Stenogramma: Latvijas Republikas 9.Saeimas ziemas sesijas vienpadsmitā (ārkārtas) sēde 2009.gada 12.martā

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

 

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas! Tas
attiecas arī uz deputātu Jāni Eglīti un vides ministru Raimondu Vējoni…

Godātie kolēģi! Sākam Saeimas 2009.gada 12.marta ārkārtas sēdi.

Šodienas ārkārtas sēdes darba kārtībā ir viens jautājums –
lēmuma projekts „Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”.

Vārds Ministru prezidenta amata kandidātam Valdim Dombrovskim.

V.Dombrovskis (Ministru prezidenta amata kandidāts).

Latvijas tauta! Saeimas deputāti! Kolēģi! Cienījamie klātesošie!

Uzskatu, ka šodien ir pietiekami svarīgs iemesls mums visiem
atgādināt Latvijas valsts pamatvērtības – valsts neatkarība, demokrātija un
latviskā identitāte. Un tikpat svarīgs iemesls ir atgādināt politiķu atbildību par
to saglabāšanu.

Pirmo reizi neatkarīgajā Latvijā esam spiesti lemt par nežēlīgu
taupības režīmu, lai novērstu valsts bankrotu. Nepārdomāta valsts makroekonomiskā
politika, kas noveda pie ekonomikas pārkaršanas, pretinflācijas pasākumu novēlota
ieviešana, spekulatīvo darījumu neaplikšana ar nodokli, novēloti pieņemti
kreditēšanas ierobežošanas pasākumi, nesabalansēta valsts attīstība, kas
palielinājusi makroekonomiskos riskus un saasinājusi globālās finanšu krīzes
ietekmi, – tie nav tikai iepriekšējo valdību neizdarītie darbi. Tie ir cēloņi
Latvijas ekonomikas pārkaršanai, tās ir koalīcijas un opozīcijas kļūdas, un tā ir
9.Saeimas atbildība savu vēlētāju priekšā.

Strauji pieaugošs bezdarbs, līdz minimumam samazināta
uzņēmējdarbības aktivitāte, eksporta konkurētspējas zaudēšana, pazemināts valsts
kredītreitings, ierobežotas iespējas aizņemties starptautiskajā finanšu tirgū.
Vienīgā valsts budžeta finansēšanas iespēja ir Eiropas Komisijas, Starptautiskā
Valūtas fonda un atsevišķu Eiropas Savienības valstu piešķirtais aizdevums.

Fiskālās stabilizācijas pasākumi starptautiskā aizdevuma ietvaros
ir ļoti sāpīgi, tomēr atšķirībā no citām valstīm, kurām šajos globālās
nenoteiktības apstākļos nav skaidrības par papildu finanšu resursu piesaisti,
Latvijai šis aizdevums dod iespēju plānot valsts attīstību vairākus gadus uz
priekšu. Ja stabilizēsim valsts budžetu, tad saņemsim nākamo finansējumu valsts
izdevumu segšanai.

Bažas par valsts faktisko finansiālo neatkarību var kliedēt tikai
ar aizdevumu līdzekļu koordinētu un prasmīgu izmantošanu, turpinot budžeta izdevumu
ierobežošanu. Tas ļaus valstij pārvarēt krīzi, nezaudējot mūsu ekonomiskās un
sociālās sistēmas pamatus, nostiprinot demokrātiju un uzlabojot valsts pārvaldes
efektivitāti.

Godātā Saeima! Vēlos apliecināt savu cieņu Valsts prezidentam par
izrādīto uzticību veidot valdību šajā smagajā laikā. Šis nav pateicīgs laiks,
lai nopelnītu īslaicīgu popularitāti vai mēģinātu lavierēt, noveļot smagu lēmumu
pieņemšanas atbildību kādam citam. Politiķu atbildība ir sevišķi aktuāla tēma
kopš lietussargu revolūcijas laikiem. To regulāri uzsver gan Saeimas opozīcija un
koalīcija, gan Valsts prezidents un mūsu vēlētāji.

Šobrīd diskusijām par to, kā izmērīt politiķu atbildību, ir
ļoti īsa mēraukla – memoranda par neatliekamiem pasākumiem valsts maksātspējas
nodrošināšanā konsekventa izpilde.

Šobrīd esam panākuši vienošanos ar koalīcijas partneriem par
šādiem neatliekamiem uzdevumiem: budžeta deficīta samazināšana, pildot starptautisko
aizdevēju prasības un nodrošinot turpmākā finansējuma saņemšanu, ekonomikas
atveseļošana, ātrs un tālredzīgs atbalsts konkurētspējīgai un perspektīvai
uzņēmējdarbībai, atbalsta garantēšana maznodrošinātajiem un bezdarba pieauguma
apturēšana, sadarbība ar sociālajiem partneriem un precīza informācija par
pieņemtajiem lēmumiem, Valsts prezidenta izvirzīto noteikumu izpilde un Satversmes
grozījumu pieņemšana Saeimā, paredzot tautai reālas tiesības atlaist Saeimu, ja tā
zaudējusi vēlētāju uzticību.

Cienījamie klātesošie! Krīzes situācijā svarīgākais ir ātri
pieņemt profesionālus lēmumus. To ir iespējams izdarīt, iesaistot labākos savas
jomas ekspertus, tāpēc būtisks papildinājums manas valdības komandai būs ekspertu
konsultatīvā padome. Tās uzdevums būs palīdzēt valdībai atrast labākos
risinājumus ekonomikas atveseļošanai.

Paldies visiem, kas jau šobrīd ir pieteikušies nesavtīgam darbam
krīzes pārvarēšanā. Paldies arī tiem, kas atsūtījuši savus ierosinājumus
valdības deklarācijai un neatliekamajiem uzdevumiem, un paldies arī tiem, kas ir
atsūtījuši priekšlikumus par līdzekļu optimizāciju valsts pārvaldē.

Cienījamie kolēģi! No iepriekšējās valdības esmu saņēmis
mantojumā ne tikai smagu situāciju valsts budžetā, bet arī vairākas labas
iestrādes, kuras noteikti turpināšu. Šeit, piemēram, jāmin Ivara Godmaņa valdības
izstrādātā uzņēmējdarbības atbalsta programma, ko apņemamies ieviest
nekavējoties.

Šobrīd visskaudrāk izjūtama Latvijas ekonomiskās krīzes ietekme,
taču jāatzīst, ka tā faktiski ir sistēmas krīze – un tās novēršana prasa
fundamentāli dziļāku pieeju. Valsts atbalsts jānodrošina trim blokiem vienlaikus:
sociālo jautājumu risināšanai, garantējot valsts atbalstu maznodrošinātajiem;
finanšu krīzes pārvarēšanai, kas prasa atbalstu banku sistēmai; uzņēmējdarbības
atbalstam ekonomiskās aktivitātes atjaunošanai.

Runājot par uzņēmējdarbības atbalstu, jāuzsver galvenās lietas:
valsts garantijas eksportspējīgiem uzņēmumiem, papildu līdzekļu piešķiršana
Eiropas Savienības fondiem un to apguves paātrināšana, birokrātijas un
administratīvā sloga samazināšana.

Svarīgs kritērijs uzņēmējdarbības atbalsta piešķiršanai būs
esošo darba vietu saglabāšana un jaunu radīšana. Jāstrādā pie nacionālās
enerģētikas un mājokļu siltināšanas programmas, kas vienlaikus ļaus samazināt
atkarību no importētajiem energoresursiem un ietaupīt ievērojamus līdzekļus.

Pilnā mērā jāizmanto jau bieži minētās Latvijas priekšrocības
– ģeogrāfiskais novietojums, dalībvalsts statuss Eiropas Savienībā un NATO, kā
arī izeja uz Krievijas un NVS valstu tirgu.

Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Diemžēl jaunā
valdība ir mantojusi arī lielu sabiedrības neuzticību pret valsts varu. Tas būtiski
apgrūtina valdības rīcībspēju ekonomiskās krīzes apstākļos. Sabiedrības
uzticību var atgūt tikai ar smagu un godīgu darbu. Jaunās valdības uzdevums būs
pieņemt nepopulārus lēmumus un pārliecināt sabiedrību par to nepieciešamību,
sniegt godīgas atbildes par situāciju valstī, uzņemties atbildību par prognozēm un
nodrošināt rezultātus savam darbam.

Papildus valdības darbam pie ekonomisko jautājumu risināšanas
nozīmīga uzmanība tiks pievērsta korupcijas apkarošanai un tiesiskuma
nostiprināšanai. Vēlos uzsvērt: „Jaunais laiks” arī turpmāk konsekventi
iestāsies par godīgu valsts pārvaldi un apkaros korupcijas sērgu.

Ir mērķtiecīgi jāturpina KNAB uzņemtais kurss korupcijas
apkarošanā, jāgarantē tiesībsargājošo iestāžu darba neatkarība, jāievieš
praksē Valsts kontroles revīziju rekomendācijas un jānodrošina valsts līdzekļu
lietderīga izmantošana. Jāorganizē atklātas valsts iepirkumu un konkursu procedūras,
nodrošinot katra valstī izdotā lata caurspīdīgumu.

Mūsu uzdevums ir ne tikai nodrošināt valsts izdzīvošanu šogad,
bet arī mainīt tiesisko un politisko vidi.

Latvijas rīcību šobrīd vēro ne tikai starptautiskie finanšu
līdzekļu aizdevēji, bet arī citas valstis, lai atrastu pareizu formulu, kā rīkoties
šajā globālās lejupslīdes situācijā.

Jaunās valdības atbildība sniedzas tālu pāri Latvijas robežām.
Tā ir atbildība par krīzes seku ietekmi Baltijas jūras reģionā kopumā. Piemēram,
ja ekonomiskās krīzes muklājā nogrims Latvija, tas apdraudēs arī pārējās Baltijas
valstis un arī līdz šim ekonomiski spēcīgo Zviedriju. Optimistiska scenārija
gadījumā Latvija var kļūt par pirmo smagā pieredzē balstītu veiksmes stāstu, kā
labot kļūdas makroekonomikas attīstībā un pārvarēt finansējuma deficītu globālas
finanšu krīzes laikā.

Latvijas pirmie pieci gadi Eiropas Savienībā ir nesuši nebijušu
valsts ekonomisko izaugsmi un labākus dzīves apstākļus simtiem tūkstošu Latvijas
ģimeņu. Eiropas Savienības dalībvalsts statuss ir nodrošinājis daudzu miljardu eiro
ieplūšanu Latvijas tautsaimniecībā.

Diemžēl straujas izaugsmes apstākļos Latvijas valdība neveidoja
budžeta pārpalikumu, nekontrolēja inflāciju un algu pieaugumu, tādēļ tagad esam
spiesti aizņemties apjomīgus līdzekļus no Eiropas Komisijas un citiem sabiedrotajiem.
Zinot pašreizējo situāciju finanšu jomā, aicinu vēlreiz novērtēt priekšrocības,
ko šobrīd sniedz Latvijas atrašanās Eiropas Savienībā. Fundamentālu kļūdu
rezultātā Latvijai ir sarežģīti tūlīt ieviest eiro, taču mums jāpanāk
pievienošanās eirobloka valstīm pēc iespējas ātrāk. Vienotā Eiropas valūta dotu
būtisku garantiju krīzes veiksmīgai pārvarēšanai, kā arī stabilu pamatu ekonomikas
atveseļošanai.

Esmu optimists un redzu, ka Latvijas ekonomikai ir iespēja
atveseļoties, taču tam nepieciešams gan pilsoniskās sabiedrības un uzņēmēju, gan
visu iedzīvotāju atbalsts, padoms un solidāra iesaistīšanās.

Cienījamie klātesošie! Latvijā šī ir smaga un nopietna
situācija. Tādas mūsu valstī ir bijušas arī iepriekš. Tās visas esam sekmīgi
pārvarējuši. Lai to izdarītu arī šoreiz, nepieciešami šādi priekšnoteikumi:
politiskā stabilitāte, skaidra ekonomiskā politika un spēja konsekventi pildīt
pieņemtos lēmumus.

Politiskā stabilitāte ir atkarīga no tautas uzticības atgūšanas,
parlamenta spējas izpildīt Valsts prezidenta izvirzītos nosacījumus un no parlamenta
atbalsta neatliekamiem pasākumiem valsts maksātspējas nodrošināšanā.

Spēja konsekventi pildīt pieņemtos lēmumus ir atkarīga no
koalīcijas partneru godaprāta un atbildības par situāciju valstī, no katras partijas
tālredzības un katra valdības locekļa profesionāla darba.

Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Jūsu šodienas
balsojums par valdības un tās darāmo darbu apstiprināšanu ir arī lēmums par to, kā
valstij pārvarēt samilzušo ekonomisko un politisko krīzi. Mans priekšlikums par
rīcību pašreizējā situācijā, stratēģija, pirmie uzdevumi, komanda un darba
principi jums ir zināmi.

Aicinu jūs balsot „par” valdības sastāvu un veicamajiem darbiem.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Sākam debates. Vārds debatēs deputātam Jakovam Plineram.

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Godātie kolēģi! PCTVL frakcija uzskata, ka visas tikko izveidotajā
valdībā pārstāvētās partijas jau ir bijušas pie varas un tātad arī vienlīdz
atbildīgas par esošo ekonomisko krīzi mūsu valstī. Ja partijas neatzīst savas
kļūdas, neatvainojas tautai, tad tās arī nebūs spējīgas mainīt savu iepriekš –
atvainojiet! – stūrgalvīgi realizēto kaitīgo politiku.

Šajā gadījumā nevar runāt arī par tik izdaudzināto tautas
uzticības valdību un koalīcijas paplašināšanu, jo no koalīcijas gluži vienkārši
uz īsu brīdi ir izslēgta partija LPP/LC un tās vietā ir nācis „Jaunais laiks”.
Pārējie koalīcijas jaunie biedri ir, mūsuprāt, bezmaksas pielikums, kas sastāv no
bijušajiem „Jaunā laika” un TB/LNNK biedriem.

Izcilajam dzejniekam Aleksandram Puškinam ir dzejoļu cikls, kuru
viņš uzrakstīja Boldinā, ar nosaukumu „Kas noticis? Nekas nav noticis”. Ar mums
tagad ir tieši tāpat. Nekas jau nav noticis, un tāpēc diemžēl nekāda pozitīva
rezultāta arī nebūs. Gribējām, kā labāk, bet sanāca, kā vienmēr.

Vēl nesākusi darbu, valdība jau demonstrē savu nekonsekvenci un
vienotības trūkumu. Dombrovska kungs deklarēja, ka nodokļi ir jāpaaugstina, Repšes
kungs teica pavisam ko citu. No sākuma Dombrovskis teica, ka budžets ir jāsamazina par
700 miljoniem, pēc tam – par 380 miljoniem latu. Tagad jau runa ir par 256 miljoniem,
bet vēl joprojām netiek atmesta iespēja to samazināt par 700 miljoniem latu. Vai tad
tā nav bērnišķīga un nenopietna pieeja? Mūsuprāt, ir.

Diemžēl jaunā valdība joprojām plāno glābt valsti uz
maznodrošināto iedzīvotāju rēķina, un tā, mūsuprāt, ir rupja kļūda vai pat
noziegums.

