Stenogramma: Latvijas Republikas 9.Saeimas rudens sesijas sešpadsmitā (ārkārtas) sēde 2008.gada 4.decembrī

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Labdien, godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet
vietas!

Sākam Saeimas 2008.gada 4.decembra ārkārtas sēdi.

Šodienas sēdes darba kārtībā ir viens jautājums – „Par
finanšu situāciju Latvijā”.

Vārds Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Cienījamo priekšsēdētāj, cienījamais Prezidij! Cienījamie
deputāti! Klātesošie!

Valdība gatavojās ziņot par līguma projektu, par kuru mēs patlaban
runājam ar Starptautisko Valūtas fondu, 19.decembrī, bet, ņemot vērā to, ka valdība
vakar pieņēma ļoti svarīgu lēmumu, kas faktiski skar arī finanšu sistēmu, tātad
arī, neapšaubāmi, parlamenta, it īpaši opozīcijas, vēlmi noklausīties ziņojumu
par reālo situāciju, mēģināšu jums pēc iespējas detalizētāk to arī pasniegt.

Es brīdinu, ka mana runa būs apmēram pusotru stundu gara. Lūdzu
jūs koncentrēties, jo šīs lietas tomēr skar visas sabiedrības daļas un…

Sēdes vadītājs. Es atvainojos, Ministru prezidenta kungs! Saskaņā
ar Saeimas kārtības rulli ziņojumam ir paredzēta stunda…

I.Godmanis. Es lūgšu pagarināt…

Sēdes vadītājs. Jā. Vai deputātiem ir iebildumi pret to, ka mēs
pagarinām runas laiku Ministru prezidentam? Nav nevienam iebildumu… Protams, runas
laiks tiek pagarināts.

I.Godmanis. Jā, es lūgšu pagarinājumu, ja neiekļaušos stundā.
Tas ir viens.

Otrs. Es gribētu iezīmēt manas uzrunas uzbūvi, struktūru.
Struktūra sastāvēs no šādām sastāvdaļām:

pirmā – visi lēmumi, kas ir saistīti ar banku sistēmu, banku
sistēmas stāvokli, tajā skaitā lēmumi attiecībā uz „Parex banku”, tātad
valdības pieņemtie lēmumi, uz kuriem balstījās šie valdības lēmumi; kāda ir
reālā finanšu situācija bankā; Valsts kases darbība bankā;

otra sadaļa – budžeta stāvoklis uz šodienu visos aspektos –
visos nodokļos, arī izdevumu daļās, to izraisošā ekonomikas stāvokļa izvērtējums
abos mūsu tautsaimniecības blokos, īpaši preču ražošanā, kā arī pakalpojumu
sfērā;

trešais – tas, ko nozīmē pieņemtais 2009.gada budžets saistībā
ar to, kā pildās šāgada budžets;

un ceturtais – tās iezīmes vai pamatprincipi, kas patlaban tiek
skaņoti, un 99 procentos gadījumu ar Starptautisko Valūtas fondu tie ir saskaņoti…

Es sākšu ar pirmo jautājumu.

23.septembrī Finanšu un kapitāla tirgus komisija nāca klajā… nu,
ne klajā, bet iesniedza dokumentu man kā valdības vadītājam un arī finanšu
ministram par Latvijas banku sistēmas stabilitātes apskatu kopumā, un tā bija tā
informācija, uz kuru pēc 23.septembra līdz oktobra beigām mēs arī balstījāmies.

Šī informācija bija šāda: visām 20 Latvijas komercbankām pašu
kapitāls pārsniedz minimālo kapitāla prasību, kopumā banku sistēmai pārsniegums ir
par 52 procentiem, uzkrājumi nedrošiem kredītiem ir zem procenta… Un nu pats
būtiskākais – likviditāte. Banku sistēmas vidējā likviditāte ir 50,7 procenti.
Visas bankas ievēro likviditātes minimumu – 30 procentus, pieņemot, ka pasaules
finanšu tirgos būs arvien grūtāk aizņemties; tiek pieņemts, ka bankas sindicētie
kredīti netiks refinansēti, tas ir, simtprocentīgi būs jāatmaksā
2008.–2009.gadā attiecīgās summas. Šajā gadījumā, saglabājoties nemainīgiem
faktoriem, banku sistēmas likviditāte būs 50 procenti, bet 2009.gadā – 41. Tas
nozīmē – par 11 procentiem vairāk, nekā prasīts.

Šī ir oficiāla informācija, uz ko arī faktiski valdība, kas
nenodarbojas ar banku uzraudzību (un, patiesību sakot, ir tikai viena banka – Latvijas
Hipotēku un zemes banka –, kur valdība ir akcionārs), balstījās.

Situācija, ja mēs skatāmies vēl uz oktobra datiem par attiecīgo
banku sistēmu kopumā, liecināja, ka strauji samazinās kredītportfelis procentuāli
pret iepriekšējo gadu, un kopumā, ja mēs skatāmies, piemēram, uz oktobra datiem
ieslēdzoši, kredītportfelis faktiski bija jau 17,8 procenti pret iepriekšējo gadu. No
gada sākuma attiecīgo kredītu apjoms stipri samazinājies, arī mājsaimniecībām, un
jau bija zem 10 procentiem. Tā, protams, bija uztraucoša ziņa, ka bankas ir
pārstājušas tātad kreditēt pilnā apjomā, bet tas neko neliecināja par to, ka mums
būs jāsastopas ar to krīzi, kas sākās oktobrī.

Pirmie krīzes… tā teikt, pirmie krīzes elementi parādījās tad,
kad 31.oktobrī mēs saņēmām faktiski divas informācijas.

Pirmā informācija bija no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, un
otrā informācija – no Latvijas Bankas.

Finanšu un kapitāla tirgus komisija mūs informēja par to, ka akciju
sabiedrībā „Parex banka” sākusies pietiekami nopietna likviditātes, tātad
noguldījumu, samazināšanās. Mēs lūdzām, lai mums iesniedz precīzāku informāciju,
un, ja mēs skatāmies faktiski no… jā, no paša oktobra sākuma, tad šajā bankā
šie samazinājumi sastādīja vidēji dienā 0,1 vai 0,2, atsevišķās dienās 0,8
procentus.

Kopumā līdz lēmumam par… Latvijas valdības lēmumam 8.februārī
kopējais apjoms, kas faktiski no šīs bankas tika izņemts, bija apmēram 12,3 procenti.
Mēs tajā brīdī novērojām, kas notika arī citās bankās. Ja jūs labi atceraties,
arī daļā no citām bankām notika noguldījumu izņemšana, kura gan oscilēja, bet
arī atsevišķās bankās šo noguldījumu izņemšana bija samērā būtiska, tie bija
pirmie signāli. Tad, kad mēs saņēmām šo informāciju, mēs lūdzām arī Latvijas
Bankas vēstuli. Latvijas Banka mums arī 31.oktobrī faktiski iesniedza ziņojumu uz
mūsu lūgumu, uz finanšu ministra vārda; tad, atbildot uz Finanšu un kapitāla tirgus
komisijas vēstulē izteikto lūgumu sniegt Latvijas Bankas novērtējumu, kādas
negatīvas sekas uz Latvijas finanšu sektoru un maksājumu sistēmu atstāj „Parex
bankas” bankrots, saņēmām tādu informāciju, ka saskaņā ar aktuāliem Latvijas
Bankas rīcībā esošiem datiem tā ir, spriežot pēc aktīviem, otra lielākā banka,
kuras aktīvi veido 13,8 procentus no Latvijas banku sektora aktīviem. Banka ieņem
nozīmīgāko lomu Latvijas privātpersonu apkalpošanā. Banka ir sistēmiska. Vesela
virkne skaitļu liecina par to, kāda nozīme un kāda loma ir šai bankai mūsu
sistēmā.

Mēs lūdzām mūs informēt Finanšu un kapitāla tirgus komisiju, un
mēs saņēmām informāciju, ka 29.datumā… mums Finanšu un kapitāla tirgus komisija
rakstīja 30.oktobrī par to, ka 29.datumā bankas kapitāla pietiekamība strauji
tuvojās 8 procentiem. Tas vēl arvien nozīmē, ka bankas kapitāls ir tuvu pie kādiem
170–180 miljoniem. Banka vēl atbilst – vēl atbilst! – kritērijiem, un
likviditāte vēl ir 30 procenti. Finanšu ministrijas vadībā tika sasaukta tā saucamā
ārkārtējās krīzes padome, kura regulāri sanāca un kuras sēdes ir protokolētas, un
kura lēma par mūsu tālākiem soļiem. Tad, kad situācija nepārtraukti… Apmainoties
ar domām, kā rīkoties, Latvijas valdība spēra šādus soļus. Pirms runāt par to,
vai… Latvijas valdība, vadoties no Latvijas valdības iespējām, finanšu resursiem,
no budžeta iespējām, no kases iespējām, kas nav viens un tas pats, pieņēma šādu
lēmumu.

Pirmais. Valdība pilnvaroja finanšu ministru organizēt un
piedalīties sarunās ar Latvijas kredītiestādēm par noguldījumu uzticības
stiprināšanu Latvijas finanšu sektorā. Attiecībā uz finanšu iestādēm šeit,
neapšaubāmi, 3.punktā bija minēts pilnvarot finanšu ministru kopā ar Latvijas Banku
un Finanšu un kapitāla tirgus komisiju organizēt un piedalīties sarunās ar akciju
sabiedrību „Parex banka”, kas bija saistītas ar Latvijas valsts piedalīšanos
bankas kapitāla bāzes nostiprināšanā.

Pirmais lēmums bija par to, ka ir jāatrod mehānisms, kā
nostiprināt divas lietas – likviditāti un kapitālu – atbilstoši Eiropas Padomes
lēmumiem, kas ir saistoši visām Eiropas Savienības valstīm. No trijiem to punktiem
izrietēja tas, ka centrālajām bankām un valdībām jānodrošina likviditāte finanšu
sistēmā, bet nepieciešamības gadījumā jārekapitalizē vai jākapitalizē banku
sistēma.

Tiesa, kaut gan šis lēmums ir saistošs visām Eiropas Savienības
dalībvalstīm, resursi katrā valstī ir atšķirīgi, un Latvijas valdībai ir tādas
iespējas, kādas tai ir. Tāpēc mēs sākumā piegājām ļoti uzmanīgi jebkādu
vispārēju garantiju izsniegšanai un jebkādu finanšu resursu ieguldīšanai privātā
akciju sabiedrībā.

Tālāk. Pēc tam, kad finanšu ministrs mūs bija informējis par to,
kā tālāk attīstās sarunas, valdība 4.novembrī pieņēma nākamo lēmumu par
valdības atbalsta nepieciešamību akciju sabiedrībai „Parex banka”. No dokumentiem
skaidri izrietēja, ka šī banka, kuras bilance ir apmēram 60 procenti no Latvijas
budžeta un 27 procenti no kopprodukta… ka paši akcionāri nespēj uzturēt šīs
bankas nepieciešamos parametrus, tajā skaitā likviditātē – pašā galvenajā
faktorā. Tāpēc Latvijas valdība to visu uzticēja finanšu ministram un apsprieda arī
tos principus, uz kādiem Latvijas valdība varētu sākt savu līdzekļu ieguldīšanu ar
Valsts kases palīdzību šajā bankā.

Tā kā mēs neesam privātiestāde, mēs piedāvājām akcionāriem
šādu mehānismu – ka vienīgais variants, kā mēs varam tur guldīt līdzekļus, ir
tāds, ka mēs pārņemam vairākumu akciju šajā bankā, nemaksājot par to neko, jo
sakarā ar to, ka Valsts kase sāks izvietot līdzekļus šajā bankā, ir skaidrs, ka
mēs neesam tādā situācijā, ka mēs varam guldīt kapitālā… Guldīt kapitālā
nozīmē šo naudu ilgstoši neatgūt, it sevišķi, ja mēs guldām pamatkapitālā tad,
kamēr eksistē banka, ja subordinētā – tad attiecīgi pēc līguma. Bet attiecībā
uz noguldījumu depozītos mums bija ļoti svarīgi – un tas bija mūsu uzstādījums
–, ka mums ir jābūt vismaz 51 procentam.

Otrs. Mēs skaidri sapratām, ka acīmredzot ir divi mehānismi: vai nu
mums izdosies stabilizēt situāciju bankā kopā ar akcionāriem, vai arī mums būs
jārīkojas tālāk, meklējot bankai nepieciešamo stratēģisko investoru. Un tajā
gadījumā tika paredzētas vēl divas lietas: esošie akcionāri ne tikai 51 procentu
akciju nodod valdībai bez maksas, bet arī ieķīlā esošās akcijas valdībai. Un nu
pats galvenais – viņi nevar piedalīties balsošanā par bankas lēmumiem. Valdība,
stabilizējot situāciju bankā, sākumā kopā ar akcionāriem, bet pēc tam, ja tas ir
iespējams, viena pati, viennozīmīgi drīkst atrast bankas stratēģisko investoru un
tai nav nepieciešama akcionāru piekrišana šā investora izvēlē. Tāpat arī, nosakot
starptautiski novērtētu cenu, akcionāri nevar atteikties no obligātas prasības šo
banku pārdot.

Tāpēc arī 1. … 4.novembrī tika pieņemts lēmums, noklausoties
finanšu ministra ziņojumu par to, konceptuāli atbalstīt šāda tipa vienošanos, kurā
faktiski bija minēts tas, ko es teicu, – gan 51 procents, gan ķīlas, gan tas, ka
pilnvaro valdību meklēt akcionāru, gan faktiski vēl vesela virkne citu jautājumu. Un
faktiski 8.novembrī – visi šie lēmumi ir protokolēti! – visi šie lēmumi ir
pieņemti kopīgi, piedaloties arī Latvijas Bankas pārstāvjiem un Finanšu un kapitāla
tirgus pārstāvjiem, jo mēs, valdība, neesam vislielākie speciālisti banku
uzraudzībā, un tāds pamatā arī nav valdības uzdevums. Taču tas ir mūsu uzdevums
tad, kad ir šāda situācija konkrēti finanšu sistēmā un bankā. Tāpēc 8.novembrī
pēc ilgstošām un ļoti smagām sarunām ar akcionāriem tika pieņemts lēmums, ka,
ņemot vērā to, ka akcionāri ir parakstījuši šo līgumu, finanšu ministrs bija
tiesīgs parakstīt līgumu, kura detaļas es… Ja tas būs nepieciešams, jūs varat ar
tām iepazīties un prasīt finanšu ministram, bet, patiesību sakot, pamatpunktus es jau
nosaucu.

Palika četri punkti. Četri punkti, kas radīja zināmas problēmas
visā šajā pasākumā. Mums, valdībai, bija jāpanāk atbilstoši līgumam trīs
lietas: Konkurences padomes lēmums, ko mēs panācām, Finanšu un kapitāla tirgus
komisijas lēmums, ko mēs panācām. Un vēl bija nepieciešams Eiropas Komisijas
lēmums.

Vēl pirms mūsu lēmumiem oktobra beigās es tikos ar Almunju, Eiropas
komisāru, un, runājot par mūsu makroekonomisko situāciju, es viņam arī ziņoju par
to, ka mums ir iespējamas problēmas ar vienu no mūsu lielākajām bankām. Es viņu
informēju. Es teicu: „Es neesmu pieņēmis lēmumu, bet, iespējams, ja mums būs tas
jādara, mēs lūgsim jūsu atbalstu.” Pēc tam šos pašus kontaktus turpināja arī
finanšu ministrs.

Saņemot 22. vai 23.novembrī atļauju no Eiropas Komisijas, mums
atlika tikai viena diena, lai mēs varētu šo līgumu iedarbināt un tas stātos spēkā.
Taču bija vēl viens apstāklis. Sakarā ar to, ka šī banka (atšķirībā no daudzām
bankām, kas finansējās, izmantojot mātes uzņēmumus) finansējās no tirgus, ir
absolūti nepieciešams – kas zina banku sistēmu, tas saprot –, ka sindicēto
kredītu devējiem (tas ir faktiski liels daudzums banku – pāri par 50), vismaz divām
trešdaļām, ir jāpiekrīt akcionāru maiņai. Tā ir vispārēja un nopietna prakse,
kas ir ietverta sindikātu līgumos. Un, ja mēs nepanākam to, ka sindicēto kredītu
devēji piekrīt tam, ka valdība kļūst par 51 procentu jeb vairākuma akcionāru, tad
sindicēto kredītu devējiem ir pilnas tiesības pirmajā dienā iesniegt prasību pēc
sindicētā kredīta atmaksas. Šis ir ļoti nopietns iemesls, kas valdībai traucēja
24.novembrī kļūt par 51 procenta akcionāru. Jo ir risks – ieiet iekšā bankā nav
likumiska pamata, jo līgums nav izpildīts no akcionāru puses. Un otrs – pat tad, ja
mēs kādā citādā veidā gribētu tur iegūt 51 procentu, tas būtu darāms ar likuma
palīdzību šeit, parlamentā. Tas vēl nebūtu nacionalizācijas likums, bet būtu tuvs
nacionalizācijas likumiem, kuri mūsu valstī neeksistē; mums nav šādas likumdošanas.
Tādā gadījumā mums atliek tikai viens – mēģināt panākt, lai akcionāri izpilda
savu darbu, un valdība pieņēma lēmumu, ka mēs varam vēl pagarināt šo procesu
maksimāli līdz divām nedēļām. Mums bija ļoti svarīgi, lai šī piekrišana būtu.

Vienlaikus, saņēmuši rakstisku informāciju no akcionāriem, ka
viņi nespēj panākt šādu vienošanos un piedāvā mums citas vienošanās, kas mums
nebija pieņemamas, ko valdība nevarēja uzņemties, jo valdībai nebija šādu finanšu
līdzekļu, tad arī valdības pārstāvji sāka uzsākt… neesot bankā… Akcionāri
uzsāka sarunas ar sindicēto kredītu devējiem, un mēs mēģinājām šīs sarunas arī
paralēli vest, lai sindicēto kredītu devējus pārliecinātu par to, ka valdības
ierašanās bankā, pirmkārt, ir saistīta ar bankas stabilizēšanu. Otrkārt, ar to,
lai veiktu pilnu pārbaudi bankā. Treškārt, lai maksimāli mēģinātu turpināt šīs
bankas darbību ar mērķi nokārtot šīs bankas saistības un, protams, arī meklētu
stratēģisko investoru, kas varētu to pārņemt no valdības.

Šādi mēs darbojāmies līdz pat pēdējām dienām. Taču uzreiz man
jāsaka viena lieta. Es nezinu, vai tas ir apzināti izplatīts vai to dara politisku
iemeslu dēļ vai vienkārši skandalozu iemeslu dēļ. No paša pirmā brīža Valsts
kase, kad sāka izvietot savus līdzekļus… un šie līdzekļi ir izvietoti divās
lielās porcijās, kopā apmēram 300 miljoni… nedaudz vairāk… Tās ir divas
parādzīmes, ko lielākoties Valsts kase izlaida, jo mums Valsts kases plūsmā nav
iespējas izņemt šādu naudu ārā, ņemot vērā mūsu budžeta situāciju. Abas šīs
parādzīmes tika pārdotas tirgū. Vienā gadījumā mūsu vietējās bankas nopirka
šīs parādzīmes. Otrā gadījumā Latvijas Banka pieņēma tās kā valdības
parādzīmes, un, pārvēršot šīs parādzīmes naudā, nauda tika ieguldīta kā
depozīts, bet visiem šiem depozītiem pretī ir nodrošināti kredīti. Tie kredīti ir
ņemti tā, lai tie pilnībā, ar uzviju, nodrošinātu mūsu depozītus. Un tas ir pats
galvenais.

Mēs neesam iztērējuši nodokļu maksātāju naudu, – tas ir
pirmkārt.

Otrkārt, mēs neesam riskējuši ar nodokļu maksātāju naudu, jo
mēs esam nodrošinātie kreditori pie jebkura iznākuma šajā bankā.

Tas ir viens no uzdevumiem, kas valdībai bija jādara, un man jāsaka,
ka Valsts kase un Finanšu ministrija ļoti operatīvi un precīzi reaģēja šajā
situācijā. Tas nozīmē, ka, zinot to, ka likviditātes krīze ir ļoti nopietna šajā
bankā un ka pretējā gadījumā būs jāaptur šīs bankas darbība, vismaz ierobežotā
veidā, tika izvēlēts šāds mehānisms. Šis mehānisms sākumā noveda pie tā, ka
tad, kad valdība pieņēma lēmumu 8.novembrī, tātad izteica vēlmi bankā iegūt 51
procentu, mēs sākumā ievērojām tik tiešām pirmajās četrās piecās dienās ļoti
strauju depozītu kritumu. Lai jums būtu pilnīga skaidrība, tas depozītu daudzums, kas
samazinājies, ir samazinājies divos virzienos – privātpersonas rezidenti šeit,
Latvijā, fiziskās personas… Acīmredzot mums neizdevās un neizdodas pārliecināt, ka
valdības līdzdalība dos pozitīvu signālu šai grupai. Vai tas ir saistīts ar kopējo
ažiotāžu, kas parādījās īpaši nedēļā līdz 20.novembrim? Tajā brīdī, kad
pieņēmām lēmumu iet bankā iekšā, mēs pārspriedām variantu, vai ir nepieciešams
noteikt bankai ierobežojumus uzreiz. Taču, vienojoties ar Finanšu un kapitāla tirgus
komisiju 8.novembrī, kas, protams, ir protokolēts, Latvijas Banka pieņēma lēmumu, ka
būtu tomēr nepieciešams nodrošināt likviditāti, jo pretējā gadījumā, ja mēs
uzreiz ierobežojam bankas darbību, tad faktiski nav lielas jēgas valdībai šajā
bankā izvietot depozītus. Tāpēc tālākā mūsu loģika bija sekojoša. Neskatoties uz
to, ka akcionāri un akcionāru padome vēl nebija valdības noteikti, jo nebija spēkā
līgums, mēs veselu nedēļu lūdzām esošo padomi iecelt par prezidentu Feifera kungu
no Hipotēku un zemes bankas. Pēc mana personīga lūguma esošā akcionāru padome
iecēla Feifera kungu par prezidentu, līdz ar to mūsu pārstāvis vadīja banku…
Hipotēku un zemes bankas prezidents… Un samērā nopietnā procesā tika panākts, ka
šo depozītu aizplūšanu nobremzēja 21.novembrī… To samērā straujo kritumu.

Tas bija tas brīdis, kad faktiski mēs bijām panākuši to mērķi,
ko vēlējāmies. Tālāk atlika precīzi izpildīt līguma nosacījumus, lai valdība
kļūtu precīzi par akcionāru ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču palika
šķērslis –mēs nevarējām panākt, ka sindicēto kredītu devēji piekristu
akcionāru maiņai. Var būt, ka viens no iemesliem bija tas, ka no 22.novembra līdz pat
1.decembrim mēs ieraudzījām to, ko Finanšu un kapitāla tirgus komisija fiksēja, ka
diemžēl atkal sākas noguldījumu aizplūšana. Tie aizplūda pamatā divos virzienos.
Viens no virzieniem bija arī juridiskās personas, rezidenti… jo bija pietiekami daudz
maksājumu… Ja mēs skatāmies uz nerezidentiem fiziskajām personām, tad šī grupa
faktiski savus noguldījumus neaiztika, kas ir zīmīgi un kas varbūt vēlāk vēl
prasīs detalizētu analīzi. No turienes mūsu mērķis bija sekojošs. Mēs gribējām
šo banku nostabilizēt, ieiet iekšā atbilstoši līgumam. Tajā brīdī, kad sākās
nākamā noguldījumu izņemšana, mums bija jāpieņem lēmums, vai mums vēl ir
likviditātes resursi, lai mēs varētu šo banku vēlreiz noturēt tādā nozīmē, lai
mazinātu otru izņemšanas vilni.

Tāpēc, ņemot vērā bankas un banku sistēmas situāciju, valdība
mēģina glābt. Mēs griezāmies pie finanšu institūcijām jau nopietni ar vēstulēm
par to, ka vienlaikus jārisina jautājumi, kas saistīti ar mūsu straujo ekonomikas
izmaiņu, par ko es runāšu otrajā un trešajā daļā, – mums papildus ir vēl arī
šāds uzdevums. Un tad bija skaidrs, ka tas ir saistīts ar to, vai mēs saņemsim
savlaicīgu finanšu palīdzību. Pie kam finanšu palīdzību, nevis guldot kaut kur
iekšā kapitālā, bet tāpat finanšu palīdzību, turpinot izdarīt ieguldījumus un
ņemot pretim ķīlu.

Tā kā mums nebija iespējas līdz 1.decembrim fiksēt šādas
finanšu palīdzības saņemšanu, mums atlika tikai viena iespēja – lai mēs varētu
uz iekšējo resursu rēķina guldīt depozītus pret ķīlu šajā bankā. Problēma bija
viena no sekojošām – situācijā, kad emitē parādzīmes, mums vienīgais variants ir
turpināt emitēt parādzīmes, pārdot tās iekšējā tirgū. Taču pēdējie
parādzīmju pārdošanas apjomi liecināja par to, ka tirgus mūsu parādzīmes pretim
ņem tikai ļoti daļēji. Tātad ir pilnīgi skaidrs, ka mums likviditātes resursu kā
tādu nav jebšu mēs riskējam, ņemot ārā naudu no kases plūsmas. Tas nozīmē
riskēt ar mūsu kopējiem maksājumiem, taču valdība pieņēma lēmumu, ka to darīt
nedrīkst.

Finanšu un kapitāla tirgus komisija atbilstoši likumam griezās pie
mums 1.decembrī sakarā ar to, ka situācija ir tāda, ka nepieciešams noteikt bankā
daļējus ierobežojumus, kas būtu noteikti uz laiku. Un atbilstoši likumam šādu
lēmumu var pieņemt tikai Finanšu un kapitāla tirgus komisija kopā ar valdību.
Latvijas Bankas klātbūtnē mēs pieņēmām, protams, šādu lēmumu, bet tas
nenozīmē, ka mēs ar šo plānu mēģinātu izvairīties no šīs bankas slēgšanas,
būtu atmetuši to malā.

