Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs
Gundars Daudze.
Sēdes vadītājs. Labrīt, cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet
vietas!
Sāksim Saeimas 2008.gada 29.jūnija ārkārtas sēdi.
Pirmais darba kārtības punkts – lēmuma projekts „Par
neuzticības izteikšanu aizsardzības ministram Vinetam Veldrem”.
Iesniedzēju vārdā – deputāte Sandra Kalniete. (No zāles dep.
J.Dobelis: „Vai dieniņ, tētiņ! Vai tiešām Sandra Kalniete? Sandra, nevajag, nu!”)
S.Kalniete (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).
Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie kolēģi!
Vineta Veldres karjera bija zibenīga. Pēc septiņiem aizvadītiem
gadiem Pārtikas un veterinārajā dienestā 2007.gadā viņš kļuva par veselības
ministru, bet dažus mēnešus vēlāk jau sēdēja aizsardzības ministra krēslā. Tik
straujš uznāciens uz politiskās skatuves lielākoties draud ar Kesona slimību vai
apreibumu no paša panākumiem. Cilvēks zaudē saskarsmi ar realitāti un strauji
sasniedz savas kompetences griestus.
Tieši tas ir noticis ar Veldres kungu. Ministra dīvainības būtu
viņa personīgā lieta, ja vien viņam nebūtu pienākums pārstāvēt Latvijas valsti
NATO un Eiropas Savienības aizsardzības ministru sanāksmēs, kā arī citos
starptautiskos forumos.
Tikai ar pārspīlētu pašpārliecinātību var izskaidrot Veldres
kunga paziņoto Viļņā neformālajā NATO aizsardzības ministru sanāksmē un Minhenes
prestižajā drošības jautājumu konferencē. Tur, atbildot uz Amerikas Savienoto
Valstu, Kanādas, Francijas un Lielbritānijas aicinājumu ikvienai NATO dalībvalstij
aktīvāk iesaistīties operācijās Afganistānā, ministrs teica: „Izvērtējis mūsu
vienību gatavību, esmu pieņēmis lēmumu, ka neviens nekur nebrauks, kamēr nebūs
attiecīgā bruņojuma.” (No zāles dep. K.Leiškalns: „Pareizi! Tā arī
jādara!”)
Acīmredzot ministram nav bijis laika iepazīties ar dienesta uzziņu,
kādu uz katru sanāksmi un nozīmīgu tikšanos sagatavo ministrijas ierēdņi. Tajā
detalizēti tiek izklāstīti Latvijas aizsardzības politikas un starptautisko saistību
jautājumi un to priekšvēsture.
Ja ministrs ar to būtu iepazinies, tad viņš apzinātos, ka
Aizsardzības ministrija nav sākusies ar viņu un ka viņam ir jāpilda tās saistības,
kuras Latvija ir uzņēmusies, kļūdama par NATO dalībvalsti. Tad viņš saprastu, ka
viņa izteikumi nedrīkst būt pretrunā ar priekšgājēja un paša partijas biedra Ata
Slaktera nostāju un Latvijas armijas komandiera Maklakova doto solījumu NATO valstu
armiju komandieru sanāksmē, ka Latvijas karavīri uzņemsies apmācīt afgāņu
bataljonu 2008.gada oktobrī. Tā vietā pēc sava neveiksmīgā paziņojuma Veldres kungs
mēģināja atrunāties, ka viņš jau tikai diskutējis. Ja ministrs neatšķir, kad ir
laiks diskusijām un kad ir jāpilda solījumi, tad viņš neatbilst tiem politiskās
profesionalitātes kritērijiem, kādi tiek izvirzīti NATO dalībvalsts aizsardzības
ministram.
Kā to parādīja neveiksmīgā izrunāšanās Viļņā un Minhenē,
tad varbūt ir arī labi, ka ministrs Veldre tik maz uzmanības velta sadarbībai ar
Latvijas sabiedrotajiem NATO un arī Eiropas Savienībā. To viņš atstāj lielākoties
Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra Edgara Rinkēviča ziņā, kuram ir liela
darba pieredze, bet kurš tomēr ir tikai augsts ierēdnis.
Ministrs Veldre nav piedalījies NATO aizsardzības ministru sanāksmē
un Eiropas Savienības Slovēnijas prezidentūras aizsardzības ministru sanāksmē.
Protams, ikreiz viņam ir bijuši attaisnojoši iemesli, tomēr tas ir jautājums par
atbildību, prioritātēm un plānošanu, jo šādu sanāksmju grafiks ir zināms vismaz
gadu uz priekšu un ministra pienākums ir plānot savu darba kārtību tā, lai netiktu
atstātas novārtā valsts drošības intereses. Tāpēc līdzdalība NATO sanāksmēs ir
svarīgs pienākums, jo šīs organizācijas dalībvalstis kolektīvi garantē Latvijas
drošību.
Līdz šim tikai bijušajam Saeimas priekšsēdētājam Indulim Emsim
pa spēkam bija izteicieni, kas tūdaļ folklorizējās, taču Veldres kungs neko daudz no
viņa neatpaliek. Ko vien vērts ir apgalvojums: „Zirgs nav dzīvnieks, nav arī
cilvēks, bet ir pa vidu.” Gluži vai aina no klasiskās grieķu mitoloģijas ar vienu
kentauru priekšgalā.
Visciešākajā saistībā ar Veldres kunga pausto grieķu mitoloģijas
tēlu mīlestību ir aplūkojams viņa lēmums izveidot jātnieku godasardzi. Ekonomikas
lejupslīdes apstākļos, kad ir prasība par 5,9 procentiem samazināt katras ministrijas
budžetu, Veldres kungs tomēr ir iemanījies atrast iekšējās rezerves, lai turpinātu
īstenot savu projektu. Baumo, ka Aizsardzības ministrijas budžetā ir pozīcija, kurā
jau ir ieslēpts pusotrs miljons, kas paredzēts staļļu būvniecībai. Tā ka šeit nav
runa par dažiem simtiem, tie ir tūkstoši. Viņa ietiepību nav mazinājuši ne Ministru
prezidenta sākotnējie iebildumi, ne sabiedrības neizpratne par to, kāpēc
parlamentārā republikā 21.gadsimtā ir jāiedibina tradīcijas, kas citās valstīs ir
pārmantotas jau no 19. vai vēl agrākiem gadsimtiem, kad šajās valstīs pastāvēja
monarhija.
Sabiedrības iebildumiem nav nekāda sakara ar patiku vai nepatiku pret
zirgiem, bet gan ar nodokļu maksātāju naudas lietderīgu vai nelietderīgu
izmantošanu.
Mani nepārsteidz arī tas, ka Veldres kungs, pirms vēl komisija, kuru
izveidoja, lai izvērtētu KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova atbilstību amatam, bija
beigusi darbu, atļāvās pateikt, ka lēmums par KNAB vadītāja likteni konceptuāli jau
ir pieņemts un ka šīs komisijas izveidošana faktiski ir atstādināšanas procedūras
sākums, kam nepieciešams vairs tikai juridisks pamatojums.
Šāda attieksme nav nejaušība, bet gan atspoguļo ministra dīvainos
priekšstatus par likumu un politiķu visatļautību.
Kādā intervijā 2006.gadā, būdams augsts valsts ierēdnis,
nākamais veselības un aizsardzības ministrs bija izteicies: „Kukuļus jau var ņemt,
bet ir minimālā summa, kad tas jādara, – miljons, un ne mazāk!” Kad nu
žurnālists vēl nelikās mierā un pārvaicāja: „Ja jums dotu miljonu, jūs to
ņemtu?”, tad ministrs atbildēja: „Ņemtu un aizietu no darba. Bet ne mazāk kā
miljonu.”
Tomēr tālāk ir vēl trakāk. Ministrs no brīva prāta atzīstas, ka
pats arī ir devis kukuļus ceļu policistiem.
Normālā valstī ierēdnis nevarētu atļauties tik neuzmanīgus un
likumu nievājošus humoriņus. Tāpat normālā valstī politiķis rūpētos par savu
reputāciju un izvairītos tikties ar cilvēkiem, kuru attiecības ar likumu nav skaidras.
Vai gan citādi Veldres kungs tiktos ar muitas priekšnieku Vaškeviča kungu, par kuru
pastiprināti interesējas tiesībsargājošās iestādes…
Ministra Veldres izteikumi saistībā ar KNAB priekšsēdētāja
Loskutova atbilstību ieņemamajam amatam diskreditē Latvijas valsti un atklāj Latvijas
politikā notiekošo degradēšanos – tiesisko nihilismu un pienākuma un politiskās
atbildības trūkumu. Viņa izteikumi plašsaziņas līdzekļos un paziņojumi atklāj
krietnus robus tiesiskajā apziņā un augstai politiskai amatpersonai nepieļaujamu
izpratnes trūkumu par likuma burtu un garu.
Partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcijas deputāti uzskata, ka
ministrs Veldre netiek galā ar saviem tiešajiem pienākumiem Aizsardzības ministrijā
un ka viņu neinteresē kopīgs darbs ar NATO sabiedrotajiem.
Mēs uzskatām, ka ministrs Veldre neatbilst tiem politiskās
profesionalitātes kritērijiem, kuri nepieciešami NATO dalībvalsts aizsardzības
ministra pienākumu veikšanai.
Mēs aicinām Saeimas deputātus balsot „par” aizsardzības
ministra Veldres atstādināšanu no amata.
Paldies par uzmanību.
Sēdes vadītājs. Paldies deputātei Kalnietei.
Sākam debates. Debatēs vārds deputātam Kārlim Šadurskim.
K.Šadurskis (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).
Godātie kolēģi! Esam sanākuši svētdienā, lai strādātu. Vai tā
ir laba prakse? Nedomāju. (No zāles dep. J.Dobelis: „Kurš tad ierosināja? Kurš
tad ir galvenais vainīgais?”)
Šodien ārkārtas sēdē mums ir skatāmi divi jautājumi, un šie
jautājumi ir skatāmi laikā, kad sabiedrības uzticība Saeimai un valdībai ir vien
nieka 10 procenti vai nedaudz vairāk. Šķiet, ka šā ārkārtīgi „augstā”
reitinga vismaz divi vaininieki sēž šodien šeit, Saeimas Sēžu zālē. (No zāles
dep. J.Dobelis: „Šadurskis viens no tiem!”)
Laikam ne velti runā, ka neviens nevar sev tik daudz ļauna nodarīt
kā cilvēks pats ar savu mēli. Kādreiz ir lietderīgi pašķirstīt vecus žurnālus,
piemēram, 2006.gada žurnālu „Klubs”, kurā lasāma ministra Veldres intervija.
Daži citāti: „Varu pateikt, kāds man ir rozā sapnis: hipodroms, zirgu stallis
Latvijā ar iespējamu filiāli Vācijā. Kapacitāte – apmēram 20 zirgi.” Tā
Veldres kungs 2006.gadā saka intervijā žurnālam „Klubs”. Žurnāls jautā: „Kur
tos zirgus liks?” Veldre atbild: „Var taisīt zilo gvardi. Tā piedalās goda
eskortā, kad atbrauc prominences. Zirgi ir mans sapnis kopš bērnības.”
Ir jau skaisti, ka cilvēks realizē savus sapņus, bet vai to vajag
darīt valsts pārvaldes sistēmā?
Ministrs Veldre arī aizrautīgi krāj zirgu figūriņas, vecas
lauksaimniecības grāmatas, aizraujas ar šaušanu šautuvē, ir Vācijas buldogu kluba
biedrs, savukārt ministrs nav dienējis armijā, jo nav redzējis tam jēgu.
Interesanti, ka šim pašam žurnālam Veldres kungs atzīstas arī
kādā citā sapnī: ja viņam kā Pārtikas un veterinārā dienesta vadītājam kukulī
dotu miljonu, tad viņš to ņemtu un aizietu no darba. Un Veldres kungs ir aizgājis no
darba Pārtikas un veterinārajā dienestā… Taču Veldres kungs ir ļoti asi izteicies
par KNAB vadītāju Loskutovu un pielicis savu roku KNAB apkarošanā.
Godātie kolēģi! Vai šie trīs fakti ir savā starpā saistīti –
to jūs varat tikai minēt, jo zināt mēs to nevaram, taču ir pilnīgi skaidrs, ka
pusotru miljonu latu šā bērnības rozā sapņa realizēšanai neklājas uzlikt uz
Latvijas nodokļu maksātāju pleciem.
Godātie kolēģi! Tikai mūsu rokās ir tas, vai šis uzticības
barometrs Saeimai un valdībai turpinās kristies, vai mēs tomēr pieliksim kopīgas
pūles, lai šis barometrs sāktu kāpt uz augšu. Ir pilnīgi skaidrs, ka ekonomiskās
krīzes apstākļos Saeima un valdība ar tik zemu uzticības reitingu pat tad, ja tā
darīs pareizus darbus, tiem diez vai būs vajadzīgā atdeve un diez vai mūsu valsts
pārvalde spēs risināt samilzušos ekonomiskos jautājumus.
Godātie kolēģi! Es aicinu šodien atbalstīt partijas „Pilsoniskā
Savienība” frakcijas iesniegumu un balsot „par” neuzticības izteikšanu
aizsardzības ministram Veldres kungam.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Debatēs vārds deputātam Jurim Dobelim.
J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).
Cienītie kolēģi! Es tā īpaši nebiju šodien gatavojies briesmīgi
runāt, bet tā nu iznāca – pie Saeimas sanākušie man pasniedza divus puķu pušķus
un teica, lai es rīkojoties pēc sirdsapziņas. Es viņiem apsolīju, ka es rīkošos
pēc sirdsapziņas, un to arī darīšu.
Un tagad parunāsim drusku par šo konkrēto jautājumu. Protams, ir
normāli, ka opozīcija grib gāzt kādu no ministriem. Tā ir normāla prakse, un ar to
ir jārēķinās. Šoreiz PS frakcija to ir uzņēmusies. Nu, ak Dievs, nu lai
viņi tur uzņemas, nav jau nekādas vainas! Bet, ja jau PS frakcija to ir
uzņēmusies, tad vajadzētu vismaz vienam no viņiem šeit nākt un kaut ko profesionāli
pateikt. Draugi mīļie, tas, ko jūs abi divi te runājāt, ir vienkārši nožēlojami!
Tas tikai parāda, ka jums absolūti nekādas sajēgas nav par to, kam ir jānotiek
Aizsardzības ministrijā. Nav jau arī ko brīnīties – Sandra Kalniete savulaik
pretendēja uz kļūšanu par Eiropas komisāru lauksaimniecības jautājumos. Uzskatu, ka
tādā gadījumā viņa ir viena no tiem, kas vainīgi pie piena un zivju krīzēm. Lai
padomā!
Jūs nākat ar citātiem, izvilktiem no dzeltenās preses, nākat ar
kaut ko tādu absurdu, bet nenākat runāt par to, kam ir jānotiek Aizsardzības
ministrijā. Neviens no jums nerunāja par valsts aizsardzības koncepciju un par to, ko
tur ministrija ir sliktu izdarījusi un ko tur ministrs ir sliktu izdarījis. Godātie
runātāji, atšķirībā no jums es strādāju Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas
novēršanas komisijā un šad un tad iegriežos arī Aizsardzības ministrijā, un šad
un tad es runāju ar Aizsardzības ministrijas speciālistiem, un tur es neesmu dzirdējis
nekādus nievājošus izteicienus. Es nezinu, no kurienes jūs tos esat izvilkuši. Nu
nāciet runāt šeit par profesionālām lietām! Tur jau tā lieta, ka Aizsardzības
ministrija – tā ir profesionāla ministrija, kas prasa zināšanas, kas prasa spēju
izprast jautājumus. Es gribētu atgādināt: tad, kad pēdējā Latvijas Augstākā
padome pārņēma no okupācijas varas pārstāvjiem visas funkcijas ar varu, man bija tas
gods strādāt arī toreiz Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Un mums pretim stāvēja
PSRS armijas ģenerāļi, dažus nācās nedaudz apcietināt, mums stāvēja citi
profesionāļi pretim, un mums, neprofesionāļiem, vajadzēja ar viņiem cīnīties. Un
tagad jau ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai mums Latvijā izveidotos profesionāla
armija. Lai mums būtu cilvēki, kurus mēs varam sūtīt uz jebkuru zemes nostūri.
Paldies Dievam, ka tāda ir! Un viņi godam aizstāv Latvijas krāsas. Godam! Un par to
vajag runāt. Un, ja kaut kas tāds nenotiek Aizsardzības ministrijā, ja tur ir
kļūdas, tad par to vajag runāt, nevis par to, ko ministrs kaut kur un kaut kad kādam
ir teicis. Ļoti interesanta saruna!
Un par zirgiem. Šie zirgu nīdēji skaidri pierāda, ka viņi ir
absolūti Latvijas vēstures nezinātāji. Kauns man par jums ir! Skaitāties inteliģenti
cilvēki ar augstāko izglītību, taču jums nekādas sajēgas nav par Latvijas vēsturi!
Jūsu zināšanai: pirms kara, Otrā pasaules kara, Latvijā bija jātnieku pulks. Šis
jātnieku pulks bija izvietots Daugavpilī… Klausieties, kādi brēcēji uzreiz!
Vainīgie sevi atsedz!… Jātnieku pulks bija izvietots Daugavpilī. Tur, pie ieejas šā
pulka mītnē, bija brīvības cīnītājiem veltīts piemineklis… Zaķi, ko tu zini!
Nekā neesi redzējis un nesaproti… (Zālē smiekli.) Šis piemineklis ir viens
no retajiem brīvības cīnītāju pieminekļiem, kuri nav atjaunoti. Diemžēl. Viens no
tiem pieminekļiem, ko PSRS okupācijas varas iestādes uzreiz novāca. Tāpēc es
atgādinu par šo jātnieku pulku, kura devīze bija „Dievs, Tēvija, Pulks”. Varbūt
kādreiz padomājiet par šiem nopietnajiem vārdiem! Tur bija augsta līmeņa virsnieki.
Gandrīz visi jātnieku pulka virsnieki ir gājuši bojā Noriļskas nāves nometnē.
Varbūt painteresējieties, vai tā bija vai ne. Varbūt kādam pat rads ir tur bijis?
Latvijas jātnieku pulks bija galvenais kodols pasaules jātnieku sacensībās, un
Latvijas jātnieki vairākkārt ir izcīnījuši nāciju kausus. Pat 1939.gadā,
atgriežoties caur Dancigas koridoru.
Jātnieks ir Latvijas karavīra simbols. Un neiedomājieties, ka te
kāds ar mietiem taisās karot. Bet ir jābūt reprezentācijai. Vai jūs tiešām neesat
nekur redzējuši, ko nozīmē armijas reprezentācija? Vienmēr jebkura armija miera
apstākļos ir jāapvelta ar reprezentācijas funkcijām. Kā to var nesaprast! Vai
tiešām jums nemaz nav cieņas pret to, kas ir noticis Latvijas vēsturē? Paskatieties
vecās bildītes, paskatiet, palasiet par jātnieku pulku… par Latvijas jātniekiem, par
tiem virsniekiem, kas bija! Par tiem cilvēkiem ir jāsaglabā piemiņa. Kā to var
nesaprast! Un neviens taču neiedomājas, ka jātnieku pulks būs pirmajās rindās kara
apstākļos. Nu kā var tādas muļķības te perināt?!
Par naudu. Nauda tiek proporcionāli sadalīta.
Es uzskatu, ka šie zirgu nīdēji ir tuvu tam, lai viņi kļūtu par
cilvēknīdējiem, jo ar šādu naidu… (No zāles dep. A.Latkovskis: „Paskaties uz
sevi spogulī!”) ar šādu naidu izteikties par dzīvniekiem var tikai dzīvnieku
nīdējs. Un acīmredzot daļa no tiem, kas šodien ir atnākuši šeit, ir tādi paši
kā jūs, tuvu tam.
Ja jūs gribat runāt par profesionālām lietām, tad nāciet un
runājiet. Tad, kad būs runa par zemkopības ministru, es te atgādināšu viena otra
jūsējā izteicienus par zivju kūpināšanu. Tas būs vēlāk.
Vārdu sakot, neviens no abiem diviem runātājiem nebija spējīgs
pateikt nevienu nopietnu vārdu. Žēl, ka jūs esat tik slikti sagatavojušies.
Es nebūt nenožēloju, ka es aicināju neievēlēt Sandru Kalnieti
Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā. Nedod Dievs, ka viņa tur
sāks strādāt! Ne tādus vien brīnumus tad mēs tur redzēsim. (Aplausi.)