Tāpat kļūda ir mazo skolu un mazo slimnīcu slēgšana. Padomājiet,
ko par jums domās cilvēki, ja neatkarīgās Latvijas laikā tiks slēgtas skolas, kas
darbojās Ulmaņa, Hitlera, Staļina, Hruščova, Brežņeva un Gorbačova laikā!

Tiekoties ar Dombrovska kungu, mūsu frakcijas deputāti ieteica šajā
ārkārtas situācijā realizēt principiāli jaunu pieeju valdības deklarācijai:
neiekļaut deklarācijā vispārīgas frāzes, bet noteikt tajā, kas ir jādara, kas to
darīs, par kādiem līdzekļiem, kādos termiņos, kā arī noteikt, kurš no ministriem
un zemākstāvošiem ierēdņiem par to būs atbildīgs. Mūsu valstī jau vairākus gadus
neviens ne par ko neatbild. Un runas par mistisko politisko atbildību ir tikai tukšu
salmu kulšana. Vispār mūsu valstī ir ļoti dārga, smagnēja, birokrātiska valsts
pārvalde. Ministrijas it kā izstrādā savas nozares politiku un stratēģiju, un
daudzskaitlīgas aģentūras it kā realizē šo stratēģiju un politiku. Cik mēs
saprotam, jaunā valdība kardināli šo kārtību neplāno mainīt.

Pēdējo 20 gadu Latvijas politiskā vēsture ir parādījusi, ka
valdība, kurā nedarbojas PCTVL, ir slikta valdība. Mēs nevaram atbalstīt valdību,
kura neprot vai negrib palīdzēt mazajam un vidējam biznesam, ražošanai ar augstu PVN
un tādām nozarēm, kuru darbība ir vērsta uz eksportu, kura negrib vai neprot
palīdzēt bērniem un pensionāriem. Mēs nevaram atbalstīt valdību, kura nerēķinās
ar mazākumtautību interesēm.

Paldies jums par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs bērnu, ģimenes un integrācijas lietu ministram
Ainaram Baštikam.

A.Baštiks (bērnu, ģimenes un integrācijas lietu ministrs).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamās
deputātes! Godātie deputāti! Ārsts saka, ka viens no cilvēka nelaimju cēloņiem ir
ilga sēdēšana. Nezinu, vai manas sešus gadus ilgās sēdēšanas bērnu un ģimenes
lietu ministra amatā vai kādu citu iemeslu dēļ, bet es biju spiests veikt mugurkaula
operāciju. Un tagad varu stāvēt, drusku pastaigāt, gulēt, bet ne sēdēt. Un es arī
novēlu deputātiem ilgi nesēdēt.

Zālamans reiz sacījis: „Kas reiz bijis, tas atkal būs, un nekas
jauns nav zem saules.” Un pēc apmēram divarpus tūkstošiem gadu Osvalds Špenglers un
Arnolds Toinbijs savos darbos apstiprināja, ka viss notiek cikliski jeb viss atkārtojas
pa spirāli.

Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka esošā situācija, manuprāt, nav
jauna. Un minēšu divus piemērus.

Kad tika izveidota Einara Repšes valdība, arī tā sāka ar budžeta
samazināšanu, ar tēriņu pārbaudīšanu, apcirpšanu, ar lielo būvju tāmju
izvērtēšanu. Toreiz ministri brauca ar fordiem… Toties premjera Repšes laikā
ministriem bija lielākas algas, tās nekad vairs nav bijušas tik lielas.

Tagad esam samazināšanas priekšā. Tika izvirzīts Godmaņa,
Zalāna, kā arī Valsts prezidenta plāns par ministriju skaita samazināšanu, taču
visu plānu rezultātā beigās samazināja vienu – vismazāko ministriju.

Starp citu, par e-lietu sekretariātu, man liekas, bija lielākas
diskusijas, jo kā nekā tur ir 20 miljoni Eiropas naudas.

Otrs piemērs. Šodien runā par sabiedrības un varas attiecību
krīzi. Kārtojot savas lietas, paskatījos darba plānus 2004.gadā, kad sāku strādāt,
un ievēroju, ka gandrīz katru dienu man bija kādas 5–6 tikšanās ar nevalstiskajām
organizācijām, jo valstī ir aptuveni 200 organizāciju, kuras nes bērnu, jauniešu vai
ģimenes vārdu. Un, kad vairs nevarēju glābties no tām daudzajām tikšanās reizēm,
es šīs organizācijas saaicināju kopā pa piecām un tad runāju ar visām uzreiz.

Un toreiz pēc šīm sarunām un diskusijām izkristalizējās trīs
pamatproblēmas.

Pirmā. Nespēja piedzīt alimentus šķirtajās ģimenēs.

Otrā. Bija ļoti niecīgs atbalsts ģimenēm pēc bērniņa
piedzimšanas. Ja atceraties, tie bija 30 lati mēnesī. Un Latvijā bija katastrofāli
zema dzimstība. Dzimstības koeficients toreiz bija knapi 1,2.

Trešā bija bērnu ilgstoša atrašanās bērnunamos.

Tā 2004.gadā radās šis termins, kas nav īsti precīzs, –
māmiņu algas. Un pirmā doma bija pacelt šo bērna kopšanas pabalstu līdz
minimālajai algai, kas toreiz bija 80 latu. Es tikos ar tālaika Igaunijas demogrāfijas
lietu ministru, kas bija ministrs bez kabineta, jo biju dzirdējis, ka igauņi šo lietu
jau īstenojuši. Un tad, kad ar viņu pārrunājām, kā tas Igaunijā īstenojas, es
viņam jautāju: „Bet kur lai mēs ņemam tādus līdzekļus?” Un tad šis Igaunijas
ministrs tā izbrīnīti paskatījās uz mani un teica: „Kā? Jums taču Latvijā ir
daudz, daudz reižu vairāk naudas nekā mums Igaunijā.” Un tad es pirmo reizi
aizdomājos par to, ka īstenībā Latvijā nauda ir, bet tā kaut kur izkūst.

Premjers Repše, vēlāk arī ministre Staķe par šo ideju teica:
„Ejiet uz koalīciju un runājiet!” Es atceros, tas bija „Jaunā laika” frakcijas
telpās. Kad stāstīju par šo ideju, vecie politikas veterāni tā līdzjūtīgi
smaidīja un beigās teica: „Tas nav iespējams, mums nav tādas naudas.”

Nākamā lieta. Ķērāmies pie bērnunamiem. Piecdesmit gadus valdīja
uzskats, ka bērnam labākā vieta ir bērnunamā, kur viņš ir apģērbts, paēdis un
kur ir jumts virs galvas. Pamazām sapratām, ka bērnam bez šīm materiālajām
vajadzībām ir arī intelektuālas, emocionālas, garīgas vajadzības, ka bērns gluži
vienkārši grib sajust arī mīlestību. Sākām veidot audžuģimeņu kustību.
Speciālisti un eksperti teica, ka tas nav iespējams, ka Latvijā tā nedarbojas. Tāpat
ir arī ar adopciju: latvieši negrib bērnus adoptēt. Vienīgais… varbūt viņus var
adoptēt uz ārzemēm.

Par Uzturlīdzekļu garantiju fondu, par alimentiem… Izveidojām
likumu, izveidojām fondu, kas uzsāka darbību.

Tad nākamais lauks bija pagasttiesas un bāriņtiesas. Katra
strādāja ar savu izpratni, ar savu pieredzi, diezgan daudzas – bez algas. Šajos gados
esam strādājuši ar pilnīgi visām 520 bāriņtiesām, ir pieņemts likums, ir
izskatītas pilnīgi visas bērnu lietas 60 bērnunamos, kas toreiz bija. Un pašreiz
bāriņtiesas, es domāju, arī ir pilnīgi gatavas iekļauties jaunajā valsts
teritoriālās reformas rezultātā izveidotajā sistēmā.

Bērnu tiesību aizsardzība… Lai gan jau Bērnu tiesību
aizsardzības likumā bija paredzēts, ka 1999.gadā vajadzētu izveidot Bērnu tiesību
aizsardzības inspekciju, šo institūciju varējām izveidot tad, kad bija Bērnu un
ģimenes lietu ministrija. Inspekcija ir nevis kāda represīva iestāde, bet gan atbalsta
instruments bērniem un vecākiem. Šis telefons, bērnu uzticības tālrunis, ir viens no
pirmajiem, kas iekļauts visā Eiropas Savienības bērnu uzticības telefonu tīklā. Ir
apmācīti neskaitāmi policisti, bāriņtiesu un sociālie darbinieki, skolotāji.

Attiecībā uz jaunatni… Esam sakārtojuši jaunatnes politikas
tiesisko bāzi. Ir Jaunatnes likums, ir izveidoti jaunatnes centri, apmācīti jaunatnes
lietu koordinatori, izveidots jauniešiem paredzēts finansiālā atbalsta mehānisms.

Zinot, ka bezmaksas izglītība nav tik lēta un ka tā joprojām prasa
izdevumus, īpaši skolas gaitu sākumā, pagājušajā gadā sākām nodrošināt
pirmajām klasēm brīvpusdienas, lai kaut nedaudz atvieglotu vecāku budžetu un tajā
pašā laikā pieradinātu bērnus pie veselīgas pārtikas un dzīvesveida. Bija iecere
ar šā gada septembri šo lietu turpināt ar otrajām klasēm.

Iespējams, ka man nav buldozera caurstumšanas spēju vai spilgtu
emociju kā dažkārt kultūras ministrēm, aizstāvot savas lietas, vai dzelžainas
loģikas kā fiziķiem, vai politikas veterānu pieredzes. Taču, neskatoties uz to vai
par spīti tam, es esmu centies iesēt kādas sēklas. Un pa šiem gadiem šīs sēklas ir
devušas rezultātus. Dzimstība ir pieaugusi par 24 procentiem, un dzimstības
koeficients Latvijā tagad ir 1,44, kas mazliet pārsniedz vidējo dzimstības koeficientu
Eiropā.

Bērnu kopšanas pabalsts vecākiem pirmajā gadā vidēji ir 380 lati
mēnesī, caur Uzturlīdzekļu garantiju fondu vairāk nekā 18 tūkstoši bērnu saņem
uzturlīdzekļus – atkarībā no vecuma 45 vai 54 latus mēnesī, savukārt parādnieki
steidz atmaksāt parādus, jo saprot, ka vissliktākā lieta ir palikt parādā valstij.

Bērnunami ir palikuši tukšāki par vairāk nekā 30 procentiem
bērnu, savukārt bērnu skaits audžuģimenēs šajos gados ir pieaudzis vairāk nekā 60
reižu. Apskatot arī jaunos valdības deklarācijā pieminētos datus par racionālu
līdzekļu izmantošanu ģimenes politikas sfērā, derētu piebilst, ka bērni, kas viena
gada laikā netiek ievietoti bērnunamos, bet tiek uzņemti audžuģimenēs, valstij un
pašvaldībām dod pusotra miljona latu ietaupījumu. Un tie bērni, kas tiek gada laikā
adoptēti Latvijas ģimenēs, dod valstij drusku vairāk nekā pusmiljonu latu
ietaupījumu, jo, neapšaubāmi, mēs zinām, cik dārgi izmaksā bērns bērnunamā.

Ģimenes politika ir kā dārzs, kas sācis nest pirmos augļus.
Novēlu jaunajai valdībai to kopt, sargāt un pilnveidot. Bērni un ģimenes ir
visdārgākā investīcija, bet reizē arī visvērtākā. Ģimenes ir valsts
atomreaktori. Pēc dažiem gadiem mēs dzīvosim labklājībā un naudas droši vien atkal
būs pietiekami, taču tas maz līdzēs, ja mums nebūs šeit bērnu un ģimeņu, un
tieši tāpēc pašreiz, kad nav viegli laiki, mums jābūt vienotiem, lai atbalstītu
pašu svarīgāko – atbalstītu ģimeni, atbalstītu savu valsti.

Tāpēc es arī aicinu atbalstīt jauno valdību, un lai tai izdodas
lietas turpināt. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Nilam Ušakovam.

N.Ušakovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Godātie kolēģi! „Jaunajam laikam” bija vēsturiska iespēja
izveidot un sastādīt nacionālā izlīguma valdību – valdību, kas būtu spējīga
izvest valsti no krīzes. Bet jūs diemžēl izveidojāt kārtējo koalīcijas valdību,
un ir lielas šaubas, vai šī valdība būs rīcībspējīga un vai šī valdība būs
spējīga dabūt sabiedrības uzticību. Ir lielas šaubas, vai šī valdība būs
spējīga godīgi un taisnīgi samazināt algas, lai priekšnieki ciestu vairāk nekā
budžeta sfēras ierindas darbinieki, vai jūs būsiet spējīgi samazināt nodokļus,
atbalstot Latvijas uzņēmējus, vai apturēt megaprojektus un to būvniecību un vai šī
valdība būs eventuāli spējīga pārveidot valsti.

Diemžēl „Saskaņas Centrs” nevarēs atbalstīt tādu valdību,
bet tomēr „Jaunajam laikam” veiksmi mēs novēlēsim.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Pēterim Tabūnam.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Šodien ir ļoti nopietna diena. Un es savu runu
gribētu sākt ar tautas parunu: „Ko sēsi, to pļausi.”

Ko mēs sējām, it īpaši pēdējā gadā, par pusgadu nemaz
nerunājot? Tās bija bailes, nedrošība, stress – un nekas vairāk. Un pļāvām
krīzi. Lūk! Klaigāšana bija drausmīga – jūs zināt, kas tie bija, – gan par
Satversmes grozījumiem, kas… Ne jau tas bija galvenais! Pakārtots jautājums. Paldies
Dievam, ka pašlaik ir apklusuši šie kliedzēji. Ne tas bija galvenais! Ja mēs nebūtu
sējuši šīs bailes, stresu – ne jau šeit, politiķu vidū, bet tautas vidū –, tad
mēs nebūtu nonākuši tik drausmīgā krīzē.

Lūk, to es šodien gribu atgādināt. Es neko citu nedzirdu ne radio,
ne televīzijā, ne presē, ne no politiķiem, tikai – krīze, krīze, vēlreiz krīze!
Un izeja no krīzes… ziniet, tādi pussolīši, tāda tipināšana, tāda tipināšana
vien. Bez mērķa! Vēl šodien tā arī nav saskatīts šis mērķis.

Un kādi tad ir mūsu pamatuzdevumi? Krīzes pārvarēšana. Ak tu
Dievs! Protams, pārvarēsim šo krīzi. Bet vai tad tas ir tas galvenais? Bez šaubām,
pārvarēsim. Visa pasaule pārvarēs, mēs arī pārvarēsim. Bet aizmirsts ir pats
galvenais, bez kā nav valsts, bez kā izzūd tauta, bez kā izzūd tautas. Ir taču kāds
virsuzdevums tautai. Vai ne šā virsuzdevuma dēļ mūsu tēvi un vectēvi 1918.gadā
dibināja šo valsti? Basām kājām gāja karot. Vai tādēļ mēs atjaunojām pirms 20
gadiem savas valsts neatkarību? Vai tādēļ, lai šodien aprobežotos tikai ar šīm
finanšu, sociālajām un ekonomiskajām problēmiņām, kuras tā arī netiek riktīgi
iezīmētas? Un te es gribu pateikt, ka… Vai kāds šodien, šajās dienās piemin tādu
lietu kā ideālu spēks, tautas ideālu spēks, bez kā šīs valsts nebūtu ne
1918.gadā, ne pirms 20 gadiem būtu Atmoda. Ja nebūtu ideālu spēka, mēs, latvieši,
nebūtu izturējuši 50 okupācijas gadus, draugi mīļie! Bet tagad, nepilnos 20 gados,
esam pazaudējuši šos ideālus. Neviens vairs nerunā par to, kas notiek valstī. Arī
deklarācijā ar vienu teikumu ir pieminēts – valsts valoda. Un viss! Nekā vairāk. (No
zāles dep. N.Kabanovs: „Ir! Lasi uzmanīgāk!”)

