mēs dodam absolūti nepareizus signālus saviem draugiem un sabiedrotajiem – pilnīgi pretējos virzienos?

Bražes kundze saka: “Sadarbība ar agresoru ir amorāla un riskanta [..].” Tas ir citāts, Bražes kundze, no jūsu runas šodien. Protams, ir otrs citāts: “ASV ir mūsu stratēģiskais partneris.” Paskatāmies mūsu starpvalstu tirdzniecību. Kurā vietā atrodas Krievija, un kurā vietā atrodas ASV? Četrus gadus pēc Ukrainas kara sākuma! Krievija atrodas stipri virs ASV. Kurš no tiem de facto pēc tirdzniecības izskatās pēc stratēģiskā partnera?

Savukārt ASV un citu mūsu sabiedroto intereses Latvijā ir mūsu drošības arhitektūras viens no svarīgākajiem pīlāriem. Ja nebūs viņu intereses šeit, viņu investīciju, viņiem būs mazāka interese mūs aizstāvēt un par mums rūpēties mums grūtā brīdī. Tas taču ir loģiski. Un uz interesēm bāzēta loģika šobrīd ir arī tā, kas sāk dominēt pasaulē.

Tas pats ar robežu. Mēs spēlējamies ar vārdiem “robeža ir pabeigta”. Skandinām visās malās. Kas ir pabeigts robežā? Žogs? A kas ir ar tehnoloģijām, ar sensoriem, kamerām? Tas skaitās pabeigts? Kas ar fortifikācijām šobrīd notiek? Cik lielā ātrumā mēs to darām?

Kontrole pār migrāciju. Arī spēle ar vārdiem – “mēs nevienu neuzņemsim un ne centa nemaksāsim”. Un tad premjere vēl piemin: “Nu jā, un mēs tikai sniegsim atbalstu tā vietā.” Tātad ne naudā, bet graudā. Grauds nemaksā neko? Skaidrs, ka tā ir milzu izgāšanās mūsu premjerei un Ārlietu ministrijai – nespēja nodrošināt līdzvērtīgus nosacījumus kā Igaunijai un Polijai.

Vai, piemēram, Baltijas vienotība. Es domāju, šis būs milzīgs jautājums. “Rail Baltica” spēlītes ar miljardu stacijām, Daugavas tiltu pāļiem un fantāzijām, kolēģi, rezultējušās nu jau ar Eiropas Komisijas apstiprināto faktu, ka “Rail Baltica” sliežu līdz 2030. gadam nebūs. Vainīgo Briškenu premjere nopērs zili melnu. Vainīgais tiks atrasts. Un šī militārās mobilitātes bedre pa vidu Baltijas valstīm... jā, tiks mēģināts to aizbērt ar vainīgajiem, bet tā kļūs par milzīgu problēmu Baltijas valstu attiecībās, jo tas maksās fizisku naudu. Un tā nauda nav maza. Kurš par to visu atbildēs?

Kolēģi, es saprotu, kāpēc visiem tik ļoti patika filma “Straume”. Selfiji visos iespējamos rakursos. Tāpēc, ka, no vienas puses, straumē peldēja vienā laivā, ja laiva grims, tad visi kopā; no otras – straumē var arī peldēt, nekur neairējot, nekādas lielas ambīcijas neizvirzot un vienkārši gaidot, kas notiks pasaulē un... kaut kā gan jau tas viss saies. Kolēģi, var arī nesaiet.

Atmostamies! (Daži deputāti aplaudē.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Līgai Rasnačai.

L. Rasnača (PRO).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Dārgie kolēģi! Es domāju, vai man vajag kaut ko teikt vai ne. Bet tad šeit daži (Starpsaucieni.)... daži deputāti mani pārliecināja (Starpsaucieni.)... Daži deputāti mani pārliecināja, jo – kāda ir Latvijas atbildība globālo risku saasināšanās laikā?

Vēl 2024. gadā globālajā uzņēmēju forumā Davosā... Tur tiek katru gadu veikta reprezentatīva uzņēmēju aptauja. Ir ļoti liels skaits... pārsniedz 10 tūkstošus... galvenokārt Rietumu pasaules uzņēmēji, bet ne tikai – arī Japāna, Dienvidkoreja un tamlīdzīgi... kas Davosā tiek pārstāvēti. Vēl 2024. gadā kā galvenos globālos riskus... tādas lietas kā ģeoekonomiskā konfrontācija un militāras sadursmes, karš viņi iekļāva tikai pirmā desmita beigās – astotajā devītajā vietā, kaut kur tā. Šogad, 2026. gadā, kad ir veikta šī aptauja, tie ir pirmajā vietā – ģeoekonomiskā konfrontācija un militāras sadursmes starp valstīm, karš.

Es gribu teikt, ka tā zināmā mērā ir arī Latvijas izpratnes izplatīšana. Protams, tā nav. Nepārspīlēsim mūsu nozīmi, tai pašā laikā arī nenoliegsim to, jo ir svarīgi paust mūsu uzskatu par to, kas notiek pasaulē, kas ir svarīgi, kas ir pieļaujams un kas nav pieļaujams. Svarīgi stiprināt izpratni par humānas un ilgtspējīgas politikas izdevīgumu mazām un vidējām valstīm. Tas, par ko runāja Kanādas premjers Marks Kārnijs.

