Stenogramma: Latvijas Republikas 9.Saeimas ārkārtas sesijas sēde 2008.gada 14.augustā (plkst.18.15)

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Sākam Saeimas ārkārtas sesijas sēdi.

Sēdes darba kārtībā ir viens jautājums: patstāvīgais
priekšlikums – lēmuma projekts „Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu”.

Par lēmuma projektu pirmajā lasījumā Ārlietu komisijas vārdā
ziņos deputāts Andris Bērziņš.

Vārds deputātam Andrim Bērziņam.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamais Prezidij! Godājamie valdības locekļi! Godājamie
kolēģi! Dāmas un kungi!

7.augustā Krievijas un Gruzijas starpā sākās militārs konflikts,
un piecu dienu laikā tas ir izgājis tālu ārpus sākotnējās domstarpību zonas un ir
nodarījis būtisku kaitējumu ne tikai militārajai infrastruktūrai, bet arī civilajai
infrastruktūrai un civiliedzīvotājiem. Bojā gājuši ir cilvēki.

Aicinu vispirms piecelties un ar klusuma brīdi godināt
bojāgājušos. (Klusuma brīdis.)

Paldies.

Godājamie kolēģi! Realitāte ir tā, ka Gruzijas infrastruktūra
praktiski ir paralizēta. Man līdz šim brīdim nav skaidrs – ja var ticēt Gruzijas
informācijas līdzekļiem –, kāda nepieciešamība, piemēram, bija sabombardēt Poti
ostu, kāda nepieciešamība bija paņemt Gruzijas tirdzniecības floti un nogremdēt
ostas ieejā, kāda nepieciešamība bija bombardēt civilos tiltus, dzīvojamās mājas
un visu citu.

Starptautiskās darbības rezultāts, pārsvarā Francijas
prezidentūras darbības rezultāts, ir tas, ka 12.–13.augustā it kā ir panākta
vienošanās par karadarbības pārtraukšanu, un liels paldies par atbalstu šeit
jāpasaka arī Latvijas valdībai, Ārlietu ministrijai, Ministru prezidentam. Šī
vienošanās bija tas pamats, uz kura mēs, Saeimas Ārlietu komisija, kopā ar Saeimas
Eiropas lietu komisiju sagatavojām Saeimas paziņojuma tekstu, pamattekstu, un šajā
pamattekstā ir faktiski divas daļas – konstatējošā daļa un pozīcija konfliktu
risināšanai un pārtraukšanai.

Konstatējošajā daļā mēs skaidri un gaiši pateicām, ka Latvijas
Saeima uzmanīgi seko līdzi pēdējo dienu notikumiem Gruzijā un nosoda jebkura
konflikta risināšanu militārā ceļā. Mēs arī pateicām, ka Krievijas Federācijas
miera uzturēšanas misija Gruzijā pie Dienvidosetijas robežas ir cietusi fiasko. Mēs
pateicām, ka, uzsākdama karadarbību, Krievija, būdama Apvienoto Nāciju Organizācijas
Drošības padomes pastāvīgā dalībvalsts, ir pārkāpusi savas starptautiskās
saistības, vienpusēji un paplašināti interpretēdama miera uzturēšanas misijas
uzdevumu. Mēs arī esam pateikuši, ka šī Krievijas rīcība izraisa nopietnas bažas
par to, ka karadarbība pret Gruziju un, galvenais, arī retorika par savas valsts
pilsoņu interešu aizstāvēšanu svešās valstīs, lietojot pret tām militāru spēku,
rada bīstamu precedentu starptautiskajās attiecībās.

Dokumenta otra daļa ir Saeimas aicinājums. Mēs, pirmkārt, aicinām
apturēt karadarbību, atturēties no jebkādas spēka pielietošanas un nodrošināt
konflikta risināšanu ar starptautisku neitrālu vidutāju palīdzību. Mēs aicinām
arī Eiropas Savienības dalībvalstis aktīvāk un skaidrāk definēt Eiropas Savienības
paplašināšanās pamatprincipus un tādējādi dot ļoti skaidru uzstādījumu arī
Gruzijai par tās nākotnes iespējām.

Mēs arī aicinām Eiropas Savienību atbalstīt Gruziju un sniegt
Gruzijai palīdzību, likvidējot šajā karā nodarītos zaudējumus un postījumus. Mēs
vēršamies arī pie Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstīm un sakām, ka
mums kopīgi ir jāizvērtē jaunā drošības situācija, kas pasaulē ir radusies pēc
Krievijas un Gruzijas konflikta, un aicinām gādāt, lai gan NATO, gan Eiropas Savienība
rastu risinājumu, kas stiprinātu un garantētu visu Krievijas kaimiņvalstu turpmāko
drošību. Vēl bez tam mēs pasakām, ka ir nepieciešams paātrināt, pasteidzināt
dialogu par Gruzijas uzņemšanu NATO.

Godājamie kolēģi! Mēs vakar komisijā šo lēmuma projektu
pieņēmām ar absolūtu balsu vairākumu, un es aicinu Saeimu nobalsot par tā
pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Sākam debates. Debatēs vārds ārlietu ministram Mārim Riekstiņam.

M.Riekstiņš (ārlietu ministrs).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta
kungs! Godātie deputāti un cienījamās deputātes! Kolēģi ministri! Dāmas un kungi!

Šodien Latvijas Republikas Saeima ir sanākusi uz ārkārtas sesijas
sēdi, lai runātu par jautājumu, kas ir aktuāls gan Latvijas, gan visas demokrātiskās
pasaules sabiedrībai. Jau nedēļu visas pasaules sabiedrība ik minūti seko līdzi
traģiskajiem notikumiem Gruzijā. Šīs karadarbības gaitā ir zaudētas daudzu cilvēku
dzīvības, radīti lieli postījumi un izraisīta humānā krīze.

Vispirms es gribu izteikt visdziļāko līdzjūtību visu upuru
tuviniekiem.

Ir pilnīgi pašsaprotami, ka Latvijas Republikas Saeima šodien ir
sanākusi, lai paustu savu attieksmi pret šiem notikumiem.

Šajās dienās mēs dzirdam dažnedažādu informāciju par notikumu
attīstību, taču, manuprāt, šodien šajās debatēs mums nebūtu jākoncentrējas uz
to, kurš vainīgs vai kurš ir izdarījis pirmo šāvienu. Maldīgi būtu domāt, ka
konflikts sākās tikai pagājušajā nedēļā. Vai konflikta saknes ir meklējamas
iepriekšējos gadsimtos vai Staļina piekoptajā politikā pret mazākumtautībām, vai
deviņdesmito gadu sākumā panāktajos miera nodrošināšanas nosacījumos – par to
nav šodienas debates. Ir pilnīgi skaidrs, ka jau kopš 2008.gada aprīļa ir situācijas
eskalācija. Jāuzdod jautājums: vai starptautiskā sabiedrība adekvāti novērtēja
notikumus, kas aizsākās ar Krievijas prezidenta lēmumu izstāties no NVS sankciju
režīma pret Abhāziju ar tam sekojošo Krievijas lēmumu par papildu militāro vienību
nosūtīšanu, lidaparātu notriekšanu un savstarpējām apšaudēm konflikta zonās?

Arī informācijas telpā norisinās savstarpējās konfrontācijas
eskalācija.

Starptautiskajai sabiedrībai ir nepieciešams izvērtēt savas
reakcijas adekvātumu. Taču šobrīd mums svarīgi ir pievērsties šābrīža
aktualitātēm Gruzijā. Šis konflikts reālā karadarbībā pārauga naktī no 7.augusta
uz 8.augustu. Arguments, ko esam dzirdējuši no Krievijas Federācijas puses, ir tāds:
par iemeslu tās veiktajām militārajām akcijām ir kalpojusi vēlme nodrošināt savu
pilsoņu tiesības, balstoties uz Krievijas Federācijas konstitūciju. Manā ieskatā,
šī argumentācija ir pretrunā ar pastāvošo kārtību, kas regulē starpvalstu
attiecības un sakņojas starptautisko tiesību normās. Izmantojot minēto ieganstu
militāru darbību veikšanai, Krievijas Federācija ir pārkāpusi citas valsts
suverēnās tiesības un apdraud Gruzijas teritoriālo integritāti. Šāda darbība ir
nosodāma.

Šķiet, visiem šeit ir skaidrs, ka mēs runājam par Krievijas
Federācijas karadarbību Gruzijas teritorijā, nevis par Gruzijas karadarbību Krievijas
Federācijas teritorijā. Kā jau minēju, situācija Gruzijā šajās dienās mainījās
ļoti strauji, ik pa minūtēm. Es neaizkavēšu jūs, pārstāstot notikumu hronoloģiju.
Šobrīd pats svarīgākais ir jebkādu militāro darbību pārtraukšana. Pašreiz par
pamatu tālākām sarunām kalpo Eiropas Savienības prezidējošās valsts Francijas kā
vidutāja panāktā iesaistīto pušu vienošanās par uguns pārtraukšanu. Taču
situācija ir ļoti, ļoti trausla. Manā ieskatā, ir vairāki nosacījumi, kas ir
jāizpilda nekavējoties un bez ierunām.

Pirmkārt, pārtraukt jebkādu karadarbību, jo krīzes novēršana nav
panākama ar militāriem līdzekļiem.

Otrkārt, konfliktā iesaistītajām pusēm atvilkt savas vienības
līdz pirmskrīzes pozīcijām.

Treškārt, nodrošināt visas iespējas humānās palīdzības
sniegšanai civiliedzīvotājiem.

Nākamie soļi.

Ir nepieciešams iedarbināt jaunus starptautiskus mehānismus miera
nodrošināšanai reģionā, to skaitā gan sarunas, gan starptautisku novērotāju
klātbūtni, gan jaunu miera nodrošināšanas formātu; par to arī vienojās Eiropas
Savienības dalībvalstu ārlietu ministri vakardienas ārkārtas sanāksmē.

Šāda nepieciešamība izriet no fakta, ka līdzšinējie mehānismi,
kas darbojušies konflikta reģionos jau ilgāk nekā desmit gadus, nav spējuši novērst
šo konfliktu. Gan Eiropas Savienībai, gan NATO būs jāizvērtē, kāda ir šīs krīzes
ietekme uz vispārējo drošības situāciju reģionā, kā arī uz Eiropas Savienības un
NATO attiecībām ar Krievijas Federāciju un Gruziju. Pēdējās nedēļas notikumi
neļauj Eiropas Savienībai un NATO attiecības ar Krieviju turpināt līdzšinējā
gaisotnē, it kā nekas nebūtu noticis. Tāpat ir jāpadomā par šo organizāciju
tālākajām attiecībām ar Gruziju, par šo attiecību perspektīvu.

Vienlaikus ir jāpievērš uzmanība izskanējušām ziņām par
joprojām notiekošo vardarbību pret civiliedzīvotājiem gan konflikta zonā, gan ārpus
tās. Visas šīs ziņas nekavējoties ir jāpārbauda ar neatkarīgu starptautisku
ekspertu palīdzību. Manuprāt, Latvijai būtu jābūt gatavai nosūtīt savus ekspertus
šādā misijā.

Godātie deputāti! Ņemot vērā apstākļus, kādi ir patlaban
konflikta zonā, būtiski šobrīd ir nodrošināt visas iespējas humānās palīdzības
sniegšanai. Latvija ir veikusi pirmo sūtījumu ar medikamentiem un pirmās palīdzības
komplektiem. Tiek gatavots nākamais, balstoties uz Gruzijas puses norādītajām
prioritārajām vajadzībām. Latvijas valdība šajā otrdienā savā sēdē pieņēma
lēmumu arī par papildu finansējuma piešķiršanu 100 000 latu apmērā šīs
palīdzības nodrošināšanai.

Krīzei attīstoties, esam arī veikuši visus nepieciešamos
pasākumus, kas saistīti ar mūsu pilsoņu interešu aizstāvību, nodrošinot
operatīvas evakuācijas iespējas. Ārlietu ministrijas vārdā vēlos no šīs augstās
tribīnes īpaši pateikties mūsu kompānijai „airBaltic” par sniegto atbalstu,
evakuējot Latvijas pilsoņus, Igaunijas pilsoņus, Lietuvas pilsoņus no šīs krīzes
zonas, kā arī palīdzot nogādāt humāno palīdzību uz Gruziju.

Latvijas politiskais atbalsts Gruzijai ir izskanējis gan Baltijas
valstu prezidentu un Polijas prezidenta kopīgajā paziņojumā, gan Baltijas valstu
parlamentu priekšsēdētāju kopīgajā paziņojumā, gan Ministru prezidenta un arī
manās skaidri paustajās pozīcijās. Ministru prezidents Godmanis tikko ir atgriezies no
Tbilisi: kopā ar Igaunijas, Lietuvas, Polijas un Ukrainas prezidentiem viņš bija devies
uz Tbilisi, tādējādi paužot ļoti stingru mūsu atbalstu Gruzijas tautai, un vakar
arī pieņēma attiecīgu kopīgu paziņojumu.

Šajās dienās mēs esam strādājuši ļoti cītīgi, koordinējot
savu darbību gan ar mūsu partneriem Eiropas Savienībā, gan arī Transatlantiskajā
organizācijā. Vienlaikus mēs esam arī uzturējuši aktīvu dialogu ar Gruziju un
Krievijas Federāciju, norādot uz steidzamu nepieciešamību pārtraukt karadarbību.

Uzskatu, ka Latvijas valdības rīcība ir bijusi atbildīga. Mūsu
galvenais uzdevums bija un ir mobilizēt starptautiskās sabiedrības uzmanību, lai
panāktu karadarbības pārtraukšanu.

Godātie deputāti! Latvijas politiskā iesaiste un atbalsts Gruzijas
suverenitātei un teritoriālajai integritātei ir jāturpina. Es aicinu Latvijas
Republikas Saeimu šodien sniegt politisku vērtējumu esošajai situācijai, pieņemt
skaidri formulētu paziņojumu par karadarbības izbeigšanu un Krievijas armijas
izvešanu no Gruzijas.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies ārlietu ministram Mārim Riekstiņam.

Debatēs vārds deputātam Visvaldim Lācim.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamais Ministru
prezidenta kungs! Cienījamie kolēģi! (No zāles: „Draugi!”)

Šo notikumu satraukts, šīsdienas avīzē esmu publicējis lielu,
plašu rakstu, pamatojoties uz vēsturiskiem pētījumiem (es tā drīkstu teikt) un arī
uz starptautisko tiesību izpratni, uz cilvēktiesību izpratni (netradicionālā
nozīmē), par notikumiem Gruzijā.

Pilnībā atbalstīdams visu to, ko ārlietu ministrs teica attiecībā
uz Krievijas agresiju pret Gruzijas valsti un gruzīnu tautu, un nosodīdams Krievijas
barbarisko, brutālo rīcību, es tomēr nevaru piekrist daudziem formulējumiem, kuri ir
šeit un kuri acīmredzot tiks apspriesti, lemjot par šo iespējamo Saeimas rezolūciju
sakarā ar gruzīnu un osetīnu un gruzīnu un abhāzu, un Gruzijas un Krievijas
attiecībām. Proti, kā mēs visi zinām, ir 192 valstis pārstāvētas Apvienoto Nāciju
Organizācijā, un, kā mēs visi zinām (domāju, ka zinām), tomēr visu šo 192 valstu
starpā praktiski nav nevienas (es atļaujos teikt – nevienas!) valsts, kas savā
teritorijā nebūtu pakļāvusi un vēl šodien pakļautībā neturētu mazākas tautas,
kuras gribētu izmantot šīs fundamentālās tiesības uz pašnoteikšanos. Kā zināms,
vārds „pašnoteikšanās” ietver tiesības uz savu neatkarīgu valsti, taču viņām
šīs tiesības tiek liegtas un netiek dotas.

Tāpēc es lietošu jau pirmā šīs Saeimas darbības gada laikā
izskanējušo frāzi, kura ir lieliska… Lai varētu izprast šodienas notikumus, ir
jāatkārto šā lielā Anglijas valstsvīra Čērčila vārdi: „Jo dziļāk mēs
ieskatīsimies pagātnē, jo labāk varēsim ieskatīties arī nākotnē.” Viņš
faktiski lietoja vārdus „iegremdēsimies pagātnē”… Un, lūk, mēs negribam
ieskatīties pagātnē, pieņemot šo sasteigto rezolūciju, ar kuru apzināti tiek
kaitēts citām tautām, kura ir ārkārtīgi labvēlīga gruzīnu tautai, bet nav
labvēlīga tām tautām, kuras gruzīni apspiež. Un es, vadoties pēc savas
pašreizējās nacionālpolitiskās uztveres un jūtu vadīts, ka visām mazajām tautām
ir tiesības uz šo pašnoteikšanos, nevaru šo rezolūciju, lai arī kāda tā
izrādīsies, kad mēs balsosim, pieņemt.

