10.Saeimas stenogramma - 20.01.2011

Latvijas Republikas 10.Saeimas
ziemas sesijas trešā sēde
2011.gada 20.janvārī
par godu 1991.gada barikāžu aizstāvjiem

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 10.Saeimas priekšsēdētāja
Solvita Āboltiņa.

 

Sēdes darba kārtība

Sēdes vadītāja. Godājamais Valsts prezidenta kungs! Ekselences! Godājamie deputāti un klātesošie!

Atklājam 2011.gada 20.janvāra Saeimas sēdi, kas sasaukta par godu 1991.gada barikāžu aizstāvjiem.

G.Daudze (10.Saeimas priekšsēdētājas biedrs).

Vārds Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai.

S.Āboltiņa (Latvijas Republikas 10.Saeimas priekšsēdētāja).

Godātais Valsts prezidenta kungs! Cienījamie deputāti! Ministri! Ekselences! Barikāžu aizstāvji! Cienījamās dāmas un godājamie kungi!

„Ja es to visu neuzņemšu filmā, tad pēc mums neviens nezinās, kāds bija 1991.gada janvāris Rīgā. Katrs varēs notikumus interpretēt, kā gribēs. Patiesība būs vienīgi kino. Kādreiz tā būs milzu vērtība.” Šie vārdi pieder Andrim Slapiņam, operatoram, kurš mira ar kameru rokās. Viņa teiktais man ik reizi liek domāt par to milzu pārliecību un pašaizliedzību, ar kādu katrs no Latvijas patriotiem gāja aizstāvēt mūsu valsti.

Katrs darīja savu darbu: kailām rokām stāvēja uz barikādēm, vārīja tēju, filmēja notikumus, organizēja aizstāvju pulkus no reģioniem. Nav lielu vai mazu varoņu! Katrs bija savā vietā. Katrs sevī atrada varonību, kas palīdzēja nosargāt Latvijai neatkarību un brīvību.

Godātie klātesošie!

Mēs esam sapulcējušies, lai pieminētu 1991.gada barikādes un to aizstāvjus Latvijā. Lai atcerētos notikumus, kas pirms divdesmit gadiem mainīja vēstures gaitu ne tikai mūsu zemē, bet arī Baltijā un visur pasaulē. Mēs esam sapulcējušies, lai godinātu tos daudzos cilvēkus, kas barikāžu dienās atrada sevī drosmi, atbildību, patriotismu un ticību nostāties pretī trulam, agonējošam totalitāras valsts pārspēkam.

Divdesmit gadi – vai tas ir daudz vai maz? Šķiet, ka tas noticis nupat. Daudzi no mums vēl atceras ugunskurus Zaķusalā, tēju Doma baznīcā, betona bluķiem klātās ieliņas Vecrīgā un savādo trauksmes un kopības sajūtu, kas bija pārņēmusi cilvēkus ielās. Bet pa šiem divdesmit gadiem ir izaugusi jau vesela paaudze jauniešu, kas barikāžu dienās vēl nebija dzimuši. Ko šī gadadiena nozīmē viņiem? Ko tā nozīmē mūsu valstij, kas šajos divdesmit gados ir piedzīvojusi cerību un izaugsmes, vilšanās un krīzes brīžus? Ko mēs šajā laikā esam mācījušies un ko mums joprojām var dot izšķirošu vēstures pagrieziena punktu atcere?

1991.gada janvārī Latvija kopā ar Lietuvu un Igauniju bija nokļuvusi pasaules uzmanības centrā. Baisā padomju impērija, kas ilgus gadu desmitus tika uzskatīta par nesatricināmu, bija pietuvojusies savam sabrukumam. Neviens tobrīd vēl nevarēja paredzēt, kā un cik ātri tas notiks, taču mēs šeit, Baltijā, sajutām pavisam skaidri – pārmaiņas ir neizbēgamas! Mēs zinājām, ka brīvības alkas padomju iekārtā agrāk ir tikušas nežēlīgi apspiestas. Mēs zinājām, ka arī mūsu sapņi un cerības var tikt iemīdītas dubļos ar tiem pašiem zābakiem, kas jau ienēsāti 1956.gadā Ungārijā un 1968. gadā Prāgā.

Īstā cīņa notiek prātā. Īstais spēks mīt sirdī. Uzvari pats savas bailes! Uzvari savu neticību, un tu svinēsi arī uzvaru pār ienaidnieku! Pirms divdesmit gadiem mēs šajā cīņā uzvarējām. Cilvēkus, kas pulcējās Doma laukumā, vienoja spēks, drosme un bezbailība.