Savukārt Latvijas cilvēkiem, cik es dzirdu sarunās novados, ir ļoti svarīga ekonomiskā, sociālā, ekoloģiskā ilgtspēja, kas nozīmē, ka tas ir izdevīgi ne tikai mums vai jaunākiem cilvēkiem, bet arī nākamajām paaudzēm. Un, lai mēs to varētu veicināt, ir vajadzīga, protams, drošība, ar ko nodarbojas mūsu ārlietu resors, es domāju, salīdzinoši veiksmīgi.

Tātad Latvijas loma starptautiski ir veicināt izpratni par bruņotu konfliktu un ģeoekonomiskās konfrontācijas nepieļaušanu, par to, ka tā ilgtermiņā nevienam nav izdevīga. Latvija atrodas uz robežšķirtnes starp agresīvu, spēka politiku īstenojošu valsti un Eiropas valstīm, kurās kopš 18. gadsimta ir bijis sapnis par vienotu Eiropu, Eiropas Savienību un par to, ka tad valdīs mūžīgs miers.

Eiropas Savienība tiešām ir liels sasniegums, un mums, protams, ir jāsadarbojas daudz ciešāk ar Eiropas Savienību. Mūžīgs miers nebūs, kamēr mums kaimiņos ir agresīvas valstis. Bet tai pašā laikā mums ir ļoti daudzas iespējas izmantot gan Eiropas Savienības tribīnes, gan ANO Drošības padomes tribīnes un citas, lai mēs varētu paust savu izpratni par svarīgiem jautājumiem.

Es domāju, ka mums katram ir atbildība. Ne tikai diplomātiem, ne tikai politiķiem, bet arī katram uzņēmējam, katram zinātniekam, katram sabiedriski aktīvam cilvēkam, kas starptautiski sadarbojas ar citām valstīm, lai paustu šo mūsu izpratni, mums svarīgo izpratni, un lai veicinātu to, ka Latvijas neatkarība un kaimiņvalstu neatkarība saglabājas.

Lai dzīvo brīva Latvija!

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Janai Simanovskai otro reizi.

J. Simanovska (PRO).

Cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Ministres kundze! Savā iepriekšējā runā es runāju par mūsu darbu Starpparlamentu savienībā. Bet šoreiz dalīšos ar savām domām.

Šodien ļoti daudzi atsaucās uz vēsturi. Kanādas premjers Marks Kārnijs savā runā Davosā arī atsaucās uz vēsturi, pieminot Čehijas disidenta, vēlāk prezidenta Vāclava Havela stāstu par dārzeņu pārdevēju, kas katru rītu sava veikala logā izkar zīmīti: “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” Ne tāpēc, ka viņš tam ticētu, bet tāpēc, ka viņš un citi veikalu pārdevēji savā logā izkar šo zīmīti un turpina rituālu, un sistēma turas.

Mani uzrunā šī atmiņa. Kā cilvēks, kurš ir dzimis un audzis Padomju Savienībā, piebildīšu: šī sistēma pastāv arī tāpēc, ka katrs baidās būt pirmais, tāpēc, ka tas ir bīstami – būt pirmajam. Bet mums ir vajadzīgi šie pirmie, kas neizkar šādas zīmītes. Mums ir vajadzīgi tie pirmie, kas sāk, un otrie mums ir vajadzīgi, un pārējie – lai tas pāraug straumē. Bet būt pirmajam vienmēr ir visbīstamāk.

Unas Bergmanes grāmatā, ko es arī pieminēju, “Nenoteiktības politika” ir vairākas atziņas, kas, man liekas, arī šodien ir ļoti, ļoti svarīgas.

Pirmkārt, būt drosmīgiem. Ja neatkarības aizstāvji nebūtu stāvējuši Baltijas ceļā, nebūtu gājuši uz barikādēm, mums nebūtu neatkarības. Drosme vienmēr ir bīstama, ar to ir jārēķinās. Bet tā ir iespēja. Drosme ir iespēja aizstāvēt savus principus un savus sabiedrotos, un tas mums ir jāizmanto vairāk arī ārpolitikā.

Otrkārt, izšķirīgos brīžos ir svarīgi nostāties vēstures pareizajā pusē. Nenoteiktības laikā, kas šobrīd ir iestājies, mēs tomēr varam izvirzīt savus noteikumus, pēc kuriem dzīvojam. Arī šobrīd, kad esošā pasaules kārtība mainās, mums ir jāatceras savas vērtības. Mums ir jāatceras laivas, kurās mēs sēžamies. Mūsu laiva, manuprāt, ir Eiropas Savienība.

Treškārt, turēties kopā ar saviem tuvākajiem partneriem. Savās atmiņās par nenoteiktības laiku, kas bija pirms 30 gadiem, kad Latvija atguva neatkarību, Dainis Īvāns atgādināja principu, kas savulaik valdīja Maskavā: Baltijas valstis nekad nelaist uz sarunām kopā. Taču Latvija, Lietuva un Igaunija izvēlējās saskaņot savas pozīcijas, tieši vienotībā tās bija spēcīgas.

