Latvijas Republikas 12.Saeimas
ziemas sesijas trešā (ārkārtas) sēde
2016.gada 26.janvārī

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 12.Saeimas priekšsēdētāja
Ināra Mūrniece.

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs

Sēdes vadītāja. Labrīt, godātie kolēģi! Ministru prezidentes kundze! Ārlietu ministra kungs! Ministri! Ekselences!

Sākam Saeimas 26.janvāra ārkārtas sēdi. Darba kārtībā – “Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos”.

Vārds ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam.

E.Rinkēvičs (ārlietu ministrs).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze! Saeimas Prezidija locekļi! Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Ekselences!

Man ir tas gods jau otro reizi 12.Saeimā uzrunāt jūs ārpolitikas debatēs, lai atskatītos uz paveiktajiem darbiem pērn un iezīmētu tās ārpolitiskās reālijas un izaicinājumus, kas 2016.gadā sagaida Latviju, Eiropu un pasauli.

Latvijā ir ierasts ikvienu notikumu un parādību vērtēt kritiski, neticīgi un lielākoties pret jebko izturēties skeptiski. Taču ar pilnu pārliecību varu apgalvot, ka vārdu salikums “Latvijas prezidentūra”, kas bija dzirdams teju katrā Latvijas mājā, un mūsu kopīgais darbs starptautiski 2015.gadā ir augstu novērtēts. Tieši 2015.gads bija pirmais Eiropas Savienības tematisko gadu vēsturē, kad visas 28 dalībvalstis pievērsa iedzīvotāju uzmanību ārpolitikai, proti – attīstības sadarbībai. Tā norisē liela loma bija sadarbībai ar Latvijas nevalstiskajām organizācijām un sociālajiem partneriem.

Latvijas pirmā prezidentūra Eiropas Savienības Padomē apliecināja mūsu valsts starptautisko spēju vadīt Eiropas dienaskārtību un rast maksimāli labāko kopsaucēju starp 28 dalībvalstīm.

Jau no prezidentūras pirmajām dienām Latvijai bija jārisina vairāki svarīgi jautājumi:

bija jākoordinē un jāspēj rast jaunus risinājumus Eiropas Savienības iekšējās drošības stiprināšanā, ko radīja pieaugošie terorisma draudi pēc traģiskajiem notikumiem Parīzē un Kopenhāgenā;

Latvijai bija jārod visu dalībvalstu kopsaucējs par Austrumu partnerības turpmāko nākotni un jāmeklē līdzsvarota pieeja dalībvalstu politikā attiecībā uz vienlīdzīgu atbalstu gan dienvidu, gan austrumu kaimiņiem;

Latvijas prezidentūras izskaņā Eiropas Savienība saskārās ar dramatisku migrācijas krīzi, kuras apjomi ģeometriskā progresijā turpināja un turpina pieaugt;

mēs spējām panākt Eiropas Stratēģisko investīciju fonda izveidi, vienošanos par mobilo sakaru viesabonēšanas maksas atcelšanu, kā arī būtisku progresu gan Latvijai nozīmīgā Eiropas digitālā vienotā tirgus, gan Enerģētikas savienības izveidē.

Mūsu prezidentūra nebūtu iedomājama bez saliedētas un vienotas sadarbības starp Saeimu, Ministru kabinetu, nozaru ministrijām, Valsts prezidenta kanceleju, nevalstiskajām organizācijām, sociālajiem partneriem, pašvaldībām Latvijā un mūsu Latvijas ārlietu dienestu. Paldies jums!

Godātie deputāti! Nevienas valsts, arī Latvijas, ārpolitiku nevar ielikt kalendārā gada rāmī. Nav šaubu, ka daudzi Eiropas un pasaules izaicinājumi, krīzes un šo krīžu cēloņu risināšana un novēršana turpināsies ne tikai šogad, bet arī turpmākajos gados. Un diemžēl ir jāatzīst – situācija Eiropā, kas pavisam nesen šķita esam mierīga, pat miegaina, ir radikāli mainījusies.

2016.gads no starptautiskās un drošības politikas perspektīvas būs sarežģīts, skaudrs un nemierīgs, jo teju par ikdienu ir kļuvis nebeidzamais krīžu virpulis pasaulē. Tā postošās sekas atstāj ilgstošu ietekmi uz Eiropas Savienības kopējo ārējo un drošības politiku.

Terorisms un nekontrolētās migrācijas plūsmas Eiropā, neprognozējamā un agresīvā Krievijas rīcība, spriedze Ukrainas austrumos, karadarbība Sīrijā un Lībijā, nestabilitāte Tuvajos Austrumos, dažādu teroristisku organizāciju veiktā ārvalstu kaujinieku vervēšana un šo organizāciju pieaugošās naida un vardarbības propagandas kampaņas – tās ir problēmas, kuru risinājumi būs jāmeklē pasaulē, Eiropā un Latvijā.

Nav šaubu, ka šogad viens no lielākajiem Eiropas un pasaules izaicinājumiem būs migrācijas krīze un šīs krīzes seku novēršana. Eiropas politiskai un ekonomiskai vienotībai pārbaudījums būs gaidāmais referendums par Lielbritānijas turpmāko dalību blokā un Šengenas zonas nākotne.

Gan Eiropas Savienības, gan ikvienas dalībvalsts līderiem būs jāpieliek maksimāli pūliņi, lai rastu adekvātus, savstarpēji pieņemamus un ilgtermiņa risinājumus. Pretējā gadījumā mēs kādu rītu tik tiešām varam pamosties pie drupu kaudzes, ko kādreiz sauca par Eiropas Savienību.

Diemžēl arī šogad redzēsim dažādas intensitātes spriedzi un konfliktus Afganistānā, Jemenā, Sīrijā, Lībijā, Irākā un vairākās Āfrikas valstīs. Bažas rada attiecību saasinājums starp Irānu un Saūda Arābiju, faktiski ir apsīcis Tuvo Austrumu miera process.

Ar mainīgām sekmēm notiek starptautisko koalīcijas spēku un atsevišķu valstu cīņa ar teroristiskām organizācijām – tā dēvēto Islāma valsti, Boko Haram, Al Qaeda un citām.

Zemās naftas cenas var atstāt būtisku ietekmi uz pasaules ekonomisko izaugsmi un kalpot par pamatu jaunu konfliktu cēloņiem.

Tie ir tikai daži faktori, kas ietekmēs starptautisko attiecību fonu, ekonomisko un drošības situāciju pasaulē, Eiropā un arī Latvijā.

Godātie deputāti!

Starptautiskajā politikā darbojas savienoto trauku princips un neviena valsts nespēj pastāvēt atrauti no reālijām, kas norisinās mūsdienu pasaulē. Latvija nav izņēmums. Mūsu valsts līdzšinējā vēsture māca, ka mēs nedrīkstam palikt vieni. Un mēs neesam vieni!

Jau vairāk nekā pirms divdesmit gadiem ir bijis tālredzīgs un pareizs lēmums Latvijai integrēties eiroatlantiskajā telpā un kļūt par pilnvērtīgu Eiropas Savienības un NATO dalībvalsti. Tādējādi esam uzņēmušies arī noteiktas saistības un pienākumus, kas noteic mūsu valsts ārpolitikas pamatprincipus.

Mūsu interesēs ir stabila, droša un ekonomiski konkurētspējīga Latvija. Mūsu interesēs ir vienota un stipra Eiropas Savienība. Un mūsu interesēs ir spēcīga Ziemeļatlantijas līguma organizācija, kas spēj efektīvi pielāgoties jaunajai drošības situācijai pasaulē. Tādēļ Latvijas ārpolitikai šogad būs jākoncentrējas uz vairākiem savstarpēji papildinošiem uzdevumiem:

pirmkārt, jāstiprina Latvijas ārējā drošība, panākot ilgtermiņa NATO spēku klātbūtni mūsu reģionā;

otrkārt, jāveicina Eiropas Savienības vienotība un efektivitāte, kas nodrošinātu stabilitāti Eiropas Savienības kaimiņu reģionos;

treškārt, jāpabeidz iestāšanās process Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā

un, ceturtkārt, jāsekmē ārējās ekonomiskās attiecības un jaunu tirgu apgūšana.

Godātie deputāti! Runājot par Latvijas drošību, ir jārunā skaidra valoda. Pēdējie gadi ir spilgti iezīmējuši faktu, ka mūsu austrumu kaimiņš ir revizionistiska lielvara un ir gatavs lietot militāru spēku savu ambīciju aizstāvēšanai, pat mainot neatkarīgu valstu robežas, kā Krimas pretlikumīgās aneksijas gadījumā.

Tādēļ Latvijas interesēs ir stiprināt NATO kolektīvo aizsardzību un atturēšanas politiku. Tās pamatā ir NATO reaģēšanas spējas un militārā klātbūtne mūsu reģionā. Tikai efektīva un pārliecinoša atturēšanas politika nodrošina mūsu valsts neatkarību. Sabiedroto militārā klātbūtne ir jebkuras veiksmīgas atturēšanas politikas neaizvietojama sastāvdaļa.

Par šiem jautājumiem šogad spriedīs NATO samitā Varšavā, kas ir galvenais notikums drošības politikas jomā un kam rūpīgi gatavojas Latvijas ārlietu un aizsardzības dienesti.

NATO Varšavas samitam ir jālemj par šādiem jautājumiem:

pirmkārt, par ilgstošu un vērā ņemamu sabiedroto klātbūtni Baltijā. Samitā ir jālemj par efektīvākas vadības sistēmas izveidi, kas spēj nekavējoties atbildēt uz jebkuru provokāciju;

otrkārt, par krīžu pārvarēšanu un hibrīdkara novēršanas stratēģijas tālāku attīstību. Pateicoties arī Latvijas aktīvai iesaistei, izstrādāta un pagājušā gada decembra sākumā ārlietu ministru līmenī apstiprināta NATO hibrīdkara stratēģija. Tā attiecina kolektīvās aizsardzības garantijas, tostarp efektīvu sabiedroto atbalstu, uz jebkuru dalībvalsti jebkurā hibrīdkara fāzē;

treškārt, jālemj par NATO sadarbības stiprināšanu ar Somiju un Zviedriju. Tas ne tikai veicina NATO un šo partnervalstu drošību, bet arī uzlabo drošības klimatu Baltijas jūras reģionā. Tādēļ Latvija turpinās atbalstīt gan aktīvāku NATO politisko dialogu, gan ciešāku praktisko sadarbību ar Somiju un Zviedriju kopīgu militāro un krīžu vadības mācību jomā;

ceturtkārt, jāspriež par “NATO atvērto durvju politiku”, kuru Latvija nemainīgi atbalsta un kura palīdzēja pašai Latvijai iestāties NATO 2004.gadā. Tas palielina mieru un drošību Eiropā šodien. Lēmums sākt NATO iestāšanās sarunas ar Melnkalni apliecina ne tikai NATO neaizstājamo lomu Eiropas drošībā, bet arī atvērto durvju politikas turpināšanu un nozīmi mūsdienās.

Latvija turpinās veicināt Gruzijas eiroatlantiskās integrācijas procesu, sniedzot gan politisku, gan praktisku atbalstu.

Vienlaikus ar gatavošanos Varšavas samitam Latvijai ir jāturpina veikt savus mājas darbus gan aizsardzības finansēšanas, gan iekšējās drošības jomā.

Vēlos arī vēlreiz stingri apliecināt, ka Amerikas Savienotās Valstis ir Latvijas galvenais stratēģiskais partneris un uzticams sabiedrotais.

Esam pateicīgi mūsu ASV un Kanādas, kā arī Eiropas sabiedrotajiem, kas piedalās gan NATO mācībās reģionā, gan Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misijā, tādējādi demonstrējot patiesu solidaritāti.

Pērnais gads apliecina, ka starptautiskā terorisma radītie riski ir aktuāli ne tikai attālos pasaules reģionos, bet arī Eiropā. Par šo risku pastāvīgo klātbūtni 2015.gadā atgādināja barbariskie terorakti Parīzē un Kopenhāgenā. Latvijas nacionālās drošības interesēs ir iesaistīties vienotā terorisma apkarošanas politikā kopā ar Latvijas sabiedrotajiem.

Pateicoties Latvijas ekspertu ieguldījumam, prezidentūras laikā izdevās panākt vienošanos par Eiropas Padomes Konvencijas par terorisma novēršanu papildprotokola parakstīšanu Rīgā. Tas izstrādāts, lai novērstu agrīnās terorisma izpausmes, paredzot kriminālatbildību par dalību teroristiskā grupā vai ceļošanu uz ārvalstīm terorisma nolūkos, šādas apmācības saņemšanu, braucienu finansēšanu un organizēšanu.

Godātie deputāti! Krievijas agresija Ukrainā parādīja izaicinājumus, kuriem starptautiskā sabiedrība nebija gatava. Tas bija informatīvais karš, kas norisinājās vienlaikus ar Krievijas militāro operāciju Krimā un turpinās Ukrainas austrumos.

Informatīvais karš nav viegli uzvarams. Taču atbilde uz šo izaicinājumu prasa visas sabiedrības iesaisti: tās pamatu pamats ir mūsu sabiedrības informētība par faktiem, spēja tos kritiski izvērtēt un arī diskutēt savā starpā. Jau ilgi diskutējam par mediju lomu Latvijā. Pēdējo gadu notikumi pasaulē un Eiropā rāda, ka neatkarīgu, kvalitatīvu mediju stiprināšana ir gan mūsu demokrātijas brieduma, gan arī valsts drošības jautājums. Tam jāpievēršas, aktivizējot dialogu starp politikas veidotājiem un mediju jomas profesionāļiem. Un tas nav iedomājams bez pienācīga finansējuma. Aicinu arī aktīvāk meklēt risinājumus, kā mediji, jo īpaši sabiedriskie mediji, varētu uzrunāt pēc iespējas plašākas auditorijas, tajā skaitā jauniešus un mazākumtautības.

Priecē, ka žurnālisti un mediju profesionāļi pērn nodibināja Baltijas Mediju izcilības centru, kam būs svarīga loma žurnālistikas kvalitātes celšanā Baltijas un Austrumu partnerības valstīs.