Kāpēc mēs sākumā uzskatījām un arī tagad uzskatām, ka bankas
slēgšana ir daudz lielāks slogs nodokļu maksātājiem nekā naudas guldīšana pret
ķīlu? Elementāra lieta – atbilstoši Eiropas Padomes lēmumiem parlaments burtiski
nepilnu mēnesi atpakaļ nobalsoja par noguldījumu garantiju aizsardzību un to
palielināja uz 50 tūkstošiem. Bankas sākuma periodā tie ir vairāk nekā 660 miljoni,
kas 3 mēnešu laikā jānomaksā neatkarīgi no tā, vai ir kādam līdzekļi vai nav.
Tā ir ļoti nopietna summa, šādas summas mums nav. Un līdzvērtīgi – mums nav
tādas summas arī tagad, lai mēs varētu šodien maksāt, piemēram, ja mēs nepanākam
sarunas, bet mēs esam gatavi runāt par sindicētiem kredītiem, par šo te kredītu
pārstrukturēšanu un pagarināšanu laikā. Bet, ja mums piestāda rēķinu, lai mēs
samaksājam šodien šādu naudu, mums šādas naudas budžetā nav, kasē nav, un līdz
ar to faktiski, nesaņemot finanšu palīdzību, mēs tādas saistības uzņemties
nevaram. Valdība pieņem lēmumu neizsniegt garantijas, nedot garantijas, kurām nav
seguma, it sevišķi ņemot vērā, ka tādā gadījumā mēs banku saistības aizstātu
ar valdības saistībām, kas nav pieļaujami.

Patlaban situācija ir šāda. Runājot par sindicētajiem kredītiem,
runājot ar finanšu institūcijām, man ir pilnīgi skaidrs, ka arī tas mūsu plāns
nostabilizēt banku un atrast stratēģisko investoru būs realizējams tad, ja banka
būs… Ja Latvijas valdība būs viennozīmīgs īpašnieks. Un sakarā ar to, ka esošie
akcionāri nespēj izpildīt tās funkcijas, kuru dēļ mēs gājām uz daļēju akciju
– 51 procenta – ieguldījumu, bet viņu uzdevums (tas fiksēts dokumentos) bija
nodrošināt, lai noguldījumi neaizplūst, mēs nodrošinām likviditāti. Tas, ka
esošie akcionāri nespēj atmaksāt aiznesto naudu, tas, ka akcionāri nespēj izpildīt
līguma nosacījumus attiecībā uz sindicēto kredītu devēju, ir pilnīgi skaidrs.
Tātad tālākā rīcība mums ir tikai tad iespējama, ja mēs esam šīs bankas
īpašnieki. Tad paliek divas iespējas.

Mēs ar akcionāriem vienojamies, izejot no situācijas, kāda tā ir.
Mēs pieprasām no viņiem visu viņu akciju nodošanu valdībai bez maksas, paturot visas
tās viņu saistības, ko paredzēja līgums par gada depozītu subordinētā kapitālā,
un tad valdība tālāk veic visas sarunas un visus pasākumus, kas ir saistīti ar banku.
Ja akcionāri tam nepiekrīt, tad mums ir tikai viens ceļš – nākt šeit uz parlamentu
ar nacionalizācijas likumu un lūgt parlamentu to pieņemt. Mums nav šāda likuma. Mēs
esam mēģinājuši to gatavot. Mēs izšķīrāmies parlamentu nenoslogot ar šo
problēmu, kaut gan es dzirdēju, ka tas būtu ļoti aktīvi parlamentā pieņemts. Mums
ir samērā grūti pieņemt divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, mums bija informācija par to,
ka nacionalizācijas likums ir problemātisks kopsakarā ar mūsu Satversmi. Tāda
informācija man ir no Juridiskā biroja. Tas ir punkts viens.

Punkts divi. Uz doto brīdi, ja mēs veiktu šādu procesu, bankā vēl
arvien, lai gan kapitāla pietiekamība nav 8 procenti, bet ir pāri par 6,5 procentiem,
kas ir 120 miljoni… šī nacionalizācija nozīmē atņemt 120 miljonus ar visām no tā
izrietošajām sekām un tiesvedībām.

Un trešā situācija. Ir samērā grūti pieņemt nacionalizācijas
likumu vienam subjektam, vajadzīgs „jumta” likums. Ņemot vērā mūsu ekonomisko
situāciju, nākt šeit ar nacionalizācijas likumu nozīmē pakļaut riskam ne tikai
bankas, bet arī citus uzņēmumus, kuri, atrazdamies kritiskā situācijā, lūgdami
valdības palīdzību, varētu riskēt ar to, ka tad, ja viņi nespēj laikus nokārtot
vai laikus savas saistības restrukturizēt, viņiem draud šis pats liktenis. Tad, pēc
manas dziļas pārliecības, mēs būtu pilnīgi citā banku sistēmā Latvijā, ar
pilnīgi citiem depozītiem, un es domāju, ka mēs būtu absolūti citā, nervozā
situācijā attiecībā uz mūsu uzdevumu. Tāpēc valdība pieņēma lēmumu – ļoti
smagu – un finanšu ministrs izpildīja šos uzdevumus, kas ir vissmagākie. Ticiet man,
cienījamie deputāti, finanšu ministrs panāca to, ka akcionāri piekrita, izejot no
visas šīs loģikas, brīvprātīgi šīs akcijas nodot. To mēs esam panākuši, un
patlaban faktiski vakardienas lēmums noteica tikai to. Mēs ieceļam valdi, padomi,
vienlaikus finanšu ministrs organizē sarunas par sindicētiem kredītiem ar finanšu
institūcijām, lai mēs varētu turpināt to plānu, ko uzsākām. Mēs viņu
turpināsim, kamēr tas būs mūsu spēkos.

Es domāju, ka ne Latvijas Banka, ne Finanšu un kapitāla tirgus
komisija nav mainījusi savas domas par finanšu sistēmas stabilitātes absolūto
nepieciešamību tieši šinī brīdī. Tai skaitā arī par problēmām reālās
ekonomikas finansējumos, tāpat arī par to milzīgo summu, kas būtu jāmaksā
noguldījumu depozītu garantiju izpildes gadījumā. Es pāriešu pie sava ziņojuma
otrās daļas.

Cienījamie kolēģi! Tad, kad mēs pieņēmām 2009.gada budžetu,
vairākas reizes jūsu priekšā uzstājoties, es teicu, ka mēs atrodamies situācijā,
kura ļoti strauji mainās, situācijā, kad ļoti strauji mainās ekonomika – diemžēl
ne uz labo pusi.

Budžets ir tikai ekonomikas izmaiņu atspoguļojums. Budžets ir
sekundāra lieta. Un jau pašā sākumā, jūlijā, aicinot jūs uz budžeta
mazinājumiem, ko jūs arī atbalstījāt, tāpat arī prognozējot problēmas 2009.gadā
un unikāli pašai valdībai koriģējot savu pirmā lasījuma budžeta projektu
samazinājuma virzienā, koriģējot prognozi no plus 1… uz 1 procentu… Es jums teicu
(un to var paskatīties arī stenogrammās), ka izskatās tā, ka mēs diemžēl
nevarēsim tikai ar šādiem skaitļiem apmierināties. Ekonomikas izmaiņas mūs spiedīs
jau tuvākajā laikā veikt budžeta grozījumus. Es jums nedaudz atgādināšu, kādu
budžetu mēs esam pieņēmuši.

Mēs pieņēmām budžetu 2009.gadam ar mērķi, ka mums ir 1,5
procentu deficīts, ka mums ir kopprodukta kritums mīnus 1 procents. Arī attiecībā uz
resoriem ir vesela virkne lēmumu. Kas ir pats būtiskākais? Būtiskākais ir vienā
apstāklī. Mēs samazinājām mūsu ieņēmumu daļu salīdzinājumā ar plānoto. Bet
šoreiz es gribētu runāt par to, kā 2009.gada budžeta projekts izskatās pret to
budžetu, ar kuru mēs dzīvojam tagad, šodien. Tas ir daudz svarīgāk. Es varu piekrist
deputātam Zaķim, kas teica, ka ir samērā viegli plānot samazinājumus pret
projektēto. Tagad mēs runājam par faktisko budžetu. Ja mēs skatāmies faktisko
budžetu 2008.gadā, kādi vēl ir panākami samazinājumi decembrī ar valdības
ārkārtas lēmumiem, tad es jūs ar tiem iepazīstināšu. Ja mēs skatāmies 2009.gada
plānus, ko deputāti nobalsoja, tad salīdzinājumā ar 2008.gada plānu izdevumu daļā
(es tagad minēšu pamatbudžetu)… Ieņēmumu daļa tika samazināta par 200 miljoniem
salīdzinājumā ar faktisko, bet izdevumu daļā mēs centāmies maksimāli –
maksimāli! – uzturēt principu, ka vienmēr pakāpeniski samazinām. Jo ir jau
vienkārši valdībai samazināt, ja parlaments nobalso, teiksim, par 20, 30, 40, 50
procentiem… Bet tā ir teorija! Tad, kad mēs ejam pie konkrētiem budžetiem, tad mēs
redzam, ka visi šie samazinājumi ir ļoti sāpīgi, smagi un tos var veikt, tikai
absolūti pamatojoties uz skaitļiem, kas ir reāli fiksējami uz doto brīdi. Un tāpēc
tajā brīdī, kad mēs izvērtējām mūsu iespējas, parlaments nobalsoja izdevumu daļu
pamatbudžetā 4 036 032 926 latu apmērā, kas ir par 15 miljoniem mazāk
nekā 2008.gada budžeta faktiskais apmērs. Principā tas nozīmē, ka mēs uz šo brīdi
neesam mazinājuši izdevumu daļu kopumā. Tiesa gan, atlīdzības un atalgojumi… Ja
mēs skatāmies kopumā, tad visās sfērās ir samazinājumi – īpaši atalgojumu
daļā nav neviena resora, kur tā nebūtu. Un kopumā šie atlīdzības un atalgojuma
salīdzinājumi… Ja atlīdzība 2008.gadā ir 904 miljoni, tad 2009.gadā tie ir 777
miljoni. Te ir jāņem vērā korekcija uz tādu situāciju, ka augstskolas no šī te
likuma ar 83 miljoniem iet ārā. Tāpēc tik lielu summu mēs nevaram samazināt, tomēr
visur ir samazinājumi.

Kāpēc neatkarīgi no mūsu sarunām ar Starptautisko Valūtas fondu,
neatkarīgi no situācijas „Parex bankā” valdība gatavoja budžeta grozījumus? Kā
jau mēs teicām, mēs plānojām, ka budžeta grozījumi nāk martā, tāpēc mums bija
ļoti svarīgi, kā mēs pabeigsim šo gadu.

Mēs redzam, ka attiecībā uz budžeta reālo izpildi patlaban
situācija valstī ir šāda. Kad mēs jūlijā koriģējām budžetu, tad, neskatoties uz
to, ka mums stipri samazinājās vesela virkne nodokļu pozīciju, līdz pat 1.oktobrim
mēs uzturējām pozitīvu ciparu kopbudžetā. Pozitīvu! Tas nebija liels, bet tas bija
pozitīvs – vairāki desmiti miljonu. Situācija radikāli mainījās oktobrī un
novembrī. Tā mainījās ļoti nopietnā formā. Ja mēs skatāmies pēc pēdējiem
datiem, kas mums ir pieejami, tajā skaitā Valsts kases finansējumu plānu, tad
realitāte ir tāda, ka oktobrī mums budžeta deficīts kopā finanšu bilancē bija
209 miljoni, novembrī – 185. Šie te divi cipari momentāni koriģēja
kumulējošo rezultātu no janvāra līdz novembrim, to ieskaitot. Un tāpēc mums ir
pilnīgi skaidrs, ka, ja mēs neko nedarīsim, budžeta deficīts pārsniegs to svītru
vai līniju, ko mēs nevēlējāmies pārsniegt. Mums ir ļoti svarīgi, lai mēs beidzam
šo gadu ar pietiekoši normālu pasi, kā es saku žargonā. Lai mums budžeta deficīts
būtu zem 2 procentiem. Ja mēs neko nedarītu decembrī, tad mēs principā palielinātu
vēl šo budžeta deficītu vismaz par 336 miljoniem. Tāpēc tika pieņemts valdības
ārkārtas lēmums attiecībā uz decembra finansējumiem, kurā es lūdzu Finanšu
ministriju tos sagatavot. Tie ir publiski jums pieejami. Tur ir vesela virkne ļoti
nopietnu pasākumu. To skaitā visu papildu atlīdzību nemaksāšana, visu prēmiju
apturēšana, visu papildu piemaksu apturēšana, visu iepirkumu samazināšana, visu
avansa maksājumu par iepirkumiem, komandējumu un administratīvo izmaksu samazināšana.
Protams, arī ne tik pārāk patīkamie manis personīgi ieteiktie pasākumi – visādu
svētku un visādu tādu lietu aizliegšana. Tas, protams, nav labākais variants, bet,
ņemot vērā to, ka mums strauji samazinās ieņēmumi, īpaši decembrī, zinot, ka
pagājušā gada decembris bija divas reizes lielāks nekā parasts mēnesis, sastādot
550 miljonus 240 miljonu vietā, bija skaidrs, ka jāsper ārkārtas soļi. Tas tika
izdarīts. Un finanšu ministrs ir tiesīgs atbilstoši jūsu nobalsotam likumam…
pateicoties jums, ir tiesīgs apturēt apropriācijas, ņemot vērā šo lēmumu, ko,
pamatojoties uz parlamenta Likumu par budžetu un finanšu vadību, pieņēma valdība
Finanšu ministrijas izpildījumā.

Tad, lūk, faktiski situācija mums ir sekojoša. Ja mēs kaut vienu
brīdi tikai matemātiski ekstrapolējam to situāciju, kas mums ir budžetā, tā ir
viena metode. Bet diez vai tā ir pareizākā. Tāpēc mēs arī uzdevām Finanšu
ministrijai un Ekonomikas ministrijai, ļoti rūpīgi sadarbojoties ar Latvijas Bankas
speciālistiem, momentāni pārskatīt ieņēmumu prognozes un – pats
būtiskākais – kopprodukta attīstības prognozes nākamajam gadam. Ja
atcerēsimies, tad mīnus 1 procents sākumā pāriet no plus 1 uz 1. Vēl bija prognozes
jāsaskaņo uz septembra mēnesi Latvijas Bankai un Latvijas valdībai. Redzot to, ka mums
radikāli samazinās ieņēmumi oktobrī un novembrī un mēs neredzam nekādas īpašas
ieņēmumu palielinājuma tendences arī decembrī, mēs lūdzām šo prognozi
pārskatīt.

Vēl pāris skaitļu. Kāpēc mēs ejam uz ārkārtas pasākumiem?
Tāpēc, ka mums, ja mēs skatāmies ieņēmumu sadaļu, skatāmies ieņēmumus kopā
salīdzinājumā ar plānu, kur faktiski bija paredzēts 0,05 procentu pārpalikums
2008.gadā, mēs plānu neizpildām minimums par 13 procentiem. Pie kam diemžēl
tendence no tā brīža, kad mēs mainījām budžetu, ir šāda: sākumā bija mīnus
6 procenti jūlijā, augustā – mīnus 7 procenti, septembrī vēl bija
stabilizācija – no mīnus 7,7 uz mīnus 6,9, bet tad oktobrī – mīnus 10,
novembrī – mīnus 13. Ja mēs runājam par nodokļu ieņēmumiem, tad šī bilance
arī ir mīnus 2, mīnus 3, mīnus 3, mīnus 4 un mīnus 6. Ja mēs skatāmies
atsevišķus nodokļus, tad diemžēl lielākā problēma mums vēl arvien ir pievienotās
vērtības nodoklis, par ko es daudz jūsu priekšā, cienījamie deputāti, šeit esmu
uzstājies. Mēģināšu arī drusku ekonomiski raksturot šo situāciju. Bet arī šeit,
ja mums sākumā bija mīnus 2 procenti no plāna, tad tagad ir mīnus
9 procenti no plāna. PVN ir nodoklis, kas atstāj vislielāko iespaidu uz mūsu
budžeta ieņēmumiem. Mēs esam turpinājuši neapturēt PVN atmaksu gan
eksportētājiem, gan tiem, kam ir iesaldēti maksājumi, gan tiem, kam ir nenodoti
neizmaksāti objekti, tādējādi atbalstot uzņēmējdarbību. Mēs izmaksājam divas
reizes vairāk PVN mēnesī nekā normālos gados, taču acīmredzot tas ir par maz.

Ja mēs runājam par pārējiem – nenodokļu ieņēmumiem, tad te ir
mīnus 17 procenti no plāna, un budžeta ieņēmumi no maksas pakalpojumiem
diemžēl arī… Te gan nav tendences pasliktināties, tā visu laiku ir mīnus 17
procenti, maksas pakalpojumu skaits samazinās. Pirmais iemesls – nekustamo īpašumu
reģistrācijas biežums ir stipri mazāks nekā agrāk. Tie ir galvenie faktori, kas dod
ieņēmumus no maksas pakalpojumiem.

Par ārvalstu finanšu palīdzību. Attiecībā uz ārvalstu finanšu
palīdzību mums ir mīnus 44 procenti no plāna. Šeit gan ir specifika, un es
lūdzu Broka kungu griezties Eiropas Komisijā. Es esmu saņēmis arī oficiālu vēstuli
no viņa, ka mēs, runājot ar Eiropas Komisiju, noteikti saņemsim atmaksu par veciem
fondiem – vēl plus 36 miljonus. Iespējams, eventuāli izdosies šo summu palielināt
līdz 60 miljoniem, kas mums uzlabos bilanci. Un mēs īpaši skatījām arī Eiropas
fondu apgūšanu (veco – astoto)… tātad runa ir par diviem – par sociālo fondu un
par reģionālo fondu.

Vai mēs spēsim to visu apgūt… par to, par ko bija parlamentā
uztraukums. Es jums varu ziņot, ka aizvakar līdz valdības sēdei tika fiksēts, ka mēs
spēsim to izpildīt, ņemot vērā arī virssaistības. Arī tās saistības, tos
plānus, kas prasīja apgūt šos līdzekļus līdz šā gada beigām, mēs spēsim
izpildīt. Pati situācija mums var izvērsties tāda, ka vairāk nekā 37 miljonus mums
nāksies finansēt tā dēļ, ka daļa institūciju uzņēmās virssaistības. Tās ir
institūcijas, kas uzņēmās virssaistības to institūciju vietā, kas teica, ka tās
nevar izpildīt savus projektus… Bet tagad ir tā, ka 2008.gadā mēs spēsim izpildīt
šos projektus un virssaistības. Šeit es neredzu īpašas bažas.

Bet situācija ir tāda, ka mēs varam nesaņemt visas šīs summas,
kuras plānojam saņemt decembrī. Tad mēs tās saņemsim janvārī. Beigu beigās
situācija būs tikai tāda, ka tas būs vai nu decembra, vai janvāra jautājums, jo mēs
skatāmies divu gadu kopplāksnē, un tad tas nav izšķiroši.

Tagad nedaudz par primārajiem faktoriem, tāpēc ka faktiski
situācija, kas izsauc šādus budžeta skaitļu samazinājumus, nerodas ne no kurienes.
Tas ir primāro faktoru iespaids.

Un kādi ir šie primārie faktori?

Mums diemžēl statistika kavējas… tā nevar reaģēt tik ātri, un
tāpēc šie kavējumi ir nopietni, faktiski pusotrs mēnesis vēl neparādās veselā
virknē datu… Bet viens no iemesliem, ko es jums gribu teikt, ir tas, ko mēs redzam. Ja
mums septembra inflācija bija 13 procenti ar pusi… gads pret gadu… tad
mazumtirdzniecības apgrozījums faktiskajās cenās oktobrī bija 97 procenti pret
iepriekšējo gadu. Tas faktiski nozīmē, ka pie 97 procentu apgrozījuma, kas ir mīnus
3 procenti, un pie 13 procentu… tātad inflācija saistībā ar pakalpojumu un preču
realizācijas apjomu ir samazinājusies par 16 procentiem. Tas ir ļoti nopietns
samazinājums un ir saistīts ar vairākām lietām.

Pats pirmais faktors, kas to izraisīja, ir kredītresursu
pārtrauktība. Lielākoties šis apgrozījums mazumtirdzniecībā balstījās tieši uz
to, ka vairāk nekā četrarpus gadus pieejamie finanšu resursi, kas bija gads pret gadu
60, 70 un vairāk procentu apmērā, tika nodrošināti no banku sektora. Lielākoties gan
nekustamo īpašumu biznesam, bet arī patēriņam… Jo reāli vajadzēja izprast, ka tas
nav mūžīgs avots.

Un tāpēc situācijā, kad šie finanšu resursi samazinās, tiek
izslēgts viens ļoti nopietns pseidomotors – lūk, šo te nodokļu ģenerācija.
Tāpēc arī, projektējot nākamos gados, viena no metodēm ir nevis interpolēt
rezultātus, bet atgriezties pirmsbuma situācijā, kad, iestājoties Eiropas Savienībā,
nebija buma, kas ir saistīts ar diviem faktoriem – ar cenu celšanu Eiropas līmenī
un, iestājoties Eiropas Savienībā, ar milzīgas naudas summas saņemšanu no
kredītsektora. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mēs ieraugām galvenās izmaiņas PVN.

Otrs iemesls, protams, ir tas, ka ir vēl arvien pozitīvs eksports,
bet salīdzināmajās cenās tas ir apmēram 10 procenti. Tur arī atmaksā PVN atpakaļ,
kas faktiskajās cenās ir 10,2 procenti… Salīdzināmajās cenās tas jau ir tuvu 1,2
procentiem. Tas nozīmē, ka mēs nevaram īpaši teikt, ka eksports mums ir ļoti strauji
attīstījies. Toties mums ļoti uzlabojas bilance, jo imports samazinās. Mums vairs nav
aizņemtās naudas, no kā mēs varam importēt, it īpaši patēriņa preces. Es nezinu,
bet man pat šķiet, ka tas zināmā mērā… Man, protams, varbūt to nenāktos teikt,
bet ir labāk, ka tas ir noticis ātrāk nekā vēlāk. Pietiek dzīvot uz parāda!

Nu tad, lūk, tas, ka mēs patlaban modelējam kopprodukta attīstību,
ar ko mēs beidzam šo gadu… Ja tā ir 4,3 procenti… 4,2 procenti mums bija trešajā
ceturksnī, tad, protams, ir ļoti grūti pateikt, kā mēs beigsim ceturto ceturksni. Ja
mēs beigsim ceturto ceturksni vismaz ar tādu pašu rādītāju kā trešajā ceturksnī,
tad mēs šo gadu pabeigsim ar mīnus 1,1 procentu. Ja mums ceturtajā ceturksnī kritums
būs lielāks, tad kopprodukta kritums varētu būt gandrīz 2 procenti. No turienes,
loģiski, pārskatot situāciju kopumā, ja mēs runājam par ekonomiku, ir ārkārtīgi
svarīgi izprast, ar ko tad mēs varam rēķināties 2009.gadā.

Tāpēc, tiekoties ar galvenajiem nodokļu maksātājiem, kas sastāda
tikai 11 procentus no mūsu kopprodukta – un tie visi ir mūsu ražotāji –, tiek
pieņemti ārkārtas lēmumi attiecībā uz procesiem, lai nobremzētu veselu virkni
dažādu lietu. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc mums ir vajadzīgs finansiāls
atbalsts un palīdzība.

Pašreizējā situācijā ne tikai Latvijā, bet praktiski arī visā
pasaulē, it īpaši Eiropas Savienībā, realitāte ir tāda, ka bankas, cenšoties
nostabilizēt sevi, cenšoties neriskēt, cenšoties apzināties sava kredītportfeļa
kvalitāti, neriskē izsniegt kredītus industrijai, neriskē izsniegt kredītus reālajai
ekonomikai.

Ja bankas neriskē izsniegt kredītus reālajai ekonomikai, kā man
ziņo visu asociāciju vadītāji, tad es lūdzu viņus sagatavot savu prognozi. Man
pēdējie dati no viņiem ir par oktobri, kuros parādās kaut cik nelielas pozitīvas
tendences saistībā ar būvmateriāliem, vēl arvien attiecībā uz kokmateriāliem ir
kaut neliels uzlabojums, bet tas ir zem sarkanās svītras. Neliels uzlabojums
apgrozījuma ziņā ir pārtikai. Es lūdzu viņiem prognozi, ko mēs varam sagaidīt no
viņiem līdz marta mēnesim. Man asociācijas ziņoja, un tas ir protokolēts… bet
diemžēl neviena no asociācijām nevarēja man ziņot par to, ka mēs varētu sagaidīt
pozitīvus rezultātus gads pret gadu, ja mēs ņemam 2009.gada martu un 2008.gada martu.
Neviena! No turienes ir pilnīgi skaidrs, ka pamats ir nodokļu ieņēmumi, uzņēmēju
ienākuma nodoklis, kas ir arī PVN pie realizācijas… ka mums nav nekāda pamata,
izejot no šiem faktiskajiem materiāliem, uzskatīt, ka mēs varam sagaidīt kaut vai
minimālāku situāciju, kāda tā ir patlaban, bet patlaban tā mums var būt apmēram
mīnus 2 procenti.

Ja mēs skatāmies otru sadaļu, kas mums ir pakalpojumu ekonomika,
kura ir stipri maza nodokļu maksātāja, jo pakalpojumu ekonomika ir saistīta ar
eksporta operācijām, kur PVN mēs nesaņemam… Tur ir arī ļoti daudzas sociālās
lietas, jo tur ir daudz darba vietu… Arī tāds pakalpojumu sektors kā pārvadājumi,
kravas un tā tālāk nav mūsu lielākais nodokļu maksātājs tajā nozīmē, ja es
runāju par uzņēmējdarbības nodokļiem, jo tur situācija faktiski izvēršas tāda.
Mēs vēl otrajā ceturksnī tur redzējām pozitīvas tendences, bet, ja mēs skatāmies
tagad, tad tas ziņojums, kas man ir priekšā… Ja vēl 2008.gada 10 mēnešos
pārkrauto kravu apjoms mūsu ostās bija 52 miljoni tonnu, kas, ja es runāju fiziskā
apjomā, ir par 1 procentu lielāks nekā pagājušajā gadā, tad prognoze, kas redzama,
2008.gadu noslēdzot, ir tāda, ka kravu apjoms tomēr varētu sasniegt mīnus 1 vai
mīnus 1,8 procentus. Es runāju par fiziskajām cenām!

