Stenogramma: Latvijas Republikas 9.Saeimas pavasara sesijas vienpadsmitās (ārkārtas) sēdes 2008.gada 4.jūnijā turpinājums 2008.gada 11.jūnijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Labdien, cienījamie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet
vietas!

Turpināsim Saeimas ārkārtas sēdi.

Es atgādinu, ka sēdes darba kārtībā mums ir viens jautājums –
lēmuma projekts „Par uzdevumiem Ministru kabinetam saistībā ar ekonomiskas krīzes
pārvarēšanu”, ko iesnieguši 34 deputāti.

Iesniedzēju vārdā – deputāts Dzintars Zaķis.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Labdien, godājamie kolēģi! Premjerministra kungs! Ministru kungi!
Priekšsēdētāja kungs!

Frakcija „Jaunais laiks” ierosināja sasaukt šādu Saeimas
ārkārtas sēdi un iesniedza lēmuma projektu, kura būtība ir šāda. Tātad līdz
2008.gada 1.jūlijam valdībai ir jāiesniedz Saeimai, pirmkārt, detalizēts ziņojums
par to, kā pildās budžets; otrkārt, rīcības plāns, kā samazināt inflācijas
ietekmi uz sociāli neaizsargātajiem iedzīvotājiem, un, treškārt, ziņot Saeimai arī
par to, kādi pasākumi tiks veikti, lai Latvijā pārvarētu ekonomiskās grūtības.

Taču, pirms sāku stāstīt par visām šīm lietām detalizēti,
nedaudz atkāpsimies netālā pagātnē.

2005.gadā, kad visi ekonomikas un finanšu eksperti brīdināja
Latviju: „Jūsu uzvedība gan saistībā ar budžetu, gan arī ar ekonomikas
pārkaršanas slāpēšanas pasākumiem… jums nav tādu pasākumu, tāpēc jums draud
augsta, liela inflācija…” 2005.gadā toreizējais ekonomikas ministrs Krišjānis
Kariņš iesniedza Kalvīša kungam plānu, kā samazināt inflāciju. Šis inflācijas
plāns tika ielikts atvilktnē uz diviem gadiem, bet pēc diviem gadiem šis plāns, tikai
nedaudz uzlabotā formā, tika atjaunots un pieņemts. Nekā slikta jau nav, ka tas tika
pieņemts 2007.gadā, izņemot vienīgi to, ka tas tika izdarīts tieši divus gadus par
vēlu.

Manas bažas un arī „Jaunā laika” bažas tomēr šobrīd
saglabājas, jo, ja eksperti runā par briestošo krīzi, ja visi mēs labi saprotam, ka
situācija ar katru dienu paliek arvien drūmāka, tad valdībai ir jārīkojas jau
šodien, nevis pēc analoģijas, kā tas bija pirms trim gadiem, – ir jārīkojas
tūdaļ, nevis pēc nezin cik gadiem, tāpēc mēs aicinām valdību rīkoties
nekavējoties un neatlikt vajadzīgos darbus uz nezināmu laiku.

Kādas ir tās pazīmes, kas, mūsuprāt, šobrīd, šķiet, dara
bažīgus ne tikai mūs, bet arī, kā to liecina socioloģiskās aptaujas, teju vai 85%
iedzīvotāju?

Tā pirmā lieta ir budžets. Mēs labi zinām, ka šobrīd valsts
pamatbudžets nepildās. Pēc ekspertu domām, līdz gada beigām, ja nekas netiks
mainīts, budžets varētu nepiepildīties par 300–400 miljoniem latu. Tā tiešām ir
milzīga summa!

Tad, kad valstī pieņēma budžetu, mēs darījām visiem zināmu un
arī brīdinājām par to, ka gan kopprodukta pieauguma prognoze ir par lielu, gan arī
inflācijas rādītāji, kādi tika ieplānoti, ir par mazu – tātad plānotie
ieņēmumi jau toreiz šķita par lielu, bet veselais saprāts koalīcijai toreiz
neatradās, lai pieņemtu daudz saudzīgāku budžetu. Un šobrīd mēs redzam, ka teju
300–400 miljoni latu budžetā varētu arī netikt ieņemti. Tā tik tiešām, kolēģi,
ir nopietna problēma, jo rīcība varētu būt…

Faktiski ir trīs veidi, kā mēs varētu rīkoties šajā brīdī.

Viens no rīcības veidiem varētu būt budžeta atvieglošana,
kārtējo reizi aizņemoties naudu no pensionāriem, lai gan mēs labi zinām, ka mūsu
pensionāriem jau tagad klājas grūti. Tuvojoties rudenim, šī situācija paliks vēl
sliktāka. Tas nozīmē, ka sociālais budžets ir jātērē sociālajam budžetam
paredzētajam mērķim, proti, jāizlieto pensijām, nevis jāaizdod līdzekļi ierēdņu
tēriņiem.

Tas faktiski nozīmē, ka šis scenārijs – aizņemties līdzekļus
pamatbudžetam no sociālā budžeta – ir pagalam nederīgs scenārijs, un tādu
rīcību pieļaut nedrīkstētu.

Otrs iespējamais scenārijs, neapšaubāmi, ir atvērt Budžeta likumu
un pieņemt to ar deficītu. Tomēr arī šis ir pagalam nederīgs scenārijs, jo Latvija
ir apsolījusi gan uzņēmumiem, kas darbojas Latvijā, gan ārvalstu investoriem, gan
sabiedrībai kopumā to, ka budžets būs bez deficīta… pat ar pārpalikumu.

Gadījumā, ja tiks mēģināts budžetu pieņemt ar deficītu – es
esmu par to pilnīgi pārliecināts –, virkne ārvalstu investoru nekavējoties, tā
teikt, balsos ar kājām – virkne investoru aizies no Latvijas, arī virkne ārzemju
banku savus kredītportfeļus mēģinās izvest no Latvijas. Tas nozīmē, ka sekas mūsu
ekonomikai varētu būt dramatiskas. Mums var būt īsta „cietā piezemēšanās”.
Tātad arī šis scenārijs nav pieļaujams.

Vienīgais scenārijs, kas ir pieļaujams, – samazināt ministriju
izdevumus, bet tas nozīmē, ka šai rīcībai ir jābūt tūlītējai, jo laiks rit
ātri. Tātad, ja ministriju tēriņu samazināšanu atliks uz gada beigām, tad tur vairs
nebūs ko samazināt, jo lielākā daļa naudas būs iztērēta. Tāpēc es aicinu
valdību nopietni izturēties pret šo lietu un budžeta grozījumus skatīt pēc
iespējas ātrāk.

Jūsu zināšanai: piemēram, Igaunijā tas tika izdarīts jau aprīlī
un – budžets tika samazināts.

Budžets tātad ir viena lieta, bet ir vēl virkne citu lietu, kas,
mūsuprāt, ir diskutējamas uz kopējo ekonomikas grūtību fona. Un šī nākamā lieta,
faktiski divas ļoti saistītas lietas, ir uzņēmumu bankroti un bezdarbs.

Godājamie kolēģi! Ja uzņēmumu attīstība Latvijā tiek atstāta
pašu uzņēmēju ziņā, respektīvi, vadoties pēc leģendārā teiciena, ka
„slīcēja glābšana ir paša slīcēja rokās”, tad nekādu normālu ekonomikas
attīstību mēs savā valstī neieraudzīsim. Mēs vispār šobrīd neredzam
tautsaimniecības attīstības kopējo vīziju, kāda tā būs šogad, nākamgad, pēc
pieciem un vairāk gadiem.

Mēs dzirdam, protams, daudzus un dažādus solījumus no vadošās
koalīcijas par to, ka varbūt tiks mainīts viens nodoklis, ka varbūt tiks mainīts vēl
kāds nodoklis, bet mēs neredzam vienu skaidru, nepārprotamu vīziju par to, kā tiks
atbalstīti mazie un vidējie uzņēmēji, kā tiks sakārtotas lietas saistībā ar
dažnedažādu nodokļu iekasēšanu.

Es ceru, ka mani kolēģi… es zinu, ka mani kolēģi par nodokļiem
un par citām šīm lietām runās varbūt detalizētāk, tāpēc uzreiz minēšu trešo
lietu, kas, manuprāt, ir ļoti problemātiska un kas arī liecina par to, ka šobrīd
valstī situācija tiešām veidojas diezgan nopietna; proti, strauji pieaug
dažnedažādu noziegumu skaits, kas ir saistīti ar personīgās drošības lietām.
Respektīvi, ir noziedzība, kas ir gan zādzības, gan uzbrukumi privātā līmenī.
Tiklīdz situācija ekonomikā sāk pasliktināties, tā arīdzan jautājumi saistībā ar
indivīda drošību sāk arvien vairāk pasliktināties, un arī šajā jomā situācija
ir kritiska.

Es droši vien tikai aptuveni iezīmēju to jautājumu loku, kuri mums
liekas svarīgi. Es uzskatu, ka šī Saeimas sēde bija ļoti nepieciešama, un paldies
Godmaņa kungam, ka viņš uzskatīja par iespējamu šeit ierasties un diskutēt, jo
uzskatu, ka tieši šodien ir tā reize un vieta, kur mums ir jāsaņem no valdības
skaidri solījumi par to, kad un kas tiks izdarīts, lai stabilizētu situāciju
ekonomikā, lai samazinātu budžetu, lai samazinātu valsts tēriņus tur, kur tie
varbūt nav lietderīgi, un kā tiks uzlabota drošības situācija valstī.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies. Sākam debates.

Vārds debatēs deputātei Ingrīdai Circenei.

I.Circene (frakcija „Jaunais laiks”).

Labdien, cienījamie kolēģi! Ministru kungi! Premjer! Mēs šodien
esam sanākuši kopā ne jau sava laba prāta dēļ, lai papildus pavadītu vienu
pēcpusdienu darbā.

Tas, kas pašlaik notiek Latvijā, ir daudzu ģimeņu reāla
traģēdija, jo nav samērojami ģimeņu ienākumi ar to, ko par šiem ienākumiem var
dzīvē panākt – nopirkt, iegūt un tā tālāk.

Saeimas šodienas ārkārtas sēde ir sasaukta saistībā ar ārkārtas
situāciju Latvijas ekonomikā. Pieņemu, ka gan premjers, gan vismaz daļa no ministriem
un maniem kolēģiem zina, kas ir Maslova piramīda. Taču atkārtošana ir zināšanu
māte, tādēļ dažos vārdos es to pieminēšu.

Šī piramīda parāda proporciju attiecības starp pamatvērtībām,
kuras nodrošina sabalansētu procesu attīstību. Pamatnē šai piramīdai jebkurā
dzīves jomā ir kvantitāte – vienkāršāko cilvēka pamatvajadzību nodrošināšana.
Organisma dzīvē tās ir dzīvības funkcijas – elpošana, ūdens un pārtikas
uzņemšana, dzimtas turpināšana, miegs un vielmaiņa.

Līdzīgi ir arī medicīnā: ir primārā ambulatorā veselības
aprūpe (tas ir, feldšeru punkti), neatliekamā medicīniskā palīdzība un ģimenes
ārsti. Slimības vai traumas gadījumā jābūt pieejamai visvienkāršākajai un
visātrākajai palīdzībai, kuras sniegšanai nav nepieciešamas nedz supermodernas
tehnoloģijas, nedz supermodernas slimnīcas miljonu vērtībā, nedz superkvalitatīvi
eksperti. Cilvēkam tādā brīdī ir vajadzīga elementāra palīdzība, kas viņam ir
pieejama vismaz tuvāko 10 vai 20 kilometru attālumā.

Piramīdas pašā spicē ir kvalitāte – vajadzības, kuras, kaut
arī ļoti nepieciešamas sabalansētai attīstībai, ir ekskluzīvas. Medicīnā tās
varētu pielīdzināt augstākajām tehnoloģijām un terciārās medicīniskās aprūpes
centriem, ko izmanto tad, kad nav līdzējis vairs nekas no iepriekš minētā. Šī spice
ir ļoti, ļoti, ļoti dārga, taču vajadzīga tikai ļoti, ļoti mazai cilvēku grupai,
jo lielākoties mūsu slimības ir saaukstēšanās, traumas, aklās zarnas iekaisums un
tamlīdzīgas.

Neapšaubāmi, šī pati piramīda ir vērojama arī ikdienā: visiem
vajag maizi, taču bez zelta tilta izdzīvos visi, es varu to simtprocentīgi droši
teikt!

Kāpēc medicīnā šodien ir šī dramatiskā krīze? Tāpēc, ka ar
katru dienu mērķtiecīgi tiek nojaukts piramīdas pamats – feldšeri, kuri ārpus
Rīgas ļoti daudziem iedzīvotājiem ir vienīgie pieejamie mediķi, visa šā gada
laikā tiek pazemoti. Viņiem pieprasa, lai būtu turpat 6000 apmeklējumu gadā,
pretējā gadījumā alga netikšot maksāta: „Nāks mazāk cilvēku – maksāsim pusi,
nāks vēl mazāk – maksāsim 75 latus mēnesī.” Lielākoties šie feldšeri ir
pensijas vai pirmspensijas vecuma cilvēki, un viņi tad vienkārši no darba aizies.
Laukos alternatīvas nav un nebūs. Nebūs! Diemžēl cilvēkiem vajadzība pēc šīs
minimālās palīdzības paliks. Vienīgā iespēja: ja nebūs šo cilvēku, tad nebūs
arī šo vajadzību. Ģimenes ārsti jau ir skaidri pateikuši: ja nekas nemainīsies,
nākamgad viņi strādās privāti, prasot no iedzīvotājiem pilnu pakalpojuma samaksu,
tas ir, vismaz 15 latus par apmeklējumu.

Veselības ministrs Eglīša kungs brīnās: „Kādēļ?” Pa to
laiku šajā gadā jau 580 speciālisti nav noslēguši līgumu ar VOAVA un ir
pārgājuši uz privātpraksi, jo, protams, šie santīmi, kas ir par pacienta
apmeklējumu, viņus neapmierina. Es neticu, ka ir tik grūti saprast, ka šis
atvieglojums, ko viņi saņem pēc vairāk nekā 10 gadus ilgām mācībām, – trīs
minimālās algas „uz rokas” –, nav samērojams ar ārsta atbildību.

Piemērs. Kuldīgas un Aizputes slimnīcu reorganizācijas rezultātā
pērn no vairāk nekā 78 tūkstošus latu lielajiem plānotajiem līdzekļiem tika
iztērēts tikai 21 tūkstotis, tas ir, apmēram ceturtā daļa. Nav vairs ne
speciālistu, ne izmeklējumu. Pie kā tad tiem cilvēkiem iet un kas tad to naudu
tērēs? Pēc visām šīm māsterplānā paredzētajām reorganizācijām cilvēks ir
palicis absolūti pēdējā vietā. Tagad vēl plāno no divām neatliekamās
medicīniskās palīdzības brigādēm atstāt vienu, jo nav, lūk, pietiekami daudz
izsaukumu. Tādā gadījumā arī neatliekamā palīdzība, līdzīgi kā primārā
veselības aprūpe, vienkārši tiks likvidēta. Nav cilvēku – nav problēmu!

Tādu pašu absurdu bez jebkāda pamatojuma Veselības ministrija
vēlas pilnā sparā realizēt vēl atlikušajā veselības aprūpes zonā Lejaskurzemē,
tas ir, Priekules slimnīcas apkalpes zonā. Pēc Veselības ministrijas vārdiem, tā
saucas „reorganizācija”: tiek likvidēta pilnībā funkcionējoša, bez parādiem
strādājoša slimnīca, atstājot tur 30 gultas narkoloģiskajiem pacientiem. Nav vairs
vajadzīga nedz ķirurģija, nedz traumatoloģija, nedz dzemdniecība, nedz arī kāda
cita veida medicīniskā palīdzība! No Leišmales līdz Kuldīgai un Liepājai
palīdzība būs katra paša rokās! Pērn netika iztērēti 64 procenti no profilaksei
atvēlētās naudas, taču nevienu no Veselības ministrijas ierēdņiem tas absolūti
neuztrauc. Līdzīga situācija ir jau trīs gadus.

Tas, ka Priekulē uz tikšanos ar veselības ministru Eglīša kungu
bija ieradušies vairāk nekā 400 vietējie iedzīvotāji, kas bija sabraukuši arī no
apkārtējiem pagastiem, diemžēl nav radījis pārliecību, ka šajā ministrijā kāds
ir sapratis, par ko vispār bija runa.

Vēl par Maslova piramīdas principu slimnīcu dienestā. Pēc
statistikas datiem, visvairāk gultu Latvijā ir psihiski slimajiem: vairāk nekā 3
tūkstoši! Psihiski slimiem cilvēkiem ir 3119 gultas un nepilns tūkstotis –
tuberkulozes slimniekiem. Runājot par plānošanu attiecībā uz šo stacionāro
dienestu, es gribu salīdzinājuma labad pieminēt, ka, lai gan Latvijā nāves iemeslu
ziņā pirmajā vietā vīriešiem ir mirstība no plaušu vēža, plaušu slimību
ārstēšanai visā Latvijā ir atvēlētas 113 gultas. Cik tas ir procentu, jūs varat
arī katrs pats izrēķināt: tie ir 3,6 procenti. Bērnu slimību ārstēšanai visā
Latvijā ir atvēlēts tikai nedaudz vairāk par 500 gultām. Tā ka no šiem skaitļiem
jums ir pilnīgi skaidrs, kādas ir prioritātes Latvijā un kādas tās būs arī
nākotnē.

Pēdējo trīs gadu laikā zīdaiņu mirstība ir palielinājusies par
desmit procentiem, māšu mirstība ir palielinājusies dramatiski – piecas reizes.
Tāda skaitļa nav nevienas citas valsts statistikā visā Eiropā! Toties pozitīvisma
kampaņās sludina: „Cik daudz mēs esam sasnieguši!” No tribīnēm, no televizoru
ekrāniem, no masu medijiem mēs tikai to vien dzirdam – par ārkārtīgi pozitīvajiem
panākumiem visās dzīves jomās.

Godmaņa valdība grezno piramīdas spici – plāno augsto
tehnoloģiju iepirkumus, vienlaikus grozīdama likumu tā, lai būtiski sašaurinātu
jēdziena „noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija” definīciju. Rīgas domes
Attīstības departaments jau ir pierādījis, kāda ir naudas vara un pie kā tas noved.
Šī valdība iegulda miljoniem latu kardioloģijā, taču daudzos Latvijas rajonos nav
neviena kardiologa. Toties mēs attīstām sirds slimību ārstēšanas pēdējo
stadiju – sirds operācijas, kas ir vajadzīgas dažiem simtiem pacientu. Ja būtu
šī dārgā nozare attīstīta elementārā piramīdas bāzes līmenī, tad iespējams,
ka šīs dārgās operācijas, sirds operācijas, būtu vajadzīgas tikai dažiem. Tiek
iepirkti kompjūtertomogrāfi un magnētiskās rezonanses aparāti, kuri maksā miljonus,
taču rindas kā ir, tā ir un vēl aug garumā, jo nav jau vairs neviena speciālista,
kas ar šiem aparātiem strādā. Atlikušie virzās uz streiku rudenī. Izdrupušie
pamati un smagā pozitīvisma smaile – tas viss ir novedis pie tā, ka gan veselības
aprūpes, gan ekonomikas piramīda ir apgāzusies. Dod, Dievs, mums no tās apakšas
izkārpīties!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Artim Kamparam.

A.Kampars (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs!
Ministri! Godātie deputāti!

Šajā sēdē mēs runājam par, manuprāt, jau neapšaubāmo
ekonomisko krīzi. Acīmredzot tas ir jautājums, par ko dažiem domas dalās: vai mēs
jau esam šīs krīzes apakšā vai tuvu tai, vai tikai tuvojamies? Pēdējie dati par
iekšzemes kopprodukta pieaugumu un par inflāciju ir tam spilgts apliecinājums. Es
domāju, ka gan skolēni, gan Ekonomikas fakultātes pirmā kursa studenti apliecinātu
to, ka faktu ir pilnīgi pietiekami, lai runātu par to, ka šīs ekonomikas problēmas ir
ļoti akūtas un būtiskas.

Es domāju, ka nedz šajā zālē, nedz arī ekspertu un to cilvēku
vidū, kuri raugās līdzi ekonomikai, nebūs domstarpību par to, ka izeja no krīzes ir
eksportspējīgu uzņēmumu attīstības veicināšanā, tātad arī jaunu, uz
inovācijām un zināšanām bāzētu uzņēmumu balstīšanā. Tomēr, es domāju, mēs
visi ļoti labi saprotam, ka šis virziens nav ātri attīstāms. Saprotam, ka šī ir tā
lieta, uz ko Latvija varētu bāzēties nākotnē un ar gudru politiku varētu pēc gadiem
pieciem vai varbūt desmit plūkt augļus, kā to savulaik darīja Somija. Bet krīze ir
šodien, un Latvijas cilvēki vēlas dzīvot šodien! Arī budžeta problēmas ir šodien!
Tāpēc, manuprāt, būtu ļoti nopietni jāraugās ne tikai uz dažādu programmu,
dažādu jaunu ideju, inovāciju, jaunu virzienu attīstību, bet gan jādomā arī par
to, kādā veidā mēs šogad un nākamgad pietiekami ātri stabilizēsim ekonomiku, dosim
darbu cilvēkiem un galvenais, iedosim ticību, ka šajā valstī dzīve var turpināties
un attīsties.

Tāpēc man liekas, ka ļoti būtiski ir runāt par konkrētām
lietām, par to, kādā veidā varētu stimulēt jau esošās nozares, kuras gadu gaitā
jau ir pierādījušas to, ka spēj eksportēt, spēj radīt produktus, spēj radīt
pievienoto vērtību, jo daudz ir investēts, latviešu uzņēmēji ir investējuši,
ieguldījuši. Zināšanas ir iegūtas, darba pieredze ir iegūta, arī noieta tirgi līdz
šim ir bijuši pietiekami plaši, un arī tā pieredze, kas ir iegūta, strādājot pēc
neatkarības atgūšanas, ir pietiekami plaša.

