Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs
Gundars Daudze.
Sēdes vadītājs. Godātais Valsts prezidenta kungs! Cienījamie
kolēģi! Viesi!
Sākam Saeimas 2010.gada 4.maija svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas
Republikas Satversmes sapulces 90.gadadienai un Latvijas Republikas Neatkarības
atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 20.gadadienai.
(Dokumentālās filmas fragments par Augstākās padomes 1990.gada
4.maija sēdi; tiek nolasīti „par” balsojušie deputāti.)
Godātie klātesošie! 1990.gada 4.maijā „par” Latvijas
neatkarības atjaunošanu balsoja 138 deputāti.
Es aicinu ar klusuma brīdi godināt tos Augstākās padomes
deputātus, kuru vairs nav mūsu vidū.
(Klusuma brīdis.)
Paldies.
S.Āboltiņa (9.Saeimas priekšsēdētāja biedre).
Vārds svētku uzrunai Latvijas Republikas 9.Saeimas
priekšsēdētājam Gundaram Daudzem.
G.Daudze (9.Saeimas priekšsēdētājs).
Godātais Valsts prezidenta kungs! Cienītā Lietuvas prezidentes
kundze! Cienītā Igaunijas parlamenta priekšsēdētājas kundze! Godātais Ministru
prezidenta kungs! Cienītie kolēģi Saeimas deputāti! Ministri! Ekselences! Cienītās
dāmas un godātie kungi!
Šodien Latvija svin atjaunotās valsts nozīmīgāko svētku dienu.
Šodien aprit 20 gadi kopš vēsturiskā 1990.gada 4.maija. Tieši pirms divdesmit gadiem
Augstākās padomes deputātu vairākums teica „jā” deklarācijai „Par Latvijas
Republikas neatkarības atjaunošanu”. Tūkstošiem cilvēku gan pie tagadējā Saeimas
nama, gan pie saviem radioaparātiem aizturētu elpu klausījās deklarācijas tekstu:
„Atjaunot Satversmes sapulces 1922.gada 15.februārī pieņemtās Latvijas Republikas
Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir
Latvijas Republika.” 1990.gada 4.maija deklarācija bija latviešu tautas Trešās
atmodas un Dziesmotās revolūcijas kulminācija, kad cerības par neatkarīgu Latviju
pārtapa īstenībā.
4.maija deklarācija ir vēsturisks dokuments, kas īstenoja ilgas un
sapņus par atkal brīvu Latvijas valsti. Valsti, par kuru pusgadsimtu ilgušajos padomju
okupācijas gados visā pasaulē neļāva aizmirst mūsu tautieši trimdā. Valsti, kuru
visus komunisma režīma gadus savās sirdīs glabāja okupētās Latvijas disidentu
grupas. Trešās atmodas pirmsākumā visai latviešu tautai Latvijas neatkarības ideju
atkal uzdrīkstējās paust Radošo savienību plēnums. Savukārt Radošo savienību
plēnumā aizsākto par visas tautas kustību pārvērta Latvijas Tautas frontes
aktīvisti un līderi, domu par brīvu Latviju aiznesot līdz katrai Latvijas lauku
sētai, ciemam un pilsētai. Šodien mēs sakām paldies tiem Tautas frontes līderiem un
aktīvistiem, kuri ar savu drosmi, pārliecību un ticību brīvas Latvijas idejai
sekmēja Latvijas Tautas frontes saraksta uzvaru Augstākās padomes 1990.gada 18.marta
vēlēšanās. Šodien sakām paldies visiem tiem Latvijas Augstākās padomes
deputātiem, kuri balsoja par 4.maija deklarāciju, sakām paldies arī tiem kādreizējā
PSRS Tautas deputātu kongresa deputātiem no Latvijas, kuri Maskavā aizstāvēja
Latvijas un visas Baltijas brīvības ideju un tautu pašnoteikšanās tiesības.
No 1990.gada 4.maija līdz faktiskajai valsts neatkarības
atjaunošanai pagāja vairāk nekā gads. Līdz brīdim, kad atjaunoto Latvijas Republiku de
facto atzina citas pasaules valstis, mēs aizstāvējām savu izvēli janvāra
barikāžu laikā, ar nevardarbīgās pretošanās palīdzību uzvarējām armijas un OMON
vienības Rīgas ielās, sērojām par janvāra barikāžu dienās kritušajiem,
pārdzīvojām arī 1991.gada augusta valsts apvērsuma mēģinājumu. Visi šie notikumi
bija vienlīdz svarīgi ceļā uz Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tomēr tieši
4.maijs simbolizē atjaunoto valsti, simbolizē to tautas vienotību, kas ļāva mums
paveikt šķietami neiespējamo – atgūt brīvību, atjaunot Latvijas valstiskumu.
Dāmas un kungi!
Divdesmit atjaunotās Latvijas brīvvalsts gados ir paveikts daudz.
Neatkarības gados ir uzaugusi jauna paaudze, kura nav pieredzējusi padomju režīmu un
var baudīt atgūto brīvību, demokrātiju un tiesiskumu. Var dzīvot zemē, kurā
nodrošinātas visas pamattiesības, kas raksturo demokrātisku valsti, –
cilvēktiesības, vārda, pulcēšanās un pārvietošanās brīvība. Ikvienam no mums ir
dota iespēja piedalīties demokrātiskā valsts pārvaldē. Mūsu dalība Eiropas
Savienībā un NATO jau sešus gadus sniedz Latvijai drošības un neatkarības
garantijas. Esam nodrošinājuši latviešu valodas un kultūras saglabāšanu. Varētu
teikt, ka ir sasniegts 1990.gada 4.maija deklarācijas „Par Latvijas Republikas
neatkarības atjaunošanu” galvenais mērķis. Taču valsts savā attīstībā nedrīkst
apstāties, jo šajā laikā ir mainījusies mūsu izpratne par labklājību, stabilitāti
un Latvijas valsts nākotni. Tāpēc šodien, valsts neatkarības atjaunošanas
divdesmitajā gadadienā, izvērtējot paveikto un analizējot lēmumus un notikumus, kas
ietekmējuši valsts līdzšinējo attīstību, mums jāraugās uz priekšu, lai Latvija
būtu valsts, kurā cilvēki justos droši, vēlētos dzīvot, strādāt un veidot savu un
savu bērnu nākotni.
