10.Saeimas stenogramma - 4.05.2011

Latvijas Republikas 10.Saeimas
pavasara sesijas otrā (svinīgā) sēde
2011.gada 4.maijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 10.Saeimas priekšsēdētāja
Solvita Āboltiņa

 

Sēdes vadītāja. Godātie klātesošie!

Saeimas 2011.gada 4.maija svinīgo sēdi par godu Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 21.gadadienai pasludinu par atklātu.

G.Daudze (10.Saeimas priekšsēdētājas biedrs).

Vārds Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai.

S.Āboltiņa (10.Saeimas priekšsēdētāja).

Godātais Valsts prezidenta kungs!

Godātais Ministru prezidenta kungs!

Cienījamie deputāti!

Ministri!

Ekselences!

Cienījamās dāmas, godātie kungi!

Latvija svin 4.maija svētkus. Pavasara, cerību un nācijas pašnoteikšanās svētkus. Pirms divdesmit viena gada šajā dienā tika pateikts tas, par ko mūsu tauta bija sapņojusi piecdesmit okupācijas gadus. Augstākās padomes deputāti nobalsoja par deklarāciju, kurā pagātnes noziegumi beidzot tika nosaukti īstajā vārdā un deklarēta pārliecība par Latvijas valsts tiesībām uz patiesu neatkarību.

Tas bija nopietns un neatgriezenisks solis, kas noteica viena laikmeta beigas un iezīmēja jauna laikmeta sākumu. Tā bija drosmīga un izšķirīga rīcība, kuras nozīmību mēs nedrīkstam aizmirst.

Ir pagājis pietiekami ilgs un notikumiem bagāts laiks. Pasaule ir būtiski mainījusies, Eiropa kļuvusi par spēcīgu un vienotu valstu savienību un Latvija – par šīs savienības dalībvalsti. Tā ir pievienojusies NATO valstu saimei, veidojot jaunu un ietekmīgu starptautiskās drošības satvaru. Latvija ir kļuvusi Pasaules Tirdzniecības organizācijas, Pasaules Bankas un Starptautiskā Valūtas fonda dalībvalsts, uzņemoties noteiktus pienākumus, bet arī gūstot neatsveramu palīdzību grūtos brīžos.

Latvija šajā laikā ir mācījusies pati noteikt savu likteni, pati domāt par labāku pārvaldības un sociālā dialoga modeli, veicināt demokrātiskākas, pilsoniski aktīvākas un labklājīgākas sabiedrības izaugsmi. Es saku – ir mācījusies. Jo ne viss mums vēl izdodas tā, kā gribētos. Ne viss ir ideāli, kā to vēlētos perfektais latvietis. Taču tas, kas mums ir, ir iegūts ar pašu rokām. Un šo privilēģiju mēs nedrīkstam novērtēt par zemu.

4.maijs ir Latvijas nācijas pašnoteikšanās svētki. Diena, kurā mēs pirms divdesmit viena gada atkal apzinājāmies sevi kā valsti. Diena, kas skaidri parāda, kāds spēks ir ticībai, pārliecībai un kopīgai cerībai. Tauta, kas spēj vienoties savā pārliecībā par nākotni, kļūst par nāciju. Un nācija veido valsti.

4.maija notikumi ir daļa no mūsu vēstures. No vēstures, kas joprojām turpina ietekmēt ne vien valsts attīstību un mūsu ikdienu, bet arī mūsu nācijas spēju pastāvēt un attīstīties. Mūsu spēju augt. Valsts jau nav tikai politisku procesu rezultāts, tā nav starptautisku vienošanos, konfliktu, intrigu vai sazvērestību auglis. Valsts ir nācijas miesa, mājvieta tautas garam un kultūrai, patvērums mūsu senču vērtībām un valodai. Mēs gribam dzīvot veselā miesā, mēs gribam redzēt savu valsti veselu un spēcīgu. Bet senie grieķi jau zināja teikt, ka veselai miesai ir vajadzīgs vesels gars. Un mums šobrīd Latvijā ir nepieciešams atcerēties, ar kādu garu, ar kādu kolektīvo pašapziņu tika pieņemti 4.maija izšķirīgie lēmumi.