Tāpēc, kolēģi, es gribētu detalizēti apskatīt divas trīs
nozares, kuras līdz šim ir bijušas mūsu Latvijas eksporta flagmaņi. Un šīs nozares
ir tās, kurās strādā tūkstošiem un tūkstošiem cilvēku un kurās šobrīd,
spriežot pēc ekonomikas un statistikas datiem, parādās ļoti nopietnas problēmas.

Tātad es apskatīšu, vadoties no Latvijas Republikas Centrālās
statistikas pārvaldes ziņojuma par ārējo tirdzniecību 2008.gada aprīlī, trīs
vadošās nozares, un tās ir šādas: lauksaimniecības un pārtikas preču eksports,
koksnes un koka izstrādājumu eksports un metāla un metāla izstrādājumu eksports. Tas
viss kopā aizņem vairāk nekā pusi no Latvijas eksporta, un dati ir ļoti interesanti.

Kolēģi! Ir viens ļoti straujš kāpums šajā lielajā trijniekā,
un tas ir metāla un metāla izstrādājumu eksportā. Šeit kāpums kopš pagājušā
gada aprīļa ir gandrīz 50 procentu: 49,1 procents. Ļoti interesanti, lai cik tas arī
būtu dīvaini, jo Latvijā nav metāla ieguves vietu un metāla ieguves tehnoloģijas!
Acīmredzot tāpēc, ka valdībai šajā jomā ir bijis maz lietu jeb virzienu, ko
ietekmēt, tāds uzņēmums kā „Liepājas metalurgs” un ar to saistītie ir
attīstījušies, viņi ir veicinājuši gan savu izaugsmi, gan arī valsts izaugsmi,
maksādami nodokļus un attīstīdami darba vietas.

Kas ir divas pārējās nozares, kuras Latvijā līdz šim ir bijušas
tajā lielajā trijniekā? Kā jau teicu, pārtikas preču eksports, to skaitā tieši
zivju un līdzīgu produktu un preču eksports, kā arī kokmateriālu eksports.

Kas notiek šajās nozarēs? Pārtikas eksporta ziņā mums ir kritums
– 5,5 procenti. Savukārt koksnes un koka izstrādājumu eksporta ziņā – veseli 9
procenti! Pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas kokmateriālu un koka
izstrādājumu eksports ir aizgājis no pirmās vietas, to vietu tagad ieņem šie
metālapstrādes uzņēmumi un viņu eksportējamās preces.

Godātie kolēģi! Manuprāt, šeit ir, par ko padomāt, jo šīs divas
nozares, kuras ir ar negatīvu zīmi, tiek kūrētas no vienas konkrētas ministrijas, un
tā ir Zemkopības ministrija. Jo pārējās nozares, kuras attīstās brīvajā tirgū,
principā aug.

Un, lai nerunātu ļoti plaši par tādām vispārīgām tēmām, es
atļaušos analizēt divas šaurākas jomas, kas, manuprāt, ļoti zīmīgi apliecina
pamattendences Latvijas ekonomikā.

Viena no tām ir mežrūpniecības produktu, koku eksports – mūsu
līdzšinējais līderis, viena no mūsu cerībām. Joma, kurā tieši latviešu
uzņēmēji ir investējuši gan laiku, gan naudu, gan arī resursus.

Taču pagājušajā gadā, pēc tiem datiem, ko es saņēmu tieši no
nozares speciālistiem, ir aizvērušies vairāk nekā 30 mazie un vidējie uzņēmumi…
vai arī ļoti būtiski sašaurinājuši savu darbību. Turpretī ziņojumā… Es
internetā atradu un izkopēju Latvijas valsts uzņēmuma „Latvijas valsts meži”
ziņojumu par pagājušā gada rezultātiem. Un ko es tajā ieraugu? Es ieraugu, ka
apgrozījums sasniedzis 162,4 miljonus, no kā peļņa ir 92,7 miljoni. Tātad uzņēmuma
rentabilitāte ir 58 procenti. Lūk, tāda tā ir valsts monopolistam, uzņēmumam, kurš
ir tiesīgs un pilnvarots pārvaldīt Latvijas zaļo zeltu – mūsu mežu resursus. Vai
uzņēmuma „Latvijas valsts meži” vienīgais pienākums ir iegūt lielāku peļņu un
no tās samaksāt 25 procentus dividendēs, noslēpjot to pārējo? Domāju, ka ne. Es
domāju, ka šā valsts uzņēmuma, šā valsts monopolista, viens no būtiskākajiem
uzdevumiem un viena no būtiskākajām funkcijām ir nodrošināt līdzsvaru tirgū un ar
valdības un atbildīgo ministru starpniecību regulēt šo tirgu, un jebkādā veidā
atbalstīt to uzņēmumu eksportspēju, kuri strādā šajā tirgū. Jo šis ir tas
resurss, uz kura viss šis bizness bāzējas jeb balstās.

Kolēģi, ko mēs lasām uzņēmuma „Latvijas valsts meži” valdes
priekšsēdētāja Strīpnieka kunga komentārā? Viņš saka, ka lielie Eiropas koksnes
tirgus „smagsvari” uzsāk asu cīņu par Latvijas resursiem, uzdzenot koksnes cenas
vēl nebijušos augstumos. Tas nozīmē, ka šie lielie „smagsvari” ir spējīgi,
kādu brīdi strādājot ar negatīvu bilanci, ar negatīvu peļņu, vienkārši
„izdzīvot ārā” no savas vietas tos mazos un vidējos latviešu zēnus, kuri gadu
desmitiem ilgi ir cēluši savus uzņēmumus.

Un šādā veidā, ministrijai šobrīd vienkārši neliekoties ne
zinis par šo kvotēto un atbildīgo nozari, esam nonākuši pie tā, ka šis eksports ir
ar 10 procentu kritumu kopš pagājušā gada aprīļa.

Es domāju, kolēģi, ka šeit ir ko ļoti nopietni pārdomāt. Es
nebūt neatbalstu kādu īpašu, teiksim, pret tirgu vērstu, pasākumu masīvu
ieviešanu. Taču situācijā, kad Latvijā runājam par konkrēta, taustāma atbalsta
sniegšanu eksportam īpaši tagad, kad visi mēs runājam par krīzi, mēs nevaram
pieļaut, ka viens monopolists pelna vairāk nekā 90 miljonus latu, savukārt pārējie,
mazie, uzņēmumi, kuri šajā nozarē strādā, vienkārši bankrotē.

Ir jābūt risinājumam, un risinājumam ir jānāk no valdības, no
ministrijas.

Es nezinu, kāds tas ir. Tas ir komplicēts jautājums, tāpēc būtu
jārunā ar nozares pārstāvjiem, būtu jāskatās, kāda ir tendence tirgus virzībā uz
ārzemēm. Šis jautājums ir konkrēti risināms, šis jautājums nav pakarināms gaisā!

Kolēģi, otra lieta ir pārtikas eksports, kurš arī ir krities.

Es minēšu jums trīs piemērus par vienu no Latvijas lepnumiem –
zivju pārstrādi un zivju eksportu. Tie ir mazi gadījumi, kādi, manuprāt, ir ne tikai
šajā vienā nozarē. Manuprāt, tie ļoti precīzi parāda to tendenci un to domāšanu,
kas valda Latvijas valdībā, it īpaši Zemkopības ministrijā.

Kādā veidā notiek šis taustāmais atbalsts? Nevis ar programmām
vai idejām, vai koncepcijām, bet ar taustāmu, konkrētu lobēšanu, piedodiet,
kvotētā Eiropas Savienības tirgū.

Pirmā lieta. Mēs ļoti labi zinām, ka Eiropas Savienība šajā
tirgū nosaka dažādus ierobežojumus attiecībā uz dažādu ķīmisko vielu līmeni
pārtikas produktos.

Viens no tādiem zivju pārstrādē un produkcijas ražošanā un
eksportā ir dioksīna līmenis zivju aknās. Un tas nav atkarīgs no mūsu ražotāja,
tas ir atkarīgs no konkrētās zivju populācijas konkrētajā vietā. To vienkārši
ķīmiski izmēra, un pēc tam Eiropas Savienībā vienojas. Eiropas Savienība vienojas
par to, kāds ir šis mehānisms. Līdz ar to ir arī konkrēta metode.

Kad pagājušā gada 14.decembrī Eiropas Komisija aicināja
dalībvalstis diskutēt un iesniegt priekšlikumus, argumentētus priekšlikumus, par šo
dioksīna līmeni, balsojums bija paredzēts 11.aprīlī, un, kā saka zivrūpnieki, šis
laiks bija pilnīgi pietiekams, lai precīzi izmērītu mums vēlamo, Latvijas
ražotājiem vēlamo, līmeni un to pierādītu, runājot un, jā, arī lobējot Eiropas
Savienībā. Jāpierāda taču sava taisnība!

Kas faktiski notika? Informāciju par šādu Eiropas Komisijas
aicinājumu zivrūpnieki saņēma 27.martā, tātad tikai desmit dienas pirms lēmuma
pieņemšanas Eiropas Komisijā.

Tātad zivrūpnieki būtu gatavi visu paši izdarīt, būtu gatavi
paši apmaksāt visus šos pētījumus un iegūt visus šos datus, tomēr ministrija
nespēj pat tik daudz – informēt par to, ka kaut kas tāds notiek!

Arī otrs piemērs ir tikpat būtisks. Mēs zinām, ka viena no
redzamākajām Latvijas eksportprecēm ir mūsu slavenās šprotes. Tās atšķiras no
daudzām Eiropā pieprasītām lietām ar to, ka tās ir ar kūpinājumu, kas piedod tām
īpašu garšu. Lai šo garšu nodrošinātu, ir tāda ķīmiska viela kā benzopirēns
klāt šajā produktā. Un šīs benzopirēna normas ir šajā produktā tā sastāvdaļa,
par kuru vienmēr ir diskusijas, cik šim līmenim ir jābūt augstam.

Un atkal ir stāsts par to procedūru, to veidu, kādā mēs, mūsu
ministrs, mūsu cilvēki aizstāv šīs mūsu eksportētāju tiesības.

Eiropas Komisija 2005.gadā jau bija pieņēmusi pēc garām
diskusijām šādu normu. Un, protams, tajā brīdī bija diezgan grūti to ietekmēt.
Tomēr 2005.gada beigās Eiropas Komisijas atbildīgā iestāde lūdza dalībvalstīm
iesniegt savus pētījumus, savus mērījumus un savus argumentus par to, cik lielai un
cik augstai šai normai vajadzētu būt.

Tātad Eiropas Komisija to izdarīja jau 2005.gada oktobrī, taču
līdz pat 2006.gada oktobrim Latvijas valstī neviens no ražotājiem nezināja par to, ka
kaut kas tāds tiek lūgts un jautāts. Un pilnīgi nejauši 2006.gada novembrī paši
zivrūpnieki, vēršoties Eiropas Komisijā un mēģinot paši to jautājumu risināt,
uzzināja, ka veselu gadu jau ir atvērts šāds piedāvājums! Un viņi ir paši ar
savām rokām mēģinājuši kaut ko darīt lietas labā. Tas nozīmē, ka ministrija neko
nav darījusi arī šajā gadījumā, kur tai būtu ne tikai pilnas tiesības, bet,
manuprāt, arī liels pienākums lobēt šādus latviešu uzņēmējus, kā to attiecībā
uz saviem uzņēmējiem dara pilnīgi visas Eiropas Savienības dalībvalstis. Neviens
ministrijā to nav darījis, un neviens to pat nav mēģinājis darīt, nav mēģinājis
pat informēt nozari!

Trešā lieta, kolēģi. Ja jūs pētāt šo pašu mūsu zivju eksporta
virzienus, izrādās, ka viena no galvenajām mūsu eksporta saņēmējām ir Igaunija.
Jums liekas ļoti dīvaini: kāpēc gan igauņi, kam ir pašiem sava jūra, ēd tās mūsu
šprotes, mūsu zivis? Izrādās, situācija ir ļoti vienkārša. Igauņu muitas
noliktavas, kas ir tā vieta, caur kurieni notiek eksporta procedūra, ir Latvijas
eksportētājiem krietni izdevīgākas kaut vai dēļ tā iemesla, ka par procedūrām,
kas notiek, teiksim, muitas noliktavas iekšpusē, netiek piemērots pievienotās
vērtības nodoklis. Latvijā tāds tiek piemērots. Tāpēc mēs savu eksportu veicam
nevis caur mūsu noliktavām, kur tas būtu mierīgi un pietiekami ātri izdarāms, bet
gan ar igauņu bāleliņu starpniecību. Priecājamies par eksportu uz Igauniju un
maksājam, teiksim, attiecīgas summas šiem cilvēkiem, kas darbojas Igaunijas muitas
noliktavās, un līdz ar to visas šīs lietas iet mums garām.

Šie bija vienkārši piemēri, kas ilustrē to konkrēto situāciju,
kāda ir valstī.

Ja runājam par nodokļiem, par administratīvā aparāta izmaksu
samazināšanu, tad jāteic, ka tas viss ir pareizi. Tas ir jādara, un tas ir,
neapšaubāmi, pareizs un labs darbs. Bet ir konkrētas, taustāmas lietas, ko mēs varam
izdarīt jau šobrīd. Taču tad ir vajadzīgi vienkārši atbildīgi un godprātīgi
cilvēki mūsu ministriju vadībā, departamentu un visu pārējo lietu vadībā.

Tā ka es ļoti, ļoti aicinātu Godmaņa kungu pievērst uzmanību ne
tikai makroekonomiskām un lielām lietām, bet arī šīm konkrētajām, taustāmajām un
ļoti viegli pierādāmajām lietām, kuras pašlaik notiek un, kā izskatās, notiks arī
turpmāk.

Kolēģi! Es aicinu ļoti nopietni visu pārdomāt, nosūtīt šo mūsu
Saeimas lēmumu valdībai un neaizmirst par to, ka ekonomika šobrīd atrodas objektīvi
krītošā fāzē. Mūsu uzdevums un mūsu iespējas ir šo kritienu vai nu mīkstināt,
vai pat apturēt.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds Ministru prezidentam Ivaram Godmanim.

I.Godmanis (Ministru prezidents).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Prezidij! Augsti godātie
deputāti! Klātesošie! Ministri!

Es tiešām lūdzu mani uzklausīt. Varbūt man neizdosies ļoti
sistēmiski jums izklāstīt savu sakāmo, jo es gatavojos uzstāties jūsu darba
noslēgumā – jūsu šīs sesijas pēdējā sēdē. Tomēr, tā kā ir sasaukta
ārkārtas sēde un šis jautājums, pēc manām domām, ir arhisvarīgs, es tiešām
uzskatu, ka šī diskusija acīmredzot būtu vajadzīga. Es varbūt mēģināšu īsi
iepazīstināt jūs ar pašiem pēdējiem datiem, kas publiski nav pieejami ne presē, ne
vēl kur citur, lai jūs arī paši varētu izvērtēt situāciju.

Es mēģināšu tomēr pa blokiem iepazīstināt jūs, kāpēc mēs
esam tur, kur mēs esam, ko mēs darīsim, bet pirms tam – ko mēs esam jau
izdarījuši. Pēc tam es lūgšu jūs uzklausīt arī ministrus, kuri ir ieradušies
šeit un kuri noteikti sniegs padziļinātāku un profesionālāku skatījumu uz lietām,
par kurām es gribētu jums stāstīt.

Ja atļaujat… es centīšos būt pilnīgi atklāts… Atļaujiet man
ievadā pateikt vairākas lietas, ar ko šis brīdis ir raksturīgs. Tas faktiski ir
raksturīgs ar ne tik daudzām lietām.

Pirmā lieta ir tā, ka mēs reāli pēc šā garā ceļa, sākot no
1990.gada, beidzot esam nokļuvuši globalizētā ekonomikā – pilnīgi visās šīs
globalizētās ekonomikas jomās. Ko tas nozīmē? Minēšu kaut vai pāris piemēru.

Mēs viennozīmīgi esam cenu globālajā vidē. Pilnīgi neatkarīgi
no tā, kādi ir mūsu ienākumi, cenas nenosaka tikai mūsu ienākumi, bet arī tās
cenas, kas eksistē ārpus Latvijas, atstājot ļoti lielu iespaidu uz cenām šeit.
Minēšu kaut vai, teiksim, piena nozari, taču es varētu minēt vēl arī citas nozares.
Tā ir pirmo reizi! Tā nekad vēl nav bijis!

Tā otrā lieta ir tāda, ka mēs esam kļuvuši pilnīgi globāli, un
tāds ir arī viss finansējums, kas mums šeit pēc 2004.gada ir ieplūdis. Ja mēs
paskatāmies, kas tad galu galā ir finansējis mūsu mājsaimniecības, tad redzam, ka
tās ļoti lielā mērā nav mūsu bankas. Tās ir bankas, kas darbojas šeit, bet šo
banku kapitāls un šo banku avots ir Eiropā, nevis Latvijā.

Mēs esam globāli iesaistīti arī finanšu pasaulē, un, ja mēs
runājam, teiksim, par kādām atsevišķām jomām, par ko vairāk zemkopības ministrs
jums pateiks, tad redzam, ka arī tur visdažādākajā veidā darbojas globālais
atbalsts, kas nācis no Eiropas Savienības. Tas ir konkrēts un nav atkarīgs no mūsu
ienākumiem. Tātad mūsu dilemma ir tāda, ka mēs esam globālā pasaulē cenu,
apgrozījuma un visa pārējā ziņā, taču mūsu ienākumi diemžēl vēl ne tuvu nav
tādi, lai mēs varētu teikt, ka jūtamies labi šajā vidē. Tas ir punkts viens.

Punkts divi. Redziet, mūsu lielākajai daļai, kas esam šajā zālē,
arī jūsu padevīgajam kalpam, nebija iespēju piedzimt, mācīties skolā un augstskolā
tajā vidē, ko sauc par kapitālistisko ekonomiku, kaut gan zālē deputātu vidū es
redzu arī cilvēkus, kas to ir darījuši. Un mums nav vienkārši pieņemt šo
situāciju, ko var raksturot vienā teikumā: „Kapitālismā ekonomika attīstās
cikliski.” Cikliski! Ir buma fāze, un ir recesijas fāze. Un mēs varam tikai minēt,
vai to var mainīt. Daži ir mēģinājuši to darīt. Tāds ir bijis arī Keins, ļoti
slavens ekonomists, kas ir iedibinājis savu sistēmu, cenšoties šo parādību mainīt.

Reāli tā nav izmaināma! Un no tā ir radies viens jautājums: kā
mums vajadzētu reaģēt uz šiem cikliem? Un tas ir jautājums, ko mēs varam uzdot sev,
arī tai paaudzei, pie kuras piederu es un kura sēž šajā zālē. Vai mēs spējam uz
šo parādību reaģēt pragmatiski, nevis politiski, nevis histēriski? Tas ir labs
jautājums. Es domāju, ka mums vajag spēt to izdarīt. Mēs jau trīs lejupslīdošus
ciklus tagad esam piedzīvojuši. Divas krīzes bija 1995.gadā saistībā ar banku
krīzi, taču tad gan mums vēl nebija globalizētas ekonomikas. Otra – Krievijas
krīze, kas jau bija solis uz globalizētu ekonomiku. Un tagad, lūk, ir šī trešā
krīze.

Tagad ir jautājums – vai šī ir krīze? Ja mēs runāsim politiski,
es pilnīgi saprotu, ka opozīcija teiks: „Ir pilnīgs krahs, krīze, un visi mēs…”
Nu, pēc definīcijas!

Ko var teikt pozīcija? Redziet, ir trīs definīcijas! Pirmā
definīcija, kas ir „vismīkstākā”, ir tāda, ka, dzīvojot vairāk nekā četrus
gadus divciparu kopprodukta pieauguma apstākļos, ir dabīgi, ka mēs piedzīvojam ciklu,
kas ir saistīts ar to, ka mums samazinās kopprodukts. Un tam, ka valdībai pie tā nav
nekāda nopelna, ir arī pierādījums, jo tas samazinās arī mūsu brāļu tautām –
Lietuvai un Igaunijai, kā arī vēl veselā virknē citu valstu. Tātad tas ir globāls
process! Un mēs varētu nosaukt šo situāciju, kas ir vērojama šodien, – kopprodukta
pieauguma tempa samazināšanās. Protams, mums atradīsies cilvēki, kas teiks, ka tas ir
ļoti daudz un ļoti labi, ja mēs paņemam ciparus, kas ir Rietumeiropā. Tur 3,3% bieži
vien ir pat sapnis, nevis traģēdija!

Otrs vārds varētu būt recesija, kurš ir drusku „smagāks”
vārds un kurš viennozīmīgi parāda tendenci, ilgstošāku tendenci, ka IKP mums
varētu samazināties pietiekami ilgstoši bez kaut kādām īpaši optimistiskām
cerībām, ka mēs tūlīt pat apstāsimies un sāksim virzīties uz augšu. Šādu
situāciju es piedzīvoju Igaunijā, kad ierados tur februārī un tikos ar Igaunijas
premjeru, ar Igaunijas ministriem. Viņiem absolūti visas reitingu aģentūras bija
paziņojušas, ka janvāra beigās, februārī ekonomika Igaunijā radikāli uzlabosies
– no 6% nokritīs uz 3,6%, tad uzlabosies atpakaļ un gada vidū sasniegs vismaz 5,6
procentus. Nu rezultāts ir pilnīgi cits! Nulle procentu pieaugums! Acīmredzot
optimistiskie scenāriji bija nepatiesi.

Arī mums – gribu uzreiz teikt – visas reitingu aģentūras, visas
banku analīzes… man tās visas šeit ir, ja kāds netic, varu parādīt… Neviena no
tām nespēja prognozēt šādas izmaiņas. Ekonomikā tik straujas izmaiņas nav
prognozējamas pēc definīcijas!