Ņemot vērā to, ka arī preču cenas stipri samazinās, it īpaši,
ja mēs runājam par lielākām precēm, ko mēs pārkraujam, – par oglēm un par veselu
virkni izejmateriālu, tad šis pats princips īstenosies arī kuģniecībā un
pārkravājumos, kur pārkravājumu likme ir saistīta ar pašas produkcijas cenu. Un
tāpēc prognoze 2009.gadam, ko man speciālisti ir rakstījuši, ir tāda, ka ostu
pārkravājumos ir vismaz mīnus 5 procenti kopumā. Tas nozīmē, ka ekonomiskais pamats,
prognozējot kopproduktu un arī budžetu, viennozīmīgi ir saistīts arī ar šādu
faktu. Turklāt, ja mēs skatāmies atsevišķi, tad redzam, ka kokmateriālu tirgū mēs
varētu sagaidīt 15–20 procentu lielu kritumu pārkravāšanā. Konteineru kravām mēs
varam prognozēt 5–8 procentu lielu kritumu. Vienīgi paliek jautājums par ogļu
pārkraušanu, kas ir saistīts ar mazuta un degvielas cenu. Tātad – jo mazāka ir
degvielas cena, jo mazāka ir tendence pārdot ogles, bet, jo cena ir lielāka, jo ogles
ir lielāks konkurents. Šis ir sarežģīts rēķins, tāpēc es esmu prasījis, lai
speciālisti aktualizē datus, taču, skatot kopumā primāros datus, mums nav nekāda
pamata uzskatīt, ka tas fakts, ka mums 2008.gads realizēsies ar mīnus 2 procentiem, ka
mums varētu pirmajā gadā palikt… ka mums 2009.gadā varētu būt tā prognoze, kas ir
mīnus 1 procents, atliek tikai viens – mēģināt prognozēt – tas absolūti nav
vienkārši! –, kāds tad varētu būt kopprodukta samazinājums 2009.gadā un kas
varētu būt galvenie faktori, kas izraisīja šo kopprodukta samazināšanos.

Kad sākās sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu un Eiropas Kopienu,
mēs lūdzām: „Paņemiet, lūdzu, šos papīrus! Mēs tomēr ļoti lūdzam aktualizēt
tos no mūsu puses.” Tiekoties ar Starptautisko Valūtas fondu, viņu uzstādījums bija
ļoti vienkāršs: „Mēs vairs neesam tas fonds, kas bija 1990.gadā!” Un ar to jūsu
padevīgais kalps kopā ar toreizējo Latvijas Bankas prezidentu noslēdza līgumu pirmo
reizi. Mums pašiem tagad jāveido programma, viņi mums vairs nenāk priekšā ar
priekšlasījumiem, viņi nenāk mums priekšā ar saviem uzskatiem.

Tiesa gan, pirms es runāju par šīm prognozēm, es gribu atgādināt,
kā mūs prognozē citi.

Kā mēs atceramies, pavasarī Starptautiskais Valūtas fonds bija
vienīgā organizācija, kas prognozēja gada iznākumu ar mīnusu. Mums bija dažādas
reakcijas, mēs tam neticējām, un tas ir pilnīgi saprotams, jo ir samērā grūti
stādīties priekšā tik strauju kritumu, taču to rādīja Starptautiskā Valūtas fonda
dati jau aprīlī, tāpat arī septembrī – 8.septembrī par mums veidotajā
monitoringā. Starptautiskais Valūtas fonds plānoja, ka mēs 2008.gadu pabeigsim… Tie
ir Valūtas fonda septembra dati, ka mums šis kopprodukts Latvijā gada beigās būs
mīnus 0,4 procenti, bet nākamajā gadā – mīnus 1 procents.

Iedomājieties, kā divos mēnešos mainās abpusējās prognozes!

Ja mēs skatāmies arī uz budžeta deficītu, tad viņu plāns bija,
ka mēs pabeigsim ar mīnus 1,1 procentu šo gadu un būs mīnus 3,4 nākamajā gadā. Ja
mēs skatām Eiropas Savienības pēdējo apgreidēto prognozi, kas ir (pēdējie dati,
septembra prognoze), tad septembra prognozē Eiropas Komisija ir diezgan skeptiski
vienmēr raksturojusi mūsu pēdējos gadus, īpaši ekonomikas pārkaršanas gadus…
ļoti kritiski… Noklausījāmies ļoti smagu kritiku par mūsu rīcību tajā laikā,
kad faktiski tika minēts 2008.gadā samazinājums mīnus 0,8 procenti un 2009.gadā –
mīnus 2,7 procenti, pastāvot deficītam 2009.gadā, tiesa gan, stipri lielākam –
mīnus 5,6 procenti 2009.gadā, mīnus 2,3 – šajā gadā.

Tas, ko es runāju ar komisāru, un tas, ko runāja finanšu
ministrs… Ja mēs redzam šādus deficīta skaitļus, tad… Atšķirībā no daudzām
valstīm, kas var atļauties šādus deficītus, mūsu valstij nav pietiekami daudz
resursu, lai mēs varētu šādu deficītu finansēt. Un šo deficītu finansēt mēs
varam faktiski tikai tā – ar iekšējo vai ārējo parādu vai paceļot nodokļus,
vai samazinot izdevumus, mēs centīsimies jūs tagad iepazīstināt ar to, kādus soļus
mēs domājam spert. Tas nozīmē… Patlaban mēs esam tajā situācijā: mēs mēģinām
saskaņot pamatrādītājus. Un tie pamatrādītāji, cienījamie deputāti, rezultējas
vienā lietā. Tā lieta ir šāda: pēc veselas virknes aplēšu situācija ir tāda, ka
mēs 2005.gadā… ka 2009.gadā mums ir jāpieļauj, ka mums kopprodukts samazināsies
par 5 procentiem. Galvenais iemesls 5 procentu samazinājumam ir banku izsniegto kredītu
apjoma samazinājums. Ja mēs vēl runājam par iepriekšējiem gadiem… Runājot par
iepriekšējiem gadiem, kredītu atlikuma izmaiņas mums bija 34 procenti 2007.gadā pret
2006.gadu, 13 procenti – 2008.gadā pret 2007.gadu. Tātad situācija, kāda ir tagad…
izskatās, ka mums ir kopumā mīnus 5,4 procenti, tātad kredītu apjoms samazināsies
faktiskajās cenās par 5,4 procentiem, un mājsaimniecībām tas samazināsies vēl
straujāk – par mīnus 11 procentiem. Mēs prasījām, lai Latvijas Banka apstiprina
šādus datus. Tā atbild apstiprinoši. Tas faktiski nozīmē tikai to: kā es jau teicu
sākumā, bankas atturēsies izsniegt kredītus, bankas nodarbojas ar savu portfeļu
pārskatīšanu, lielākā daļa pārslēdz savus līgumus, cenšoties noskaidrot, kāda
ir šī kredītportfeļa kvalitāte, vadoties no tiem gadiem, kad kredīti tika izsniegti
ar milzīgu tempu, gads pret gadu.

Tiklīdz šie procenti ir tik mazi, momentāni tas atstāj iespaidu uz
trim faktoriem: uz privāto patēriņu, kur, mēs lēšam, ir vismaz 11,3 procenti pret 13
procentiem pozitīviem 2007.gadā, un momentāni arī investīciju veidošanu… Jo banku
kredīts ir saistīts ar uzņēmējdarbību, kas pēc tam izvēršas arī investīcijās.
Un šeit mēs uzskatām, ka diemžēl kopējā kapitāla vienošana mums varētu būt
līdz pat mīnus 20 procentiem. Šie skaitļi vēl arvien tiek saskaņoti. Bet situācija
ir tāda, ka galvenais pamatojums… šeit nav lineāras sakarības starp kopproduktu un
budžeta veidošanos, un tomēr… Galvenie pamatpieņēmumi ir šādi: ir vājš
ārējais pieprasījums, kas nāk kā papildu faktors klāt, jo mūsu galvenajās eksporta
zemēs, tajās, uz kurām mēs eksportējam (to skaitā Lietuva, Igaunija, Krievija,
Zviedrija, Vācija)… visās viņu prognozēs ir sagaidāmi negatīvi skaitļi. Līdz ar
to mūsu iekšējam pieprasījumam, kas ir samazināts tādēļ, ka bankas vairs nedod
naudu viegli, nāk vēl klāt samazinājums ārpusē. Tas ir viens aspekts. Jo kopumā
Eiropas Komisija sāk pamazām pārvērtēt savu 0,2 pozitīvo prognozi uz negatīvu, un
pēdējie dati, ko sniedz Lietuvas jaunā valdība, ir negatīvi. Viennozīmīgi! Tiesa
gan, tur ir korekcija, atsauce uz Ignalinas un Mažeiķu rūpnīcas darbību kā
atsevišķiem kopproduktu veidojošiem faktoriem, tomēr tie dati ir negatīvi. Tas pats
attiecas arī uz Igauniju.

Un tāpēc faktiski vienīgais pozitīvais moments, kas mums te
parādās, ir inflācijas straujš kritums un disinflācijas temps. Taču šis
disinflācijas temps, ko mēs kopā plānojam, ir apmēram 5 procenti (sarunās ar
Starptautisko Valūtas fondu). Tas ir šāds: tas izraisa vienu citu ļoti nepatīkamu
lietu. Viena lieta ir tā, ko sauc par deflāciju. Bet otra lieta ir tā, ka mēs patlaban
gatavojamies ļoti nopietni bezdarbnieku skaita pieaugumam. Jūs, deputāti, esat
nobalsojuši par 25 miljonu rezervi attiecībā uz bezdarba pieaugumu līdz 8 procentiem
– no 5,8; ja nemaldos, tie ir 25 miljoni papildus. Ja pie mums bezdarbs pārsniegs…
sasniegs vēl lielākus skaitļus, tad, kā mēs runājām ar Labklājības ministrijas
speciālistiem, tas būs vienīgais postenis, kur mums nāksies meklēt papildu resursus.
Arī sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu jautājums par bezdarbu ir ļoti svarīgs,
un te netiek uzskatīts, ka varētu vienkārši vai nu samazināt pabalstus, vai
saīsināt pabalstu ilgumu. Starp citu, rūpīgi iepazīstoties ar datiem, jāteic, ka pie
mums šis pabalsts nav ne pats ilgākais, ne pats lielākais. Taču visu noteiks mūsu
finanšu iespējas.

Tātad es tik tiešām varu pateikt tikai to, ka tie skaitļi patlaban
tiek saskaņoti. Tos skaitļus es tik tiešām lūgtu jūs tad noklausīties. Mēs esam
sagatavojuši ekonomikas stabilizācijas programmas projektu, kuru patlaban saskaņojam ar
Starptautisko Valūtas fondu. Pamatojums šajā stabilizācijas programmā ir ievaddaļā,
kurā mēs fiksējam ekonomikas izaugsmes apstāšanos, samazināšanos, finanšu resursu
tirgus nestabilitāti, sastingumu, ekonomiskos apstākļus, problēmas, kādas rodas, kad,
īstenojot iepriekš nosprausto politiku, gribam finansēt veselu virkni mūsu izdevumu.
Un ir arī jautājums, ka, nepieņemot straujus mērus, tiktu apdraudēta mūsu sociālā
sfēra. Tāpēc ir nepieciešama neatliekama rīcība, lai novērstu visus šos procesus.
Un tāpēc tas, ko mēs liekam priekšā mūsu programmā, ir monetārā politika, kurā
mēs kopā ar Latvijas Banku ļoti strikti pastāvam uz to. Tas mums ir galvenais
kritērijs. Galvenais! Mēs, valdība, esam gatavi, liekot galvu uz bluķa, nākt pie jums
ar priekšlikumiem par ļoti nopietniem samazinājumiem. Tiem mēs vēl neesam gatavi,
tāpat kā Latvijas Banka – piekrist kaut kādām izmaiņām attiecībā uz mūsu lata
piesaisti eiro kursam. Tāpēc mūsu monetārās politikas programmas galvenajā
sastāvdaļā ir skaidri rakstīts – Latvijas Banka turpinās nodrošināt fiksētu
Latvijas lata piesaistes kursu (1 eiro – 0,70284 lati), nodrošinot lata un eiro
svārstības 1 procenta apjomā.

Lai nebūtu arī nekādas diskusijas, mēs visu laiku ar Latvijas
Bankas prezidentu apmaināmies ar informāciju, un līdz šim brīdim šis „koridors”
tiek uzturēts, neskatoties uz visiem satricinājumiem, kurus mēs esam piedzīvojuši,
sākot no oktobra beigām. Tas nozīmē – Latvijas Banka turpinās sekot ekonomikas
attīstības procesiem, būs gatava paredzēt obligātās rezerves prasības, lietot
monetārās politikas realizēšanas rīkus, kad tas būs nepieciešams. Ministru
kabinets, atbildīgās valsts pārvaldes institūcijas veiks visus nepieciešamos soļus,
lai izpildītu Māstrihtas konverģences kritērijus un nodrošinātu eiro ieviešanu
iespējami ātri – ne vēlāk kā 2012.gadā. Tie ir pamatprincipi monetārajā
politikā.

Tālāk mēs runājam par fiskālās politikas sadaļām, kas vēl ir
precizējamas, un tāpēc man ir samērā grūti jums nosaukt skaitļus. Var būt, ka
finanšu ministrs to veiks. Bet katrā ziņā šeit diemžēl, cienījamie deputāti, mēs
esam maksimāli mēģinājuši darīt divas lietas, pie šīs straujās ekonomikas…
Stimulēt ekonomiku – tas nozīmē „negriezt” tos pasūtījumus, tos valsts
pasūtījuma izvietojumus, ko mēs plānojam kā stimulēšanas faktoru. Mums vēl
arvien… uz 1.novembri valsts pasūtījums attiecībā pret plānu bija plus 2,5
procenti. Decembrī tas beigsies. Mēs esam balstījušies uz budžetu. Bet reāli mēs
esam izdarījuši to, ko mēs varējām. Diemžēl mēs nevaram nobremzēt ekonomikas
kritumu tik strauji. Tāpēc faktiski budžeta samazinājums tagad būs attiecībā pret
2008.gada faktu. Lielos skaitļos. Lielos skaitļos, orientējoši, lai deputāti
izprastu, par ko ir runa, ņemot vērā, ka ir pieci… Fakts, ka mēs ar Starptautisko
Valūtas fondu esam vienojušies, ka būs 5 procentu samazinājums kopproduktā, un diez
vai mums izdosies pat pie 5 procentu samazinājuma izturēt 3 procentu deficītu. Patlaban
vēl tiek precizēts deficīta apjoms. Tas varētu būt tuvu 4 procentiem. Mums būs
jāsamazina (kopumā palielinot ieņēmumus un samazinot izdevumus) tas skaitlis, kas ir
tuvu 700 miljoniem. Tuvu 700 miljoniem! Ja mums tas izdosies, mēs nāksim ar
priekšlikumu par 100 miljonu lielu palielinājumu ieņēmumu daļā, un mums būs
ļoti… samērā nežēlīgs plāns. Es pieļauju, ka tas būs ļoti smagi debatējams.
Pamatā tas ir saistīts ar nodokļiem, kas neskar tieši uzņēmējus. Tie būs
patēriņa nodokļi attiecībā uz pazeminātām PVN likmēm. Mums, paldies Dievam,
atšķirībā no Lietuvas nav jāceļ… nevajadzēs celt pārtikas produktiem likmes, kas
jau mums ir 18 procentu; ar to ir daudz sāpīgāk nodarboties. Taču veselā virknē
pozīciju tas tiks likts priekšā. Tas ir faktiski vienīgais fiskālais elements, ko
mēs varētu piemērot, ja mēs negribam celt tos nodokļus (tas mums neko nedos, tikai
samazinājumu). Tajā sakarā jāmin samazinātās PVN likmes. Valdība ļoti rūpīgi
izskatīja arī iespēju vispār PVN likmi pazemināt. Kā zināt, Lietuvas valdība
aizvakar pieņēma lēmumu – uz 19 procentiem palielināt no 18, taču pagaidām
sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu šāds variants nav kā pirmais.

Tātad – PVN likmes.

Otrs. Akcīzes nodoklis degvielai. Arī citām precēm. Tas attiecas uz
ieņēmumu daļu.

Kas attiecas uz izdevumu daļu, tad faktiski tie ir apmēram, kā jau
es teicu, 600 miljoni. Mums nav daudz iespēju. Kā es jau teicu, šis te budžets
izdevumu daļā principā sakrīt ar patlaban esošo, 2009.gada budžets – ar šo.
Sociālais budžets pieaug par 330 miljoniem, taču tur 140 miljoni šajā pieaugumā ir
tikai tie, kas mums ir jāmaksā, lai mēs nesamazinātu cilvēkiem pensijas, pabalstus.
To mēs darīt nevarēsim un nedarīsim. Tas nozīmē, ka, ja mēs to nedarām, mums ir
jāmazina citi posteņi. Un valdība nāks ar šiem priekšlikumiem. Konkrēti.

Mēs pieņemsim lēmumu pirmdien. Tas būs sadalīts resoru ziņā. Ko
es lūdzu? Mēs esam koalīcijas, parlamentā pārstāvēto partiju valdība. Es būtu
ļoti pateicīgs, ja opozīcija ar visu savu nesaudzīgo kritiku mēģinātu arī nākt
klajā ar saviem priekšlikumiem, ja tā redz citādas iespējamas budžeta izmaiņas …
lūdzu. Ir pilnīgi skaidrs, ka mūsu pēdējie lēmumi par valsts pārvaldi, kas ir jau
pieņemti, fiskāli, tas ir, 40 miljonus vēl paredzēts samazināt… Baidos, ka nāksies
tos samazināt daudz vairāk. Tas nozīmē, ka jautājumi par prēmijām, par piemaksām
tiks noņemti nost pilnībā. Pilnībā. Mēs uzskatām, ka daudz svarīgāk ir šajos
apstākļos saglabāt cilvēkiem darba vietas un darba algu nekā cīnīties par visādiem
papildu maksājumiem uz tā rēķina, ka vesela virkne cilvēku tiks atbrīvoti un nonāks
turpat, attiecīgajā Labklājības ministrijas Nodarbinātības aģentūras budžetā un
saņems fiskāli praktiski to pašu naudu.

Tas ir viens.

Līdz ar to faktiski diskusijas par šo jautājumu vairs nav. Valdības
ziņā vairs par to vispār nav diskusiju.

Kas attiecas uz tādām sfērām kā izglītība, kā veselība, kā
aizsardzība, kā ceļi, kā zemkopība… es jums nosaucu skaitli, tie ir 600 miljoni.
Tie ir nopietni skaitļi. Mēs rēķinām 600 miljonus. No 4 miljardiem tas ir ar Dieva
palīgu apmēram 11 procenti, ja ne 12… ja būs jāsamazina. Ja mēs to neveicam, šis
ir tas brīdis, kad, es to varu teikt, mēs saskarsimies ar maksājumu grūtībām marta
mēnesī. Marta mēnesī.

Cienījamie deputāti! Valdība nāks ar konkrēto programmu
19.decembrī, ja būs iespējams, ātrāk, tas ir svarīgi, kā mums izdosies pabeigt
sarunas.

Cienījamie deputāti! Mēs jau tagad izstrādājam visas izmaiņas
konkrētos normatīvajos aktos, es lūdzu jūsu atbalstu šajā ļoti nopietnajā,
Latvijas valstij pietiekami kritiskajā brīdī.

Paldies. (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Tālredzīga
politika!”)

(Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

Sākam debates.

Vārds debatēs deputātei Solvitai Āboltiņai.

S.Āboltiņa (frakcija „Jaunais laiks”).

Augsti godātais premjer! Kolēģi!

Ja jūs vērojāt zāli, tad, manuprāt, jūsu garā un izsmeļošā
runa šajā brīdī nepārliecināja šeit sēdošos. (No zāles dep. A.Bērziņš
(LPP/LC): „Nav taisnība! Meli!”) Es nezinu, vai tā šajā Adventes brīdī, kas
kristīgajā pasaulē tiek uzskatīts par gaidīšanas laiku, pārliecina to sabiedrības
daļu, kas klausījās, un to sabiedrības daļu, kas katru dienu ieslēdz televizoru. Un
ko viņi tur redz?

Jā, arī melus, pesimismu, nedrošību, valdības solījumus – vienu
dienu vienu, otru dienu – otru, ģeometriskā progresijā pieaugošus skaitļus: trīs,
pieci, septiņi… trīspadsmit miljardi… kuri ir jāaizņemas, kuri būs jāatdod mūsu
bērniem un droši vien jau arī mūsu mazbērniem. Cilvēku pārliecība par to, ka šī
valdība ar premjeru, kuram piere kļūst arvien sarauktāka un sarauktāka un kurš it
kā mēģina kādam iestāstīt, ka joprojām kontrolē situāciju, lai gan viņu
neatbalsta pat viņa koalīcijas partneri… Finanšu ministrs, kurš kaut ko ļoti
nesaprotamu mēģina kādam iestāstīt. Cilvēki redz šo koalīciju, kura ir pie varas
jau četrus gadus un pēc savas būtības ir vainīga tajā, kas noticis.

Jā, redz arī opozīciju, redz arī opozīciju, kas izmanto savu
sargsuņa lomu un kritizē šo klibo valdību un tos darbus, ko nespējat izskaidrot
sabiedrībai jūs. Ne tikai sabiedrībai, bet pat šeit, zālē, sēdošajiem.

Godmaņa kungs, jau maijā mēs sasaucām Saeimas sēdi, un paldies
jums, ka piekritāt, lai šī sēde notiktu, jo pretējā gadījumā jau bija
mēģinājums panākt, ka pieprasījums noraidāms vai izskatāms nākamajā sēdē. Tikai
ar jūsu personīgu atbalstu tā sēde notika. Mēs diskutējām tāpat par šiem
smagajiem jautājumiem, par to, kādā veidā pārvarēt ekonomisko krīzi. Parunājām,
parunājām, pēc tam draudzīgi ar koalīcijas balsu vairākumu noraidījām. Nav jau
vajadzīgs mums nekāds plāns. Šodien jūs nākat ar plānu, šodien jūs nākat ar
plānu, uzrunājat opozīciju. (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Ļoti
pareizi!”)

Ļoti pareizi, protams, ir pareizi uzrunāt opozīciju un gaidīt no
tās, lai tā, kā teica Leiškalna kungs, brauktu ar jums tajā laivā un uzņemtos to
atbildību. Jūs braucat caurā laivā, airējat nezin uz kurieni un sakāt tiem, kas
skrien pa krastu: nu, varbūt papeldiet līdzi un pieturiet to laivu! (No zāles dep.
V.A.Krauklis: „Laiva ir viena. Nav divu laivu!”) Tas ir tas, ko jūs tā kā
gaidāt no opozīcijas.

Man vakardien e-pastā bija šāda vēstule: „Vai jūs noguruši vai
kā? Jebkurš stratēģis tagad laistu vaļā jaunos lietussargus. Cilvēki sanāks ne pa
jokam, arī ģeometriskā progresijā, kā, piemēram, viens miljards, trīs miljardi,
pieci miljardi. Es pat neesmu jūsu, „Jaunā laika”, fans, bet tikai pasvilpiet.”
Vai tas ir tas, ko mēs tagad varētu dot sabiedrībai? Vai tas ir tas, ko sabiedrība
sagaida no mums, politiķiem, kam tā saskaņā ar Satversmi ir uzticējusi varu,
uzticējusi varu vest šo valsti normālā virzienā un nodrošināt normālus dzīves
apstākļus?

No klasiskās polittehnoloģijas viedokļa man droši vien vajadzētu
teikt – neviens nešaubās, ka šī valdība ir bankrotējusi un novedusi līdz bankrota
priekšvakaram arī valsti. Un man vajadzētu teikt – mēs varam izdarīt to, mēs varam
uzņemties atbildību. Bet es teikšu ko citu. Es teikšu ko citu. Es esmu pārliecināta,
ka šī valdība ir bankrotējusi, bet es esmu pārliecināta arī par to, ka ir izeja no
šīs situācijas un šī izeja ir nevis šīs valdības darba stutēšana pat tad, ja to
stutētu kāda opozīcija, bet tiešām visiem kopā braukšana vienā laivā, kopīga
atbildības uzņemšanās, kopīga strādāšana, lai izvestu valsti no šīs krīzes.
Nemānīsim sevi, ka sabiedrība būs priecīga uzticēt varu vienam vai otram šajā
zālē sēdošam! Mums kopā – mums kopā! – neuzticas 90 procenti sabiedrības. Un
neko nedos tas, vai valdību turpinās vadīt Godmanis un citi viņu pastutēs, vai
valdību turpmāk vadīs Āboltiņa vai vēl kāds cits. Mums netic sabiedrība,
sabiedrība netic, ka mēs varam izvest valsti no krīzes. Pareizi, Godmaņa kungs, ir
jāpieņem nepopulāri lēmumi, ir jāpieņem nepopulāri lēmumi, bet pat budžeta
pieņemšanas laikā nekas neliecināja par to, ka jūs būtu gatavi pieņemt nepopulārus
lēmumus. Jūs tāpat stutējāt savas Zaļo un Zemnieku savienības iesniegtās
„būdiņas”, jo tuvojas taču pašvaldību vēlēšanas. Tie taču 3 miljoni, nu un
kas? Jūs tāpat atmetāt „Saskaņas Centram” kaut ko, lai tak apstiprina šo
valdību. Jūs visu laiku draudat ar to, ka tā ir vienīgā, kas var būt. Pretējā
gadījumā iestāšoties katastrofa. Bet katastrofa jau ir iestājusies tieši tāpēc, ka
jūs valdāt! Četrus gadus ir šī valdība, šī koalīcija… Es aicinātu tomēr
padomāt, vai nepastāv iespēja izveidot nacionālā izlīguma valdību, kurā būtu
pārstāvēti visi, kurus interesē šī valsts. Visi, es uzsveru, visi! Varbūt ne tie,
kas sēd viskreisākajā malā un kam nekad nav bijusi svarīga ne šī valsts, ne šīs
valsts ideāli, ne ideja par šo valsti.

