Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs
Gundars Daudze.
Sēdes vadītājs. Godātais Valsts prezidenta kungs! Cienījamie
kolēģi! Viesi!
Atklājam Saeimas 2008.gada 18.novembra svinīgo sēdi, kas veltīta
Latvijas Republikas proklamēšanas 90.gadadienai.
V.Muižniece (9.Saeimas priekšsēdētāja biedre).
Vārds svētku uzrunai Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājam
Gundaram Daudzem.
G.Daudze (9.Saeimas priekšsēdētājs).
Godātais Valsts prezidenta kungs! Godātais Ministru prezidenta kungs!
Cienījamie deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi!
Pirms deviņdesmit gadiem no šīs skatuves tika pateikti vēsturiskie
vārdi: „Suverēnā vara Latvijā ir pārgājusi Tautas Padomes rokās!” Trīsdesmit
astoņi Tautas Padomes locekļi tikko bija proklamējuši neatkarīgu Latvijas Republiku.
Līdz patiesai neatkarībai vēl bija ejams tāls ceļš, vēl priekšā bija Brīvības
cīņas un karā sagrautās Latvijas, tās pilsētu un lauku atjaunošanas gadi, taču
pirmais solis bija sperts – brīva Latvija bija dzimusi. Šodien mēs esam pulcējušies
toreizējā Rīgas 2.teātra zālē – vietā, kur visai pasaulei tika paziņots par
neatkarīgas valsts izveidošanu, par latviešu tautas vēlmi dzīvot savā valstī, par
latviešu tautas gribu pašai noteikt savu likteni, pašai valdīt savā zemē. Esam
pulcējušies, lai simboliski izdzīvotu šo mirkli – Latvijas Republikas proklamēšanu
toreiz, pirms deviņdesmit gadiem. Esam pulcējušies, lai godinātu tos, kuri veidoja
Latvijas valsti, bija klāt tās dzimšanas brīdī, lai sveiktu un godinātu tos, kuri
atjaunoja Latvijas valsti, atkal ievedot Latviju kā brīvu un demokrātisku zemi Eiropas
valstu saimē.
Šogad mēs svinam ne tikai Latvijas Republikas 90.dzimšanas dienu.
Padomju režīma gados sarkanbaltsarkano karogu nosargāja mūsu vecvecāki savās pūra
lādēs, ārzemēs dzīvojošie tautieši, kas uzturēja dzīvu ticību valsts
atjaunošanai, un nelielās disidentu grupas tepat, Latvijā, kas, spītējot briesmām,
ticēja okupācijas režīma krišanai. Padomju režīma laikā nosargāto
sarkanbaltsarkano karogu pirms divdesmit gadiem atkal pacēla Latvijas radošā
inteliģence, bet Dziesmotās revolūcijas iedvesmotajai Latvijas tautai to rokās ielika
Latvijas Tautas fronte. 1988.gada Radošo savienību plēnumā pēc gandrīz piecdesmit
padomju režīma gadiem pirmo reizi atskanēja patiesība par Latvijas neatkarības
zaudēšanu, par Latvijas okupāciju, par to, kādā veidā un kāpēc no brīvas un
plaukstošas zemes Latvija nokļuva citzemju varas jūgā. Pirms divdesmit gadiem atkal
tika izteikts aicinājums celties un iet – iet un no jauna izcīnīt savai zemei un
tautai brīvību un neatkarību, tiesības pašai lemt savu likteni.
Mēs varam vilkt daudzas paralēles starp mūsdienu Latviju, tās
neatkarības atjaunošanu un 1918.gadu, kad pasaule pirmoreiz uzzināja par neatkarīgu
Latvijas valsti. Neatlaidība, drosme, skaidra mērķa apziņa un tautas vienotība –
lūk, četri stūrakmeņi, kas tika likti pamatā Latvijas karavīru uzvarai Brīvības
cīņās. Lūk, četras svarīgas īpašības, kas deva mums spēku uzvarēt arī
Dziesmotajā revolūcijā, ļaujot Rīgas pils tornī atkal pacelt Latvijas valsts
sarkanbaltsarkano karogu.
Svarīgos vēsturiskos mirkļos, brīžos, kad tauta un valsts izdzīvo
nozīmīgu pārmaiņu laiku, liela loma ir tam, kā uzrunāt cilvēkus, kā pārliecināt
ļaudis par izraudzītā ceļa pareizību. Par to, ka, ejot šo ceļu, mēs nonāksim pie
īstā galamērķa. Gan toreiz, gan tagad ir situācija, kad cilvēkiem nepieciešama
vienotība un mērķa apziņa. Jābūt mērķim un motivācijai, lai kopīgi risinātu
problēmas, kopīgi rastu iespējas tālākai attīstībai un meklētu ceļu uz
plaukstošu valsti. Skaidri saskatāma un saprotama mērķa trūkums rada cilvēkos
neziņu par nākotni un neticību valsts attīstībai.