Ekonomiskā situācija ir ieviesusi savas korekcijas gan Latvijas, gan
citu Eiropas un pasaules valstu attīstībā. Latvijai kā mazai un atvērtai ekonomikai
vienai no pirmajām nācās sāpīgi izjust ekonomiskās krīzes sekas. Mēs bijām
spiesti pieņemt nopietnus un bieži vien nepopulārus lēmumus un pārskatīt iesākto
attīstības ceļu. Taču sarežģītie sociāli ekonomiskie apstākļi vienlaikus ir
devuši mums arī daudzas mācības, kas, es ceru, ļaus gan pārvērtēt iepriekšējos
lēmumus, gan nodrošināt stabilu attīstību nākotnē.
Un tā mēs esam sapratuši, ka ekonomikas pieaugums tikai uz
iekšējā patēriņa rēķina ir šķietamība, ka nepieciešams mērķtiecīgs atbalsts
eksportspējīgai ražošanai, lauku uzņēmējdarbībai un mūsu produkcijas noieta
tirgus meklējumiem.
Mēs esam sapratuši, ka mums ir jāatbalsta ražošana, kas rada
augstu pievienoto vērtību un jaunas darba vietas visā Latvijas tautsaimniecībā.
Mēs esam guvuši mācību, ka varam atļauties tērēt tikai tik, cik
paši spējam nopelnīt.
Mūsu prioritātei ir jābūt izglītībai, sagatavojot augsti
kvalificētus speciālistus visdažādākajās tautsaimniecības jomās, lai nodrošinātu
inovatīvu produktu tapšanu Latvijā.
Neskatoties uz politiskajiem un ekonomiskajiem satricinājumiem, Saeima
un valdība ir spējusi pieņemt nozīmīgus lēmumus ekonomikas stabilizēšanai. Kā
rāda notikumu attīstība, tas nebūtu bijis iespējams bez visas sabiedrības izpratnes
par stāvokli valstī, par to, kāpēc sāpīgie lēmumi bija nepieciešami. Tagad mēs
redzam, ka arī citas, lielākas, valstis saskaras ar tām pašām problēmām, kas mums
bija pirms gada vai diviem, un gatavojas spert tādus pašus soļus kā mēs vēl pavisam
nesen. Šobrīd no starptautiskajiem ekonomikas un finanšu ekspertiem dzirdam atzinīgus
vārdus par valsts spēju ievērot fiskālo disciplīnu. Pamazām uzlabojas arī Latvijas
starptautiskais kredītreitings, liecinot par to, ka ekonomika stabilizējas un pats
grūtākais posms jau ir aiz muguras. Tagad mums ir jādara viss, lai pozitīvi iesāktais
tiktu turpināts.
Cienījamie klātesošie!
Šobrīd ir īpaši svarīgi apzināties, ka Latvija var, ka mūsu
cilvēki ir konkurētspējīgi pasaules līmenī. Mēs varam lepoties ar Latvijas veiksmes
stāstiem un Latvijas cilvēku panākumiem. Vēl nesen mēs pat iedomāties nevarējām,
ka Latvijas rietumos taps tehnoloģijas, kas tiks izmantotas kosmosa kuģu būvniecībā.
Savu pasaules līmeņa kompetenci pierādījuši mūsu kardioķirurgi, kas pašlaik tiek
atzīti kā vieni no labākajiem pasaulē. Mūsu zinātnieku izgudrojumus tehnoloģiju,
medicīnas un citās jomās izmanto lielākās pasaules korporācijas. Šobrīd mēs varam
minēt gan pasaulē vispārzināmus farmācijas produktus, gan izgudrojumus, ko izmanto
mūzikas, programmatūras, fizikas, ķīmijas un mašīnbūves nozarēs. Latvijas
speciālistu vārdi ir labi zināmi arheoloģijas un bioloģijas ekspertu aprindās. Mūsu
valsts mūziķu, sportistu, mākslinieku paveiktais liek cienīt un novērtēt Latvijas
sasniegto. Mēs esam spējuši saglabāt Latviju kā vienu no viszaļākajām valstīm
pasaulē. Mūsu ļaudīm ir jāzina un jāatceras šie pozitīvie piemēri, lai noticētu
sev un apzinātos, ka Latvijā ir sasniegumi, kas tiek novērtēti un liek Latvijas
vārdam izskanēt visā pasaulē.
Godātie kolēģi un viesi!
Divdesmit atjaunotās neatkarības gados ir mainījusies valsts un
mainās arī sabiedrība. Mēs īsā laikā esam spējuši gan atjaunot demokrātiskas
valsts pārvaldes sistēmu, gan veikt ekonomiskās sistēmas maiņu – no
sociālistiskās plānveida ekonomikas esam izveidojuši pamatu brīvā tirgus sistēmai,
iespējai attīstīt savu biznesu un konkurēt Eiropas un pasaules tirgū. Mūsu valsts
vēl pirms dažiem gadiem bija straujas ekonomikas augšupejas piemērs. Divdesmit gados
mēs spējām sasniegt un panākt to, kas daudzām citām senākām demokrātijām
prasījis daudzus gadu desmitus. Protams, arī Latviju pašlaik ietekmē sarežģīti
globālie ekonomiskie procesi un satricinājumi. Tādēļ šobrīd daudz vairāk nekā
iepriekš mums ir vajadzīga visas sabiedrības līdzdalība valsts attīstībā.
Es esmu pārliecināts, ka parlamentārā demokrātija ir bijusi mūsu
pareizā izvēle un tā nav aizstājama ar vienas stiprās rokas politiku. Vēsture ir
pierādījusi, ka, pārāk lielai varai nonākot viena vai dažu cilvēku rokās, var tikt
pieļautas visai valstij un tautai liktenīgas kļūdas. Tāpēc viens no mūsu
galvenajiem uzdevumiem ir nodrošināt parlamentārās demokrātijas stabilitāti.
1.maijā apritēja 90 gadi kopš Latvijas Republikas Satversmes
sapulces sasaukšanas. Šī diena iezīmēja parlamentārās demokrātijas sākumu mūsu
valstī. Latvijas parlamentārās demokrātijas vēsturē ir bijuši gan kāpumi, gan
kritumi, taču pasaules pieredze rāda, ka parlamentārā demokrātija nodrošina
visplašāko sabiedrības interešu pārstāvību. Parlamentārā demokrātija garantē
diskusijas par visām sabiedrības grupām svarīgiem jautājumiem, tādējādi katram
lēmumam ir jābūt izsvērtam un pamatotam; tos pieņemot, bieži ir nepieciešami
kompromisi, lai ievērotu dažādu sociālo grupu intereses. Tikai parlamentārā
demokrātija nodrošina katram sabiedrības loceklim iespēju pašam pieņemt lēmumu par
to, kam uzticēt politisko varu valstī.
