Stenogramma: Latvijas Republikas 9.Saeimas ārkārtas sesijas pirmā sēde 2007.gada 4.jūlijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Indulis Emsis.

 

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas Sēžu
zālē!

Godātie kolēģi! Sākam Saeimas 4.jūlija sēdi.

Godātie kolēģi! Šodien ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas
diena. Pagājušais gadsimts diemžēl ir iegājis vēsturē ne tikai ar diviem pasaules
kariem, bet arī kā genocīda gadsimts.

Aicinu ebreju tautas genocīda upurus pieminēt ar klusuma brīdi.

(Klusuma brīdis.)

Paldies.

Godātie kolēģi! Šodien ir sasaukta Saeimas ārkārtas sēde.
Saeimas ārkārtas sēdē ir tikai viens jautājums – lēmuma projekts „Par
neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai”.

Atklājam debates. Debatēs pieteicies deputāts Juris Dobelis.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Godātie kolēģi! Tā nu mēs te visi šodien esam sanākuši kopā
vasaras laikā, tēlodami, ka it kā gribam kaut ko izdarīt jēdzīgu.

Bet ir pirmais jautājums: vai tas tā ir? Un vai ierosinājuma
būtība nav vis izglītības sistēmas pilnveidošanas apspriešana, bet gan pavisam kaut
kas cits? Jo ar ko tad sākas šīs pārrunas? Ar kārtējo zobenu vicināšanu.

Atkal kaut kas karājas, kaut kur karāsies. Tad kritīs vai nekritīs.
Var jau būt, ka latviskāk būtu zobena vietā mēslu dakšas pakārt. Varbūt kādu
cirvi. Un tā diena, patīk vai nepatīk, ir ļoti īpatnēji izvēlēta šodien. Nupat
mēs visi piecēlāmies un ar klusuma brīdi pieminējām upurus. Šodien ir arī Amerikas
Savienoto Valstu neatkarības diena. Vai šī diena, 4.jūlijs, šādu jautājumu
apspriešanai ir tīšām izvēlēta, lai kaut kādu fonu radītu? Šķiet, ka
ierosinātāji tā kārtīgi laikam nezina Latvijas vēsturi un tanī pašā laikā grib
runāt par izglītību.

Vēl neapšaubāmi ir jāņem vērā tas, ka ir kaut kāda tieksme
jūtami izdabāt skolotājiem. Varbūt kāds aizies vēl uz tautas nobalsošanu
7.jūlijā, juzdams šodien milzīgu atbalstu saviem centieniem. Un pateiks kaut ko nelabu
par valdību.

Un tāpēc, patīk vai nepatīk, es visam cauri redzu vienu: tos pašus
Saeimas atlaidējus, valdības gāzējus, sabiedrības tracinātājus un tricinātājus.
Ar visiem viņu godīgajiem, kristālskaidrajiem un visu atmaskojošajiem ģīmjiem. Tikai
tie atmaskotāji un kristālskaidrie varētu biežāk ieskatīties spogulī un paši uz
saviem ģīmjiem paskatīties. Un reizēm skumji pasmaidīt par savu neizdevušos dzīvi.

Un tāpēc, gribot negribot, man nāk prātā vecais labais Joahims
Zīgerists, jo šodien Latvijā plaukst un zeļ neozīgerisms. Un tas ir spēcīgs un
noturīgs – tāds pats kā latvāņi Latvijā, tāds pats kā jenoti un tagad arī tie
ārzemju vēži, kuri nīdē vietējos.

Un tāpēc varbūt paklausīsimies, ko saka eksperti par visu to, kas
šodien notiek. Un, ja es palasu ekspertu atzinumus, to, ko viņi saka par
nepieciešamību nomainīt izglītības un zinātnes ministri, tad tie atzinumi ir
ārkārtīgi dažādi un to var raksturot vienā vārdā: tie ir ļoti piesardzīgi. Viņi
izvairās runāt par šo jautājumu. Taču, piemēram, ir tāda izglītības politikas
pētniece Marija Golubeva. Ko viņa saka? „Skatoties uz iepriekšējiem ministriem,
Rivžas kundze nav pati sliktākā.” Ja es palasu tās atbalsta vēstules, tā pilnīgi
neitrāli iedziļinoties tajās, un ja es paklausos un parunāju ar augstākās
izglītības un zinātnes darbiniekiem, tad, godīgi sakot, es esmu dzirdējis diezgan
daudz pozitīvu vārdu, īpaši runājot par likumdošanas sistēmas sakārtošanu (kas it
kā attiektos uz mūsu, Saeimas deputātu, darbu) un arī īpaši izceļot jaunā
Zinātniskās darbības likuma piemērošanu.

Tātad varbūt, kolēģi, ir daudz prātīgāk paņemt izglītības
sistēmā strādājušos ministrus (nu, apmēram tā pēdējo 10-12 gadu laikā) un
salīdzināt, kā katrs no šiem ministriem ir strādājis, kādus lauciņus viņš ir
kopis un ko viņš nav kopis, un ko viņš ir pēc sevis atstājis paliekošu. Tas būtu
daudz svētīgāk. Un tam tiešām būtu vēlams veltīt speciālu plenārsēdi,
ārkārtas plenārsēdi. Un mums šeit, zālē, ir pietiekami daudz bijušo izglītības
un zinātnes ministru. Lai nāk katrs šeit, sit ar dūri pa krūtīm sev un saka: „Es
izdarīju to un to. Nākamais ministrs pēc manis to salaida grīstē.” Vai otrādi:
„Es salaidu grīstē to, ko iepriekšējais ministrs bija labu izdarījis.”

Tā būtu nopietna saruna par izglītības sistēmas pilnveidošanu.
Tā būtu nopietna saruna, kas parādītu, ka Saeimas deputāti vēlas kaut ko izdarīt.
Un tādam vajadzēja būt arī šodienas tematam, nevis tik vienkārši: „neuzticības
izteikšana”. Ko tad ar to jūs panāksiet, ar kaut kādiem tukšiem draudiem?

Un, lūk, nāks te klabinās viens, otrs, trešais par to šausmīgo
stāvokli, kāds ir tajā izglītības sistēmā, pats nebūdams vispār tur iekšā
kārtīgi.

Un tāpēc vienkārša ministres nolikšana uz upuraltāra, tikai
tāpēc, ka kāds ir jāupurē… nu, tā rāda neko citu kā tikai paviršu pieeju
jautājumam, nevēlēšanos iedziļināties jautājuma būtībā. Līdz ar to diemžēl te
būs tāda parunāšanās par kaut ko, kaut kāds mēģinājums parādīt sevi par patieso
tautas aizstāvi un par vienīgo zinošo izglītības laukā.

Tā ka izsaku tādu ne sevišķi lielu prieku par visu to, kas šodien
notiek, un arī par to, ka iesniedzējiem pat nav bijis elementāro vēstures zināšanu,
par to, ka viņiem pat nav bijis kārtīgas skaidrības, kurā dienā ko var izskatīt.
Kas tad mums traucē rīt vai parīt šo pašu jautājumu izskatīt?

Tā ka vēlu sekmes visiem turpmākajiem runātājiem. Balsojums tāpat
visiem ir skaidrs, kāds būs. Tad jautājums: kāpēc tas viss bija vajadzīgs?

Sēdes vadītājs. Debates turpina deputāts Krišjānis Kariņš.

 

A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie kolēģi! Vērojot
notikumus mūsu valstī, mēs varam konstatēt, ka viss nebūt nav kārtībā. Ilgstoši
augstās inflācijas dēļ iedzīvotāju pirktspēja, it īpaši pensionāru pirktspēja,
ik mēnesi mazinās. Uz Īriju un Angliju darba spējīgi cilvēki joprojām bēg no mūsu
valsts, tagad jau ņemot līdzi savas ģimenes.

Vairākas starptautiskas reitingu aģentūras ir pazeminājušas savu
vērtējumu par Latvijas ilgtermiņa izaugsmi, mazinot uzņēmumu interesi šeit uzsākt
savu darbību un veidot ienesīgas darba vietas.

Dažādi ražošanas uzņēmumi konkurētnespējas dēļ bija spiesti
apturēt savu darbību mūsu valstī, pasliktinot jau esošo kritiski augsto tekošā
konta deficīta līmeni.

Ar vārdu sakot, mūsu valsts ilgtspējīga attīstība ir nopietni
apdraudēta. Mūsu valsts iedzīvotāju labklājības celšana ir apdraudēta. Šādos
apstākļos mēs gaidītu no valdības enerģisku rīcību, lai šo situāciju mainītu,
bet mēs to neesam sagaidījuši.

Tā vietā Kalvīša vadītā valdība pievērš uzmanību un enerģiju
tādām lietām kā privatizācijas sertifikātu atprečošanas palielināšana, partiju
finansēšanas griestu atcelšana, valsts meža platību privatizēšana jūras kāpu
zonas aizsargjoslā un drošības likumu grozīšana, kas dotu politiķiem iespēju
savējiem sagādāt pielaides valsts noslēpumam.

Šķiet, ka visa Kalvīša valdības enerģija tiek tērēta varas
nostiprināšanai, nevis valsts problēmu reālai risināšanai.

Kolēģi! Vai tad ir liels noslēpums tas, kas mūsu valstī būtu
jādara, lai mazinātu šīs visiem zināmās problēmas? Nebūt ne! (Starpsauciens:
„Runā par tēmu!”)

Neskaitāmi ekonomisti ir ilgstoši skaidrojuši, ka Latvijas valsts
attīstības pamats ir labi izglītots cilvēks, kurš spēj pilnvērtīgi strādāt
globālās konkurences apstākļos, dodot augstu pievienoto vērtību gan ražošanas, gan
pakalpojumu sfērā. Pat Kalvīša valdības 37 lappušu garajā deklarācijā ir
rakstītas tādas cēlas lietas kā (es citēju): „Izveidosim Latviju par
konkurētspējīgu augsti attīstītu valsti ar stabilu labklājības sabiedrību.”
Valdības deklarācijā pat ir vesela nodaļa ar 20 apakšpunktiem ar nosaukumu
„Izglītība, zināšanas un konkurētspēja kā izaugsmes pamats”.

Savos vārdos Kalvīša valdības deklarācija cēli norāda uz to, ka
izglītība un zināšanas ir mūsu valsts izaugsmes pamats. Bet kā tad ir ar darbiem?

Es savā uzrunā pievērsīšos tikai vienai konkrētai problēmai
izglītības sistēmā. Mani kolēģi runās vēl par citām problēmām.

Es runāšu par to, ka mūsu valstī šobrīd ir katastrofāls
skolotāju trūkums. Pēc publiskotajiem datiem, Rīgas pilsētā vien trūkst ap 800
skolotāju šobrīd, visā valsti – pāris tūkstošu. Un kā te vēl būs septembra
sākumā, kad tie, kuri domā atstāt savu profesiju, pa vasaras mēnešiem par to būs
izšķīrušies?

Ja skolās nav skolotāju, kurš mācīs mūsu bērnus? Kas veidos
mūsu iecerēto izaugsmes pamatu? Iemesls, kāpēc valstī ir šāds skolotāju trūkums,
šķiet, mums visiem ir skaidrs. Skolotāju algas ir tik zemas, ka esošie skolotāji
pamet vai nu profesiju, vai valsti kopumā, bet jaunie un spējīgie cilvēki izvēlas
citu – ienesīgāku profesiju.

Un šeit rodas jautājums par atbildīgo ministri – Baibu Rivžu. Ko
dara Rivžas kundze, lai šo situāciju uzlabotu? Vai vismaz viņai ir skaidrs redzējums
par to, kas un kā būtu jādara, lai šo situāciju mainītu? Vai viņa ir kļuvusi par
šīs tik ļoti svarīgās nozares galveno aizstāvi un pārliecinātāju?

Diemžēl, kolēģi, ir jākonstatē, ka atbilde ir „nē”. Tā
vietā, lai Rivžas kundze ar pilnu enerģiju pārpildītu šo telpu, Saeimas telpu, ar
argumentiem, ka izglītība ir jāliek pirmajā vietā, lai valstī būtu reāls pamats
sasniegt labklājību saviem iedzīvotājiem, Rivžas kundze ir parādījusi sevi kā
kārtējo koalīcijas pārstāvi, kas mums stāsta, ka valsts budžetā nepietiek naudas,
ka izglītība jau ir prioritāte, taču tai nav un nebūs nepieciešamā valsts budžeta
seguma.

Kolēģi! No ministra mēs gaidām vairāk nekā no kāda valsts
ierēdņa. Tie diemžēl pārāk bieži mums stāsta par simt iemesliem, kāpēc kaut ko
nevar izdarīt. No ministra mēs gaidām redzējumu, skaidru rīcības plānu un
pārliecinošu plāna īstenošanu. No Rivžas kundzes mēs to neesam sagaidījuši.
Skolotāju mūsu valstī pietrūkst šodien un, šķiet, pietrūks arī rītdien.

Es šeit vēlos norādīt uz to, kas Rivžas kundzei pašai jau sen
būtu bijis jādara. Valsts budžetā ir pietiekami daudz naudas, lai būtiski
palielinātu skolotāju algas. Es atkārtoju: valsts budžetā jau šodien ir pietiekami
daudz naudas, lai skolotāju algas būtiski palielinātu! (Starpsauciens: „Viņa
nedala naudu!”)

Jautājums ir vienīgi par budžeta pārdales prioritātēm. Rivžas
kundzei budžeta sadales laikā bija no šīs tribīnes jāuzstāj, ka valdības
deklarācijā rakstītais ir arī jāīsteno dzīvē. Izglītībai un zinātnei bija
jāpiešķir vairāk līdzekļu, kaut vai mazinot izdevumus citās sfērās. Padomāsim
kaut mirkli par nevajadzīgi vērienīgām celtniecības iecerēm kultūras jomā! Rivžas
kundzei bija jāstāv un jākrīt par izglītības un zinātnes prioritāti, jo tik
tiešām izglītība un zinātne ir mūsu valsts labklājības atslēga. Bet Rivžas
kundze to nedarīja.

Viņa arī šodien to nedara un turpina skaidrot, kāpēc tas nav
iespējams. Ar katru viņas klusēšanas dienu mūsu valsts attīstības reālais
apdraudējums tikai pieaug.

Cienījamie kolēģi! Es aicinu šodien uz mirkli nedomāt par mūsu
piederību politiskajām partijām, bet domāt par mūsu piederību Latvijas valstij.
Ikviens šajā telpā atzīs, ka izglītība un zinātne ir mūsu valsts attīstības
pamats. Mēs… šodien, kolēģi, būtu pilnīgi attaisnoti prasīt valdības vadītāja
demisiju sakarā ar šīs nozares neatrisinātām problēmām.

Taču sāksim savu darbu ar konkrētu nozares ministru. Rivžas kundze
ir parādījusi to, ka viņa nav spējīga vadīt šo nozari. Balsosim par viņas
demisiju!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Pirms mēs turpinām debates, man
ir jāaizrāda jums, ka Kārtības ruļļa 70.pants jāievēro, un tas saka, ka runātājs
nedrīkst novirzīties no apspriežamā temata, un tas attiecas arī uz jūsu sagatavotās
runas sākumdaļu.

Turpinām debates. Debatēs pieteikusies izglītības un zinātnes
ministre Baiba Rivža.

B.Rivža (izglītības un zinātnes ministre).

Godātais Saeimas priekšsēdētāj! Cienītās deputātes un
godājamie deputāti! Uzrunājot jūs no augstās Saeimas tribīnes, uz kuras, esmu
pārliecināta, ir jākāpj vēstīt vienīgi sabiedrības attīstībai ļoti svarīgas
lietas, no vienas puses, es jūtos gandarīta, jo izglītība ir tā joma, kurā atklātu
diskusiju nevar būt par daudz. Ne vien izglītības procesa tiešajiem dalībniekiem –
pedagogiem, vecākiem, skolēniem, studentiem, zinātniekiem, bet arī citiem, īpaši jau
lēmējvaras pārstāvjiem, ir svarīgi būt daudzpusīgi un objektīvi informētiem par
šo sarežģīto nozari. Nozari, uz kuru valstī tiek liktas tik ļoti lielas cerības.

Kā zināms, iedzīvotāju zināšanas un gudrība, to prasmīga un
mērķtiecīga izmantošana ir izvirzīta par galveno Latvijas izaugsmes faktoru un šī
ir tā bāze, uz kuras tad arī ir veidots Nacionālās attīstības plāns līdz
2013.gadam.

No otras puses, man kā nedaudz vairāk par gadu nostrādājušai
sešpadsmitajai izglītības un zinātnes ministrei sešpadsmit neatkarības gados ir
dīvaini uzklausīt, ko partija „Jaunais laiks” par izglītības un zinātnes jomā
pastāvošo problēmu neatrisināšanu man pārmet, – partija, kuras divi ministri ir
strādājuši šajā jomā, strādājuši trīs gadus, tātad trīsreiz ilgāk nekā es,
un atstājuši man mantojumā ne tikai ilgtermiņā nesakārtotus jautājumus, bet arī
nepadarītus īstermiņa darbus.

Turklāt viņi paši no savas pieredzes ļoti lieliski zina, ko var
ministrs, kādas ir viņa pilnvaras un kādas ir ministra iespējas. Un tāpēc es lietas
gribu saukt īstajā vārdā: es uzskatu, ka tā ir politiska divkosība.

Augstu vērtēju godprātību. Un tāpēc uz politisku demagoģiju es
neatbildēšu ar politisku demagoģiju. Es esmu radusi savus spriedumus balstīt uz
faktiem, un tāpēc es arī runāšu par konkrētiem darbiem un konkrētām situācijām.

Godātā Saeima! 2006.gada 8.aprīlī izglītības un zinātnes
ministres amatā es stājos Zaļo un zemnieku savienības aicināta. Brīdī, kad valdību
pameta „Jaunais laiks” un izglītības nozarē bija vajadzīgs ministrs. Jauns
vadītājs. Un uz ministriju es atnācu labas gribas vadīta. Labas gribas vadīta. Lai
liktu lietā savas zināšanas un savu pieredzi, kas man ir uzkrāta šajos daudzajos
izglītības jomā aizvadītajos gados.

Es nekaunos teikt, ka esmu rīcības un pienākuma cilvēks. Un es varu
strādāt arī… un varu izturēt lielu slodzi, un es domāju, ka šajā gadā to arī
esmu darījusi – strādāju 12, 14 un, ja vajag, arī 16 stundas dienā. Un Izglītības
un zinātnes ministrija ir arī ļoti plaša joma. Tajā ir gan pamatizglītība,
vidējā, vispārējā, profesionālā, augstākā, interešu izglītība,
mūžizglītība, zinātnes, valsts valodas, sporta jomas. Un mans mērķis ir visu šo
sistēmu kopumā veidot konkurētspējīgāku.

Un šajā situācijā mani tik daudz nesatrauc ministra krēsla
zaudēšana, cik gan mana un manas ministrijas un nozares darba noniecināšana… un es
atļaušos… ka ap nozari zināmā mērā tiek veidots, mākslīgi radīts negāciju
lauks, kas patiesībā darbojas pretī izglītības pašai svarīgākajai misijai – dot
sabiedrībai drošības un cerības sajūtu, virzīt to uz attīstību, nevis radīt tajā
histēriju un depresiju.

Vai opozīcijas politiskajai demagoģijai šobrīd, kad izglītībā un
zinātnē ir tik kritisks stāvoklis, nav pārāk augsta cena? Un kā gan citādi, ja ne
par histērijas un depresijas radīšanu, var nosaukt negāciju kurināšanu, lai tie
Latvijas iedzīvotāji, kuri varbūt tik labi nepārzina izglītības jomu un ietekmējas
no šīs politiskās telpas, pēc šīs izskanējušās informācijas saķertu galvu un
teiktu: „Šausmas, šausmas! Diez kas tur notiek un vai vispār skolas septembrī būs?
Vai vispār bērni ies uz skolu?”

Un kur te ir godprātīgi pirmajā vietā liekamais – visas tautas,
jaunatnes, sabiedrības attīstības intereses? Kur te ir? Jā, Latvijā ilgstoši
izglītība un zinātne visvairāk tieši finansiālu apstākļu un iemeslu dēļ ir
bijusi atvirzīta uz tālākiem punktiem. Un es domāju, ka tieši šīs nozares
darbinieku atbildīgā attieksme, inovatīvas rīcības veidi, pašaizliedzīga darbība
visus šos gadus ir aizstājusi šo nepietiekamo finansējumu skolās. Pateicoties tam,
nozare ir virzījusies līdzi mūsdienu prasībām un nav katastrofāli atpalikusi. Ja
visu izšķirtu tikai un vienīgi finansējums, kas mūsu valstī ir ievērojami mazāks
nekā Eiropas Savienībā vidēji, mēs nekad nebūtu tik tālu tikuši, kā mēs esam,
– pozitīvā nozīmē.

Un tieši šobrīd ir tas piemērotākais laiks stabilas attīstības
radīšanai, jo ir iestājusies tā situācija, kas ir gaidīta, – kad ir iespēja
attīstīt projektus, kad var sākt gadiem krāto problēmu risināšanu. Kad mums ir
iespēja uzlabot materiāli tehnisko bāzi, piesaistot Eiropas Savienību. Kad ir iespēja
ilgtermiņā skatīties, stabilitātē skatīties. Un tāpēc arī ir svarīgi, protams,
šo stabilitāti radot, izdiskutēt jautājumus un veidot ilgtermiņa programmu.
Izglītības sistēma, tāpat kā mūsu Rīga, nekad nebūs gatava! Jo tas nozīmētu
attīstības apstāšanos vispār.

Un tāpēc arī, piemēram, UNESCO nesenajā konferencē
„Mūsdienu pedagoģija nākotnes sabiedrībai” apliecināja, ka mainīgā pasaulē
mainās arī izglītības uzdevumi. Un ka nāk arvien jauni izaicinājumi. Mums nekad
nebūs tā, ka nebūs nekādu problēmu! Mums ir šobrīd vieni izaicinājumi, rītu būs
citi. Pasaulē ir arī tādi, kas mūs vēl nav nemaz sasnieguši. Mums vienmēr būs
jautājumi, kas būs jārisina konkrēti un praktiski.

Un te… un tāpēc es domāju, ka šīs pārmaiņas ir saistītas ar
reālām dzīves situācijām. Un es esmu gatava šīs pārmaiņas īstenot un problēmas
risināt. Un tīši radīta nozares administratīvā nestabilitāte nekādā veidā
neveicinās kopējo stabilitāti. Tā tai var tikai kaitēt.

Te jūs varētu jautāt: bet kā tad ir ar pedagogu pausto viedokli
pedagogu atklātajā vēstulē šā gada aprīlī? To taču ir parakstījuši septiņi
tūkstoši skolotāju. Septiņi tūkstoši no tuvu pie 50 tūkstošiem skolotāju mūsu
valstī! Šajā vēstulē galvenokārt bija skarts pedagogiem ļoti svarīgs jautājums,
tas ir, jautājums par atalgojumu.

Jā, skolotāju atalgojums nav bijis konkurētspējīgs, salīdzinot ar
līdzvērtīgas kvalifikācijas speciālistiem citās tautsaimniecības nozarēs. Tas ir
veicinājis kadru aizplūšanu no skolas un kavējis jaunu speciālistu piesaisti skolai.

Daži fakti par nodrošinājumu ar pedagogu kadriem. Tā situācija nav
tik briesmīga, kā Kariņa kungs te tikko aprakstīja. Visvairāk uz 1.septembri
prognozēto vakanču ir Rīgā – apmēram 200. Zemgalē ir 40, Latgalē – 15 vakances,
Kurzemē – 70 un Vidzemē – ap 80.

Toties Krāslavas rajonā un Daugavpils pilsētā vispār nav brīvu
pedagogu štata vietu. Un pēc Ludzas rajona statistikas iznāk, ka no turienes uz Rīgu
varētu sūtīt dabaszinātņu un matemātikas skolotāju desantu.

Pavisam nopietni runājot, situācija jāskata valstī kopumā.
Jāskata ne tikai viens reģions, bet valsts kopumā. Un šajā situācijā ir svarīgi un
arī ir vēlme atgriezties pedagogiem, kas no skolas aizgājuši 90.gados.

Es iniciēju atklātu dialogu. Ar pedagogiem mēs tikāmies
ministrijā, Saeimā, mēs pašreiz aktīvi strādājam pie reģionālajām konferencēm,
kas notiks augustā. Mūsu vairākkārtējās tikšanās ir viesušas lielāku abpusējo
sapratni par to, kas ir nepieciešams. Un faktiski skolotāju vēstule iezīmēja tieši
tos faktorus, ko mēs jau esam iestrādājuši mūsu ilgtermiņa plānos, ko mēs jau
apzinām. Un lielā mērā tas arī liecina par to, ka ministrija iet pareizu ceļu.

Ja reiz es pieskāros pedagogu jautājumam, tad turpināšu arī par
nozares prioritāšu un veicamo darbu izvērtēšanu.

Godājamie deputāti! Par spīti visiem pārmetumiem es vēlos
uzsvērt, ka tieši šajā gadā ministrija pirmo reizi ir panākusi kvalitatīvi jaunu
pieeju pedagogu atalgojuma sistēmas sakārtošanai, darba algu pakāpeniski paaugstinot
un ņemot vērā līdz šim neapmaksātos skolotāju darba pienākumus.

Šogad valdība atbalstīja ministrijas un LIZDA ierosinājumu, ka
papildus iepriekšējos gados izveidotajā darba algas paaugstināšanas grafikā
paredzētajiem 50 latiem no 1.septembra pedagogi vēl saņems samaksu par burtnīcu
labošanu, konsultāciju stundām, darbu ar skolā integrētajiem bērniem, kam ir
īpašās vajadzības. Tas atkarībā no veicamajiem pienākumiem var veidot atalgojuma
palielinājumu līdz 100 latiem.

Jā, tas nav radikālais prasītais atalgojuma palielinājums – 560
latu pēc nodokļu nomaksas. Un es no sirds gribētu spiest roku ministram, kurš to šeit
un tagad, tūlīt varētu panākt tuvu pie 50 tūkstošiem skolotāju. Taču arī šie
minētie gandrīz 100 lati ir vislielākais skolotāju atalgojuma palielinājums vienā
reizē pēdējo gadu laikā. Papildu samaksa prasīs no budžeta 10 miljonus latu.

Salīdzinājumam atgādināšu pedagogu atalgojuma rādītāju
pieaugumus laikā no 2000. līdz 2007.gadam. Vidējā darba samaksa par likmi (tātad par
21 stundu) 2000.gadā bija tikai 92 lati. Augot apmēram par 20 latiem gadā, bet
2004.gadā stāvot uz vietas, tā visstraujāk ir kāpusi tieši pēdējos gadus.
Atcerēsimies, ka 8.Saeimas laikā Ministru prezidents Aigars Kalvītis, toreizējā
izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete un arī LIZDA noslēdza kopēju
vienošanos par pedagogu atalgojuma palielināšanas programmu, kas tiek iedzīvināta
manā ministrēšanas laikā. Šogad samaksa sasniegs 284 latus par likmi, un tā ir par
aptuveni 60 procentiem lielāka nekā 2005.gadā. Plus samaksa par klases audzināšanu,
burtnīcu labošanu, konsultācijām, darbu ar bērniem ar īpašām vajadzībām un 10
procentu kvalitātes piemaksa.

Šogad papildus panāktais darba samaksas palielinājums ir tikai
pirmais solis uz skolotāju atalgojuma sistēmas sakārtošanu un kompleksā ar citiem
pasākumiem ir mērķēts uz skolotāju piesaisti nozarei. Ministrijas izvirzītie
prioritārie uzdevumi pedagogu cilvēkresursu attīstībā nozīmē pasākumu kopainu,
situācijas kopēju uzlabošanu, un tas jau bija izdarīts pirms skolotāju vēstules
saņemšanas.

Ministrijas prioritārie uzdevumi pedagogu resursu attīstībā ir
saistīti ar augstākās izglītības posmu. Arī šeit mums ir jādomā. Un jāsaka, ka,
skarot jautājumu par skolotāju sagatavošanu un rosināšanu strādāt skolās, mēs
esam piešķīruši budžeta vietas fizikas, ķīmijas, bioloģijas, matemātikas
skolotājiem, un ir arī iestrādāta programma par 200 latu stipendiju tiem jaunajiem
pedagogiem, kas pēc skolas beigšanas ir ar mieru trīs gadus nostrādāt skolā. Jau
šobrīd es varu informēt, ka vispārējās izglītības un profesionālās izglītības
iestāžu vadītāju augusta konferencēs mēs diskutēsim par šiem jautājumiem.