Sēdes vadītājs. Paldies.
Debatēs vārds deputātam Uldim Gravam.
U.I.Grava (frakcija „Jaunais laiks”).
Godājamie ministri! Godājamie deputāti! Gan tagad, gan pagātnē
latviešu sabiedrība ir bijusi norūpējusies par savas jaunatnes patriotisko
audzināšanu. Un loģiski, ka tieši Aizsardzības ministrijai šis ir nerakstīts
papildu uzdevums – gādāt, lai godā tiktu turētas mūsu tautas likteņgaitas, lai
mēs atcerētos gan mūsu valstsvīrus, gan mūsu kultūras dzīves dižgarus un it
sevišķi tos krietnākos mūsu tautas dēlus, kuri krita kaujas laukā, aizstāvot mūsu
zemi no svešiem iekarotājiem.
Atcerēties un pieminēt karavīrus, ar to nodrošinot jaunatnei
nacionālo pašapziņu, ir viens no Aizsardzības ministrijas darba stūrakmeņiem.
Jau latviešu tautas pašā pirmajā Atmodā Kronvaldu Atis uzdeva
mūžīgo jautājumu: „Kas tad mums ir jādara, lai šī tēvzemes mīlestība uzdīgtu
un iesakņotos pie mums, mūsu jaunajā paaudzē?” To prasīja Kronvaldu Atis, un pats
arī atbildēja: „Neviens cits ceļš kā vien tas, kurš jauno audzi pieved pie
tēvzemes mīlestības skaidriem un spirgtiem avotiem. Tikai tas, kas savu tēvzemi
pazīst, var to patiesi mīlēt. Un viss tas zemes plašums, kuru jau mūsu sviedri un
asinis ir apslacinājuši, ir mūsu tēvu zeme.”
Un, ja mēs šodien pabraucam pa Latviju, mēs nevaram neievērot, ka
ik pa brīdim parādās zīmes, ka, lūk, šeit, vietējos brāļu kapos, guļ kritušie
latviešu karavīri.
Ne jau tikai lielie Brāļu kapi Rīgā vai Otrā pasaules kara upuru
piemiņas un atdusas vietas Lestenē… Ar latviešu karavīru asinīm ir apslacīta visa
Latvijas zeme. Ar mūsu krietnāko dēlu mirstīgajām atliekām. Viņi atsaucās uz
dzejas rindām, ko pazīstam caurcauri Latvijas vēsturei jau no pirmās Atmodas laikiem:
„Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā!”
Un, ja rodas tieši tas jautājums, ko jau Dobeļa kungs pieminēja:
kādi tad ir šie mūsu brāļu kapi šodien pa visu Latviju? Tagad šie kauli, šīs
miesas guļ aizmirsti – dus neskaitāmos mazos brāļu kapos pie apsūbējušiem
piemiņas akmeņiem, aizaugušiem krūmiem, nenopļautas zāles, dažkārt pat starp
garāmbraucēju izmestiem atkritumiem.
Šur un tur vietējās pašvaldības tos sakopj, bet visbiežāk šie
brāļu kapi ir aizmirsti, pamesti un nesakopti. Kā jau Dobeļa kungs minēja, to skaitā
ir arī neatjaunotais piemineklis Daugavpils Brāļu kapos.
Pirms 130 gadiem Kronvaldu Atis teica: „Bet jods, Laima un pats
debesu Pērkons mums sniegs savu palīdzīgo roku pacelties virs kauna un bēdu dubļiem
uz goda un slavas krēsla, ja sāksim vīra prātā goda un slavas darbus strādāt.”
Bet Veldres kungs šādu vīrišķīgu cīnīšanos nav sapratis. Ko
nozīmē godāt kritušos, lai tagad būtu mums nākotne. Ko nozīmē gādāt par Tēvijas
sargiem šodien, lai būtu mūsu tautai nākotne.
Viena lieta ir krāt zirgu figūriņas – tāds ir Veldres kunga
vaļasprieks –, bet pavisam cita lieta ir tad, ja par Aizsardzības ministrijas
prioritāti tiek izvirzīta šī zirgu iegāde, šī kavalērija, šī jātnieku
godasardze, lai, Veldres kunga vārdiem runājot, „būtu goda eskorts, kad atbrauc
prominences”.
Toreiz, senajos Atmodas laikos, nacionālās vērtības bija skaidras
mūsu jaunajiem censoņiem Tērbatas universitātē, kad viņi dziedāja dziesmu, kurā
derētu ieklausīties arī šodien mūsu aizsardzības ministram:
„Cīrulīti, mazputniņ,
Negul’ ceļa maliņā,
Rītu brauks lieli kungi,
Tie tev’ bāzīs karietē.”
Latvju dēls no mētraines,
Nebāzies tu karietē!
Latvijai nevajag ne karietes, ne zirgu eskortus, ne aizsardzības
ministru, kuram valsts aizsardzība ir tikai rotaļa!
Sēdes vadītājs. Paldies.
Debatēs vārds Aizsardzības ministrijas parlamentārajam sekretāram
Jānim Porietim.
J.Porietis (Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs).
Godātais Saeimas Prezidij! Cienījamie deputāti! Ministri!
Klātesošie!
Personīgi ar ministru Vinetu Veldri es pazīstams nebiju, pirms es
stājos parlamentārā sekretāra amatā. Bet es viņu biju jau iepazinis kā rīcības
cilvēku. Daži varbūt ir aizmirsuši, ka tad, kad kaimiņvalsts sāka nepieņemt mūsu
ražotās šprotes, viņš nevis sūkstījās, ka tur jau neko nevarot darīt un ka mēs
esam mazi un nevarīgi, bet sēdās vilcienā un brauca šīs lietas kārtot.
Tas pats notika arī šā gada 4.maijā: kad mēs gājām pie
Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, ministra tur nebija, jo viņš bija ar helikopteru
devies uz kuģi „Mona Lisa”, lai pats personiski rūpētos par to cilvēku veselību
un dzīvību, kuri atradās uz kuģa.
Un šajā pusgadā, kopš es esmu parlamentārais sekretārs
Aizsardzības ministrijā, es esmu sajutis ministru tikai kā rīcības cilvēku. Par ko
ministrs domā? Pirmām kārtām par to, lai mūsu karavīri būtu ekipēti, lai viņiem
būtu droši, jo katrs – nedod Dievs! – kritis vai ievainots karavīrs ir galvenokārt
uz ministra sirdsapziņas. Un tad neviens viņam neprasīs: „Kāpēc mūsu karavīri tur
bija šādā bruņojumā, nevis tādā, kādā viņiem vajadzēja tur būt?”
Esmu pamanījis vēl arī to, ka ministrs cenšas, lai armija nebūtu
tikai militārs, ārpus sabiedrības stāvošs organisms, bet iekļautos sabiedrības
dzīvē, un lai mūsu armijas prestižs celtos. Varbūt jūs esat pamanījuši – jau
trešo reizi notika Sauszemes bruņoto spēku orķestra parādes gājiens ar muzicēšanu:
no Pils laukuma līdz Brīvības piemineklim. (No zāles dep. A.Golubovs: „Un vakar
Balvos!”) Protams, var teikt, ka tas armijas stiprību neveicina. Taču tie
cilvēki, kas šos koncertus klausījās, saprata, ka tā ir mūsu armija, ka tas ir mūsu
armijas orķestris un ka par nodokļu maksātāju naudu uzturētais orķestris rūpējas
arī par sabiedrību.
Vēl es gribētu pateikt… Šeit pieminēja, ka jaunatnes patriotiskā
audzināšana ir ļoti svarīga. Neapšaubāmi, tas tā ir. Ministrs jaunsardzei pievērš
ļoti lielu uzmanību, bet, ja to neuzskata par lielu lietu, ka jaunsardzei tagad būs
jauni formas tērpi, ka jaunsardzē tagad ir 7 tūkstoši jauniešu, ka tajā stājas
arvien jauni un jauni biedri, ka tiks nodibināts jaunsardzes orķestris…
Protams, pats galvenais ir… Lai es nekļūdītos un lai neiznāktu
tā, ka paliek tikai tāds viedoklis, ka ministrs absolūti neko nav darījis kā
ministrs, es atļaušos minēt dažus viņa svarīgākos padarītos darbus. Valsts
sekretāru sanāksmē ir izskatīta Nacionālo bruņoto spēku karavīru un nacionālās
pretošanās kustības dalībnieku rehabilitācijas centra izveides koncepcija. Ir
izskatīts arī koncepcijas projekts par Nacionālo bruņoto spēku personālsastāva
nodrošināšanu ar dienesta dzīvojamām telpām, jo nav noslēpums, ka ne visiem
virsniekiem šīs dzīvojamās telpas varbūt ir apmierinošas.
Citi ilgtermiņa projekti: Lielvārdes militārā lidlauka
būvniecība, militāro bāzu infrastruktūras pilnveidošana un jaunu patruļkuģu
būvēšana.
Un vēl mazlietiņ. Protams, zirgi! Zirgi tagad visiem ir
jājamzirdziņš. Kaut kā tā jocīgi sanāk: mēs aizbraucam uz Londonu, mēs visi ejam
skatīties jātnieku godasardzi. Aizbraucam uz Stokholmu vai Briseli, un mēs visi tur to
pašu redzam un priecājamies, cik skaisti tas izskatās, bet, ja kāds nāk ar ideju (es
saku – ar ideju!) realizēt to šeit, tad viņš tiek kritizēts. Manuprāt, šis
pašapziņas trūkums mums visiem, tajā skaitā varbūt arī man, ka mēs savējos
neatbalstām, bet to, kur analoga situācija ir citur, mēs slavējam… man liekas, ka
tas ir nepieņemami. Un neviens vēl nav arī izrēķinājis, cik tas maksātu katram
nodokļu maksātājam. Te pavīdēja cipars – miljoni, taču pagaidām šā plāna
uzsākšana maksā 120 tūkstošus. Un es parēķināju, ka šobrīd, ja pieņemam, ka
miljons Latvijas iedzīvotāju maksā nodokļus, tad tie ir 12 santīmi no katra. (No
zāles dep. S.Āboltiņa: „Vai ir paprasīts, vai viņi to grib?”)
Un vēl es gribētu pateikt divas lietas. Ministram tiek pārmesta
neprofesionalitāte. Nu nebūsim liekuļi! Faktiski neatkarīgās Latvijas, atjaunotās
Latvijas laikā, manuprāt, tikai viens – Valdis Pavlovskis – bija ar militāru
pieredzi. Vai militārā pieredze bija ministram Eināram Repšem un Lindai Mūrniecei –
atliek tikai minēt.
Es aicinu Saeimu neatbalstīt pieprasījumu par aizsardzības ministra
Vineta Veldres demisiju.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Debatēs vārds deputātam Aleksandram Mirskim.
A.Mirskis (frakcija „Saskaņas Centrs”).
Godātie kolēģi! Vai cilvēks, kurš melo, var veikt savus
pienākumus? Laikam katrs no mums, kas šeit atrodas, atbildēs: „Nē!” Bet ja melo
ministrs?
Es tikos ar Veldres kungu un palūdzu viņu iedalīt naudas līdzekļus
Latvijas militāro izpletņlēcēju sagatavošanai, jo Latvijas armija jau ir zaudējusi
16 militārpersonas, kuras sasitās, lecot ar izpletņiem. Veldres kungs man atbildēja,
ka nav tādas iespējas. Taču interesanti ir tas, ka Aizsardzības ministrijas sēdē,
kurā nolēma atteikt finansējumu izpletņlēcējiem, tika pieņemts lēmums par naudas
līdzekļu piešķiršanu jātnieku svētkiem. Es vēlos jums pajautāt, ministra kungs:
kādēļ jūs samelojāt? Un kas ir svarīgāks – armijas sagatavošana vai jātnieku
svētki? Piemēram, hokejam ir iedalīti 400 tūkstoši latu, bet militāro
izpletņlēcēju sagatavošanai – tikai 17 tūkstoši. Varbūt mums ir pienācis laiks
mainīt Aizsardzības ministrijas nosaukumu un nodēvēt to par Militārā hokeja
ministriju?
Kolēģi, mūsu armijai ir nepieciešami speciālisti, ne jau
kavalērija, un tikai ministra atlaišana vien neko neatrisinās. Ir jāmaina sistēma!
Jūs zināt, ka Ādažu brigādes divi bataljoni vispār nav nokomplektēti ar
militārpersonām un virsniekiem un ka mums ir pieci ģenerāļi uz 56 karavīriem, bet
pārējie ir virsnieki un seržanti. Padomājiet tikai! Mēs maksājam vairāk par 200
miljoniem latu par 56 karavīriem.
Un kādēļ ministram ir nepieciešams vesels bars padomnieku? Viens
Zeibots ko vērts! Viņš lasīja marksisma un ļeņinisma lekcijas padomju laikā
Baltijas flotē, bet tagad viņš ir padomnieks. Komunisma pamati? Ja mēs nemainīsim
sistēmu, atlaist aizsardzības ministru nav jēgas. Lai tik melo tālāk!
Paldies.
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Artim Pabrikam.
A.Pabriks (pie frakcijām nepiederošs deputāts).
Labrīt, dāmas un kungi! Mēs esam devuši šai valdībai un šim
aizsardzības ministram divreiz pa simts dienām, lai viņš spētu parādīt, ko viņš
šajā valdībā un šajā valstī var izdarīt.
Diemžēl valdības un ministra darbība kopumā, manuprāt, nedaudz
atgādina to laiku, kad Romas impērija bija savā pagrimuma etapā. Visvairāk man
prātā nāk Kaligulas laiks – apmēram ap 40.gadu, varbūt nedaudz ātrāk pēc Jēzus
Kristus dzimšanas –, un šis laiks ir zināms ar vienu būtisku politisko principu,
proti, ar varas visatļautības principu.
Ar ko tad Kaligula bija tik slavens Romas impērijā? Ar to, ka viņš
iecēla par senatoru savu zirgu Incitātu, tādējādi parādot, ka neatkarīgi no tā, ko
tauta, ko sabiedrība, ko cilvēki par to domā, viņš var darīt, ko viņš grib.
Savā ziņā mūsu politiskais process šajā valstī atgādina kaut ko
pa vidu starp farsu un traģēdiju, un, ja mēs palūkojamies uz Aizsardzības ministrijas
politiskās vadības darbību pēdējās 200 dienās, tad es gribētu izdalīt kādas
trīs, četras detaļas, kas liecina par farsu, un kādas trīs, četras detaļas, kas
liecina par traģēdiju.
Ja mēs runājam par farsu, tad man šķita ļoti interesanti tas, ka
Kaligulas mūsdienu pēcteči spēj ļoti vienkārši pateikt ārzemju tūristu
pārvadātājfirmai, piemēram, kuģim „Mona Liza”, kurš bija uzskrējis uz sēkļa,
ka kuģis nekur tālāk nedosies un ka varētu tikt izmantots militārais spēks, ja,
lūk, šeit netikšot nomaksāti kaut kādi konkrēti parādi.
Šeit ir jāsaka, ka pat partijas biedram no Tautas partijas Mārim
Riekstiņam nācās taisnoties kameras priekšā un teikt, ka droši vien aizsardzības
ministrs tā īsti to nebija domājis. Es domāju, ka tas nav pats labākais piemērs.
Otrām kārtām, protams, šie zirgi senatoru vietā vai godasardzē
tad, kad mūsu karavīriem trūkst bruņojuma, tad, kad mūsu karavīriem trūkst
aizsardzības šajās starptautiskajās operācijās, kurās viņiem ir jāpārstāv mūsu
valsts…
Un trešām kārtām pie farsa es vēl pieskaitītu arī interesanto
interviju „Lauku Avīzē”, kur kā viena no prioritātēm, vismaz mutiski, ir minēta
gandrīz vai līdzīga repertuāra atjaunošana, kāds bija padomju laikā slavenajam
ansamblim „Zvaigznīte”, lai nav jāsoļo zem svešas dziesmas. Ar svešām dziesmām
droši vien ir domāti mūsu sabiedrotie, NATO valstis un, protams, tas repertuārs, kas
pašreiz skan Aizsardzības ministrijas orķestra izpildījumā.
Ja mēs runājam par traģēdiju, tad šeit ir jārunā par citām
lietām. Pirmām kārtām es nekur neesmu dzirdējis (varbūt mēs to dzirdēsim ministra
uzrunā?) detalizētu atskaiti par to, kāpēc vairāki karavīri pēdējā laikā ir
izdarījuši pašnāvību.
Tālāk, ja mēs runājam par traģēdiju, tad mēs varam runāt arī
par mūsu politisko pārstāvību, jo es neesmu pārliecināts, ka tad, kad mūsu
aizsardzības ministrs piedalās starptautiskajās sanāksmēs, viņš saistībā ar
saviem izteikumiem tiek uztverts ļoti nopietni. To man ir nācies dzirdēt, protams,
neformālās sarunās, tiekoties ar citu valstu pārstāvjiem, taču šeit es nevienu
uzvārdu netaisos minēt.
Ja mēs vēl runājam par traģēdiju, tad, ja mēs paskatāmies arī
uz šiem dokumentiem, kuros runāts par Aizsardzības ministrijas koncepciju, par plānoto
un izpildīto, mēs šeit redzam interesantas lietas, kas, protams, būtu diskusijas
vērtas, ja mūsu valstī politiskā vara rēķinātos ar sabiedrības viedokli un ar
diskusiju. Runa ir par tā saucamās sanatorijas vai SPA tipa rekreācijas centra
celtniecību. Ja mēs paskatāmies uz detaļām, kas šeit ir piedāvātas, tad redzam, ka
kapitālieguldījumi vien sasniegtu 6,43 miljonus latu, lai šādu rekreācijas centru
uzceltu, savukārt ikgadējie uzturēšanas izdevumi būtu gandrīz 1,3 miljoni latu.
Mūsu armija nav liela. Mēs piekrītam, ka mums ir jārūpējas par
katru mūsu karavīru tad, kad viņš atgriežas no starptautiskajām misijām. Taču par
šiem līdzekļiem, es varu garantēt, mēs varētu nosūtīt vismaz reizi gadā visus tos
mūsu karavīrus, kas atgriežas no starptautiskajām misijām, kopā ar ģimenēm,
bērniem un varbūt pat dažu labu radinieku vai nu uz Karību jūras salām, vai kaut kur
citur. Nevis šo naudu ieguldīt šāda veida celtniecībā.
Ja mēs runājam par mūsu līdzdalību starptautiskajās operācijās,
kas ir viena no prioritātēm, diemžēl man ir jāteic, ka mums joprojām karavīri iet
projām no sava darba, profesionāļi iet projām no sava darba. Mūsu valsts
līdzdalības ziņā sāk atpalikt no mūsu kaimiņvalstīm. Mēs neesam atraduši veidu,
kā garantēt pietiekami proporcionālu mūsu valsts pārstāvniecību ne tikai NATO
operācijās, bet arī Eiropas Savienības operācijās.
Manuprāt, ministrs nav ņēmis vērā nepieciešamību sabalansēt šo
līdzdalību gan NATO, gan Eiropas Savienības pasākumos.
Šeit ir liels jautājums, par kuru būtu arī tālāk mums jādiskutē
un jājautā ministram (cerams, ka viņš šodien par to runās), – jautājums par
bruņojuma iegādēm.
Jā, mēs laiku pa laikam saņemam ilgi gaidītos Humvee tipa
pārvadātājus no Amerikas Savienotajām Valstīm, bet aizsardzības ministram der arī
atcerēties, ka mūsu karavīri ir aizgājuši no Irākas un pašreiz atrodas
Afganistānā. Afganistānā ir citas militārās prasības nekā Irākā. Arī citas
tehniskās prasības nekā Irākā.
Gribētos dzirdēt arī par to, kādā veidā un no kā, un ar kādiem
starpniekiem tiks iegādāta nākamā bruņutehnika. Vai tie būs novecojuši ASV
piedāvājumi vai tomēr konkurētspējīga un moderna, iespējams, Eiropas, tehnika?
Tie ir jautājumi, uz kuriem mēs neesam dzirdējuši atbildi ne simt,
ne divsimt dienās. Toties pārpārēm esam dzirdējuši izteikumus, kas mums atgādina
Kaligulas laiku – varas visatļautība un zirgi tur, kur būtu jābūt cilvēkiem.
Paldies par uzmanību. (Aplausi.)
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Jurim Dalbiņam.
J.Dalbiņš (Tautas partijas frakcija).