Tāpēc mums jāspēj formulēt uzdevumus, jāspēj atrast tos ceļus,
pa kuriem galveno mērķi – plaukstošu Latvijas valsti – sasniegt. Un tas ir ne tikai
Saeimas un valdības, bet visas sabiedrības uzdevums. Ir jāapvieno visi mūsu spēki.
Tam jābūt komandas darbam, kurā apvienojas politiķi, ekonomisti, zinātnieki, nozaru
eksperti un pilsoniskās sabiedrības pārstāvji. Ja spēkus apvienosim, neceļot jaunas
barikādes un nenostājoties tām katrs savā pusē, tad mērķis – plaukstoša Latvija
– būs sasniedzams. Jā, es apzinos, ka valdībai un Saeimai nāksies pieņemt grūtus,
pat nepopulārus lēmumus, taču tas ir jādara, lai valstī atsāktos gan ekonomiska, gan
sociāla augšupeja. Esmu pārliecināts, ka, tikai strādājot komandā, mēs spēsim
šādu lēmumu nepieciešamību izskaidrot visiem Latvijas ļaudīm.
Cienītās dāmas, godātie kungi!
Šodien es vēlētos runāt tikai par to labo, skaisto un arī
patriotisko, ar ko mēs katrs saprotam 18.novembri – mūsu valsts neatkarības
proklamēšanas gadadienu. Tomēr notiekošais mūsu valstī, Eiropā un pasaulē liek ne
vien svinēt svētkus, bet arī būt vērīgiem, analizējot notikumus un apzinoties
situācijas nopietnību – ekonomikā, sociālajā jomā, arī politikā.
Runājot par sarežģīto ekonomisko situāciju Latvijā, mums
vienlaikus jāapzinās, ka Latvija ir pasaules daļa un Latviju šobrīd skar tieši tie
paši ekonomiskie procesi, kas ietekmē arī citas pasaules valstis. Tāpēc jāsaprot, ka
ir lietas, ko Saeima un valdība var izdarīt un kas Saeimai un valdībai ir jādara, bet
ir lietas, kas risināmas tikai globālā mērogā – sadarbojoties ar citām valstīm,
sadarbojoties ar mūsu partneriem Eiropas Savienībā, sadarbojoties ar visiem kaimiņiem,
lai kopīgi pārvarētu ekonomiskos un sociālos izaicinājumus.
Protams, Saeima un valdība apzinās, ka risināmi smagi jautājumi,
taču mums tomēr jāizvērtē, cik pamatoti vienā vai otrā gadījumā ir pārmetumi. Jo
bieži vien valstij tiek adresēti pārmetumi par procesiem, ko tā nevar ietekmēt. Mēs
nevaram prasīt no valdības atbildību par finanšu krīzi un inflācijas kāpumu Eiropā
un visā pasaulē. Mēs nevaram prasīt no tās atbildību par energoresursu cenu kāpumu
gan Parīzē, gan Romā, gan Rīgā. Mēs nevaram ietekmēt pārtikas preču cenu
svārstības pasaules tirgos, kas ietekmē arī mūsu ražotājus. Tomēr mēs varam
prasīt un mums jāprasa atbildība par uzņēmējdarbību veicinošas un sociāli
atbildīgas nodokļu likumdošanas pilnveidošanu, par stimulējošu mehānismu
radīšanu, kas motivētu Latvijas cilvēkus iesaistīties ekonomiskajos procesos,
sabiedriskajās aktivitātēs, valsts attīstībā.
Mums noteikti jārunā arī par visas sabiedrības līdzatbildību.
Mēs varam prasīt un mums jāprasa visiem, jebkuram sabiedrības loceklim: vai pirms tam,
kad runā par krīzi, par nepietiekamām sociālajām garantijām, esi izpildījis
saistības pret valsti – godīgi samaksājis visus nodokļus, lai valsts varētu
palielināt algas skolotājiem, kas māca mūsu bērnus; mediķiem, kas rūpējas par
mūsu veselību; policistiem, ugunsdzēsējiem, tiesnešiem, kas garantē mūsu drošību
un tiesisko kārtību valstī? Jā, runa ir par atbildību. Ne tikai par to atbildību, ko
jebkuram pilsonim ir tiesības prasīt no valsts, bet arī par katra pilsoņa atbildību
pret valsti. Atbildību pret valsti, Latviju, dzimteni.
