Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs
Gundars Daudze.
Sēdes vadītājs. Godātais Valsts prezidenta kungs!
Cienījamie kolēģi!
Viesi!
Atklājam Saeimas 18.novembra svinīgo sēdi, kas veltīta Latvijas
Republikas proklamēšanas 89.gadadienai.
V.Muižniece (9.Saeimas priekšsēdētāja biedre).
Vārds svētku uzrunai Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētājam
Gundaram Daudzem.
G.Daudze (9.Saeimas priekšsēdētājs).
Godātais Valsts prezidenta kungs!
Godātais Ministru prezidenta kungs!
Cienījamie deputāti!
Ministri!
Ekselences!
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Vispirms vēlos no visas sirds jūs sveikt mūsu valsts svētkos –
Latvijas Republikas proklamēšanas 89.gadadienā. Valsts neatkarības dienā, kas
ikvienai pasaules valstij un tās tautai ir svarīgākie svētki gadā. Varbūt tieši
tāpēc 18.novembris ir tā diena, kurā valstij, valsts varai un demokrātiskās
vēlēšanās ievēlētajai Latvijas Saeimai jāraksturo situācija mūsu valstī,
jāsniedz Saeimas un valsts pārvaldes darbības vērtējums. Pie tam tāds vērtējums,
lai gan sabiedrībai kopumā, gan katram tās loceklim būtu skaidrs, vai Latvijas Saeima
spēj kritiski un objektīvi izvērtēt paveikto. Un turpināt darbu atbilstoši
sabiedrības un valsts interesēm.
Cienījamie svinīgās sēdes dalībnieki!
Šajā svētku dienā diemžēl esam spiesti runāt arī par tādām
lietām, par ko parasti svētkos nerunā. Taču mūsu pienākums ir skatīties uz lietām
objektīvi un patiesi, tostarp arī uz valstī notiekošajiem sabiedriski politiskajiem
procesiem. Un varu konstatēt – 15 gados, kopš no jauna tikusi vēlēta neatkarīgās
Latvijas Saeima, sabiedrības politiskā aktivitāte vēl ne reizi nav bijusi tik augsta.
Jautājums: kas tam ir par cēloni? Saeima? Saeimas ieceltā valdība?
Politiskās nesaskaņas? Vai kāds, kam Latvijas stabila un ilgtermiņa attīstība
vienkārši nepatīk vai traucē? Nedomāju, ka šeit atbilde rodama vienā vārdā,
vienā teikumā vai vienā rindkopā. Un varbūt pat atbildes atrašana šoreiz nav pats
svarīgākais. Mums jāskatās uz priekšu, jāprot novērtēt situāciju un atrast izeju
no šīs situācijas, kad Saeimai un tās ieceltajai valdībai uzticas tikai mazliet
vairāk nekā viena piektdaļa Latvijas iedzīvotāju.
Lai šādu ceļu atrastu, nepieciešams apzināties tos virzienus,
kuros līdz šim esam nepietiekami strādājuši, neesam izdarījuši visu līdz galam. No
šīs tribīnes es runāšu par Saeimas, varbūt neteikšu tik skaļi, kļūdām, bet par
to, kas nav līdz galam izdarīts, gan. Jau vairākus gadus esam runājuši, piemēram,
par tādām it kā pašsaprotamām lietām kā
aktīvāka komunikācija ar sabiedrību,
pieņemto lēmumu izskaidrošana,
mūsu veiktā likumdošanas darba popularizēšana,
dialogs un diskusijas par lēmumiem ar sabiedrības grupām, uz kurām
šie lēmumi attieksies,
galu galā – sabiedrības pārstāvju un nevalstisko organizāciju
iesaistīšana lēmumu pieņemšanā un Saeimas komisiju darbā.