Augsti godātais priekšsēdētāj! Kolēģi! Runājot par tādu tēmu
kā ministra atbilstība ieņemamajam amatam, diemžēl nākas secināt, ka tie argumenti,
kuri šeit tiek izteikti, neatbilst tiem darbības veidiem, plāniem, koncepcijām, visiem
tiem dokumentiem, kurus mēs paši šeit esam apstiprinājuši, kuri ir saņemti no
ministrijas un ir ministra līdzparakstīti, tātad parakstīti. Tas viss ir it kā
pretrunā ar to, ko jūs šeit runājat un ceļat galdā kā argumentus.
Aizsardzības un iekšlietu komisija iepazinās ar attiecīgajiem
attīstības plāniem un koncepciju, slēgtā sēdē uzklausīja ministru personīgi, kas
bija ieradies, lai runātu par visām jomām, arī par jātnieku godasardzi.
Ko varējām secināt? Ir pilnīgi skaidrs, ka ministrs precīzi
pārvalda situāciju Nacionālajos bruņotajos spēkos. Un tie izteikumi, kurus mēs
varētu varbūt kritizēt, – par to, ka netiks nosūtīti nesagatavoti karavīri…
Zināmā mērā tur ir arī taisnība, jo tanī momentā, kad mēs šos karavīrus
sūtījām, mēs izšķīrāmies politiski, ņemot vērā Latvijas valsts drošības
intereses, un uzņēmāmies arī daļu riska – nosūtīt mūsu vienības uz
attiecīgajiem karstajiem punktiem, neņemot vērā to, ka nav pilna ekipējuma,
atbilstoša tam reģionam. Tas arī šobrīd vēl tā ir! Jāņem vērā tas, ka šādi
iepirkumi un šādas programmas nevar tikt realizētas, tā teikt, vienā momentā, kā
pēc mājiena: „Uz līdakas pavēli un pēc mana lūguma lai rītdien mums būtu
bruņutehnika – pašas augstākās klases!” Valstī darbojas konkrētas iepirkuma
procedūras, kuras visas ir jāievēro.
Ja runājam par attīstības plāniem un budžeta līdzekļiem, kas
piešķirti tiem, es varu skaidri un gaiši pateikt, ka ir ļoti precīzi izrēķināts,
kādā laikā, ar kādiem līdzekļiem un kādā virzienā tiks iets, lai realizētu šos
iepirkumus un veiktu šo apmācību, kā arī risinātu tos jautājumus, ko nupat
pieminēja (bet arī – neprofesionāli) mūsu bijušais ārlietu ministrs, –
rehabilitācijas jautājumus. Ir jāsaprot tas: ja tie cilvēki, kuri atgriežas no
misijām, momentā kopā ar ģimenēm nonāktu kaut vai tajās Karību jūras salās, ko
jūs, Pabrika kungs, minējāt, tā būtu viņiem tā lielākā trauma, jo, pirms viņi
atgriežas pie savām ģimenēm, vismaz divas nedēļas viņiem būtu jāpavada zināmā
izolācijā, savā sabiedrībā, lai atgūtos no šā stresa, un tikai tad… Jo viņiem
tur nebūs, ar ko runāt, par ko runāt.
Tā ka tie aprēķini, kas ir veikti, lai atrisinātu šos jautājumus,
nebūt nav mazsvarīgi. Taču tie ir jārisina, kooperējoties visām trim Baltijas
valstīm, lai mēs varētu šo rotāciju veikt un taisnā ceļā no misijām neatgriezties
mājās. Runāsim par šīm lietām profesionāli, tad arī tas izskatīsies tā labāk!
Par to, ko minēja Gravas kungs, – ka mēs savus veterānus esot
aizmirsuši. Piedodiet, es ieteiktu jums iepazīties ar to budžetējumu, ar tiem
Aizsardzības ministrijas līdzekļiem, kas pienākas attiecīgajiem veterāniem,
veterānu organizācijām un tiem vīriem, kuri ir mūsu godavīri, kuri ir cīnījušies
par Latvijas neatkarību!
Par brāļu kapiem. Katras pašvaldības svēts pienākums ir šīs
vietas uzturēt. Šobrīd nav atjaunoti tikai divi pirmās brīvvalsts laika pieminekļi,
šie tā saucamie mazie. Visu pārējo atjaunošanā ir lielākā vai mazākā mērā
dalību ņēmusi Aizsardzības ministrija ar savu budžetējumu. Un, ja runājam par
Lestenes Brāļu kapiem, tad jāteic, ka tur valsts… Arī deputāti balsoja par to, lai
būtu šie līdzekļi. Es domāju, ka vairāk uzmanības būtu jāpievērš tieši tam, ko
dara mūsu izglītības sistēma attiecīgās patriotiskās audzināšanas uzlabošanai,
jo Aizsardzības ministrija šo problēmu risina ar jaunsardzi, kurai tiek iedalīti
konkrēti naudas līdzekļi katru gadu un kurai ir precīzi organizēta sistēma.
Gribu teikt, ka, runājot ar ministru, uzzināju par to, cik īsā
laikā viņš ir iepazinies ar situāciju Nacionālajos bruņotajos spēkos. Es domāju,
ka tas ir zināmā mērā apbrīnas vērts. Tas fakts, ka viņš nav dienējis pirms tam,
nav traucējis viņam izprast šīs sistēmas būtību un komandu mehānismu!
Es uzskatu, ka viņš var turpināt savu darbu ļoti sekmīgi, un
aicinu neatbalstīt lēmuma projektu.
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Vitālijam Orlovam.
V.Orlovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).
Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Ministru kungi!
Jā, es neesmu Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas
komisijas loceklis, es strādāju Sociālo un darba lietu komisijā, un viena no tās
atbildībā esošajām nozarēm ir veselības aprūpe. Es ļoti labi atceros to, kā
Veldres kungs līdz šim vadīja Veselības ministriju. Un laikam viņš arī atceras to,
cik niecīgs bija finansējums Veselības ministrijai… Un tie nav slavenie 2 procenti,
par kuriem nevajag cīnīties, tie ir stabili… Lielāks budžets, lielāka nauda
Aizsardzības ministrijai… Un sabiedrībai… Es esmu cilvēks, kurš no malas skatās
uz situāciju Aizsardzības ministrijā. Tad, kad redzu, ka uzbūvēts, piemēram, tilts
Ādažos vai jauns bērnudārzs, vai ir sniegts atbalsts kaut kādām komandām, es
saprotu, ka šajos apstākļos Aizsardzības ministrija dara visu, lai sabiedrība varētu
saprast to, ka mēs gatavojamies ne jau karam ar kaimiņiem vai ar kādiem teroristiem,
bet ka Aizsardzības ministrija vienmēr palīdz valstij attīstīties. Un man liekas, ka
jums, Veldres kungs, vajadzētu kā jau bijušajam veselības ministram vienmēr
atcerēties to, ka tas ir jūsu pienākums – atbalstīt, daļēji atbalstīt, Veselības
ministriju… Ir runa par tiem 7 procentiem, par ko mēs varam tikai sapņot. To prasa no
mums Eiropas valstu līmenis – līmenis, kāds ir nepieciešams veselības aprūpei.
Piemēram, savulaik tika uzbūvēti lidlauki, lai varētu atvest cilvēku no Daugavpils
vai Liepājas uz Gaiļezeru. Man liekas, ka jums jāvirza tā naudiņa tādiem labiem
darbiem, kurus sapratīs sabiedrība. Un es piekrītu tam, ko pirms divām nedēļām
teica Ābiķa kungs: šādos grūtos apstākļos mēs nevaram atļauties tērēt naudu
šobrīd (es gribu pasvītrot – šobrīd!), jo sabiedrība nesapratīs. Tagad, kad
pensionāri gaida, kad tiks paaugstināta pensija, un kad invalīdi gaida, kad pabalsti
invalīdiem tiks paaugstināti, tērēt naudu tādas jātnieku komandas izveidei – man
liekas, tas nav prātīgi. Savukārt, piemēram, tā ideja par pūtēju orķestri, kas
vienu reizi mēnesī staigā pa pilsētu un priecē rīdziniekus ar savu mākslu, – tā,
man liekas, ir ļoti laba, atbalstāma ideja. Un, ja jau mēs plānojam arī uzbūvēt
rehabilitācijas centru un ja valdība pieņems to lēmumu, tad, cienījamais ministra
kungs, neaizmirstiet arī tos cilvēkus, kuri savulaik izpildīja savu karavīra
pienākumu, karodami Afganistānā! Starp tiem ir visu to tautību pārstāvji, kuras
dzīvo Latvijā. Varbūt iedaliet kaut kādu kvotu arī viņiem, lai šie cilvēki varētu
atpūsties… nevis atpūsties, bet savu veselību drusciņ uzlabot! Arī viņiem, ne
tikai nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem un tiem, kuri tagad atgriezīsies
no Afganistānas un citām daļām!
Paldies par uzmanību!
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Dzintaram Ābiķim.
Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).
Augsti godātais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Man, protams, īsti
nav saprotami tie atsevišķie apvainojumi, kas tika izteikti ministra kungam. Manuprāt,
ir ļoti normāli, ka ministrs aizstāv karavīru intereses, lai viņi būtu labāk
ekipēti, bruņoti. Tā ir ļoti apsveicama parādība!
Tāpat apsveicams ir arī tas, ka Aizsardzības ministrija atbalsta
sportu. Tā ir visā pasaulē, arī citās NATO valstīs. Piemēram, slavenā Vācijas
biatlonistu izlase praktiski visa sastāv no Bundesvēra karavīriem, lai gan īstenībā
tie ir profesionāli sportisti.
Tāpat man nav saprotams, kāpēc aizsardzības ministrs nevarētu
tikties ar citu augsta ranga amatpersonu – ar Vaškeviča kungu, kurš joprojām ir
augsta ranga amatpersona.
Tomēr vienā jautājumā gan, kā jūs jau noprotat, es ministram
nepiekrītu, jo arī man pašam kļuva neomulīgi… Varbūt es tiešām sāku justies kā
dīvainis, kas nesaprot, cik jauka būtu šī jātnieku godasardze… šī godasardzes
rota, jo man tā likās ļoti ārišķīga un nepiemērota mūsu valstij, it īpaši
pašreizējos ekonomiskajos apstākļos. Un tāpēc es lūdzu, lai tiktu veikta neliela
telefonaptauja. Telefoniski tika aptaujāti vairāki simti lauku rajonu iedzīvotāju,
arī mazpilsētu, piemēram, Cēsu, iedzīvotāji un Rīgas iedzīvotāji aptuveni
vienādās proporcijās. Uz jautājumu: „Vai jūs atbalstāt aizsardzības ministra
Vineta Veldres iecerētās jātnieku godasardzes rotas izveidi?” atbildes sadalījās
šādi: 11 procenti aptaujāto atbildēja: „Jā!”, 17,5 procenti atbildēja:
„Nezinu.”, „Nevaru atbildēt.” vai „Neesmu informēts.”, bet 71,5 procenti
aptaujāto atbildēja ar kategorisku: „Nē!” Turklāt diezgan daudzi, it īpaši tie,
kuri ir vecāka gadagājuma cilvēki, uzsvēra: „Es esmu pensionārs un šobrīd
neuzskatu, ka valsts šādas ārišķīgas lietas varētu atļauties.”
Tāpēc, respektējot visu to labo, ko ministrs ir paveicis, es tomēr
aicinu arī ministru šobrīd respektēt, manuprāt, sabiedrības vairākuma viedokli un
pagaidām šo ideju par jātnieku godasardzes rotu nolikt tālākos plauktos un turpināt
darbu.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Jurim Dobelim, otro
reizi.
J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).
Cienītie kolēģi! Šoreiz par citu tēmu. Tā kā es jūtu, ka
vēstures zināšanas ir pavājas Saeimā un tās parasti klibo, tad, atbildot uz
jautājumu „vai Aizsardzības ministrija piedalās to kultūrvēsturisko vērtību
saglabāšanā, kas skar mūsu karavīru cīņu un atdusas vietas?”, es atbildēšu
apliecinoši: „Piedalās, turklāt ļoti aktīvi!” Es tikai tur tikpat kā nemaz
neredzu Saeimas deputātus, arī deputātu Zaķi es tur nekad neesmu redzējis…
Tātad – kāds ir bijis reālais atbalsts? Ne tikai brīvības
cīnītāju piemiņas vietu kopšanā, bet arī latviešu leģionāru piemiņas vietu
izveidošanā un kopšanā, piemēram, Lestenē, Džūkstē, Morē un daudzās citās
vietās, Aizsardzības ministrija vienmēr ir piedalījusies ar savu atbalstu.
Par latviešu nacionālo partizānu cīņu un atdusas vietām. Tādu
šodien Latvijā ir desmitiem un būs vēl. (No zāles dep. A.Golubovs: „Kāpēc
būs?”) Un tur Aizsardzības ministrija sniedz pamatīgu atbalstu – tiek veidotas
grāmatas, vairākas grāmatas, par latviešu leģionāru un par latviešu nacionālo
partizānu cīņu un atdusas vietām.
Jāteic, ka man ir iegūta neliela pieredze, okupācijas gados vadot
šīs grupas, kas toreiz atradās zināmā uzraudzībā. Tas bija viens no paņēmieniem,
kā uzturēt latviešos dzīvu nacionālo garu, kā nezaudēt pārliecību par to, ka
nākotnē mēs kaut ko izveidosim. Diemžēl šodien mēs, latvieši, esam sadalīti
divās naidīgās grupās. Interesanti – kurš to ir paveicis?
Runājot par nacionālo partizānu piemiņas vietām, pēdējā bija
Viļakā… nupat es tur biju, būdams kā vienīgais Saeimas deputāts. Es tiku laipni
uzņemts, arī ar ziediem. Viļakas kapos ir tēlnieka Zemdegas veidots piemineklis, kas
savā laikā tika nopostīts – uzspridzināts. Tagad tas ir atjaunots un ir veltīts
Viļakā agrāk dzīvojušajiem brīvības cīnītājiem.
Turpat Viļakā pie katoļu baznīcas pagājušajā gadā atklāja
pieminekli leģendārajam nacionālo partizānu vadītājam Pēterim Supem. Tur ir viņa
piemiņas vieta. Šogad blakus šim piemineklim atklāja vēl vienu pieminekli – 55
nacionālajiem partizāniem, Pētera Supes cīņu biedriem.
Aizsardzības ministrija, it īpaši tās pārraudzībā esošais Kara
muzejs, pastāvīgi pulcē savās telpās nacionālos partizānus un leģionārus uz
pastāvīgiem saietiem. Sākot ar muzeja direktori, mūsu apvienības biedri, Aiju Fleiju,
viss muzeja kolektīvs atbalsta gan latviešu leģionārus, gan latviešu nacionālos
partizānus.
Varbūt tas būtu mūsu kopīgais darbs, neraugoties uz ko citu, kur
mēs varētu kopīgi darboties un kopīgi apmeklēt šīs cīņu un piemiņas vietas? Un
nevar noliegt to, ka Aizsardzības ministrijas pārstāvji vairāk nekā desmit gadu
laikā, cik es zinu, ir pastāvīgi bijuši klāt šajos pasākumos. Tur piedalās gan
bijušie, gan esošie Bruņoto spēku komandieri.
Tā ka – lūdzu! Ja jums ir vēlēšanās kaut ko sīkāk uzzināt
par šādiem darbiem, tad tādu informāciju jūs varat saņemt.
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Pēterim Hankam.
P.Hanka (ZZS frakcija).
Labdien, cienījamie kolēģi! Cienījamais Prezidij! Cienījamie
ministru kungi! Es varu runāt par lietām, ko es zinu un pārvaldu. Es nerunāju nekad
par to, ko es nezinu.
Es gribu runāt par Aizsardzības ministrijas atbalstu jaunsargiem. Es
neskaitāmus gadus esmu nostrādājis pašvaldībā un pats arī piedalījies novados
tajās nometnēs, ko organizē Aizsardzības ministrija, – jaunsargu nometnēs… Es
vakar sazvanījos ar Kurzemes novada koordinatoru, un mēs pārrunājām šīs lietas.
Jā, viņš jaunsargus atbalsta! Un arī es to esmu jutis, jo, teiksim, kaut vai konkrēti
Penkulē ar Aizsardzības ministrijas atbalstu ir uzcelta sporta bāze. Un es arī ceru,
ka Aizsardzības ministrija palīdzēs Aizputes pilsētā uzcelt sporta bāzi. Tā ka man
nav nekāda pamata domāt, ka šā atbalsta nav.
Tāpat jaunsargiem tiek piešķirta naudiņa formas tērpu iegādei, un
tagad pat, jūlijā, apmēram 30 jaunsargi būs Sakas mežos, kur nodarbosies ar šīm
interesantajām lietām. Ja man būs laiks, arī es tur aizbraukšu, jo esmu tur bijis.
Un man nav nekāda pamata balsot „par” šo lēmuma projektu. Es
uzskatu, ka aizsardzības ministram ir jāstrādā tālāk un jāatbalsta jaunsargi un
visas pārējās lietas.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Staņislavam Šķesteram.
S.Šķesters (ZZS frakcija).
Augsti godātais priekšsēdētāj! Kolēģi! Cienījamie ministri!
Arī es šodien gribētu pateikt dažus vārdus par Veldres kungu un
par Aizsardzības ministriju. Es domāju, ka ļoti pozitīvs darbs viņam bija Zemkopības
ministrijā, Pārtikas un veterinārā dienesta vadītāja amatā.
Taču šodien es runāšu par ko citu. Jūs jau saprotat, ka
Aizsardzības ministrijas budžets faktiski ir formēts un veidots tā, ka šos
līdzekļus… Te jau kolēģi teica, ka tos varētu izmantot pensionāriem vai vēl kaut
kam citam. Skaidrs, ka šie līdzekļi tiek novirzīti tikai militārajām vajadzībām un
šiem pasākumiem, kuri ir domāti tieši šai jomai. Un tādā ziņā nevajag maldināt
sabiedrību, ka šie līdzekļi varētu tikt izmantoti citiem mērķiem.
Otra lieta. Es domāju, daudz pozitīvāk būtu tas, ka mēs tomēr
atbalstītu varbūt tieši šā jātnieku pulka izveidi, nevis iegādātos kaut kādus
tankus vai tamlīdzīgu bruņutehniku, kas varbūt ir domāta tieši tādam agresīvam
uzbrukšanas veidam.
Nobeigumā es vēl dažus vārdus gribētu pateikt. Latvijas zemnieki
būs spējīgi pieaudzēt auzas priekš šiem zirgiem. Neuztraucieties! Un siena arī
pietiks!
Priecīgu Pēterdienu!
Un atbalstīsim ministru, lai strādā tālāk! (Aplausi.)
Paldies.
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Guntim Eniņam…
Deputāt Eniņ, jūs esat pārdomājis? Jūs esat pieteicies debatēs.
G.J.Eniņš (ZZS frakcija).
Augsti godātie deputāti! Es tikai par to kavalērijas atjaunošanu
Latvijas armijā. Daudzi uzskata to par dārgu un šajā grūtajā ekonomiskajā
situācijā tiešām neizdevīgu. Tāpēc, lai būtu oriģināli, man ir cita – daudz
lētāka, toties interesantāka ideja. Ja nu mēs reiz ejam uz senatni, tad ieejam
senatnē līdz galam! Es tad nu gribētu ierosināt jums pārdomāt šādu jautājumu:
Valsts prezidenta pils godasardzē ikdienišķos mūsu laikmeta agresīvā bruņojuma
kareivjus mums vajadzētu nomainīt ar karavīriem senlatviešu apģērbā –
bruņukreklos un ar senajiem ieročiem. (Aplausi.) Iedomājieties, cik tas būtu
iespaidīgi un oriģināli: stāv divi braši karavīri bruņucepurēs, spožos
bruņukreklos, pie jostas karacirvis, pār kreiso plecu bultu maksts un šaujamais loks,
labajā rokā – šķēps. Lūk, šāda sardze būtu daudz vēsturiskāka un
senatnīgāka par pagājušā gadsimta 30.gadu kavalēriju!
Punkts viens. Tas būtu arī daudz lētāk.
Punkts divi. Tas būtu tīrīgāk un higiēniskāk. (Zālē
smiekli.)
Punkts trīs. Tas lieliski piesaistītu ārzemju tūristus, jo nevienā
citā valstī tas tā nebūtu.
Punkts četri. Tas lieliski celtu mūsu jaunatnes patriotismu – no
tiesas es tā domāju! –, jo būtu redzami dzīvi senlatviešu karavīri vēl no tiem
laikiem, kad Latvijas ciltis bija brīvas.
