Ceļš uz moderno parlamentārismu
Mūsdienu demokrātiskā parlamentārisma pamati Latvijā ir likti valsts dibināšanas laikā – līdz ar Latvijas Tautas padomes un Satversmes sapulces izveidošanu un darbību.
19. gadsimta otrajā pusē Latvijas teritorijā norisinājās dažādas saimnieciskas un sociālas pārmaiņas un arvien vairāk paplašinājās sabiedriskā līdzdalība, un 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā izveidojās jaunas politiskās kustības un organizācijas.
1905. gada revolūcijas un reformu, kuras notika pēc revolūcijas, rezultātā Krievijas impērijā paplašinājās politiskās darbības iespējas un tika izveidota Valsts dome. Valsts dome bija Krievijas impērijas parlamenta vēlēta palāta, taču tās pilnvaras būtiski ierobežoja imperatora vara un nevienlīdzīgā vēlēšanu sistēma. Valsts dome nebija Latvijas parlamenta priekštece institucionālā nozīmē, tomēr tās vēlēšanas un Baltijas guberņu pārstāvju darbs tajā deva nozīmīgu parlamentārās darbības pieredzi daļai politiķu, kuri vēlāk iesaistījās Latvijas valsts veidošanā. Viņi iepazina parlamenta komisiju darbu, politisko sadarbību, likumdošanas procedūru un iespējas parlamentā pārstāvēt noteiktas sabiedrības vai teritorijas intereses.
Īpaši strauji Latvijas politiskā dzīve attīstījās pēc 1917. gada Februāra revolūcijas un Krievijas impērijas sabrukuma. Krievijas pagaidu valdības nostājas, kā arī Krievijas demokrātijas krīzes dēļ 1917. gadā ideja par Latvijas autonomiju demokrātiskas Krievijas sastāvā pakāpeniski tika atmesta, un tās vietā nostiprinājās stingra prasība pēc neatkarīgas Latvijas valsts.
Nozīmīga loma šajā procesā bija Latviešu pagaidu nacionālajai padomei un Demokrātiskajam blokam. To darbība sekmēja dažādu politisko spēku vienošanos par kopīgu Latvijas politisko pārstāvniecību.
Latvijas Tautas padome – valsts priekšparlaments
1918. gada 17. novembrī, politiskajiem spēkiem panākot vienošanos, tika izveidota Latvijas Tautas padome. Tā kļuva par Latvijas priekšparlamentu un uzņēmās likumdevēja funkcijas līdz tautas vēlētas Satversmes sapulces sasaukšanai.
Tautas padome nebija vispārējās vēlēšanās ievēlēta institūcija – to veidoja politisko partiju, mazākumtautību un novadu pārstāvji vietās, kur politiskās partijas vēl nebija izveidojušās. Tādējādi tika mēģināts jaunās valsts pagaidu likumdevējā nodrošināt iespējami plašu politisko un sabiedrisko pārstāvniecību.
Tautas padomes pieņemtā Politiskā platforma noteica jaunās valsts demokrātiskās iekārtas pamatprincipus un konstitucionālos pamatus. Latvijai bija jābūt neatkarīgai, demokrātiskai republikai, bet Satversmes sapulce bija jāievēlē vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, tajās piedaloties gan vīriešiem, gan sievietēm. Politiskā platforma paredzēja arī politiskās brīvības un mazākumtautību tiesību aizsardzību. Līdz Satversmes sapulces sasaukšanai suverēnā vara tika uzticēta Tautas padomei, savukārt izpildvara – tās izveidotajai Pagaidu valdībai.
1918. gada 18. novembrī Tautas padome proklamēja Latvijas Republiku.
Jaunās valsts priekšparlamentam bija jādarbojas ārkārtīgi sarežģītos apstākļos – valsts pārvaldes veidošana norisinājās Neatkarības kara apstākļos, kad jauno valsti skāra vairāki ārējie apdraudējumi vienlaikus. Tautas padomes darbība kara dēļ vairākkārt tika pārtraukta, tomēr tās ietvaros pakāpeniski veidojās parlamenta darba tradīcijas. Deputāti strādāja frakcijās un komisijās, apsprieda likumprojektus, uzklausīja valdību un izmantoja parlamentārās kontroles instrumentus.
Tautas padome pieņēma vairākus jaunās valsts darbībai nepieciešamus tiesību aktus, tostarp regulējumu par pašvaldībām, pavalstniecību, izglītību un naudas sistēmu. Viens no tās svarīgākajiem uzdevumiem bija sagatavot Satversmes sapulces vēlēšanas.
Tādējādi jau Latvijas valsts pirmajos pastāvēšanas gados izveidojās princips, ka likumdevējvara un izpildvara ir institucionāli nošķirtas un valdība ir politiski atbildīga tautas pārstāvniecības institūcijas priekšā.