Šodien mūsu ir vairāk, un mūsu spēks aug no Eiropas valstu solidaritātes un sadarbības. Mūsdienu pasaulē ārējie izaicinājumi bieži vien pastiprina valstu atšķirības, tāpēc Eiropas Savienības dalībvalstu spēja saglabāt kopīgu redzējumu ir īpaši nozīmīga.

Vēstures filozofs Timotijs Snaiders ir uzsvēris, ka Eiropas vājināšanu nereti pasniedz kā nacionālo valstu stiprināšanu, brīdinot, ka tā ir alošanās. Un tas mums jāatceras, jo tieši Eiropas Savienībā tāda nacionāla valsts kā Latvija var pastāvēt. Eiropas Savienība ir viena no trim lielākajām pasaules ekonomikām līdzās Ķīnai un Amerikas Savienotajām Valstīm, tās ietekme balstīta gan ekonomiskajā jaudā, gan kopīgās vērtībās.

Mācoties no Latvijas pieredzes nenoteiktības laikā, aicinu būt drosmīgiem. Es aicinu būt drosmīgiem un pateikt, ka karalis ir pliks. Drosmi būt stipriem savās vērtībās, drosmi izvēlēties vēstures pareizo pusi, aizstāvot taisnīgumu, un būt kopā ar saviem draugiem, aizstāvot valstu suverenitāti. Grenlande ir Dānijas Karalistes daļa. Kanāda ir neatkarīga valsts. Atbalstīt mūsu ārpolitikas mērķi – Ukrainas un Moldovas ceļu uz Eiropas Savienību.

Atcerēsimies – katra valsts, kas nonāk Krievijas ietekmes varā, palielina Krievijas spēju pakļaut nākamo. Mēs dzīvojam nenoteiktības laikā, kad atkal tiek pārbaudītas mūsu vērtības un mūsu spēja rīkoties, tāpēc rakstām šo vēstures lappusi ar pašcieņu, drosmi un ticību vienotai Eiropai.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jurģim Klotiņam.

J. Klotiņš (NA).

Cienītās dāmas un kungi! Saeimas priekšsēdētāja! Šis laiks tiešām ir pārbaudījums vērtībām. Vēlos runāt par Eiropas konservatīvajām vērtībām, jo es pamanu tādu tendenci (varbūt ne es vienīgais), ka tad, kad tiek runāts par Eiropas vērtībām, tiek mēģināts tās pasniegt kā kreisi progresīvās vērtības, kuras pārstāv partija “PROGRESĪVIE” un viņu Eiropas Parlamenta sabiedrotie. Bet mums ir vajadzīgs dialogs par vērtībām.

Eiropas vērtības ir arī konservatīvās vērtības. Eiropas konservatīvo un reformistu politisko partiju grupa, kurai pieder Nacionālā apvienība, Polijas prezidenta pārstāvētā partija “Likums un taisnīgums”, arī Itālijas premjerministres Džordžas Meloni politiskais spēks “Itālijas brāļi”, 2024. gada martā parakstīja konservatīvo vērtību hartu. Tā ir atbilde uz to, ko nozīmē “vairāk Eiropas” un kādas ir Eiropas vērtības.

Šī harta sākas ar to, cik svarīgi ir saglabāt savu vēsturisko mantojumu, ko veido antīkās Grieķijas, Romas un kristīgās tradīcijas – šie trīs Eiropas civilizācijas pamati –, saglabāt nacionālo valstu suverenitāti, nacionālās tradīcijas, valstu vēsturiskās tradīcijas, tātad nacionālo savdabību, savpatību. Atzīt to, ka ir kāda gudrība, ko esam pārmantojuši no mūsu senčiem, un ka tā ir jāciena mūsu laikmetā, kurā ienāk dažādas tendences... arī ārpolitikas debatēs, kas saistītas ar kreiso progresīvismu, ar voukismu un citām tendencēm, kas sabiedrības šķeļ, nevis vieno, apgrūtinot šobrīd Eiropas dialogu ar ASV. Progresam jābūt vienotam, balstītam morāli ētiskos pamatos, tāpat inovācijām. Ne tikai ekonomiskā izaugsme... arī tai jābalstās vērtībās, kuras pastāv cauri laikiem un balsta mūsu sabiedrības.

Konservatīvo vērtību harta runā par to, cik svarīga ir tradicionālā ģimene, dabiskā ģimene. Šīs hartas izpratnē tā, protams, ir balstīta laulībā starp vīrieti un sievieti, viņu kopīgās rūpēs par bērniem. Tas ir sabiedrības pamats un pamats tam, lai tālāk tiek nodoti tikumi, uz kuriem pastāv mūsu sabiedrības un kuri ir svarīgi, lai Eiropas Savienība spētu sevi aizstāvēt, aizsargāt gan pret iekšējiem, gan pret ārējiem apdraudējumiem šajā trauksmainajā, nedrošajā laikmetā.

Cilvēka cieņa, kura ir katras institūcijas rīcības mērs... arī tajā, kas saistīts ar tā dēvēto zaļo kursu. Ir jāatzīst cilvēku centrālā loma ekonomikas transformācijā, nevis jāriskē ar to, ka cilvēka vērtība tiek kaut kādā mērā samazināta ekocentriskas domāšanas ietekmē.