Tā jau mēs tālu netiksim. Tā jau mēs nonāksim pie tā, ko es
allaž esmu teicis un par ko šodien droši vien jūs atkal nepārliecināšu. Bet lai
paliek vismaz vēsturei tas, ko es esmu teicis šeit, no tribīnes, uz ko desmitiem reižu
esmu jūs aicinājis un aicinu arī šodien – domāt par latviešu tautas izdzīvošanu.
Tā ir apdraudēta. Vai to jūs nesaprotat? Cik tālu mēs esam nonākuši? Jā, es
runāju un runāšu, kamēr vien dzīvošu šajā pasaulē, jo nav nekā svarīgāka par
latviešu tautas izdzīvošanu. Tautai tas ir pats svarīgākais, tas ir virsuzdevums.

Kur mēs esam nonākuši? 16.marts. Neatkarīgā Latvijā. Mēs
nedrīkstam vairs doties pie Brīvības pieminekļa un godināt savus varoņus.
Nedrīkstam! Tur atkal būs žogs vai barjeras. Redziet, mēs baidāmies! Mēs baidāmies
no Latvijas vai latviešu ienaidniekiem. Mēs baidāmies no Krievijas provokācijām,
kuras tiek gatavotas. Jā, tiek gatavotas. Bet mēs esam valsts! Baidāmies!

Nācijas, tautas pilnvērtīga dzīve ir aizmirsta. Par to nerunā. Un,
ja Tabūns šeit uznāk tribīnē un vēl kāds no „tēvzemiešiem”, tad jūs
skatāties četrkantīgām acīm – neandertālieši… Neandertālieši! Vai ne? Kuri
atkal un atkal runā par latviešu tautas izdzīvošanu. Draugi mīļie! Vai par to
šodien nav jādomā? Tikai krīzes pārvarēšana. Un viss. Un tā šodien, tā pirms
gada, pirms diviem (No zāles dep. J.Urbanovičs: „Tā līdz kapa malai!”), un
nekā vairāk. Lūdzu, tur jau ir tā bēda! Un, ja mēs tā turpināsim, mēs aiziesim
nebūtībā. Mēs turpināsim pakļauties, locīties visiem vējiem līdzi, un nekā
nebūs. Nekā labāka nebūs! Vai to vienreiz mums, latviešiem, nevajadzētu ielāgot?

Paldies, ka Dombrovska kungs šodien savā īsajā runā pašā
sākumā gan pieminēja šīs nacionālās vērtības. Tas ir labi. Bet es saku, ka
pēdējā gadā, pusgadā – vispār šīs lietas bija aizmirstas. Pilnīgi un absolūti!

Un tāpēc atkal kārtējo reizi, lai gan jūs jocīgi skatāties uz
mani, es atgādinu un atgādināšu mūžīgi mūžam, kamēr vien man būs iespēja
runāt ar jums un ar tautu, ka nedrīkstam tā rīkoties. Tā mēs aiziesim nebūtībā!
Un es runāšu atkal skaidri un gaiši. Krieviskums pārņem Latviju. Pārņem Latviju. Un
viņi priecājas, viņi priecājas… viņi sit plaukstas. Tāpēc jau viņi prasīja
ārkārtas vēlēšanas, jo viņiem, redziet, reitings ir tik liels, ka viņi nākamajā
Saeimā cer jau uz 33 un 35… un vēl kādu partiju ar ne visai stingru mugurkaulu
paņemt, tā sakot, blakus. Un uztaisīs valdību, un tad nu būs sarkano valdība. Lūk!

Tādēļ, kolēģi, es vēl un vēlreiz atgādinu par to, kas latviešu
tautai ir svarīgs. Kas bija svarīgs, kad dibinājām šo valsti un kad atjaunojām šo
valsti. Un, ja mēs to aizmirsīsim, tad mūsu darbam ne tikai pusvērtības nebūs, bet
nebūs nekādas vērtības. Jo no ekonomiskās krīzes mēs iziesim…. Nu, būtu savādi,
ja neizietu, tas ir pats par sevi saprotams. Vieglāk vai grūtāk, ātrāk vai lēnāk,
bet iziesim.

Lūk, to es šajā brīdī gribu pavēstīt un teikt Dombrovska kungam
un „Jaunajam laikam”. Es esmu runājis šeit, kad bija runa par Godmaņa demisiju,
aicināju jūs stāties kopīgā ierindā, tā sakot, ar pārējiem un cīnīties par šo
valsti, darīt visu, un jūs, neba jau, protams, mani uzklausot, bet paši nonākot pie
šā secinājuma, esat to izdarījuši. Un es vēlu visas veiksmes Dombrovska kungam un
jaunajai valdībai.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Dzintaram Ābiķim.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Es
aicinu deputātus turpmāk drusku konkretizēt tās lietas, par ko jūs runājat, jo to,
ka situācija ir nopietna, mēs apzināmies, es domāju, katrs šeit, zālē, sēdošais.

Cienījamie kolēģi! Vienotību stimulē skaidri mērķi. Un tad, kad
sabiedrībai un valstij ir grūti, tad ir ļoti svarīgi izvirzīt šos skaidros mērķus.
Un es nebaidos no salīdzinājumiem. 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā mums bija skaidrs
mērķis – valsts neatkarība. Un tauta bija vienota. Vēlāk politiskie spēki spēja
vienoties par būtiskām lietām, gan stājoties NATO, gan Eiropas Savienībā.

Un arī šobrīd mums ir jāizvirza skaidrs mērķis – stabilizēt
valsts finanšu situāciju, apstādināt ekonomikas lejupslīdi un panākt tās
augšupeju. Un tāpēc, cienījamie kolēģi, es šodien aicinu atmest tās runas par
ārkārtas vēlēšanām, es aicinu atmest tās runas un sišanu pie krūtīm par to, ko
mana partija šodien ir izdarījusi… Jo tikai, kā jau es teicu, skaidrs mērķis un
vienotība ļaus mums šīs lietas atrisināt.

Mums ir jāizvairās no lēta populisma, mums ir vispār jāizvairās
no populisma. Un, lai gan mēs, katra valdību veidojošā partija, valdībā atbildam par
savu jomu, es šodien domāju un arī turpmāk domāšu, ka būs nevietā nepārtraukti
atgādināt: „Mēs tur, kultūras jomā, panācām to, mēs nepiekāpāmies, mēs
atrisinājām to…” Katrai no valdību veidojošām partijām šodien ir jāatbild gan
par kultūru, gan par izglītību, gan par valsts drošību, gan par ekonomiku un visām
pārējām lietām.

Un, protams, ir jāpanāk sabiedrības izpratne par tiem darbiem un
varbūt arī par tiem ļoti nepopulārajiem, bet vajadzīgajiem darbiem, par ko mēs…
pie kā mēs strādāsim, jo ir jāpanāk tāda situācija, lai pēc zināma laika mēs
visi – politiķi, skolotāji, pensionāri, ārsti, uzņēmēji, visi, uz kuriem
attieksies nopietni un bieži vien nežēlīgi lēmumi, – visi kopā varētu teikt:
„Mēs izvedām valsti no krīzes!”

Cienījamie kolēģi! Ja valstī ir krīzes situācija, tad nav
iespējams izvairīties no radikāliem lēmumiem. Ja mums šodien viens no galvenajiem
uzdevumiem ir sabalansēt ieņēmumus ar tēriņiem, tad mums jāizvirza galvenās
prioritātes.

Nu, es varbūt nosaukšu atsevišķas no tām: atbalsts
uzņēmējdarbībai, obligātā izglītība, veselības aizsardzība, valsts drošība,
atbalsts nacionālajai kultūrai. Mums šodien jānoliek tālākos plauktos varbūt
svarīgas, bet tomēr tādas lietas, bez kurām mēs varētu izdzīvot. Mēs nevaram
izdzīvot bez veselības aizsardzības. Es nezinu, vai šodien valstī prioritāte numur
viens ir Tiesībsarga institūcijas finansēšana. Es pieļauju iespēju, ka mēs varam
šai institūcijai samazināt finansējumu nevis par 20 procentiem, bet varbūt par visiem
80 procentiem.

Un tādu lietu nav mazums. Cienījamie kolēģi! Mēs nekad nespēsim
pieņemt lēmumus, ja mums nebūs sabiedrības vairākuma atbalsta. Un vairākums mūs
sapratīs tikai tad, ja mēs centīsimies vadīties pēc solidaritātes principa. Algas
nepārprotami būs jāsamazina gan medicīnas darbiniekiem, gan skolotājiem, mums būs
jāiesaldē pensijas, bet tajā pašā laikā mums ir neatliekami ātri jāizpilda tas,
kas ir rakstīts valdības deklarācijā (No zāles dep. J.Urbanovičs: „Vismaz viena
būtu!”), – mums ir jāpanāk atalgojuma sakārtošana valsts pārvaldē.

Es domāju, ka deklarācija varēja tikt papildināta vēl ar
atsevišķām konkrētām, ļoti būtiskām lietām – ka mums ir maksimāli ātri
jāpanāk arī pašvaldību savstarpējā solidaritāte pašvaldībās strādājošo
atalgojuma jautājumā. Un šodien es nedomāju, ka ārkārtīgi liels pašvaldību
vadītāju nopelns ir tas, ka pēdējos gados ir ārkārtīgi strauji pieauguši Rīgas
pievārtes pašvaldību ienākumi. Galvenais iemesls ir ļoti vienkāršs: turīgi,
vairāk vai mazāk turīgi, cilvēki šo teritoriju ir izvēlējušies par dzīvesvietu un
tur maksā nodokļus. Tāpēc maksimāli ātri mums jāķeras pie pašvaldību finanšu
izlīdzināšanas jautājuma, jo ne Ludzas rajonā, ne kādā citā tālākā rajonā
cilvēki nav vainīgi par to, ka viņi nedzīvo Rīgas pievārtē.

Es aicinu, cienījamie kolēģi, būt arī diezgan radikāliem, jo
krīzes apstākļi īstenībā ir zināmā mērā līdzīgi kara apstākļiem. Un es pat
pieļauju iespēju, ka Saeimai vajadzētu – vismaz pagaidām – ar likumu noteikt algu
griestus pašvaldību amatpersonām, jo – es ceru, ka jūs arī pamanījāt
publikācijas presē vai papētījāt statistiku, – mums Rīgas pievārtē ir tādas
pašvaldības, kuru vadītājiem alga ir lielāka nekā Ministru prezidentam, kaut arī
pašvaldības teritorijā dzīvo 9000 cilvēku. Runājot par šo izlīdzināšanu, es
gribu pieminēt faktu, ka Rīgas pievārtē ir pašvaldības, kas var maksāt sporta vai
kultūras darba organizatoriem tikpat lielu algu, kādu saņem Saeimas deputāti, kas
pagastā ar dažiem tūkstošiem iedzīvotāju bibliotēkas vadītājam var maksāt vismaz
trīsreiz lielāku algu, nekā tā ir mūsu lielo pilsētu bibliotēkās, kur ir
nesalīdzināmi lielāks grāmatu skaits. Visām lietām, kolēģi, ir jābūt
samērīgām!

Runājot par izglītības jomas sakārtošanu. Šeit presē pavīd
tādi, es nezinu, no kurienes ņemti, skaitļi, ka nu it kā likvidēšot septiņas
skolas. To, cik skolu likvidēs, noteiks, es ceru, saprātīgi pieņemtie jaunie
finansēšanas noteikumi, saskaņā ar kuriem finansējums būs atkarīgs pirmām kārtām
no skolēnu skaita attiecīgajā pašvaldībā un, protams, arī atbildīs teritorijas
lieluma koeficientam. Un es varu teikt atklāti, ka Rīgā vien šodien bez jebkādām
sāpēm, nepārejot nevienā skolā uz otro maiņu, nodrošinot ļoti labus apstākļus,
varētu likvidēt nevis septiņas skolas, bet, es domāju, vismaz 17 skolas. Jo,
piemēram, laikā no 1990. līdz šim gadam skolēnu skaits Rīgas krievu mācībvalodas
skolās ir samazinājies divas reizes (No zāles dep. K.Leiškalns: „Dzintars zina,
ko runā!”), bet skolu skaits palicis līdzšinējais.

Jūs noteikti pamanījāt arī… par šiem datiem, ko es minēju savā
publikācijā, bet daži varbūt ne… Es tikai atgādināšu, ka Rīgas Mežaparka
vidusskolā šodien… starp citu, mācībvaloda tur ir krievu valoda, bet tas nav
būtiski, jo tikpat labi šāda situācija varētu būt arī latviešu mācībvalodas
skolā… tad gan matiem būtu jāsaceļas stāvus. Diemžēl Rīgas domes deputātiem
mati nav sacēlušies stāvus jau vairākus sasaukumus… Bet šajā skolā ir sekojošs
skolēnu skaits: no 1. līdz 3.klasei – nulle, 4.klasē – viens bērns, 5. – trīs
bērni, 6. – septiņi bērni, 7. – seši bērni, 8. – divi bērni, 9.klasē – 17
bērni. Stipri līdzīga situācija ir Rīgas 20.vidusskolā, un daudz neatpaliek vēl
vairākas citas Rīgas vidusskolas. Šo jautājumu var atrisināt bez lielām sāpēm,
pārstrukturējot daļu šādu skolu par ģimnāzijām, daļu skolu – par sākumskolām,
un es domāju… Protams, skolēnam, kam varbūt būs jāpāriet mācīties uz blakus
esošās skolas telpām, tas būs sāpīgi. Taču to ir iespējams izdarīt bez lieliem
ieguldījumiem. Arī perifērijā.

Cienījamie kolēģi! Es visiem iesaku iepazīties ar Izglītības un
zinātnes ministrijā pieejamiem rādītājiem, ar Izglītības un zinātnes ministrijas
mājaslapā pieejamiem rādītājiem. Mums Latvijā ir skolas, kur mācās 10 bērni.
Skola ar 30 bērniem Latvijas apstākļos jau skaitās tīri ciešama skola. Ja skolēni
var iekāpt mikroautobusā un skolēnus ar šo mikroautobusu var aizvest uz varbūt 10 vai
20 kilometrus attālo skolu, pēc mācību laika atvest atpakaļ un izvadāt pa mājām,
tad tas izmaksātu, es domāju, nu, reizes desmit lētāk, nekā tas ir šobrīd. Protams,
mums jāpatur prātā, ka Latgalē, kur atjaunotas latviešu klases, it īpaši Krievijas
pierobežā, ir jābūt savādākai pieejai nekā Rīgā, kur katrā kvartālā ir sava
mācību iestāde.

Es esmu pietiekami ilgi jau aizkavējis jūsu uzmanību, tāpēc
nobeigumā vēlreiz atgādināšu tikai to, ka bez sabiedrības atbalsta mēs nespēsim
panākt nepieciešamās reformas un reformu rezultātus. Un to mēs varam panākt… šo
sabiedrības atbalstu mēs varam panākt tikai tad, ja mēs katrs būsim godīgs pats pret
sevi: gan politiķi, politisko partiju pārstāvji, gan tie, kas pīpē kontrabandas
cigaretes, gan tie, kas nemaksā nodokļus, un tā tālāk.