Runājot vēl par algām, es atgādināšu, ka no 2006.gada 1.septembra
ir būtiski palielināts arī augstskolu un koledžu akadēmiskā personāla atalgojums.
Rektora minimālā alga ir 958 lati (bija 630), profesoram ir 798 (bija 504), un lektoram
ir 408 (bija tikai 258). Tas ir veicinājis interesi par akadēmisko jomu.

Pirms runāšu par Eiropas struktūrfondu naudas apgūšanu,
uzsvēršu, ka arī budžetā šim, 2007.gadam ir panākts vēl nebijis vairāku desmitu
miljonu latu liels pieaugums. Tā ka valdība ir atbalstījusi izglītību un zinātni, jo
pieaugums ir visās nozarēs – kā izglītībā, tā zinātnē, valsts valodas un sporta
jomā.

Spilgts piemērs ir ilgstoši novārtā atstātā profesionālā
izglītība. 2007.gadā tai pirmo reizi visā neatkarības laikā ir panākts
vislielākais finansējums – 47 miljoni latu. Tostarp ir izdevies arī palielināt
audzēkņu stipendijas no 8 līdz 20 latiem, līdzekļi ieguldīti arī materiāli
tehniskās bāzes uzlabošanā. Un jāsaka, ka bērnu skaits profesionālās izglītības
iestādēs ir palielinājies. Profesionālajai izglītībai ir nepieciešams darba devēju
atbalsts. Un šeit ir ļoti daudz jāstrādā tieši ar likumdošanu. Tāpēc ir
izstrādāts Profesionālās izglītības likuma projekts, kur darba devēja loma ir
īpaši iezīmēta gan satura izstrādē, gan arī audzēkņu sasniegumu novērtēšanā.
Jāuzsver, ka profesionālās izglītības jomu efektīvāku vērsusi arī Profesionālās
izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomes un reģionālo
trīspusējo sadarbības padomju darbība. Šādas reģionālas padomes ir izveidotas
šajā gadā, un tas stiprina sasaisti ar profesionālo izglītību, lai jaunieši būtu
labāk sagatavoti darbam, lai viņiem būtu praktiskā darba iemaņas.

Šo profesionālās izglītības mērķu labā laikā līdz 2013.gadam
materiāli tehniskajai bāzei ir paredzēti astoņi miljoni latu.

Godātā Saeima! Turpinot par prioritātēm, paveiktajiem un
veicamajiem darbiem, man ir jāatgriežas 2006.gada aprīlī, kad, stājoties ministra
amatā, es… atzīšos: es nebiju gaidījusi to, ka man būs jāsaskaras arī ar
piespiedu prioritātēm.

Viena no tām bija situācija, kad bija iekavēta zinātniskās
darbības normatīvās bāzes sakārtošana. Zinātnieki nesaņēma naudu pētījumiem, un
tika iekavēti to termiņi. Nebija piešķirti un sadalīti apmēram 16 miljoni latu.
Īsā laikā nācās panākt liela daudzuma – kopskaitā 13 – zinātnisko darbību
reglamentējošo normu un dokumentu apstiprināšanu.

2006.gadā tika pabeigta zinātnisko institūtu sakārtošana, kas bija
nepieciešama sakarā ar Komerclikuma un Zinātniskās darbības likuma spēkā
stāšanos.

Būtisks solis ir zinātnisko institūtu reorganizācija ar
grozījumiem Zinātniskās darbības likumā, ko jūs pieņēmāt 21.jūnijā un Valsts
prezidente izsludināja 2.jūlijā. Šie grozījumi ir būtiski Latvijas zinātnes un
pētniecības ilgtermiņa attīstības nodrošināšanai tieši institucionālās bāzes
ziņā.

Es gribu atgādināt, ka tieši šajā gadā arī institūti pirmo
reizi savā bāzes finansējumā saņēma arī darba samaksas finansējumu.

Atgriežoties pie ministres gaitu sākuma, man jāsaka, ka toreiz darba
apstākļus man vēl saspringtākus darīja tā laika valsts sekretāres ilgstošā
slimošana un neesamība darbā. Un šajā laikā man personiski nācās atvairīt
publiskus nomelnojumus. Nomelnojumi publiskajā telpā bija saistīti arī ar Izglītības
un zinātnes ministrijas nekustamajiem īpašumiem. Stājoties amatā, izglītības
nozarei tik netipisku jautājumu es biju spiesta izvirzīt kā prioritāru.

Kā daļa no risinājumiem ministrijas nekustamā īpašuma jautājumu
sakārtošanā tika iezīmēta nekustamo īpašumu nodošana valsts augstskolām, kam ir
atvasinātās publiskās personas statuss.

Kas tad ir izdarīts nekustamā īpašuma jomā? Ir apzināts, cik tad
mums īsti ir īpašumu. Un mums kopā ir 1821 objekts. Ir sagatavota normatīvā bāze
nekustamā īpašuma izvērtēšanai, pieaicināti speciālisti šā darba uzsākšanai,
lai rezultātā tiktu iegūta skaidrība par to, kurš objekts ir nepieciešams kurai
izglītības funkcijai.

Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likuma pārejas noteikumi
paredz, ka Ministru kabinets izstrādās normatīvos aktus, lai varētu nodot nekustamos
īpašumus valsts augstskolām. Un jūs paši, īpaši Krastiņa kunga vadītā komisija,
atceraties, cik lielas un garas mums bija diskusijas par šo jautājumu.

Ministrijas administratīvās struktūras nesakārtotība un
administratīvās kapacitātes trūkums arī bija viena iekavēta joma, ko es pārņēmu,
stājoties ministra darbā.

Vecās lietas es atgādinu tāpēc, ka tās ir saistītas ar
ministrijas darbības prioritātēm un valsts stratēģiskās attīstības mērķiem.

Ministrijā kopumā bija aptuveni 30 procentu vakanču. Nebija neviena
cilvēka, kas nodarbotos ar valsts valodas politiku, un tāpēc tika izveidots Valsts
valodas politikas departaments. Valdībā bija nostiprināta Valsts valodas politikas
programma 2006.-2010.gadam, kas, es domāju, ir ļoti svarīga programma. Un
administratīvais vājums struktūrfondu apguvē izpaudās tādējādi, ka darbam ar
Eiropas Savienības līdzekļiem toreiz trūka 20 darbinieku.

Tālāk es nedaudz detalizētāk runāšu par Eiropas struktūrfondu
jautājumiem.

Pēc dažu mēnešu intensīva darba mēs sakārtojām ministrijas
administratīvo sistēmu atbilstoši valsts un pašas ministrijas mērķiem. Tika
izveidota štata vieta – valsts sekretāra vietnieks struktūrfondu jautājumos, kā
arī divi departamenti – Struktūrfondu departaments un Eiropas reģionālās
attīstības fonda investīciju departaments, kā arī aizpildītas visas vakances.

Īsi pirms manas stāšanās ministra amatā vēl nebija noslēgti
līgumi par 26 miljoniem latu 2004.-2006.gada plānošanas periodā un bija iekavēts
Eiropas Savienības struktūrfondu apguves process.

Pēdējā pusgada laikā mums situācija ir krietni uzlabojusies. Tagad
līgumi ir noslēgti par visu summu un tiek veikts sistemātisks darbs projektu
plānošanas, metodiskā nodrošinājuma un arī ieviešanas ziņā. Daudzās
aktivitātēs struktūrfondu pieprasījums ir pārsniedzis plānoto. Līdz šī gada
beigām Eiropas Sociālā fonda apmaksa dubultosies, sasniedzot 12 miljonus, tas ir, 33
procentus, un tas ir visām pārējām jaunajām Eiropas Savienības valstīm
līdzvērtīgs rādītājs.

Runājot par 2007.-2013.gadā apgūstamo Eiropas Savienības
struktūrfondu finansējumu, gandrīz 700 miljoniem eiro, es uzsvēršu, ka ministrija
izpilda visus sagatavošanās nosacījumus atbilstoši vadošās iestādes un īpašu
uzdevumu ministra sekretariāta noteiktajam grafikam. Konsultējoties ar sociālajiem
partneriem, ir izstrādāti projektu atlases principi, ieviešanas nosacījumi
prioritārajās aktivitātēs, ko mēs uzsāksim šogad, tātad atbalsts pedagogiem
dabaszinātņu kabinetu ierīkošanai un atbalsts doktorantūrai.

Godātie deputāti! Nevēlos lieki aizkavēt jūsu uzmanību, tikai
īsumā minēšu vēl dažus darbības virzienus, kuros man nācās atjaunot pārtraukto
pēctecību un labi iesāktos darbus.

Piemēram, tā ir pārtrauktā izglītības iestāžu informatizācija.
Jaunā kvalitātē mēs atjaunojām informācijas un komunikācijas tehnoloģiju
konsultatīvo padomi, izveidojām Informācijas tehnoloģijas departamentu. Tāda
ministrijā nebija pēdējos piecus gadus. Pēc Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās
pārvaldes lietās sekretariāta iniciatīvas strādājām pie struktūrfonda aktivitātes
informācijas un komunikāciju tehnoloģijas izglītības kvalitātei 2007.-2013.gadam.

Plānotais finansējums ir apmēram 140 miljoni latu, un jau šodien
mēs esam nodrošinājuši, ka Latvijā 250 matemātikas, fizikas, bioloģijas un
ķīmijas skolotāji var mācību procesā izmantot iespējas, ko paver personālais
dators un modernās tehnoloģijas.

Tāpat mēs paveicām visu nepieciešamo, lai turpinātu 2007.gadā un
gada beigās arī pabeigtu projektu „Latvijas vispārizglītojošo skolu
informatizācija”. 300 skolas ir nodrošinātas ar vairāk nekā 2000 datoriem un
internetu.

Par valsts finansējumu skolēnu mācību grāmatām. Mēs jau tā
atpaliekam gan no Igaunijas, gan no Lietuvas. Bet tieši premjera Einara Repšes taupības
politikas laikā finansējums tām tika samazināts vēl par pusmiljonu latu, un līdz ar
to summa grāmatām ir Ls 1,65. Pagājušajā gadā mums izdevās šo grāmatu naudu
atlikt atpakaļ, bet fakts ir tāds, ka vismaz trīs gadi ir nokavēti.

Sociālās korekcijas izglītības iestādē „Strautiņi”, kurā
ievieto bērnus un jauniešus ar tiesas lēmumu par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu,
radušās problēmas lielā mērā ir sekas taupībai. Savulaik izglītības un zinātnes
ministrs Kārlis Šadurskis slēdza tāda paša tipa skolu „Pilcene”, kurā bija
dažāda vecuma bērni. Un tagad „Strautiņos” ir gan mazi zēni, gan jaunieši tuvu
18 gadiem, kas, protams, rada lielas problēmas.

Godātā Saeima! Ļoti būtiski, ka ministrijas komandai ir izdevies
atvērt grozījumiem jau sen juridiski un morāli novecojušus dokumentus, piemēram,
tāds ir Izglītības likums, un radīt jaunus dokumentus – tādus kā izglītības
attīstības pamatnostādnes līdz 2013.gadam un mūžizglītības politikas
pamatnostādnes. Būtisks darbs ir izdarīts, turpinot strādāt ar Augstākās
izglītības likumu, kas ļaus Latvijas augstākajai izglītībai iekļauties vienotajā
Eiropas augstākās izglītības telpā.

Pirmo reizi Latvijas vēsturē valdība ir apstiprinājusi Nacionālo
sporta attīstības padomi un programmu… es atvainojos, Nacionālo sporta programmu
2006.-2012.gadam, kas nosaka un nodrošina 5,5 miljonu latu budžeta pieaugumu sporta
nozarē. Un tas ir atbalsts gan cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, gan bērniem, gan
pieaugušajiem, gan arī izciliem sportistiem.

Vēl gribētos pateikt, ka šajā gadā pirmo reizi doktorantūras
jomā ir piešķirts finansējums arī augstskolām, kurām nav doktorantūras programmas,
un līdz ar to mācību spēki no citām augstskolām var mācīties un ir finansēti
doktorantūras programmās augstskolās, kurās šādas programmas ir. Un te jāsaka tā,
ka tieši doktorantūras jomā ir viens ļoti pozitīvs fakts, par ko, es domāju, mums
visiem jāpriecājas, jo tikko Zinātniskās kvalifikācijas komisijā aizstāvējās
simtais doktorants. Simtais! Tātad simtā disertācija. Visā pagājušajā gadā mums
bija simt astoņpadsmit disertācijas. Tā ka tas ir tiešām ļoti pozitīvs fakts.

Es gribēju atkārtot arī to, ka Eiropas vienotajā izglītības
telpā jeb Boloņas procesā pēc vērtējuma, ko izdarījuši starptautiskie eksperti,
salīdzinot piecdesmit valstis, mēs esam pirmajā vietā Baltijas reģionā un
piecpadsmitajā – starp piecdesmit valstīm kopumā. Es uzskatu, ka tas ir arī liels
mūsu kopīgs sasniegums.

Un noslēgumā es gribētu uzsvērt to, ka esmu vienmēr bijusi
atvērta sociālajai partnerībai, dialogam, viedokļu apmaiņai, savstarpējai
sadarbībai un mēs strādājam gan ar LIZDA, gan ar LIVA, gan ar vecāku apvienību
„Visi”, gan ar Darba devēju konfederāciju, gan ar augstskolām, gan ar Zinātnes
padomi, maksimāli cenšoties padarīt izglītības jautājumus vairāk apspriežamus ne
tikai pašā ministrijā, bet arī ārpus tās.

Godātā Saeima! Visbeidzot es vēlos teikt: ir jau pareizi, ka
opozīcija rūpīgi seko valdības darbam, tostarp analizē procesus arī izglītības,
zinātnes, valsts valodas, sporta nozarēs. Tomēr šajā gadījumā tas vairāk izskatās
pēc darbības iniciēšanas, izmantojot tieši sociāli un ekonomiski visjutīgākās
jomas, kurās katrs satricinājums situāciju vēl vairāk pasliktina.

Un kā sauc šādu rīcību, kad politiskā demagoģija un politiskā
divkosība sasniedz šādu, tik augstu pakāpi? Esmu pārliecināta, ka tiešām ir
iespējams, īpaši ar pedagogu, vecāku un pašvaldību darbinieku, ierēdņu atbildību
un līdzdalību, efektīvāk risināt tos jautājumus, ko laiks mums ir izvirzījis, lai
mūsu sistēma kopumā kļūtu labāka un konkurētspējīgāka. Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Debates turpinās deputāts Kārlis Šadurskis.

K.Šadurskis (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātie kolēģi! Vakar Jaunajā Rīgas teātrī notika pilsoniskais
forums par demokrātijas nākotni Latvijā. Cik ļoti gaisotne šai forumā atšķīrās
no šai namā valdošā vairākuma viedokļa!

Vakar rakstniece Anna Žīgure atgādināja pavisam senu notikumu –
1988.gada jūnija Radošo savienību plēnumu, par kuru tolaik cilvēki teica, ka divas
dienas elpojuši svaigu gaisu. Arī vakar forumā man bija šī svaigā gaisa sajūta.
Diemžēl šai namā tā zūd.

Pirms divdesmit gadiem kompartijas funkcionāri aicināja nedramatizēt
situāciju. Kas šodien mainījies? Citēju Annas Žīgures teikto: „Cik reižu
šopavasar no valdošās koalīcijas puses nav dzirdēts – nedramatizēsim situāciju,
nav krīzes. Valdība strādā, Saeima strādā. Ar šo iestāžu darbu neesot
apmierināta vienīgi maza sarūgtināta un nikna oponentu saujiņa un tā saucamās
sabiedriskās organizācijas, kuras patiesībā finansējot starptautiski tīkli. Latvijā
viss labi, Latvijā viss mierīgi. „Ļaujiet mums strādāt,” saka valdošā
koalīcija, nejūtot vai negribot just, ka tautas uzticības kredīts jau ir
iztērēts.”

To pašu valdošā koalīcija saka par izglītības sistēmu un
ministres Rivžas darbu. Viss esot kārtībā. Tad, kad „Jaunais laiks” strādājis,
tad gan viss esot bijis slikti. Un galvenais pārmetums – Rivžai, nabadzītei, esot
atstāta nesakārtota sistēma, kurā, viņai pa priekšu grozoties, gada laikā vienas
vienīgas nelaimes.

Lūk, dažas no šīm nelaimēm. Nacionālas stājas trūkums valodas
un izglītības lietās; tieksme mīkstināt mazākumtautību izglītības reformu;
centralizēto eksāmenu tirgošanas atsākšanās; pusgadu ilga un nelikumīga valsts
sekretāres vajāšana; mēģinājums privatizēt izglītības sistēmas nekustamos
īpašumus; nespēja vesela gada laikā iecelt izglītības satura iestādes vadītāju;
samocīta, nesakarīga vispārējās vidējās izglītības satura reforma; 7,5 tūkstošu
pedagogu parakstīta atklāta vēstule valsts augstākajām amatpersonām kā trauksmes
zvans par dziļo sistēmas krīzi; atbrīvošanās no godīgiem ierēdņiem; ministrijas
administratīva novājināšana; padomju laiku vilkšana atpakaļ zinātnē; augstākās
izglītības un zinātnes administrācijas neveidošana; likuma nepildīšana; aizdomīgi
darījumi kā Saules dārzā, tā „Daugavas” stadionā; korupcijas skandāli;
augstāka nekā jebkad par kukuļņemšanu aizturētā amatpersona; kriminālprocesi.

Tās ir ziņas, kuras atmiņā saistās ar ministri Baibu Rivžu. Daudz
dzirdam par saasināto krīzi skolās, skolotāju trūkumu. Katastrofāla situācija ir
arī augstskolās. Minēšu dažus skaitļus.

Valstī, kurā ir otrais lielākais studējošo īpatsvars pasaulē,
redzam gluži neeiropeisku studiju struktūru. Tikai 68 procenti studentu studē valsts
augstskolās. Sistēma ir ļoti fragmentēta – 60 augstākās izglītības institūciju,
700 programmu. Nedabisks sabiedrisko zinību pārsvars, ko desmit gadus veidojusi
tagadējās ministres vadītā Augstākās izglītības padome. Piemēram, tiesību
studiju programmas apgūt piedāvā 10 augstskolas. Sašķeltībā neveidojas izcilībai
un pētījumiem nepieciešamā kritiskā masa. Jaunākās statistikas dati
(ieklausieties!): akadēmiskajās maģistra un doktora studijās kopā tikai 8,4 procenti.
Dzimumu struktūra augstskolās: vīrieši gandrīz vai nemaz nestudē, mazāk par
trešdaļu no grādu ieguvējiem ir vīriešu. Nepilna laika studijās – puse studentu.
Studiju maksa pieaug, jaunieši strādā, pa sestdienām piestudē. Bet valsts apmaksā
studijas vien nedaudz vairāk par piektdaļu – 23 procentiem – studentu.

Fakti ir sausi. Latvijā ne vien zinātnes naudas īpatsvars katru gadu
kritās, līdz ar „Jaunā laika” pūlēm izdevās panākt 0,15 procentu pieaugumu un
ierakstīt to Zinātnes likumā, bet arī augstākās izglītības finansējums
samazinājās no 0,90 līdz 0,52 procentiem no iekšzemes kopprodukta. Tikai „Jaunais
laiks” panāca pieaugumu – 0,68 procentus 2005.gadā.

Nupat, nesen, Izglītības un zinātnes ministrija ir publiskojusi gada
pārskatu. Pārsteidzoši, bet šogad, laikam pateicoties ministrei Rivžai, visi
rādītāji ir sliktāki nekā gadu iepriekš. Lai gan Eiropas Savienība 2006.gada
10.maijā ar komunikē, kas balstās uz nepieciešamību sasniegt Lisabonas stratēģijas
mērķus, nolēma Eiropā finansēt augstskolu studijas ar 2 procentiem no iekšzemes
kopprodukta, jo ieguldījumi studijās atmaksājas vairāk nekā reālās procentu likmes,
ministre neiestājās par šīs normas iekļaušanu likumā, toties skaidri pateica, ka
nepildīs (kā jau gadu nepilda!) likumu, kas paredz interešu konfliktu novēršanu
ministrijā un nodalītas iestādes – Augstākās izglītības un zinātnes
administrācijas – izveidi. Ietaupīšot! Likums nepatīk, jo naudu vairs nedalīs
ministrija.

Vēl vairāk. Izglītības un zinātnes ministre saka, ka nepildīs
aktus, kas paredz katrai studiju vietai atvēlēto izmaksu ikgadējo celšanu. Citēju:
„Nākamgad nepalielinās arī studiju vietu izmaksas.” Tātad nevarēs uzlabot
mācību materiāltehnisko bāzi. Būs pirmā reize, kad nekāpinās ieguldījumu studentu
izglītošanai.

Vai ministrei nav saprotams, ka zināšanu ekonomika ir vienīgā
iespēja Latvijai augt par labklājības zemi? Tautsaimniecību nepacelsim ar runkuļu
selekciju vien. Kā ministre ir iedrošinājusies apturēt finanšu pieaugumu studijām
laikā, kad tikko pamodās cerība? Neprasme, neizlēmība un nespēja aizstāvēt nozares
prioritātes – tā aizvadīts šis gads. Gandrīz visās jomās notikusi atkāpšanās
no sasniegtā. Labi vien, ka neiznīcināja vismaz to, ko ministre reizumis (arī
šodienas runā) uzdeva par sevis paveikto, piemēram, Druvietes panākto skolotāju algu
un zinātnes naudas pieaugumu vai iepriekš panākto valsts valodas lietošanu
vispārējā izglītībā.

Daži piemēri tam, kā labi iesāktais ir apturēts, aizkavēts,
paslēpts, samocīts.

Inas Druvietes gatavot uzsāktā kvalifikācijas diferencēšanas
sistēma pusotra gada laikā tā arī nav ieviesta. Nav panākts, ka bērnudārzu pedagogu
algas apmaksā valsts.

Pērn janvārī ministrijas sākotnējais pieprasījums pēc 101
miljona papildu līdzekļu 2007.gada budžetā izčākstējis. Investīciju programmā
līdzekļi „apgriezti” pat vienīgajai jaunceltajai Cesvaines skolai. Augstākās
izglītības likuma projekts iesprūdis.

„Jaunais laiks” plānoja veidot atsevišķu valsts
kapitālsabiedrību Izglītības ministrijas īpašumu apsaimniekošanai. Rivža sākumā
demonstrēja ekonomisku nekompetenci – izdeva rīkojumu nodot daļu privatizācijai.
Vēlāk taisnojās, ka nodos tā saucamos nevajadzīgos īpašumus. Nodos īpašumus
akciju sabiedrībai „Valsts nekustamie īpašumi”. Arī tas nav izdarīts. Ne
izveidota apsaimniekošanas kapitālsabiedrība, ne arī īpašumi nodoti „Valsts
nekustamajiem īpašumiem”.

Augstskolām īpašumā ēkas un zemi tā arī nenodod. Uz rūtiņu
lapas parakstīta rezolūcija ir: „Nodot Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes
ēku „Latvijas Pastam”.”

Nevar jau teikt, ka Rivža augstskolas neaizstāv nemaz. 2006.gada
maijā Baiba Rivža personīgi vēršas Rīgas Domē, lai panāktu atkārtotu līguma
slēgšanu ar skandalozo Sociālo tehnoloģiju augstskolu par ēku Baltajā ielā,
neļaujot tajā izveidot pašvaldības iestādi – vidusskolu. Turpinoties bezdarbībai,
no jauna atsākti kriminālprocesi, piemēram, par Merķeļa ielu 11 Rīgā.

Toties sevišķi skandaloza izvērtusies rīcība ar Saules dārza
zemi, kad ierēdņi dažādu līgumu slēgšanas rezultātā ļāva Indriksona kunga SIA
„Ķeizarmežs”pieteikties uz tādas valsts zemes privatizāciju, kura jau tā
bija iznomāta par „sviestmaizi”. Zaudētas iestrādes, ko panācām, atbrīvojot
ministriju no izšķērdētājiem un koruptīvas sistēmas. Ministrijas graušana. Kad,
novēršot korupciju, atklājās Mežaparkā pie Ķīšezera esošās valsts zemes
izšķērdēšana un nācās atlaist divus politiski ieceltus valsts sekretārus (vienu
šobrīd tiesā), „Jaunais laiks” izsludināja atklātu konkursu un pieņēma
profesionālu ierēdni no Tieslietu ministrijas ar desmit gadu stāžu valsts
institūcijās – Kristīni Jarinovsku – par valsts sekretāri. Pieņēma valsts
sekretāra vietnieku sporta, Eiropas finanšu un stratēģijas jautājumos. Sakārtoja
darbaspējīgu ministrijas struktūru.

Rivža atnāca strādāt jau pie jauniem cilvēkiem, kas spēja izvilkt
ministriju no stagnācijas, bet pati savu darbošanos sāka ar godprātīgu amatpersonu
„izēšanu”. Varbūt šie ierēdņi traucēja ar zemniecisku vērienu saimniekot ar
nekustamo īpašumu? Nelikumīgi atstādināja un vēlāk ar absurdu iemeslu – kā
nelojālu valstij – pārcēla citā amatā valsts sekretāri, atlaida padomnieku
ekonomikā, kurš jau uzvarējis tiesas procesā par nelikumīgu atlaišanu, atbrīvojās
no Saimnieciskā departamenta direktora un tā tālāk. Nu no ministrijas aiziet
zinātnieki, uz kuru profesionālismu balstījās Latvijas panākumi Boloņas sistēmā.
Piemēram, Velta Vikmane un Jānis Čakste.

Ministriju nejēdzīgi sadrumstaloja „kņazistēs” – vairāk
nekā 20 struktūrvienībās. Piemēram, Augstākās izglītības un zinātnes
departaments nez kāpēc pārdalīts divos departamentos.

Visbeidzot, ministrijas vadībā izvirzās funkcionāri, kuru
piemērotību amatam apliecina oranža biedrakarte. Droši vien tas palīdz valsts
investīciju naudu dalīt pašvaldībām.

Korupcijas skandālu veicināšana. Rivža prettiesiski atstādināja
no amata konkursa kārtībā iecelto valsts sekretāri tieši tajā laikā, kad
noslēdzās pieteikšanās privatizācijai. Vai tā ir sagadīšanās, nezinu. Ministres
rīcības nelikumību atzīst arī Civildienesta pārvalde, šo lēmumu atceļot.

Kad sakarā ar aizdomām par nelikumīgu rīcību valsts sekretāre
atstādināja no amata ierēdni Andreju Cini, Rivža uz karstām pēdām atstādināja
pašu valsts sekretāri, bet Cini iecēla par ministrijas vadītāju valsts sekretāres
vietā un piešķīra tam plašas pilnvaras! Kā šīs pilnvaras realizētas, redzējām.
Rivžas protežēto Cini pēc pusotra mēneša aizturēja KNAB sakarā ar aizdomām par
kukuļu izspiešanu grupā un sevišķi lielā apmērā saistībā ar nekustamo īpašumu.
Krimināllieta nosūtīta prokuratūrai apsūdzības celšanai.

Sports paliek novārtā. „Jaunais laiks” izveidoja Sporta
departamentu, uzsāka vienotas sporta politikas veidošanu. Baiba Rivža gada laikā nav
spējusi nodrošināt nekādu pozitīvu virzību. Priekšlikumi atduras pret argumentiem:
„Sporta bāzu apsaimniekošana ir valstij neraksturīga funkcija.” Ministre atmet visu
svarīgo lēmumu pieņemšanu, kā, piemēram, Biķernieku sporta bāzes privatizāciju,
Nacionālajai sporta padomei, un naudu reāli dala Olimpiskā komiteja. Nav konceptuālas
rīcības.

Daugavas stadions ir piemērs. Aizdomīgā procesā sākotnēji
izsniedza pilnvaru Gunta Indriksona kontrolētajai Latvijas Futbola federācijai
dzīvojamo ēku projektēšanai līdzšinējā stadiona teritorijā. Starp citu,
Ekonomikas policija par šo pilnvaru ir ierosinājusi kriminālprocesu. Tad nesaprotamu
iemeslu dēļ vēlas stadionu nodot Rīgas Domei, kurā atsevišķas amatpersonas saka, ka
pilsētai neesot līdzekļu stadiona atjaunošanai, bet paredz, ka Rīgas Dome veikli
nodos to tālāk – Indriksona kungam.