Latvijas ieguldījums NATO stratēģiskās komunikācijas spējās ir Rīgā bāzētais NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs.

Dāmas un kungi! 2016.gads būs nopietns pārbaudījums Eiropai. Savulaik izvirzītā ideja par Eiropu kā vienotu, brīvu un drošu mājvietu, kas integrācijas procesu rezultātā īstenojusies Eiropas Savienībā, šobrīd ir nopietni apdraudēta. Migrācija, vienota valūta un pārvietošanās telpa, strukturālās problēmas, terorisms, izaicinājumi Eiropas austrumu un dienvidu kaimiņu reģionos rada jautājumus par Eiropas Savienības nākotni.

Pēdējā gadā bieži runāts par Eiropas Savienības beigu sākumu, par civilizāciju karu un Eiropas norietu.

Ir jāatzīst fakts, ka pērn daudzos gadījumos Eiropas Savienība uz pasaulē notiekošajiem procesiem ir reaģējusi novēloti. Eiropas Savienības līderības loma pasaules globālajos procesos nav pietiekami pamanīta. Turklāt ir līderības krīze arī pašā Eiropas Savienībā.

Eiropas Savienības pilsoņi pamatoti vēlas saņemt skaidras atbildes uz daudziem jautājumiem, piemēram, kā uzlabot Eiropas Savienības sociālekonomisko attīstību un globālo konkurētspēju, kāds ieguvums būs Eiropas Savienības iedzīvotājiem no Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līguma jeb TTIP un kāda būs turpmākā Eiropas Savienības migrācijas politika.

Eiropas Savienības pamatā ir kopīgas vērtības, uzticība un spēcīgas institūcijas. Diemžēl daudzie izaicinājumi ir radījuši gan uzticības, gan vērtību, gan institūciju krīzi. Eirozonas pārvaldība, migrācija, savstarpējā negatīvā politiķu retorika, līderības trūkums gan Eiropas, gan nacionālo valstu līmenī apdraud Eiropas Savienības pastāvēšanu.

Taču esmu pārliecināts, ka Eiropas Savienība var atgūties, ja kļūs par efektīvu kopējās politikas, tajā skaitā kopējās ārējās un drošības politikas, īstenotāju. Un Eiropas Savienībai ir jābūt par gadsimtiem kaldinātu Eiropas vērtību telpas aizstāvi, kuras pamats ir demokrātija, cilvēktiesības un likuma vara.

Spilgts apliecinājums Eiropas Savienības krīzei ir migrācija. Pagājušais gads skaidri izgaismoja faktu, ka migrācijas krīzi Eiropas Savienībā neviena valsts nevar atrisināt viena pati. Taču joprojām neesam gatavi saskaņotai un vienotai rīcībai.

Šī krīze ir metusi arī izaicinājumu Eiropas Savienības vērtībām. Līdz šim Eiropas Savienība un Eiropas valdības un iedzīvotāji demonstrējuši savu labo gribu, atvērtību un solidaritāti attiecībā uz patvēruma meklētājiem no trešajām valstīm.

Mēs esam atvērta sabiedrība, taču gaidām, ka tiek respektētas Eiropas vērtības. Vardarbība, necieņa pret sievietēm, Eiropas Savienības vērtību nerespektēšana nav pieņemama!

Nav pieņemami, ka tie, kuriem pasniegta palīdzīga roka un dots patvērums, agresīvi cenšas uzspiest savas tradīcijas un pasaules uzskatus. Ja Eiropas atvērtība un gadsimtos iesakņotās Eiropas vērtības netiek cienītas, tad mums ir attiecīgi jāreaģē.

Migrācijas krīze ir devusi vaļu arī galēji labajām partijām sludināt atklātu rasismu un ksenofobiju. Daudziem politiķiem šis šķiet vienkāršākais veids, kā audzēt savus politiskos reitingus. Arī šis ceļš nozīmē Eiropas zaudēšanu un vēlmi atgriezties baisajā pagātnē.

Eiropas Savienībai, pirmkārt, ir jāsniedz reāls un taustāms ilgtermiņa risinājums šīs migrācijas cēloņiem, īpaši pievēršoties politiskās, ekonomiskās un sociālās situācijas stabilizācijai Eiropas Savienības kaimiņu reģionos.

Otrkārt, ir jāpastiprina reāla cīņa ar noziedzīgiem grupējumiem, kas organizē cilvēku pārvadāšanu.

Eiropas Savienībā mums arī ir jāīsteno konkrēta un efektīva atpakaļatgriešanas politika jeb mehānisms to imigrantu, kas nekvalificējas bēgļa statusam, atgriešanai izcelsmes valstī.

Visām Eiropas Savienības dalībvalstīm ir jāstiprina kopējā Eiropas Savienības ārējā robeža. Latvija pildīs līdz šim Eiropas Savienības ietvaros uzņemtās saistības attiecībā uz personām, kam nepieciešama starptautiska aizsardzība, taču tālāka bēgļu uzņemšana ne Eiropas Savienībā, ne Latvijā nav iespējama, jo redzam, ka netiek reāli risināti manis uzskaitītie jautājumi.

Godātie deputāti! Pastāv vēl viens Eiropas Savienības pastāvēšanai būtisks jautājums: par Lielbritānijas dalību Eiropas Savienībā. Lielbritānija ir būtisks Latvijas domubiedrs un sabiedrotais ekonomikas un drošības politikas jomā, tādēļ mūsu interesēs ir spēcīga Lielbritānija vienotā un spēcīgā Eiropas Savienībā.

Latvija turpinās uzstāt uz principa “vienoti dažādībā” ievērošanu, kas respektē dalībvalstu atšķirīgo kultūru, vēstures pieredzi un konstitucionālo uzbūvi. Taču mums ir jāatrod veids, kā ievērot dažādu valstu intereses, vienlaikus stiprinot Eiropas Savienību.

Spēcīgas ekonomiskās izaugsmes atjaunošanās Eiropas Savienībā ir priekšnosacījums arī Latvijas ekonomiskajai izaugsmei.

Esmu gandarīts, ka Latvijas prezidentūras laikā tika panākta vienošanās par Eiropas Stratēģisko investīciju fondu, kas veicinās investīciju piesaisti Eiropas Savienības ekonomikai līdz pat 315 miljardiem eiro. Taču tas, kā mēs spēsim izmantot šo iespēju, jau ir atkarīgs no mums pašiem.

Latvija arī atbalsta aktīvu Enerģētikas savienības izveidi, kas ietver visus piecus elementus: enerģētikas drošību, solidaritāti un uzticību; pilnībā integrētu enerģētikas iekšējo tirgu; energoefektivitāti; ekonomikas dekarbonizāciju; pētniecību, inovācijas un konkurētspēju.

Mūsu interesēs ir tālāka integrācija Eiropas enerģētikas un transporta sistēmās. Mūsu interesēs ir Eiropas Savienības vienotā tirgus attīstība. Un mūsu interesēs ir stiprināt valsts eiropeisko identitāti.

Dāmas un kungi! Šogad ir arī Latvijas prezidentūra Baltijas Ministru padomē, kuras laikā esam izvirzījuši vairākas prioritārās jomas – drošības stiprināšanu reģionā un transporta un enerģētikas infrastruktūras attīstību.

Runājot par Latvijas sadarbību ar Baltijas jūras reģiona valstīm, vēlos vērst uzmanību, ka šogad Latvija no Dānijas ir pārņēmusi Baltijas valstu un Ziemeļvalstu sadarbības formāta jeb NB8 koordinēšanas pienākumus un par prioritātēm esam noteikuši drošību, enerģētiku un stratēģisko komunikāciju. Kopīgiem spēkiem Baltijas valstis ir veikušas nozīmīgus soļus virzībā uz brīvu un funkcionējošu gāzes un elektrības tirgus izveidi.

Jau agrāk esmu paudis, ka Baltijas valstīm ir jākļūst par Eiropas Savienības vienotāju vārdos un darbos. Uzskatu, ka līdz šim Baltijas valstis izrādījušas līdzsvarotu un solidāru nostāju un ir bijušas saprāta balss Eiropā.

Esmu arī gandarīts, ka Baltijas valstis uztur kopīgu un neatlaidīgu pozīciju NATO ietvaros gan attiecībā uz ilgtermiņa sabiedroto militārās klātbūtnes veicināšanu reģionā, gan NATO Gatavības rīcības plāna ieviešanu. Tāpat kā NATO ietvaros, arī Eiropas Savienībā Latvijai, Lietuvai un Igaunijai ir jābūt ar vienotu nostāju.

Latvijai ir būtiska arī vienota Eiropas kaimiņattiecību politika, kas balstās uz individuālu pieeju un atbilst katras valsts interesēm. Austrumu partnerības Rīgas samits atkārtoti apstiprināja, ka Austrumu partnerība ir stratēģiska un ambicioza Eiropas Savienības politika, kas turpinās attīstīties.

Īstenojot Rīgas samita lēmumus, ir jāveic virkne nākamo soļu Austrumu partnerības jomā. Darbs pie Ukrainas, Gruzijas un Moldovas asociācijas līgumu ieviešanas ir galvenā prioritāte, jo nodrošina šo valstu modernizāciju un ekonomisko attīstību.

Pagājušajā gadā Latvijas un Ukrainas divpusējais politiskais dialogs un praktiskā sadarbība kļuva intensīvāka un plašāka, un Latvija sniedza atbalstu. Ukraina arī militārās agresijas apstākļos turpināja īstenot valsts kursu attiecībā uz tuvināšanos Eiropas Savienībai un neatlaidīgi strādāt pie daudzām valstij svarīgām reformām.

Esmu gandarīts, ka šogad ir īstenota Austrumu partnerības Rīgas samita politiskā apņemšanās, proti, ir uzsākta Eiropas Savienības un Ukrainas Padziļinātās un visaptverošās brīvās tirdzniecības līguma īstenošana. Ir sasniegts arī gaidītais progress vīzu liberalizācijas ceļā.

Vēlos atkārtoti paust, ka Latvija konsekventi turpinās Krimas pussalas nelikumīgās aneksijas neatzīšanas politiku. Krima ir Ukraina! Latvijas atbalsts Ukrainas suverenitātei, teritoriālajai nedalāmībai un reformu procesam būs nemainīgs.

Taču jāņem vērā, ka Ukrainai šis ir izšķirošs gads reformu procesa īstenošanā. Gan Ukrainas sabiedrība, gan arī mēs gaidām izrāvienu valsts pārvaldes reformu īstenošanā, cīņā ar korupciju un ekonomikas atjaunošanā. Tikai stipra Ukraina spēs tikt galā ar visiem izaicinājumiem. Mēs esam daudz palīdzējuši un esam gatavi arī turpmāk palīdzēt mūsu draugiem.

Ar bažām sekojam nesenajiem notikumiem Moldovā. Tās jaunajai valdībai ir jāspēj ieviest nepieciešamās reformas, nodrošinot saviem iedzīvotājiem taustāmus ieguvumus. Moldovas kolēģi zina, ka var paļauties uz Latvijas atbalstu reformu īstenošanas procesā.

Latvija ir arī uzticams Gruzijas draugs un sabiedrotais ciešākai integrācijai Eiropas Savienībā un eiroatlantiskajā telpā. Priecē Gruzijas vīzu liberalizācijas procesa noslēgums ar Eiropas Savienību, kas Gruzijas sabiedrībai sniedz praktisku atbalstu ceļā uz Eiropas ģimeni.

Turpinot Austrumu partnerības politikas īstenošanu, Armēnija un Azerbaidžāna arī ir vienlīdz svarīgi partneri. Šogad ir svarīgi uzsākt darbu pie jauna Eiropas Savienības un Armēnijas ietvarlīguma un ir jāspēj vienoties par jaunā līguma ietvaru ar Azerbaidžānu.

Tāpat ir jāstiprina Eiropas Savienības–Baltkrievijas divpusējā sadarbība, atbalstot Baltkrieviju iestāšanās procesā Pasaules Tirdzniecības organizācijā un tās sadarbību ar starptautiskajām finanšu institūcijām. Vienlaikus Latvija aicina Baltkrieviju turpināt spert nākamos soļus demokrātijas un cilvēktiesību normu stiprināšanā.

Cienījamās dāmas un godātie kungi! Vērtējot situāciju kaimiņos, jāteic, ka pērn Eiropas Savienības–Krievijas attiecības turpināja ietekmēt 2014.gadā Krievijas izraisītais konflikts Ukrainā un Krimas pretlikumīgā aneksija. Arī 2016.gadā gan Latvijas, gan Eiropas Savienības–Krievijas attiecību dinamiku turpinās ietekmēt Krievijas īstenotā politika.

Lai arī mūsu uzņēmējiem ir daļēji aizvērts Krievijas tirgus, kopējie Latvijas eksporta apjomi ir pieauguši. Esam spējuši palīdzēt uzņēmējiem pārorientēties un apgūt jaunus tirgus.

Runājot par Eiropas Savienības un Centrālāzijas attiecībām, vēlos vērst uzmanību, ka Latvijas ārpolitiskās intereses Centrālāzijas reģionā ir saistītas ar reģionālās drošības un stabilitātes stiprināšanu, transporta un tranzīta savienojumu attīstīšanu un modernizāciju.

2016.gadā Latvijas ārpolitika Centrālāzijas virzienā fokusēsies uz aktīva starpvalstu dialoga uzturēšanu un iesāktās sadarbības turpināšanu. Tam palīdzēja Latvijas prezidentūras devums – jaunās Eiropas Savienības–Centrālāzijas stratēģijas apstiprināšana.

Godātie deputāti! Šogad Latvija ir apņēmusies pabeigt iestāšanās procesu Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā, kas plašāk pazīstama ar anglisko akronīmu – OECD. Tas sekmēs ārvalstu tiešo investīciju pieaugumu, un Latvija kļūs pievilcīgāka investoriem un ārvalstu uzņēmējiem. Kādēļ iestāšanās šajā organizācijā mums ir svarīga?