Varbūt tiešām ir iespējams izveidot tādu valdību, kurā nebūtu
neviena no tiem politiķiem, kuri pašreiz ir šajā valdībā, pat ne tie trīs, kuri
deklarē, ka viņi ir no Dieva dotie, uz mūžu ieceltie ministri? (No zāles: „Kuri
tie ir?”)

Sēdes vadītājs. Āboltiņas kundze, jūsu laiks ir beidzies.

S.Āboltiņa. Vai es drīkstu pabeigt?

Sēdes vadītājs. Vai deputāti iebilst pret papildlaika
piešķiršanu?

S.Āboltiņa. Tikai tāda valdība, kurā visi varētu līdzvērtīgi
uzņemties atbildību, spētu pieņemt šos nepopulāros lēmumus un izvest valsti no
šīs krīzes. Un šāda valdība ir jāvada nevis cilvēkam no mūsu vidus, kuram
neuzticas 90 procentu sabiedrības, bet cilvēkam, kurš ir pierādījis, ka viņš ir
profesionālis savā darbībā un valsts intereses viņam ir svarīgākas par jebkurām
citām interesēm.

Es esmu pārliecināta, ka ir tādi cilvēki – kā Ilmārs
Rimšēvičs, kā Inguna Sudraba… Šis saraksts varētu būt pietiekami plašs un
pietiekami garš. Un tikai tad tie daudzie ekonomisti ar labo izglītību un idejām, kā
no krīzes izvest šo valsti, nāks palīgā. Un tikai tad mēs varēsim pārvarēt šo
krīzi, un varbūt tad cilvēki ar prieku gaidīs Adventi un Ziemassvētkus.

Sēdes vadītājs. Paldies deputātei Solvitai Āboltiņai.

Godātie kolēģi! Es atgādinu, ka saskaņā ar Saeimas kārtības
ruļļa 64.pantu debašu laiks ir piecas minūtes.

Vārds debatēs deputātam Krišjānim Kariņam.

(No zāles dep. K.Leiškalns: „Visa brigāde!”)

A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamais premjera kungs!
Kolēģi!

Es uzdošu jautājumu: kāda ir līdzība starp valdību un banku?
Kāda ir līdzība starp valdību un banku? Veiksmīgai darbībai gan valdībai, gan
bankai ir pilnībā nepieciešama uzticība – tautas uzticība. Šobrīd mēs varam
vērot, ka faktiski šis uzticības deficīts ir tā grūtība, kas acīmredzot ir
saistīta gan ar valdības tagad laikam pārņemto „Parex banku”, gan ar pašu
valdību.

Par banku runājot. Valdība paziņoja mums, ka tā esot pārņēmusi
51 procentu akciju kapitāla un ieguldījusi 200, tagad izrādās – 300, miljonus latu
depozītā. Tikai šodien mēs saprotam (vai laikam jau vakar mēs to sapratām), ka
faktiski tā pārņemšana tā īsti nemaz nenotika līdz vakardienai, jo tur bija tās
saistības, par ko Godmaņa kungs mums tik sarežģīti stāstīja un kas netika
izpildītas. Ko mēs redzējām, ko valdība izdarīja? Šīs bankas galvgalī, par bankas
vadītāju ielika vienu politiskās partijas virzītu ierēdni. Un ko darīja bankas
ieguldītāji – tie, kuriem ir nauda šajā bankā? Tā nauda acīmredzot lielā mērā
diemžēl ir aizplūdusi, gan vietējo noguldītāju, gan arī ārzemju noguldītāju
nauda.

Kāpēc tā nauda ir aizgājusi? Tā nauda ir aizgājusi, jo cilvēki,
kuriem tā nauda pieder, faktiski ir izteikuši neuzticību tai bankai tajā ziņā: kas
šo banku vada un kāda būs tās nākotne. Mēs varam tieši ar skaitļiem mērīt, cik
uzticas vai neuzticas jebkurai bankai.

Kas notiek ar valdību? Valdībai cilvēki… nu nenotiek tā, un
paldies Dievam, ka cilvēki vienkārši sapako čemodānus un vācas no valsts projām!
Bet garīgi viņi jau izsaka, un to mēs redzam visās aptaujās, ka neuzticas šai
valdībai. Katastrofāli neuzticas ne valdībai, ne koalīcijai, ne Saeimai kopumā!
Proti, ar mazāk nekā 10 procentu atbalstu. Man liekas, es vakardien meklēju, es
nevarēju atrast uz ātru roku… ka kādā valstī pastāvētu koalīcija vai valdība ar
tik zemu atbalsta procentu. Pat Amerikas Savienotajās Valstīs prezidents Niksons, kuru
parlaments atlaida, baudīja lielāku uzticību sabiedrībā, nekā šī valdība šobrīd
bauda.

Tagad ir jautājums, kas jāprasa: kāpēc cilvēki neuzticas šai
valdībai? Un es argumentēšu, ka dēļ tiem darbiem, ko tā ir darījusi, un dēļ tiem
darbiem, kurus tā nav darījusi. Proti, ko ir darījusi valdība, šī pati koalīcija
(nu, agrāk bija viens premjers, tagad – otrs premjers, bet tā pati koalīcija) ar savu
uzbrukumu KNAB? Pirmajā piegājienā neizdevās, bet otrā izdevās noņemt Loskutovu.
Pirmajā piegājienā tūkstošiem cilvēku pulcējās Doma laukumā Lietussargu
revolūcijā. Valdība parādīja savu attieksmi un gāja uz priekšu. Tāpat ar
Satversmes grozījumu bremzēšanu un tā tālāk. Bet ko valdība nav darījusi no tā,
kas bija jādara? Viņai bija jācīnās ar inflāciju. 2005.gadā tika izstrādāts
pretinflācijas plāns, ko Kalvītis, ko šī pati koalīcija noraidīja, noslepenoja un
ielika šūplādē uz nākamajiem trim gadiem, kamēr situācija un problēma tikai
samilza grūtībās. Un tāpat valdībai bija pēdējos trīs gadus jāpieņem budžets ar
pārpalikumu tieši nedienām, kādas mums ir šodien, un to valdība nav darījusi.
Tātad tā vietā, lai darītu to, kas ir valdībai uzticēts, nodrošinātu finanšu un
ekonomisko stabilitāti valstī, valdība ir darījusi visu, lai sadragātu cilvēku
uzticību valsts varai, tieši cīnoties pret demokrātiskām institūcijām.

Tagad – kāds ir risinājums?

Sēdes vadītājs. Jums ir pusminūte.

A.K.Kariņš. Paldies.

Risinājums ir – jauns sākums. Jauns sākums. Vislabāk būtu,
protams, pārvēlēt visu Saeimu, lai tauta varētu šeit iecelt pārstāvjus tādās
proporcijās, kas gūs atbalstu. Bet to tik viegli nevar izdarīt, un tas nozīmē, ka
mums pašiem, jau ievēlētajiem, būtu jāvienojas par jaunas valdības izveidošanu ar
pilnīgi simtprocentīgi jauniem ministriem. Esmu pārliecināts, ka to var izdarīt. Un
jūs varējāt drusku paņirgāties, kolēģi, par manu kolēģi Āboltiņu, kamēr viņa
uzstājās. Bet es jums garantēju, ka, ja 90 procenti Saeimas smejas par 10 procentiem
– mazākumu, tad ārpus šīm sienām tā proporcija ir apgriezta otrādi – 90
procenti smejas tieši par jums. Jums būtu tie cilvēki jāņem vērā. Ir jārīkojas,
ir jāatgūst sabiedrības uzticība, un bez radikālām maiņām sabiedrības uzticību
mēs diemžēl, kolēģi, neatgūsim.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Sandrai Kalnietei.

S.Kalniete (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie valdības locekļi!
Tūlīt pēc valdības 8.novembra lēmuma pārņemt „Parex banku” „Pilsoniskā
Savienība” ierosināja sasaukt Saeimas ārkārtas sēdi. Prezidijs mūsu ierosinājumu
ignorēja. It kā Saeima nebūtu tā, kuras pienākums un atbildība saskaņā ar
Satversmi ir lemt par valsts budžetu, ienākumiem un izdevumiem, un tātad arī par
tādiem lēmumiem, kam ir satricinošas sekas uz valsts finanšu sistēmu un
tautsaimniecību! Atkārtoti šādu prasību par Saeimas ārkārtas sēdes sasaukšanu
„Pilsoniskā Savienība” iesniedza Prezidijam 3.decembrī. Ja situācija nebūtu tik
dramatiska, tad es ironiski pateiktos Ministru prezidentam par to, ka viņš tik
operatīvi ir atsaucies uz mūsu prasību un ārkārtas sēde šodien beidzot notiek.

Godmaņa kungs! Ir pagājuši gandrīz 18 gadi, kopš jums nācās
baudīt tikpat nedalītu visas Latvijas uzmanību kā šodien. Tas bija 1990.gada
7.maijā, kad jūs iepazīstinājāt jaunievēlēto Augstāko padomi ar savas valdības
programmu un kļuvāt par Ministru padomes priekšsēdētāju. Toreiz mums nebija nekā
– pat īstas neatkarības. Bet mūs spārnoja ticība Latvijas nākotnei un tautas
atdzimšanai. Šodien – 18 gadus pēc neatkarības atjaunošanas – Latvijas valsts
atrodas uz bankrota sliekšņa. Izsaimniekota starp savējiem. Šajā bilancē
traģiskākais ir tas, ka cilvēki zaudējuši to ticību un cerību, kas mūs vienoja
toreiz. Tomēr mums ir mūsu neatkarīgā valsts, un mēs šodien vairs neesam vieni kā
toreiz – 1990.gadā. Man, tāpat kā ikvienam nodokļu maksātājam, ir tiesības uzdot
jautājumu – kas par to visu ir atbildīgs? Un atbildīga ir Kalvīša, Šlesera,
Lemberga valdība, kas kopš 2004.gada nav darījusi neko, lai ieguldītu līdzekļus
valsts ilglaicīgā attīstībā un izveidotu iekrājumus nebaltai dienai. Atsaukšanās
uz globālo krīzi ir izdevīga atruna, jo Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kur
situācija ir tik smaga, ka jāklauvē pie Starptautiskā Valūtas fonda durvīm un
jālūdz aizdevums.

Tāpat kā ikvienam, man ir tiesības būt sašutušai un
sarūgtinātai no visām nejēdzībām, puspatiesībām un klajiem meliem, kas piedzīvoti
pēdējā mēneša laikā. Par vispretīgāko es uzskatu valdības augstprātīgo
pārliecību, ka tai ir gandrīz vai dievišķas tiesības slēpt informāciju no
sabiedrības. Tā ir īsta posttotalitāra domāšana, kad politiķi uzskata par
pašsaprotamu informācijas noklusēšanu vai pat melošanu. (No zāles dep.
A.Bērziņš (LPP/LC): „Klaji meli!”) Viņuprāt, šie kvaukšķi, ņerkstekļi
taču neko nespētu saprast no tām smalkajām lietām, ar kurām nodarbojas valdība un
ierēdņi. Kā arvien politiskajai elitei piemirstas, ka viņi savas pilnvaras ir
saņēmuši no vēlētājiem, kuri tiem ir deleģējuši tiesības pārvaldīt valsti un
tiesības rīkoties ar nodokļu maksātāju naudu. Un tāpēc vēlētājiem ir tiesības
zināt, ko valdība lemj, plāno un dara.

Esošā koalīcija un valdība ir pierādījusi pilnīgu savu mazspēju
un zaudējusi cilvēku uzticību. Diemžēl uzticības krīze ir tik dziļa, ka
sabiedrība politiķiem vairs neuzticas vispār. Tas attiecas vienlīdz kā uz pozīciju,
tā uz opozīciju. Tādos apstākļos, kad valsts glābšanai ir nepieciešama
lemtspējīga un zinoša valdība, ir tikai viena izeja – esošajai valdībai ir
jāatkāpjas, politiskajām partijām, uzņēmējiem un sabiedrības pārstāvjiem ir
jāsēžas pie sarunu galda un jāvienojas par profesionālu valdību, kurai Saeima
piekrīt dot plašas pilnvaras. Šai valdībai būs jāpieņem nepopulāri lēmumi, un –
tas ir vēl būtiskāk! – situācija ir tik kritiska, ka jaunajai valdībai vairs nav
laika kļūdīties.

„Pilsoniskā Savienība” uzskata, ka valsts atveseļošanas
finanšu paketes īstenošanu nedrīkst uzticēt Godmaņa valdībai. Šo uzdevumu var
uzticēt tikai profesionāļiem. Un, lai valdība sekmīgāk varētu tikt galā ar saviem
uzdevumiem, finanšu glābšanas likumu paketē ir jāparedz izveidot politiski
neatkarīgu ekspertu padomi, kas nodrošinātu uzraudzību pār finanšu līdzekļu
izmantošanu atbilstoši atveseļošanas plānā noteiktajām prioritātēm.

Tāpat ar likumu ir jānosaka budžeta līdzsvara princips un trīs
gadu budžeta pieņemšana. Ir godīgi jāpasaka cilvēkiem, ka 2009.gadā viņu reālie
ienākumi kā publiskajā, tā privātajā sektorā samazināsies. Tā ir sāpīga
patiesība, bet ir jābeidz stāstīt pasaciņas, ka viss var palikt pa vecam. Lai kaut
vispārīgi aptvertu mūsu situāciju, paraudzīsimies uz skaitļiem pavisam vispārīgi
un vienkāršojot. Ja Latvija aizņemas 5 miljardus eiro uz pieciem gadiem, tad tas
nozīmē, ka piecus gadus katru mēnesi katrs Latvijas strādājošais saņems vidēji par
simts eiro mazāk, lai šo parādu nomaksātu. Ja aizdevums būs lielāks, tad maksāsim
vēl vairāk un ilgāk. Faktiski jau nākamajā gadā…

Sēdes vadītājs. Kalnietes kundze, jūsu uzstāšanās laiks ir
beidzies.

S.Kalniete. Jā, tūlīt… Nākamajā gadā Latvijā strādājošo
ienākumi samazināsies par 10 procentiem. Latos. Un, ja nesamazināsies latos, tad
samazināsies eiro, latam zaudējot vērtību.

Un nobeigumā es gribu teikt, ka šī mācību maksa par
piedzīvotajiem treknajiem gadiem, „meibahiem” un Šlesera „gāzi grīdā” ir
ļoti augsta. Cerams, ka gan valdība, gan mēs katrs būsim iemācījušies mūsu senču
patiesību – nedzīvot pāri saviem līdzekļiem.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Ilmai Čepānei.

I.Čepāne (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais premjera kungs! Godātie klātesošie! Vispirms es gribētu
jums uzdot dažus jautājumus.

Pirmais jautājums. Kam bija jārūpējas, lai Latvijas finansiālā
situācija nenonāktu tāda bezdibeņa priekšā kā tagad? (No zāles dep.
V.A.Krauklis: „Latvijas Bankai!”) Piemēram, kam bija jādomā par to, lai būtu
likums, kas regulētu kādas bankas pārņemšanas procedūru pašreizējā situācijā?
Un vai jūs varat atbildēt uz jautājumu: kas notiktu, ja šie akcionāri nepiekristu
Godmaņa kunga priekšlikumiem?

Otrs jautājums. Vai pie šīs situācijas ir vainojama tikai
starptautiskā krīze, ar kuru tagad, atbildot uz jebkuru ekonomisko jautājumu valstī,
kā ar vīģes lapu piesedzas atbildīgās amatpersonas?

Un trešais jautājums. Vai šodien tiešām, nepieļaujot
diskrimināciju, visiem tiek nodrošināts vienāds piezemēšanās spilvens? Es šeit
negribu meklēt nevienu vainīgo un negribu arī uzvelt kaut kādu atbildību, bet gribu
pievērst jūsu uzmanību virzienam, kādā attīstās mūsu valsts pēdējos mēnešos.

Es domāju, ka gan valdībai, kas izstrādāja valsts budžetu, gan
arī Saeimas pozīcijai, kas pirms divām nedēļām pieņēma šo valsts budžetu,
vajadzēja gādāt par šo pieminēto drošības spilvenu. Taču tagad, godātie kolēģi,
vieniem šā spilvena vispār nav un viņi krīt uz tīras zemes vai, vēl sliktāk, tur,
kur apakšā ir dzeloņdrātis, toties savējos no šā kritiena sargā drošu roku
turēts dūnu matracis. Un es paskaidrošu, kāpēc es tā saku.

Lūk, manās rokās ir – es skatos uz ZZS pusi – vēstule no
Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja pirmā vietnieka Vītoliņa kunga, kurā
viņš man izsaka pateicību par izpratni, atbalstot investīciju projektu Ventspils
pilsētas jaunās bibliotēkas būvniecībai Pārventā, valsts finansējuma daļas
iekļaušanu likumā „Par valsts budžetu 2009.gadam”, diemžēl vēl pat
nenoskaidrojis, ka es to neesmu atbalstījusi (No zāles dep. V.A.Krauklis:
„Cerēja!”), jo es esmu no šīs tribīnes runājusi, ka valsts investīcijas
valstī tiek dalītas nevis saskaņā ar likumu, bet atkarībā no pašvaldību
politiskās piederības. Un tagad, lasot Ventspils presi, redzams, ka šie divi mūsu
kolēģi, šeit visaugstāk sēdošais Daudzes kungs un arī Blumberga kungs, tiek
pataisīti Ventspilī par Ventspils nacionālajiem varoņiem.

Es saprotu, ka šajā gadījumā Ventspils laikam ir tā nabadzīgākā
pilsēta viņu izpratnē. Taču ir jau vēl arī citi gadījumi… Pārkāpjot šo
iepriekšējo vienošanos, ka netiks palielināts budžeta deficīts, nauda tika dalīta
citiem gadījumiem. Šie miljoni pie miljoniem summējās; piemēram, premjera partija,
Latvijas Pirmā partija/„Latvijas Ceļš”, 700 tūkstošus iedeva Daugavpils
Saskaņas skolas sporta zālei. Var būt, ka vajadzēja, bet – vai tiešām tas bija
nepieciešams? Bez tam arī Alūksnes rajona Liepnas pagastam – 350 tūkstošus. Un
vairāk nekā pirms diviem mēnešiem Godmaņa kungs, valdība apņēmās, ka Saeimā
nonāks likumprojekts, kas valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību valžu un padomju
locekļiem šos dūnu pēļus aizstās ar vistu spalvām. Taču joprojām šī
likumprojekta nav. Vēl vairāk! Izrādās, ka premjeram un finanšu ministram aiz muguras
tiek gatavots likumprojekts, kas ierēdņiem no 1.janvāra sagādās ļoti mīkstu
piezemēšanos. Es šeit varētu runāt par šo glābšanas spilvenu savējiem saistībā
arī ar grozījumiem Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumā. Jūs ļoti
labi zināt, par ko es runāju: par apbūvētas zemes pārdošanu. Es varētu runāt arī
par šādu gatavoto likumprojektu savējiem – par grozījumiem Iepirkuma likumā; tur
tiek deviņas reizes paceltas šīs summas; tad nebūs nepieciešama šī cenu aptauja un
valsts konkurss šajā gadījumā. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Pareizi!”) Protams,
es esmu ļoti gandarīta, ka šodien faktiski Godmaņa kungs ir atbalstījis
„Pilsoniskās savienības” un opozīcijas patstāvīgo… pieprasījumu saistībā ar
„Parex banku”. Un šodien, ļaujot runāt tikai piecas minūtes, mēs formāli
ievērojam Kārtības rulli, jo principā par patstāvīgo pieprasījumu var runāt 15
minūtes. Es vakar gatavojos runāt 15 minūtes. Diemžēl es aicinātu valdību šajā
gadījumā, runājot par „Parex banku”, jo darījums ir tik nopietns, ka skar…

Sēdes vadītājs. Godātā Čepānes kundze, es jums atgādinu, ka
šī ir ārkārtas sēde. Saskaņā ar Kārtības rulli jūs varat runāt 5 minūtes, un
jūsu 5 minūtes beidzās pirms 15 sekundēm. Savukārt par pieprasījumu mēs runāsim
kārtējā sēdē saskaņā ar apstiprināto darba kārtību, un jūs varēsiet runāt 15
minūtes pirmo reizi un 5 minūtes otro reizi. Šobrīd jūsu laiks ir beidzies. Jūs otro
reizi varat runāt 2 minūtes.

I.Čepāne. Daudzes kungs! Es pabeigšu vienu teikumu.

Sēdes vadītājs. Lūdzu!

I.Čepāne. Es uzskatu, ka formāli, protams, jums ir taisnība. Bet
pēc būtības, runājot par „Parex banku”, es gribētu teikt, ka darījums ir tik
nopietns, ka skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Un tāpēc mums ir jābūt pilnīgām
tiesībām būt informētiem par šajos līgumos noteiktajām prasībām.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Godātie kolēģi! Saeimas Prezidijs ir saņēmis priekšlikumu
turpināt ārkārtas sēdi bez pārtraukuma. Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti
iebilst. Līdz ar to šis jautājums ir izšķirams balsojot. Lūdzu zvanu! Balsosim par
priekšlikumu turpināt Saeimas ārkārtas sēdi bez pārtraukuma! Lūdzu balsošanas
režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 23, pret – 62, atturas – 5. Priekšlikums noraidīts.

Līdz ar to, godātie kolēģi, ir pienācis laiks pārtraukumam.
Lūdzu zvanu reģistrācijai! Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm!

Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumam
deputātam Andrim Bērziņam – Zaļo un Zemnieku savienības frakcija.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde pēc 5 minūtēm
106.telpā.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Guntim
Blumbergam.

G.Blumbergs (ZZS frakcija).

Cienījamie Tautsaimniecības komisijas locekļi! Lūdzu uz mūsu zāli
uz komisijas sēdi pēc 5 minūtēm.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Kārlim
Leiškalnam.

K.Leiškalns (Tautas partijas frakcija).

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde tūliņ, pārtraukumā,
komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Jānim
Šmitam.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde pulksten 10.35
komisijas telpās. Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai
Saeimas sekretāra biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Labrīt, augsti godātie deputāti! Pirmajā pārtraukumā ārkārtas
sēdē nav reģistrējušies: Aigars Štokenbergs, Ingrīda Circene, Juris Dobelis, Artis
Kampars, Jānis Klaužs, Sarmīte Ķikuste, Sergejs Mirskis, Leopolds Ozoliņš, Raimonds
Pauls, Ērika Zommere un Dainis Turlais.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Es informēju, ka Saeimas Prezidija sēde šodien pulksten 10.45. Tagad
sēdē pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(Pārtraukums.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Lūdzu, vai varētu vēlreiz palūgt zvanu? Mums ir
jāsāk sēde, bet liekas, ka te trūkst gan pozīcijas, gan opozīcijas…

Godātie kolēģi! Turpinām ārkārtas sēdi. Turpinām debates.

Vārds debatēs deputātam Visvaldim Lācim.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Ministru prezidenta kungs!
Ministri! Kolēģi! Mēs esam nonākuši krīzē, ko arī šeit, Latvijā, pazīst kā
vispasaules kapitālisma un starptautisko krīzi. Tomēr es gribētu uzsvērt savā runā:
tādēļ, ka mēs esam nonākuši šīs starptautiskās krīzes visdziļākajā bedrē,
vainīga ir arī iepriekšējā… vainīga ir mūsu politika. Un, protams, sākot jau no
Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas. Atgādināšu Ministru prezidentam Godmanim,
ka, esot pirmo reizi par valdības vadītāju deviņdesmitajos gados, jūs bijāt tas, kas
precīzi pateica, ka „Latvijas ceļam” jākļūst par liberālu partiju. Un jūsu
vadītā „Latvijas ceļa” politiskā partija iestājās Eiropas liberālo partiju
apvienībā. Jūs bijāt arī tas, kas paziņoja, ka Latvija būs kā tilts starp
Austrumiem un Rietumiem un šo tiltu nodrošinās banku sistēmas attīstība Latvijā.
Jūs, Ministru prezidenta kungs, bijāt arī tas, kas toreiz pateica (apskatieties, jūs
varat izlasīt šīs runas; tās tādas ir, es neapvainoju jūs), ka lauksaimniecība
sakarā ar to, ka tā maz var dot kopproduktā naudas izteiksmē, nav svarīgākā vai nav
viena no vissvarīgākajām tautsaimniecības nozarēm. Un jūs bijāt tas, arī jūsu
partija, un tādas bija daudzas kapitālistisko zemju partijas, kas teica, ka, lūk, arī
rūpniecība vairs nav tik svarīga, ka pakalpojumu sektors būs ārkārtīgi svarīgs, ka
tas būs noteicošais nākotnē. Tātad nevis lauksaimnieciskā un rūpnieciskā
ražošana, bet pakalpojumu sektors! No tā brīža ir pagājuši padsmit gadu, un šodien
jūsu runā, es atgādināšu, ka jūs sakāt – diemžēl, jūs pareizi sakāt –
diemžēl ražošana Latvijā dod tikai 11 procentus no kopprodukta. Un jūs arī
pasakāt, ka kādreiz jūsu izvirzītā tēze, – un no tās jūs nevarat atbrīvoties…
ka būs nepieciešams gandrīz kā vadošais šis pakalpojumu sektors, ka tas dod tikai
sociālās garantijas, tādas kā darba vietas, bet nedod necik ievērojamu kopprodukta
pieaugumu. Tātad mans secinājums – jums kā Ministru prezidentam un kā
vairākkārtējam valdības vadītājam, arī zināmā mērā kā noteicējam politiskajā
partijā un koalīcijā, kuru jūs pārstāvat, nav bijis šīs tālredzības. Un pirmo
reizi, kad jūs uzstājāties šajā tribīnē, kļuvis par Ministru prezidentu, es arī
nepiekritu tam, ka jūs varētu būt Ministru prezidents, un teicu pieklājīgus vārdus,
ka, manuprāt, jums ir vecā domāšana, nepaskaidrojot tuvāk. Lūk, šī vecā
domāšana joprojām dominē jūsu prātā. Es neredzu nekā jauna. Un reliģiskos rakstos
un Bībelē jau senatnē pareizi ļaudis ievērojuši: tauta, kurai nav vīzijas, iet
bojā. Un šīs vīzijas nav bijis ne tikai jums, bet arī visām koalīcijas un daļēji
arī opozīcijas partijām. Ir jābūt godīgiem! Mēs jau… Viņi sapņoja tos pašus
sapņus, ko jūs. Un sevišķi, iestājoties Eiropas Savienībā. Un kā eiroskeptiķis es
varu teikt: visa tauta un politiskās partijas gaidīja tās piena upes un ķīseļus, kas
nu plūdīs no Eiropas Savienības, bet nu mēs redzam, ka neplūst. Un ka Eiropas
Savienība ir tā, kas nosaka mūsu tautsaimniecību, un ka Eiropas Savienības politiķi
ar savu liberālo politiku kapitālismā ir gājuši šo maldu ceļu. Un tagad jūs
zināt, un daudzi no mums zina, ka Nobela prēmijas laureāti, vesela rinda ievērojamu
žurnālistu, politiķu, valstsvīru ir skaidri pateikuši, ka liberālais kapitālisms ir
aizgājis bojā. Ievērojams vācu žurnālists, vācu žurnālistikas dižvīrs Teo
Zommers nupat ir pateicis, ka komunisms ar savu utopisko ideju pats bija vainīgs
komunisma sabrukumā – un nekas cits. Un viņš pareizi saka – kapitālisms pats ir
vainīgs, ja tas sabrūk. Un, redzot šo vīzijas trūkumu, šo mantkārību, alkatību,
kā raksta daudzi un arī Zommers, kapitālisms pats ir sabrukuma priekšvakarā.