Ministre Rivža nav valsts pārvaldē no vakardienas. Viņa ir desmit
gadus vadījusi Augstākās izglītības padomi, plānojot savu budžeta studiju vietu
sadalījumu vai desmit ministriem. Jau tad bija gana laika iemācīties, kā valsts darbs
darāms. Izglītības ministra vieta nav nomenklatūras darbaudzināšanas kantoris, kur
vēl desmit gadus ministrei mācīties valsts pārvaldes iekārtu un likumus. Izglītības
un zinātnes ministra darbs nav koķeta pačalošana un lentīšu pārgriešana svētkos.
Man nav ticības, ka cienījamā Rivžas kundze to pēkšņi sapratīs un gribēs un
pratīs strādāt.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Debates turpina deputāts Jakovs Pliners.

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Godātie deputāti! Šodien mēs izskatām
svarīgu jautājumu: vai atbilst ieņemamajam amatam izglītības un zinātnes ministre
Baiba Rivžas kundze. Bet vēl svarīgāk ir noskaidrot, kas notiek mūsu valsts
izglītības nozarē.

Diemžēl Latvijā pēc neatkarības atgūšanas pakāpeniski
pazeminās jauniešu zināšanu kvalitāte. To apgalvo augstskolu profesori, to pierāda
masveida nesekmība un otrgadniecība. Iemesli… Viņu ir daudz.

Pirmkārt, minoritāšu skolas… tā ir vardarbīga, no paša sākuma
politizēta, zinātniski nepamatota un nevienam nevajadzīga skolas pseidoreforma-2004.
Vai šajā bezjēdzīgajā jezgā ir vainīga Rivžas kundze? Nē. Šo pseidoreformu
izdomāja nacionālistiski noskaņotie politiķi, realizēja ministri Kārlis Šadurskis
un Ina Druviete, kuri tagad pieprasa, lai pašreizējā ministre atkāptos no amata.
Pseidoreforma-2004 ir jāatceļ, jāatļauj minoritāšu skolu direktoriem pašiem
nodrošināt tādu mācību un audzināšanas procesu, lai vidusskolu absolventi būtu
pietiekami izglītoti un pilnīgi brīvi pārvaldītu valsts valodu.

Otrkārt, kā latviešu, tā arī krievu skolās pārsvarā notiek
informatīva, reproduktīva apmācība: iemācījās, atbildēja, aizmirsa. Tātad ir
nepieciešamas kā Rietumu, tā arī Austrumu modernās inovācijas, attīstošas
izglītības tehnoloģijas, kuras diemžēl vairākums mūsu skolotāju nepārvalda.
Skolotāji nav vainīgi. Viņiem to nemācīja. Skolotāju tālākizglītības sistēma
neiztur nekādu kritiku. Lektori ir vieni un tie paši, konkurences starp viņiem nav.
Zināšanas taču nav pašmērķis, tas ir līdzeklis, lai attīstītu domāšanu, lai
attīstītu personību un tās emocionālo vērtību orientāciju. Mūsu skolotāji
nepietiekoši māca bērniem pielietot zināšanas praksē. Tātad, diemžēl nerunājot
par tiem bērniem, kuri vispār neapmeklē skolu, arī pamatskolu un vidusskolu
absolventiem trūkst zināšanu un pragmatisma. Vai mēs varam vainot visās skolu
negācijās tikai profesori Rivžu? Nevaram. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Rivža
jau ir trīspadsmitā – trīspadsmitā! – izglītības un zinātnes ministre. Izņemot
jau minētos, ministra amatā strādāja arī deputāts Māris Grīnblata kungs.

Visu iepriekšējo ministru laikos negatīvās tendences izglītības
jomā taču tikai uzkrājās. Ministri mainījās kā cimdi franta rokās, un neviens ne
par ko neatbildēja. Runa par politisko atbildību ir tukšu salmu kulšana. Neviens
ministrs pat par savu darbu nekad neatskaitījās.

Vai Rivža ir vainīga, ka Latvijā ir vispārējs pedagogu trūkums?
Vai viņa ir vainīga, ka skolotāju sastāvs novecojas? Pirmspensijas un pensijas vecumā
strādā sešpadsmit procenti pedagogu. Novecojas arī augstskolu profesoru sastāvs.
Pārāk maz ik gadu mēs gatavojam zinātņu doktoru, profesūras atražošanai vajag
vismaz divas reizes vairāk.

Latvijā trūkst ne tikai skolotāju, bet arī pirmsskolas iestāžu
audzinātāju. Tieši deputāti pieņēma likumu, ka strādāt bērnudārzos drīkst tikai
ar augstāko pedagoģisko izglītību, un daudzi piecdesmitgadīgie audzinātāji ar
vidējo speciālo izglītību no darba aizgāja.

Skolotāju trūkums noved pie skolotāju pārslodzes. 39,11 procenti
skolotāju strādā uz pusotru līdz divām likmēm. 13,75 procenti strādā citu, papildu
darbu. Daudz skolotāju spiesti strādāt kaut kur arī vasaras atvaļinājuma laikā.
Pedagoģiskais darbs mūsu valstī ir nepietiekami novērtēts kā finansiāli, tā arī
morāli.

Darba tirgū konkurēt nespējīgais atalgojums un vāja sociālā
atbalsta politika arī ir raksturīga mūsu valstij. Pat padomju laikos lauku skolotājiem
valsts apmaksāja apkuri un elektrību, skolotāji saņēma bezmaksas vai lētas
ceļazīmes uz sanatorijām. Eksistēja skolotājiem izdienas pensijas.

Kādas sociālās garantijas tautas skolotājiem ir šodien? Gandrīz
nekādas. Latvijas skolas nepietiekoši ir nodrošinātas finansiāli, materiāli
tehniskā bāze ir vāja. Iekārtas daudzos fizikas, ķīmijas, bioloģijas mācību
kabinetos morāli un fiziski novecojas. Tās taču kalpo vēl no padomju laikiem. Tātad
vismaz divdesmit trīsdesmit gadus. Skolām vienkārši katastrofāli trūkst naudas.

Laiku pa laikam valdības ierakstīja savās deklarācijās, ka
izglītība ir mūsu valsts prioritāte, bet – kā boļševiki rakstīja vienu, bet
darīja kaut ko citu, tā arī mūsdienu valdošie. Tāpēc mums šodien izglītībā ir
negatīvi rezultāti, negatīvo problēmu „zvaigznājs”! Tas ir redzams pat
neprofesionālim. Un vecāki un skolotāji, un Latvijas Izglītības un zinātnes
darbinieku arodbiedrība atzīst, ka Latvijas izglītības nozare ir krīzes stadijā.

Pienācis laiks to atzīt kā Ministru kabinetam, tā arī Saeimas
deputātiem. Iespējams, ka „Jaunā laika” un „Saskaņas Centra” deputātu
pieprasījums par neuzticību Baibai Rivžai ir pamatots, bet tad jāatkāpjas arī
Ministru prezidentam Aigaram Kalvīša kungam. Viņš taču strādā savā amatā daudz
ilgāk nekā esošā izglītības un zinātnes ministre. Un skolotāju algas un skolas
materiāli tehniskais nodrošinājums, un skolotāju sociālās garantijas ir atkarīgas
ne tikai no ministres darbības, bet daudz vairāk no Ministru prezidenta un Ministru
kabineta darbības kopumā.

PCTVL uzskata, ka pienācis pēdējais brīdis apzināties izglītības
krīzes cēloņus un rast kopīgu ceļu problēmas risināšanai. Šodien mūsu valstī ir
vērojama izglītības un prasmju neatbilstība darba tirgus prasībām. Bez atbilstības
uzlabošanas mēs nekad nepāriesim no darbietilpīgas ekonomikas uz tādu ekonomiku, kas
būtu balstīta uz zināšanām. Lai to panāktu, ir nepieciešams nekavējoties ieguldīt
līdzekļus un cilvēkresursus kā vispārējā izglītībā, tā arī profesionālajā
izglītībā.

Es ceru, ka visu frakciju deputāti apzinās izglītības krīzes
ilgtermiņa seku bīstamību. Es ceru, ka gan Ministru kabinets, gan Saeima izdarīs visu
izglītības krīzes novēršanai un Latvijas uzplaukumam nepieciešamo. Es ceru, ka visi
deputāti saprot, ka tikai ar labi izglītotiem, profesionāli kvalificētiem cilvēkiem
Latvijā ir iespējama uz zināšanām balstīta ekonomika.

Izglītības jomā steidzami jāizdara sekojošais. Pirmais. Būtiski
jāpalielina skolotāju algas, piesaistot tās konkrētai ekonomiskajai kategorijai.
Otrais. Palielināt pedagoģiju studējošajiem budžeta vietu skaitu augstskolās,
noteikt viņiem to pašu 200 latu stipendiju, segt viņu kredītus, ja skolotāji vismaz
trīs līdz piecus gadus nostrādās skolā. Trešais. Izstrādāt skolotājiem sociālā
atbalsta sistēmu, izveidot dienesta dzīvokļu fondu un izstrādāt īpašus mājokļu
kreditēšanas noteikumus, lai procentus par kredītiem maksātu valsts. Skolotājiem
vajadzētu samazināt pensionēšanās vecumu, un nedrīkst viņiem ar 2008.gada 1.jūliju
atcelt izdienas pensionēšanās iespējas. Vajag visiem skolotājiem nodrošināt
veselības apdrošināšanas polises, diferencēt tās atbilstoši darba stāžam un
saglabāt arī pensijas vecumā.

Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība šogad
30.maijā apstiprināja pamatprasības Izglītības un zinātnes ministrijai (protokols
Nr.17). Es uzskatu, ka šīs prasības ir izteiktas ne tikai ministrijai, bet arī
Ministru kabinetam un Saeimai. Pamatprasības ir sekojošas: sakārtot pedagogu darba vidi
izglītības iestādēs, izstrādāt pedagogu sociālā atbalsta programmu, palielināt
pedagogu darba samaksu ar šī gada 1.septembri un izdarīt izmaiņas pedagogu darba
samaksas paaugstināšanas programmā 2006.-2010.gadam, nodrošināt ikgadēju zinātnes
finansējuma palielinājumu ne mazāk par 0,15 procentiem no IKP un minētos jautājumus
nerisināt uz līdzšinējās skolu optimizācijas, reorganizācijas vai likvidācijas
rēķina. Cik man ir zināms, arī šogad pašvaldības pieņēma lēmumus, un ministrija
saskaņoja piecu skolu likvidāciju. Mēs uzskatām, ka izglītības darbinieku
arodbiedrība savu prasību ietvaros ir izstrādājusi veselu programmu, kas palīdzēs
pārvarēt krīzi izglītības nozarē. Nepieciešams nekavējoties, jau vasaras periodā,
organizēt radošo darba grupu no skolotājiem, arodbiedrības un ministrijas
pārstāvjiem un izstrādāt, ņemot par pamatu arodbiedrības pamatprasības, patiešām
konkrētu programmu. Jā, mums ir izglītības attīstības koncepcija 2007.-2013.gadam,
kurā ir noteikti izglītības attīstības politikas mērķi: uzlabot izglītības,
apmācības sistēmu un nodrošināt, lai tā būtu pieejama visiem; visiem atvērt
plašākas izglītības un apmācības iespējas.

Es esmu pārliecināts, ka bez rīcībspējīgas, konkrētas
programmas, kur būs ierakstīts, ko darīt, kam, par kādiem līdzekļiem un kādos
termiņos, izglītības politikas mērķi nebūs un nevar būt sasniegti. Ministru
kabineta 2006.gada 7.novembra deklarācijā tiek minēts (citēju): „Izveidosim Latviju
par konkurētspējīgu, augsti attīstītu valsti ar stabilu labklājības sabiedrību.”
Bez izglītības sistēmas būtiskas uzlabošanas un pilnveidošanas Ministru kabineta
deklarācijā ierakstītie vārdi – kā es šeit stāvu! – paliks tikai uz papīra. To
nedrīkst pieļaut! Jāizstrādā konkrēta programma, lietderīgi jāapgūst Eiropas
Savienības fondu līdzekļi un tie jāizlieto nevis ierēdņu eirokomandējumiem, nevis
eiroalgām, piemaksām un prēmijām, nevis ofisu eiroremontiem, kā pie mums bieži vien
notiek, bet krīzes pārvarēšanai tieši izglītības jomā. Tieši no tā ir atkarīga
Latvijas nākotne.

Baiba Rivža nav mūsu, tas ir, PCTVL, ministre. Mēs neatbalstījām
šo Ministru kabinetu. Bet balsošanā mēs atturēsimies. Mēs uzskatām, ka ministrei
šajā sarežģītajā situācijā enerģiski jāturpina darbs, jābūt daudz prasīgākai
kā pret sevi un ministrijas ierēdņiem, tā arī pret visu Ministru kabinetu. Skaidrs,
ka Rivžas kundzei jāturpina darbs daudz aktīvāk, daudz enerģiskāk, jāpieprasa no
Finanšu ministrijas un premjera finansējuma pielikšana savai nozarei, labāk
jāsadarbojas ar Ekonomikas ministriju inovācijas tehnoloģiju ieviešanā.

Patīkami, ka par Rivžas kundzes darbību atzinīgi izsakās Rīgas
Tehniskās universitātes rektors Ivars Knēts un Zinātņu akadēmijas prezidents Juris
Ekmanis. Bet labāk strādāt var vienmēr.

Lielāka uzmanība jāpievērš vispārējās un profesionālās
izglītības kvalitātei.

Uztrauc vidusskolu satura jaunā reforma, kuru plāno sākt 2008.gada
1.septembrī. Uzskatām, ka tai nav gatavi skolotāji, vidusskolas klasēm nav ne
programmu, ne mācību grāmatu mūzikā, vizuālajā mākslā, kultūras pamatos. Un vai
vispār ir vērts ieviest šos mācību priekšmetus uz fizikas vai ķīmijas rēķina?
Vai tas saskan ar Lisabonas programmu? Šaubos! Šis jautājums vēl jādiskutē ar skolu
meistariem un zinātniekiem.

Vispareizāk būtu organizēt trīsgadīgu brīvprātīgu eksperimentu,
kā tas notiek šodien ar Latvijas vēstures mācīšanu.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Debates turpina deputāte Sandra Kalniete.

 

S.Kalniete (frakcija „Jaunais laiks”).

Godātais priekšsēdētāja kungs! Cienījamā ministres kundze!
Godātie kolēģi! Es šodien vēlos runāt par nacionāli patriotisko audzināšanu. Es
piederu pie tiem laimīgajiem cilvēkiem, kas savus skolas gadus atceras ar gaišām
jūtām, neskatoties uz padomju laiku. Man ļoti paveicās, jo bija lemts mācīties pie
izciliem skolotājiem – sava priekšmeta zinātājiem.

Tomēr visvairāk man atmiņā iespiedušies tie brīži, kad aiz
skolotājiem uzspiestās padomju ideoloģiskās maskas pavīdēja īstas jūtas un
pārliecība. Šie uzplaiksnījumi, kas apliecināja lielu uzticēšanos skolēniem, manī
nostiprināja pārliecību, ka mani skolotāji ir tikpat patiesi mūsu Latvijas patrioti
kā mani vecāki.

Padomju laikā mīlestība pret Latviju bija mūsu tautas kopīgs
noslēpums, kuru katrs glabāja dziļi savā sirdī. Tas bija svešiniekiem nepieejams
dārgums, kas mums deva spēku saglabāt savu latviskumu un savu eiropeiskumu. Vai gan
citādi mēs būtu spējuši atdzimt Atmodā un atgūt savu valsti?

Patriotisms ir dziļas un intīmas jūtas. Tās, tāpat kā spēja
mīlēt, veidojas pakāpeniski, līdz ar vecāku pirmajiem glāstiem, pirmo tautasdziesmu
un pirmo apjausmu par dzimtā novada skaistumu. Tās ir dzimtenes mīlestības pamats, kas
rodas ģimenē un kam skola pievieno apziņu par piederību lielākai kopībai – tautai
un valstij.

Patriotisms veidojas līdz ar zināšanām, ka mūsu tautai, tāpat kā
citām, ir sava īpatna seja, ko nosaka mūsu, baltu, izcelsme, folklora, zemnieka
raksturs. Arī vēstures pārbaudījumi.

Skolēnam ir jāieaug apziņā, ka tā ir mūsu senā identitāte, kas,
tapdama latviska, reizē ir tapusi eiropeiska, ka mēs esam latvieši un eiropieši gan
pēc izcelsmes, gan ģeogrāfiski un vēsturiski.

Vairāki mācību priekšmeti katrs citādā veidā ir būtiski
ikvienas tautas identitātes apziņas veidošanai un patriotisma nostiprināšanai. Tie ir
dzimtā valoda, literatūra, valsts ģeogrāfija un valsts vēsture.

Manā vērtējumā nozīmīgākais starp tiem ir valsts vēsture.
Tāpēc es runāšu par to – par nesaprotamo un nepieņemamo ministres Baibas Rivžas
rīcību, faktiski nepildot iepriekšējās ministres lēmumu – Latvijas vēsturi
turpmāk mācīt skolās kā atsevišķu mācību priekšmetu.

Ina Druviete 2006.gada 12.janvārī parakstīja rīkojumu par mācību
priekšmeta „Latvijas vēsture” ieviešanu 2006./2007. mācību gadā. Ar savu lēmumu
ministre pielika punktu ilgajām un kaismīgajām diskusijām starp Latvijas vēstures kā
atsevišķa priekšmeta atbalstītājiem un pretiniekiem. Pie tam ievērojama daļa
atsevišķās mācīšanas pretinieku atradās arī starp ministrijas ierēdņiem. Šīs
diskusijas sabiedrībā turpinājās jau gadiem, jo abu viedokļu atbalstītāju nostāja
bija nesamierināma, tāpēc šis ministres lēmums bija gan gaidīts, gan vajadzīgs.

Nacionāli patriotiskās audzināšanas entuziasti patiesi priecājās
par iepriekšējās ministres izlēmīgumu un gaidīja, ka viņas pēctece šo darbu ar
tādu pašu apņēmību turpinās. Jau pirmie izteikumi par šo jautājumu parādīja, ka
Baibai Rivžai nacionāli patriotiskā audzināšana nav prioritāte. Jaunā ministre pēc
stāšanās amatā gan apgalvoja, ka nolēmusi – un šeit es citēju – „turpināt
darbu pie rīkojumu izpildes”. „Turpināt darbu” ir tipisks birokrātisks
formulējums, kas praksē lielākoties nozīmē tieši pretējo – administratīvu
vilcināšanos pildīt kādu rīkojumu, kuru tādu vai citādu iemeslu dēļ nav drosmes
atcelt. Tieši tā arī notika. Ministre jautājumā par Latvijas vēstures kā
atsevišķa priekšmeta mācīšanu rīkojās saskaņā ar birokrātiskās vilcināšanās
paņēmieniem. Pieņēma lēmumu minēto rīkojumu ieviest aprobācijas kārtībā un
eksperimentālā kārtā mācīt Latvijas vēsturi 12 skolās. Paredzēts, ka aprobācija
ilgs trīs gadus un rezultātā varēs izvērtēt, vai Latvijas vēstures kā atsevišķa
priekšmeta mācīšana sevi attaisno.

Šajā sakarā nav skaidrs, kāpēc mācīs tikai 12, nevis visās 37
skolās, kas izteica vēlēšanos piedalīties šajā eksperimentā. Tāpat arī nav
skaidrs, pēc kādiem kritērijiem tieši šīs 12 skolas tika izvēlētas pilotprojekta
īstenošanai. Ministre gan apgalvoja (citēju), ka „aprobācijas skolu skaita izvēle
saistās ar eksperimenta veikšanas metodoloģiju”. Eksperimentā nepieciešams iegūt
objektīvus, mērāmus datus, ticamus rezultātus. Valoda ir tik cieta un birokrātiska,
ka rodas iespaids: mēs runājam par kaut kādiem bezdvēseliskiem priekšmetiem, nevis
par cilvēkiem.

Tomēr tā arī nekļūst skaidrs, kas un pēc kādiem kritērijiem
pēc trim gadiem vērtēs šos objektīvos, mērāmos datus un pieņems lēmumu par
Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta turpmāko mācīšanu vai nemācīšanu.
Baibas Rivžas lēmums uz trim gadiem atliek Latvijas vēstures kā atsevišķa
priekšmeta mācīšanu skolās. Tikmēr skolotāji… skolēnu Latvijas vēstures
zināšanas, neskatoties uz izglītības standartā paredzēto normu, ka no visām
pasaules vēstures kursa stundām 30 procenti jāatvēl Latvijas vēsturei, kļūst
aizvien izplūdušākas. Tam ir vairāki iemesli, to skaitā arī tas, ka Latvijas
vēstures notikumi globālās vēstures ietvarā skolēnu acīs nešķiet tik aizraujoši
kā, piemēram, Romas impērijas spožums un krišana, konkistadoru gaitas Dienvidamerikā
vai Lielā franču revolūcija. Tieši tāpēc mazu valstu vēsture ir jāmāca
atsevišķi. Citādi tik nozīmīgā saikne starp mūsu tautas pagātni un tagadni
skolēnu apziņā nenostiprināsies pietiekami.

Vēl sarežģītāka situācija ar Latvijas vēstures mācīšanu ir
mazākumtautību skolās, kur, neskatoties uz izglītības standartā paredzēto 30
procentu normu, interese un zināšanas par Latvijas vēsturi lielākoties ir sliktas.
Iestājeksāmeni augstskolās liecina, ka ir abiturienti, kas pat nezina, ka Latvija
starpkaru periodā bijusi neatkarīga valsts, ir tādi, kas apgalvo, ka kolhozus Latvijā
dibināja 1935.gadā. Diemžēl daudzi skolotāji pret Latvijas vēsturi izturas formāli
un izvairīgi. Turklāt jāņem vērā, ka daudzās ģimenēs vecāki joprojām uzskata
PSRS vēsturi ar tās falsificētajiem faktiem par vienīgo patiesību. Tas izvirza
īpašus uzdevumus Latvijas vēstures mācīšanai mazākumtautību skolās, kur mūsu
valsts vēstures zināšanām būtu jākalpo par iedarbīgu mazākumtautību integrācijas
un lojalitātes veicināšanas instrumentu. Nepietiekamās zināšanas par Latvijas
patieso vēsturi neveicina mazākumtautību integrāciju.

Maijā Igaunijas sabiedrību satricināja nemieri un agresivitāte, ar
kādu Igaunijas krievu kopienas pārstāvji vairākas dienas plosījās Tallinā,
demolējot pilsētu. Nemieru iegansts bija bronzas karavīra pārvietošana. Igauņus šis
klajais naidīgums dziļi šokēja, jo izrādījās, ka tā saskaņa, kas pēc
neatkarības atgūšanas valdījusi sabiedrībā, ir bijusi tikai šķitums. Tāpat kā
šķitums bijusi lojalitāte pret Igaunijas valsti un tām vērtībām, kas dārgas
igauņu tautai.

Tiekoties ar Latvijas Saeimas draudzības grupas deputātiem, Igaunijas
prezidents Ilvess uzsvēra, ka turpmāk daudz lielāka vērība Igaunijā būs
jāpievērš mazākumtautību izglītībai, īpaši vēstures mācīšanai, jo tieši
vēstures faktu nezināšana ir viens no cēloņiem, kuru dēļ veidojās plaisa starp
valsts iedzīvotājiem. Katrā ziņā Igaunija turpmāk daudz lielāku uzmanību
pievērsīs nacionāli patriotiskajai audzināšanai un valsts vēstures mācīšanai.

Tikmēr mūsu Izglītības un zinātnes ministrija iztiek ar
dekoratīviem paņēmieniem, lai mazinātu sabiedrības neapmierinātību ar
vilcināšanos ieviest Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu un
parādītu, ka pasākumi tiek veikti. Cits iemīļots birokrātu izteiciens… ministre
Baiba Rivža mācību gada vidū deva rīkojumu mācību priekšmeta nosaukumu „Pasaules
vēsture” papildināt ar vārdiem „Latvijas vēsture”. Aprīlī skolotājiem
žurnālos, mācību plānos un citos ar izglītības procesu saistītos dokumentos bija
jāizdara attiecīgi labojumi, pie tam skolu inspektori ar īpašu cītību pārbaudīja,
vai šis ministres rīkojums ir izpildīts.

Lai arī pati Rivžas kundze apgalvo, ka Izglītības un zinātnes
ministrijas nostāja Latvijas vēstures mācīšanas jautājumā nav mainījusies, fakti
apliecina pretējo. Acīm redzams, ka nacionāli patriotiskā audzināšana mūsu
izglītības sistēmā ir atstāta novārtā! Šo trūkumu piepulcinot daudziem citiem
ministres darba trūkumiem, par kuriem jau runāja un vēl runās deputāti, uzskatu, ka
Baiba Rivža nav spējīga pildīt viņai uzticētos izglītības un zinātnes ministres
pienākumus, un aicinu Saeimu izteikt viņai neuzticību.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Nākamā debatēs pieteikusies
runāt izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža. Viņai ir otrai runai piecpadsmit
minūtes. Līdz ar to ir priekšlikums debates turpināt pēc pārtraukuma.

Tagad lūdzu reģistrēties. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Pirms tiek
sagatavoti reģistrācijas rezultāti, godātie kolēģi, es gribu jūs informēt, ka
šodien mums ir daži jubilāri.

Pirmkārt, pusapaļā jubilejā mēs sveicam deputātu Valēriju
Agešinu. (Aplausi.) Otrkārt, tieši šodien jubileju svin deputāts Mareks
Segliņš. (Aplausi.)

Vārds paziņojumam deputātam Jānim Strazdiņam.

J.Strazdiņš (ZZS frakcija).

Cienītie Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas locekļi,
lūdzu jūs sapulcēties uz komisijas sēdi desmitos un 35 minūtēs komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Sergejam
Dolgopolovam.

 

S.Dolgopolovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Cienījamie Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas locekļi,
komisijas sēde notiks uzreiz pēc Saeimas sēdes slēgšanas.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Andrim
Bērziņam no ZZS frakcijas.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Kolēģi! Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde notiks
tūlīt Sarkanajā zālē kopā ar Juridisko komisiju par godu Segliņa kunga jubilejai.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Kārlim
Leiškalnam.

K.Leiškalns (Tautas partijas frakcija).

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas deputātus aicinu uz sēdi
komisijas zālē.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Mārim
Krastiņam.

M.Krastiņš (Tautas partijas frakcija).

Godājamie Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas deputāti!
Aicinu jūs uz sēdi pulksten 10.35 komisijas telpā. Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Jānim
Šmitam.

J.Šmits (LPP/LC frakcija).

Godātie Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas locekļi!
Komisijas sēde pēc piecām minūtēm komisijas telpās. Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).

Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Andris Bērziņš (LPP/LC
frakcija)… ir uz vietas, Boriss Cilevičs… nav, Gundars Daudze… ir, Andrejs
Klementjevs… nav, Leopolds Ozoliņš… nav, Jānis Reirs… ir, un Viktors
Ščerbatihs… nav. Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, pārtraukums līdz pulksten
11.00.

(Pārtraukums.)

 

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Indulis Emsis.

 

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Atsāksim sēdi. Lūdzu,
ieņemiet vietas Sēžu zālē! Turpināsim debates.

Godātie kolēģi! Nākamā debatēs runās izglītības un zinātnes
ministre Baiba Rivža.

B.Rivža (izglītības un zinātnes ministre).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti! Īsi
par Latvijas vēsturi.

Rīkojumu par Latvijas vēstures aprobāciju – aprobāciju, nevis
sākšanu mācīt skolās! – atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem izdeva Druvietes
kundze. Un Druvietes kundze arī norādīja 12 skolas, kurās aprobācija ir jāsāk. Un
es savukārt lūdzu skolas pieteikties, un, tā kā bija pieteikušās 40 skolas 12 skolu
vietā – tā bija brīvprātīga pieteikšanās -, un 12 skolu vietā pieteicās 40,
un visas 40 arī aprobācijas procesu sāka, kā tas ir paredzēts Ministru kabineta
noteikumos, kas pieņemti jau pirms manis, tad šis darbs tika uzsākts atbilstoši tai
kārtībai, kāda valstī ir, un 40 skolās tas arī notiek, un es esmu arī papildus
dabūjusi finansējumu tam – gan tām 12 skolām, gan tām 40.

Tā ka, cienītā Kalnietes kundze, nu nav tā Rivža tāda vēstures
nīdēja, kādu jūs mani te gribējāt pataisīt! Nav viņa tāda!