Pirmkārt, pievienošanās OECD pozitīvi ietekmē starptautisko kredītreitingu, kas savukārt pozitīvi ietekmē procentu likmi, par kādu valdība un uzņēmumi var piesaistīt finansējumu. Tādējādi samazinās valsts parāda apkalpošanas izmaksas, bet uzņēmējiem paveras jaunas attīstības iespējas.

Otrkārt, Latvija kļūs ekonomiski atpazīstama arī tajās valstīs, ar kurām līdz šim ekonomiskajā sadarbībā nav pilnībā izmantots viss potenciāls. OECD dalībvalsts statuss nodrošinās lielāku uzticību Latvijas ekonomikas potenciālam un investīciju drošībai.

Treškārt, OECD dalībvalstīm ir augstāki standarti attiecībā uz starptautisko uzņēmējdarbību, finanšu darījumiem, korporatīvo pārvaldību un korupcijas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos. Tas neapšaubāmi stimulēs arī standartu uzlabošanos Latvijā un dos konkrētus ekonomiskos ieguvumus.

Lai gan iestāšanās sarunas sasniegušas noslēguma fāzi, šobrīd Latvijai ir nepieciešams uzrādīt labāku progresu, īpaši jomās, kas skar kukuļošanas apkarošanu starptautiskajos biznesa darījumos un valsts kapitālsabiedrību pārvaldi.

Viens no Latvijas ārpolitikas uzdevumiem ir sekmēt mūsu valsts ārējās ekonomiskās attiecības un jaunu tirgu apgūšanu.

Ārlietu ministrija aizvadītajā gadā ir turpinājusi atbalstīt Latvijas uzņēmējus jaunu eksporta tirgu apgūšanā, īpašu akcentu liekot uz pārtikas nozares tirgus pārorientēšanu no Krievijas uz jaunajiem tirgiem Eiropā un Āzijas valstīs.

Kopīgu pūļu rezultāts ir 19 jauni eksporta tirgi Latvijas zemniekiem un pārtikas ražotājiem. Īpaši jāatzīmē uzsāktais Latvijas piena produktu eksports uz Ķīnu.

Jau šobrīd varam skaidri teikt, ka sevi apliecinājusi jaunu diplomātisko pārstāvniecību atvēršana Āzijas valstīs. Kopš vēstniecības atvēršanas trīskāršojies Latvijas eksports uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Pirmajās nedēļās kopš pirmā diplomāta nosūtīšanas uz Dienvidkoreju noslēgti arī pirmie Latvijas uzņēmumu līgumi ar Dienvidkorejas partneriem īpaši augsto tehnoloģiju jomā. Latvijas augstskolas un tīro tehnoloģiju klasteris sevi sekmīgi piesaka Indijas tirgū.

2016.gads būs lielo iespēju gads sadarbībai ar Ķīnu. Vairāku gadu garumā ārlietu dienests ir veltījis pastiprinātu uzmanību attiecību veicināšanai ar Ķīnas Tautas Republiku. Pagājušā gada nogalē panācām to, ka nākamais 16+1 jeb Ķīnas, Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu samits notiks Rīgā, kā arī Latvija būs koordinējošā valsts transporta un loģistiskas jomā. Tas nozīmē, ka 16+1 formāta ietvaros šī gada rudenī Latvijā viesosies Ķīnas premjerministrs ar vairākiem desmitiem Ķīnas vadošo uzņēmumu pārstāvju. Būtisks priekšnosacījums katras nozares sekmēm sadarbībā ar Ķīnu ir vienota piedāvājuma izstrāde. Tas attiecas gan uz transporta un loģistikas nozari, gan arī uz infrastruktūras projektiem un ražojošajiem uzņēmumiem.

Godātie deputāti! Vēl šogad ceram redzēt progresu sarunās par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības nolīgumu starp ASV un Eiropas Savienību, kas nākotnē ļaus stiprināt Latvijas sociālekonomisko drošību un piedāvās alternatīvus eksporta tirgus un investīciju avotus šodienas nedrošajā pasaulē.

Mēs sagaidām, ka nolīgums nodrošinās labākus konkurētspējas apstākļus Eiropas Savienības ražotājiem un tajā tiks ņemtas vērā Latvijas intereses attiecībā uz sensitīviem ražošanas un pakalpojumu sniegšanas sektoriem un produktiem.

Tādējādi tirdzniecības saišu padziļināšana ar ASV un Ķīnas tirgus tālāka apguve līdz ar Eiropas Savienības vienotā tirgus attīstību veido trīs pamatvirzienus mūsu šī gada darbā ārējās tirdzniecības iespēju paplašināšanai.

Godātie deputāti! Bieži vien labākie Latvijas uzņēmumu aģenti un palīgi ārvalstu tirgos ir mūsu pašu tautieši. Par šo apstākli nācās pārliecināties Otrajā Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā pērnā gada jūlijā Rīgā.

Forums spilgti izgaismoja mūsu klaida tautiešu neizmantoto intelektuālo potenciālu. Tādēļ vēlos pateikt lielu paldies visiem tautiešiem ārvalstīs, kuri turpina saglabāt saikni ar Latviju, kopj un uztur latviešu valodu un tradīcijas, kā arī sniedz būtisku ekonomisku un intelektuālu pienesumu mūsu valstij.

Līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā pasaule ir kļuvusi vēl atvērtāka un daudzi Latvijas iedzīvotāji, katrs savu iemeslu vadīti, ir izmantojuši iespēju brīvi pārvietoties. Pēdējās divās desmitgadēs no Latvijas ir emigrējuši vairāk nekā 210 tūkstoši mūsu valsts iedzīvotāju. Latvijas pilsoņi dzīvo vairāk nekā 120 pasaules valstīs. Latviešu diaspora pasaulē, kas pēc Otrā pasaules kara izceļoja no Latvijas, un jaunā emigrācija pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas ir mūsu valsts būtiska daļa, kuras potenciāls vēl nav pietiekoši novērtēts un izmantots.

Lai nodrošinātu saikni ar Latviju, diplomātiskais un konsulārais dienests šogad turpinās veicināt latviešu valodas un kultūras izplatību pasaulē, kā arī atbalstīs jaunu iespēju meklēšanu ekonomikas un inovāciju jomā.

Godātie deputāti! Satversmes tēvi mūsu pamatlikumā ir ielikuši noteiktu izpratni un attieksmi pret vērtībām, kas ir Latvijas valsts izveidošanas pamatā un veido mūsu valsts identitāti. Līdz šim Latvijas valsts ir godājusi cilvēka cieņu un tās brīvības, kas raksturo ikvienu mūsdienīgu un demokrātisku valsti. Pašlaik Latvijā tas ir ļoti pašsaprotami, taču pieaugošā naida un vardarbības pasaulē šīs vērtības var viegli pazaudēt. Aicinu arī turpmāk aizstāvēt mūsu valsts vērtības un intereses, lai veicinātu demokrātiju, mieru un drošību vienotā Eiropā.

Izsaku cerību, ka šīsdienas debates par ārpolitiku un Eiropas Savienības jautājumiem, kuras notiek Latvijas de iure atzīšanas 95.gadadienā, būs konstruktīvas un sniegs jaunus ierosinājumus Latvijas ārlietu dienesta turpmākam darbam.

Lai mums visiem izdodas!

Paldies jums par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam.

Uzsākam debates.

Sēdi vada Latvijas Republikas 12.Saeimas priekšsēdētājas biedrs
Gundars Daudze.

Sēdes vadītājs. Vārds debatēs Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei.

I.Mūrniece (12.Saeimas priekšsēdētāja).

Es lūgšu iespēju apvienot abus debašu laikus.

Sēdes vadītājs. Deputātiem nav iebildumu. Deputāti neiebilst.

Mūrnieces kundze, jums ir 15 minūtes.

I.Mūrniece. Paldies.

Cienījamā Ministru prezidentes kundze! Godātais ārlietu ministra kungs! Ekselences! Deputāti! Dāmas un kungi!

Pateicos jums, Rinkēviča kungs, vēlreiz par izsmeļošo ziņojumu.

Šodien atzīmējam Latvijas starptautiskās atzīšanas 95.gadadienu. 1921.gadā pēc izšķirošā starptautiskā balsojuma Zigfrīds Anna Meierovics Satversmes sapulcē teica: “Varam tagad savu nākamību veidot kā pilntiesīga valsts, kā mūsu intereses to vislabāk prasa.” Šos vārdus atceramies arī šodien. Tā ir liela privilēģija – veidot pašiem savu nākotni, kā mūsu nacionālās intereses to prasa.

Ārlietu ministrs iezīmēja starptautiskos izaicinājumus. Terora draudi, konflikti un migrācijas krīze Eiropā, tepat mūsu tiešajos kaimiņos – agresīva, revanšistiska un neprognozējama lielvalsts. Tas, ko mēs redzam, ir nedrošāka un mainīgāka pasaule. Mums atvēlētais laiks, lai reaģētu uz šiem izaicinājumiem, kļūst aizvien īsāks, bet resursi, kas jāiegulda, – daudz lielāki.

Par turpmākajiem darbiem. Šobrīd galvenais ir stiprinātLatvijas drošību.Ar to saprotam drošību visplašākajā nozīmē – gan NATO ilgtermiņa klātbūtni mūsu reģionā, stipru un darboties spējīgu Eiropas Savienību, gan arī savas valsts ekonomisko drošību, kas vistiešākajā veidā ietekmēs mūsu bērnu nākotni.

Šobrīd mēs esam liecinieki tam, ka Kremlis izvēlas aizvien jaunas avantūras, lai novērstu iedzīvotāju uzmanību no pašu mājās samilzušajām problēmām. Jārēķinās ar dažādiem pavērsieniem. Mēs uzmanīgi sekojam Krievijas uzvedībai, lai būtu gatavi ātrai un adekvātai atbildei.

Mēs varam būt gandarīti, ka NATO lēmumi par kolektīvās drošības stiprināšanu austrumu flangā tiek īstenoti. Te ieguldījumu dod visas 28 dalībvalstis. Bez ciešassadarbības arASV – mūsu galveno stratēģisko partneri – nav iedomājama mūsu drošības stiprināšana. Mūsu NATO sabiedrotie patrulē Baltijas gaisa telpā. Esam pateicīgi mūsu sabiedrotajiem par rotācijas kārtībā nosūtītajiem spēkiem uz Baltiju. Šie atturēšanas pasākumi ir skaidrs signāls, ka NATO 5.pants darbojas praksē.

Tomēr nebūsim naivi – NATO un mūsu sabiedrotie mūs aizstāvēs tikai tad, ja paši būsim izrādījuši gatavību sevi aizsargāt. Esam būtiski palielinājuši aizsardzības budžetu, lai līdz 2018.gadam sasniegtu 2 procentus no iekšzemes kopprodukta. Taču gatavība aizstāvēt sevi izpaužas ne vien finansējuma piešķiršanā, bet arī panākot visu mūsu valsts un pašvaldību institūciju ciešu sadarbību un sabiedrības atbalstu. Valsts drošība un aizsardzība ir ne tikai Aizsardzības ministrijas, bet visas valsts kopdarbs.

Gaidāmajā NATO samitā Varšavā mums svarīgākais ārpolitiskais uzdevums būs panākt NATOilgtermiņamilitārās klātbūtnes stiprināšanu Latvijā un nodrošināt alianses dalībvalstu aizsardzību pret jebkāda veida draudiem.

Šeit īpaši vēlos uzsvērt hibrīdo apdraudējumu,kas kļuvis par īpašu kara paveidu. Mēs saskaramies ar vēl nebijuša mēroga konfrontāciju, kurā iesaistīti dažādi instrumenti – ne tikai militārie līdzekļi, kiberdraudi, energoresursi, bet arī propaganda.

Līdz ar to stratēģiskā komunikācija ir viens no svarīgākajiem ārpolitikas darba virzieniem. Latvija ir uzņēmusies aktīvu lomu – Rīgā darbojas NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs, kurš dod pienesumu NATO stratēģiskajā komunikācijā un kurā iesaistās arvien vairāk partnervalstu.

Godātie klātesošie! Šobrīd arī Eiropas Savienība saskaras ar iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem. Par nožēlu, Eiropas Savienības dalībvalstu politiķi nav spējuši laikus izskaidrot iedzīvotājiem to, ka Eiropas kopīgā mantojuma apdraudējums ir daudz lielāks, nekā jelkad agrāk spējām iedomāties. To uzsvēra arī ārlietu ministrs. Tomēr joprojām dzīvojam arī Eiropas finanšu krīzes ēnā. Klāt nākusi migrācijas krīze, kas laikā un telpā sakrīt ar terorisma un ekstrēmisma pieaugumu. Līdz ar to rodas plaisas mūsu Eiropas Savienības demokrātiskajās institūcijās.

Ja centrbēdzes process Eiropā turpināsies, Latvijas uzdevums mūsu pašu drošības un labklājības garantēšanai ir saglabāt savu dalību Eiropas Savienības kodolā. To sakot, es vēlos vērst uzmanību uz Šengenas sistēmu.

Šengenas sistēmas pastāvēšanai būtiska ir Eiropas Savienības ārējo robežu kontrole. Migrācijas krīzes dzinuļi – kari Tuvajos Austrumos un bēgšana no tiem, cilvēku kontrabandas ienesīgums – diemžēl saglabāsies arī turpmāk.

Tāpēc Latvija iestājas par kompleksu risinājumu Eiropas Savienības migrācijas politikai. Tās galvenie uzdevumi ir efektīva atpakaļnosūtīšanas politika, cīņa ar noziedzīgajiem grupējumiem, kas organizē cilvēku kontrabandu, un Eiropas Savienības ārējo robežu stiprināšana.

Kamēr šie uzdevumi nav izpildīti, nevar būt runa par papildu skaita patvēruma meklētāju uzņemšanu Latvijā.

Jāstiprina ne tikai Eiropas dienvidu, bet arī austrumu robeža. Latvijai kā robežvalstij ir īpaša atbildība. Mums ir plašs mājasdarbu saraksts. Mēs nedrīkstam vilcināties ar valdības konceptuālo dokumentu un – tas ir ļoti svarīgi! – ar praktisko pasākumu ieviešanu valsts austrumu robežas kontrolei un aizsardzībai.