Novēlu, lai dialogs par vērtībām ir tiešām godīgs, lai tas neieiet kaut kādā dezinformatīvā virzienā, par Eiropas vērtībām pasniedzot tikai tās, kas saistītas ar visu vērtību pārvērtēšanu, kreisu un sociāli liberālu domāšanu, lai tiek atzīts, ka Eiropas pastāvēšanai nākotnē un arī ārpolitikā būtiskas ir konservatīvās vērtības.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Didzim Šmitam.

D. Šmits (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godātie kolēģi! Dāmas un kungi! Sarežģīts laikmets, sarežģītāks grūti iedomājams. Ja pirms 10 gadiem kāds uzburtu to ainu, kādā mēs dzīvojam šodien, būtu ļoti, ļoti sarežģīti tai noticēt.

Pirms kādas nedēļas tikos ar draugu, bijušo kolēģi, un mēs spriedām, ja mēs pagriežam laiku atpakaļ... 2004. gads, Latvija iestājas Eiropas Savienībā, NATO, viss Ārlietu ministrijas zieds vēl ir diplomātijā... ja tagad viņus spētu atgriezt atpakaļ – Andri Ķesteri, Aivi Roni, Mārtiņu Virsi, Aivaru Voveru, Pēteri Viņķeli... droši vien nenosaukšu visus tos, kam bija redzējums par pasauli... ko viņi šodien teiktu par to, kur mēs esam un kas būtu jādara. Visticamākais, viņi teiktu: elpojam dziļi! Tagad varētu pat ieklausīties Žakā Širakā, ka kaut kad ir gudri paklusēt, nevis skriet pa priekšu ratiem.

Kopumā interesantas debates, es teikšu, bet, manuprāt, mēs neizrunājām pašu svarīgāko, proti, kāda ir cēloņsakarība visam tam, kas šobrīd notiek pasaulē, Latvijā, Eiropā. Šīm trim lietām – pasaule, Latvija, Eiropa – ir vienojošs jēdziens – Rietumu civilizācija. Tas, ka mēs esam gulējuši ziemas miegā, būtu pusbēda. Eiropa turpina gulēt, ļoti ilgi ir gulējusi arī Amerika.

Sākšu ar Ameriku, par ko daudz runājam. Mēs vērtējam soctīklos prezidentu Trampu... bet, man liekas, nesaprotam pašu būtiskāko. Un būtiskākais ir tas, ka Amerika, ziemas miegā guļot, nogulēja Ķīnu. Nogulēja Ķīnu, paļaujoties uz... Amerikai bija divas stratēģijas – padarīt Ķīnu par tirgus ekonomiku, ar kuru varēs konkurēt normālos apstākļos, vai arī, ja tas nav iespējams, paredzēt viņai Padomju Savienības likteni – centralizētu ekonomiku, kas nekad nevar uzvarēt brīvo tirgu.

Ķīna izrādījās citādāka – saglabājot centrālu varu, parādīja, ka spēj ne tikai konkurēt, bet ļoti daudzās tēmās apsteigt Amerikas Savienotās Valstis. Ekonomikā, dabas resursu iegūšanā. Ķīna faktiski kontrolē Āfriku un ne tikai.

Amerika ilgi tēloja, ka tas kaut kā tiks sakārtots ar brīvo tirgu, un aizgulējās tik tālu, ka bija jānāk tāda veida prezidentam kā Donalds Tramps, kurš cenšas Amerikas situāciju iztaisnot, proti, atgriezt Amerikas varu, kāda tā bija aptuveni 2000. gadā – vienpersoniska pasaules vara ekonomikā, politikā, militārajā sfērā. Faktiski vienīgā tēma, kurā amerikāņi šobrīd ir priekšā Ķīnai, ir militārā klātbūtne pasaulē. Bāzu skaits, militārā iespēja iejaukties pasaulē jebkurā brīdī jebkurā vietā ir tas, ar ko amerikāņi ir stipri priekšā Ķīnai. Bet amerikāņi ļoti labi redz, kādā tempā tiek būvēti Ķīnas bāzes kuģi, kādā tempā Ķīna cenšas izlīdzināties ar Ameriku arī šajā tēmā.

Es aicinu saprast, nevis apspriest Donaldu Trampu. Jā, specifiska rakstura cilvēks... kā viņš vada ne tikai biznesu, bet Ameriku... saprast, ko viņš dara. Viņš cenšas agresīvi iztaisnot situāciju, saglabāt Amerikas pozīcijas, atgriezt iepriekšējā līmenī. Jo Amerika nemāk dzīvot, sen nav mācējusi dzīvot kā viena no piecām varām pasaulē. Tā māk dzīvot kā vienīgā vara pasaulē. Tas ir tas, ko Donalds Tramps cenšas darīt. Patīk mums vai ne, mums tas jāņem vērā.

Arī tas, kā viņš kādreiz runā ar Putinu un Krieviju, ir tieši šajā kontekstā. Viņš cenšas, kā māk, dabūt Krieviju savā pusē lielajā cīņā pret Ķīnu. Paldies dievam, viņam tas nav sanācis. Brīdī, ja tas sanāktu, mums, iespējams, būtu ļoti, ļoti neinteresanti.