Otrs. Par skolotāju atbalsta sistēmu. Izglītības un zinātnes
ministrija ir iesniegusi priekšlikumus pašvaldību likumam par sociālā atbalsta
sistēmu, par atbalsta sistēmu skolotājiem – gan par dzīvokļiem, gan par transporta
izmaksu atmaksu, gan arī par iespējamiem kredītu procentu samazinājumiem. Un tas ir
jūsu – deputātu ziņā tagad, cik lielā mērā jūs atbalstīsiet mūsu
priekšlikumus un arī skolotāju vēlmes.

Par izglītības satura reformu. Mēs uzsāksim to tikai pēc tam, kad
jautājums būs izdiskutēts ar skolotājiem. Un, cik var saprast no pašreizējās
situācijas, daudzmaz gatavi tam ir tikai dabaszinātņu priekšmeti, jo šeit tika
īstenoti Eiropas projekti pirms tam. Par to mēs runāsim augustā, un nesatraucieties,
un nebaidieties, mēs sāksim to procesu tad, kad tas būs izrunāts.

Tālāk. Šadurska kungs! Zināt, Šadurska kungs, jūsu runa liecina
vai nu par pilnīgu faktu sagrozīšanu, vai arī par absolūtu neorientēšanos tajā
jomā, ko jūs pats esat vadījis pusotru gadu. Un te es varu piesaukt… visus jūsu
faktus pilnīgi un viennozīmīgi apstrīdēt.

Sociālās zinātnes. Sociālajās zinātnēs mums studentu skaits ir
liels ne jau tāpēc, ka valsts finansētu vienīgi un tikai sociālās zinātnes.
Sociālās zinātnes studējošie jaunieši paši maksā par savām studijām. Un mums
valstī, kā jūs zināt, ir 21 valsts augstskola un 14 privātas augstskolas. Un tās ir
izveidotas jau 90.gadu sākumā. Un tā ir vienota augstākās izglītības sistēma, ir
viena Rektoru padome, ir viens Augstākās izglītības likums, un visas šīs augstskolas
strādā kopā.

Tātad valsts no savas puses ir atbalstījusi taisni dabaszinātņu
bloku, medicīnas bloku, vides zinātņu bloku – tās studiju programmas, kas ir
dārgas. Un savukārt, lai palīdzētu tiem jauniešiem, kuri mācās par budžeta naudu
un kuriem nav stipendiju, ir studiju… ir studentu kredīts. Tiem, kas maksā, ir studiju
kredīts.

Tā ka nevajag jau nu teikt, vai ne, ka tagad nu visa valsts ir gājusi
tikai un vienīgi uz sociālajām zinātnēm. Mums taisni prioritārais virziens ir
dabaszinātnes – gan maģistrantūrā, gan doktorantūrā, gan arī bakalaura
programmās.

Ja mēs runājam par AIZA. AIZAtiks atvērta kā jauna
augstākās izglītības aģentūra 2010.gadā. Tāda mums ir kopīga vienošanās sakarā
ar to, ka nepieciešami ļoti lieli naudas līdzekļi un šobrīd galvenā prioritāte ir
skolotāji. Tā ka nav tā, ka tas ir norakts un tas nebūs. Tas būs!

Tagad tālāk – jautājums par īpašumiem. Cienītais Šadurska
kungs! Man ir vēlreiz, kā saka, jūs jāapgaismo un jums jāizstāsta, ka līdz
2006.gada augustam Latvijā katrs varēja pieteikties uz privatizāciju. Un Izglītības
un zinātnes ministrija nav tā, kas kaut ko privatizē. Un Rivža pati nevar pateikt, ka,
lūk, Ķeizarmežs būs viņas īpašums. Izglītības un zinātnes ministrija
atbilstoši noteiktajai kārtībai atbild uz Ekonomikas ministrijas pieprasījumu – vai
objekts ir mūsu funkcijām vajadzīgs vai nav. Un mēs esam… par visiem objektiem, kas
mums ir vajadzīgi, mēs esam iestājušies.

Piemēram, Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāte kā ir
Ekonomikas fakultāte, tā būs Ekonomikas fakultāte. Tas ir valsts īpašums. Merķeļa
ielā kā bija valsts īpašums, tā ir valsts īpašums.

Biķernieku trase nav mūsu īpašums. Tas ir Satiksmes ministrijas
īpašums. Mūsu prasība šeit ir, un to mēs arī uzturam, tāda, ka Biķernieku trasei
ir jākalpo sporta funkcijai, ka tā trase sporta vajadzībām ir jāsaglabā un tur ir
jāstrādā.

Tālāk. Nepārtrauktie pārmetumi par Ciņa kungu. Zināt ko, Ciņa
kungs ir „Jaunā laika” pieņemta amatpersona. Un Ciņa kungs bija valsts sekretāra
pienākumu izpildītājs arī Druvietes laikā. Un Ciņa kungs tapa par valsts sekretāra
pienākumu izpildītāju ļoti pragmatisku iemeslu dēļ. Tikai tāpēc, ka viņam
vienīgajam, izņemot valsts sekretāru, bija paraksta tiesības. Man vienkārši nebija
citas izvēles tajā situācijā. Tāda tā situācija tajā ministrijā bija
pagājušajā gadā, kad valsts sekretāre bija slima un Cinis bija vienīgais, kam
paraksta tiesības. Man nav… Es viņu neesmu darbā pieņēmusi, un es arī par viņu
neatbildu. Un tāpēc es uzskatu, ka tā ir vienkārši faktu sagrozīšana un situācijas
ļaunprātīga izmantošana. Un to pašu varētu teikt arī par visiem pārējiem jūsu
uzstādījumiem.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi! Turpinām debates.

Nākamais debatēs pieteicies deputāts Jānis Strazdiņš.

 

J.Strazdiņš (ZZS frakcija).

Augsti godātais priekšsēdētāja kungs! Ļoti cienītā ministres
kundze! Kolēģi!

Šodien mēs izskatām mūsu valstij ārkārtīgi svarīgu jautājumu
– izglītība, zinātne un ministres loma tās attīstībā, un viņas atbilstība šim
augstajam, svarīgajam amatam.

Ir ļoti saprotama opozīcijas attieksme un politika un visa šī
jautājuma politizēšana, un arī šo runu saturs, šie sabiezinājumi, šie epiteti,
šie sagrozījumi, šī dažādā faktu interpretācija, un mūsu cienījamiem
radioklausītājiem var rasties iespaids, ka tiešām izglītība ir krīzē, ka visi
skolotāji drīz pārstās eksistēt, ka nebūs, kas māca mūsu bērnus, un mēmās
šausmas. Tā viss tiek tik ļoti sakarsēts un politizēts. Un ir ļoti labi arī
saprotams, kāpēc. Prezidenta vēlēšanas notika, kā notika. Uzvarēja labākais
kandidāts, nevis tas kandidāts, ko atbalstīja „Jaunais laiks”. Nevarēja ievēlēt
to prezidentu, kurš varētu atsaukt Saeimu, līdz ar to Saeima palika savā vietā,
valdība palika savā vietā un līdz ar to… piedodiet, tas viss ir savstarpēji
saistīts…

Tagad jāmēģina pa vienam ministram likvidēt… jaukt… Tāpat
„Jaunais laiks” gribēja panākt arī Zinātniskās darbības likuma grozījumus… Un
paldies Dievam, ka mūsu Valsts prezidentei ir tik gaišs prāts, ka viņa saprata – to
nevar atļauties.

Var vēlreiz šo to pagrozīt likumā, ja vajadzīgs, bet tas ir ļoti
nepieciešams un nepieciešams šodien. Tāpēc tiešām paldies viņai par viņas veikto
darbu, un zinātne viņai ir ļoti pateicīga.

Nupat notika mūsu komisijas sēde, kurā mēs apspriedām arī
jautājumu par neuzticības izteikšanu mūsu ministrei. „Par” šādu izteikšanu
nebija faktiski neviens, jo arī „Jaunā laika” pārstāvji uzskatīja, ka tas
jautājums nav balsojams šeit, mūsu komisijas sēdē. Katrā gadījumā mūsu komisija
atbalstu kā tādu minētajam priekšlikumam neizsaka.

Un man ir ienācis komisijā ļoti liels vēstuļu daudzums. Un es
iepazīstināju komisijas locekļus ar to saturu, bet gribu nolasīt tikai vienu no
daudzajām vēstulēm. Un es domāju, ka tā ir pati svarīgākā. To ir parakstījis
Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis un Latvijas Zinātņu akadēmijas
Senāta priekšsēdētājs Jānis Stradiņš. Nu… (Starpsauciens: „Vēl viena
pozitīvisma kampaņa!”) pretēji negatīvisma kampaņām… es tam pilnīgi
piekrītu. Jūs ļausiet man izteikties?

Sēdes vadītājs. Lūdzu, nedebatējiet ar zāli… Lūdzu!

J.Strazdiņš. Mūsu akadēmiķi ļoti pozitīvi izsakās par ministres
darbu un cer, ka mēs pieņemsim tādu lēmumu, ka nenotiks nākošā ministra
vēlēšanas… ne iecelšana amatā un ka mēs ļausim veiksmīgi attīstīties mūsu
izglītības sistēmai. Izglītība un kultūra mūsu valstī ir svarīgākās nozares, un
nedrīkst traucēt to attīstību. Šie 16 ministri, kas ir bijuši, pa ministram ik gadu,
– tas neko labu mūsu valstij nav devis. Mums ir pieņemts Nacionālās attīstības
plāns, mūsu komisijā ir izveidota apakškomisija šī plāna realizācijas
uzraudzībai. Mēs stingri sekojam, kā tas notiek, un tas ir mūsu attīstības un mūsu
izglītības, un mūsu cilvēku konkurētspējas garants. Un es ceru, ka šāda politika,
kas uzsākta mūsu valstī, ka mēs esam pievērsušies zinātnei, esam pievērsušies
izglītībai, ka pieaug tās finansējums, nāk lielie Eiropas struktūrfondi… Mums ir
jāļauj mūsu ministriem strādāt. Un es aicinu visus deputātus balsot pret šādu
demisijas pieteikumu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Turpinām debates. Debatēs pieteikusies deputāte
Ausma Ziedone-Kantāne.

A.Ziedone-Kantāne (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamā izglītības
ministres kundze un godātie deputāti! Es runāšu par pirmsskolas izglītības iestāžu
pedagogiem. Mūsu informācijas laikmetā bieži gribas atgriezties pie tādiem ļoti,
ļoti vienkāršiem un patiesiem vārdiem, kas stāsta par būtisko. Kā tautasdziesmā:
„Pieloc’, māmiņ, skolas somu visādiem labumiem, vidū maizes riecientiņu, apkārt
dziesmas, pasakas.”

Kāpēc tautasdziesmā par skolā iešanu savij kopā gara gudrību un
tautas mīlestību? Tāpēc, ka patiesi šīs lietas ir ļoti saistītas un izriet viena
no otras, nav iespējamas viena bez otras. Lai iemācītos mīlēt savu zemi un tautu, ir
jāiemīl gara gaisma, izglītība, – un otrādi.

Latvijas straujā attīstība bieži vien cilvēkus gribot negribot
ierauj nebeidzamā materiālo labumu gūšanas burvju lokā, un izglītība kļūst nevis
par mērķi iegūt gara gaismu, ar kuru tad ieaugt tajā tautas mīlestībā, bet vienīgi
par līdzekli savas personiskās labklājības nodrošināšanai. Un tā pamazām cilvēki
mūsu valstī atsvešinās cits no cita.

Kādas tad šai atsvešinātībai ir sekas? Ir ļoti smagas sekas. Un,
lai tās izlabotu un novērstu, būs jāmaksā ļoti dārgi, gan ar lieliem finanšu
ieguldījumiem, gan, galvenais un pats galvenākais un būtiskākais, ar mūsu bērnu
likteņiem. Viens no būtiskākajiem augsti kulturāli attīstītu valsti raksturojošiem
rādītājiem ir attieksme pret bērniem, pret invalīdiem un pensionāriem.

Es esmu saņēmusi simtiem e-pasta un ar roku rakstītas vēstules,
kurās pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogi un vadītāji raksta par skarbo dzīves
realitāti, kādā viņiem ir jāstrādā. Piemēram, Aizkraukles rajona Vietalvas pagasta
pirmsskolas izglītības iestādes „Zīļuks” vadītāji savā vēstulē raksta:
„Man ar iestādes vadītāju ir bijis jāpārcieš liels pazemojums, ikreiz dodoties pie
savas pašvaldības pēc noteiktā pedagogu darba samaksas paaugstinājuma, jo pazemojoši
man ir klausīties, ka uz kopējā ļaužu materiālā fona mums jau esot pietiekami liels
atalgojums un mēs pārāk dārgi izmaksājot.”

„Zīļuka” vadītāji raksta, ka valstiski ir nekorekti
apstiprināt algas, nepiešķirot tām atbilstošu valsts finansējumu. Un atgādina, lai
mēs vienmēr atceramies, ka mājas stabilitāte ir atkarīga no pamatiem un bērnu
attīstībā šādi pamati ir pirmsskolas izglītība.

Kokneses pirmsskolas izglītības iestādes „Gundega” vadītāja
savā vēstulē raksta, ka Latvijas pirmsskolas iestādēs strādā tikai sava darba
fanātiķi un realitāte ir ļoti skumja. Pašvaldības diemžēl nespējot šos pedagogus
nodrošināt.

Jūs pat iedomāties nespējat, kā dzīvo bērnudārzi Latvijas
laukos, un, man pašai viesojoties kaut vai, piemēram, Valkas rajona Grundzāles
bērnudārzā… nu – tas nu nav diez cik uzjautrinoši, tas ir skumji – ziniet, nav
krēslu, kur apsēsties. Mēs tupējām uz tiem mazajiem krēsliņiem, un pārējie trīs
sēdēja uz grīdas. Vārda vistiešākajā nozīmē. Un tas nav pārspīlējums, jo pēc
tikšanās šī gada jūnijā ar Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku
arodbiedrības priekšsēdētāju Jāni Krastiņu varu teikt: viņš atzina, ka no
1995.gada pedagoga darba samaksa par vienu likmi ir zemāka par tautsaimniecībā
strādājošo vidējo algu, nemaz nerunājot par sabiedriskajā sektorā strādājošo
darba algu. Tad man jāsaka, ka mūsu nesakārtotās vērtību izpratnes laikmetā ir
svarīgi, lai ģimeni atbalstītu profesionālā audzināšanas iestāde – skola,
pirmsskola – visplašākajā šā vārda nozīmē.

Mācību saturā varam ielikt to, kas veicinās gan informētību, gan
intelektu, bet mēs nedrīkstam mūsu sabiedrību padarīt tikai par intelektuālu
sabiedrību, jo attīstītajos Rietumos jau tagad ir oficiāli ienācis jēdziens
„emociju deficīta sabiedrība”. Pasaules tirgū valdošajās prasībās neatlaidīgi
arvien lielāks uzsvars tiek likts uz emocionālo inteliģenci kā vienu no
profesionālās veiksmes priekšnoteikumiem.

Un mūsu emocionālās uzvedības modeļus veido – es uzsveru! –
tikai un vienīgi bērnībā, tātad pirmsskolas mācību iestādē, gūtā pieredze.
Bērnība un pusaudža gadi ir pēdējais laiks, kad vēl ir iespējams piesavināties
emocionālās uzvedības galvenās normas, kurām būs ļoti liela nozīme visā mūsu
turpmākajā dzīvē.

Tāpēc, pirmkārt, zinātne jau ir pierādījusi, ka cilvēka
personība par 80 procentiem veidojas un nostabilizējas līdz sešu gadu vecumam. Tātad
bērns kā personība veidojas pirmsskolas mācību iestādē. Un visā tālākajā
dzīvē cilvēka personība veidojas vairs tikai par 20 procentiem. Bet mums Latvijā
šodien 24 tūkstošiem bērniņu trūkst bērnudārzu. 24 tūkstošiem! Es redzu tikai
divas iespējas, kā risināt šo lietu. Un, proti, pirmais ir māmiņu algu
paaugstināšana arī otrajā bērna audzināšanas gadā, jo no visiem rindā
stāvošajiem bērniem 75 procenti ir no viena gada līdz trīs gadu vecumam. Tātad
pārējie, trīsgadīgie un četrgadīgie, sastāda tikai 25 procentus. Tātad, ja mēs
māmiņu algu maksātu arī otrajā gadā, bērnudārzu rindas faktiski jau šodien
izbeigtos.

Otrkārt. Cieš mūsu demogrāfija. Bērnudārzu trūkums ietekmē
dzimstību, un jau tagad demogrāfiskie dati ir satriecoši. Es tikai atgādinu jums, ja
kāds to nezina: 80.gados piedzima 40 tūkstoši bērnu. 90.gadu vidū līdz ar Latvijas
atjaunotni – 17 tūkstoši, mazāk nekā puse! Un tikai 2005.gadā, kad mēs esam
piešķīruši māmiņu algas, dzimstība pirmoreiz sasniedz 21 tūkstoti un otrajā,
2006.gadā, – 22 tūkstošus. Tātad apmēram puse no tā, kas bija 80.gados. Tas ir
tālu no tā, kas mums kādreiz ir bijis.

Treškārt. Valsts izvirzīja prasību, ka pirmsskolas mācību
iestāžu jeb bērnudārzu pedagogiem ir jāapgūst augstākā pedagoģiskā izglītība.
Bērnudārzu audzinātāji to izdarīja. Viņi to izdarīja par savu naudu, pie tam ļoti
daudzi pat ieguva maģistra grādu. Diemžēl tas atkal neatspoguļojas darba samaksā, un
rezultātā strauji palielinās pedagogu trūkums un jauni pedagogi vairs neienāk
pirmsskolas mācību iestādēs.

Un, ceturtkārt, viens no būtiskākajiem un svarīgākajiem
jautājumiem. Es minēšu, ka savu visdārgāko un vissvētāko vērtību, tas ir, mūsu
bērnu, šo mazo mūsu valsts pilsoni, mēs uzticam pedagogiem un bērnudārzu auklītēm,
kas saņem minimālo valsts algu – 120 latus. Mīļie kolēģi! Vai mums nav neērti?!
Mēs saviem frizieriem, drēbniekiem un šuvējiem diemžēl maksājam daudz, daudz, daudz
vairāk.

Un beidzot. Ja valsts uzņemsies pirmsskolas izglītības iestāžu
pedagogu darba samaksas finansēšanu, tad pašvaldībām atbrīvosies ievērojami
finanšu līdzekļi. Rīgai vien tie būs 15 miljoni! Visā valstī tie būs 40 miljoni,
kurus varēsim izmantot gan pirmsskolas izglītības iestāžu celtniecībā, gan – tas
mums ir ļoti svarīgi – bērnudārzu auklīšu un tehnisko darbinieku algām, gan telpu
iekārtošanai, gan uzskates līdzekļu iegādei un tā tālāk.

Es vēlos atgādināt: mēs esam aizmirsuši to svarīgo faktu, ka
Kalvīša valdības deklarācijā ir izvirzīts šis uzdevums. Es citēju: „Sadarbībā
ar pašvaldībām sekmēsim bērnudārzu celtniecību, esošo modernizāciju,
nodrošināsim pirmsskolas izglītības un bērnudārzu iestāžu optimālu skaitu
valstī, uzlabosim bērnudārzu nodrošinājumu ar darbiniekiem un no 2007.gada
pirmsskolas iestāžu pedagogu darba samaksas pieaugumu veiksim no valsts budžeta.”

Spurdziņa kungs to konkretizē vēl sīkāk, sakot, ka no 2008.gada
pedagogu darba samaksa būs… tiks maksāta no valsts budžeta. Tas ir solījums.

Izglītības ministre savā vēstulē man raksta: „Ja tas tiks
saņemts… ja tam tiks saņemts atbilstīgs finansējums.”

Ministres kundze, kurā gadā jūs domājat piešķirt šo
finansējumu? Tātad 2008.gadā, 2009., 2010., 2014. vai vēl kaut kādā tālākā
nākotnē? Jūs kā izglītības ministre esat šīs valdības deklarācijas izglītības
sadaļas izpildes garants. Katra celtne, ko veidojam, balstās uz stingriem pamatiem, uz
noteiktiem stingriem pamatiem. Un bērnudārzi, tie ir mūsu bērnu izglītības pamats.
Tas ir mūsu rītdienas pamats. Un bērnudārzs ir kā augsnes sagatavošana, bez kuras
pilnīgi nav iespējama vispārējās izglītības sekmīga apguve. Labosim šo kļūdu
šodien! Pēdējie dati, paši jaunākie, liecina, ka Rīgas skolēni, 500 Rīgas
skolēni, atkal 9.klasi ir beiguši bez apliecības par vispārējo izglītību. Tas ir
tikai Rīgā. Un neaizmirsīsim, ka pagājušajā gadā Rīgas skolēnu šajās klasēs
bija par 1500 mazāk nekā citus gadus! Man nav vēl aprēķināti visi dati par visu
valsti. Tie būs atkal tūkstošos.

Kas tad notiks ar šiem bērniņiem? Vai viņi kļūs par ielas
bērniem, klaidoņiem? Ogres rajona bērnu nama „Lauderi” direktore jautā: „Kā
tāda situācija, šāda situācija varēja rasties?” Viņus vajadzēja redzēt agrāk,
daudz agrāk, kad viņi nebija nodarbināti šajās pirmsskolas izglītības iestādēs.

Kad bērns ir sasniedzis pusaudža vecumu, ar viņu ir grūti ko
iesākt. Un patlaban mēs to bērnu pamanām tikai tad, kad viņš sāk sabiedrībai pat
traucēt – kaut ko nozog, kaut ko izdemolē. Un tad mēs gribam papildināt ieslodzīto
rindas, kas jau šodien ir seši ar pusi tūkstoši un valstij izmaksā 30 miljonus gadā.
Jeb viens cietumnieks izmaksā 12,62 latus dienā. Vai mēs esam tik bagāti?

Ja ģimene nevar nodrošināt personības attīstības pamatus, tas ir
jādara pirmsskolas izglītības iestādēm, kurās vienādas starta pozīcijas tiek dotas
ikvienam bērniņam. Tāpēc pašvaldībai ir jārūpējas par ēku uzturēšanu, bērnu
maltītēm un auklīšu algu. Un valstij ir jāuzņemas rūpes par pedagogu atalgojumu.

Mēs pārāk bieži runājam par bērnu kā sabiedrības problēmu.
Taču bērns nav sabiedrības problēma. Bērns ir sabiedrības nākotne.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Debates turpina Izglītības un zinātnes
ministrijas parlamentārā sekretāre Tatjana Koķe.

T.Koķe (Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā
sekretāre).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Cienījamās
deputātes! Godātie deputāti!

Lai man piedod ārsti, ja tādi ir deputātu vidū, taču apgalvošu,
ka izglītībā nav kā farmācijā, kur jauni medikamenti rodas vai katru mēnesi vai
gadu, nesdami peļņu zinātniekiem, ražotājiem un tirgotājiem.

Izglītības jomā jaunumi rodas reti, praksē ieviešas gausi,
pārvarot pretestības. Šeit klātesošie bijušie izglītības un zinātnes ministri man
piekritīs, ka nereti pārmaiņu autori tos augļus tā arī nesagaida. Tāpēc,
manuprāt, pārmetumu un neuzticības vietā racionālāk būtu vienoties izpratnē, ka
izglītība mūsdienās mājo vairs ne vien izglītības iestādēs, bet ir arī
darbavietās, atpūtas un sporta centros. Zināšanu apguve notiek formālos un
neformālos veidos, tāpēc arī atbildība un rūpes par izglītības nodrošinājumu un
attīstību pāraug vienas ministrijas – Izglītības un zinātnes ministrijas –
kompetences robežas.

Kā parlamentārā sekretāre, neapšaubāmi, vairāk esmu centusies
koncentrēties uz darbu ar likumprojektiem jeb grozījumiem likumos, lai gan bieži
nācies meklēt risinājumus arī saistībā ar parlamentārajam sekretāram netipiskām
funkcijām.

Kā pieredzējusi pedagoģijas pētniece atļaušos sākumā izteikt
dažus komentārus par kritizētās izglītības kvalitātes kontekstu.

Domāju, ka nenoliegsiet, ka izglītības kvalitāte sākas ar
saprašanos starp skolēniem, skolotājiem un vecākiem. Saeimā galvenās rūpes ir par
likumdošanu. Vai likumdošana ir ietekmējusi vidi izglītības iestādēs? Paradumu
veidošanas pedagoģiskā būtība ir nonākusi pretrunā ar juridiskajām normām.

Pirms dažām dienām laikraksts „Diena” nosodīja skolu, kas
nevēlējās uzņemt 10.klases audzēkni, kurš iepriekšējā periodā bija pārkāpis
skolas iekšējās kārtības noteikumus. Taču diskusija diemžēl izvērtās nevis par
skolēna uzvedību un viņa rīcības sekām, bet gan par to, vai skolas administrācija
ir savlaicīgi un pilnvērtīgi vai nesavlaicīgi un nepilnvērtīgi veikusi vecāku
informēšanu par dēla uzvedību un no tā izrietošajām attiecīgajām sekām. Vai
tādos apstākļos, kad ir runa par mūsu dzīves organizāciju un dominē diskusijas par
procedūru un juridisko nianšu ievērošanu, nevis par pašu svarīgāko – skolēnu
attieksmi -, mēs varam prasīt atbildību no viena izglītības darbinieka? Vai arī
varam aicināt deputātus izsvērt, kad un kādas likuma normas sekmē vai traucē mūsu
dzīves organizāciju arī izglītības iestādēs?

Bieži vien, ja nespējam paši novērtēt esošo situāciju, ir vērts
paraudzīties uz sevi no malas. Tiem, kas aizgūtnēm cenšas sabiedrībā izplatīt
viedokli, ka izglītībā ir krīze, iesaku izlasīt UNESCO globālās kustības
„Izglītība visiem” pagājušajā gadā publicēto noslēguma ziņojumu
„Izglītība visiem. Globālais ziņojums”. Tajā atradīsim, ka starp 125 valstīm
Latvija ieņem 11.vietu kā valsts, kas veiksmīgi īsteno kustības „Izglītība
visiem” mērķus. Mērījumi veikti, balstoties uz izglītības kvalitātes,
pamatizglītības pieejamības, bērnu agrīnās aprūpes un izglītības, pieaugušo
izglītības un citiem rādītājiem. Turklāt Latvijai ir augstāki rezultāti
salīdzinājumā ar mūsu kaimiņvalstīm Lietuvu un Igauniju.

Par darba kvalitāti. Kantānes kundze, mēs esam panākuši
vienošanos, ka pirmsskolas izglītības iestādēs audzinātājiem darba slodze tiek
samazināta uz 30 stundām nedēļā, iepriekš tā bija 36 stundas. Šī vienošanās nu
ir panākta, bet gadiem ilgi par to tika tikai runāts. (Starpsauciens: „Es par to
nerunāju!”)

Mēs nevēlamies atbalstīt bērnu skaita palielināšanu grupiņās,
jo tas katrā ziņā palielinās audzinātāju darba slodzi. Turklāt daudzu pirmsskolas
izglītības iestāžu materiāli tehniskā bāze arī nav šādam palielinājumam gatava.

Attiecībā uz tiem 500 skolēniem, kas 9.klasi beiguši ar liecībām,
jāteic, ka arī tas liecina par īpašo uzmanību, kāda tiek veltīta izglītības
kvalitātei, jo, patiesību sakot, ilgā līdzšinējā prakse, ka no klases uz klasi
pārcēla ar nesekmīgām atzīmēm, izglītības kvalitāti neveidoja. Arī ministres
šodien panāktā samaksa par individuālajām papildu konsultācijām būs katrā ziņā
ieguldījums izglītības kvalitātē.

Bieži mums pārmet arī par apdraudējumiem Latvijas līdzdalībai
starptautiskos pētījumos.

Konkrēts piemērs. Lai nodrošinātu Latvijas dalību OECD
programmas PISA tikai 2006.gada pētījumu ciklā, no ministrijas piešķirtajiem
valsts budžeta līdzekļiem jau no 2004.gada tiek maksāta dalības maksa – ir
iztērēti simtu divi tūkstoši divsimt sešpadsmit lati tikai dalības maksai. Un vēl
gandrīz simtu divdesmit pieci tūkstoši – paredzētajiem pētījumiem.