Mūsu barikādes, kas tika uzceltas, lai sargātu televīziju, radio, Augstākās padomes ēku, nenozīmēja, ka mēs baidāmies. Daudz lielākā mērā tas bija simbols, tas bija izaicinājums un zīme tam, ka okupācijas gados pazemotajai tautai baiļu vairs nav.

Bailes mūsos neiesēja arī 1991.gada 13.janvāra nakts, kad tanku kāpurķēdes samala dzīvus cilvēkus pie Viļņas televīzijas torņa. Mēs noliecām galvu šo brīvības upuru priekšā un zinājām, ka esam gatavi stāties pretī tankiem tāpat kā lietuvieši.

Barikādes vienmēr ir bijušas svarīgs simbols. Tās jau gadu simteņiem apzīmē tautas nepakļaušanos negodīgai varai. Barikādes nekad nav bijušas uzbrukums, tās vienmēr ir celtas, lai apturētu bruņota pārspēka ienākšanu. Tās vienmēr ir nozīmējušas: „Te mēs stāvam un no savas taisnības neatkāpsimies ne soli!” Franču revolūcijas laikā, 1960.gadu studentu nemieros, 1991.gadā Rīgā un Viļņā barikādes sevī ir iemiesojušas cerības uz pārmaiņām. Teroristi neceļ barikādes. Okupācijas armija arī neceļ barikādes. Uz barikādēm nāk tauta, nāk, lai nosargātu savu pilsētu, savas mājas, savu ielu. Nāk, lai nosargātu savu valsti.

Dāmas un kungi!

Cik zīmīgi! 1991.gada barikādes Vecrīgā tika uzceltas ar mērķi nepieļaut parlamenta ēkas ieņemšanu. Toreiz Augstākās padomes darbs un lēmumi tautai bija tik svarīgi, ka daudzi šī mērķa vārdā bija gatavi riskēt ar savu dzīvību. „Nosargāsi parlamentu – nosargāsi valsti!” – ar tādu pārliecību toreiz ļaudis nāca un X stundā bija gatavi kļūt par dzīvo mūri. Neapbruņotu ļaužu aizsargātā Latvijas parlamenta ēka kļuva par mūsu tautas nevardarbīgo un neatlaidīgo neatkarības centienu simbolu.

Mums, tautas ievēlētiem Saeimas deputātiem, vajadzētu paturēt to prātā. Mums jāstrādā tā, lai mēs būtu cienīgi strādāt šajā namā, lai ar savu darbu mēs ik dienu attaisnotu tautas toreiz doto uzticību un traģiskos upurus.

Mūsu tautas vēsturē to gadu notikumi vienmēr paliks kā iepriekš nepieredzētas kopības sajūtas brīži. Tautas manifestācija krastmalā, sadošanās rokās Baltijas ceļā un sapulcēšanās Doma laukumā barikāžu dienās – tie ir trīs nozīmīgākie notikumi, kuros mēs apjautām savas tautas lielumu un gara spēku.

Tautas vienotību mēs izjutām, kad uz barikādēm Rīgā plūda pašaizliedzīgu ļaužu pulki no visiem Latvijas nostūriem. 1991.gada janvāris bija arī tas laiks, kad, Tautas frontes aicināti, uz barikādēm plecu pie pleca ar latviešiem stāvēja krievi, lietuvieši, poļi, ebreji – dažādu tautību Latvijas iedzīvotāji, kas ticēja labākas Latvijas idejai. Viņu patriotisms un sniegtais atbalsta plecs tajās dienās bija ļoti svarīgs, iespējams, pat izšķirošs. Tas palīdzēja mums uzvarēt savā prātā. Un tas pārsteidza ienaidnieku.

Tautas vienotības, kopīgo ilgu un cerību dotā enerģija bija tas impulss, kas ļāva mums atjaunot valstisko neatkarību un sākt jaunas, demokrātiskas, eiropeiskas Latvijas veidošanu. Un šobrīd, arī pēc divdesmit gadiem, ir svarīgi nepazaudēt toreiz iegūto spēka vektoru. Ir svarīgi saglabāt dzīvu 1991.gadā izvirzīto augsto mērķi.

Godājamie klātesošie!

Mūsu centieni nosargāt neatkarību bija cieši saistīti ar mūsu izpratni par ģeogrāfisko un kultūras telpu. Mēs zinājām, kas ir mūsu valoda, mēs zinājām, kas ir mūsu kultūra un kādas saimes daļa mēs esam. Tāpēc 1990.gada un 1991.gada notikumos liela nozīme bija draudzīgo valstu gatavībai būt mūsu sabiedrotajiem un aizstāvjiem.