Runājot par šīm 192 valstīm, kaut vai viens piemērs. Mēs
nepārtraukti visus šos gadus kopš iestāšanās Eiropas Savienībā un vēl pirms tam
runājam par brīvu un demokrātisku Eiropu, bet paprasiet kaut vai baskiem, basku
vairākumam, vai viņi jūtas brīvi. Vai viņi teiks, ka imperiālisti ir Krievija vai
imperiālisti ir Amerikas Savienotās Valstis? Nē! Viņi teiks, ka imperiālisti ir
spāņi. Un tā būs viņu taisnība! Un, kad mēs lietojam šo vārdu un lasām presē,
ka viņi ir separātisti, tad arī mēs 1989. un 1990.gadā bijām separātisti. Šo
vārdu vispār latviešiem – latviešu žurnālistiem un latviešu politiķiem –
attiecībā uz baskiem nevajadzētu lietot, jo, ja nu avīzē ir uzskaitīti skaitļi, cik
baski vairākos gados kā teroristi ar bumbām ir nogalējuši cilvēkus Spānijā, tad
izlasiet – man mājās ir šīs grāmatas, es varu tās piedāvāt –, cik spāņi jau
Franko režīma laikā un arī Pilsoņu kara laikā ir nogalinājuši basku, nevainīgu
basku: bērnus, sievietes, sirmgalvjus, pieaugušos… Šie „teroristi”, teroristi
pēdiņās, nevar sasniegt šo skaitli.

Un kāda ir izeja? Izeja taču būtu vienkārša – dot basku tautai
tiesības tās etnoģenētiskajā teritorijā, arī tā sauktajā Navarras novadā, izlemt
referendumā savu nākotni. Un šī nākotne ir zināma – viņi pateiks, ka viņi grib
neatkarīgu basku valsti.

Bet nav jau tikai šī problēma! Pat tās tautas, kuras mēs minam kā
paraugu demokrātijas ieviešanā savā zemē – un, neapšaubāmi, Skandināvijas tautas
tādas ir –, bet visas trīs sāmu tautas, kuras diezgan spēcīgi atšķiras pat
dialektiņos un ir tikai dažus desmitus tūkstošu lielas, nemitīgi, pagaidām gan
vārdos, cīnās par to, lai arī tām būtu pašnoteikšanās šajos Skandināvijas
ziemeļos, kur tās ir bijušas agrāk par somiem, zviedriem un norvēģiem. Taču mums
šeit, šinī zālē, tas viss liekas ārkārtīgi vienaldzīgs.

Nu tad ir jāatkārto vārdi, ko esmu šeit teicis jau pirmajā šīs
Saeimas darbības gadā. Tie ir lielā mūsu tautas publicista un dzejnieka Kārļa
Skalbes vārdi: „Mums, latviešiem, vienmēr liekas…”, un to viņš teica
1917.gadā, „…ka tie lielie mums var dot un ka tie lielie mums var nedot, bet mums
tajos lielajos ir jāieklausās.” Viņš kritizēja tālaika politiķus, un mēs šodien
esam tajā pašā stāvoklī, garīgās uztveres stāvoklī – un šo viedokli pārstāv
arī ārlietu ministrs Riekstiņš –, ka mums ir jāieklausās un ka mums jāturpina tā
politika, ko tie lielie mums pasaka. Un tas izpaužas arī šinī rezolūcijā. Tie lielie
grib aizmirst, ka viņi runā par Gruzijas teritoriālo integrāciju, viņi runā par to,
ka mums viņi jāatbalsta, ka Gruzijā ir tautas, kuras grib būt neatkarīgas. Es lūdzu
izlasīt manu šīsdienas rakstu, lai nebūtu nekādu pārpratumu! Tur es esmu
iedziļinājies, cik nu mazā rakstā vien var, tūkstoš gadu ilgā vēsturē. Gruzīni
apspiež abhāzus nemitīgi, lai gan abas ir tūkstošgadīgas tautas, bet abhāziem pāri
ir gājuši romieši, grieķi, persieši, arābi, skiti – astoņas tautas (mums tikai
četras ir gājušas pāri – poļi, zviedri, vācieši, krievi) – un noveduši šo
tautu tādā stāvoklī, ka viņu ir tikai 100 tūkstoši savā zemē, jo viņi
nepārtraukti ir cietuši no šīm varām. Vēl vairāk! 1926.gadā pēc pirmā padomju
terora, kad Staļins Abhāzijā likvidēja neatkarību un kad viņi bija tikai 56
tūkstoši. Savā tūkstošgadīgā zemē! Viņi ir centušies jau 1917.gadā kļūt
neatkarīgi pēc pirmās tā sauktās bezasiņu demokrātiskās revolūcijas Krievijā,
arī pēc Oktobra revolūcijas… Un tagad viņu ir 100 tūkstoši, nedaudz pāri 100
tūkstošiem (pēc pēdējiem datiem, kurus es zinu, 116 tūkstoši), un viņi tāpat kā
mēs, latvieši, grib dzīvot brīvi savā zemē. Taču mēs negribam saprast, ka
brīvības saknes katrai tautai, kura ir atmodusies – un ir labi, ka mēs trešo reizi
atmodāmies –, ir ļoti dziļas. Tās iestiepjas, ja tauta dzīvo savā
etnoģenētiskajā teritorijā, dziļāk, nekā var izraut šīs saknes. Un arī abhāzi
neļaujas izraut.

Un gruzīnu varmācību pēc tam, kad pēc Oktobra revolūcijas
Staļins, būdams Krievijas Federācijas toreizējais tautību lietu komisārs…,
protams, tas viss notika ar Staļina ziņu… iedalīja Abhāziju, neskatoties uz viņu
vēlmi dzīvot neatkarīgu dzīvi, Gruzijas Federācijā, viņi no gruzīnu puses
nepārtraukti ir cietuši, proti, viņiem 1862.gadā bija ieviests latīņu alfabēts, bet
Gruzija uzspieda savu alfabētu. Nomainīja – un viss! Kāds tas ir pārkāpums
saistībā ar kultūras dzīvi, to mēs zinām no mūsu tautas vienas daļas, kādreiz
latviešu tautas lielākās daļas, – Latgales mentalitātes.

Lūk! Un ne vien tas! Būdami it kā autonoma republika PSRS sastāvā,
abhāzi bija pakļauti to kultūras genocīdam, jo skolās mācīja gruzīnu valodā. Jā!
Suhumi (Abhāzijas APSR) tika nodibināta universitāte, bet ne jau ar mācībām abhāzu
valodā. Taču Īslande tajā pašā laikā, kur apmēram ap 1920.gadu arī bija tikai 100
tūkstoši cilvēku, savā ārkārtīgi, varētu teikt, skarbajā zemē (tas attiecas uz
dabas apstākļiem) izauga līdz 300 tūkstošiem cilvēku, tāpēc ka neviens netraucēja
šo viņu kultūras augšupeju… Un es nešaubos, ka arī abhāzu tautai būtu 300
tūkstoši un tā būtu ļoti izglītota tauta. Šai tautai jau 800.gadā (tātad pirms
1200 gadiem) karaļa Leona vadībā bija neatkarīga valsts, kas aizņēma vēl lielāku
teritoriju nekā pašreizējā Abhāzija. Tā ka viņiem ir dziļas brīvības saknes un
tieksme pēc šīs brīvības.

Un nu mēs, latvieši, paši atjaunojuši savu brīvību un sajuzdami
šīs brīvības saknes, negribam par to runāt, izliekamies, ka tās nemaz nav.

Kas attiecas uz Dienvidosetiju. Osetīnu tauta – un uz to norāda
nevis Visvaldis Lācis, bet daudzi vēsturnieki –, XIII gadsimtā, dzīvodama Kaukāza
kalnu grēdas ziemeļu klinšainajos apgabalos, kur tā pamazām izmira bada nāvē, jo
auglīgas zemes tikpat kā nebija, un kur kādreiz bijusi tās etnoģenētiskā
teritorija, pārgāja Kaukāza kalnu grēdu un nonāca… Un tagad es rakstu šajā
rakstā… 2007.gadā Maskavā izdotajā krievu vēsturnieku grāmatā mēs ievadā
lasām, ka tā izdota ar Maskavas un visas Krievijas arhibīskapa Aleksija Otrā
svētību… Krievu vēsturnieki atzīst – nu nezinādami droši vien, ka tas nonāks
līdz tik asam konfliktam –, ka XIII gadsimtā osetīnu tautas viens zars ir ieradies
Gruzijas (!) teritorijā. Skaidri pateikts! Viņi ieradās Gruzijas teritorijā, kur bija
(tāpat kā mums XIII gadsimtā, kā mēs to zinām) ļoti reti apdzīvota zeme, bet tā
ir gruzīnu tautas zeme. Tas neattiecas uz Ziemeļosetiju, es atgādinu! Tātad viņi
atrodas svešas valsts teritorijā. Un Krievija, atbalstot svešas valsts teritorijā šos
osetīnus, kuri nav savā zemē, bet kuri grib apvienoties ar savas tautas otru zaru, kas
gan atrodas faktiski pilnīgi savā etnoģenētiskajā teritorijā, izmantojot savus miera
uzturēšanas spēkus, atbalsta šā Dienvidosetijas – mēs varam lietot šo vārdu –
režīma pastāvēšanu un uzbrukumu Gruzijas – šinī gadījumā lietoju šo vārdu –
teritoriālajai integrācijai. Bet, redziet, kāda ir starpība! Vēsture parāda un, kā
lielais Čērčils saka, atļauj ieskatīties nākotnē, kas mums būtu jādara. Un tas
pats attiecas arī uz visām pasaules tautām!

Bet diemžēl mūsu Ārlietu ministrijai no 1990.gada nav šīs drosmes
un nav šīs sapratnes, jo tā uzskata… nepārtraukti visi ārlietu ministri uzskata, ka
mēs, latvieši, ar to sev kaitējam, ja mēs lielvarām pasakām kādu vēsturisku
patiesību un atbalstām citu mazo tautu tieksmes pēc neatkarības.

Nē! Mēs ar to stiprinām Latviju! No šīs tribīnes es jau teicu,
ka, lūk, ja mēs gribam lieli būt (Raiņa frāze vēl šodien ir spēkā, tā nav
nodrāzta), tad mums vajag gribu. Taču mums šīs gribas nav! Mēs baidāmies pateikt, un
mēs baidāmies atbalstīt visas pasaules mazās tautas, jo mēs līdz ar to būšot
cietēji. Nē! Tāpat kā cilvēku starpā, ja cilvēks turas pie patiesības un to
pasaka, pret viņu rodas cieņa. Tāpat arī tautu starpā radīsies cieņa pret mums, ja
mums būs sapratne, ka mēs atbalstām mazo tautu brīvību. Tas būtu praktisks
ideālisms! Tas nebūtu tukšs ideālisms! Tas būtu praktisks ideālisms!

Jo paskatieties: starptautiskās tiesības, kaut arī ārkārtīgi
lēnām, tomēr progresē; neapšaubāmi progresē un iet pretim, kā es šeit vienreiz
jau teicu, taisnīguma principiem. No 1980.gada, jau pēc mūsu tautas atmodas sākuma,
pirmoreiz iedziļinādamies nevis kā jurists, bet kā starptautiskais tiesībnieks
starptautiskajās tiesībās, es saskatīju, ka, ja ņemam vērā agrākās – XX
gadsimtā iznākušās – starptautisko tiesību mācību grāmatas… Tās jau ir mūsu
bibliotēkā, arī padomju okupācijas režīma laikā tulkotās ārzemju juristu,
starptautisko tiesībnieku, grāmatas ir bibliotēkā, un man arī tās bija, un es tās
izlasīju… es saskatīju, ka nepārtraukti attīstās taisnīguma jēdziens, kas agrāk
nemaz neeksistēja starptautiskajās tiesībās… Tas attīstās, un mācību grāmatās
tas ir iekšā, un arvien vairāk un nepārtraukti… justice, injustice, recht,
unrecht… Tie ir atrodami šajās divās valodās, kurās nu es lasu brīvi… Un
mēs, latvieši, esam tik gļēvi, ka negribam to saprast un atbalstīt šo taisnīgumu.
Taču šis taisnīguma jēdziens pieaug, un mums tas ir jāstiprina! Un mums tas ir
jāstiprina tieši attiecībā uz visām tautām, un mēs būsim ieguvēji, nevis
zaudētāji.

Vēl viens piemērs. Pirms 2000 gadiem pāvests sūtīja ticīgos
kristīgos cilvēkus uzbrukumā Svētajām (kā viņš teica) zemēm – Palestīnai un
citām teritorijām. Un kas ir šodien? Pāvests ir spiests aizstāvēties, pieņem
islāma sūtņus pie sevis un vairs nerunā, nevar runāt… Viņš saprot, ka visa
pasaule nosodīs… ka pat liela daļa viņa tautiešu nosodīs, ja viņš atbalstīs kaut
kādu agresiju pret arābu vai Tuvo Austrumu tautām. Redziet, ka attīstās
starptautiskās tiesības! Lēni, bet noteikti un stipri! Un mums tās ir jāstiprina ar
taisnīgumu un patiesīgumu.

Piezīme ārlietu ministram Riekstiņam. Austrumu filozofijā ir ļoti
labas domas. Kā 84 gadus vecs cilvēks es atļaujos jūs, uz pusi jaunāko, pamācīt ar
Jana Husa vārdiem – ar čehu brīvības cīnītāja, čehu nacionālās kultūras
pamatlicēja vārdiem: „Meklējiet patiesību! Cīnieties par patiesību! Dariet visu,
lai patiesība triumfētu!” Bet mēs gribam atteikties no patiesības un šinī
dokumentā neesam to ielikuši.

Kāda ir šī patiesība un kā šajā dokumentā trūkst?

Sēdes vadītājs. Lāča kungs! Jūsu debašu laiks ir beidzies.

V.Lācis. Laiks ir beidzies?

Sēdes vadītājs. Jā.

V.Lācis. Es atvainojos! Es priecājos par to laiku, kas man ir dots.
Acīmredzot varēšu otrreiz – trīs minūtēs pateikt, kādus labojumus es gribu, lai
tie tiktu ieviesti šajā rezolūcijā.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātei Sandrai Kalnietei.

S.Kalniete (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātais Ministru prezidenta
kungs! Ministri! Godātie kolēģi! Man šeit rokās ir Krievijas parlamenta paziņojums,
un, lasot šo dokumentu, es atzīšos, ka jūtos kā absurda teātrī, jo šajā
dokumentā ir tik daudz koncentrētas nepatiesības, ka tiešām ir jābrīnās.

Es jums nolasīšu tikai divus punktus no šā aicinājuma pasaules
parlamentiem un tautām. Viens no šiem punktiem skan šādi: „Pieprasīt no oficiālās
Tbilisi nekavējoties pārtraukt vardarbību, izvest bruņotos formējumus no konflikta
zonas un parakstīt vienošanos par spēka vai spēka draudu neizmantošanu.”

Un vēl otrs punkts no tiem daudzajiem: „Atbalstīt ideju par
starptautiskā tribunāla „Par Gruzijas agresijas Dienvidosetijā izmeklēšanu”
nodibināšanu.” Jā! Jāsaka, ka tiešām Krievijas politika kopš Katrīnas II laikiem
tā arī nav mainījusies. Ir mainījušās valsts iekārtas: vispirms tas bija cariskais
imperiālisms, pēc tam tā bija staļinisma militārā varenība, bet šodien tās ir
jaunatdzimstošās Krievijas jaunā agresivitāte, ar kuru tā divdesmit gadus pēc
Padomju Savienības sabrukšanas atgūst savu ģeopolistisko vietu un lomu pasaulē.

Skatoties uz to, kas pašlaik notiek Gruzijā, ne tikai man, bet, es
domāju, daudziem asociācijas ir viennozīmīgas: 1939.gads – Ziemeļu karš, 1940.gads
– ultimāts Baltijas valstīm un to ieņemšana, 1956.gads – Budapešta, 1968.gads –
Čehoslovākija… Un tur visur tika lietota viena un tā pati argumentācija: Padomju
Savienības karaspēks devās aizstāvēt mierīgos iedzīvotājus!

1989.gadā 23.augustā trīs Baltijas valstis sadevās rokās
„Baltijas ceļā” – 600 kilometru garā ķēdē. Dažas dienas pēc tam Maskavā
sapulcējās PSKP CK plēnums, un šajā plēnumā tika pieņemts lēmums, kurā ļoti
skaidrā valodā bija pateikts, ka Baltijas tautām draud briesmas – tās prom no
Padomju Savienības grūž imperiālistu un nacionālistu saujiņa. Šo valodu, ko vairāk
nekā trīs desmitgades lietoja tolaik pasaules galvenais miera cīnītājs Gromiko, arī
šodien turpina izmantot Krievija.