Taču, kaut arī pētniecības rezultāti tiek publicēti
monogrāfijās, rakstu krājumos, ziņoti konferencēs, tie tomēr nesniedz dziļu
analītisku informāciju izglītības politikas veidotājiem. Un jāatzīst, ka Latvijas
līdzdalība šajos starptautiskajos pētījumos PISA un TIMSS gan vairo
sabiedrībā diskusiju par izglītību, bet diemžēl nevairo interesi par pētniecību un
ļoti maz ietekmē izglītības politikas nostādnes.

Bieži vien dalība šādā pētījumā ir svarīgāka pašiem
pētījuma izpildītājiem nekā pētījuma pasūtītājiem, un par to liecina arī
kaislīgie uzbrukumi masu saziņas līdzekļiem no to pētnieku puses, kuri gadiem ilgi ir
pieradināti saņemt finansējumu, izvirzīt prasības, bet nerūpēties par rezultātu
analīzi un ietekmes mehānismu izveidi un iedzīvināšanu.

Izglītības pētniecībā ir svarīgi ne vien apkopot statistikas
datus, izstrādāt indikatorus, bet arī padziļināt izpratni un īstenot uz nākotni
vērstus pētījumus, kuri gan speciālistus, gan politikas veidotājus nodrošinās ar
pierādījumiem un teorētisku pamatojumu un palīdzēs pierādīt funkcionējošās
izglītības sistēmas produktivitāti. Uz šādiem pētījumiem arī orientējamies.
Taču bez pētījumos iegūtiem rezultātiem ir arī citi mehānismi, kā panākt
uzlabojumus izglītībā.

Daudziem deputātiem noteikti atmiņā ir vārdu savienojums
„Izglītības inovācijas fonds”. Izglītības inovācijas fonda likums stājās
spēkā 2005.gada 1.janvārī un paredzēja, ka Izglītības inovācijas fonda nolikums
tiek apstiprināts līdz 2005.gada 1.februārim. Latvijas Pedagogu dome vairākkārt
izteikusi aicinājumu aktivizēt fonda darbību, lai Latvijā pastāvētu reāls
instruments ar iniciatīvu apveltītu pedagogu ideju īstenošanai mācību satura un
procesa uzlabošanā. Tā vietā toreizējā Izglītības un zinātnes ministrijas vadība
ne vien nepildīja Ministru prezidenta rezolūciju par fonda izvedi, bet nepārprotami
radīja šķēršļus ieceres īstenošanai. Tādējādi reālie darbi liecināja, ka
netiek gaidīta un veicināta radošu ideju atbalstīšana.

2006.gada vasarā tika atjaunots darbs pie Izglītības inovācijas
fonda. Patlaban ir apstiprināts fonda nolikums un ir Ministru kabineta rīkojums par
fonda padomes sastāvu. Esam atraduši arī racionālu risinājumu fonda statusam, lai tā
administratīvie izdevumi būtu minimāli, bet līdzekļi inovāciju
rosināšanai – maksimāli pieejamie. Mēs atsakāmies no publiska nodibinājuma
statusa, kas prasītu lielus resursus, un veidosim to kā struktūrvienību Akadēmisko
programmu aģentūrā uz jau esošo resursu bāzes. Savukārt likuma grozījumu veikšanā
cerēsim uz jūsu atbalstu.

Šodien, uzstājoties Saeimas tribīnē, nevaru nepieminēt karstās
debates par grozījumiem Zinātniskās darbības likumā. Postmodernismam raksturīgs
plurālisms, vairs nav vietas viennozīmīgiem spriedumiem, ierobežojumiem, aizliegumiem.
Tos aizstāj iniciatīva, autonomija un, protams, atbildība. Tāpēc pārsteidz „Jaunā
laika” frakcijas uzstājīgais spiediens nepieņemt Zinātniskās darbības likumā
normu, kas paredz, ka PSRS laikos iegūtais zinātniskais grāds personām Latvijā
pielīdzināms Latvijas doktora zinātniskajam grādam.

Pasaules prakse liecina, ka atbildība par personāla atlasi un
izaugsmi ir pašu austākās izglītības un zinātnes institūciju kompetencē. Latvijā,
Eiropas Savienības dalībvalstī, dažiem deputātiem gribējās uzspiest saviem
līdzcilvēkiem normas, kas tiem liegtu vai ierobežotu iespējas pretendēt uz iegūtās
zinātniskās kvalifikācijas atzīšanu un tādējādi īstenotu nevienlīdzību, vairotu
neapmierinātību, atsvešinātību un kavētu zinātnes attīstību.

Aicinu uz lietām raudzīties atvērtāk, drošāk, atteikties no
pārliecības, ka, lai gan inteliģences simpātijas iegūt ar demagoģiju nevar, tomēr
masu atsaucību gan var un ka ar to jau pietiek ceļā uz varu. Šāda pozīcija ved uz
strupceļu, bet es esmu pārliecināta, ka zālē sēdošo, vairākuma, mērķis tomēr ir
Latvijas izaugsme.

Un vēl par Valsts un pašvaldību mantas atsavināšanas likumu. Tiem,
kas mums pārmet, ka tā arī neesam atrisinājuši jautājumu par nekustamo īpašumu
nodošanu bez atlīdzības valsts augstskolām, atvasinātām publisko tiesību
juridiskajām personām, atgādināšu, ka gandrīz trīs mēnešu garumā šā gada
sākumā intensīvi strādājām Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības lietu
komisijā un panācām – ne bez garām debatēm un diskusijām – principiālu
vienošanos par jautājuma būtību: dot iespēju augstskolām iegūt īpašumā mantu bez
atlīdzības. Apzinājām arī likumus, kuros nepieciešami grozījumi (un tādi likumi ir
vairāki), un Ministru kabinets saņēma pat deleģējumu izstrādāt jaunu likumu –
likumu par atvasinātas publisko tiesību juridiskās personas mantas atsavināšanu.

Galvenais iebildums bija Izglītības un zinātnes ministrijas valsts
nekustamā īpašuma vienotas pārvaldīšanas un apsaimniekošanas koncepcijas trūkums.
Šobrīd koncepcija Ministru kabinetā ir apstiprināta. Arī darba grupa, lai
izstrādātu un pieņemtu nepieciešamos grozījumus, praktiski ir izveidota, un ceram
paredzētajā termiņā – līdz šā gada 1.oktobrim – darbu pabeigt.

Un visbeidzot atļaušos atgādināt Mikelandželo atziņu:
„Lielākās briesmas gandrīz mums visiem rada ne tas, ka mūsu mērķis atrodas pārāk
augstu un mēs to pazaudējam, bet gan tas, ka mērķis atrodas pārāk zemu un mēs to
sasniedzam.” Tādēļ izmantoju šo iespēju, lai mūsu kritizētājiem teiktu paldies
par atzinību, bet par trūkumu atklāšanu – divkāršu paldies, jo tas palīdz
izvirzīt mērķus arvien augstākus, tādējādi dodot nozīmīgu pienesumu izglītības
sistēmas attīstībai.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētāja biedre

Vineta Muižniece.

Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi, turpināsim debates.

Nākamais debatēs runās deputāts Valērijs Agešins.

V.Agešins (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Labdien, cienījamie klātesošie! Neraugoties uz to, ka faktiski visas
koalīcijas partijas savās programmās ir ierakstījušas, ka izglītība ir prioritārs
jautājums, valdība, mūsuprāt, tai pievērš maz uzmanības. Piemēram, Izglītības un
zinātnes ministrijas amatpersonu bezsistēmas darbošanās vairāku gadu garumā ir
izraisījusi krīzi izglītībā. Tāpēc mums šodien ir nepieciešams izvērtēt
ministrijas darbu. Diemžēl tieši šobrīd ir vienīgā iespēja, lai sarīkotu atklātu
un plašāku diskusiju par izglītības jautājumiem, bija sasaukt Saeimas ārkārtas
sēdi, lai izteiktu neuzticību izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai.

Ir zināms, ka ministre bija bēdīga par aso sēdes darba kārtības
formulējumu. Taču mēs vēlamies norādīt, ka Baiba Rivžas kundze nebūt nav
sliktākā izglītības un zinātnes ministre, kāda jebkad bijusi Latvijā. Gluži
pretēji. Mūsuprāt, ministrei būtu jāpriecājas par to, ka viņai ir iespēja par
izglītības problēmām runāt no Saeimas tribīnes. Šāda diskusija jārīko bez
kavēšanās, jo augustā, kad vecāki, skolēni, studenti un skolotāji gatavojas
jaunajam mācību gadam, par izglītības problēmām runāt būs jau par vēlu.

Protams, mūsu izglītības sistēmā pastāv nopietnas problēmas, un
šajā ziņā var minēt nepietiekamo izglītības sistēmas finansējumu (tas ir stāsts
par materiāli tehnisko bāzi), skolotāju atalgojuma jautājuma nerisināšanu pēc
būtības. Un tomēr šodien mēs aicinām nevis meklēt grēkāzi, bet gan aicinām
Saeimas deputātus vienoties un uzdot valdībai beidzot atrisināt skolotāju algu
jautājumu atbilstoši pieaugošajam inflācijas līmenim.

Izglītības sistēma valstī ir pārāk reglamentēta un
birokratizēta. Visi jau zina, ka skolotāji raksta desmitiem atskaišu – papīrīšus,
kurus gandrīz vai neviens nelasa. Runājot par birokrātiju, varu minēt kaut vai vienu
piemēru. Ja mēs, Saeimas deputāti, ejam oficiālu ceļu un gribam satikties ar
izglītības un zinātnes ministri, lai izrunātos par kādu jautājumu, tad pat mums tas
gandrīz vai nav iespējams, jo pārāk daudz ierēdņu atbild mums pa telefonu visu ko,
tikai ne konkrētu laiku un datumu, kad var satikties ar ministri.

Nākamā problēma. Ieceres sadarbībā ar atsevišķām pašvaldībām
veicināt skolu nepamatotu reorganizāciju jeb optimizāciju. Izglītības un zinātnes
ministrija šogad saskaņojusi pašvaldību lēmumus par piecu izglītības iestāžu
likvidāciju, sākot ar jauno mācību gadu.

Šogad Izglītības un zinātnes ministrija saskaņojusi arī sešus
lēmumus par skolu reorganizāciju. Mūsuprāt, tās ir reformas reformu pēc, lai tikai
varētu parādīt, ka kaut kas tiek darīts.

Pēc mūsu domām, ministrija novārtā atstājusi arī izglītības
satura analīzi. Par ministrijas darba kvalitāti liecina tas, ka izglītības satura
reforma vidusskolām tika pēc skolotāju un vecāku iebildumiem atlikta vismaz uz gadu.

Jārunā arī par skolotāju trūkumu. Latvijā trūkst aptuveni 300
skolotāju, un nav cerību, ka situācija varētu uzlaboties. Vienīgais pozitīvais
ministrijas un valdības solis šajā virzienā ir piedāvājums būtiski palielināt to
jauno skolotāju skaitu, kuriem, uzsākot darbu skolā, valsts dzēstu studiju kredītu un
studējošā kredītu. Tas ir labs risinājums, bet tikai viens no nepieciešamajiem
soļiem šajā virzienā.

Mūsuprāt, nav īpaši paveicies arī Latvijas zinātnei. Attiecībā
uz finansējumu, kāds Eiropas Savienības mērogā ir zinātnei, mēs dalām pēdējo
vietu ar saulaino Kipru. Salīdzinājums ar kaimiņiem: kopējā izdevumu summa zinātnei
ir pusotras reizes mazāka nekā Lietuvā un divreiz mazāka nekā Igaunijā.

Varam minēt arī neatrisināto jautājumu par jauno zinātnieku
atalgojumu. Mūsu zinātne strauji noveco. Latvijas augstākās izglītības eksporta
neiespējamība -, tas ir, Latvijas augstskolām gandrīz vai nav iespējams atvērt
savas filiāles ārzemēs.

Nesakārtotība augstākajā izglītībā kopumā. Profesionālās
izglītības un augstākās izglītības programmas bieži tiek vērtētas kā
neatbilstošas darba tirgus prasībām.

Ir ļoti labi zināms, ka augstskolu, arodskolu un profesionālo skolu
absolventu praktiskās iemaņas neapmierina darba devējus.

Un visbeidzot jāteic, ka mums īsti nav skaidra ministres darbība vai
bezdarbība, vēlēšanās vai nevēlēšanās pārstāvēt savas nozares intereses
valdībā. Rodas jautājums: vai nu Rivžas kundze patiešām neizrāda nekādu
iniciatīvu, kā atsevišķi kolēģi to minēja jau presē, vai gluži otrādi –
viņai, nesaņemot nekādu atbalstu no Ministru kabineta, vienatnē jācīnās ar
problēmām, kas radušās izglītībā. Un tā ir tikai daļa no izglītības un
zinātnes jomas problēmām!

Taču Baibas Rivžas atstādināšana nav mūsu mērķis. „Saskaņas
Centrs” ar ārkārtas sēdes palīdzību vēlētos uzsākt diskusiju, kas ministrei un
koalīcijai palīdzētu apzināt un risināt problēmas izglītības jomā.

Ierosinājums par neuzticības izteikšanu ministrei Baibai Rivžai –
tas ir tikai sākums, jo ar saviem pienākumiem galā netiek arī vairāki citi ministri,
piemēram, labklājības ministre Dagnija Staķe un ekonomikas ministrs Juris Strods. Tas
valdošajai koalīcijai varētu būt ļoti spēcīgs pamudinājums domāt, kā rīkoties
tālāk.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs runās deputāts Kārlis
Leiškalns.

K.Leiškalns (Tautas partijas frakcija).

Sēdes vadītājas kundze! Dāmas un kungi! Es gribu izteikt lielu
pateicību opozīcijas deputātiem, kas ierosināja šo ārkārtas sēdi, jo izglītība
ir viens no valsts galvenajiem uzdevumiem. Un, protams, izglītību, tāpat kā jebkuru
citu jomu, pavada virkne problēmu. Šīsdienas sēdē, es skatos, deputāti ārkārtīgi
uzmanīgi klausās, kāri tver katru no augstās tribīnes pateikto vārdu. Un daudzi no
šiem vārdiem ir ļoti konstruktīvi. Nav jau tā, ka opozīcija uzstājas tikai kā
destruktīvs elements.

Ārkārtīgi man patika arī parlamentārās sekretāres un pašas
ministres uzrunas, kurās viņas skaidri demonstrēja, ka viņas saprot problēmas, kas ir
to vadītajā nozarē, piedāvā veselu virkni risinājumu šīm problēmām, un vesela
virkne problēmu, kas ir krājušās gadiem, jau šobrīd ir atrisinātas.

Tāpēc es aicinu balsot „pret” – neatbalstīt lēmuma projektu
un neizteikt Rivžas kundzei neuzticību šajā sēdē. (Starpsauciens: „Pareizi!”)

Paldies.

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs runās deputāts Jānis Tutins.

J.Tutins (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Cienījamās dāmas! Godātie kungi! Smagās mugursomas deformē mūsu
skolēnu mugurkaulus. Šie vārdi ir zīmīgi tiešā un pārnestā nozīmē, jo,
analizējot izglītības sistēmu Latvijā, jāteic, ka joprojām ir aktuāli ar
izglītības politikas veidošanu saistītie jautājumi.

Vai tiešām tās neskaitāmās grāmatas un darba burtnīcas, ko
bērni nes savās somās… vai tas ir veids, kā iemācīt bērniem domāt, saprast un
veidot Latvijas nākotni? Vai izglītība mūsu valstī ir prioritāte? Cik produktīva ir
bezatzīmju vērtēšanas sistēma pamatizglītībā? Vai mācību saturs izstrādāts
atbilstoši bērnu spējām? Vai kādreiz skolotāji saņems pienācīgu un paveiktajam
darbam atbilstošu atalgojumu? Problēmjautājumu uzskaitījumu varētu ilgi turpināt,
bet problēmas sakne no tā neizzudīs. Jo diemžēl mūsu valstī runas ir aizsteigušās
tālu priekšā darbiem.

Nenoliedzami, ka atbildīgo darbinieku plašās runas (uzsveru –
runas!) un publikācijas par izglītības sistēmu Latvijā ir visai nozīmīgas un
aktuālas. Taču visiem zināma ir arī tā patiesība, ka ne jau sacītais dod pozitīvus
rezultātus, bet padarītais.

Var jau uzskatīt, ka tā saucamie braucieni pie tautas ir nozīmīgi,
bet diemžēl viss arī aprobežojas ar šo pompozo parunāšanu. Jo cilvēku teiktais tā
arī paliek nesadzirdēts. Nav jau runa tikai par nelabvēlīgām ģimenēm, kuras savu
bērnu izglītību un tātad arī nākotni spēj veidot vai nu tikai ar valsts atbalsta
palīdzību, vai arī nekā. Daudz ir arī spējīgu un studēt gribošu jauniešu no
vidēji situētām ģimenēm, kurās saprot izglītības nozīmīgumu, bet tik un tā
viņi nesajūt valsts ieinteresētību un atbalstu. Teiksiet, ka stipendijas ir izeja?
Drīzāk tas būtu strupceļš, kas beigās liek atdurties pret faktu, ka izglītība tev
darbu vēl negarantē.

Es nerunāju par Latvijas metropoles iespēju gūzmu, bet gan par tā
saucamo – dažbrīd tā pazemojoši apzīmē – „perifērijas”, Latgales, jauniešu
iespējām. Atvainojiet, bet kā lai spējīgs, zinošs un domājošs jaunietis ceļ
augstu galvu un rāda pasaulei, ko spēj, ja pats savās mājās, Latvijā, tiek
uzskatīts par nākušu no perifērijas? Dalīšana latviešos un latgaliešos,
domāšanas sašķeltība un smieklīgi stereotipi ir un paliek mūsu valsts lielākā
problēma, kuras risinājumi tiek aizkrāsoti ar jokiem un tukšiem solījumiem.

Tā ka nebrīnīsimies, dāmas un kungi, par masveidīgo bēgšanu no
Latgales lauku pagrimuma! Vispirms ir nepieciešams apliecināt, ka jums… ka mums visiem
rūp visi jaunieši. Pieņemot likumus, ir jāņem vērā, kā tas iespaidos situāciju
katrā novadā atsevišķi. Ja mums šķiet, ka kaut kas der visiem, tad tik tiešām tas
neder nevienam. Atcerieties, ka Latvijas nākotne var būt tikai visu tik dažādo un
spējīgo jauniešu vienotībā! Vajag vienot viņus, nevis, vieniem dodot, citiem atņemt
pēdējo iespēju.

Kreditēšanas politika mums ir izstrādāta gandrīz vai atbilstoši
pasaules standartiem, tikai jāatceras, ka mums vēl tāls ceļš ejams līdz Eiropā
pastāvošajai izglītības izpratnei, citu attīstītāko pasaules valstu izpratnei!

Mūsu solīši pretim labklājībai vēl labu laiku būs nedroši, bet
pārliecību par varēšanu mēs neieviešam jauniešos.

Tātad jābūt tādai atbalsta politikai, tādai izglītības
sistēmai, lai no smagajām mugursomām nedeformētos arī skolēnu domāšana. Jāveicina
mūsu bērnos zinātkāre, domātspēja jau bērnībā. Jānodrošina viņiem iespēja
sasniegt viņu mazos mērķus, lai nākotnē tiktu sasniegti mūsu valsts lielie mērķi.

Pirms pieprasīt, lai jaunā paaudze sasniedz to, ko mēs vēlamies,
mums jāpadomā par to, cik lielā mērā ministrijas darbinieki un vadība ir kompetenti
praktiķi, kuriem ir jārisina izglītības sistēmas uzlabošanas jautājumi. Mēs varam
mainīt ministrus vienu pēc otra, bet ar to vēl nemainīsies situācija izglītības
sistēmā. Tāpēc mums pašiem jāmainās. Gan Saeimā, gan ministrijās un valdībā.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs runās deputāts Pēteris
Tabūns.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Cienījamie kolēģi! Esmu nācis tribīnē nevis tādēļ, lai
aizstāvētu ministri – un diez vai tāda aizstāvība vajadzīga ministrei -,
bet lai pateiktu savu viedokli kā deputāts, kurš Izglītības, kultūras un zinātnes
komisijā strādājis – un turpina strādāt! – četrus Saeimas sasaukumus. Es
domāju, ka man ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums pateikt savu viedokli šajā
sakarībā, jo esmu piedalījies pilnīgi visu to likumu izveidē, kuri attiecas uz
izglītību, kultūru un zinātni – jomās, ko pārzina Izglītības un zinātnes
ministrija.

Gribu sacīt sekojošo.

Te jau izskanēja doma, ka neba jau Rivžas kundze, kura strādā vienu
gadu, ir tā, kura nav padarījusi to, ko mēs vēlamies, kas valstij ir vajadzīgs un
nepieciešams, kas vajadzīgs mūsu bērniem, to vecākiem un jebkuram no mums. Jo
ministri ir nākuši un gājuši – kā jūs redzat, katru gadu mainījušies… Te
nosauca skaitļus – trīspadsmit un sešpadsmit… Bet, piedodiet man, sakiet, liekot
roku sev uz sirds, kā mēs mēdzam teikt, – vai, vienu gadu nostrādājot ministra
amatā (vienalga, kāda ministra amatā, – vai tas būtu Kariņa kungs, Druvietes
kundze, Šadurska kungs, Rībenas kundze vai kāds cits no ministriem), var viena gada
laikā padarīt to, kas nav padarīts visos atjaunotās neatkarības gados? Tas būtu kaut
kas fantastisks! Vajadzētu celt tad uz pjedestāla un apbrīnot to cilvēku, kurš
varētu pēkšņi viena gada laikā izmēzt tos staļļus, kuri krājušies gadu gadiem.
Un izglītības jomā to nav mazums. Gan vispārējā izglītībā, gan profesionālajā
jo īpaši (jo, lai gan ir mainījusies situācija un mainījušās nostādnes,
profesionālā izglītība diemžēl ir palikusi apmēram tanī pašā situācijā,
nostādnes speciālistu gatavošanā ir palikušas tādas pašas kā padomju laikā), gan
arī, protams, augstākajā izglītībā. Jo ir gājis visādi.

Te izskanēja doma, ka neviens no izglītības un zinātnes ministriem
neko lielu neesot padarījis, gandrīz neko. Es nepiekrītu tam!

Mums ir bijuši arī tādi ministri – āži par dārzniekiem.
Diemžēl arī tie kaut ko ienesuši un padarījuši.

Tik īsā laikā to izdarīt – tas, kolēģi, vienkārši nav
iespējams!

Un to, ka ministra nomaiņa, ko pašlaik opozīcija pieprasa, nav
lietderīga, pasaka tās daudzās izglītības iestādes – augstskolas, vidusskolas,
profesionāli tehniskās skolas -, jo tās ir uztraukušās, ļoti uztraukušās, par
kārtējo ministra nomaiņu, ja tāda varētu notikt. Un, redziet, ja uztraucas šie
cilvēki, tad der ieklausīties! Mēs, Izglītības, kultūras un zinātnes komisija,
patiešām sanācām kopā starpbrīdī, un Strazdiņa kungs mūs iepazīstināja ar ļoti
daudzām vēstulēm, kuras saņemtas. Mēs savā frakcijā, „Tēvzemei un
Brīvībai”/LNNK, arī esam saņēmuši daudz vēstuļu. Es pieminēšu un drusciņ
citēšu tikai vienu, ko parakstījušas šādas personas: Latvijas Rektoru padomes
priekšsēdētāja Volkovas kundze, Latvijas Privāto augstskolu asociācijas
priekšsēdētājs Baumaņa kungs, Latvijas Koledžu asociācijas valdes
priekšsēdētājs Rozenblata kungs, Latvijas Augstskolu profesoru asociācijas valdes
priekšsēdētājs Krūmiņa kungs un Latvijas Studentu apvienības prezidente Kļaviņas
kundze. Un, lūk, ko viņi raksta: „Izglītības un zinātnes sistēma ir nogurusi –
nogurusi no biežajām ministru maiņām. Problēmas, ar kurām saskaras izglītība un
zinātne, jau nav jaunas. Sāpīgākās no tām, tādas kā skolotāju algas, minoritāšu
izglītība, augstākās izglītības un zinātnes finansējums, neparādījās ar Rivžas
kundzes stāšanos ministra amatā. Tās nav atrisinātas kopš neatkarības atgūšanas
un neizzudīs, nomainot ministru. Gluži pretēji – Rivža ir demonstrējusi atbildību
un enerģisku apņēmību nozares problēmas risināt.” Un būtiski, ka, meklējot
risinājumus (piemēram, veidojot Augstākās izglītības likumu, ar kuru mēs,
deputāti, turpmākajā laikā, nākotnē, saskarsimies), Rivža ir plaši iesaistījusi
nozares pārstāvjus, raksta šie cilvēki. „Arī pastāvot atšķirīgiem viedokļiem,
ministre, ministrijas vadība un ministrijas ierēdņi ir ieklausījušies mūsu
viedoklī, un diskusijas ir notikušas konstruktīvā gaisotnē.”

Un vēl es pieminēšu Harbacevičas kundzi, kura iestājas par
skolotājiem, iestājas par augstskolu mācībspēkiem, iestājas par to, lai viņiem
paaugstinātu algas un radītu normālus apstākļus. Viņa saka, ka tas nav prāta darbs
– šajā brīdī nomainīt ministru. Mēs ar Grīnblata kungu nesen tikāmies arī ar
Harbacevičas kundzi, un viņa minēja daudzus, daudzus izglītības sistēmā
neatrisinātos jautājumus, problēmas, – protams, it īpaši skolotāju algu
jautājumu, kura dēļ vēl aizvien draud ar streikiem. Taču arī Harbacevičas kundze,
kura aizstāv visus šajā sistēmā strādājošos, nepiekrīt šādam variantam!

Cienījamie kolēģi! Es arī teikšu, ka labi vien ir, ka sanācām uz
šādu sēdi. Es ieteiktu mums, deputātiem, un it īpaši Saeimas Prezidijam padomāt par
to, ka beidzot – beidzot! – Saeimas praksē vajadzētu ieviest šādu kārtību:
īpaši samilzušām problēmām vai problēmām, kuras grasās samilzt un „uzsprāgt”
sabiedrībā un valstī, veltīt speciālas sēdes, ja vajadzīgs – ārkārtas sēdes,
un izskatīt šos jautājumus. Izglītības un zinātnes problēmas bija pelnījušas to,
lai mēs, deputāti, sanāktu uz šādu sēdi, tās izdiskutētu un pieņemtu attiecīgu
lēmumu. Jo neba jau Rivžas kundze skolotājiem algu… tas ir, naudu dala. Naudu dala
Ministru prezidents un finanšu ministrs, un viss Ministru kabinets kopā. Un viņi var
sisties kā putns pret būra sienām, bet, ja naudas pietrūkst, tad jādanco, tā sakot,
pēc tiem noteikumiem, kādi ir.

Un tāpēc es patiešām vēlreiz atgādinu, ka mums uz šādām
sēdēm vajadzētu pulcēties vismaz vienu reizi sesijā. Vismaz vienu reizi sesijā! Vai
nav pienācis brīdis, kad mums vajadzētu runāt par enerģētikas problēmām? Ir
pienācis brīdis, ļoti nopietns brīdis.

Vai mums nav pienācis brīdis runāt arī par migrācijas problēmām?
Jo jau pašlaik Latvijā sabrauc no bijušajām Padomju Savienības republikām simtiem,
tūkstošiem, desmitiem tūkstošu cilvēku. (Starpsauciens no zāles.) Zinu bez
jūsu atgādinājuma. Lūk, jārunā par šīm lietām. Jārunā par šīm lietām ļoti
nopietni!

Taču šajā brīdī, protams, es, deputāts, kurš pārzina (es
atļaušos teikt – pārzina!) izglītības sistēmu, jo esmu, es vēlreiz atgādinu,
četrus sasaukumus strādājis Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā, saku, ka
ministra nomaiņa šobrīd neko nedos. Neko nedos! Es jau teicu: lai parādās, vienalga,
kurā nozarē tāds ministrs, kurš viena gada laikā izdarīs brīnumu! Tad mēs
mēģināsim viņu pacelt tādos augstumos, kādos neviens ministrs vēl nav atradies.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Paldies deputātam Tabūnam par ierosinājumu.
Saeimas Prezidijs izvērtēs jūsu domu.

Nākamais debatēs runās deputāts Jānis Dukšinskis.

J.Dukšinskis (LPP/LC frakcija).

Godājamais Prezidij! Cienījamie kolēģi! Ministre! Opozīcijas
uzdevums ir „šūpot” valdību. Izglītības prestiža un izglītības kvalitātes
jautājums pēdējos mēnešos ir ļoti aktualizējies. Visa nozare tiek kritizēta – un
bieži vien arī nepamatoti.