Un no jūsu runas, Ministru prezidenta kungs, es diemžēl neredzu
neko, ka jūs būtu kaut ko no tā sapratis.

Apbrīnojot to smaguma nastu, kas uzvelta uz pleciem, un zinot jūsu
prātu un milzīgās darbaspējas, un to es otrreiz saku no šīs tribīnes, es tomēr
nevarētu piekrist, ka jūs turpināt vadīt Latvijas valdību šīs nākotnes
tālredzības trūkuma dēļ. Un, kā es šeit ar īsiem piemēriem parādīju, es jau
neko nepārspīlēju…

Apvienoto Nāciju Organizācija, pirms pieciem gadiem sapulcinājusi
1300 ekspertus no 98 attīstītajām pasaules valstīm, paziņoja, ka 2050.gadā gan zemes
trūkuma dēļ, gan ievērojamo demogrāfisko procesu – cilvēku skaita pieauguma dēļ
nekāds tehnoloģisks progress lauksaimniecībā nenodrošinās, ka pārtika būs
pietiekamā daudzumā visiem pasaules iedzīvotājiem. Viskonsinas Universitātes
profesors Stīvens Karpenters šīs…

Sēdes vadītājs. Lāča kungs, jūs laiks ir beidzies.

V.Lācis. …šīs grupas uzdevumā vadīja šo lietu, un tas ir
pateikts oficiāli. Bet mēs esam savu lauksaimniecību sagrāvuši…

Vai 5 minūtes jau ir pagājušas?

Sēdes vadītājs. Ir pagājušas. Nupat jau gandrīz 6 minūtes…

V.Lācis. Vēl vienu minūti, tiešām tikai vienu.

Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildumi pret papildu minūtes
piešķiršanu? (No zāles: „Lai runā!”) Deputāti neiebilst. Jums ir vēl
viena minūte. Lūdzu!

V.Lācis. Un jūs neesat sapratuši to, ka tieši lauksaimniecība,
mežsaimniecība, zivkopība, lai gan tās patiešām nedod milzīgu ieguldījumu
nacionālā kopprodukta pieaugumā, tomēr nodrošina pieticīgu, bet stabilu un drošu
dzīvi, daudzas darbavietas mūsu tautsaimniecībā. Un par to jūs joprojām nerunājat.

Ir viena politiskā partija, kas daļēji to sapratusi un – jāsaka
godīgi – kaut arī ne visur veiksmīgi, bet turpina to darīt. Tā ir Zemnieku
savienība. Un ņemiet vērā: ja Kurzemē vienā vietā maksātu septiņreiz lielākas
atbalsta summas, subsīdijas nekā Zemgalē, tad Zemgalei ir jāizput. Mēs joprojām esam
Eiropas Savienībā un nevaram pateikt acīs, ka tā ir liela nekrietnība, jo mūsu
lauksaimniecība ir sagrauta ar nepamatotiem atbalstiem citu valstu lauksaimniekiem.

Un līdzīgs vīziju trūkums jums gaidāms arī priekšdienās. Es
redzu, ka to trūkst. Tādēļ diemžēl nevarēšu atbalstīt jūsu valdību, kaut gan
domāju, ka opozīcijai nav taisnība, sakot, ka tikai koalīcijas partijām nav nekādas
vērtes. Būsim godīgi, draugi, – arī opozīcijas partijām jau nav nekādas vērtes
tautas acīs. Jādibina jauna vienības valdība, izņemot šīs Kremlim paklausīgās
prokrieviskās partijas, kas ir naidīgas Latvijas valstij, to šīs partijas ir
pierādījušas divu beidzamo mēnešu laikā…

Sēdes vadītājs. Jūsu papildlaiks ir beidzies.

V.Lācis. …uz vienotības pamatiem… un tad mēs varēsim izkļūt
no šīs krīzes.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Kārlim Šadurskim.

Godātie kolēģi! Es jūs vēlreiz aicinu ievērot Kārtības rulli un
nepārsniegt debašu laiku.

K.Šadurskis (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātie kolēģi! Godātie valdības locekļi!

Vai šodien ir sākusies valdības un Saeimas saruna? Es ceru. Būtisks
ir pozīcijas un opozīcijas dialogs. Šobrīd valstī ir vajadzīga konstruktīva
pozīcijas un opozīcijas saruna, kas aizstātu šo monologu, monologu ar apsaukāšanās
elementiem.

Sabiedrības uzticība politiķiem kopumā ir katastrofāli zema. Un
cilvēki jau parasti nešķiro pozīciju vai opozīciju. Viņi saka: jūs tur, valdībā,
– ar to saprotot visus politiķus.

Valdība, kas nebauda nekādu sabiedrības uzticību, ne ar kādu savu
darbību neatgūs noguldītāju uzticību bankām, jo, lai ko tā darītu, tai gluži
vienkārši neticēs un meklēs slēptos mērķus visur, pat tur, kur to varbūt nav.

Tādēļ ir darbi, kas jādara kopā, turklāt ne jau tāpēc, ka tā
vai cita opozīcijas partija lolotu cerības ātrāk nonākt valdībā, bet tāpēc, ka
valsts izvešana no krīzes, tās loģika to prasa.

Runājot par varas burkāna saldumu, laikam nekļūdīšos, ja teikšu,
ka šobrīd tas nevienam nav īpaši vilinošs. Arī Tautas partija, iespējams, šodien
ir klusībā pateicīga Valsts prezidentam par to, ka Godmaņa kungs ir tas, uz kura
pleciem jāiznes viss krīzes smagums blakus rotaļīgi bezbēdīgajam finanšu ministram.
Lai gan laikam, kā teikts vecajā anekdotē, rūgtumiņš sirdī tomēr palika.

Tātad aicinu valdības partijas atmest jau apnikušo klišeju – tā
jau ir opozīcijas sūtība visu kritizēt, un tāpēc nav ko ņemt galvā. Tā vietā,
kolēģi, ieklausieties, analizējiet, vērtējiet, prasiet neitrāliem ekspertiem, ja
nezināt. Savukārt opozīcijas politiķus aicinu atturēties no pašmērķīgas kritikas
un atbalstīt tās valdības ieceres, kuras ir adekvātas.

Mani ierosinājumi.

Pirmkārt. Uzticības atgūšanai nepieciešama ticība, ka finanšu
ministrs izprot, prot prognozēt un pārvalda situāciju. Vai to ir iespējams panākt?
Redzu divus ceļus: vienkāršāko, nomainot ministru pret profesionāli, vai varbūt vēl
efektīvāku – Finanšu ministrijā izveidot uzraudzības padomi, kurā būtu ar
politiskajiem spēkiem nesaistīti profesionāļi, sabiedrībā atzīti ekonomisti un
finanšu eksperti. Jūs teiksiet, neviens likums to neparedz. Pareizi! Taču alternatīva
ir slēgt bankas, no kurām, par spīti valdības pūlēm, ir aizplūdusi klientu nauda.

Otrkārt. Pārstāt melot un teikt puspatiesības. Protams, ir
informācija, kas ir sensitīva un nav izpaužama, bet ir tik viegli atšķirt cilvēku,
kas stāsta to, ko drīkst, no cilvēka, kas melo. Un, ja melo pat sīkumos, kur nav
nekāda riska, tad netic vairs nekam un izplatās visinteresantākās baumas. Piemēram,
ka visa valdības rīcība ap „Parex” ir Šķēles projekts, lai novājinātu labu
banku, lai to lēti pārdotu tā sauktajam stratēģiskajam investoram, kurš jau esot
gandrīz atrasts, un samaksu par „pakalpojumu” pēdiņās iebāzt savā kabatā.

Vai cita bauma, ka starp patiesiem labuma guvējiem sindikātā, kas
aizdeva „Parex” naudu, ir paslēpušies arī Kargins ar Krasovicki. Starp citu, lai
baumas atspēkotu, ja tās nav patiesas, pārbaudiet un publiskojiet, kuri bija tie
uzņēmumi, valsts un pašvaldību iestādes, kas grāba ārā savu naudu no „Parex”
un tādā veidā vairoja ažiotāžu. Vai tur redzama saistība ar politiskajām
partijām?

Noskaidrojiet arī sindikāta īpašnieku vārdus. Baumas var apturēt
tikai ar atklātu runu, nevis ar bērnišķīgu stulbumu, piemēram, sabiedrības
iebiedēšanai mokot divus, uz labu laimi izraudzītus grēkāžus – mūziķi un
augstskolas docētāju. Bet, ja sabiedrību izdosies tā iebiedēt, lai nerunā, tad gan
vairs nekad neticēs.

Ir taču jāsaprot: ja valsts aizņemas summu, kuras atmaksāšanai
ikviens Latvijas iedzīvotājs turpmāko piecu gadu laikā ik mēnesi tērēs 10 procentus
savu ienākumu, tad interese par naudas apjomu, izlietojumu, saistībām aizņēmējam un
attīstības prognozēm ir dziļi dabiska un neapslāpējama. Neatbildēt uz to –
nozīmē iedarbināt bumbu ar laika degli. Godmaņa kungs, uz šo jautājumu jūs šodien
neatbildējāt!

Vēl daži praktiski un neatliekami soļi ekonomikas sildīšanai un
budžeta saglābšanai. Kolēģi, mūsu nodokļu sistēma ir padarījusi Latviju par
spekulantu, nevis ražotāju valsti, kurā paņemt kredītu ražošanai bija daudz
grūtāk un neizdevīgāk nekā spekulācijām. Šobrīd uzņēmējam galvenais slogs, kas
neļauj izdzīvot, nav ne uzņēmuma ienākuma nodoklis, ne PVN, viņu žņaudz nost
darbaspēka izmaksas. Ja mēs nesamazināsim darbaspēka nodokļus, būs vēl vairāk
bankrotu, kas vēl krasāk samazinās nodokļu ieņēmumus pamatbudžetā un radīs
vairāk tādu cilvēku, kas saņems pabalstu no sociālā budžeta. Līdz ar to arī
sociālais budžets būs mīnusos. Līdztekus tam nepieciešams pagarināt nodokļu
maksājumu termiņus mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kuri cenšas noturēties un
sabalansēt savas naudas plūsmas. Neaizmirsīsim, ka, liedzot uzņēmējam legālu
iespēju izdzīvot, viņam atliek divi ceļi – bankrots vai nodokļu krāpšana. Abi ir
vienlīdz slikti, abos gadījumos cietīs valsts budžets.

Un vēl. Valsts ieņēmumu daļa ir jāvirza kredīta brīvdienu
nodrošināšanai mājsaimniecībām par vienīgo hipotekāro kredītu, kas ņemts reālai
dzīvesvietai, nevis spekulācijai, par līzingu vienīgajai automašīnai. Tās ģimenes,
kas, par spīti kredītmaksājuma pieaugumam, izmisīgi taupa uz visu, lai tikai kaut kā
nomaksātu savus ikmēneša kredītmaksājumus par īpašumu, ko viņi pat nevar pārdot,
ja nespēj izmaksāt. Viņi vairs neko nepērk, izņemot pārtikas minimumu, un kārto
komunālos maksājumus. Patēriņš un līdz ar to arī PVN ieņēmumi budžetā
samazinās, un Latvijas Banka var nepagurusi aicināt tērēt. Ko tu tērēsi, ja nav!

Pirms mēneša laikam nebūtu vērts dzesēt muti, sakot šādus
vārdus un aicinot uz dialogu un sadarbību, taču krīze daudz ko iemāca. Ja, pieņemot
budžetu, mēs nekādi nespējām premjeram iestāstīt, cik muļķīgi ir apstiprināt
nereālas ieņēmumu prognozes un izdevumos dalīt neesošu naudu, tad Starptautiskais
Valūtas fonds to panāca vienā mirklī. Slakteris, brīdi patielējies pie mīnus 4,3
IKP krituma prognozes –, ātri vien atšļuka pie Starptautiskā Valūtas fonda
prasītā – mīnus 5 procenti. Kā saka, kas maksā, tas pasūta mūziku. Saeima to
nevarēja. Tagad valdībai par savu trekno dzīvi ar „gāzi grīdā” ir jāmaksā –
nu, kā lai to saka? – ar daļu savas suverenitātes. Es ticu, ka Latvijas valdība ar
Starptautiskā Valūtas fonda modro aci, kas raudzīsies pār plecu, strādās labāk un
atbildīgāk nekā pirms tam.

Kolēģi! Valdības locekļi! Varbūt tieši šī Starptautiskā
Valūtas fonda kontrole ir tas salmiņš, ar kuru Latvijas valdība var sākt būvēt savu
izlīgšanas ar tautu un uzticības atgūšanas stratēģiju? Es aicinu darīt to kopā.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Aigaram Štokenbergam.

A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Dāmas un kungi! Kolēģi!

Es rūpīgi pierakstīju to, ko premjers šodien stāstīja šajā
sēdē, bet man rodas iespaids, ka Godmaņa valdība ir tāda kā slikta ugunsdzēsēju
komanda, kurā ir kāds dzērājs, kāds sliņķis, kāds vienkārši neko nesaprot, kāds
sausu muti te stāsta teorijas, kā dzēst ugunsgrēkus. Bet fakts ir tāds, ka māja jau
ir krāsmatās un ģimene vienkārši noskatās, kā liesmās viss pazūd, un tad vēl
dabū samaksāt par šīs brigādes izsaukumu. Un kāds… jā, un kāds vēl šajā
brigādē esošais pa to starpu nozog segu.

Kādi ir fakti? Kādi ir pierādījumi tam, ko es šeit saku?

Par „Parex banku”. Godmanis te stāsta, ka viņš 31.oktobrī no
Finanšu un kapitāla tirgus komisijas pirmo reizi uzzinājis, ka „Parex bankā” ir
problēmas. Godmaņa kungs! Vai tad nebija tā, ka jūs satikāt Karginu jau 20. vai
21.oktobrī? Vai nebija tā, ka Eiropas Komisija jau 13.oktobrī bija lēmusi par
vispārēju atbalstu bankām Eiropas Savienībā? Bija skaidrs, kas notiks tālāk.
8.novembrī valdība kaut ko ir lēmusi, ka sindicēto kredītu devējiem jāpiekrīt
akcionāru maiņai, tas ir tas, ko jūs teicāt. Kāds pamats tagad domāt, ka jūs esat
savākuši to banku, kāds pamats domāt, ka viņi piekritīs? Ja šobrīd jūs stāstāt
par to, ka bankā ir jāveic pilns audits, tad ko jūs esat nopirkuši? Vai jums ir
priekšstats, par ko, kādā uzņēmumā jūs esat ieguldījuši nodokļu maksātāju
naudu? Tie ir 85 procenti akciju, kuru vērtību jūs nezināt, un jums nav vienošanās
ar sindicēto kredītu devējiem. Tas nozīmē, ka „Parex bankā” var nākties
ieguldīt 1 miljardu eiro Starptautiskā Valūtas fonda naudas – aizņēmumu, par kuru
jūs te tagad runājat.

Krāšņākais ir tas, ka, runājot par ekonomikas stabilizācijas
plānu, premjers mums šodien pateica, ka parlamentu nevajadzētu noslogot ar šo
problēmu. Parlamentu nenoslogot ar šo problēmu! Tas ir tas, ko tikko teica Ministru
prezidents. Absurds. Absurds! Jebkurā valstī, kurā šobrīd notiek ekonomikas
stabilizācija, par to visupirms lemj parlaments. Tā ir stingra parlamentārās
uzraudzības kontrole, kas ir nepieciešama šajos sarežģītajos ekonomiskajos
apstākļos.

Kādi ir bijuši tie drastiskie pasākumi, par kuriem valdība mums te
ir pastāstījusi? Prēmijas un piemaksas ir tie ārkārtas pasākumi! Nu kā tad tā? Tas
ir viss? Tajā laikā, kad jūsu biroja darbinieks Vaikulis saņem 42 tūkstošus latu
gadā, kad Radzevičs saņem 47 tūkstošus latu gadā?

Ko mēs šodien dzirdējām kā iedrošinājumu māmiņām un
pensionāriem? Mēs dzirdējām, ka tiks paaugstināta PVN likme no 5 uz 9 procentiem,
kas, pirmkārt, skars medikamentus, zāles un preces bērniem. Tas ir jūsu plāns.
Skaidrs. Akcīze degvielai. Protams, pareizs pasākums. Beidzot kaut kas, lai samazinātu
Latvijas tekošā konta deficītu. Nu vismaz kaut kādā veidā Latvijas ekonomiku
stimulējošs pasākums.

Ko mēs šobrīd dzirdējām no tā plāna? Mēs dzirdējām, ka
19.decembrī būs konkrēta programma. Un tas arī viss. Viss šīsdienas sēdes
rezultāts. Premjers pats nespēj atbildēt uz saviem retoriskajiem jautājumiem. Kas ir
ar eksporta attīstību, kādi ir ārkārtas lēmumi attiecībā uz ražotājiem, kāds
galu galā ir plāns attiecībā uz Starptautisko Valūtas fondu? Ko nozīmē stimulēt
ekonomiku ar valsts pasūtījumiem? (No zāles dep. A.Bērziņš: „Slikti
klausījies!”) Kas tā būs? Bibliotēka? Tā būs koncertzāle? Jums ir kaut kāds
plāns, ko jūs grasāties darīt? Mums ir kārtējo reizi tikai solījums, ka
19.decembrī kaut kas būs. Kāpēc joprojām nav nodokļu uz izņemtajām dividendēm?
Mēs par to runājām jau pirms pusgada. Kāpēc šo ekonomikas slogu, šo krīzes slogu
nevar uzņemties bagātie? Kāpēc?

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Inai Druvietei.

I.Druviete (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Cienījamie kolēģi! Situācijai, kuru mēs apzīmējam amplitūdā no
krīzes un katastrofas līdz pārejošām ekonomiskām grūtībām, tik tiešām ir gan
primāri, gan sekundāri, gan terciāri cēloņfaktori. Tagad neanalizēsim ne
objektīvos, ne subjektīvos no tiem, kaut, protams, ar laiku nonāksim arī šādā
problēmas izpētes stadijā.

Es vairāk gribētu pievērsties mūsu sarunas primārajiem,
sekundārajiem un terciārajiem mērķiem. Mēs it kā runājam par „Parex banku”.
Mēs it kā runājam par valsts budžetu. Bet, patiesību sakot, mēs runājam par valsts
attīstību. Un ir jāizvērtē arī riski taupības apstākļos. Bet samazināt izdevumus
tieši tajās pozīcijās, kas nodrošina pirmatnējā bara pārtapšanu par tautu un par
nāciju? Īsi sakot, mēs varam taupīt uz izklaidi, luksusu, varam taupīt arī uz
mazsvarīgiem izdevumiem, bet skaidrs, ka valstī vienmēr pastāvēs noteiktas izdevumu
pozīcijas, kur pat vissmagākās krīzes apstākļos finansējums būs jāpalielina,
nevis jāsamazina. Un mūsu visu uzdevums ir savas kompetences robežās norādīt tieši
uz šīm pozīcijām, šādi arī, protams, palīdzot gan valdībai, gan valdības
vadītājam izvērtēt situāciju.

Es, protams, varu runāt par izglītības un zinātnes sfēru. Jau ne
reizi vien esmu teikusi, ka konvulsīvās darbības valodas politikas institūciju
destruēšanā, protams, neved uz attīstītas nācijas statusu, bet pašlaik es gribētu
pievērst jūsu uzmanību tieši profesionālās izglītības attīstībai. Es pilnīgi
piekrītu premjerministram. Ir jāizvērtē profesionālās izglītības stāvoklis mūsu
valstī. Bet es ļoti baidos, ka, to darot triecientempā, turklāt situācijā, kad mums
nav skaidru prognožu ne par ekonomikas attīstību, ne par darba tirgu, mēs riskējam
ieslīgt kārtējos subjektīvos risinājumos, turklāt tad, ja tik tiešām valsts
negarantē atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmējiem, mēs pakļaujam riskam arī šos
it kā prioritāro nozaru audzēkņus un absolventus. Šeit ir septiņreiz – pat
septiņdesmit reižu! – jānomērī, jākonsultējas gan ar darba devējiem, gan
arodbiedrībām, gan ar nodarbinātības dienestu un – pats galvenais – tomēr
jāizstrādā prognozes, kuras tad būs tās nozares, kuras attīstīsim, kuras ne. Pie
šī jautājuma noteikti mēs atgriezīsimies. Es, protams, piekrītu, ka šādā
situācijā maksimāli jādzēš robeža starp pozīciju un opozīciju un maksimāli
jādzēš robeža arī starp Saeimu, valdību un tautu. Un tauta, sabiedrība,
nenoliedzami sniegs palīdzīgu roku krīzes risināšanā. Bet, lai tas tā notiktu,
sabiedrībai tomēr ir jāgūst atbildes uz dažiem jautājumiem, ko ar manu starpniecību
Ministru prezidentam adresē mūsu vēlētāji. Un, kamēr šo atbilžu nav, tikmēr ir
diezgan grūti cerēt, ka tauta aktīvi piedalīsies šajā procesā.

Un tādēļ es, nemainot formulējumus, nolasīšu dažus jautājumus,
kādus man beidzamajā laikā ir uzdevuši vēlētāji.

Pirmais. Vai vispār bija un ir vērts glābt vienu no Latvijas
divdesmit bankām? Vai tā nebūs Pirra uzvara?

Otrais. Kāpēc steigā tiek meklēts stratēģiskais investors, ja
mēs labi zinām, ka pašreiz pastāv risks šo banku, sistēmisko banku, pārdot zem
cenas?

Treškārt. Kas īsti notika laika posmā pēc 51 procenta akciju
pārņemšanas? Šeit tik tiešām ir nepieciešama skaidrība, lai novērstu šīs
baumas, par kurām skaidri runāja kolēģis Šadurskis.

Treškārt. Vai villā „Marta” un villā „Adlera” pēc labiem
paraugiem tiks iekārtots bērnudārzs vai pansionāts? Vai šie objekti ir apķīlājamo
sarakstā? Un ja nav, tad kāpēc?

Un visbeidzot. Kāds īsti bija Ineša Feifera atkāpšanās iemesls?

Ja sabiedrība gūs atklātas atbildes uz šiem jautājumiem, jūs
varat nešaubīties, ka šajā bieži piesauktajā laivā kopā ar jums airēs gan
opozīcija, gan tauta. Bet tomēr mēs vēlamies gūt skaidras atbildes, kādu kravu šī
laiva – labi, ka ne zvejas kuģis, – ved un uz kurieni tā iet? Un, ja šīs atbildes
tiks gūtas, es nešaubos, ka izdosies pārvarēt krīzi un man nebūs jāpiekrīt pirms
pusstundas LETA ziņās izlasītajam vienas komercbankas pārstāvja atzinumam: ja šī
valdība ir kompetenta vadīt šo valsti, tad tā to ļoti labi slēpj. Nu, neslēpiet!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Pēterim Tabūnam.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Man ļoti nepatīk netaisnība. Un to es vienmēr
visos veidos esmu apkarojis, jebkur atrodoties. It īpaši šeit, Saeimā.

Un, lūdzu, noklausieties mani šīs piecas minūtes un tad izdariet
secinājumus.

Āboltiņas kundze un Kariņa kungs, it īpaši! Jūs nemaz negribat
sēdēt vienā laivā un airēt, lai izkļūtu no vētras. Ja kuģī ir sūce vai kuģis
ir nonācis savādākā kritiskā situācijā, tad ikvienam komandas loceklim ir
jādarbojas kā komandai, nevis, sēžot malā, jāmāca pārējie, kuri mēģina
aizdrīvēt šo caurumu, pa kuru gāžas ūdens iekšā, sakot: „Mīlīši, jūs
nepareizi darāt!” Tā diemžēl izskatās šodien jūsu sacītais. Diemžēl. Jūs tā
kā badadzeguzes izklausāties. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Pareizi, Pēter!”)

Valdības atlaišana. Šodien! Šobrīd, šajā kritiskajā
situācijā! Lielāku absurdu es neesmu dzirdējis piecu Saeimu laikā. Un, arī būdams
žurnālists, neesmu dzirdējis. Un jūs nākat tribīnē un ar pilnu atbildības sajūtu,
cik es saprotu, klāstāt.