Šis gads ir vēlēšanu gads, un tas nozīmē augstu politisko
aktivitāti. Es nešaubos – arī lielas politiskās kaislības. Un tomēr es ceru, ka
tās neaizēnos galvenos mērķus – izveidot stabilu un sabalansētu valsts budžetu,
īstenot tādu ekonomisko programmu, kura nodrošina saprotamu un prognozējamu nodokļu
politiku un stabilu uzņēmējdarbības vidi, kas savukārt ir iedzīvotāju labklājības
pamats. Ņemot vērā pašreizējo politisko spēku samēru un to savstarpējās
attiecības, nedrīkst pieļaut, ka politiskās kaislības, īstermiņa politiskais
izdevīgums un mazas politiskās Pirra uzvaras noved valsti strupceļā. Tādēļ gan
pozīcijas, gan opozīcijas partijām būs jādemonstrē sava politiskā gudrība un
spēja uzņemties atbildību par pieņemtajiem lēmumiem, to atbilstību valsts
ilgtermiņa interesēm, nepakļaujoties īstermiņa politiskajai konjunktūrai. Sevišķi
svarīgi tas ir mazākuma valdības apstākļos, kad pozīcijai jāsniedz īpaši pamatoti
un izsvērti argumenti par labu kādam lēmumam, bet opozīcijai jāspēj paskatīties
tālāk par 2.oktobri, kad paredzētas 10.Saeimas vēlēšanas. Es aicinu ikvienu Latvijas
iedzīvotāju, izdarot izvēli par to, kam uzticēt Latvijas valsts vadību nākamos
četrus gadus, pamatoties uz kandidātu ilgtermiņa attīstības stratēģiju, nevis
skaļiem reklāmas saukļiem.
Dāmas un kungi!
Divdesmit atjaunotās neatkarības gados Latvija ir ieguvusi daudzus
draugus un partnerus, ar kuriem kopā sasniegti lieli mērķi. Pirms divdesmit gadiem
trīs Baltijas valstis vienojās kopīga mērķa – neatkarības – sasniegšanai. Tagad
mūsu sadarbība vairāk vērsta uz ekonomikas un reģionālās attīstības jautājumiem.
Mums ir kopīgi risināma enerģētiskās neatkarības, drošības un sociālā
problemātika, mums ir vienota reģionālās attīstības telpa. Triju Baltijas valstu
sadarbības loģisks turpinājums ir arvien ciešāka saikne ar mūsu Ziemeļu kaimiņiem,
tāpēc stratēģiskā sadarbība ar Ziemeļvalstīm ir viena no prioritātēm, ko Latvija
noteikusi, pārņemot Baltijas Asamblejas prezidentūru. Savukārt, lai pilnīgāk
izmantotu iespējas, ko sniedz plašāka reģionālā sadarbība, Latvija aktīvi
iesaistījās Eiropas Savienības stratēģijas Baltijas jūras reģionam izstrādē un
pieņemšanā. Šiem dažādajiem kopdarbības līmeņiem ir racionāls pamats, un ikkatrs
no mums būs ieguvējs, ja mūsu jūra kļūs tīrāka, ja energopiegāde kļūs
drošāka, ja pavērsies plašākas iespējas iegūt izglītību un attīstīt
uzņēmējdarbību. Uz šādiem pamatiem Latvija veido konstruktīvas attiecības ar
visām kaimiņvalstīm.
Pirms sešiem gadiem, kļūstot par pilntiesīgu Eiropas Savienības un
NATO dalībvalsti, Latvija izvēlējās stratēģiskos partnerus un sabiedrotos, ar kuriem
kopā mēs meklēsim 21.gadsimta globālo problēmu risinājumus. Un mēs esam vitāli
ieinteresēti un arī līdzatbildīgi, lai NATO joprojām būtu pasaules spēcīgākā
kolektīvās militārās aizsardzības alianse, kas balstās uz spēcīgām
transatlantiskajām saitēm. Mūsu interesēs ir, lai Eiropas Savienība kļūtu
ekonomiski arvien spēcīgāka, ārpolitikas jomā vienotāka, saviem iedzīvotājiem
tuvāka un iespēju ziņā līdzvērtīgāka.
Vienlaikus mums ir svarīgi panākt, lai attaisnotos Latvijas
iedzīvotāju pirms sešiem gadiem veiktā izvēle un Latvijas intereses tiktu
nostiprinātas konkrētos lēmumos. Lai to panāktu, mūsu nacionālajām interesēm ir
jābūt skaidri un savlaicīgi definētām, mūsu likumdevēju un izpildvaras darbam ir
jābūt saskaņotam, ir maksimāli jāiesaista sociālie partneri, mūsu deputāti Eiropas
Parlamentā un pārstāvji citās institūcijās. Tikai tā mēs varēsim panākt Latvijas
tautsaimniecībai labvēlīgus lēmumus attiecībā uz nākamo finanšu perspektīvu vai
attiecībā uz līdzvērtīgiem atbalsta maksājumiem lauksaimniecībā. Valsts
attīstībai prioritāru nacionālo pozīciju aizstāvēšanā ir jāpanāk tāda
politiskā vienprātība un pieejamo resursu konsolidācija, kādu Latvija piedzīvoja
pirms iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO.
Zīmīgi pārmaiņu procesi skar arī Latvijas drošības garantu –
Ziemeļatlantijas līguma organizāciju. Jaunā NATO stratēģiskā koncepcija, kuras
izstrādē Latvija ir aktīvi līdzdarbojusies, būs pamats pārmaiņām, lai alianse
būtu gatava stāties pretī jebkuriem 21.gadsimta apdraudējumiem. Vienlaikus mēs esam
ieinteresēti, lai kolektīvās aizsardzības princips, kuru nosaka NATO dibināšanas
līguma 5.pants, arī turpmāk būtu šīs militārās alianses pamatu pamats.
Pēc nepilna mēneša Latvijā viesosies daudzi simti ietekmīgu
Latvijas un pasaules politiķu, NATO amatpersonu un žurnālistu, lai piedalītos NATO
Parlamentārās Asamblejas pavasara sesijā. Kopš Latvija kļuva par NATO dalībvalsti,
mēs esam sevi pierādījuši kā uzticamu sabiedroto. Par to lielā mērā ir jāpateicas
mūsu karavīriem, kas pilda un ir pildījuši atbildīgus uzdevumus starptautiskajās
misijās un jo īpaši Afganistānā. NATO Parlamentārās Asamblejas pavasara sesija
Rīgā būs iespēja Latvijai atkal apliecināt sevi kā prasmīgu organizatori, kā NATO
dalībvalsti, kura spēj uzņemties un pildīt savas saistības, kā dalībvalsti, kura
aktīvi grib līdzdarboties drošības jautājumu risināšanā.
