Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs
Gundars Daudze.
Sēdes vadītājs. Labrīt, godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet
vietas!
Sākam Saeimas 2010.gada 21.janvāra pirmo ārkārtas sēdi.
Ārkārtas sēdes darba kārtībā ir viens jautājums – Prezidija
ziņojums par iesniegto patstāvīgo priekšlikumu.
Patstāvīgais priekšlikums – lēmuma projekts „Par uzdevumu
Ministru kabinetam aizņemties finanšu līdzekļus starptautiskā aizņēmuma programmas
ietvaros”.
Un šo lēmuma projektu ir iesnieguši deputāti Dzintars Zaķis, Silva
Bendrāte, Guntis Bērziņš, Ainars Latkovskis, Augusts Brigmanis, Ingrīda Circene,
Ausma Ziedone-Kantāne, Madars Lasmanis, Alberts Krūmiņš, Igors Aleksandrovs, Sarmīte
Ķikuste, Anna Seile, Ina Druviete, Vaira Paegle, Janīna Kursīte-Pakule, Staņislavs
Šķesters, Mārtiņš Roze, Gunārs Laicāns, Kārlis Šadurskis, Skaidrīte Pilāte,
Ilma Čepāne, Dagnija Staķe, Jānis Reirs, Jānis Strazdiņš, Pauls Putniņš, Liene
Liepiņa, Andis Kāposts, Guntis Jānis Eniņš, Solvita Āboltiņa, Ingmārs Līdaka,
Vilnis Edvīns Bresis, Pēteris Hanka, Inguna Rībena un Dzintars Ābiķis.
Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli mums ir jāizlemj, vai mēs šo
lēmuma projektu izskatām šajā Saeimas sēdē vai iekļaujam nākamās, kārtējās,
Saeimas sēdes darba kārtībā. (No zāles: „Šajā, šajā!”) Vai kādam ir
iebildumi pret to, ka šis lēmuma projekts tiek izskatīts šajā Saeimas sēdē? (No
zāles: „Nav!”) Neviens no deputātiem neiebilst, ka šis lēmuma projekts tiek
iekļauts šajā Saeimas sēdes darba kārtībā.
Līdz ar to vārds deputātam Dzintaram Zaķim kā pirmajam šā
lēmuma projekta parakstītājam.
Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).
Premjerministra kungs, ministru kungi, dāmas un kungi, kolēģi! Mums
ir Satversmes tiesas spriedums, kurš nosaka divas galvenās lietas. Tā viena galvenā
lieta ir tāda, ka mums ir nekavējoties jāizmaksā aizkavētās pensijas, un tā otra
lieta, ko nosaka Satversmes tiesas spriedums, ir tāda, ka Ministru kabineta rīcība
saistībā ar aizņemšanos no Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Savienības un
citiem donoriem… tātad Ministru kabinetam no Saeimas puses ir jābūt deleģējumam.
Mēs pagājušajā Saeimas sēdē, tātad tieši pirms nedēļas,
sagatavojām lēmuma projektu, kuru atbalstīja visi klātesošie kā skatāmu šajā
nedēļā un iekļaujamu sēdes darba kārtībā. Pa šo nedēļu mēs esam sapratuši, ka
lēmuma projektā ir iespējami uzlabojumi, un mēs šos uzlabojumus esam veikuši. Mēs
esam veikuši uzlabojumu, kas pēc būtības nozīmē to, ka šobrīd Saeima uzdod –
tieši uzdod! – Ministru kabinetam rīkoties. Juristuprāt, tas ir labāks formulējums,
un tieši šo mēs arī šobrīd esam piedāvājuši.
Šobrīd ir Saeimas ārkārtas sēde, un šobrīd ir skatāms lēmuma
projekts, kas dod uzdevumu no Saeimas puses Ministru kabinetam – dod pietiekami plašu
deleģējumu rīkoties, lai varētu aizņemties naudu, lai varētu turpināt sarunas ar
starptautiskajiem donoriem. Un pēc būtības tas arīdzan nozīmē to, lai varētu pēc
iespējas ātrāk izmaksāt pensionāriem pensijas.
Kolēģi! Es aicinu atbalstīt šo lēmuma projektu, diskutēt, bet
beigās šo lēmuma projektu atbalstīt.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Sākam debates.
Vārds Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim.
V.Dombrovskis (Ministru prezidents).
Priekšsēdētāja kungs! Godātie Saeimas deputāti! Šodien mums ir
jāpieņem ļoti būtiski lēmumi, kas skar valsts finansiālo stabilitāti.
Un pirmais no šiem sagatavotajiem lēmumu projektiem ir konceptuāls
lēmums, konceptuāla izšķiršanās par to, turpināt vai neturpināt starptautiskā
aizdevuma programmu.
Šajā sakarā jāuzsver tas, ka Satversmes tiesa savā spriedumā ir
norādījusi, ka lēmumam par tāda apjoma starptautiskajiem aizdevumiem, kuri atstāj
būtisku ietekmi uz tautsaimniecību, ir nepieciešams konceptuāls Saeimas atbalsts. Un
sagatavotais lēmuma projekts paredz šādu uzdevumu Ministru kabinetam – turpināt
starptautiskā aizdevuma programmu. Es domāju, tas tiešām ir ļoti svarīgs un ļoti
izšķirīgs brīdis, un tāpēc aicinu visus Saeimas deputātus šo lēmuma projektu
atbalstīt.
Un nedaudz arī par šo tālāko rīcību.
Tātad, raugoties no juridiskajiem aspektiem, šis jautājums ir
sadalīts divās daļās. No vienas puses, ir šis konceptuālais lēmums, kas dod
konceptuālu atbalstu turpināt starptautiskā aizdevuma programmu.
No otras puses, juristu vidū bija diskusijas, vai šis konceptuālais
lēmums dod mandātu valdībai parakstīt konkrētos dokumentus; viens no tiem ir trešā
vēstule Starptautiskajam Valūtas fondam, un otrais – Papildu saprašanās memorands ar
Eiropas Komisiju. Lai šāda veida diskusijas novērstu – jo, jāatzīst, juristu vidū
viedokļi dalījās -, šodien ir paredzēts izskatīt arī finanšu ministra ziņojumu
par konkrētajiem dokumentu projektiem.
Jāatzīst, ka arī Konstitucionālo tiesību komisija savā
18.janvāra viedoklī šajā sakarā ir skaidri norādījusi, ka izšķirošā ir Saeimas
griba, nevis gribas izteikuma forma. Tātad no šā viedokļa šī diskusija – lēmums
vai likums – ir samērā samākslota; izšķirošā ir griba, nevis gribas izteikuma
forma.
Runājot par tālāko risinājumu, par finanšu ministra ziņojumu,
jāteic, ka to paredz arī Tieslietu ministrijas 8.janvāra vēstule, kura norāda, ka
būtu apsverams risinājums, kura ietvaros Ministru prezidents vai finanšu ministrs
sniegtu ziņojumu Saeimai, likumdevēju iepazīstinot ne tikai ar jau pieminēto politisko
apsolījumu saturu un līdz šim paveikto, bet arī ar pašu šo tiesisko darījumu
juridiskajiem aspektiem un to saturu, un Saeimas attiecīgās amatpersonas ziņojumu
apstiprinātu, par to balsojot.
Tādējādi ar Saeimas lēmumu tiktu gūts likumdevēja akcepts
rīcībai, lai risinātu ar finansiālo palīdzību saistītos jautājumus. Tātad šis ir
divpakāpju process, kur, no vienas puses, ir konceptuāla izšķiršanās turpināt
programmu un, no otras puses, ir Saeimas balsojums par finanšu ministra ziņojumu; ar to
Saeima pauž savu gribu attiecībā uz konkrētajiem sagatavotajiem dokumentiem.
Es domāju, par jautājumu, cik būtisks šis balsojums ir valsts
finansiālajai stabilitātei, pēdējās dienās jau ir daudz diskutēts, un tiešām no
valsts finansiālās stabilitātes viedokļa ir būtiski turpināt starptautiskā
aizdevuma programmu un arī atbalstīt finanšu ministra ziņojumu, jo finanšu ministra
ziņojums ietver sevī arī finansiālo pamatu Satversmes tiesas sprieduma attiecībā uz
pensijām paātrinātai izpildei. Mēs zinām, ka Satversmes tiesa savā spriedumā ir
lēmusi, ka pensiju atmaksas, aizturēto pensiju atmaksas, ir veicamas līdz 2015.gadam.
Sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem mums ir izdevies panākt vienošanos, ka mēs
to darām uz budžeta deficīta rēķina un tādējādi varam to izdarīt jau šogad, un
tieši šie sagatavotie dokumenti ir finansiālais pamats šodien Saeimas sēdes darba
kārtībā iekļautajam likumprojektam, kas paredz šīs paātrinātās pensiju atmaksas.
Jāatzīst, ka jūnijā, kad mēs šos lēmumus pieņēmām, bija ļoti
smaga situācija: tiešām nācās pieņemt lēmumus, lai nodrošinātu valsts
maksātspēju, un tas sāpīgi skāra praktiski visus sabiedrības slāņus. Jāatzīst,
ka pašreiz mums ir izdevies nostabilizēt valsts maksātspēju un valsts finansiālo
situāciju. Es domāju, ka šodien ir būtiski šo situāciju nostiprināt un iet tālāk
uz priekšu, koncentrēties uz ekonomikas atveseļošanas jautājumiem, nevis atkal radīt
šaubas par valsts finansiālo stabilitāti un faktiski atkal sākt visu no gala. Protams,
negatīvs balsojums radītu būtisku nervozitāti finanšu tirgos, apdraudētu valsts
kredītreitingu, paceltu procentu likmes, nemaz jau nerunājot par to, ka neļautu
paātrinātā veidā veikt aizkavēto pensiju atmaksu. Tad, no šā viedokļa raugoties,
tiešām šie lēmumi ir ļoti būtiski.
Runājot par iespējamām tālākajām darbībām. Tāpat
Konstitucionālo tiesību komisija savā viedoklī ir norādījusi, ka turpmāk, runājot
par šāda līmeņa aizdevumiem, būtu nepieciešams regulējums likumā, kur, kā norāda
Konstitucionālo tiesību komisija, būtu nepieciešams expressis verbis noteikt,
kādos gadījumos Ministru kabinets ar formālu Saeimas likumu vai lēmumu tiek pilnvarots
ņemt tāda apjoma aizdevumu, kas būtiski un ilgstoši ietekmē Latvijas ekonomiku. Tas
ir likumprojekts, pie kura mums būtu jāstrādā. Tas ir nopietni jāsagatavo, lai tas
varētu regulēt šādas situācijas arī nākotnē.
Par šodien apspriežamo dokumentu – vēstules Starptautiskajam
Valūtas fondam un Saprašanās memoranda ar Eiropas Komisiju saturiskajiem aspektiem par
Satversmes tiesas sprieduma izpildi – es jau minēju.
Otrs jautājums, kas ir uzrunāts, skar nodokļu politiku. Un te mums
ir jāizvērtē, vai sagatavotie dokumenti atvieglo, uzlabo nosacījumus, salīdzinot ar
iepriekš sagatavotajiem dokumentiem, vai pasliktina. Jo ir jāatzīst: ja mēs
neparakstām trešo vēstuli Starptautiskajam Valūtas fondam, tad tas nozīmē, ka
spēkā ir otrā vēstule Starptautiskajam Valūtas fondam. Un, no šā viedokļa
raugoties, jebkādi jautājumi, kas skar nodokļu politiku, šajos dokumentos ir atrunāti
ļoti vispārīgi – varbūtības formā. Tātad mēs saistoši neuzņemamies kāda
konkrēta nodokļa paaugstināšanu. Taču tas, ko saka vēstules 11.punkts, nozīmē, ka
mēs tomēr atzīstam, ka var būt nepieciešams vēl vairāk palielināt nodokļus, tajā
skaitā veicot nekustamā īpašuma nodokļa reformu un automašīnu nodokļa reformu.
Pēdējais teikums nosaka: ja nepieciešams, mēs varētu palielināt arī PVN likmes.
Tātad – „…var būt nepieciešams… ja nepieciešams, mēs varētu…” Tas viss
ir pieļāvuma formā, un no šā viedokļa šie formulējumi ir elastīgāki nekā
otrajā vēstulē Starptautiskajam Valūtas fondam, nemaz nerunājot par formulējumiem
pirmajā vēstulē, kur cita starpā bija ļoti skaidri noformulēts, ka konsolidācijas
papildu pasākumi ietvers tālāku PVN likmes paaugstināšanu. Tagad mēs šos
nosacījumus esam padarījuši krietni elastīgākus.
Tieši tāpēc, raugoties gan no valsts finansiālās stabilitātes
viedokļa, gan no saturiskā viedokļa, es aicinu atbalstīt sagatavoto lēmuma projektu
un arī finanšu ministra ziņojumu.
Jāatzīst, ka arī Satversmes tiesa savā ziņojumā ir norādījusi
uz nepieciešamību iesaistīt Saeimu. Un ar Saeimu, protams, nevar saprast tikai
koalīciju, jo Saeima ietver visus Saeimā pārstāvētos politiskos spēkus. Un, domājot
no šā viedokļa, es arī piedāvāšu mehānismus, kā nodrošināt iespēju visiem
Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem piedalīties noteiktos sarunu raundos ar
starptautiskajiem aizdevējiem, lai viņiem būtu šī informācija, lai būtu iespēja
paust savu viedokli.
Es domāju, tas ir tas, kas zināmā mērā arī izriet no Satversmes
tiesas sprieduma, – tātad Saeimas iesaiste arī šo lēmumu pieņemšanas procesā. Un
pie šā jautājuma mēs attiecīgi arī strādāsim.