Paldies, kolēģi, par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Nikolajam Kabanovam.

N.Kabanovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Labdien, kolēģi deputāti! Labdien, godātais Briseles Laimes lāci!
Bet tomēr Laimes lācis ir sintētisks. 80. gadu beigās par Gorbačovu bija tāda tenka:
„Kas viņu atbalsta? Neviens viņu neatbalsta, viņš staigā pats.” Diemžēl mūsu
Ministru prezidenta kandidāts pats nestaigā. Par to mēs pārliecinājāmies, kad
Dombrovskis ieradās frakcijā „Saskaņas Centrs” uz pratināšanu. Ar viņu kopā
bija visa „Jaunā laika” spice. Es šos kungus neminēšu, bet tas tomēr vedina uz
domām, ka „Jaunā laika” vadība no kaut kā baidās. Varbūt viņi baidās, ka
jaunais politiķis kaut ko nepareizi pateiks mums, kaut ko apsolīs. Nu, protams,
Dombrovska kungs bija uzdevuma augstumos un neko mums neapsolīja. Viņu deklarācija
liecina, ka tas viss ir tipisks monetārisma gadījums. Tipiska diagnoze.

Bet es gribētu jums vēl ar vienu teikumu apliecināt to, ka
Dombrovskis nav politiķis. Lasu: „Valdībai būtu jāpārstāj mulsināt sabiedrību
par krīzi, jo tas rada nepamatotas izmaiņas patērētāju uzvedībā.” To teica
Dombrovskis šajā rudenī. Cilvēks pilnīgi atrāvies no dzīves, jo rudenī mums bija
pilnīga krīze. To nevar sajust Briselē.

Ar ko Dombrovskis nodarbojās Briselē? Viņš nodarbojās ar klimata
pārmaiņām. Ar to, lai Briselē taupītu papīru un tā tālāk.

Dombrovskis nodarbojas arī ar to, ka tiekas ar Ērgļu vidusskolas 9.
un 12.klašu skolēniem konkursā „Gribu būt prezidents”. Viņš taču vinnēja
šajā konkursā. Bet man, es nezinu, kāpēc, liekas, ka drīzumā būs ne tikai
Dombrovska valdības gals, bet, nedod Dievs, arī mūsu valsts gals. Es to ļoti
negribētu, bet, kā teica cienījamais Tabūna kungs, mums ir arī cita izeja –
sastādīt normālu valdību.

Man šķiet, ka šī valdība ir ne tikai monetāriska, bet arī
diezgan nacionālistiska, jo vienīgais punkts, kur pieminētas nacionālās minoritātes,
ir valsts valoda. Tikai sakarā ar iespēju apgūt valsts valodu mēs esam minēti.
Paldies Dombrovska kungam par mūsu lomu Latvijas sabiedrībā.

Es nekad nebalsošu „par” šo valdību un aicinu arī mūsu
kolēģus nebalsot „par” to.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Vairai Paeglei.

V.Paegle (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamie
kolēģi!

Šis ir vēsturiski nopietns brīdis un mums, Saeimai, izaicinošs
uzdevums – apstiprināt valdību, uz kuru tiek liktas lielas cerības, ka tā
izvedīs valsti no ekonomiskās krīzes. Mums, deputātiem, ar savu parakstu bija
jāapliecina atbalsts neatliekamiem pasākumiem valsts maksātspējas nodrošināšanai.

Es vēlos atgādināt visiem klātesošajiem, ka Latvija ir
parlamentāra republika un ka, neraugoties uz to, ka Valsts prezidents ir pārkāpis
viņam Satversmē paredzētās tiesības (No zāles dep. K.Leiškalns: „Itin
bieži!”), uzstādot ultimātu Saeimai un valdībai, izpildvaras uzraudzības un
uzdevumu kontrolpakete pieder Saeimai, kura ir darba devēja kā Ministru kabinetam, tā
arī Valsts prezidentam. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Pareizi!”)

Es, protams, balsošu „par” Dombrovska kunga valdību. Taču mans
uzticības kredīts balstās uz vairākiem nosacījumiem. Ja no manis tiek prasīts, arī
es būšu ļoti prasīga.

No Ministru prezidenta un ministriem es gaidu pārliecinošu
apņēmību strādāt, lai pārvarētu krīzi. Es nevēlos redzēt amatā nevienu
ministru, kuram ir šaubas par savām un savas ministrijas spējām īstenot uzdevumus.
Valsts amatos mums ir vajadzīgi cilvēki, kuri ir pierādījuši savas spējas vadīt,
organizēt darbu un pārraudzīt uzdevumu uzpildi. Rezultātam ir jākļūst par ministru
kompetences galveno kritēriju.

Es gribu būt pārliecināta, ka tad, ja uz kādu ministru kritīs
nekompetences vai interešu konflikta šaubu ēna, Ministru prezidentam būs drosme
prasīt ministra demisiju un attiecīgā partija to atbalstīs.

Es negribu redzēt un būšu neiecietīga pret lieliem ministriju
kanceleju padomnieku štābiem, ekskluzīvu automašīnu nomu un līdzīgām
augstprātībām un nekaunībām, kā, piemēram, airBaltic vadošo personu
nepieklājīgi augstās algas, kuras turpina mazināt uzticību varai. Un es tiešām
ceru, ka šī valdība nevirzīs uz Saeimu nevienu likumprojektu, kurā tiks lobētas kaut
kādas šauras intereses.

Es arī nevēlos vismaz Eiropas lietu komisijas sēdēs redzēt
ierēdņus, kuri nepārzina savu sfēru un nevar atbildēt pat uz elementāriem
jautājumiem par nacionālajām pozīcijām, valsts iestāžu konkrētu rīcību un tās
rezultātiem.

Man ļoti svarīga šķiet sadarbība ar sociālajiem partneriem, kuri,
kā Latvijas Darba devēju konfederācija un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības
kamera, nāk ar konkrētiem priekšlikumiem, nevis populistiskām runām. Viņu ieteikumi,
it sevišķi tie, kas attiecas uz Eiropas Savienības struktūrfondu apguvi un vadības
reformām, ir jāievieš dzīvē.

Krīze ir laiks, kad ir lielas iespējas domāt un darboties ārpus tā
saucamās kastas un pārvarēt iepriekš radītus mītus, viens no kuriem ir tas, ka
Saeimas uzraudzība pār izpildvaru nedrīkst būt pārāk barga, jo tas var destabilizēt
jau tā trauslo koalīciju. Kas par muļķībām!

Barga izpildvaras uzraudzība un neiecietība pret nekompetenci tajā
ir labākais veids, kā Saeima var palīdzēt valdībai īstenot smagos uzdevumus. Šajā
ziņā, kolēģi, Saeima nekad nav pilnībā izmantojusi tai dotās tiesības prasīt
atbildību no izpildvaras, un es domāju, ka ir pienācis pēdējais brīdis to darīt ar
atdevi.

Cienījamie kolēģi! Vienīgi un tikai konkrēta darba rezultāti
vairos uzticību varai. Mūsu vienīgais šābrīža uzdevums ir Latvijas ekonomikas
atveseļošana, un neļausim nevienam un nekam, nevienam un nekam mūs novirzīt no šā
mērķa, un centīsimies to darīt tā, kā to raksturoja Amerikas Savienoto Valstu
prezidents, uzrunājot Kongresu. Un viņš teica: „Pat visgrūtākajos laikos cilvēkos
saglabājas tādas īpašības kā augstsirdība, dzīvesprieks, pieklājība un
neatlaidīga apņēmība.”

Es vēlu jaunajai valdībai neatlaidīgu apņēmību.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Valērijam Agešinam.

V.Agešins (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Labdien, cienījamie kolēģi! Ir zināms un skaidrs, ka problēmu
valstī, kā arī jaunajā koalīcijā nav mazums, bet viena no tām ir tā, ka varas
partijas nedod sabiedrībai pozitīvas cerības, nedod pozitīvas cerības nevienam –
nedz skolotājiem, nedz pensionāriem, nedz policistiem. Tad par kādu uzticību varai
mēs varam runāt, ja pat šodien, arī šodien, Saeimas labējās frakcijas pēc pašu
iniciatīvas steidzamības kārtā vienā dienā gatavojas atcelt likumā „Par valsts
pensijām” noteikto mazo pensiju indeksāciju 2009.gada aprīlī.

Pagājušajā gadā un arī vēl pirms dažām dienām vairākums šo
partiju pārstāvju publiski solīja, ka 2009.gada aprīlī paredzētā pensiju
indeksācija nekādā ziņā netiks atcelta, bet acīmredzot šīs partijas Latvijas
pensionāriem ir atklāti melojušas, un es neesmu pārliecināts, ka pensionāri ar šo
gājienu samierināsies. Es tam vienkārši neticu.

Vienlaikus ar šo soli Dombrovska jaunā valdība plāno pārdalīt
valsts pensiju budžetu otrā līmeņa pensijām, novirzot otrajam līmenim nevis likumā
paredzētos 8 procentus no valsts pensiju speciālā budžeta, bet gan tikai 2 procentus,
un ļaut kārtējām pensiju izmaksām 2009.gadā papildus izlietot 106 miljonus latu.
2009.gadā valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumu daļa ir
sabalansēta ar izdevumu daļu un iztrūkumu šajā budžetā nav. Bet vienalga Dombrovska
kungs gatavojas, manuprāt, īstenot neoliberālo politiku un taupīt uz skolotāju,
policistu un pensionāru rēķina.

„Jaunais laiks” gatavojas īstenot neoliberālu politiku, bet
šinī gadījumā rodas jautājums: „Ko Tautas partija – konservatīvā partija –
dara šajā koalīcijā?” Tas nav izskaidrojams.

Vēl viena lieta. Aizgājušās un esošās valdības solījumi
starptautiskajām finanšu institūcijām samazināt valsts kopbudžeta izdevumus, lai
saņemtu aizdevumus valsts pamatbudžetam, nekādi nevar attiekties uz valsts pensiju
speciālo budžetu, jo šie budžeti ir šķirti, un šie starptautiskie finanšu
līdzekļi netiks izmantoti pensiju izmaksai, jo nav tādas nepieciešamības.

Par valdības locekļu, manuprāt, ļoti apstrīdamo rīcību nevar
atbildēt Latvijas pensionāri, kuriem ir tiesības sagaidīt likumā paredzēto pensiju
indeksāciju par pagājušo laika periodu un paļauties uz to, ka Saeima ar atpakaļejošu
datumu viņiem šīs tiesības neatņems.

Atgādināšu, ka indivīda un valsts attiecībās darbojas tiesiskās
paļāvības princips. Tas ir Administratīvā procesa likuma 10.pants, kurš nosaka, ka
persona var paļauties uz to, ka iestādes rīcība ir tiesiska un konsekventa. Iestādes
kļūda, kuras pieļaušanā persona nav vainojama, nedrīkst radīt personai
nelabvēlīgas sekas. Mēs uzskatām, ka topošās koalīcijas rīcība vismaz sociālajā
jomā neatbilst tiesiskas valsts principiem un ir pretrunā ar Latvijas Republikas
Satversmi.

Esmu pārliecināts arī par to, ka nepopulāras partijas nevar veidot
populāru valdību. Es domāju, ka Dombrovska kunga valdība vedīs Latvijas
iedzīvotājus uz dumpi. Ja jūsu mērķis, kolēģi, ir revolūcija, tad jūs pašlaik
visu darāt pareizi!

Es domāju, ka drīzumā dakteris Zatlers neizturēs un izrakstīs
Saeimai un valdībai slimības lapu.

Paldies par uzmanību.

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētāja biedre

Vineta Muižniece.

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs runās deputāts Aleksandrs
Mirskis. (No zāles dep. P.Tabūns: „Kur ir tanks?”)

A.Mirskis (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Godātie kolēģi! Zināt, ka Krāslavā zirgs noslīka? Labs, skaists
un strādīgs zirgs bija. Un noslīka! Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka peldēt nemācēja. Ja
zinātu to, ka neprot peldēt, varbūt vēl šodien būtu dzīvs. Un vainīgs esmu es, jo
nebrīdināju viņu par to.

Lai Krāslavas traģēdija neatkārtotos, gribu jūs brīdināt,
Dombrovska kungs: jūs noslīksiet! Noslīksiet naidā un kautiņā! Jūs nevarēsiet
pārpeldēt krīzes upi, jo nemākat to darīt. Jūsu paziņojumi ir tāli no reālās
ekonomikas. Jums nav plāna, bet tas, ko jūs deklarējāt, ir tukšas runas un
fantāzijas. Jūsu deklarācija ir utopija. Jūs nesaprotat galveno: nevajag mācīties
ekonomēt, vajag mācīties pelnīt! Ja nav peļņas, nav arī ekonomijas.

Šo patiesību zina katrs pirmā kursa students Latvijas
Universitātē. Diemžēl tā ir sveša gan jums, gan jūsu ministriem. Tad ziniet,
Dombrovska kungs, jūs noslīksiet! Un ne tikai tādēļ, ka peldēt nemākat, bet arī
tādēļ, ka jūsu ministri ir mūžīgie pretinieki, kas saplosīs cits citu gabalos, it
īpaši pirms vēlēšanām. Trakākais ir tas, ka neviens par šo teātri neatbildēs.

Tādēļ neredzu jēgu balsot „par” Dombrovska kunga valdību. (No
zāles dep. J.Dobelis: „Tev jau neļauj balsot!”) Ja zirgs Krāslavā noslīka
viens pats, tad jūs, Dombrovska kungs, aizvilksiet sev līdzi visu Latviju.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs ir pieteicies deputāts Juris
Sokolovskis.

Sokolovska kungs, vai jums pietiks ar 12 minūtēm? Pietiks. Lūdzu!

J.Sokolovskis (PCTVL frakcija).

Godātie kolēģi! Varbūt šodien bija dažas runas par neatkarību.
Par to, ka 80.gadu beigās bija mērķis – Latvijas neatkarība. Bet šodien arī mēs
apspriežam jautājumu par to, ka ir jāiesaldē valsts pensijas un ka to nenolēmām
mēs, bet nolēma Starptautiskā Valūtas fonda eksperti. Diemžēl mēs tagad nepieņemam
neatkarīgus lēmumus, kuri varētu atbalstīt mūsu ekonomiku. Mums ir starptautiskie
eksperti, mums ir kreditori, kuri diktē, un viņi ir pārliecināti, ka zina, kā būs
labāk Latvijai, kā būs labāk Latvijas ekonomikai, kā būs labāk Latvijas
sabiedrībai.

Godātie kolēģi! Iepriekšējā valdība vadījās pēc tāda
principa – nodzīvosim līdz pirmdienai! Diemžēl tāda taktika, tāda stratēģija
noveda mūs tur, kur mēs tagad atrodamies. Galvenais, kā šodien Dombrovska kungs teica,
ir tas, ka vajadzīgs, lai mums būtu laba prognoze. Bet kas notiks ar mūsu ekonomiku?
Kas notiks ar pasaules ekonomiku? Jo mēs esam ļoti atkarīgi no tā, no tām tendencēm,
kas notiek pasaulē, no tā, kas notiks ASV. Un šinī gadījumā mums jābūt vismaz
diviem trim plāniem jeb scenārijiem, kā rīkoties gadījumā, ja nākamajā gadā
sagaidīsim pasaules ekonomiku, vadošo ekonomiku atveseļošanos.