Varu jums apliecināt, ka es pats esmu redzējis šādus mūsu
jaunekļus, tērptus bruņukreklos, no biedrībām „Ugunszīme” un „Vilkači”.
Piemetināšu vēl tikai to, ka Valsts prezidenta pilī atrodas
vairāki muzeji un ka šāda vēsturiska sardze pie vēsturiskās pils – tas ļoti labi
saderētos ar šiem muzejiem, iekļautos šajā kontekstā.
Bet jāņem vērā, ka kaujā pret ienaidnieku mūsu senči karavīri
nedevās zirgu mugurās. Tas tiešām tā nav bijis! Tāpēc šādā variantā zirgiem nav
vietas. (Aplausi.)
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātei Ingrīdai Circenei.
I.Circene (frakcija „Jaunais laiks”).
Cienījamie kolēģi! Neapšaubāmi, Veldres kungs ir ļoti atraktīva
personība. Nenoliedzami! (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Eniņš ir atraktīvs!”)
Jā, bet Eniņš ir vēl atraktīvāks… Visa šī aizsardzības ministra darbība,
protams, ir piesaistījusi sabiedrības uzmanību ar dažādiem pasākumiem – gan ar
vaļa skeleta saglabāšanu, gan ar „taksīšu” izmantošanu gripas epidēmijas
laikā… Protams, arī šī ideja par jātnieku godasardzi ir noteikti tāda, kas jebkura
sabiedrības locekļa uzmanību piesaista vai nu pozitīvā, vai negatīvā nozīmē.
Bet man gribas pieminēt citu lietu. Hankas kungs kāpa tribīnē un
runāja par sporta zālēm un par Aizsardzības ministriju. Nu man vienkārši jāievieš
neliela skaidrība. Tajā laikā, kad Priekules sporta zālei bija ārkārtīgi vajadzīga
nauda, Rozes kungs kopā ar Pārtikas un veterināro dienestu līdzēja iznīdēt simtiem
mazo uzņēmumu, nākdami klajā ar ļoti daudzām prasībām, kuras absolūti nebija nedz
pamatotas, nedz vajadzīgas tajā brīdī. Un sporta zālei nauda tika piešķirta tad,
kad aizsardzības ministrs bija Repšes kungs.
Saku to vienkārši tādēļ, lai neliela skaidrība būtu tajā
jautājumā, par ko runāja Hankas kungs.
Paldies par uzmanību.
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Imantam Kalniņam.
I.Kalniņš (TB/LNNK frakcija).
Godājamie kolēģi! Iespējams, ka es izpelnīšos Saeimas
priekšsēdētāja pārmetumu par to, ka runāšu ne par tēmu. Bet var būt arī, ka ne.
Lēmums, par kuru es runāšu, iespējams, ir ticis pieņemts ne jau
Veldres kunga laikā. Runa ir par tiem nabaga puišiem – Saeimas drošības dienesta
puišiem, kas uz ielas stāv tādos tērpos, kas labākajā gadījumā der priekš
maskēšanās tuksneša apstākļos. Es tik tiešām gribu izmantot šo prestižo
sanāksmi, lai beidzot darītu galu tam, kas tur notiek ar šiem nabaga puišiem.
Paldies par uzmanību.
Sēdes vadītājs. Vārds aizsardzības ministram Vinetam Veldrem.
V.Veldre (aizsardzības ministrs).
Cienījamo Prezidij! Cienījamie kolēģi! Cienījamie klātesošie!
Dāmas un kungi!
Es gribētu ieviest mazu skaidrību par savas darbības prioritāšu
hierarhisko secību, kāda tā ir tagad, kad esmu aizsardzības ministra amatā.
Daudz kas man tiek pārmests, inkriminēts, jo esmu savu hobiju paudis
attiecībā uz zirgiem. Ir runa par jātnieku godasardzi. Ja mēs paskatāmies, kā
veidojās 1991.gadā Saeimas drošības dienests un Militārā policija, tad pēc tām
pavēlēm redzam, ka tas nav mans izdomājums.
Es šobrīd negribu īpaši strīdēties, debatēt, vēlos tikai
ieviest skaidrību par to, kas ir manas prioritātes. Zirgi nav pirmā prioritāte! Nav
arī trešā, nav arī piektā, pat ne desmitā! Tā ir piecpadsmitā. Tā nu ir iznācis,
ka man nākas pamatot savu domu no otra gala.
Kas ir manas pirmās trīs prioritātes, strādājot šajā amatā?
Pirmā ir karavīru bruņojums – gan individuālais, gan
kolektīvais. Zināmā mērā Pabrikam taisnība: Latvija izceļas. Bet izceļas ne ar to,
ko Pabrika kungs minēja, – piedalīšanos starptautiskās misijās. It īpaši
Eiropā… Atļaušos pieminēt, ka Eiropas misijas tiek pildītas arī Āfrikā. Es
absolūti nedomāju jums piedāvāt lemšanai jautājumu par mūsu karavīru
piedalīšanos misijā Āfrikā.
Tālāk. Bruņojumam seko tāda prioritāte kā rekreācija,
atalgojums, tā saucamā sociālā pakete, kas ir ārkārtīgi svarīga karavīriem, –
gan uztura deva, gan atpūta, jaunu spēku uzkrāšana.
Pēdējā, trešā (no svarīgākā gala, ja mēs tā runājam),
prioritāte ir militārās bāzes. Visa veida militārās bāzes, kādas mums ir. Tas
darbs ir vērsts uz karavīriem. Tas ir vērsts arī uz sabiedrību. Tā ir zināmā
mērā armijas kā mugurkaula parādīšana maksimāli labā gaismā.
Es piekrītu deputātu teiktajam par kamuflāžas formu karavīriem,
kuri pilda savu uzdevumu gan šeit, apkārt Saeimai, gan arī cituviet. Pie šā
jautājuma strādājam, taču visus trūkumus uzreiz nevarēsim novērst.
Taču pats svarīgākais darbs ir vērsts uz āru – tas skar
militārās tradīcijas un jauniešu patriotisko audzināšanu. Un ir runa ne tikai par
tiem cilvēkiem, kas mājās runā latviski. Uzskatu, ka Latvijas patriots ir arī tas,
kurš runā poļu, krievu, ebreju vai jebkurā citā valodā un ir ieguvis (pasvītroju
– ir ieguvis!) Latvijas pilsonību un ciena šo valsti.
Par zirgiem. Maniem mīļajiem zirgiem. Man nu ir tā iespēja no
Saeimas tribīnes pateikt paldies visiem šiem dzīvniekiem, visiem zirgiem: paldies par
darbu visu gadsimtu garumā! Paldies, ka palīdzējāt saviem saimniekiem – mūsu
zemniekiem! Paldies, ka palīdzējāt mūsu karavīriem!
Es esmu to teicis un nenorobežojos no šiem saviem vārdiem: zirgs nav
dzīvnieks, zirgs nav arī cilvēks. Tas ir simbols. Sava veida simbols gan armijai, gan
lauksaimniekiem, gan jebkurai veselīgai sabiedrībai.
Un nobeigumā, dāmas un kungi, saku paldies par labajiem vārdiem no
pozīcijas puses. Dāmas un kungi, paldies arī par kritiku! Es to ņemu vērā un
analizēšu to.
Tāda nu ir dzīve – ir jāstāv pretī jebkuriem dzīves
izaicinājumiem.
Paldies jums!
(Aplausi.)
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Aigaram Štokenbergam.
A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).
Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Kolēģi! Man ir šīs
sēdes laikā jāpiekrīt deputātam Dobelim. (No zāles dep. J.Dobelis: „Ne vienreiz
vien!”) Kad mēs kopā 1989.gadā kopām strēlnieku kapus, mums nelikās, ka mēs
būsim dažādās pusēs. Bet šodien mēs esam dažādās pusēs. Un tas, kas mūs
atšķir šodien, apspriežot ministru Veldri, ir tas, ka opozīcija uzskata, ka politisko
atbalstu vajag karavīriem, nevis zirgiem.
Es gaidīju, ka te kāds tiešām pēc deputāta Dalbiņa aicinājuma
runās par profesionālām lietām. Izmantosim šo iespēju! Vēl aizsardzības ministra
Repšes laikā ir apstiprināts Nacionālo bruņoto spēku attīstības plāns vidējam
termiņam – laika periodam no 2005.gada līdz 2008.gadam. Lielisks plāns! Ir
pienācis 2008.gads, bet mēs joprojām esam tur, kur bijām. Septiņpadsmit gadu Latvijas
armijā nav kaujas spējīga bataljona. Ir apsolīts, ka 2009.gadā… Tā realitāte ir
tāda, ka mūsu ārvalstu partneri dažkārt smīkņā par to, sacīdami, ka Latvijas
armija, iespējams, ir labākā armija pasaulē, bet tikai PowerPoint
prezentācijās. Uz papīra mums ir pat brigāde… Uz papīra mums ir formējums
brigādes apjomā, bet faktiski mums joprojām nav pat trešā kaujasspējīgā bataljona.
Mums vispār nav trešā bataljona!
Kosovas operācijām spējam ar grūtībām savākt simts cilvēkus.
Kāda ir ieguldītās naudas efektivitāte? Uz papīra mums ir
10 406 zemessargi. Un mums ir 595 profesionāļi, kas saņem algu par to, lai mums
būtu arī kaujasspējīga Zemessardze. No vairāk nekā simts vecākajiem virsniekiem
tikai ļoti nedaudziem ir atbilstoša militārā izglītība.
Tas, ka mums nav kaujasspējīga bataljona, noved arī pie tā, ka
mūsu augstākajiem virsniekiem nav militāro operāciju pieredzes, jo tajās vienībās,
kas tiek sūtītas, parasti ir kādi simts vai simts divdesmit cilvēki, un tādējādi ir
skaidrs, ka, vadot šādas vienības, nekādu pieredzi iegūt nav iespējams.
Te kā sasniegums tika pieminēta jaunās formas ieviešana.
Pajautājiet karavīriem, ko viņi domā par šo formu! Nerunājot nemaz par to, ka šīs
formas nēsāšanas noteikumus neviens nav apstiprinājis, turklāt šīs formas
izslavētie zābaki ir vienkārši nelietojami. Aizbrauciet uz kazarmām un pajautājiet!
Un secinājums ir tāds, ka ministrija šobrīd šā ministra vadībā
ir spējīga nodarboties vienīgi ar mazām lietām, jo nodarboties ar lielām lietām tā
nav spējīga.
Runājot par sociālajām garantijām. Jā, tikko tika pielikti simts
lati, lai karavīrs pats ietu un meklētu sev kaut kādus normālus dzīves apstākļus.
Vai tas ir tas, ar ko karavīram ir jānodarbojas? Vai nākamais solis nebūs tāds, ka
katram karavīram tiks izsniegti vairāki tūkstoši latu, lai viņš pērk sev
bruņojumu, militāro tehniku…
Taču tajā ziņā gan es nepiekrītu deputātam Šķestera kungam,
kurš ierosināja turpmāk militāro tehniku vairs nepirkt. Es domāju, ka tā ir
jāpērk, jo, ja mēs nepirksim militāro tehniku, tad drīz vien par velti mums izdalīs
baltos karogus…
Kādi ir tie rezultāti? Ir bijušas divas karavīru pašnāvības
pēdējā laikā. Vienā gadījumā palika atraitne ar četriem bērniem. Un tas ir šis
izdegšanas sindroms, kas rodas tiem karavīriem, par kuriem mūsu valsts nav
parūpējusies. Tie ir simptomi, kas raksturo nopietnas problēmas, kuras ir Latvijas
armijā. Un par to visupirms atbildīgs ir ministrs. Ir!
Mēs te dzirdējām pieteikumu par SPA tipa sanatoriju. Varbūt nevajag
celt SPA tipa sanatoriju, bet vajag Ādažu sporta zālē beidzot iekārtot dušas, lai
karavīri varētu nomazgāties? Mums armiju ir atstājuši vairāki simti pieredzējušu
cilvēku, un tas ir noticis šīs politikas, šīs nepietiekamās uzmanības, rezultātā,
kas šiem karavīriem netika veltīta. Viņu vietā nāk 300 vai vēl nezin cik
nepieredzējušu jauniešu, un tie atkal ir līdzekļi, kuri viņiem būs jātērē.
Starp citu, runājot tieši par līdzekļu izlietojumu, es labprāt
kādreiz noklausītos vai nu Ministru prezidenta vai viņa vietas izpildītāja, vai paša
aizsardzības ministra ziņojumu.
Noslēgumā Veldres kungs runāja par zirgu kā par simbolu, bet es
atgādināšu to, ko teica kolēģis Pabriks…
Šodien es aicinu balsot „par” šā ministra demisiju, jo Veldre
tāpat kā Kaligula ir tikai šīs varas visatļautības simbols.
Paldies. (Aplausi.)
Sēdes vadītājs. Debates beidzam. Iesniedzēju vārdā – deputāte
Sandra Kalniete.
S.Kalniete (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).
Godātais priekšsēdētāja kungs! Godātie kolēģi! Es neko daudz
nepiebildīšu, tāpēc ka ir daudz runāts gan „par”, gan – „pret”. Es tikai
vēlētos uzdot vienu jautājumu aizsardzības ministram Vinetam Veldrem un arī saņemt
atbildi uz to. Runa, lūk, ir par 19.Zemessardzes bataljona štāba teritorijas
labiekārtošanas projektu Ulbrokā. Tam ir paredzēti 1,5 miljoni latu, kas jau ir
ieplānoti 2009.gada budžetā. Taču patiesībā tur tiek celti staļļi – tā vismaz
runā cilvēki –, kas ir paredzēti šai jātnieku godasardzei, un šāgada budžetā
jau ir iekļauti līdzekļi to projektēšanai. Es gaidu no ministra atbildi.
Un vēl daži vārdi par šā SPA tipa atpūtas centra celtniecību.
Karavīriem pēc militārajām operācijām noteikti ir vajadzīga aprūpe, lai viņi
atgūtos, tomēr es gribētu atgādināt, ka valstij ir parāds arī vēl kādai citai
ļoti lielai iedzīvotāju grupai. Un es šeit runāju par politiski represētajām
personām un par tiem, kuri savulaik dienēja leģionā vai pēc kara piedalījās
nacionālās atbrīvošanās kustībā. Arī šiem cilvēkiem ir tiesības uz
rehabilitāciju – ierobežotu dienu skaitu reizi divos gados. Tāpēc es gribētu
aicināt valdības locekļus un Saeimas deputātus tad, kad mēs balsosim par budžetu, to
atcerēties un labot šo netaisnību. Šie cilvēki vienkārši izmirst.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par neuzticības
izteikšanu aizsardzības ministram Vinetam Veldrem”! Lūdzu balsošanas režīmu!
Lūdzu rezultātu! Par – 41, pret – 47, atturas – 3. Lēmums nav pieņemts.
Cienījamie kolēģi! Es jūs informēju, ka Saeimas Prezidijs ir
saņēmis 10 deputātu parakstītu iesniegumu, kurā saskaņā ar Saeimas
kārtības ruļļa 140.pantu tiek lūgts pēc balsošanas par šo lēmuma projektu nolasīt
katra deputāta balsojumu. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Kāda jēga? Kas tie
par pekstiņiem?”)
Vārds balsojuma rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāram Dzintaram
Rasnačam.
Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).
Godātie kolēģi! Balsojums par lēmuma projektu ar dokumenta numuru
2621 šā gada 29.jūnijā pulksten 10.29.
„Par” – 41: Valērijs Agešins, Solvita Āboltiņa, Silva
Bendrāte, Valērijs Buhvalovs, Vladimirs Buzajevs, Boriss Cilevičs, Ingrīda Circene,
Ilma Čepāne, Oļegs Deņisovs, Sergejs Dolgopolovs, Ina Druviete, Sergejs Fjodorovs,
Aleksandrs Golubovs, Uldis Ivars Grava, Nikolajs Kabanovs, Sandra Kalniete, Artis Kampars,
Arturs Krišjānis Kariņš, Sarmīte Ķikuste, Ainars Latkovskis, Aleksandrs Mirskis,
Miroslavs Mitrofanovs, Linda Mūrniece, Vitālijs Orlovs, Artis Pabriks, Jakovs Pliners,
Jānis Reirs, Einars Repše, Ivans Ribakovs, Inguna Rībena, Artūrs Rubiks, Anna Seile,
Juris Sokolovskis, Kārlis Šadurskis, Aigars Štokenbergs, Jānis Tutins, Jānis
Urbanovičs, Nils Ušakovs, Aleksejs Vidavskis, Dzintars Zaķis un Ausma Ziedone-Kantāne.
„Pret” – 47: Vitālijs Aizbalts, Māris Ārbergs, Aija Barča,
Andris Bērziņš (Zaļo un Zemnieku savienības frakcija), Andris Bērziņš (Latvijas
Pirmās partijas un partijas „Latvijas Ceļš” frakcija), Guntis Blumbergs, Vilnis
Edvīns Bresis, Uldis Briedis, Augusts Brigmanis, Juris Dalbiņš, Gundars Daudze, Juris
Dobelis, Jānis Dukšinskis, Guntis Jānis Eniņš, Inta Feldmane, Māris Grīnblats,
Pēteris Hanka, Dzintars Jaundžeikars, Andis Kāposts, Jānis Klaužs, Vents Armands
Krauklis, Māris Kučinskis, Jānis Lagzdiņš, Kārlis Leiškalns, Ingmārs Līdaka,
Leons Līdums, Anatolijs Mackevičs, Vineta Muižniece, Leopolds Ozoliņš, Vaira Paegle,
Raimonds Pauls, Karina Pētersone, Pauls Putniņš, Dzintars Rasnačs, Baiba Rivža, Anta
Rugāte, Oskars Spurdziņš, Dagnija Staķe, Jānis Strazdiņš, Viktors Ščerbatihs,
Staņislavs Šķesters, Inese Šlesere, Jānis Šmits, Dainis Turlais, Gunārs Upenieks,
Imants Valers un Ērika Zommere.
„Atturas” – 3: Dzintars Ābiķis, Imants Kalniņš un Pēteris
Tabūns.
Nebalso – 1: Valdis Ģīlis.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Cienījamie kolēģi! Laiks doties pārtraukumā. Lūdzu zvanu
reģistrācijai! Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm!
Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumam
deputātei Ērikai Zommerei.
Ē.Zommere (Tautas partijas frakcija).
Cienījamie kolēģi, Baltijas Asamblejas delegācijas deputāti!
Lūdzu pulcēties uz Baltijas Asamblejas apakškomisijas sēdi tepat, Sarkanajā zālē.
Tūlīt!
Sēdes vadītājs. Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai
Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam.
Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).
Godātie kolēģi, lūdzu mazu uzmanību! Nav reģistrējušies: Aigars
Štokenbergs, Jānis Eglītis, Andrejs Klementjevs, Ivans Klementjevs, Visvaldis Lācis,
Gunārs Laicāns, Sergejs Mirskis, Aigars Kalvītis, Raimonds Pauls… Raimonds Pauls ir.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Pārtraukums līdz pulksten 11.00.
(Pārtraukums.)
Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs
Gundars Daudze.
Sēdes vadītājs. Cienījamie kolēģi, lūdzu, ieņemiet vietas!
Turpināsim Saeimas 29.jūnija ārkārtas sēdi.
Nākamais darba kārtības jautājums – lēmuma projekts „Par
neuzticības izteikšanu zemkopības ministram Mārtiņam Rozem”.
Lēmuma projekta iesniedzēju vārdā – deputāts Ainars Latkovskis.
A.Latkovskis (frakcija „Jaunais laiks”).
Kolēģi! Rozes kungs! Jāpiekrīt tiem, kuri saka, ka dīvaina zeme ir
tā Latvija. Iznāk tāda kā greizo spoguļu karaļvalsts – jo sliktāk kādai nozarei
mūsu valstī klājas, jo stabilāk ministrs jūtas savā krēslā. Sak’ tikai viņš
viens var izstrebt to, ko pats savārījis! Tas vienmēr ir arguments, kas dzirdēts
koalīcijas valdošo politiķu mutēs. Pat tad, ja viņa koalīcijas biedri atzīst, ka
Roze ir vājš ministrs, viņi saka: „Nu, bet lai jau Roze pats tiek galā!” Man gan
liekas, ka tas ir mīts. Drīzāk vietā būtu teiciens: jo dziļāk mežā – jo vairāk
koku.
Kāda tad ir Mārtiņa Rozes darba bilance šo sešu gadu laikā?
Cukurrūpniecības iznīcināšana, piena nozares gremdēšana, kokrūpniecības
graušana, zvejniecības degradācija un zivrūpniecības ignorance! Tāda ir šābrīža
zemkopības ministra Mārtiņa Rozes darba bilance.