Agrīnais Rietumu demokrātisko valstu atbalsts Baltijas valstu centieniem atgūt neatkarību, Rietumu raidstaciju pārraides latviešu valodā, ārvalstu žurnālistu sniegtā informācija par notikumiem Latvijā, citu brūkošā Varšavas pakta valstu iedvesmojošais piemērs – tas viss mums palīdzēja saglabāt pārliecību, drosmi, ticību idejai par neatkarīgu Latviju.

Mazai nācijai ir svarīgi saglabāt draugus, saglabāt savstarpēju uzticēšanos un paļaušanos uz starptautisku atbalstu kopīgu mērķu un ideālu vārdā. Un izrādījās, ka 50 gadu okupācija nevar būt par šķērsli, lai atgrieztos tur, no kurienes esam nākuši, – pašapzinīgu, rietumniecisku, demokrātisku valstu saimē. Tālaika palīdzīgās rokas sniedzēji un atbalstītāji tagad ir mūsu līdzvērtīgi sabiedrotie un partneri Eiropas un transatlantiskajās organizācijās.

Šodien mēs varam būt pateicīgi par to, ka Latvijas neatkarību izdevās izcīnīt bez daudziem traģiskiem upuriem. Ne velti Baltijas valstu atdalīšanos no Padomju Savienības dēvē par Dziesmoto revolūciju. Nevardarbīgu pārmaiņu ceļā iegūtais valstiskums kalpoja par iedvesmojošu piemēru daudzām nācijām Austrumeiropā un citur pasaulē.

Un tomēr mums ir jāpatur piemiņā to cilvēku vārdi, kuru dzīvība pārtrūka un kuru likteņi uz mūžiem ir saistīti ar neatkarīgas Latvijas vārdu. Milicijas darbinieki Vladimirs Gomonovičs un Sergejs Konoņenko, kas parādīja drosmi stāties pretim OMON kaujiniekiem, savus profesionālos un pilsoņa pienākumus pildošie kinooperatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne un šoferis Roberts Mūrnieks, traģisku notikumu epicentrā nokļuvušais skolnieks Edijs Riekstiņš un barikāžu rīkotājs Ilgvars Grieziņš.

Es aicinu ar klusuma brīdi godināt šo drosmīgo cilvēku piemiņu.

(Klusuma brīdis.)

Paldies!

Godājamie klātesošie!

Demokrātiska, brīva valsts ir jāveido un jāaizstāv katru dienu, katru stundu. Pirms divdesmit gadiem mēs Latvijas valsti sargājām pret svešu varu. Tagad mums ir jāturpina būt modriem un jābūt gataviem katrā savā solī būt joprojām tajā pašā barikāžu pusē – taisnīguma, valstiskuma, patriotisma un tautas sirdsapziņas pusē. Es aicinu paturēt prātā Barikāžu dienu notikumus un smelties tajos spēku un ticību.

Šajās dienās man bieži jautā: vai viss nav mainījies? Vai ticība nav zudusi? Vai jaunā paaudze spētu izšķirošā brīdī celties kājās un aizstāvēt savu valsti? Es atbildu: jā, spētu! Šādu pārliecību man ik reizi sniedz svinīgās 1991.gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmju pasniegšanas ceremonijas, kur skolēni no visas Latvijas lasa savus sacerējumus un pat pašu radītu dzeju. Es viņu acīs redzu to pašu uguni, to pašu degsmi un mīlestību pret savu valsti, kas redzama apbalvojuma saņēmēju acīs.

Mēs esam tik stipri, cik stipras alkas mājo mūsu sirdīs. Mēs esam tik brīvi, cik brīvs ir mūsu gars. Mēs esam tik sīksti, cik sīksti mūsos ir iesakņojusies tautas atmiņa. Stāstīsim saviem bērniem un mazbērniem mūsu tautas likteņstāstus!

Lai katra stunda šajās dienās mums atgādina dārgāko – ka mums ir sava valsts un brīvība.

Lai mūžam brīva un plaukstoša Latvija!

Dievs, svētī Latviju!

(Tiek atskaņota valsts himna.)

Sēdes vadītāja. Sēdi, kas sasaukta par godu 1991.gada barikāžu aizstāvjiem, pasludinu par slēgtu. Bet aicinu visus klātesošos pēc mirkļa ārā atcerēties to reālo atmosfēru, kāda bija pirms divdesmit gadiem, un pulcēties pie barikāžu ugunskuriem.

Paldies.

Pirmdien, 19.februārī
11:30  Nacionālās drošības komisijas sēde
14:00  Saeimas Prezidija sēde