Jā, Latvija savu robežu pašlaik spēj kontrolēt, tomēr mums arī svarīgi, lai gadījumā, ja tas būs nepieciešams, mums nāktu palīgā. Tāpēc atbalstām Eiropas Savienības vienotās robežsardzes izveidi. Tā jāizveido iespējami ātri. Gadiem kalt plānus vairs nav laika. Šie darbi jāveic tuvāko mēnešu laikā.

Godātie kolēģi! Latvija nesen veiksmīgi noslēdza prezidentūru Eiropas Savienības Padomē. Bijām arī vieni no aktīvākajiem Eiropas Savienības Enerģētikas savienības proponētājiem, kuri visvairāk iestājās par enerģētisko drošību. Arī mums Saeimā jāpieņem atbildīgi lēmumi par grozījumiem Enerģētikas likumā, kas nodrošinātu Latvijas gāzes tirgus atvēršanu, izbeidzot Krievijas diktātu Latvijas energoresursu tirgū.

Eiropas Enerģētikas savienības mērķis ir mazināt enerģētisko atkarību no viena piegādātāja – Krievijas. Šo mērķi atbalsta visas dalībvalstis. Tāpēc šokējoša ir rosība izbūvēt gāzes vadu Nord Stream 2 pa Baltijas jūru no Krievijas uz Vāciju, kas ir pretrunā Enerģētikas savienības mērķim. Nevar piekrist Berlīnē dzirdētajam, ka šis būtu tikai ekonomisks projekts. Šis projekts vistiešākajā veidā skar mūsu politiskās un drošības intereses. Tāpēc lēmumiem par Nord Stream 2 jābūt ne tikai Eiropas Komisijas, bet arī dalībvalstu rokās, iesaistot arī drošības ekspertus.

Godātie klātesošie! Esam gandarīti, ka Latvijas prezidentūrai Eiropas Savienībā izdevās pievērst uzmanību un uzmanības lokā noturēt Austrumu partnerību. Mūsu pienākums ir rūpēties, lai Austrumu partnerības Rīgas samita lēmumi tiktu iedzīvināti. Atbildība Ukrainas, Gruzijas un Moldovas asociācijas līgumu ieviešanā vispirms gulstas uz pašu partnervalstu pleciem, taču nepieciešams ir arī Eiropas Savienības atbalsts. Svarīga ir asociācijas līgumu ratifikācijas pabeigšana visos Eiropas Savienības dalībvalstu parlamentos. Lai Gruzijas un Ukrainas iedzīvotāji sajustu ieguvumus no Eiropas Savienības reformām, kuras dos atdevi tikai tālākā nākotnē, Eiropas Savienības bezvīzu režīms ar šīm abām valstīm būtu jāievieš iespējami ātri.

Latvija turpinās sniegt stingru atbalstu Ukrainai, kura tik smagos apstākļos cenšas īstenot ilgi iekavētās apjomīgās reformas. Man ir patiess prieks, ka Baltijas un Ziemeļvalstu parlamentu spīkeri ir atbalstījuši Latvijas iniciatīvu kopīgi apmeklēt Ukrainu – jau tuvākajās dienās astoņu dalībvalstu parlamentu vadītāji kopā apmeklēs Ukrainu. Šādai solidaritātes izpausmei ir arī dziļi simboliska jēga – atrasties brīvības pusē un uzņemties spēcīgu vadošo lomu.

Baltijas un Ziemeļvalstuparlamentu spīkeruvizīte Ukrainā notiks laikā, kad Ukrainas konflikta risinājumā joprojām nav redzamu uzlabojumu. Kaut arī kara darbība pieklususi, nav slēgta Ukrainas austrumu robeža, svešie militārie formējumi nav izvesti. Latvija ir viena no Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas aktīvi iestājas, ka sankcijas pret Krieviju ir jāsaista ar Minskas vienošanos. Mūsu ārpolitikas uzdevums ir turpināt pieprasīt Minskas vienošanās pilnīgu izpildi. Nedrīkstam pieļaut, ka tas, ko Krievija dara Sīrijā, vai migrācijas krīze novērš uzmanību un vājina vienoto Eiropas Savienības pozīciju.

Godātie klātesošie! Runājot par valsts drošību, jāteic, ka izdevumi aizsardzībai turpinās pieaugt, taču budžets jānopelna mums pašiem. Tāpēc aicinu ārlietu dienestu vēl aktīvāk strādāt ekonomiskās drošības jomā, ārējo ekonomisko sakaru veicināšanā, meklējot noieta tirgus Latvijas precēm un veicot jaunu tirgu izpēti. Ļoti svarīga ir ārvalstu investīciju piesaiste, kas nodrošinātu jaunas darba vietas Latvijā un veicinātu mūsu tautiešu atgriešanos dzimtenē.

Kā maza valsts ar atvērtu ekonomiku Latvija ir atkarīga no starptautiskās konjunktūras. Lai spētu konkurēt, mums vajadzīga atbilstoša ekonomikas struktūra un pārvaldība. Tāpēc būtiska ir mūsu dalība Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā. Iestāšanās procesā esam identificējuši virkni mājasdarbu, kas palīdzēs mūsu ekonomikai kļūt konkurētspējīgākai un atvērtākai ārvalstu investoriem. OECD piedāvā risinājumus, kurus ieviešot ieguvēji būsim paši. Tie ietver labvēlīgākas biznesa vides radīšanu un korupcijas apkarošanu – un tā ir arī politiķu atbildība. Latvija ir paveikusi lielu darbu sarunās ar OECD, par ko tiešām paldies Ārlietu ministrijai, un sarunas ir noslēguma stadijā – tās jāpabeidz, lai Latvija jau kā OECD dalībvalsts iegūtu tās priekšrocības, ko organizācija dod savām dalībvalstīm – pasaules attīstītākajām valstīm.

Dāmas un kungi! Godātie kolēģi! Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka ikdienas darbi ir ne mazāk svarīgi par stratēģiskām debatēm. Ikdienā mēs būvējam savu valsti. Nedzīvosim ilūzijās, ka ārpolitika ir tikai diplomātu darbs. Mums visiem – Latvijas politiķiem, ekspertiem, uzņēmējiem – ir jābūt Latvijas vēstniekiem, kas aizstāv mūsu idejas un intereses pasaulē. Es aicinu ikvienu, kurš piedalās mūsu valsts ārpolitikas veidošanā, turpināt šo darbu, lai Latvija kļūtu drošāka un labāka valsts mūsu cilvēkiem.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītājs. Paldies Saeimas priekšsēdētājai.

Debatēs vārds deputātam Ojāram Ērikam Kalniņam. Viņš runās Ārlietu komisijas vārdā.

O.Ē.Kalniņš (VIENOTĪBA).

Cienījamā priekšsēdētāja! Godātais Prezidij! Godātie deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi!

Pirms 25 gadiem Latvijas tauta stāvēja uz barikādēm ne tikai tādēļ, lai atjaunotu Latvijas neatkarību, bet arī tādēļ, lai īstenotu to, ko nesen ierakstījām Satversmes preambulā. Un es gribu citēt: “...lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību caur gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību.”

Pēdējos 25 gados esam sapratuši, ka ar barikādēm vien mēs neizsargāsim mūsu nacionālās vērtības. Izolācijā mēs neizdzīvosim, jo dzīvojam pasaulē ar 200 valstīm, un mūsu pastāvēšana ir iespējama tikai tad, ja protam konstruktīvi sadarboties vismaz ar vairākumu šo valstu.

Kā Ministru prezidente Laimdota Straujuma sacīja savā pārskatā par Latvijas nacionālo drošību – mēs nevaram domāt par savas valsts labklājību, drošību un attīstību, neņemdami vērā starptautisko kontekstu un norises gan pie mūsu valsts robežām, gan Eiropas Savienībā, gan visā pasaulē. Ārpolitika ir viens no instrumentiem, kas ir mūsu rīcībā un ļauj mums to panākt. Ja vēlamies aizstāvēt mūsu valsti, valodu un kultūru un novērst ārējos draudus, mums ir jāstrādā ar mūsu sabiedrotajiem. Un Latvijas vissvarīgākie sabiedrotie atrodas NATO un Eiropas Savienībā.

Manuprāt, 2016.gadā Latvijas galvenā ārpolitikas prioritāte ir darīt visu, lai aizsargātu un stiprinātu šīs divas organizācijas.

Lielākā daļa mūsu nacionālo interešu ir saistītas ar Eiropas Savienības un NATO pastāvēšanu. Izaicinājumu ir daudz. Ironiski, ka Krievijas agresija Ukrainā devusi NATO jaunu elpu, atjaunojusi organizācijas jēgu un, pateicoties Velsas samitam, piešķīrusi NATO jaunu mērķtiecību un muskuļus, it īpaši mūsu reģionā. Pēdējos gados Latvija ir aktīvi piedalījusies NATO operācijās un ieguvusi pozitīvas atsauksmes par savu ieguldījumu NATO stiprināšanā. Mēs varam patiešām lepoties par Latvijas lomu, izveidojot un attīstot NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centru. Latvijas dalība NATO ir sen attaisnojusies un atmaksājusies. Mūsu mērķis vēl joprojām ir stiprināt šo drošības aliansi.

Kamēr NATO kļūst stiprāka iepretim ārējiem draudiem, Eiropas Savienība sastopas ar iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem, kas daudziem rada bažas par savienības nākotni. Lielbritānijas plānotais referendums, radikāli noskaņotu antieiropeisku politisku partiju pieaugums un ārkārtas situācija migrācijas un patvēruma jomā apdraud ne tikai Šengenas sistēmu, bet arī Eiropas Savienības nākotni kā tādu. Mēs to nedrīkstam pieļaut.

Protams, mums ir jāpiedalās Eiropas Savienības bēgļu jautājuma problēmu risināšanā, bet tikai ar tādiem risinājumiem, kas neapdraud Latvijas iekšējo mieru, drošību un stabilitāti. Ir svarīgi, lai nākamā valdība papildinātu un stiprinātu mūsu līdzšinējo nostāju par kompleksu pieeju bēgļu jautājumā. Un starp šiem risinājumiem ir Eiropas Savienības ārējo robežu stiprināšana, efektīva atpakaļatgriešanas politika un cīņa ar organizēto noziedzību.

Kaut gan Eiropas Savienība un NATO ir divas atšķirīgas organizācijas, to problēmas un intereses pārklājas. Neaizmirsīsim, ka 22 no 28 Eiropas Savienības valstīm vienlaikus ir NATO dalībvalstis. Tas Dienvideiropas valsts premjers, kurš piekrīt nosūtīt kaujas lidmašīnas uz Baltijas reģionu, lai palīdzētu nosargāt mūsu gaisa telpu NATO ietvaros, ir tas pats premjers, kurš varētu no mums prasīt atbalstu Eiropas Savienības vienotai stratēģijai, lai atvieglotu situāciju viņa reģionā bēgļu krīzes apstākļos. Vai šis premjers būs gatavs atbalstīt Latviju NATO ietvaros, ja Latvija atteiksies palīdzēt viņam Eiropas Savienības jautājumā? Tīri cilvēciski – es šaubos. Tas būtu naivi un no ārpolitikas viedokļa pat bīstami – ignorēt šo faktu. Būsim principiāli, bet būsim arī prātīgi! Mēs sadarbojamies ar reāliem cilvēkiem, nevis ar abstraktiem jēdzieniem.

Ārpolitika prasa kompleksus risinājumus, un tas nozīmē sadarbību ar daudzām valstīm dažādos virzienos dažādās organizācijās. Šogad Latvija ir prezidējošā valsts NB8, Baltijas Asamblejā un Baltijas Ministru padomē. Bet tie jautājumi, kuri tiks apspriesti mūsu reģionā, ir tie paši, par kuriem runā NATO un Eiropas Savienība. Un tie ir: Krievijas agresija Ukrainā, terorisms un bēgļi. Katra starptautiskā organizācija, kurā Latvija piedalās, piedāvā atšķirīgas sadarbības iespējas ar kādu nosacītu daļu no šīm 200 pasaules valstīm. Mēs vēlamies iestāties OECD, jo tas paplašinās un stiprinās mūsu spējas sekmīgi integrēties globālajā ekonomikā.

Mūsu iekšējā un ārējā drošība ir cieši saistīta ar mūsu ekonomisko drošību, un mūsu dalība OECD šogad būs spēcīgs jauns instruments mūsu rokās. Šogad, tāpat kā iepriekšējos gados, Latvijas ārpolitikas intereses ir saistītas ar mūsu Austrumu partnerības kaimiņiem – ar Centrālāziju un ar Āziju, it īpaši Ķīnu, Koreju un Japānu. Mums ir jāturpina izmantot mūsu priekšrocības NATO un Eiropas Savienībā, lai veicinātu mūsu divpusējās attiecības ar šīm valstīm. Šāda mijiedarbība kalpo Latvijas interesēm un sakrīt ar NATO un Eiropas Savienības mērķiem.

Šogad Eiropas Savienībā apstiprinās jaunu globālu stratēģiju ārpolitikā un drošības politikā. Pie tās strādā ne tikai ierēdņi Briselē, bet arī 28 valstu valdības un parlamenti. Tas ir kopīgs darbs, jo mums ir kopīgas intereses. Šeit Latvijai ir īpaša teikšana, jo Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete ir atbildīgā ziņotāja par šo tēmu Eiropas Parlamenta Ārlietu komisijā.

Vienlaikus mums ir jāveicina vienota un konsekventa Eiropas Savienības politika attiecībās ar Krieviju.

Patlaban diplomātija un sankcijas ir galvenie līdzekļi, kuri spējuši ierobežot tālāku situācijas eskalāciju Ukrainas austrumos. Kaut gan attiecību uzlabošana ar Krievijas Federāciju ir vēlama, tas patlaban nav iespējams bez Minskas vienošanās pilnīgas izpildes.