Man personīgi, strādājot iepriekšējā darbā un vadot izglītības
sfēru un izglītības politiku Latvijas otrajā lielākajā pilsētā, bija pietiekami
liela pieredze, strādājot un komunicējot ar Izglītības un zinātnes ministriju, tās
ierēdņiem un darbiniekiem.

Galvenais, kas uztrauc izglītības politikas veidotājus reģionos, ir
nestabilitāte. Var jau atcerēties, cik ir bijis to ministru, kas vadījuši šo
struktūru pēdējo 12 gadu laikā. Iespējams, sešpadsmit. Vienu gadu pat trīs ministri
nomainījušies. Mums pat bija tāda anekdote: „Ja ministrs apmeklē Daugavpili un,
iespējams, ne tikai Daugavpili, bet arī kādu citu pilsētu, – pēc kāda laika viņš
vairs nav ministrs.”

Ministriju ir vadījuši dažādu politisko partiju pārstāvji, bet…
droši vien ne jau jebkurš zinātnieks var efektīvi vadīt tādu struktūru kā
Izglītības un zinātnes ministrija.

Izglītības sfērai ir kaitīgas pārāk straujas un nepārdomātas
reformas, kuras tiek veiktas bez iepriekšējas izpētes un aprobācijas. Es domāju, ka
šodien darba kārtībā nav ministra nomaiņa vai neuzticības izteikšana ministram.
Taču kopīgi ar valdību jāstrādā pie izglītības prestiža celšanas programmas un
lielāka atbalsta nodrošināšanas pedagogu algu paaugstināšanai, pedagoģiskās
kvalifikācijas sistēmas izveidošanai un realizēšanai. Un it īpaši jāuzsver, ka
lielāks atbalsts ir jānodrošina vispārējai izglītībai un lielāka vērība jāvelta
profesionālās izglītības kvalitātei.

Ministrei tomēr ir izdevies nobremzēt tās negācijas, kas tiek
uzkurinātas. Notiek efektīva komunicēšanās gan ar LIZDA, gan ar izglītības
iestādēm un citām organizācijām. Augustā reģionos notiks konferences par
aktuālākajiem izglītības jautājumiem.

Un pavisam drīz, jau pēc nepilniem diviem mēnešiem, sāksies
jaunais mācību gads.

Tāpēc es aicinu balsot „pret”, neatbalstīt šo lēmuma projektu!

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs runās deputāts Ivans Ribakovs.

I.Ribakovs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Godājamais Saeimas Prezidij! Cienījamā ministres kundze! Kolēģi!
Vērtējot Latvijas situāciju izglītības jomā, gribas nošķirt tagadni un nākotni.

Jāsaka tā: pamatu pamats ir skolotājs. Kāds ir skolotājs šodien,
un kā viņš jūtas?

Tagad skolās strādā tikai skolotājas (vīriešu tur gandrīz nav!)
– aptuveni 50 gadus vecas, labi izglītotas, ar lielu sirdsapziņu, atbildības sajūtu
un darba pieredzi. Zemās algas dēļ viņas ir spiestas strādāt vairāk nekā vienu
slodzi, lai varētu uzturēt sevi un savas ģimenes. Runa nav par ceļojumiem, teātra
apmeklējumiem vai kādām izklaidēm. Ienākumi vienkārši nespēj segt nepieciešamās
vajadzības! Pārslogots skolotājs ir noguris kā fiziski, tā arī nomākts garīgi. No
tā cieš izglītības kvalitāte, jo tāds skolotājs nevar nodrošināt efektīvu
mācīšanas un audzināšanas procesu.

Bez tam jauno izglītības standartu ieviešana prasa daudz spēka un
laika. Nav viegli mainīt savu pieeju, darba metodes un bieži pat saturu. Par to neviens
nemaksā. Cik kursu apmeklē skolotājs gadā? Bieži tie notiek piektdienās un
sestdienās. Būtībā skolotājs neatpūšas nedēļas nogalē, jo nepieciešams izlabot
burtnīcas un sagatavoties stundām.

Skolotājs – tā nav tikai profesija, tas ir dzīvesveids. Misija. Un
kā valsts rūpējas par skolotāju? Pēdējos gados it kā palielinās alga. Bet
inflācija to visu „apēd”. No visām tām pārrunām par to, kur skolotājam dabūt
naudu, sabiedrībā veidojas negatīvs skolotāja tēls, un arī tas apgrūtina
skolotājiem dzīvi.

Cilvēki, kas nav saistīti ar izglītības jomu, saka tā: „Ko
skolotājiem vēl vajag? Visa viņiem par maz! Ar ko viņi visu laiku ir
neapmierināti?” Tas viss nekādi nepaaugstina pedagoga autoritāti un prestižu,
pedagoga profesijas prestižu. Tieši otrādi! Skolotāja profesijas kārtējā
pazemošana! Skolotājs – mūžīgais lūdzējs… Skolotāju tiesības jau tā nav
nekādi aizsargātas. Varbūt ir pienācis laiks padomāt par skolotāju algas
pievienošanu koeficientam un nemusināt skolotājus, kā arī tautu ik gadus?

Pēdējais. Pedagogu darba samaksas palielināšanas variants
neatrisina esošās problēmas, jo komunālie maksājumi, produktu cenas un citi izdevumi
palielinās daudz straujāk. Piemaksa par individuālajām konsultācijām un rakstu darbu
labošanu vispār nav palielinājums, tā ir apmaksa par reāli veiktu darbu. Ja būs
strikti noteikta maksimālā pieļaujamā pedagoga darba slodze nedēļā, tad daudzu
pedagogu materiālais stāvoklis pasliktināsies. Vairākās skolās būs problēmas
sakarā ar skolotāju trūkumu.

Ļoti labi, ka pamanītas ir problēmas darbā ar bērniem ar
speciālajām vajadzībām. Tas tiešām ir apsveicami. Taču tādu bērnu, kuriem ir
attiecīgās diagnozes, nav daudz. Būtībā vairākums bērnu ir ar „speciālajām”
vajadzībām (pēdiņās), jo daudzās ģimenēs ir nenormāla situācija. Dažās
skolās, pirmām kārtām Latgalē, apmēram 10 procenti skolēnu vecāku strādā
ārzemēs. Viens vai abi. Viņu bērniem ir savas speciālas prasības pēc uzmanības,
mīlestības, un ar viņiem nav vienkārši strādāt. Kas izvērtēs psiholoģisko
slodzi, ko uzņemas šodien skolotājs? Un pie tam vēl ir jāsaraksta liela nevajadzīgu
papīru kaudze, kas ar katru gadu pieaug!

Tāda ir tagadne.

Bet kas mūs gaida nākotnē? Manuprāt, Latvijas izglītību gaida
krīze, neskatoties uz dažādu reformu ieviešanu. Nebūs, kam strādāt skolās, jo, kā
jau es teicu, aizies prom tie, kam ap 50, bet jaunie negrib mācīties par skolotājiem.
Daudzi pedagoģijas studijas beigušie nestrādā par pedagogiem.

Kāds daudzums, protams, nāks uz skolām, bet viņu darba kvalitāte
ir apšaubāma, jo uz skolotāja profesiju aiziet tie, kas nevar iestāties tur, kur var
apgūt prestižās profesijas.

No vienas puses, simpātisks izskatās projekts par mērķstipendijām
studentiem pedagogu sagatavošanas programmās. Bet, ticiet man, stiprāk ietekmē
realitāte, nevis solījumi! Šī programma vērsta pārsvarā uz to, lai noturētu jaunos
pedagogus skolās un ieinteresētos skolu absolventus mudinātu uz pedagoga profesijas
izvēli. Pašreizējā momentā var solīt stipendiju studentiem, kas studē vai savieno
studijas pedagogu sagatavošanas programmās ar darbu skolā, kā arī pedagogiem, kas
skolās strādā prioritārajos mācību priekšmetos, – vidēji simt piecdesmit latus
mēnesī.

Šī programma problēmu neatrisina un neatrisinās. Katrs mācību
priekšmets, kuru māca skolā, ir vajadzīgs priekšmets! Sports, vēsture, dzimtā
valoda un tā tālāk – iespējams pēc diviem trim gadiem savukārt šie priekšmeti
būs prioritāri un būs šo skolotāju trūkums. Tā nedrīkst! Visi mācību priekšmeti
ir vienlīdz svarīgi.

Vajag tūlīt un kardināli pārdomāt programmas attīstību. Tikai
tad… Piemēram, ja es esmu jauns pedagogs, triju gadu laikā es saņemu papildus
stipendiju – simt piecdesmit latus. Tālāk: es zinu, ka mana alga automātiski,
sistemātiski paaugstināsies. Tālāk: es zinu, ka man ar divdesmit piecu gadu stāžu
būs izdienas pensija. Tālāk: es pensijā iešu sešdesmit gadu vecumā. Zinot visu to
iepriekš, es iešu strādāt par skolotāju, jo es esmu aizsargāts un redzu savu
perspektīvu.

Skolotājs taču ir tikai cilvēks, un viņam, kā nevienam citam, ir
jābūt psihiski un fiziski veselam. Tikai vesels cilvēks var apmācīt un izaudzināt
veselu nākamo paaudzi. Vai mēs gribam kaut ko citu?

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs runās deputāts Ingmārs
Līdaka.

I.Līdaka (ZZS frakcija).

Cienījamā Saeima! Laikam jau šajā zālē nevienu neizdosies
pārliecināt balsot citādi, nekā tas jau ir iepriekš izlemts. Vieni balsos „par”,
citi – „pret”. Vieni teica, ka Rivžai nebūt par ministri, jo izglītības
sistēmā esot krīze. Taču izglītības sistēmā laiku tomēr nemēra Saeimas sesijās
vai Saeimas darbības mēnešos. Izglītības sistēmā tomēr laiku mēra paaudzēs vai,
mazākais, mācību gados.

Un otrkārt. Ministres Rivžas mācību gads vēl nav sācies, bet
viņu kā pirmziemnieci dažs jau pasludinājis par debilu un grib sūtīt uz palīgskolu.
Nav Latvija tik bagāta ar izglītības vadības korifejiem, lai ik gadu eksperimentētu
kā Eiropas projektu naudu saņēmušā ķīmijas kabinetā! Es neaicinu Rivžu kā
Turkmenbaši apstiprināt amatā uz visu mūžu, taču izglītības ministrus kā
kalendāra lapiņas mainīt – tas nu nav īpaši saprātīgi. It sevišķi jau tāpēc,
ka uz šo amatu nestāv rindā valsts pārvaldes spīdekļi. Un, ja arī kāds stāv, tad
tikai tādēļ, lai pareizi sadalītu – viņaprāt, pareizi sadalītu – Eiropas
naudu, nevis lai ieklausītos skolotāju un pasniedzēju viedokļos.

Rodas priekšstats, ka izglītības jomu vajā kāds pārdabisks
spēks, kāds lāsts, jo ministri krīt kā Heopsa piramīdas pētnieki. Rau’, Kārlis
Šadurskis nepaspēja pat vienu kārtīgu pildspalvu izrakstīt vēstuļu diskusijās ar
krievu skolu aizstāvju, štābistu „sotņu” – un jau klāt ministrēšanas
pēdējais zvans! Un Ministru kabinetā tik tikko ministri sāka daudzmaz latviski runāt,
kad arī Druvietei – kling, klang! – bija jāatvadās no ministra krēsla. Kas bija
pirms viņiem – nu man pat grūti atcerēties, un laikam jau nav arī vērts
atcerēties, ja nu vienīgi Gaigalu.

Vai šie ministri bija labi vai slikti – nu droši vien nav korekti
pat runāt par to, jo patiesībā taču nevienam nav jausmas, kas būtu, ja viņiem būtu
ļauts vismaz trīs gadus zvanus 1.septembrī iezvanīt. Un tagad – ministre Rivža…
Un te zālē un arī ārpus tās taču neviens nedomā, ka Rivža sēž uz naudas
čemodāna un tagad skolotājiem nedod algas… nu, tāpēc, ka viņa ir pakritizēta. Nu,
cik viņai ir izdevies „izsist” to naudu, gan aizkulišu spēlēs, gan arī …
nav?… ir, kaut ko jau ir izdevies… nu, tik arī ir tad sadalīta tā nauda. Tik, cik
izdevās dabūt, tika arī pareizi sadalīta. Un ceru – katrā ziņā es ceru! -, ka
ministrei Rivžai netiks ieteikts vākt ziedojumus skolotāju algu palielināšanai, kā
tas reizēm jau ir gadījies citiem ministriem. Un kādu gan iedziļināšanos konkrētās
izglītības satura problēmās var prasīt no ministres, kura ik dienas ir spiesta milzum
daudz laika pavadīt dažādās politiskās „veļas mazgātuvēs”? Nu vienkārši tam
laika nesanāk!

Šķiet, ka izglītības un zinātnes ministre tagad „siekstā tiek
slēgta” tikai tāpēc, ka ar izglītības jomu – tieši vai netieši – ir saistīti
ļoti daudzi cilvēki, ļoti liela daļa sabiedrības. Ej nu ierosini tāda ministra
demisiju, par kura vadītās ministrijas uzdevumiem un funkcijām nevienam ierindas
pilsonim pat īsti nojausmas nav! Nu kā populāri apskaidros, ka nederīgs amatam?
Vienkārši nesapratīs.

Esmu pārliecināts, ka gan Šadurskis, gan Druviete, gan Greiškalns
un citi ar ministrijas ļaužu atbalstu gribēja un varēja strādāt labi un efektīvi,
bet vienkārši nepaspēja. Man ir pārliecība, ka ik gadu, gaidot jaunu ministru,
ierēdņi, no kuriem tik daudz kas ministrijas veiktspējā ir atkarīgs, kādu laiku
atkal stingst neziņā, kas tad nu būs un kā tā „jaunā slota” ieguls rokā.
Ministrija vienkārši dzīvo gaidās, un šādi tā ir dzīvojusi vairāk nekā desmit
gadus – kaut ko gaidot, nevis strādājot.

Bet tagad nav laika prātot, jo pēc pāris mēnešiem ir atkal jaunais
mācību gads un pirmais zvans. Pirmajam zvanam ir jāskan droši un pārliecinoši, nevis
atkal kaut ko gaidot. Un es, divu skolēnu tēvs un tikko vēl skolotājas vīrs, negribu
piedzīvot jaunu neziņu par apgūstamajām izmaiņām izglītības standartos, mūžam
mainīgo vērtēšanas sistēmu un nebeidzamajiem skolotāju kvalifikācijas
apliecinājuma prasījumiem, kā arī atskaišu un pārskatu gūzmu, kas nebūt nav šīs
ministres ieviesti, bet kas bezjēdzīgi apēd tik daudz vērtīga skolotāju laika. Kā
diezgan regulārs ministres Rivžas kritizētājs es ceru, ka skolotājiem mazināsies tas
pienākums, ko kaimiņu zemē sauc par „bumagotvorčestvo”, bet latviski –
vienkārši par „papīru ķellēšanu”. Tad vairāk laika atliks ministres rosinātās
idejas realizācijai, ka skolotājam ir jākļūst ne tikai par zinošu mācību
priekšmeta pasniedzēju, bet arī par audzinātāju, dzīves skolotāju. Jo ne velti
laukos, no kurienes es nāku, skola izsenis ir pagasta sabiedriskās dzīves mazo un arī
lielo dalībnieku motors un sirds. Tā sirds ir vienkārši nogurusi visādās
pārmaiņās. Tomēr ne viss ir ministres vai pat skolotāju spēkos.

Tāpēc aicinu visus – gan skolotāju līdzjutējus un
atbalstītājus, gan saprātīgos noliedzējus, gan visus vecākus ar skolēniem, saviem
„džekiem” un „čiksām”, – beidzot nopietni parunāt par tēmu, kas tad ir
skolotājs un cik cieņas viņš ir pelnījis. Ne zemās algas vien skolotājus aizdzen uz
Īriju vai, teiksim, uz upeņu dārziem Zviedrijā. Kad kāds akcelerāts, kam rumpis kā
zirgam, bet smadzenes kā sliekai, skolotāju atļaujas sūtīt uz… (nu, jūs jau paši
zināt, cik mums tagad jaunatne daiļrunīga), tad es pilnīgi saprotu to skolotāju –
it sevišķi jau vīrieti -, kurš tad izšķiras par labu tai Īrijai un Zviedrijai
vai, piemēram, streikam. Bet par naudu, arī par nopietnu naudu, ne visu var paciest. Un
arī ministrs nav boksa maiss, manuprāt.

Tāpēc aicinu cienīt visus, kas strādā. Un beigsim šo kašķi, kas
sākts dēļ konjunktūras! Jo miers baro, bet nemiers – posta. Un izglītības
sistēmu, kas nekad nav stabili būvēta, viegli, tā teikt, atkal atgriezt pirmsprojekta
stadijā, izpētes stadijā. Tāpēc balsošu par ministres darba turpināšanu, cerot, ka
līdzšinējā kritika, kuras nebija maz, būs kā mundrinoša kafija. Tak’ arī kafijas
var būt par daudz. Tāpēc ievērosim mērenību un saprāta balsi mūsu pašu bērnu
labā!

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi, pirms turpinām darbu, informēju
jūs, ka Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputātu Brigmaņa, Grīnblata, Dobeļa,
Lagzdiņa, Bērziņa un citu deputātu iesniegumu ar ierosinājumu turpināt Saeimas
šodienas sēdi bez pārtraukuma, līdz jautājuma izskatīšanai. Vai deputātiem ir
iebildumi? (Starpsauciens: „Nav!”) Deputātiem iebildumu nav. (Starpsauciens:
„Ir!”) Deputātiem tomēr ir iebildumi. Lūdzu zvanu! Balsosim par ierosinājumu!
Balsosim par sēdes turpināšanu bez pārtraukuma!
Lūdzu rezultātu! Par – 72, pret – 7, neatturas neviens. Turpinām sēdi!

Šobrīd debatēs ir pieteikušies vēl seši kolēģi. (No zāles
dep. Dz.Ābiķis: „Ejam uz krogu!”)

Nākamā debatēs runās deputāte Ina Druviete.

I.Druviete (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienītie kolēģi! Pasaulē, šķiet, nav tādas valsts, kas būtu
pilnībā apmierināta ar savu izglītības sistēmu – ar zināšanu kvalitāti, ar
mikroklimatu skolās. Tā tas nenotiek pat valstīs, kuras visā pasaulē ir izvēlētas
par paraugu mūsdienīgas izglītības sistēmas veidošanā. Ne Honkongā, ne Taivānā,
ne Somijā. Un kur nu vēl Latvijā! Jo izglītības sistēmā atspoguļojas visas
negācijas, kas ir vērojamas sabiedrībā. Un Latvijā vēl joprojām mums ir
jārēķinās gan ar ekonomikas atpalicību, gan ar sabiedrības integrācijas procesa
turpināšanos, gan arī, protams, ar mūsu vērtību sistēmas stabilizēšanos. Un
tieši tāpēc izglītības sistēma koncentrētā veidā parāda tos virzienus, kuros
līdz šim esam strādājuši nepietiekami, un arī iezīmē ceļus, kuros mums kopā
būtu jāiet.

Izglītības sistēmā sīkumu nav, bet mums tomēr ir jāizvērtē
galvenie stratēģiskie virzieni, kuros jāpieliek kopīgi pūliņi.

Mums ir jārunā par izglītības sistēmas finansējumu, visiem tā
aspektiem. Un šeit, manuprāt, mums ir nepieciešams nevis veikt pakāpeniskus
uzlabojumus, pakāpenisku mūsu izglītības nozares budžeta palielinājumu, bet… šeit
acīmredzot ir sasniegta „kritiskā masa”, lai mēs runātu par mūsu valsts
prioritāšu radikālu maiņu. Tam jābūt ne tikai vārdos, bet arī darbos!

Šie 7 procenti izglītībai mums ir jāsasniedz. Tas ir iespējams.
Mums ir jāpārskata mūsu prioritātes. Mums ir jāizvērtē mūsu vajadzības.
Izglītības sistēma, kas tik tiešām skar ikvienu – un tāpēc arī ikviens ir
tiesīgs par šiem jautājumiem izteikties -, ir pelnījusi šo finansiālo atbalstu.

Un, protams, mums jārūpējas arī par to, lai tas tiktu vienmērīgi
sadalīts arī pašas izglītības sistēmas ietvaros. Un tas ir tieši Izglītības un
zinātnes ministrijas un valdības uzdevums.

Otrkārt. Mums ir jādomā par to, kāds būs mūsu izglītības
saturs. Šajās debatēs vārdi „izglītības saturs” neizskanēja bieži. Taču
tieši tas, ko mēs mācām mūsu bērniem, un kā mēs to darām, ir pamats daudzu
vecāku, daudzu skolotāju un arī sabiedrības domājošās daļas neapmierinātībai.
Atrisināt mācību satura problēmas ir daudz grūtāk nekā rast finansējumu.
Paradoksāli, bet tā tas ir. Jo katra izglītības sistēma atspoguļo nacionālās
tradīcijas, atspoguļo mūsu vērtību sistēmu. Tai ir jābūt vēsturiski pamatotai un
nacionāli orientētai un vienlaikus arī jāiekļaujas pasaules un Eiropas zinātnes
telpā.

Kā to paveikt? Ir divi atslēgas jēdzieni: viens ir pēctecība, un
otrs – atvērtība. Atvērtība pasaules zinātniskajai domai, radoša citu valstu
pieredzes apguve, bet ne kopēšana. Un tāpēc mums ļoti svarīgi ir apzināties, kādā
vietā Latvija atrodas pasaules izglītības sistēmā, un tieši tāpēc mums ļoti
svarīgi ir piedalīties šajos starptautiskajos pētījumos, kas diemžēl pašlaik
Latvijā netiek pietiekami novērtēti. Mēs vairs nepiedalāmies ne TIMSS, ne
pilsoniskās sabiedrības pētījumos, kavējas arī PISA pētījuma izstrāde. Un
galu galā nav pārliecības, ka pētnieku gūtie rezultāti tiek iestrādāti mūsu
izglītības sistēmā.

Treškārt. Mums ir jārunā par to, kas veic šo izglītības procesu,
tātad par skolotājiem, par augstskolu mācībspēkiem un arī par zinātniekiem, jo
augstākā izglītība un zinātne ir nedalāmas.

Ļoti žēl, ka mēs esam pārtraukuši šo virzību uz augstākās
izglītības un zinātnes integrāciju. Tas nav progresīvs ceļš. Mums ir jārūpējas
par to, lai zinātne sniegtu nepieciešamo faktoloģisko materiālu un domas dziļumu
augstākajai izglītībai un savukārt visi mācībspēki būtu ne tikai zinātnisko
atziņu reproducētāji, bet arī radītāji.

Mums ir jādomā arī par to, kā organizēt mūsu izglītības
sistēmu, tātad – kā visus šos iepriekš minētos trīs aspektus savietot. Un tieši
izglītības vadība ir joma, par kuru mēs šodien runājam un par kuru ikviens no mums
ir tiesīgs izteikt savus ierosinājumus, minēt savus vērojumus un arī izteikt savu
neapmierinātību ar esošo.

Protams, apstākļos, kad tik tiešām mūsu valstī vēl visi procesi
nav stabilizējušies, mums ir jārunā par trūkumiem tieši vienā no manis minētajiem
atslēgas jēdzieniem – pēctecībā.

Jā, tik tiešām, neatkarības gados ir nomainījušies divpadsmit
izglītības un zinātnes ministri. Tāda mainība nav unikāla parādība ne pasaulē, ne
Eiropā. Eiropas Savienības valstīs šī ministru aprites frekvence ir apmēram tāda
pati. Un process, kuru mēs vērojam pašlaik, arī ir tipisks praktiski visās valstīs,
arī tajās, ko mēs saucam par vecajām demokrātijām. Arī tajās, kuru izglītības
sistēmas mēs ņemam par pamatu.

Tomēr Latvijā, šķiet, šī pēctecības problēma joprojām ir
ļoti aktuāla un, iespējams, ir pamatā mūsu sabiedrības neapmierinātībai ar
norisēm izglītībā. Mēs nekad nebūsim apmierināti ar to, kas notiek mūsu skolās,
mūsu augstskolās, mūsu zinātnes telpā, mūsu sporta organizācijā, un tas ir tikai
normāli, jo mērķim vienmēr ir jābūt solīti priekšā mūsu reālajām iespējām.
Taču problēmas rodas tad, ja mēs nespējam skaidri formulēt, kurus pēctecības
principus mēs ievērojam un kurus – pārkāpjam.

Šādā situācijā, kad vidējais ministra darbības laiks ir apmēram
viens gads, mums ir samērā grūti noteikt šo atbildības slieksni. Teorētiski to var
izdarīt. Un es arī gribētu aicināt mūsu izglītības sistēmas analītiķus, mūsu
izglītības jomas zinātniekus un citus interesentus sastatīt kaut vai šodien minētos
faktus ar realitāti. Mēs varam noskaidrot, kad ir izdots attiecīgais rīkojums, kurš
ir to parakstījis, kad ir saņemts finansējums un kad galu galā ir izskanējusi šī
ideja. Un iespējams, ka tad, ja ar faktu materiālu tiktu papildināti daudzi šajā
sanāksmē izteiktie apgalvojumi, situācija varētu likties pavisam citāda.

Taču tas jau ir temats profesionālai sarunai.

Ir principiāli jautājumi, kuros tik tiešām mans viedoklis ir
atšķirīgs un kuros man ir tiesības izpaust šīs bažas. Vienu jau minēju. Tas ir
jautājums par augstāko izglītību un zinātni. Mēs zinām, ka mums ir izveidojies
apburtais loks: skolotāju kvalitāte, skolēnu zināšanas, mūsu studentu līmenis. Un
šie studenti atkal dodas uz skolu un turpina šo apburto loku. Ir viena josla, kurā
jāpārcērt šis apburtais loks, un tā ir augstākā izglītība. Šķiet, ka pašlaik
mums ir iemesls ļoti nopietnai sarunai tieši par augstākās izglītības kvalitāti.
Par mūsu augstskolu kvalitāti, par mūsu augstskolu zinātnisko potenciālu. Un,
protams, mums būtu jāatsakās no mehāniskiem mūsu augstskolu mācībspēku kvalitātes
paaugstināšanas veidiem, tādiem kā, piemēram, daudzkārt pārrunātie grozījumi
Zinātniskās darbības likumā. Mēs, protams, varam arī būt atšķirīgās domās par
mūsu identitātes stiprināšanas pasākumiem. Saeimā mums vēl ir priekšā diskusija
par grozījumiem Augstskolu likumā, par pantu, kas skar mācību valodu augstskolās.
Mums ir jāvirzās uz multilingvismu, jānodrošina gan savas valsts valodas, gan arī
Eiropas Savienības valodu zināšanas, un tieši tāpēc nav pieļaujams, ka mēs atkal
varētu atgriezties pie monolingvisma mūsu augstākajā izglītībā, ņemot vērā
pašreizējā likumā esošos formulējumus.

Mēs nedrīkstam atkārtot to kļūdu, ko ir pieļāvušas citas
Eiropas Savienības dalībvalstis, kas pašlaik ir nopietni noraizējušās par savas
valodas saglabāšanos augstākās izglītības un zinātnes jomā. Ir runa par tiešām
konsekvencēm, arī par citiem ar sociolingvistisko jomu saistītiem piemēriem.

Nobeigumā tikai viens retorisks jautājums. Mēs pašlaik nenošķiram
objektīvos un subjektīvos faktorus mūsu izglītības sistēmā, un debatēs iezīmējas
fatāla nojausma par mūsu izglītības sistēmas nolemtību, tās attīstību neatkarīgi
no cilvēkiem, kuri to vada. Neatkarīgi no tā sauktās personības lomas vēsturē. Vai
mēs tiešām jau nostājamies vēsturiskā materiālisma pozīcijās? Vai tiešām mēs
uzskatām, ka viss jau ir determinēts un ka cilvēks ir tikai skrūvīte šajā
mehānismā? Manuprāt, tas tā nav, un tāpēc šodien mums ir nevis pēdējā, bet
pirmā nopietnā saruna par izglītības sistēmu un pirmā nopietnā saruna par mūsu
izglītības sistēmas veidotājiem un par tiem, kas atbildīgi par mūsu bērnu, par
mūsu tautas, par mūsu valsts nākotni.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Nākamā debatēs runās deputāte Anta Rugāte.

A.Rugāte (Tautas partijas frakcija).