Dažreiz dzirdēju šajās debatēs tādus vārdus, ka mums jābūt pie visiem galdiem klāt, visur jāpiedalās un tamlīdzīgi. Nē, mūsu galvenais uzdevums, kolēģi, nav būt pie katra galda klāt, bet nebūt uz galda, kurā dala kaut ko. Tas ir mūsu lielākais uzdevums un pienākums pret Latviju un tās pilsoņiem.

Par Ameriku es vairs tagad nerunāšu. Parunāšu par Eiropu, kas ir gulējusi un, trakākais, turpina gulēt ziemas miegā. Četrus gadus Eiropā, konkrēti – Eiropas kontinentā, ir karš. Un tas, ar ko Eiropas Komisija un Eiropas Savienība var lepoties, ir tas, ka... šī nav plastmasas pudelīte (Paceļ stikla pudeli ar ūdeni.)... plastmasas pudelītei vairs nekrīt nost korķītis. Tas ir milzīgs sasniegums, ko Eiropa ir izdarījusi kara laikā, – pudelēm vairs nekrīt nost korķīši. (Starpsauciens: “Lādētāji...”) Pirms trīs nedēļām Eiropas institūcijās bija diskusija par ieguldījumu aizsardzībā, kurā tika pilnīgi nopietni diskutēts par to, ka ieguldījumiem aizsardzībā būtu jābūt klimatneitrāliem. Lādiņi no koka un tanki ar saules baterijām – aptuveni tā.

Tas nav joks, ko es izstāstīšu... to mēdz pasniegt kā vēsturisku joku, lai gan tā ir vēsturiska patiesība. 15. gadsimta vidus, kad krīt Bizantija. Osmaņu impērija iebrūk Konstantinopolē. Karaspēks ienāk pilsētā, nostiprināsies tur uz sešiem gadsimtiem. Bizantijas augstmaņi sēž... šodien teiktu – konferencē... un spriež par to, vai eņģeļiem ir sieviešu vai vīriešu dzimums.

Vai mēs esam ļoti tālu no tā šobrīd? Domāju, ka ne. Domāju, ka esam turpat. Un ir jautājums... labi, Eiropa ir tāda... Eiropa neklausījās, ko teica Mārgareta Tečere – ka varas koncentrēšana Briselē un nacionālo valstu lomas samazināšana sagraus Eiropu. Viņa neteica – Eiropas Savienību. Eiropu! Tad kas jādara mums mazajā provincē Latvijā, mūsu mīļajā, jaukajā valstī?

Brīdī, kad notiek ekonomiskās pārmaiņas, kad Amerika cenšas agresīvi iztaisnot pozīcijas ar Ķīnu, mums būtu ļoti svarīgi nedzīvot ilūzijās. Es ļoti daudz šodien dzirdēju klasisko teikumu, ka mazai valstij ir ļoti svarīgi, ka pastāv starptautisko tiesību sistēma, kura aizsargā mazas valstis. Mazai valstij ir svarīgi saprast, kad sistēmas strādā un kad tās nestrādā. Kad tās nestrādā, mazām valstīm ir svarīgi, ka tām ir stipri sabiedrotie, nevis uzturēt ilūziju par to, ka ir kādas sistēmas, kas turpina strādāt, kad tās nestrādā.

Mēs esam ieguldījuši milzīgus resursus, lai nokļūtu Drošības padomē. Pirkuši ēkas Ņujorkā, remontējuši... vēl nav pabeigts remonts, jau tiesvedība par remontu, lai gan ēka Vašingtonā brūk. Jā, ir izdalīta nauda...

Mazai valstij ir svarīgi savākties brīdī, kad ir sarežģītas situācijas. Savākties un netaisīt no ārlietām iekšpolitiku.

Lūdzu apvienot laikus.

Sēdes vadītāja. Lūdzu apvienot debašu laikus.

 

D. Šmits. Savā laikā Ārlietu ministrijā bija tabu, kas bija spēkā Valda Birkava, Induļa Bērziņa, Riharda Pīka, Sandras Kalnietes laikā. Viens skaidrs tabu – neviens ārlietu ministrs nedrīkst izmantot savu amatu iekšpolitiskām intrigām. Nekad. Ja to dara, viņš tiek padzīts nākamajā rītā.

Lūzums sākās ar Arti Pabriku, kurš sāka to darīt, bet viņu nepadzina. Tālāk es pat nekomentēšu, kas ir noticis. Mieriņas kundzes paraksts uz vēstules... Lai kāds nebūtu, tas ir Latvijas valsts amatpersonas paraksts. Ja kādam par to bija kaut kādas šaubas, tas ir risināms iekšēji. Tam, kurš to izdara publiski, tai skaitā tviterī, amats būtu jāatstāj. Tas būtu noticis visos iepriekšējos laikos, kad laiki bija daudz, daudz mierīgāki. Tas ir tas, uz ko es aicinu.

Mēs varam strīdēties par to, kādi mums ir nodokļi, mēs varam strīdēties par to, kurš ir skaistāks un gudrāks šajā zālē, bet brīdī, kad mūsu uzdevums ir nenokļūt uz galda, vai tad, kad jau esam uz galda, tikt no tā nost, sliktākais, ko var darīt, ir ārpolitiku pārtaisīt par iekšējo politiku, iekšējām intrigām. Tas ir tas, ko, varbūt naivi ceru, mēs mācījāmies no... Nobela prēmijas... un neatkārtosim tuvākajā laikā.