Kad atsāksies IKP pieaugums šajās valstīs, tad šis scenārijs būs
vislabvēlīgākais mums. Tas nozīmē, ka šī tendence palīdzēs arī mums izkļūt no
krīzes. Bet mēs būsim… Šī tendence pie mums parādīsies daudz vēlāk nekā,
piemēram, ASV un Rietumeiropas valstīs. Un tas novedīs pie tā, ka desmitiem tūkstošu
mūsu iedzīvotāju brauks strādāt uz šīm valstīm un sūtīs savu algu saviem
radiniekiem.

Tas palīdzēs, protams, uzlabot situāciju uz eksportu orientētiem
uzņēmumiem, jo izmaksas samazināsies un būs jauni tirgi. Un līdz ar to šis
scenārijs, tātad budžeta deficīta ievērošana, izdevumu samazināšana, principā var
būt arī attaisnojams. Bet, godātie kolēģi, ja šis plāns jeb šis scenārijs
neīstenosies? Daudzi eksperti jau ir kļūdījušies. Daudzi paredzēja, ka šī… ka te
vispār būs krīze, būs neliela lejupslīde, bet tagad visi runā par to, ka šī
recesija būs diezgan ilgu laiku – varbūt trīs, varbūt pat piecus gadus.

Godātie kolēģi, kāds ir jaunās valdības plāns gadījumam, ja
realizēsies šis scenārijs? Tas nozīmē, ka nekādi ārēji faktori mums nepalīdzēs.
Tik un tā neatvērsies jauni tirgi. Mūsu iedzīvotājiem būs grūti atrast darbu
Rietumeiropas valstīs vai ASV. Kā tagad dzīvosim? Vai turpināsim „apgriezt” mūsu
sociālo sfēru? Bet jūs droši vien zināt, ka, ja mēs samazināsim algas tiem pašiem
valsts pārvaldē strādājošajiem vai tiem, kuri algas saņem no valsts budžeta, tad
tas novedīs pie tā, ka pēc kāda laika mums atkal būs „jāgriež” budžets. Ja
būs kārtējais nodokļu palielinājums, tas novedīs pie tā, ka daudzi uzņēmēji
aizies „ēnā” un nemaksās nodokļus vispār. Un tad mēs atgriezīsimies
situācijā, kāda bija 90.gados, kad liela daļa no Latvijas ekonomikas bija
„pelēkajā sektorā” un valsts budžeta ieņēmumi bija niecīgi.

Godātie kolēģi! Tomēr domāsim par šiem dažādajiem scenārijiem,
jo, kā mēs redzējām, šī krīze bija mūsu valdībai, mūsu amatpersonām, mūsu
ekspertiem diezgan negaidīta. Mēs tagad atkal pieļaujam to pašu kļūdu. Mēs
dzīvojam „līdz pirmdienai”. Mēs pieņemam lēmumu, lai saņemtu kārtējo
Starptautiskā Valūtas fonda vai Eiropas Komisijas kredītu. Bet, godātie kolēģi,
domāsim arī, kā mēs rīkosimies, kādu vietu mēs ieņemsim tad, kad šī krīze
beigsies, jo, ja mēs tagad pieņemsim svarīgus stratēģiskus lēmumus, tad… kad
pasaules krīze beigsies, mēs ieņemsim svarīgu… normālu vietu pasaules ekonomikā.
Lai to panāktu, mums jābūt stratēģiskām prioritātēm.

Beidzās iepriekšējais… viens no iemesliem, kāpēc tagad ir
ekonomiskā krīze, ir tas, ka beidzās iepriekšējais tehnoloģiskais posms, kas mums
deva internetu, mobilos sakarus. Tagad top jauns tehnoloģiskais posms. Daudzi
izgudrojumi, kas būs par pamatu šim tehnoloģiskajam posmam, jau ir gatavi. Un tagad
būs liels, grūts ceļš, lai šos izgudrojumus ieviestu reālajā ekonomikā. Un mums ir
jāsaprot, kur ir vieta, kur mēs… kādi mums ir speciālisti, kāda mums ir
izglītība, kādi mums ir resursi, lai ieņemtu nišu, pareizo nišu, kā to darīja somi
90.gadu vidū, kad Padomju Savienības ekonomika sabruka un somu ekonomika bija orientēta
uz Padomju Savienības tirgu. Un tad viņiem bija milzīgs bezdarbs, un viņi
pārorientējās, viņi izvirzīja jaunus mērķus, viņi saprata, kādas tendences ir
pasaules ekonomikā. Un tad viņiem parādījās Nokia, tad sākās tā saucamais
somu veiksmes stāsts. Tā viņi pārveidoja savu izglītības sistēmu, tā viņi
izveidoja tādu valsts pārvaldi, kas veicina inovāciju ekonomiku.

Kamēr mēs dzīvosim „līdz pirmdienai”, nekāda labuma nebūs.
Mums tagad jādomā par stratēģiskiem mērķiem. Varbūt… kādi šie mērķi varētu
būt? Viens no mērķiem ir enerģētika. Alternatīva enerģētika. Ir biotehnoloģijas,
nanotehnoloģijas… Jo mums tagad ir izvēle – vai nu mēs virzīsimies uz priekšu,
vai spersim soli atpakaļ. 90.gados mēs bijām konkurētspējīgi tikai tāpēc, ka mums
bija lēts darbaspēks. Mums bija šuvējas, kas strādāja 12 stundas cehā un saņēma
120 latu uz rokas… lai pārstrādātu pusfabrikātus, kuri atvesti no Ķīnas, un
galaproduktu aizvestu uz Vāciju. To mēs gribam? Mēs gribam spert soli uz priekšu vai
atpakaļ? Dzīvosim „līdz pirmdienai” vai tomēr plānosim savu dzīvi? Tas būs
ļoti atkarīgs no šīs valdības darbības. Ja mēs palaidīsim šo iespēju garām, tad
citas iespējas var arī nebūt.

Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi! Saeimas Prezidijs ir saņēmis
desmit deputātu iesniegumu ar lūgumu turpināt 12.marta ārkārtas sēdi bez
pārtraukuma. Vai ir iebildumi? Iebildumu nav. Turpinām darbu.

Nākamais debatēs runās deputāts Jānis Eglītis.

J.Eglītis (Tautas partijas frakcija).

Cienījamā sēdes vadītāja! Godātie kolēģi! Godātais Dombrovska
kungs! Saspringtās ekonomiskās situācijas dēļ šī valdība bija jāizveido
maksimāli īsā laikā, un piedāvātajā deklarācijā ir minēti gan Godmaņa valdības
padarītie, gan arī nepadarītie darbi un, protams, arī jaunas un apsveicamas
iniciatīvas.

Tomēr ir dažas būtiskas lietas, par ko es vēlos runāt.

Pirmkārt. Es aicinu precīzi un korekti lietot terminu „valsts
bankrots”, īpaši, ja to pārāk bieži dara valsts augstākās amatpersonas. Ņemot
vērā šo runu starptautisko publicitāti, tas var likt apšaubīt mūsu spējas risināt
problēmas, kā arī mūsu nākotnes perspektīvas.

Otrkārt. Diemžēl budžeta jautājumā jau deklarācijas pirmajās
lapās ir vērojamas pretrunas, jo jaunā valdība apņemas gan pildīt iepriekšējās
valdības parakstītās saistības, gan arī tās pārskatīt. Un paldies šeit jāsaka
Godmaņa kungam un arī Slaktera kungam, ka mums ir šie starptautisko finanšu
institūciju aizdevumi, tomēr mēģinājums tieši tagad revidēt šo aizdevumu
nosacījumus rada neizpratni mūsu ārzemju kolēģu vidū… nu, zināmā mērā rada
viņiem šaubas par mūsu iespējām veikt sarežģītas reformas.

Treškārt. Budžeta samazināšana ir minimālais, bet nebūt ne
pietiekamais uzdevums, un, manuprāt, deklarācija neuzrāda vienu no galvenajām Latvijas
šābrīža problēmām – zemo produktivitāti, it īpaši publiskajā sektorā.
Manuprāt, reformu potenciālam jābūt precīzāk iezīmētam šajā deklarācijā.

Ceturtkārt. Laikā, kad recesijas apstākļos ir būtiski jāsamazina
budžeta izdevumi, respektīvi, patēriņš, vitāli svarīgs ir attīstības jautājums,
proti, Eiropas Savienības finansējuma izlietojums, bet tikai vienā deklarācijas
sadaļā ir minēta Eiropas Savienības programmu pārorientēšana konkurētspējas
paaugstināšanas kontekstā. Manuprāt, šīs ir būtiskas lietas, kas jaunajai valdībai
būs jākoriģē, un tas arī ir izdarāms.

Un visbeidzot pēdējais punkts, kas izskanēja arī iepriekš, šā
gada budžeta sastādīšanas laikā. Reformējot valsts pārvaldes aparātu, es aicinu
tomēr domāt par to, lai publiskie pakalpojumi reģionos un lauku apvidos netiek
automātiski samazināti laikā, kad ministriju centrālie aparāti paliek pilnīgi
neskarti.

Aicinu atbalstīt Dombrovska kunga valdību un vēlu veiksmi gan
valdībai, gan Latvijas tautai, gan mums visiem.

Paldies.

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Baibai Rivžai.

B.Rivža (ZZS frakcija).

Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Jaunās
valdības deklarācijā kā otrais punkts ir ierakstīts – nekavējoties uzsākt valsts
ekonomiskās atveseļošanas darbus, veidojot uzņēmējdarbību atbalstošu politiku. Man
šķiet, ka tas ir pirmais darbs. Un nevis budžeta izdevumu samazināšana, jo
uzņēmējdarbības atbalstīšana jau ir tas pamats visam. Ja būs darbs, būs ienākumi,
būs cerība un arī valsts atplauks. Un tāpēc, domājot par uzņēmējdarbības
atbalstīšanu, būtu svarīgi ieklausīties, ko tad saka paši uzņēmēji, ko viņi
teica gan forumā, gan tikšanās laikā 6.martā akciju sabiedrībā „Grindeks”, kur
bija uzaicināti gan Finanšu ministrijas pārstāvji, gan darba devēji, gan kolēģi no
Izglītības un zinātnes ministrijas.

Darba devēji izvirzīja četrus galvenos uzdevumus. Un, manuprāt,
Dombrovska kungam un valdībai būtu svarīgi ieklausīties šajos uzdevumos.

Pats pirmais, ko uzņēmēji teica, ir tas, ka jānosaka prioritātes,
prioritārās nozares, un tas nav viegls uzdevums, jo valdība savā deklarācijā arī
runā par svarīgām nozarēm, bet neizvirza prioritārās nozares. Mums ir bijuši
vairāki mēģinājumi. Kad es biju Stratēģiskās analīzes komisijas locekle, arī mēs
mēģinājām tās prioritārās nozares noteikt, un izskanēja – farmācija,
informācijas tehnoloģijas kā inovatīvas nozares, pārtikas nozare, kas ir
tradicionāla, kas dod pamatu, arī lauksaimniecība, kokapstrāde, metālapstrāde,
transporta nozare. Bet mums nav šobrīd definētas prioritārās nozares. Un, protams,
visiem vienāds atbalsts nevar būt. Mēs šobrīd esam izdalījuši eksporta nozares un
nozares, kas strādā ar vietējiem resursiem. Bet acīmredzot šis jautājums par
prioritārajām nozarēm ir jārisina.

Otrs jautājums ir jautājums par atbalstu mazajiem uzņēmumiem un
pašnodarbinātajiem. Mums šobrīd ir jāatsakās no tā pātagas principa, no tā, ka
mazo uzņēmēju, tikko viņš ir piereģistrējies, pārbauda desmitiem dažādu
institūciju, un pātagas vietā ir jāpalīdz ar padomu un atbalstu. Nu paskatīsimies
taču uz Īrijas pieredzi, kur veselu gadu uzņēmējs tiek visādos veidos lutināts un
atbalstīts, lai tikai viņš būtu pašnodarbināts, lai viņš būtu sevi un savu
ģimeni nodrošinājis. Kāpēc mēs nevaram mācīties no labiem piemēriem?!

Trešais ir jautājums par zinātni. Visas tās nozares, kas balstās
uz inovatīviem pamatiem, iestājas par zinātnes attīstību, jo zinātne taču ir
virzītājspēks. Ja mēs skatāmies tagad skaitļus, mums pirmajā ceturksnī, tātad
šajā ceturksnī, zinātnei summas ir samazinātas par 40 procentiem. 40 procentiem!
Augstākajā izglītībā – par 32. Tā jau ir kritiskā masa. Mēs nevaram vairs
tālāk samazināt, jo faktiski mēs jau apdraudam šīs nozares, apdraudam to, kas ir
mūsu attīstības pamats.

Un tad ceturtais punkts. Un ceturtais punkts ir saistīts ar mūsu
cerību, tas ir, ar Eiropas fondiem. Mums faktiski nav cita attīstības avota kā tikai
Eiropas fondi. Un šeit darba devēji lūdz valdību, izvērtējot atliktās prioritātes,
īpašu uzmanību veltīt profesionālās izglītības programmām un taisni tam, kas ir
saistīts ar speciālistu pārkvalifikāciju, ar darbaspēka sagatavošanu. Un tie varētu
būt jau minētie kvalifikācijas paaugstināšanas un eksaminācijas centri, kurus veido
paši uzņēmēji un kuros varētu stažēties un praktizēties mūsu profesionālo skolu
audzēkņi, un tieši praksē iegūt zināšanas, jo mēs zinām, mēs sakām, ka mums
teorētiskās zināšanas ir, bet trūkst praktisko zināšanu. Eiropas fondi mums ļauj
šīs praktiskās zināšanas un prasmes iegūt.

Tie būtu varbūt tieši tādi praktiski priekšlikumi jaunajai
valdībai, kuri izskan no tā sociālā spēka puses, kas ir visietekmīgākais un
iedarbīgākais tieši uzņēmējdarbības vides veidošanā, kas ir pamats visam.

No savas puses es ļoti aicinu valdību, veidojot deklarācijas
izpildes rīcības programmu, ņemt vērā šos prioritāros virzienus, jo mēs nevarēsim
izdarīt visu, mums ir vajadzīgas prioritātes. Un, protams, es no savas puses vēlu
Dombrovska kungam visu to labāko un veiksmi šajā grūtajā laikā. Man ir prieks, ka
viņš un Riekstiņa kungs ir palikuši uzticīgi, kamēr pārējie ministri ir nomukuši.
Tā ka uz viņiem visas tās cerības.

Es aicinu atbalstīt jauno valdību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Ventam Armandam Krauklim.

V.A.Krauklis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Augsti godātais
Ministru prezidenta kandidāta kungs! Kolēģi! Pārējie klātesošie!

Es domāju, ka šodien kopumā ir priecīga diena, jo koalīcija
kļūst stiprāka, plašāka, lemtspējīgāka, un tas ir svarīgi šodienas Latvijā. Bet
es gribētu uzlikt tomēr dažus akcentus, īpaši ja mēs runājam par pašvaldībām un
par prioritātēm.