Acīmredzot šis darbs ir bijis nepietiekams. Diemžēl jāsecina, ka,
vienalga, no kuras partijas un kuras Latvijas vietas cilvēks būtu ievēlēts par
deputātu, jau nākamajā dienā pēc ievēlēšanas viņš kļūst par mediju un
vēlētāju, teiksim atklāti, nesaudzīgas attieksmes objektu. Bet varbūt iemesls
šādai attieksmei ir tieši iepriekš minētais nepadarītais vai līdz galam
nepadarītais…
Otra problēma ir pozīcijas un opozīcijas sadarbība. Vai tiešām
itin visi likumprojekti, kas tiek virzīti no opozīcijas puses, raugoties no pozīcijas
redzesleņķa, ir automātiski noraidāmi? Un, protams, arī otrādi? Vai tiešām
opozīcijas un pozīcijas principiāls pretnostatījums un savstarpējo attiecību
kārtošana ir svarīgāka par valstij nozīmīgu lēmumu pieņemšanu? Tāpēc es
aicinātu kolēģus deputātus vērtēt likumus un pieņemtos lēmumus nevis pēc viņu
politiskās piederības, bet pēc būtības. Kā to panākt? Acīmredzot mums visiem
savstarpēji vairāk jārunā, jākonsultējas, jāpierāda… Un tad arī rezultāts
neizpaliks. Šajā ziņā pirmie soļi jau ir sperti: jau bijušas visu frakciju
vadītāju un Saeimas vadības tikšanās, kurās mēģināts konkretizēt viedokļus un
rast kompromisus.
Cienījamie kolēģi! Godātie viesi!
Pēdējā mēneša politiskie notikumi Latvijā likuši politiķiem
nopietni aizdomāties par mūsu politisko vidi, par mūsu politisko kultūru, mūsu visu
kopējām demokrātiskajām vērtībām. Teikšu atklāti, manī šie notikumi raisījuši
pretrunīgas izjūtas.
Pirmkārt, ir gandarījums par to, ka Latvijā demokrātija darbojas
nevis uz papīra, bet dzīvē. Gribu īpaši uzsvērt – demokrātija Latvijā
funkcionē. Un tas ir mūsu galvenais ieguvums. Aiz visām negācijām un negatīvisma,
kas nereti vērojams sabiedrībā, tomēr uzskatāmi redzams – cilvēki ir gatavi un var
brīvi paust savu viedokli, pulcēties, izteikt vēlmes un argumentus. Turklāt, kas ir
sevišķi iepriecinoši, – demokrātija Latvijā kļuvusi atklāta, respektīvi,
anonīmus vēstījumus internetā nomainījuši atklāti viedokļi. Cilvēki ir gatavi bez
slēpšanās paust viedokli. Tas, šķiet, ir galvenais secinājums no visiem notikumiem
ap Saeimu un valdību.
Otrkārt, šādos apstākļos īpaši svarīgi ir apzināties, ka
demokrātija – un sevišķi parlamentārā demokrātija – neaprobežojas tikai ar
tiesībām paust viedokli un izvirzīt prasības. Tā uzliek arī atbildību un
pienākumus. Ja mēs pieprasām veikt kādu, medicīniski izsakoties, ķirurģisku
iejaukšanos valsts pārvaldē, tostarp likumdevēja un izpildvaras darbībās, tad mums
ir jāzina un jāsaprot, ko likt vietā. Mūsu kaimiņiem krieviem ir tāds teiciens:
graut – tas nenozīmē celt… Un, es domāju, šajā brīdī tas ir īpaši vietā, jo
atlaist, likvidēt, nomainīt, patriekt – tas būtu tikai risinājuma sākums. Bet kas
tiek piedāvāts vietā? Kādi risinājumi būtu tie pareizie? Kā pēc šādas graušanas
nodrošināt stabilitāti, ilglaicīgu attīstību un politisko prognozējamību, kas ir
būtiska gan iekšpolitiskajās norisēs, gan ārpolitikā? Ir viegli sabiedrību
noskaņot uz graušanu. Bet ir īpaši bezatbildīgi, ja to dara tie cilvēki, kas paši
ir aktīvi iesaistīti politiskajos procesos, paši ar viņiem doto varu un iespējām var
veidot sabiedrības noskaņojumu, paši saņēmuši mandātu pārstāvēt sabiedrību.