Cienījamā sēdes vadītājas kundze! Ministres kundze! Kolēģi
deputāti! Man nebūs nekādu „fatālu nojausmu” vai kādas citas nolemtības
pārstāstu. (Es nedaudz citēju Druvietes kundzi, kuru visādā ziņā es cienu kā
bijušo, kādreizējo izglītības un zinātnes ministri.)

Es gribētu ļoti vienkāršas lietas pateikt, varbūt ne tik varenas
un izcilas kā tās, ko mani iepriekš runājušie kolēģi skāra, bet tādas daudz
vienkāršākas un varbūt arī vieglāk saprotamas. Kur tad ir tā pretruna, kuras dēļ
kritizētāji, īpaši „Jaunais laiks”, šobrīd pieprasa izglītības un zinātnes
ministres Baibas Rivžas demisiju? Kā tad viņi strādāja un ko tad viņi piedāvāja?
Vai viņi vēlas ko mainīt, un vai tas bija tas, ko viņi šobrīd tā kā gribētu atkal
darīt? Vai tā ir tā viņu vēlme – nākt pie varas? Un vai tas ir viens no tiem
ceļiem, pa kuriem viņi dodas uz to varas virsotni kā sevi cienoša politiska partija,
un vai tie ir tie argumenti, ar kuriem viņi vēlas pie šīs varas nonākt? Man par to ir
jādomā.

Un, domādama un klausīdamās arī kolēģu no frakcijas „Jaunais
laiks” teiktajā, es atcerējos to „zvēru modināšanas” laiku. Un tas „zvēru
modināšanas” laiks nemaz nebija tik sen. Tas bija tad, kad 2003.gada budžets ar
kavēšanos tika pieņemts 20.februārī. Un manās iespējās ir ielūkoties stenogrammā
un izlasīt, kas tajā laikā tika runāts un kādi bija argumenti attiecībā uz
izglītības „zvēra” pamodināšanu vai uz izglītības „zvēra” iegrožošanu,
proti, uz to finanšu apgraizīšanu, kuras bija paredzētas daudzām izglītības
programmām.

Varbūt daudziem tas nešķitīs pārāk svarīgi, taču ministra kungs
Kārlis Šadurskis, kas šobrīd ir Saeimas deputāts, un arī es pati – mēs abi esam
no Latgales ievēlēti Saeimā – gan 7.Saeimā (jūs gan tad nebijāt), gan 8. un
9.Saeimā. Mēs esam Latgales sarakstos, mēs esam vienā „milžu cīņā”, vienās
debatēs runājuši par pamatlietām un par pamatvērtībām Latgalē, un viena no tām
bija latviskās vides radīšana, uzturēšana, veicināšana, viss tas, kas ir tik ļoti
nepieciešams un kā vēl trūkst Latgalē, un par ko vēl tik ļoti daudzi kritizē.

Un patiesi trūkst! Un nav runa par to, ka Latgales programma,
toreizējā ministra Šadurska kunga izpratnē, bija nelietderīga un nepamatota, kā
viņš to apgalvoja, vienpersoniski izvērtēdams to, kas ir Latgales programmas ietvaros
noticis, sākot ar Augstākās padomes laiku, kad šāda Latgales programma tika
iedibināta kā politisks žests, kā visaugstākās labās gribas izpausmes forma
attieksmē pret Latgali.

Nav runa par nepilnībām, kas bija šajā programmā un šīs
programmas realizācijā. Ir runa par attieksmi, kura pēkšņi parādījās, kad
izglītības politiku sāka realizēt „Jaunais laiks”. Un Kārlis Šadurskis
atļāvās… Piedodiet, es tik daudz jūs pieminu tāpēc, ka mums ir tas viens
„laukums”, kurā mēs abi divi atrodamies, un tā ir Latgale. Un mēs, ne viens, ne
otrs, ne jūs, ne es, nevaram no tā aiziet pat arī tad, ja mums to ļoti gribētos un
nebūtu īpaši ērti tajā atrasties. Nav runa par finanšu apjomu, nav runa par
piešķīruma pamatojumu, nav runa par Latgales programmas lielāku vai mazāku
lietderību. Runa ir par attieksmi. Un arī šodien, kad jūs runājat par izglītības
politiku, kuru realizē pašreizējā koalīcija, kuru realizē izglītības un zinātnes
ministre Baiba Rivža, jūs parādāt savu attieksmi.

Un tieši par attieksmi arī es vēlos runāt, jo jūs nebijāt klāt
tad, kad tika radīts tas, kas tik ļoti palīdzēja. Un vai zināt, kam palīdzēja
Latgales programma? Jūs toreiz nevēlējāties īpaši klausīties. Jūs bijāt, tā
teikt, ar ļoti lielām varas burām. Jūsu laiva pilnās burās gāja uz priekšu, bet
mēs bijām opozīcijā. No šīs pašas tribīnes es, Šadurska kungs, jums toreiz
mēģināju teikt, bet jūs mani nedzirdējāt… Es vēlos to vēlreiz atgādināt:
Latgales programma bija tā, kura visveiksmīgāk Latgalē darbojās skolās, kas bija
divplūsmu skolas tajā laikā, pēc tiem kritērijiem… Tūliņ pēc neatkarības
atgūšanas tā deva iespēju izveidot latviešu plūsmas skolas, sadalot šīs klases. Un
tādām vajadzībām bija vajadzīgi remonti, kurus jūs pasludinājāt par liekiem,
nelietderīgiem tēriņiem, kas nav pieļaujami no valsts budžeta. Lūk, šīs skolas
pagājušajā, aizpagājušajā gadā svinēja savus pirmos svētkus – tām bija
vidusskolēnu izlaidumi. Un tas bija iespējams tikai tāpēc, ka bija šī programma, kas
atbalstīja reģionālo problēmu risinājumu Latgalē. Un tātad viņi risināja visu šo
lielo problēmu, kas ir problēma visā Latvijā, – par latviskās vides veidošanu un
latviešu valodas statusa un zināšanu nostiprināšanu.

Šadurska kungs, jūsu teiktā citāts (un patiesībā tā ir „Jaunā
laika” gan izglītības, gan arī sporta politika): „Latgales programmas apturēšana
nekādā ziņā nenozīmē to, ka Latgale saņems mazāk līdzekļu nekā līdz šim.”

Es jums pateikšu tikai vienu mazu piemēru saistībā ar pilsētu,
kurā es dzīvoju, – Ludzu. 2002.-2003.gada valsts budžetā Ludzas pilsēta bija
panākusi, ka tiek atbalstīts sporta zāles, sporta halles būves projekts, jo šajā
pilsētā ir 2000 skolēnu, ir piecas skolas (divas no tām – vispārizglītojošās
vidusskolas, vēl arī vakarskola, mūzikas skola un mūzikas pamatskola, kur bērni
apgūst arī vispārizglītojošās programmas, un mākslas skola), bet nevienā no šīm
skolām bērniem nav nekādas iespējas sportot. Nekādas iespējas! Un, lūk, tajā
brīdī pašvaldībai bija iespējams gan līdzfinansēt, gan arī izstrādāt šo
projektu. Pieprasīts bija apmēram miljons, lai varētu uzcelt šo sporta halli, taču
tikai viens vienīgs atbalsts ir bijis saņemts (un tas bija Druvietes kundzes
laikā) – 50 tūkstoši, lai varētu izstrādāt šā projekta dokumentāciju. Jā,
piedošanu, bija vēl 50 tūkstoši vienā no budžetiem. Šobrīd projekta izmaksas ir
pieaugušas līdz 4 miljoniem.

Ja tā ir taupīšanas metode, ja tā ir izglītības politika, tad –
piedodiet! – mums ir jāmeklē citi partneri, un mēs viņus esam atraduši, un
koalīcijā ar mums ir tie, kas šobrīd pārzina arī izglītību.

Vēl viena lieta. Ministres kundze jau minēja „Pilceni”,
sociālās korekcijas iestādi, kas ar lielām grūtībām tika izveidota Latgalē,
Rēzeknes rajonā – Pilcenē. Un kas notika tajā brīdī, kad jūs, Šadurska kungs,
pieņēmāt lēmumu, ka tas nav pareizi un ka jūsu lēmums ir pareizā politika?

Pirmkārt, tika zaudētas darbavietas. Otrkārt, ir sākusies tā
problēma, par kuru es šobrīd sīkāk nerunāšu un neiedziļināšos tajā… Nevar
apvienot dažāda vecuma bērnus, kuriem ir sociālās problēmas, vienā mācību
iestādē. Šī problēma šobrīd uzvelta uz izglītības un zinātnes ministres pleciem,
un viņai tā ir jārisina.

Un tā nav vienīgā kļūda, kura ir jālabo šābrīža izglītības
un zinātnes ministrei un šābrīža koalīcijai un kuru ir radījis tas laiks, kad
izglītības jomu vadīja „Jaunais laiks”.

Ir vēl viena problēma – Skolotāju tālākizglītības atbalsta
fonds. Pavisam īsi pastāstīšu par pamatojumu, kura dēļ tika izbeigts šis
finansējums toreiz, tajā „zvēru” meklēšanas un „zvēru” rīdīšanas laikā,
tajos „zvēriskajos” kampienos, tajās mudinošajās aktivitātēs. Kolēģi, tas ir
paradoksāls pamatojums. Fonds ir zaudējis savu aktualitāti. Sakarā ar izglītības
reformu valstī un pedagogiem izvirzītajām prasībām studējošo skolotāju skaits
ļoti strauji palielinās, bet fonda līdzekļi ir nepietiekami, lai daļēju mācību
maksas kompensāciju saņemtu tie, kas varētu uz to pretendēt.

Par kādu izglītības izcilību, par pedagogu izcilību, par kādu
izglītības kvalitāti tad mēs varam runāt pēc diviem, četriem, pieciem gadiem un
turpmākajos gados, ja ir bijuši šādi kaunpilni brīži mūsu izglītības sistēmas
vēsturē un šādi „Jaunā laika” izglītības politikas piedāvājumi?

Sakarā ar nākamā gada budžetu šodien nupat konsultējos ar
izglītības un zinātnes ministri, un viņa apstiprināja, ka tas viss tiks finansēts no
Eiropas Savienības līdzekļiem. Tas, protams, ir risinājums, jo pati problēma nav
novēršama. Taču arī ar šīs kļūdas labošanu bija jānodarbojas esošajai
izglītības un zinātnes ministrei. Lūk, tas ir tas, kam viņai ir jāveltī laiks –
ne tikai jaunām idejām, bet arī veco lietu labošanai!

Es patiesībā domāju, ka „Jaunajam laikam” šodien no tribīnes
vajadzētu pateikt viņai paldies par to, ko viņa dara nekurnēdama un nekur
neapvainodama iepriekšējos ministrus, kuri ir viņai sagādājuši šo nepatīkamo
„pauniņu”, kuru nemitīgi atvērdama un cilādama, viņa nonāk pie aizvien jaunām
un jaunām problēmām, un tad tās problēmas pārvēršas par lielām problēmām uz
valdības koalīcijas galda, ir jārunā par jauniem finansējumiem un tamlīdzīgi.

Šī kompetence un rīcībspēja, tāda, kāda tā ir Rivžas kundzei,
tāda tā arī šobrīd ir, un tā ir pilnīgi pietiekama, lai viņa varētu turpināt
strādāt.

Un vēl. Es gribētu uzrunāt „Jauno laiku” tādā samērā
mierīgā tonī. Es negribu šeit izaicināt nevienu.

Godātie kolēģi! Jūs visi esat, mūsu vēlētāju atbalstīti,
atnākuši strādāt uz Saeimu. Jūs visi esat izteikuši savu vēlmi strādāt valdībā
un pārvaldīt Latvijas valstī pēc iespējas labāk tās lietas, kuras jūs vēlaties
pārvaldīt. Tad nu izrādiet sapratni pret tiem, kuri strādā arī šobrīd, un
neizaiciniet tikai un vienīgi uz savas politiskās spekulācijas un uz demagoģisku
argumentu pamata! Neizaiciniet tikai tāpēc vien, ka jūs esat opozīcijā, bet
panāciet, pierādiet savu līdzdalību tajā kopīgajā darbā un nenodarbojieties ar
demagoģiju un populismu!

Es saprotu, ka mans aicinājums ir diezgan naivs, bet… Es vienmēr
esmu cerējusi, ka tad, ja ar cilvēkiem runā mierīgi un cenšas izprast, ko viņi ir
darījuši, tad arī viņiem būtu tā kā jāizprot… Un vai tad deputāti ir
atšķirīgi no citiem cilvēkiem?

Es gribētu sagaidīt to laiku, kad mums būs iespēja strādāt kopā
ar „Jauno laiku” valdībā. Es ceru, ka tas notiks. Taču demisijas pieprasījums, ko
šodien jūs esat ierosinājuši, nav atbalstāms.

Debatēt – jā! Un būs ne tikai šīs debates, bet arī turpmākās.

Lūdzu neatbalstīt „Jaunā laika” iesniegto izglītības un
zinātnes ministres Baibas Rivžas demisijas pieprasījumu!

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs runās deputāts Dzintars Zaķis.
(Starpsaucieni no zāles: „Dzintar, tu taču solīji!”, „Nē, nesolīju!”)

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamie kolēģi! Labdien!

Jebkuras nozares ministram ir jābūt ne tikai savas nozares
speciālistam, bet arī prasmīgam administratoram, kurš prot un, galvenais, arī vēlas
rīkoties ar valsts mantu visas sabiedrības, nevis atsevišķu indivīdu interesēs.

Tieši nekustamo īpašumu jomā, man šķiet, pašreiz ministrijai
sokas vissliktāk un ir notikusi vesela virkne lielu nesmukumu, ja to tā var teikt.

Pirmais. Tas ir saistīts ar Saules dārzu. Saules dārzs mūsu valsts
pirmās neatkarības laikā par tautas ziedotajiem līdzekļiem tika uzcelts bērniem kā
Jauno dabas draugu centrs. Tautas partijas izvirzīto ministru Vītola un Greiškalna
laikā tas tika atdots ar skandaloziem uzņēmējiem saistītajai SIA „Ķeizarmežs”.

Kārlis Šadurskis, būdams ministrs, atklāja klaji neizdevīgos nomas
līgumus. Tika panākta nelikumības veikušā Tautas partijas biedra Andra Sarnoviča
atlaišana no Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra amata. Tiesas prāvu
nelikumīgo līgumu slēgušais valsts sekretārs zaudēja. Šadurskis vērsās arī
tiesā ar prasību piedzīt nomas maksu no SIA „Ķeizarmežs”, ko tā nemaksāja.
Vēlāk, ministra Jura Radzeviča, Latvijas Pirmās partijas pārstāvja, laikā, šī
tiesvedība tika pārtraukta ar „Ķeizarmežam” izdevīgu mierizlīgumu, bet tik un
tā šis mierizlīgums netika pildīts. Ministrijas ierēdņi tiesā ieguva izpildrakstu
parāda piedzīšanai. Ko izdarīja pašreizējā ministre kopā ar pašreizējo vadību?
Nevis atdeva izpildrakstu tiesu izpildītājiem, bet gan noslēdza vēl vienu līgumu, kas
pagarināja parāda atmaksas termiņu uz laiku līdz 2006.gada vasarai – tieši, līdz
privatizācijas pieteikumu iesniegšanas termiņa beigām. Un šādas rīcības dēļ
faktiski bija iespējams SIA „Keizarmežs” iesniegt privatizācijas pieteikumu, jo
tajā brīdī tā vairs neskaitījās parādniece. Tas principā nozīmēja to, ka
padarīja par iespējamu šā objekta privatizāciju. Tas, protams, nozīmēja to, ka
iespējamie līdzekļi, daudzi desmiti miljonu latu, aizies garām valsts kasei.

Nākamais. Ezermalas lieta. Ezermalas iela. Latvijas Pirmās partijas
izvirzītā ministra Radzeviča laikā valsts sekretārs noslēdza klaji neizdevīgu
līgumu – par dažiem tūkstošiem latu iznomāja milzīgas zemes platības Ezermalas
ielā 6, tas ir, Mežaparkā pie Ķīšezera. Šos objektus iznomāja tikko radītajai SIA
„Studentu centrs”, kuras dibinātāji, starp citu, ir kādreizējie Šlesera kunga
domubiedri. Īpašums pirms tam faktiski tika atņemts Rīgas Tehniskajai universitātei.

Tātad: mēs šodien dzirdējām skaļas diskusijas par to, ka
īpašumus ir jāmēģina nodot arvien vairāk universitātēm, taču reālā rīcība,
kas notikusi pavisam nesenā pagātnē, liecina par pretējo.

Druvietes kundzes laikā atklāja šo pārkāpumu, atstādināja valsts
sekretāru, un Valsts civildienesta pārvalde nolēma atlaist vairākas augstas IZM
amatpersonas, KNAB ierosināja krimināllietu. Prokuratūra cēla apsūdzību, un nu jau
divi ierēdņi – un viens no tiem ir valsts sekretārs! – ir uz apsūdzēto sola.

Kas notiek pašreizējās ministres laikā? Šā līguma laušanas
process ir apturēts, un tas faktiski nozīmē to, ka kompānijai ir tiesības turpināt
nomāt šo zemi.

Tātad pretrunas iznāk teju vai katra apgalvojuma galā.

Vai labs saimnieks šādi rīkotos? Es domāju, ka ne.

Līdzīga situācija ir arī Merķeļa ielā 11 un Minsterejas ielā.
Konkursa kārtībā ieceltā valsts sekretāre Kristīne Jarinovska, veicot revīziju,
atklāja, ka iepriekšējie valsts sekretāri ir noslēguši neizdevīgus nomas līgumus.
Piemērs ir ēka Merķeļa ielā 11. Sākumā ēka tiek nodota SIA „Izglītības
apgāds”, tātad privātas kapitālsabiedrības rīcībā, un pēc tam šī pati
privātā sabiedrība, šī SIA valsts mantu iznomā tālāk iestādēm, kas ēkā
atrodas, piemēram, „Studiju fondam”, Latviešu valodas apguves valsts aģentūrai,
Izglītības satura un eksaminācijas centram un pat pašai Izglītības un zinātnes
ministrijai. Shēma ir ļoti vienkārša: no sākuma nodod privātajai sabiedrībai, un
pēc tam šī sabiedrība iznomā atpakaļ valsts iestādēm.

Tātad arī par šīm lietām tiek ierosināta vesela virkne
kriminālprocesu. Bet sliktā ziņa ir tā, ka pašreiz pie varas esošās izglītības un
zinātnes ministres rīcības dēļ neviena no krimināllietām tālāk nevirzās un
faktiski arī disciplinārlietas tiek apturētas. Arī kriminālprocesi tiek izbeigti.
Taču tādi noslēgtie līgumi, kas ir neizdevīgi valstij, šobrīd vēl joprojām nav
lauzti.

Šādus atplūdus tiesiskuma uzraudzībā varam minēt vēl arī
attiecībā uz daudzām citām vietām. Piemēram, ministrijas valsts sekretāra vietnieks
izsniedz privātpersonai pilnvaru projektēt stadiona „Daugava” teritorijā apbūvi ar
dzīvojamām ēkām. Jau daudzkārt medijos ir izskanējusi šī ziņa. Stadiona
„Daugava” teritorijā tiek atļauta rīcība, kura faktiski ir pretrunā ar esošo
regulējumu!

Līdzīgs ir arī gadījums ar eleganto jūgendstilā celto īres namu
Brīvības ielā 68. Partijas „Latvijas Ceļš” izvirzītā toreizējā ministrijas
valsts sekretāre Eiženija Aldermane noslēdza līgumu ar SIA „Anno” par smieklīgu
nomas maksu – par septiņiem tūkstošiem latu gadā. Jau ministra Šadurska laikā tika
uzsākta tiesvedība, lai namu atgūtu un piedzītu visus zaudējumus, kas valstij šā
nomas līguma dēļ ir radušies. Šobrīd neiedziļināšos sīkākās detaļās… Arī
šī tiesvedība, arī šis process ir apturēts. Valsts sekretārs Cinis, cilvēks, kas
tanī laikā pildīja ministrijā valsts sekretāra pienākumus, ir atsaucis visas šīs
prasības, un faktiski valsts kārtējo reizi cieš zaudējumus.

Kolēģi! Visu šo minēto faktu sakarā es gribu uzdot vienu ļoti
elementāru jautājumu… Šķiet, ka Kalvīša kunga vadītā valdība pēc savas
būtības un arī ar tiem darbiem, ko tā dara, pierāda to, ka ļoti bieži tas
domāšanas stils ir vairāk orientēts uz atsevišķu indivīdu labuma, nevis
sabiedrības kopējā labuma gūšanu. Gan Privatizācijas likums, par ko mēs nupat
runājām, gan arī ļoti daudzas citas pazīmes par to mums liecina.

Rugātes kundze nupat no tribīnes mums argumentēja, ka Tautas
partijai nācās meklēt citus partnerus tāpēc, ka, redziet, Šadurskis Latgalei
programmu esot „nogriezis”. Man, kolēģi, tomēr liekas, ka citus partnerus nācās
meklēt – un nevis jums, bet jūsu vadītājam nācās meklēt – tāpēc, ka mēs
iestājāmies pret šādām nelikumīgām rīcībām, iestājāmies pret tām lietām,
kuras mēs šeit redzam un kuras šobrīd ir atkal atguvušas veco nokrāsu, – proti,
par mazu cenu kaut kādam šauram savu paziņu lokam… Rezultāts ir tas, ka valsts kasei
aiziet garām ļoti daudzi desmiti miljonu!

Šodien mēs Rivžas kundzei devām iespēju pierādīt, ka Rivžas
kundze neatbilst tam teicienam: ar vilkiem dzīvot – kā vilkam gaudot. Mēs jums
šodien devām tādu iespēju, bet diemžēl nesadzirdējām nevienu argumentu, kas šo
sakāmvārdu jūsu gadījumā atspēkotu.

Paldies, kolēģi! Diskusija turpinās.

Sēdes vadītāja. Nākamā debatēs runās izglītības un zinātnes
ministre Baiba Rivža. Ministres kundzei, uzstājoties trešo reizi, piecas minūtes.

B.Rivža (izglītības un zinātnes ministre).

Paldies.

Cienījamie deputāti, es tomēr gribu vēlreiz atgriezties pie
jautājuma par nekustamajiem īpašumiem. Man šķiet, ka „Jaunā laika” deputātiem
ir tāda vēlme dzīvot tai pagātnes ēnā, kā tas ir bijis, un pārnest šo situāciju
arī uz šodienu.

Ja mēs runājam par ēku Merķeļa ielā 11, tad jāteic, ka
Izglītības un zinātnes ministrija neatbalstīja tās nodošanu privatizācijai, jo
nekustamais īpašums mūsu ministrijai ir nepieciešams valsts interešu realizācijai.
Un līdz ar to Ministru kabinets ir atteicies nodot privatizācijai šo īpašumu.

Un tās telpas bija iznomātas, tas ir noticis jau agrāk. Tā
iznomāšana lielākoties ir notikusi deviņdesmito gadu sākumā.

Ja mēs runājam par Mežaparku, tad pirmām kārtām jārunā par
Saules dārzu. Veikts ir viss, lai šis īpašums paliktu valstij. Tuvākajā laikā
Izglītības un zinātnes ministrija vēl papildus saņems dokumentālu informāciju, kas
nepieciešama, lai sagatavotu šo procesu, un tas tiek darīts. Mēs taču bijām
izbraukuma sēdēs, tas notiek. Tas viss taču ir.

Kāpēc saskatīt melnu krāsu tur, kur tās melnās krāsas nav?!

Stadions „Daugava”. Bija speciāla Ministru kabineta sēde
jautājumā par stadionu „Daugava”. Stadions „Daugava” tiek nodots Rīgai. Ir
izveidota darba grupa, kura pārrunās noteikumus, uz kādiem tas būs. Stadionā
„Daugava” notiks lielie Deju svētki. Ir piešķirta speciāli nauda tā
rekonstrukcijai, uzlabošanai, lai tās konstrukcijas sakārtotu. Man ir brīnums par to,
ka bija pieņemts slēdziens, ka šīs konstrukcijas esot nedrošas. Konstrukcijas ir
drošas, un svētki notiks! Tur būs arī jauns segums. Tā ka viss svētkiem
nepieciešamais ir sakārtots. Un stadions „Daugava” tiek nodots Rīgai, un tagad ir
izveidota darba grupa, kas ar to jautājumu strādā.

Ezermalas iela 6, sporta centrs. Tas arī ir procesā. Jautājums ir
skatīts Ministru kabinetā, un īpašums tiek sadalīts divās daļās: viena daļa
īpašuma tiek nodota Rīgas Tehniskajai universitātei, bet pārējā – saglabāta
valsts īpašumā.

Tā ka faktiski visos šajos punktos, kurus jūs nosaucāt, normāli
norit darbs – mierīgi un izsvērti. Strādā speciālisti, un mēs pieaicinām arī
neatkarīgus ekspertus.

Es varu, šeit stāvot, jums pateikt, ka nav ne mazākās vēlmes vai
gribas kaut ko ļaunprātīgi šobrīd ministrijā darīt.

Un par tiesvedībām. Tiesvedības procesi rit savu gaitu, tā ka tas
viss ir kārtībā. Jā, tiesas procesi rit lēni – tā tas ir ar visām tiesvedībām
-, bet rit.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs runās deputāts Pauls Putniņš.

P.Putniņš (ZZS frakcija).

Godātie kolēģi, cienītās kolēģes un mūsu sēdes vadītāja!
Šīsdienas sēde izvērtās neparasti bagāta savā būtībā. Tas mums jāatzīst, kad
diena jau iet uz vakarpusi. Mēs visu dienu runājām par izglītību. Kā jau jūs daudzi
atgādinājāt, izglītība ir mūsu pamats, un izglītība ir mūsu nākotne. Tika
atgādināti mums daudzi fakti, tika izvērsti aplūkotas problēmas – gan risināmās,
gan atrisinātās. Tika izteiktas daudzas gudras domas. Un, jāteic, šajā disputā
vinnēja tie, kas nerunāja agresīvi un kam arī nebija misējies ātrumā kaut ko, nu,
piedodiet, aplamu pateikt, un kas runāja pēc būtības. Arī no opozīcijas.

Šodienas maratonā, jāteic, tomēr vinnēja Baibas Rivžas komanda.
Es noteikti balsošu par Baibas Rivžas darba turpināšanu, un tā darīt es aicinu arī
opozīciju.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Nākamais debatēs runās deputāts Kārlis
Šadurskis, otro reizi.

K.Šadurskis (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamā sēdes vadītāja! Kolēģi! Ministres kundze! Arī es
nešaubos, ka šodienas maratonā uzvarēs Baibas Rivžas komanda. Uzvarēs ar savu
deputātu balsu vairākumu, bet diemžēl ne ar argumentu spēku. Nupat runājām… (Starpsaucieni:
„Nu jau, nu!”) Nupat ministres kundze runāja par pagātnes ēnu privatizācijā.
Jā. Taču nelaime ir tā, ka šī pagātnes ēna ir arī šodienā. (No zāles
ministre B.Rivža: „Tāpat kā tu!”) Un es gribu runāt par konkrētiem ministres
Rivžas darbiem, lai šo ēnu parādītu.

Kolēģis Dzintars Zaķis ļoti precīzi izstāstīja situāciju ar
Saules dārza privatizāciju. Sakarā ar nomas parādu SIA „Ķeizarmežs” nevarēja
pretendēt uz privatizāciju, taču ar ministres svētību SIA „Ķeizarmežs” dabūja,
tā teikt, šo kvalifikāciju. Valsts sekretāra vietnieks Cinis papildus noslēdza
līgumu ar SIA „Ķeizarmežs”. Tā vietā, lai saņemtu pieminēto izpildrakstu un
uzsāktu parāda piedziņu, šajā jaunajā līgumā tika pagarināts nomas parāda
atmaksas termiņš. Valsts sekretāre Kristīne Jarinovska atstādināja no amata Cini par
šo valsts interešu ignorēšanu. Bet kas notika pēc tam? Ministre Rivža atstādināja
Jarinovsku, atjaunoja amatā Cini! Un diemžēl ministre šeit no tribīnes… nu kā lai
pieklājīgāk pasaka… nerunāja patiesību. Saskaņā ar ministrijas reglamentu pirmā
paraksta tiesības pienācās nevis tikai un vienīgi Cinim (kā ministre teica, viņai
nebija citas iespējas), bet arī valsts sekretāra vietniekam Leonīdam Mankovam.