Cienījamās dāmas un godātie kungi! Barikāžu laikā mūsu tauta parādīja pasaulei, ka esam gatavi cīnīties par mūsu valsts valodu un kultūru. Mēs atjaunojām neatkarību, jo pasaules valstis novērtēja mūsu drosmi un apstiprināja mūsu vietu starptautiskajā vidē.

Mēs esam veiksmīgi darbojušies šajā vidē 25 gadus, bet, lai nosargātu mūsu valsti, mums vienlaikus ir jānosargā šī vide, kurā mēs atrodamies.

Latvija ir valsts ar diviem miljoniem iedzīvotāju, un mums ir jādzīvo starp 200 citām valstīm un 7,4 miljardiem cilvēku. Šādā globālā kontekstā mēs nevaram izdzīvot aklā izolācijā vai pastāvīgā konfrontācijā.

Krīzes laikā cilvēki var tikt iedalīti divās grupās: ir tie, kuri sūdzas, cik slikti viss ir, un meklē vainīgos, un ir tie, kuri prasa, ko var darīt lietas labā, un meklē palīdzību. Ja gribam palīdzēt Latvijas iedzīvotājiem, stiprināt Latvijas neatkarību un veicināt mūsu drošību un attīstību, mums ir jāpalīdz Eiropai atrast kopīgus risinājumus.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdi vada Latvijas Republikas 12.Saeimas priekšsēdētāja
Ināra Mūrniece.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Saeimas Eiropas lietu komisijas vārdā – deputāte Lolita Čigāne.

L.Čigāne (VIENOTĪBA).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Ārlietu ministra kungs! Premjeres kundze! Vēstnieki! Latvijas draugi un atbalstītāji!

2003.gadā, tikai gadu pirms tam, kad Latvija pievienojās Eiropas Savienībai, tika pieņemta Eiropas Drošības stratēģija, kurā bija šādi vārdi: “Eiropa nekad nav bijusi tik pārtikusi, tik droša un tik brīva. 20.gadsimta pirmajā pusē piedzīvotā vardarbība devusi vietu mieram un stabilitātei, kas agrāk Eiropas vēsturē nav piedzīvota.” Daudziem šie vārdi, kuri šodien ir ļoti tālu no realitātes, liek ilgoties pēc 2003.gada Eiropas – miera un pārticības Eiropas –, un tas ir cilvēcīgi un saprotami.

Tas, kas ir mazāk saprotami, – Eiropas Savienībā pašlaik ir cilvēki, politiķi, kas saka: “Šodienas Eiropa nav tā Eiropa, ko mēs gribējām. Vai nu dodiet mums citu Eiropu, vai arī mēs šajā spēlītē nepiedalīsimies!” Ir cilvēki, kas saka, ka krīzes varētu būt Eiropas Savienības, šī agrāk nepieredzētā Eiropas integrācijas projekta, dzinējspēks. Un tieši tāpat kā 2010.gadā Eiropas Savienību skāra bezprecedenta ekonomiskā krīze, kas tolaik apdraudēja vislielāko un acīmredzamāko Eiropas Savienības integrācijas ieguvumu – vienoto valūtu –, pašlaik Eiropu skar Tuvo Austrumu, Ziemeļāfrikas un citu Eiropas kaimiņreģionu nestabilitātes izraisītā migrācijas krīze, kas apdraud vēl vienu Eiropas integrācijas ieguvumu un simbolu – Šengenas zonu, proti, Eiropu bez robežām cilvēku, preču un pakalpojumu plūsmai.

2010.gada ekonomiskā krīze Eiropas Savienībā radīja konfliktu starp Eiropas Savienības ziemeļu un dienvidu dalībvalstīm, un tās rētas mēs redzam vēl šodien. Toreiz šī konflikta ļoti spilgts simbols bija kāda Grieķijas protestētāja rokās turētais plakāts: Vācijas kanclerei Merkelei bija piezīmētas ūsiņas, kas bija raksturīgas Hitleram.

Tagad migrācijas krīze ir radījusi dalījumu starp Eiropas Savienības rietumiem un austrumiem, Eiropas Savienības vecajām un jaunajām dalībvalstīm. Un arī šī konflikta pēdas atstās rētas. Līdztekus tam, kā jau ārlietu ministrs sacīja, šobrīd Latvijai tik nozīmīgais Eiropas Savienības partneris – Lielbritānija – pēc ilgstošiem britu eiroskeptiķu mudinājumiem šī gada otrajā pusē rīkos referendumu par iespējamo izstāšanos no Eiropas Savienības. Ir zināms arī, ka Somijas parlaments drīzumā diskutēs par 50 tūkstošu cilvēku parakstītu petīciju par izstāšanos no eirozonas. Pēdējās dienās atklātībā parādījusies informācija par tā sauktās Islāma valsts plānotiem plaša mēroga uzbrukumiem visai Eiropai.

Cienījamie kolēģi! Nestabilitātes, draudu un neparedzamības apstākļos cilvēku pirmais instinkts ir noslēgties – novilkt stingras un skaidras robežas ap savu māju, kur pagaidām viss ir droši un par kuru mēs primāri varētu parūpēties. Tas palīdz iegūt skaidrību un kontroli par savu darbības lauku un savu kontrolētu individuālo vidi. Tomēr, cienījamie kolēģi, skatoties savā nabā, Eiropas Savienību mēs neizglābsim. Kur vēl labāk tas ir redzams kā pie mums Latvijā? Pagājušajā gadsimtā nebija nevienas Eiropas līmeņa krīzes, kas nebūtu tieši skārusi Latviju. Tās visas ātrāk vai vēlāk pie mums atnāk. Tāpēc, tāpat kā 2010.gadā, kad ekonomiskās krīzes risinājums bija – “vairāk Eiropas”, nevis “mazāk Eiropas”, arī tagad risinājums ir – “vairāk Eiropas”.

Ja Eiropas Savienības valstis pieļaus fundamentālo kļūdu un risinājumu meklēs caur “mazāk Eiropas”, atjaunojot robežas un ceļot sienas, tad īslaicīga mūsu problēma patiešām kļūs par mūsu kaimiņu problēmu un mūsu kaimiņu kaimiņu problēma būs savukārt viņu kaimiņu problēma. Tādā veidā Eiropa ļoti drīz sāks izskatīties pēc tā kontinenta, kāda tā bija starp Pirmo un Otro pasaules karu. Rūgti aizvainojumi, naidīgums un noslēgšanās sevī. Mēs ļoti labi zinām, kādas traģiskas sekas mēs toreiz piedzīvojām.

Ilgu laiku mēs gribējām būt vienotajā Eiropas Savienībā tāpēc, ka tā bija miera un pārticības osta. Tagad mums jāgrib būt Eiropas Savienībā tieši tāpēc, ka šis kontinents, šīs mūsu kopīgās mājas piedzīvo izaicinājumus, ar kuriem tikt galā mēs varēsim tikai kopā.

2015.gada pirmā puse bija Latvijas prezidentūras laiks Eiropas Savienības Padomē. Tas bija laiks, kad mēs pielikām savu plecu, nesot uz priekšu kopējo Eiropas Savienības projektu. Savas divu miljonu balsis paceļot 500 miljonu balsu līmenī. Pašlaik Eiropas Savienības kolēģi uz mums bažīgi raugās un jautā – kāpēc pēc tik sekmīgi aizvadītas prezidentūras, turklāt augošas ekonomikas apstākļos un pēc pieņemta 2016.gada budžeta, bija jākrīt Laimdotas Straujumas valdībai? Šajos apstākļos mums jo īpaši svarīgi ir izveidot proeiropeisku valdību ar ministriem, kas aktīvi iesaistīsies Eiropas Savienības darbā. Prezidentūras laikā uzkrātais zināšanu, pieredzes un reputācijas kapitāls ir jāizmanto aktīvai līdzdalībai, Eiropas līmenī rodot risinājumu esošajai krīzei. Svarīgi, lai tiem, kas apliecināja savu varēšanu prezidentūras laikā, atrastos arī vieta turpmākajam darbam valsts pārvaldē.

Mēs Eiropas lietu komisijā 2015.gadā ļoti aktīvi esam strādājuši ar risinājumiem, ko Eiropas Savienība ir meklējusi migrācijas krīzei. Mēs esam diskutējuši par atpakaļatgriešanas mehānismu, lai nodrošinātu, ka Eiropas Savienībā var palikt tikai tie, kas bēg no kara un vajāšanas. Mēs esam diskutējuši par atbalstu Turcijai, lai tā varētu normālā veidā uzturēt 2,5 miljonus Sīrijas bēgļu, kuri atrodas tās teritorijā. Mēs esam runājuši par Eiropas Savienības kopējo robežu apsardzi, lai neļautu nekontrolētai cilvēku plūsmai nokļūt pār Eiropas robežām. Diemžēl daudzi no šiem risinājumiem nav ieviesti. Ne jau Eiropas Komisijas nevēlēšanās dēļ, bet gan tieši tāpēc, ka Eiropas Savienības 28 dalībvalstīm reizēm ir radikāli atšķirīgs redzējums par šiem risinājumiem.

Tāpēc ir neskaitāmi samiti un sanāksmes. Ja uz tiem katrs aizbrauc ar stingru pārliecību aizstāvēt tikai savu teritoriju un nepiekāpties ne par centimetru, iznākums ir tieši nekāds. Kamēr iznākums ir nekāds, Eiropas Savienības sabiedrība, redzot šķietamo nespēju rīkoties, zaudē pārliecību, ticību Eiropas Savienības rīcībspējai.

Visbeidzot. Vecgada nakts notikumi Vācijā, Ķelnē, apliecināja, ka mums nevajag būt naiviem, ka patvēruma meklētāji no Ziemeļāfrikas un Tuvajiem Austrumiem automātiski zinās un pieņems Eiropas Savienības sabiedrībās pieņemtās uzvedības normas. Šādus pārkāpumus nedrīkst pieciest, tie ir ātri jāizmeklē un attiecīgi jāsoda.

Es esmu pārliecināta, ka Eiropas Savienības dalībvalstu tiesībsargājošās iestādes, kas saskārušās ar šādiem gadījumiem, ar tiem ātri un veiksmīgi tiks galā (ja nepieciešams, ar citu eiropiešu palīdzību), jo runa ir tikai par iespējamiem pāris tūkstošiem noziedznieku, kuri nedrīkst apdraudēt 500 miljonu Eiropas Savienības nākotni.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas vārdā – deputāts Kārlis Seržants.

K.Seržants (ZZS).

Labrīt, kolēģi! Labrīt, cienījamie klātesošie! Paldies Rinkēviča kungam par visai plašo un izsmeļošo ziņojumu, taču, pēc ZZS domām, šajā ziņojumā pietrūka varbūt divu lietu.

Mums tomēr būtu gribējies uzklausīt plašāku viedokli par bēgļu problemātiku Eiropā, proti, par tās seku pārvarēšanu, par iespējamo Eiropas šķelšanos, par Šengenas zonas vājumu, kas ir arvien acīmredzamāka. Un, ja pat mūsu Ārlietu ministrijā šobrīd kuluāros izskata iespēju, ka Šengenas zonā paliktu vairs tikai piecas sešas valstis, un ja Latvija pie tās turpina turēties, zobus sakodusi, tad par to šādā ziņojumā tomēr būtu jārunā.

Attiecībā uz ZZS nostāju bēgļu jautājumā mēs esam jau teikuši un to vēlreiz apstiprinām, ka, protams, uzņemtās saistības ir jāizpilda, taču mēs kategoriski noraidām jebkādu šī skaita palielināšanu, obligāto kvotu ieviešanu vai bēgļu uzspiešanu citādā veidā. Nevar būt tā, ka Eiropā dažas valstis ar savu politiku, kuru tās realizē bēgļu jautājumā, rada problēmas visai Eiropai un pat atsakās apspriest jebkādu šīs politikas pārskatīšanu.

Otra tēma varbūt ir drusku eksotiska: Arktika un iespējamā Eiropas politika šajā reģionā. Ir tāda sajūta, ka tas ir kaut kas tāls. Bet, ziniet, tā domāt nav pareizi! Jo, paskatieties, no Rīgas līdz Parīzei ir 2200 kilometru, bet līdz Norvēģijas ziemeļiem, kur atrodas pēdējais apdzīvotais punkts – Hammerfesta –, tikai 1800 kilometru. Un ir skaidrs, ka tieši tur tuvākajos gados norisināsies lielākie dabas resursu pārdales procesi. Un ne velti Krievijas nacionālās drošības stratēģijā Arktika un tās nozīme ir pieminēta tikpat daudz reižu, cik ASV!

Runājot par manis jau pieminēto Krievijas stratēģiju, jāteic, ka objektīvu apstākļu dēļ ministra ziņojumā tā nav atspoguļota, jo Krievijas prezidents Putins to ir parakstījis vien aizvadītā gada 31.decembrī. Šī valsts drošības stratēģija ir dokuments, pēc kura satura top, piemēram, Krievijas militārā doktrīna, tiek īstenota ārlietu politika un ļoti daudzi valsts iekšējo drošību reglamentējošie plāni. Respektīvi, šis dokuments pasaka, kādas būs mūsu... starpvalstu attiecības. Tiesa gan, tur ir arī gana daudz demagoģijas un vēlamā uzdošana par esošo, tomēr atļaušos klātesošos iepazīstināt ar dažiem no šī ļoti svarīgā dokumenta 120 punktiem.

Pirmais punkts skaidri pasaka, kas ir šī stratēģija (citēju): “Šī stratēģija ir stratēģiskās plānošanas bāzes dokuments, kas nosaka Krievijas Federācijas nacionālās intereses un stratēģiskās nacionālās prioritātes, mērķus, uzdevumus un līdzekļus ārpolitikas un iekšpolitikas jomās, kas vērsti uz nacionālās drošības un ilgtermiņa attīstības nodrošināšanu.”