Izņemot tiešām atsevišķas pašvaldības Pierīgā, dažas lielās
pilsētas, kopumā Latvijas pašvaldības ir vistuvāk cilvēkiem, vistiešākajā
saskarē ar cilvēkiem, dzīvo taupīgi, lielāko daļu savas budžeta naudas tērē
izglītībai, sociālajai palīdzībai. Un jāteic, ka vēl iepriekšējās valdības
laikā šis krīzes pārvarēšanas smagums un taupības režīms visvairāk gūlās
tieši uz šo pašvaldību pleciem. Šī proporcija starp valsti un pašvaldībām bija un
ir neproporcionāla – par sliktu pašvaldībām. Un diemžēl pie nepadarītajiem
darbiem un tagad obligāti darāmiem darbiem ir jāpieskaita tas, ka pašvaldībām
vispār tika liegta iespēja kaut kā savas budžeta problēmas risināt, aizņemoties,
līdzfinansējot valsts investīciju projektus vai vienkārši sedzot savas īstermiņa
budžeta problēmas, atšķirībā no valsts, kas ir skaidri definējusi: jā, mums ir
budžeta deficīts, mums ir arī avots, no kā šo deficītu segt.

Tādēļ es aicinu Ministru prezidentu – topošo – un valdību
saprast, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo tas beigu beigās skar katru Latvijas
iedzīvotāju. Ar ļoti smagu sirdi mēs esam piekrituši, ka tiks samazināta valsts
investīciju programma pašvaldībām, lai gan tas arī no ekonomikas viedokļa nav
pareizi, jo tas ir tikai viens veids, kā veicināt ekonomikas attīstību. Bet, protams,
tas nav pats svarīgākais. Svarīgākais ir būtiskie infrastruktūras objekti, kas atkal
ir ļoti svarīgi iedzīvotājiem. Un tādēļ es aicinu šo samazinājumu segt no Eiropas
Savienības fondiem, pārdalot šos fondus tā, lai šie projekti tomēr tiktu realizēti.

Patiess prieks, lasot deklarāciju, bija tas, ka publiskās un
privātās partnerības princips tiek minēts vairākās deklarācijas sadaļās kā
būtisks, jo tā tiešām ir viena no atbildēm uz to, kādā veidā risināt
iedzīvotāju problēmas nepietiekama budžeta finansējuma apstākļos. Un tādēļ es
aicinu ļoti konsekventi un ātrā tempā šos publiskās un privātās partnerības
principus realizēt dzīvē. Bet te atkal ir slavenā vienošanās ar Starptautisko
Valūtas fondu, kas pašlaik nemaz neļauj pašvaldībām šādus projektus realizēt.
Tātad sarunās vienai no prioritātēm obligāti jābūt tādai, ka ne tikai valsts, bet
arī pašvaldība var realizēt publiskās un privātās partnerības projektus.

Un visbeidzot, ja mēs redzēsim, ka šis nākamais budžeta
samazinājums, kas ir sava veida lejupejoša spirāle budžeta ieņēmumos, un
iedzīvotāju ienākuma nodokļa sadalījums, samazinoties atalgojumiem, tiešā veidā
samazina pašvaldību budžetus, tad, ļoti iespējams, mums ir savlaicīgi jārunā par
šo proporciju – cik no iedzīvotāju ienākuma nodokļa paliek pašvaldību budžetos
un cik aiziet valsts budžetā. Jo mēs nedrīkstam pieļaut situāciju, ka budžeta
finansējuma trūkuma dēļ tiek slēgti bērnudārzi, tiek slēgtas arī tās skolas, kur
ir pietiekami daudz audzēkņu, netiek sakārtoti pašvaldību ceļi, ielas, nevar
nodrošināt siltumapgādi.

Tādēļ es aicinu jauno valdību saprast, ka ar pašvaldībām ir
jāstrādā kopā visciešākajā veidā. Lielākā daļa pašvaldību ir ļoti
godprātīgas un lieki budžeta līdzekļus netērē. Veiksmi!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Sergejam Mirskim.

S.Mirskis (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātie deputāti! Es
uzmanīgi izlasīju piedāvāto valdības deklarāciju un secināju, ka nekā jauna
priekš sevis tur neatradu. Tas pats – tukši solījumi. Ja šāda valdība tiks
atbalstīta, bagātie paliks vēl bagātāki un nabagie – vēl nabadzīgāki. Un zināt,
kāpēc? Tāpēc, ka kļūdaina ir pati sistēma, kuru jūs aktīvi veidojat no
neatkarības atgūšanas laikiem. Neoliberālisms, kurš šodien cieš sakāvi visā
pasaulē, nevienā valstī nebija izpildīts ar tādu precizitāti kā Latvijā. Rietumi
vēl nepaspēja līdz galam pasludināt kādu jaunu novitāti, bet jūs jau skrējāt
steidzami to izpildīt, neraugoties uz mūsu tautas interesēm.

Latvijas Bankas prezidents Rimšēviča kungs pagājušā gada beigās
ir paziņojis, ka Latvijas ārējais parāds sasniedzis 20,6 miljardus latu. Un tanī
parādā nav iekļauti jauni aizņēmumi no Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas
Savienības. Tas nozīmē, ka jūsu labējās politikas rezultātā valstī tika ieviests
tāds ekonomiskais modelis, kurš faktiski nevar izdzīvot bez ārzemju kruķiem.

Es gribētu jums atgādināt, godātie kolēģi, ka 1991.gadā,
neatkarības atjaunošanas laikā, mēs nevienam nebijām parādā nevienu santīmu.
Sākumā jūs sagrāvāt attīstīto rūpniecību, mēs zaudējām ne tikai atsevišķas
rūpnīcas, bet veselas rūpniecības nozares. Jā, priekš kam tad ražot savu papīru,
ja var pirkt dārgo zviedru vai somu papīru? Priekš kam mums ir vajadzīgs VEF vai
„Alfa”, labāk pārdosim rūpnīcas tirgoņiem un pārveidosim par modernajiem
šopiem, kur andelēs galvenokārt ārzemju lēto produkciju! Priekš kam mums savi
mikroautobusi, radioaparatūra vai vagoni? Pirksim vācu, japāņu un ukraiņu. Mēs taču
esam tik bagāti, turot rokās ārzemju zelta kruķus.

Un lauksaimniecība? Es pats dzīvoju laukos tad, kad likvidēja
kolhozus. Dažu mēnešu laikā tika izzagts absolūti viss – traktori, mašīnas,
tehnika, būvmateriāli… Agrāk mūsu lauksaimniecība varēja saražot tik daudz
pārtikas, lai pabarotu Sanktpēterburgu, kura pēc iedzīvotāju skaita ir divas reizes
lielāka nekā Latvija. Un tagad? Mēs vairs nevaram pilnībā nodrošināt mūsu pašu
tirgu.

Un kur palika mūsu jūras flote? Zvejas flote? Zivju pārstrāde?
Turpat, kur mūsu cukura ražošana.

Bet tagad, godātie deputāti, es gribu jums parādīt jūsu
izšķērdības simbolu – jauno tramvaja talonu. Četras reizes lielāku nekā agrāk.
Tas nav tikai talons, tā ir mūsu Gaismaspils, tā ir mūsu koncertzāle, tas ir Eiropā
visdārgākais tilts… Tā vietā, lai valsts sāktu aktīvi atbalstīt Latvijas
stratēģiskās nozares, tajā skaitā tranzītu, kurš faktiski pieder visai Latvijas
tautai, jo tranzīta plūsmas šķērso Latvijas teritoriju, kura ir Latvijas tautas
īpašums, jūs atdevāt visu prihvatizatoru rokās, un tagad tautai vairs nepieder nekas.

Mums ir jāiet klanīties Skandināvijas bankām un lūgt piešķirt
kredītus tā vietā, lai tos saņemtu no mūsu pašu bankas. Mēs pārmaksāsim divkārt
par gāzi un siltumu. Mūsu imports vairākkārt pārsniedz mūsu eksportu. Un tā
tālāk. Toties miljonāru sarakstā ir jau atrodami 200 uzvārdi. Sakiet, vai bija vērts
atgūt neatkarību, lai padarītu 200 Latvijas iedzīvotājus par miljonāriem un
pārējos par nabagiem?

Kamēr labējās partijas nesapratīs, ka to domāšanas veids ir
bankrotējis kopā ar to ekonomisko un sociālo politiku, tikmēr mēs laiku pa laikam
lasīsim ar tukšiem solījumiem pārpildītas deklarācijas. Tā vietā, lai tricinātu
šo tribīni ar patriotiskām runām par „treknajiem” gadiem, jums, kolēģi, bija
nopietni jāstrādā, lai sagādātu mūsu tautai iespējas reāli attīstīt savu
ekonomiku, kultūru, izglītību, medicīnu, sociālo sfēru. Jums vajadzēja rūpēties
par īstas demokrātijas attīstību, par savstarpēju cieņu un toleranci. Par to, lai uz
Latviju censtos braukt cilvēki no visas pasaules, nevis pašu tauta skrietu prom uz
Īriju un Lielbritāniju.

Un tagad tā vietā, lai piedāvātu „Saskaņas Centram” ar tā
intelektuālo potenciālu ātrāk iekļauties valdības veidošanā un situācijas
glābšanā, jūs cenšaties ātrāk atkratīties no mums kā no mēra.

Mēs nevaram atbalstīt šādu pieeju un arī neatbalstīsim jūsu
valdību. Bet nākotne mūs izšķirs, un es esmu pārliecināts, ka nav atlicis ilgi
gaidīt.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Oskaram Kastēnam. (No zāles dep.
K.Leiškalns: „Bet ne vārda par integrāciju!”)

O.Kastēns (LPP/LC frakcija).

Cienījamo priekšsēdētāj! Godājamie deputāti! Es gribētu mazliet
atgriezties pavisam nesenā pagātnē – pie šīs valdības veidošanas.

Un es labi atceros mūsu sarunu… grupas tikšanos ar „Jauno
laiku”, kurā mēs runājām, vienojāmies, kur tika izteikti un noraidīti dažādi
piedāvājumi, tika nolemts atkal tikties. Tad frakcijā parādījās „Jaunā laika”
emisāri ar dažādiem alternatīviem priekšlikumiem, un pēc tam kādā jaukā dienā
visi šie emisāri nozuda. Protams, mēs pēc tam no preses uzzinājām, ka jau sākumā
bija izlemts tādā šaurākā lokā nestrādāt kopā ar tik daudziem bijušajiem
koalīcijas partneriem, un mēs tikām izvēlēti kā tie, kuri sastāda šoreiz
opozīciju varbūt… Es domāju, ka tas arī zināmā mērā mobilizēs mūsu frakciju,
bet tas nav šodienas temats. Katrā gadījumā pēc tam tie notikumi, kuri norisinājās,
bija samērā interesanti, ja ne uzjautrinoši, jo preses konferencē izrādījās, ka
„Pilsoniskajai Savienībai” piedāvāts ministra amats, bet viņi paši to nemaz nav
zinājuši.

Tālāk visa šī jautrība pārgāja aktīvākā fāzē, ka deputāti
parakstījās par to, ka pildīs valdības lēmumus, tiesa gan, daži atrunāja, ka viņi
daļēji tikai parakstās, tāpēc es domāju, ka arī mūsu frakcija un es pats
personīgi esmu gatavs parakstīties par to, ka mēs daļēji atbalstām šīs valdības
iecerētos labos darbus, jo mēs strādāsim konstruktīvi, un, ja valdība pieņems labus
lēmumus, kas palīdzēs valstij pārvarēt krīzi, mēs esam gatavi to simtprocentīgi
atbalstīt.

Turklāt gribēju teikt, ka vēl viena lappuse jaunās koalīcijas
jaunāko laiku vēsturē ir ierakstīta ar Zalāna kunga parakstu, pie kura deklarācijā
zem valdības ministra paraksta ir pierakstīts ar roku, ka pašreizējās Eiropas
Savienības fondu vadības sistēmas saglabāšana nenodrošinās fondu līdzekļu
paātrinātu nokļūšanu tautsaimniecībā. Bet man tad ir jājautā: kas tādā
gadījumā notiks ar apņemšanos veiksmīgi apgūt Eiropas Savienības struktūrfondus?
Es domāju, ka uzreiz jau jaunās valdības deklarācijā varēja pierakstīt, ka šo
lēmumu atbalsta apmēram 66 procenti koalīcijas deputātu, un uzreiz jau noteikt, cik
lielā mērā konkrētie priekšlikumi tiks atbalstīti. Ja mums nav skaidrs, vai tad
valdībā ir pietiekami skaidri mehānismi, kādā veidā tiks apgūti šie
struktūrfondi?

Runājot par pašu deklarāciju, jāteic, ka tajā ir pietiekami daudz
labu iniciatīvu, tajā ir arī nolemts turpināt daudzas labas lietas, kas tika iesāktas
Godmaņa valdības laikā. Es pakavēšos, piemēram, pie labajām lietām, kas ir
minētas par to, ka tiks sekmēta ārzemēs dzīvojošu latviešu un Latvijas
iedzīvotāju atgriešanās Latvijā, par NVO lielāku iesaistīšanos valsts dzīvē.
Taču šajā sakarībā atkal jājautā: kā tad tas galu galā notiks, jo jaunajā
valdībā nav struktūras, kas šobrīd nodarbojas ar šiem jautājumiem? Un nav ne tikai
struktūras, bet, manuprāt, šobrīd pat nav arī īsti finansējuma šiem mērķiem.
Protams, papīrs pacieš visu, bet, ja nav finansējuma, tad ir jājautā: kāds tad ir
segums šiem solījumiem?

Es domāju, ka tas pats lielā mērā attiecas arī uz ārlietu
sadaļu, kur melns uz balta rakstīts, ka turpināsim sniegt atbalstu Gruzijai, Moldovai,
Ukrainai un šim mērķim izmantosim attīstības palīdzībai piešķirtos līdzekļus.
Bet tad jājautā, cik lieli ir šie līdzekļi, jo Ārlietu ministrija, manuprāt, savu
budžetu jau ir apgriezusi tik tālu, ka drīz jau vairs nevarēs palīdzēt pati sev, kur
nu vēl Moldovai, Ukrainai un citām valstīm.

Bet, ziniet, es šodien negrasos meklēt kļūdas vai trūkumus, es
domāju, ka gan jau jaunās koalīcijas ministri paši tos atradīs un arī varbūt viens
otram tā uzskatāmi ar pirkstu parādīs. Jo laiks ir izdarījis savas korekcijas, un man
par lielu prieku ministros netiks modināti zvēri. Tagad tas tiek saukts par radoša gara
izpausmi, tādēļ es novēlu jaunajai valdībai kreativitāti un iepriekš izteikto
solījumu pildīšanu. Es atceros jaunās iekšlietu ministres aicinājumu atjaunot nāves
sodu, tādēļ es aicinu valdībā esošās ministres rast sievišķīgu vīrišķību un
ar savu rīcību pierādīt, ka jūs neesat populisti.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Andrim Bērziņam no Latvijas Pirmās
partijas un partijas „Latvijas Ceļš” apvienības.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātais aicinātais Ministru
prezidenta kandidāt! Es gribu jums paziņot, ka LPP/LC frakcija atbalstīs šo valdību
un atbalstīs to trīs iemeslu dēļ.