Godātie klātesošie!
Gan pirms divdesmit gadiem, kad tauta vienojās kopīgai rīcībai
neatkarības sasniegšanā, gan arī tagad ļoti svarīga ir cilvēku izpratne par
notiekošo, par sasniedzamo mērķi un ceļu uz to. Tolaik nozīmīgākie bija politiskie
uzstādījumi, tagad īpaši svarīgi ir ekonomiskie jautājumi. Jāatceras, ka,
izvēloties Latvijas preci, mēs atbalstām mūsu ražotājus. Savukārt nomaksāti
nodokļi ļauj finansēt mūsu bērnu izglītību, nodrošināt pensiju mūsu vecākiem un
vecvecākiem, maksāt algas tiem, kas rūpējas par mūsu veselību un drošību.
Piedaloties Lielajā talkā, mēs rūpējamies par vidi, kurā dzīvojam. Ar aktīvu
līdzdalību politiskajos procesos, dalību vēlēšanās un iesaistīšanos
nevalstiskajās organizācijās mēs stiprinām Latvijas demokrātiju. Esot aktīvi un
ieinteresēti savas valsts attīstībā un uzplaukumā, mēs ikviens stiprinām arī savu
un savas ģimenes drošību un labklājību.
Pirms divdesmit gadiem ļoti svarīga bija katra Latvijas iedzīvotāja
iesaistīšanās valstī notiekošajos procesos. Arī tagad es aicinu visus mūsu valsts
iedzīvotājus apzināties, ka Latvija ir mūsu zeme un mūsu vienīgā valsts. Mūsu
vietā Latviju necels ne Starptautiskais Valūtas fonds, ne Pasaules Banka, ne Eiropas
Komisija. Mums pašiem ir jābūt saimniekiem savā zemē. Latvijas nākotne ir atkarīga
no katra Latvijas iedzīvotāja ticības sev, savai ģimenei, savai valstij. Savai
Latvijai.
Latvijas ļaudis!
1990.gada 4.maija deklarācijas „Par Latvijas neatkarības
atjaunošanu” gadadienu mēs svinam gaišā pavasara laikā. Es novēlu, lai pavasaris
nes atmodu ne tikai dabā, bet arī cilvēku prātos un sirdīs, jo Latvija – tie esam
mēs paši. Visi kopā un katrs no mums. Tāpēc mums jārod sevī spēks vienoties par
kopīgu rīcību, jāatjauno savstarpējā uzticēšanās, jāsaprot, ka sekmes mēs varam
gūt tikai visi kopā. Lai svētku, pavasara un cerību laiks dod mums spēku izturēt
ikdienā, lai dod mums ticību panākumiem, ticību nākotnei. Ticību Latvijai.
Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)
S.Āboltiņa. Paldies Saeimas priekšsēdētājam.
Vārds uzrunai Latvijas Republikas Augstākās padomes
priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam.
A.Gorbunovs (Latvijas Republikas Augstākās padomes
priekšsēdētājs).
Godāto sēdes vadītāj!
Augsti godātie valstu, valdību un parlamentu vadītāji!
Ekselences vēstnieki, eminences!
Godātie Augstākās padomes un Saeimas deputāti, ministri!
Dārgie viesi!
Dāmas un kungi!
Es apzinos ar šo uzrunu saistīto atbildību un reizē arī
sarežģītību, jo katrs deputāts, kurš toreiz balsoja par neatkarības atjaunošanu,
varētu būt šeit manā vietā.
Faktiski toreiz bija iestājusies ekonomiskās un politiskās sistēmas
krīze. Sistēma bija cilvēkiem apriebusies.
Cilvēku noskaņojumu raksturoja vēlme atbrīvoties no PSRS
totalitārās iekārtas, no kompartijas diktāta, bieži tika piesaukta pirmskara Latvijas
labklājība un kā tās avots – neatkarīga valsts. Tie arī kļuva par galvenajiem
mērķiem Tautas frontes priekšvēlēšanu programmā, un tieši tāpēc Augstākās
padomes vēlēšanās Latvijas Tautas fronte kļuva par reālu PSKP alternatīvu.
Lai gan formāli deputātu kandidātus izvirzīja paši vēlētāji
priekšvēlēšanu sapulcēs, jāuzsver nopietnie priekšdarbi, ko Tautas fronte veica,
lai nodrošinātu savu vairākumu Augstākajā padomē. Tā spēja idejiski apvienot
plaša uzskatu spektra neformālās kustības – Vides aizsardzības klubu, LNNK, arī
tā dēvētos tautsaimniekus un reformkomunistus.
Nenovērtējama loma neatkarības idejas popularizēšanā un Tautas
frontes atbalstīšanā bija tā laika presei, radio un televīzijai.
Bija arī viena nopietna problēma. Augstāko padomi vēlēja visi, kas
bija pierakstīti toreizējā Latvijas PSR, tai skaitā lielais PSRS armijas kontingents.
Tas, protams, palielināja risku, ka Tautas fronte varētu neiegūt pietiekamu skaitu
mandātu balsojumā par neatkarības atjaunošanu.
Tomēr Tautas fronte ieguva vairākumu pēc PSRS likumiem ievēlētajā
Augstākajā padomē un līdz ar to noteica dienas kārtību Augstākajā padomē. Pirmais
un galvenais, ko tauta no tās gaidīja, bija skaidra un nepārprotami pausta vēlme pēc
neatkarīgas valsts.
4.maijā emocijas Jēkaba ielā sita augstu vilni. Zālē valdīja
nokaitēta atmosfēra. Katra nākamā runa – gan neatkarības atbalstītāju, gan tās
pretinieku pusē – spriedzi tikai audzēja. Savukārt ārā sapulcējušies cilvēki
balsošanas laikā uzgavilēja un skaitīja līdzi katrai balsij „par”. Latvija laikam
nekad vairs nepieredzēs neko līdzīgu tam, kā todien tika sveikti 138 „par”
balsojušie deputāti.
Neatkarības atjaunošanas ceļš parādīja, ka Neatkarības
deklarācijas autori, ņemot vērā diskusijas Tautas frontes Domē, bija izvēlējušies
tālaika situācijai optimālu variantu un ir pelnījuši augstu novērtējumu.
Ļaujoties saviļņojumam un priekam par pieņemto deklarāciju,
deputāti lielā mērā saprata, ka galvenā cīņa vēl ir priekšā. Tā tas arī bija.