Paldies par uzmanību. Aicinu atbalstīt sagatavoto lēmuma projektu.
Sēdes vadītājs. Paldies Ministru prezidentam.
Vārds deputātei Vinetai Muižniecei.
V.Muižniece (Tautas partijas frakcija).
Godātie Saeimas deputāti! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!
Jāteic, ka dokuments, ko mēs izskatām šajā ārkārtas sēdē,
parāda divas tendences: vienu – pozitīvu, bet otru – tādu, ko par pozitīvu nosaukt
nevaram. Pozitīvā ir tā, ka sākotnējā lēmuma projekta sagatavotājs, tātad
finanšu ministrs, ir atzinis un piekritis mūsu viedoklim, ka sākotnēji iesniegtais
lēmuma projekts nav pilnīgs, tas neatspoguļo lietas būtību un diemžēl, kaut arī
tas ir solis pareizajā virzienā, lai virzītos uz Satversmes tiesas sprieduma 30.punkta
izpildi, tomēr ir nepietiekams. Jo Satversmes tiesa ir norādījusi, ka ir jābūt
saprotamam, pienācīgam Saeimas dotam pilnvarojumam. Pienācīgu mēs šeit vēl
neredzam. Redzam tikai noteikumu par maksimālās aizņēmuma summas lielumu un dažas
vispārēja rakstura norādes.
Kas nav pozitīvi? Pozitīvi nav tas, ka šajā jaunajā, kā tas tiek
nosaukts, – vārds „jaunajā” būtu jāliek pēdiņās! – lēmuma projektā ir
pēc būtības mainīts tikai viens vārds. Un ir lielas šaubas, vai šis vārds
ievērojami uzlabos šo projektu. Lai jūs labāk saprastu to, ka šā vārda nomaiņa var
pat radīt jaunas grūtības, es sniegšu tādu ļoti, ļoti vienkāršu piemēru. Nu,
piemēram, kad jūs jau esat veikuši kādu nepieciešamu darbību, nu, varbūt
visvienkāršākajā veidā jūs esat nopļāvuši mauriņu, sakopuši savu teritoriju,
bet pie jums atnāk pašvaldības policists un saka: „Es jums uzdodu to darīt!”
Proti, aizņēmums jau ir paņemts, bet šeit to uzdod darīt. Kāds cilvēks
neiedziļinoties to varētu saprast vēl arī tā, ka uzdod kaut ko no jauna darīt. Tas
nav tiesa!
Tautas partija rūpīgi vērtēja situāciju, vērtēja situāciju
iepriekšējās dienās, arī to, ka neizdevās izveidot pietiekami sekmīgas sarunas
partiju vadību līmenī, lai vienotos par vienotu izpratni. Un šobrīd ir skaidrs, ka
gan šodienas ārkārtas sēžu darba kārtībā, gan kārtējās sēdes darba kārtībā
ietvertie dokumenti – visi, gan abi lēmuma projekti, gan ministra ziņojums, gan
Tautas partijas sagatavotais likumprojekts – negūst vienprātīgu koalīcijas partiju
atbalstu, negūst vienprātīgu Saeimas atbalstu. Taču šāds vienprātīgs atbalsts ir
ārkārtīgi būtisks. Tautas partija ir ieteikusi visām koalīcijas partijām – un, es
domāju, mums tas aicinājums būtu jāpaplašina un būtu jāiesaka visām Saeimas
partijām – rūpīgi strādāt pie tā, lai tie iesniegumi… Un koalīcijas sanāksmē
vēl pirms šīs sēdes mēs aicinājām, lai tiktu atsaukts gan šis lēmuma projekts,
par kuru runājam šobrīd, gan otrs, kas ir kārtējās sēdes darba kārtībā, gan
finanšu ministra ziņojums. Mēs esam gatavi atsaukt Tautas partijas iesniegto
likumprojektu, kuram arī, kā mēs zinām, nav vienprātīga atbalsta dažādu apsvērumu
dēļ. Ir runa par to, lai visi šie dokumenti tiktu atsaukti šodien un nebūtu dalīts
Saeimas balsojums. Visi mēs sēžamies pie galda, strādājam, cik vajag, nekavējot
lieki laiku, un sagatavojam skaidru un arī Satversmes tiesas spriedumam atbilstīgu,
konstitucionālo tiesību principiem atbilstīgu pilnvarojumu, un visiem – gan Latvijas
valstij, gan visiem ārpus Latvijas valsts – tad ir skaidrs, kādu pilnvarojumu
sarunām un tālākam darbam nacionālais parlaments ir devis valdībai. Un tas, kas mums
ir svarīgi… Nerunāsim šeit par sīkumiem un nepārvērtīsim to par kašķiem!
Svarīgi ir saglabāt to uzdevumu, ko mums ir devis nevis kāds valūtas fonds, nevis
kāds valdības lēmums, bet mūsu valsts konstitūcija, – parlamentāras valsts
parlamentāru kontroli pār visiem darbiem, ko veic valdība, un parlamenta dotu skaidru
pilnvarojumu un uzdevumus.
Es domāju, ka katrs deputāts, kas neapzinās savu pilnvarojumu no
tautas lemt, kontrolēt un sekot līdzi tam, lai viss notiktu tā, kā lēmis parlaments,
nepilda savu Saeimas deputāta svinīgo solījumu.
Es jūs aicinu to pildīt. Lūdzu, iedziļinieties! Mums vēl ir
iespēja vienoties par to, ka visi šie dokumenti, par kuriem nav vienprātības, tiek
atsaukti gan no šīs, gan no citām darba kārtībām, lai mēs varam šodien strādāt,
cik nepieciešams, lai varam strādāt rīt, laiku nevilcinot. Mēs varam strādāt –
nepārspīlēsim! – arī jaunnedēļ un radīt kvalitatīvu kopīgu dokumentu, bet ar
pienācīgu pilnvarojumu, kādu aicinājusi veidot Tautas partija. Un nevis tikai savu
politisko apsvērumu dēļ, bet tādēļ, ka to mums kā konstitucionālu pienākumu
uzliek Satversme un ka uz to mūsu uzmanību ir vērsusi Satversmes tiesa.
Un tāpēc es aicinu visus šodien vienoties, neveicināt un
neattīstīt pretrunas. Es ļoti lūdzu jūs apsvērt mūsu piedāvājumu, to atbalstīt,
jo šo lēmuma projektu, kā arī citus dokumentus, kas ir iesniegti šajā sakarā,
nerēķinoties ar pilnu Saeimas viedokli un pat ne ar visu koalīcijas partiju viedokli,
Tautas partija atbalstīt nevar.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Vārds debatēs deputātei Solvitai Āboltiņai.
S.Āboltiņa (frakcija „Jaunais laiks”).
Labrīt, cienījamie kolēģi! Tādā dīvainā laikā mēs sanākam.
Tad, kad meteorologi sola, ka ārā būs kārtējie aukstuma rekordi, mēs kārtējo reizi
atkal sanākam kopā izšķirīgā brīdī tomēr lemt un atcerēties, kā teica
Muižnieces kundze, kāpēc mēs te esam un kāds ir mūsu uzdevums.
Mēs pārāk ilgi esam spēlējušies ar savu valsti. Mēs esam
stādījuši augstāk savas politiskās ambīcijas un sīkos kašķus. Mēs esam pārāk
ilgi spēlējušies ar cilvēkiem, kas dzīvo mūsu valstī. Mēs viņiem esam radījuši
ilūziju par nekustamā īpašuma burbuli, ka tūlīt iestāsies labklājība; mēs viņus
esam aicinājuši spiest gāzi grīdā, nebrīdinot, ka var iebraukt betona sienā; mēs
esam pieņēmuši likumus, tostarp Drošības iestāžu likuma grozījumus, kuriem ir
bijuši referendumi nepieciešami. Mēs varbūt esam ignorējuši cilvēkus, kad viņi
sanāca šeit oktobrī, mēs varbūt ignorējām cilvēkus „lietussargu revolūcijas”
laikā. Mēs nevarējām vienoties un atrast labāku risinājumu pagājušā gada vasarā,
kad veicām budžeta grozījumus, kā atņemt naudu tiem, kas ir visneaizsargātākie
mūsu valstī. Mēs atņēmām viņiem pensijas… mēs atņēmām viņiem pensijas
kopīgi… Tieši tāpēc, ka nevarējām atrast un vienoties par labāku risinājumu.
Šobrīd es gribu izmantot iespēju un tomēr atvainoties šiem
cilvēkiem un pateikt paldies. Pateikt paldies, jo tas bija tajā brīdī vienīgais
risinājums. Mēs, politiķi, nespējām vienoties, un tas bija aizņēmums uz laiku,
kurš izglāba valsti no bankrota… lai mūsu valsts kasē būtu nauda, no kā vispār
maksāt pensijas.
Šobrīd Satversmes tiesa ir lēmusi par to, ka tas lēmums bija
netaisnīgs, juridiski nepareizs un ka šīs pensijas ir jāatdod. Mēs joprojām esam
tajā situācijā, kādā spēlējoties savu valsti un savus cilvēkus esam noveduši.
Mēs joprojām esam situācijā, kad spējam aizņemties tikai Starptautiskajā Valūtas
fondā, jo neviens cits starptautiskais tirgus mums nav gatavs aizdot līdzekļus. Mēs
esam situācijā, kurā mēs lemjam, vai šīs programmas turpināsies arī tālāk, par
to, vai par mums kā par uzticamu partneri domās mūsu sabiedrotie – gan tie, kas
aizdod naudu, gan tie, kas ir sabiedrotie Eiropas Savienībā. Vai par mums kā par
uzticamu partneri domās tie, kas vērtē mūsu banku un finanšu sistēmas stabilitāti.
Tas, kā mēs uzvedamies atkal šajā nedēļā, apliecina vienkārši
to, ka mēs neesam cienīgi to darīt. Un varbūt taisnība ir Valsts prezidentam, kurš
saka: „Šis ir balsojums mums pašiem par sevi, vai mēs beidzot kaut ko spējam
izdarīt un pirmām kārtām domāt par to, kas tad šobrīd ir tas svarīgākais
izdarāmais.”
Manuprāt, premjers precīzi paskaidroja to, kāpēc tas šobrīd ir
izdarāms un kāpēc tas ir darāms šobrīd. Un nevajag maldināt ne sevi, ne
sabiedrību, ka to var darīt tikai ar likumu! Juristi ir izanalizējuši un pateikuši,
ka tik svarīgus lēmumus, kādi bija jāpieņem Godmaņa valdībai pagājušā gada
decembrī, tos lēmumus, kurus turpina pildīt Dombrovska valdība… Jā, mēs visu to
esam apstiprinājuši un ar savām darbībām esam devuši pilnvarojumu gan tam, ko
darīja Ivars Godmanis, gan tam, ko darīja Valdis Dombrovskis. Taču ir nepieciešams
tas, ko pasaka Satversmes tiesas spriedums, – lai turpmāk par to tomēr lemtu mēs –
parlaments. Tas ir mūsu uzdevums – šo jautājumu atrisināt nākotnē.
Bet es vēlreiz atgādinu, kāds ir mūsu uzdevums šobrīd. Šobrīd
mūsu uzdevums ir darīt visu, lai šīs starptautiskās programmas turpinātos un lai
mēs varētu izmaksāt saviem cilvēkiem pensijas, vēlreiz pasakot viņiem paldies, ka
šī nauda bija uz parāda. Šī nauda bija uz parāda! Pensionāri bija tie, kas izglāba
valsti, tāpēc ka mēs nespējām vienoties, mēģinājām atrast citus ceļus un
pažēlojām varbūt sevi vai kādu sev pietuvināto, neatrazdami pareizos risinājumus.
Tāpēc es aicinu šodien ikvienu šajā zālē – gan tos, kas ir
opozīcijā, it sevišķi Latvijas Pirmo partiju… Jums bija pietiekami daudz politiskās
atbildības tajā brīdī, kad jūsu premjers vadīja valdību. Es aicinu „Saskaņas
Centru” – jums vienmēr ir bijis svarīgi tas, ko šajā valstī… kā jūtas
visneaizsargātākie un pensionāri… Un es aicinu pirmām kārtām Tautas partiju
atcerēties savu atbildību par to, ka jūs ir ievēlējusi Latvijas sabiedrība, ka jūs
esat viena no lielākajām frakcijām šajā parlamentā, un, parasti, ja jūs paliekat
mazākumā, tad… Demokrātijā ir tā, ka, ja vairākums tomēr vienojas, spēj
vienoties par kaut ko, mazākums koriģē savu viedokli.
Es aicinu tiešām pārtraukt spēlēties ar mūsu valsti.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Debatēs vārds deputātam Jurim Sokolovskim.
J.Sokolovskis (PCTVL frakcija).
Jā, godātie kolēģi! Šeit bija runa par pensionāriem, kuri
kreditēja šīs vai iepriekšējās valdības kļūdas. Bet, godātie kolēģi, kas
notiktu, ja nebūtu šā konstitucionālās tiesas lēmuma? Tad pensionāri joprojām
finansētu valdības kļūdas? Jūs ne jau paši no sava prāta labojat šo kļūdu, bet
esat piespiesti to darīt.
Tas ir pirmkārt.
Otrkārt. Ja šis dokuments ir tik svarīgs, kāpēc šis svarīgais
dokuments tiek pieņemts tādā steigā un tādā formā? Atcerēsimies pagājušo
ceturtdienu, kad šo tik svarīgo dokumentu mēģināja iekļaut darba kārtībā kā
papildu jautājumu gandrīz bez debatēm! Šeit nebija ne premjerministra, ne atbildīgo
ministru. Vienkārši cerēja uz to, ka visi paklausīgi nospiedīs pogas un nobalsos. Vai
tā ir nopietna attieksme pret nopietnu dokumentu, kas izšķir tātad valsts likteni?