Treškārt, esmu pilnīgi pārliecināts, ka visobjektīvākā un
patiesībā vienīgā Saeimas darbības mēraukla ir vēlēšanas. Tieši vēlēšanas
nosaka, kurš politiskais spēks ir strādājis labi un kurš – ne. Un nākamās
vēlēšanas arī parādīs, kas ir kas Latvijas politikā. Līdz tām kāda vai kādu
uzņemšanās runāt visas tautas vārdā, visas sabiedrības vārdā lielā mērā ir,
skarbi sakot, spekulācija ar sabiedrības noskaņojumu. Mums ir jāņem vērā paustie
viedokļi, jāņem vērā mums dotie vēlētāju uzstādījumi un jāpilda pašu
solījumi. Tomēr, gribu īpaši uzsvērt, atkal pievēršoties medicīniskajai
terminoloģijai, – Latvijas valstij šobrīd nav vajadzīga akūta ķirurģiska
iejaukšanās. Ir nepieciešama plānveida terapija, proti, pārdomāti pasākumi, lai
atveseļotu politisko gaisotni un ekonomisko situāciju valstī. Sabiedrība
demokrātiskās vēlēšanās deleģējusi Saeimai augstāko valsts varu starpvēlēšanu
periodā, un līdz ar to mums, deputātiem, un Saeimai kopumā ir piešķirtas lielas
tiesības – gan iecelt valdību, gan pieņemt likumus. Taču tas uzliek arī lielus
pienākumus. Tostarp pienākumu strādāt neatkarīgi no politiskā spiediena, jo Saeimai
jāspēj pieņemt neatkarīgus, izsvērtus un valstiskus lēmumus. Saeima nevar un
nedrīkst būt ne valdības, ne mediju, ne nevalstisko organizāciju piedēklis.
Un visbeidzot. Esmu priecīgs, ka šajā politiski saspringtajā laikā
Saeima spējusi uzņemties vidutāja un koordinētāja lomu starp dažādām pusēm,
dažādiem spēkiem. Es uzskatu, ka labs piemērs šajā ziņā ir valsts budžeta
pieņemšana, jo tieši Saeimā apsēdāmies pie viena galda ar arodbiedrībām, ar
dažādu sociāli jutīgo iedzīvotāju grupu pārstāvjiem. Un, pieņemot patiešām
smagu budžetu, tomēr spējām ar likumdevējam dotajām tiesībām likt valdībai rast
maksimāli iespējamos kompromisus.
Šajā, kā jau minēju, politiski neviennozīmīgajā situācijā mums
ir jāspēj definēt mūsu, proti, valsts un šīs valsts demokrātiski ievēlētā
likumdevēja galvenos iekšpolitiskos uzdevumus, saskatīt procesus un attīstības
ceļus, kas ļautu likvidēt politisko spriedzi, neļaujot populismam ņemt virsroku pār
politisko stabilitāti un ilgtermiņa attīstību. Es šobrīd redzu četrus virzienus,
kuros mums jāstrādā un kuriem jākļūst par mūsu prioritāti. Un šie virzieni ir
kopējās sociālekonomiskās situācijas stabilizācija, kas ietver
arī cīņu ar inflāciju;
varas un sabiedrības savstarpējās sapratnes un uzticības
atjaunošana;
valsts policentriska attīstība, ar to saprotot ne tikai Rīgas, bet
visu Latvijas reģionu attīstību,
un ilgtspējīga valsts attīstības stratēģija – gan vidējam
termiņam, gan ilgtermiņam.
Vai spēsim šos principus un mūsu prioritātes īstenot dzīvē,
redzēsim jau vistuvākajā laikā. Jo jau pavisam drīz Saeimai būs jālemj par jaunas
valdības apstiprināšanu, nopietni jāvērtē tās izstrādātā valdības deklarācija.
Cienījamie kolēģi un viesi!
Iespējams, šī mana svētku dienas runa ir pārsvarā orientēta uz
problēmjautājumiem, uz to, kas mums visiem kopā jāpadara. Taču no šiem jautājumiem
nedrīkst novērsties. Sabiedrībā, medijos, politiķu un diplomātu vidū notiekošās
diskusijas par mūsu kopīgajām demokrātiskajām vērtībām liek arī svētku reizē
pievērst uzmanību šiem jautājumiem, dialogam, argumentācijai. Tostarp arī tai, ko
izvirza draugi un paziņas ārpus mūsu valsts – jo Latvijā, nenoliedzami, tieši
Latvijas problēmas ir vissvarīgākās, taču reizēm līdzīgas problēmas – gan
inflācija, gan politiskā spriedze, gan sociālekonomiskās krīzes – ir piedzīvotas
un apzinātas, tikušas risinātas un atrisinātas jau cituviet. Turklāt ne tikai tālās
un nepazīstamās valstīs, bet tepat blakus – pie mūsu politiskajiem un ekonomiskajiem
sabiedrotajiem. Varbūt tāpēc ir vērts vērtēt mūsu valsts attīstību arī
kontekstā ar situāciju pie kaimiņiem un draugiem.