Mūsu Latvija joprojām ir jauna valsts. Uz kaimiņu fona, uz citu, senāku un varenāku valstu fona mēs joprojām vēl esam uzskatāmi par jauniešiem. Taču arī šajā neilgajā vēstures periodā jau varam redzēt, kā mainījusies pati Latvijas valsts ideja.

Atbilstīgi laikmeta garam ideja par to, ka Latvijai vajadzētu būt neatkarīgai valstij, ir augusi un attīstījusies līdz ar Rietumeiropas priekšstatiem par nāciju un nacionālu valsti. “Mums arī, līdzās ar vāciešiem un frančiem, ir tiesības uz savu patstāvīgu valsti,” – šī doma iedvesmoja gan jaunlatviešus, gan mūsu valsts dibinātājus 1918.gadā. “Mēs paši esam saimnieki savā zemē un atbildīgi par tās labklājību,” – šāda ideja bija pamatā sapnim par laimīgajiem ulmaņlaikiem pagājušā gadsimta 30.gados.

“Mums ir jālabo vēsturiskā netaisnība un jāatjauno Latvija kā valsts,” – mēs domājām, kad cēlāmies cīņai ar padomju impēriju. “Kaut pastalās, bet brīvi,” – tas bija pavisam nopietns lozungs, bez vismazākās ironijas vai cinisma. “Latvijas valstiskums ir vienīgā iespēja latviešu valodas, kultūras un latviešu tautas izdzīvošanai,” – to mēs mēdzam sev atgādināt arī šodien. “Latvija var!” – kaut uz brīdi, bet mēs esam noticējuši, ka mūsu mazā valsts spēj pārsteigt, pārvarot lielāko ekonomisko krīzi, kas bija skārusi Rietumus pirms diviem gadiem.

Kas Latvija mums ir šobrīd? Ko tā mums nozīmēs pēc desmit, pēc piecdesmit gadiem? Kā mums audzināt savus bērnus un mazbērnus, lai viņi mīlētu šo valsti, lai tā arī viņiem būtu nepieciešama un svarīga ideja, nevis tikai apgrūtinājums, ko līdz ar parādiem tie saņēmuši mantojumā no saviem vecākiem? Kādu Latvijas ideju mēs varam piedāvāt jauniešiem, kas dodas mācībās vai darbā uz ārzemēm un nereti vairs nedomā par atgriešanos mājup? Ko viņiem nozīmēs vārds “mājas”?

Mūsdienu Eiropā aizvien nosacītākas kļūst valstu robežas, paverot agrāk vēl nebijušas iespējas darbaspēka kustībai un ievērojami paplašinot izvēles iespējas, it īpaši jauniem cilvēkiem, kas vēl tikai domā par savu ideālo dzīves scenāriju. Mājas mūsdienu pasaules izpratnē var būt jebkur – kur vien ir darbs, draugi, patīkama vide, tuva kultūra, labi laika apstākļi...

Vai Latvija šādos apstākļos var konkurēt ar Spāniju, Vāciju, Īriju, Holandi? Vai Latvija var būt kaut kas vairāk par vienu no daudzām iespējamām dzīvesvietām Eiropas kartē? Šajā jautājumā ir kaut kas tāds, kas liek satrūkties. Vai tad dzimteni var izvēlēties? No brīva prāta? Mūsu tauta ir pieredzējusi vairākas emigrācijas – piespiedu izsūtīšanu un došanos kara bēgļu gaitās. Mūsu vēsturiskā atmiņa ir saglabājusi priekšstatu par emigrāciju kā traģisku nelaimi, kā dzimtenes zaudēšanu.

Arī tagad bieži var dzirdēt viedokli, ka lielais darba meklētāju skaits, kas izbraukuši no Latvijas, ir mūsu nelaime, valsts mazspējas un bojāejas pazīme.

Negribētu tam piekrist, taču viens gan ir skaidrs – tā būs traģēdija, ja vistuvākajā laikā mēs nespēsim definēt jaunu Latvijas ideju, tādu Latviju, kas iederēsies un spēs pastāvēt modernā Eiropā, tādu, kas dos spēku un brīvību tautas garam, tādu, kas garantēs patvērumu un aizsardzību grūtā brīdī. Tādu, kas iedvesmos dzīvei, darbam un mīlestībai.

Godātie klātesošie!