Nē. Ko mēs redzam šodien? Šodien mums ir trīs sēdes – divas ārkārtas sēdes un
viena kārtējā sēde. Šajā valdošā koalīcija izvirza trīs dokumentus. Divi no tiem
atšķiras tikai ar vienu vārdu. Tagad ir runa par to, ka būs vēl arī ceturtais
dokuments; valdošā koalīcija it kā varētu tuvāko stundu laikā vienoties par to.
Godātie kolēģi, vai tā ir nopietna attieksme pret tik ļoti svarīgu dokumentu un
valsts likteni? (No zāles: „Jā!”)
Ziniet, tā ir ļoti interesanta forma, ka tik svarīgus un
stratēģiskus lēmumus mēs vienmēr pieņemam ļoti lielā steigā, bez nopietnas
diskusijas, bez to seku analizēšanas, kādas tiem varētu būt uz cilvēkiem, uz
sociālajām grupām, uz tautsaimniecību. Vienkārši tāpēc, ka vajag ātri, ka gaida
starptautiskie aizdevēji vai ka mūs kāds nesapratīs.
Ziniet, tas man atgādina kādu vecu anekdoti. Vīrietis ieskrien
krogā un pieprasa ātri ieliet viņam 100 gramus, sacīdams, ka nu tūlīt sāksies. Pēc
tam viņš pieprasa vēl 100 gramus, atkal paskaidrodams, ka ātri jāiedzer, kamēr vēl
nav sācies. Un, kad viņš pieprasa 100 gramus trešo reizi, bārmenis viņam jautā:
„Bet kas maksās?” Uz to vīrietis ar nopūtu atbild: „Es taču teicu, ka tūlīt
sāksies!”
Diemžēl, kolēģi, situācija atgādina šo anekdoti, ka tagad
valdība ieskrien Saeimā un pasaka: „Ātri, ātri! Mums ir jāpieņem šis lēmums!”
Un, kad opozīcija sāk jautāt: „Bet kas maksās par to? Kādas ir sekas? Zem kāda
dokumenta, zem kādas apņemšanās mēs parakstāmies?”, tad uzreiz mēs saņemam
atbildi nevis pēc būtības, bet par to, ka mums ir ātri… ja mēs nepieņemsim
šodien, tad būs katastrofālas sekas.
Bet, godātie kolēģi, mēs esam nonākuši tādā ekonomiskajā
situācijā nevis tāpēc, ka mēs ātri nepieņēmām kādu ļoti svarīgu dokumentu, bet
tieši tāpēc, ka mēs neanalizējam informāciju, ka mēs nepieņemam pareizus
stratēģiskos lēmumus, mēs nediskutējam šeit par svarīgām lietām, bet par to, ko
kāds viens koalīcijas partneris otram koalīcijas partnerim teica…
Un es aicinu tieši šodien sākt normālu praksi, ka mēs apspriežam
stratēģiski svarīgus lēmumus tieši šeit. Latvija ir parlamentāra valsts, un nevis
valdība pieņem svarīgus lēmumus, nevis Starptautiskais Valūtas fonds, nevis kaut
kāda cita organizācija, bet parlaments. Un mūs necienīs līdz tam brīdim, kamēr mēs
nepieņemsim… nebūsim profesionāļi šeit.
Godātie kolēģi! Mēs parakstāmies zem ļoti svarīga dokumenta. Un
tur ir ļoti svarīgas apņemšanās, piemēram, veikt pensiju reformu, veikt sociālo
reformu, atkal turpināt nodokļu reformas. Bet par ko mēs runājam? Mēs runājam par
formu, par to, ka ir ātri jāpieņem šis lēmums, nevis par to, kāda būs pensiju
reforma, vai būs pensijas vecuma paaugstinājums, kādā laikā tas notiks, kas būs ar
2.pensiju līmeni, kādu pabalstu atcels, kādu pabalstu reformēs, kādu nodokli
paaugstinās, kādu jaunu nodokli ieviesīs… Mēs par to nerunājam. Mēs runājam par
formām.
Godātie kolēģi! Vai tā ir nopietna attieksme pret svarīgu
dokumentu? Vai tā ir nopietna attieksme pret valsti?
Sēdes vadītājs. Paldies.
Vārds debatēs deputātam Oskaram Kastēnam.
O.Kastēns (LPP/LC frakcija).
Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Mēs šodien
strādājam ar interesantu dokumentu. Ar interesantu nevis tādā ziņā, ka tas sākas ar
burtu Z un beidzas ar A (jo pirmais parakstītājs ir Zaķis un pēdējais – Ābiķis),
bet tādā ziņā, ka tas izraisa jautājumu: „Cik tad šobrīd mums valdībā ir
partiju? Četrarpus vai divarpus?” Jo es neredzu nevienu „tēvzemiešu” parakstu
šeit, es neredzu nevienu Tautas partijas parakstu. Man sāk rasties tāds iespaids, ka
diemžēl ķildas pašreizējā koalīcijā draud ar smagām sekām visai valstij.
Protams, ir skaidrs, ka Latvijai ir vajadzīgs pilnvarojums, lai
saņemtu naudu no Starptautiskā Valūtas fonda, taču šobrīd šī procedūra ir
izvērsusies tādā kā dīvainā farsā, kurā jau vairs nav saprotams, kurš tad no
piedāvātajiem variantiem, par ko mēs balsosim, ir pats izdevīgākais valstij un nesīs
lielāku labumu Latvijai. Es domāju, ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēki vēlas
stabilitāti: pensionāri vēlas pensijas, māmiņas vēlas bērnu pabalstus un cilvēki
vēlas, lai viņiem izmaksātu algas laikus. Taču ir skaidrs arī tas – un mēs
pieņemam kritiku -, ka pirmā naudas aizņemšanās notika tajā laikā, kad „Jaunais
laiks” vēl atradās opozīcijā. Es pārlasīju vēlreiz šo pirmo mūsu, Latvijas,
aizņemšanās dokumentu. Tur nebija neviena vārda teikts par pensiju „apcirpšanu”,
kas pēc tam izrādījās antikonstitucionāla. Tur bija ļoti daudz teikts par
strukturālajām reformām, par kurām runājot mēs šobrīd atkal esam kaut kur
pazaudējuši šo tēmu. Tur, pirmajā dokumentā sarunās ar Starptautisko Valūtas
fondu, bija daudz runāts par banku sektora stabilizāciju, kas – paldies Dievam! –
arī ir noticis, taču tur nebija ne vārda par tādām dīvainām lietām kā, teiksim,
strādājošo pensionāru darba algas samazināšana. Protams, mēs ļoti labi saprotam
opozīcijā esošās partijas, kas saka, ka šodienas balsojumam ir milzīga nozīme. Es
domāju, ka drīzāk tas ir balsojums… Es nepiekrītu prezidenta kunga teiktajam par šo
balsojumu. Es domāju, ka tas ir balsojums par valdības stabilitāti. Un mēs esam gatavi
atbalstīt šo dokumentu.
Taču iepriekšējā pieredze ar lēmumiem, kas tiek pieņemti slepeni
un realizēti pretēji Latvijas Republikas Satversmē noteiktajam, mums rada bažas: kas
tad notiks turpmākajā pusgadā? Kādi lēmumi tiks pieņemti? Vai atkal tiks
samazinātas pensijas? Vai atkal tiks celti nodokļi? Vai būs PVN paaugstināšana? Jau
šobrīd nodokļi nepildās tik labi, kā tas ir prognozēts. Un, ja tiks paaugstināts
PVN, tad tas nozīmē to, ka Latvija uz ilgiem gadiem atkal „uzsēdīsies” uz
Starptautiskā Valūtas fonda šļirces jeb adatas. Un to šajā situācijā, es domāju,
nedrīkst pieļaut.
Mēs esam gatavi balsot atbildīgi, taču vēršamies pie premjera ar
lūgumu nākt tribīnē vēlreiz un dot mums zināmas garantijas, ka turpmākā pusgada
laikā vai ilgākā laikā, kamēr tiks parakstīts nākamais dokuments, netiks pieņemti
atkal šādi lēmumi, par kuriem būs vajadzīgi atkal Satversmes tiesas spriedumi.
Faktiski šobrīd ir tā, ka visa Saeima ir padarīta par valdības
nestabilitātes situācijas ķīlnieku. Un mēs ļoti negribam, lai atkārtotos atkal
tāda pati situācija ar pretvalstiskiem lēmumiem. Tāpēc mēs gaidām tribīnē atkal
premjeru.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Debatēs vārds deputātam Pēterim Tabūnam.
P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).
Labrīt, kolēģi! Premjera kungs! Pāris ministri! Es domāju, ka
šodien šeit vajadzēja būt ministriem pilnā sastāvā, jo ir atbildīgs brīdis,
atbildīga diena. Bet diemžēl viņi nav uzskatījuši to par vajadzīgu. Ir tikai
Repšes kungs un Dāldera kungs.
Kolēģi! Ir brīži, kad nudien ir jāatmet traucējošais –
pārkarsētās emocijas, populisms – un jāieslēdz prāts racionālai domāšanai un
izlemšanai. Un šodien, šobrīd ir tāds brīdis. Es saprotu, ka galvās ir jau
priekšvēlēšanu karstums un tas lielā mērā traucē šo racionālo domāšanu. Bet
derētu atvēsināties pašiem. Vēl paspēsiet blefot. Paspēsiet!
Tauta gaida no mums, politiķiem, – ne tikai šodien, bet jau sen!
– pārdomātu rīcību. Un situācija ir tāda… situācija ir sarežģīta. To jūs
ļoti labi zināt. Un es šodien nāku tribīnē, lai aicinātu tos, kuri šodien grib
lēkt pāri ilksīm. Es aicinu pievienot sirdi, sirdsapziņu… sirdsapziņu, pozitīvu
attieksmi un atcerēties barikāžu laiku, kad bijām vienoti. Šodien jau daudzi ir
aizmirsuši to. Vakarvakarā pie ugunskura bija pavisam neliels pulciņš cilvēku, kuri
atcerējās barikādes. Deputātu neredzēju nevienu. Diemžēl. Vai tad tas gars, mūs
vienojošais un virzošais, ir pazudis? Ļoti žēl, ja tā tas ir.
Kolēģi! Tautas partija, es speciāli uzrunāšu jūs! Nav laika
ķīviņiem un visvisādām prātulām un pozai. Jūsu variants nav tas labākais. Nu,
diemžēl nav tas labākais! Nu, ko lai dara… Jūs tur esat ietvēruši tādas lietas
kā Ministru kabineta… vārdu sakot, ministriju samazināšanu. Ideja ir ļoti laba.
Ļoti laba! Atbalstu, bet ne šobrīd, ne šajā dokumentā. Citur. Citur un citā reizē!
Un premjer… Repšes kungs, „Jaunais laiks”, arī jūs bieži
šaujat ne ar pareizajiem lādiņiem. (No zāles dep. K.Šadurskis: „Te jau ar
sudraba lodi vajag!”) Nebaidiet kārtējo reizi tautu un it īpaši pensionārus.
Pietiekami esat baidījuši, pietiekami viņi ir nervozējuši. Jūs šodien atkal
runājat par to, ka, redziet, ja šodien atkal neparakstīsim, nenobalsosim „par” šo
līgumu, var gadīties, ka neizmaksās ieturētās pensijas, ka nesāksies tas un
nesāksies šitas. (No zāles dep. V.Muižniece: „Tā arī nebūs!”) Tā
nedrīkst būt! Nebaidiet pensionārus! Es vēlreiz jums saku: „Nebaidiet tautu!
Pietiekami viņu nervi ir uzvilkti.” Tas, ko parlaments izdarīja ar pensionāriem, ir
netaisnība, nekrietnība. Es toreiz sešas reizes nācu šeit, tribīnē, un mēģināju
jūs pārliecināt visus. (No zāles: „Veltīgi!”) Veltīgi! Jūs nesapratāt.
Un man, protams, nācās pretēji koalīcijas nostājai kopā ar Barčas kundzi, kura vada
Sociālo un darba lietu komisiju, balsot „pret”. Un mums bija taisnība.
Tad, lūdzu, šodien tie, kuri to darīja, un vispirms, premjer,
atvainojieties tautai! Atvainojieties pensionāriem! Viņi ir pārāk daudz nervozējuši,
un es domāju, ka tas ir tāds labs žests un ka jūs tikai izpelnīsieties atzinību,
nevis otrādi.
Un nevajag atkal baidīt arī ar kaut kādu mistisku pensiju
reorganizēšanas… rekonstrukcijas sistēmu. Kaut vai ar to, ka būšot laikam tie 65
gadi līdz aiziešanai pensijā. Nav labi… nav labi tā mūsu, deputātu, vietā solīt
tādas lietas! Un pat tad, ja tā tas ir, es personīgi uzskatu, ka ir pāragri par to
runāt. Varbūt kādreiz, kad būs labāki laiki, kad tauta dzīvos labāk, tad lemsim
arī par šo iešanu pensijā 65 gadu vecumā, bet vispirms pastrādāsim.
Un opozīcijai. Jūsu atbildība ir tieši tāda pati kā pārējo
koalīcijas partiju atbildība. Jūsu atbildība ir vienlīdz tāda pati. Tieši tāda
pati! Tāpēc, lūdzu, par to padomājiet, pirms balsojat!
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Vārds deputātam Uldim Ivaram Gravam.