Ja mēs palasām šo Federālās palātas aicinājumu vai paklausāmies
to, ko vakar stāstīja Krievijas Federācijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks,
tad ko mēs tur dzirdam? Mēs dzirdam vārdus „genocīds, kas ir vērsts pret
Dienvidosetiju”, mēs tur dzirdam par Krievijas ekskluzīvajām tiesībām aizstāvēt
savus pilsoņus. Tas ir pilnīgi jauns tiesību koncepts, un tas rada ļoti bīstamu
precedentu visām tām valstīm, kur lielās kopienās apmetušies Krievijas pilsoņi, –
it īpaši, ja ņem vērā tos lēmumus, kurus pēdējā gada laikā Krievija ir
pieņēmusi, attiecinādama Krievijas pilsonību uz visiem tiem, kuri to vēlas.

Man, protams, ir arī jāizsaka savs sarūgtinājums par šo
ārkārtīgi izvairīgo, lēno un diezgan nekonkrēto nostāju, ko mēs, kopš konflikts
ir sācies, esam redzējuši no Eiropas Savienības dalībvalstu vadītājiem un NATO
dalībvalstu vadītājiem. Un man ir jāizsaka atzinība Baltijas valstu prezidentiem,
Polijas prezidentam, mūsu Ministru prezidentam un mūsu Ārlietu ministrijai par šo
ļoti aktīvo pozīciju, ko mēs, sadarbodamies ar saviem kaimiņiem, esam ieņēmuši.

Es gribētu teikt, ka, iespējams, pasaule vēl šodien gulētu lāča
miegā atvaļinājuma noskaņojumā, ja mūsu valstu vadītāji nebūtu ieņēmuši ļoti
skaidru un skaļu nostāju. Jo tajā jaunajā karā – informācijas karā –, kura
apstākļos mēs šodien dzīvojam, vizuālais tēls ir viens no vissvarīgākajiem, taču
vizuālo tēlu var iegūt tikai tad, ja tu esi notikuma vietā un tur ieņem diezgan
ievērojamu telpu, tā, kā to izdarīja šo piecu valstu prezidenti, kuru klātbūtni
Gruzijā šajā milzīgajā mītiņā translēja visas pasaules ievērojamākās ziņu
aģentūras.

Otrs jautājums, par kuru tomēr ir jārunā. Labi, tas viss ir
noticis, bet – ko tālāk? Kas būs tālāk? Es nerunāšu par tām lietām, kas ir
pietiekami skaidri šajā paziņojumā pateiktas, – par starptautisko novērotāju
klātbūtni Gruzijā, par faktu noskaidrošanu, par miera spēku izveidošanu, kuru kodolu
veidotu Eiropas Savienības dalībvalstis, jo Krievija tiešām ir šo savu misiju
diskreditējusi un kā valsts to vairs nevar pildīt. Es domāju, ka Latvija un pārējās
Baltijas valstis varbūt skaidrāk nekā citas valstis apzinās, ka mēs pašlaik, kopš
dažām dienām, kopš Krievijas iebrukuma Gruzijā, dzīvojam jaunā ģeopolitiskā
realitātē, jo ir atgriezies liels, agresīvs un pašapzinīgs spēlētājs. Un viens no
pirmajiem uzdevumiem, kas Latvijai pašlaik stāv priekšā, ir nodrošināt mūsu pašu
drošību, turklāt nodrošināt to ar moderniem, diplomātiskiem līdzekļiem. Mēs esam
NATO dalībvalsts, mēs esam Eiropas Savienības dalībvalsts, taču tas lēnums, ar kādu
mūsu partneri šajās starptautiskajās organizācijās ir rīkojušies, liecina, ka
viņi gan vēl šīs situācijas pārmaiņas neapzinās.

Un tāpēc viens no mūsu grūtākajiem uzdevumiem ir sēsties pie
apaļā galda šajās divās starptautiskajās organizācijās, nākt tur klajā ar
konstruktīviem priekšlikumiem par to, kādai ir jābūt ilglaicīgajai politikai šajā
jaunajā pasaulē, kurā mēs tagad dzīvojam.

Un vēl daži vārdi par pašu šo paziņojumu. Es gribu teikt, ka esmu
gandarīta, ka pēc ilgām diskusijām un, jāsaka, arī matu skaldīšanas par to, kurā
vietā ieslēpt šo maģisko mazo darbības vārdu „nosodīt”, mēs esam beidzot
tikuši pie pietiekami skaidriem formulējumiem, kas nedara kaunu ne Latvijas valstij, ne
Latvijas Saeimas deputātiem. Šajā projektā ir pietiekami skaidri pausta Saeimas
politiskā nostāja.

Un pašā nobeigumā gribu teikt, ka ir svarīgi, lai Latvijas
valdība, lai mēs visi izdarītu pareizos secinājumus. Mums ir rūpīgi jāstrādā pie
savas drošības koncepcijas, mums ir daudz jādomā par to, kāda būs mūsu
enerģētiskā politika. Tam, kas notika Gruzijā, vajadzētu skanēt kā trauksmes zvanam
visiem tiem, kuri vēlas Latviju padarīt enerģētikas jomā vēl atkarīgāku no
neprognozējamās Krievijas, kas izmanto savu ekonomisko ietekmi politisku un citu mērķu
sasniegšanai.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds kultūras ministrei Helēnai Demakovai.

H.Demakova (kultūras ministre).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Ministru prezidenta kungs!
Kolēģi ministri! Godātie deputāti un cienījamās deputātes!

Pilnīgi piekrītu ārlietu ministram, ka ir nepieciešama šī Saeimas
rezolūcija, lai vai kā tā liktos kādam apstrīdama, sasteigta vai vēl kāda. Jo
dzīve nesastāv no paziņojumiem, dzīve sastāv no ļoti daudzu fenomenu kopuma. Dažos
vārdos gribu pateikt to, kā nav šajā rezolūcijā, bet pie kā Latvijas valdība
strādā un patur savā rūpju lokā, jo ļoti svarīgi ir nekavējoties pieņemt šo
rezolūciju. Es gribu pateikt paldies Sandrai Kalnietei par to, ka tieši šis
rezolūcijas tapšanas fakts liecina – šo notikumu gaismā neparādās strīdi starp
opozīciju un pozīciju, jo šādā ļoti jaunā nopietnā starptautiskā situācijā
tiešām jebkādi partiju ķīviņi ir lieki. Vismaz starp konstruktīvu pozīciju un
opozīciju.

Kas ir palicis ārpus šīs rezolūcijas un kas tajā ir – par to
tiešām es iedrošinos runāt valdības vārdā. Es domāju, valdības vadītājs man
arī piekristu.

Kā teica Francijas prezidents Sarkozī… Un, kaut arī Francija ir
lielvara, es negribētu piekrist Lāča kungam, ka mēs ejot kādu lielvaru pavadā. Galu
galā mūsu pozīcija nopietni atšķiras no Vācijas pozīcijas un ir krietni
radikālāka nekā Francijas pozīcija. Prezidents Sarkozī savā piedāvājumā teica par
risinājuma steidzamību, ka ir jāpārtrauc uguns. Tas ir pirmais. Mēs tagad darām…
Bet vēl arī īstermiņa mērķis ir tomēr katrai ministrijai. Es saprotu, ka katrs
ministrs sev ir pavaicājis, ko mēs varam darīt, lai reāli strādātu kopā ar Gruziju.
Un es skaidri zinu, ka noteikti izglītības ministre sev ir pateikusi, ka mēs aicināsim
Skolēnu dziesmusvētkos ierasties kādu Gruzijas kori. Mēs strādājam. Mēs vakar Filmu
padomē runājām par dokumentālo filmu kopprodukciju… Diemžēl jau tagad šīs
dokumentālās filmas sižets mainās, jo viens no filmas varoņiem dzīvoja ciematā,
kurš ir tagad sabombardēts. Un tā tālāk… Tas var attiekties gan uz
lauksaimniecību, gan uz citiem sektoriem…

Taču ir ilgtermiņa mērķi. Un to, ko iepriekšējie runātāji
tādā vispārīgā formā pieteica, es gribētu tomēr konkretizēt.

Tas mūsu milzīgais potenciāls jāizmanto. Mēs atminamies, ka tajā
laikā, kad mēs pievienojāmies NATO, gājām uz NATO, tomēr bija ļoti nopietnas
domstarpības Baltijas valstu starpā. Taču šobrīd tas potenciāls, kurš noteikti
jāizmanto, ir tas, ka tagad bija vienotība Baltijas valstu starpā, tās vienoti
rīkojās kopā ar Poliju. Un tā ekspertīze, ko Sandra Kalniete pieminēja, sacīdama,
ka mums ir jārunā pie apaļā galda… Mums ir ne tikai jārunā, mums ir jādod šī
sava ekspertīze, jāizmanto šo četru… četru savā ziņā, savas ekspertīzes ziņā,
lielvaru potenciāls. Tā ka es lūgtu neatslābt, un šajā jautājumā, protams,
līderis ir ārlietu ministrs. Tur ekspertīzes pietiek, un vajag šo procesu turpināt.

Ja mēs runājam par ģeopolitiku, tad tomēr jāpatur prātā, ka vilsonisms
nav miris, ka tomēr Amerikas Savienotās Valstis neseko nekādai reālpolitikai, neseko
nekādai ģeopolitikai, ka tur ir šis lielais sabiedrotais, kurš šobrīd tomēr
rīkojas saprātīgāk savā retorikā. Pat ja tā ir šobrīd retorika, kura tomēr tiek
pastiprināta ar reālām humānām misijām, kā jau ārlietu ministrs minēja, tad
tomēr šo galveno sarunu partneri var saskatīt Amerikas Savienotajās Valstīs. Mūsu
priekšrocība ir tā, ka mēs esam tāda pati maza valsts kā Gruzija. Mums nav liela
militāra spēka. Bet, tā kā mums ir tik daudz līdzību, mēs varam tās izmantot un
ļoti, ļoti palīdzēt.

Es jūs ļoti aicinu atbalstīt šo rezolūciju.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Jakovam Plineram.

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Ministri! Izcilais XX
gadsimta politiķis Vinstons Čērčils kādreiz teica, ka politikāņi domā tikai par
nākamajām vēlēšanām, bet īsti politiķi – par nākamo paaudžu likteni.

Diemžēl jākonstatē, ka mūsu Saeimas vairākums izmanto Gruzijas,
Dienvidosetijas traģēdiju kā politikāņi. Es ceru, ka jūs atceraties kādreizējā
Francijas prezidenta Žaka Širaka vārdus, ka ir brīži, kad Latvijai labāk būtu
paklusēt. Diemžēl mēs neņemam vērā šo izcilā politiķa ieteikumu un kārtējo
reizi skrienam pa priekšu vilcienam.

Pagaidām nav pieņemta ANO Drošības padomes rezolūcija, nav arī
Eiropas Savienības vienota viedokļa. Nekur mēs neesam lasījuši, ka Vācija, Francija,
Itālija, Spānija, Somija vai Turcija un Armēnija nosodītu tikai vienu konflikta pusi
– Krieviju. Gluži otrādi! Kā mēs zinām, pēdējās divas valstis vakar Krieviju
šinī konfliktā tieši vai netieši atbalstīja.

Latvija jau teica savu vārdu. Izteicās Valsts prezidents, pēc tam
– Saeimas priekšsēdētājs (starp citu, neapspriežot jautājumu Saeimā). Ar atbalsta
vizīti Gruziju apmeklēja Ministru prezidents. Tagad ir nolemts pieņemt izskatāmo
dokumentu.

Mums jāsaprot, ka mēs esam valsts, kurai ir vai var būt pašai savas
intereses, kas daļēji var atšķirties no kopīgām NATO, Eiropas Savienības un tuvāko
sabiedroto interesēm, it īpaši gadījumā, kad šīs kopīgās intereses vēl nav līdz
galam noformulētas.

Mūsuprāt, šajā gadījumā Latvijas intereses ir šādas:

pirmkārt, sekot līdzi reālajiem faktiem (tas būtu jādara jebkurai
sevi cienošai valstij);

otrkārt, maksimāli kaut vai ņemt vērā skaitliski lielu Latvijas
nodokļu maksātāju grupu uzskatu spektru;

treškārt, saglabāt labas attiecības ar mūsu stratēģisko partneri
Gruziju un tuvāko kaimiņvalsti, ekonomisko partneri – Krieviju.

Tādēļ Saeimas deklarācijai būtu jāpauž atzinums par spēka
lietošanas nepieļaujamību konfliktu atrisināšanā, aicinājums visām karojošajām
pusēm pārtraukt karadarbību nekavējoties un sēsties pie sarunu galda, nožēla
sakarā ar lielu upuru skaitu civiliedzīvotāju vidū un infrastruktūras objektu
nopostīšanu. Un mums vajadzētu paust gatavību sniegt humāno palīdzību visvairāk
cietušajiem reģioniem kā Gruzijā, tā arī Dienvidosetijā. Pieprasīt starptautisko
izmeklēšanu un tiesu kara noziedzniekiem.

Ko deklarācijā, mūsuprāt, nevajadzētu iekļaut?

Pirmkārt, pušu darbību nosodīšanu. Karadarbību naktī no
7.augusta uz 8.augustu, kā mums zināms, uzsāka Gruzija (No zāles: „Tu biji
klāt?!”)… un tieši Gruzijas karaspēka darbība arī izraisīja humanitāro
katastrofu Dienvidosetijā. Jau pirmajā konflikta dienā to zaudējumu, kuri bija
Dienvidosetijas mierīgo iedzīvotāju vidū, attiecība pret visiem citiem zaudējumiem
bija apmēram 10:1. Gruziju kā mūsu sabiedroto mēs nevaram nosodīt, bet Krievijas
nosodīšana, pēc mūsu ziņām, neatbilstu faktiem.

Otrkārt, prasību izvest Krievijas karaspēku no Gruzijas teritorijas.
Ja mēs atzīstam, ka separātiskie anklāvi Dienvidosetijā un Abhāzijā ir Gruzijas
sastāvdaļa, tad mums ir arī jāatzīst, ka Krievijas karaspēks atrodas šajos
anklāvos saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem un ar Gruzijas valdības iepriekšējo
piekrišanu. Un saskaņā ar mandātu šā karaspēka uzdevums ir nepieļaut militāras
sadursmes starp Gruzijas federālo karaspēku un separātistiem, ko tas Dienvidosetijā
arī darīja.

Un, treškārt, prasību ievest ārvalstu karaspēka papildu
kontingentu. Tam varētu piekrist, ja par to vienotos Gruzija un Krievija. Ja viņas šo
jautājumu saskaņotu.

PCTVL frakcijas deputāti nevar atbalstīt izskatāmo dokumentu. Ja
mēs patiešām gribam pateikt savu viedokli, vajadzētu izveidot attiecīgu darba grupu,
aizbraukt uz Dienvidosetiju, uz Gruziju, padzīvot tur… katrā vietā padzīvot vismaz
divas dienas, lai aprunātos kā ar vadību, tā ar tautu, un tikai pēc tam pieņemt
Saeimas dokumentu.

Es gribu jums paziņot, ka PCTVL frakcija nevar atbalstīt šo
dokumentu un balsos „pret”.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Kārlim Šadurskim.

K.Šadurskis (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Augsti godātais premjera
kungs! Godājamie valdības locekļi! Godātie kolēģi! Katram konfliktam ir sava
priekšvēsture.

Jau ilgstoši, bet it īpaši tagad, pēc Krievijas militārās
agresijas pret Gruziju, no Maskavas propagandas rupora mēs dzirdam runas par
cilvēktiesību pārkāpumiem Gruzijas apgabalos – Dienvidosetijā un Abhāzijā.

Katram šābrīža notikumam parasti var atrast arī vēsturiskas
analoģijas.

Pirms Otrā pasaules kara Čehoslovākijā dzīvoja 14 miljoni
iedzīvotāju, to skaitā 3,5 miljoni vācu valodā runājošo. Sudetijas vācieši ar
Sudetijas separātistu partijas muti pastāvīgi izplatīja paziņojumus par minoritātes
cilvēktiesību aizskaršanu no Čehoslovākijas valdības puses. Čehoslovākijas
valdība pieņēma daudzus lēmumus, lai atvieglotu Sudetijas vāciešu
integrāciju – deva valodas lietošanas tiesības pašvaldībās, izglītību
dzimtajā valodā, beigās pat garantēja vietu minoritātei parlamentā, bet spriedzi
neizdevās mazināt. Tika rīkotas ar Berlīni saskaņotas masu demonstrācijas.
1938.gadā Vācijas reihskanclers Ādolfs Hitlers vērsās pie reihstāga ar aicinājumu
– „vērst uzmanību uz mūsu tautiešu nožēlojamo otrās šķiras dzīves stāvokli
un tiesību pārkāpumiem Čehoslovākijā”.