Es varētu minēt tās pilnīgi visas. Mums zīmēja tādu ainu, ka
mums būs 7,2%, 5,2%, 5,6%, ka tūlīt pat ies uz augšu… Pēc tam ar katru mēnesi
šīs pašas reitingu aģentūras sāk pazemināt šo mūsu pieauguma līmeni, un tagad
mēs esam otrā galējībā, jo mums zīmē 0… 0,5… 0,3 procentus.

Labi! Reālā situācija ir cikliska, mēs esam lejupejošā cikla
daļā, bet tas jau mums nedod tiesības vienkārši stāvēt un teikt: „Nu jā!
Ekonomika mainās, mēs neko tur izdarīt nevaram! Gaidīsim, kamēr sasniegsim tā
saucamo dibenu, un tad iesim uz augšu…” Tā, kā apmēram, starp citu, darīja
igauņi. Es viņiem prasīju: „Vai jums ir kaut kādi īpaši pasākumi? Es jums tūlīt
pateikšu, ko mēs esam izdarījuši pusgada laikā.” Tad atbilde tika dota šāda:
„Nē, nekādu īpašu pasākumu nav! Jo pati no sevis, tā teikt, ekonomika
atgriezīsies…” Tomēr tā pati no sevis neatgriežas! Var jau būt, ka arī mēs ar
saviem pasākumiem to uzreiz nepagriezīsim uz augšu, bet mūsu valdības pienākums ir
vismaz darīt visu, ko sauc par anticiklisku politiku.

Un tur ir tā problēma, ka faktiski pasaulē nav daudz valdību, kas
rīkojas ekonomiski pareizi. Tad, kad pieaug kopprodukts, tad vai nu tur nodokļus uz
vietas, vai palielina tos… Starp citu, palielina, lai veidotu rezervi… Tad, kad šis
līmenis krītas, tad nodokļi ir jāsamazina un jāpalielina piedāvājums.

Taču parasti viss notiek otrādi. Tad, kad ir labi laiki, tad
nodokļus vēl samazina un paplašina budžeta izdevumus, bet tad, kad ir slikti laiki,
tad, neieņemot naudu, cenšas uz nodokļu paaugstināšanas rēķina iegūt papildu naudu
un dabū to pašu efektu, kā, piemēram, braucot ar tramvaju. Jums nav pietiekami daudz
naudas, jūs paceļat biļetei cenu, bet cilvēki brauc mazāk ar tramvaju…. Vēl reizi
paceļat cenu, un brauc vēl mazāk… Un tad izrādās, ka rezultātā naudas jums
kļūst nevis vairāk, bet mazāk, kaut gan cenu politika ir gājusi uz augšu…

Jā! Bet tagad parunāsim konkrētāk. Ir ļoti svarīgi tomēr
parunāt par šo pēdējo definīciju. Nu, pēdējā ir politiskā definīcija! Mēs esam
traģiskā krīzē, bet vai mēs vēl arvien esam pietiekami pozitīvā vidē? Problēma
ir izmaiņās. Problēma ir izmaiņās! Arī mani padomnieki raksta, ka tieši izmaiņas,
to straujais temps atstāj tīri emocionālu un tīri politisku iespaidu uz cilvēku. Un
tās atstāj lielu iespaidu, starp citu, arī uz tautsaimniecību, lai cik dīvaini tas
būtu.

Noklausoties kaut vai to, ka valdības vadītājs saka, ka laiki nav
tie labākie, tiešām pārstāj naudu tērēt. Sāk uzkrāt! Tas, no vienas puses, ir
pozitīvi, bet mazumtirdzniecības apgrozījumā mēs ieraugām, protams, ne pārāk
pozitīvus ciparus. Nu, lūk!

Bet tagad es atļaušos tālāk runāt bez politiskiem kruzuļiem.

Mums tomēr ir ļoti svarīgi pateikt, no kāda punkta mēs startējam.
Mēs startējam no vairākus gadus ilguša divciparu kopprodukta pieauguma: 10,6% –
2005.gadā, 12,2% – 2006.gadā un 10,3% – 2007.gadā. Šādu ciparu mums apkārt
nevienam nebija. Mūs sauc par Baltijas tīģeriem. Un ne tikai par Baltijas, bet arī par
jaunajiem tīģeriem Eiropas Savienībā.

Tātad, ja mēs salīdzinām šos kalniņus – Igaunijas, Latvijas un
Lietuvas kalniņus –, tad mēs bijām visaugstākajā kalniņā. Tas ir punkts viens! Ja
runājam par ragaviņām, ar kurām brauc lejā, tad ātrums ir atkarīgs no kalna
augstuma…

Tad, lūk! Mums gan bija tas divciparu cipars, bet, ja mēs
paskatāmies, kas tad veidoja šo kopproduktu, tad ir jāsaka godīgi, ka izdevumu pusē
privātais patēriņš pat vēl 2007.gadā, kad jau faktiski varēja sākt domāt, ka būs
cikla izmaiņas uz leju, vēl arvien bija augsts. Privātā patēriņa sadaļa kopprodukta
pieaugumā 2007.gada pirmajā ceturksnī bija 29%, 2002. – 17%, 2003. – 13,6%. Jā! Un
tad notika straujš kritums! Taču pie tā es vēl atgriezīšos.

Tātad mēs startējām no situācijas, kad ir bijuši samērā augsti
kopprodukta pieauguma tempi. Nu labi! Varētu minēt vēl… Un ļoti svarīgi minēt,
kāpēc tie tādi bija! Kā mēs to varējām panākt līdz šim? Faktiski es neko jaunu
nepateikšu, tomēr ir ļoti svarīgi to uzsvērt, lai mēs neaizmirstu saknes, ja mēs
runājam tālāk par koku un par tā zariem.

Milzīgi straujš kredītu pieaugums, turklāt mums pašiem tādu
kredītu resursu šeit, protams, nekad nav bijis. No 62% 2006.gadā līdz pat 2007.gada
otrajam, trešajam ceturksnim mums vēl arvien kredīti bija 55% gads pret gadu. Turklāt,
ja mēs runājam par hipotekārajiem māju kredītiem, tad tur bija plus 91% gads pret
gadu… Un, ja mēs runājam nopietni, tad var teikt: ja šie resursi mums nebūtu bijuši
tādi, tad mums, protams, nebūtu tāda IKP. Tad mums nebūtu tādas inflācijas, bet mēs
arī būtu bez mājām un bez dzīvokļiem, jo diezin vai kāda no pašvaldībām vai no
esošajām valdībām, kas pirms tam ir bijušas un kas tagad strādā, ir apveltītas ar
tādiem resursiem, kas spētu šādus resursus novirzīt šajā sektorā.

Mēs patlaban esam vēl vienā tādā interesantā situācijā. Mēs
četru gadu laikā esam kļuvuši par kredītu aizņēmušos nopietnu nāciju. Vairāk
nekā 170 tūkstoši mājsaimniecību ir aizņēmušās… Es negribētu te saukt ciparus,
lai jūs neapgrūtinātu, bet dažus tomēr minēšu salīdzinājuma labad. Mums ir 980
tūkstoši mājsaimniecību, un no tām vairāk nekā 170 tūkstoši mājsaimniecību ir
aizņēmušās. Un, ja izdala šo aizņēmumos paņemto naudu uz visiem 2,3 miljoniem
cilvēku (aptuveni tik daudz mūsu ir, no zīdaiņiem līdz pat pensionāriem), tad
iznāk, ka jāatdod katram 156 lati mēnesī 18 gadus pēc kārtas – katru mēnesi,
katru gadu.

Tas viss ir noticis pēdējos četros gados. Protams, ne jau katrs no
tiem 2,3 miljoniem ir aizņēmies, bet tā ir ļoti milzīga summa! Un valdība faktiski
nav šeit pielikusi neko daudz, jo valdības ārējie parādi (gan šīs, gan
iepriekšējās valdības, kurā es arī biju, gan arī vēl iepriekšējās) nekad nav
bijuši tādi, ka būtu bijis jāmaksā vairāk par pieciem sešiem procentiem; nu,
septiņi ir maksimums. Un kopā ar iekšējo parādu nekad nebija vairāk par 13
procentiem. Bet, ja paņem sabiedrību klāt, tad ir 134 vai 135 procenti.

Protams, varētu teikt: „Nu jā, bet mēs varējām izdarīt kaut kā
tā, lai neaizņemas cilvēki!” Nē, nevarējām to darīt. Mums nav tiesību to darīt,
jo bankas kvalificē aizņēmējus. Kvalificē, ka viņi nevar varbūt uzreiz nopirkt
māju vai dzīvokli, bet viņi var ņemt kredītu un atmaksāt to 25 gados vai pat vēl
ilgākā laikā. Tātad mums nav tiesību to liegt! Tikko mēs to liedzam, mēs esam citā
ekonomikā, tajā, kurā mēs kādreiz dzīvojām. Tas ir punkts viens.

Protams, punkts divi ir saistīts ar kaut ko citu. Otra lieta ir
diemžēl saistīta ar pirmo, jo ne jau visi mūsu sabiedrībā šos kredītus saņēma.
Palika vēl ļoti liela daļa mājsaimniecību, kas šo kredītu saņemšanu ieraudzīja
citā veidā – cenu veidā veikalos. Jo visa šī naudas masa, kas ieplūda Latvijā,
galu galā atstāja iespaidu uz cenām mazumtirdzniecībā, sākot ar būvmateriālu
cenām un beidzot ar pārtikas cenām. Un šī sabiedrības daļa atnāca gan pie
valdības – Aigara Kalvīša valdības –, gan arī pie iepriekšējām valdībām,
arī pie jums, deputāti, kas, starp citu, par to balsojāt, un precīzi pieprasīja sev
kādu zināmu kompensāciju, jo viņi šos kredītus saņēmuši nebija. Un šī
kompensācija bija jādod, jo veikali ir visiem vieni, jūs tos nevarat nodalīt. Un tad
rezultātā faktiski… Nu jā, algu pieaugums – 30 procenti 2007.gadā, vēl 2008.gada
1.ceturksnī algu pieaugums (gads pret gadu, ceturksnis pret ceturksni) – 28,1 procents.
Es rēķinu, ņemot vērā 2006.gadu; tie bija ļoti lieli algu pieaugumi. Ja skatāmies
uz produktivitāti, tad jāteic, ka grūti aprēķināt… Nu, par 5 vai 6 procentiem
pieauga darba ražīgums, algas savukārt pieauga šādi.

Viegli ir teikt: „Kļūda! Valdības nedrīkstēja to darīt!” Nu
jā, nu, saņemiet to dūšu!… Atceramies, kā tad bija ar to algu pielikumu. Valdība
Aigara Kalvīša vadībā atnāca… Bija runa par 10 procentiem, tie pārtapa par 30
procentiem tad, kad viņš izgāja no Saeimas. Nu, bet valdībai jau nebija tāda
nostāja, ka tad mēs atkāpjamies un visa tā atbildība nāk līdzi. Bet, tīri
objektīvi raugoties – nekādas šanses!… Viena sabiedrības daļa – jaunākā,
maksātspējīgākā… un, lai kā mūs arī baidītu par to, ka viņi nevarēs atdot
kredītus, uz 1.maiju rezervju daudzums sliktajiem kredītiem ir 0,65–0,63, tas
nemainās pa mēnešiem.

Valūtas fonds man pateica, ka tā starpība starp Ameriku un Latviju
ir tā, ka tās mājsaimniecības, kas tika kvalificētas, tiešām arī bija
kvalificētas – lielākā daļa, nevis visas, kas saņēma kredītus. Un tā ir mūsu
nākotnes šanse.

Un tas nozīmē, ka uzdevums mums, valdībai, – un ne tikai
valdībai, bet arī parlamentam – ir rīkoties tā, lai šie cilvēki varētu nopelnīt,
dzīvot un atdot šo naudu, kas ir jāatdod – jāatdod ne jau viena gada, bet 20 gadu
laikā. Kvalitatīvā ziņā tā ir pilnīgi cita situācija valstī, kolēģi!

Labi. Mēs tagad runājam par šo naudas masu. Protams, ir vēl arī
trešais avots – imports. Arī liels imports. Mēs importējām daudz – 27 procenti
bija 2004.gadā; 28,6 procenti – tāds bija pieaugums 2005.gadā. Bet rekords tika
sasniegts 2007.gada 1.ceturksnī: imports, gads pret gadu, sastādīja 36,2 procentus.
Starp citu, salīdzinājumam: šā gada 1.ceturksnī imports ir bijis negatīvs – mīnus
1,8. Mēs vairs nevaram importēt tāpēc, ka nu nav to resursu.

Es jau šeit negribētu runāt par visādām sekundārām lietām. Par
to, ka nekustamā īpašuma cenas piedzīvoja strauju kāpumu – līdz pat 1700 eiro par
kvadrātmetru. Tās 2007.gada aprīlī strauji uzlēca augšā. Un tātad vēl arī tā
joma piesaistīja sev resursus. Jo nauda piesaista naudu.

Tas, protams, nosūca kredītresursus nost gan no ražošanas, gan arī
no eksporta sfēras. Diemžēl tā tas ir, bet tā ir tirgus ekonomika, dāmas un kungi!
Jūs nevarat to tā regulēt, lai arī kā jūs to gribētu. Ja jūs to sāksiet darīt,
tad mēs atgriezīsimies tur, kur mēs bijām pirms kādiem 20 gadiem.

Protams, jāpiemin arī tāda nepatīkama lieta, ka latos izsniegto
aizdevumu likmes pieauga ļoti strauji. Un faktiski, ja vēl 2007.gada oktobrī mums
RIGIBOR bija 13,3 procenti, tas nozīmē, ka komercbanku aizdevumiem tās likmes jau bija
pāri par 15 procentiem. Tagad tās ir kritušās.

Plus visiem tiem pasākumiem, kas ir saistīti ar globālu
finansēšanu, ar globālu pieprasījumu, mums nācās izturēt pasaules – pasaules! –
energocenu spiedienu uz mūsu valsti. Un, proti, tas izpaudās kā siltuma tarifu kāpumi.
2008.gada februārī un martā Rīgā vien tarifu kāpums elektrībai bija 23 procenti, un
aprīlī pa visu valsti – 40 procenti. Šādi sitieni Rietumu pasaulē nav iedomājami
vispār! Jā! Bet mums neviens neprasa, vai tie sitieni mums ir lieli vai mazi. Mums ir
jāmaksā pasaules cena. Un mēs varam stāstīt visai pasaulei, ka mums nav pietiekamu
ieņēmumu, bet tas absolūti nemazinās prasību, ka jāmaksā, vadoties pēc pasaules
tarifiem. Nu jā!

Un tad mēs uz savas ādas pārbaudījām vēl vienu faktoru – to, ko
tik tiešām sauc par konjunktūru. Un nu es lūdzu ieklausīties! Sākumā tas šķiet
ļoti vienkārši: pārtikas produktu cenas ceļas tāpēc, ka Ķīna un Indija sāk
lietot vairāk gaļas un piena. Cienījamie kolēģi, tā lielā mērā ir preses
„pīle”! (Ir pīles, un ir arī preses „pīles”.) Tā lielā mērā ir preses
„pīle”! Ir objektīvi Eiropas Komisijas dati. Starp citu, ir pētījums par pārtikas
cenu pieaugumu Eiropā, Eiropas Savienībā un pasaulē, un tur ir minēti vismaz 12
iemesli un absolūti marginālais ir šis, par ko es runāju nupat. Ir pilnīgi citas
lietas, ja lieli naudas līdzekļi iziet ārā no vērtspapīriem, kas bija saistīti ar
hipotekārajām ķīlu zīmēm. Un šos naudas līdzekļus sāka izmantot nākotnes
darījumos, uzpērkot gan naftas produktus, gan pārtikas produktus. Tad var uzskrūvēt
īsā laikā cenu tik augstu, kā tas, starp citu, arī notika ar pārtikas cenām, piena
un graudu cenām, pagājušā gada vidū… Bet arī tā kritās par 30 procentiem
Eiropā!… Un, starp citu, mūsu uzņēmēju tendence ir iet līdzi šīm cenām – un
ne jau tāpēc, ka būtu kāds pircis produkciju no viņiem eksportam… Nē! Viņi
ieraudzīja, kāda šī cena ir Eiropā, viņi var atļauties arī šeit tādu cenu
likt… Un, kamēr šie kredītresursi bija šeit, tikmēr cilvēkiem vēl bija nauda, par
ko pirkt, un uzņēmēji lika lielākas cenas. Rezultāts: mēs esam nonākuši tajā
situācijā, par kuru jau runāja Kampara kungs.

Mums samērā grūti eksportēt, jo cenas starpība piena pulverim vēl
arvien ir 15–20 procenti. Nu jā! Bet arī tas tika darīts tādēļ, lai varētu
samaksāt lielāku iepirkuma cenu piena ražotājiem – pielikt klāt tos 7–8
santīmus. Nelaime tikai tā, ka jūs vienreiz ieved paradīzē un tūlīt pat izmet ārā
ellē… Saprot, ka tūlīt pat to visu ņems nost, un tad reakcijas ir tās, ko mēs
sagaidām un sagaidīsim. Bet tā arī ir tirgus ekonomika, un tā faktiski nav
iespaidojama!

Protams, tā nu gluži nav, ka valdība var nedarīt neko.

Bet tagad runāsim par tālāko stadiju.

Labi! Mēs bijām tajā stadijā. Pilnīgi loģiski, ka tajā stadijā
atradās arī gan Igaunija, gan Lietuva, gan arī vesela virkne pārējo jauno
dalībvalstu. Un tad sākās strauja samazināšanās. Un tagad, protams, ir jautājums:
kāpēc tas IKP mums tik strauji mazinās un, kā mums prognozē, nākotnē samazināsies
vēl straujāk? Nu tāpēc, ka, pēc Latvijas Bankas datiem, mums vairs nav kredītu
pieauguma gadu no gada – 90 procenti hipotekārajiem vai 60 procenti parastajiem
kredītiem –, bet nu jau ir tuvu pie 20 procentiem, un ir prognoze, ka gada beigās būs
10 procentu pieaugums. Runa par resursiem vairs nav tik viennozīmīga. Un tas ir
normāli, jo ir mājsaimniecības, kas vairs nekvalificējas šiem kredītiem. Jūs varat
prasīt, cik gribat, taču bankas izvērtē un saka: „Nē, piedošanu! Jums vēl kaut
kas jāpelna, lai jūs varētu paņemt šo kredītu!” Tas nav triviāli. Tas nav
triviāli!

Tas ir punkts viens. Tātad ir mazinājusies viena no tās eļļas vai
degvielas plūsmām, kas uzkurināja privāto patēriņu un līdz ar to arī kopproduktu.
Tas ir punkts viens.

Punkts divi. Mēs esam tādā ļoti interesantā stadijā ar Eiropas
fondiem. Mēs beidzam vienu Eiropas fondu daļu, tas ir 2004.–2006.gads, kopā ir 625
miljoni eiro. Mēs neesam paši sliktākie, kā teica Urbanoviča kungs, kurš te runāja
par to, ka apsūdzību izvirzīs… Es gan neredzu te apsūdzētāju… Nu jā. Es
domāju, ka Broka kungs jums paskaidros. Mēs neesam sliktākie. Mums ir atlicis līdz
31.oktobrim savākt atskaites, lai mēs varētu atgūt to naudu, kas ir apmēram 157
miljoni, un tai ir 25 procenti. Mēs rūpīgi katru mēnesi to skatāmies. Bet ir viena
nelaime, ka faktiski to „tranšu” esam pabeiguši, bet jauno mēs nule tikai esam
sākuši izmaksāt. Un pirmā sociālā fonda izmaksa, 13 miljoni eiro, ir ar izglītību
saistītiem projektiem.

Tur ir 150 Ministru kabineta noteikumi jāapstiprina, jo nevar
deleģēt ministrijām lēmumu pieņemšanu. Diemžēl tāda ir mūsu likumdošana! Tie
noteikumi ir jāapstiprina Ministru kabinetā, un tādi ir 150 noteikumi. Mēs no tiem
šogad esam apstiprinājuši gandrīz 40, un es domāju, ka 40, varbūt pat vairāk, mēs
vēl apstiprināsim un spēsim šo naudu nopietni sākt apgūt tikai pašās gada beigās.
Tas nozīmē, ka tai naudas plūsmai, kas mums visu laiku bija no Eiropas fondiem, šinī
brīdī ir zināms pārrāvums. Tas ir nākamās eļļas vai degvielas samazinājums
ekonomikas motoram.

Un, ja mēs runājam, protams, arī par trešo lietu, tad pilnīgi
pareizi Kalvīša valdība darīja, ka tā pieņēma antiinflācijas plānu. Protams,
tagad ir ļoti viegli pateikt: „Kurš varēja zināt, ka pasaulē būs šāds
samazinājums konjunktūrā, ka būs pieprasījuma samazinājums, tajā skaitā pēc
kokmateriāliem, par ko runāja arī Kampara kungs?” Tur jau ļoti dziļi par to visu
jārunā – no 1.janvāra līdz 50 eiro ievedmuita Krievijā, apmēram 15 procenti –
importam, lētajiem apaļkokiem, ko mēs te zāģējam, – 15 procenti, bet kopumā
tātad ir gandrīz 25 procenti. Ja šis imports samazinās, tad, protams, pieaug
pašizmaksa mūsu produkcijai, ko šeit uz vietas zāģējam, turklāt cenā to ielikt
diemžēl nevar, jo konjunktūra lielākajos tirgos, it īpaši Amerikas Savienotajās
Valstīs, nav mūs stimulējoša. Tas varbūt nav tik daudz saistīts ar „Latvijas
valsts mežu” rīcību. Te būs īpašs plāns jāpieņem, kā vispār šīs divas
nozares, kas mums ir vissliktākajā stāvoklī, īpaši mēbeļu ražošana – mīnus 25
procenti… Šeit būs jāpieliek, protams, visas pūles, lai kaut kādā veidā to
stimulētu. Taču triviāli tas nav! Labi, mēs neimportējam 15–17 miljonus kubikmetru
apaļkoku, kā to dara Somija, kura būvē visu savu biznesu uz papīra un celulozes
rūpniecību, uz pārstrādi, zāģēšanu un uz lētu importu. Labi, ka mēs tik daudz
vēl neimportējam, bet tagad ir cita situācija. Mēs atkal esam globālā vidē. Nu jā!