Mēs gan varam lepoties ar to, ka jau sešus gadus tieši viņš ir
tas, kurš vada šo nozari, un, neskatoties uz šo bēdīgo bilanci, joprojām turpina
graut, nevis celt. Seši gadi ministra krēslā ir pietiekami ilgs laika posms, lai
ministrs spētu apliecināt sevi darbos un pierādīt sabiedrībai, ka viņš ir spējīgs
vadītājs, kurš par savā atbildībā esošo nozari krīt un ceļas. Diemžēl
daiļrunīgā ministra Rozes darbība nepavisam par to neliecina.
Atcerēsimies vien to, cik izmanīgi un paklausīgi, it kā pildot
Eiropas Savienības prasības, tika likvidēta cukura ražošanas nozare Latvijā. Tik
paklausīgi, ka tā rezultātā tikai Latvija un Slovēnija ir valstis, kas ir
likvidējušas cukura ražošanas nozari savās valstīs. Tagad mēs katru rītu, berot
pie kafijas lietuviešu cukuru… Protams, no 1.novembra mēs lietuviešu cukuru redzēsim
Jelgavas cukurfabrikas maisiņos, jo dāņi ir nopirkuši, kā saka, šo etiķeti, un tad
mēs varēsim stāstīt saviem bērniem un mazbērniem par to, ka Latvijā reiz bijušas
cukurfabrikas. Arī solījumi par to, ka cukurs paliks lētāks, – vai tie ir
piepildījušies? Pašlaik Latvijā cukurs ir viens no dārgākajiem visā Eiropas
Savienībā.
Lēmums par cukura nozares likvidēšanu Latvijā, par kuru atbildīgs
ir arī Mārtiņš Roze, vistiešāk skāra gandrīz 500 saimniecības, kā arī tos
vairāk nekā 600 cilvēkus, kuri bija nodarbināti abās cukurfabrikās. Aiz katras
saimniecības, kas audzēja cukurbietes, un aiz katra cukurfabrikā strādājošā stāv
ģimene, kurai darbs šajā nozarē bija arī iztikas avots.
Ne mazāk dīvaina aina paveras, ielūkojoties Zemkopības ministrijas
darbībās un bezdarbībās, kas saistītas ar zvejniecības nozares degradāciju.
Jūlijā savu pēdējo kuģi lūžņos grasās sagriezt līdz šim fanātisks zvejas
nozares aizstāvis, Latvijas Zivsaimnieku asociācijas prezidents Inārijs Voits. Tas ir
cilvēks, kurš pārstāv visu zivsaimniecības nozari Latvijā. Un šobrīd man ļoti
gribētos, lai manī ieklausās arī Tautas partijas biedri, kas, visticamāk, balsos
„pret” Rozes demisiju. Inārijs Voits ir Tautas partijas biedrs! Intervijā
„Neatkarīgajā Rīta Avīzē” viņš atzina, ka vairs neredz nekādu perspektīvu
tālākai darbībai šajā sfērā, tāpēc izstājas no spēles.
Kas notiks tālāk? Nu, tālākais ir apmēram zināms, jo tā
politika, ko atbalsta Mārtiņš Roze, paredz, ka kuģu sagriešanai ir nodrošināts
simtprocentīgs finansiāls atbalsts. Starp citu, Ministru kabineta noteikumi par kuģu
sagriešanu tapa pirmie, tagad Ministru kabinetā ir noteikumi par kuģu modernizāciju,
kas atsevišķos gadījumos paredz atbalstu tikai 20–60 procentu apmērā – tātad
kuģus sagriezt ir izdevīgāk nekā modernizēt.
Latvijas zvejas flote pamazām tiek iznīcināta, un drīz vien
Latvijas ūdeņos, visticamāk, saimniekos dāņi, zviedri, holandieši vai īslandieši,
bet tas nozīmē tikai to, ka atkal neskaitāmas ģimenes paliks bez iztikas līdzekļiem.
Savukārt zemkopības ministra Rozes un Zemkopības ministrijas
atbildīgo ierēdņu bezdarbība, nespēja vai nevēlēšanās aizstāvēt Latvijas
intereses Eiropas Savienībā atstāj tiešas sekas uz zivrūpniecību – pašu
eksportspējīgāko pārtikas nozari Latvijā. Zivrūpniecības ignorance un sistemātiska
Latvijas interešu neaizstāvēšana Eiropas Komisijā, kā arī nozares pārstāvju
neinformēšana par Komisijā diskutēto, šķiet, draud ar vēl vienas Zemkopības
ministrijas atbildībā esošas nozares pamatīgu paputināšanu un tās eksportspējas
samazināšanu.
Paši uzņēmumu vadītāji savā starpā jau ir izkalkulējuši, cik
viņiem izmaksātu savas ražotnes pārcelšana uz Baltkrieviju vai uz Ukrainu. Ir
konkrēti aprēķini un ir zināms, ka, pavasarī kārtīgi ražojot un uzkrājot preci
noliktavās, trīs vasaras mēnešu laikā var visu ražotni pārvietot uz Baltkrieviju
vai uz Ukrainu un ražot tur, jo aprēķini rāda, ka tur valsts eksportspējīgu nozari
atbalsta daudz vairāk, nekā to Latvijā dara mūsu valdība. Un atbildība par to ir
jāuzņemas ne tik daudz valdībai, bet gan atbildīgajam ministram – Rozes kungam.
Visnotaļ dīvaina šķiet Zemkopības ministrijas bezdarbība vēl
vienā ļoti eksportspējīgā nozarē – kokrūpniecībā. Arvien vairāk mazo un
vidējo uzņēmumu šajā nozarē pārtrauc savu darbību vai to sašaurina. Šīs nozares
eksportapjomi krītas, savukārt monopolists – “Latvijas valsts meži” – audzē
muskuļus un var lepoties pat ar gandrīz simts miljonu latu lielu peļņu.
Neesam dzirdējuši nevienu ierosinājumu ne no ministra, ne no
ministrijas puses par to, kā atbalstīt šīs eksportspējīgās nozares tālāko
attīstību. To gan nekā citādi nevar nodēvēt kā vien par apzinātu kokrūpniecības
nozares gremdēšanu, tikai paliek jautājums: kam tas ir izdevīgi šajā gadījumā?
Un visbeidzot es vēlos vērst jūsu uzmanību uz jau vairākus
mēnešus ilgušo krīzi piena ražošanā, kas var novest pie šīs nozares
izputināšanas. Tajā pašā laikā, kad, samazinoties piena iepirkuma cenai, zemnieku
saimniecības vairs nav spējīgas nomaksāt kredītprocentus un nodrošināt
saimniecības darbību ar nepieciešamajiem resursiem, mēs redzam, ka piena cenas un
piena produktu cenas veikalos nekādā veidā nesamazinās, bet ministrs ir noteicis vai
ieteicis, ka būtu laiks pievērsties aitkopībai un augļkopībai. Nu tas ir diezgan
dīvains ierosinājums par augļkopību, jo mēs taču zinām, ka arī viņa atbildības
sfērā esošajā augļkopībā pagājušajā gadā un šogad izplatās bakteriālā
iedega un ka tā vēl nav apstādināta.
Vēl dīvaināks izklausās ministra aicinājums piensaimniekiem
pievērsties aitkopībai. Nez kā Roze ir iedomājies to zemnieku pievēršanos
aitkopībai, kuri par kredītlīdzekļiem ir jau iegādājušies govju slaukšanas
iekārtas un piena dzesētājus? Kādā veidā viņi to varēs izmantot aitkopībā?
Un vai Roze ir padomājis par to, kas notiks pēc tam, kad arī šīs
nozares paputēs Zemkopības ministrijas bezdarbības dēļ? Tik vien atliks, kā
kārtējo reizi atstāt slīcēju glābšanu viņu pašu rokās…
Taču, atstājot slīcēju glābšanu viņu pašu rokās, taisnība
būs tam zemniekam, kas „piena dumpja” laikā Doma laukumā stāvēja ar plakātu
rokā, uz kura bija rakstīts: „Iznīdēšu latviskos laukus, un latvieši iznīks
paši, tad es ieiešu vēsturē.” Zem tā paraksts: „Mārtiņš Roze – ministrs
likvidators.”
Un tā jau ir realitāte! To redzam pēc zemnieku saimniecību
iesūtītajiem datiem. Piemēra labad salīdzināšu cenas. Laika periods – pagājušā
gada (2007.gada) maijs un šā gada (2008.gada) maijs. Lopkopjiem nepieciešamo graudaugu
cenas pirms gada bija 93 lati par tonnu, pašlaik – 229 lati par tonnu. Atšķirību
jūt jebkurš.
Šogad, 2008.gadā, minerālmēsli, kas arī ir nepieciešami
lopkopjiem, maksā jau 260 latu, bet gadu iepriekš tie maksāja tikai 160 latu. Tātad ir
100 latu liels cenas pieaugums.
Jebkurš zina (nav jābūt lopkopim, lai to zinātu!), ka
dīzeļdegvielas cena ir strauji pieaugusi. Arī pats darbaspēks maksā dārgāk tiem
lopkopjiem, kas tiešām nodarbojas ar reālu ražošanu, nevis ar piemājas saimniecību.
Straujais pieaugums dažādās izdevumu pozīcijās, ar kurām
jāsaskaras zemnieku saimniecībām, notiek laikā, kad piena iepirkuma cenas krītas.
Pagājušajā gadā tās bija no 160 līdz 187 latiem par tonnu, bet šogad maija beigās
tās nokritās līdz 110–185 latiem par tonnu. Tātad tās ir vai nu vēl zemākas, vai
tādas pašas kā gadu iepriekš. Savukārt izmaksas ir dubultojušās daudzās
pozīcijās!
Var jau teikt, ka tās ir kaut kādas globālā tirgus tendences un ka
tas viss ietekmē to, kas notiek Latvijā. Protams, neapšaubāmi. Bet atbildīgā
ministra, šajā gadījumā – Mārtiņa Rozes, spēkos ir atbalstīt krīzē esošo
nozari un piedāvāt risinājumus, nevis ar skaļiem paziņojumiem pielikt treknu punktu
tās pastāvēšanai.
Šobrīd, pēc Doma laukumā rīkotās piensaimnieku akcijas un
mistiskās nakts sarunas ar premjeru, Roze ir iesaistījies vismaz diskusijā ar
zemniekiem un risinājuma meklēšanā. Taču tas nenotiek tik kaismīgi, cik kaismīgi
ministrs ir gatavs atbalstīt Meža attīstības fonda līdzekļu nonākšanu ar savas
partijas biedru tēla spodrināšanu saistītu firmu rokās, un arī ne tik kaismīgi, cik
kaismīgi ministrs nododas savam hobijam – fotografēšanai. Bet tas jau nekas, jo
dzīvojam mēs Greizo spoguļu karaļvalstī, kur ministrs nevis rūpējas par savā
atbildībā esošo nozaru attīstību, bet gan svētlaimīgā bezrūpībā dziļāk
iesēžas savā krēslā un plāno, kurai nozarei pievērsties, kad arī šī būs
izputināta.
Kolēģi! Partija „Jaunais laiks” uzskata, ka Rozem ir jāuzņemas
atbildība par Zemkopības ministrijas sešu gadu bilanci. Par cukura nozares
iznīcināšanu, par kokrūpniecības nozares gremdēšanu, par zvejniecības nozares
degradāciju un par piena nozares izputināšanu.
Ir pienācis laiks apturēt Rozes uzvaras gājienu zemkopības nozaru
iznīcināšanā!
Aicinu jūs atbalstīt Mārtiņa Rozes demisijas pieprasījumu!
Atbalstot Rozes palikšanu amatā, jūs uzņematies atbildību par visu to, kas noticis un
īstenībā vēl arī notiks viņa pakļautībā esošajās nozarēs. Kaut gan daudz jau
nekas nav palicis pēc tiem sešiem gadiem, kad Mārtiņš Roze ir bijis šajā ministra
krēslā.
Tā ka es aicinu tiešām tam pielikt punktu un ļaut kādam spējīgam
cilvēkam no tās pašas Zemnieku savienības uzņemties atbildību par šīm visnotaļ
svarīgajām nozarēm un ļaut tām attīstīties, nevis ļaut ministram Rozem tās
nogremdēt! (Aplausi.)
Sēdes vadītājs. Sākam debates. Debatēs vārds deputātei Annai
Seilei.
A.Seile (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).
Godātie deputāti! Šodien ir tāda ļoti nopietna diena – jārunā
par zemniecību, par to cilvēku turpmāko likteni, kuri dzīvo laukos. Mēs jau visi
pēdējā laikā dzirdam, ka latviešu zemniekiem ir trīs galvenie ienaidnieki: viens
ienaidnieks – sauss pavasaris, otrs – lietains rudens un trešais – ziema bez
sniega.
Šo ienaidnieku sarakstā nav ne reizi minēts zemkopības ministrs. Un
pareizi jau vien ir, jo viņš nevarētu būt ienaidnieks, būdams šādā postenī. Bet,
ja ministra līdzšinējais darbs drīzāk varētu tikt saukts par bezdarbību, tad,
protams, lauksaimnieku organizācijas ļoti rūpīgi šo jautājumu pārdomā, un nu jau,
neticēdamas vairs tiem solījumiem, ko ministrs vairākkārt ir devis tām, tās jau
vēršas vairāk pie Saeimas. Tā, piemēram, līdz Budžeta un finanšu (nodokļu)
komisijai un arī Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai ir nonācis
Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes iesniegums, kurā ir lūgums izdarīt
labvēlīgus grozījumus likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kuri mazliet
atvieglinātu zemnieku likteni šajā grūtajā laikā, kad degvielas cenas ceļas
gandrīz vai bezprātīgi un nav nekādu reālu pasākumu.
Mēs esam deputātu vārdā vērsušies pie Ministru prezidenta:
„Lūdzu, palīdziet, jo ir jāveic kādi konkrēti pasākumi, un to nevar izdarīt
atsevišķi deputāti, šeit ir jāiejaucas Ministru kabinetam!” Un vēl pirms tam, kad
bija notikusi tā liktenīgā sadursme ielu krustojumā, Ministru prezidents Ivars
Godmanis bija uzdevis finanšu ministram Slakterim un zemkopības ministram Rozem
izvērtēt Saeimas Agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas jau 29.aprīlī
iesniegtos priekšlikumus saistībā ar situācijas uzlabošanu piensaimniecībā,
sagatavot grozījumus attiecīgajos normatīvajos aktos un iesniegt tos Ministru kabinetam
izskatīšanai sēdē. Nu nav iesniegti šādi priekšlikumi! Līdz Saeimai tie vēl nav
nonākuši kopš šā datuma – 29.aprīļa.
Kas tad atliek? Tad tās lauku „sedzacītes”, kas ražo pienu,
izlēma, ka ir jārīkojas tā kā Raiņa Baibiņai, un, nedaudz pārfrāzējot „Pūt,
vējiņi!” citātu, varētu teikt, ka „pati acis sev atsedzu, lai tu redzi (tas laikam
ministram adresēts!), kā tās mirdz, piena litrus izdalot”. Bet viņām par šo piena
litru dalīšanu Doma laukumā bija jāsamaksā 12 tūkstoši, jo viltīgās zemnieces
taču varēja izraisīt kaut ko ļoti ļaunu – varbūt nogāzt baznīcai kādu torni
–, un te nu bija vajadzīga pamatīga apsardze. Tiekoties ar šīm zemniecēm, mēs
konstatējām, ka viņas neko šausmīgi ļaunu nebija domājušas, bet ar asarām acīs
tik tiešām dabūja samaksāt 12 tūkstošus. Es ceru, ka tiks publiskots tas rēķins,
kas tika zemniecēm piestādīts par uzturēšanos Doma laukumā. Viņas nesaprata: „Vai
tad mēs savas galvaspilsētas centrā, Doma laukumā, nevarējām atnākt un pabarot
ļaudis, kuri tur stāvēja lielā rindā?!”
Protams, tās neizdarības, kas līdz šim ir bijušas, jau Latkovska
kungs uzskaitīja, un tāpēc pārāk gari es pie tām nepakavēšos. Pēdējā laikā
Rozes kungs tik tiešām ir devis ļoti, ļoti daudzus solījumus, bet šiem solījumiem
jau vairs netic zemnieki, lauku ļaudis.
Viens no, manuprāt, pašiem galvenajiem jautājumiem, kura
risināšana mums vēl stāv priekšā un kuru tā aktualitātes dēļ būtu vajadzējis
jau risināt, ir zemnieku kooperācijas jautājums, lai piena ražotāji, piena
pārstrādātāji savos uzņēmumos varētu paši iegūt peļņu un iegādāties (vai arī
uzcelt no jauna) piena pārstrādes uzņēmumu. Tas ir visiem skaidrs, ka, tikai
sadarbojoties ar piena pārstrādātāju, piena ražotājs varētu gūt kaut cik normālu
peļņu un viņam tiktu maksāti nevis 17 santīmi, bet vismaz normāla cena – kaut vai
25 santīmu apmērā –, kas varbūt varētu segt ražošanas pašizmaksu. Bet, lai to
izdarītu, ir vajadzīgs ne tikai atbalsts vārdos; ir vajadzīgas arī konkrētas
izmaiņas likumdošanas aktos un valsts budžetā, lai tiktu dots valsts galvojums šīs
kooperācijas attīstībai.
Protams, ir arī pārkāpumi (es domāju, ka tie ir ļoti nozīmīgi)
– Meža attīstības fonda naudu izmantot dažādiem reklāmas pasākumiem. Ne tādam
mērķim bija domāta Meža attīstības fonda naudas iedalīšana!
Tāpēc, lai nu cik žēl ir zemkopības ministra, es uzskatu, ka
viņam sen jau vajadzēja atmosties un saņemties, un es aicinu balsot „par” Rozes
kunga demisiju, kaut arī viņš ir no Talsiem un arī es esmu no Talsiem.
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Artim Kamparam.
A.Kampars (frakcija „Jaunais laiks”).
Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienītie kolēģi! Neapšaubāmi,
viena lieta ir tā, ka Roze šajā valdībā ir viens no redzamākajiem ministriem, ņemot
vērā pārējo ministru neredzamību vai bezdarbību. Diemžēl gan jāteic, ka
redzamākais viņš ir negatīvā nozīmē, jo šogad tieši Rozes kunga vadītās
ministrijas darbu (vai nedarbu) dēļ ir notikušas divas Saeimas sēdes, ir arī vairāki
protesta pasākumi notikuši, to skaitā arī tepat blakus – Doma laukumā. Un tomēr
ministrs Roze kā sēdējis, tā sēž – kluss un mierīgs! Nav nedz rīcības, nedz
idejas!
Kolēģi! Es atgādināšu jums pagājušo ārkārtas sēdi, kurā mēs
runājām par Latvijas ekonomikas problēmām un kurā piedalījās arī premjers, un
kurā mēs diezgan plaši diskutējām par to, kā Latvijas ekonomika attīstīsies
tuvākajos gados. Un atļaušos jums atgādināt manis minētos skaitļus par vairākām
nozarēm. Dati bija apkopoti un bija pietiekami precīzi, to skaitā bija arī
informācija no Centrālās statistikas pārvaldes. Tomēr ministrs Roze diemžēl nedz
publiski, nedz personīgi nav reaģējis… nav atradis par vajadzīgu šos jautājumus
nedz kaut kādā veidā komentēt, nedz risināt. Tāpēc atļaujiet man šeit vēlreiz
atgādināt tās lietas, kuras, manuprāt, joprojām ir aktuālas.
Pirmā lieta – būtiskais eksporta kritums meža nozarē. Savukārt
valsts akciju sabiedrības „Latvijas valsts meži” peļņa pagājušajā gadā bija 96
miljoni latu, apgrozījums – 163 miljoni latu. Ir 28 miljoni latu samaksāti valstij kā
dividendes… kā šā uzņēmuma īpašniekam. Rozes kungs, kur ir 68 miljoni latu, kas
šajā ekonomiskajā situācijā, manuprāt, būtu ļoti liela un ļoti svarīga summa
nozares atbalstam?
Otrā lieta – ministra ignorējošā attieksme pret zvejniekiem,
zivju pārstrādātājiem laikā, kad kuģi ar Eiropas Savienības atbalstu tiek
sagriezti, bet jauniem nauda netiek dota. Atkal – ko dara ministrs? Ministrs ciniskā
veidā, kā to redzam presē, nevis mēģina iedot kādu ideju, kā šo situāciju
atrisināt, bet – tieši otrādi! – uzbrūk zivsaimniekiem, nosaukdams viņus, nu, es
teikšu, diezgan nepiedienīgos vārdos.