Satversmes sapulce – pirmais Latvijas Republikas tautas vēlētais likumdevējs
1920. gada 17. un 18. aprīlī notika Satversmes sapulces vēlēšanas. Tajās varēja piedalīties abu dzimumu pilsoņi, un tās notika pēc vispārēju, vienlīdzīgu, tiešu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu principiem. Vēlēšanās piedalījās 84,9 procenti balsstiesīgo iedzīvotāju.
Satversmes sapulce sanāca uz pirmo sēdi 1920. gada 1. maijā. Satversmes sapulcei vienlaikus bija divi uzdevumi. Tā bija gan valsts parlaments, pieņemot jaunās valsts pastāvēšanai nepieciešamos likumus, gan arī konstitucionālā asambleja, kuras galvenais uzdevums bija izstrādāt Latvijas valsts pamatlikumu – Satversmi.
Satversmes sapulce pieņēma Deklarāciju par Latvijas valsti, nosakot, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, kā arī pieņēma Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumus, kas kopumā veidoja Latvijas pagaidu konstitūciju. Satversmes sapulce īstenoja agrāro reformu, pieņēma Saeimas vēlēšanu likumu un daudzus citus Latvijas valsts institucionālajai, saimnieciskajai un sociālajai attīstībai nozīmīgus likumus.
Svarīgākais Satversmes sapulces veikums bija Latvijas Republikas Satversmes pieņemšana 1922. gada 15. februārī. Tā nostiprināja Latvijas parlamentārās demokrātijas konstitucionālos pamatus.
Satversmes sapulces darbu vadīja Jānis Čakste. Tā darbojās līdz 1922. gada 7. novembrim, kad uz pirmo sēdi sanāca 1. Saeima.
Saeima parlamentārajā Latvijā (1922–1934)
Saskaņā ar Satversmi Saeima kļuva par Latvijas Republikas pastāvīgo tautas pārstāvniecības un likumdošanas institūciju. Tajā bija 100 deputāti, kurus ievēlēja vispārējās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.
Pirmās Saeimas vēlēšanas notika 1922. gada 7. un 8. oktobrī, bet pirmā sēde – 7. novembrī. Sēdi atklāja Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste, bet par pirmo Saeimas priekšsēdētāju deputāti ievēlēja Frīdrihu Vesmani. No 1925. gada Saeimas darbu vadīja Pauls Kalniņš, kurš tika ievēlēts arī par 2., 3. un 4. Saeimas priekšsēdētāju.
Starpkaru demokrātijas laikā tika ievēlēti četri Saeimas sasaukumi: 1922., 1925., 1928. un 1931. gadā.
Šajā laikā izveidojās Latvijas parlamentārā darba pamatstruktūra un tradīcijas. Deputāti darbojās frakcijās, plenārsēdēs un komisijās. Komisijās notika liela daļa no likumprojektu sagatavošanas un detalizētas apspriešanas, savukārt plenārsēdēs tika pieņemti galīgie politiskie lēmumi.
1923. gadā tika pieņemts Saeimas kārtības rullis, kas noteica parlamenta iekšējā darba organizāciju. Līdzīgi iekšējā darba organizēšanu regulējoši likumi bija arī Satversmes sapulcei un Latvijas Tautas padomei. Parlamentārās prakses attīstības gaitā tika precizētas frakciju, komisiju un Prezidija funkcijas. Saeima izmantoja arī parlamentārās kontroles instrumentus – deputāti varēja uzdot jautājumus un iesniegt pieprasījumus valdībai, bet vismaz trešdaļa deputātu varēja panākt parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošanu. Tādējādi parlamentārā kontrole bija pieejama arī opozīcijai.
Latvijas starpkaru parlamentārismam bija raksturīga plaša politiskā pārstāvniecība. Saeimā darbojās gan lielas, gan mazas frakcijas. Tādējādi parlamentā tika pārstāvēts ļoti plašs politisko un sabiedrisko interešu loks, bet vienlaikus radās sadrumstalota politiskā sistēma un bija sarežģīti izveidot stabilu valdību koalīcijas.
Neraugoties uz politiskajām domstarpībām un biežajām valdību maiņām, divpadsmit parlamentārās demokrātijas gados tika izveidota plaša Latvijas tiesību sistēma, nostiprinātas valsts institūcijas un attīstītas parlamentārās tradīcijas.
Parlamentārisma attīstības pārtraukums
Latvijas demokrātiskā parlamentārisma pirmo posmu pārtrauca valsts apvērsums 1934. gada 15. maijā. Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vadībā tika antikonstitucionāli izbeigta parlamentārā demokrātija, apturēta Satversmes darbība, pārtraukta Saeimas darbība un aizliegta politisko partiju darbība. Saeimas likumdošanas funkcijas pārņēma Ministru kabinets.