Ja mēs runājam tālāk par Aigara Kalvīša valdības pieņemtajiem
antiinflācijas plāniem, tad es domāju, ka īpašu kritiku izteikt par tiem man
personīgi neveras mute, jo viss bija ļoti loģiski. Tādā situācijā, kad mums karsa
ekonomika, šie cipari, šie fakti bija pieņemami, un es domāju, ka tas bija viens no
faktoriem, kas nostrādāja.

Tikai tagad ir radies šis jautājums. Tagad mēs esam nonākuši
otrajā stadijā: ekonomikas samazināšanās, sašaurināšanās, krīze, traģēdija…
un ir vienalga, kā mēs to definējam.

Runāsim pragmatiski! Protams, cik tad daudz to pasākumu bija? Desmit
procentu liels pašfinansējums, obligātās VID izziņas, palielinātas valsts nodevas
par vairākkārtēju īpašuma pārreģistrāciju, papildu nodokļi automobiļu
tirdzniecībai… Un vēl bija ierobežojums saistībā ar luksusa mašīnām. Neko daudz
vairāk nenosaukšu. Es domāju, ka viens no pretinflācijas līdzekļiem, protams, bija
arī šīs programmas pieņemšana, bet man ir jāsaka godīgi, ka tas, ko es minēju, –
banku izsniegto kredītu skaita būtisks samazinājums, atstāja arī iespaidu uz
tautsaimniecības nozarēm: gan uz būvniecību, gan arī līdz ar to uz nekustamo
īpašumu, gan uz eirofondiem, ko es jau minēju. Nav arī vairs tik straujš algu
pielikums, kolēģi! Viss! Neviens vairs tā īpaši strauji neliek algas klāt
privātajā sektorā, un arī valsts vairs ne. Ir jau pielikts! Protams, nevienam tās nav
pietiekami lielas, ir par maz, ja mēs runājam matemātiski un integrēti, bet ir jau
pielikts. Un tāpēc, neapšaubāmi, ir samērā pagrūti uzskatīt, ka mums būtu
bijušas kaut kādas ļoti īpašas metodes, kā mēs varētu to kopproduktu vienā
brīdī pagriezt uz augstāko variantu.

Protams, arī inflācijas slogs ir absolūti viennozīmīgs un vēl
arvien ar inerci.

Labi! Es nerunāšu par tām lietām, par ko vienmēr raksta avīzēs.
To ir samērā grūti pierādīt, un tomēr netieši ir starptautiskā kredītu krīze,
likviditātes pasliktināšanās, eksporta tirgus konjunktūra, pārtikas cenu
konjunktūra, energoresursu konjunktūra…

Nu labi! Tomēr vienu es pateikšu pilnīgi precīzi: ja kāds saka, ka
prognoze šādā pārmaiņu laikā bijusi absolūti neprecīza, kad vērtēja situāciju
pirms krituma, tad es uzņemšos apgalvot, ka vesela virkne aģentūru, kas tagad mums
zīmēja visdrūmākos… no visdrūmākajiem variantiem, arī ir sniegušas samērā
nepamatotas prognozes. Un mūsu uzdevums, kā es jau teicu Starptautiskajam Valūtas
fondam, ir darīt visu, lai šīs prognozes nebūtu tik sliktas. Tas ir mūsu galvenais
uzdevums! Un tas nozīmē, ka mums ir jāstrādā anticikliski. Labi!

Tālāk es gribētu pateikt pilnīgi konkrētas lietas, ko mēs jau
esam darījuši. Mēs faktiski esam nofiksējuši, ka reizē mums ir jārisina divas
situācijas. Mums vienlaikus ir jāpretojas straujam kopprodukta samazinājumam, necerot,
ka kopproduktu šoreiz dzīs uz augšu privātais patēriņš. Un tad atliek tikai vai nu
eksports, vai investīciju piesaistīšana, ko sauc par pamatkapitālu, vai arī valdības
izdevumi. Taču ar valdības izdevumiem mums ir zināmas problēmas. Mēs, pastāvot
šādiem rādītājiem, nevaram atļauties deficītu, tāpēc cerēt uz valdības izdevumu
palielināšanu, kā parasti to dažreiz dara anticikliski… Un 1998.gada aprīlī jūsu
padevīgais kalps kaut ko līdzīgu izdarīja, būdams finanšu ministrs, bet tas ir
darāms, pastāvot drusku citiem inflācijas rādītājiem un drusku citādiem
apstākļiem kopumā. Ir jāņem vērā tas, ka resursu cenas pieaug, un līdz ar to tas
ir negatīvs signāls gan valstij, gan bankām, gan visam finanšu sektoram. To mēs
atļauties nevaram! Līdz ar to mums ir citādi viss jārisina. Nevienu neinteresē, ka
krītas kopprodukts, bet mums tas ir jārisina un jāceļ tas uz augšu.

No otras puses, mums ir jācīnās arī pret inflācijas pieaugumu. Tur
mums to ieroču ir ļoti maz, tāpēc ka energocenu administratīvais pieaugums ir
faktiski neiespaidojams. Mēs varam cīnīties par to, lai samazina savu peļņu
monopolpiegādātāji. Tas ir fakts!

Vai mums ir vēl kāda īpaša lieta? Vai mēs varam mēģināt
diversificēt piegādātājus? Vai mēs varam kaut kādā veidā stimulēt visu šo lietu
un palielināt konkurenci? Tas gan! Bet, būsim atklāti, šo ieroču nemaz tik daudz
mūsu rokās nav.

Un tomēr. Ko mēs esam jau izdarījuši? Mēs pieņēmām lēmumu, un
šajā brīdī tas ir absolūti pretimejošs. Mazinām inflāciju… Inflāciju mazinošie
pasākumi un ekonomiku stimulējošie pasākumi ir vice versa… Jūs nekādi
nevarat tos abus bīdīt vienā virzienā, jo mums visu laiku ir jādomā par proporciju.
Inflācijas apkarošanā vai, teiksim, mazināšanā mēs izvēlējāmies drusciņ citu
principu. Mēs izvēlējāmies citu principu – programmu, kā atbalstīt tos cilvēkus,
kuri ir sociāli maznodrošināti vai kuri nav pietiekami turīgi. Nevis citādu soli!

Kas attiecas uz ekonomikas stimulēšanu, mums bija tikai divi lieli
plāni: viens – mēģināt to stimulēt ar valsts pasūtījumu ekonomiku. Mums kopumā
ir 827 miljonu latu liels iepirkums, pa visām valsts iestādēm kopā ņemot. Tas ir
pietiekami liels cipars, rēķinot no 5 miljardiem. Jūs varētu izrēķināt, cik tas ir
procentu.

Mēs nevis gaidām pašas gada beigas, kā tas vienmēr ir bijis labos
gados, bet mēs mēģinām to visu vilkt uz priekšu un teikt, kas ir jāpērk, jo līdz
ar to mēs stimulējam ekonomiku… Tas ir viens.

Otrs – mēģināt ātrāk izmantot Eiropas fondu līdzekļus, taču
izrādās, ka Eiropas fondu izmantošanā nemaz tik vienkārši to tempu palielināt
nevar, jo gadījumā, ja mēs pārsteigsimies, Eiropas Savienība mums vienkārši
neatmaksās nevienu santīmu, ko mēs uz kredīta iemaksāsim. Un tiklīdz mēs tur
iekļausim kaut kādas neattaisnotas izmaksas, mēs uzreiz iegūsim veselu virkni
problēmu no turienes.

Nu, lūk! Mēs izvēlējāmies šādu soli. Izanalizējuši situāciju,
kāda mums ir pēc intensīvām konsultācijām ar komercbankām, mēs valdībā
ierosinājām Saeimai atcelt 10 procentu obligāto iemaksu kredīta ņēmējiem. Tas bija
banku lūgums un prasība. Pēc mana jautājuma, vai tas tiešām dos papildu resursus,
viņi teica: „Jā!” Redzēsim! Punkts viens.

Ja tas varbūt arī nedos resursus jauniem kredītiem, tad katrā
ziņā tas dos iespēju pārkreditēt jau esošos, kas patlaban ir daudz populārāka
lieta nekā ņemt jaunus. Punkts divi.

Mēs labu laiku nocīnījāmies ar visām konkurences lietām. Mēs gan
nevaram īpaši lielīties, bet vienu likumu ar jūsu palīdzību mēs tomēr pieņēmām
un tādējādi tirdzniecībā pastiprinājām konkurenci. Runa ir par dominējošo lomu
vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā. Mūsu uzdevums ir mēģināt atrast šādas
pašas metodes jebkurā citā sfērā Latvijā. Tāds uzdevums ir dots. Vienu mēs jau
esam izdarījuši – no 1.oktobra šis likums sāks darboties. Tas tagad diemžēl vēl
nestrādā. Diemžēl! Tā likumā ir ierakstīts.

Trešais. It kā skan jau tā pavisam sīki, bet tomēr. Ko var
darīt… Ir tāds teiciens, ka grūtos laikos mušas ēd arī viens otrs cits, nevis
tikai zvirbulis… Taču varu teikt tā, ka valdība atbalsta Ekonomikas ministrijas
ierosinājumu par iespējām iedzīvotājiem bezskaidras naudas norēķinu veidā
iepirkumus veikt arī vairumtirdzniecības bāzēs, nevis tikai lielveikalos un nevis
tikai mazajos veikalos. Jā, pieņemsim, ka tas nav nekas liels, un tomēr arī tas ir
signāls…

Ceturtais. It īpaši svarīgs, kā es jau šeit teicu, ir eksporta
pieaugums, kas Igaunijā aizgāja mīnusā, bet mums tas nekad mīnusā nav bijis, un
nominālajās cenās tas vēl arvien ir 26 procenti, bet reālajās salīdzināmajās
cenās – apmēram 8,5–10 procenti gads pret gadu. Un tas, ko mēs tagad papildus
darām, ir centieni ar visādiem spēkiem mēģināt sabalansēt atbalstu uzņēmējiem,
un tas ir jādara viena iemesla dēļ. Viņiem uzņēmējdarbībā nāk papildus klāt
slogs – izdevumi par energoresursiem, izdevumi par siltumu, izdevumi par elektrību. Tie
visi nāk klāt! Un tāpēc mums tie zināmā mērā ir jākompensē. Ja mēs to
nekompensēsim, tad tā, ko viņi saražos, būs mazāk, tā, ko pārdos, – arī mazāk.
Arī nodokļu ieņēmumi būs mazāki, un sociālās programmas beigsies tādā apjomā,
kādā mēs ceram tās palielināt.

Ir jābūt ļoti precīziem un uzmanīgiem šajā jomā, tāpēc es
teikšu tā, ka mēs pamazām… Mēs par četrām dienām samazinājām (no 14 uz 10)
uzņēmēju izmaksas par darbinieku slimības lapām. Spersim arī tālākus soļus, ja
būs finansiālas iespējas nākamajā gadā.

Mēs pieņēmām lēmumu, kas ir ļoti neviennozīmīgi traktējams, un
tas ir lēmums, kas, neapšaubāmi, ir vērsts uz darba ražīguma pieaugumu. Mēs
novienādojām uzņēmēju maksājumus par piesaistīto darbaspēku Latvijā, Igaunijā un
Lietuvā. Mēs bijām iedibinājuši tādu sistēmu, ka mēs maksājām daudz, daudz
reižu vairāk par darbaspēka vienu piesaistīto personu. Mēs to novienādojām!
Patlaban maksa šajās trīs republikās ir vienāda. Vairāk mēs te neko nedarīsim. Bet
mēs esam runājuši ar darba devējiem un tālāk iet nevaram. Mēs nevedīsim neko
speciāli šeit iekšā. Katrā ziņā nevarēs mums pārmest, ka Latvijas valdība
darbojas tā, ka nostāda mūsu uzņēmējus nevienādā situācijā attiecībā pret citu
valstu, tas ir, Igaunijas un Lietuvas, uzņēmējiem, ņemot vērā, ka mums
tirdzniecības apgrozījums ir tas lielākais starp trim Baltijas valstīm. Tas risks ir
nepareizs, ja mēs pazeminām mūsu uzņēmējdarbības konkurētspēju.

Ko vēl mēs darījām? Es ceru, ka zemkopības ministrs varbūt
precīzāk pateiks par piena iepirkuma cenu izmaiņām. Arī tas ir ļoti atsevišķs
jautājums. Valdība uzskata, ka jāatbalsta – un arī atbalstīja – īpaši
piensaimniecību. Nu, ne jau tieši piena ražotājus, to mēs nevaram. Bet zināmā
mērā tomēr arī piena ražošanu atbalstījām ar to, ka ciltslietām un citiem
pasākumiem ir 2,5 miljoni – pluss. Neapšaubāmi, ir vēl arī pasākumi īpašam
atbalstam, lai uzņēmēji būtu stimulēti savākt pienu no maziem piena ražotājiem,
kuru diemžēl mums ir 95 procenti.

Tādi ir pasākumi.

Un tuvākajā laikā veicamie pasākumi, kolēģi, mums ir ļoti
vienkārši. It kā ļoti vienkārši, bet vienlaikus arī sarežģīti. Tie ir trīs.
Mēs izmainīsim, atvieglināsim nosacījumus uzņēmējiem: uzglabāt degvielu varēs 36
dienas… Līdz šim bija sistēma, ka viņi drīkst glabāt tikai pie sevis. Daudzās
Eiropas Savienības valstīs atļauj to glabāt arī ārpus valsts. Eiropas Savienības
ietvaros mēs to nodrošināsim. Un likvidēsim to sistēmu, kas mums ir palikusi
degvielas apritē, it kā mēs nebūtu Šengenas zonā. Tas nozīmē: ja no Mažeiķu
rūpnīcas ved degvielu „pa tiešo” pārdošanai, piemēram, Talsos, tad tā nav
Rīgā jāizlej ārā bāzē, pēc tam jālej atpakaļ mašīnā un tad jāved uz
Talsiem… Faktiski mēs veiksim pasākumus, kas mazinās sadārdzinājumu degvielas
pārdošanas izmaksām.

Un tālāk. Tā ir mūsu iniciatīva – bet, es domāju, ne mūsu vien
–, ka mēs tomēr mēģināsim Eiropas Padomē izvirzīt jautājumu par akcīzes
nodokļa turpmāku palielinājumu degvielai, ņemot vērā degvielas sadārdzinājumu kā
tādu. Kaut gan man ir zināmas aizdomas, ka arī degvielai, tāpat kā piena produktiem,
liela daļa spekulatīvo darījumu ir noteikuši šo ļoti straujo cenas pieaugumu.

Es gribētu vēl, ja atļausiet, runāt par krīzi. Tas ir ļoti
svarīgi – runāt par to objektīvi. No politiskā viedokļa to var traktēt dažādi.
Skatāmies uz tiem datiem, ko mums dod Nodarbinātības valsts aģentūra: janvāris,
februāris, marts, aprīlis… Visi uzņēmumi visā Latvijā… Šī ir pieejama
informācija, jūs varat mājaslapā to apskatīt. Es to esmu izpētījis un
izanalizējis. Darbaspēks tiek pieprasīts visā Latvijā: visus šos četrus mēnešus
ir par 2,5 tūkstošiem cilvēku vairāk darbaspēka, nekā tiek atbrīvots. Nav tā, ka
atbrīvotu vairāk, nekā pieprasītu vietā! Šis faktors neliecina par to, ka mēs esam
traģēdijā, krīzē, gāžamies un krītam.

Ir viena cita nepatīkama lieta, ka tos, kurus atbrīvo… daļa no
viņiem ir sezonas strādnieki, kurinātāji, daļa ir konduktori uzņēmumā „Rīgas
satiksme”, daļa ir bijušie akciju sabiedrības „Diena” pastnieki… Varētu teikt,
viņus nepārtaisīs ne par saldētājiekārtu operatoriem, ne par metinātājiem, lai kā
arī Izglītības un zinātnes ministrija censtos. Un tā ir problēma. Bet teikt, ka mums
šī bilance ir traģiska, es pagaidām nevaru.

Otrs fakts. Tas otrs fakts ir šāds. Ja mēs runājam par krīzi, par
ekonomiku, ļoti svarīgi ir saprast, kas notiek ekonomikā, ja mēs izmantojam trīs
lietas: apgrozījumu, fiziskās vienības un cenu politiku gan eksporta, gan vietējā
tirgū.

Šeit man ir pēdējie dati – aprīļa dati, kolēģi! Tie jums vēl
nav pieejami. Te mēs varam redzēt apgrozījumu. Ja runājam par apstrādājošo
rūpniecību, tad jāteic, ka tā mums kopumā diemžēl neiet ar plusu tajā 3,3 procentu
„trendā” attiecībā pret 10,1 procentu, kas bija 2007.gadā. Ja mēs skatāmies, vai
ir vietējā tirgū un eksportā kaut kur apgrozījuma samazinājums salīdzināmās
cenās, tad varu pateikt, ka aprīlī, gads pret gadu, koksnes izstrādājumu eksportā ir
7 procenti, jā!

Un vēl es varu nosaukt… Faktiski vairāk es nevaru nosaukt neko.

Apģērbu ražošana – 99,8 procenti… Tas faktiski ir uz nulles
palicis. Visam pārējam ir 128, 131, 142, 143… – gads pret gadu. Es runāju par
apgrozījuma datiem.

Tagad par fizisko apjomu… Par vietējo un eksporta tirgu.

Papriekš runāšu par vietējo un eksporta tirgu. Es nupat pateicu par
apgrozījumu… Ja mēs eksporta sadaļā skatāmies, kāds ir apgrozījums mūsu
apstrādājošā rūpniecībā (tā ir tā, kas pārsvarā kaut ko eksportē, ja neskaita
vēl arī pakalpojumus; pakalpojumi ir tie, kas mūs glābj patlaban, kas mūs velk uz
augšu, lai kā arī gribētu traktēt to savādāk), tad tur mēs redzam, kā ir ar
eksportu apstrādājošā rūpniecībā (gads pret gadu): aprīlī – 128,4 procenti
eksporta sadaļā. Un tas ir vairāk nekā vietējā tirgū. Vietējā tirgū ir 112,3
procenti.

Ja skatām pa sadaļām, tad redzam, ka zem 100 procentiem ir tikai
koksnei, koka apstrādājumiem… Visas citas nozares ir ar plusu, nav nevienas nozares ar
mīnusu.

Labi! Varētu teikt, ka tas ir uz cenu rēķina. Ja paskatāmies,
kādas te ir cenas, ražotāju cenas, – tās tāpat ir precīzi pa visām nozarēm –,
tad varam ieraudzīt – ko? Ja skatāmies ražotāju cenu indeksu vietējā tirgū, tad
redzam, ka kopā tas ir 114 procenti. Bet apgrozījums, es jums pateicu, ir tuvu pie
114… drusku mazāks. Bet, ja skatāmies eksportā – kolēģi, tas ir ļoti svarīgi!
–, tad redzam, ka eksportā, eksporta sadaļā, apstrādes rūpniecībā ir tikai 102,2
procenti. Jā, cenu politika, ražotāju cenu politika, – tas ir otrs faktors. Un, ja
skatāmies uz vietējo un eksporta tirgu, tad redzam: nu nav tur bijis tādas lielas
iespējas tās cenas celt! Nu nav! Maksimums te ir 3 procenti… Ir arī, kur ir vairāk,
bet ir arī, kur ir zemāk. Un man jāteic attiecībā uz to pašu koksni, kurai mēs
ieraudzījām mazāku to eksportu: tur nav tās tendences, ka ir mēģinājuši celt cenu
un cerēt, ka kāds nopirks „pa dārgo”. Tur ir cenu samazinājuši par 10 procentiem.

Ja skatām, piemēram, izdevējdarbību, poligrāfiju, tad redzam –
tur ir par 20 procentiem pat samazinātas… Mums firmas ir spiestas reaģēt uz
konjunktūru, kāda ir pasaulē.

Arī iekšējā tirgū… Un tagad es pateikšu vienu ļoti būtisku
lietu, es jau to vienreiz teicu: ja analizējam ļoti precīzi trīs lietas – fizisko
apjomu, cenas un apgrozījumu –, tad redzam, ka esam sasnieguši to situāciju, ka visā
tautsaimniecībā, 99 procentos nozaru, ir sasniegti cenu griesti. Politika, kas bija
līdz šim, pēdējos četrus gadus, – ka, liekot cenu klāt, varēja apgrozījumu
palielināt pat tad, ja neražoja vairs fiziski mantas –, ir beigusies. Pēdējie to
izdarīja būvmateriālu ražotāji: viņi, pastāvot 18 procentus lielam fiziskās
ražošanas samazinājumam (2007.gads pret 2006.gadu), 26 procentus ielika cenās un
dabūja 20 procentu samazinājumu apgrozījumam iekšējā tirgū.

Pārtikas ražošanas joma ir beigusi to darīt. Pārtikas cenu
pieaugums bija 23 procenti, un tos 23 procentus dabūja ar apgrozījumu, fiziskais
ražošanas apjoms principā nedaudz pat samazinājās.

Tālākās tendences. Ja jūs skatāties inflācijas rādītājus, jūs
redzat: piena produktu cenas jau trešo mēnesi iet uz leju – ne strauji, bet
konsekventi uz leju. Un tas nav tāpēc, ka cenas samazina kādu emocionālu iemeslu
dēļ. Tās iet uz leju tāpēc, ka nav apgrozījuma, ka cilvēki nav gatavi maksāt tik
lielu naudu.

Tā ka es personīgi domāju… Ja skatām šos ciparus un ja
atskaitām mēbeļu nozari un kokapstrādi, kur ir īpaša programma par cirsmas apjoma
izmainīšanu, tāpēc ka mēs pēdējo divu gadu laikā neizcirtām (mums būs
jāpārskata gada tāme, lai mēs varētu kompensēt importu), es neredzu pagaidām vēl
nekur tos signālus, kuri liecinātu par to, ko sauc par pilnīgu traģēdiju un krīzi.