U.I.Grava (frakcija „Jaunais laiks”).
Godājamie deputāti! Mēs visi, kas esam šinī zālē, esam
dzīvojuši arī pagājušajā gadu simtenī. Tas bija tas gadu simtenis, kas šajā
valstī nesa daudz ļaunuma, kad mēs pārdzīvojām vairākus karus, pārdzīvojām arī
vairākas okupācijas, un mūsu tautai ir bijis ļoti grūti šos laikus pārdzīvot.
Šīs sekas mēs izjūtam vēl šodien. Toreiz mēs prasījām palīdzību no citām
valstīm, bet mēs to nesaņēmām. Šinī gadu simtenī mēs iekāpām tādā dziļā
ekonomiskā krīzē. Un kas ir mainījies šinī gadu simtenī?
Šinī gadu simtenī 186 valstis ņem līdzdalību Starptautiskajā
Valūtas fondā, kuru mēs gribam šodien nostādīt kā kaut kādu lielu Latvijas valsts
nelabvēli, kas ir iedzinis mūs un nākamās paaudzes kaut kādā tādā situācijā, no
kuras mēs it kā neizkulsimies.
Latvijas valstī ir tikai viena trīsdesmitā daļa no viena procenta
no pasaules iedzīvotājiem, bet mēs esam saņēmuši divus procentus no visiem
kredītiem, ko Starptautiskais Valūtas fonds ir devis. Katrai valstij Starptautiskajā
Valūtas fondā ir savas zināmas kvotas, ko tā var aizņemties un dabūt. Mums šī
kvota ir jau pārsniegta seškārt, 600 procenti no atļautā kredīta apjoma ir iedoti
mums.
Starptautiskais Valūtas fonds atbalsta globālo sadarbību,
finansiālo stabilitāti, starptautisko tirdzniecību, pavairo nodarbinātību, cenšas
panākt ekonomisku izaugsmi un samazināt nabadzību. Šobrīd Starptautiskais Valūtas
fonds ir devis Latvijai tikpat daudz, cik pasaules desmit nabadzīgākajām valstīm, bet
mēs uzskatām, ka tagad tas ir mūsu lielais ienaidnieks!
Tas, ko starptautiskie aizdevēji ir izdarījuši, nākdami palīgā
Latvijai, ir jānovērtē ar vienu milzīgu paldies, un tas ir jau nesis augļus. Šinī
brīdī mūsu finansiālais sektors ir nostabilizējies, mūsu banku kapitāls ir
pieaudzis, latam ir… šaubas novērstas, jo pēdējā mēnesī vien latu noguldījumi
pieauguši par 7,6 procentiem. Jau otro ceturksni pēc kārtas… Ņemot vērā to, ka
mēs izgājām cauri šai ekonomiskajai krīzei, mēs esam savas valsts ražīgumu jau
palielinājuši – jau otro ceturksni pēc kārtas. Šobrīd mēs esam no šīs dziļās
krīzes izkāpuši jau ārā, un tas ir noticis, pateicoties šiem aizdevumiem, kas ir
nākuši no pārējām pasaules valstīm. Un šinī brīdī mēs nevaram sēt kaut kādas
jaunas šaubas, radīt tādas aizdomas, lai atkal pamazinātu mūsu reitingu un lai mēs
aizbaidītu projām ārzemju ieguldītājus.
Būsim pateicīgi par to, ka pārējā pasaule ir mūs izglābusi no
šīs krīzes!
Sēdes vadītājs. Paldies.
Debatēs vārds deputātei Aijai Barčai.
A.Barča (Tautas partijas frakcija).
Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Saeimas Prezidija
locekļi! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Ministri – finanšu ministr un
kultūras ministr! (Diemžēl es nevaru šajā zālē šodien, kad izskatām tik nopietnu
jautājumu, sveicināt visus ministrus.) Cienījamās deputātes un godātie deputāti!
Lēmuma projekts un diskusija par to mani izaicina nākt šeit runāt. Tikai tāpēc, ka
vairāki – gan Ministru prezidents, gan arī vairāki deputāti – tajā runā par
pensiju jautājumiem.
Gan liepājnieks Uldis Grava, gan es… es saku, mēs, divi
liepājnieki, pēc kārtas nākam un ar jums runājam, un sakām to, ka šis jautājums ir
ļoti nopietns. Es saku, ka tas ir ļoti nopietns, bet ne tikai pensionāriem. Jo šodien,
tā maigi sakot, runāt par to, ka mēs nevarēsim izmaksāt pensionāriem pensijas par
ieturēto laiku (tas ir, no pagājušā gada 1.jūlija līdz 31.janvārim) un nevarēsim
februārī sākt maksāt pilnu pensiju, kā to ir lēmusi savā spriedumā Satversmes
tiesa, ir nekorekti, jo Sociālo un darba lietu komisija, ļoti nopietni sadarbojoties ar
Finanšu ministriju, personīgi ar finanšu ministru, sadarbojoties ar Labklājības
ministriju, personīgi ar labklājības ministru Auguli, sadarbojoties ar Valsts kasi, ar
Latvijas Banku, ar Latvijas Pensionāru federācijas pārstāvjiem un ar Latvijas Brīvo
arodbiedrību savienību, jautājumus par pensiju izmaksu iespējami ātrā laikā sāka
skatīt jau 22.decembrī. 7.janvārī mēs ļoti konkrēti vienojāmies gan par finanšu
līdzekļiem, gan par trīs likumprojektu izstrādi. Un šodien kārtējā sēdē jūs
akceptēsiet šo likumprojektu iekļaušanu, iespējams, arī izskatīšanu. Tie ir
grozījumi likumā „Par valsts pensijām”, tie ir grozījumi likumā „Par valsts
pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam”, bet
likums „Pensiju ieturējumu izmaksāšanas likums” ir pavisam jauns likums.
Mēs esam vienojušies, jo šā likumprojekta izstrādē piedalījās
gan Labklājības ministrija, gan Finanšu ministrija un manis iepriekš jau nosauktās
nopietnās nevalstiskās organizācijas un valsts iestādes. Bet finansējuma avotu
7.janvārī mums nosauca finanšu ministrs, ļoti detalizēti izstāstot situāciju mūsu
komisijas locekļiem un visiem citiem, kuri piedalījās komisijas sēdē. Un diemžēl
tas nav finansējums, kas saistīts ar nākamo kredītu. Diemžēl!
Ja nu šodien situācija ir mainījusies un uz budžeta deficīta
palielināšanas rēķina valdība ir nodomājusi veikt kādus citus darbus, nevis
atmaksāt pensionāriem, tad varbūt es saprotu Ministru prezidenta runu, Āboltiņas
kundzes runu, bet es ļoti ticu un ceru, ka tā tas nav un ka tā vienošanās, kādu mēs
panācām 7.janvārī, ar ierēdņiem kopā izstrādājot šos trīs likumprojektus un
saņemot Finanšu ministrijas… ministra parakstītu atzinumu… ka tas šodien vēl ir
spēkā. Citādi es vispār vairs neko nesaprotu šajā valstī.
Otra lieta. Domāju, ka tikpat radoši, cik radoši 16.jūnijā tika
pieņemts likums un samazinātas pensijas… ka tikpat strauji un radoši mums būtu
jārīkojas šodien, bet tas jau ir kārtējās sēdes jautājums. Man gribētos šodien
dzirdēt no Ministru prezidenta, no finanšu ministra – žēl, ka zālē nav ekonomikas
ministra, patiešām žēl -, kā Latvija attīstīsies, kā Latvijā attīstīsies
bizness un kad beidzot Latvijā mums sāks rasties ekonomikā jaunas darba vietas. Jo
citādi mēs te no rīta un vakarā brīnāmies: „Nu kā tas var būt, ka nodokļus
iekasējam mazāk?” Paceļam iedzīvotāju ienākuma nodokli, knapi noturam neapliekamo
minimumu pensionāriem un brīnāmies, ka kasē naudas nepietiek. Tad, kolēģi, jau nav
ko brīnīties! Jo mazākas ir algas, jo mazāk ir strādājošo Latvijā, jo mazāk mēs
iekasēsim nodokļus.
Mēs tikko, šonedēļ, uzklausījām Nodarbinātības valsts
aģentūru. Tā situācija ir biedējoša! Biedējoša situācija ar bezdarbu, ar cilvēku
izmisumu un ar vienīgo prieku, ka viņi vēl var mācīties, kaut ko iegūt sev un
saturēt sevi. Ļoti daudzās ģimenēs ir ļoti bēdīgas dienas, gan rītos, gan
vakaros. Daudzas ģimenes Latvijā jau ir tādas, kuras ar ļoti lielām grūtībām
bērnus uz skolu spēj aizvadīt. Nemaz nerunāsim par jautājumiem, kas skar veselības
aprūpi!
Un, lūk, šodien vēlos aicināt Ministru prezidentu nopietni padomāt
par grozījumiem Ministru kabineta noteikumos Nr.1046. Veselības ministrijai ir ļoti
labas iniciatīvas, ļoti labi darbi, bet, ja tas viss ir izteikts tādā formā, kādā
mēs to vēl joprojām redzam – bez grozījumiem, bez uzlabojumiem šajos Ministru
kabineta noteikumos (jo diemžēl Ministru kabinets tos konceptuāli ir atbalstījis) -,
tādā gadījumā labā lieta paliek pavisam nesasniedzama.
Šajā gadījumā es vēlos aicināt gan Ministru prezidentu, gan
Ministru kabinetu: ja nepieciešams, aiciniet palīgā Saeimas Sociālo un darba lietu
komisiju, kas ir gatava sniegt jums šādu atbalstu! Ja tas ir nepieciešams. Dienā, kad
Ministru kabinets šo jautājumu lēma, es centos sazināties, un man atsaucās partijas
„Jaunais laiks” frakcijas vadītājs Zaķa kungs… Diemžēl mums ar premjera biroja
vadītāju Augustovskas kundzi neizdevās šo jautājumu atrisinātlīdz galam (No
zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Kauns, kauns!”), un pašreiz situācija ir
tāda, kāda ir. Es nenokļuvu līdz Ministru prezidentam. Diemžēl.
Vēlos jums vēlreiz vēstīt – kaut gan kolēģi, Saeimas deputāti,
bieži to jau ir dzirdējuši – par strukturālajām reformām labklājības jomā.
Manuprāt, šodien par to šeit būtu jārunā labklājības ministram, bet tāpat kā
daudzu pārējo ministru viņa šeit nav.
Labklājības jomā strukturālās reformas jau ir veiktas, un,
sadarbojoties ar ministriju, Saeima ir izdarījusi visus nepieciešamos grozījumus
likumos, vienlaikus ar to panākot finanšu līdzekļu ietaupījumu, jo, sākot ar šā
gada 1.janvāri, nevienam pakalpojumu sniedzējam (šajā gadījumā – nevalstiskajām
organizācijām, kurām valsts ir deleģējusi savas noteiktās tiesības) nav iespējams
tērēt administratīviem izdevumiem vairāk par 10 procentiem. Diemžēl pagājušajā
gadā šīs summas bija bieži vien astronomiskas.
Man gribētos šodien aicināt, lai arī pārējās ministrijas domā
– un ļoti nopietni domā! – par strukturālajām reformām, un līdz ar to,
manuprāt, būtu lielāka iespēja sakārtot lietas valstī un mums atkal nebūtu jāsāk
domāt par to, kā mēs sociāli mazaizsargātiem cilvēkiem kādreiz, turpmākajos
mēnešos vai gados, varētu samazināt viņu ienākumus.
Vēlreiz atgādinu, ka diemžēl, kā rakstīts 34 deputātu
iesniegtajā priekšlikumā, tas ir, lēmuma projektā… Tur pirmais teikums ir šāds:
„Lai turpinātu saņemt starptautiskā aizņēmuma programmas līdzekļus…”
Kolēģi, vēlreiz atgādinu, ka tas nav saistīts ar pensiju izmaksu, sākot ar
februāri, un aprīlī! Tas ir iepriekšējais aizņēmums, un to mums Valsts kase un
finanšu ministrs ir stingri apgalvojis 7.janvārī.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Debatēs vārds deputātam Dzintaram Ābiķim.
Dz.Ābiķis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).
Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Augsti godātais Ministru
prezidenta kungs! Ministri! Cienījamie kolēģi!
Jau krietni pasen, vēl pirms Godmaņa valdība uzsāka darbību, bet,
kad mēs jau dzīvojām krīzes priekšnojautās, es no šīs tribīnes teicu, ka
apstākļos, kad valstij nav viegli, partiju ambīcijas vajadzētu pakārtot valsts
interesēm. Arī personīgās ambīcijas. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Nekā
labāka kā citēt sevi!”)
Šajā sakarā es gribu uzrunāt savus kolēģus – Saeimas kolēģus
no Tautas partijas.
Ir ļoti labi saprotama Andra Šķēles vēlme atgriezties valsts
vadībā. Diemžēl jāatzīst, ka šī vēlme, kura ir saprotama, pārsvarā balstās
nevis uz konstruktīviem priekšlikumiem, bet gan uz sevis izcelšanu, sevis
pozicionēšanu, bāžot sprunguļus Valda Dombrovska vadītās valdības riteņos. (No
zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Labi smērētajos!”) Starp citu, valdības,
kurā jūs paši strādājat. Un jāsaka atklāti, ka arī jūsu šābrīža priekšlikums
nav konstruktīvs, tā gluži vienkārši ir vēlme sevi pozicionēt, diemžēl jāteic,
nevis balstoties uz valsts interesēm, bet gan kaitējot valsts interesēm. (No zāles
dep. V.Muižniece: „Tu esi demagogs!”)