Tālāk. Pēc ilgiem laikiem Krievija šajā stratēģijā ir atklāti nosaukusi arī savu galveno drošības apdraudējumu (citēju): “NATO spēka potenciālā palielināšana, piešķirot tam globālas funkcijas, kura notiek, pārkāpjot starptautisko tiesību normas; bloka valstu karadarbības aktivizēšana, tālāka alianses paplašināšana un tās infrastruktūras pietuvošanās Krievijas robežām ir tiešs drauds valsts robežu drošībai.”

Šeit arī atrodama tēze par informatīvo karu. Citēju: “Arvien lielāku ietekmi uz starptautisko situāciju rada cīņa globālajā informācijas telpā, ko nosaka dažu valstu vēlmes izmantot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas savu ģeopolitisko mērķu sasniegšanai, manipulējot ar sabiedrisko apziņu un vēstures falsificēšanu.” Nu, te gan jāpiebilst, ka tas ir arī ļoti precīzs raksturojums tam, ko ar savām “troļļu fermām” un informatīvo spiedienu dara pati Krievija. “Starptautiskajā drošībā Krievija saglabā priekšroku politisko, diplomātisko un tiesisko instrumentu pielietošanā. Militārā spēka pielietošana nacionālo interešu aizstāvēšanai iespējama tikai tad, ja visi nemilitārie līdzekļi ir izrādījušies neefektīvi.” Nu, Ukrainas kontekstā šo punktu es pat nekomentēšu.

Tālāk. Kā viens no Krievijas lielākajiem draudiem tiek uztverta nevalstisko organizāciju darbība. Citēju: “Valsts un sabiedriskās drošības apdraudējumu skaitā ir radikālas sabiedriskās organizācijas, kas izmanto nacionālistisku un reliģisku ideoloģiju; ārvalstu un starptautiskas nevalstiskās organizācijas, kuru darbība vērsta uz situācijas destabilizēšanu, ieskaitot krāsaino revolūciju inspirēšanu un krievu tradicionālo garīgo un tikumisko vērtību iznīcināšanu.” Stratēģijā pieminēta arī krievu valodas lomas samazināšanās pasaulē, tās apmācīšanas līmeņa kritums Krievijā un citur pasaulē, tāpēc stratēģija paredz tālāk attīstīt kopēju humanitāro un informatīvo telekomunikāciju vidi NVS valstīs un citos tuvējos reģionos (ar tuvējiem reģioniem, protams, saprotot Baltijas valstis).

Vārdu sakot, šajā stratēģijā ir gana daudz interesanta gan tekstā, gan arī starp rindām, un tā mums nepārprotami saka, ka nekas lielā kaimiņa attieksmē un spiedienā nemainīsies. Tāpēc, visticamāk, austrumu virzienā būs jāvērš visai pamatīgi diplomātiskie resursi un jācer, ka situācija kaimiņvalstī nepasliktināsies.

Un gribu vēlēt ministra kungam šajā grūtajā jomā sekmes arī turpmāk.

Paldies par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

VIENOTĪBAS Saeimas frakcijas vārdā – deputāte Solvita Āboltiņa.

S.Āboltiņa (VIENOTĪBA).

Cienījamā Ministru prezidentes kundze! Godātais ārlietu ministr! Ekselences! Kolēģi! Dāmas un kungi!

Es vispirms vēlos pateikt paldies ārlietu ministram par labo, izsvērto ziņojumu, kuru esam saņēmuši rakstiski, un vēl vairāk paldies par tām lietām, kuras jūs precizējāt savā uzrunā.

Šajā ziņojumā ļoti liela uzmanība ir pievērsta pagājušajā gadā notikušās prezidentūras analīzei. Un es tiešām gribu izmantot iespēju un pateikt paldies gan ārlietu ministram, gan visiem diplomātiem un tiem, kas bija tajā iesaistīti, un arī ministru komandai, jo par mūsu pirmo prezidentūru, kas iekrita nebūt ne vieglā laikā, mēs saņēmām komplimentus. Manā uztverē, tie komplimenti ir pamatoti, un tas pierāda, ka mēs spējam efektīvi strādāt un daudz paveikt. Par spīti tam, ka tā bija mūsu pirmā prezidentūra, par spīti tam, ka mēs esam neliela valsts, ka tika apšaubītas mūsu iespējas un ka mums ir ierobežoti resursi, tā bija spoža prezidentūra.

Aizvadītais gads pasaulē ir nesis daudz pārbaudījumu, izaicinājumu un satricinājumu. Es ceru, ka Latvijā mēs ikviens arvien biežāk aizdomājamies par to, cik svarīga ir brīvība – mūsu katra individuālā un mūsu kopējā brīvība. Brīvība domāt, runāt un rīkoties bez ārēji uzspiestiem ierobežojumiem.

Šobrīd mēs daudz spēcīgāk apjaušam, kāda vērtība ir mieram. Mums likās, ka Otrais pasaules karš bija sen un ka tie nemieri, kas notiek kaut kur pasaulē, ir kaut kur tālu. Šobrīd mēs saprotam, ka tas nav tālu, ka tas attiecas uz ikvienu no mums. Pāvests Francisks ir teicis: “Miers ir dārga dāvana, kas ir jāveicina un jāaizsargā. Vardarbība nekad nenes mieru savā ceļā.” Un patiešām – laikam tā pa īstam tikai šobrīd mēs apjaušam to, ko nozīmē miers.

Mēdz teikt, ka mēs reti apzināmies notikumu vēsturiskumu brīdī, kad tie notiek. Tomēr esmu droša, ka šajā brīdī, šajā laika nogrieznī, mēs mazliet skaudrāk, mazliet dziļāk, mazliet personīgāk uztveram pasauli un notikumus sev apkārt.

Neatkarīgā demokrātiskā Latvijas Republika kopš 1990.gada ir jau izaugusi liela: ikviens no mums izjūt lepnumu par to, ka Latvija atguvusi Eiropas un pasaules uzticību, un gluži pašsaprotami mēs uztveram Latvijas dalību pasaules ietekmīgākajās organizācijās – Eiropas Savienībā un NATO. Tas sniedz mums drošības garantijas, kādas nekad iepriekš nav bijušas. Taču es arī varu pievienoties tiem vārdiem, ka drošība pirmām kārtām ir mūsu pašu jautājums un, ja mēs paši par to necīnīsimies un nepievērsīsim tai pietiekamu uzmanību, tad nekādi ārēji spēki mūs pasargāt nespēs.

Šobrīd mēs varam prognozēt, ka Eiropas Savienībai un Latvijai 2016.gads būs tikpat nopietnu izaicinājumu gads, kādi tai bija iepriekš, jo bēgļi un migrācija ir tikai viena no būtiskajām problēmām, kas neizbēgami būs jārisina. Pagājušais gads sākās ar traģiskiem teroraktiem, pēc tam mēs saņēmām informāciju par novērstiem teroraktiem, pēc tam – jauni terorakti... Tas viss tikai apliecina to, ka, neraugoties uz intensīviem pretterorisma pasākumiem, islāmistu teroristu radīto draudu līmenis Eiropā tuvākajā laikā nemazināsies.

Tas nav vienīgais izaicinājums.

Vienlīdz svarīgs izaicinājums ir 2017.gadā gaidāmais Lielbritānijas referendums, kurā tās pilsoņi balsos par palikšanu Eiropas Savienībā. Es ceru, ka mēs apzināmies, ka mūsu interesēs ir spēcīga un vienota Eiropas Savienība.

Turklāt Latvijas pievārtē, uz Eiropas austrumu robežas, joprojām saglabājas Krievijas draudi. Mēs nedrīkstam aizmirst to, kas notika Ukrainā, un nedrīkstam izlikties, ka tas varētu mūs neskart.

Šie ir tikai daži apsvērumi, kuru dēļ ziņojumā kā galvenie mērķi Latvijas ārpolitikā 2016.gadam pamatoti izvirzīta valsts drošība un ekonomisko interešu nodrošināšana.

Es uzskatu, ka laikā, kad Eiropa sastopas ar vienu no lielākajiem izaicinājumiem – bēgļu krīzi –, svarīgi ir atcerēties, ka mūsu piederība Eiropai ir ne tikai tiesības, garantijas un iespējas, bet arī demokrātisko valstu politiskajai kultūrai raksturīga augsta morālā atbildība šādu krīžu pārvarēšanā. Un šī piederība Eiropai mums uzliek konkrētus pienākumus.

Šobrīd ir skaidrs, ka neviena dalībvalsts nevar efektīvi risināt migrācijas problēmu viena pati. Nemānīsim sevi! Lai cik augstus žogus mēs celtu, lai kā mēs censtos izolēt sevi no šīs problēmas, mums tik un tā neviens nesniegs garantiju, ka būsim pasargāti un baudīsim lielāku drošību šeit, Latvijā, jo tikai kopīgā sadarbības ceļā Eiropa var pārvarēt šo krīzi.

Atcerēsimies, ka Latvija savulaik, savā neatkarības atgūšanas un demokrātijas ceļā, saņēma daudz atbalsta no draugiem un partneriem pasaulē un arī joprojām izmanto iespējas un privilēģijas, ko mums sniedz Eiropas Savienība un NATO! Tādēļ šobrīd mums pašiem sev ir jāatbild uz jautājumu, vai, pārvarējuši savas grūtības toreiz, mēs šodien esam gatavi pagriezt muguru saviem partneriem. Vai patiesi būsim tik divkosīgi un kopējā budžeta sadalē ņemsim aktīvu dalību, vienlaikus izliekoties, ka neesam spējīgi sniegt kaut simbolisku atbalsta plecu?

Brīvība, demokrātija, tiesiskums, vienlīdzība, cilvēka cieņa un cilvēktiesību ievērošana. Tās nav tikai skaļas frāzes. Tās ir vērtības, kas ne vien vienojušas Eiropu un nesušas tās tautām visilgāko miera periodu un labklājību, bet arī iemieso un nosaka pavisam konkrētas rīcības modeļus.

Nenoliedzami, Eiropai nav iespēju uzņemt visus bēgļus no visas pasaules. Gluži tāpat mēs nedrīkstam pieļaut, ka šīs krīzes risinājumi tiktu īstenoti uz Eiropas cilvēku drošības risku palielināšanas rēķina. Tomēr tikpat skaidrs, ka eiropieši nevar pagriezt muguru cilvēku ciešanām un nāvei. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka bēgļi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Mēs paši nedrīkstam aizmirst, ka mēs vispirmām kārtām esam cilvēki. Tādēļ tiem patvēruma meklētājiem, kuru dzīvībai draud reālas briesmas, Eiropai un arī mums ir jāpalīdz. Savukārt tiem, kas izmanto bēgļu fonu ekonomiska labuma gūšanai, ir jāpamet Eiropa.

Nesenie notikumi Ķelnē ir nepieļaujami, tie nedrīkst atkārtoties. Ikvienai drošības institūcijai un amatpersonai gan Latvijā, gan citviet Eiropā, ir jāspēj ar vislielāko bardzību likuma ietvaros vērsties pret ikvienu, kurš necienīs un neievēros mūsu likumus un tradīcijas, kuram citu cilvēku cieņa, brīvība un pat dzīvība nebūs vērtība. Nav svarīgi, kāds juridiskais statuss būs šīm personām. Tie ir elementāri un neapstrīdami pamatprincipi, kas jāpieņem ikkatram, kurš lūgs palīdzīgu roku Eiropai. Taču vienlaikus es vēlos aicināt ikvienu šajā laikā izvairīties no vispārinājumiem un provokācijām. Nebiedēsim sevi un nebiedēsim Latvijas sabiedrību, jo visi bēgļi nebūt nav nedz teroristi, nedz likumpārkāpēji. Likumpārkāpējiem, teroristiem nav kopējas tautības vai izcelsmes valsts.

Cienījamie klātesošie! Krievijas realizētā agresija Ukrainā mudināja Eiropas Savienības valstis sākt aktīvāk domāt par bloka valstu enerģētiskās neatkarības nodrošināšanu un stiprināšanu. Un tieši mūsu prezidentūras laikā tika sperti būtiski soļi, lai Eiropa šo problēmu apzinātos kā kopīgu problēmu. Un arī Latvijas ekonomiskās un enerģētiskās atkarības mazināšanas jomā aizvadītajā gadā viens no nozīmīgākajiem notikumiem ir bijis skaidri iezīmētais ceļš uz gāzes tirgus atvēršanu 2017.gadā. Jau rīt atkal Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija sanāks, lai, iespējams, garākā sēdē lemtu par to, kā šo likumprojektu pieņemt pēc iespējas ātrāk. Es ceru, ka mums izdosies to pieņemt bez būtiskām izmaiņām otrā lasījuma akceptētajā redakcijā.

Ievērojot to, cik svarīgs nosacījums politisko risku mazināšanā ir Latvijas enerģijas tirgus turpmākā integrācija Eiropā, man ir patiess gandarījums, ka arī ārlietu ministra ziņojumā nozīmīgs uzsvars likts uz energodrošības veicināšanas jautājumiem un konkrētām iniciatīvām, īpašu uzsvaru liekot uz reģionālās sadarbības nozīmīgumu.

Frakcijas VIENOTĪBA vārdā varu teikt, ka mēs ar patiesu gandarījumu uzlūkojam panākto progresu sarunās par pievienošanos Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijai (OECD) un Ārlietu ministrijas ziņojumā ietverto prognozi, ka jau šogad Latvija varētu kļūt par pilnvērtīgu OECD dalībvalsti. Es apzinos, ka tas ir mūsu pašu ieguldītais darbs un ka, Valda Dombrovska vārdiem runājot, šis bija kārtējais izaicinājums, caur kuru varam vērtēt mūsu valsts briedumu. Es gribu atgādināt, ka tieši Valda Dombrovska valdības laikā 2011.gadā uzdevums pievienoties OECD tika pirmo reizi noformulēts Valdības deklarācijā. Un esmu pārliecināta, ka mēs varēsim piedzīvot šī savulaik ambiciozi izvirzītā mērķa īstenošanu.