Jā, situācija ir ļoti saspringta, jo mūsu uzņēmumi pirmo reizi
(ieklausieties – pirmo reizi!) ir tādā situācijā, ka ar cenu paaugstinājumu vairs
nav iespējams atrisināt apgrozījuma problēmas. Un tad ir jāiet tas nepatīkamais
ceļš: tad ir jāsamazina izmaksas. Būtiski jāmazina izmaksas, jo eksportā jūs neesat
spējīgs konkurēt, ja jums tā cena ir diezgan augsta. Un valdībai ir jāmēģina
palīdzēt šīs izmaksas samazināt. Tāpēc tie soļi, kuri, kā es jau teicu, līdz
šim ir sperti, un arī tie, kas tiks sperti nākotnē, būs tajā virzienā vērsti.

Es negribētu ieiet vēl dziļāk atsevišķās nozarēs, es ceru, ka
ministrs varbūt paturpinās. Es gribētu vēl tikai dažus teikumus pasacīt attiecībā
uz sociālo bloku. Kā jau es teicu, mums sociālajā blokā programma bija sekojoša:
mēs kā galveno prioritāti izvirzījām pensionāru atbalstu un lūdzām pašvaldības
uzņemties šajā grūtajā brīdī atbildību arī par ģimenēm ar bērniem un sniegt
tām lielāku atbalstu. Kā par nelaimi, lielajās pašvaldībās šis atbalsts ir
„iesalis” 13 procentu līmenī, jau ilgāk nekā pēdējos četrus gadus tas
procentuāli nemainās ne par vienu santīmu. Es personīgi vairākkārt esmu vērsies pie
pilsētu pašvaldību vadītājiem, sacīdams: „Mēs, valdība, nākam ar savu
programmu, kā pensionāriem palīdzēt. Esiet tik laipni un paņemiet uz sevi šo sadaļu
jūsu sociālo pabalstu struktūrā! Jūs, pašvaldības, suverēni pieņemat lēmumu, kam
dot pabalstus, kam – ne.” Jā, jāvadās no GMI… Piekrītu! Bet tomēr es tiešām
ceru, ka šī sadarbība mums īstenosies. Kurš par ko atbildēs? Kaut gan ir valdībai
jāatbild par visu, tomēr uz zināmu līdzatbildību es aicinu attiecībā uz ģimenēm
ar bērniem. It īpaši vēršos pie lielo pilsētu pašvaldībām, jo tur šis atbalsts
procentuāli tomēr visu laiku stāv uz vietas, un tas nav pareizi.

Kolēģi! Ja runājam par sociālajiem pasākumiem, tad atcerēsimies,
ka mums priekšā ir vesela virkne referendumu, to skaitā acīmredzot arī par
pensijām… Es domāju, laikam būs arī referendums par pensijām. Un es varu pateikt,
ka to, ko liek priekšā, es nevaru atbalstīt. Es negribu ielaisties šeit polemikā,
vienkārši pateikšu, kāda ir konkrētā valdības programma – sociālo pasākumu
plāns īpaši attiecībā uz pensionāriem. Un ieklausieties! Jūs taču vēl varat manis
teiktajā drusku paklausīties. Tagad mums ir konkrēts maznodrošināto pensionāru
atbalsta plāns, un mēs to īstenojam. Pirmkārt, 2008.gadā, veicot pensiju
indeksāciju, mēs indeksējamo slieksni paaugstinājām līdz 150 latiem. Indeksācijas
piemaksas svārstās robežās no 8,54 latiem līdz 15,91 latam. Tās ir saistītas ar
stāžu, tās ir saistītas ar pensijas apmēru.

Otrkārt, kopš 2008.gada jūnija mēs turpinām to politiku, ko
uzsāka Aigara Kalvīša valdība. Mēs par 21 santīmu palielinājām piemaksu par
nostrādātajiem gadiem, tikai ar to starpību, ka noņēmām 30 gadu ierobežojumu un
piemaksājām līdz 225 latiem. Kopējā piemaksa pensionāriem ir no 10 latiem līdz 18
latiem. Kā mēs rēķinājām, 2008.gada oktobrī indeksācija pat pie vidējās
inflācijas, kas bija 12,5 procenti pirms sešiem mēnešiem, faktiski sastādīs piemaksu
robežās no 21 lata līdz 28 latiem. Rezultāts būs tas, ka kopējais pieaugums
pensijām, ņemot vērā, ka dažāds ir stāžs un dažāds ir pensijas apmērs, būs no
31 lata līdz 41 latam, tas ir, no 21 procenta līdz 38 procentiem (gads pret gadu). Tas
vēl, paldies Dievam, ir mazāks nekā inflācija. Bet, protams, mēs to neuzskatām par
milzīgu panākumu. Un jāteic tā: ja mēs visu to realizējam, vadīdamies pēc
principa, ka iztikas minimuma apjoms ir tāds, par kādu mēs, sadarbodamies ar Latvijas
Pensionāru federāciju, visu laiku runājam, proti, ja iztikas minimums gada beigās ir
175 lati, tad pat ar visu šo programmu mums zem iztikas minimuma paliek 27 procenti
pensionāru. Mūsu uzdevums ir no 1.janvāra (jo šoreiz piemaksa par stāžu būs no
1.janvāra, un Ministru kabinets nosaka piemaksas lielumu) prognozēt tā, lai mēs pēc
iespējas vairāk samazinātu to daļu, kas ir šie 27 procenti. Mēs šo programmu
īstenosim, ja jūs mums ļausiet to darīt tā.

Un pēdējais. Es nedaudz ieskicēšu nākotni. Man nav laika
pieskarties visām sfērām, jo tad man ir jāstāsta gan par iepirkumiem, gan par
pašvaldību budžetiem. Par budžetu runās finanšu ministrs, bet es gribētu vēl
parunāt pa to, kā būs ar nodokļiem nākotnē. Es daudz ko esmu dzirdējis. Es varu
pateikt pilnīgi skaidri: mums nav iespējams mainīt un mēs nemainīsim nodokļus
2008.gadā. Tas ir vienkārši tā iemesla dēļ, ka mums ir jābūt precīzai atskaitei
par to, kāds ir efekts no nodokļu izmaiņām. Ja mēs sāksim tos „raustīt” un
darīt to gada vidū, mums būs ļoti grūti fiksēt, kāds ir efekts no šiem
pasākumiem. Bet, kā mēs rakstījām mūsu neatliekamajos uzdevumos un deklarācijā,
mēs tomēr modelēsim katru izmaiņu. Un mēs esam patlaban, lūk, šādā darba
režīmā.

Cienījamie deputāti! Es gribu jūs informēt, ka valdība strādā
pie šāda modeļa: nepalielināt nekustamā īpašuma nodokli nedz uzņēmējiem, nedz
iedzīvotājiem. Situācijā, kad palielinātas izmaksas elektroenerģijai, siltumam,
cerēt, ka valdībā varēs iegūt pašvaldībām lielākus līdzekļus, – tas nebūtu
pareizi. Mēs skatām pašvaldību budžetus, kādi tie bija plānoti septiņās lielajās
pilsētās. Plānots 87,5 miljonu deficīts abos budžetos 2008.gadā. Uz 2008.gada pirmo
ceturksni ir pārpalikums – apmēram 25,4 miljoni, turklāt visām pilsētām. Protams,
dažādā proporcijā. Rīgā pārpalikums ir tuvu pie 15 miljoniem. Ja mēs skatāmies,
cik lielu nodokli šīs pilsētas iekasē no uzņēmumiem (mēs runājam par ražošanas
ēkām), tad redzam, ka, pastāvot normai, ka 25 procenti būtu jāiekasē ceturksnī,
tās ir iekasējušas četrus, piecus, sešus procentus, ne vairāk. Tāpēc mēs tomēr
pēc smagām sarunām ar pašvaldībām uzskatām, ka mums patlaban jādod ir divi
signāli. Uzņēmējiem, kas tomēr centīsies būvēt un investēt nekustamā īpašumā,
– signāls, lai viņi rēķinātos ar to, ka vismaz septiņus gadus nodokli
nepaaugstināsim. Septiņi gadi ir tas pirmais investīciju atgriešanās ātrums, un
nebūtu pareizi, ka mēs tajā laikā nodokli paaugstinātu. Nebūtu pareizi! Un
savukārt, par iedzīvotājiem runājot, ir skaidri jāvadās no elektrības un siltuma
izmaksām.

Kolēģi! Mēs uzskatām, ka jāstrādā pie tāda ļoti sarežģīta
modeļa (būdams sarežģīts, tas tomēr ir viens no tiem, kuri patlaban ir mūsu darba
kārtībā), ka, paturot esošās amortizācijas normas, kas ir ļoti labvēlīgas
uzņēmējiem, mēs varētu iedibināt sistēmu, lai vienādos apstākļos būtu gan
uzņēmums, kas finansējas no kredīta, gan arī tāds, kas finansējas no pašu
kapitāla. Patlaban ir atšķirība: ja jūs finansējaties no kredītiestādes, jums
atļauj izdevumos ieskaitīt iekšā izdevumus, kas saistīti ar kredīta maksājumiem,
bet, ja jūsu finansējums ir no pašu kapitāla, tad ne.

Mums nāksies zināmā mērā piemērot vidējo pašu kapitāla likmi,
kuru tad, vadoties no kopējās likmes valstī, mēs varētu izmantot kā argumentu, lai
atšķirība starp šiem uzņēmumiem tiktu nolīdzināta.

Un pēdējais jautājums ir nodokļu jomā – tas skar iedzīvotāju
ienākuma nodokli. Es šobrīd neesmu tādā informētības stadijā, lai es varētu jums
pateikt precīzi… Mēs ļoti daudz runājam par to, bet es pateikšu tikai tendences.
Iedzīvotāju ienākuma nodokli valdība plāno veidot tā, lai palielinātu taisnīgu
apliekamo bāzi. Punkts! To es varu pateikt šodien.

Un attiecībā uz automobiļu nodokli es jums minēšu vienu (tas
varbūt skan it kā ļoti minimāli!) piemēru, kas parāda, cik globālā situācijā
mēs esam. Es tikos ar visiem automobiļu tirgotājiem, viņi atnāca un pateica, ka nu ir
pilnīgi jātaisa viss ciet… Viņiem tirdzniecībā līdz šim ir bijis pluss – ik
gadu pārdevuši par 50 procentiem vairāk jaunu mašīnu pēdējos trīsarpus vai četrus
gadus. Gandrīz vai 50 procentu pluss ir bijis atsevišķās firmās! Un nu viņi saka:
„Tagad mums tas tā vairs nav. Un jūs esat pieņēmuši divus muļķīgus
nodokļus – 250 latu, ja tilpums virs 3000 kubikcentimetriem, un nodokli, kurš
būs jāmaksā par to, ka uzņēmuma izdevumi, kas būs par 30 000 latiem lielāki,
nebūs attaisnojami.” Es teicu: „Labi, mēs noņemsim. Lūdzu! Noņemsim! Bet,
cienījamie tirgotāji, saprotiet: tie 50 procenti, kas jums bija pēdējos trīs gadus un
ar ko pieauga jūsu pārdošanas apjoms, bija saistīti ar to, ka lielu daļu tās naudas
jums atnesa tie cilvēki, kas to naudu bija paņēmuši bankās. Bet tur ir limitēts
aizņemšanās laiks! Cerēt, ka arī turpmāk 50 procentu pieaugums būs katru gadu, –
tā ir kļūda. Tā tas nevar iet tālāk!” Un arī tas ir konkrēts piemērs, kas jums
rāda, ko nozīmē globalizācija.

Noslēgumā es atļaušos pateikt tās lietas, ko saka mani padomnieki.

Par budžetu, es ceru, runās finanšu ministrs. Es varētu vēl ilgi
un dikti runāt par to, kāpēc es pilnīgi piekrītu visām šīm korekcijām, par šiem
pieciem nodokļiem, par to, kuri nodokļi izpildās un kuri neizpildās, un par to,
kāpēc mēs varam to darīt un kāpēc mums tas ir jādara. Taču tas jau būs
acīmredzot par daudz, jo tā es pārāk aizņemšu jūsu laiku. Bet atļaujiet man
beigās pateikt tās galvenās frāzes, kas varbūt tomēr būs vieglāk saprotamas.

Ko tad galu galā gaida no valdības? Es ļoti atvainojos, man ir tas
teksts te jāatrod, jo tie nav mani vārdi…

Kādus signālus konkrēti gaida no valdības šinī brīdī?

It kā tādas samērā vienkāršas, tomēr grūti izpildāmas
lietas… Ko gaida no valdības? Ir nepieciešami signāli no valdības, jo ātrāk, jo
labāk.

Pirmkārt. Tāpēc, ka lielā daļā rādītāju atspoguļojas
apjukums, ir nepieciešams pēc iespējas ātrāk raidīt signālus par valdības soļiem
ekonomikā šim un nākamajam gadam. Tie palīdzētu izšķirties par tēriņiem vai
taupību, par investīcijām. Valdībai jau ir iestrādes un apņemšanās, arī
padarītie darbi, un tas viss ir jāliek lietā, jāizmanto mūsu darbā, lai būtu
skaidrība, lai apklusinātu destruktīvo kritiku. Es runāju par destruktīvo kritiku…

Signāli ir vienkārši: budžets, nodokļi, tarifi, Eiropas
Savienības fondi, eksports un ražošana.

Budžets. Jau laikus samazināt plānotos izdevumus ministrijām un
iestādēm. Es šeit negribētu izvērsti runāt par valsts pārvaldes ietaupījumiem, jo
to visu pateiks finanšu ministrs. Un tad, kad mēs spriedīsim par budžeta grozījumiem,
es ceru, ka arī Saeima tos apspriedīs.

Ir plānots „griezt nost” tos izdevumus, kuri tracina sabiedrību
galvenokārt ar savu nekaunību un ar pilnīgu neefektivitāti.

Konferences, algu pielikumi, prēmijas, tā saucamie investīciju
izdevumi. Nākamgad ir paredzēts zināmā mērā „iesaldēt” daudzu lielu vadītāju
algas, kas faktiski ir pārsniegušas veselu virkni ierobežojumu.

Nodokļi. Kā jau es teicu, nekustamā īpašuma nodoklis un fiksētais
nodoklis mazajiem uzņēmumiem, iespējams, tiks apspriests. Tiks pārrunāta arī
amortizācija, reinvestētā peļņa vai pašu kapitāla finansēšana.

Tarifi. Jā, mums šoreiz varētu būt ļoti nopietna saruna par
Sabiedrisko pakalpojumu regulatora pozīciju attiecībā uz energoresursiem. Zinot šos
tarifu kāpumus, kas mums vēl būs jāpārdzīvo, es neredzu variantu, ka
monopolpiegādātājiem varētu būt peļņas iespējas.

Nu, lūk! Noslēgumā es gribu pateikt vienu.

Mēs jums jau atskaitījāmies par simts dienām. Pēc šīm simts
dienām mēs, visi ministri, pildīsim nākamās simts dienas. Katram ministram ir dots
savs uzdevums, kura ietvaros ir konkrēti pienākumi, kas veicami nākamajās simts
dienās. Šīs nākamās simts dienas faktiski, pēc mana aprēķina, ir jūlijs. Jūlijā
mēs apkoposim visu mūsu veikto pasākumu rezultātus, visu, kas ir izdarīts, bet par
to, kas darīts papildus tam, ko es jau teicu, mēs informēsim jūs gan rakstiski, gan
arī, ja vajadzēs, uzstāsimies sēdēs.

Paldies jums par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies Ministru prezidentam Ivaram Godmanim. (Aplausi.)

Debatēs vārds deputātei Silvai Bendrātei.

Taču, pirms deputāte Bendrāte sāk runāt, es vēlos jūs informēt,
ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis desmit deputātu parakstītu iesniegumu ar
priekšlikumu turpināt Saeimas ārkārtas sēdi bez pārtraukuma.

Vai deputātiem ir iebildumi? Deputāti prasa balsojumu. Lūdzu zvanu!
Balsosim par ārkārtas sēdes darba turpināšanu bez pārtraukuma! Lūdzu balsošanas
režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 65, pret – 24, atturas – nav. Saeimas sēde tiek
turpināta bez pārtraukuma.

Vārds deputātei Silvai Bendrātei. Lūdzu!

S.Bendrāte (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Es saprotu, ka mēs visi esam noguruši. Diena ir
bijusi gara, tomēr arī Saeimas šodienas sēdes tēma ir ļoti aktuāla, tāpēc nav
lieki par to diskutēt un runāt.

Paldies premjeram par garo stāstījumu! Jūs tiešām esat liels
runātājs, un jūsu argumenti droši vien daudziem šeit ir tā vērti, lai tos
paklausītos, jo situācija makroekonomikā patiešām ir sarežģīta, tāpēc vadīt
makroekonomisko procesu attīstību tiešām ir grūti, it īpaši tādai valstij kā
Latvija, kura ir atguvusi savu neatkarību pirms 17 gadiem un vēl arvien ir pārejas
procesā.

Tikai tie pozitīvie signāli, kas jums tādi šķiet un kas vēl
nekādu uztraukumu nerada, var pilnīgi pagaist jau rudenī, un „Jaunais laiks”
neuzskata, ka mums šobrīd būtu pamats kādām īpaši optimistiskām prognozēm, kas
turpināsies mūžīgi. Līdz ar to arī satraukumu par šo situāciju, kāda ir
izveidojusies Latvijas ekonomikā, vairs nevar nosaukt par nepamatotu. Un arī jūsu
teiktais to apliecināja. „Jaunā laika” reakcija uz notiekošo nav pārāk
saasināta, un arī sabiedrības reakcija uz notiekošo valstī nav viennozīmīga.

Mums priekšā ir divi sabiedrības ierosināti referendumu balsojumi,
un arī no valdības rīcībspējas un lēmumiem būs atkarīgs šo balsojumu rezultāts.

Sekojot līdzi tam, kā turpina augt inflācija, kas nu jau ir
sasniegusi turpat vai 18 procentus, un redzot to, ko dara valdība, „Jaunais laiks”
tomēr uzskata, ka Godmaņa valdības rīcība līdz šim nav bijusi atbilstoša un
pietiekama, izvērtējot ekonomiskās situācijas nopietnību. Šī rīcība līdz šim
tomēr ir bijusi lēna un nenoteikta, un arī anticikliskā ekonomikas politika tomēr
joprojām vēl nav pamanāma.

Ir speciālisti, kas šo situāciju jau dēvē par kuģi, kas vairs nav
vadāms, vai par valsts mēroga gremošanas traucējumiem, kam varētu būt ļoti smagas
sekas jau šajā rudenī, tāpēc ir ļoti labi, ka mēs par to diskutējam jau šobrīd,
jo droši vien tie, kuri klausās, varēs salīdzināt šos argumentus, šo informāciju
un to visu vērtēt.

Var tikai minēt, vai ir bijis pilnmēness vai – gluži otrādi! –
Mēness aptumsums, kas ir ietekmējis iepriekšējo – Kalvīša valdību, kad tā
prognozēja un iestrādāja šāgada budžetā pieticīgo 6,3 procentu inflācijas
līmeni, lai gan tas, ka tāda tā nebūs, bija pavisam skaidri redzams jau pagājušā
gada nogalē. Tāpēc no Godmaņa valdības mēs gaidījām aktīvu un konkrētu rīcību
visupirms tieši augošās inflācijas riska ierobežošanā, kur ļoti daudz var darīt,
tiešām veidojot situācijai atbilstošu nodokļu politiku un strikti samazinot budžeta
izmaksas. Tomēr tā tas nav noticis.

Runājot par nodokļu politiku, kāda tā būs, mēs šodien kaut ko
jau uzzinājām, bet tam, kā tas viss būs, tomēr vēl īstu garantiju nav. Tad jau
redzēsim! Taču par šo situāciju nākas dārgi maksāt visiem, jo solītā rīcība ir
tiešām novēlota. Šādos apstākļos, kad aug inflācija, visvairāk cieš tās
sociālās grupas, kuras saņem fiksētus ienākumus, piemēram, visa veida pensiju un
pabalstu saņēmēji. Indeksētas tiek tikai pensijas, tomēr arī šī indeksācija
inflācijas postu nenovērš, jo pensionāru izmantoto preču un pakalpojumu grozu veido
galvenokārt pārtika, zāles un komunālie maksājumi, turklāt inflācijas procents
valstī ir ievērojami augstāks, nekā ir vidējie rādītāji. Un arī to jūs, premjera
kungs, pieminējāt, ka mēs spējam segt tikai daļu.

Jāatgādina, ka viena no valdībai deleģētajām pilnvarām ir radīt
drošību trūcīgajiem. Pagaidām valdība šādu sajūtu nav spējusi radīt.
Raksturojot šādu situāciju, rakstniece Izabella Patersone ir secinājusi, ka šādā
situācijā rīcības nespējīga valdība sagrābj privātpersonu pašu drošībai
saražoto.

Latvijas situācijā šis apgalvojums ir ļoti aktuāls, jo viss valsts
sociālā budžeta uzkrājums – un tie ir 829 miljoni latu – tiek izmantots
pamatbudžeta deficīta dzēšanai un tā vajadzību finansēšanai, tikai par inflācijas
daļu palielinot pensijas un pabalstus. nevis sociālā budžeta mērķim – sociālo
risku kliedēšanai un nabadzības reālai mazināšanai. Šādi manipulējot, tā ir
nepamatota aizbildināšanās ar konsolidētā budžeta iespējām un tiesībām.