Šodien, klausoties Maskavas vārdos un lasot Sandras Kalnietes
pieminēto Krievijas parlamenta paziņojumu, šķiet, ka Kremlis runā ar sava senā
ideoloģiskā domubiedra, toreizējā Vācijas kanclera, muti. Pēc iebrukuma Gruzijā
naivais sapnis par Krieviju kā valsti, kas esot nostājusies uz demokrātijas ceļa un
kas ar kaut ko savā ideoloģijā, ģeopolitiskajos centienos un politikas realizācijas
metodēs atšķiroties no ļeņiniskās, staļiniskās un hruščoviski brežņeviskās
PSRS, ir izsapņots. Krievijas militārā agresija pret Gruziju ir parādījusi, ka
pretnostatījums – sliktā PSRS un labā Krievija, kuru vajag atbalstīt, palīdzēt tai
realizēt demokrātiskas pārmaiņas, sākt ar to attiecības, tā teikt, no baltas lapas,
un tā tālāk, – ir vai nu neorientēšanās politikā, vai padevība valdošajai
konjunktūrai, klaja muļķība vai arī politisks pasūtījums. Demokrātiskas Krievijas
diemžēl nav. Ir vecās, sabrukušās ļaunuma impērijas jauna metastāze, kas jau ir
pietiekami spēcīga, lai atsāktu iekarot kaimiņvalstis, kā to darījusi cariskā
Krievija, kā to darījusi PSRS un kā to tagad dara Putina un Medvedeva Krievija.

Vēl kāda vēsturiska analoģija. Arī tālajā 1939.gadā valdīja
uzskats par Krievijas nekaitināšanas politiku, par labu attiecību uzturēšanu ar lielo
kaimiņu un tā tālāk.

Ieklausīsimies Jāņa Jaunsudrabiņa vārdos 1939.gada nogalē:
„Visas briesmas no ārienes ir tikai ļaunu smadzeņu izsvīdums. Latvijas pilsoņi ir
skaidrībā, ka tiem nav iemesla uztraukties, jo tagad kara vētras no mūsu zemes ir
attālinātas. Mūs mūsu zemē neviens neaizskars, mums atliek tikai sargāt savu
neitralitāti, ko mēs gan varam spēt, atrazdamies plecu pie pleca ar sen pārbaudītiem
kaimiņiem un jauno sabiedroto – PSRS.”

Cik pazīstami, es pat teiktu, mūsdienīgi, skan, vai ne? Noteikti
arī pēc notikumiem Gruzijā daudzi Rietumu pasaulē turpinās runāt par konstruktīvu
dialogu, sadarbību, par vēl vienas iespējas došanu Krievijai un citas muļķības.
Cilvēkiem ir raksturīgi nemācīties ne no svešām, ne no savām kļūdām.

Vēl kāda vēsturiska paralēle. Lielbritānijas premjers Nevils
Čemberlens 1938.gada 27.septembrī sacīja (citēju): „Cik šausminoša, fantastiska un
neticama šķiet vien doma, ka mums būtu jārok tranšejas un jālieto gāzmaskas tikai
tāpēc, ka kaut kur tālu, tālā valstiņā sastrīdējušies savā starpā ļaudis, par
kuriem mēs neko īsti nezinām!” Un, parakstījis Minhenē nomierināšanas paktu,
atgriezās mājās ar vārdiem: „Esmu atnesis Eiropai mieru.”

Minhenes vienošanās traģiskās sekas daudziem nav devušas nekādu
mācību. Tāpēc arī redzam, ka daļai Rietumu pasaules ir mīkstmiesīga un
gļēvulīga reakcija uz Krievijas iebrukumu Gruzijā.

Latvijas pozīcija šajā gaudenajā kopkorī rada patīkamu disonansi:
Baltijas valstu un Polijas līderi ir skaidri demonstrējuši savu nostāju. Šodien tas
ir jāizdara arī mūsu parlamentam.

Mūsu paziņojumā lietas ir jāsauc īstajā vārdā un jāpauž
kategoriska prasība Krievijai nekavējoties izvākt karaspēku no visas Gruzijas
teritorijas. Okupantu karaspēks ir zaudējis jebkādas tiesības turpināt tēlot miera
uzturētājus šajā reģionā. Gruzijā jāizvieto starptautiski miera uzturēšanas
spēki.

Savukārt Latvijai turpmāk, veidojot dialogu ar Krieviju, ir
jāatceras dažas svarīgas lietas.

Pirmkārt, Krievija ir agresīva imperiālistiska valsts, kas viegli
izšķiras par to, ka separātiskas kustības pati savā teritorijā tā noslīcina
asinīs, kā tas ir Čečenijā. Savukārt separātiskus vai etniskus konfliktus citās
valstīs tā uzkurina un izmanto savu agresīvo mērķu sasniegšanai.

Otrkārt, Krievijai nevar ticēt, Krievija melo.

Treškārt, Krievija izmanto ekonomiskas sviras savu politisko mērķu
sasniegšanai. Kolēģe Sandra Kalniete jau īsi, bet ļoti konkrēti runāja par Latvijas
enerģētikas tālāko attīstību saistībā ar Krievijas energoresursiem.

Un, ceturtkārt, starptautiskajās attiecībās Krievija respektē
vienīgi spēku.

Varmākas paši nekad neapstājas. Ja mēs to paturēsim prātā un
būsim pietiekami stipri un ar savu spēku stiprināsim arī eiroatlantiskās
institūcijas, tad ir iespējama ilglaicīga līdzāspastāvēšana ar totalitāro,
imperiālistisko kaimiņu austrumos. Vienpusēja piekāpšanās agresoram nozīmētu NATO
un Eiropas Savienības izveides mērķu kapitulāciju. Latvijai un arī ikvienai citai
NATO valstij nekavējoties jāpiedāvā demokrātiskajai Gruzijai kā kara upurim
palīdzība personāla veidā – militārie ārsti, sapieri, spēki postījumu
novēršanas un atjaunošanas darbiem un miera nodrošināšanai.

Godātie kolēģi! Šodien Gruzijā izšķiras Latvijas, Baltijas un
visas Eiropas drošības liktenis.

Un gribētos izteikt arī kādu cerību, kurai šodien varbūt vēl ir
grūti noticēt, bet cerība ir svarīga, lai taisnīgums pasaulē triumfētu. Kolēģis
Pliners te jau izteicās par kara noziedzniekiem. Vienu masu slepkavu Radovanu Karadžiču
drīz tiesās Hāgā, un patiesībā pret Gruziju vērstās agresijas iniciatoru īstā
vieta arī ir Hāgas tribunāls, jo noziegumi pret cilvēci neatšķiras pēc tā, vai tos
izdara maza vai liela valsts. Tie diemžēl atšķiras tikai ar postījumu mērogiem un
upuru skaitu, bet visi varmākas ir jāsauc tiesas priekšā.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Vladimiram Buzajevam.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie klātesošie! Šodien Ārlietu
komisijas sēdē deputāti oficiāli saņēma dažus ļoti interesantus dokumentus,
piemēram, dokumentu D–2001–Fiz (9/08), kurā teikts, ka Soči vēsturiski ir bijuši
Gruzijas sastāvdaļa. Citā dokumentā, kura numuru es nevaru saredzēt, bet ir paraksts
Sandai Šrāders, LATO ģenerālsekretārs, ir teikts, ka asiņainie notikumi Gruzijā ir
satraukuši daudzus prātus. Prāta satraukšana ir ļoti jūtama un redzama arī
apspriežamajā dokumentā, kā arī mūsu Valsts prezidenta, mūsu cienījamā Saeimas
priekšsēdētāja un diemžēl arī Ministru prezidenta rīcībā šajā Gruzijas un
Krievijas militārajā konfliktā.

Pirmo divu mūsu augstāko amatpersonu rīcību PCTVL nosodīja, un
latviešu laikraksti, protams, neizklāstot mūsu argumentus, daudz raksta par to, ka
PCTVL Dienvidosetijas konfliktā ir Krievijas pusē. Jā! Mēs atbalstām Krievijas miera
uzturētāju darbību, kuriem izdevās apstādināt līdz zobiem apbruņotā Saakašvili
režīma genocīdu pret Dienvidosetijas mierīgajiem iedzīvotājiem. Pusotra tūkstoša
nogalinātu civiliedzīvotāju, 30 tūkstoši bēgļu – šādi ir Saakašvili armijas
karadarbības rezultāti, kas sasniegti piektdien, 8.augustā, tikai pus dienas laikā.
Tā šis ASV ieliktenis nolēma atzīmēt olimpiādes atklāšanu! Šajā laikā tikai 500
Krievijas miera uzturētāji, kurus apšaudīja no tanku lielgabaliem, izrādīja
pretsparu nevainīgo upuru asiņu kārotājiem! Bet Krievijas armija atradās Krievijas
Federācijas teritorijā.

Mēs esam „par” Krieviju, un tā ir tiesa, bet ne jau absolūti
visa. Pirmām kārtām mēs iestājamies par Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, par
tās 3.pantu, kurā ir rakstīts, ka katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību.
Deklarācijas preambulā ir teikts, ka cilvēka tiesību nievāšana ir novedusi pie
barbariskiem aktiem, kuri rada sašutumu cilvēces sirdsapziņā, un Gruzijas armijas
darbība 8.augustā Chinvali un apkārtējos osetīnu ciematos, bez šaubām, ir
pieskaitāma šādu barbarisku aktu skaitam.

Pēc Gruzijas puses novērtējuma, viņi ir zaudējuši 175 cilvēkus
– bojāgājušos. Attiecība ir apmēram 1 pret 10. Par kādu agresiju no Krievijas
puses var būt runa? Visi apvainojumi, kas adresēti Krievijas pusei, ir ziepju burbulis,
kuru izveidoja Rietumu specdienesti un kuru līdz neiedomājamam apmēram uzpūta labi
kontrolējami masu informācijas līdzekļi. Acīmredzami šīs provokācijas autori ir
lieliski apguvuši doktora Gebelsa taktiku: „Melojiet bezkaunīgāk, melojiet pēc
iespējas vairāk, un pasaule jums noticēs!”

Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 1.pantā
ir teikts, ka visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Šādas tiesības ir visām
tautām – gan osetīniem, gan abhāziem, nevis tikai albāņiem Kosovā. Varbūt jūs
šaubāties, ka attiecīgajās teritorijās osetīni un abhāzi sastāda iedzīvotāju
lielum lielo vairākumu? Jā, varbūt viņi nav rīkojuši referendumus par neatkarību,
nav ievēlējuši savus prezidentus un parlamentus, varbūt viņi vēl pirms 15 gadiem ar
ieročiem rokās nav aizstāvējuši savas tiesības uz neatkarību un kopš tā laika nav
kļuvuši neatkarīgi de facto.

No kurienes šādi dubultstandarti?

Man ir saprotama daudzu cilvēku dziļā vilšanās, ka 2008.gadā
Krievija uzvedas pavisam citādāk nekā 1999.gadā, kad tā saucamā civilizētā pasaule
bombardēja Belgradas tiltus, sagrāva rūpnīcas un nopostīja slimnīcas. Toreiz visas
šīs barbariskās darbības pavadīja vienīgi dusmu pilni un bezpalīdzīgi vārdi no
Krievijas puses. Pašreiz Krievija ir stipri mainījusies, un bezpalīdzīgu vaimanu
vietā tā ir spējīga aizstāvēt mierīgos iedzīvotājus, savus pilsoņus, īstenojot
civilizētu akciju – piespiešanu panākt mieru starptautiski atzīta mandāta ietvaros.
Runa ir nevis par cilvēktiesību pārkāpšanu, bet par masveida slepkavību ar mūsdienu
ieročiem, un Krievijas rīcība šajā momentā bija vienīgā iespējamā.

Tātad nav vērts šeit klaigāt par Krievijas agresiju, jo nav neviena
argumenta, kas liecinātu jums par labu, turklāt vēl bezkaunīgi pārvēršot baltu par
melnu. Miša Cukašvili ar savu apšaubāmo pirmsolimpisko dāvanu izbrīnīja pat savus
aizokeāna saimniekus, un mums nav nekādas nepieciešamības šeit nosodīt Krieviju un
būt lielākam rojālistam, nekā ir pats karalis.

PCTVL frakcija neatbalsta kārtējo Latvijas Saeimas rusofobisko
rezolūciju, kura neatbilst nedz faktiem, nedz starptautisko tiesību normām, nedz
Latvijas nacionālajām interesēm.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Artim Pabrikam.

A.Pabriks (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Dāmas un kungi! Pagājusī nedēļa starptautiskajā politikā ir
ienesusi ļoti lielas un nopietnas izmaiņas. Gruzija deg ugunīs, bet mēs šeit, citur
Eiropā, pie Baltijas jūras krastiem un citur, esam nonākuši aukstā kara
priekšvakarā. Tāda nu ir tā reālā situācija.

Kāpēc mēs esam nonākuši aukstā kara priekšvakarā? Tāpēc, ka
Krievija ir brutāli pārkāpusi citas valsts (starp citu, Eiropas Savienības un NATO
kandidātvalsts) suverenitāti. Tas norāda, ka Krievija ir kļuvusi par neuzticamu un
neparedzamu starptautisko spēlētāju. Tādas ir tās visskaidrākās sekas, ko mēs
varam izanalizēt no šīs un pagājušās nedēļas notikumiem.

Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mums šodien ir jālemj ne tikai par
šo atbalsta paziņojumu gruzīnu tautai un Gruzijas valstij, bet mums kā Eiropas
Savienības un NATO bloka dalībvalstij ir ļoti nopietni jāsāk plānot mūsu tālākā
loma starptautiskajās attiecībās un mūsu attiecības ar Krieviju.

Aukstā kara priekšvakarā, kurš neatnāca šeit dēļ mums, bet
dēļ Krievijas uzvedības, mums ir jāsaprot, ka mums var nākties maksāt (vismaz
īstermiņā) gan par savu drošību, gan par savu siltumu, gan par savu sociālo
labklājību vairāk nekā citos apstākļos. Politikā un ārpolitikā principi maksā
dārgāk nekā bezprincipialitāte. Tāpat kā brīvība maksā dārgāk nekā nebrīve.
Es nešaubos, ka mēs šodien Saeimā pieņemsim šo paziņojumu par atbalstu Gruzijai. Es
nešaubos arī par to, ka mūsu premjers, mūsu valdība darīs visu, lai palīdzētu
gruzīniem un Gruzijai atgūt visu to, kas ir nogremdēts, sabombardēts, sadedzināts,
nozagts un izlaupīts.

Vēl vairāk! Man ir ļoti liela ticība, ka Gruzija pēc šā
uzbrukuma būs vēl stiprāka valsts. Un es esmu pārliecināts tāpat kā NATO
ģenerālsekretārs, ka Gruzija kļūs par NATO dalībvalsti un Gruzija kļūs par Eiropas
Savienības dalībvalsti. Katrā ziņā mums šeit ir jāpieliek visas pūles, ja mēs
domājam par šo reģionu.

Bet mums ir jādomā arī par sevi, un mums ir jādomā par savu
reģionu. Aukstā kara priekšvakarā mēs vairs nevaram atļauties būt tik bezrūpīgi.
Mēs nevaram atļauties sēdēt mājās ne iekšpolitisko, ne ārpolitisko jautājumu
diskusijās.

Kas, manuprāt, būtu jādara? Pirmām kārtām mums ir jāpieliek
visas pūles, lai jau šogad NATO iekšienē Latvija un mūsu reģions saņemtu tā
saucamo plānu tam gadījumam, ja mēs nonāktu reālā draudu situācijā.

Otrām kārtām mums ir rūpīgi jāpārvērtē un jāizanalizē
Latvijas aizsardzības sistēma reģionālā mērogā. Es gribētu ne tikai redzēt mūsu
Valsts prezidentu mūsu valstī, bet es gribētu tuvākajā laikā redzēt arī
Nacionālās drošības padomi, analizējot šo situāciju, un turklāt nevis vienu pašu,
bet darot to kopā ar mūsu kaimiņiem Igaunijā, Lietuvā un, iespējams, arī
Skandināvijā. Un vēl es gribētu redzēt šīs Nacionālās drošības padomes vismaz
kaut kāda veida ziņojumu arī mums šeit, parlamentā.

Tālāk. Es domāju, ka aukstā kara priekšvakarā mums ir ļoti
straujā tempā jāvirzās uz priekšu un jāpanāk mūsu tālākā virzība kā pilnīgi
integrētai Ziemeļeiropas dalībvalstij gan iespējamos militāros aspektos, gan
ekonomiskos aspektos, gan enerģētikas laukā. Enerģētika ir viena no tām lietām, par
kuru aukstā kara priekšvakarā mēs dabūsim maksāt visvairāk, ja vien mēs būsim
politiski atkarīgi no mūsu piegādātājiem.

Un visbeidzot. Es domāju, ka mums ir rūpīgi jāapsver savas
iespējas starptautiskajās organizācijās maksimāli veicināt Krievijas šīs jaunās
lomas atpazīstamību. Ja tas notiks par vēlu, tad mēs nebūsim vienīgie cietēji.
Gruzija būs bijusi tikai sākums. Pasaule kopš pagājušās nedēļas ir mainījusies,
tāpat kā tā savā ziņā mainījās pēc 11.septembra, jo Krievija un Krievijas
attieksme pret saviem kaimiņiem vairs nav tāda, kādai tai būtu bijis jābūt.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Godātie kolēģi, pirms es dodu vārdu nākamajam runātājam, es
vēlos jūs informēt, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis 11 deputātu parakstītu
priekšlikumu – turpināt sēdi bez pārtraukuma, kamēr ir izskatīta visa darba
kārtība. Vai nevienam nav iebildumu? (No zāles: „Piekrītam!”) Tad sēde
tiks turpināta bez pārtraukuma.