Deklarācija paredzēja pārejas periodu, kurā sarunu ceļā jāiegūst faktiskā
neatkarība, tas ir, jāatdalās no PSRS.
PSRS vadība uz ko tādu nebija gatava. Kādas sarunas un par ko (!),
ja PSRS prezidents Deklarāciju pasludināja par nelikumīgu un spēkā neesošu no
pieņemšanas brīža!
Faktiski sākās tā saucamais divvaldības periods. Reālais
pārspēks toreiz bija PSRS pusē. Tās vadības rokās faktiski bija viss – gan
finansiālie, gan materiālie, gan militārie resursi, ko pārvaldīja ministrijas
Maskavā. Latvijas Republika balstījās uz savu likumdevēju, Augstāko padomi, tās
izveidoto Ministru padomi, Latvijas patriotiem valsts iestādēs un ministrijās un,
nenoliedzami, tautas vairākuma atbalstu.
Deputātus lielā mērā iedvesmoja Lietuvas Augstākās padomes
paraugs, kura jau agrāk bija pieņēmusi Neatkarības aktu, pārtraucot PSRS likumu
darbību Lietuvā. PSRS vadība vērsās pret Lietuvu ar ekonomiskām sankcijām, bet
Lietuva izturēja un nepadevās.
Tā nu gan nebija, ka mēs palikām bez atbalsta Maskavā. Tie PSRS
Kongresa tautas deputāti no Latvijas, kuri darbojās, kā toreiz teica, uz Tautas frontes
platformas, sevi apliecināja kā aktīvu politisku spēku PSRS Kongresā un Augstākajā
padomē. Kopā ar Krievijas un citu republiku demokrātiem Baltijas deputāti veidoja
jaunu parlamentāro gaisotni Maskavā. Pieprasījumi sekoja cits citam. Tas bija kas
nedzirdēts un neredzēts toreizējā Padomju Savienībā. Tomēr Latvijas neatkarības
atjaunošanai vissvarīgākais bija lēmums, ar kuru par spēku zaudējušu kopš
pieņemšanas brīža tika atzīts 1939.gada Molotova–Ribentropa pakts. Līdz ar to tika
akceptētas tiesības revidēt šā pakta sekas.
12.jūnijā Krievijas Federācija pieņēma savu Suverenitātes
deklarāciju, tādējādi nostājoties pret PSRS centrālo varu.
Šajā laikā PSRS vadība maina savu nostāju un piedāvā Latvijas
Augstākajai padomei sarunas par plašu jautājumu loku, tai skaitā par Latvijas
patstāvību, tikai ar vienu noteikumu – jāiesaldē Latvijas Republikas Neatkarības
deklarācija. Kaut arī Rietumvalstu vadītāji tolaik atbalstīja sarunu ceļu uz
neatkarību, Augstākās padomes vairākums – Tautas frontes frakcija – šādus
noteikumus noraidīja. Skaidrs bija viens – PSRS vadība nevēlas Latvijas Republikas
neatkarības atjaunošanu.
Līdzko neatkarības pretinieki Latvijā saprata, ka Tautas frontes
frakcija Augstākajā padomē būs konsekventa un neatkāpsies no Neatkarības
deklarācijas realizēšanas, viņi konsolidējās un 1990.gada nogalē izveidoja
Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komiteju ar mērķi atgūt zaudēto varu un
pārtraukt Latvijas virzību uz neatkarību. Viņu galvenā prasība bija – ieviest
Latvijā PSRS prezidenta pārvaldi, apturot Augstākās padomes darbību.
Atsevišķas institūcijas un pašvaldības gāja pat tik tālu, ka
nepakļāvās atjaunotās Latvijas Republikas likumiem, PSRS iekšlietu karaspēka
vienība ieņēma Preses namu un pārtrauca Latvijas Republikas laikrakstu izdošanu.
Arī Maskavā militārās aprindas un stingrās līnijas piekritēji
arvien uzstājīgāk pieprasīja ievērot PSRS konstitūciju Baltijas republikās.
Militāristi neaprobežojās tikai ar aicinājumiem, bet 1991.gada janvārī ar tankiem un
bruņumašīnām devās uzbrukumā radio un televīzijas tornim Viļņā, nogalinot
neapbruņotus cilvēkus, kas stājās tiem pretī. Reālas vardarbības eskalācijas
iespēja bija acīmredzama.
Bija svarīgi to nepieļaut un vienoties par Baltijas valstu saskaņotu
rīcību. Latvijas Republikas Augstākā padome tūlīt pat sūta savu delegāciju uz
Baltijas valstu padomes sēdi Tallinā, kur ierodas arī Krievijas Augstākās padomes
priekšsēdētājs Boriss Jeļcins. Tiek parakstīta vienošanās par solidaritāti starp
Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Krievijas parlamentiem, kā arī ANO adresētais
kopīgais aicinājums nekavējoties sasaukt konferenci par starptautisku noregulējumu
Baltijas valstīs.
Šajā dramatiskajā situācijā Latvijas Tautas fronte aicināja
cilvēkus pulcēties un nepieļaut Augstākās padomes, Ministru padomes, radio un
televīzijas sagrābšanu. Tauta ar lielu degsmi atsaucās uz šo aicinājumu. Vecrīga un
stratēģiski nozīmīgās vietas Rīgā īsā laikā pārtapa par barikāžu joslu ar
smago tehniku, celtniecības blokiem un cilvēkiem pie ugunskuriem dienu un nakti.
Neatkarīgās Latvijas vārdā ļaudis bija gatavi uz visu.
Varam tikai iedomāties, cik liels bija neatkarības pretinieku naids.
Arī viņi bija gatavi uz visu. Milicijas speciālā vienība OMON ķērās pie ieročiem,
ieņemot Iekšlietu ministrijas ēku un patrulējot Rīgas ielās. Vēl šodien sāp, ka
tika nogalināti cilvēki. Tāpēc ik gadu atcerēsimies viņus, noliekot ziedus pie
Brīvības pieminekļa 4.maijā un barikāžu atceres dienās – viņu bojāejas vietās.
Vardarbībai un asinsizliešanai Viļņā un Rīgā tūdaļ tika
pievērsta pasaules uzmanība, pateicoties žurnālistiem un kinooperatoriem, kuri
riskēja ar dzīvību. Cilvēki uz barikādēm Rīgā pārsteidza gan neatkarības
pretiniekus Latvijā, gan PSRS vadību, gan Baltijas neatkarības atbalstītājus
ārzemēs. Solidaritāti Augstākajai padomei toreiz apliecināja daudzas ārvalstu
parlamentu delegācijas, kuras ieradās atbalsta vizītēs Rīgā. Parlamentāriešu acīs
barikādes bija latviešu tautas nesalaužamības piemērs un nevardarbīgas pretošanās
paraugs citām tautām.