Visu sociālā budžeta uzkrājumu izmantošanu pamatbudžeta
vajadzībām apliecina Labklājības ministrijas vēstule, atbildot uz frakcijas
„Jaunais laiks” jautājumiem par sociālā budžeta uzkrājumu apsaimniekošanu. Šie
līdzekļi ir palienēti, un par tiem tiek maksāti nepilni 6 procenti par gada
termiņnoguldījumu Valsts kases depozītā, bet 4 procenti – par tā saucamo dienas
atlikumu, kas ir milzīgs. Tie ir 140 miljoni, kas katru dienu apgrozās šādā veidā.
Tiek arī apgalvots, ka šis ir izdevīgs un drošs darījums. Tad jājautā: kuram tas ir
izdevīgs un drošs darījums? Valdības vajadzībām tas noteikti ir izdevīgs darījums,
jo tā ir garantēta nauda, kas ienāk katru mēnesi, turklāt ar pārpildi, ar plusu –
tātad vairāk, nekā pagaidām bija plānots.

Taču šis darījums ir noslēgts uz sociāli aizsargājamās
sabiedrības daļas rēķina, piemēram, nepildot solījumus. Tika taču solīts, ka
piemaksa pie vecuma pensijas būs no šā gada 1.janvāra… tie 40 santīmi. Bet nekā!
Būs tikai no 1.jūnija. Noskauda vien 16 miljonus latu – tādu „nieku”, lai gan
sociālajā budžetā pārpalikums, kā es jau minēju, ir 829 miljoni latu. Publiskajā
telpā jau ir izskanējis jauns solījums, ka no 2009.gada 1.janvāra piemaksa pie
pensijas būs 1 lats par katru līdz 1996.gadam uzkrāto darba stāža gadu, tomēr
valdības komitejā atkal tiek spriests, kā šo solījumu „apcirpt” līdz 61
santīmam par gadu.

No vēstures mēs zinām, ka ekonomikas krīzi pavada sociālā krīze,
un mēs zinām arī to, par ko tā pāraug. Neko tādu gan negribētos vairs piedzīvot…
Taču to nevar panākt ar bezgalīgu apelēšanu pie sabiedrības nabadzīgākās daļas
pacietības, kas nu jau ir sasniegusi kritisku robežu.

Jau minētajā Labklājības ministrijas skaidrojumā par sociālā
budžeta uzkrājuma apsaimniekošanu ir izklāstīts, kāds apdraudējums mūs sagaida, ja
pamatbudžetam vajadzētu atteikties no šīs naudas izmantošanas. Tad mums nāktos
aizņemties visai lielus naudas resursus ārpus valsts, bet tas savukārt palielinātu
valsts ārējo parādu un sabojātu starptautisko kredītreitingu aģentūru vērtējumu
par Latviju.

Tomēr pašu cilvēku – mūsu pašu cilvēku! – vērtējums par
savu valdību, parlamentu un valsti, kas izpaužas, no tās aizbraucot uz visiem
laikiem… šis vērtējums, manuprāt, ir vēl daudz svarīgāks. Šajā situācijā
ciniski skan Labklājības ministrijas skaidrojumā teiktais, ka pašreizējā valsts
sociālā budžeta uzkrājuma izvietošanas un apsaimniekošanas prakse ir vienīgā
optimālā alternatīva, raugoties no izmaksu un risku sabalansētības viedokļa, kas
neatstāj negatīvu ietekmi uz dažādiem valsts makroekonomikas un finanšu tirgus
rādītājiem.

Nē! Optimāla prakse būtu tad, ja valsts gādātu, lai adekvāti
nodokļi tiek maksāti no bagātības, ja valsts samazinātu ēnu ekonomikas īpatsvaru un
aplokšņu algas, samazinātu valdības izdevumus un izvērtētu budžeta izlietojuma
lietderību, sperot konkrētus, nepārprotamus soļus, nevis balstot valsts attīstību uz
sabiedrības nabadzīgākās daļas rēķina.

Kolēģi! Tā kā situācija tiešām ir ļoti sarežģīta, mums
jārīkojas ātrāk un noteiktāk, nekā to līdz šim ir darījusi mūsu valdība,
tāpēc es „Jaunā laika” vārdā aicinu atbalstīt 34 Saeimas deputātu sagatavoto
lēmuma projektu „Par uzdevumiem Ministru kabinetam saistībā ar ekonomiskas krīzes
pārvarēšanu”.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Jurim Sokolovskim

J.Sokolovskis (PCTVL frakcija).

Godātie kolēģi! Man rodas tāda sajūta, ka mums ir divas pavisam
dažādas valdības. Iepriekšējos trijos „treknajos” gados mums bija valdība, kas
pārvaldīja situāciju. Pateicoties šai valdībai, mums bija straujš visa kā
pieaugums: mums bija visai straujš ienākumu pieaugums, ekonomikas pieaugums, un mēs
neko nedzirdējām par globālo pasauli, par izmaiņām tajā un tā tālāk. Tagad ir
iestājusies recesija, krīze, cikla lejupejošā daļa – kā nu kuram patīk to saukt.
Tagad mēs dzirdam no premjerministra to, ka mums eksistē globālas tendences un ka no
valdības maz kas ir atkarīgs, lai, teiksim, apkarotu šīs globālās tendences. Taču
es, godātie kolēģi, gribētu runāt par ko citu.

Lai izdarītu pareizi, izvēlētos kādu pareizu taktiku, mums ir
svarīgi apzināties, kāda ir esošā situācija un kādas tendences ir gaidāmas
nākotnē. Mums ir vajadzīga pareiza prognoze! Šajā jomā, manuprāt, ir vislielākās
problēmas. Mums kārtējo reizi decembrī negaidīti iestājās ziema…

Man ir kāds dokuments, kuru mēs saņēmām, kad iepriekšējā gadā
balsojām par valsts budžetu. Šā dokumenta nosaukums ir tāds: „Vidēja termiņa
makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvars 2008.–2010.gadā
(precizēts)”.

Ko mēs tajā varam izlasīt? Nav pagājis pat gads, kopš mēs
ieraudzījām šo dokumentu. Piemēram, paskatīsimies, kāda ir situācija ar inflāciju?
Prognoze (citēju): „2008.gadā vidējā inflācija samazināsies līdz 6,3
procentiem”. Atkārtoju – 2008.gadā vidējā inflācija samazināsies līdz 6,3
procentiem! Atgādināšu, kolēģi, ka nav pagājis pat gads pēc šīs prognozes
tapšanas.

Nākamā prognoze – par IKP pieaugumu 2008.gadā. Kā mēs
dzirdējām, tagad tas ir 3,3 procenti, bet šajā dokumentā ir minēti 7,5 procenti.
Tātad IKP pieaugums uz pusi mazāks! Godātie kolēģi, mums ir lielas problēmas ar
prognozēšanu. Kādā veidā mēs varam pieņemt kādu rīcības programmu, ja nespējam
prognozēt notikumus pat gadu uz priekšu?

Mēs šeit pilnīgi pareizi dzirdējām par ekonomikas ciklisku
attīstību. Es mācījos pavisam nesen, un tā ir ābece. Tātad ekonomika attīstās
cikliski un pēc ekonomikas pieauguma un pārkaršanas sākas lejupejošā cikla daļa. Ar
ko tad ir raksturīga šī daļa? Šī daļa raksturīga ar to, ka paaugstinās bezdarba
līmenis, taču šajā dokumentā ir rakstīts, ka bezdarba līmenis būs mazāks, nekā
tas bija iepriekšējos trijos „treknajos” gados. Šajā nedēļā izskanēja arī
ziņa par to, ka Rēzeknē „Rebir” ir atlaidis 550 darbiniekus, bet Liepājā
„Lauma” pārceļ savu ražotni uz citu valsti. Ir vēl arī dažādi citi piemēri,
kādā veidā tiks… (No zāles dep. I.Rībena: „„Liepājā” atlaiž
darbiniekus!”) atbrīvoti, atlaisti daudzi darbinieki. Kādā veidā, skatoties pēc
klasiskās teorijas, var samazināties bezdarbs?

Makroekonomika. Protams, runa ir par inflāciju. Protams, šajā fāzē
inflācija samazināsies. Nākamajā gadā tā samazināsies tik un tā…

Protams, ir globālas tendences – ir naftas cenu pieaugums, ir
nelabvēlīgas tendences globālajā pārtikas tirgū, bet tomēr, godātie kolēģi,
pirms mēs izlemjam, ko darīt tālāk, mums ir jāizlemj, kādā veidā mēs prognozēsim
situāciju ne tikai vienam gadam, bet gan pieciem vai desmit gadiem.

Paldies par uzmanību!

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētāja biedre

Vineta Muižniece.

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs runās deputāts Krišjānis
Kariņš.

A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamā sēdes vadītāja! Premjera kungs! Godātie kolēģi!
Ministri!

Es pirms pāris dienām dzirdēju kādu cilvēku, kurš, analizējot
situāciju, teica aptuveni šādi: „Visu cieņu Godmaņa kungam! Kamēr tas Godmaņpaps
noraizējies mēģina kaut ko izdomāt, tikmēr tie pārējie viņam šeptējas aiz
muguras.”

Es pie sevis tā prātoju: ko tas cilvēks te īsti ir domājis?
Godmaņpaps… Tas laikam ir domāts mūsu godājamais premjers, bet tie pārējie – es
te tā sapratu – varētu būt tie citi koalīcijas partneri.

Taču padomāsim, ko mēs šodien… faktiski jau līdz šim… šajā
sēdē esam novērojuši.

Godmaņa kungs pirms nedaudzām minūtēm mums sniedza apmēram stundu
garu lekciju – makroekonomikas analīzi, kāda viņam ir… Vietām viņam var piekrist,
vietām var nepiekrist, bet padomāsim par to, cik Godmaņa kunga teiktajam ir cieša
saskarsme ar to, kas valstī notiek šobrīd… (Starpsauciens: „It nekas.”) Es
uzdošu mums visiem padomāt par to, kas ir tie lielie darbi, kurus šī koalīcija
faktiski veic, nevis tie, par kuriem godājamais premjers stāsta, kas būtu jādara, kas
ir bijis vai kas vēl būs…

Kādi reāli darbi tad ir izdarīti?

Man prātā nāk divi galveni darbi, kuri pavisam nesen… Viens jau ir
veikts vai vismaz daļēji veikts, bet varbūt izrādīsies, ka tas nemaz nebūs
izdevies… bet saistībā ar otru briest darbības, lai viss notiktu, proti, ekonomiskās
krīzes radīto grūtību un lejupslīdes (neatkarīgi no tā, kā mēs to nodēvēsim)
apstākļos, kādos mēs nenoliedzami esam nonākuši… Valdības koalīcijas viens no
lielākajiem darbiem šogad ir tas, ka tā ir paspējusi mīkstināt tā saucamo
Nelegālās naudas aprites likumu; respektīvi, Latvijai nu ir atšķirīgi noteikumi
nelegālās naudas apritei. Un tagad koalīcijas veiksmīgās darbības rezultātā un
sakarā ar zināmu deputātu latīniskā jaunieviesuma atbalstīšanu mūsu likumdošanā
Latvijas likumi šobrīd ir vieni no mīkstākajiem visā Eiropas Savienībā. Valsts
prezidents pat ir bijis spiests – visu cieņu viņam! – šo likumu atgriezt Saeimai.
Tātad tas ir brāķīgs darbs, bet ir arī mēģinājums kādā jomā – pataisīt
Latviju par labāku vidi nelegālās naudas legalizēšanai.

Otrs darbs, kas briest šajos krīzes apstākļos, ir tāds, ka
visnotaļ tiek gatavota mūsu korupcijas apkarotāju galvenā priekšnieka nomaiņa. Un
tas viss notiek apstākļos, kad cilvēkiem, kuri, piemēram, dzīvo Rīgā blokmājās,
tūlīt rudenī būs jāmaksā simts latu rēķins katru mēnesi par apkuri un elektrību,
bet pensija varbūt sniegsies tikai nedaudz virs tā… turklāt vēl ir jāēd…

Kad ir reālas problēmas, valdības koalīcija darbojas kā Dons
Kihots pret vējdzirnavām – cīnās pret galveno korupcijas apkarotāju, it kā tas
uzlabotu cilvēku dzīvi… Un pie tam vēl mēģina pazemināt mūsu valsti… Es
tiešām tā domāju – mēģina pazemināt mūsu valsti, padarot labākus apstākļus
vieglākai naudas atmazgāšanai.

Šis, manuprāt, ir īstais raksturojums tam, ko kāds cilvēks teica,
ka tas Godmaņpaps noraizējies mēģina kaut ko izdomāt, bet tie citi šeftējas aiz
viņa muguras, jo Godmaņa kunga analīze – varam tai piekrist vai nepiekrist kādai
daļai, tomēr ir atrauta no darbiem.

Paanalizēsim darbus! Es esmu viens no tiem deputātiem, kurš ikdienā
strādā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā. Šī ir tā komisija, kur mēs
gaidām un gaidām, un gaidām, kad cienījamais finanšu ministrs nāks ar saviem
priekšlikumiem, kādā veidā mēs mainīsim mūsu valsts budžetu, lai mums gada beigās
būtu pārpalikums, nevis deficīts. (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Tūlīt būs!”)

Es minēšu divus konkrētus likumus: vienu, kuru mēs jau esam
izskatījuši, un otru, kuru rītdien Saeimā skatīs (tas vēl būs ceļā uz Budžeta un
finanšu (nodokļu) komisiju). Tie raksturo situācijas traģiskumu.

Tagad, kad blokmājā dzīvojošam cilvēkam tūlīt būs jāmaksā
katru mēnesi 100 latus liels rēķins par komunālajiem pakalpojumiem, Saeimas Budžeta
un finanšu (nodokļu) komisija ir izskatījusi ļoti svarīgu likumprojektu –
mazināt iemaksas, tas ir, piemērot 30 procentus… proti, sauszemes transportlīdzekļu
īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas noteikumus, kādi ir
lauku saimniecībām, piemērot arī zvejnieku saimniecībām, ja tām ir traktortehnika,
kas velk laivas ārā no jūras. Ja uzmanīgi izlasām minētā likumprojekta anotāciju,
tad saprotam, ka tādējādi būsim atvieglinājuši civiltiesiskās atbildības
obligātās apdrošināšanas iemaksas deviņām Latvijas zvejnieku saimniecībām.
Deviņām saimniecībām! Es nesaku, ka tiem cilvēkiem, tām saimniecībām, tas nav no
svara. Tas tik tiešām viņiem ir no svara. Bet apstākļos, kad viss, varētu teikt,
ļogās, šķīst un plīst, valdība nodarbojas, es atvainojos, ar sīkumiem! Man liekas,
būtu pareizi, ka mēs tikai pēc tam, kad lielo plānu esam apstiprinājuši,
apstiprinātu arī civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas polises
noteikumu maiņu deviņām saimniecībām (tām, protams, tas ir no svara). Bet mēs
neskatām lielos jautājumus, mēs skatām sīkumus!

Un nu es pievērsīšu jūsu uzmanību tam otram likumprojektam. Tam,
kas nupat ir atsūtīts no Ministru kabineta un ko ir paredzēts rītdien skatīt Saeimas
kārtējā sēdē. Proti, es runāju par likumprojektu „Grozījumi likumā „Par
nodokļiem un nodevām””. Es to ar lielu interesi skatīju: nu beidzot būs valdības
redzējums, Godmaņa kunga, varētu teikt, filozofijas iemiesojums! Un ko es tur
izlasīju? Ka saistībā ar dzīvnieku barības apriti veicama nodevas precizēšana
tādai barībai, kura ir ražota no ģenētiski modificētām vielām. Es izlasīju otro
reizi, es izlasīju trešo reizi. Es nevaru ticēt tam, ko es tur lasīju. Laikā, kad
mums būtu jāķeras klāt problēmu risināšanai, mēs atkal nodarbosimies ar
kārtējiem sīkumiem!

Un šeit, kolēģi, ir tā problēma, kas mums šajā Saeimā un līdz
ar to arī valdībā pastāv, – ka lielu problēmu risināšanai mums ir ļoti erudīts
premjers, kurš var veselu stundu runāt, tā teikt, vienā laidā, gandrīz bez elpas
pauzes, un turklāt runāt tīri gudri, bet darbības nav, labuma no tā nav nekāda! Tas
ir kā mašīna dubļos – „spolē” riepas un vispār neiet uz priekšu.

Lēmuma projekts, kas šodien Saeimai ir piedāvāts, uzdod Ministru
kabinetam veikt konkrētus darbus, lai varētu palīdzēt fokusēt un orientēt to darbu
arī uz kaut kādu rezultātu.

Kāpēc mēs šodien esam šeit sanākuši? Daudzi kolēģi jau ir
runājuši – un, kā es saprotu, vēl daudzi runās – konkrēti par to, kas vēl būtu
labojams. Bet tā īstenā problēma ir tā, ka starp tiem viedajiem vārdiem, kas nāk no
premjera, un tiem darbiem, kuriem būtu jāseko šiem vārdiem, ir milzīga aiza. Un
Saeimas uzdevums ir šo aizu piepildīt ar darbiem.

Es aicinu kolēģus atbalstīt šo lēmuma projektu – uzdot Ministru
kabinetam veikt konkrētus darbus. Skatīsimies uz rezultātiem, nevis klausīsimies
kārtējo reizi tukšos vārdos!

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs runās ekonomikas ministrs
Kaspars Gerhards.

K.Gerhards (ekonomikas ministrs).

Cienījamā sēdes vadītāja! Ministru prezidenta kungs! Cienījamie
deputāti!

Es biju gatavojies varbūt vēl plašāk runāt par to, kā mēs
vērtējam šodienas Latvijas ekonomisko situāciju, bet pēc premjera ļoti detalizētā
ziņojuma es tam visam tik daudz nepieskaršos, tikai gribētu nosaukt dažus skaitļus.

Kas tad īsti mums ir attīstījies šajā gadā un kas nav?

Ja mēs paskatāmies, kādi atsevišķām nozarēm ir skaitļi uz šā
gada 1.ceturksni, mēs redzam: gatavie metālizstrādājumi apstrādes rūpniecībā – 9
procentu pieaugums; sakari – 13 procentu pieaugums; kravas transports – 9 procenti;
transports un darbība transporta jomā – 9 procenti; pasažieru transports – 3
procenti; rūpniecības ēku būvniecība – 33 procenti; administratīvo ēku
būvniecība – 28 procenti; šosejas, ielas un ceļi – 39 procenti. Labi pieauguma
procenti!

Protams, ir arī nozares, kurās pieauguma tempi ir smagi
samazinājušies: mēbeļu rūpniecība – mīnus 25 procenti, tirdzniecības ēku
būvniecība – mīnus 33 procenti, automašīnu tirdzniecība – mīnus 8 procenti,
dzīvojamo ēku celtniecība – mīnus 17 procenti.

Tātad, kā mēs redzam, ir novērojama stabila attīstība pietiekamā
apmērā atsevišķās nozarēs, taču tajā pašā laikā liels kritums ir nozarēs, kas
pēdējos gados bijušas vienas no mūsu attīstības virzītājām.

Mans secinājums ir tāds: mēs šodien izjūtam tās
nesabalansētības sekas, ko izraisīja iepriekšējo gadu straujā attīstība. Mēs jau
pirms diviem mēnešiem, valdībā izvērtējot esošo situāciju un domājot par to, ko
darīsim turpmāk, apstiprinājām pasākumus makroekonomiskās situācijas
stabilizācijai 2008.–2009.gadā. Šajā plānā mēs galveno uzsvaru likām uz jau
iesākto fiskālo konsolidāciju, budžeta efektivitātes paaugstināšanu, nodokļu
politikas pilnveidošanu, produktīvās kapacitātes paaugstināšanu (it īpaši ar
tirdzniecību saistītās nozarēs), kā arī uz zināšanietilpīgu ekonomiku vērstas
politikas īstenošanu.

Vienkāršoti sakot, virzieni, kuros pastiprināti strādā valdība,
lai stimulētu ekonomiku, ir trīs:

pirmkārt, sabalansēts budžets un pilnveidota nodokļu politika;

otrkārt, atbalsts uzņēmējiem, eksports, godīga konkurence

un, treškārt, zināšanietilpīga ekonomika.

Lai atbalstītu uzņēmējdarbību, mēs strādājam pie būtiskiem
grozījumiem esošajos nodokļu politiku regulējošajos likumos. Kā jau Ministru
prezidents atzīmēja, ir runa par to, kā noņemt nodokļu slogu no investīcijām. Jau
pirms mēneša Ekonomikas ministrija parakstīja sadarbības līgumu ar četru
komercsabiedrību vadītājiem par aprēķinu veikšanu, lai uz šo uzņēmumu
saimnieciskās darbības bāzes izstrādātu priekšlikumus par uzņēmumu ienākuma
nodokļa un nekustamā īpašuma nodokļa iespējamo grozījumu ietekmi uz komersantu
saimniecisko darbību. Balstoties uz veiktajiem aprēķiniem, darba grupa jau tuvākajā
laikā iesniegs valdībai konkrētus priekšlikumus par nepieciešamajiem grozījumiem
minētajos likumos.

Intensīvs darbs ir vērsts uz to, lai uzlabotu uzņēmējdarbības
vidi, lai veicinātu uzņēmējdarbības uzsākšanu, finanšu pieejamību, veicinātu
eksportu un nodrošinātu godīgu konkurenci. Valdībā ir apstiprināts ikgadējais
uzņēmējdarbības vides uzlabošanas pasākumu plāns 2008.gadam. Tajā ietverti 32
pasākumi, kas vērsti uz nodokļu…

Sēdes vadītāja. Es ļoti atvainojos runātājam. Es aicinu deputāti
Kantāni ieņemt savu vietu un nerunāt pilnā balsī. Jūs traucējat runātājam un
klausītājiem zālē.

Lūdzu, turpiniet!

K.Gerhards. …uz nodarbinātības veicināšanu, būvniecības procesu
vienkāršošanu un uzlabošanu, nekustamā īpašuma reģistrācijas procesa
vienkāršošanu, valsts pārvaldes pakalpojumu uzlabošanu.