Vispār es aicinu visiem savākties, iet uz vēlēšanām un piedāvāt nevis to, ko grib dzirdēt partiju vadītāji, bet to, kas Latvijai būtu labākais.

Paldies jums.

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Noslēgumā vārds ziņotājai – ārlietu ministrei Baibai Bražei.

B. Braže (ārlietu ministre).

Pirmām kārtām dažas atbildes uz faktoloģiskiem punktiem.

Par reemigrācijas cipariem, un kādi aptuvenie skaitļi... kas ir atgriezušies. Tātad 2024. gadā Latvijā atgriezās faktiski 10 tūkstoši cilvēku – 9973. Par 2025. gadu skaitļi būs mazliet vēlāk, aptuveni jūnijā. Nav mums šobrīd vēl to ciparu. Bet tas, ko es esmu redzējusi reģionālajās vizītēs pašvaldībās, tajās pašvaldībās, kur ir tiešām atbalsts ar mājokļiem un atbalsts ar darba vietām, sekmīgi investīciju projekti, tur ir atgriezušies arī reemigranti.

Tas, ko viņi norāda aptaujā, kāpēc viņi atgriežas, ir bērnu izglītības iespējas, piederības sajūta valstij un vēlme dzīvot mierīgākā vidē. Tie ir tie galvenie trīs aspekti. Kā es teicu, gan Valmiera, gan citas pašvaldības tiešām ir labi darbojušās šajā jomā.

Tāpat gribu atzīmēt, ka diasporas pārstāvji, reemigranti, kas ir atgriezušies 2025. gadā, ir reģistrējuši 23 uzņēmumus. Tā ka ir arī skaidrs, ka tā ir bijusi ekonomiska aktivitāte.

Par skaitļiem, kas Ārlietu ministrijai ir projektu atbalstam. Tas, kas ir minēts ziņojumā, – tie ir tikai Ārlietu ministrijas skaitļi, un tie nav ne Izglītības un zinātnes ministrijas, ne Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas, ne Kultūras ministrijas atbalsta projekti. Bet kopumā esam vienojušies, ka mūsu prioritāte ir latviešu valodas, latviskas vides, kultūras saglabāšana un reemigrācija. Tās ir tās prioritātes attiecībās ar diasporu.

Tad par savienojamības fondu jeb jautājumiem, kas saistās ar “Rail Baltica”. Es, protams, saprotu, ka grib arī to visu atdot Ārlietu ministrijai un ārlietu dienestam. Bet mēs darām tās funkcijas, kas ir mūsējās... mūsu intereses ārpolitiski pārstāvot, gan attiecīgās... palīdzot vēstniecībām sagatavot ministru vizītes, gatavojot promocijas projektus, ziņojot par problēmām, ja mēs tiekam uzrunāti, bet arī, kā es teicu, Eiropas Savienības budžetā nodrošinot budžeta palielinājumu tieši CEF. Ja mēs skatāmies, 2021.–2027. gada daudzgadu budžetā bija 33,7 miljardi eiro šim savienojamības fondam. Un nākamajā budžeta projektā ir 81,4 miljardi, no tiem 51,5 miljardi ir tieši transportam un militārajai mobilitātei, 29,9 miljardi ir enerģētikai. Un tas ir tas, ko kolēģi kopā – gan nozares ministrija, gan pastāvīgā pārstāvniecība Eiropas Savienībā – ir darījuši. Tāpat arī vēstniecības ir organizējušas dažādus pasākumus – Somija, Vācija, Lielbritānija un citi –, lai nodrošinātu informāciju par projektiem, un tad, kad projekta pārstāvji brauc, lai savestu viņus kopā ar mītnes zemes amatpersonām un uzņēmumiem.

Tad nākamais punkts – par preču un pakalpojumu eksportu. Uz ASV 2024. gadā preces un pakalpojumi tika eksportēti par vienu miljardu. Bet 2025. gada deviņos mēnešos jau bija skaidrs, ka tas bija augošs, vēl tālāk augošs. Mēs redzam skaidri, ka deviņos mēnešos salīdzinājumā ar Krieviju uz Ameriku ir lielāks gan produktu... gan preču, gan pakalpojumu eksports – 1,2 miljardi. Uz Krieviju tas ir salīdzinoši daudz mazāks.

Tad par diplomātiskā dienesta vīziju, par jaunām vēstniecībām. Protams, mēs kā ārlietu dienests skaidri redzam, ka mums ir tālākas pārstāvības iespējas arī citos reģionos. Pamatā tās intereses ir divas. Vai nu tās ir drošības attiecības, vai ekonomiskās attiecības. Tam klāt nāk diaspora. Tas, ko mēs redzam no ekonomiskā bloka, neapšaubāmi, mūsu uzņēmējiem ir interese par Āzijas un Klusā okeāna reģionu, par Dienvidameriku, īpaši kontekstā ar Mercosur līgumu, un arī Tuvajiem Austrumiem, īpaši Persijas līča valstīm, bet arī Āfriku. Tā ka tas būtu tas, ko es liktu priekšā. Par valstīm šobrīd no tribīnes nerunāsim. Tālāk jau diskutēsim, bet arī jāpasaka skaidri, ka bez papildu finansējuma, protams, tas nebūs iespējams... esošā budžeta līdzekļu ietvaros.