Baltijas valstu neatkarības atbalstītāji Rietumos ar gandarījumu
uztvēra to, ka Baltijas tautas savā brīvības mīlestībā ir vienotas. Arī politiķi
rīkojās vienoti. Toreiz regulāri sanāca Baltijas valstu padome, kura trīspusēji
uzrunāja starptautisko sabiedrību, deva savu situācijas vērtējumu un vērsās ar
aicinājumiem pie Rietumvalstu valdībām un starptautiskajām organizācijām.
Mani kolēģi Arnolds Rītels un Vītauts Landsberģis no sirds
uzturēja Baltijas valstu kopību. Kā saskaņojām viedokļus un kurš kuram vairāk
piekrita – tas šodien nav tik svarīgi. Nebija jau principiālu domstarpību, jo
mērķis bija viens.
Runājot par tālaika starptautisko fonu, jāatzīst, ka līdz pat
janvāra notikumiem Baltija savu cīņu par neatkarību izcīnīja faktiski vienatnē pret
PSRS vadību. Tiešu kontaktu ar Rietumvalstu valdībām mums nebija. Rietumvalstis,
īpaši ASV, savu attieksmi pret Baltijas valstu jautājumu pauda divpusējās
attiecībās ar Maskavu. Patiesību sakot, tolaik ASV spēja ietekmēt PSRS notiekošos
procesus. Un šī ietekme bija izšķiroša janvāra notikumos, kad ASV prezidents
pieprasīja nepieļaut vardarbības eskalāciju Baltijā. Tobrīd par mūsu advokātiem
Rietumos kļuva Īslande, Dānija un vēlāk arī Zviedrija.
Latvijas neatkarībai kritiskos brīžos īpaša loma bija latviešu
trimdas organizācijām, kuras 50 gadu garumā nenogurstoši bija uzturējušas dienas
kārtībā Latvijas okupācijas neatzīšanu. Pēc 4.maija aktīvākie trimdas pārstāvji
uzņēma kontaktus ar Augstāko padomi un valdību, pašaizliedzīgi iesaistījās
oficiālo vizīšu organizēšanā un centās panākt, lai viņu valdības atbalstītu
Latvijas vēlāko dalību ANO, EDSO un citās starptautiskajās drošības un sadarbības
organizācijās.
Neatkarībai kritiski brīži bija arī pēc 1991.gada janvāra
notikumiem. Kad PSRS Augstākā padome nolēma martā rīkot referendumu par PSRS
saglabāšanu, Tautas frontes vairākums Augstākajā padomē iestājās par to, ka
Latvijas Republikai šis referendums nav saistošs un varas struktūras tā
organizēšanā nepiedalās. Vēl vairāk – Augstākā padome pieņēma lēmumu
apsteidzoši – 3.martā – rīkot Vislatvijas aptauju. Tajā piedalījās
88 procenti balsstiesīgo iedzīvotāju, no kuriem 74 procenti izvēlējās
demokrātisku un valstiski neatkarīgu Latvijas Republiku. Tālākajā neatkarības
atgūšanas procesā šis vēsturiski svarīgais rezultāts bija pārliecinošs arguments,
īpaši Rietumvalstīm.
Kad 1991.gada augustā PSRS Ārkārtas stāvokļa komiteja Maskavā
sagrāba varu, Latvijā ar militāru spēku un OMON līdzdarbību tika ieņemta Iekšlietu
ministrija, radio un televīzija, telefona mezgli. Baltijas kara apgabala pavēlnieks
draudēja Augstākās padomes vadībai ar arestu, ja tā aicinās tautu uz nepakļāvību.
Šodien ar lepnumu varam atskatīties uz Tautas frontes frakcijas
rīcību Augstākajā padomē. Jau 20.augustā Augstākās padomes Prezidijs un Ministru
padome pieņēma paziņojumu, kurā pasludināja Ārkārtas stāvokļa komiteju par
nelikumīgu veidojumu, kam nav nekādu pilnvaru Latvijas teritorijā, un aicināja arī
iedzīvotājus tam nepakļauties. Augstākā padome ne mirkli nepārtrauca savu darbību,
arī naktīs.
21.augustā Augstākā padome sper izšķirošu soli un pieņem
konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, atceļot pārejas
periodu.
Jau nākamajā dienā, 22.augustā, Īslande pirmā atzīst Latviju kā
neatkarīgu valsti. Protams, puča liktenis izšķīrās Maskavā. Arī ASV prezidents
Bušs paziņoja, ka izvairīsies no rīcības, kas varētu legalizēt puču, un vērsās
pret spēka lietošanu Baltijas valstīs.
24.augustā Dekrētu par Latvijas neatkarības atzīšanu paraksta
Boriss Jeļcins un aicina to darīt arī PSRS vadību un citas valstis. Pirmās šādu
soli 26.augustā sper Eiropas Kopienas valstis, 2.septembrī – ASV un visbeidzot,
6.septembrī, – ar Valsts Padomes lēmumu arī PSRS. Ar šo brīdi Latvijā beidzas
divvaldības periods un vara reāli pāriet Latvijas institūciju rokās.
Tautas fronte un Augstākā padome savu vēsturisko misiju bija
izpildījusi, atlika vēl sagatavot 5.Saeimas vēlēšanas, lai pilnā mērā atjaunotu
Latvijas Republikas Satversmes darbību.
Taču, ja ieskatāmies stenogrammās, tad redzam, ka šie svarīgie
politiskie jautājumi aizņēma tikai apmēram trešdaļu no Augstākās padomes darba
laika.
Divas pārējās trešdaļas laika tika veltītas likumiem, uz kuru
pamata izveidoja neatkarīgās valsts pārvaldes institūcijas un realizēja ekonomiskās
reformas. Radās fundamentāla problēma, kā pāriet no sociālisma, tālaika izpratnē,
uz kapitālismu, tas ir, no plānveida ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku. Veikalos
vēl eksistēja valsts noteiktās cenas, bet nebija preču, ko par šīm cenām pirkt.
Tirgū un komisijas veikalos gan bija preces, bet par vairākkārt augstākām cenām, kas
faktiski jau bija brīvās cenas. Līdzko Krievija atbrīvoja cenas izejvielām, tā
daudzi mūsu uzņēmumi, kolhozi un sovhozi kļuva maksātnespējīgi. Uz laiku glābt
varēja valsts dotācijas, bet naudas valstī šim nolūkam nebija.