Valdība velta visas pūles arī eksporta sekmēšanai, uz ko uzmanību
ir vērsuši arī ekonomikas jomas eksperti. Apstākļos, kad ir samazinājies mūsu
valstī iekšējais pieprasījums, kā pozitīvs faktors ir jāmin šā gada pirmajos
trijos mēnešos vērojamais eksporta apjoma palielinājums. Kaut arī palielinājies
nedaudz lēnākos tempos – tikai par 17,9 procentiem bijis lielāks nekā iepriekšējā
gada atbilstošajā periodā, kad bija 24,8 procenti, – eksports tomēr palielinājies
krietni straujāk nekā imports, līdz ar to ievērojami uzlabodams mūsu valsts
tirdzniecības bilanci.

Kādi ir galvenie eksporta veicināšanas pasākumi? Pārsvarā tās ir
eksportkredīta garantijas un Latvijas ārējo ekonomisko pārstāvniecību darba
optimizācija. Jau pirms mēneša valdība apstiprināja Finanšu ministrijas sagatavoto
programmu – uzņēmumu konkurētspējas uzlabošanas atbalsta programmu. Programma
atvieglos mazajiem un vidējiem komersantiem iespējas rast finansējumu investīcijām
tehnoloģijās, kā arī apgrozāmajiem līdzekļiem.

Jaunās programmas ietvaros īpaši tiks atbalstīti uzņēmumi, kuri
orientējas uz starptautisko tirgu, ražo produkciju vai sniedz pakalpojumus ar augstu
pievienoto vērtību; atbalstīs arī tehnoloģiski ietilpīgu ražošanas uzņēmumu, kā
arī jaunu uzņēmumu izveidi. Programmā paredzēto investīciju kopējais apjoms
sasniegs 200 miljonus latu, to skaitā jau šogad gandrīz 50 miljonus latu, un dos
iespēju sniegt atbalstu vismaz 300 uzņēmumiem. Programma ir jau atvērta, un uz šā
atbalsta saņemšanu ir jau sākusies pieteikšanās.

Tiek veidots ieguldījumu fonds (ar kopējo finansējuma apjomu 200
miljoni eiro), kas veiks investīcijas garantijās, paaugstināta riska aizdevumos, riska
kapitāla fondos un cita veida finanšu atbalsta instrumentos, lai nodrošinātu mazo un
vidējo komersantu pieeju finansējumam, komercdarbības uzsākšanai un attīstībai, kā
arī eksportkredīta garantēšanai. Jau pirms mēneša valdība apstiprināja modeli jeb
veidu, kādā mēs šo fondu veidosim, un jūlijā starp Latvijas valsti un Eiropas
Investīciju fondu tiks noslēgts līgums par šā fonda izveidošanu, un tas nodrošinās
jau šajā gadā iespēju pieteikties uz ieguldījumu fonda līdzekļiem.

Ekonomikas ministrija ir veikusi Latvijas ārējo ekonomisko sakaru
pārstāvniecību un Tūrisma attīstības valsts aģentūras pārstāvniecību darbības
efektivitātes izvērtējumu. Ir secināts, ka, lai gan pārstāvniecību līdzšinējā
darbība kopumā sasniedz izvirzītos mērķus, pārstāvniecību ģeogrāfiskais
pārklājums globalizācijas apstākļos tomēr nav pietiekams nedz Latvijas eksportam,
nedz arī ar tūrismu saistīto pakalpojumu eksporta struktūrai un attīstībai. Līdz ar
to ir nepieciešams pilnveidot Latvijas ārējo ekonomisko sakaru pārstāvniecību
pārklājumu. Būtiskākie priekšlikumi ir šādi: atvērt jaunas pārstāvniecības
Lietuvā, Igaunijā, Ukrainā, Baltkrievijā un Ķīnā, kā arī pilnveidot Latvijas
Investīciju attīstības aģentūras pārstāvniecības Amerikas Savienotajās Valstīs
darbību un iespējamo izvietojumu.

Esmu sasaucis visu Latvijas Investīciju attīstības aģentūras
pārstāvniecību vadītājus, lai nākamnedēļ pārrunātu iespējamās izmaiņas un
valdības uzstādījumus eksporta veicināšanai.

Trešais virziens ir saistīts ar pasākumu kopumu, kuri dos atdevi
vidēja termiņa periodā un kuri ir vērsti uz zināšanietilpīgas ekonomikas
veicināšanu, tas ir, uz zināšanu tehnoloģiju pārneses veicināšanu ražošanā, lai
nodrošinātu tādas produkcijas ražošanu, kam ir augstāka pievienotā vērtība.
Tehnoloģiju pārneses mērķis ir sekmēt zinātnieku un uzņēmēju sadarbību un
nodrošināt valsts pētniecības institūciju veikto pētījumu rezultātu efektīvu
ieviešanu ražošanā.

Pasākumu kopums šā mērķa sasniegšanai ir ļoti plašs, tāpēc
minēšu tikai dažus. Lai atbalstītu un veicinātu Latvijas uzņēmēju sadarbību ar
lielākajām pētniecības institūcijām, tika izsludināts konkurss Kompetences centra
izveides stratēģijas atbalstam. Pēc konkursa komisijas izvērtējuma tika apstiprināti
12 projekti dažādās nozarēs, tādās kā elektronika un elektrotehnika, farmācija un
biotehnoloģija, mežu nozare, biodegvielas, informācijas un komunikāciju tehnoloģija
un citās. Piesaistot Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu, plānots šajā
gadā uzsākt Kompetences centra darbības programmas īstenošanu. Programmas mērķis ir
uzņēmumu konkurētspējas paaugstināšana, veicinot pētniecības un rūpniecības
sektoru sadarbību rūpniecisko pētījumu, jaunu produktu un tehnoloģiju attīstības
projektu īstenošanā. Programmas kopējais finansējums ir 55 miljoni latu.

Ekonomikas ministrija sākusi īstenot arī inovācijas centru un
biznesa inkubatoru attīstības programmu. Tās mērķis ir veicināt inovāciju
infrastruktūras izveides pilnveidošanu, atbalstīt inovācijas centru un biznesa
inkubatoru izveidi un darbību, kā arī inovācijas centru un biznesa inkubatoru
pakalpojumu nodrošināšanu jauniem uzņēmumiem. Programmas ietvaros jau ir atbalstīti
11 inovācijas centru un biznesa inkubatoru projekti. Centru un inkubatoru darbībai ir
jau pagājušajā gadā piešķirti 1,6 miljoni latu, šajā gadā – tikpat daudz.
Rezultāts: Latvijā ir radītas 69 jaunas inovatīvas kompānijas.

Piesaistot Eiropas struktūrfondu finansējumu, plānots šogad uzsākt
valsts atbalsta programmu jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādei. Programmas mērķis
– atbalstīt jaunu vai nozīmīgi uzlabotu produktu, pakalpojumu vai tehnoloģisko
procesu izstrādi, kā arī nodrošināt atbalstu veiksmīgi izstrādāto jauno produktu,
pakalpojumu vai tehnoloģisko procesu ieviešanai ražošanā. Aktivitātes ietvaros
paredzētas trīs apakšaktivitātes: atbalsts jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādei
(šīs aktivitātes ietvaros uzņēmēji varēs saņemt atbalstu rūpnieciskiem
pētījumiem prototipu izstrādei), atbalsts jaunu produktu un tehnoloģiju ieviešanai
ražošanā un atbalsts rūpnieciskā īpašuma tiesību nostiprināšanai.

Kopējais finansējums programmai 2008.-2013.gadam – 162 miljoni
latu, no kuriem publiskais finansējums – 103 miljoni latu. Noteikumu projektu plānots
iesniegt apstiprināšanai Ministru kabinetā jau šajā mēnesī.

Burtiski pirms divām nedēļām Latvijas Investīciju attīstības
aģentūra ir beigusi projektu iesniegumu vērtējumu valsts atbalsta programmā
„Atbalsts ieguldījumiem sīko (mazo) komersantu attīstībai īpaši atbalstāmajās
teritorijās”. Un ir jau pieņemts lēmums par 150 projektu atbalstīšanu šajās
īpaši atbalstāmajās teritorijās: 35 procenti šo projektu ir Latgalē, 30 procenti
– Vidzemē, 18 procenti – Kurzemē, 10 procenti – Zemgalē un 7 procenti – Rīgas
plānošanas reģionā. Un 50 no šiem apstiprinātajiem projektiem ir tādā nozarē kā
apstrādājošā rūpniecība.

Godājamie deputāti! Es gribētu atgādināt valdības izvirzīto
galveno uzdevumu, lai risinātu jautājumu par šābrīža ekonomisko situāciju, –
nepieļaut strauju izaugsmes tempu samazinājumu un nodrošināt apstākļus
ilgtspējīgai izaugsmei. Mērķis ir stabila, prognozējama un ilgtspējīga ekonomika!

Valdības izstrādātais pasākumu plāns ekonomikas stabilizācijai,
ar kuru jūs iepazīstināju un kura īstenošana jau sākta, visupirms prasa konsekventu
tā izpildi.

Pirms nācu uz Saeimas ārkārtas sēdi, es labi apzinājos, ka ir
daudz ko teikt – ka darbs tiek darīts un ka valdības noteiktie soļi izvēlēti
rūpīgāk nekā jebkad agrāk. Taču man tīri cilvēciski ir saprotams arī tas, ka tiek
gaidītas atbildes un priekšlikumi, kuri situāciju mainītu jau šodien vai rīt. Un tie
ir: profesionāla pieeja, noturība mērķu īstenošanā un spēja radīt pārliecību
par nākotni. Tie ir trīs priekšnosacījumi, lai mēs pēc iespējas ātrāk
stabilizētu valsts ekonomiku.

Pieiesim situācijas risinājumam profesionāli! Īstenosim to, ko
apņemamies, nebiedēsim tautu ar runām par dzīvošanu zem tiltiem, bet ar darbiem
stiprināsim sabiedrības pārliecību par stabilitāti!

Diskusijām ir jābūt, un es, kā jau ekonomikas ministrs, iesaistos
un iesaistīšos ikvienas jaunas idejas apspriešanā.

Valdībai ir redzējums, ko darīt. Valdība ne mirkli nebeidz domāt
par arvien jauniem un jauniem risinājumiem, lai sasniegtu mērķi – stabilu,
prognozējamu un ilgtspējīgu ekonomiku.

Es nerunāju par tādiem risinājumiem, kas būtu vērsti uz to, lai
mēs atgrieztos pie tā, ka ir pāri par 10 procentiem liels iekšzemes kopprodukta
pieaugums. Es runāju par stabilu Latvijas ekonomiku, kam izaugsmes temps būtu aptuveni 5
procentu līmenī.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Paldies ekonomikas ministram.

Debatēs vārds deputātam Artim Pabrikam.

A.Pabriks (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Labdien, dāmas un kungi! Klausos šodien valdības pārstāvju un
premjera runās, un man tās nedaudz atgādina jau aizgājušo vēsturi. Kaut kas
līdzīgs PSKP kongresam. Valdība saka vienu, bet sabiedrība grib sadzirdēt un
sagaidīt kaut ko citu. (No zāles dep. A.Barča: „Ej nu ej!”)

Klausoties Godmaņa kunga runā, kas ilga apmēram stundu, mēs
tiešām redzējām analīzi, kurai var piekrist un var nepiekrist, – par to, kāpēc
mēs esam šajā un ne citā situācijā. Bet es gribētu atgādināt, ka par to, ka mēs
šodien šeit sanācām, mums ir jāpateicas vienotam opozīcijas atbalstam. Sanācām,
lai rastu atbildi uz vienu svarīgu jautājumu – kā tikt galā ar krīzi mūsu valstī.

Klausoties mūsu premjera runu, es pierakstīju: apmēram no pulksten
4.16 līdz pulksten 4.19 runāja par to, kas tiks darīts. Trīs minūtes tātad tika
veltītas tam, lai runātu par to, kas tiks darīts!

Toties visā pārējā laikā gan premjers, gan ekonomikas ministrs
Gerharda kungs mums stāstīja par to, kas ir izdarīts vai ko varbūt vajadzētu darīt.
Nu tieši tā, kā tas parasti bija tajos PSKP kongresos!

Pie tam, ja mēs tā rūpīgāk pasekojam līdzi tam, ko šīs sēdes
laikā ir teicis mūsu premjerministrs un ko ir teicis mūsu ekonomikas ministrs, tad mēs
patiesībā redzam šeit zināmā mērā pretrunas. Jo vienā no nesenajām intervijām
premjera kungs teica, ka nākamais gads noteikti nebūšot izplešanās gads. Tas
nozīmē, ka droši vien mēs netērēsim vairāk nekā šogad. Turpretim ekonomikas
ministrs mums nupat stāstīja par nākamā gada un nākotnes plāniem, par to, kā
atvērt jaunas pārstāvniecības un kā tālāk paplašināties! Nu, šo diskusiju es
atstāšu viņiem.

Bet katram gadījumam mēs, kas esam no organizācijas „Sabiedrība
citai politikai”, šai Saeimas sēdei gatavojāmies saskaņā ar izvirzīto uzdevumu –
proti, rast plānu mūsu ekonomikas stabilizācijai.

Mēs uzskatām, ka mūsu valsts ekonomika pašreiz ir krīzes
situācijā. Mēs uzskatām, ka Latvija ir pēdējā vietā starp Baltijas valstīm.
Protams, ja premjera kungs un valdība neuzskata tā, tad nav brīnums, ka viņi uz šo
sēdi ir atnākuši bez plāna, jo, ja jau nav krīzes, tad nav vajadzīgs arī plāns.

Man tomēr šķiet, ka tā ir valdības maldīšanās pašai sevī.
Mēs esam gatavi ar izpalīdzīgu roku pasniegt salmiņu priekš glābšanās un
piedāvāt vismaz dažus punktus, kurus valdība varētu labprāt no mums paņemt un savā
ekonomiskās darbības plānā īstenot – turklāt īstenot nevis nākamgad vai
aiznākamgad, kad varbūt šīs valdības vispār vairs nebūs, bet sākt īstenot tagad,
jo krīze ir šodien.

Ar ko tad mēs sāksim pirmām kārtām, ja mēs tiešām paskatāmies
uz to situāciju, kurā esam? Ja mēs skatāmies uz budžeta izpildes analīzi, tad
redzam, ka šā gada pirmajos četros mēnešos nav izpildīts budžets. Proti, valsts
budžeta ieņēmumi ir par 243 miljoniem mazāki nekā plānotie.

Un kur tad vēl ir problēmas?

Mēs redzam, ka nav piesaistīta ārvalstu finanšu palīdzība par
apmēram 33 miljoniem. Tāpat nav budžets izpildīts arī attiecībā uz nenodokļu
ieņēmumiem. Kopumā iedzīvotāju atalgojums un atbilstošo nodokļu pieaugums lielā
mērā atbilst budžetā plānotajam, taču uzņēmumu peļņa (es uzsveru šeit –
uzņēmumu peļņa!) un apgrozījums tālu atpaliek no prognozētā.

Ko tad krietns saimnieks vai normāla ekonomiski domājoša valdība
šādos apstākļos piedāvātu? Nu, pirmām kārtām jau droši vien samazinātu
izdevumus. Un otrām kārtām – veicinātu ieņēmumu pieaugumu. Es domāju, ka
valdībai šajā krīzes situācijā droši vien būtu pirmajai jārāda piemērs arī
pārējiem – privātā sektora darbiniekiem.

Ko mēs piedāvājam? Mēs pirmām kārtām iesakām izdevumu
samazināšanu, to nelietderīgo budžeta izdevumu pārtraukšanu, uz kuriem ir
norādījusi Valsts kontrole.

Tālāk. Mēs uzskatām, ka mūsu ierēdņu armija pašreiz, krīzes
situācijā, ir pārāk liela. Mums ir vislielākais ministriju skaits Baltijas valstīs.
Mēs domājam, ka mūsu valstī var ierēdņu skaitu kopumā samazināt par 22 vai 23
procentiem.

Tāpat mēs uzskatām, ka valsts pārvaldes jomā ir iespējams
pašreizējo 18 ministriju vietā iztikt ar 11 ministrijām. Mēs neesam liela valsts.
Mums ir 2,3 miljoni cilvēku. Mums nevajag tik daudz lielu ministriju!

Tālāk. Es domāju, ka mums ir noteikti jāiet uz priekšu un
jālikvidē vadības līgumi. Mēs uzskatām, ka tie neatbilst mūsu likumdošanai.

Mēs esam gatavi palīdzēt valdībai un valdošajai koalīcijai
(protams, ja viņi to vēlēsies), iesniedzot arī Aplokšņu algu apkarošanas likuma
projektu.

Liels laiks šeit tika veltīts atskaitei par to, kā strādā mūsu
uzņēmumi un ko varētu nedarīt vai kas ir ticis darīts. Mēs savukārt ierosinām
uzņēmumu konkurētspējas palielināšanas virzienā izdarīt virkni lietu, kuras
neviens no līdzšinējiem valdības runātājiem nepieminēja.

Pirmkārt. Ja paskatāmies uz darbaspēka nodokļiem, tad šajā
tabulā, kas varbūt bez brillēm īsti nav saskatāma, mēs redzam, ka Latvija starp
visām trim Baltijas valstīm ir tā, kurā darbaspēkam ir vislielākais nodoklis.

Otrkārt. Mēs domājam, ka varam ienākuma nodokļa slogu
vienkāršajiem darba ņēmējiem samazināt no 25 procentiem uz 20 procentiem. Mēs
šādā veidā varētu, kā latvieši saka, nošaut divus zaķus uzreiz: ne tikai
atvieglot ekonomisko situāciju šiem cilvēkiem, bet atrisināt arī situāciju, ar kādu
nākas saskarties tiem latviešiem, kas strādā Īrijā. Jo, kā mēs zinām, ir vēlme
papildus iekasēt piecus procentus no šiem cilvēkiem. Ienākuma nodokli samazinot par
pieciem procentiem, šis jautājums pats par sevi automātiski atkritīs.

Tālāk. Es domāju, ka mums ir jāpalīdz uzņēmumiem reinvestēt, un
tas nozīmē, ka mēs dosim atlaides reinvestētai peļņai.

Tālāk. Mēs gribam pievērst sevišķu uzmanību grūtajai
situācijai, kādā nākas darboties mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Mēs ierosinām,
ka tiem uzņēmumiem, kuriem apgrozījums nepārsniedz 2 miljonus un darbinieku skaits
nepārsniedz 49 cilvēkus, nodokli vajag samazināt no 15 procentiem uz 10 procentiem.

Tālāk. Ir būtiski, lai mēs domātu arī par Latvijas Bankas
noteiktās lata refinansēšanas likmes samazinājumu no 6 procentiem līdz Eiropas
Centrālās bankas noteiktajam eiro refinansēšanas likmes līmenim – 4 procentiem.

Ir vēl arī virkne citu lietu, kuras mēs varam jums piedāvāt, ja
jums ir vēlme ieklausīties opozīcijā. Šie mūsu piedāvātie punkti, kurus es nupat
minēju, – tas vēl nebūt nav viss! Mēs ļoti ceram, ka valdība nebūs lepna un
ieklausīsies opozīcijas piedāvājumā. Bet, ja viņa negrib ieklausīties mūsu
piedāvājumā, tad mēs aicinām izstrādāt kaut ko labāku un vērtīgāku mūsu
sabiedrībai un to darīt šodien, nevis nākamgad vai aiznākamgad.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies deputātam Pabrikam.

Debatēs vārds deputātam Valērijam Buhvalovam.

V.Buhvalovs (PCTVL frakcija).

Godātie deputāti! Ministru prezidenta kungs! Ministri! Mūsu frakcija
uzskata, ka valstī ir ne tikai ekonomiskā krīze, bet arī skolu izglītības sistēmas
krīze. Mēs visi zinām, ka izglītība ir pilnīgi atkarīga no valsts ekonomiskā
stāvokļa.

Kas notiek mūsu skolās? Gribētos atgādināt, ka 67,5 procenti
pamatskolu audzēkņu nokārto pamatskolas kursa izlaiduma eksāmenus 1–6 ballu
līmenī. Tas ir kritiski zems rādītājs! Gandrīz trīs ceturtdaļas mūsu pamatskolu
absolventu eksāmenos labākajā gadījumā saņem atzīmi „3+” (pēc piecu ballu
skalas). 51,1 procents vidusskolas audzēkņu nokārto vidusskolas kursa izlaiduma
eksāmenus 1–6 ballu līmenī. Puse vidusskolas absolventu savas attīstības ziņā
paliek pamatskolas līmenī. Pēdējo septiņu gadu laikā šie skaitļi bez būtiskām
izmaiņām praktiski paliek vienā un tajā pašā līmenī. Tas nozīmē, ka izglītības
sistēma atrodas ilgstošā stagnācijas stāvoklī. Tikai 9 procenti pedagoģisko
fakultāšu absolventu dodas strādāt uz skolām. Kādēļ gan pūlēties par nelielu
algu? Arī karjeru, strādādams skolā, neizveidosi. Var jau būt, ka pēc 20 gadiem
kļūsi par mācību daļas vadītāju, taču galvassāpju būs vēl vairāk…

Arī vecāki saprot, ka pieaug skolēnu mājasdarbu apjomi, ka
bilingvālā apmācība krievu skolās nav nekas cits kā vien papildu (bieži – slikti
sagatavota un nereti – nevajadzīga) slodze skolēniem. Pēdējie dati, kas ir mūsu
rīcībā, ir visai bēdīgi: veselu skolēnu ir ne vairāk par 25 procentiem. Kā
mācību pārslodze ietekmē bērnu veselību – to neviens nezina.

Valsts prezidents Valdis Zatlers, uzstājoties Jelgavā, ir teicis:
„Neskatoties uz to, ka gadu no gada valsts palielina finansējumu izglītības
vajadzībām, adekvāta atdeve nav vērojama.” Izglītības kvalitāti nekādi
neietekmē skolu finansēšanas apjoms, nav radīti apstākļi veselīgai konkurencei
skolu starpā. Pedagogu kvalifikācijas celšana tiek īstenota, nevis izejot no principa
– kursi, lai atrisinātu pastāvošās problēmas, bet kursi pašu kursu dēļ. Skolu
materiālā bāze principiāli netiek atjaunota jau vairāk nekā 15 gadu laikā.
Ierēdņi rīko populistiskas kampaņas, kuras visbiežāk beidzas bez jebkāda
rezultāta. Pirms dažiem gadiem tika uzsākta cīņa par skolēnu somu svara
atvieglošanu. Sākās un tā arī apklusa, jo atvieglot skolēnu somu svaru var tikai
vienā veidā – nopirkt skolām mācību grāmatu dubultkomplektus visām klasēm, lai
viens komplekts būtu skolā, bet otrs – mājās.