Cienījamie Tautas partijas kolēģi! Jūsu rīcība, šābrīža
rīcība, diemžēl ir nožēlojama. Tā ir nožēlojama.
Es aicinu, cienījamie kolēģi, it īpaši kolēģi no opozīcijas,
rīkoties valstiski un atbalstīt pilnvarojuma sniegšanu valdībai. (No zāles dep.
K.Leiškalns: „Tagad jau citē Šķēli!”)
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Vārds deputātam Jurim Dobelim.
J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).
Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj, augsti godātais Ministru
prezident! Kolēģi!
Runājot par šodienu un šodien. Šad un tad tomēr ir jāatceras
vēsture. Un tāpēc es gribu atgādināt, ka šogad 4.maijā paies tieši 20 gadu, kopš
mēs balsojām par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Balsojām ar lielu pacilātību un
lielu vienotības izjūtu.
Un man ir jautājums: kur palikuši visi toreizējie balsotāji –
mēs, 138 Augstākās padomes deputāti? Diemžēl daudzi no tiem toreizējiem vairs nav
mūsu vidū, bet esam daži palikuši, pat šeit. Šodien šeit, Saeimas Sēžu zālē,
atrodas tomēr daži mani kolēģi no 1990.gada balsojuma. Viņi nav vienā
organizācijā, bet cerams, ka pagaidām viņi visi izturas kā pozīcijas deputāti, kā
tie deputāti, kas vēl valstij labu, taču izskatās, ka šiem deputātiem ir
ārkārtīgi grūti nonākt pie vienota viedokļa.
Saprotot to, ka ne vienmēr tas ir vajadzīgs, tomēr gribu uzsvērt,
ka reizēm ir tādi brīži, ka nedrīkst būt citādāk, ka šim viedoklim ir jābūt
vienotam. Un tāpēc es pieminēšu vēsturiskos notikumus. Aicinu savus kolēģus no
dažādām frakcijām atcerēties, ar kādu noskaņojumu mēs toreiz balsojām, kā mēs
toreiz izturējāmies cits pret citu, ar kādu noskaņojumu mēs darbojāmies barikāžu
laikā. Vakar mēs centāmies atcerēties tos laikus. Ne pie visām mājām bija karogi,
ne visi vairs grib atcerēties to laiku. Bet negribētos šeit dzirdēt, ka tie cilvēki,
kas vienoti ir cīnījušies par neatkarības atjaunošanu, viens otram nezin ko grūž
acīs un sauc ne sevišķi pieklājīgos vārdos.
Un tieši tāpēc es vēršos pie visiem tiem kolēģiem, kuri
1990.gada 4.maijā balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Mēs atceramies, ko
nozīmē vienotība. Aicinu viņus vismaz šodien paust vienotu viedokli, un varbūt
viņiem ir iespēja pārliecināt savus tuvākos kolēģus arī paust šo vienoto
viedokli. Nedrīkst neko atlikt, pārlikt un pielikt. Šis ir konceptuāls balsojums, tā
ir konceptuāla pieeja. Pēc tam mēs varam tālāk strādāt pie izvērsuma, bet nekādā
gadījumā nesāksim šodien kaut kādas jocīgas diskusijas par to, ko katrs vārdiņš
nozīmē. Pieeja šodien ir konceptuāla. Patīk vai nepatīk, mēs esam izvēlējušies
šo valdību. Mēs esam par to balsojuši, un tādā gadījumā, atrodoties šajā
valdībā, šis atbalsts ir nepieciešams.
Es gribu tomēr pateikt, ka reizēm tiešām šad un tad nākas
atcerēties šos 20 gadus, jo tā ir vesela paaudze. Vai tiešām mēs pēc tik ilga laika
neesam spējīgi nonākt pie kaut kāda kopīga noskaņojuma, pie kopīga viedokļa?
Tā ka, kolēģi un viņu domubiedri, aicinu tomēr paust šo
noskaņojumu.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Vārds deputātei Annai Seilei.
A.Seile (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).
Godātie šodienas sēdes dalībnieki! Es gribu jūs informēt, ka
„Pilsoniskās Savienības” frakcijas deputāti ir aktīvi piedalījušies šā lēmuma
projekta izstrādē, un mēs esam iepazinušies arī ar finanšu ministra ziņojuma tekstu
par valdības pozīciju, gatavojot starptautiskajiem aizdevējiem Nodomu vēstules
projektu. Mēs aicinām visus Saeimas deputātus, kas šodien ir sēdes zālē, atbalstīt
šo lēmuma projektu, bet es gribu runāt arī par finanšu ministra gaidāmo ziņojumu.
Šis ziņojums paskaidro, kāpēc tāds lēmuma projekts ir vajadzīgs
un kas būs šajā Nodomu vēstules projektā. Jāsaka, ka tas neuzliek jaunas, nekādas
jaunas saistības un šis ziņojums neatšķiras no Godmaņa valdības laikā
parakstītajām saistībām, bet sabiedrībā tiek apspriests jautājums, vai mēs te
nedarām kaut ko slepenu. Protams, ne. Es vēl gribu atgādināt, ka šis lēmums un
Nodomu vēstule attiecas tikai uz līgumiem, kuri jau Godmaņa valdības laikā noslēgti
ar starptautiskajiem aizdevējiem (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Meli,
meli!”), un būtībā šodien, parakstot šo pilnvarojumu Ministru kabinetam, mēs
dodam tikai tādu vitamīnu injekciju Latvijas ekonomikai. Turklāt mums ir tiesības
neizmantot visus toreiz līgumā paredzētos līdzekļus pilnā apjomā, ja gadījumā
Latvijas ekonomika ies augšup. Un ies! Tas ir jūtams, jo pildās arī mūsu nodokļu
ieņēmumi.
Turpmāk, ja koalīcijā ir vienošanās un mēs Saeimā varam pieņemt
kādus lēmumus par jauniem aizdevējiem un jauniem aizdevumu apjomiem, tad, protams, būs
vajadzīgs īpašs likums, kādā kārtībā to varētu reglamentēt. Bet es domāju, ka
nebūs – tiešām nebūs! – vajadzīgi šādi jauni aizdevumi, taču drošs paliek
drošs.
Izpētot Saeimas darbību divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, tas
ir, 1920. un 1930. gadā, mēs esam konstatējuši, ka ir bijusi ļoti dažāda prakse: ir
bijuši konceptuāli pilnvarojumi, ko Saeima dod valdībai, un bijuši arī ļoti
konkrēti un pamatoti pilnvarojumi. Tātad mūsu lēmums pilnībā ir atbalstāms un
atbilst arī iepriekšējai praksei. Toreiz, tajos divdesmitajos un trīsdesmitajos gados,
Latvijas valsts bija daudz grūtākā situācijā. Un šie aizdevumi ir atdoti un
uzkrātas lielas zelta rezerves, kuras arī šobrīd mums vēl noder.
Tāpēc es gribu aicināt, lai arī šodien Saeimas balsojumā
izpaustos vienotība un lai arī Tautas partija šajā valstij grūtajā brīdī būtu tik
tiešām kopā ar tautu un visiem tautas ievēlētajiem deputātiem.
Paldies par uzmanību.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Vārds debatēs deputātam Vladimiram Buzajevam.
V.Buzajevs (PCTVL frakcija).
Cienījamais Prezidij! Valdības locekļi! Cienījamās dāmas un
kungi! Pirmkārt, par lēmuma projekta vēsturi.
Sākotnējais lēmuma projekts, kuru parakstīja Repšes kungs, sastāv
no trim frāzēm: dot valdībai pilnvaras turpināt sarunas par aizņēmumiem; aizņemties
ne vairāk par 7,5 miljardiem eiro; izmantot saņemto naudu nevis kaut kā finansēšanai,
bet valsts budžeta deficīta finansēšanai, finanšu sektora stabilitātes
nodrošināšanai, valsts parāda refinansēšanai un valsts budžeta aizdevumiem.
Turklāt Budžeta komisija vārds vārdā atkārtoja finanšu ministra
sacerējumu Saeimai iesniegtajā lēmuma projektā. Sanāca tā, ka Repše it kā dod
pilnvaras pats sev, ne ar ko sevi faktiski neierobežojot un iesaistot vēl arī Saeimu,
lai tā uzņemtos atbildību par valdības darbību.
Nedēļas laikā lēmuma projektā mainījies tikai viens vārds:
„pilnvarojumu” nomainīja „uzdevums”, ir arī parādījies finanšu ministra
ziņojums, par kuru tiek piedāvāts balsot, bet kurā mēs nedrīkstam mainīt nevienu
vārdu.
Man gan ļoti negribētos, lai Saeima spēlētu tādu kā kseroksa
lomu. Tomēr ne jau par šādām funkcijām mēs saņemam tik lielas algas! Manuprāt,
Saeimai ir tiesības un pienākums ieviest pilnvarojuma vai uzdevuma tekstā papildu
ierobežojumus valdībai ar mērķi aizsargāt Latvijas tautu un Tēvijas finanšu
sistēmu. Piemēram, aizliegt valdībai sarunās uzņemties kaut kādas saistības
attiecībā uz pensijas vecuma palielināšanu vai par turpmāku nodokļu likmju
palielināšanu. Nekādiem šķēršļiem, kas traucētu Saeimai pārskatīt nodokļu
likmes par labu to būtiskai samazināšanai jau 2011.gada budžetā, šo sarunu
rezultātā nevajadzētu rasties.
Protams, daži šie priekšlikumi ir Tautas partijas likumprojektā.
Bet diemžēl par pensijas vecuma palielināšanas aizliegumu šajā likumprojektā arī
neviena vārda nav.
Cienījamās dāmas un godātie kungi! Iepriekšminētos vai citus
ierobežojumus varētu ieviest pilnvarojuma vai uzdevuma projektā, nepārkāpjot
Kārtības rulli. Lai to izdarītu, pietiktu nebalsot par šā teksta apstiprināšanu un
nodot tekstu dažām Saeimas atbildīgajām komisijām, piemēram, Tautsaimniecības,
agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un, protams, Sociālo un darba lietu
komisijai. Šajā situācijā ir iespēja ņemt vērā Tautas partijas priekšlikumu, gan
kaut vai formāli iesaistīt arī opozīciju. Tāda procedūra eksistē, un es aicinu
tieši koalīcijas deputātus šo procedūru izmantot.
PCTVL šajā situācijā neatbalstīja nevienu no karojošajām
koalīcijas pusēm un aicināja tieši koalīcijas deputātus uzņemties atbildību par
esošo situāciju, noraidīt likumprojektu un pēc tam izmantot Kārtības ruļļa
paredzēto procedūru. Cienījamā Muižnieces kundze, mēs varam tiešām strādāt
diennakti, lai kādu kompromisu rastu.
Paldies par uzmanību!
Sēdes vadītājs. Paldies.
Vārds deputātei Karinai Pētersonei.
K.Pētersone (LPP/LC frakcija).
Cienījamo priekšsēdētāj! Valdības vadītāja kungs! Ministru
kungs! Godātie kolēģi! Viesi!
Šodien tik tiešām mums Saeimā ir ļoti nopietnas izšķiršanās
brīdis, taču diemžēl diskusijas formāts, kādu mums piedāvā valdība, neļauj mums
kvalitatīvi apspriest valstij būtiskus jautājumus. Lēmuma projekts, ko šodien
piedāvā 34 deputāti, kas to ir parakstījuši, un arī Budžeta komisijas
patstāvīgais priekšlikums, kurš ir iekļauts mūsu kārtējās Saeimas sēdes darba
kārtībā kā 1.punkts, ir it kā mēģinājums, it kā solis parlamentāras valsts
būtības virzienā. Taču diemžēl abi šie dokumenti ir ļoti vispārēja rakstura.
Brīdī, kad izšķiras jautājums par valsts nopietnu saistību uzņemšanos attiecībā
uz starptautiskajiem aizdevējiem, brīdī, kad mums, parlamentam, ir jālemj par valsts
parāda nastas ļoti nopietnu palielināšanu, valdība ar šā dokumenta formulējumu
mums pat nav devusi iespēju diskutēt par šā dokumenta saturu. Pašas vēstules teksts
ir konfidenciāls. Jā, protams, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā mums bija
iespēja ar tā tekstu iepazīties, taču šī konfidencialitātes klauzula neļauj mums
šo saturu šeit pēc būtības apspriest, jo mēs visi esam parakstījušies par satura
neizpaušanu. Un rodas situācija, ka būtībā šis lēmums pat neuzliek atbildību.