Tad bija jautājums par investīciju aizsardzības līgumu ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem, un sarunas par to turpinās. Ir viens praktisks jautājums, kas saistās ar strīdu izšķiršanu, kas ir jāatrisina, jo Eiropas Savienības investīciju politika nosaka to, ka dalībvalstu tiesas ir tās, kuras ir uzticams strīdu risināšanas instruments, nevis kāda arbitrāža vai nezināms instrumentārijs kaut kur trešajās valstīs.

Par sankcijām un ēnu kuģiem. Neapšaubāmi... varbūt pamanījāt, es jau minēju savos ievadteikumos, ka Latvija ir viena no retajām valstīm, kas itin visās sankciju kārtās ir iesniegusi priekšlikumus, tai skaitā par ēnu kuģiem. Aptuveni 100 no sankcionētajiem... ir tieši tās pakotnes, ko mēs esam iesnieguši.

Par vēstniecību Austrālijā. Tā tika atvērta 2021. gadā, lielā mērā pateicoties latviešu diasporas un Saeimas deputātu aicinājumam – tādam izteiktam aicinājumam –, un tam tika piešķirti attiecīgie līdzekļi. Tur ir vairāk nekā 20 tūkstoši latviešu un vēl 1000 Jaunzēlandē, jo vēstniecība sedz arī Jaunzēlandi. Šobrīd arvien veiksmīgāk attīstās arī ekonomiskā sadarbība. Austrālijas uzņēmums “CiTech” jau ir reģistrējies Latvijā un atvēris pārstāvniecību, “Praetorian Aeronautics” ir investējis 15 miljonus Latvijā. Dronu koalīcijai Austrālija veltījusi divus miljonus. Ir ļoti laba sadarbība gan sankciju jautājumos, gan atbalstam Ukrainai, un atzīmēsim arī to, ka Austrālijai pašai ir daudz tirdzniecības līgumu ar reģiona valstīm un Austrālija aicina mūsu uzņēmumus atvērt tur pārstāvniecības, jo tas nodrošinās viņiem labvēlīgus tirdzniecības noteikumus reģionā.

Atzīmēšu arī, ka gan diasporas finansējumu, gan attīstības sadarbības finansējumu un citus... mums nācās samazināt izdevumus, jo, protams, mēs arī no saviem līdzekļiem veltījām un atdevām, kā bija prasīts no Finanšu ministrijas puses, līdzekļus aizsardzības izdevumiem.

Tad par migrācijas jautājumu, par datumiem. 15. oktobrī saņēmām jautājumu par Polijas izņēmumu, un, pārbaudot Briselē, precīza atbilde bija tāda: izņēmuma lēmuma nav. Tas arī tika pateikts gan publiski, gan arī tiem, kas man tieši jautāja. 17. oktobrī iekšlietu komisārs Brunners apmeklēja Latvijas austrumu robežu un apliecināja gan mūsu iekšlietu ministram, gan publiski medijiem, ka tāda lēmuma nav. Tas bija pamatoti, jo Eiropas Komisijas priekšlikumi tika publiskoti 11. novembrī, bet lēmums Eiropas Savienībā tika pieņemts 23. decembrī. (Starpsauciens.)

Atgādināšu arī par tirdzniecību ar Krieviju, par importu, ka pirmajos deviņos mēnešos 2025. gadā imports no Krievijas ir krities par gandrīz 80 procentiem. Tātad mīnus 74 procenti. Jāpiebilst arī, ka ministri, ekonomikas ministri, kas bija, ja es pareizi atceros, Vitenbergs, Gerhards un Indriksone... Es neesmu pamanījusi – vai ir bijuši kādi priekšlikumi par tirdzniecības ierobežojumiem Latvijā Krievijas precēm? Iespējams, ka ir bijuši, bet tie vienkārši nav tikuši pieņemti. (Starpsauciens.)

Un tālāk, noslēdzot. 1940. gadā Rīgā bija 23 ārvalstu pārstāvniecības, vēstniecības. Šobrīd Rīgā ir 40 pārstāvniecības. Šodien uz Saeimas debatēm bija pieteikušies 75 valstu pārstāvji. Tā ka interese par mums, es teiktu, ir liela, būtiska, un mums tas ir jāapzinās. Mūs tiešām... neviens neskatās uz mums kā uz mazu valsti. Tad, kad mēs aizejam uz sanāksmēm, vai tas ir ANO, vai kaut kur citur, neviens neskatās uz Latvijas diplomātiem, Latvijas ministriem, Latvijas deputātiem, uzņēmējiem ar domu – jūs esat mazi. Tāds nav tas vērtējums. Vērtējums ir – ko jūs varat, ko mēs darīsim kopā, kas ir mūsu, kas ir jūsu interese, kā mēs par kaut ko vienosimies. Un tā ir tā attieksme, kas ir ārlietu dienestam.