Trešā lieta – ministra attieksme pret piensaimniekiem ir tāda pati
kā pret zobu sāpēm. Laikā, kad iepirkuma cena objektīvi pasaulē strauji krīt,
ministrs Roze nevis aktīvi atbalsta mūsu cilvēkus, bet gan ilgstoši cenšas viņus
paciest kā tādu sastrutojušu zobu, ar ko ir diemžēl jāsadzīvo, bet kam palīdzēt
viņš būtiski nevēlas.
Kolēģi, man tiešām reizēm jau trūkst spēka par to runāt un
runāt, un runāt. Mārtiņam Rozem acīmredzot šīs problēmas ir kā pīlei ūdens.
Arī sabiedrības viedoklis Mārtiņam Rozem ir kā pīlei ūdens. Arī Latvijas intereses
Eiropas Komisijā ir Mārtiņam Rozem kā pīlei ūdens. Joprojām! Bet varbūt būsim
drosmīgi un šodien nozari atbrīvosim no šīs vienaldzības un bezcerības? Izdarīsim
to reiz, un esmu pārliecināts, ka vietā nāks cilvēks (no jūsu pašu vidus droši
vien, koalīcija), kurš spēs kaut nedaudz šo nozari iekustināt!
Kolēģi, nu neļausimies!… Darīsim galu šai savu cilvēku
bezcerībai un savu cilvēku iedzīšanai vienaldzībā un ekonomikas krišanai!
Atbalstīsim Rozes kunga demisiju!
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātei Baibai Rivžai.
B.Rivža (ZZS frakcija).
Godātais Prezidij! Ministri! Deputāti! Es balsošu par ministra
Mārtiņa Rozes palikšanu amatā un aicinu arī jūs to darīt, jo ministra atbrīvošana
no amata situācijā, kad tiek meklēti risinājumi (un ir rasti tie!), mums nestu tikai
ļaunumu.
Godātie deputāti! Sausā un bezkaislīgā teorija saka, ka ražošana
notiek cikliski. Tātad ražošanas attīstība ir cikliska visās nozarēs. Un bija tā,
ka vairākus gadus piena cena mums kāpa uz augšu, un šobrīd mēs izmisīgi meklējam
risinājumus piena ražošanai. Un tā tas notiek arī visās citās nozarēs. No vienas
puses, tas ir objektīvs process. Kāpēc tāda situācija ir izveidojusies? Kādi faktori
to ir ietekmējuši? Pirmkārt, neapšaubāmi, to ietekmē starptautiskā situācija, jo
arī tādas piena ražošanas lielvalstis kā Vācija un Nīderlande – arī šīs
valstis! – pārdzīvo krīzes situāciju. Un, protams, tas ietekmē arī Latviju.
Ja runājam par Latviju, mums ir jāņem vērā, ka mums ir
atšķirīgas zemnieku saimniecības: vienas ražo trīs tonnas piena, citas – desmit
tonnas piena. Tās ir dažādas pēc lieluma, un, protams, katra no šīm saimniecību
grupām pārstāv savas intereses, un šeit ir grūti vienoties. Un tas ir ļoti liels
sasniegums, ka tomēr ražotāji šobrīd ir vienojušies, viņi redz savas vienošanās
nepieciešamību.
Un tāpēc tas jautājums par kooperāciju ir šobrīd vienīgais, kas
vēl jāatrisina, lai gan ražošanā, gan piena savākšanā mēs tās izmaksas
samazinātu un padarītu efektīvāku šo procesu. Un par to jau arī ir panākta
vienošanās. Cita lieta, ka valstij ir jāatbalsta šādi kooperatīvi. Un Zaļo un
Zemnieku savienība ir stingri par to iestājusies.
Mēs saražojam vairāk nekā patērējam, un tāpēc mums ir jādomā
par eksportu. Taču pirmām kārtām ir jādomā piena pārstrādātājiem, un, protams,
mums labs piemērs ir Lietuva, kur ir labi eksportētāji, kas laikus ir par to
domājuši. Taču arī šeit jau ir iestrādes, un arī eksporta jomā mums jau ir savi
nodomu protokoli.
Trešais faktors ir ražošanas izmaksas, kas te tika pieminētas. Tik
tiešām ir tā, ka lopbarības izmaksas sadārdzinās, energoresursu cenas pieaug, un
tāpēc ir jāizvērtē energoresursu cenu kāpuma prognozes, kā arī iespējas
palielināt akcīzes nodokļa atmaksas par izlietoto dīzeļdegvielu.
Tie visi ir kārtojami jautājumi.
Un šajā sakarā tiešām, kolēģi, gribu uzsvērt, ka Mārtiņš
Roze pārvalda situāciju. Un ir meklēti risinājumi. Un pirmām kārtām tas ir aktīvs
un konstruktīvs dialogs ar piensaimniekiem, ar Zemnieku saeimu, kā arī ar lauku
atbalsta organizācijām. Tātad tas process ir pārvaldīts, tiek meklēti iespējamie
risinājumi.
Ministrs ir uzrunājis, uzaicinājis arī zinātniekus sniegt
priekšlikumus par govju ēdināšanas, ģenētikas jautājumiem, tehnoloģiju
jautājumiem, par Subsīdiju nolikuma pilnīgošanu. Tāpat jāpiemin arī saimniekošanas
dažādošanas iespēju apzināšana, kas, starp citu, ir ļoti nopietns jautājums. Lai
gan viens otrs deputāts ar tādu kā smaidu par to runā, zemnieku saimniecībām tā ir
papildu iespēja iegūt naudu, un tas jau ir ļoti svarīgi. Protams, mums ir
jāsalīdzina resursi un iespējas. Taču arī tā ir viena no mūsu iespējām.
Un, runājot par Eiropu, jāteic, ka ministram ir paredzēta tikšanās
ar Eiropas komisāri konkurences lietās Nelliju Krūzu. Tā ka, es domāju, arī šajā
ziņā tomēr ir sperti soļi. Un tāpēc es aicinu ļaut ministram turpināt strādāt.
Paldies par uzmanību. (No zāles dep. K.Šadurskis: „Pareizi!
Rivžu Rozes vietā!”)
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Dzintaram Rasnačam.
Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).
Godātie kolēģi! Vispirms es gribu pateikt paldies demisijas
pieprasījuma iesniedzējiem – kaut vai tikai tāpēc, lai varētu šo tribīni izmantot
dažu ieteikumu paušanai zemkopības ministram. Jo Eiropas lietu komisijā izskanējušie
ieteikumi ne vienmēr tiek sadzirdēti.
Kā jūs zināt, Eiropas lietu komisijā mēs apstiprinām tās
valdības pozīcijas, ar kādām uz Eiropas Savienības Ministru padomi dodas mūsu
ministri. Un ne reizi vien mums ar zemkopības ministru ir sanākusi diezgan asa viedokļu
apmaiņa – un ne jau tikai man vienam, bet praktiski lielākajai daļai Saeimas
deputātu; izņēmums varbūt ir „Saskaņas Centrs”. (No zāles: „Ko tu
muldi!”)
Tāpēc es uzskatu, ka mans pienākums ir izmantot šo tribīni, lai no
šejienes paustu ieteikumus mūsu ministram (jo ir skaidrs, ka viņš turpinās darbu, un
lai viņam veicas!), lai viņš šos ieteikumus tomēr fiksētu un respektētu.
Pirmais ieteikums, protams, ir par komunikāciju ar sabiedrību.
Diemžēl Zemkopības ministrijas darbs ir ievērojami veicinājis eiroskepticismu. Cik
man nākas dzirdēt katru dienu, pie visa vainīga esot Eiropas Savienība, visās mūsu
ķibelēs vainojama esot Eiropas Savienība. Tā tas nav! Manuprāt, ministra pienākums
būtu skaidrot sabiedrībai, ka ir arī tāda organizācija kā Pasaules Tirdzniecības
organizācija, kura ar Eiropas Savienību ļoti bieži nonāk konfliktsituācijās, un ka
pastāv vesela virkne dažādu lielu karteļu lobiju, kuriem Eiropas Savienības gaiteņos
ir milzīga ietekme, un ka pret šiem lobijiem var vienoties tikai tad, ja pastāv
veiksmīga sadarbība starp dažādām valstīm.
Pretī turēties šiem lobijiem pagaidām vēl Eiropas Savienība
vairāk vai mazāk spēj tikai ģenētiski modificētas pārtikas un ģenētiski
modificētu augu ievazāšanas jautājumā. Respektīvi, iebilst pret to. Taču daudzos
citos jautājumos diemžēl Eiropas Komisija kapitulē.
Viens ministrs varbūt arī nav karotājs Eiropas Savienības Ministru
padomē, tāpēc šī valstu sadarbība tomēr būtu jāuzlabo.
Eiropas Savienības dalībvalstu Ministru padomei ir risināmi daudzi
un dažādi jautājumi. To skaitā, protams, ir arī jautājums par ģenētiski
modificētu pārtiku un ģenētiski modificētiem augiem. Es aicinu ministru saglabāt
šajā jautājumā stingru nostāju – tādu nostāju, kāda ir mūsu Saeimas Eiropas
lietu komisijas vairākumam. Saeimas Eiropas lietu komisija vēršas pret ģenētiski
modificētas pārtikas un ģenētiski modificētu augu masveida ievazāšanu Latvijā, ko,
protams, grib panākt daudzas lielas pasaulē ietekmīgu pārtikas audzētāju lobiju
grupas.
Aicinu ministru saglabāt stingru nostāju!
Un atgādināšu, ka praktiski vienīgā frakcija, kas Saeimas Eiropas
lietu komisijā ir atbalstījusi ģenētiski modificēto augu masveida ievazāšanu
Latvijā, ir frakcija „Saskaņas Centrs”. Nu vismaz tās pārstāvis Cilevičs balsoja
„par”.
Tā ka, ministra kungs, es aicinu jūs ieklausīties šajos vārdos.
Protams, es balsošu pret jūsu atstādināšanu no amata, taču aicinu jūs ieklausīties
Saeimas Eiropas lietu komisijas viedoklī!
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Debatēs vārds deputātam Aleksandram Golubovam. (No zāles dep.
J.Dobelis: „Nost ar okupāciju! Nost!”)
A.Golubovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).
Cienījamie kolēģi! Šodien mēs apspriežam jautājumu par
neuzticības izteikšanu zemkopības ministram Mārtiņam Rozem. (No zāles: „Nevar
būt!”) Šeit viņš sēž. Paskatīsimies uz viņu! Tas ir viens no tiem
ministriem, kuri ir ilggadēji ministri pēdējās valdībās. Tas ir tas ministrs, kurš
ievilka Latviju Eiropas Savienībā. Tas ir tas ministrs, kurš sarunās ar Eiropas
Savienību neatrunāja nekādas preferences ne zemkopībai, ne lopkopībai, ne kam citam.
Tas ir tas pats ministrs, kura darbības laikā likvidēja mūsu valstī cukura nozari.
Līdz galam likvidēja! Tas ir tas pats ministrs, kurš izputināja cukurbiešu
ražotājus. Tas ir tas pats ministrs, kurš pašreiz aicina nodarboties ar alternatīvo
lauksaimniecību – audzēt strausus. Tas ir tas pats ministrs, kurš gandrīz likvidēja
zivsaimniecību. Tas ir tas pats ministrs, kura laikā piena ražotāji (tie pašreiz
sastāda piecpadsmito daļu no tā lopkopju skaita, kas bija 1990.gadā) nevar nodot
pienu, jo Eiropa tam nedod kvotas. Šā ministra laikā!
Tas ir tas pats ministrs, un tas ir galvenais arguments! Padomājiet
par to, ka mūsu statistikas datos vairs nav lauksaimniecības. Paskatieties pēdējos
statistikas datus! Lauksaimniecības tur vairs nav! Tad nav jābūt arī šim ministram!
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Aigaram Štokenbergam.
A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).
Cienījamais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Kolēģi! Es negribētu
gari kavēties pie tām lietām, kas te jau tika pateiktas. „Sabiedrība citai
politikai” tieši tāpat kā iepriekšējie runātāji uzskata, ka ministram Mārtiņam
Rozem, kurš (atšķirībā no ļoti daudziem citiem ministriem) jau sešus gadus ir savā
amatā, būtu jāuzņemas pilna atbildība par to kritisko situāciju, kāda ir
lauksaimniecībā, un jāatkāpjas no amata. Protams, vēl labāk būtu, ja uz
atkāpšanos viņu aicinātu valdības vadītājs, bet no viņa to ir grūti sagaidīt, jo
šīs valdības mazspēja kopumā, tajā skaitā nespēja lūgt nespējīgiem ministriem
demisiju, jau ir pierādījusies.
Mēs uzskatām, ka Rozes kungs ir atbildīgs par lauksaimniecības
politiku Latvijā pēdējo sešu gadu laikā, un it īpaši tas attiecas uz pasākumiem
piena ražošanā un pārstrādes sektora konkurētspējas paaugstināšanā. Ministra
Rozes līdzšinējā politika ir bijusi vienkārša: sadalīt Eiropas Savienības un
Latvijas atbalsta līdzekļus laukiem tā, lai būtu pēc iespējas mazāk neapmierināto
un, protams, būtu nodrošināts labs rezultāts nākamajās Saeimas vēlēšanās.
Krīze lauksaimniecībā – un ne tikai piensaimniecībā, bet arī
zivrūpniecībā, kā te tika minēts, – pierāda, ka šī politika ir bijusi
tuvredzīga un Latvijas lauksaimniecībai pēc būtības kaitnieciska, jo tā nerisina
strukturālus jautājumus. Sešu gadu laikā praktiski nav notikusi nekāda
pārstrādājošās rūpniecības konsolidācija un konkurētspējas paaugstināšana, un
sekas mēs jau redzam, jo arī mūsu vietējā tirgū latviešu ražotās preces arvien
vairāk izspiež mūsu kaimiņu ražojumi. Un tas attiecas ne tikai uz cukuru, bet tas
attiecas arī, protams, uz pienu.
Lauksaimniecības sektorā joprojām ir dramatiski liels nelielo
saimniecību īpatsvars, kuras izjūt nemitīgu spiedienu gan no lielo pārstrādātāju,
gan no valsts kontrolējošo institūciju puses. Mēs domājam, ka Latvijai faktiski nav
citas izejas kā vien orientēt savu lauksaimniecību uz efektīvu ražošanu. Līdz ar to
tie līdzekļi, kas ir Zemkopības ministrijas rīcībā, būtu koncentrējami efektīvai
lauksaimnieciskai ražošanai, nevis izmētājami pa dažādām programmām, kuru
efektivitāte ir visai apšaubāma.
Vēl vairāk! Mēs domājam, ka Rozes kungs faktiski nav vienīgais
vainīgais pie tā visa. Latvijā nav efektīvas lauku politikas. Tad, kad mēs runājam
par Zemkopības ministriju, mēs parasti runājam par to, ka tieši Zemkopības ministrija
ir atbildīga par visām problēmām laukos. Bet tas tā nav! Par pasta problēmām ir
atbildīga Satiksmes ministrija, un arī par to, ka cilvēki nevar nokļūt uz darbu
pilsētā, ir atbildīga Satiksmes ministrija.
Man jāsaka, ka ir arī ārkārtīgi maz instrumentu, ar kuriem varētu
palīdzēt. Piemēram, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas
rīcībā joprojām nav neviena struktūrfondu instrumenta, ar ko varētu risināt to
cilvēku problēmas, kuri nespēs būt konkurētspējīgi un efektīvi strādājoši
lauksaimnieki.
Te tika pieminēta Eiropas Savienība, un te nu ir divas lietas, ko es
gribētu pateikt. Tās vēlreiz parāda, ka valdībai kopumā – ne tikai zemkopības
ministram, bet arī valdības vadītājam un ārlietu ministram – ir aktīvi
jāiesaistās Eiropas kopējo politiku veidošanā. Tas ir tieši valdības vadītāja un
ārlietu ministra uzdevums, kā arī, protams, paša zemkopības ministra uzdevums –
veidot Eiropas politikas tā, lai tās būtu efektīvas.
Tikai viens piemērs. Es vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka Eiropas
Savienības lielākais izaicinājums 21.gadsimtā ir veidot konkurētspējīgu ekonomiku.
Eiropas kopējā lauksaimniecības politika nekādā gadījumā nav efektīva. Gluži
otrādi! Tā šķiež līdzekļus! Kaut vai viens piemērs Rivžas kundzei, kuru es cienu
kā augstākās izglītības un zinātnes speciālisti. Runa ir par to, ka Eiropas
Savienībā atbalsts tabakas audzētājiem ir lielāks nekā kopējās Eiropas Savienības
programmas izglītībai un zinātnei. Un tieši par šīm lietām, manuprāt, valdības
vadītājam un arī zemkopības ministram būtu katrreiz aktīvi jārunā un jāpiedāvā
risinājumi.
Es aicinu viņus to darīt, jo man nav nekādu ilūziju. Protams,
valdošais vairākums atkal paturēs savu ministru amatā. Un man nav arī nekādu
ilūziju, tāpēc ka vienīgais cilvēks, pret kuru patiesi valdošā koalīcija… kura
likteni tā gribētu šodien izlemt, ir Aleksejs Loskutovs.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Ingmāram Līdakam.
I.Līdaka (ZZS frakcija).
Cienījamie deputāti! Cienījamā opozīcija! Es jums pilnīgi un
absolūti piekrītu, ka lauksaimniecības jomā problēmas ir visur, bet es nepiekrītu
tam, ka ministra nomaiņa šīs problēmas tik tiešām tūdaļ atrisinās, jo es patiesi
nezinu cilvēku, kuram būtu tāda brīnumnūjiņa, kas varētu šīs problēmas tiešām
īsā laika periodā atrisināt. Laikam pats laiks ir tāds, ka šīs problēmas
lauksaimniecībā ir neizbēgamas. Un tas varbūt tomēr zināmā mērā ir saistīts ar
faktu, ka Latvijas lauku ļaudis pārāk ilgu laiku tika saņēmuši diezgan labu
atbalstu. Salīdzinājumā ar Igauniju un ar Lietuvu mūsu lauksaimnieki, tieši sīkie
lauksaimnieki, tika ļoti labi atbalstīti. Igaunijā šī sāpe ir jau pārsāpēta,
turpretī Latvijā šī sāpe – tātad mazo saimniecību varbūt pārprofilēšanās vai
pat bankrots – vēl ir priekšā. Igaunijā vairākums saimniecību tomēr ir lielas.
Latvijā tas tā vēl nav. Un katrs šo pārmaiņu un izmaiņu periods tomēr ir saistīts
ar neapmierinātību, ar problēmām, ar ļoti daudziem protestiem. Tas ir vienkārši
loģiski!
Mārtiņš Roze, manuprāt, ir profesionālis, kurš ne tikai lieliski
pārzina lauksaimniecības un mežsaimniecības nozaru nianses, bet arī mīl savu darbu.
Un tad es domāju tā: ja kādam šķiet, ka rudzi druvā tā pašvaki vārpo, tad tas
vēl nenozīmē, ka noteikti tā rudzu druva būtu pārarama un sējama no jauna. Drīzāk
ir vairāk jāpamēslo, lai aug labāk. Un šinī gadījumā jebkuras diskusijas šeit,
Saeimā, arī ministram ir tāds papildmēslojums, lai viņam darbs labāk veiktos. Es
vismaz tā ceru.
Mārtiņš Roze grib runāt un arī runā ar nozares nevalstiskajām
organizācijām un arī ar profesionāļiem, un es domāju, ka šobrīd būt par
zemkopības ministru tik tiešām nav viegli un nav arī patīkami. Tā nu tas ir
sanācis, ka dzīve laukos lielā mērā ir atkarīga no valstiskā atbalsta, un
tādējādi zemkopības ministrs ir kļuvis arī par lauku labklājības ministru. Dažs,
protams, uzskata, ka tas ir nepareizi un ka ir jāatbalsta tikai lielražošana un
lielsaimnieki, turpretī es esmu gatavs balsot „par” Mārtiņa Rozes palikšanu amatā
tieši tāpēc, ka viņam rūp ne tikai lauksaimnieciskā lielražošana, bet arī lauku
cilvēks un lauku vides saglabāšana.