Varam būt gandarīti, ka iekšpolitiskās problēmas tomēr nav
traucējušas mums būt pragmatiskam, stabilam un atbildīgam partnerim starptautiskajā
politikā. Tāpēc Latvijas karavīri turpina veikt savus grūtos un atbildīgos
pienākumus misijās ārpus Latvijas – Afganistānā, Irākā, Kosovā. Tāpēc mēs
turpināsim atbalstīt savu draugu – Gruzijas, Moldovas, Ukrainas un citu valstu
demokratizācijas, stabilizācijas un eirointegrācijas centienus. Ar gandarījumu varu
secināt, ka Saeima ir aktīva šādu sadarbības iniciatīvu atbalstītāja, tiek
realizēti vairāki projekti Gruzijā, Moldovā un Ukrainā, turklāt šo valstu kolēģi
mūsu zināšanas un pieredzi novērtē ļoti augstu.
Par mūsu demokrātijas briedumu liecina arī spēja un gatavība
pievērsties valstiski svarīgu jautājumu risināšanai. Piemēram, šā gada
1.februārī Saeimā notika visgarākās debates pašreizējā Saeimas sasaukuma laikā.
Tās bija veltītas Latvijas un Krievijas robežlīgumam. Debašu noslēgumā valdība
tika pilnvarota parakstīt robežlīgumu. Nenoliedzami, šis balsojums nebija viegls
nevienam no mums, taču tas bija nepieciešams un atbildīgs balsojums par valsts
nākotni. Šādi mēs esam demonstrējuši savu vēlmi un arī spēju veidot pragmatiskas,
nevis tikai uz emocijām balstītas attiecības ar kaimiņvalstīm.
Trīs gadus esam nu jau 27 valstis aptverošās Eiropas Savienības
pilntiesīga dalībvalsts. Šo triju gadu laikā Eiropas Savienību ir skārušas
nopietnas pārmaiņas – uzņemtas jaunas dalībvalstis, attīstās Latvijai tik
svarīgā Eiropas enerģētikas politika, Eiropas Savienības Konstitucionālais līgums
piedzīvojis neveiksmi, taču tā vietā jau panākta vienošanās par jauno Reformu
līgumu. Šā gada nogalē iegūsim vēl vienu lielu priekšrocību no dalības šajā
valstu blokā – Latvija pievienosies Šengenas līguma zonai.
Tomēr, neraugoties uz aktīvo sadarbību ar Eiropas Savienības
valstīm, man daudzi ārvalstu viesi vaicājuši – kāpēc tieši Latvija ir viena no
eiroskeptiskākajām valstīm? Manuprāt, tam ir dažādi iemesli – gan aizspriedumaina
attieksme pret mūsu neatkarīgās valsts dalību jebkurās savienībās vispār, gan
lielā inflācija, kas bieži tiek skaidrota ar tā saucamajām Eiropas cenām. Tomēr
izšķirošs un objektīvs rādītājs ir mūsu spēja aizstāvēt Latvijas nacionālās
intereses Eiropas Savienībā. Nesen Lisabonā dalībvalstu vadītāji panāca vienošanos
par Reformu līgumu. Latvija var būt gandarīta par šo vienošanos – ir panākts
progress vairākos mūsu valstij būtiskos jautājumos. Piemēram, esam saglabājuši savu
pārstāvību Eiroparlamentā skaitliski tikpat lielu kā iepriekš. Savukārt Eiropas
Savienība ir apliecinājusi spēju vienotībā risināt visa bloka nākotnei svarīgus
jautājumus, neapdraudot nevienas valsts nacionālo identitāti.
Tagad mums priekšā ir vairāki ļoti svarīgi uzdevumi. Pirms Reformu
līguma ratifikācijas Saeimā un pieņemšanas galīgajā lasījumā mums nepieciešams
kopā ar nevalstisko sektoru, ekspertiem, sabiedrības pārstāvjiem sarīkot
visaptverošas debates par šo jautājumu. Mūsu mērķis ir viens – lai Latvijai
svarīgus lēmumus vispirms pieņemtu šeit, Latvijā. Citiem vārdiem – lai Briseles
lēmumi vispirms tiktu akceptēti Rīgā. Un Saeimai šeit ir izšķiroša loma. Starp
citu, jaunais Reformu līgums paredz arī nacionālo parlamentu lielāku iesaisti Eiropas
likumdošanas procesā, tātad Saeimai paveras iespēja ar savu darbību padarīt Eiropas
Savienības likumdošanu kvalitatīvāku un lēmumus – mūsu valsts iedzīvotājiem
labāk saprotamus un pieņemamus.
