Latvijas Republikas Satversme ir mūsu valsts pamatlikums, kas nosaka valsts iekārtu, varas īstenošanas principus un personas attiecības ar valsti. No visiem likumiem Satversmei ir augstākais juridiskais spēks.
1918. gadā proklamējot Latvijas Republiku kā neatkarīgu valsti, tās dibinātāji Satversmes sapulces sasaukšanu izvirzīja kā vienu no pirmajiem uzdevumiem.
Tā kā Tautas padome nebija tautas vēlēta pārstāvniecība, lai gan daudzi tās locekļi 1917. gadā bija ievēlēti dažādās institūcijās, tā tiek uzskatīta par Latvijas Republikas “priekšparlamentu”. Tautas padome darbojās līdz 1920. gada 1. maijam, kad pēc pirmajām demokrātiskajām parlamenta vēlēšanām sanāca Satversmes sapulce.
Satversmes sapulce bija pirmais vēlētais Latvijas Republikas parlaments, tā darbojās līdz 1922. gada 7. novembrim un ir uzskatāma par Latvijas parlamentārās demokrātijas pamatlicēju. Svarīgākais Satversmes sapulces uzdevums bija Satversmes izstrādāšana un pieņemšana. Satversmes projekta sagatavošanu Satversmes sapulce uzticēja pašas ievēlētajai Satversmes komisijai, un šis darbs ilga vairāk nekā gadu.
Latvijas Republikas Satversmi Satversmes sapulce pieņēma 1922. gada 15. februārī, un tā stājās spēkā līdz ar 1. Saeimas sanākšanu 1922. gada 7. novembrī.
Latvija ir viena no tām retajām pasaules valstīm, kas pēc savas neatkarības atjaunošanas nepieņēma jaunu konstitūciju, bet atjaunoja konstitūciju, kas bija spēkā pirms neatkarības zaudēšanas. Tādējādi Satversme ir viena no pasaulē senākajām joprojām spēkā esošajām konstitūcijām.
Valsts pamatlikumu dēvēt par Satversmi aicināja jaunlatvietis Kronvaldu Atis. Šis vārds ir atvasināts no darbības vārda “tvert”, uzsverot valsts pamatprincipu kopumu, kas aptver un nosaka visu sabiedrības un valsts dzīves kārtību.
Salīdzinājumā ar daudzu citu valstu konstitūcijām Latvijas Satversme ir diezgan lakoniska. Tajā ir 116 panti, kuros ietverti demokrātiskas valsts pamatprincipi – parlamentārā demokrātija, tautas suverenitāte, tiesiskums, cilvēka brīvības un pamattiesības.
Kopš Satversmes stāšanās spēkā tajā vairākkārt izdarīti grozījumi, kas attiekušies uz Saeimu, Valsts prezidentu, cilvēka pamattiesībām un citiem konstitucionālajiem jautājumiem, taču ir saglabātas Satversmes pamatvērtības un tās arhitektūra. 1998. gadā Satversme tika papildināta ar nodaļu par cilvēka pamattiesībām, bet 2014. gadā – ar ievadu, kurā nostiprinātas Latvijas valsts konstitucionālās vērtības, mērķi un identitātes pamati.
Vairāk nekā gadsimta garumā Satversme ir apliecinājusi savu stabilitāti un dzīvotspēju, kā arī saglabājusi Latvijas valsts konstitucionālo nepārtrauktību. Satversmē ir iemiesotas Latvijas tautas kopējās vērtības, demokrātijas principi un tiesiskas valsts ideja. Satversme ir stabils Latvijas valsts turpmākās attīstības pamats.