Bet kā vienīgo Mārtiņa Rozes nopietno trūkumu es saskatu viņa
pārlieko iekaršanu diskusijās. Dažam Mārtiņš nepatīk, jo viņš ir pārāk tiešs,
nepiekāpīgs un ass jebkurā diskusijā. Un tad nu es esmu gatavs atvainoties viņa
vietā, ja kādreiz viņa runa ir bijusi pārāk tieša un aizskaroša, jo man ir laiks
apdomāt katru vārdu, ko es saku, bet ministram ir jāstrādā. Viņam obligāti ir
jāprot strādāt, nevis obligāti jāmāk skaisti runāt.
Es novēlu, protams, Mārtiņam Rozem iemācīties arī skaistāk
runāt un vēlu veiksmi darbā!
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Borisam Cilevičam.
B.Cilevičs (frakcija „Saskaņas Centrs”).
Cienījamie kolēģi! Nu kā jau to varēja gaidīt, šīs debates nav
pārāk konstruktīvas, jo tomēr nav pretargumentu. Es negribu atkārtot to kritiku, kas
tika vērsta pret ministru, bet es nekādus nopietnus pretargumentus tā arī
nesadzirdēju. Atkārtot to visu diez vai ir vērts.
Ir skaidrs, ka koalīcija nu nekādā gadījumā nevar atzīt, ka
ministram var būt nopietnas kļūdas un ka var būt arī labāks kandidāts šim amatam.
Nu nē! Jo šī ir vislabākā koalīcija, šī ir vienīgā dzimtenes glābēju
koalīcija, un par to liecina arī argumenti par labu ministram. Un par to gan es gribētu
pāris vārdu pateikt – konkrēti par to, ko teica kolēģis Rasnača kungs. Viņš
pieminēja arī manu vārdu, tāpēc man ir jāatbild. Un tas patiešām ir ļoti
uzskatāmi redzams.
Ko dara Rasnača kungs? Viņš biedē radioklausītājus, jo šeit
sēdošie deputāti jau visu labi saprot, bet radioklausītāji patiešām var noticēt
tam, ka šīs starptautiskās korporācijas sapņo iekarot Latvijas tirgu ar saviem
ģenētiski modificētajiem produktiem, un daži „sliktie” deputāti, tādi kā
Cilevičs, kalpo šīm korporācijām un atvieglo tām šo uzdevumu. Nu frakcija
„Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK vienmēr tā rīkojas! Tā vienmēr meklē kaut kādus
tautas ienaidniekus, kuri domā tikai par to, lai pārdotu Latviju Krievijai, un kuri
izdomā vēl kaut kādus noziegumus pret latviešu tautu. Un līdz ar to šī frakcija tā
attaisno savu ministru neprofesionālismu.
Šobrīd šīs sarunas temats ir cits, tāpēc es netaisos skaidrot
savu un „Saskaņas Centra” nostāju attiecībā uz demo, es vienkārši gribētu
uzsvērt, ka Rasnača kungs kārtējo reizi maldināja cilvēkus, kā to diemžēl gan
viņš, gan citi frakcijas „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK deputāti dara visai bieži.
Runājot par ministru. Cienījamie kolēģi! Vai jūs patiešām
domājat, ka cilvēki visu laiku jums ticēs, ka lauksaimniecības ministrs Rozes kungs,
ko es personiski visnotaļ cienu… Taču viņš slikti strādā, tāpēc minēt šādus
argumentus, ka viņš ir vienīgais drosmīgais bruņinieks, kas aizsprosto ceļu šai
kaitīgajai Frankenšteina pārtikai un ka tikai tāpēc vien viņam ir jāpaliek šajā
amatā, jo kāds cits ministrs varētu atvērt šo ceļu šai kaitīgajai pārtikai, un
tā tālāk. Nu, kolēģi, vai tas ir nopietni?
Mēs visi ļoti labi saprotam, ka jums ir jāturas kopā, jo nedrīkst
nodot savus ministrus, citādi, nedod Dievs, koalīcija tiks apdraudēta! Protams, tad
tiks apdraudētas arī jūsu partiju personiskās intereses. Un tikai tāpēc jūs esat
spiesti noliegt acīm redzamo un apgalvot, ka ministrs strādā labi, kaut gan ne tikai
mēs, opozīcijas deputāti, bet visa Latvija redz, kā šis ministrs strādā.
Mēs balsosim saskaņā ar savu sirdsapziņu, jūs balsosiet pret savu
sirdsapziņu, jo jūs ļoti labi saprotat, ka patiesībā būtu jābalso „par” un ka
ir vajadzīgs jauns ministrs. Tas, kāpēc jūs to darāt, lai paliek jūsu pašu, kā
saka, iekšējā lieta un vēlētāji lai pēc tam domā, kādi secinājumi no šāda
balsojuma ir jāizdara.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Nikolajam Kabanovam.
N.Kabanovs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).
Cienījamie kolēģi! Protams, es neesmu laucinieks un neesmu arī
liels speciālists zemkopībā. Runāšu kā patērētājs.
Rozes kungs ir ministrs jau sešus gadus. Visa mūsu tagadējā
lauksaimniecības politika ir Rozes „laikmeta” rezultāts. Pirms sešiem gadiem
Latvijā bija krējums, bet tagad mums ir krējuma produkti. Pirms sešiem gadiem
Liepājā bija cukurfabrika, bet tagad Liepājā ir Cukura iela un bijušās cukurfabrikas
drupas.
Man nesen zvanīja kāds zemnieks no Ventspils rajona un teica:
„Kāpēc Zemkopības ministrija mēnešiem ilgi nemaksā hektāra subsīsijas?”
Mēnešiem ilgi cilvēki nezina, kā lopus, teiksim tā… Viņi nezina, ko darīt ar
savām govīm, – nokaut, pārdot vai darīt ko citu. Un tā tālāk.
Piemēram, Engure – sens zvejnieku pagasts. Tur nevar nopirkt zivis!
Vistuvākā vieta, kur tās var nopirkt, ir Ragaciemā. Tāds ir rezultāts šai
zvejniecības politikai! Un tā tālāk, un tā joprojām. Piemēram, Sabile. Visi zina,
ka Sabile ir vienīgā vieta, kur Latvijā aug vīnogas. Tur ir gruzīnu vīns, tur ir
franču vīns, bet Sabiles vīna nav, jo to neatļauj vara.
Man šķiet, ka visa mūsu lauksaimniecības politika ir kā krējuma
produkts, bet man tas produkts negaršo.
Lūdzu atbalstīt Rozes kunga demisiju!
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Krišjānim Kariņam. (No
zāles dep. J.Dobelis: „Vai dieniņ, vai dieniņ!”)
A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).
Godājamais priekšsēdētāja kungs! Godājamie kolēģi! Ministri!
Padomāsim mirkli, ko pavisam nesen mūsu kolēģis Līdakas kungs teica par savas
partijas ministru Rozi. Viņš teica, ka pārmaiņu laikā bieži ir neapmierinātība un
grūtības, bet gan jau viss ar laiku būs labi.
Par kādām pārmaiņām Līdakas kungs runāja? Līdakas kungs runāja
par tām pārmaiņām, ka pastāv zemnieku saimniecības, ka cilvēki strādā laukos un
ka visas šīs saimniecības pakāpeniski tiek likvidētas, ka visa rūpniecība un
ražošana tiek likvidēta un ka cilvēki acīmredzot vairs laukos nedzīvos. Tātad
viņš tagad aizstāv ministru, kura acīm redzamais virsuzdevums ir novadīt līdz galam
lauku ražošanas iznīcināšanu. Un šī, man liekas, ir viena no pamata jeb
fundamentālajām problēmām, kas mums sešus gadus ir bijusi pašam ministram Rozem un
Zemkopības ministrijai. Un viņam, šķiet, pietrūkst to spēju, kādām politiķim ir
jābūt…
Te runāja par viņa darbspējām, par to, ka viņš ir profesionālis.
Viņš ilgus gadus pirms tam, iekams kļuva ministrs, tik tiešām ir bijis ierēdnis.
Labs vai slikts ierēdnis – to lai pasaka viņa kolēģi, es nespēju par to spriest,
bet atšķirību gan starp ierēdni un politiķi es esmu manījis šajos gados. Ierēdnim,
iespējams, ir nepieciešama spēja saņemt uzdevumu un to izpildīt. Politiķim un
ministram ir jābūt spējai arī pateikt, kāds būs rezultāts – kāds tad būs tas
rezultāts, kura dēļ visi ministrijas ierēdņi strādā. Un Rozes kungs šajos sešos
gados nekad nav skaidri pateicis, uz ko tad mēs Latvijā virzāmies, – vai mēs esam
ceļā uz lauku ražošanas attīstīšanu vai uz lauku ražošanas iznīcināšanu? Kāda
ir šī vīzija?
Ja mēs spriežam pēc darbiem, tad Latkovska kungs tos jau pašā
savas runas sākumā uzskaitīja: cukurrūpniecība bija, bet vairs nav. Zvejniecība?
Kādā stāvoklī ir zivkopība? Kādā stāvoklī ir graudkopība? Kādā stāvoklī ir
piensaimniecība? Mēs visi tam sekojam līdzi un saprotam, ka viss ir vai nu
iznīcināts, vai strauji slīd šajā virzienā. Tāpēc mums, Saeimas deputātiem, ir
jāprasa no ministra vispirms skaidra vīzija un tad tās izpilde.
Draugi mīļie! Ja sešos gados cilvēks nav spējis saskatīt
nākotnes vīziju, uz ko viņš virzās, ja viņa darba rezultāts ir tāds, ka viena
nozare pēc otras iznīkst un cilvēki laukus – turklāt ne tikai laukus, bet arī mūsu
valsti – pamet, tad mums steigšus vajag šo ministru nomainīt.
Kaut vai tas pats Līdakas kungs lai nāk viņa vietā, jo tiem lauku
cilvēkiem, kuriem Zemkopības ministrijas darbība vai bezdarbība ir svarīga tieši
ikdienā… viņiem ir ļoti no svara, ka viņi var kādam ticēt un ka šī ir tā
vīzija, kuras vārdā mēs esam gatavi strādāt. Rozes kunga redzējumā šīs vīzijas
nav. Ir, iespējams, kompetents ierēdnis, bet ministrs ir pavisam kas cits.
Un tāpēc, es domāju, tas nebūtu par daudz no Saeimas puses
prasīts, lai šis ministrs tiktu nomainīts ar citu. Koalīcijā ir Zaļo un Zemnieku
savienība, un tā droši vien no sava vidus varētu izvirzīt citu cilvēku, kuram būtu
šis sākotnējais uzticības kredīts un kurš varētu pateikt to vīziju, uz ko tad mēs
virzīsimies. Tā varētu būt kaut vai Rivžas kundze, kurai ir šī vīzija, tikai tai,
kā saka, neļauj parādīties.
Es nezinu… Es esmu pārliecināts, ka katra partija, katra frakcija
šajā Saeimā varētu atrast cilvēku, kuram būtu šāda pieņemama vīzija un kurš
gribētu strādāt šajā virzienā. Taču esošais ministrs diemžēl savā darbībā ir
pierādījis, ka viņam tādas vīzijas nav, un rezultāts ir tāds, ka, ja mēs
turpināsim rīkoties šādā veidā, tad mēs pēc trim gadiem varēsim nosaukt vēl
trīs nozares, kuras Latvijā bija agrāk, bet kuru nu vairs nav. Nostalģiski ir par to
runāt un konstatēt, ka to vairs nav!
Es neatbalstu šādu rīcību. Es uzskatu, ka tā ir bezatbildīga
rīcība no Saeimā ievēlēto deputātu puses. Es domāju, ka tas ir mūsu valstiskais
uzdevums – gādāt par to, lai katrā nozarē būtu cilvēks, kurš zina, ko viņš
grib, un kurš spēj to arī īstenot. Šajā gadījumā tas tā nav.
Aicinu atbalstīt Rozes kunga demisiju.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Aleksandram Golubovam,
otro reizi.
A.Golubovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).
Cienījamie kolēģi! Es runāju otro reizi, un es sapratu, ka mēs
šodien gribam izteikt neuzticību zemkopības ministram. Šis ministrs nedomā ne vien
kopumā par visu lauksaimniecību, bet viņš nedomā arī par zemsaimniecību (No
zāles: „Kas ir zemsaimniecība?”), kā tam vajadzētu izrietēt no viņa amata
nosaukuma… Viņš nedomā ne par lopkopību, ne par zirgkopību, ne par zivsaimniecību.
Par zirgiem šodien runāja Veldres kungs, aizsardzības ministrs. Viņa vadītā
ministrija jau pārvēršas par izklaides ministriju. Nu tad atdosim varbūt viņam visu
to, kas ir saistīts ar dzīvniekiem, jo viņš ir veterinārs, viņš saprot šo jomu!
Atdosim! Tad šajā gadījumā mūsu zemkopības ministrs varbūt padomās par zemi, par
zemniekiem, par ko viņš pašreiz nedomā!
Sēdes vadītājs. Debatēs vārds deputātam Ingmāram Līdakam, otro
reizi.
I.Līdaka (ZZS frakcija).
Cienījamais Kariņa kungs! Es, protams, tikai pāris vārdu pateikšu
par vīziju, jo es nezinu skaitļus, taču domāju, ka Rozes kungs pats jūs tūdaļ
apbērs ar šiem skaitļiem.
Es nesen devos pa Zemgali tādā diezgan pagarā braucienā. Es diezgan
daudz esmu braukājis pa Latviju, un šogad es biju ļoti pārsteigts, ka Zemgalē
praktiski neapsētu lauku nav… (No zāles dep. A.Ziedone-Kantāne: „Zemgalē
vienmēr ir bijuši apsēti lauki!”) Pirms trim gadiem tajā pašā Rundāles pusē
bija ļoti daudz neapsētu lauku.
Es braucu pa šiem laukiem un domāju, ka viena vīzija, vismaz
Zemgalē, jau ir sasniegta – lauki ir apsēti – un ka tūdaļ pat tīri politiski būs
jālemj par to, kā šos laukus padarīt humānus, kā šīs lauku platības tagad
safragmentēt, atstājot kādu vietiņu arī dabai.
Par vienu konkrētu vīziju ir ārkārtīgi grūti runāt, un tāpēc
jau mēs šeit sēžam, lai šīs vīzijas mainītu. Mums katram var būt sava vīzija. Es
nedomāju, ka var būt tikai viens strikti noteikts plāns, pēc kura viss notiek. Lai
pabraukātu pa Latvijas mežiem pirms pieciem gadiem, to varēja izdarīt tikai ar ļoti
labu apvidus mašīnu. Tagad ar diezgan normālu mašīnu var braukt pa jaunuzbūvētiem
ceļiem, no kuriem ir redzams, ka cirsmu vietā zaļo jaunaudzes – cik tiek
izcirsts, tik tiek iestādīts, pat vairāk tiek iestādīts…
Ir šī vīzija, un es to saredzu!
Sēdes vadītājs. Paldies.
Debatēs vārds deputātam Staņislavam Šķesteram.
S.Šķesters (ZZS frakcija).
Augsti godātais Prezidij! Kolēģi! Cienījamie ministri!
Man šodien ir dots liels un grūts uzdevums – runāt par nozari,
kura ir ļoti daudzšķautņaina, ļoti specifiska, smaga… Esmu ilgus gadus
nostrādājis lauksaimniecībā, tāpēc teikšu, ka tā ir viena no pašām
nozīmīgākajām un grūtākajām nozarēm. Es domāju, ka daudzi kolēģi, kuri šodien
te atrodas un kuri paši ir nodarbojušies ar lauksaimniecību, zina, ka faktiski
Zemkopības ministrijai ir uzticēts ļoti nozīmīgs sektors, kas laukos aptver visas
šīs trīs pamatnozares: tā ir zemkopība, tā ir mežsaimniecība un tā ir
zivsaimniecība. Diemžēl šīm nozarēm ir jābūt specifiskai pieejai, jo visas šīs
nozares ļoti lielā mērā ir atkarīgas no laika apstākļiem, no dabas. Es teikšu, ka
tās ir pat vienīgās nozares, kurās cilvēki strādā bez jumta, jo visām pārējām
ir ēkas, būves un tamlīdzīgi.
Tagad es domāju, ka mēs, kolēģi, šodien varam runāt par
lauksaimniecības attīstību tādā kontekstā, kā tā motivē ne tikai
lauksaimniecības produkcijas ražošanu, intensīvu ražošanu, bet arī par to, kā tā
motivēs cilvēkus, kuri dzīvo laukos, nodarboties ar šo ražošanu un apsaimniekot
šīs platības, kur viņi dzīvo. Tāpēc Zaļo un Zemnieku savienībai vienmēr bijis
šis uzstādījums, ka laukos ir jādzīvo cilvēkiem, jāstrādā gan mazajiem, gan
vidējiem, gan lielajiem uzņēmējiem, un atkarībā no tā, kā viņi prot šo darbu
veikt, tādi arī rezultāti viņiem būs. Intensīvā lauksaimniecība notiek šodien
reģionos, kur tā ir pieļaujama. Graudkopība mums šodien ir Zemgales auglīgajās
zemēs, savukārt lopkopība ir pārsvarā tajos reģionos, kur zemes reljefs ir ļoti
nelīdzens un zemes auglība nav tik liela kā auglīgākajos reģionos.
Šodien zemniekiem ir izvēles brīvība, tomēr valstij un tieši
Zemkopības ministrijai ir jārada priekšnosacījumi uzņēmēju veiksmīgai darbībai
tieši laukos. Tāpēc Zemkopības ministrija ir tagad izstrādājusi virkni lauku
attīstības programmu, lai atbalstītu lauksaimniecības attīstību valstī kopumā un
arī reģionos. Zemkopības ministrs ir uzsācis arī zināmu cīņu: attiecīgu darbu
viņš veic Eiropas Savienības institūcijās, lai izlīdzinātu to netaisnīgo,
nevienlīdzīgo sistēmu – zemnieku atbalsta sistēmu, kura ir varbūt radusies sakarā
ar mūsu saistībām, kādas uzņēmāmies, iestājoties Eiropas Savienībā. Ir skaidrs,
ka mūsu zemnieks šodien cieš, jo šis tirgus diemžēl ir atvērts Eiropas Savienības
iekšienē, un, saņemot divas trīs reizes mazāku tiešo atbalstu, mūsu zemnieks jau
automātiski nonāk tādā situācijā, ka šajā tirgū konkurēt ir grūti.
Latvijā pamatnozares, ar ko nodarbojas, tomēr ir standarta – piena,
gaļas un graudu ražošana. Taču mūsu ministrija un ministra kungs atbalsta arī
netradicionālās lauksaimniecības nozares, kuras ir videi draudzīgas, un atbalsts šīm
nozarēm tiek sniegts gan ar nacionālām subsīdijām, gan no Eiropas strukturālajiem
fondiem. Tātad tie cilvēki, tie zemnieki, kuri strādā laukos šodien, var reāli
saņemt šo atbalstu.
Dažus vārdus es gribētu teikt par reģionālo politiku mūsu
valstī. Ja runā par Zemkopības ministriju, tad jāteic, ka tā jau sen ir veikusi
reģionālo reformu. Valstī izveidoti deviņi reģioni, un visi šie reģioni tiek
atbalstīti. Šis atbalsta mehānisms ietver izlīdzināšanu un arī struktūrfondu un
subsīdijas līdzekļu kvotēšanu. Šie mazāk atbalstāmo apvidu saņemtie maksājumi
arī ir veicinājuši to reģionu attīstību, kurus mēdz saukt par nelabvēlīgiem
reģioniem. Man pašam bija prieks šajās dienās tikties ar zemniekiem, kuri tiešām ir
iegādājušies tehniku, inventāru un citas lietas par tiem līdzekļiem, kas varbūt
nāk no tieši šiem tā saucamajiem platību maksājumiem. Citādākā situācijā viņi
varbūt nebūtu šādu iespēju raduši.
Par piena nozari valstī. Skaidrs, ka zemniekam, lauksaimniekam
ienākumi no piena ir viens no reālākajiem ienākumu avotiem, jo samaksa nāk katras 15
dienas mēnesī. Savukārt tad, ja audzē liellopus vai citus mājdzīvniekus, samaksa,
protams, nāks pēc pusotra gada. Faktiski zemnieks visu laiku kreditē pats sevi, jo
atalgojumu par savu darbu viņš saņems pēc pusotra gada. Atrodiet vēl vienu nozari,
kura tik ilgi varētu kreditēt šo iespēju!