Godātie kolēģi! Ko mēs šodien dzirdējām no Ministru prezidenta?
Globalizācija, objektīvie apstākļi, izdarīt nevar gandrīz neko! Mēs uzskatām, ka,
mērķtiecīgi un cītīgi strādājot, var pilnveidot gan ekonomiskos rādītājus, gan
skolas izglītības nozari.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Ābiķim.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Sarežģītā
situācijā cilvēki nereti domā īstermiņā, tāpēc pirmais, ko valdībai, īstenojot
dažādus lēmumus, vajadzētu atcerēties, ir tas, ka, neskatoties uz sarežģīto
situāciju, ko, kā jau premjers pareizi norādīja, pamatā ir radījuši ārējie
faktori, mums ir jādomā ilgtermiņā. Un tāpēc vienmēr ir jāatceras, ka, neskatoties
uz sarežģīto situāciju, mums ir jāatbalsta zinātne, mums ir jāatbalsta izglītība,
mums ir jāatbalsta profesionālā izglītība – visu līmeņu profesionālā
izglītība –, kas šodien ir ļoti svarīga! – jo pašlaik redzam, ka mēs nevaram
konkurēt ar lēta darbaspēka zemēm. Mūsu trikotāžas rūpnīcas bankrotē, tās
pārceļas tālāk uz austrumiem. Savukārt tās nozares, kuras ražo preces ar pievienotu
vērtību un kurās ir nepieciešams kvalificēts darbaspēks, strādā sekmīgi, un tāda
ir metālapstrāde, aparātu būve un citas tamlīdzīgas nozares. Tā ka šī ir ļoti
svarīga lieta, ko vajadzētu atcerēties.

Otrkārt. Valdība, kā es to saprotu, ir pasludinājusi taupīšanas
programmu, un ir vairāk nekā skaidrs, ka tad, ja budžets nepildās tā, kā to
vajadzētu, ja ir grūtības budžeta izpildē, tad ir jātaupa. Pirmām kārtām es
gribētu, lai mēs neatkārtotu tās kļūdas, kuras pieļāva Repšes valdība.
Atcerieties, uz kādu izdevumu rēķina Repšes valdība gribēja taupīt, – uz
minerālūdeni ministrijās! Arī tas varbūt bija vajadzīgs. Mēs redzam, ka vienam
otram ministram ir nācies atkāpties kafijas un kūku dēļ… Bet gribēja taupīt arī
uz nacionālās kultūras rēķina, uz nacionālā kino rēķina, kas, protams, nav
pieļaujami, jo neviena cita valsts mūsu nacionālo kino neatbalstīs. Tomēr tanī
pašā laikā šī valdība izveidoja divas jaunas ministrijas, tapa divi jauni
sekretariāti, kas faktiski pilda ministriju funkcijas.

Es negribu daudz runāt par trim no šīm institūcijām, taču,
manuprāt, Bērnu un ģimenes lietu ministrija, kā arī tā sauktais e-lietu
sekretariāts sevi vairāk vai mazāk ir attaisnojis, kaut gan tikpat labi šīs darbības
varētu veikt, arī atrodoties kādas citas ministrijas sastāvā. Negribu īpaši runāt
arī par Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu, kura
funkcijas tik tiešām, rīkojot kultūras pasākumus mazākumtautībām, varētu sekmīgi
pārņemt Kultūras ministrija, savukārt atkārtotu koncepciju regulāru rakstīšanu
varētu veikt zinātnieki Latvijas Universitātē vai kaut kur citur.

Tomēr par divām ministrijām diezgan maz runā, lai gan tur,
manuprāt, ir ļoti lielas problēmas. Pēc tam, kad Repšes valdības laikā tika
sadalīta viena ministrija un tika izveidotas divas ministrijas – Vides ministrija un
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija – ir radušās tikai
problēmas. Būvniekiem ir problēmas, jo vajag vairāk saskaņojumu. Mēs redzam, kādas
problēmas ir ar Baltijas jūras piekrastes attīstību, jo ministrijas nespēj rast
kopīgu valodu. Turklāt jāatceras, ka Baltijas jūras piekraste ir ne tikai dabas
resurss, bet ir arī ekonomisks resurss.

Un tagad pēdējais. Runa ir par kādu lietu, kura vienam otram varbūt
liekas ļoti nenopietna, lai gan tanī pašā laikā, pēc manas izpratnes, tā ir ļoti
nopietna, jo ir ļoti svarīgi, lai tauta šo valdības pasludināto taupīšanas režīmu
atbalstītu. Un tāpēc nekādā gadījumā nedrīkstētu pieļaut lēmumus, kas varētu
izraisīt pilnīgu neizpratni tautā. Tā ir it kā nenopietna lieta, bet šā iemesla
dēļ, manuprāt, ir pietiekami nopietna lieta.

Turpināšu savu uzstāšanos ar tādu piemēru. Pieņemsim, ka ir
kāda daudzbērnu ģimene, kas iztiek brīžiem labāk, brīžiem sliktāk – brīžiem
ēd maizīti ar sviestu, bet brīžiem arī tam sviestam naudiņas nepietiek. Un tad
pēkšņi viena viņu meita, pusaudze, ierauga, ka turīgā kaimiņa meita ir
iegādājusies brīnišķīgu kruzuļotu, ar dimantiem rotātu kleitu. Un šī pusaudze
sit kāju pie zemes: „Man arī vajag tādu kleitu!”, neskatoties uz to, ka pārējie
bērni ģimenē mēģina šo māsiņu atrunāt: „Nu, nedari tā! Nu neesam mēs tik
turīgi!” Tomēr māsa sit to kāju pie zemes. Un mamma, kas šo meitu ir radījusi,
starp citu, arī aizstāv savu meitiņu: „Nu kā tad es savu mīļo meitiņu
aiztikšu…” (Izsaucieni no zāles.)

Un tad tomēr ir jāiejaucas pat tēvam. Pat tēvam ir jāiejaucas un
jāpasaka skaidri un gaiši: „Es te esmu maka turētājs! Mēs nevaram atļauties!
Meitiņ, ja gribi pirkt kleitu, aizbrauc uz laukiem un padzīvo tur! Pastrādā lauku
saimniecībā smagāku darbu, un tad varbūt tev tās domas mainīsies…”

Jūs jau apmēram saprotat, par ko ir runa, cienījamie kolēģi! Un
runa tik tiešām ir par to, vai Latvijai šobrīd, kad visa šī ģimene, daudzbērnu
ģimene, kas ir mūsu tauta, kas, protams, necieš badu, kam maizei vēl pietiek, bet kam,
jāsaka atklāti, ne vienmēr visiem tam sviestiņam pietiek… Vai tiešām Latvijā,
kura nav ne monarhija ar monarhijas tradīcijām, kura nav bijusi un arī tagad nav
impērija, vai tiešām mums armijā vajag šādu jātnieku nodaļu, kas piedalītos
reprezentācijas pasākumos? (Aplausi.) Nu nevajag acīmredzot…

Un es sākumā jau teicu: no vienas puses, tas šķiet it kā
nebūtisks jautājums, un arī šie izdevumi nav tik lieli, bet, cienījamais Godmaņa
kungs un pārējie valdības locekļi, ja jūs atbalstīsiet šādus nevajadzīgus
lēmumus, tad, manuprāt, tauta nesapratīs arī tos vajadzīgos! Un to der ievērot! Un
tāpēc, cienījamie kolēģi… Es nezinu, vai šeit vēl ir arī Valsts prezidenta
Kancelejas pārstāvis, bet es gribētu lūgt arī Valsts prezidentu, kura ceremonijās
acīmredzot ir iecerēts izmantot šo vienību, aicināt mūsu cienījamo aizsardzības
ministru atteikties no šīs idejas.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds finanšu ministram Atim Slakterim.

A.Slakteris (finanšu ministrs).

Priekšsēdētāja kungs! Deputāti! Deputātes! Es saprotu, ka jums
laikam vairs negribas gari klausīties, ko esmu sagatavojis.

Un tomēr. Man šķita svarīgi jūs uzrunāt trīs būtisku faktoru
kopsakarā, jo tajā situācijā, kādā mēs atrodamies pašreiz, tomēr nevajag aizmirst
valsts vidējā un ilgtermiņa mērķus. Ir jāsaka, ka tajā brīdī, kad kāds kurina
histēriju, ir svarīgi nepazaudēt galvenos orientierus.

Mēs nevaram radikāli rakāties šāgada vai nākamā gada budžetā,
ja piemirstam valsts attīstības stratēģiju. Mēs nedrīkstam kaut ko mehāniski
īsināt izdevumos vai pārcilāt nodokļus, nedomājot par vērtībām, uz kurām
balstās valsts nākotne… Ābiķis jau to daļēji arī pieminēja… Un šie mērķi
patiesībā nav jāizdomā, jo tie jau ir atrodami dokumentos. Tie ir fundamentāli
izklāstīti nacionālās attīstības plānā. Es varbūt tālāk tam nepieskaršos.

Un tomēr ir vēl otrs faktors, ko daudz pieminēja arī premjers, –
tā ir globālā attīstība: dolāra vājums, pārtikas cenu lēciens, naftas cenas…
Tik nepatīkamu pasaules procesu ietekmi, kādi tie ir šogad, Latvija nav piedzīvojusi
visos savas atjaunotās neatkarības gados. Iepriekšējie procesi bija šaurāki.

Tāpēc uzreiz tomēr runāšu atklāti un skaidri. Jūtama pārtikas
cenu samazināšanās nav gaidāma, ja pasaulē nekļūs lētāka degviela. Turklāt jau
rudens pusē kļūs dārgāka gāze un siltums. Un visu šo cenu kāpumu mums uzspiež
ekonomiskā attīstība ārpus Latvijas. Tā, protams, ne tikai ietekmēs inflāciju, bet
arī negatīvi atsauksies uz iekšzemes kopproduktu.

Nezinu, kā jūs, bet es savā mājsaimniecībā lietoju gāzi, tāpēc
esmu jau paspējis sarēķināt, ka apkure man izmaksās vismaz par trešdaļu dārgāk.
Un kaut arī par gāzes plīti virtuvē būs jāpiemaksā tikai viens lats klāt, arī
viens lats Latvijā ir vērtība.

Pašu rīcība. Es principā esmu gandarīts par to, kas līdz šim ir
ticis nolemts gan iepriekšējā, gan šajā valdībā. Tie ir tieši, izsvērti un
loģiski soļi, kuriem ir pozitīvi rezultāti. Ir izdevies apturēt pārmērīgi straujo
kreditēšanas pieaugumu dažādu iemeslu dēļ. Tagad tas viss tomēr ir nostabilizējies
un notiek saprātīgāk – apmēram 94 procentu apmērā no iekšzemes kopprodukta.

Šīs nedēļas laikā mēs valdībā to jau esam izrunājuši, bet
oficiālo lēmumu, visticamāk, pieņemsim rīt, ka šajā situācijā, kad ekonomikas
pieauguma tempi ir sarukuši, bet inflācija joprojām ir pati augstākā Baltijā, tiks
pārskatīti valdības izdevumi.

Un, kaut arī daudzi plānotie nodokļu ieņēmumi pildās vai pat
pārpildās, pievienotās vērtības nodokļa ieņēmumi nepildās. Un līdz ar to valsts
iestādēm būs jāsamazina tie iepirkumi, kas neattīsta ekonomiku. Vienkārša
mehāniska pieeja šoreiz patiešām nederēs.

Taču tajā pašā laikā, kaut arī mums ir grūti apstākļi,
valdība tomēr turpinās stimulēt uzņēmējdarbību, jo tieši tā rada nodokļu
ieņēmumus.

Jau ir sākusi funkcionēt vidējo un mazo uzņēmumu atbalsta
programma Hipotēku bankā. Valdībā tā tika apstiprināta salīdzinoši nesen.

Pašlaik tiek analizētas lielo uzņēmumu atbalstīšanas iespējas,
kā arī mikrokreditēšanas izredzes mazāk nodrošinātiem cilvēkiem. Tāda pieredze,
kā to darīt ar Hipotēku bankas palīdzību, mums jau ir.

Jāteic, ka ir arī labas lietas, un es gribētu labus vārdus teikt
par Valsts ieņēmumu dienesta darbu; īpaši rezultatīvāk ir sākusi strādāt Finanšu
policija. Un jāsaka, ka ar dažu nedēļu atstarpi tika pārcirstas desmitiem miljonu
latu lielas naudas atmazgāšanas shēmas. Un jāsaka, ka šis dienests varbūt strādā
krietni efektīvāk par dažu labāk atalgotu dienestu.

Ir skaidrs, ka taupības režīms nebūs vienīgais tāds mehānisms.
Mēs tiešām vērtēsim tos izdevumus, kas reāli neveicina ekonomikas attīstību, un
mēģināsim to ierobežot.

Beigu beigās arī iepirkumu sadaļā ir iespējama taupība.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies finanšu ministram. (Aplausi.)

Debatēs vārds deputātam Nikolajam Kabanovam.

N.Kabanovs (PCTVL frakcija).

Labdien, cienījamie deputāti! Cienījamais Ministru prezidenta kungs!
Starp citu, šīs ekonomiskās grūtības, kurās tagad grimst mūsu valsts, nav pirmās
mūsu neatkarības gados. Pēc transformācijas 90.gadu sākumā bija arī Krievijas
ekonomiskā krīze – tieši pirms 10 gadiem. Mēs varam šo jubileju atzīmēt un
padomāt par to, kāpēc mums šodien klājas tik, maigi sakot, ne labi. Mēs taču pirms
10 gadiem virzījāmies uz rietumiem. Kur tagad ir mūsu rietumu sabiedrotie? Kāpēc
viņi mums nepalīdz?

Jūs man jautāsiet: „Kāpēc viņiem vispār būtu mums
jāpalīdz?” Minēšu jums piemēru. Nesen trīs Skandināvijas valstis – Zviedrija,
Dānija un Norvēģija – izveidoja speciālu fondu, lai palīdzētu Īslandei noturēt
līmenī Īslandes kronas kursu un saglabātu šīs valsts ekonomiku. Šīs minētās
valstis palīdzēja Īslandei ar savu naudu, izveidojot tādu rezerves fondu, kura
finansiālais apjoms ir tikpat liels kā Īslandes Centrālajai bankai. Es domāju, ka
neviena valsts, kas atrodas blakus Latvijai gan ziemeļos, gan dienvidos, nevar mums
palīdzēt.

Kas var palīdzēt Latvijai?

Es domāju, ka Gerharda kungs, kurš nesen piedalījās Baltijas
forumā, pats apliecināja pareizo virzienu, kuru pieņēma mūsu līdzšinējā valdība.
Neraugoties uz visiem trūkumiem, kas piemīt Godmaņa valdībai, tai ir arī viens
reālistisks virziens, kuru šī valdība cer īstenot, – tā ir virzība uz austrumu
eksportu. Jo paskatīsimies mūsu eksporta struktūru! Vai tur ir kādi ekskluzīvi
produkti, kuru Eiropā nav? Vai Zviedrijas koksne nav vērtīgāka par Latvijas koksni?
Tas ir blefs!

Cienījamie kungi! Eiropa nav Latvijas produktiem pati piemērotākā
vieta. Paanalizēsim, piemēram, zemkopību. Zemkopība Latvijā ir riskanta, jo mēs
atrodamies diezgan tālu ziemeļos, tāpēc Spānijas un Francijas produkti vienmēr būs
lētāki un konkurētspējīgāki nekā Latvijas produkti. Es domāju, ka, tikai palīdzot
padomju nostalģijai, tās šprotes, par kurām „Jaunais laiks” šeit cīnījās, vēl
ir pieprasītas. Pretējā gadījumā, es domāju, mūsu zvejnieki jau sen būtu beigti.

Es domāju, ka Ministru prezidentam ir pēdējais laiks braukt uz
austrumiem un noslēgt „jumta” līgumu par to, lai mūsu eksportam tiktu piemēroti
speciāli, teiksim tā, noteikumi. Un tas ir brīvās tirdzniecības līgums! Tas būs
speciālais līgums, apejot Eiropas Savienības tirdzniecības noteikumus, bet Latvijai
tas būs. Piemērs ir ļoti vienkāršs. Somijai ir likums, kas paredz 300 procentu lielu
eksporta nodokļa likmi, teiksim, gaļas importam uz Somiju. Kāpēc mēs nevaram noslēgt
ar Krieviju tādu starpvalstu līgumu?

Mans novēlējums Latvijas Ministru kabinetam un Latvijas Ministru
prezidentam būtu šāds: uzlabot ekonomiskās attiecības ar Krieviju! Pretējā
gadījumā, es domāju, mēs būsim spiesti pēc diviem vai trim gadiem šeit izveidot
otru valsts valodu, lai tikai Krievijas kapitālisti nopirktu mūsu bankas.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (TB/LNNK frakcija).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Godātais Ministru prezidenta
kungs, Godmaņa kungs! Arī es būšu viens no tiem retajiem pozīcijas pārstāvjiem,
kuri tomēr dažus vārdus bildīs par valdības darbu tautsaimniecības situācijas
uzlabošanai.

No apvienības „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK viedokļa raugoties,
mēs valdības darbā saskatām vienu diezgan būtisku kļūdu, un tā ir viesstrādnieku
piesaistīšanas nodevas samazināšana. Es personīgi un arī mūsu apvienība aicina šo
jautājumu risināt kompleksi, saistot to gan ar darbinieku pietiekami augstu
kvalifikāciju, gan arī ar citiem jautājumiem.

Tas būs īstermiņa, pavisam īsa termiņa ieguvums, tāpēc
apvienība „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK neatbalsta šādas nodevas samazināšanu,
jo nākotnē tas var radīt diezgan lielas sociālās problēmas. Tādas jau ir
iezīmējušās gan Lietuvā, gan arī… Protams, mēs redzam, kas notiek Parīzē, mēs
redzam, kas notiek kaut vai tajā pašā Vācijā. Pat Vācijas „kreisie” atnāk pie
mums un stāsta, kādu milzīgu kļūdu viņi ir pieļāvuši iepriekšējās
desmitgadēs, piesaistot viesstrādniekus.

Tā ka man ir lūgums šai valdībai respektēt apvienības
„Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ministra viedokli un neradīt tādus apstākļus, kas
mūsu darbaspēkam veidotu negodīgu konkurenci.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies. Debates beidzam.

Lēmuma projekta iesniedzēju vārdā – deputāts Dzintars Zaķis.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamie kolēģi! Šodien jūs lieliski redzējāt to, kā darbojas
demokrātija. Šodien opozīcijas iniciatīvas rezultātā valdība skaidroja gan mums,
gan arī – un tas ir pats svarīgākais! – sabiedrībai to, kā valsts domā
pārvarēt ekonomiskās grūtības. Mēs daudz dzirdējām par to, kā bija un kā būtu,
ja būtu… Diemžēl mēs maz dzirdējām konkrētus solījumus un pavisam konkrētus
risinājumus ar konkrētiem datumiem. Tāpēc iesniedzēju vārdā es aicinu atbalstīt
lēmuma projektu un atgriezties pie šīs diskusijas jau tuvākajā laikā!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par uzdevumiem Ministru
kabinetam saistībā ar ekonomiskas krīzes pārvarēšanu”! Lūdzu balsošanas
režīmu! Lūdzu rezultātu! Par – 42, pret – 50, atturas – 1. Lēmuma projekts ir
noraidīts.

Cienījamie kolēģi, ir laiks reģistrēties! Lūdzu zvanu
reģistrācijai. Reģistrēsimies ar balsošanas kartēm!

Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāra
biedram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (9.Saeimas sekretāra biedrs).

Augsti godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Dzintars Ābiķis,
Aigars Štokenbergs, Uldis Briedis, Augusts Brigmanis, Boriss Cilevičs, Ina Druviete,
Jānis Dukšinskis, Nikolajs Kabanovs, Jānis Klaužs, Anna Seile, Kārlis Šadurskis,
Viktors Ščerbatihs, Jānis Tutins, Nils Ušakovs un Dzintars Zaķis.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Līdz ar to Saeimas ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.

SATURA RĀDĪTĀJS

9.Saeimas pavasara sesijas 11.(ārkārtas) sēdes

2008.gada 4.jūnijā

turpinājums 2008.gada 11.jūnijā

Lēmuma projekts „Par uzdevumiem Ministru kabinetam saistībā ar ekonomiskas krīzes pārvarēšanu” (Nr.443/Lm9) (atveras jaunā cilnē) (Izskatīšanas turpinājums) (Noraidīts) (Dok. Nr.2484)
Ziņo	– dep. Dz.Zaķis
Debates	– dep. I.Circene
	– dep. A.Kampars
	– Ministru prezidents I.Godmanis
	– dep. S.Bendrāte
	– dep. J.Sokolovskis
	– dep. A.K.Kariņš
	– ekonomikas ministrs K.Gerhards
	– dep. A.Pabriks
	– dep. V.Buhvalovs
	– dep. Dz.Ābiķis
	– finanšu ministrs A.Slakteris
	– dep. N.Kabanovs
	– dep. Dz.Rasnačs
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	– Saeimas sekretāra biedrs   A.Klementjevs

Balsojumi

Datums: 11.06.2008. 16:25:34 bal001
Balsošanas motīvs: Par sēdes turpināšanu bez pārtraukuma

Lēmuma projekts “Par uzdevumiem Ministru kabinetam saistībā ar ekonomiskas krīzes pārvarēšanu”
Datums: 11.06.2008. 16:36:20 bal002
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projektu ar dok. nr.2484