Diemžēl vai varbūt par laimi deputātiem, kas būs par šo dokumentu balsojuši, ja tas
tā būs… Būtībā katru nākamo lēmuma projektu, katru nākamo likumprojektu, ar kuru
Saeimā vērsīsies valdība, mēs – par laimi vai diemžēl – tāpat debatēsim,
tāpat lemsim par katru nākamo pasākumu – vai tā būtu budžeta konsolidācija vai
kāds nodokļu jautājums, kas būs jāizšķir. Taču, kolēģi, es šodien gribu
piedāvāt…
Es šodien gribu piedāvāt diskusiju par to, kāpēc valdība ar šo
dokumentu būtībā ir izteikusi tādu kā neuzticību Saeimai, kas par valdību ir
balsojusi, un prasa, lai Saeima ar šo dokumentu dod bezierunu uzticības solījumu
valdībai, kura šobrīd strādā. Vai tā nav paradoksāla situācija? Kāpēc mēs
nevaram būtībā… Arī Tautas partijas piedāvājums tomēr satur vismaz kaut kādus
nosacījumus, ar kuriem Saeima varēs pēc tam kontrolēt šo tālāko likumdošanas
procesu, kuru piedāvās valdība. Valdība šodien sagaida… arī koalīcijas partiju
deputāti ir vairāk uzrunājuši mūs, Latvijas Pirmo partiju un „Latvijas Ceļu”,
kā opozīcijas partiju, paužot viedokli, ka opozīcija atbalstīs šo valstiski svarīgo
lēmumu. Iespējams, ka mēs kā opozīcijas partija to arī darīsim. Taču brīžos, kad
mēs esam uzrunājuši valdības partijas, kad esam uzrunājuši valdības vadītāju,
piemēram, kad mēs šeit ļoti nopietni debatējām nodokļu likumus budžeta
apspriešanas gaitā, valdības vadītājs un finanšu ministrs pat neturēja par
vajadzīgu sniegt atbildes uz mūsu jautājumiem, kad mēs vaicājām, kā cilvēki ar
šiem budžetā paredzētajiem nodokļu palielinājumiem… kāda būs dzīve cilvēkiem
šajā gadā… Un samocītā procedūra, kāda šodien tiek uzspiesta Saeimai, būtībā
ir rezultāts nopietnām pretrunām starp valdības partijām. Tas diemžēl rada ļoti
nevajadzīgu spriedzi Latvijas sabiedrībā.
Mums šodien ir radušās šaubas par to cilvēku spēju, kas ir
uzņēmušies atbildību par valsti, par spēju vienoties un mobilizēties šādiem
atbildīgiem lēmumiem, kurus šodien sabiedrība prasa.
Ko mēs būtu darījuši, ja tā būtu mūsu atbildība? Vispirms,
protams, būtu jāvēršas Saeimā ar lēmumu, kuru ir izdiskutējušas valdošās
partijas, – ar vienu kopīgu lēmumu. Ar to būtu jāuzrunā gan parlaments, gan visa
sabiedrība. Tad arī mums kā opozīcijas partijām būtu skaidrs, kas ir tas, ko mēs ar
savu balsojumu atbalstām, arī sabiedrībai būtu skaidrs, ko parlaments atbalsta. Mēs
dzirdējām arī to, ko valdības vadītājs teica medijiem, – ka ir runāts ar visām
Saeimā pārstāvētajām frakcijām. Diemžēl līdz šim rītam šāda saruna nav
bijusi. Mēs tiešām gaidījām, ka valdošās partijas visas vienojas, kopīgi uzrunā
arī opozīcijas partijas, un šis būtu tas brīdis, kad mēs visi kopā varētu
atbalstīt tiešām atbildīgu un valstij svarīgu lēmumu. Tas diemžēl tā nav noticis.
Un tomēr mēs paturam iespējas lemt, klausoties arī turpmākās
debates Saeimā, un iespējams, ka mēs varētu šo lēmumu atbalstīt, jo tas ir valstij
izšķirīgs brīdis.
Bet paliek sarūgtinājums par veidu, kādā tas tiek… kādā tas
notiek, kādā tas tiek diskutēts.
Paldies, kolēģi!
Sēdes vadītājs. Paldies.
Vārds debatēs deputātam Aigaram Štokenbergam.
A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).
Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs!
Ministri! Kolēģi!
Es runāšu par divām lietām.
Pirmais. Par diviem sagatavotajiem dokumentiem. Viens ir lēmuma
projekts, otrs – likumprojekts. Un otrs jautājums ir par šīsdienas balsojuma
ekonomiskajām sekām.
Es aicinu pievērsties… Ja mēs gribam nopietnu juridisko analīzi,
uz kuru mūs te aicināja… mudināja apsēsties pie galda, runāt un vienoties.
Paskatieties, lūdzu, abus dokumentus! Pirmie trīs panti Tautas partijas sagatavotajā
likumprojektā ir identiski, tikai viens vārds atšķiras no tā lēmuma projekta, kuru
ir piedāvājuši 34 deputāti un kuru ir parakstījis vairākums valdībā pārstāvēto
frakciju.
Tālāk tekstā Tautas partija piedāvā vēl četrus pantus. Mēs
ātri varētu izanalizēt, lai mums nebūtu vēlreiz jāiet ārā un jāsēžas pie galda.
4.pants. Starptautiskā aizņēmuma izlietojuma summa, finansējuma un
pozīciju precīzs atšifrējums atspoguļojams ikgadējā Valsts budžeta likumā. Kā
jūs to iedomājieties, cienījamie kolēģi? Vai turpmāk Valsts budžeta likumā būs
norādīts, ka, piemēram, algas vienā arodskolā tiek maksātas no starptautiskā
aizņēmuma līdzekļiem, bet savukārt citā tiek maksātas no pamatbudžeta
līdzekļiem? Kāds ir tas mehānisms? Kā jūs to iedomājaties? Vai tas vispār ir
iespējams? (No zāles dep. V.Muižniece: „Ir iespējams!”)
Tad, lūdzu, ja jūs uzskatāt, ka kaut kas tāds ir iespējams, jums
ir visas kārtis rokā. Iesniedziet kvalitatīvu priekšlikumu likumā „Par budžetu un
finanšu vadību” un mēģiniet to kaut kādā veidā realizēt. Tas ir konkrētā
likuma jautājums, kuru jums ir visas tiesības ierosināt.
5.pants. Jebkuri grozījumi attiecībā uz Budžeta likumu, nodokļu
likumiem iepriekš saskaņojami Saeimā. Atkal – kā jūs to iedomājaties? Ka Saeima
vispirms nobalsos, ka konkrētā nodokļa likme būs tāda un tāda? Un konkrētie
izdevumi būs tādi un tādi? Faktiski ar šo 5.pantu jūs piedāvājat turpmāk sarunas
vest nevis Ministru kabinetam, bet Saeimai. Jo tikai Saeima varēs atbildēt par to, ko
iepriekš ir sarunājusi. Tas vienkārši nav izpildāms.
Bez tam… 6.pants. Ik ceturksni Saeimai vajadzīgi pārskati par
aizdevumu izlietojumu. Lieliski! Jūs mēģināt panākt, ka līdz šīs Saeimas pilnvaru
beigām dabūsiet vienu vai divus ceturkšņa pārskatus. Tas, protams, ir apsveicami, bet
tādējādi jūs paužat neuzticību mūsu pašu Saeimas izveidotajai komisijai, kuru vada
kolēģis Andris Bērziņš no Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas un kura to dara
praktiski katru nedēļu – katru nedēļu skatās, kā ir izlietots aizņēmums.
7.pants. Saeima nosaka Ministru kabinetam, ka turpmāk nodokļu sloga
palielināšana nav atbalstāma. Man jūs jāsarūgtina. Es un pārējie „Sabiedrības
citai politikai” deputāti noteikti turpināsim uzstāt uz papildu nodokļiem
bagātajiem, un es aicinu jūs to atcerēties katru reizi, kad nāksiet uz valdību
prasīt papildu finansējumu veselības aprūpei. Šī nauda ir no kāda jāpaņem, lai to
varētu izmantot gan veselībai, gan izglītībai, gan valsts aizsardzībai, gan visām
pārējām būtiskajām vajadzībām, kādas Latvijas valstī ir.
Komercbanku sanācijas ieguldījumu reorganizācijai katrreiz
vajadzīgs Saeimas akcepts. Man atkal jūs jāsarūgtina. Kolēģi! Jūsu pašu
deleģētie pārstāvji šo uzņēmumu padomēs un valdēs… Jūs ar šo teikumu esat
pateikuši, ka viņi ir nekompetenti! Nu, to jūs esat pateikuši. Neko citu.
Rīcības plāns par ministriju skaita samazināšanu, funkciju
saglabāšanu iesniedzams līdz 2010.gada 1.martam. (No zāles dep. V.Muižniece:
„Tas nav apspriežamais dokuments!”) Atvainojiet! Kas… kas? Ar ko, kādā veidā
tas ir saistīts ar starptautisko aizņēmumu un pilnvarojumu vest sarunas ar
Starptautisko Valūtas fondu?!
Visbeidzot – 8.pants. 8.pants, es ceru, tiks izskatīts tuvākajā
Saeimas sēdē un tiks atbalstītas pensiju izmaksas no 1.aprīļa. Vai jūs to nezināt?
Varbūt vajadzētu aiziet uz Saeimas Prezidiju, iepriekš paņemt darba kārtību un
apskatīties?
Līdz ar to es personiski uzskatu, ka 34 deputātu sagatavotais lēmuma
projekts ir juridiski kvalitatīvāks nekā tas, ko piedāvā Tautas partija. Un tāpēc
es atbalstīšu tieši lēmuma projektu.
Kas attiecas uz kaut kādu iespējamu aiziešanu pie kaut kāda galda,
sarunām, diskusijām par projekta uzlabošanu vai, teiksim, visa sākšanu no sākuma…
Tajā brīdī, kad Saeima nobalsos par šā lēmuma atlikšanu, es gribu redzēt, kas
notiks Fondu biržā, es gribu redzēt, kādas būs Reuters, Bloomberg, CNN ziņas,
ko stāstīs BBC par to. Ziņa būs ārkārtīgi īsa un konkrēta – Latvijas
parlaments aptur sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu. Es jums to varu garantēt.
Ja gribat eksperimentēt – lūdzu! Jums ir tādas iespējas, bet es
tagad runāšu par eksperimenta sekām, protams. Šā lēmuma atlikšanai nav tiešas
saiknes ar to, vai pensijas var izmaksāt pilnā apmērā no 1.februāra un atmaksāt
parādu no 1.aprīļa, bet tam būs tiešas sekas attiecībā uz to, vai valsts varēs
veikt visus pārējos nepieciešamos maksājumus. Mēs, protams, varam izmaksāt pensijas
pilnā apmērā, bet tādā gadījumā mums jārēķinās ar to, ka nevarēsim pilnā
apmērā izmaksāt algas policistiem, skolotājiem, ārstiem – visiem tiem, kuriem tās
pienākas katru mēnesi. Tāda ir tā realitāte!
Jūs nespēsiet nofinansēt arī veselības aprūpes pakalpojumus, jums
no kaut kā būs jāatsakās. Vai nu tie būs pensionāri, vai tie būs ārsti, vai tie
būs policisti. Tas, manuprāt, ir skaidrs katram, kas kaut elementāri pārzina naudas
plūsmu valsts kasē. Es ceru, ka te ir kāds cilvēks, kas to pārzina… šajā pusē.
Jūs gribat eksperimentēt? Kā vārdā? Jūs gribat pārbaudīt, vai cilvēku pacietības
mērs ir vēl kaut kādā veidā pārbaudāms?
Kas man dara nesaprotamus tos šīsdienas manevrus… Te šobrīd
iezīmējas skaidra alianse starp Tautas partiju un partiju „Par cilvēka tiesībām
vienotā Latvijā”. Tie ir divi draugi, kas te šobrīd runā faktiski vienu un to
pašu – „atlikt”, „mēs nesaprotam”, „mums vajag izskaidrot”… Es
nezinu, vai šai aliansei, kas te šodien iezīmējas, ir kāda dziļāka politiska jēga,
bet es jums ātri varu izstāstīt, kādas ir alternatīvas.
Ja valsts neturpinās aizņemties no Starptautiskā Valūtas fonda,
Eiropas Komisijas un visiem pārējiem par 3 procentiem gadā, tad tas, ko jūs pēc šā
nepareizā lēmuma pieņemšanas, proti, atlikšanas dabūsiet tirgū, ir likme – vismaz
10 procenti gadā, ja vien jums nav kāda alternatīva piedāvājuma, nu, piemēram,
aizņemties no Krievijas, kam jums noteikti būs kādas politiskās dividendes jāmaksā
par to aizdevumu. Tad tirgū jūs maksāsiet 10 procentus, un visi aprēķini rāda, ka
valsts parāds – es nerunāju tieši par privātajiem parādiem – tuvāko gadu
laikā sasniegs, pēc dažādām aplēsēm, 60 līdz 80 procentus.
Kā jūs iedomājaties, kā jūs to kredītu atmaksāsiet? Kā jūs to
domājat? Ja jums procentu likme vien būs 10 procenti, jums būs vajadzīgs, lai
ekonomiskā izaugsme būtu vismaz 6 līdz 8 procenti gadā. Tas nozīmē vēlreiz visu
šito pašu stāstu par „gāzi grīdā”, kas vienreiz Latvijas valsti jau ir iedzinusi
ekonomiskajā strupceļā.
Es aicinu vienkārši atbalstīt 34 deputātu sagatavoto lēmuma
projektu.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Pirms es dodu vārdu nākamajam runātājam debatēs, informēju, ka
Saeimas Prezidijs saņēmis 5 deputātu priekšlikumu turpināt Saeimas ārkārtas
sēdi, līdz beidzas debates un ir veikts balsojums par šo lēmuma projektu, tātad
turpināt sēdi bez pārtraukuma. Vai deputātiem ir iebildumi? (No zāles: „Nav! Nav
iebildumu!”) Deputāti neiebilst. Sēde tiek turpināta bez pārtraukuma.
Vārds deputātam Visvaldim Lācim.
V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).
Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Katra
indivīda, katra atsevišķa cilvēka dzīvē un arī sabiedrības un valsts dzīvē
bieži pienāk tādi izšķiroši – izšķiroši! – mirkļi, kad ir jādomā un
jālieto vārds „risks”: vai jāriskē, vai ir vērts riskēt, vai varam atturēties
no riska? Krievu tautai ir ļoti labs sakāmvārds: „Risk – blagorodnaja vešč.”
Bet tas attiecas tikai uz katra indivīda dzīvi, jo ar valsts dzīvi, ja ir politiska
atbildības sajūta, neviens – un jo sevišķi Saeimas deputāts – nedrīkst riskēt.