Katram šī atbildības latiņa ir citāda – valdībai tā ir:
uzņēmējdarbības vides uzlabošana; Latvijas preču eksporta veicināšana; budžeta
ienākumu paaugstināšana, drošības un kārtības nodrošināšana gan katram pilsonim
atsevišķi, gan valstij kopumā; korupcijas apkarošana; Latvijas enerģētiskās
patstāvības radīšana; izglītības, veselības un sociālās sistēmas droša un
ilgtspējīga attīstība; sociāli iekļaujošas sabiedrības izveide.
Bet pilsonim šī atbildības latiņa ir aktīva iesaistīšanās
sabiedriski politiskajos procesos un nomaksāti nodokļi, pretī saņemot tiesības
izmantot visas valsts sociālās un ekonomiskās garantijas. Šeit būtu vietā citēt
Raini: ikkatram ir roka jāpieliek, lai lielais darbs uz priekšu tiek. Jo dzimtene,
Latvija, valsts nav kaut kas abstrakts, tā nav tikai teritorija vai punktiņš pasaules
kartē. Dzimtene, Latvija, valsts – tie esam mēs visi, kas šeit dzīvo, visi, kas
Latviju uzskata par savu.
Dāmas un kungi!
Latvijai šodien ir svētku diena! Liela svētku diena – uz pasaules
politiskās kartes Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs uzvijās tieši pirms deviņdesmit
gadiem. Laikā, kad pasaules jaunā karte vēl tikai veidojās, kopā ar Latviju pasaules
politisko karti papildināja arī mūsu kaimiņu lietuviešu, igauņu un poļu
neatkarīgās valstis, savas zemes neatkarību izcīnīja arī citas tautas Eiropā.
Brīvības cīņās pret dažādiem mūsu zemju tīkotājiem plecu pie pleca stājās
latviešu un igauņu karavīri. Vēl ejams bija ceļš līdz Latvijas kā valsts
atzīšanai de iure. Tomēr mūsu tauta to spēja, paveica un sasniedza. Par tautas
izvēles pareizību liecināja arī Latvijas ekonomikas uzplaukums pirmās brīvvalsts
laikā – toreiz Latvija savā attīstībā droši varēja stāties blakus tādām
valstīm kā Šveice, Nīderlande, Dānija… Latvija bija ieņēmusi savu vietu Eiropā.
Un tomēr Latvijai savu neatkarību un brīvību neizdevās nosargāt
– trīsdesmito gadu krīze visā pasaulē radīja ekonomiskus un politiskus
satricinājumus, radīja labvēlīgu augsni dažādu autoritāru un agresīvu režīmu
dzimšanai, radīja jaunus draudus visai pasaulei. Latvija un citas Austrumeiropas valstis
šajā jaunajā situācijā izrādījās ķīlnieces lielvaru spēlē. Padomju un nacistu
režīmu vienošanās atnesa Latvijai trīs okupācijas, un no pēdējās mēs spējām
atbrīvoties tikai pēc piecdesmit gadiem. Šodien – Latvijas valsts svētku dienā
– mums noteikti jāsaka paldies tām Rietumu demokrātijas valstīm, kas neatzina
Latvijas okupāciju un iekļaušanu Padomju Savienības sastāvā. Mums jāpasaka paldies
tiem mūsu sabiedrotajiem, kuri jau 1988.gadā starptautiski apliecināja savu atbalstu
Latvijas tautas izraudzītajam ceļam uz brīvību.
Godātie klātesošie!
Šodien šajā zālē ir daudzi no tiem, kuri 1988.gada oktobrī
stāvēja pie Latvijas Tautas frontes šūpuļa un būtībā bija celmlauži mūsu
atjaunotajai brīvvalstij un mūsu tautas brīvībai. Šodien es aicinu atcerēties visus,
kas nenobijās. Kas nenobijās ne no represijām, ne OMON bruņumašīnām. Un tādējādi
deva drosmi un cerību uz brīvību visiem mums. No šīs tribīnes es labprāt nosauktu
viņus visus vārdā – gan tos, kuri dibināja Tautas fronti un vadīja cilvēkus
cīņā par brīvību, gan tos, kuri Maskavā – PSRS Tautas deputātu kongresā –
aizstāvēja Latvijas vēlmi atgūt neatkarību, gan tos, kuri atkal veidoja Latvijas
valsti – balsojot par Latvijas neatkarību 4.maijā un aizstāvot Latvijas neatkarību
uz barikādēm. Nosaukt visus vārdā diemžēl nav iespējams, jo pirms divdesmit gadiem
Tautas frontes idejas vienoja simtus tūkstošus. Tolaik mēs katrs bijām savā vietā,
katrs darījām savu darbu un ticējām, ka uzvarēsim, ka Latvija atkal būs brīva.