Un tomēr – Latvijas tālaika valdība spēja darboties nepilnīgas
un pat neizveidotas likumdošanas ietvaros, tās vietā liekot elastīgu un pragmatisku
rīcību.
Visā Austrumeiropā – un ne bez starptautisko attīstības
organizāciju līdzdalības – apzināti tika lietota „šoka terapija”, lai īsā
laikā ekonomiku pārorientētu uz brīvo tirgu ar iespējami mazāku valsts iejaukšanos.
Tagad izskan arī viedoklis, ka tā bija fundamentāla kļūda. Varbūt. Bet Latvijai
faktiski nebija alternatīvas. Ar savu mazo iekšējo tirgu Latvija nevarēja
norobežoties no Austrumeiropā valdošajām ekonomiskajām tendencēm.
Ja atskatāmies uz atjaunotās Latvijas Republikas divdesmit gadiem,
tad redzam, cik daudzi jauni izaicinājumi ir nākuši klāt. Neviļus rodas jautājums,
vai esam divdesmit gados iemācījušies dzīvot un strādāt demokrātijas,
privātīpašuma un brīvā tirgus apstākļos. Daži teiks – jā, citi – nē, un abas
atbildes būs pareizas.
Viens gan ir tiesa – tautas labklājība, kas balstīta uz efektīvu
ekonomiku un sociālo taisnīgumu, bija aktuāla pirms divdesmit gadiem un ir aktuāla
arī šodien.
Savukārt Latvijas konkurētspēja ir tieši atkarīga no mums, no
ikkatra konkurētspējas. Šo skaudro patiesību mēs ne vienmēr esam spējuši pieņemt.
Godātie klātesošie! Atcerēsimies, ka tikai neatkarīgai valstij ir
savs vārds. Mūsu valstij šis vārds ir LATVIJA. Kāpēc mēs ar tādu saviļņojumu
uztveram katru labu ziņu par Latviju un sāpīgi – sliktu ziņu? Tas nozīmē tikai
vienu – mēs jūtam savu piederību Latvijai. Tas nozīmē arī to, ka Latvijai ir
nākotne!
Pateicos par uzmanību! (Aplausi.)
Sēdes vadītājs. Paldies Gorbunova kungam.
Vārds Lietuvas Republikas prezidentei Daļai Grībauskaitei. (Aplausi.)
D.Grībauskaite (Lietuvas Republikas prezidente).(Runā latviski.)
Mūsu dārgie brāļi latvieši!
Sirsnīgi sveicu jūs visus Latvijas valsts Neatkarības atjaunošanas
deklarācijas pasludināšanas svētkos. (Aplausi.)
Jau pagājuši divdesmit gadi, kopš esam atjaunojuši savas brīvās
un demokrātiskās valstis, bet blakus dzīvojam gadsimtu gadsimtiem. Kopā esam
veidojuši un sargājuši savas paražas un tradīcijas, tautas dainas un Dziesmu
svētkus. Kopā cēlām un aizstāvējām savas pilsētas un ciemus,savas valstis.
Pie mums, Lietuvā, mēdz teikt – radinieks ir tuvs, bet kaimiņš ir
tuvāks. Tuvāks gan bēdās, gan laimē. Mūsu tautas ir ne tikai kaimiņi. Mēs esam
vēl arī brāļu tautas – tikai divas pasaulē palikušās dzīvās baltu tautas. Mums
arī turpmāk ir jāturas kopā. Kopīgi strādāsim taisnības un labklājības labad!
Paldies jums, brāļi latvieši, par iespēju allaž izjust brāļa
plecu. Jūs protat palikt lepni draudu priekšā, jūs prātīgi un vienoti pārvarat
grūtību jūru.
Kā raksta slavenais latviešu dzejnieks un lietuviešu literatūras
tulkotājs Knuts Skujenieks –izkāpis otrā krastā, ej tālāk un nebaidies!
Esmu pārliecināta, ka tāds uzmundrinājums ir nepieciešams arī
mums, lietuviešiem.
Lai Baltijas vienotības ceļš, kuru ejot esam izcīnījuši
brīvību, mūs arī turpmāk ved labklājības un uzplaukuma virzienā! Labākos
panākumus tev, dārgā latviešu tauta! Tev būs dzīvot laimīgu un cerību pilnu saules
mūžu! (Aplausi.)
Sēdes vadītājs. Paldies Lietuvas Republikas prezidentei. (Aplausi.)
Vārds Igaunijas Republikas parlamenta priekšsēdētājai Enai Ergmai.
E.Ergma (Igaunijas Republikas parlamenta priekšsēdētāja).
Godātais Valsts prezidenta kungs!Lietuvas
prezidentes kundze!Saeimas priekšsēdētāja kungs!
Godātais Ministru prezidenta kungs! Ekselences! Godātie klātesošie!
Man ir liels prieks un gods uzrunāt jūs Rīgikogu – Igaunijas
parlamenta – vārdā šajā vēsturiskajā dienā Saeimas svinīgajā sēdē.
Vēlos Igaunijas iedzīvotāju vārdā jūs sirsnīgi sveikt šajos svētkos.
Var teikt, ka 20 gadi nav pietiekami ilgs laika posms, lai to
atzīmētu. Taču tas ir laiks, kurā var izaugt jauna paaudze, turklāt tieši 20 gadus
ilga bija mūsu iepriekšējā neatkarība. Šobrīd Igaunijas, Latvijas un Lietuvas
nākotnei ir daudz stiprāks pamats, un, pateicoties mūsu dalībai Eiropas Savienībā un
NATO, mūsu valstis ir vairāk integrētas nekā jebkad agrāk.
Ievērojamais politologs Ārends Lijpharts ir teicis, ka stabilas
demokrātijas mēraukla ir tās spēja nepārtraukti darboties 20 gadu garumā. Pirms 20
gadiem šajā dienā Latvijā tika atjaunota neatkarība un pieņemta 4.maija deklarācija
„Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.
Lietuva savukārt vēsturisko deklarāciju par savas valsts neatkarību
pieņēma jau agrāk, 11.martā. 1990.gada 30.martā Igaunijas Augstākā padome
paziņoja, ka Igaunija ir okupēta valsts, kura vēlas atjaunot savu neatkarību.
Nedaudz vairāk kā gadu pirms Maskavā notikušā augusta puča trīs
Baltijas valstis pauda savu nelokāmo vēlmi atjaunot neatkarību. Tajā, ka Baltijas
valstis sauc par Padomju Savienības sagrāvējām, ir daļa taisnības. Kāpēc mūsu
valstis izvēlējās iet ceļu, kas atšķīrās no daudzu citu bijušo PSRS republiku
ceļa? Iemesls ir gluži vienkāršs. Tā bija igauņu, latviešu un lietuviešu griba.