Debatēs vārds deputātam Jānim Eglītim.

J.Eglītis (Tautas partijas frakcija).

Godātais priekšsēdētāj! Godātais Ministru prezident! Godātie
ministri! Cienījamie kolēģi!

Jums piedāvātais lēmuma projekts ir izstrādāts neordinārā
situācijā. Ir noticis tas, ko zemapziņā jau glabāja mūsu vēsturiskā pieredze, tas,
ar ko Eiropa saskārās bijušajā Dienvidslāvijā, proti, karš. Taču šoreiz tas
notiek teritorijā, ar kuru mums ir tiešas un netiešas saites. Notikumi Balkānos ir
bijuši pietiekami traģiski, no tiem vajadzēja gūt mācību, lai vismaz Eiropā
novērstu tamlīdzīgus recidīvus nākotnē.

Pasaule nav vienkārša, un, protams, ja problēmsituācijas
„karstajos punktos” faktiski ir neatrisināmas, tad tās būtu vismaz iesaldējamas.

Lai arī cik pretrunīga būtu informācija, Krievijas Federācija
tomēr bija galvenais miera uzturētājs konflikta zonā, taču dažādu iemeslu dēļ
konflikts ne tikai nav atrisināts, bet ir ieguvis traģisku turpinājumu, prasījis
daudzu cilvēku dzīvības, pāraudzis neadekvātā militārā agresijā pret suverēno
Gruzijas valsti, ir radījis bīstamu precedentu starptautiskajās attiecībās un draudus
globālajai drošībai.

Domāju, ka starptautisko miera uzturētāju un novērotāju efektīva
klātbūtne būtu varējusi šo bēdīgo iznākumu novērst. Mums arī nevajadzētu
aizmirst, ka konfliktā vienmēr ir divas puses. Un tomēr Latvijas kā mazas valsts un
tautas pienākums ir aktīvāk palīdzēt postkomunisma mazajām valstīm un tautām
pārvarēt impērisko mantojumu un stiprināt demokrātiskās vērtības, tādējādi arī
viņu nākotni.

Lai vai kā, bet šis konflikts ir parādījis Eiropas Savienības
politisko vājumu un liek aizdomāties, vai Eiropas Savienība ir bijusi pietiekami
aktīva un uzstājīga savā līdzdalībā šā konflikta risināšanā. Cits jautājums
– vai galvenais miera uzturētājs šajā konfliktā būtu Eiropas Savienībai ļāvis
efektīvi līdzdarboties.

Lēmuma projektā šoreiz nav iekļauta doma, ka kopā ar mūsu
partneriem starptautiskajās organizācijās ir jāstrādā, lai starptautisko
novērotāju un miera nodrošināšanas spēku klātbūtne turpmāk būtu savlaicīga un
efektīva.

Tautas partijas frakcija bija tā, kas pagājušajā nedēļā
rosināja šo jautājumu skatīt Saeimai. Domāju, ka tas bija jāizdara agrāk, tāpat
kā agrāk šo jautājumu vajadzēja skatīt gan Eiropas Savienībai, gan NATO.

Mūsu paziņojums lietišķi ieskicē jauno drošības situāciju. Es
neteiktu, ka drošība ir būtiski pasliktinājusies, bet ir parādījušies jauni riski
un jautājumi, kurus savos paziņojumos daļēji izvirzīja gan Valsts prezidents, gan
Saeimas spīkers. Līdzīgi kā tas bija Amerikas Savienotajās Valstīs pēc
11.septembra, šie jaunie riski un realitāte ir jāizvērtē un attiecīgi jārīkojas.

Šobrīd Saeimas paziņojumā ir iestrādāti virzieni, pie kuriem
Latvijas Republikai kopā ar mūsu Eiropas Savienības un NATO sabiedrotajiem ir
jāstrādā. Un es nedomāju, ka šis paziņojums ir tikai vārdi, kā viens mans
kolēģis teica Ārlietu komisijas sēdē. Es domāju, ka šeit ir ieskicēti arī reāli
darbi, un, ja vārdiem nesekos darbi, tad šim paziņojumam būs arī maza vērtība.

Dalība Eiropas Savienībā un NATO vienlaikus ir arī atbildība un
garants, ka dalībvalstis rīkojas atbilstoši starptautiski pieņemtajām normām. Un,
manuprāt, šāds konflikta risinājums nebūtu iespējams, ja Gruzija būtu bijusi NATO
dalībvalsts vai ja Gruzija būtu saņēmusi uzaicinājumu šīm iestāšanās sarunām.

Spēcīga, vērtību vadīta un ekonomiski augoša Eiropa var būt
tikai vienota Eiropa. Divi ātrumi, par kuriem runā mūsu paplašināšanās pārgurušie
partneri Eiropas Savienībā, rada un radīs daudz vairāk problēmu un potenciālu draudu
Eiropas Savienībai nekā potenciālo dalībvalstu ātrāka integrācija šajā
organizācijā.

Dalība Eiropas Savienībā nozīmē arī noteiktu atbildības un
kvalitātes līmeni, tāpēc valstīm, kuras vēlas kļūt par Eiropas Savienības
dalībvalstīm – un tādu nav palicis īpaši daudz – Gruzijai, Azerbaidžānai,
Moldovai un Ukrainai ir skaidra perspektīva, tas ir vitāli svarīgs faktors
stabilitātei un drošībai ne tikai Eiropā, bet arī visā pasaulē. Kolēģi, mums ir
jāstrādā, lai šīs minētās valstis pēc iespējas ātrāk varētu kļūt par Eiropas
Savienības dalībvalstīm.

Godātie kolēģi! Tomass Džefersons reiz ir teicis: „Brīvības
cena ir mūžīgais nomods.” Es nedomāju, ka mēs to būtu aizmirsuši. Es ceru, ka to
nav piemirsusi arī Eiropa, un es ceru, ka šī rezolūcija to atgādinās mūsu draugiem
un partneriem visā pasaulē.

Aicinu balsot „par”.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Pēterim Tabūnam.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Lietas parasti jāsauc to īstajos vārdos, it
īpaši tad, kad ir sevišķi sarežģīti apstākļi un situācijas. Un ir skaidrs, ka
Krievija ir agresors, par to divu domu nevar būt. (No zāles: „Agresors, bez
šaubām!”) Agresors, kas piekopj sen apgūto, gadu desmitiem apgūto, okupanta
profesiju – es tā atļaušos teikt – un faktiski nemeklē attaisnojumus un
argumentus… Tie gan izskan, kā jūs zināt, bet tie ir absolūti bērnišķīgi un
dīvaini, kad saka, ka aizstāv savus pilsoņus. Ja tā, tad viņiem ir tiesības gandrīz
jebkurā pasaules valstī iebrukt un piekopt to pašu, ko viņi piekopj Gruzijā, jo
vismaz krievu kopienas ir gandrīz lielākajā daļā pasaules valstu. Veselas kopienas!
Tad, lūk, arī tur viņiem ir tiesības… Nemaz nerunājot par Latviju, kur atrodas
milzīga „piektā kolonna”. Par to mums sen vairs nav šaubu, ka tā tāda ir. Lūk,
uzrunājot pasauli, Krievijas vadītāji – Putins, Medvedevs, Lavrovs un Vešņakovs pie
mums –, tā vietā, lai apjēgtu, ko Krievija ir izdarījusi un iesākusi, draud…
Krievija saka Amerikai: „Izvēlieties – vai nu jūs būsiet ar Krieviju, vai ar
Gruziju!”

Tāds pats jautājums faktiski ir arī Latvijai līdz ar to: „Ar ko
mēs esam, un ar ko mēs būsim?” Mēs jau esam pateikuši, ka mēs esam kopā ar
Gruziju. Paldies Godmaņa kungam, kuram pietika drosmes un uzņēmības, lai kopā ar
vairāku citu valstu prezidentiem dotos uz Gruziju un tautai pateiktu savu nostāju.
Paldies, Godmaņa kungs, par to! „Bet kā būs ar Krieviju?” – lūk, jautājums, uz
kuru mums jau nākas atbildēt un nāksies vēl atbildēt pavisam tuvā nākotnē.

Mēs, protams, šodien pieņemsim šo paziņojumu diplomātiskākā
valodā, nekā patiesībā būtu jārunā, nosaucot agresiju par uzbrukumu pret Gruziju,
faktiski par Gruzijas okupāciju, bet diplomātiskā valoda ir tāda, kāda tā ir. Taču
tagad mums, Saeimas deputātiem, un visiem Latvijas ļaudīm būtu jādomā un jārunā,
kā rīkoties tālāk, tāpēc es nosaukšu tikai trīs lietas.

Kādu mācību mēs esam saņēmuši? Es domāju, ka mēs esam
saņēmuši kārtējo mācību, ka Krievijai nedrīkst uzticēties. Par to mēs esam
pārliecinājušies 1940.gadā un piecdesmit okupācijas gados un vai nu šoreiz
patiešām neizdarīsim no tā secinājumu un attiecīgi nerīkosimies… Un man ir kauns,
ka mēs atdevām Abreni. Man ir ļoti, ļoti liels kauns! To es pasaku un varu pateikt
vēl simtiem reižu. Lūk!

Vai mēs Latvijā celsim gāzes elektrostaciju? Vai celsim
sašķidrinātās gāzes termināli Rīgā? Vai ļausim dibināt vēl desmitiem un simtiem
uzņēmumu? Vai ļausim krieviem veselu nedēļu ārdīties Jūrmalā tā, ka Jūrmalas
iedzīvotāji veselu nedēļu nevarēja gulēt? Lūk, par visām šīm lietām ir un būs
jādomā. Ir un būs jādomā! Un cik ilgi Latvijā ārdīsies krievvalodīgā prese –
tādi izdevumi kā „Vesti” un „Čas”, kas ir faktiski Krievijas vai Krievijas
„piektās kolonnas” trubadūri? Un mēs to paciešam, it kā nebūtu mūsu valstī
attiecīgu institūciju, kuras spētu šos atklātos naidniekus saukt pie kārtības!

Tas ir otrkārt.

Un treškārt. Par deputātiem, kuru nav šeit, zālē, par
„sarkanajiem” deputātiem. Te daži gan ir, šobrīd sēž divi „sarkanie vanagi”.
Faktiski – Krievijas deputāti, nevis Latvijas deputāti. Es skaidri un gaiši to saku!
Orlova kungs izstājās no Deputātu grupas sadarbībai ar Gruzijas parlamentu, jo,
redziet, viņam esot jāatbalsta Krievija. Un viņi, „Saskaņas Centrs”, šodien nav
ieradušies. Par viņiem tālākā nākotnē grasās balsot daudzi apmuļķoti
latvieši… Par to visu ir jādomā ļoti nopietni. Un kur nu vēl mums runāt par
Plineru un Buzajevu, kas ir atklāti izteikušies un rīkojas pretvalstiski, un par
sabiedriskajām organizācijām, kuras priecājas par Krievijas uzbrukumu Gruzijai un
kuras faktiski būtu jāslēdz ciet! Un tā tālāk, un tā joprojām.

Lūk, mums jāizdara secinājumi un arī attiecīgi jārīkojas. Es
pieminēju tikai nedaudz no tā, par ko mums nāktos tuvākajā laikā padomāt.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Zaķim. (No zāles: „Lūdzu,
īsi!”)

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Dāmas un kungi, labdien vēlreiz! Sākšu ar to, ka apgalvošu, ka
„Jaunais laiks” atbalsta gan Gruzijas tautu, gan valsts suverenitāti, gan arī
teritoriālo neaizskaramību. Un tieši pēdējā nedēļā, kā jūs labi zināt, ir
bijuši daudzi notikumi, kas visas šīs trīs lietas ļoti nopietni Gruzijā ir
apdraudējušas.

Es necentīšos detalizēti iedziļināties notikumu eskalācijā, jūs
to paši varat izdarīt, ieskatoties starptautiskajos masu medijos; tie, kuri māk
krieviski, var palasīt arī krievu presi, bet krievu presei šajā gadījumā es ticētu
vismazāk. Es pieminēšu tās dažas lietas, kas varbūt nav izskanējušas… šajā
namā un arī Latvijas presē nav tik daudz izskanējušas.

Pirmā lieta. Par provokāciju jeb vispār par konflikta sākumu. Te
viens kolēģis no opozīcijas apgalvoja, ka konfliktu esot sākusi Gruzija. Šķiet, ka
tas tomēr neatbilst patiesībai. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, tieši
osetīnu kaujinieki ar reālu militāro darbību izaicināja Gruziju, mēģināja panākt
to konflikta sākumu. Gruzijas puse pietiekami ilgi ieturēja pauzi, piedāvāja
risinājumus, lai mierīgā ceļā nokārtotu šo situāciju. Bet, kad saprata, ka tas ir
neizbēgami, tad pieņēma lēmumu aizsargāt savu valsti. Un tas ir tikai loģiski.
Valsts savas teritorijas iekšienē pati sevi aizsargā, tas ir pilnīgi normāli. Tātad
faktiski ar provokācijām šo konfliktu iesāka nevis Gruzijas puse, bet osetīnu
kaujinieki.

Otra lieta. Īstenībā varbūt mīts, ko ir radījusi krievu prese un
krievu masu mediji, ir tas, ka Gruzijas puse esot vainīga pie Chinvali nopostīšanas.
Diemžēl divas dienas no vietas Chinvali bombardēja tieši Krievijas karaspēks.
Gruzijas karaspēks jau bija krietni tālu prom no Chinvali, taču bombardēšana un
iznīcināšana tajā teritorijā turpinājās. Par to nez kāpēc krievu prese nerunā.

Nerunā krievu prese arī par to, ka Krievijas puse izmantoja Gruzijas
teritorijā masu iznīcināšanas līdzekļus – pēc NATO klasifikācijas, SS-26 jeb,
pēc krievu klasifikācijas, tā saucamās „Iskander”… Neesmu militāro ieroču
speciālists, nevaru precīzi paskaidrot, kas tas ir par ieroci, bet šķiet, ka tas ir
viens no to bumbu veidiem, kuras ir aizliegts vispār izmantot. Taču šādu ieroci
Krievijas puse ir izmantojusi.

Netiek minēts arī par to, ka, piemēram, Gori pilsēta šobrīd tiek
mīnēta. Tā tiek mīnēta, un tur nav klāt, piemēram, Gruzijas policijas, un
acīmredzot tas viss turpināsies ar vēl daudziem civiliedzīvotāju upuriem.

Runāts tiek, protams, par to, ka ir ekonomiskā blokāde, un tas arī
ir viens no paņēmieniem, kā karot ar valsti. Nedomājiet, ka šodien karš ir tikai
militārie uzbrukumi! Šodien, kolēģi, karš – tās ir arī ekonomiskās metodes, ir
arī informatīvais karš, ir arī kiberuzbrukumi.

Īstenībā vienai valstij ar labu ekonomiku un varbūt arī labiem
partneriem, kāda šobrīd varētu būt Latvija, daudz lielāks risks būtu saņemt
kiberuzbrukumus, saņemt ekonomisko blokādi un dažāda veida ekonomiskās provokācijas.
Tas starp attīstītām valstīm ir daudz reālāk.

Analizējot tos notikumus, kuri pēdējās nedēļas laikā ir
norisinājušies, un mēģinot saprast, kāpēc Krievija šādi rīkojas, man prātā nāk
trīs lietas.

Pirmā lieta ir tā, ka krievi baidās no tā, ka Gruzija tiks uzņemta
NATO. Krievi tiešām baidās par to, ka NATO militārās bāzes un NATO radari
uzradīsies tuvu viņu robežām un piedevām tas būs kalnos, no kurienes ir pārredzamas
ļoti lielas platības krievu teritorijas. Un šīs bailes, protams, ir viens no
iemesliem, kāpēc Krievija vēršas ar militāru spēku pret Gruziju.

Tā otra lieta, ko, protams, analizē daudzi eksperti pasaulē, ir
energoresursu ģeopolitika. Jūs labi saprotat, ko šobrīd nozīmē nafta, ko šobrīd
nozīmē gāze, jūs labi zināt to, ka Azerbaidžānā ir gan viena, gan otra. Jūs labi
zināt, ar kādiem naftas vadiem un ar kādiem gāzes vadiem un it sevišķi ar kādiem
plāniem ir Azerbaidžāna šobrīd nākusi klajā. Izskatās, ka, attīstoties
energoresursu loģistikai, Krievija varētu zaudēt savu monopolvalsts stāvokli. Jūs
labi zināt, ka Krievija ļoti veiksmīgi iepērk gan gāzi, gan naftu postpadomju
teritorijā un to tirgo, ar savas infrastruktūras palīdzību pārdod to Eiropai un ļoti
labi nopelna. Par gāzi vien nopelna vairākus simtus procentu! Un, ja uzradīsies
paralēla iespēja tirgot šos energoresursus, apejot Krievijas teritoriju, tad, protams,
krievi zaudēs lielu naudu.