Šodien, kad mums jāpieņem neapšaubāmi straujš darbības plāns un
jāpieņem lēmums, kas prasa atbildību par šā straujā rīcības plāna pieņemšanu,
mēs nedrīkstam riskēt, jo valsts dzīvē riskam var būt pretēja nozīme. Nedrīkst
riskēt ar to, ko negribam zaudēt. Un, ja mēs šodien riskējam un atliekam,
respektīvi, spiežam valdību atlikt sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu, tad mēs
riskējam ar to, ka no šīs dziļās bedres, kurā esam iekrituši, nevarēsim
izrāpties. Mums šodien, manā skatījumā, nav cita ceļa kā vien uzticēties
valdībai, lai tā turpina iesākto darbu, lai mēs varētu no tās bedres izrāpties. Es
saprotu visu pārējo politisko partiju un arī manis paša kā bezpartijiskā šaubu
sajūtu, kāda visur valda. Un es tiešām cenšos saprast arī šīs divas partijas,
kuras nupat pieminēja kolēģis Štokenbergs. Bet vēlreiz – šodien mēs nedrīkstam
izjaukt valdības darbu un tālāko virzību, ko tā jau ir sākusi. Neriskēsim!
Atbalstīsim Ministru prezidenta Dombrovska vadīto valdību! Tas dos mums drošību un
stabilitāti. Par pārējo ekonomisko rīcību mums vēl pietiks laika debatēt. Šodien
mums nav laika. Kolēģe Pētersone runāja par laiku, ka ir jādod laiks. Ir brīži, kad
vairs nevar gaidīt un meklēt laiku. Es kā folkloras cienītājs un krājējs jau
pirmajā gadā šeit minēju arī vienu skaistu amerikāņu sakāmvārdu, un tas attiecas
arī uz šodienu. Ja mēs zaudējam naudu, tad varam to atrast nopelnot. Ja mēs zaudējam
laiku, tas nekad nenāk atpakaļ. Šodiena ir tā diena, kad mēs arī laiku nedrīkstam
zaudēt. Mums jārīkojas tūlīt!
Es ierosinu atbalstīt Ministru prezidenta Dombrovska vadīto valdību.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Vārds debatēs deputātam Augustam Brigmanim.
A.Brigmanis (ZZS frakcija).
Labrīt, godājamie kolēģi! Zaļo un Zemnieku savienība ir par
rīcību, par konkrētu rīcību, izlēmīgu rīcību šajā atbildīgajā brīdī, un
žēl, ka partija, kas sevi ir dēvējusi par rīcības partiju, šajā brīdī ievelk to
mūsu procesu kaut kādā tālākā neziņā. Tāpēc mēs esam par to, ka šodien mums
jāpieņem lēmums. Šodien mēs nevaram izvairīties no lēmuma. Lēmums – pozitīvs
vai negatīvs – vienalga ir lēmums, un lēmumu no mums gaida sabiedrība. Ne tikai
Latvijas sabiedrība, bet arī starptautiskā sabiedrība, un katrā gadījumā tās
pozitīvās tendences, kas finanšu tirgū ir parādījušās un ko pozitīvi ir
novērtējusi arī starptautiskā sabiedrība, mēs nedrīkstam bremzēt, mēs nedrīkstam
apstāties.
Es negribu kritizēt kādu konkrētu politisko spēku kopumā par šo
vēlmi dot savu redzējumu attiecībā uz noteikto problēmu. Tā ir izvēle, tas ir
ceļš, ko katrs politiskais spēks izvēlas šajā atbildīgajā brīdī. Taču mūsu
apvienības viedoklis šajā jautājumā ir tāds, ka jāpieņem lēmums – lēmums, kas
atbalsta programmu, ko piedāvā valdība, ko piedāvā finanšu ministrs, ko piedāvā
premjers. Un tas ir vairāk vai mazāk risinājums šai situācijai. Un katrā gadījumā,
ja jau mēs esam virzījušies pa to ceļu, ka mums vajadzīgs starptautiskais aizdevums,
ja mēs saprotam, ka valstij ir vajadzīga nauda, ja mēs redzam šīs naudas avotu un
redzam šīs naudas aizdošanas procentus – 3 procentus – un attiecīgos nosacījumus,
mēs saprotam, ka jebkura nauda, kas ir aizņemta, būs jāatdod un aizņemšanās process
pats par sevi nav nekas labs. Bet šajā atbildīgajā brīdī, kādā atrodas mūsu
valsts un atrodamies mēs kā politiķi, atbildīgais lēmums ir tāds, ka jāturpina
sadarbība ar Starptautisko Valūtas fondu, jo nevaram pakļaut riskam mūsu valsts
ekonomisko, finansiālo stabilitāti.
Paldies par uzmanību.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Vārds debatēs deputātam Jakovam Plineram.
J.Pliners (PCTVL frakcija).
Godātie deputāti! Tikko runāja deputāts Lāča kungs un minēja
krievu sakāmvārdu „Risk – blagorodnaja vešč”. Īstenībā – „Risk
– blagorodnoje delo”. Un nesaprotu, nezinu, kāpēc neviens neprasīja tulkojumu,
lai gan to prasa likums. Risks ir godpilna lieta.
Bet par konkrēti apspriežamo jautājumu… Punkts viens. Pēc
Konstitucionālās tiesas sprieduma par pensionāru apzagšanas nelikumību, mūsuprāt,
valdībai vajadzētu uzreiz atkāpties vai vismaz atvainoties Latvijas tautai. Diemžēl
mēs to nesagaidījām.
PCTVL deputātu sirdsapziņa ir tīra. Mēs jūs brīdinājām, ka tas
likums ir amorāls un antikonstitucionāls, un tiesa faktiski pateica to pašu.
Punkts divi. Par pagājušo ceturtdienu, kad mēs faktiski jau
izskatījām šo… nu, tagad ir lēmuma projekts, toreiz bija likumprojekts. Toreiz
faktiski mums visiem tika dots uzdevums: aizej tur, nezin kur, izdari to, nezin ko. Un
valdība cerēja, ka deputāti… ka balsošanas mašīna nostrādās. Nenostrādāja!
Un tagad – punkts trīs. Ko darīt šodien?
Es ļoti ceru, ka procedūra to atļauj. Mums vajadzētu pārtraukt šo
sēdi, nodot likumprojektu, lēmuma projektu un Tautas partijas izstrādāto
likumprojektu, tātad trešo dokumentu, Juridiskajai komisijai. Starp citu, Tautas
partijas dokuments man personīgi patīk labāk. Cits jautājums, vai tur var kaut ko
pielikt vai atņemt. Un pēc stundas vai divām stundām, vai trim… nedomāju…
Juridiskā komisija mums piedāvātu vienu un vienotu dokumentu. Es nedomāju, ka tas
būtu pieņemams visiem deputātiem, bet vairākumam, absolūtajam vairākumam, es
domāju, tas būtu pieņemams, un šodien šo dokumentu mēs varētu pieņemt.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Vārds deputātam Andrim Bērziņam – Latvijas Pirmā partija un
partija „Latvijas Ceļš”.
A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).
Godājamais Saeimas priekšsēdētāj, godājamais Ministru prezident,
ministri! Kolēģi deputāti!
Mūsu frakcijas pozīcija līdz šim bija ļoti konkrēta – pret
abiem diviem iesniegtajiem lēmuma projektiem – un mūsu pamatojums bija ļoti skaidrs.
Mēs sapratām, ka šajā dokumentā tiek piedāvāts noteikt maksimālo aizņēmuma
apjomu, proti, cik daudz naudas valdība drīkst aizņemties, un pret to mums nebija
iebildumu. Mēs sapratām, ka tur tiek nodiktēts, kādiem mērķiem šo aizdevumu drīkst
izlietot. Un arī pret to mums principiālu iebildumu nebija. Bet mums bija galīgi
nepieņemami, ka valdība mēģina pārdot kaķi maisā, tas ir, nepateikt, ar kādiem
nosacījumiem tad šie turpmākie aizdevumi tiek ņemti.
Pie tam, kolēģi, mums bija iebildumi arī pret to, ka valdība
mēģina sapīt kopā visus tos memorandus, kas savulaik parakstīti, un tos
papildinājumus pie memorandiem, kuri top jau pašreizējās valdības laikā.
Godājamie kolēģi! Mēs vairākkārt arī šodien dzirdējām, ka
tiek mēģināts saistīt pensiju jautājumu, piemēram, ar Godmaņa vārdu. Šeit jau
deputāts Kastēns ļoti precīzi pateica: ja mums būtu pilnībā oficiāli pieejams,
teiksim, memorands, kuru parakstīja Ivara Godmaņa valdība un par kuru tālaika
koalīcija, tajā skaitā LPP/LC frakcija, nobalsoja, tad mēs visi redzētu, ka tur ir
skaidri un gaiši pateikts: valdība mēģinās optimizēt nodokļus, neaiztiekot
pensijas, nekādā gadījumā tās nesamazinot, un neaiztiekot nevienu no pabalstiem, bet,
tieši otrādi, mēģinās papildus ielikt iekšā kādus mīkstinošus pasākumus, lai
pabalsti iespējami labāk atbilstu cilvēku vajadzībām šajā diezgan grūtajā
ekonomiskajā situācijā.
Diemžēl, kolēģi, šī situācija joprojām turpinās. Taču divās
pēdējās dienās ir notikušas divas ļoti nopietnas lietas.
Pirmkārt. Valdības vadītājs beidzot visžēlīgi atļāvis visiem
deputātiem neatkarīgi no tā, vai viņiem ir pielaide pie valsts noslēpumiem, pie
konfidenciāliem dokumentiem, iepazīties ar tās sagatavotā Papildu memoranda tekstu,
kurš ir tapis Ministru kabineta klusumā un kura apspriešanā, cik var noprast no presē
izskanējušām ziņām, pat visi valdošās koalīcijas dalībnieki, locekļi nav
piedalījušies. Un tas, es domāju, ir ļoti nozīmīgs solis uz priekšu. Mēs visi
guvām iespēju vakar no pulksten divpadsmitiem diezgan lielā steigā aiziet
parakstīties par to, ka šeit, no Saeimas tribīnes, nerunāsim par to, kas tajā
dokumentā rakstīts, bet vismaz paši sapratīsim, par ko tad valdība plāno runāt jeb
par ko valdība ir runājusi ar Starptautisko Valūtas fondu attiecībā uz nākamo posmu.
Un otrs, es domāju, ļoti nopietns solis uz priekšu ir tas, ko nupat
savā runā teica Valdis Dombrovskis. Viņš mēģināja ļoti skaidri iezīmēt, ja es
pareizi viņu sapratu – es vēlreiz gribu piezīmēt – ja es pareizi viņu sapratu
-, ka turpmāk šā memoranda papildinājuma apspriešanā un, iespējams, nākamo
papildinājumu apspriešanā, jo es paredzu, ka mums vismaz vēl trīs tādi memoranda
papildinājumi pie katras aizņemšanās sadaļas būs vajadzīgi, tiks iesaistītas ne
tikai Saeimā pārstāvētās koalīcijas partijas, bet gan visas Saeimā pārstāvētās
partijas, vienalga, vai tās ir koalīcijā vai opozīcijā. Un tiks iesaistītas nevis
tajā posmā, kad dokuments jau ir gatavs, saskaņots un nolikts uz galda un kad saka –
jums tagad tas jāparaksta, jo pretējā gadījumā būs liela katastrofa! Tā, kā tagad
tas notiek. Bet frakcijas tiks iesaistītas jau tajā posmā, kad notiks diskusijas par
tiem vai citiem nodokļiem, par tiem vai citiem pabalstiem, par tām vai citām
strukturālām vai nestrukturālām reformām tajā vai citā jomā.
Es domāju, kolēģi, ka šie divi soļi ir ļoti nozīmīgi
vērtējami, un tādēļ es gribu teikt, ka mūsu frakcija atbalstīs šo lēmuma
projektu.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Vārds debatēs deputātam Guntim Jānim Eniņam.
G.J.Eniņš (ZZS frakcija).
Augsti godātie tautas kalpi! Jautājums ir par to, vai mēs tiešām
esam tautas kalpi. Te tas izšķirsies, kuri ir tautas kalpi un kuri varbūt ir partiju
vai bagātnieku kalpi. Mēs esam nabagi, tas ir, nevis mēs, šie simt deputāti, bet
cilvēki, tauta šobrīd ir nabaga, valsts ir nabaga un ir nabagāka nekā kaimiņvalstis,
un mēs esam spiesti aizņemties. Tātad mēs kā aizņēmēji nevaram uzstādīt savus
noteikumus. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Kāds te sakars ar noteikumiem?”) Noteikumus
diktē aizdevējs, un mums jāiekļaujas tajos noteikumos. Bet kāpēc mēs esam tik
nabagi? Mēs esam tik nabagi tāpēc… To īstenībā mēs visi zinām. Tautas partija
arī to zina, kā viņi vadīja, kad Šķēle trīs reizes bija premjers. Mēs esam nabagi
tāpēc, ka mūs vadīja Tautas partija un Kalvītis. Kalvītis pateica tādus vārdus, ka
tagad ir treknie gadi, tātad viņš zināja Bībeli, un Bībeles mācības ir ļoti
nopietnas. Treknajos gados ir jāiekrāj, toreiz – graudi, šoreiz – nauda bija
jāiekrāj, un to mēs neesam izdarījuši. Šai ziņā mēs varam sevi salīdzināt ar
igauņiem. Mēs esam tur, kur esam, bet Tautas partijai nav kauna. Latviešiem ir tāds
sakāmvārds – viņi laikam nebija mājās, kad Dievs kaunu dalīja. Kad tagad kopīgi
velkam ratus, proti, Latvijas valsti, no dubļainā grāvja ārā, viņi arī piedalās
šajā valsts izvilkšanā, bet tajā pašā brīdī met sprunguļus Dombrovska valdībai (No
zāles dep. V.A.Krauklis: „Nē, mēs labāku ilksi piedāvājam!”) un izliekas, ka
plecu pielikuši it kā izvilkšanai.