Jā, Leonīds Mankovs neparakstīja šaubīgus papīrus, tāpēc
ministrei bija vajadzīgs pakalpiņš Cinis. (No zāles B.Rivža: „Viņš nevienu
papīru neparakstīja!”) Tā nu diemžēl tā patiesība parādās.

Otra lieta, par ko es gribu runāt. Jau gadu un četrus mēnešus
Augstskolu likuma 7.¹ pants paredz Augstākās izglītības un zinātnes
administrācijas izveidošanu.

Godātie kolēģi! Jūs tikko, nesen, pirms kāda laika, šeit no
tribīnes dzirdējāt ministres kundzi runājam par naudas trūkumu, ar ko viņa
argumentē, ka viņa šo likumu nepildīs.

Kolēģi! Vai tā nav fantastika! Ministrs nepildīs likumu! Šādu
tiesisko nihilismu es nu gan, šķiet, vēl neesmu redzējis.

Un neliela atbilde Rugātes kundzei, kura ar ļoti labu dikciju un
profesionāli mēģināja novērst mūsu uzmanību no šīsdienas sēdē apskatāmajām
problēmām.

Godātie kolēģi! Mēs šodien neanalizējam ne mani, ne Druvietes
kundzi – bijušos izglītības un zinātnes ministrus. Mēs nerunājam ne par
Latgales problēmām, ne par „Pilceni”. Mēs runājam par mūsdienu izglītības
sistēmas problēmām un apspriežam jautājumu, vai ministre Baiba Rivža grib un spēj
šīs problēmas risināt. Šķiet, ka šīsdienas diskusija un tajā izskanējušie
argumenti, visvairāk tie, kurus mēģināja minēt Rivžas kundze, bet diemžēl
samelojās, liecina par to, ka nespēj.

Un tāpēc es aicinu atbalstīt demisiju!

Sēdes vadītāja. Vārds izglītības un zinātnes ministrei Baibai
Rivžai.

B.Rivža (izglītības un zinātnes ministre).

Es esmu kategoriski pret tādiem teicieniem kā „samelojās”. Es
neesmu samelojusies. Es neesmu pateikusi neko tādu, kas ir nepatiess. Es jums skaidroju
par AIZA. Sakarā ar to, ka mums trūkst naudas, mēs šo darbu sākam ar 2010.gadu.
Tātad mēs to, kas ir Augstskolu likumā ierakstīts, pildīsim. Tā ka šeit ir
vienkārši laika novirze.

Ja mēs paskatāmies atpakaļ uz tiem likumiem, kādi bija un cik tajā
laikā ministrs Šadurskis izpildīja no tā, kas bija ierakstīts Augstskolu likumā, gan
par budžetu zinātnei, gan par koeficienta paaugstināšanu, – ir runa par visiem
punktiem -, tad tādu pašu vērtējumu mēs varētu attiecināt arī uz jums.

Jāskatās, kas mums ir reāli prioritāte šinī brīdī.

Par Ezermalas ielu. Ja arī Cinis kā „Jaunā laika” pārstāvis ir
parakstījis un atļāvis šo līgumu (Zālē troksnis. Starpsaucieni: „Kauns,
kauns!”),tad tādā gadījumā tas tika darīts saistībā ar to, ka bija
jāatgūst milzīga nauda, kas bija līgumos… kas bija šajā nomā iekavēti. Faktiski
ar šo parakstu tā nauda tika atgūta. Un Saules dārzs netiks privatizēts. Un tātad
tas galarezultāts tomēr tiks sasniegts. Te nav nodarīts kaitējums! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Debates turpinās deputāts Nikolajs Kabanovs. (Starpsauciens:
„Mazs cinītis gāž lielu vezumu!”)

N.Kabanovs (PCTVL frakcija).

Cienījamie kolēģi! Šodien man liekas diezgan dīvaini, ka starp
Baibas Rivžas oponentiem ir gan mūsu kolēģi no frakcijas „Saskaņas Centrs”, gan
arī cilvēki, kuri, teiksim tā, savu enerģiju, būdami izglītības un zinātnes
ministri, tērēja nevis izglītības kvalitātes pacelšanai, bet krievu valodas
izspiešanai no vidusskolām.

Kā jau teica Plinera kungs, PCTVL frakcija neatbalstīs Rivžas
kundzes demisiju. Taču klātesošajai ministrei varbūt būs interesanti uzzināt jauna
krievu tēva viedokli par bērnudārzu problēmu mūsu valstī.

Bērnudārzu problēma diemžēl ir kritiskā līmenī. Pirms pusotra
gada man bija jāiet uz bērnudārzu un jāpiesaka tikko piedzimušais dēls par
bērnudārza nākamo klientu. Bet diemžēl es uzzināju šogad, ka rinda pienāks tikai
2010.gadā, kad viņam jau būs jāiet uz skolu.

Bērnudārza darbinieki man pateica, lai es Saeimā paceļu šo
jautājumu. Un es šodien to paceļu.

Blakus bērnudārzam Purvciemā notiek lielu daudzstāvu māju
celtniecība. Tur ir putekļi, tur ir troksnis, un bērniem tas nedod iespēju mierīgi
staigāt un attīstīties. Man šķiet, ka valdībai jāpieņem attiecīgs normatīvs
akts, lai aizliegtu jebkāda veida būvniecību blakus gan vidusskolām, gan pirmsskolas
iestādēm.

Man arī šķiet, ka viena no mūsu valsts akūtajām problēmām bija
bērnudārzu „prihvatizācija” 90.gadu sākumā, kura notika, starp citu, dažu
ministru laikā, kuri bija no Tautas partijas un no citām partijām. Tagad mums Latvijā
ar Dieva palīdzību dzimst bērni, un tagad ir nepieciešamība pēc bērnudārziem.

Patiesībā mums nav diemžēl tādas iespējas tagad… Un visas runas
par to, ka Latvijā dzimstība būs liela, – tās ir tukšas runas, jo cilvēki tagad
saņem tikai 50 latu kompensāciju, ja viņiem nav iespējas savu bērnu, teiksim tā,
vest uz bērnudārzu. Bet privātā bērnudārzā cena ir 200 lati mēnesī. Tā ir
diezgan smaga nasta pat vidusslānim, kur nu vēl strādniekiem un zemniekiem!

Beidzot savu runu, es gribētu atzīmēt arī to, ka centralizētais
eksāmens vidusskolā šajā gadā bija diezgan absurds. (Es pat nerunāju par
centralizētā eksāmena uzdevumu pārdošanu un tā tālāk!) Cilvēki, kas kārtoja šo
eksāmenu, gaida veselu mēnesi, lai saņemtu rezultātus. Tas nedod viņiem iespēju
iesniegt attiecīgus dokumentus augstākās izglītības iestādē. Man šķiet, ka arī
tas ir diezgan akūts jautājums.

Un visbeidzot es gribētu pievērst ministres kundzes uzmanību
pēdējo palikušo stadionu „prihvatizācijai”. Mēs nevaram atbalstīt stadiona
„Daugava” „prihvatizāciju”. Es lūdzu jūs to apstādināt.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi! Zālē ir troksnis. Lūdzu,
cienīsim runātājus.

Nākamais runās deputāts Visvaldis Lācis.

V.Lācis (ZZS frakcija).

Cienījamā sēdes vadītāja! Cienījamie kolēģi!

Rakstniece Ingrīda Sokolova atjaunoja Zentas Mauriņas Tautas
augstskolu Mūrmuižā. Tas varēja būt apmēram 2001.gadā, ne vēlāk kā 2002.gadā,
kad viņa mani tālruņa sarunā uzaicināja uzstāties šajā augstskolā ar referātu un
garākā tālruņa sarunā mani iepriekš arī brīdināja, ka mēs būsim tikai divi –
augstākās izglītības eksperte Baiba Rivža un es -, kā arī teica, ka šajā
sakarā uzaicināti ierasties šajā augstskolā ir apkārtnes jaunieši un viņu vecāki,
jo Baiba Rivža runāšot un vēloties ar viņiem runāt par augstākās izglītības
problēmām.

Baiba Rivža – manā klātbūtnē! – ļoti dedzīgi, staigājot
starp šo jauniešu un arī pārējo klausītāju rindām, ar bagātīgu gaismas
materiālu palīdzību, ar bagātīgu skaitļu un faktu materiālu un nevēršoties pret
sociālajām un humanitārajām zinātnēm, manā klātbūtnē pierādīja, kas Latvijas,
mūsu valsts tautsaimniecībai ļoti nepieciešams pašreiz – ka jauniešiem vajadzētu
orientēties uz šīm studijām, proti, studēt vairāk matemātiku, fiziku, ķīmiju,
dabas zinātnes, vides specialitātes. Viņa pierādīja sevi toreiz kā ļoti
tālredzīgu augstākās izglītības lietpratēju.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Debates turpinās deputāts Dzintars Ābiķis.

Dz.Ābiķis (Tautas partijas frakcija).

Cienījamā sēdes vadītāja! Cienījamie kolēģi! Nepārprotami,
izglītības sistēmā ir problēmas, un mēs tās pietiekami labi apzināmies. Ir darba
tirgum daļēji neatbilstoša profesionālās izglītības sistēma, ir skolotāju
trūkums, ir bērnudārza audzinātāju trūkums (galvenokārt – nepietiekamā
atalgojuma dēļ), ir nepietiekams vietu skaits bērnudārzos, ir uzlabojams mācību
saturs, un ir vēl arī daudzas citas lietas, pie kurām ir jāstrādā izglītības
sistēmas vadītājai.

Šodien te no tribīnes mana kolēģe Ausma Ziedone-Kantāne citēja
dzejas rindas. Es arī atļaušos vienu mazu dzejolīti jums nocitēt:

„Cūkas, vepri, sivēntiņi

Izrok gardu saknīti.”

Es, protams, Dievs pasarg’, negribu nevienu deputātu saukt kāda
dzīvnieka vārdā, bet šobrīd izskatās tā, ka opozīcija – konkrēti „Jaunais
laiks” – ir izrakusi vienu gardu saknīti un nu zelē un zelē, un zelē, kaut gan,
man jāsaka atklāti, par atsevišķām lietām runāt morālu tiesību partijas
„Jaunais laiks” frakcijai jau nu nebūtu (kaut gan, protams, deputātiem ir tiesības
uzstāties un runāt par visām lietām).

Kāpēc es tā saku? Tā kā ir runa par naudu, es speciāli paņēmu
Saeimas sēdes stenogrammu, lai citētu, ko teicis partijas „Jaunais laiks” frakcijas
vadītājs Arturs Krišjānis Kariņš, Repšes valdības laikā apspriežot budžetu:
„Lai samaksātu pedagogam simtu četrdesmit piecu latu vietā simt sešdesmit latus, ir
nepieciešami papildus līdzekļi piecpadsmit miljonu latu apmērā. Valsts budžetā
šādi līdzekļi nav paredzēti. Tas noved valsti bankrota stāvoklī.” (Aplausi.)
(Starpsauciens: „Aplami!”) Tātad piecpadsmit latu liels pedagoga algas pieaugums,
kā tas izskanēja Repšes valdības laikā, novestu valsti bankrota stāvoklī, jo
piecpadsmit miljonus latu no budžeta prasītu šāds pieaugums. (Starpsauciens:
„Vēlreiz pasaki!”)

Šobrīd, Kalvīša valdības laikā un ministres Rivžas, kuras
demisiju jūs pieprasāt, ministrēšanas laikā, ir iecerēts pieaugums – piecdesmit
latu par likmi. Katram skolotājam. No 1.septembra! Un mēs nesakām, ka tas valsti
novedīs bankrotā! Protams, jūs te varat argumentēt un iebilst, ka šodien, lielas
inflācijas apstākļos, piecdesmit latu varbūt nav tas pats, kas piecpadsmit latu togad.
Nu, īsti tā tas nav. Un, starp citu, gribu atgādināt arī to, ka, neskatoties uz
milzīgo taupības režīmu izglītības sistēmā, Repšes valdības laikā inflācijas
pieaugums bija visstraujākais. Repšes valdības laikā inflācija pieauga no 1,4
procentiem līdz pieciem procentiem. Repšes valdības laikā tātad pieauga trīsarpus
reizes. (Starpsauciens: „Kauns!”) Tie ir statistikas dati. Lūdzu! Šeit ir
Statistikas pārvaldes izveidots inflācijas pieauguma grafiks.

Atgādināšu vēl dažas lietas, ar ko izcēlās lielākie
kritizētāji, kuri tagad kritizē, ka izglītībai netiekot veltīta pietiekama
uzmanība.

Praktiski tika apstādināts skolotāju algu pieaugums, un šis kritums
ir izjūtams vēl šodien. Un šodien varbūt tik daudz par algām mums nebūtu jārunā,
ja nebūtu jūsu ministrēšanas laikā, it īpaši Repšes valdības laikā, faktiski
iekonservēts algu pieaugums. Tika likvidēta vecā, iepriekšējā sporta finansēšanas
sistēma, apsolot kompensēt zaudējumus no budžeta. Diemžēl kompensēts netika nekas,
un tikai šobrīd, Aigara Kalvīša valdības laikā, sportam ir panākts ievērojams
finansējuma pieaugums. Tika apturēta jaunu sporta zāļu celtniecība, turklāt
apturēta arī celtniecības stadijā, turklāt visnepiemērotākajā laikā – ziemas
periodā. Un mēs vēl ļoti labi atceramies, ka Valkas un Cēsu pilsētas iedzīvotāji,
skolēni, skolotāji piketēja pie Ministru kabineta un lūdza turpināt šo celtniecību,
un ar lielām mokām tas tika arī panākts. Bet tajā pašā laikā šī sporta zāļu
celtniecības programma tika iesaldēta.

Te jau kolēģe pieminēja tieši „Jaunā laika” ministrēšanas
laikā likvidēto Latgales atbalsta programmu. Šodien jūs, mīļie kolēģi no „Jaunā
laika”, kritizējat valdību par to, ka „Strautiņos” ir problēmas… ka jāuzturas
šajā pāraudzināšanas iestādē ir vecāka gadagājuma jauniešiem kopā ar mazākiem
un ka ir visādas problēmas šajā sakarā. Bet kas tad likvidēja Pilcenes bērnunamu un
pārcēla šos gados vecākos jauniešus uz „Strautiņiem”? Ar ministra Kārļa
Šadurska parakstu tas tika izdarīts! (Starpsauciens: „Kauns!”)

Atteicāties Repšes valdības laikā no Pasaules Bankas kreditēšanas
iespējām. Jūsu tik nemīlētais Andris Šķēle, vienojoties ar Pasaules Banku,
panāca, ka īsā laika posmā tika renovētas jeb atjaunotas vairāk nekā 130 skolas.
Jūs pateicāt „nē” šai iespējai un teicāt, ka tas tiks kompensēts no valsts
budžeta. Jā, tas tika daļēji kompensēts, un skolas daļēji turpināja atjaunot, bet
– diemžēl tikai uz skolotāju algu rēķina. Diemžēl.

Protams, tika izdarītas arī atsevišķas pozitīvas lietas. Un šeit
runāja Kalnietes kundze par vēsturi… Un ministre jau pareizi norādīja, ka bijusī
izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete parakstīja šo rīkojumu, ka skolās
notiks šī aprobācija… Un Latvijas vēstures priekšmets tiks, iespējams, nākotnē
mācīts, ja būs pozitīvi rezultāti, kā atsevišķs priekšmets. Bet gribu tikai
atgādināt vienu – ka jūs ne kapeiku budžetā neiedevāt, lai varētu iedzīvināt
Izglītības inovācijas fonda likumu. Jo kā tad to jauno priekšmetu, Latvijas vēsturi,
varēs mācīt, ja nebūs jaunu mācību grāmatu un uzskates līdzekļu? Nav vairs
boļševiku laiki, kad var pateikt: „Rīt būs jāmāca.” No kā tad tie skolotāji
mācīs, ja nav tādu speciālu uzskates līdzekļu, lai mācību priekšmetu mācītu
atsevišķi, nevis kontekstā?

Jā, kolēģi no zāles jau pareizi atgādina… un šobrīd aizmirsu,
kurš no „Jaunā laika” šeit pieminēja… (Starpsauciens: „Uzvārdus!”)
Jā, laikam mana kolēģe Kantānes kundze pieminēja, ka mēs dzīvojam informācijas
sabiedrībā. Kas tad apturēja Latvijas skolu informatizācijas programmas ieviešanu?
Kas apturēja, ja ne Repšes valdība? Un līdz ar to ļoti daudzas skolas netika pie
jauniem datoriem. Tie nav meli, tā ir balta patiesība, un jūs paši to zināt.

Tāpēc, pirms jūs šodien kritizējat ministri par nepadarītajiem
darbiem, vispirms paskatieties paši uz sevi! Protams, es cienu Inu Druvieti kā ministri,
kura izdarīja daudzas labas lietas, lai nostiprinātu valsts valodas pozīcijas mūsu
izglītības sistēmā, bet gribu arī atgādināt to, ko viņa pati atzina, – ka viņas
ministrēšanas laikā ministriju komandēja nevis viņa, bet „Jaunā laika” mazie
„poļitruki”. (Zālē troksnis. Starpsaucieni: „Kauns!”) Diemžēl!
Rezultāts bija tas, ka ļoti daudzi, manā izpratnē, spējīgi cilvēki bija spiesti no
ministrijas aiziet. Un faktiski ministrei, tagadējai ministrei, bija jāpieliek milzīgas
pūles, lai ministriju savestu tādā kondīcijā, lai tā būtu vispār spējīga
strādāt.

Šodien jūs te zelējat Ciņa vārdu gan tā, gan citādi. Kas tad
valsts sekretāra vietnieks Cinis bija? „Jaunā laika” biedrs – viens no
redzamākajiem cilvēkiem! Taču to jau mani kolēģi šeit teica.

Tāpēc, cienījamie kolēģi, kā jau es teicu savas runas sākumā,
ir jāatzīst, ka tiešām izglītības sistēmā ir daudz problēmu. Un varu tikai
novēlēt ministrei turpināt visus šos smagos problēmjautājumus risināt un atrisināt
pozitīvi.

Un aicinu šodien nebalsot par neuzticības izteikšanu izglītības un
zinātnes ministrei.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Nākamā debatēs runās deputāte Ērika Zommere.

Ē.Zommere (Tautas partijas frakcija).

Cienījamie kolēģi! Ministres kundze! Es esmu patiesi gandarīta, ka
šodien tik ļoti, ļoti daudzi deputāti iestājas par izglītības problēmām. Un tā
jau ir laba zīme. Taču mani uztrauc tas, ka šodienas garā, garā diskusija notiek
pārsvarā negāciju līmenī un ka valstī tiek turpināta šī paššaustīšanās –
ka viss ir novests līdz krīzei, līdz galējībai, līdz nejēdzībai un tā tālāk.

Kolēģi! Es uzmanīgi klausījos gan pozīcijas, gan opozīcijas
runātāju teiktajā. Un no visa dzirdētā es gribu atgādināt, ja nemaldos, Kariņa
kunga teikto, ka ministri ir kā izglītības nozares aizstāvji. Es gribētu aicināt
jūs visus būt par izglītības nozares aizstāvjiem ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Es galīgi negribētu tagad atkal pārskaitīt to, ko jau mēs visi te
šodien pārskaitām: viena puse pārskaita koalīcijas, šābrīža koalīcijas,
nepadarītos darbus, otra puse – „Jaunā laika” ministrēšanas laikā nepadarītos
darbus. Savukārt es gribētu uzsvērt, ka mums ir pietiekami daudz dažādu pasākumu.

Kādreiz augustā notika izglītības vadītāju forumi, kuros
cilvēki, gan praktiķi, gan atbalstītāji, politiķi, eksperti, profesionāļi, nāca ar
dažādiem piedāvājumiem. Un, lūk, es uzskatu, ka ir vēl daudz dažādu iespēju nākt
ar piedāvājumiem, ar patiesu ieinteresētību.

„Jaunais laiks” tik ļoti daudz gribēja izdarīt, kā es saprotu
no kādreiz, 2002. un 2003.gadā, teiktā, bet nu arī man patiešām jāatzīst, ka tas
neizdevās. Bet tāpēc vien jau mēs nedrīkstam sākt turpmāko ministru darbību,
tālāko rīcību nepārtraukti apzīmogot kā zagļiem, laupītājiem raksturīgu un
saukt par neizdarību, un nepārtraukti piedēvēt tam visam kaut kādu tādu nu tik
tiešām negatīvu auru – ka viss ir apdraudēts, atrodas kraha, izlaupīšanas,
nozieguma priekšā.

Kolēģi! Es aicinu patiešām atjaunot kādreiz, „Jaunā laika”
valdīšanas periodā, likvidēto Izglītības un zinātnes ministrijā veikto
pētīšanas, analīzes un dažādu statistikas datu apkopošanas darbu. Jo nevar taču
pieņemt lēmumus tā, kā tas kādreiz notika, – balstoties uz meitas ieteikto
ministram… jā, balstoties uz meitas ieteikumu, uz meitas izteikumu, ka sākumskolās
slikta ir bezatzīmju sistēma. Un viens cits ieteikums – mātes ieteikums, ka Latvijas
vēsture ir jāmāca atsevišķi… Nu tas ir absurds!

Es patiešām aicinu gan ministriju, gan pārējos profesionāļus,
asociācijas, arī mūs, politiķus, likt lietā, lūk, šo iespēju: vairāk
ieklausīties ekspertos, vairāk ieklausīties statistikā un diemžēl palasīt
stenogrammas, lai atcerētos to, ko paši esam solījuši, būt atklātiem un
paškritiskiem; to, ko neesam izpildījuši, to patiešām… nu, ja nu nav izdevies, tad
vajag piedāvāt, atkal piedāvāt, un aktīvi iesaistīties, nevis saukāt visus par
zagļiem, laupītājiem un neizdarīgiem cilvēkiem.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Debates turpinās deputāts Krišjānis Kariņš,
otro reizi.

A.K.Kariņš (frakcija „Jaunais laiks”).

Cienījamie kolēģi! Cienījamais Ābiķa kungs! (No zāles dep.
Dz.Ābiķis: „Godātais…!”) Jūs, iespējams, šodien esat nedaudz iekodis savā
pirkstā, jo jūs tomēr esat nedaudz pārteicies. Ja jūs pasakāt vienu daļu, tad jums
vajadzētu pateikt arī otru daļu, proti, par to tālo Repšes valdības laiku un par
tiem 15 latiem – algu pielikumu skolotājiem, kas tika izdarīts, veicot budžeta
grozījumus. Atcerieties to laiku un pārliecinieties, ka tas tika izdarīts! Tas, kas
tika solīts, tika īstenots.

Otra neprecizitāte. Jūs minējāt vēl vienu jautājumu… proti,
jūs minējāt tādu cilvēku Cini, kurš tik tiešām tika pieķerts kukuļņemšanā.
Kas notika ar Ciņa kungu? No partijas „Jaunais laiks” viņš, protams, nekavējoties
tika izslēgts, jo tāda darbība, mūsuprāt, ir pilnīgi nepieņemama.

Bet atcerēsimies to stāstu, Ābiķa kungs, līdz galam! Ciņa kungs
tika pieķerts kopā ar vienu cilvēku, uzvārdā Markusu, kurš bija ne tikai Tautas
partijas biedrs, bet arī šīs Saeimas deputāta kandidāts.

Tagad ir jautājums: kāds ir bijis liktenis šim cilvēkam? Vai jūs
rīkojāties tāpat?

Ja jūs metat dubļus uz vienu pusi, tad sagaidiet, ka jums ir
jāatbild par to, ko jūs esat darījuši.

Mēs, „Jaunais laiks”, rīkojāmies atbilstoši saviem principiem.
Ja gadās, ka mūsu ierindā, mūsu rindās ir ienācis kāds, kas neatbilst mūsu
ideāliem un principiem, mēs attiecīgi rīkojamies. Bet ko dara Tautas partija? Ja es
nemaldos, tad šī pati ministre, par kuru mēs šodien debatējam, šo cilvēku vēl
apstiprināja no jauna amatā!

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Indulis Emsis.

Sēdes vadītājs. Debates slēdzu. (Aplausi.)

Godātie kolēģi! Debates esam beiguši.

Balsosim par lēmuma projektu „Par neuzticības izteikšanu
izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai”! Lūdzu zvanu! Balsošanas režīmu!
Balsosim par lēmuma projektu, kura reģistrācijas numurs ir 170/Lm9!
Lūdzu rezultātu! Par – 30, pret – 55, atturas – 6. Lēmums nav pieņemts. (Aplausi.)

Godātie kolēģi! Mēs esam izskatījuši šīsdienas sēdes darba
kārtībā iekļauto jautājumu.

Lūdzu reģistrēties! Lūdzu zvanu reģistrācijai!

Kamēr tiek sagatavoti reģistrācijas rezultāti, noklausīsimies paziņojumus.

Vārds deputātei Vairai Paeglei.

 

V.Paegle (Tautas partijas frakcija).

Vēlos atgādināt Eiropas lietu komisijas deputātiem par sēdi, kas
paredzēta piektdien, 6.jūlijā, pulksten 10.00.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Andrim Bērziņam no Latvijas
Pirmās partijas un partijas „Latvijas Ceļš” frakcijas.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamie kolēģi! Ārlietu komisijas sēde notiks tūlīt, pēc 10
minūtēm, komisiju mājā 106.istabā.

Sēdes vadītājs. Vārds deputātam Andrim Bērziņam no Zaļo un
Zemnieku savienības frakcijas.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Kolēģi! Sociālo un darba lietu komisijas sēde notiks šodien pēc
10 minūtēm Sociālo un darba lietu komisijas telpās. Laipni lūgti!

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, atgādinu, ka nākamā sēde mums
ir 8.jūlijā pulksten 12.00.

Vārds Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Vitālijs Aizbalts… ir,
Boriss Cilevičs… nav, Gundars Daudze… ir, Jānis Klaužs, Andrejs Klementjevs… nav,
Vents Krauklis… ir, Gunārs Laicāns… nav, Leons Līdums, Leopolds Ozoliņš… nav,
Jānis Reirs, Viktors Ščerbatihs, Māris Krastiņš… komandējumā, ja? Un Gunārs
Upenieks… ir.

Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, sēdi slēdzu.

SATURA RĀDĪTĀJS

9.Saeimas ārkārtas sesijas 1.sēde

2007.gada 4.jūlijā

Klusuma brīdis ebreju tautas genocīda upuru piemiņai
Lēmuma projekts „Par neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai” (Nr.170/Lm9) (atveras jaunā cilnē) (Noraidīts) (Dok. Nr.1146)
Debates	– dep. J.Dobelis
	– dep. A.K.Kariņš
	– izglītības un zinātnes ministre   B.Rivža
	– dep. K.Šadurskis
	– dep. J.Pliners
	– dep. S.Kalniete
Paziņojumi
	– dep. J.Strazdiņš
	– dep. S.Dolgopolovs
	– dep. A.Bērziņš (ZZS)
	– dep. K.Leiškalns
	– dep. M.Krastiņš
	– dep. J.Šmits
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	– Saeimas sekretārs Dz.Rasnačs
Debašu turpinājums	– izglītības un zinātnes ministre   B.Rivža
	– dep. J.Strazdiņš
	– dep. A.Ziedone-Kantāne
	– Izglītības un zinātnes ministrijas   parlamentārā sekretāre T.Koķe
	– dep. V.Agešins
	– dep. K.Leiškalns
	– dep. J.Tutins
	– dep. P.Tabūns
	– dep. J.Dukšinskis
	– dep. I.Ribakovs
	– dep. I.Līdaka
	– dep. I.Druviete
	– dep. A.Rugāte
	– dep. Dz.Zaķis
	– izglītības un zinātnes ministre   B.Rivža
	– dep. P.Putniņš
	– dep. K.Šadurskis
	– izglītības un zinātnes ministre   B.Rivža
	– dep. N.Kabanovs
	– dep. V.Lācis
	– dep. Dz.Ābiķis
	– dep. Ē.Zommere
	– dep. A.K.Kariņš
Paziņojumi
	– dep. V.Paegle
	– dep. A.Bērziņš (LPP/LC)
	– dep. A.Bērziņš (ZZS)
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa	– Saeimas sekretārs Dz.Rasnačs

Balsojumi

Datums: 04.07.2007. 12:22:24 bal001
Balsošanas motīvs: Par sēdes turpināšanu bez pārtraukuma

Par neuzticības izteikšanu izglītības un zinātnes ministrei Baibai Rivžai
Datums: 04.07.2007. 13:30:16 bal002
Balsošanas motīvs: Par lēmuma projektu ar dok. nr.1146