Pēdējos gados Latvijas ekonomiskā izaugsme patiešām ir bijusi viena no straujākajām Eiropas Savienībā, un šobrīd eksperti atzīst, ka Latvijas ekonomika kopumā, kā arī galvenie rādītāji ir samērīgi. Taču arī nākamajā gadā mums kopīgi jāpanāk ekonomiskās izaugsmes straujāks kāpinājums, lai ikviens Latvijas iedzīvotājs to taustāmāk izjustu savos makos un rocībā.

Es gribu pateikt paldies visiem Ārlietu ministrijas diplomātiem, kuri pat krīzes dēļ samazinātā budžeta apstākļos ļoti nelielās komandās joprojām spēj nodrošināt tos milzīgos uzdevumus un tomēr gūt panākumus, ko no tik nelielas komandas ir pat grūti sagaidīt. Paldies tiem konsulārajiem darbiniekiem, kuri sniedz palīdzību, palīdzīgu roku ikvienam Latvijas pilsonim, kurš nonācis nelaimē vai kurš uz laiku par savu mītnes zemi ir izvēlējies kādu citu valsti.

Cienījamie deputāti! Veiksme ārpolitikā lielā mērā ir atkarīga no tā, cik spēcīga, saliedēta un uz vienotu mērķi orientēta ir valsts realizētā politika tās iekšienē. Labi pārvaldīta... (Starpsauciens: “Laiks!”)

Sēdes vadītāja. Āboltiņas kundze, jūsu laiks... (Dep. I.Zariņš: “Lai runā!”)

S.Āboltiņa. Viens teikums.

Sēdes vadītāja. Paldies.

S.Āboltiņa. Labi pārvaldīta un ekonomiski veiksmīga valsts, kuru ikviens mūsu zemes iedzīvotājs izjūt kā vajadzīgu un dārgu, ir drošākā garantija sekmīgai ārpolitikai. Un tieši mēs esam tie, kas veido Latvijas iekšējo politiku. Mēs esam tie, kas nosaka arī mūsu ārpolitikas kursu. Atcerēsimies to katru dienu, veicot savus pienākumus, lai mūsu cilvēki var ar mums lepoties, lai mūsu sabiedrotie gūst pārliecību, ka mēs esam droši un uzticami partneri.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nākamā debatēs pieteikusies Sudrabas kundze. Sudrabas kundze, vai jums pietiks debatēm ar sešām minūtēm? Paldies. Līdz ar to debates turpināsim pēc pārtraukuma.

Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu! Lūdzu rezultātu!

Reģistrācijas rezultāta nolasīšanai vārds Saeimas sekretāra biedram Gunāram Kūtrim.

G.Kūtris (12.Saeimas sekretāra biedrs).

Cienījamie kolēģi! Šobrīd nav reģistrējušies: Aldis Adamovičs, Ringolds Balodis, Guntis Belēvičs, Andris Bērziņš, Inesis Boķis, Boriss Cilevičs, Raivis Dzintars, Rihards Eigims, Andrejs Elksniņš... ir, Guntis Kalniņš, Jānis Klaužs, Nellija Kleinberga, Armands Krauze, Māris Kučinskis, Vilnis Ķirsis, Inese Laizāne, Inese Lībiņa-Egnere, Romāns Mežeckis, Ainārs Mežulis, Sergejs Mirskis, Ņikita Ņikiforovs, Imants Parādnieks... ir, Artis Rasmanis, Juris Vectirāns, Dzintars Zaķis. (Starpsauciens: “Es jau arī esmu!”; “Mēs spiedām pogas!”)

Paldies. Es pierakstīšu jūs...!

Sēdes vadītāja. Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 11.00.

(Pārtraukums.)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 12.Saeimas priekšsēdētāja
Ināra Mūrniece.

Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi! Aicinu ieņemt vietas Sēžu zālē, lai varam turpināt Saeimas 26.janvāra ārkārtas sēdi!

Darba kārtībā – “Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos”. Turpinām debates.

Frakcijas “No sirds Latvijai” vārdā – deputāte Inguna Sudraba.

I.Sudraba (NSL).

Ārlietu ministra kungs! Ekselences! Godātie deputāti!

Sākšu ar atsauci uz interviju, ko mēneša sākumā vācu izdevumam Handelsblatt sniedza Henrijs Kisindžers – izcila ārpolitikas autoritāte. Viņa erudīciju laikam šeit neapšauba neviens. Viņš atzīmēja, ka pirmo reizi pasaulē dažādos kontinentos vienlaikus notiek pārmaiņas, kas ir ļoti atšķirīgas savā starpā. Tām nav kopīga raksturojuma, tāpēc nav arī kopīgu principu, pēc kuriem šīs problēmas varētu atrisināt.

Kisindžers arī norādīja, ka pašlaik Eiropa tiecas uz jaunu vienotības formu, taču pagaidām nespēj tai piešķirt politisku izpausmi. Eiropai neizdodas izstrādāt ilglaicīgu savas attīstības stratēģiju.

Lūk, šajā dinamiski un diemžēl haotiski mainīgajā situācijā ārlietu resoram būtu jāmāk aizstāvēt Latvijas nacionālās intereses. Savukārt to sekmīgi izdarīt nav iespējams bez patstāvīgas, dziļas problēmu analīzes, kā arī bez tādu mērķu noteikšanas, kuri jāsasniedz katrā reģionā, katrā jomā, katrā situācijā.

Diemžēl, lasot ārlietu ministra ikgadējo ziņojumu, rodas iespaids, ka tā autori uztver pasauli kā sastingušu un nemainīgu veidojumu. Ir reģioni, kuros ministrija veic savas aktivitātes, taču bieži vien nemaz neaizdomādamās, vai tas, kas ir darīts, ir devis arī rezultātus un, ja nav devis, kas izdarīts nepareizi un kā būtu labāk rīkoties turpmāk.

Visapkārt izskan bažas par Eiropas Savienības nākotni līdz pat sairuma prognozēšanai. Tiek modelēti dažādi attīstības scenāriji, valstu ārlietu resori domā, kādu pozīciju ieņemt, kur meklēt sabiedrotos tajā vai citā jautājumā. Taču ziņojums izstaro pilnīgu mieru – nekas ārkārtējs jau vēl nav noticis, Latvija veiksmīgi aizvadījusi prezidentūru un arī turpmāk atbalstīs vienoto Eiropas Savienības politiku.

Vai tiešām nav pamanīts, ka valstis demonstrē atšķirīgu politiku ne vienā vien jautājumā? Piemēram, tas, ka pēc terora aktiem Parīzē Francija ātri vien atrada iespēju koordinēt ar Krieviju militārās aktivitātes Sīrijā, kamēr citas valstis to nedarīja, skaidri liecina, ka Eiropas Savienībai ir problēmas kopējās ārpolitikas un drošības politikas īstenošanā.

Vēl skumjāk kļūst brīdī, kad lasu par ANO sasniegumiem: “...tika veikts ilgtermiņa ieguldījums, lai novērstu konfliktu un nestabilitātes cēloņus. Tika panākta vienošanās par ANO jauno Ilgtspējīgas attīstības dienaskārtību 2030.gadam, [..] lai panāktu vispasaules rīcību ilgtspējīgai attīstībai.”

Es gan nebūtu tik vieglprātīgi optimistiska – ir taču acīm redzams, ka pēdējā laikā ANO pamazām pārvēršas par bezzobainu diskusiju klubu, un diezin vai vajadzētu noticēt, ka šis panāktais “ilgtermiņa ieguldījums” spēs novērst konfliktus nākotnē.

Tālāk apgalvots, ka “Parīzē notikušajā ANO klimata pārmaiņu konferencē sasniegtā globālā vienošanās sekmēs klimata pārmaiņu novēršanu. [..] Tā ir līdz šim pasaulē visambiciozākā starptautiskā vienošanās vides jomā”. Piedodiet, ministra kungs, bet vai šī vienošanās paredz kādas sankcijas valstīm, kuras pārkāpj šo vienošanos? Cik es zinu, šim dokumentam nav juridiska spēka. Vienīgais, ko ar pārkāpējvalsti var izdarīt, ir nosaukt to vārdā, pakratīt pirkstu. Laikam par maz, lai cerētu uz reāliem rezultātiem, vai ne?

Labi, ANO ir tālu, un tāpēc var misēties. Bet kā veicas ar analīzi, kad runājam par Baltijas valstu sadarbību? Tā vien šķiet, ka te vispār nav problēmu, tikai jāturpina un jāuzlabo, kā līdz šim. Nu, piemēram: “Kā nozīmīgs pavērsiens dabasgāzes piegādes avotu diversifikācijā uzskatāma Klaipēdas LNG termināļa komerciālās darbības uzsākšana 2015.gada 1.janvārī.” Tas ir kas – Latvijas panākums? Vai tiešām piemirsts, ka Baltijas valstis nevienojās par kopīga termināļa būvi, vilka laiku, līdz lietuvieši uzbūvēja paši? Varbūt tomēr prātīgāk būtu paanalizēt, kāpēc tā sanāca un kas jādara, lai turpmāk tā vairs nesanāktu?

Ar īpašu interesi gaidīju analīzi par pašlaik droši vien visaktuālāko problēmu, ar kuru saistās un saskaras pasaule, Eiropa un Latvija, – par migrācijas krīzi un tās iespējamiem risinājumiem.

Ziņojumā gluži pamatoti atzīmēts: “No Eiropas Savienības spējas rast risinājumu būs atkarīgs, vai turpinās pastāvēt Šengenas sistēma.” Tad kas tiek piedāvāts? Izrādās: “Latvija iestājas par kompleksu risinājumu visaptverošas ES migrācijas politikas veidošanai.” Būtībā – darīsim, kā līdz šim, tikai vēl aktīvāk. Stiprināsim Eiropas Savienības kopējo robežu un tā joprojām. Fakts, ka šāda “stiprināšana” nestrādā un valstis uz savu roku ceļ žogus, kā arī draud slēgt iekšējās robežas, laikam jau nav uzmanības vērts.

Kisindžers problēmu raksturo skaidri: “Eiropā mēs redzam ļoti retu vēsturisku parādību – tā neaizsargā savas ārējās robežas, bet, tieši pretēji, atvēra tās. Nekā tāda nav bijis jau vairākus tūkstošus gadu.”

Kā šajā situācijā rīkosies Latvija, lai nepieļautu nacionālās valsts sagraušanu, vienlaikus neaizmirstot arī par humāno aspektu?

Cik patvēruma meklētāju vēl uzņemsim? Atbalstīsim vai neatbalstīsim priekšlikumus par patvēruma meklētāju papildu sadali starp Eiropas Savienības valstīm? Kādi būs mūsu argumenti?

“No sirds Latvijai” vienmēr ir uzskatījusi, ka mēs nevaram atļauties uzņemt patvēruma meklētājus. Vai un ar kādiem argumentiem ārlietu resors turpmāk spēs aizstāvēt šādu pozīciju? Mums ir labs arguments, kāpēc nevaram atļauties to darīt. Es Briselē aicinātu nosaukt ES valstis, kuru galvaspilsētās pamatiedzīvotāji būtu mazākumā. Eiropas Savienībā Rīga ir vienīgā galvaspilsēta, kurā migrācijas rezultātā pamatiedzīvotāji ir nokļuvuši mazākumā. Ja mēs sāksim masveidā uzņemt patvēruma meklētājus, tad nolemsim latviešu tautu iznīcībai nākotnē.

Un visbeidzot – par rezultātiem.

Šķiet, ka izpratne par to, kas ir un kas nav uzskatāms par rezultātu, mūsu Ārlietu ministrijai ir savdabīga. Nav noslēpums, ka no Austrumu partnerības Rīgas samita, piemēram, Gruzijas un Ukrainas pārstāvji aizbrauca neapmierināti, jo rezultāts, uz kuru viņi cerēja, netika sasniegts – lēmums par bezvīzu režīmu ar Eiropas Savienību netika pieņemts. Turpretī mūsu ministrija, kā liecina ziņojums, ir apmierināta, jo “notika vairākas nozīmīgas diskusijas un ministru līmeņa tikšanās”. Par to, ko tās deva mūsu valstij un tās iedzīvotājiem, autori klusē.

Tāpat gribas uzzināt, kāds ieguvums Latvijai ir, piemēram, no aktivitātēm Centrālāzijas valstīs. Kādi līgumi noslēgti, ko tie dod mūsu uzņēmējiem, kāds ir to ekonomiskais efekts? Labi, varbūt pagaidām šā efekta vēl nav, bet tad jājautā: kad un kas būs? Ir taču jābūt prognozēm! No ziņojuma diemžēl izriet, ka lielākais panākums, kas sasniegts šajā reģionā, ir Latvijas tiesības vadīt Eiropas Savienības dalībvalstu konsorciju Eiropas Komisijas robežpārvaldības projektā Centrālāzijā. Kāds Latvijai no tā labums?

Būtu svarīgi arī uzzināt, kādi rezultāti ir Ārlietu ministrijas paveiktajam, cīnoties ar sekām, kādas Latvijai radījušas Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju un Krievijas pretsankcijas. Jā, Latvijas ražotāji ir spējuši diversificēt eksporta tirgus. Taču gribētos zināt – cik liels tajā ir bijis ārpolitiskā resora nopelns? Vienīgie konkrētie pasākumi... spriežot pēc ziņojuma, tā ir bijusi “izpēte par Latvijas zivrūpnieku konkurentu piedāvājumiem ārvalstīs un atbalsts Zemkopības ministrijai iespējami drīzākā sertifikācijas procesā produktu eksportam”.

Jāsecina, ka atkal ir radīts dažādu aktivitāšu uzskaitījums bez dziļākas analīzes un jēgas. Diemžēl tieši tāds pats kā gadu iepriekš. Jā, ārlietu resors ir strādājis. Jā, iespēju robežās ir paveicis arī labas lietas. Neapstrīdēsim, piemēram, integrācijas, kolektīvās aizsardzības sistēmas nepieciešamību un paveikto. Taču ziņojums arī skaidri apliecina, ka ārpolitikā Latvija ir bijusi nevis spēlētājs, bet tikai piespēlētājs vadošajiem spēlētājiem. Turklāt reizēm tāds piespēlētājs, kurš pat nesaprot vai nespēj pats sev atzīt, ka piespēlē spēlētājiem, kuri katrs spēlē savu, nevis vienu un to pašu spēli. Turklāt reizēm piespēlē tādiem, kuri ne vienmēr spēlē pārdomāti un zina, kā uzvarēt.