Neviena kustība vai politiskā partija nevar likt valstij attīstīties demokrātijas
virzienā, ja to neatbalsta tauta.
Šodien mēs saprotam, ka neatkarības atjaunošana, tāpat kā
neatkarības iegūšana, ir process, kurā jāpieņem daudz lēmumu un jāpaveic daudz
darbu. Nekas no tā nav maznozīmīgs, jo pretējā gadījumā mēs nebūtu sasnieguši
savu mērķi.
Dārgie kolēģi!
Pēdējie gadi ir bijuši nopietns pārbaudījums mūsu valstīm. Mēs
sāpīgi izjutām globālās finanšu un ekonomikas krīzes sekas. Cilvēki to
neaizmirsīs, jo tiem nācās saskarties ar grūtībām un pārbaudījumiem.
Starptautiskā sabiedrība augstu novērtē jūsu apņemšanos, kas ir apliecinājusi to,
ka jūsu tautu nevar salauzt ārējais spiediens vai iekšējās problēmas. Nenoliedzami,
pēdējais gads ir bijis īpaši grūts, tomēr mēs bijām pārliecināti, ka Latvija
nepadosies.
Igaunija vienmēr ir atbalstījusi Latviju un darīs to arī turpmāk.
Mēs sveicam Latviju.
Novēlu jums izturību un turpmāku apņemšanos sasniegt mūsu kopīgi
nospraustos mērķus!
Daudz laimes, Latvija! (Aplausi.)
Sēdes vadītājs. Paldies Igaunijas Republikas parlamenta
priekšsēdētājai.
Godātie klātesošie! Apsveikumus valsts svētkos mēs esam
saņēmuši arī no Eiropadomes priekšsēdētāja Hermana van Rompeja un Amerikas
Savienoto Valstu valsts sekretāres Hilarijas Klintones. (Aplausi.)
(Skan videouzruna.)
H. van Rompejs (Eiropadomes priekšsēdētājs).
Godātais prezidenta kungs! Premjerministra kungs! Valdības locekļi!
Parlamenta deputāti! Dāmas un kungi! Latvijas iedzīvotāji!
Man ir liels gods jūs uzrunāt Latvijas neatkarības atjaunošanas
20.gadadienā. Neatkarības atjaunošanas deklarācija Latvijai bija izšķirošs solis
ceļā uz brīvību pēc Krievijas okupācijas piecdesmit gadiem. Turklāt jūs šo soli
spērāt apbrīnojamā veidā. Kad lielākā daļa deputātu bija nobalsojuši „par”,
Rīgas ielās atskanēja gaviles. Kaut rezultāti joprojām bija nedroši, šī prieka
izpausme bija Latvijas tautas drosmes un ticības brīvībai apliecinājums. Tas bija
nopietns solis, lai apvienotu Austrumus ar Rietumiem.
Man personīgi spilgtā atmiņā ir skati no 1989.gada augusta dzīvās
ķēdes, kas savienoja trīs Baltijas galvaspilsētas – Viļņu, Rīgu un Tallinu. Divi
miljoni cilvēku – vīrieši un sievietes – gados jauni un veci, sadevušies rokās,
paužot solidaritāti un pretsparu… Tā bija spēcīga zīme visai Eiropai, un tas
notika tikai dažus mēnešus pirms Berlīnes mūra krišanas.
Man, Eiropadomes priekšsēdētājam, gribētos apsveikt Latviju par
virzienu, ko jūs izvēlējāties 1990.gadā. Jūsu sasniegumi ir ievērojami.
2004.gadā jūs atradāt savu vietu Eiropas Savienībā un kļuvāt par
Eiropas ģimenes pilntiesīgu locekli. Mēs visi esam priecīgi būt kopā ar jums.
Visu eiropiešu vārdā novēlu jums veiksmi turpmākajos divdesmit
gados! (Aplausi.)
H.Klintone (Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāre).
Latvija, apsveicam ar 20.gadskārtu kopš neatkarības atgūšanas!
Pirms divdesmit gadiem, spītējot nedrošībai un briesmām, jūsu likumdevēji nobalsoja
par suverenitātes atgūšanu, nokratot PSRS jūgu. Šo drosmīgo lēmumu atbalstīja
Latvijas tauta. Daudzi lika uz spēles dzīvību, aizstāvot valsts neatkarību. Nu jūsu
spēcīgā demokrātija iedvesmo tās pasaules valstis, kas šobrīd cīnās par
brīvību. Jūsu centieni viest stabilitāti vietās, ko plosa konflikti un kas cietušas
nelaimē, liecina par Latvijas tautas garaspēku. Atjaunot valsti pēc piecdesmit
okupācijas gadiem nav viegli. Taču jūs varat lepoties ar divdesmit gados sasniegto. Lai
iestātos NATO un Eiropas Savienībā, vajadzēja pacietību un neatlaidību. Šie
panākumi bija pelnīti. ASV ar lepnumu jūsu valsti sauc par stratēģisko sabiedroto un
tuvu draugu. Ar prieku sadarbosimies, pārvarot 21.gadsimta izaicinājumus.
Vēlu jums visu to labāko amerikāņu tautas vārdā! Es vēlreiz jūs
sveicu gan ar pagātnes sasniegumiem, gan daudzsološo nākotni. (Aplausi.)
Sēdes vadītājs. Paldies visiem apsveicējiem.
Ekselences! Dāmas un kungi! Latvijas valsts himna. (Skan Latvijas
valsts himna.)
Godātais Valsts prezidenta kungs! Kolēģi! Dāmas un kungi! Saeimas
svinīgo sēdi pasludinu par slēgtu.
SATURA RĀDĪTĀJS
9. Saeimas pavasara sesijas 4. (svinīgā) sēde
2010. gada 4. maijā
| Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Gundara Daudzes uzruna, kas veltīta Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas 90.gadadienai un Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas pasludināšanas 20.gadadienai | |
|
Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja Anatolija Gorbunova uzruna |
|
|
Lietuvas Republikas prezidentes Daļas Grībauskaites uzruna |
|
|
Igaunijas Republikas parlamenta priekšsēdētājas Enas Ergmas uzruna |
|
|
Eiropadomes priekšsēdētāja Hermana van Rompeja videouzruna |
|
|
Amerikas Savienoto Valstu valsts sekretāres Hilarijas Klintones videouzruna |
|