Kas tad, ja mēs nedabūsim šo aizņēmumu, notiks? Te runāja
Kastēna kungs. Viņš arī izsaka lielus pārmetumus, bet Latvijas Pirmā partija,
„Latvijas Ceļš”… Viņu premjers taču bija pirmais, kas noslēdza šo līgumu par
miljonu aizņemšanos. Tātad jums arī vajadzētu pakaunēties, pirms uzstājaties
„pret”. Bet nu paldies par pēdējo runu, ka jūs it kā atbalstīšot.
Man gribētos tādu salīdzinājumu vēl pateikt: kad māja deg, tad
Muižnieces kundze un viņas partija aicina sanākt uz sapulci un apspriest, vai nevar
lietot mazākus spainīšus (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Lielākus!”) ugunsgrēka
dzēšanai. Nu, tātad runāšana… Nu, nav laika… Pareizi jau Visvaldis Lācis te
pateica… (No zāles dep. K.Leiškalns: „Tad nekavē laiku!”) Es, nekavēdams
laiku, sacīšu tā: tas, ko es pateicu, ir mans viedoklis, nesaskaņots ar ZZS. Ja es par
daudz tālu ieskrējos, tad pieņemiet par manu viedokli… (No zāles dep.
A.Bērziņš (LPP/LC): „Bez cenzūras!”)
Sēdes vadītājs. Paldies.
Godātie kolēģi! Lūdzu klusumu!
Vārds deputātam Jānim Urbanovičam.
J.Urbanovičs (frakcija „Saskaņas Centrs”).
Godātais Prezidij! Godātā Saeima! Šonedēļ ir bijis daudz labu
ziņu, labu notikumu. Daudzi ir uzskaitīti, par dažiem es atgādināšu. Beidzot visiem
Saeimā neatkarīgi no viņu izcelšanās, uzskatiem, vēlētāju sastāva bija iespēja
iepazīties ar to lietu saturu, par kurām ir balsots un tiks balsots. Es domāju par to,
ka mēs slepeni gājām un varējām iepazīties ar dokumentiem, kurus pavisam nesen mums
bija stingri aizliegts zināt, par kuriem vajadzēja, kā teica viedi runātāji no
tribīnes, pagājušajā nedēļā vienkārši nobalsot un kurus vajadzēja aizmirst…
vai uzticēties saviem ministriem.
Ir labi, ka mēs beidzot saprotam, ko nozīmē vēlētāju dots
mandāts, proti, ka vajag nevis vienkārši ticēt un iemīlēties, bet zināt, ko mēs
darām. Tas ir pluss.
Protams, pluss ir arī tas, ka valdība mainījusi… Valdības
lielākā daļa ir gājusi pretī mazākajai, bet ne mazāk aktīvajai daļai un
mēģinājusi izdarīt pussoli pretī, mainot tonalitāti un mainot arī dokumentu
virzību, es domāju, visatļautību nomainot pret konkrētu vai arī pat ne tik
konkrētu, bet tomēr uzdevumu došanu. Tas ietver arī vēlāku uzdevumu izpildes
analīzi, apņemšanos analizēt un likt atzīmes tiem, kas kārtējo reizi būs kaut ko
aizmirsuši, kā valdošā koalīcija šajā Saeimā vairākas reizes jau ir darījusi.
Piemēram, 2008.gada Adventes vienošanos visi parakstītāji aizmirsa tajā pašā
vakarā.
Bet ir arī labi, ka šodien izskanēja Solvitas Āboltiņas kundzes
mājieni uz to, ka ir kauns par visām šīm izdarībām. Tā ir laba zīme. Protams, ir
laba zīme arī tā, ka Dombrovska kungs grib beidzot Saeimu no pogu spiedēju kluba
pārvērst par īstu sabiedrisko notikumu, gatavojamo lēmumu sabiedriskā audita vietu,
kur mēs varētu varbūt arī mazāk kļūdīties, un lēmumu pieņemšana mums nemaz
lēnāk neietu.
Taču es nevaru atbalstīt kolēģi Andri Bērziņu no LPP/LC par
līdzatbildības jūsmu, ka nu tik būs, nu tik sāksies… Es saprotu, ka vēsturiski
jūs esat saistīti ar šo te mūsu kredītu ņemšanas un saistību uzņemšanās
procesu. Bet, ņemot vērā Adventes vienošanās likteni, mēs nevaram būt tik
priecīgi, zinot, kāda krāpšanās, „uzmešana” šīs Saeimas laikā ir notikusi
starp partijām, politiķiem. Tāpēc… Bet, protams, mēs nekad neesam bijuši
opozīcijā valstij, sabiedrībai, tautai. Mēs esam bijuši opozīcijā politiķiem,
kuri, mūsuprāt, ir rīkojušies neapdomīgi vai pat sodāmi. Ja mēs būsim pārāk
jūsmīgi, tad acīmredzot arī ļausim valdībai rīkoties uz savu roku un katrreiz
aizvien biežāk un biežāk mūs ignorēt, kļūdīties…
Tātad mēs esam opozīcijā valdībai, valdošajai koalīcijai, bet
neesam opozīcijā tautai. Tāpēc mēs ar savu balsojumu netraucēsim jums iet uz
priekšu, bet uzņemties līdzatbildību mēs nevaram.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Vārds Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim.
V.Dombrovskis (Ministru prezidents).
Priekšsēdētāja kungs! Godātie deputāti! Gribēju izrunāt
vairākus no tiem jautājumiem, kas šajās Saeimas debatēs izskanēja.
Pirmais jautājums ir par to, vai šogad mūs negaida kādi jauni
nepatīkami pārsteigumi. Jāatzīst, ka 2010.gada budžets ir pieņemts un panāktās
vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem ļauj mums tos papildu izdevumus vairāk
nekā 100 miljonu latu apjomā, kas radušies Satversmes tiesas sprieduma rezultātā,
finansēt uz budžeta deficīta rēķina. Tādējādi var teikt, ka tiešām mūs nekādi
jauni nepatīkami pārsteigumi vairs negaida, un es pat domāju, ka 2010.gadā vajadzētu
vispār iztikt bez budžeta grozījumiem.
Attiecībā uz tālāko fiskālās konsolidācijas gaitu jāteic, ka
jaunie dokumenti nekādas izmaiņas neparedz. Fiskālās konsolidācijas gaita ir 10
procenti 2009.gadā, 8,5 procentu deficīts šogad, 6 procenti nākamgad un 3 procenti
2011.gadā – tāpat kā jau iepriekš apstiprinātajos dokumentos.
Par sociālo budžetu un sociālā budžeta ilgtspēju… Par šo
jautājumu tiešām dokumentos ir runāts, bet ar to strādā Labklājības ministrija,
kā es zinu, ciešā sadarbībā ar Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju. Vēl vairāk
– dokumenti paredz, ka šie jautājumi, kas skar sociālā budžeta ilgtspēju, tiks
izskatīti arī ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem. Tie ir ilgtermiņa
jautājumi. No tiem mums izvairīties neizdosies, ne ar, ne bez Starptautiskā Valūtas
fonda, bet tie ir jautājumi, kuri tiešām jārisina profesionāli, pārdomāti un bez
steigas.
Ja runājam par pieņemamo lēmumu saistību ar iespējām atmaksāt
pensijas paātrināti, tad saistība šeit ir vistiešākā. Iepriekš noslēgtās
vienošanās paredz, ka 2010.gadā mums ir jānodrošina fiskālās konsolidācijas
pasākumi 500 miljonu latu apjomā. Rezultātā mēs nonācām pie tā, ka budžeta
deficīts ir 7,5 procenti no iekšzemes kopprodukta. Ja mums nebūtu šo jauno
vienošanos, tādā gadījumā, lai izpildītu Satversmes tiesas spriedumu, mums būtu
jādomā, kur citur mazināt izdevumus vai kā citādā veidā pacelt budžeta
ieņēmumus. Un tieši šīs vienošanās uz budžeta deficīta rēķina mums ļauj
paātrināti virzīties uz Satversmes tiesas sprieduma izpildi, negaidot līdz Satversmes
tiesas spriedumā noteiktajam 2015.gadam kā galīgajam termiņam, bet darot to jau šā
gada aprīlī. Tā ir tā saistība.
Jautājums par Ministru kabineta 1046.noteikumiem. Šie noteikumi,
kurus virza Veselības ministrija, tika izskatīti aizpagājušajā valdības sēdē.
Steidzamības pamatojums no Veselības ministrijas puses bija saistīts ar to, ka
attiecībā uz rentgenoloģiju ir pieļautas atsevišķas neprecizitātes, kuras
vajadzēja iespējami drīz koriģēt. Vienlaikus Veselības ministrija piedāvāja
iekļaut arī šos papildu sociālās drošības tīkla pasākumus. Šāda steiga
izraisīja Labklājības ministrijas iebildumus, un tieši tāpēc Ministru kabinets
lēma, ka līdz šo noteikumu parakstīšanai Veselības ministrijai šie jautājumi
jāsaskaņo ar Labklājības ministriju, ko, es ceru, viņi arī ir izdarījuši. Un
tādā gadījumā, ja tur visi jautājumi ar šā papildu sociālās drošības tīkla
aspektiem nav atrisināti, es domāju, mēs esam gatavi tos tuvākajā laikā atrisināt.
Līdz ar to neatkārtošu to, ko deputāti šeit debatēs jau ir
teikuši. Tie tiešām ir ļoti svarīgi lēmumi, kas mums šodien jāpieņem, un tāpēc
aicinu Saeimas deputātus atbalstīt sagatavoto lēmuma projektu un atbalstīt arī
finanšu ministra ziņojumu.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Debates beidzam.
Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par uzdevumu Ministru
kabinetam aizņemties finanšu līdzekļus starptautiskā aizņēmuma programmas
ietvaros”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 54, pret – 22, atturas – 3. Lēmums pieņemts. (Aplausi.)
Godātie kolēģi! Līdz ar to visa šodienas pirmās ārkārtas sēdes
darba kārtība ir izskatīta.
Lūdzu zvanu reģistrācijai! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu
reģistrācijas rezultātu!
Kamēr tiek apkopoti reģistrācijas rezultāti un sagatavota izdruka,
vārds paziņojumam deputātei Vinetai Muižniecei.
V.Muižniece (Tautas partijas frakcija).
Godātie kolēģi, kas strādā Juridiskajā komisijā! Lūdzu
pulcēties Juridiskās komisijas telpās komisijas sēdei.
Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam Ventam Armandam Krauklim.
V.A.Krauklis (Tautas partijas frakcija).
Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas
komisijas sēde – tūliņ komisijas telpās.
Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Andrim
Bērziņam – Zaļo un Zemnieku savienība.
A.Bērziņš (ZZS frakcija).
Kolēģi! Pēc piecām minūtēm Publisko izdevumu un revīzijas
komisijas sēde 106.telpā.
Sēdes vadītājs. Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai
Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam.
Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).
Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Silva Bendrāte… ir, Jānis
Eglītis… ir, Andrejs Klementjevs… nav. Leopolds Ozoliņš… nav, Artis Pabriks…
nav.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Līdz ar to Saeimas 2010.gada 21.janvāra pirmo ārkārtas sēdi
pasludinu par slēgtu.
Saeimas kārtējā sēde sāksies pulksten 11.15.
SATURA RĀDĪTĀJS
9.Saeimas ziemas sesijas 2. (ārkārtas) sēde
2010.gada 21.janvārī
| Lēmuma projekts „Par uzdevumu Ministru kabinetam aizņemties finanšu līdzekļus starptautiskā aizņēmuma programmas ietvaros” (Nr. 878/Lm9) (Dok. Nr. 5421) |
|
|
Ziņo |
– dep. Dz.Zaķis |
|
Debates |
|
|
– dep. V.Muižniece |
|
|
– dep. S.Āboltiņa |
|
|
– dep. J.Sokolovskis |
|
|
– dep. O.Kastēns |
|
|
– dep. P.Tabūns |
|
|
– dep. U.I.Grava |
|
|
– dep. A.Barča |
|
|
– dep. Dz.Ābiķis |
|
|
– dep. J.Dobelis |
|
|
– dep. A.Seile |
|
|
– dep. V.Buzajevs |
|
|
– dep. K.Pētersone |
|
|
– dep. A.Štokenbergs |
|
|
– dep. V.Lācis |
|
|
– dep. A.Brigmanis |
|
|
– dep. J.Pliners |
|
|
– dep. A.Bērziņš (LPP/LC) |
|
|
– dep. G.J.Eniņš |
|
|
– dep. J.Urbanovičs |
|
|
Paziņojumi |
– dep. V.Muižniece |
|
– dep. V.A.Krauklis |
|
|
– dep. A.Bērziņš (ZZS) |
|
|
Reģistrācijas rezultāti |
|
|
Nolasa |
– Saeimas sekretārs Dz.Rasnačs |
Datums: 21.01.2010 10:44:42 bal001
Par – 54, pret – 22, atturas – 3. (Reģistr. – 97)
Balsošanas motīvs: Par uzdevumu Ministru kabinetam aizņemties finanšu līdzekļus starptautiskā aizņēmuma programmas ietvaros (878/Lm9)