Mūsu ārpolitiskajās aktivitātēs es redzu vairākus galvenos
darbības virzienus. Un tie ir šādi: Baltija, Eiropas Savienība, NATO, transatlantiskā
sadarbība un labas kaimiņattiecības. Īpaši gribu akcentēt mūsu vēsturiskās un
ciešās saites ar saviem tradicionāli vislabākajiem kaimiņiem – Lietuvu un Igauniju.
Baltijas valstu sadarbībā ir bijuši gan labāki, gan grūtāki brīži, tāpēc
uzskatu, ka mūsu triju valstu kopsadarbībai jāpievērš vislielākā uzmanība. Jau
nākamnedēļ man būs tas gods uzņemt Igaunijas un Lietuvas parlamentu vadītājus, lai
kopā ar vairāku valstu ārlietu resoru vadītājiem un ekspertiem piedalītos Baltijas
Asamblejas un Baltijas Ministru Padomes organizētajā konferencē par Eiropas
kaimiņpolitikas īstenošanu. Noteikti runāsim arī par mūsu enerģētiskās drošības
jautājumu. Šajā jomā – esam pārliecināti – mums ir nepieciešami kopīgi
energoprojekti, taču tie vispirms rūpīgi jāizdiskutē. Tāpēc domāju, ka
nepieciešamas parlamentārās debates par valstij svarīgākajiem tematiem –
energodrošību, ārlietu politiku, izglītību, veselību, nacionālās attīstības
virzieniem.
Cienījamie kolēģi! Godātie viesi!
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka mūsu valsts demokrātiskās
vērtības un izraudzītais attīstības kurss nav mainījies, tāpat kā nav mainījusies
mūsu politiskā pārliecība – Latvijai jābūt demokrātiskai, parlamentārai
republikai, kur visa valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Tieši tā skan mūsu
valsts pamatlikuma – Satversmes – pirmie panti. Mūsu līdz šim realizētā un arī
nākotnes politika ir vērsta uz Eiropas demokratizāciju un demokrātijas tradīciju
turpināšanu. Šīs tradīcijas apvienojumā ar mūsu valsts nacionālās identitātes
saglabāšanu nodrošina to vienīgo, unikālo un neatkārtojamo vietu, ko Latvija un
latvieši ieņem visas Eiropas vēsturē, kultūrā un sabiedriskajā dzīvē. Un tās ir
galvenās vērtības, kuras mums jāsaglabā.
Cienījamie Latvijas Republikas proklamēšanas gadadienai veltītās
svinīgās sēdes viesi! Godātie kolēģi, 9. Saeimas deputāti!
Es vēlreiz jūs apsveicu šajos brīnišķīgajos svētkos. Laikā,
kad tika proklamēta Latvijas Republika, mūsu valstī bija karš, jaunajai valstij bija
jāiztur nežēlīgi pārbaudījumi, taču brīvības ideāli un sapnis par neatkarīgu
Latvijas valsti izrādījās stiprāki par svešinieku ieročiem un spēku. Šodien
Latvijā valda miers. Mūsu šībrīža problēmas – pretstatā tām, ar kurām jaunajai
Latvijas valstij bija jāsaskaras pirms 89 gadiem, – ir risināmas bez frontes
līnijām, smagiem satricinājumiem un savstarpējas pretimstāvēšanas. Šajā svētku
dienā es aicinu visus uz dialogu un sapratni. Tad arī varēsim dzīvot plaukstošā
Latvijā!
Latvijas ļaudis, sveicu jūs Latvijas neatkarības svētkos!
Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)
(Skan valsts himna.)
Sēdes vadītājs. Godātais Valsts prezidenta kungs!
Cienījamie kolēģi!
Līdz ar to pasludinu šodienas svinīgo sēdi par slēgtu. Aicinu
visus klātesošos uz glāzi šampanieša Saeimas Sarkanajā zālē.
Paldies!