Pirmkārt. Lai gan deklarācija atšķiras pēc formas un pēc satura,
tā ir atvasinājums no tās ekonomikas stabilizācijas programmas, kuru veiksmīgi
izvirzīja Ivara Godmaņa valdība. Mēs, balsojot „par” šo valdību, balsosim par
pēctecību.

Otrais iemesls. Mēs uzskatām, ka jo ātrāk būs valdība, jo ātrāk
būs politiskā stabilitāte. Un valstij ir vajadzīga politiskā stabilitāte.

Godājamie kolēģi! Tikai šajās divās nedēļās vien politiskā
nestabilitāte ir devusi to, ka valsts ir zaudējusi kredītreitingā, un par to maksāsim
mēs, visi Latvijas iedzīvotāji. Otrs. Kā vakar televīzijā izteicās Latvijas Bankas
prezidents, nauda aizvien platākā straumē un aizvien straujāk aizplūst prom no
Latvijas. Šos jautājumus vajag risināt ar stabilitāti, ar jaunas valdības
apstiprināšanu.

Trešais iemesls. Mēs redzam, ka mēs kā frakcija esam vismaz
daļēji respektēti, jo deklarācijā ir atrodami tie nosacījumi, kurus mēs
izvirzījām kā nepieciešamus, lai varētu atbalstīt šo valdību. Un es gribu
atbalstīt un uzsvērt gan to, kas deklarācijā ir rakstīts par ģimenes atbalsta
politikas turpināšanu, gan to, par ko daļēji runāja Kastēna kungs – par
sabiedrības integrācijas politiku, gan arī to, ka šajā deklarācijā nav apsolīts
saglabāt bērnu brīvpusdienas un māmiņu algas, taču nav arī solīts tās samazināt.

Godājamie kolēģi! Tas, ka mēs atbalstīsim šodien šo valdību,
nenozīmē, ka mēs to visu laiku slavēsim. Es gribu teikt, ka mēs būsim konstruktīvā
opozīcijā un visos tajos jautājumos, kuros mums būs kaut kas, ko teikt, vai kaut kas,
ko ierosināt, mēs to arī darīsim.

Bet nobeigt gribu ar pozitīvu uzsvaru: ja šī valdība tiks
apstiprināta, tad Ministru prezidents visos svarīgos valstiskos jautājumos droši
varēs rēķināties ar desmit mūsu balsīm arī tajos gadījumos un arī tad, ja jūsu
partneri, līdzīgi kā tas bija mūsu gadījumā, varas un atbildības gurdināti, vairs
nespēs pieņemt valstiski atbildīgus lēmumus.

Mēs balsosim „par”. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Jānim Tutinam.

J.Tutins (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Vasali šudīņ! Es diemžēl nevaru atbalstīt šo valdību, jo tā
gan pēc satura, gan pēc būtības var būt kaitīga valstij un tautai. Lūk, daži
atzinumi.

Šī nākamā valdība, manuprāt, nedod cerību sabiedrībai, ka
bagātie cietīs tāpat kā nabagie. Man arī liekas, ka nākamā valdība nedod cerību
amatpersonu solidaritātei ar tautu. Man liekas, ka pie varas atkal ir tie paši cilvēki,
kas jau bijuši agrāk. Un man liekas, ka pretēji iepriekš teiktajam turpināsies
iesāktais: mazās algas kļūs vēl mazākas, nabagie kļūs vēl nabagāki. Un šajā
brīdī, kad valsts ir lielākais darba devējs saviem iedzīvotājiem, savai tautai, kā
kārtīgam darba devējam tai ir jādomā par saviem darbiniekiem. Diemžēl šis
lielākais darba devējs domā vairāk par to, kā atlaist no darba, kā samazināt darba
algas, kā palielināt bezdarbnieku rindas.

Un, saliekot kopā visu bijušo, tagadējo un nākamo, daži kolēģi
teica, ka viņi neredz atšķirības starp iepriekšējo valdību un nākamo. Es gan redzu
divas atšķirības starp bijušo premjeru un nākamo. Dombrovska kungs ir, pirmkārt,
jaunāks un, otrkārt, vismaz pašreiz runās ir daudz īsāks.

Skatoties pašreizējo situāciju, es redzu, ka jaunā valdība tiks
apstiprināta. Un šajā gadījumā es novēlu Dombrovska kungam un valdībai būt par
valstisku valdību, nevis par partijisku valdību.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Vladimiram Buzajevam.

 

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie latvieši, deputāti! No krievu
izcelsmes cilvēka viedokļa raugoties, visas jūsu valdības ir gandrīz vienādas.
Varbūt viena ir sliktāka, otra – ļaunāka, bet tomēr es šajā deklarācijā atradu
trīs pozitīvus momentus, par kuriem es arī gribētu jums pastāstīt.

Pirmkārt, par pirmo uzdevumu jaunajai valdībai. Šodien mūsu esošā
un topošā izglītības un zinātnes ministre cienījamā Tatjana Koķes kundze saņems
PCTVL deputātu jautājumu. Un jautājuma būtība ir ļoti vienkārša: kā var
pārbaudīt 70 tūkstošiem cilvēku valsts valodas prasmes līmeni un izdot viņiem
attiecīgās apliecības, ja šo atestācijas centru jauda ir tikai 6 tūkstoši cilvēku
gadā? Tātad 12 reižu mazāka. Šī problēma ir izveidojusies pēc tam, kad Godmaņa
kunga valdība pieņēma grozījumus attiecīgajos Ministru kabineta noteikumos,
privātajā sfērā 25 reizes palielinot to amatu un profesiju sarakstu, kur ir
nepieciešama atestācija. Un mēs tomēr atbildi uz mūsu ļoti vienkāršo jautājumu
neesam saņēmuši. Tātad pirmais pozitīvais moments. Protams, šos grozījumus
noteikumos izgudroja nevis pats Godmaņa kungs, bet gan cienījamais tieslietu ministrs no
TB/LNNK partijas. Un, kad mūsu frakcijā mēs tikāmies ar jauno, topošo Ministru
prezidentu, es viņam uzdāvināju divus sējumus ar mūsu pierakstiem šajā jautājumā,
un man bija tikai viens lūgums viņam – neatdot „tēvzemiešiem” tieslietu ministra
amatu, bet atdot viņiem ekonomikas ministra amatu, jo ekonomikas mums Latvijā jau sen
nav, bet krievi tomēr šeit pagaidām dzīvo. Un šis mans lūgums, paldies Dievam, ir
izpildīts.

Otrais pozitīvais moments. Izlasot deklarācijas ārlietu daļu,
protams, mēs pirmajā vietā redzam mūsu tālāko sabiedroto – ASV, bet otrajā vietā
mēs tomēr varam atrast Krieviju. Un ja tic deklarācijai, tad mūsu plānos ir
attīstīt draudzīgas saites ar šīm valstīm.

Nu un trešais pozitīvais moments – ļoti personisks. Visi 16
topošie ministri ir jaunāki salīdzinājumā ar mani, ieskaitot pašu Ministru
prezidentu, pat par 20 gadiem, un tas priecē. Varbūt jaunas smadzenes tomēr atradīs
izeju no visām mūsu problēmām. Lai viņam veiksme!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Karinai Pētersonei.

K.Pētersone (LPP/LC frakcija).

Godātie kolēģi! Dombrovska kungs!

Šodien ir atbildīgs brīdis. Latvijai vairāk kā jebkad ir
nepieciešama valdība, kas ātri reaģē un pieņem drosmīgus lēmumus. Vai Dombrovska
kunga veidotais Ministru kabinets tāds būs? To, protams, rādīs laiks. Un rādīs arī
mūsu, Saeimas deputātu, spējas uzraudzīt šo valdību un prasīt no tās varbūt
sāpīgus, varbūt nepopulārus, bet reizē tālredzīgus un nepieciešamus lēmumus.

Mūs visus gaida grūts laiks. Saeimai būs arī jāstrādā
pastiprinātā režīmā, būs ātri jāreaģē uz šālaika izvirzītajām prasībām.
Tāpēc mēs rūpīgi iepazināmies ar valdības piedāvāto deklarāciju, un tajā ir
daudz kā pozitīva, bet ir arī trūkumi. Pozitīvi, protams, ir tas, ka šī valdība
strādās, balstoties uz pēctecību, un turpinās Ivara Godmaņa valdības uzsākto.

Ir pozitīvi tas, ka augsta prioritāte ir piešķirta sadarbībai ar
nevalstisko sektoru un pilsoniskās sabiedrības līdzdalībai lēmumu pieņemšanā.
Līdz šim tā bija vienas ministrijas – Sabiedrības integrācijas sekretariāta joma,
tagad tas ir pacelts Ministru prezidenta līmenī. Tātad es ceru, ka šī prioritārā
uzmanība arī attaisnosies.

Man ir žēl, ka šī ir Latvijā pirmā valdības deklarācija, kurā
kā mērķis nav izvirzīta saliedētas sabiedrības izveide, bet visu etnisko grupu
pārstāvji ir integrēti, balstoties uz valstiskuma izpratni un vienotu pamatvērtību
izpratni.

Šī deklarācija varēja būt arī drosmīgāka un ne tik pieticīga.
Man, piemēram, ir žēl, ka valdība tikai gatavos priekšlikumus par Attīstības bankas
izveidi. Kāpēc gan neteikt, ka mēs izveidosim Attīstības banku?

Man ir žēl, ka jūs rakstāt, ka tikai izvērtēsiet iespēju
racionāli izmantot Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas būvniecības projekta
īstenošanai piešķirtos līdzekļus. Tur nav ko izvērtēt! Ir pilnīgi skaidrs, ka,
turpinot būvēt Latvijas Nacionālās bibliotēkas jauno ēku, līdzekļi ir jāizmanto
racionāli un jāseko tam, lai, mainoties izmaksām būvniecībā, tām samazinoties,
tiktu arī ietaupīti valsts izdevumi. Un tāpēc es ceru, ka tas būs finanšu ministra
Repšes kunga vadītās Uzraudzības padomes viens no galvenajiem uzdevumiem.

Kolēģi! Par prioritātēm valdības deklarācijā. Es domāju, ka
mēs kā līdzšinējā valdības frakcija varam atbalstīt to, ka šajā deklarācijā ir
prioritarizēti valsts atbalsta principi. Šis ir laiks, kad pat valstis, kuras līdz šim
savā politikā ir atbalstījušas ļoti liberālu ekonomiku un pilnīgi atvērušas
tirgus ekonomiku, pārkārtojas uz nopietnu valsts regulējumu, ka palielinās valsts
iejaukšanās brīvajā tirgū un palielinās sociālā atbildība.

Es nevaru piekrist kolēģei Rivžai, kura pieprasīja, lai valdība
prioritarizē nozares. Latvijas tautsaimniecībai tādā ziņā ir liela priekšrocība
– un tā ir Latvijas cerība tam, ka mēs ātrāk varēsim izkļūt no krīzes –, ka
mums šobrīd nav tādu monolītu ražojošu nozaru, ka mums ir ļoti dažādota
ekonomika, kura spēs, es ceru, ātri pārkārtoties, pielāgoties un operatīvi izmantot
Eiropas fondu radītās iespējas.

Ko jūs, godātie kolēģi, varat sagaidīt no mums, no frakcijas, kura
vienmēr ir rīkojusies atbildīgi un valstiski? Jūs varat būt pārliecināti, ka jūs
sagaidīsiet no mums asu, bet konstruktīvu kritiku, ja tiks piedāvāti nepārdomāti un
sasteigti lēmumi. Un jūs varat būt pārliecināti, ka jūs sagaidīsiet no mums
konstruktīvu atbalstu visos tajos gadījumos, kad tiks piedāvāti varbūt nesaudzīgi,
bet valstiski nepieciešami lēmumi.

Šodien valdībai ir jāsāk strādāt. Alternatīvas nav.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Jānim Urbanovičam.

J.Urbanovičs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Godātais priekšsēdētāj! Godātie kolēģi!

Ļoti liela taisnība bija tiem, kas teica, ka tā ir Dombrovska
valdība, un arī tajā nozīmē, ka tā ir „Jaunā laika” valdība, un jūs,
cienītie kolēģi, un jūs, Dombrovska kungs un „Jaunais laiks”, būsiet vienīgie
atbildētāji par to, ko jūs izdarīsiet vai neizdarīsiet. Es redzu, ka jūs to
saprotat, tāpēc ka neredzu nekādu jūsmu jūsu rindās, jūs varbūt vienīgi nedaudz
uztraucaties par tiem ziediem, ziedu pušķiem, kas varētu mazliet apvīst, klausoties
šīs neauglīgās runas.

Redziet, ir daudz iemeslu cerēt arī tiem, kas nav šajā
draudzīgajā koalīcijā, uz Valdi Dombrovski, uz viņa raksturu, uz viņa spītu, uz
viņa komandu, jo neba nu galvenā visu policistu priekšniece Linda Mūrniece vai visu
finanšu pārraugs Einars Repše būs tie, kas nemeklēs tos, kas ir šo lielo kaitējumu
valstij radījuši, un neba nu koalīcijas partneri būs tie, kas traucēs vai liegs savu
atbalstu ātrāk atrast tos, kurus jūs pat nosaucāt, strādājot draudzīgi kopā ar
mums opozīcijā. Uz to mēs ļoti ceram, jo katrā ziņā saprotam: ja nav maizes un
darba, tad mēs vismaz redzēsim daudz izpriecu. Būs žurnālistiem ko rakstīt un
cilvēkiem – ko nīst.

Vēl es gribu teikt, ka, protams, nav jau tā, ka neviens nesaprot, ka
esam nodzīvojušies tik tālu, ka arī ar septiņarpus miljardiem lielās naudas mums
nepietiks un nāksies ne tikai šos 20 procentus… Nezinu, martā laikam nepaspēsim
nogriezt, varbūt aprīlī un pēc tam varbūt atkal rudenī.

Protams, bez tā neiztiks. Jautājums ir tikai, kā tas viss notiks.
Redziet, te es gribu lūgt ieklausīties. Es gribu dot Dombrovska kungam padomu: tā kā
jūs būsiet faktiski vienīgais, kas atbildēs par visu, kā jums ies, iespējams, ka
varbūt vienīgi kāda daļa partijas „Jaunais laiks” deputātu būs
līdzatbildētāji, bet varbūt arī ne, es silti ieteiktu atcerēties, ko ir darījuši
citi – ne mazāk diži politiķi ar cietu mugurkaulu un kā viņi ir rīkojušies
līdzīgās situācijās.

Napoleons, kad bija Francijas blokāde, būvēja ceļus. To pašu
darīja Hitlers, atcerieties… Parādījās šie „bāņi”. Redziet, ja tagad mēs
vienkārši nobalsosim par jūsu… Un par to nav šaubu, jo koalīcija ir liela, un, ja
pat kāds atkritējs, nodevējs ar vājiem nerviem, atkritīs, vienalga jums viss
izdosies, lai arī ko jūs sacerētu valdībā. Redziet, ja būs vienkārši šie 20 vai
30 procenti nogriezti, arī rakstošie vai runājošie žurnālisti paskaidros
sabiedrībai, ka citādi nevarēja. Bet paies laiks, un šajos procentos ļoti daudzi
ieraudzīs sevi, un to nu gan viņi nekādi nespēs vairs saprast.