Protams, šī ir otrā lieta. Manuprāt, Krievija brutāli cīnās par
peļņu no energoresursiem.

Un trešā lieta, manuprāt, ir jau globālpolitiska. Katrā valstī ir
iekšpolitika un ārpolitika, taču neaizmirsīsim, ka pastāv arī globālpolitika! Tā
trešā lieta, manuprāt, ir tā, ka Krievija pati baidās no tām polittehnoloģijām, ko
viņa izmanto savās kaimiņvalstīs, proti, rada tur kaut kādas separātiskas kustības
un uztur nemierus. Krievi paši no tā baidās ļoti. Baidās kaut vai tāpēc vien, ka
energoresursiem šobrīd tiešām ir liela cena. Un daudziem globālpolitikas spēlmaņiem
būtu vēlme piekļūt šiem energoresursiem, un Krievija baidās, ka situācija var
attīstīties tādā virzienā, ka arī pie viņiem parādītos separātiskas kustības un
separātiskas idejas – sadalīt Krieviju kaut kādās daļās. Manuprāt, Krievija
šobrīd demonstrē brutālu spēku – un šo spēku demonstrē nevis Gruzijai, bet
Eiropas Savienībai, Amerikai un daudziem citiem globālpolitikas spēlmaņiem.

Starp citu, šī rīcība arī mūsu valstij ir ļoti nopietni jāņem
vērā un nopietni jāpārdomā gan jautājums par energoatkarību no Krievijas, gan arī
jautājums par aizsardzību pret kiberuzbrukumu informācijas tehnoloģiju jomā, kā arī
ar dažādām metodēm jāmēģina sevi pasargāt no ekonomisko provokāciju vai kaut
kādu blokāžu iespējamības attiecībās ar austrumos esošajiem kaimiņiem. (No
zāles: „Nekavējoties!”)

Ko Latvija var darīt, lai uzlabotu situāciju Gruzijā?

Pirmā un pati galvenā lieta, manuprāt, ir Eiropas Savienības, NATO
un arī Apvienoto Nāciju Organizācijas uzmanības pievēršana un konkrētas rīcības
ierosināšana. Ja šis konflikts beigtos ar to, ka Abhāzijā un Dienvidosetijā kā
novērotāji ienāktu no šā konflikta neatkarīgi novērotāji, tas būtu, manuprāt,
tiešām liels sasniegums, lai ar laiku šajā reģionā iestātos ilgstošs miers.

Otra lieta ir palīdzība. Paldies Latvijas valdībai par to, ka jau
pirmo humānās palīdzības kravu ir izdevies nosūtīt. Uzskatu, ka tas ir vēl par maz.
Uzskatu, ka ir jāpiedāvā no Latvijas sūtīt uz Gruziju gan militāros mediķus, gan
sapierus, gan inženierus, kas spējīgi atjaunot infrastruktūru, un ka jāpalīdz arī
ar humāno palīdzību, ne tikai ar preču, zāļu sūtījumiem vai kādā tamlīdzīgā
veidā.

Vēl viena lieta, kas tiks iekļauta šajā paziņojumā jeb
deklarācijā, ir, protams, veicināt, pēc iespējas paātrināt Gruzijas iestāšanos
NATO. Nu, man tas nav jums jāskaidro. Ja Gruzija būtu NATO Bukarestes samita laikā
saņēmusi iestāšanās plānu, tad, iespējams, situācija nebūtu attīstījusies tā,
kā tā ir attīstījusies.

Un pēdējais, kolēģi! Tas ir tieši mūsu uzdevums, un es ļoti
ceru, ka šodien mums šo uzdevumu izdosies atrisināt, tas ir, nosodīt Krievijas
militāristu agresiju neatkarīgas valsts teritorijā. Tieši tāpēc mums šodien ir
jāpieņem šis paziņojums, un es aicinu ķerties klāt pie priekšlikumu izskatīšanas.

Aicinu atbalstīt šā paziņojuma projektu pirmajā lasījumā un
ķerties klāt pie priekšlikumu izskatīšanas!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Ventam Krauklim.

V.A.Krauklis (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Klātesošie! Gribu teikt, ka tiešām šīs
dienas ir likušas daudz ko pārdomāt visiem Latvijas iedzīvotājiem un, protams,
būtībā visai pasaulei, tiem, kas seko līdzi politiskajiem notikumiem.

Šodien klausoties šīs debates, kā arī redzot, kas notiek šeit un
kas notiek citur pasaulē, ir vairākas tādas būtiskas pārdomas, kurās es gribētu ar
jums dalīties.

Es domāju, ka neviens šajā zālē nav pret to, ka, ja ir bijuši
kādi militāri noziegumi, tie ir jāizmeklē un vainīgie ir jāsoda neatkarīgi no tā,
kura puse tos ir veikusi. Visa tā retorika, ka tāpēc, ka varbūt ir bijuši šādi
noziegumi, var karot un ieiet otras suverēnas valsts teritorijā, nav pieļaujama, nav
atbalstāma, un mēs šodien, es domāju, pateiksim skaidru „nē” tādai politikai.
Kā jau es teicu, šodienas notikumi arī Latvijā ļoti labi parāda, kas ir kas. Bija
šī atbalsta demonstrācija pie Krievijas vēstniecības, mašīnas, kas braukāja ar
Krievijas karogiem… Un tāpēc es gribētu tomēr mest krietnu akmeni to dārziņā,
kuri vēl pavisam nesen aģitēja un pat tērēja naudu, lai ļautu 10 procentiem
vēlētāju ierosināt Saeimas atlaišanu. To, kuri pie šīs vēstniecības stāvēja, ir
vairāk nekā tie 10 procenti… Jūs būtu viņiem iedevuši rokā lielu, spēcīgu
ieroci pret Latvijas valsti.

Protams, šodien tā nav galvenā tēma, bet es tiešām aicinu jūs
padomāt par to. Šī nav galvenā tēma! Galvenā tēma ir, kā praktiski palīdzēt
Gruzijai, kā nepieļaut nākotnē līdzīgus scenārijus citās valstīs. Labs ir tas
veids, kādā to ir darījusi valdība. Labs ir tas veids kādā, es esmu pārliecināts,
šodien to darīs Saeima. Bet, es domāju, katram Latvijas iedzīvotājam būtu
jāiesaistās šajā procesā, tādēļ šodien Latvijas un Gruzijas parlamentu
sadraudzības grupa izplatīs vēstuli ar aicinājumu katram Eiropas Savienības pilsonim
vērsties personīgi Apvienoto Nāciju Organizācijā, Eiropas Komisijā, Eiropas
Savienības Ministru padomē ar ļoti īsu praktisku aicinājumu Eiropas Savienībai
tūlīt iesaistīties šā procesa risināšanā, tūlīt nosūtīt Eiropas Savienības
miera spēkus, lai tur tūlīt izbeigtu karadarbību.

Ar šīs vēstules tekstu var iepazīties pie deputāta Dzintara Zaķa.
Es aicinu visus – Saeimas deputātus, ministrus, žurnālistus un pārējos klātesošos
– parakstīt šo vēstuli.

Tālāk. Ir vēl arī citas lietas, ko mēs varam darīt. Gruzijā ir
ļoti daudz cietuši civiliedzīvotāji, Gruzijas iedzīvotāji, un nav svarīgi, vai tie
ir osetīni vai gruzīni, vai kāda cita tauta; tur dzīvo daudzas tautas. Tagad mēs
runājam par Gruzijas iedzīvotājiem un palīdzību viņiem. Tāpēc Latvijas un Gruzijas
parlamentu sadarbības grupas otra iniciatīva ir tā, ka mēs aicinām tos Latvijas
iedzīvotājus, kas grib praktiski palīdzēt cietušajiem, palīdzēt tādā veidā, ka
uzņemtu savās mājās tos, kuri vēlētos kādu laiku pabūt Latvijā – divas vai
trīs nedēļas, vai mēnesi… Es šodien sazinājos ar Latvijas Sarkanā Krusta
prezidentu, un mēs esam sākuši sarunas, ka Latvijas Sarkanais Krusts varētu uzņemties
koordināciju, lai apzinātu tos cilvēkus, tās viesu mājas, tās viesnīcas, kas ir
gatavas to darīt. Esmu uzrunājis Māri Riekstiņu, lai Ārlietu ministrija apsvērtu
iespēju radīt īpašu statusu šiem cilvēkiem, lai nebūtu problēmu ar vīzām. Mums,
protams, jādomā, kā viņi varētu uz šejieni atbraukt un pēc laika doties atkal
mājās – atpakaļ uz Gruziju.

Tāpat es aicinu aktīvi iesaistīties ziedojumu vākšanā, ko arī ir
uzņēmies Latvijas Sarkanais Krusts.

Un visbeidzot es šovakar, kad būs beigusies Saeimas sēde… es esmu
pārliecināts, ka šodien tiks pieņemta attiecīgā deklarācija, un aicinu par šo
deklarāciju un citās svinībās pacelt kausu Gruzijas vīna vai glāzi ar minerālūdeni
„Boržomi”.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātei Antai Rugātei.

A.Rugāte (Tautas partijas frakcija).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātais premjerministra kungs!
Godātie ministri!

Pirms nedēļas mēs nezinājām, ka šodien mums nāksies runāt to,
ko mēs šodien runājam. Un nedomājām, ka šodien mums nāksies tik lielā mērā
domāt par atbildību – atbildību ne tikai par to, ko mēs sakām, bet arī par to, ko
mēs darām.

Es pilnīgi piekrītu ārlietu ministram Mārim Riekstiņam. Viņš
mums vēstīja, kas jau ir padarīts un ko mēs vēl varētu darīt Gruzijas valsts labā,
tai pārdzīvojot tik smagas pārestības tagad, XXI gadsimtā, kad, kā mums šķita,
vārdi „okupācija” un „militāra agresija” ir jau pagājušā gadsimta termini.
Un es pateicos vēl arī mūsu Ārlietu ministrijai par to stāju, ko tā ir
apliecinājusi sakarā ar Gruzijā notiekošo konfliktu ar Krieviju.

Es lepojos arī ar Latvijas valsts premjera un Valsts prezidenta stāju
un ar to, ka savas tiesības uz rīcību viņi ir izmantojuši. Tas man liek lepoties ar
savu valsti, kura nav sīka un tikai par sevi vien domājoša, bet kura, savu valstsvīru
un amatpersonu pārstāvēta, var būt citām līdzvērtīga sarežģītās situācijās
pasaules tautu un valstu attiecībās. Latvijas valdības atbildība un rīcība
patiesībā ir paraugs lielākām valstīm, kā rīkoties, īpaši ilgi nedomājot.

Par informāciju. Es nevaru runāt par informācijas apstākļiem
Gruzijā. Runāšu par informāciju, kādu mēs saņemam šeit, Latvijā.

Otrdiena. Klausos radioraidījumu „Krustpunkti”. Klausos, un mani
nomāc tas, ko es dzirdu, un man vairs nav lepnuma par savu valsti, tāpēc ka masu
informācijas līdzeklī skan šāds pieņēmums no komentētāja un raidījuma vadītāja
mutes (acīmredzot tas nāk no prāta un, pieņemu, arī no sirds): lai jau osetīni
iegūst savu neatkarību un pēc tam lai stājas kaut vai Krievijas Federācijā, tāpat
kā mēs taču arī reiz ieguvām neatkarību un iestājāmies Eiropas Savienībā.

Šis komentārs un šis dīvainais secinājums atskan tajā brīdī,
kad pa tiešo telefonvadu notiek saruna ar Latvijas goda konsuli Regīnu Jakobidzi, kura,
kā jau aculieciniece un turienes, Gruzijas, iedzīvotāja, stāsta par to, kādi ir
konflikta sākotnējie iemesli, kādas ir domstarpības un kāpēc un kā tas viss ir
noticis. Jakobidzes kundze glābj manu negodu, kādu izjūtu, klausoties to, ko es jums
nupat stāstīju. Proti, viņa, uzrunājot virsū komentētāja teiktajam, tikai piebilst
vada otrā galā: „Tas nu gan ir par daudz nekorekti.”

Mana sajūta tajā brīdī bija, ka tas ir absurdi, ka Latvijas valsts
sabiedriskajā medijā var atļauties šādu dezinformāciju. Un tad nu man rodas
jautājums par mediju žurnālista pilsonisko stāju un profesionalitāti (drīzāk –
par tās trūkumu, kā vienas, tā otras trūkumu). Un šodienas sēdē man ir radusies
atbilde, kāpēc tas tā notiek. Es šodien no Lāča kunga teiktā izdarīju secinājumu
(varbūt aplamu secinājumu, bet tāds nu man ir šis secinājums). Ar visu cieņu pret
jums, Lāča kungs, un jūsu tiesībām paust savu viedokli un savus vispārinājumus,
tomēr jāsecina: situācija sarežģītos brīžos kļūst traģiska tad, ja kāda
īpaša detaļa, kāds īpašs novērojums, kas salīdzinājumā ar pārējo mēroga
ziņā ir neliels vai patiesībā sīkums (atļaušos šo vārdu lietot), tiek
vispārināts un sajūk lietu kārtība. Nelaime ir tā, ka žurnālisti arī dzird to, ko
mēs šeit runājam. Tā ir mūsu atbildība – atbildība par to, kā mēs
interpretējam, kādus vārdus izvēlamies. Un var būt, ka bieži vien arī nepadomājam,
kādas tam ir sekas, kad mēs paužam savu izteiksmīgo retoriku. Un, ja vēl žurnālisti
nesaprot, ka šo detaļu vispārinājums sajauc lietu kārtību tiktāl, ka arī Latvijas
klausītājs konkrētajā gadījumā tiek maldināts un apmulst, tad es gribētu no šīs
tribīnes teikt (un es domāju, ka neesmu vienīgā), ka es norobežojos no jūsu teiktā,
Lāča kungs, neskatoties uz to, ka daži fakti jūsu teiktajā patiešām ir patiesi,
taču tiem nebija nekāda sakara ar šodien izskatāmo jautājumu… Un es pateicos
visiem, ar kuriem mēs šodien esam vienoti lēmuma projekta pieņemšanā. Tā ir
Latvijas parlamenta stāja, kuram patiesībā paraugu rāda Gruzijas parlaments, kas
pilnībā, simtprocentīgi, šobrīd ir vienots savas nacionālās, neatkarīgās Gruzijas
valsts aizstāvībā.

Vēl gribu pateikt par konkrēto priekšlikumu, kas ir 29. šajā
dokumentā, kuru esam saņēmuši Saeimas sēdē, kurš ir sagatavots komisijā, taču ir
atsaukts. 29.priekšlikums ir šāds: „Latvijas Republikas Saeima uzdod Latvijas
Republikas valdībai turpināt nodrošināt politisko atbalstu Gruzijai, kā arī sniegt
humāno palīdzību Gruzijas civiliedzīvotājiem.”

Mēs Tautas partijas frakcijā, ministram klātesot, par to
debatējām, un domāju, ka es neesmu vienīgā, kas uzskata, ka ir nepieciešama šī
palīdzība un šīs palīdzības palielinājums, tādēļ gribētu no šīs tribīnes
izteikt lūgumu valdībai, jo tikai tāda vairs ir mana iespēja šobrīd, kā varu
palīdzēt tiem Gruzijas pilsoņiem, kuriem tādu vai citādu iemeslu dēļ pēc pašu
lēmuma ir nepieciešams atstāt Gruzijas valsti. Mēs viņus varam saukt par bēgļiem
vai kā citādi. Man nav ne mazāko šaubu, ka šai patriotiskajai tautai… kādam no
viņiem šāds solis ir vajadzīgs tikai uz īsu brīdi. Viņi atgriezīsies, un tas nav
nekāds apdraudējums itin nevienam un nevienai valstij pasaulē, Latvijai to skaitā.

Šī miera uzspiešana nav mans termins. Tas viss reiz beigsies, un
viņi atgriezīsies, tāpēc palīdzēsim viņu traģēdijā tiem, kuriem tas ir
nepieciešams! Tas ir mūsu pienākums.

Paldies kolēģiem par vienprātību! Vismaz tiem, kuri komisijā ir
atbalstījuši šo lēmuma projektu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Visvaldim Lācim, otro reizi.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamie klātesošie! Vēlreiz atkārtoju, ka es visā pilnībā
atbalstu ārlietu ministra Riekstiņa un Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja
teikto attiecībā uz Krievijas agresiju pret Gruziju, kas ir iekļauts arī šīs
rezolūcijas projektā. Tomēr, runājot par abhāzu tautas tiesībām un tieksmēm pēc
brīvības, es nevaru piekrist rezolūcijai visā tās pilnībā un neatbalstu
rezolūcijas beidzamo teikumu, lai gan tur faktiski ir izlasāms manis teiktā kodols.