Parādiet, lūdzu, man, šie gudrie ļaudis, vienu brīnumdari, kuru
jūs varat izvirzīt Godmaņa vietā un kurš šodien spēs izdarīt to perfekti šajā
neparastajā kritiskajā situācijā, un mēs tūlīt Godmani nomainīsim, izveidosim
jaunu valdību! Es neredzu šādu brīnumdari! Parādiet! Atnāciet vēlreiz tribīnē un
pasakiet. Tas ir absurds. Tas ir absurds, draugi mīļie!

Daudz kas šajā valstī ir kā greizajā spogulī. Tā ir taisnība!
Jau no paša neatkarības sākuma. Jā, ir gan izlaupīšana, ir gan „savējie”, gan
citi… Visa kā ir gana. Par to mēs galu galā esam atbildīgi visi – pilnīgi visi
šeit, Saeimā, arī valdībā sēdošie un ierēdņi, faktiski ikviens cilvēks, gan
ievēlot Saeimu, gan darbojoties visādi citādi, un tāpēc mums šodien, it īpaši
šajā kritiskajā situācijā, vajadzētu sadoties rokās un mēģināt izkļūt no šīs
situācijas, taču mēs diemžēl atkal rīkojamies kā badadzeguzes.

Ziniet, man, ja runājam par „Parex banku”, nepatīk šī
situācija un viss tas, kas tur notiek. Man brīžiem šķiet, ka tas ir kaut kāds
„Bankas Baltija” variants, tikai citā veidolā. To man saka daudzi, daudzi, daudzi
cilvēki, ar kuriem es esmu runājis šajās dienās. Un man negribas ticēt… arī
cilvēkiem, ar kuriem esmu runājis, negribas ticēt, ka Kargins un Krasovickis, gudri
vīri, kuri ķieģelīti pa ķieģelītim būvēja šo finanšu impēriju, pēkšņi bija
tik dumji, ka visu sagrāva un tagad ir gatavi, tā sakot, atteikties no visa. Un man
tāpat kā tautai rodas jautājums: vai viņi patiešām ir palikuši tagad pliki kā
baznīcas žurkas? (No zāles dep. L.Ozoliņš: „Pliki! Pliki!”) Vai viņiem
vairs nav noguldījumu bankās, vai ir zaudētas pilis un dārgās mašīnas, kas maksā
pus miljardu? Un tā tālāk un tā joprojām.

Jautājumu ir ārkārtīgi daudz. Es varētu ilgi runāt un ļoti
būtiski uzdot desmitiem jautājumu, bet diemžēl piecās minūtēs tam nepietiek laika.
Tverijona kungs, kurš zina, ko runā, jautā: kāpēc klienti aizgāja no bankas?
Jautājums paliek neatbildēts. Vakar raidījumā „Kas notiek Latvijā?” Dombura kungs
atkal un atkal jautāja: vai Kargina un Krasovicka kungi „patīrīja” banku? Un
jautāja to vienam, otram, trešam, ceturtam šajā pārraidē. Nevienas atbildes uz šo
jautājumu nebija…

Saprotiet, man radās tāds iespaids, ka, ja agrāk šī banka vēl
turējās un nebija zudusi ticība tai, tad vakar pēc visa dzirdētā nu nezin vai
noturēsies šī banka.

Sēdes vadītājs. Tabūna kungs, jūsu debašu laiks ir beidzies!

P.Tabūns. Vēl vienu mazu brītiņu! Lūdzu vienu mazu brītiņu…

Sēdes vadītājs. Cik laika jums ir vajadzīgs, lai pabeigtu?

P.Tabūns. Pus minūti.

Sēdes vadītājs. Vai mēs pagarināsim laiku par pus minūti? (No
zāles: „Lai runā! Lai runā cilvēks!”) Jums ir dota pus minūte. Lūdzu!

P.Tabūns. Es uzskatu, ka jāveic ļoti pamatīga izmeklēšana. Ar
parastu auditu tur nepietiks, jo, redziet, augstskolas pasniedzēju aizturēja,
ietupināja… arī mūziķi ietupināja par to, ka viņš pajokoja, bet šos divus dižos
vīrus, kuri ir nogremdējuši banku, un tagad valsts ir ķīlniece… Nekā nezin… Šie
dzīvo, cepuri kuldami…

Tā ka jautājumu ir ārkārtīgi daudz, bet nenodarbosimies ar
muļķībām un neprasīsim Godmaņa, tā sakot, valdības krišanu, jo viņš šajā
situācijā dara ļoti smagu – ļoti smagu un atbildīgu darbu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Artim Pabrikam.

A.Pabriks (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Labdien, dāmas un kungi! Šodien mēs kārtējo reizi klausījāmies
Latvijas premjeru apmēram stundu. Un diemžēl man ir jāsaka, ka mēs nesagaidījām no
Latvijas valdības pirmā cilvēka atbildes uz tiem jautājumiem, uz kuriem mēs būtu
gribējuši tās sadzirdēt.

Šajā sakarā man ir jāpasaka viens: lūkojoties gan no malas, gan no
Latvijas sabiedrības iekšienes, mēs redzam vienu skaidru lietu – mūsu sabiedrībā
nav ne horizontālās ticības – ticības vienam pret otru, ne arī vertikālās
ticības, jo sabiedrība netic valdībai. Taču politika un ekonomika ir savā starpā tik
cieši saistītas, ka, ja valdība un premjers šeit nenāks ar pārliecinošu skaidrojumu
un ar pārliecinošu runu, tad ar šo valsti var notikt tas pats, kas pašreiz notiek ar
„Parex banku”. Diemžēl man pašreizējā situācija Latvijas valstī nedaudz
atgādina 1945.gada maiju un bunkuru Berlīnē, kur viens sēž, apkrāvies ar papīriem
un cipariem, un cenšas, gaida brīnumieroci –Starptautisko Valūtas fondu šajā
gadījumā –, kamēr daudzi citi vienkārši dzīro un domā, kā uz šo te bada gadu
rēķina iedzīvoties.

Atšķirībā no valdības un no premjera es nedomāju, ka
Starptautiskais Valūtas fonds ir vienīgais glābiņš. Jā, Starptautiskais Valūtas
fonds var iedot mums aizdevumu. Jā, mēs varam glābt savu finanšu sistēmu, bet tas
nebūt nenozīmē to, ka Starptautiskais Valūtas fonds atbalstīs „vidējo” cilvēku
un „vienkāršo” cilvēku un rūpēsies par mūsu sabiedrības sociālo pusi.
Valdība, runājot par to, ka ir pienākuši grūti laiki, neko savā šodienas runā nav
pateikusi… Godmanis neko savā šodienas runā nav pateicis par to, kāpēc joprojām
valdības struktūra ir tāda, kāda tā ir, kāpēc mums ir visvairāk ministriju,
kāpēc mums ir šīs uzņēmumu padomes, kuras vajadzēja jau sen atlaist (vismaz 90
procentus no tām), kur cilvēki aiziet un mēneša laikā ar vienu satikšanās reizi
nopelna pāris tūkstošu, kur sēž šie „treknie runči”, kuri paliks vēl treknāki
šo krīzes gadu apstākļos.

Tāpat nav neviena risinājuma, kas pateiktu, ko darīt ar
maznodrošinātiem cilvēkiem krīzes apstākļos, kuri būs visgrūtākajā situācijā,
ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Mēs zinām, ka jau tagad Nodarbinātības valsts
aģentūrā ir rindas, ka cilvēki gaida un meklē darbu. Vai tas nebija paredzams agrāk
nekā oktobrī vai novembrī? Mēs zinājām, ka bezdarbs mums nākamajā gadā pieaugs
varbūt līdz 15 procentiem, bet Latgalē – varbūt līdz 20 vai 25 procentiem. Kā mēs
domājam saglabāt šīs darba vietas? Kā mēs domājam palīdzēt vidējam un mazajam
uzņēmējam, lai viņš saglabātu darba vietas un pats izdzīvotu? Kā mēs domājam
palīdzēt māmiņām? Kā mēs domājam palīdzēt ģimenēm, kuras nevar sevi uzturēt
un kurām nav garantiju par šiem pabalstiem?

Es domāju, ka valdībai ir jāsaprot viena lieta: ja valdība jau
tuvākajā laikā, nevis 19.decembrī nenāks klajā ar kaut kādu skaidrojumu par to, kā
tā centīsies palīdzēt „vienkāršajam” cilvēkam un Latvijas vidusšķirai, tad
mums nav pilnīgi nekādas garantijas, ka šāda valdība vai šāda valsts var turpināt
tādā veidā funkcionēt.

Šīs atbildes, ko mēs dzirdējām no premjera šodien no rīta, nav
atbildes uz šiem jautājumiem. Šajā sakarā man ir jāpasaka arī tas, ka mēs,
„Sabiedrība citai politikai”, šodien pulksten 15.00 sasauksim preses konferenci, kur
mēs sniegsim savu risinājumu un kur mēs sniegsim savu vērtējumu pašreizējai krīzei
valstī, jo, ja šeit neviens cits nav gatavs uzņemties atbildību par cilvēkiem, kas
pieder vidusšķirai, par vidējiem uzņēmējiem, par maznodrošinātajiem, tad
opozīcijai un arī „Sabiedrībai citai politikai” tas būs jādara.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Einaram Repšem.

E.Repše (frakcija „Jaunais laiks”).

Labdien!

Šodien mēs dzirdējām kārtējo reizi garu, rūpju pilnu akadēmisku
stāstījumu par to, kāds mums valstī ir stāvoklis, bet diemžēl mēs nedzirdējām
gandrīz nevienu priekšlikumu par reāliem pasākumiem, kas būtu veicami, lai no
pašreizējās krīzes mēģinātu tikt laukā. Un par šādiem pasākumiem mēs gribētu
no valdības dzirdēt pirmām kārtām, jo ir skaidrs, ka tā turpināt, kā ir bijis
līdz šim, vairs nedrīkst. Tātad mums ir nepieciešamas reformas un mums ir
nepieciešama kaut kāda konkrēta rīcība krīzes pārvarēšanai.

Mēs šodien dzirdējām ļoti aizkustinošu vēsti, ka pensijas netiks
samazinātas. Nu, paldies par to! Bet kas notiks ar visām padomēm, valdēm, kur pelna
desmitiem un simtiem tūkstošu? Kas būs ar nevajadzīgām aģentūrām un nevajadzīgo
tērēšanu dažādiem sen aizmirstiem un sabiedrībai nebūt ne pirmās nepieciešamības
projektiem? Kas tiks darīts? To mēs nedzirdējām. Piecās minūtēs grūti izstāstīt
pilnaptverošu plānu, bet es pateikšu vismaz pāris pieturas punktu, kas būtu,
manuprāt, nekavējoties jādara.

Pirmām kārtām mums būtu jāmaina vadība visās ministrijās.
Vēlams – visa vadība, bet, ja ne, tad vismaz politiskā vadība, jo pašreizējie
ministri ir aizsēdējušies savos posteņos vēl no Emša un Kalvīša laikiem. Būtībā
Godmanis ir tikai kā „trešā piedeva” visu laiku valdošajai koalīcijai, un nu
beidzot šai koalīcijai ir jāuzņemas kāda atbildība par notiekošo. Būtībā
pašreiz gandrīz visi ministri bez izņēmuma, kuri sēž savos amatos, ir noveduši
valsti līdz pašreizējam bankrota stāvoklim, un viņiem pirmām kārtām ir jāuzņemas
atbildība par notiekošo.

Otrām kārtām nav ne mazākā pamata ticēt, ka viņi spēs turpmāk
strādāt citādāk un valsti izvest no krīzes. Ja mēs nemainīsim vadību visās
ministrijās, tad tādā gadījumā mēs arī turpmāk varam sagaidīt, ka šie daudzie
miljardi eiro vai latu, kas tiks aizņemti no starptautiskās sabiedrības vai no
Starptautiskā Valūtas fonda, tiks izšķērdēti līdzīgi tam, kā tas kādreiz tika
izdarīts ar G-24 kredītiem un citiem budžeta līdzekļiem.

Trešām kārtām mums būtu nepieciešams steidzami mainīt budžeta
sastādīšanas kārtību un principus. Un pirmām kārtām mums vajadzētu revidēt un
nopietni „saspiest” budžeta bāzi, ko pēdējo reizi līdz šim tika darījusi tikai
manis vadītā valdība īsi pirms tās gāšanas. Mēs toreiz reāli „saspiedām”
bāzi par 5 procentiem, un tas bija tikai jāturpina. Diemžēl pēc tam sekojošā Emša
un Kalvīša valdība mūsu darbu pilnībā noārdīja un sāka dzīres, kuru sekas mēs
jūtam tikai tagad.

Tātad pirmām kārtām – revidēt bāzi!

Otrām kārtām – mainīt budžeta sastādīšanas principus,
pārejot no domāšanas vēlmju saraksta līmenī uz domāšanu, kā problēmas risināt
budžeta ietvaros.

Paskaidrošu sīkāk. Līdz šim katrs ministrs, tiklīdz viņam
parādās jauna vajadzība vai ir jārisina kāda jauna problēma, tikai prasa naudu
klāt. Klāt, klāt, klāt, jo: „Man ir tāda problēma, man ir šāda problēma. Dodiet
naudu!” Neviens neskatās mazlietiņ atpakaļ uz to, kādi līdzekļi jau ir katra
ministra rīcībā un vai tās programmas prioritātes un vajadzības, kam kādreiz šie
līdzekļi līdzīgā veidā tika izprasīti, vairs ir tik aktuālas, kādas tās bija
kādreiz, tāpēc varbūt tur kaut kas būtu revidējams. Šāda revīzija nav darīta un
netiek darīta. Un tas būtu pirmām kārtām jādara.

Tātad katram ministram un katras ministrijas vadībai ir jāuzdod
veikt savus valsts uzliktos pienākumus sava budžeta ietvaros. Un tas ir ministra
darbs – atrast veidu, kā atrisināt šo jautājumu. Izdariet savu darbu to daudzo
simtu miljonu ietvaros, kas jums jau no budžeta ir piešķirti, un neprasiet katrai
jaunai vajadzībai naudu tikai klāt, klāt, klāt… Tādā veidā mēs bankrotēsim
trīs reizes gada laikā un nekādas problēmas nespēsim atrisināt.

Visbeidzot. Budžetā būtu nepieciešams jaunu naudu dalīt tikai tad,
kad tā ir reāli iekasēta, nevis to atzīmēt prioritāšu sarakstos daudzus, daudzus
gadus uz priekšu. Arī tas neveicina labu praksi budžeta pārvaldīšanā. Savā laikā
šādu principu es biju iedibinājis un mēs jaunām prioritātēm naudu piešķīrām
tikai tad, kad tā reāli valsts kasē bija ienākusi un kad partijas varēja atbildīgi
lemt par to, kādām aktuālām prioritātēm šī nauda pirmām kārtām ir novirzāma.

Kā trešo es gribētu uzsvērt nebūt ne mazsvarīgu lietu: kad
beidzot tiks apturēta valsts līdzekļu izsaimniekošana, izzagšana un neprasmīga
vadība? Kad beidzot pie mums tiks pārtraukti uzbrukumi tiesībsargājošajām
iestādēm, to skaitā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam? Kad beidzot tiks
nodrošināta šā biroja neatkarīga, profesionāla un netraucēta darbība – tikpat
līdzīgi, cik neatkarīga mums ir Latvijas Banka, Valsts kontrole, tiesībsargājošā
sistēma, tiesu sistēma? Arī KNAB ir jābūt neatkarīgam, darot savu darbu, un,
manuprāt, pašreizējā situācijā valsts budžeta, valsts līdzekļu izsaimniekošana,
izzagšana un politiska piesavināšanās būtu izbeidzama pirmām kārtām, turklāt
ātrāk nekā citos laikos.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Jurim Sokolovskim.

J.Sokolovskis (PCTVL frakcija).

Godātie kolēģi! Tiešām premjers šodien teica, ka viņš runās
pusotru stundu un ka runa būs sadalīta trijās daļās. Pirmā daļa būs par „Parex
banku”, otrā daļa – par finanšu situāciju un trešā daļa – par to, kas mums ir
jādara, lai no šīs situācijas izietu.

Nu, runa bija stundas garumā, un viņš runāja par „Parex banku”
un par esošo situāciju. Diemžēl par to, kas mums jādara, mēs uzzināsim tikai
19.decembrī, un Saeima kārtējo reizi tātad būs spiesta vai nu pieņemt to plānu, ko
piedāvā valdība, vai vispār nepieņemt.

Bet nu par to, kādā veidā valdība varētu palīdzēt
maznodrošinātajiem. Tātad vienīgais tāds paņēmiens, kas izskanēja šajā runā,
bija doma, ka tiks paaugstināts PVN nodoklis tām precēm, kuras tagad ir apliktas ar 5
procentu likmi. Es gribētu, godātie kolēģi, pateikt, kas tagad ir aplikts ar 5
procentu likmi: tā ir medikamentu piegāde, zīdaiņiem paredzēto specializēto produktu
piegāde, grāmatu, avīžu, žurnālu un citu periodisko izdevumu izdošana –
sveiciens žurnālistiem! –, ūdens un kanalizācijas pakalpojumi, siltumenerģijas
piegāde iedzīvotājiem, elektroenerģijas piegāde, dabasgāzes piegāde
iedzīvotājiem.

Godātie kolēģi! Tātad tas viss būs… tātad par to maksās visi
šie maznodrošinātie… Un visbeidzot – apbedīšanas pakalpojumi. Ļoti aktuāli! Nu,
tad kādā veidā… Tas ir viens, ko mēs dzirdējām.

Otrs, ko mēs dzirdējām, tātad ir akcīzes nodokļa paaugstināšana
degvielai. Vairāk nedzirdējām neko. Bet es tomēr šodien gribētu dzirdēt no
premjerministra kunga vismaz šā plāna elementus, negaidot 19.decembri. Šodien tomēr
vajag pateikt, ko valdība gatavo, – kādus pasākumus tā veiks, kādus vēl nodokļus
paaugstinās, kādā veidā tas skars speciālo budžetu, un tā tālāk. Šodien
diemžēl mēs to nedzirdējām.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs finanšu ministram Atim Slakterim.

A.Slakteris (finanšu ministrs).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Deputāti!

Vakar es atgriezos no Eiropas finanšu ministru sanāksmes. Kopējā
noskaņa Eiropā ne tikai ministros – bet tur bija arī Eiropas Centrālās bankas
vadība klāt – ir tāda, kas neraisa optimismu nevienā no dalībvalstīm. Nevienā!

Diemžēl mēs esam šā krituma pašā smailē, un tā ir realitāte.
Mūsu iekšzemes kopprodukts nākamajā gadā, kā mēs rēķināmies, būs mīnus 5
procenti, bet tā ietekme uz budžetu vēl ir precizējama. Acīmredzot tie būs skaitļi,
par ko ir jārunā, jo salīdzinājumā ar to budžetu, ko mēs izskatījām un
apstiprinājām pirms kāda laika… būs budžeta deficīts, ja neveiks nekādas
pārmaiņas. Budžeta deficīts var sasniegt pusotru miljardu un apmēram 10 procentus no
iekšzemes kopprodukta. Protams, valdība plāno daudz ko darīt, lai to nepieļautu, bet
ir jāsaprot, ka tādus tautsaimniecības palēninājumus un ieņēmumu kritumus, kādi
pašlaik ir Latvijā, Latvija nekad nav piedzīvojusi. Nekad nav piedzīvojusi, un no
sirds novēlu, lai nekad tā nebūtu.

Un par darāmajiem soļiem. Es patiešām domāju, ka būs tik skarbi
lēmumi jāpieņem, kādus mēs neesam acīmredzot spējuši vai arī kādus nebija
vajadzības pieņemt nekad pēdējos gados. Un patiesībā pasaulē nemaz nav tik daudz to
scenāriju, kā tādās reizēs rīkojas. Man bija saruna ar Starptautiskā Valūtas fonda
izpilddirektoru, kas atbild par Skandināviju un Baltijas valstīm, un viņš teica, ka
Starptautiskajā Valūtas fondā pašlaik notiek neformālas un plašas debates par to,
kāda būtu labākā palīdzība Latvijai. Daudziem ekspertiem šķiet, ka viens no
scenārijiem varētu būt tāds kā Argentīnā. Argentīna gāja valūtas devalvācijas
ceļu. Jā, jā, šis instruments, tas, par ko kuluāros runā, protams, tiek apspriests.
Latvijas valdība tam nepiekrīt, nepiekrīt centrālā banka, bet, ja to nedara, tad
jāiet īsts, reāls samazinājuma ceļš, izdevumu samazinājuma ceļš, algu
samazinājuma ceļš, dažādu izdevumu samazinājuma ceļš, valsts pārvaldes tēriņu
samazinājuma ceļš. Ar tādu mērogu un skalu, un kopējo rāmi, kādu mēs jums
piedāvāsim, jā, Saeimā, es ceru, varbūt pat nesagaidot 19.decembri, varbūt
nākamajā nedēļā. Jo mūsu pašu redzējums, kā mēs tiekam ārā no šīs kritiskās
situācijas, būs pamats tam, vai starptautiskā sabiedrība būs gatava Eiropas Komisijas
izskatā un Starptautiskā Valūtas fonda izskatā piešķirt mums kredītu, bet mums tas
kredīts ir vajadzīgs tautsaimniecības dzīvināšanai, lai beigu beigās izdevumi
nebūtu jāmazina līdz tādam līmenim, ka budžetu nāktos sabalansēt ar tik
asiņainiem paņēmieniem, ka valsts apstājas.

Šīs nav vienkāršas lietas. Arī tad, ja mums būs – un
visticamāk, ka būs, – šis Eiropas Komisijas un Starptautiskā Valūtas fonda
aizdevums, mums būs jāsamazina izdevumi ļoti skarbos apmēros un būs jāpalielina
ieņēmumi, acīmredzot atsevišķās sadaļās palielinot nodokļus, par ko jau te
minēja. Tie nebūs populāri lēmumi, bet savukārt, ja mēs to neizdarīsim, ja mēs to
neizdarīsim situācijā, kad visā pasaulē finanšu tirgi ir apstājušies, vienkārši
vienā brīdī Latvijas valsts nespēs nofinansēt to, kas ir ielikts budžetā, un tad
mēs piedzīvosim to, kā ir valstī, kurā nemaksā algas, pensijas. Es ceru un esmu
pārliecināts, ka gan valdība, gan arī kolēģi kopā – gan pozīcijā, gan
opozīcijā… un tieši šādā brīdī ir patiešām svarīgi būt spējīgiem kopā
pieņemt lēmumus. Lēmumi nebūs vienkārši. Vienkārši vēlu visiem un Latvijai kopā
veiksmi un izlēmīgu politisko varu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Karinai Pētersonei.

K.Pētersone (LPP/LC frakcija).

Kolēģi, kolēģi! Kā kraukļu bars – krā, krā! Jūs varbūt
domājat, jums liekas, ka jūs skaisti dziedat, bet mēs dzirdam – krā, krā, krā!

Vakar televīzijas pārraidē banku un uzņēmēju pārstāvji izteica
cerību, ka šajā valstij un ekonomikai kritiskajā situācijā opozīcija spēs būt
vienota ar pozīciju un meklēt labākos risinājumus izejai no krīzes. Es arī tā
cerēju, es cerēju sadzirdēt vismaz alternatīvu valdības priekšā liktajam, bet
sadzirdēju, ar atsevišķiem izņēmumiem, tikai mēģinājumus sēt vēl lielāku
neticību, vēl lielākas bažas. Un šodien, es domāju, godātie kolēģi, nav vietā
kritika par to, ar kādu sejas izteiksmi vai ar cik krunkām pierē valdības vadītājs
stāsta par šo situāciju. Es pat domāju, ka šodien nav vietā kritika par politiku kā
tādu. Šodien mums visiem vajadzētu runāt par politikām, par konkrētām politikām
– par monetāro, ekonomisko, arī izglītības, arī veselības, par reformām… jā,
es piekrītu, arī par reformām. Bet šādas lietas es dzirdēju tikai deklaratīvā
formā.

Un, ja kādam ir labi priekšlikumi, tad teiksim tos! Dosim tos tagad,
negaidīsim kādus nezināmus apustuļus! Es nezinu, no kurienes viņi var parādīties.
Diemžēl atsevišķām opozīcijas frakcijām un politiķiem vienīgais risinājums, ko
tie redz šajā ļoti kritiskajā situācijā, ir noārdīt visu līdz pēdējam. Ja
finanšu un ekonomikas sistēmas buksē un ja valdība un Saeima turpina strādāt, tad
ņemsim un noārdīsim vēl arī tās abas divas! Un tad būs drupas. Nezinu… Un tas ir
apstākļos, kad tik tiešām jākonsolidē visi spēki un visi gudrie prāti ekonomikas
atdzīvināšanai un finanšu sistēmas stabilizēšanai. Un šis nav, kolēģi, tas
brīdis, kad jācenšas pacelt savu reitingu, nomelnojot tos, kas mēģina operatīvi
reaģēt uz izmaiņām ekonomiskajos procesos un meklē, un, es domāju, arī atrod
risinājumus šajā kritiskajā brīdī.

Un, ja jau mēs saucam premjera runu par cilvēku baidīšanu, tad kā
lai dēvē citu kolēģu tīksmināšanos par visām šīm negācijām, katrā otrajā
teikumā piesaucot krīzi, bankrotu, izsaimniekošanu, melus, krāsmatas, pat tautas un
valsts galu? Mēs pat aizrunājamies tik tālu, ka aicinām vēl uz kaut kādām jaunām
revolūcijām. Vai tiešām ir ilūzijas, ka ar šādu negatīvisma retoriku var vairot
cilvēku uzticību? Cilvēki šobrīd gaida, ka mēs viņiem dosim cerību un ka mēs
vairosim uzticību tam, ko mēs kopā mēģinām darīt. Un es domāju, ka šāda
negatīvisma apoloģētika nevairos uzticību tiem, kas to pauž.