Pirms deviņdesmit gadiem cilvēki noticēja un uzdrīkstējās. Un
arī pirms divdesmit gadiem cilvēki noticēja un uzdrīkstējās. Diemžēl šodien
šajā zālē nav un nevar būt tie, kuri dibināja Latvijas valsti. Bet šodien šajā
zālē ir daudzi no tiem, kuri atjaunoja Latvijas valsti. Paldies jums visiem par
paveikto!
Cienītās dāmas, godātie kungi!
Mūsu sapnim bija lemts piepildīties – jau astoņpadsmit gadus mēs
atkal dzīvojam neatkarīgā un brīvā valstī, kurā, kā to nosaka Latvijas Republikas
Satversme, suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Taču mums vēl ejams tāls ceļš.
Vispirms jau tāpēc, ka ir jāpārvar pašreizējās grūtības. Turklāt jāpārvar
tās, strādājot un darot visu Latvijas un tās iedzīvotāju labā. Esmu pārliecināts,
ka visi uzdevumi ir izpildāmi un problēmas atrisināmas, ja vien mums būs vēlme tās
risināt.
Mums būs sūri un grūti jāstrādā, bet nešaubos, ka mēs esam tam
gatavi. Gatavi strādāt, gatavi darīt un arī izskaidrot sabiedrībai, kāpēc tiek
veiktas tādas vai citādas darbības, kāpēc tiek pieņemti vieni vai otri lēmumi.
Astoņpadsmit atjaunotās neatkarības gados ir paveikts ļoti daudz. Mums bija mērķis
– augstāks par politisko spēku savstarpējām cīņām –, un mēs savu mērķi
sasniedzām. Šodien Latvija ieņem stabilu vietu Eiropas valstu saimē, mēs esam
ieguvuši reālas drošības un suverenitātes garantijas, de facto un de iure
esam atguvuši savu vietu Eiropā.
Latvijas pilsoņa pase ir arī Eiropas Savienības pilsoņa pase, ar
kuru katrs no mums var brīvi ceļot, mācīties, gūt jaunu pieredzi ne tikai Eiropā,
bet arī pie mūsu partneriem viņpus okeāna un citviet plašajā pasaulē. Mums jābūt
lepniem par paveikto, taču tajā pašā laikā jābūt vērīgiem, jo pasaule mainās un
piedzīvo arvien jaunus izaicinājumus.
Šodien – atšķirībā no 1940.gada, kad Latvija zaudēja savu
neatkarību, – ir mainījusies situācija: Latvijai ir uzticams drošības garants.
Iestājoties Eiropas Savienībā un NATO, Latvija ir izdarījusi savu izvēli – meklēt
risinājumus lielajiem pasaules izaicinājumiem kopā ar saviem sabiedrotajiem. Šodien
Latvija, būdama neatkarīga un brīva valsts, var sniegt atbalstu citām valstīm,
palīdzot tām grūtā brīdī, sniedzot arī tik ļoti vajadzīgo atbalstu
starptautiskajā arēnā. Šodien Latvijai pat vissarežģītākajās situācijās ir
iespējams meklēt un atrast domubiedrus, lai risinātu jebkurus jautājumus. Esmu
pārliecināts, ka arī Latvija pasaulei var daudz dot – gan piedaloties sabiedroto
rindās starptautiskajās civilajās un militārajās misijās, gan daloties pieredzē ar
valstīm, kuras, līdzīgi kā savulaik Latvija, ir izdarījušas izvēli par labu Eiropas
demokrātiskajām vērtībām.
Godātie deputāti! Cienījamie viesi!
Šodien pirmo reizi Latvijas Republikas Saeimas sēde notiek ārpus
Saeimas nama. Mēs esam pulcējušies Nacionālā teātra zālē. Zālē, kurā pirms 90
gadiem tika proklamēta Latvijas valsts. Šajā svētku dienā ļoti gribējām būt kopā
ar cilvēkiem, kuri daudz darījuši Latvijas labā, ar tiem, kuri iedvesmojuši Latvijas
tautu atkal izcīnīt brīvību un valstisko neatkarību.
Latvijas ļaudis!
Svētku dienā gribu Latvijai, cilvēkiem visā Latvijā novēlēt: lai
piepildās tie sapņi un tās cerības, kas tika izlolotas, pirms deviņdesmit gadiem
dibinot un pirms astoņpadsmit gadiem atjaunojot Latvijas valsti. Lai Latvijas zvaigzne
spoži mirdz pasaules valstu zvaigznājā!
Dievs, svētī Latviju!
(Aplausi.)
V.Muižniece. Godātie klātesošie! Lūdzu piecelties Latvijas valsts
himnai!
(Skan valsts himna.)
Sēdes vadītājs. Godātie klātesošie! Saeimas 2008.gada 18.novembra
svinīgo sēdi pasludinu par slēgtu.