Tātad rezolūcijā ir teikts: “Intensificēt dialogu par Gruzijas
uzņemšanu NATO…”, bet es šo beidzamo teikumu ierosinu pārveidot tā:
„Pamatojoties uz Gruzijas tautas etnoģenētisko robežu atzīšanu un ievērojot
abhāzu tautas tiesības uz pašnoteikšanos, mēs atbalstām šo rezolūciju…” Un
arī es.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies deputātam Lācim.

Man gan jāatzīmē, ka priekšlikumu iesniegšanas termiņš ir
beidzies.

Nākamajam debatēs vārds deputātam Valērijam Buhvalovam.

V.Buhvalovs (PCTVL frakcija).

Cienījamie kolēģi! 8.augusta naktī Gruzijas vadība deva savai
armijai pavēli par savas tautas daļas iznīcināšanu. Ierīces „Grad” sāka
apšaudīt slimnīcu, skolas, dzīvojamos namus. (No zāles: „Kas to darīja?”)
Visās civilizētās valstīs šādu darbību sauc par genocīdu, kas ir vērsts pret savu
tautu, un par to būtu jāatbild starptautiskajā tiesā.

Krievijas Federācijas karaspēks nebija pārkāpis nekādu Gruzijas
teritoriālo vienotību, bet izpildīja savus pienākumus, kuri bija noteikti ar 1994.gada
līgumu. Rezultātā Gruzijas karaspēks tika izstumts no Dienvidosetijas teritorijas.
Tika sniegta humānā palīdzība cietušajiem Chinvali mierīgajiem iedzīvotājiem.

Piedāvāto lēmuma projektu nevar atbalstīt. Krievijas Federācijas
karaspēks nebija pārkāpis Gruzijas suverenitāti. Mūsuprāt, ja Saeima atbalstīs
piedāvāto projektu, tad tas ierindos Latvijas vadību līdzās Gruzijas vadībai, kura
bija izvērsusi karu pret savu tautu.

Aicinu neatbalstīt piedāvāto lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātei Ērikai Zommerei.

Ē.Zommere (Tautas partijas frakcija).

Cienījamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Viena no galvenajām
Baltijas Asamblejas darbības pamatvērtībām ir Baltijas valstu vienotība, un tāpēc,
nepārtraukti uzsverot šo svarīgo mazo valstu vienotību, gan atgūstot neatkarību, gan
darbojoties tagad Eiropas Savienības formātā, Baltijas Asambleja kā prioritāti ir
izvirzījusi arī sadarbību ar Eiropas Savienības jaunajiem kaimiņiem. Konkrēti šogad
Baltijas Asamblejai viena no prioritātēm ir sadarbība ar GUAM – tātad Gruzijas,
Ukrainas, Azerbaidžānas un Moldovas starpparlamentāro organizāciju. Un tieši tāpēc,
ka Baltijas valstīm ir tik sūra un tomēr pozitīva pieredze, atgūstot neatkarību un
veidojoties par ekonomiski stabilām un demokrātiskām valstīm, mēs, Baltijas
Asamblejas Prezidijs, protams, zibenīgi reaģējām uz notiekošo Gruzijā un
akcentējām domu, ka sadarboties var tikai ar mierīgiem instrumentiem, ar miermīlīgām
sarunām un diskusijām, jo militāri instrumenti nenoved pie vienotības, nenoved pie
valsts uzplaukuma un nekādā gadījumā neatrisina konfliktus.

Tāpēc, cienījamie kolēģi, ņemot vērā to, ka Baltijas Asamblejas
Prezidijs ir izplatījis šo paziņojumu kā atbalstu Gruzijai un ka šis paziņojums ir
saskaņots visu triju Baltijas valstu parlamentārajās delegācijās, aicinu atbalstīt
mūsu parlamenta, Latvijas Saeimas, paziņojumu kā ļoti, ļoti svarīgu atbalstu arī
tādai mazai un drosmīgai valstij kā Gruzija.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Arī es gribētu izteikt pateicības vārdus mūsu
Ministru prezidentam gan par drosmi, gan par spilgto uzstāšanos mītiņā Tbilisi, kur,
man šķiet, viņš spilgti parādīja un apliecināja mūsu tautas solidaritāti ar
gruzīnu tautu, ar Gruzijas pilsoņiem.

Mēs dzīvojam informācijas laikmetā, un mums ir iespēja vērtēt to
masīvo informācijas plūsmu, kas mums šodien nāk no visiem iespējamiem televīzijas
kanāliem, par notikumiem Gruzijā. Mēs redzam, ka šī informācija pilnīgi sadalās
divās pretējās nometnēs. Pilnīgi divās pretējās nometnēs! No vienas puses ir
Kremļa propagandas informācijas kanāli, bet no otras puses ir visa pārējā pasaule
– vismaz tā, ko mēs varam uztvert savā televīzijā. No vienas puses – no pirmās
–, kur šī Kremļa administrācija ir galvenais informācijas nesējs un cenzētājs,
mēs redzam melus, nepārtrauktus melus, bet no otras puses mēs redzam dažādu, bet
tomēr patiesību.

Es šajās dienās, jau kopš 8., 9.augusta, rūpīgi sekoju līdzi
tam, ko rāda, un visspilgtākie iespaidi man radās 11.augusta vakarā, skatoties
Ukrainas kanālu TV5, kurā iepriekšējā spīkere Nino Burdžanadze vērsās ar
aicinājumu pie visām pasaules valstīm, aicinot Krieviju pārtraukt militāro agresiju.
Tā bija ļoti emocionāla uzstāšanās, un tā bija ļoti spēcīga uzstāšanās, kurā
galvenie vārdi bija šādi: „Uzvarētāju šajā karā nebūs! Visi būs zaudētāji.
Un lielākā zaudētāja būs Krievija.”

Tā ka aicinu par to padomāt tos šeit klātneesošos, kuri, kā es
sapratu, tomēr kaut kur skatās šo sēdi, un arī tos, kuri daži te vēl ir palikuši.
Nu, saprotiet vienreiz, ka jūs esat Krievijas propagandas upuri! Pamēģiniet
salīdzināt to informācijas plūsmu, kas jums pienāk! (No zāles: „Rupori”!)

Jā, arī rupori… Gan upuri, gan rupori!

Sēdes vadītājs. Lūdzu, nesarunājieties ar zāli!

Dz.Rasnačs. Un visbeidzot es gribētu teikt: Lāča kungs! Man arī,
tāpat kā Rugātes kundzei, bija kauns par jūsu runu. Un es varu tikai pateikt, ka
pašreizējie Gruzijas izlases olimpieši ir ļoti sašutuši par to, kā Krievijas
propaganda pretnostata osetīnus gruzīniem. Ir ļoti sašutuši, jo Gruzijas izlases
sastāvā ir arī osetīni un ļoti spējīgie svarcēlāji – gan Arsens Kasabijevs, gan
Alberts Uzilovs. Tāpēc šādi runāt un pretnostatīt divas brāļu tautas, manuprāt,
ir pazemojoši.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Ābiķim.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamais Ministru
prezident! Kolēģi!

Dažas lietas, kam es gribētu tomēr pieskarties.

Mums ir jādara viss iespējamais, lai Eiropas Savienības politika
attiecībās ar Krieviju kļūtu vienota, konsekventa un nepārprotami stingra. Mums ir
jāpalīdz noņemt rožainās brilles vienam otram Vakareiropas politiķim, caur kurām
viņi joprojām skatās arī uz šodienas Krieviju. Mums, mācoties no notikušā,
nepārprotami ir jādara viss iespējamais, lai mūsu enerģētiskā atkarība no
Krievijas mazinātos, jo notikumi Gruzijā apliecina, ka Krievija diemžēl ir
neprognozējama valsts. Un, pavisam nopietni domājot par mūsu pašu interesēm, ir
jādomā, kā mainīt Latvijas informatīvo telpu, jo diemžēl ir jāatzīst, ka arī
liela daļa mūsu sabiedrības dzīvo informatīvajā telpā, kur spēles noteikumus
diktē Kremlis, jo, kā mēs zinām, Krievijas raidorganizācijas, un pirmām kārtām jau
lielākās televīzijas kompānijas, ir absolūti atkarīgas no Kremļa vēlmēm un
diemžēl regulāri izplata nepatiesību. Es domāju, ka kaut vai kabeļtelevīzijās mums
varbūt pat ar likuma spēku ir jāmēģina akcentus salikt citādāk, jo, kā mēs
zinām, kabeļtelevīzijās, kuras skatās praktiski visās mūsu lielākajās pilsētās,
diemžēl prevalē Krievijas raidorganizāciju viedoklis.

Es aicinu nepārprotami atbalstīt Ārlietu komisijas izstrādāto
dokumentu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātei Karinai Pētersonei.

K.Pētersone (LPP/LC frakcija).

Godātie kolēģi! Ministri! Es domāju, ka šis varbūt ir tas
brīdis, kad vairākums masu mediju šo zāli jau ir pametuši, tāpēc mēs varbūt varam
runāt mazliet vienkāršāk un arī mazliet atklātāk un cilvēciskāk.

Mēs ļoti daudz šodien esam minējuši tādus ļoti ietilpīgus, bet
reizē arī ļoti abstraktus jēdzienus kā cilvēktiesības, vardarbība, agresija,
konflikts. Un katram no tiem ir svars atkarībā no tā, kādā kontekstā tos lieto. Kaut
arī es pati piedalījos tajā darba grupā, ko izveidoja kopīgi Ārlietu komisija un
Eiropas lietu komisija, piedalījos mūsu paziņojuma teksta tapšanā un šodien mēs
arī kā Eiropas lietu komisijas locekļi bijām klāt Ārlietu komisijas sēdē, kas šo
tekstu izvērtēja, man šodien ir ļoti smaga sirds, gan klausoties, gan strādājot pie
šiem tekstiem. Un es pateikšu jums – kāpēc.

Visas šīs dienas, kopš brīža, kad Gruzijā sākās šī
traģēdija, šis traģiskais konflikts, manu acu priekšā ir visi tie man ļoti tuvie
gruzīnu draugi, kuru mājās es un mana ģimene esam tikuši ļoti viesmīlīgi uzņemti.
Un tāpat kā daudzi latvieši arī es šobrīd ļoti asi vēl atceros 1990.–1991.gadu
– šo gadu notikumus un tās izjūtas, kas man bija toreiz, kad mēs dzīvojām
neziņā, kad mēs lūdzām starptautiskās sabiedrības palīdzību un, paldies Dievam,
tikām sadzirdēti. Tāpēc ļoti nozīmīgi ir tas, ka arī mēs kā deputāti savā
Saeimas sēdē runājām par šīm lietām. Es vienīgi gribētu mūs aicināt atturēties
no pārāk kategoriskiem apgalvojumiem un no pārāk klajiem apliecinājumiem, ka mēs
zinām, kas ir meli un kas ir patiesība, jo šīs lietas nav tik vienkāršas.

Tad, kad es biju sabiedrības integrācijas lietu ministre, es arī
oficiāli viesojos Gruzijā un man bija tikšanās arī ar tur dzīvojošajām
minoritātēm, tāpēc es gribu ar jums dalīties arī informācijā, kuru esmu saņēmusi
no osetīnu puses. Un man nav arī zināms, kāpēc vairākums Latvijas latviski rakstošo
mediju šajās dienās ir izvairījušies pieminēt vārdu „Chinvali”. Vai tas ir
noticis tāpēc, ka nav bijusi vēlme papūlēties un iegūt vairāk informācijas par tur
notikušo, vai tam ir bijis kāds īpašs nolūks, ko es gan negribētu apliecināt. Ja
mums šāda informācija būtu bijusi, mēs varbūt neredzētu šīs lietas tik melnbalti,
kā mēs šobrīd mēģinām tās iztēloties.

Sieviete, ar kuru es vēl šorīt runāju, tikai viņa vien naktī no
7. uz 8.augustu Chinvali ir zaudējusi 22 savas ģimenes tiešos locekļus. Tas notika
vēl naktī no ceturtdienas uz piektdienu. Viņa un viņas māte ir vienīgās
izdzīvojušās šajā ģimenē tikai tāpēc, ka viņas tajā brīdī neatradās
pilsētā. No viņas es arī uzzināju, ka pilsēta tik tiešām ir apšaudīta ar smago
artilēriju, un tā ir pilsēta, kurā, pēc viņas stāstītā, dzīvoja 35 tūkstoši
cilvēku. Tā nav nedz liela, nedz maza pilsēta, tā ir pilsēta ar saviem
iedzīvotājiem, un, kā mēs zinām, 30 000 no šiem cilvēkiem ir devušies bēgļu
gaitās. Pēc viņas stāstītā, civiliedzīvotāju upuru skaits sasniedz 3 tūkstošus.
Viņa un vairākas citas sievietes, ar kurām bijušas sarunas, – un tās ir sieviešu
organizāciju pārstāves –, gan arī apliecināja, ka arī Gruzija ir cietusi ļoti
smagus zaudējumus, un tad, kad pilsēta tika jau atstāta un bija tukša, uz ielām
gulēja gan gruzīnu karavīru, jaunu zēnu līķi – un to bija gandrīz 2 tūkstoši
–, gan arī osetīnu civiliedzīvotāji.

Vēl dzīvi palikušie osetīni stāsta, ka tajā naktī Gruzijas
bruņotajos spēkos steigā mobilizētie pusaudži, kas pirmo reizi turēja rokās
ieročus, apjukumā nereti tos esot pavērsuši cits pret citu, šaujot uz visu, kas
kustas, un daudzi no viņiem panikā un apjukumā esot pametuši savus ieročus tuvējos
dārzos un vienkārši mukuši no apšaudes zonas. Esot valdījis ārprātīgs haoss un
apjukums. Taču visnopietnākais ir tas, ka civiliedzīvotājiem nav bijis nekādu
brīdinājumu par gaidāmo uzbrukumu. Vēl vairāk! Uz pagrabiem, kur cilvēki ir
meklējuši patvērumu no smagās artilērijas, esot mestas granātas.

Es nezinu, kā reaģēs tās apmēram 2000 gruzīnu karavīru mātes,
kuras tikai vēlāk uzzinās, ka viņu dēli ir krituši.

Par turpmāko notikumu attīstību. Par notikumiem pēc tam, kad šajā
konfliktā jau iesaistījās Krievijas bruņotie spēki, mēs šodien zinām vairāk un
tāpēc varam par to runāt drošāk un ar lielāku pārliecību, taču vēl joprojām
paliek neatbildēts jautājums, kas deva pavēli apšaudīt Chinvali pilsētu un atklāt
uguni uz civiliedzīvotājiem.

Protams, šonedēļ, kad konflikts jau ir samilzis tik tālu, kā tas
ir, galvenais un pats svarīgākais arī no Latvijas kā no Eiropas Savienības un NATO
dalībvalsts puses ir darīt visu, lai tiktu apturēta karadarbība un lai tiktu apturēta
jebkura aktīva spēka lietošana un tālāka konflikta eskalācija.

Mēs dažkārt esam naski uz nosodīšanu. Es domāju, ka mēs šajā
nedēļā redzējām, ka tās valstis, kuras patiešām ir pārliecinātas, ka tās var
ietekmēt pasaules politiskās norises, ne tikai nosodīja agresiju, kas mums, protams,
arī ir jādara, un to mēs darīsim arī šodien, bet darīja visu, lai šo konfliktu
apturētu. Es domāju, ka arī Latvijas premjerministrs parādīja šādu ļoti
apņēmīgu un drosmīgu rīcību – nevis sāka ar nosodīšanu, bet devās uz šo
konflikta teritoriju un iepazinās ar situāciju. Man klātneesošajam Ministru
prezidentam vienīgi būtu jāuzdod tas jautājums, ko man lūdza viņam uzdot osetīnu
sievietes: „Kāpēc, apmeklējot Gori un iepazīstoties ar turienes postījumiem un
upuriem, šī augsto amatpersonu delegācija neaizbrauca 40 kilometrus līdz pamestajai un
tukšajai Chinvali, kur vairs nedraudēja nekāda militāra vēršanās pret viņiem,
neiepazinās ar turienes postījumiem un neuzklausīja otrās puses viedokli?” Tas nav
mans jautājums, tas ir šo sieviešu jautājums.

Tāpēc, kolēģi, mums, protams, ir jānosoda agresija un jebkurš
gadījums, kad konflikts šādā veidā tiek risināts ar militāriem paņēmieniem,
taču, manuprāt, līdztekus nosodījumam, līdztekus diplomātiskajam atbalstam,
līdztekus humānajai palīdzībai, ko mēs esam gatavi sniegt un esam jau snieguši,
būtu ļoti svarīgi kopā ar Eiropas un starptautisko sabiedrību mēģināt tomēr
noskaidrot arī daudzus nezināmus faktus šajā traģēdijā. Tāpēc es ceru, ka
Riekstiņa kunga un Demakovas kundzes pieminētie eksperti, kas acīmredzot no Latvijas
dosies ar šādu misiju, atradīs laiku un iespēju iepazīties arī ar Chinvali pilsētu
un osetīnu puses viedokli.