Mūsu vērtības ir pilnīgi skaidras – tā ir demokrātiska Latvija, plaukstoša valsts, kas ir spēcīga gan pati par sevi, gan ar saviem sabiedrotajiem, ar to, ko tā var izdarīt, nevis ar kašķiem, ar kaut kādām atšķirībām. Šodien tas, ko es dzirdēju, – ir tik daudz kopīga: drošība, attiecības ar NATO, sabiedroto klātbūtne, transatlantisko attiecību stiprināšana, Eiropai lielāku spēku, neapšaubāmi, vairāk spēju, ekonomika. Absolūta interese visiem par ekonomiku. Lieliski. Mūsu kolēģi vēstniecībās to ir pamanījuši. Tas ir tas, ko viņi dara.

Tas ir kaut kas tāds, es domāju, uz ko mums jāvirzās arī turpmāk. Kaut kādas atšķirības, kas ir mūsu starpā, manuprāt, nu, viena daļa, protams, ir politika – pozīcija, opozīcija –, otra daļa varbūt nav tik nozīmīgas. Mēs tomēr salīdzinoši esam Eiropas labklājības valsts, ja mēs paskatāmies uz to, kas ir mūsu sociālais nodrošinājums, garantijas, bērnu... atvaļinājumi, izglītības sistēmas... tātad tā ir tipiska Eiropas labklājības valsts, ar to mēs varam lepoties, es domāju, nevis tas mums sev kaut kā ir jāpārmet.

Lai to noturētu, neapšaubāmi... Kompānijas, uzņēmumi, ieņēmumi ar augstu pievienoto vērtību, produktivitāti, zinātne, tehnoloģijas, pārnese, komercializācija – tas ir tas, kas mums būs turpmāk jādara. To arī, manuprāt, mēs daudz labāk apzināmies.

Tāpēc gribu pateikt visiem paldies. Tas ir bijis arī ļoti noderīgi, es domāju, mūsu kolēģiem, kas tiešām klausījās visi, sekoja. Atcerieties arī, kad jūs braucat uz ārzemēm. Protams, no vienas puses, ja jūs braucat individuāli, jūs esat vienkārši Latvijas pilsoņi, sekojat konsulārajām norādēm... visi, kas klausās, ne tikai zālē klātesošie un ģimenes. No otras puses, protams, kad jūs braucat, jūs esat arī Latvijas valsts pārstāvji. Un mēs jums vienmēr kā vēstniecības (Starpsauciens.), kā diplomāti vienmēr, vienmēr, vienmēr palīdzēsim, atbalstīsim. Un to arī kolēģi lūdza nodot, ka viņi priecājas par to, ka ir interese par starptautisko sadarbību, ka ir deputātu grupas, ka ir dažādas tematiskas intereses – vai tās ir konferences, divpusējas vizītes vai kaut kas cits. Un katrā gadījumā mēs varam. Mūsu ir daudz. Mēs esam spēcīgi, gudri un vareni, es pat gribētu teikt. (Starpsauciens: “Mēs – jā!”) Un tas, ko teica Kārlis Skalbe “Mazajās piezīmēs”: “Man gribas atkārtot še to, ko teica kāds aizsargs piemiņas brīdī pie Blaumaņa kapa: “Latvija ir mūsos pašos!” Latvija jau ir tie cilvēki, kas viņā dzīvo. Cik lieli un cēli būs šie cilvēki, tik skaista un dižena būs Latvija.”

Saules mūžu Latvijai! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies ārlietu ministrei Baibai Bražei par ziņojumu. Paldies, kolēģi, jums visiem par saturīgajām debatēm.

___

Tagad es izsludinu pārtraukumu līdz turpmākam Saeimas Prezidija lēmumam.

Lūdzu zvanu! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātus!

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra biedram Jānim Grasbergam.

J. Grasbergs (Saeimas sekretāra biedrs).

Visi esat reģistrējušies, kas skrien prom?

Kolēģi, nav reģistrējušies 23 deputāti. Lūdzu, ja izdzirdat savu vārdu, tad atsaucieties skaļi! Uldis Augulis, Česlavs Batņa, Raimonds Bergmanis, Andris Bērziņš, Anita Brakovska, Gundars Daudze, Alīna Gendele, Juris Jakovins, Inese Kalniņa, Zanda Kalniņa-Lukaševica, Jeļena Kļaviņa, Līga Kļaviņa, Dmitrijs Kovaļenko, Līga Kozlovska, Valdis Maslovskis, Linda Matisone, Antoņina Ņenaševa, Jānis Patmalnieks, Edgars Putra, Zane Skujiņa-Rubene, Edvards Smiltēns, Juris Viļums un Jānis Vitenbergs.

Paldies. Lai visiem jauks vakars!

___

 

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Paldies visiem par darbu.

(Pārtraukums.)

Satura rādītājs

Balsojumi

Datums: 29.01.26 10:29 Balsojums 1
Reģistrējušies - 92.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 29.01.26 12:27 Balsojums 2
Reģistrējušies - 87.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 29.01.26 14:54 Balsojums 3
Reģistrējušies - 86.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 29.01.26 16:56 Balsojums 4
Reģistrējušies - 82.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Datums: 29.01.26 20:34 Balsojums 5
Reģistrējušies - 77.
Balsošanas motīvs: Deputātu klātbūtnes reģistrācija

Sēdes video translācija

29.01.2026.

09.00 Lat

09.00 Eng

11.00 Lat

11.00 Eng

13.30 Lat

13.30 Eng

15.30 Lat

15.30 Eng

17.30 Lat

17.30 Eng