1940. gada 17. jūnijā Latviju okupēja Padomju Savienība. Okupācijas apstākļos 1940. gada jūlijā tika sarīkotas tā dēvētās Tautas Saeimas vēlēšanas, kas neatbilda nedz Latvijas Republikas Satversmei, nedz arī demokrātisku vēlēšanu principiem, tādējādi vēlēšanu rezultātā izveidotais valsts varas orgāns nepauda Latvijas tautas suverēno gribu un tam nebija konstitucionālu tiesību lemt par Latvijas valstiskās neatkarības izbeigšanu un iekļaušanu PSRS.
Nacistiskās Vācijas un Padomju Savienības okupāciju laikā Latvijas Republika de iure turpināja pastāvēt un Satversme saglabāja savu juridisko nozīmi. Nacistiskās Vācijas okupācijas apstākļos 1943. gada 13. augustā tika izveidota Latvijas Centrālā padome (LCP), kas darbību balstīja Latvijas valsts nepārtrauktības un Satversmes principos un uzskatīja, ka 4. Saeimas pilnvaras 1934. gada apvērsuma rezultātā nebija tiesiski izbeigušās. LCP darbā iesaistījās arī ilggadējais Saeimas priekšsēdētājs Pauls Kalniņš. 1944. gada 8. septembrī LCP sēdē tika pieņemta Deklarācija par Latvijas valsts atjaunošanu, kuru Pauls Kalniņš parakstīja, vienlaikus saskaņā ar Satversmes 52. pantu uzņemoties Valsts prezidenta pienākumu pildīšanu, tomēr militārā veidā atjaunots PSRS okupācijas režīms liedza iespējas izpildīt šajā deklarācijā noteikto. Latvijas Centrālā padome 1947. gada 26. aprīlī deklarēja, ka Saeimas priekšsēdētāja un Valsts prezidenta pienākumu izpildītāja pilnvaras pēc Paula Kalniņa nāves pārņēmis Saeimas priekšsēdētāja biedrs Jāzeps Rancāns.
Parlamentārisma atjaunošana
20. gadsimta 80. gadu beigās līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanas kustību atgriezās arī prasība atjaunot demokrātisku parlamentāru valsts iekārtu, ko caur PSRS Augstākās padomes un vietējo padomju (pašvaldību) vēlēšanu demokratizāciju sekmēja arī PSRS pārbūves centieni.
1990. gada 18. martā notika Latvijas PSR Augstākās padomes vēlēšanas, kurās pirmo reizi padomju okupācijas apstākļos reāli konkurēja dažādu politisko kustību kandidāti. Ievēlētais likumdevējs kļuva par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas institūciju.
1990. gada 4. maijā Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Tā balstījās uz Latvijas valsts nepārtrauktības principu, atjaunoja Latvijas Republikas Satversmes darbību, vienlaikus nosakot pārejas periodu un pilnā apjomā piemērojot tikai tās 1., 2., 3. un 6. pantu.
1991. gada 21. augustā Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, nosakot, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un tās valstisko statusu nostiprina 1922. gada Satversme. Augstākā padome turpināja īstenot augstāko valsts varu līdz Satversmē paredzētās Saeimas sasaukšanai.
1993. gada 5. un 6. jūnijā notika Latvijas Republikas Saeimas 5. sasaukuma vēlēšanas – pirmās Saeimas vēlēšanas pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas. To juridiskais pamats bija atjaunotajai Latvijas valstij piemērots 1922. gada Saeimas vēlēšanu likums. Tā paša gada 6. jūlijā 5. Saeima sanāca uz pirmo sēdi.
Parlamentārās tradīcijas atjaunošana un turpinājums
Kopš 1993. gada Saeimas darbs turpinās nepārtraukti. Mainoties politiskajām partijām, deputātiem un sabiedrības dienaskārtībai, ir saglabāti Latvijas parlamentārās sistēmas pamatprincipi – tautas ievēlēta Saeima, proporcionālas vēlēšanas, parlamenta priekšā politiski atbildīga valdība, likumdošana atklātās parlamenta sēdēs, darbs komisijās un izpildvaras parlamentārā uzraudzība.
Latvijas parlamentārisma vēsture tādējādi aptver ne tikai Saeimas sasaukumu vēsturi. Tā ir vairāk nekā gadsimtu ilga demokrātiskas pārstāvniecības tradīcijas veidošanās, pārtraukšanas un atjaunošanas vēsture – no pirmajiem politiskās līdzdalības mēģinājumiem un Latvijas Tautas padomes līdz mūsdienu Saeimai.