Vēl svarīgāk būtu, ja mēs kā Eiropas Savienības un NATO
dalībvalsts izdarītu visu, lai tajā ilgajā periodā… un to apgalvoja arī mūsu
ārlietu ministrs, ka šis nopietnais gruzdums bija jūtams jau kopš aprīļa… lai
šajā gruzdēšanas periodā mēs izdarītu visu, lai šis konflikts nepāraugtu tik
neticami nevajadzīgā un bezjēdzīgā traģēdijā. Tāpēc varbūt bija mans naivais
priekšlikums Ārlietu komisijā – papildināt mūsu deklarācijas tekstu ar šādu
aicinājumu Eiropas Savienībai. Šis priekšlikums tika raksturots kā pretenciozs, un es
to atsaucu.

Mēs šeit runājam arī par bēgļiem un par humāno palīdzību. Es
gribu vēlreiz ļoti nopietni uzsvērt, ka humānā palīdzība ir ārkārtīgi
vajadzīga. Bet, Kraukļa kungs, mani mazliet biedē jūsu optimisms. Vai jums ir zināms,
ka to gruzīnu bēgļu skaits, kuri pašlaik ir nonākuši Tbilisi, ir 23 tūkstoši?
Runājot gan ar mūsu konsulu Gruzijā (nevis ar goda konsulu, bet ar konsulu, kas
strādā mūsu vēstniecībā), gan arī ar Tbilisi amatpersonām, ar Gruzijas valdības
amatpersonām, kuras atbild par bēgļu jautājumiem, uzzinām, ka problēma ir tā, ka
pašā Gruzijā ir ļoti daudz viesu māju un viesnīcu, taču tās viesnīcas ir
privātas un tās šobrīd savas durvis neatver savas brāļu tautas bēgļiem. Bēgļi
tiek izvietoti skolās. Problēma ir tā, ka gruzīni nevarēs uzsākt mācību gadu
1.septembrī. Tātad, ja mēs varam bēgļiem Gruzijā sniegt visu nepieciešamo
palīdzību, tai būtu jābūt vērstai uz to, lai gruzīnu bērni varētu 1.septembrī
tik tiešām sākt iet skolā.

Es arī no savas puses gribu apliecināt vislielāko cieņu mūsu
diplomātiem, mūsu konsulam Tbilisi, kas pēdējā nedēļā ir izskatījis visus
pieteikumus vīzām; kaut gan darbalaiks beidzas pulksten 12.00, cilvēki ir strādājuši
līdz pusnaktij, gulējuši maz, un nevienam cilvēkam nav atteikta vīza. Vienīgi bija
pārsteigums, ka robežsardze ir apliecinājusi, ka bēgļi var uz robežas kārtot šo
savu īpašo statusu, bet Ārlietu ministrijas darbiniekiem šāds robežsardzes lēmums
vēl nebija zināms.

Jā, ar to es arī gribētu noslēgt savu uzrunu. Pateikties jums par
uzmanību. Un, protams, aicinu atbalstīt mūsu kopīgi sagatavoto tekstu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debates beidzam. Vai komisijas vārdā deputāts Bērziņš vēlas ko
piebilst?

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamais Prezidij! Godājamie kolēģi! Es gribu pateikt paldies
visiem debatētājiem. Ja mēs nesākām domāt vienādi, tad vismaz esam guvuši
plašāku izpratni par situāciju un par to, kā ir norisinājušies notikumi Gruzijas un
Krievijas konflikta sakarā.

Aicinu nobalsot par lēmuma projekta pieņemšanu pirmajā lasījumā.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projekta „Par Krievijas–Gruzijas
militāro konfliktu” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Lūdzu balsošanas režīmu!
Lūdzu rezultātu! Par – 65, pret – 4, atturas – 1. Lēmuma projekts pirmajā lasījumā
pieņemts.

Cienījamie kolēģi! Saskaņā ar Saeimas kārtības ruļļa 118.pantu
patstāvīgā priekšlikuma otrais lasījums, ja Saeima nav lēmusi citādi, seko tūliņ
pēc pirmā lasījuma.

Tāpēc vēlreiz vārds Ārlietu komisijas vadītājam – deputātam
Andrim Bērziņam.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamie kolēģi! Lēmuma projektu izskatot atkārtoti Saeimas
komisijā, mēs esam saņēmuši 22 priekšlikumus.

Godājamie kolēģi! Izskatāmā dokumenta numurs ir 2801. Strādāsim
ar šo dokumentu.

1.priekšlikums ir deputātes Sandras Kalnietes priekšlikums. Tas ir
atbalstīts daļēji, iekļauts Ārlietu komisijas priekšlikumā, kurš ir ar numuru 2 un
kurš ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Sākam debates.

Debatēs vārds deputātam Vladimiram Buzajevam.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamie kolēģi! Es tomēr gribētu teikt dažus vārdus, jo
iebilstu pret dokumenta virsraksta maiņu.

Atklāti sakot, dokumenta virsraksta redakcija, kas bija pieņemta
pirmajā lasījumā, pilnībā neatbilst visam dokumentam. Tas, ka šo neitrālo
virsrakstu „Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu” nomaina ar virsrakstu „Par
Krievijas militāro uzbrukumu Gruzijai”, ir loģiski un pilnībā pareizi.

Bet es gribētu kolēģiem atgādināt par analoģisku balsojumu
Igaunijas parlamentā. Pret analoģisku dokumentu balsoja, ja nemaldos, 20 Igaunijas
parlamentārieši no Savisāra partijas. Tur nav krievu, cienījamie draugi! Viņi
neskatījās nedz pirmo kanālu, nedz raidījumu „Vesti”, un viņi domā par Igaunijas
tautas interesēm. Igauņi par Bronzas zaldāta pārvietošanu dabūja pa purnu pēc
pilnas programmas. Ar pieminekļa pārvietošanu saistītajos nemieros bija nogalināts
tikai viens Krievijas pilsonis – Dmitrijs Gaņins –, tomēr visas tranzīta plūsmas
no Igaunijas tika pārceltas uz Latviju un Lietuvu.

Cienījamie kolēģi! Šajā situācijā, kad ir ekonomiskā krīze,
mums jāpadomā pirmām kārtām par savu tautu. Un sakarā ar to es tomēr izmantoju
visas ar procedūru saistītās iespējas, lai Saeima tomēr neizdarītu šo brutālo
kļūdu.

Aicinu balsot „pret” attiecībā gan uz 1., gan uz 2.priekšlikumu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Debates beidzam.

Vai komisijas vārdā deputāts Bērziņš vēlas ko piebilst?

A.Bērziņš. Kolēģi! Es aicinu atbalstīt komisijas izstrādāto
priekšlikumu – 2.priekšlikumu –, kurā ir iekļauts daļēji atbalstītais
deputātes Sandras Kalnietes priekšlikums, kas ir ar numuru 1.

Sēdes vadītājs. Cik es saprotu, mums tomēr ir jāveic balsojums
arī par 1.priekšlikumu…

A.Bērziņš. Par 1.priekšlikumu… formāli – nē… Par
2.priekšlikumu – jā… Attiecībā uz 1.priekšlikumu atturēsimies, bet par
2.priekšlikumu balsosim „par”.

Sēdes vadītājs. Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Kusiņa kungs
apliecina, ka par 1.priekšlikumu tomēr esot jābalso.

Lūdzu zvanu! Balsosim par 1. – deputātes Sandras Kalnietes
priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu!
Lūdzu rezultātu! Par – 2, pret – 6, atturas – 58. Priekšlikums nav atbalstīts.

Un tagad lūdzu vēlreiz zvanu…

A.Bērziņš. Līdzīga situācija ir ar 3.priekšlikumu…

Sēdes vadītājs. Pagaidiet, mums par 2.priekšlikumu… Balsosim par
2. – Ārlietu komisijas priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu!
Lūdzu rezultātu! Par – 63, pret – 4, atturas – 2. Priekšlikums atbalstīts.

A.Bērziņš. Godājamie kolēģi! Līdzīga situācija ir arī ar 3.
un 4.priekšlikumu. 3. ir deputātes Sandras Kalnietes priekšlikums, kurš ir atbalstīts
daļēji un iekļauts 4. – Dzintara Zaķa priekšlikumā.

Aicinu rīkoties tieši tāpat, kā mēs to darījām ar 1. un
2.priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Vai kāds no deputātiem pieprasa balsojumu par 3.
– deputātes Kalnietes priekšlikumu? (No zāles: „Atbalstām!”) Tātad
deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. Godājamie kolēģi! 5.priekšlikums…

Sēdes vadītājs. 4.priekšlikums!

A.Bērziņš. 4. ir deputāta Dzintara Zaķa priekšlikums, kurš ir
atbalstīts. Aicinu atbalstīt. (No zāles: „Atbalstām!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 5. ir deputāta Eglīša priekšlikums. Atbalstīts. (No
zāles: „Atbalstām!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. Tieši tāpat mēs esam rīkojušies 6.priekšlikumā,
kuru arī ir iesniedzis deputāts Eglītis. (No zāles: „Atbalstām!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. Arī 7.priekšlikumu ir iesniedzis Eglīša kungs, bet
tas nav atbalstīts. (No zāles: „Piekrītam!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 8. ir deputātes Kalnietes priekšlikums, kurš ir
atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst… (No zāles: „Balsot!”)
Es atvainojos! Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim par 8. – deputātes
Sandras Kalnietes priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu!
Lūdzu rezultātu! Par – 61, pret – 4, atturas – 3. Priekšlikums atbalstīts.

Tagad ir 9.priekšlikums.

A.Bērziņš. Čaklā deputāta Jāņa Eglīša 9.priekšlikums ir
atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš.10. – deputāta Jakova Plinera priekšlikums – nav
guvis komisijas atbalstu. (No zāles: „Balsot!”; „Dumjš priekšlikums!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim
par 10. – deputāta Plinera priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu!
Lūdzu rezultātu! Par – 5, pret – 63, atturas – 1. Priekšlikums nav atbalstīts.

A.Bērziņš. Deputātes Sandras Kalnietes 11.priekšlikums ir guvis
komisijas atbalstu. (No zāles: „Atbalstām!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 12. – deputāta Jāņa Eglīša priekšlikums – arī
ir atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim
par 12. – deputāta Eglīša priekšlikumu! (No zāles: „Brīvību Eglītim!”)
Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 62, pret – 5, atturas – 2.
Priekšlikums atbalstīts.

A.Bērziņš. 13.priekšlikumu deputāts Jānis Eglītis ir atsaucis,
jo tas daļēji ir iestrādāts 14. – Ārlietu komisijas priekšlikumā, kurš ir
atbalstīts. (No zāles: „Malacis Eglītis!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 15. – deputātes Sandras Kalnietes priekšlikums – ir
daļēji atbalstīts un iestrādāts Ārlietu komisijas 17.priekšlikumā. Un tieši tas
pats ir izdarīts arī ar 16.priekšlikumu.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 18. – deputāta Jāņa Eglīša priekšlikums – ir
daļēji atbalstīts un iestrādāts Ārlietu komisijas 19.priekšlikumā.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 20. ir deputātes Karinas Pētersones priekšlikums,
kurš ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. 21. ir deputātes Karinas Pētersones priekšlikums,
taču viņa to ir atsaukusi, un tas daļēji ir iekļauts citos priekšlikumos.

22. ir deputātes Sandras Kalnietes priekšlikums, tas daļēji ir
atbalstīts un iestrādāts Ārlietu komisijas 23.priekšlikumā, kurš komisijā ir
atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. Deputāts Jānis Eglītis ir iesniedzis 24.priekšlikumu,
kurš ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. Deputāts Jānis Eglītis ir iesniedzis arī
25.priekšlikumu, kurš ir atbalstīts.

Sēdes vadītājs. Deputāti neiebilst.

A.Bērziņš. Deputāts Jānis Eglītis ir iesniedzis arī
26.priekšlikumu, kurš ir atsaukts. (No zāles: „Brīvību Eglītim!”)

A.Bērziņš. 27.priekšlikumu ir iesniegusi Sandra Kalniete, un šis
priekšlikums komisijā ir atbalstīts. (No zāles: „Balsot!”)

Sēdes vadītājs. Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu! Balsosim
par 27. – deputātes Kalnietes priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu!
Lūdzu rezultātu! Par – 63, pret – 4, atturas – 1. Priekšlikums atbalstīts.

A.Bērziņš. 28. ir deputāta Dzintara Zaķa priekšlikums. Tas ir
atsaukts un iekļauts 29.priekšlikumā.

Sēdes vadītājs. Nē, arī 29. esot atsaukts! Es atvainojos!

A.Bērziņš. Jā. Arī es atvainojos! 28.priekšlikums daļēji tika
iekļauts 26.priekšlikumā, bet 28. un 29.priekšlikums ir atsaukts.

Sēdes vadītājs. Līdz ar to šie priekšlikumi vairs nav balsojami.
Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projekta „Par Krievijas militāro
uzbrukumu Gruzijai” pieņemšanu otrajā, galīgajā, lasījumā! Lūdzu balsošanas
režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 64, pret – 4, atturas – 1. Lēmums pieņemts.

Godātie kolēģi! Līdz ar to šodienas sēdes darba kārtība ir
izskatīta. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm.

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāram
Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).

Kolēģi! Nav reģistrējušies: Valērijs Agešins, Aigars
Štokenbergs, Boriss Cilevičs, Vaira Paegle, Oļegs Deņisovs, Sergejs Dolgopolovs, Ina
Druviete, Sergejs Fjodorovs, Aleksandrs Golubovs, Nikolajs Kabanovs, Jānis Klaužs,
Andrejs Klementjevs, Ivans Klementjevs, Sarmīte Ķikuste, Jānis Lagzdiņš… ir,
Aleksandrs Mirskis, Sergejs Mirskis, Vitālijs Orlovs, Aigars Kalvītis, Raimonds Pauls…
bija, arī Druviete bija… Vienu mirklīti: Druviete bija, vai arī Lagzdiņš bija? Un
arī Raimonds Pauls bija. Jakovs Pliners, Ivans Ribakovs, Andis Kāposts, Artūrs Rubiks,
Viktors Ščerbatihs, Jānis Tutins, Gunārs Upenieks, Jānis Urbanovičs, Nils Ušakovs
un Aleksejs Vidavskis… Pliners bija un esot.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Līdz ar to Saeimas sēdi un ārkārtas sesiju pasludinu par slēgtu.

SATURA RĀDĪTĀJS

9.Saeimas ārkārtas sesijas sēde pulksten 18.15

2008.gada 14.augustā

Lēmuma projekts „Par Krievijas—Gruzijas militāro konfliktu” (Nr.489/Lm9) (atveras jaunā cilnē) (1.lasījums) (Dok. Nr.2801)
Ziņo	– dep. A.Bērziņš (LPP/LC)
Klusuma brīdis, godinot militārā konflikta laikā bojāgājušos
Debates	– ārlietu ministrs M.Riekstiņš
	– dep. V.Lācis
	– dep. S.Kalniete
	– kultūras ministre H.Demakova
	– dep. J.Pliners
	– dep. K.Šadurskis
	– dep. V.Buzajevs
	– dep. A.Pabriks
	– dep. J.Eglītis
	– dep. P.Tabūns
	– dep. Dz.Zaķis
	– dep. V.A.Krauklis
	– dep. A.Rugāte
	– dep. V.Lācis
	– dep. V.Buhvalovs
	– dep. Ē.Zommere
	– dep. Dz.Rasnačs
	– dep. Dz.Ābiķis
	– dep. K.Pētersone
Lēmuma projekts „Par Krievijas—Gruzijas militāro konfliktu” (Nr.489/Lm9) (atveras jaunā cilnē) (2.lasījums) (Dok. Nr.2801)
Ziņo	– dep. A.Bērziņš (LPP/LC)
Debates	– dep. V.Buzajevs
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	– Saeimas sekretārs Dz.Rasnačs

Balsojumi

Lēmuma projekts “Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu” (1.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:28:52 bal003
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projekta ar dok. nr.2801 pieņemšanu 1.lasījumā

Lēmuma projekts “Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu” (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:32:58 bal004
Balsošanas motīvs: Par 1.priekšlikumu

Lēmuma projekts “Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu” (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:33:28 bal005
Balsošanas motīvs: Par 2.priekšlikumu

Lēmuma projekts “Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu” (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:34:54 bal006
Balsošanas motīvs: Par 8.priekšlikumu

Lēmuma projekts “Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu” (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:35:34 bal007
Balsošanas motīvs: Par 10.priekšlikumu

Lēmuma projekts “Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu” (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:36:12 bal008
Balsošanas motīvs: Par 12.priekšlikumu

Lēmuma projekts “Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu” (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:38:16 bal009
Balsošanas motīvs: Par 27.priekšlikumu

Lēmuma projekts “Par Krievijas–Gruzijas militāro konfliktu” (2.lasījums)
Datums: 14.08.2008. 20:39:14 bal010
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projekta ar dok. nr.2801 pieņemšanu 2.lasījumā