Tāpēc es domāju, ka tas nav prātīgi – šodien zemnieku vainot
pie tā, ka veikalos ir šīs augstās cenas. Ministrs ir uzsācis darbu, lai sakārtotu
šo sistēmu. Ne tikai piena ražotāji un pārstrādātāji būtu vainojami pie šīs
sistēmas. Es domāju, ka liela daļa vainas jāuzņemas arī pārdevējiem un
tirgotājiem.
Visu vainu mēs jau varam novelt uz zemkopības ministru… Bet, kā
jau te minēja kolēģi, ir šī kopējā lauku politika, kurā primāra ir ne tikai
lauksaimnieciskā ražošana, bet arī viss pārējais sektors, kas ir vajadzīgs gan
pilsētniekam, gan lauciniekam savā mājā. Es domāju, ka ir jāskatās globāli uz
šiem jautājumiem un ka mēs nevaram teikt, ka cenu pieaugums gan degvielai, gan
minerālmēsliem par vairāk nekā 30 procentiem un elektroenerģijas sadārdzinājums par
vairāk nekā 30 procentiem… ka tas viss ir izraisījis to, ka zemnieks, lauksaimnieks
nenopelna tik, cik viņš varētu nopelnīt. Skaidrs, ka kredīta procenti un visas šīs
lietas ir saistītas ar to… Ministrs un ministrija strādā, lai rastu kompromisu un
atrisinātu jautājumu saistībā ar piena iepirkšanu.
Es teikšu to, ka tomēr visgrūtāk ir mazajam un vidējam zemniekam,
jo no pārstrādātāju puses bija nevēlēšanās iepirkt pienu, ko šie zemnieki
saražo. Un tāpēc ir izstrādāta šī kooperācijas atbalsta shēma, un tuvākajā
laikā tā tiks iedarbināta. Lūdzu arī pārējās ministrijas aktīvi atbalstīt lauku
problēmu risināšanu, un tādā veidā mēs, kopīgi strādājot, varēsim uzlabot lauku
cilvēku dzīves līmeni.
Lūdzu ļaut ministram turpināt strādāt un uzlabot savu darbu. Ir
skaidrs, ka ir jāizsaka arī kritika un piezīmes. Katram no mums taču ir kļūdas, ja
mēs strādājam.
Aicinu tomēr balsot pret zemkopības ministra Mārtiņa Rozes
demisiju.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Vārds zemkopības ministram Mārtiņam Rozem.
M.Roze (zemkopības ministrs).
Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Prezidij! Deputāti! Domubiedri
un savādāk domājošie!
Šodien mēs tiešām atkal pievēršamies vienai no Latvijas
tautsaimniecībai un Latvijas pastāvēšanai nozīmīgām nozarēm. Faktiski – pat
vairākām nozarēm, kuras ir Zemkopības ministrijas un manā, kā jau ministra,
pārraudzībā. Un tā ir lauksaimniecība, tā ir zivsaimniecība, tā ir
mežsaimniecība. Jā, klāt varam pielikt vēl arī lauku attīstību, arīdzan pārtikas
ražošanu un pārtikas drošību.
Tiešām, laikam kādam ir īpašs naids pret Latvijas lauku
iedzīvotājiem, ja tiek noniecināts tas, ko Latvijas lauku iedzīvotāji, Latvijas
saimnieki, mežsaimnieki, zivsaimnieki ir panākuši.
Šodien izskanēja vairāki apgalvojumi, kurus es vēlētos mazlietiņ
komentēt.
Sākšu ar iestāšanās sarunām Eiropas Savienībā.
Jā, mēs sākām no ļoti neizdevīgas pozīcijas, jo tanī laikā
dažādu iemeslu dēļ Latvijas tautsaimniecības statistiskie rādītāji bija ļoti
bēdīgi. Taču, pastāvot ļoti ciešai sadarbībai starp lauksaimnieku organizācijām
(jo tieši tanī brīdī izveidojās Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome kā
vienots lauksaimnieku viedokļa paudējs, viena no spēcīgākajām organizācijām) un
arīdzan sadarbībai ar mūsu kolēģiem no pārējām Baltijas valstīm (jo Eiropas
Savienība – tas nav kaut kāds atsevišķs veidojums, tā ir valstu savienība), mums
izdevās panākt maksājumus, kas bija apmēram 1,4 reizes lielāki nekā tie, kas bija
atspoguļoti statistikā.
Vēlos pateikt arī to, ka Latvija ir vienmēr bijusi visveiksmīgākā
valsts attiecībā uz Eiropas fondu izmantošanu lauksaimniecībā un lauku attīstībā.
Jā, protams, tur ir arīdzan manu priekšgājēju, kolēģu, nopelns. Latvija SAPARD
līdzekļus izmantoja visveiksmīgāk, simtprocentīgi. Tādu rezultātu nav parādījusi
neviena no citām Eiropas Savienības valstīm.
Ja paskatāmies uz struktūrfondu izmantošanu un to efektivitātes
novērtējumu laika posmā no 2004.gada līdz 2007.gadam, tad redzam arīdzan to, ka
Lauksaimniecības fonds ir vienīgais, kurš ir Latvijā izmantots simtprocentīgi. Šī
nauda ir nonākusi Latvijas lauku uzņēmējiem.
Vēl. Šķestera kungs pieminēja mazāk labvēlīgos apvidus. Eiropas
Komisijas nosacījums bija, ka valstī nedrīkst būt vairāk par 30 procentiem šādu
apvidu, kuriem varētu pienākties Eiropas papildu maksājumi. Pateicoties Zemkopības
ministrijas darbībai un arīdzan tai palīdzībai, ko tanī laikā sniedza Reģionālās
attīstības un pašvaldību lietu ministrija, Ekonomikas ministrija un Ārlietu
ministrija, mums izdevās panākt šo skaitli – 75 procentus. Sakiet, vai tā ir liela
starpība, ja Eiropas papildu maksājumus saņem nevis 30 procenti teritorijas, bet gan 75
procenti? Manuprāt, tā ir ļoti liela starpība.
Attiecībā uz Eiropas Savienību un Zemkopības ministriju jāuzsver
arī tas, ka Lauku atbalsta dienests ir Latvijā pirmā institūcija, kurā ir iespējams
uz Eiropas maksājumiem pieteikties elektroniski, neizejot no sava biroja, neizejot no
savas mājas. Pieteikties var, arī apciemojot visos pagastos esošos konsultantus
lauksaimniecības un lauku attīstības jautājumos.
Tiem, kas pieteikušies šajā shēmā, ir iespējams saņemt 18
dažādus maksājumus. Ar vienu pieteikumu, neizejot no savām mājām!
Es vēlos arī piebilst, ka šāda situācija ir savā ziņā unikāla
visā Eiropas Savienībā: no visām 27 valstīm tikai četrās ir šāda iespēja.
Jau šajā gadā apmēram 12 procenti no visām platībām ir
deklarētas elektroniskā veidā. Tas vienkārši nozīmē to, ka šajos gados gan mūsu
institūcijas, gan – un to es varētu īpaši uzsvērt! – arī mūsu lauksaimnieki,
mūsu ražotāji, ir kļuvuši stipri vien izglītotāki un efektīvāki.
Tālāk. Par katras nozares attīstību. Šeit vairākkārt izskanēja
dažādi viedokļi. Vienā brīdī – piensaimniecība, nākamajā brīdī –
graudkopība… Bet jāatceras, ka lauksaimniecība – tas ir kopējais organisms. Jā,
pagājušais gads un vēl arīdzan šis gads ar augstajām graudu cenām ir ļoti
izdevīgs graudu audzētājiem. Protams, tā nozare ir saistīta ar lopkopību, jo graudi
– tas ir kā izejmateriāls. Protams, šeit nevar nepalikt sekas.
Par piensaimniecības attīstību. Piens ir vajadzīgs un būs
vajadzīgs. Pasaulē pieprasījums pēc piena un piena produktiem tikai pieaug.
Diemžēl pagājušajā gadā pašu pārstrādes uzņēmumu (šajā
gadījumā es gribētu teikt – lielo pārstrādes uzņēmumu) ārpus Latvijas saceltās
ažiotāžas dēļ pieauga, ļoti būtiski pieauga, piena cenas, un šis fakts bija par
iemeslu tam, ka saražotie galaprodukti daudzās valstīs – arī mūsu kaimiņvalstī
Lietuvā un arīdzan diemžēl pie mums, Latvijā, – kļuva nespējīgi konkurēt
pasaules tirgū. Tur nākas maksāt paaugstināto cenu, kāda ir, šeit, Latvijā.
Bieži vien man pārmet, saka, ka būtu jādara tieši tas, ko es daru.
Īpaši tas attiecas uz šīs “ķēdes” sakārtošanu, kura sākas ar piena ražotāju
un beidzas ar mums visiem kā piena patērētājiem.
Es domāju, ka Zaķa kungs neļaus man sameloties. Es biju viens no
lielākajiem atbalstītājiem tam viedoklim, ka ir jābūt ļoti būtiskiem Konkurences
likuma grozījumiem. Un tādi arīdzan tika pieņemti.
Es uzskatu, ka, iespējams, mums ir jāiet pat vēl tālāk – vēl
striktāk jāregulē šīs attiecības starp pārtikas produktu ražotājiem un
tirgotājiem, tā, lai neciestu galapatērētāji un, galvenais, lai ienākums tiktu
godīgi sadalīts un nonāktu arīdzan pie sākotnējiem ražotājiem.
Es domāju, ka pašreiz ir ļoti aktīvs dialogs ne vien starp
ministriju un piena nozari, bet arīdzan piena nozares iekšienē. Nekad agrāk piena
ražotāji un pārstrādātāji nav bijuši tik organizēti un viens otru tik uzklausoši.
Parasti šīs intereses bija vairāk vai mazāk šķeltnieciskas – katram savs
„dārziņš” tuvāks. Tagad arīdzan Latvijas piena ražotāji, es domāju, ir ļoti
tuvu sava nopietna pārstrādes uzņēmuma izveidošanai. Tas, protams, ir atkarīgs no
tā, cik labs būs dialogs ar piena pārstrādes uzņēmumiem.
Šis dialogs varbūt nav tas pats labākais, toties ir nesalīdzināmi
labāks, nekā tas bija pirms gadiem pieciem, un daudz, daudz labāks, nekā tas ir mūsu
kaimiņvalstī – Lietuvā.
Par zivsaimniecību. Es nekad neesmu izteicis nievājošas piezīmes
attiecībā uz šo nozari. Taču man ir nepieņemams tas, ka atsevišķi tās pārstāvji
klaji melo. Tas, kas ir izdarīts, ir arī atainots dokumentos, kurus var izlasīt arī
Zemkopības ministrijas mājaslapā. Tur var izlasīt arī par to, kāda ir bijusi
sadarbība ar Zivsaimnieku savienību.
Arīdzan uzņēmumi nav apmierināti ar Zivsaimnieku savienības darbu.
Šinī laikā, kopš ir radušās problēmas ar mūsu galveno noieta tirgu – ar
Krieviju –, man pašam personīgi ir bijušas vairākas tikšanās gan ar Krievijas
vēstnieku, gan arīdzan ar atbildīgo dienestu pārstāvjiem. Diemžēl nejutām, ka
šādu aktivitāti vēlētos arī konkrētās savienības vadītājs.
Par to ļoti neapmierināti ir daudzi no zivju pārstrādes
uzņēmumiem, kuri – vēlos arīdzan to pateikt! – tieši šā iemesla dēļ no
savienības ir izstājušies. Nu ko lai dara! Tagad šie uzņēmumi cīnās atsevišķi,
bez savas „dzimtās” (nosacīti) organizācijas „gādības” (šinī gadījumā es
vēlētos pēdiņās likt).
Ja paskatāmies arīdzan uz Krievijas veiktajām inspekcijām, tad
redzam, ka esam vienīgā valsts, kura panākusi ārkārtas inspekciju attiecībā uz
konkrētajiem uzņēmumiem. Viens no uzņēmumiem bija ļoti cītīgi gatavojies šai
inspekcijai, un tam šo licenci atjaunoja, turpretī otrs uzņēmums absolūti ignorēja
jebkādas normas un, protams, nesaņēma šo Krievijas licenci.
Mazliet par mežiem. Jā, mums pārmet, ka valsts akciju sabiedrībai
„Latvijas valsts meži” ir liela peļņa. Bet, ja paskatāmies, kā bija pirms dažiem
gadiem, tad redzam, ka šī nozare, no valstiskā viedokļa raugoties, radīja tikai un
vienīgi zaudējumus. Tas nozīmē, ka, pārstrukturēdami toreizējo Mežu pārvaldi,
sadalīdami uzraudzības funkcijas un saimnieciskās funkcijas, mēs esam ļoti būtiski
palielinājuši efektivitāti. Turklāt jāņem vērā, ka „Latvijas valsts meži” nav
tipiska akciju sabiedrība, jo lielākais no apsaimniekojamiem īpašumiem – mežs –
ir tai nodots tikai apsaimniekošanā, nevis īpašumā. Protams, tas apstāklis ir
garants tam, ka šie meži ir valsts īpašums. Bet jāņem vērā, ka, šādā veidā
darbodamies, uzņēmums nevar ieguldīt tiešā veidā līdzekļus kaut vai tajos pašos
mežu ceļos, lai segtu kādus amortizācijas izdevumus. Tas viss ir jāveido no peļņas.
Šī ir arī atbilde tiem deputātiem, kuri vaicāja, kur ir palikusi valsts akciju
sabiedrības „Latvijas valsts meži” peļņa. Tā ir ieguldīta jaunajos mežu
stādījumos un mežu ceļos.
Ja pašreizējā momentā paskatāmies uz to, kāda ir importa un
eksporta bilance un kā attīstās kokrūpniecība, nav pamata teikt, ka samazinās
eksports. Jā, samazinās apjomu ziņā, taču pieaug vērtības ziņā. Mēs kādreiz
eksportējām daudz baļķu, taču tagad baļķu eksportā praktiski vairs nav. Protams,
paskatoties uz ailīti „Kokmateriālu eksports” un ieraugot tur, ka baļķu eksports
samazinājies vairāk nekā tūkstoš reižu, ir laikam pamats bļaut, ka kaut kas nav
kārtībā. Bet ir tieši otrādi! Tas nozīmē, ka šī mūsu nozare kļūst arvien
konkurētspējīgāka.
Protams, mums ir vēl daudz darāmā, jo Latvijā darbojas ne tikai
Latvijas kompānijas, šeit darbojas arī meitas kompānijas daudzām citām lielām, to
skaitā arī skandināvu, kompānijām, kuras, iepērkot koku resursus, var atļauties
likt lietā daudz lielākus līdzekļus nekā mūsu uzņēmumi. Šis fakts noteikti ir
daudz nopietnāk jāņem vērā, jo šie ierobežotie koku resursi, protams, var ietekmēt
mūsu uzņēmumu konkurētspēju.
Jebkurā gadījumā esmu vienmēr bijis gatavs diskutēt, nekad neesmu
izvairījies no jebkuras diskusijas – nedz no publiskas diskusijas, nedz no diskusijas
speciālā komisijā vai darba grupā, nedz arī no tikšanās tieši ar nozares
pārstāvjiem, nevis tā saucamajiem „aizstāvjiem”. Esmu gatavs diskutēt par
konkrētām lietām. Izvairīšanos neviens līdz šim man nav varējis pārmest un
nevarēs pārmest arīdzan turpmāk.
Paldies, cienījamie deputāti!
Sēdes vadītājs. Debates beidzam.
Vai iesniedzēju vārdā deputāts Latkovskis vēlas kaut ko piebilst?
Nevēlas.
Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par neuzticības
izteikšanu zemkopības ministram Mārtiņam Rozem”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 41, pret – 49, atturas – 2. Lēmuma projekts nav atbalstīts. (No zāles: „Nolasīt!”)
Cienījamie kolēģi! Informēju, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis
desmit deputātu parakstītu iesniegumu, kurā tiek saskaņā ar Saeimas kārtības
ruļļa 140.pantu lūgts pēc balsošanas par šo lēmuma projektu nolasīt katra
deputāta balsojumu. (No zāles: „Ļoti labi!”)
Balsojuma rezultātu nolasīšanai vārds Saeimas sekretāram Dzintaram
Rasnačam.
Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).
Godātie kolēģi! Rezultāti balsojumam par lēmuma projektu
(dokuments Nr.2618) ir šādi.
„Par” ir balsojis 41 deputāts: Valērijs Agešins, Solvita
Āboltiņa, Silva Bendrāte, Valērijs Buhvalovs, Vladimirs Buzajevs, Boriss Cilevičs,
Ingrīda Circene, Ilma Čepāne, Oļegs Deņisovs, Sergejs Dolgopolovs, Ina Druviete,
Sergejs Fjodorovs, Aleksandrs Golubovs, Uldis Ivars Grava, Nikolajs Kabanovs, Sandra
Kalniete, Artis Kampars, Arturs Krišjānis Kariņš, Sarmīte Ķikuste, Ainars
Latkovskis, Aleksandrs Mirskis, Miroslavs Mitrofanovs, Linda Mūrniece, Vitālijs Orlovs,
Artis Pabriks, Jakovs Pliners, Jānis Reirs, Einars Repše, Ivans Ribakovs, Inguna
Rībena, Artūrs Rubiks, Anna Seile, Juris Sokolovskis, Kārlis Šadurskis, Aigars
Štokenbergs, Jānis Tutins, Jānis Urbanovičs, Nils Ušakovs, Aleksejs Vidavskis,
Dzintars Zaķis un Ausma Ziedone-Kantāne.
„Pret” ir balsojuši 49 deputāti: Vitālijs Aizbalts, Dzintars
Ābiķis, Māris Ārbergs, Aija Barča, Andris Bērziņš (LPP/LC frakcija), Andris
Bērziņš (ZZS frakcija), Guntis Blumbergs, Vilnis Edvīns Bresis, Uldis Briedis, Augusts
Brigmanis, Juris Dalbiņš, Gundars Daudze, Juris Dobelis, Jānis Dukšinskis, Guntis
Jānis Eniņš, Inta Feldmane, Māris Grīnblats, Valdis Ģīlis, Pēteris Hanka, Dzintars
Jaundžeikars, Andis Kāposts, Jānis Klaužs, Vents Armands Krauklis, Māris Kučinskis,
Jānis Lagzdiņš, Kārlis Leiškalns, Ingmārs Līdaka, Leons Līdums, Anatolijs
Mackevičs, Vineta Muižniece, Leopolds Ozoliņš, Vaira Paegle, Raimonds Pauls, Karina
Pētersone, Pauls Putniņš, Dzintars Rasnačs, Baiba Rivža, Anta Rugāte, Oskars
Spurdziņš, Dagnija Staķe, Jānis Strazdiņš, Viktors Ščerbatihs, Staņislavs
Šķesters, Inese Šlesere, Jānis Šmits, Dainis Turlais, Gunārs Upenieks, Imants Valers
un Ērika Zommere.
Atturējušies divi deputāti: Imants Kalniņš un Pēteris Tabūns.
Paldies.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Cienījamie kolēģi! Līdz ar to Saeimas ārkārtas sēdes darba
kārtība ir izskatīta. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Reģistrēsimies ar balsošanas
kartēm!
Kamēr tiek gatavoti nolasīšanai reģistrācijas rezultāti, paziņojumam
vārds deputātam Sergejam Dolgopolovam.
S.Dolgopolovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).
Cienījamie kolēģi! Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēde
notiks tūlīt, pārtraukuma sākumā, Sarkanajā zālē. (No zāles dep. K.Leiškalns:
„Ko sodīs?”)
Sēdes vadītājs. Reģistrācijas rezultātu nolasīšanai vārds
Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam.
Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).
Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Aigars Štokenbergs (ir uz
vietas), Jānis Eglītis, Andrejs Klementjevs, Ivans Klementjevs, Visvaldis Lācis,
Gunārs Laicāns, Sergejs Mirskis, Miroslavs Mitrofanovs un Aigars Kalvītis.
Sēdes vadītājs. Paldies.
Līdz ar to Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.
Saskaņā ar Prezidija lēmumu šodien notiek arī kārtējā sēde,
kuras sākums būs pēc 32 minūtēm, tātad pulksten 12.55.
SATURA RĀDĪTĀJS
9.Saeimas pavasara sesijas 15.(ārkārtas) sēde
2008.gada 29.jūnijā
Lēmuma projekts “Par neuzticības izteikšanu aizsardzības ministram Vinetam Veldrem”
Datums: 29.06.2008. 10:29:34 bal001
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projektu ar dok. nr.2621
Lēmuma projekts “Par neuzticības izteikšanu zemkopības ministram Mārtiņam Rozem”
Datums: 29.06.2008. 12:19:34 bal002
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projektu ar dok. nr.2618