Šobrīd vienīgais, kas var vairot sabiedrības uzticību un vairot
arī stabilitāti, ir atklāts, godīgs, godprātīgs darbs un atklāts un godprātīgs
dialogs. Valdība šobrīd ir aktīvā un godīgā dialogā ar Latvijas Banku, ar finanšu
uzraugiem, ar baņķieriem, ar ekonomistiem, ar ekspertiem, ar starptautiskām finanšu
institūcijām un, godātie kolēģi, arī ar sabiedrību.

Opozīcijai bija un ir iespēja cieņpilnā veidā šajā dialogā
iesaistīties. Šī iespēja diemžēl netiek izmantota, bet tā jau ir katra paša
atbildība. Es domāju, ka sabiedrībai… ja šodien tai kaut kas var dot cerību, tad
– es atkārtoju – pirmkārt tas ir valdības un Saeimas atbildīgs darbs. Jā,
kolēģi, tajā skaitā Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā. Un tur, Repšes kungs,
jūsu krēsls man blakus pārsvarā ir tukšs! Arī jūsu pieredze šajā laikā Latvijai
var būt noderīga. Es jūs aicinu strādāt.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Annai Seilei.

A.Seile (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātie deputāti! Mana runa nesāksies ar „krā-krā”. Es esmu
optimiste un tāpēc varētu teikt „trallalā-trallalā”. (Aplausi.)

Latviešu tauta… Paldies. Latviešu tauta ir pārdzīvojusi zviedru
laikus, vācu laikus, krievu laikus, Šķēles laikus un, es ceru, pārdzīvos arī
Godmaņa un Slaktera laikus. Tomēr pašreizējā situācija nav spoža – bet
smaidīsim! Cilvēki ir satraukušies, viņi gaida risinājumu no Saeimas un valdības.
Un, manuprāt, vissliktākais ir tas, ka mēs te taisām tādas politiskās
spēļmantiņas un spēlējamies ar šīm mantiņām. Pozīcija – opozīcija… Mēs
visi esam atbildīgi! Vienam otrā ir jāieklausās.

Bet situācija tiešām nav laba. Un tātad „trallalā-trallalā”
– mazo uzņēmumu bankroti, lielie uzņēmumi sašaurina savu ražošanu. Kas tad dos
ienākumus šajā nodokļu maksātāju groziņā? Kokapstrādes produkcija, „zaļā
zelta” resursi, vairs netiek pieprasīti. Pat „Latvijas Finierim” ir grūtības. Un
šis laiks ir grūts. Bet vienalga – trallalā!

Ja nebūs atbalsta uzņēmējdarbībai, nebūs arī nodokļu. Bet
šajā brīdī es gribu teikt, ka latviešu tauta vienmēr ir izdzīvojusi, un tāpēc tas
optimisms rodas, ja Godmaņa kungs paziņo, ka pensijas netiks samazinātas un ka
pasākumi sociālajai palīdzībai arī netiks samazināti, un tauta tam ticēs. Un es
domāju, ka pat dziļajos laukos izdzīvos. Un varēs pārdzīvot šo krīzi, jo tautai ir
veselais saprāts un ir arī zināma humora dzirksts. Ne velti tautā, it sevišķi
Dundagas pagastā, klīst anekdote. Un tā anekdote ir tāda. Ļoti īsa un vienkārša:
„Kur valdība ņēma tos divus latus, par ko atpirkt Kargina un Krasovicka akcijas
šajā grūtajā laikā?” Es ceru, ka tauta saņēma atbildi uz šo jautājumu,
noklausoties stundu garo Ministru prezidenta runu. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Guntim Blumbergam.

G.Blumbergs (ZZS frakcija).

Augsti godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Godātais Ministru
prezident! Ministri! Mēs esam noklausījušies daudzu mūsu kolēģu kritiku,
priekšlikumus. Uzstājušies kolēģi – gan viens no opozīcijas partijas, gan kolēģi
no tām partijām, kuras ir valdībā, gan kolēģi no tām partijām, kuras ir bijušas
valdībā, gan no tām satelītpartijām, kuras ir bijušas valdībā un arī tagad ir
valdībā. Mēs noklausījāmies arī saturīgu Ministru prezidenta ziņojumu un konkrētu
valdības tuvākās rīcības plānu. Vienīgais, ko mēs varam pārmest Ministru
prezidentam, ir tas, ka viņa teiktais nesaskanēja ar darbiem, proti, viņš brīdināja,
ka runās pusotru stundu, bet runāja stundu.

Bet, cienījamā Čepānes kundze, laikam jau man ir jāatvainojas
ventspilnieku un arī Vītoliņa kunga vārdā, ka mums neizdevās uzminēt jūsu
patiesās domas, jūsu patieso attieksmi pret ventspilniekiem, pret pilsētu. Jo redzat,
ja mēs apskatāmies balsojumu, tad jūs esat nobalsojusi „par” bibliotēkai
piešķirto finansējumu. Un laikam jau jūsu domas nesaskan ar tiem darbiem, ko jūs
darāt.

Cienījamai Āboltiņas kundzei. Jūs minējāt, ka Lemberga kungs ir
bijis valdībā. (No zāles dep. S.Āboltiņa: „Es neminēju!”) Gribu jūs
informēt, ka rīt atzīmēs 20 gadus, kopš viņš vada Ventspils pilsētu, un viņa
izdarīto pilsētas labā mēs visi varam novērtēt. (No zāles dep. S.Āboltiņa:
„Es neminēju!”) Un var jau būt tiešām žēl, ka viņa nav valdībā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs…

G.Blumbergs. Ā, es Čepānes kundzei uzdāvināšu to balsojumu.

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Ventam Krauklim. (Aplausi.)

V.A.Krauklis (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Vispirms es gribētu teikt, ka vispār kraukļi
ir gudri putni, un krā krā… kādreiz jāmāk vienkārši viņos ieklausīties.

Un arī, ja jau mēs runājam par līdzībām, tad tiešām te jau tika
piesaukti Svētie Raksti, un jūs visi atceraties to, kas Svētajos Rakstos teikts par
izraēļu tautu un Mozu, kas 40 gadus izraēļu tautu veda pa tuksnesi. Un te mēs varam
saskatīt zināmu līdzību. Mums ir premjerministrs, kas izskatās pēc Mozus. Mums
tiešām tas ceļš nav bijis vienkāršs, un sākām mēs īstā tuksnesī. Pakāpeniski
tas ceļš tika noasfaltēts. Un atšķirībā no Mozus tautas mēs mūsdienās pa to
ceļu, tā tēlaini izsakoties, pārvietojamies tādā lielā autokolonnā, kur ir gan
pasažieru autobusi, gan autobusi, kuros sēž veci cilvēki. Tur ir rūpnieciskas
mašīnas, dažāda tehnika. Un šo tehniku stūrē dažādi šoferi ar dažādu pieredzi
– mūsu ministri. Vienā autobusā sēž arī šie visas kolonnas ievēlētie
priekšstāvji, kas spriež un dod komandas šiem te šoferiem. Un tiešām beidzamajos
gados tas ceļš kļuva arvien taisnāks un gāja arī no kalna lejā. Tā kolonna
uzņēma ātru tempu. Pa vidam, šo ceļu būvējot, bija arī varbūt kļūdas, bet
tiešām nāca no globālajiem pasaules kalniem lavīna, un šis ceļš būtībā ir
izpostīts. Un jau tagad šī kolonna ir iebraukusi kārtīgos dubļos, un līdz
nākamajam asfaltētajam posmam nonākt nebūs vienkārši.

Un šodien, klausoties, kā daudzi bijušie šoferi, kas nemaz tik labi
šoferi nebija, pamāca, aizrāda, ka mums tā šoferēšana nevedas, man tomēr radās
iespaids, ka viņi nesaprot to, ka viņi paši arī ir šajā kolonnā iekšā un ka šai
kolonnai nav iespējams braukt dažādos virzienos… un stiprākās mašīnas aizbrauks,
bet vājākās paliks… Jo priekšlikums nomainīt visus šoferus tad, kad kolonna ir
iebraukusi dubļos, var ienākt prātā tikai un vienīgi cilvēkiem, kuri nedomā par to,
kas tālāk notiks.

Es piekrītu, ka ir lietas, kas noteikti jādara efektīvāk, un ir
skaidrs, ka nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Un es arī gribu šeit teikt, ka,
lai arī šī Ministru prezidenta runa bija ļoti izsmeļoša un kopumā ļoti saturīga,
ir daži akcenti, ko es gribētu uzsvērt.

Ir lietas, kuras mums ir jādara paralēli. Es saprotu, ka pašlaik ar
Starptautisko Valūtas fondu, ar „Parex banku” tiek strādāts tiešām, neskaitot
stundas, neskatoties uz to, vai ir diena vai nakts. Bet tikpat aktīvi mums būtu
jāstrādā paralēli ar citām lietām, ar „degvielu” tautsaimniecībai. Un viena no
tādām ir Eiropas Savienības fondi. Te tagad ir teikts, ka iepriekšējā perioda nauda
tiks apgūta, bet daudz svarīgāk ir šī perioda naudu tūlīt ieguldīt
tautsaimniecībā. Un diemžēl tad, kad Tautsaimniecības komisijā mēs uzklausām
atbildīgās institūcijas, tad tas redzējums ir… nu, jā… nākamā gada vidus,
nākamā gada beigas. Tas būs par vēlu! Tam ir jābūt tūlīt. Ja ir gatavi projekti,
ir jāvienkāršo šīs procedūras tā, lai šie gatavie projekti jau pirmajā ceturksnī
var tikt realizēti. Tā ir papildu „degviela”, kas nav aizņēmuma ceļā iegūta
nauda.

Tālāk. Šis atbalsts uzņēmējiem tika solīts oktobrī. Ja tas
būtu bijis oktobrī, tas būtu ļoti laikus, bet pašlaik mēs redzam, ka šis atbalsts
reāli nedarbojas. Un tātad nauda priekš apgrozāmiem līdzekļiem, priekš
pārkreditēšanās, tāpat eksporta atbalsts ir vajadzīgs šajā ziemā. Un tātad šim
darbam ir jābūt tikpat intensīvam kā ar Starptautisko Valūtas fondu.

Protams, es saprotu, ka tagad tā arī būs… no Starptautiskā
Valūtas fonda naudas. Bet arī tie līdzekļi, kas jau ir pieejami no Eiropas
Savienības, tūlīt jāliek tautsaimniecībā.

Tālāk. Par taupīšanu. Skaidrs, ka šīs strukturālās reformas ir
ļoti vajadzīgas. Bet tomēr es aicinātu katru ministru sekot līdzi tam, kādā veidā
tas notiek, jo diemžēl daļai ierēdņu, protams, ir kārdinājums samazināt kaut kur
tālu no Rīgas, aizslēgt, piemēram, valsts sociālās apdrošināšanas aģentūru
Līvānos, bet nesamazināt centrālo aparātu – vai, precīzāk, šajā sociāli
ekonomiskajā situācijā nav tik svarīgi samazināt aparātu, jo tiem cilvēkiem nebūs
kur iet. Tautsaimniecībā pašlaik nevajag strādājošos. Bet šo algu disproporciju
vajag mainīt centrālajā aparātā, kur tiešām ir ļoti lielas un bieži vien arī
pārmērīgas algas, kas jāsamazina, bet nevajag mazināt darba vietas reģionos, jo tie
ir nodokļu ieņēmumi, tā ir sociālā situācija un tas ir ļoti svarīgi.

Tālāk es gribu teikt par Latvijas Bankas atbildību. Mums tā ir
iegājies, ka Latvijas Banka ir tāds atsevišķs stikla kalns, kas vispār nav kopā ar
Latviju, bet apmēram tā no malas noskatās, un tur dara vienu darbu… notur latu
stabilu… Tas ir ļoti svarīgi, un par to paldies Latvijas Bankai. Bet arī Latvijas
Bankai ir jātaupa, arī Latvijas Bankai ir jāmazina savi atalgojumi, un Latvijas Bankai
ir citi instrumenti, kā veicināt tautsaimniecību, un tas ir arī Latvijas Bankas
uzdevums.

Un pašās beigās es gribu teikt to, ka es aicinu arī pārdalīt
Eiropas Savienības fondus, izveidot speciālu programmu rūpniecības atbalstam, tādai
rūpniecībai, kas ražo to, ko pašlaik Latvija importē, un aicinātu katru no mums, gan
Saeimas locekļus, gan iedzīvotājus, saprast, ka šajā laikā ir īpaši svarīgi to
saukli – pērkam Latvijas preci! – realizēt dzīvē. (No zāles dep. L.Ozoliņš:
„Pareizi!”)

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Vladimiram Buzajevam.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Prezidij! Cienījamie kolēģi! „Jaunā laika” partijas vadītāja
šeit šodien runāja, ka it kā ir laiks izveidot jaunu tautas uzticības valdību,
iekļaujot tajā visus gaišos spēkus, izņemot tā saucamos kreisos, de facto
krievus, kurus it kā Latvijas valsts vispār neinteresē. Un tiešām, mūs ne īpaši
interesē šīs valsts atpalicība, kur rūpniecības vai reālās ekonomikas daļa ir ap
desmit procentiem no IKP. Starp bijušajām brālīgajām padomju republikām pēc šī
rādītāja Latvija ir pēdējā vietā, un tieši tāpēc neizbēgama recesija pie mums
pārveidojas par nopietnu krīzi. Kaimiņvalstī Baltkrievijā, kas 1990.gadā bija
līdzvērtīgā stāvoklī ar mums, tautsaimniecība ir saglabāta, nekādas krīzes nav
un IKP – pusotras reizes augstāks, salīdzinot ar padomju līmeni.

Divos trīs vārdos par taupīšanu. Šeit ir spilgts piemērs –
šodienas „Latvijas Vēstneša” numurs, kur publicēts 2009.gada budžets, kuru tikko
kā mūsu cienījamais premjers faktiski nosauca par tualetes papīru. Šis premjers
Godmanis pirmais 1990.gada sākumā visu tautsaimniecību sagrāva galvenokārt tādēļ,
lai atņemtu vietējiem krieviem iespēju ietekmēt valsts likteni, un šodien Godmanis
otrreiz meklē izeju no bezizejas stāvokļa.

Cienījamās dāmas un kungi! Lai mūsu valsts stāvētu uz divām
kājām, pirmkārt PCTVL aicina jūs izpildīt vietējās padomes kongresa aizvakara
rekomendāciju – piešķirt visiem nepilsoņiem iespēju piedalīties vietējās
vēlēšanās un bez nosacījumiem piešķirt pilsonību veciem ļaudīm un cilvēkiem,
kas šeit piedzimuši.

Mēs, cienījamās dāmas un cienījamie kungi, mīlam mūsu Latviju ne
mazāk kā jūs, bet neesam atbildīgi par šodienas valsts bēdīgo stāvokli. Mēs
aicinām samazināt militāro budžetu, pārtraukt pompozu projektu īstenošanu, būtiski
samazināt ierēdņu skaitu. Mēs esam gatavi atbalstīt valsts ieguldījumus reālas
ekonomikas attīstībā un atjaunošanā un esam gatavi pretoties jebkuram mēģinājumam
taupīt uz tautas nabadzīgā slāņa rēķina, tai skaitā, teiksim, palielināt PVN
likmi. Nu, tāda ir mūsu, krievu partiju, nostāja, cienījamā Āboltiņas kundze un
citi klātesošie. Mēs nodrošinām Latvijai iespēju izvēlēties pareizu attīstības
virzienu un, kamēr šeit esam, vismaz mīkstinām valdošo partiju nekompetenci un
negodīgas politikas sekas.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Guntim Eniņam.

G.J.Eniņš (ZZS frakcija).

Augsti godātie un ļoti cienītās… Nav skaņas? Jāietur pauze…

Augsti godātie un ļoti cienītās un mīlētās! Ir taču skaidrs, ka
no šīs tribīnes deputātiem būtu jārunā tikai tās lietas, kuras viņi saprot un
pārzina, bet es tomēr nevarēju atturēties un nerunāt par trim lietām.

Proti, pirmā ir par tādu vienveidīgu uzbrukumu premjerministram
Godmanim. Nu, es pats esmu dzirdējis pa televīziju, pa radio, ka Godmanis slēpj un
necenšas… bēg no korespondentiem un ar viņiem it kā negribētu tikties. Šai sakarā
man gribētos pateikt, ka laikam nav bijis neviena cilvēka, Ministru prezidenta, kas tik
daudz ir spējis atbildēt, runāt televīzijā, radio. Man pat liekas, ka viņam ir
dubultnieki… kādi četri vai pieci godmaņi, kuri vienlaikus… Ieslēdzu radio – tur
runā premjers, ieslēdzu televizorā to vai citu programmu… Tā ka tas nerunā par labu
žurnālistiem, ja viņi tādu kā nepatiesību pasaka.

Tālāk. Man uz Ivaru Godmani bija dusmas – jā, lielas dusmas! –
viņa pirmajā valdīšanas jeb premjerēšanas laikā, bet šodien man ir jāapbrīno
viņa spējas visur šeit tagad darboties. Man gribas jautāt un ir pārsteigums, kāpēc
jūs visi, kuri šeit nācāt tribīnē… Vai tiešām uzskatāt, ka tā vaina ir tikai
vienā pašā Ivarā Godmanī tās katastrofas priekšvakarā, kas šobrīd ir? Un, ja
runājam tikai par patiesībām, kā es sākuma vārdos teicu, tad kāpēc jūs
neskatāties dziļāk un tālāk?

Tas bija 2004.gads, kad Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs
brīdināja valdību par ekonomikas pārmērīgu uzkaršanu. Viņš aicināja atdzesēt
ekonomiku. Un mēs arī zinām, ka tie bija tā sauktie treknie gadi, kā tos valdošā
partija, viņu premjers sauca… Tātad viņš apzinājās, ka tie ir treknie gadi.

Kas tad treknajos gados bija jādara? Tās saknes un tā nelaime tur
sākās jau no 2004.gada. Rimšēvičs, Latvijas Bankas prezidents, ir sūtījis veselas
pakas, vairākus brīdinājumus par šo stāvokli, bet viņš tika pilnīgi ignorēts –
viņš tika pasūtīts „vienu māju tālāk”.

Lūk! Meklēsim saknes, kāpēc mēs šādā nelaimē esam nonākuši,
kāpēc mums nav tā „spilvena”, kāpēc mums nav tās atdzišanas, un, lūk, te ir
tas…

Par zirgu mainīšanu. Man liekas, ka tomēr ir vēl arī trešā
patiesība, ka zirgus, lai cik arī tas slikti būtu… jā, ir Godmaņa valdība, ir pats
Godmanis ar savām kļūdām un… Es nevaru iedziļināties tajos… es nesapratīšu
šajā šausmīgi sarežģītajā situācijā, cik tālu un ko tur Kargins un Krasovickis
ir vai nav izkombinējuši… Visi ir aizdomu pilni, bet šajā brīdī mainīt
valdību… Tas prasītu daudz laika, un tas būtu pilnīgi līdzvērtīgi tam, ka maina
zirgus ne tikai uz tilta, bet maina zirgus uz degoša tilta.

Protams, es aicinu visus, ne tikai jūs… es aicinu visus cilvēkus
uzticēties šajā brīdī bankām, jo nav jau citas izejas. Kur tad to naudiņu mēs
liksim, izņemdami to ārā? Matracī?

Un arī no pašiem cilvēkiem tā nelaime ir pavairojusies, kad tie
bagātie vai pusbagātie sāka raustīt savu naudu no vienas bankas uz otru.

Es vēlreiz aicinu saprast to, kur tad tā vaina ir sākusies agrāk.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Ilmai Čepānei, otro reizi.

I.Čepāne (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātie kolēģi! Es kopā ar dažiem šajā zālē sēdošajiem,
tostarp ar Godmaņa kungu, esmu balsojusi par Latvijas neatkarības atjaunošanu, un,
runājot par valsts ekonomiskajām un sociālajām problēmām, es norobežojos no tā, ka
mans mērķis ir graut Latvijas valsts neatkarību.

Godātie kolēģi no pozīcijas un valdība! Mēs neesam ne
badadzeguzes, ne arī kraukļu bars. Tādā gadījumā mēs varētu pozīciju dēvēt par
princesēm, kas tikko pamodušās stikla kalnā, vai lāčiem, kas pamodušies no dziļā
ziemas miega.

Un pēdējais. Es nezinu, vai man procesuāli ir tiesības šodien
paziņot par balsojumu, kas notika tajā murgainajā vēlajā vakarā, kad Saeimā tika
pieņemts valsts budžets. Es nekādā ziņā neesmu vērsusies ne pret Ventspili, ne pret
ventspilniekiem. Es esmu vērsusies pret to, ka budžeta sadalē netiek ievērots likums.
Es esmu vērsusies pret to, ka budžeta sadalē tiek ievērota tikai pašvaldību
vadītāju politiskā piederība. Šajā gadījumā kļūdīties ir cilvēcīgi,
nospiežot šo pogu, šiem „pogspiežiem” es atvainojos, un, ja tas ir iespējams, es
aicinu fiksēt, ka šajā balsojumā es esmu bijusi „pret”.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs ekonomikas ministram Kasparam Gerhardam.

K.Gerhards (ekonomikas ministrs).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Augsti godātais
valdības vadītāj! Cienījamie deputāti! Kolēģi! Dāmas un kungi! Vienā no pirmajām
šodienas runām izskanēja: „Nu, ko jūs te Adventa laikā…!” Tiešām ir tāda
sajūta, ka atnācis tāds bārdains Grinčs un nozadzis valstij Ziemassvētkus, sagrāvis
piparkūku mājiņas, tāpēc vislabākais, ko tagad vajadzētu izdarīt, būtu aizdzīt
viņu projām. Vienkārši!

Bet nemānīsim sevi! Es domāju, ka jebkuram no maniem kolēģiem,
valdības locekļiem, kuri pagājušā gada 20.decembrī šeit sēdēja un kuri tika
apstiprināti jaunajā valdībā, bija skaidrs, ka šis gads būs daudz citādāks nekā
iepriekšējie gadi. Pēdējie dati, ar ko pagājušajā nedēļā nāca klajā Amerika,
liecina, ka jau pagājušā gada decembrī recesija bija skārusi Amerikas Savienotās
Valstis – vislielāko pasaules ekonomiku, kas ilgus gadus bija noteikusi visu ekonomikas
attīstību pasaulē kopumā.

Visiem mums bija skaidrs, ka šis gads attīstības ziņā būs daudz
lēnāks nekā iepriekšējie, ka mums nāksies meklēt daudzus un dažādus risinājumus,
lai stimulētu ekonomiku, lai padarītu pēc iespējas mazāk sāpīgu šo ekonomikas
procesu apstāšanos. Un tāpēc valdība jau šā gada pavasarī apstiprināja ļoti
konkrētu, detalizētu makroekonomikas stabilizācijas plānu ar virkni pasākumu, kas
bija vērsti gan uz finanšu novirzīšanu tautsaimniecībai, gan uz nodokļu
sakārtošanu, gan uz uzņēmējdarbības vides uzlabošanu. Un visos šajos darbos mēs
esam sasnieguši ļoti atzīstamus rezultātus. Ir palaistas divas nozīmīgas finanšu
programmas. Vienu Hipotēku un zemes bankā izstrādāja Finanšu ministrija. 200 miljoni
latu tika novirzīti finanšu iestāžu kreditēšanai. Ekonomikas ministrija izveidoja
ieguldījumu fondu 183 miljonu eiro apmērā. Reinvestētās peļņas stimuls stāsies
spēkā ar nākamā gada 1.janvāri. Tas ir ievērojams darbs, ko valdība veikusi kopā
ar uzņēmējiem. Dažādas administratīvās barjeras, slimības lapas…

Tas viss tika izdarīts, tomēr skaidrs ir tas, ka situācija mainās
katru brīdi, un šāgada oktobrī valdība atkārtoti nāca klajā ar priekšlikumiem,
kā palīdzēt Latvijas uzņēmējiem. Tika pieņemta virkne konceptuālu lēmumu gan par
nodokļu kavējumu atlikšanu, gan par soda naudas atlikšanu, gan arī par PVN
pārskatīšanu, struktūrfondu līdzekļu būtisku pārskatīšanu un to novirzīšanu uz
efektīvākām programmām… tām programmām, kas varbūt iepriekšējos,
„treknajos”, gados likās būtiskas. Tas viss ir apstiprināts, tas viss ir palaists!

Pagājušajā nedēļā Eiropas Komisija nāca klajā ar savu Eiropas
ekonomikas glābšanas plānu. Man bija tā iespēja pirmdien piedalīties
Konkurētspējas ministru padomē, bet manam kolēģim Slaktera kungam – otrdien
Finanšu ministru padomē. Tika pārrunāti ļoti konkrēti priekšlikumi, ko darīt
šajā situācijā – situācijā, kad visa Eiropa… kad mēs visi esam saslēgti kopā
vienā kopējā tirgū un kad visa Eiropa, visa Eirozona ir saskārusies ar recesiju. Arī
visas mūsu kaimiņvalstis. Eiropā šodien ir reāla recesija, un tāpēc tiek meklēti
virzieni, kā šo ekonomisko attīstību padarīt ātrāku un efektīvāku. Tas, ko
piedāvā Eiropa, ir ieguldīt naudu patēriņā, „sildīt” to. Protams, tas ir
risinājums īsā brīdī, kad varbūt uz kādiem pāris mēnešiem var šo situāciju
uzlabot.

Protams, arī Latvijai ir jāuzņemas sava līdzdalība un atbildība
šā procesa veidošanā, jo mēs esam vienādā situācijā. Un, protams, arī mēs
meklējam pašreiz virzienus, kā to panākt, izmantojot tos resursus, kuri mums ir.
Pašreiz praktiski katru dienu Ekonomikas ministrijas pārstāvji risina sarunas ar
lielākajām Latvijas bankām, kā panākt to, lai Latvijas banku nauda nonāktu līdz
uzņēmējiem, lai uzņēmēji varētu kreditēt savu ražošanu, savu patēriņu, savus
projektus un panākt finansējumu apgrozījumam un tamlīdzīgi. Bet neviens pašreiz
īsti nav gatavs naudu dot, tāpēc arī daudzas no tām programmām, kuras mēs
iedarbinājām jau vasarā, šobrīd ir nepieciešams pārskatīt. Ieguldījumu fonds,
kurā mēs naudu paredzējām kredītu garantēšanai, šobrīd nevienam nav vajadzīgs.
Neviens nedod kredītus, un tātad nav ko garantēt.