Latvijas nākotne nav iedomājama arī bez rūpēm par bērniem – bez rūpēm par to, lai viņi šeit dzimtu, dzīvotu un darītu mūsu valsti labāku. Nosaukt pašreizējo stāvokli tikai par demogrāfisku problēmu nozīmētu lemt to neveiksmei. Demogrāfiskā politika ir grūta un nepateicīga, tajā ieguldītie līdzekļi un enerģija ir investīcijas, kas atmaksājas tikai pēc vairākām paaudzēm. Taču jautājums par to, kā veicināt bērnu dzimšanu Latvijā, ir arī jautājums par ticību nākotnei. Bērni nedzimst tāpēc, ka viņu vecākiem klājas labi vai – gluži otrādi – slikti, bērni nedzimst lielāku pabalstu vai abortu aizliegumu dēļ. Bērni dzimst tad, kad ir ticība, ka rītdiena būs labāka par šodienu. Un labākais, ko valsts var darīt savas tautas labā, ir kļūt par labākas rītdienas apsolījumu. Sniedzot drošības sajūtu par stabilu, prognozējamu, saprotamu un pārliecinošu attīstību.

Prognozējama attīstība ir arī tas, ko no valsts gaida uzņēmēji. Daudzu valstu pieredze rāda – lieli vai mazi nodokļi paši par sevi vēl negarantē investīciju pieplūdumu un uzņēmējdarbības uzplaukumu. Daudz svarīgāk ir garantēt paredzamu, stabilu un vienkāršu nodokļu politiku. Mēs esam veikuši daudzas straujas un nepieciešamas pārmaiņas šajā jomā pēdējo divu gadu laikā. Nu ir tas brīdis, kad jāpasaka – nepatīkamu pārsteigumu vairs nebūs. Mēs vairs necelsim nodokļus, bet virzīsimies uz plānotu, pārdomātu nodokļu samazināšanas reformu.

Valdības uzdevums ir piedāvāt ilgtermiņa stratēģiju, kura skaidri norādītu termiņus svarīgākajām pārmaiņām un kura ietekmētu tautsaimniecību. Viens no galvenajiem šobrīd izvirzāmajiem mērķiem nepārprotami ir eiro ieviešana 2014.gadā, un tam jāgatavojas ne tikai izpildāmo Māstrihtas kritēriju izpratnē. Ir jāsaprot un jāprot izmantot eiro ieviešanas pozitīvās sekas, jāskaidro ieguvumi – ērtības, stabilitāte, valsts ekonomiskā drošība, aizņēmumu pārfinansēšanas izmaksu samazinājums, jauna ekonomiskā identitāte. Tas viss var ievērojami stimulēt Latvijas tautsaimniecību, vairojot arī iedzīvotāju drošību un labklājību. Izmantot šo iespēju ir mūsu pienākums.

Otrs tikpat neatliekams, taču daudz grūtāks uzdevums ir veikt sociālā budžeta stiprināšanas pasākumus. Iespējams, ir jādomā par pārmaiņām šajā jomā.

Mūsdienu pasaulē, kas pakļauta ekonomisko krīžu un svārstību riskam, valsts nevar riskēt ar nestabilu pensiju sistēmu. Arī šeit ir svarīga prognozējama pāreja no vienas sistēmas uz citu, strādājošo iemaksas sociālajā budžetā lielā mērā ir atkarīgas no uzticēšanās valsts spējai nodrošināt cilvēka cienīgu un sociāli taisnīgu vecuma pensiju tiem, kas nespēj sevi nodrošināt paši. Tajā pašā laikā ir jāturpina veicināt privāto pensiju fondu attīstību, dodot strādājošajiem iespēju pašiem rūpēties par vecumdienām. Šī ir viena no jutīgākajām tēmām, kas rūpīgi jāizdiskutē ar sabiedrību jau tuvākajā laikā, neatliekot aktīvu rīcību.