Tāpēc vienīgais veids, kā nonākt līdz situācijai, kad cilvēki
sāk saprast un mēģina ticēt, ka iet uz labu, ir neredzēt tikai sevi šajos
saīsinājumos. Ne tikai tievajā galā lai būtu šī, kā jūs tagad sakāt… Šodien,
vēl nebūdami valdībā, jau „uzmetāt” veselu daudzumu veco ļaužu. Faktiski jau
samazinājāt pensijas. Redziet, te recepte ir gaužām vienkārša: ja jau mums ir tik
slikti, tad vajadzētu visiem, it sevišķi tiem, kas ir resnajā, biezajā galā, –
ministriem un tā tālāk – dzīvot ar to, ko mēs piedāvājam skolotājiem. Kāpēc
mēs, cienītie deputāti, nevarētu variēt savas algas no minimālās līdz vidējai
tautsaimniecībā? Tie ir tie slavētie 350 lati. Nu, ja visi – tad visi…

Runājot nopietni, pavisam nopietni, nekas jau neapstātos, jo neko
citu jūs nedarīsiet, kā tikai to, ko teiks onkuļi aizdevēji. Jūs ņemsiet vērā
zviedru baņķieru un Starptautiskā Valūtas fonda ieteikumus. Ko es ļoti lūgtu
nedarīt? Nedzeniet cilvēkus ārā no slimnīcām, no skolām – skolotājus un
policistus – no policijas. Labāk par varēm pacentieties viņus paturēt, samazinot
algas; paturiet viņus tur, bet nedzeniet uz ielas. Tie ir meli un liela aušība domāt:
ja kāds darbinieks ir uz ielas, tad viņš vairs valstij neko nemaksā. Viņš maksā
daudz vairāk! Tā ir… Vajadzētu darīt taisni otrādi, kā dažreiz ir rīkojušies
tad, kad nevar izdomāt nekādu darbu. Tad veido divu brigāžu sistēmu: viena brigāde
rok, otra pēc tam aizber to pašu bedri. Bet visi ir nodarbināti, ja jau neko citu
izdomāt nevar.

Valstij ir jāpieskata katrs pilsonis un jārūpējas par viņu.
Latvijas iedzīvotāji daudzreiz vēsturē ir pierādījuši, ka prot saliedēties ap
līderiem un var varonīgi izturēt un radīt daudz – daudz ne tikai ideju, bet arī
nežēlot savu darbu. Bet viņi to var darīt tikai tad, ja viņu vadītāji un līderi
dara to pašu. Tā bija ar Rīgas sargiem 1918.gadā, tā bija arī 1990.–1991.gadā.
Tad bija ticība.

Šodien jūs varat tikai ar savu piemēru parādīt, vai jums var
uzticēties, vai jūs neesat tieši tādi paši, vai visa retorika, kas bija, strādājot
draudzīgā opozīcijā, bija pakārtota tikai vienam – apsēsties līdzās
iepriekšējiem sēdētājiem.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies. Vārds debatēs deputātei Sandrai
Kalnietei.

S.Kalniete (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais nākamais Ministru prezidenta kungs! Es gribu teikt jums
lielu paldies par to, ka jūs izšķīrāties uzņemties šo ļoti smago nastu. Un es saku
to paldies gan savā, gan daudzu citu cilvēku vārdā, ar kuriem man ir nācies šajās
dienās tikties.

Es arī ļoti ceru, ka tā vienreizējā pieredze, ko šeit daži
atļāvās pārmest kā trūkumu, tā pieredze, ko jūs esat guvis Eiropas Savienībā,
palīdzēs jums veidot Latvijas politiku šajā tik kritiskajā brīdī patiesāku,
eiropeiskāku, racionālāku un īstāku. Vēl tikai dažas minūtes, un jums līdzās
nostāsies miesassargi, jūs būsiet šo nastu pilnībā uzņēmies. Un tāpēc es
novēlu, lai jūs, esot šajā augstajā amatā, ne tikai saglabātu savas darbaspējas,
savu izcilo intelektu, bet lai jūs arī prastu atšķirt viltvāržus no goda vīriem un
sievām, tos, kas mēģinās jums visiem līdzekļiem pārdot lētas idejas, lai tās
varētu iztirgot sabiedrībai un gūt savu labumu pat šajā kritiskajā laikā. Vienmēr
saglabājiet spēju atšķirt kompromisu no tās bīstamās pelēkās joslas, kur sākas
bezprincipialitāte. Tas ir viens no visgrūtākajiem uzdevumiem tik augstai amatpersonai,
kuras viens no pienākumiem ir saskaņot daudzu un dažādu cilvēku gan personīgās
intereses, gan daudzu un dažādu sabiedrības grupu intereses.

Es jums novēlu, lai tie, kas ir šajā valdībā, jūsu komandā, jums
būtu vairāk palīgi nekā iekšēja opozīcija. Bet esiet gatavs arī tam! To mēs jau
šodien no šīs tribīnes esam dzirdējuši.

Un tiem, kuri šeit vaimanā par izpostīto Latviju kopš 1990.gada,
jāatceras, ka šīs liekulīgās vaimanas diez vai var pārliecināt cilvēkus, kas
patiesi Latviju mīl, jo es domāju, ka šis ir tas brīdis, kad cilvēki ir gatavi
pieņemt godīgu un atklātu politiku pat tad, ja tā ir nepatīkama. Vakar, skatoties
divus raidījumus – LNT ziņas un „Kas notiek Latvijā?” –, es sekoju līdzi
diviem balsojumiem. Pirmais balsojums bija: „Vai jūs atbalstāt Valda Dombrovska
piedāvātos budžeta samazinājumus?” Un, protams, šis balsojums bija negatīvs. Un
tad bija jautājums: „Vai jūs atbalstāt Valda Dombrovska valdību?” Un šis
balsojums bija tūkstošos pozitīvs. Tā lielākā pretruna ir starp šiem diviem
balsojumiem. Un vienīgais veids, kā jūsu valdības ministri un jūs pats, Ministru
prezidenta kungs, varat to novērst, ir nemitīgi un atklāti cilvēkiem skaidrot šo
politiku, tāpēc ka cilvēki jūtas pazemoti par savu valsti, viņi ir gatavi pieciest
grūtības, bet mēs gribam to visu pieciest kopā, nevis zināt, ka Latvijas sabiedrība
ir sadalīta tajos, kam ir, un tajos, kam nav.

Es novēlu jums veiksmi. Es novēlu visiem nākamajiem ministriem
izturību, pieņemot šos ļoti grūtos lēmumus.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Aigaram Štokenbergam.

A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamie ministri!
Kolēģi! Es, pirmkārt, gribētu izteikt atzinību aizejošās valdības vadītājam.
Viņam nebija viegli. Viņa valdība nebija populāra. Tā darīja daudzas sliktas lietas,
bet valdības vadītājs ir izdarījis to, kas likumā ir paredzēts. Viņš šodien ir
iesniedzis atskaiti Saeimai. Mums ar to bija iespēja iepazīties.

Šodien ir svētku diena. Es domāju, katram no mums jaunas valdības
apstiprināšana ir svētku diena, jo tā saistās ar cerību. Ar cerību, ka kaut kas
būs labāk. Un man personīgi tā ir arī cerība, ka vismaz divi ministri, proti,
Auguļa kungs un Repšes kungs, strādās labāk nekā iepriekšējie ministri.

Bet šajā svētku dienā es domāju: mums ir jāatceras arī tas, ka
rīt sāksies parasta darba diena. Arī tiem ministriem, kuri šodien iegūs tos augstos
posteņus. Un es gribētu „Jaunajam laikam” gluži vienkārši novēlēt neaizmirst,
ka svarīgāki par kompromisiem ir principi. Un es aicinu to neaizmirst tajā brīdī, kad
jums būs jāpieņem tie smagie lēmumi par negodīgām, nekompetentām vai pat zaglīgām
amatpersonām, un neupurēt savus principus koalīcijas stabilitātes vārdā. Es vēlu
veiksmi jaunajam valdības vadītājam.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Borisam Cilevičam.

B.Cilevičs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Nebaidieties, es ilgi nerunāšu. Es
neatkārtošu to, ko es jau šodien teicu, diskutējot par grozījumiem Pensiju likumā.
Es uzmanīgi klausījos debates, un viens man joprojām nav saprotams: kāpēc jūs
runājat par jaunu valdību? Kas ir jauns? Sejas ir nu… daļēji jaunas, bet pārsvarā
visi tie ir cilvēki, visas tās ir partijas, kas jau bija kādreiz valdībā. Varbūt
citā kombinācijā. Es gaidu jaunas idejas, jaunu politiku. Es neko nesadzirdēju.
Principā runa ir par to pašu Godmaņa valdības it kā slikti īstenotu programmu. Bet
tā ir tā programma, kuras rezultātus mēs redzam.

Situācija nav visai laba. Jūs turpināsiet to pašu. Nu labi, es
sapratu, kāpēc tas ir vajadzīgs vecajai valdībai. Tāpēc, ka būs, kam uzvelt
atbildību. Tagad „Jaunais laiks” būs vainīgs. Un „Jaunajam laikam” vairs nebūs
iespējas sēdēt opozīcijā, kritizēt un vākt punktus. Tātad „Jaunajam laikam”
jāuzņemas atbildība. Bet dariet citādāk kaut ko! Un patiešām, ja mēs salīdzinām
tos lozungus, tos saukļus, ar ko „Jaunais laiks” sāka pretendēt, un to programmu,
pie kā mēs nonācām, būtībā tās atšķirības starp bijušo opozīciju un bijušo
koalīciju sarūk, sarūk, un faktiski tagad tā ir tā pati vecās valdības programma.
Tas ir skumīgi, kungi!

Es tiešām novēlu jums veiksmi. Nu atliek varbūt cerēt uz
brīnumiem, ka kaut kas notiks tur, augšā, ka jums izdosies. Nu lai Dievs dod! Vēlu
jums veiksmi!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Intai Feldmanei.

I.Feldmane (LPP/LC frakcija).

Godātie kolēģi! Un, cerams, arī jaunā, topošā valdība! Es šeit
nenācu, lai kritizētu valdību, jo kritizēt jau var kaut ko, kas ir padarīts, vai
gluži pretēji – nepadarīto, tāpēc vienīgais, par ko es šobrīd gribu izteikt savu
viedokli, ir valdības deklarācija.

Mani dara uzmanīgu tas, ka valdība šajā deklarācijā ne ar vienu
vārdu nav minējusi sadarbību ar Latvijas kristīgo baznīcu.

Protams, tas nav obligāti jādara. Bet var paust savu labo gribu vai
dot kādu pozitīvu signālu Latvijas ticīgajiem cilvēkiem. Jā, ir runa par sadarbību
ar NVO biedrībām, nodibinājumiem, ar pilsonisko sabiedrību, bet neviena vārda par
sadarbību ar institūciju, kas sevī apvieno lielāko mūsu valsts iedzīvotāju daļu.
Protams, ir krīze. Bet neaizmirsīsim, ka sabiedrībā ir arī morālo vērtību krīze,
un kristīgā baznīca, patīk tas mums vai ne, ir eksperts morāli ētisko un tikumisko
vērtību jomā.

Kristīgā baznīca Latvijā ar gadsimtiem ilgu vēsturi nav tikai
reliģiskas grupas, kuras ir jāintegrē. Es ļoti ceru, ka tā ir nezināšana, nevis
apzināta rīcība.

Jā, katrs no mums vismaz divreiz gadā dzied „Dievs, svētī
Latviju!”, taču valdība, kas izslēdz no savas deklarācijas sadarbību vai dialogu ar
institūciju, kas pārstāv šeit, uz zemes, Dieva gribu, var lūgt: „Dievs, svētī
Latviju!” Vai tā būs – nezinu, bet ļoti ceru, ka Dieva žēlastība stāv augstāk
par cilvēku augstprātību.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debates beidzam.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par uzticības
izteikšanu Ministru kabinetam” šādā sastāvā:

Ministru prezidents, bērnu, ģimenes un sabiedrības integrācijas
lietu ministrs – Valdis Dombrovskis,

aizsardzības ministrs – Imants Lieģis,

ārlietu ministrs – Māris Riekstiņš,

ekonomikas ministrs – Artis Kampars,

finanšu ministrs – Einars Repše,

iekšlietu ministre – Linda Mūrniece,

izglītības un zinātnes ministre – Tatjana Koķe,

kultūras ministrs – Ints Dālderis,

labklājības ministrs – Uldis Augulis,

reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs – Edgars
Zalāns,

satiksmes ministrs – Kaspars Gerhards,

tieslietu ministrs – Mareks Segliņš,

veselības ministrs – Ivars Eglītis,

vides ministrs – Raimonds Vējonis,

zemkopības ministrs – Jānis Dūklavs.

Lūdzu balsošanas režīmu!
Lūdzu rezultātu! Par – 67, pret – 21, atturas – nav. (Aplausi.)

Lēmums par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam ir pieņemts.

Līdz ar to ārkārtas sēdes darba kārtība ir izskatīta.

Lūdzu zvanu reģistrācijai! Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm!

Kamēr tiek apkopoti reģistrācijas rezultāti, es atgādinu, ka pēc
10 minūtēm, tātad pulksten 15.35, Sarkanajā zālē notiks Frakciju padomes sēde.

Un savukārt kārtējās sēdes turpinājums – pulksten 16.00.

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra
biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Augsti godātie deputāti! Es saprotu, ka uztraukums liels… bet nav
reģistrējušies ļoti daudzi deputāti… Lūdzu uzmanību!

Nav reģistrējušies: Inta Feldmane, Aigars Štokenbergs, Ingrīda
Circene, Sergejs Dolgopolovs, Aleksandrs Golubovs, Oskars Kastēns, Jānis Lagzdiņš,
Anatolijs Mackevičs, Dzintars Rasnačs, Jānis Reirs, Anna Seile, Baiba Rivža, Kārlis
Šadurskis, Viktors Ščerbatihs, Inese Šlesere, Ainārs Šlesers, Artis Pabriks,
Pēteris Tabūns un Gunārs Upenieks.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Līdz ar to Saeimas 12.marta ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.

SATURA RĀDĪTĀJS

9.Saeimas ziemas sesijas 11.(ārkārtas) sēde

2009.gada 12.martā

Lēmuma projekts „Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam” (Nr.647/Lm9) (atveras jaunā cilnē) (Dok. Nr.3899)
Ziņo	– Ministru prezidenta amata kandidāts   V.Dombrovskis
Debates	– dep. J.Pliners
	– bērnu, ģimenes un integrācijas lietu   ministrs A.Baštiks
	– dep. N.Ušakovs
	– dep. P.Tabūns
	– dep. Dz.Ābiķis
	– dep. N.Kabanovs
	– dep. V.Paegle
	– dep. V.Agešins
	– dep. A.Mirskis
	– dep. J.Sokolovskis
	– dep. J.Eglītis
	– dep. B.Rivža
	– dep. V.A.Krauklis
	– dep. S.Mirskis
	– dep. O.Kastēns
	– dep. A.Bērziņš (LPP/LC)
	– dep. J.Tutins
	– dep. V.Buzajevs
	– dep. K.Pētersone
	– dep. J.Urbanovičs
	– dep. S.Kalniete
	– dep. A.Štokenbergs
	– dep. B.Cilevičs
	– dep. I.Feldmane
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	– Saeimas sekretāra biedrs   A.Klementjevs

Balsojumi

Lēmuma projekts “Par uzticības izteikšanu Ministru kabinetam”
Datums: 12.03.2009. 15:22:28 bal001
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projektu ar dok. nr.3899