Pašreiz mēs piedāvājam ļoti konkrētus risinājumus sadarbībā ar
Hipotēku un zemes banku, Eiropas Investīciju banku un arī ar citām Latvijas bankām,
kā šo naudu varētu novirzīt uzņēmējiem, un vistuvāko dienu laikā mēs šo
naudu… Mēs piedāvāsim konkrētus risinājumus, kā panākt to, lai šī nauda
nonāktu līdz uzņēmējiem.

Struktūrfondi. Ir palaisti uzņēmējdarbībai paši būtiskākie un
nepieciešamie struktūrfondi, notiek jaunu tehnoloģiju ieviešana, un tas ir labi. Tas
dos iespēju ar jauniem projektiem startēt Eiropas un pasaules tirgos. Bet pašreiz ir
vajadzīga daudz reālāka palīdzība, un mēs plānojam lielu struktūrfondu līdzekļu
daļu novirzīt tirdzniecības apdrošināšanai, lai uzņēmējs varētu savu produkciju
apdrošināt, un ar šādiem konkrētiem priekšlikumiem mēs arī nāksim klajā
vistuvākajā laikā un dosim uzņēmējiem iespēju, pārdodot savu produkciju,
apdrošināt to.

Tā ka neaizmirsīsim par tiem darbiem, ko mēs esam izdarījuši, bet
tajā pašā laikā ir skaidrs, ka tie darbi, kas stāv mums priekšā, ir vēl lielāki
un nozīmīgāki, jo mēs nevaram sēdēt aiz piparkūku žodziņa, aizsegušies no tiem
procesiem, kas notiek Eiropā. Mums ir jāiet iekšā Eiropas tirgū un jāiet tur iekšā
kā konkurētspējīgai valstij ar atbalstītiem uzņēmējiem. Un tāpēc mēs šo
sociāli ekonomisko stabilizācijas plānu piedāvāsim valdībai un parlamentam, lai
vistuvākajā laikā to varētu izskatīt.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies ekonomikas ministram Kasparam Gerhardam.

Godātie kolēģi! Mums debatēs ir pieteikušies vēl divi deputāti.
Pēc pulksteņa mums būtu jārīko pārtraukums, bet Saeimas Prezidijs ir saņēmis
vienpadsmit deputātu ierosinājumu ar priekšlikumu turpināt sēdi bez pārtraukuma,
līdz tiek izskatīta visa darba kārtība. Vai deputātiem ir iebildumi? (No zāles:
„Nav!”) Deputāti neiebilst.

Sēde tiek turpināta bez pārtraukuma.

Vārds debatēs deputātam Aleksandram Golubovam.

A.Golubovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Cienījamie kolēģi! Vai jūs tiešām domājat, ka visas problēmas
mūsu valstī ir sākušās tikai šodien vai vakar, vai aizvakar? Nē! Tās sākās jau
tajā laikā, kad pašreizējais premjers bija premjers arī deviņdesmitajos gados. Un
sākās ar to, ka tieši ar viņu piekrišanu un ar viņu mājieniem sākās mūsu
rūpniecības, lauksaimniecības un visu pārējo uzņēmumu likvidācija. Jūs kopā ar
toreizējo Latvijas Bankas prezidentu pasludinājāt privatizāciju un izlaupījāt
valsti. Ja tas tā nebūtu bijis, tad mums nebūtu arī krīzes. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs deputātam Dzintaram Zaķim.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Dāmas un kungi! Mēs šodien jau daudz esam diskutējuši. Es vēlos
pateikt arī savu viedokli par to, kas ir bijis, bet, manuprāt, daudz svarīgāk šodien
ir runāt par to, kas būs, nevis par to, kas ir bijis, jo, kas bijis, bijis, to vairs
nenovērst. Vienīgais, ko es gribu piezīmēt, ir tas, ka, manuprāt, valdība rīkojās
ne visai korekti, uzsākot savu darbību ar „Parex banku” pirms tam, iekams vispār ir
pateikti noteikumi, kā tā rīkosies šādā situācijā. Es domāju, ka to valstu
pieredze, kuras sākumā definē noteikumus un pēc tam sper konkrētus soļus, ir daudz
demokrātiskāka un pareizāka. Interesanti, kā būs tad, ja, nedod Dievs, vēl kāds
pieklauvēs pie Ministru kabineta durvīm un teiks: „Arī mums ir problēmas…” Nu,
vēl kāda banka… Vai tad automātiski arī viņai kapitāldaļas atņems? Vai arī uz
viņu automātiski attieksies viss tas pats, kas attiecas uz šo? Vai kā? Neviens to
nevar saprast, un tieši tāpēc es domāju, ka vispirms vajadzēja definēt tomēr
skaidrus noteikumus un tad rīkoties.

Otra lieta, protams, ir jautājums par to, cik daudz tika vai netika
paskaidrots. Valdība to, ko tā darīja, manuprāt, skaidroja stipri par maz. Tas ir
viens no iemesliem, kāpēc arī tā ticība sabiedrībā valdības lēmumiem arvien ir
samazinājusies. Bet par to, kas būs… Nu, godīgi sakot, kolēģi, vai jūs sapratāt
to, ko Slaktera kungs mēģināja paskaidrot, to, kā tiks ieviests finanšu
stabilizācijas plāns? Nu, ar tiem stāstiem par to, ka vajadzēs taupīt, ka celsim kaut
kādus nodokļus un, ticiet, būs jau labi, ir stipri par maz.

Es tomēr uzskatu, ka tieši finanšu ministram ir jābūt tam, kurš
nevis kaut kādus vispārīgus formulējumus vai tikai plāna punktus var pateikt, bet
kurš var iedziļināties detaļās un ļoti precīzi paskaidrot: ja mazināsim kādu
nodokli, tad par cik un kuru; ja celsim kādu nodokli, tad par cik un kuru.

Un finanšu ministra rīcība, manuprāt, ir bēdīga arī no tā
viedokļa, ka tāda mētāšanās, kāda pēdējo pāris nedēļu laikā ir notikusi, nav
iepriekš Latvijas politikas praksē bijusi; tas arīdzan nav piedodams. Ja reiz ir kāds
viedoklis, ir jābūt skaidram aizstāvamam un ilgi noturamam viedoklim. Daudz kas no tā,
ko mēs šodien dzirdējām, starp citu, arī liek aizdomāties par vienu ļoti nopietnu
lietu. Un tā nopietnā lieta, kolēģi, ir sekojoša.

Notikumi Latvijā un arī pasaulē attīstās diezgan ātri un
sarežģīti, un ir iespējams, ka visu nemaz nevar paspēt paskaidrot, un ir iespējams,
ka tā lavīna, kura ir sākusies, tā sniega pika, kas veļas… tā veļas no tā kalna
lejā, un tā situācija kļūst nekontrolējama. Tāpēc es ļoti lūdzu… Godmaņa
kungs, jūs tagad droši vien nāksiet tribīnē un skaidrosiet, atbildēsiet uz
jautājumiem. Paskaidrojiet, Godmaņa kungs, tikai godīgi paskaidrojiet: vai jūs un
jūsu valdība šobrīd kontrolē situāciju valstī? Lūdzu, Godmaņa kungs, uz šo
atbildiet!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debates beidzam. Vārds Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Mēs neapšaubāmi kontrolējam situāciju valstī gan finansiāli, gan
ekonomiski, gan strukturāli, gan juridiski, gan tiesiski.

Es sākšu ar to vienu variantu. Redziet, deputāti, šeit
uzstājoties, cik es zinu, neatbild par to, ko viņi runā. Jūs, cienītais kungs, kas
tur sēžat ar tām brillēm… Redziet, man 1993.gadā arī teica, ka es esot
izlaupījis. Es divus procesus tiesā uzsāku par šādiem apvainojumiem. Es vienu procesu
uzvarēju, un otrā procesā… man ir seifā atvainošanās vēstule. Atbildiet par
saviem vārdiem, ko jūs runājat!

Otra lieta. Redziet, es jau pašā sākumā lūdzu jūs izprast, ka
mūsu programma (mums jānāk šeit pie jums, lai jūs varētu to apstiprināt) nav
vienpusējs dokuments, tā būs saskaņota programma, un tas ir iemesls, kāpēc es
neziņoju to pilnībā šodien. Tā programma ir saskaņota ar Eiropas Komisiju,
Starptautisko Valūtas fondu un, iespējams, vēl arī citiem dalībniekiem. Tāpēc es
sākumā teicu… Tāpēc pārmetumus, ka es neesot sīki izklāstījis, es pieņemu. Bet
vēl jo vairāk tāpēc es to darīju, ka tas nav dokuments, ko mēs esam saskaņojuši.

Tas ir viens.

Otrs. Par konkrētiem jautājumiem. Ir svarīgi atbildēt konkrēti.
Druvietes kundze uzdeva man piecus jautājumus. Es arī konkrēti atbildēšu katram
deputātam.

Druvietes kundze, pirmais jautājums: vai bija vērts šo banku glābt?
Tas nebija tikai valdības lēmums. Šis lēmums tika pieņemts… viennozīmīgi tātad
Latvijas Bankas un Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas kopējais
viedoklis: jā, bija vērts un ir vērts, ņemot vērā šīs bankas vietu Latvijas
finanšu sistēmā un ekonomikā. Ņemot vērā vairāk nekā 160 miljonus – valsts un
pašvaldību līdzekļus bankā oktobra beigās. Ņemot vērā šīs bankas saistību ar
veselu virkni banku šeit, Latvijā, un arī ārpus Latvijas. Ņemot vērā vēl vairākus
citus faktorus.

Bija otrs jautājums: kāpēc steigā tiek meklēts investors? Nē,
steigā meklēts netiek nekas. Tas, ko darīs jaunā valde, kuru šodien apstiprinās, –
viņa izsludinās konkursu par vienu no četriem lieliem auditoriem, kuri veiks ne tikai
auditu, bet principā sagatavos šo banku piedāvāšanai tirgū, pārdošanai. To
faktiski sauc par due diligence no pārdevēja viedokļa, nevis no pircēja.
Protams, es neslēpšu, ka mums ir bijušas sarunas ar nopietnām starptautiskām finanšu
institūcijām, kas situācijā, kad valdība pārņēma tagad akcijas, 85 procentus, ir
gatavas uzsākt sarunas par šo procesu kā tādu. Neesmu tiesīgs viņas pagaidām
nosaukt bez viņu piekrišanas.

Kas īsti notika pēc akciju 51 procenta pārņemšanas? Druvietes
kundze, mēs nepārņēmām 51 procentu juridiski! Mēs izteicām vēlmi un būtu
pārņēmuši 24.novembrī, ja akcionāri būtu izpildījuši savas saistības. Viņi tās
neizpildīja. Juridiski mēs nevarējām pārņemt banku, jo netika izpildītas saistības
pret sindicēto kredītu devējiem. Tas, ko mēs darījām tajā laikā, – mēs,
pastiprinot bankas likviditāti, guldījām līdzekļus, ņemot pretim ķīlas. Tam, kas
nezina, kā strādā banka, un nav nodarbojies ar šīm procedūrām, varbūt nav viegli
saprast, ko es saku. Man ir bijusi tā nepatīkamā situācija, sevišķi situācija
1995.gadā, – būt banku krīzē par Krājbankas vadītāju un kopā ar valdības
vadītājiem un kopā ar bankas vadītājiem šo banku no krīzes izvest. Šī banka
strādāja ar kapitāla (0,5 procenti) pietiekamību ilgus gadus, ar valdības
parādzīmēm tur iekšā. Mēs to izdarījām! Tāpat kā 1998.gadā, būdams finanšu
ministrs… Mēs atrisinājām arī Komercbankas jautājumus. Tas nav tā, ka mēs
pirmoreiz sastopamies ar šādu problēmu. Bet mērogs ir cits, un starptautiskā vide
arī ir cita.

Kas notiek ar villu „Marta”, villu… un tā tālāk? Mēs esam
tiesiskā valstī, Druvietes kundze! Tas nav tik vienkārši – tiesiskus argumentus
vienā brīdī lietot, otrā – nelietot… Visam ir absolūti precīzi, tiesiski jābūt
noskaidrotam, tajā skaitā arī jautājumam par depozītu kustībām bankā, arī tajos
datumos, kurus nosauca Štokenberga kungs, kurš, es domāju, zina par šīm kustībām.
Varbūt nezina… Nezinu. Tas ir īpašs jautājums. Ar to nodarbosies un nodarbojas
iestādes, kurām ar to jānodarbojas.

Kas attiecas uz Feifera kunga atkāpšanās iemeslu, man nav atbildes
uz šo jautājumu. Es vakar uzdevu šo jautājumu viņam. Situācijā, kad valdība
pārņem viennozīmīgi banku, 85 procentus, viens cilvēks divas bankas vadīt nevar. Ja
mēs ejam uz principu, ka mēs šīs bankas šinī brīdī pat neapvienojam, nav
iespējams vienam cilvēkam vadīt divas bankas ar pilnīgi dažādiem uzdevumiem:
Latvijas Hipotēku un zemes bankā, par kuru šeit jau runāja ekonomikas ministrs, veikt
daļu uzdevumu, un vadīt arī banku, kurai ir pilnīgi citi uzdevumi; valdei vajag
sagatavot banku pārdošanai. Elementāri! Elementāri skaidrs! Man tas ir skaidrs… Ja
jums nav, tā ir jūsu problēma.

Par Štokenberga kunga jautājumiem.

Jā, protams, protams, akcionāru uzdevums – panākt garantiju
sindicētiem kredītiem. Neizdevās. Mūsu uzdevums ir – un mūsu lēmumā tas ir uzdots
finanšu ministram – turpināt sarunas ar sindicēto kredītu devējiem. Jo, patiesību
sakot, mēs esam vienīgā garantija viņiem… Vienīgā garantija viņiem ir tā, ka
valdība iet tur iekšā. Taču tas nenozīmē, ka vienīgā garantija ir garantijas
vēstule no valdības; mums šo banku vajag sagatavot tā, lai banka būtu spējīga pati
atdot šo naudu. Ar jaunu investoru, uzlabojoties situācijai, arī pati!

Kas attiecas uz akciju cenu. Nu, es varu pateikt bilances cenu, tirgus
cenu pateiksim tad, kad beigsim to due diligence. Ja mēs skatāmies pēdējos FKTK
rezultātus par kvartāla pietiekamību (tas ir pāri par 6,8 procentiem), jūs ar
elementāro matemātiku varat izrēķināt, ka mums bilances cena, akcijas pārņemot par
diviem latiem, ir tuvu pie… apmēram 100 miljoniem. Lūk, tā! Tajā dienā, kad mēs to
darījām, 85 procenti… 6,89… Paņemiet aktīvus, varat sarēķināt, cik liela tā
summa ir. Es pat domāju, ka vēl precīzāka informācija ir pieejama FKTK.

Es dzirdēju šeit vēl arī citus jautājumus. Attiecībā uz Pabrika
kungu jāteic, ka te bija vesela virkne jautājumu. Politiski vērtējumi, politiski
vērtējumi… Es pilnīgi saprotu opozīciju. Šis ir samērā izdevīgs brīdis sist
valdību. Mēs citādā situācijā būtu šodien bijuši, ja mums būtu izdevusies vismaz
tā plāna fāze, ko mēs vēlējāmies, – apturēt noguldījumu atplūdumu līdz
22.novembrim un apturēt arī tālāk. Tad mēs te nāktu ar citu noskaņojumu un
opozīcijai būtu mazākas iespējas mūs sist. Tagad jums, protams, šīs iespējas ir
lielākas. Zināmā mērā tam ir pamats, es piekrītu. Bet jūs mums nevarēsiet pārmest
vienu lietu – konsekvences trūkumu. Jūs nevarēsiet mums pārmest to, ka mēs tomēr
pildām to lēmumu, par ko mēs vienojāmies visi trīs kopā, –nepieļaut kopējo
finanšu sistēmas… principā nonākšanu ļoti sliktā stāvoklī dēļ šī bankas
bankrota.

Par pārējiem jautājumiem. Jā, nu ir politiski pārmetumi,
politiskas diskusijas, ka vajag jaunu valdību. Jā, es saprotu opozīcijas jēgu,
būtību. Protams, tur nav ko teikt. Organizējiet, ja varat! Taisiet! Vairāk gan
gribētos… Nu labi. Ko gribētos, tas ir cits jautājums. Galu galā pozīcijai ir sava
loma, opozīcijai – sava, valdībai – sava. Neprasīšu, lai šodien deputāti šeit
nāktu ar valdības priekšlikumiem vai kvazivaldības priekšlikumiem. Tas nebūtu
pareizi. Valdībai jānāk ar savu programmu. Mēs ar to nāksim. Es runāju ar finanšu
ministru. Es domāju, ka mums izdosies to jums likt priekšā nedēļu ātrāk, tas ir,
nevis 19., bet 12.datumā. Ja nepieciešams, tad divos lasījumos skatīsim to cauri.
Tikai viens mums ir pilnīgi skaidrs: ja parlaments šo programmu neapstiprina, tajā
brīdī valdības vairs nav. Tas ir pilnīgi strikti! Mums nav iespējas šeit spēlēties
ar šiem jautājumiem.

Šeit es prasu par programmu. Par programmu man jāsaka tā – jā,
šeit man ir Latvijas ekonomiskās stabilizācijas programma. Tā ir uz 12 lappusēm. Ar
visām tabulām. Bet es vēlreiz atturos to šeit jums likt priekšā. Es saprotu, jūs
visu laiku prasāt, kāpēc es jums to nestāstu. Es kaut kādus elementus pateicu, bet…
Es vēlreiz gribu teikt – šis nav vienpusējs dokuments. Šis dokuments būs saskaņots
ar starptautiskām finanšu institūcijām, ar Eiropas Komisiju, ar Starptautisko Valūtas
fondu un, iespējams, arī ar Pasaules Banku, un tā tālāk. Ko es varu atbildēt? Es,
protams, varu mēģināt šeit jums sākt stāstīt. Bet, ja mums izrādīsies, ka
saskaņotais variants būs atšķirīgs, tas nebūs korekti – man to šeit teikt.

Tālāk. Vēl divas lietas. Mēs šeit visu laiku runājam par to, vai
mēs esam vienīgie, kas kaut ko šinī virzienā dara. Tagad es jums nolasīšu pāris
teikumu no vienas citas valdības programmas. Es neteikšu, kuras valsts. Bet tā valsts
tālu no mums neatrodas. Ļoti tuvu atrodas – kaimiņos. Man nav tiesību nosaukt tās
vārdu, tāpēc ka, cik es zinu, programma tur vēl nav pieņemta. Bet es to nocitēšu.
Un tajā valstī situācija ir labāka nekā pie mums. Kaut gan jāsaka, ka 2008.gadā
ekspertu vērtējums arī dod samazinājumu: 0,5 procentu vietā – no 2,5 līdz 3
procentiem no kopprodukta. Un 2009.gadā samazinājums varētu būt līdz 4 procentiem
negatīvs. Tas faktiski nozīmē, ka tas ir gandrīz pavisam tuvu mūsu skaitļiem.
Atšķirība ir tikai tajā vienā apstāklī, ka šai valstij ir rezerves. Ne lielas, bet
ir. Mums nav šo rezervju.

Nu tad minēšu pamatlietas, lai var apmēram saprast, ko dara citi.
Tur konkrēti sākas tā – Prezidents, Saeimas deputāti, valdības locekļi, valsts
kontrolieri… Tiem uz rokas saņemamos ienākumus vidēji par 15 procentiem samazināt.

Otrkārt. Valsts budžeta asignējumu pārvaldītāju, pašvaldību
asignācijas darba atalgojumam samazināt vidēji par 12 procentiem.

Treškārt. Asignējumus, kas piešķirti valsts budžeta asignējumu
pārvaldītāju izdevumiem, speciālās dotācijas pašvaldībām samazināt par 15
procentiem. Atskaitījumus no ceļu uzturēšanas attīstības programmas finansēšanas
rēķina samazināt no 80 uz 60 procentiem.

Iedzīvotāju ienākumu daļā, kas pienāca pašvaldību budžetiem,
attiecīgi koriģējot, procentuālo daļu samazināt.

Asignējumus zemes reformai, lauku atbalsta reformai samazināt zem 15
procentiem. Asignējumu investīcijām samazināt par 10 procentiem. Aizsardzībai… Es
negribētu pārvērst šeit visu skaitļos, tas ir pietiekami liels skaits… Pie kam
jebkādus pabalstus pilnīgi atsaistīt no jebkādām vidējām algām, un tā tālāk…

Redziet, es nobeigšu ar vienu citu lietu – tas ir, ar tepat blakus
atrodošos savas valdības programmu… Nevar celt kursu…

Un tagad noslēgumā – par vairākām lietām, lai tomēr mēs
galīgi nesatrauktu cilvēkus, jo zīmēja jau arī pilnīgi apokaliptiskas ainas.

Tas attiecas uz bezdarbu. Es domāju, ka vienā no tuvākajām sēdēm
pēc Jaungada mēs rosināsim izskatīt jautājumu, kas saistīts ar profesionālo
izglītību un bezdarbu, ņemot vērā to, ka ekonomika mums sašaurināsies. Mēs esam to
jau valdībā izskatījuši, tagad skatīsim Trīspusējā padomē. Tad, kad būs lielāks
vai mazāks konsenss, nāksim uz parlamentu. Sākumā – ar ziņojumu; iespējams, ka
būs nepieciešami normatīvie grozījumi attiecībā uz profesionāli tehnisko
izglītību un bezdarbu. Šobrīd pie mums bezdarbs ir 6,1 procents jeb 66 638
cilvēki uz 26.novembri. Turklāt, ja mēs skatāmies atsevišķas profesijas un
skatāmies pēc tā, kā šie cilvēki tiek atvaļināti, tad redzam, ka faktiski bezdarba
kāpums pie mums iesākās aprīlī, tikai šā gada aprīlī; līdz šim bezdarbs tikai
kritās, neskatoties uz to, ka ekonomika krita ātrāk uz leju. Un reģistrēto
bezdarbnieku skaits galvenajā… Nu, pirmā profesija, kurā visvairāk bezdarbnieku
reģistrēja, ir palīgstrādnieki; šajā profesijā tas ir mēnesī apmēram… tuvu pie
550–600 cilvēkiem. Lielāku līmeni mēs vēl neesam sasnieguši. Mēs tam
gatavojamies. Bet tādām profesijām, kas ir vairāk izglītotas, mēs vēl neredzam šo
bezdarba pieaugumu. Mēs to varbūt ieraudzīsim, bet pagaidām mums nav vērts jau
iepriekš viest apokaliptiskas noskaņas, kuras es šeit dzirdu. Tāpēc īpaši
nevajadzētu cilvēkus baidīt.

Tāpat kā nevajadzētu cilvēkus mānīt. Es zinu, ka politiski tas ir
izdevīgi. Bet cilvēki, kas ir matemātiķi… Pat tad, ja mēs visu valsts pārvaldi
atbrīvojam, visu, tie ir 90 miljoni.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

Līdz ar to šodienas ārkārtas sēdes darba kārtība ir izskatīta.

Lūdzu zvanu reģistrācijai. Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm.

Kamēr tiek apkopoti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumam
deputātam Kārlim Leiškalnam.

K.Leiškalns (Tautas partijas frakcija).

Dāmas un kungi! Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde
nenotiks, tā ir pārcelta uz otrdienu, pulksten 10.00.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Andrim
Bērziņam – Zaļo un Zemnieku savienība.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Kolēģi! Sociālo un darba lietu komisijas sēde notiks pulksten
13.00.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Oskaram
Spurdziņam.

O.Spurdziņš (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas
sēde – pēc desmit minūtēm komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Reģistrācijas rezultātu nolasīšanai vārds
Saeimas sekretāra biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Labdien, augsti godājamie deputāti! Nav reģistrējušies: Aigars
Štokenbergs, Ingrīda Circene, Juris Dobelis, Artis Pabriks, Māris Kučinskis, Sarmīte
Ķikuste, Jānis Reirs, Baiba Rivža un Dainis Turlais.

Paldies jums visiem!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Līdz ar to Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.

Saeimas kārtējā sēde sāksies pulksten 13.30.

SATURA RĀDĪTĀJS

9.Saeimas rudens sesijas 16.(ārkārtas) sēde

2008.gada 4.decembrī

Par finanšu situāciju Latvijā (Dok. Nr.3406)
Ziņo	– Ministru prezidents I.Godmanis
Debates	– dep. S.Āboltiņa
	– dep. A.K.Kariņš
	– dep. S.Kalniete
	– dep. I.Čepāne
Paziņojumi
	– dep. A.Bērziņš (ZZS)
	– dep. G.Blumbergs
	– dep. J.Šmits
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	– Saeimas sekretāra biedrs   A.Klementjevs
Debašu turpinājums	– dep. V.Lācis
	– dep. K.Šadurskis
	– dep. A.Štokenbergs
	– dep. I.Druviete
	– dep. P.Tabūns
	– dep. A.Pabriks
	– dep. E.Repše
	– dep. J.Sokolovskis
	– finanšu ministrs A.Slakteris
	– dep. K.Pētersone
	– dep. A.Seile
	– dep. G.Blumbergs
	– dep. V.A.Krauklis
	– dep. V.Buzajevs
	– dep. G.J.Eniņš
	– dep. I.Čepāne
	– ekonomikas ministrs K.Gerhards
	– dep. A.Golubovs
	– dep. Dz.Zaķis
	– Ministru prezidents I.Godmanis
Paziņojumi
	– dep. K.Leiškalns
	– dep. A.Bērziņš (ZZS)
	– dep. O.Spurdziņš
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	– Saeimas sekretāra biedrs   A.Klementjevs

Balsojumi

Datums: 04.12.2008. 10:30:42 bal001
Balsošanas motīvs: Par sēdes turpināšanu bez pārtraukuma