Dialogs ar dažādiem sabiedrības slāņiem, aktīvāka to iesaiste politisko lēmumu pieņemšanā ir būtisks nosacījums valstiskai domāšanai un lielākai sabiedrības solidaritātei kopēju mērķu vārdā. Valsts nav nedzīvs mehānisms, ko iespējams atrast, aizgūt vai mantot, darbināt vai salauzt. Valsts ir dzīva. Dzīva, ja to veido nācija ar ticību nākotnei. Dzīva, ja to uztur paaudžu pēctecība un solidaritāte. Dzīva, ja ar vārdu “politika” tiek saprasta nevis dažu politikāņu rosība, bet gan ikviena sabiedrības pārstāvja iesaiste, ieinteresētība lēmumu pieņemšanā.

Kas veido valsti? Atbilde ir pavisam vienkārša – to veido cilvēki. Nākotnē vērsta, solidāra un pilsoniska sabiedrība. 1990.gada 4.maijā šie trīs nosacījumi piepildījās. Mēs noticējām nākotnei, mēs bijām kopā – dažādu paaudžu, tautību un pārliecību cilvēki, mēs ikviens iesaistījāmies lielajā politikā un uzticējāmies tautas priekšstāvjiem. Tas notika – un tapa valsts.

Ir svarīgi atcerēties tās dienas sajūtas. Atcerēties un censties saglabāt sevī tā laika impulsu, enerģiju un spēku, kas deva pamatu mūsu valstij. Darīt to savu bērnu, savas valsts, savas Latvijas vārdā.

Dievs, svētī Latviju!

(Aplausi.)

(Tiek atskaņota valsts himna.)

Sēdes vadītāja. Līdz ar to 4.maija sēdi par godu Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas 21.gadadienai pasludinu par slēgtu.

Bet tradicionāli aicinu visus klātesošos uz svinību turpinājumu blakus – Sarkanajā zālē.

Piektdien, 19.oktobrī
10:00  Ārlietu komisijas sēde

Sīkdatņu politika

Tīmekļa vietnes www.saeima.lv satura kvalitātes uzlabošanai, ērtākai lietošanai un pielāgošanai lietotāju vajadzībām tiek lietotas sīkdatnes (angļu val. “cookies”). Lietojot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai.

Kas ir sīkdatne?

Sīkdatne ir neliela teksta datne, ko tīmekļa vietne saglabā jūsu datorā vai mobilajā ierīcē, kad jūs atverat vietni. Tā vietnei palīdz atcerēties jūsu pieteikumvārdu un iestatījumus (piemēram, valodu, fontu izmēru u.c. attēlošanas iestatījumus), ar kādiem esat izvēlējies vietni skatīt, lai katru reizi jums tie nebūtu jānorāda no jauna.

Kā mēs izmantojam sīkdatnes?

Tīmekļa vietnē www.saeima.lv tiek izmantots interneta vides analīzes rīks "Google Analytics", ko piedāvā "Google, Inc." (turpmāk — "Google"). "Google Analytics" izmanto sīkdatnes ("cookies") — jūsu datorā iesūtītas teksta datnes, ar kuru palīdzību var analizēt lietotāju izturēšanās modeli: skatītās lapas, lietotāju ģeogrāfiskās atrašanās vietas, uzturēšanās laiku, ierīci u.c.. Informāciju, ko sīkdatne veido par jūsu paradumiem šīs tīmekļa vietnes lietošanā saņems "Google", kas to glabās serveros ASV. "Google" izmantos šo informāciju, lai analizētu jūsu kā lietotāja ieradumus šajā tīmekļa vietnē, izstrādātu tīmekļa vietņu operatoriem ziņojumus par vietnes apmeklētību un sniegtu citus pakalpojumus, kas saistīti ar aktivitāti tīmekļa vietnē un interneta lietošanu.

Papildu informāciju par sīkdatnēm, tostarp par to, kādas sīkdatnes ir iestatītas jūsu datorā un kā tās iespējams pārvaldīt vai izdzēst, varat iegūt mājaslapā www.aboutcookies.org.

Sīkdatņu kontrolēšana un dzēšana

Lielāko daļu pārlūkprogrammu var iestatīt tā, lai tiktu bloķēta sīkdatņu ievietošana datorā, iestatījumi visbiežāk atrodas sadaļā "Palīdzība", "Rīki" vai "Rediģēšana". Tikai tādā gadījumā jums būs pašrocīgi jānorāda daži iestatījumi katru reizi, kad apmeklēsiet šo vietni.


Par datu konfidencialitāti un drošību lasiet: https://support.google.com/analytics/answer/7667196