Gatavojoties šodienas sēdei, es pārlasīju savu uzstāšanos pirms gada. Un, godīgi sakot, nekas jau nav mainījies – problēmas ir palikušas, un kā to risinājums joprojām tiek piedāvāts “turpināt”, “veicināt”, “aktīvi darboties” un tā tālāk.

Lai gan – vismaz kaut kas no manas iepriekšējās uzstāšanās vērā ir ņemts. Proti, pagājušajā gadā tāda valsts kā Irāna tika ignorēta, turpretim šogad jau norādīts, ka “2015.gadā ar aktīvu Eiropas Savienības diplomātijas iesaisti tika panākta vienošanās ar Irānu, kas paver ceļu tās kodolprogrammas miermīlīgai attīstībai un rada izdevību pozitīvi mainīt dinamiku visā Tuvo Austrumu reģionā”.

Cerēsim, ka šī vienošanās tiks pildīta. Taču mans ieteikums – Latvijas prezidentūras ietvaros nākt ar iniciatīvu par Eiropas Savienības vēstniecības atvēršanu Teherānā – tā arī palika nerealizēts. Žēl! Bija iespēja paveikt ko atmiņā paliekošu, jo tajā, ka kodolprogrammas sakarā tika noslēgta vienošanās, Latvijas nopelnu jau nu nav.

Man vēl vajadzēs...

Sēdes vadītāja. Cik daudz papildlaika jums nepieciešams?

I.Sudraba. Vienu minūti man vajadzēs.

Sēdes vadītāja. Vai deputātiem ir iebildumi? Iebildumu nav.

I.Sudraba. Un vēl. Ja mēs reizi pa reizei mīlam uzsvērt, ka labāk par citiem Eiropas Savienībā pārzinām bijušās PSRS valstis, esam tāds kā eksperts, tad varbūt ir vērts padomāt par nopietnu analīzi un ieteikumiem, kā palīdzēt Ukrainai sasniegt reālas pārmaiņas.

Ir jau patīkami sist sev uz pleca par to, ka “2015.gadā Latvijas un Ukrainas divpusējais politiskais dialogs un praktiskā sadarbība kļuvusi intensīvāka un plašāka”, taču rūgtā patiesība ir tāda, ka ekonomiskā palīdzība tiek lieta kā caurā mucā. Ne jau velti Nīderlandē ierosināts referendums par Ukrainas un Eiropas Savienības asociācijas līgumu. Nīderlandes nodokļu maksātāji nevēlas atdot savu naudu korumpētiem politiķiem. Varbūt mūsu Ārlietu ministrija spēj izstrādāt risinājumus, ar kuru palīdzību Eiropas Savienība liktu Ukrainai mainīties daudz straujāk? Domāju, ka šāda palīdzība Ukrainas tautai būtu noderīgāka.

Ziņojuma nobeigums patiesi izskan uz cerīgas nots – solījuma turpmāk efektīvi reaģēt uz globālās un reģionālās drošības izaicinājumiem mainīgajā starptautiskajā vidē, lai Latvija sevi apliecinātu kā atbildīgu un nobriedušu starptautiskās sabiedrības locekli, arvien vairāk proaktīvi iesaistoties pasaulē notiekošajos procesos. (Starpsauciens: “Laiks!”)

Nu ko – sen jau bija laiks. (Starpsauciens: “Sen jau bija laiks!”) Tikai, redzot to, kā līdz šim Ārlietu ministrijas vadībai ir veicies ar analīzi un politisko iniciatīvu izstrādāšanu, lai aizstāvētu Latvijas nacionālās intereses, “No sirds Latvijai” vairs netic, ka optimismam ir pamats.

Pateicos par uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Nacionālās apvienības frakcijas vārdā – deputāts Edvīns Šnore.

E.Šnore (VL–TB/LNNK).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Ārlietu ministr! Godātie kolēģi!

Paldies ārlietu ministram par ikgadējo ārpolitikas ziņojumu. Šajā nemierīgajā laikā Latvijas paveiktajam ārpolitikā ir pievērsta pastiprināta uzmanība. Cilvēkus satrauc notiekošais aiz mūsu valsts robežām, un viņi sagaida, ka Latvijas ārlietu resors spēs adekvāti sagatavoties un reaģēt uz globālajiem izaicinājumiem. Mēs zinām, ka iepriekš tas ne vienmēr ir izdevies, un Nacionālā apvienība allaž ir norādījusi uz šīm kļūdām, no kurām smagākā bija 2014.gadā, kad ārlietu ziņojumā bija sniegts pozitīvs, optimistisks Krievijas apraksts – divus mēnešus pirms Kremļa agresijas Ukrainā. Toreiz zaudējumus no sankcijām un pretsankcijām cieta daudzi Latvijas uzņēmēji, kuri, optimisma iedvesmoti, bija pārāk cieši sasaistījušies ar agresīvo kaimiņvalsti.

Lai izbēgtu no šādām un līdzīgām kļūdām, Latvijas valdībai un pirmām kārtām Ārlietu ministrijai ir jāspēj dot pareizos signālus tā, lai pilsoņi zinātu, ar ko tiem rēķināties un uz ko gatavoties. Jā, varbūt ne vienmēr visu ir iespējams paredzēt. Un pat, ja var paredzēt, ne visu drīkst teikt. Tomēr pats galvenais ir tas, lai teiktais būtu pareizs, nevis maldinošs.

Šī gada ziņojuma galvenā prioritāte ir drošība. Un tas, mūsuprāt, ir pareizi. Jo tik nedroši kā tagad Eiropā nav bijis sen. Arī mūsu valsts ir apdraudēta. Tāpēc var tikai piekrist ziņojuma pamattēzēm par to, ka ir jāstiprina Latvijas drošība, jāvairo NATO lielvalstu militārā klātbūtne Latvijā un jāstrādā pie tā, lai Eiropas Savienības globālajā stratēģijā ārpolitikā un drošības politikā tiktu nostiprināta transatlantiskā saikne.

Viens no svarīgākajiem ārpolitikas jautājumiem, kurš aizvadītajā gadā sacēla veselu vētru Latvijas sabiedrībā, bija migrācijas jautājums. Pirmo reizi kopš Atmodas laika Rīgas ielās atkal bija redzami plakāti “Nē migrantiem!”. Mēs visi zinām, cik jutīga šī tēma ir mūsu valstī pēc tiem migrācijas un kolonizācijas viļņiem, kuri gāzās pāri Latvijai PSRS okupācijas laikā.

Kā vērtējama Ārlietu ministrijas darbība šī jautājuma risināšanā? Daži fakti. Pagājušā gada septembrī ārlietu ministrs paziņoja, ka 776 migranti, kurus Latvijai nāksies uzņemt saskaņā ar Eiropas Komisijas plānu, Latviju neapdraud. Savukārt Ministru prezidente pagājušajā nedēļā šeit, Saeimā, pārskatā par valsts drošību uzsvēra, ka 776 patvēruma meklētāju uzņemšana (es citēju): “...radīs jaunus riskus un izaicinājumus nacionālajai drošībai, jo pastāv iespējamība, ka tādējādi valstī ierodas ar teroristiskām organizācijām saistītas personas, kā arī bēgļu atrašanās Latvijā var radīt etnisko spriedzi un nedrošības sajūtu sabiedrībā.” Rodas jautājums: ja migrantu uzņemšana rada draudus Latvijas drošībai, kādēļ Latvijas valdība pieņēma lēmumu migrantus uzņemt? Atbildi mēs visi zinām: tāpēc, ka Ārlietu ministrija to aktīvi lobēja. Tā noraidīja jebkādus Nacionālās apvienības pretargumentus un stingri iestājās, ka Latvijai ir jāklausa Eiropas Komisija un migranti jāuzņem. Ja to nedarīšot, tad varot iestāties drošības riski. Tātad pilnīgi otrādi – nevis tad, ja uzņemsim, būs riski, bet tad, ja neuzņemsim.

Ārlietu ministrs paziņoja, ka Latvija nonākšot pilnīgā izolācijā, Latvija zaudēšot ES un NATO dalībvalstu atbalstu mums svarīgos jautājumos. Latviju iesūdzēšot ES Tiesā, būšot jāmaksā sodi un kavējuma naudas. Latvijas debesis sargāt atteikšoties atsevišķas NATO dalībvalstis, konkrēti, Ungārija. Es tajā laikā kā Latvijas delegācijas vadītājs atrados EDSO Parlamentārajā Asamblejā un jautāju saviem ungāru kolēģiem: vai tiešām Ungārija atteiksies patrulēt Latvijas gaisa telpu, ja mēs neatbalstīsim Junkera plānu? Un saņēmu atbildi: “Protams, ne!” Jo Ungārija pati neatbalsta šo plānu.

Uz Latvijas ārlietu ministra skandalozajiem paziņojumiem bija spiesta reaģēt arī NATO. Sabiedroto spēku augstākās virspavēlniecības Eiropā komandiera vietnieks ģenerālis Bredšovs pauda neizpratni un norādīja, ka bēgļu uzņemšana vai neuzņemšana neietekmē NATO apņemšanos aizsargāt dalībvalstis.

Tikpat lielu neizpratni Rietumos raisīja ārlietu ministra apgalvojums, ka Latvijas valdībā esot spēki, kuru mērķis esot nodot Latviju Kremļa rokās. Šajā ģeopolitiskajā situācijā no valsts ārlietu resora vadītāja tamlīdzīgi izteikumi nav attaisnojami. Nenoliegšu, ārlietu ministra izteikumi dziļi aizvainoja arī daudzus Nacionālās apvienības biedrus un atbalstītājus, kuri savulaik pat ar ieročiem rokās pretojās Kremļa varai Latvijā. Šādi izteikumi nekādā veidā neveicina Latvijas drošību un neuzlabo valsts reputāciju.

Attiecībā uz migrācijas jautājumu risinājumu aizvadītajā gadā daudziem varēja rasties iespaids, ka Latvijai nav savas ārpolitikas šajā jautājumā un ka ir tikai Eiropas Komisijas un Merkeles ārpolitika, kuras izskaidrošanu un pareizības pierādīšanu bija uzņēmusies Latvijas Ārlietu ministrija, diemžēl. Taču Junkera un Merkeles politika nav pareiza. Migrantu aicināšana, dāsnu pabalstu došana viņiem, pēc tam viņu pārdale pa ES valstīm – tas viss nav pareizi! Tas ne tikai nerisina migrācijas krīzi, bet padziļina to. Nacionālā apvienība to atkārtoti norāda ārlietu ministram jau kopš vasaras. Kāpēc Latvijas pārstāvji to nevarēja skaidri paust Briselē? Galu galā – kam, ja ne mums, Latvijai, ir Eiropas Savienībā vislielākā pieredze ar nelūgtiem viesiem? Mēs zinām un varam parādīt, cik dramatiskas var būt sekas nekontrolētai migrācijai vienā Eiropas valstī. Bija jānotiek teroraktiem un jābūt upuriem, lai beidzot izmainītos retorika un parādītos izpratne par problēmas būtību.

Ir uzteicami tas, ka Ārlietu ministrija ir pievērsusies terorisma problēmas risināšanai. Ārpolitikas ziņojumā šajā sakarībā ir teikts: “Francijā un Dānijā notikušie terorakti izcēla ārpus Eiropas notiekošo konfliktu tiešo ietekmi uz Eiropas sabiedrības stabilitāti.” Tomēr atcerēsimies, ka vairums teroristu, kas pastrādāja šos teroraktus, nebija atbraukuši no ārpuses! Tie bija Eiropā dzimuši otrās un trešās paaudzes imigranti, ES pilsoņi. Tas nozīmē, ka problēma ir daudz dziļāka nekā tikai negatīvā ārējā ietekme. Problēma ir Eiropas iekšienē, un tā sakņojas līdz šim realizētajā katastrofālajā imigrācijas politikā.

Tagad risināt terorisma problēmu, neredzot tās saikni ar imigrācijas politiku, ir līdzīgi kā dzert zāles pret saaukstēšanos, bet turpināt staigāt ar plikām kājām un brīnīties, ka zāles nepalīdz. Diemžēl ziņojumā šī saikne nav konstatēta. Tur nekas nav teikts arī par problēmu, kas apdraud Eiropu ne mazāk kā migrantu plūdi un terorisms, par problēmu, kas kā vēzis saēd Eiropas organismu no iekšpuses, – un tas ir politkorektums. Mēs nesen uzzinājām, ka Vācijas, Zviedrijas un citu valstu tiesībsargājošās iestādes slēpj masveida noziegumus, melo un maldina, lai tikai nebūtu jāatklāj fakti, kas ir politnekorekti. Notikumi Ķelnē ir tikai aisberga redzamā daļa, kas parādīja, ka politkorektumam var būt arī tīri reāli upuri. Latvijas uzdevums būtu akcentēt šo problēmu un nepieļaut Eiropas tālāku iestigšanu politkorektuma purvā.

Visbeidzot – par solidaritāti. Aizvadītajā gadā no ārlietu ministra mutes šis vārds skanēja ļoti bieži. Eiropas valstu savstarpējā solidaritāte. Kā ir ar Nord Stream 2 šajā sakarā? Kāpēc Latvijas bažas par šo Mistral līdzīgo darījumu nav minētas ārpolitikas ziņojumā? Jā, Vācijai tas varētu nepatikt, taču mums ir savas nacionālās intereses. Ir skaidrs, ka šis projekts tieši apdraud Baltijas un Latvijas drošību, tāpēc mēs nedrīkstam par to klusēt.

Tas arī būtu Nacionālās apvienības novēlējums ārlietu ministram šajā gadā: nebaidīties paust Latvijas viedokli – pat ja tas ir pretrunā ar to, ko saka Merkele un Junkers. Protams, ir zināms diskomforts runāt pretī, taču Višegradas valstu pieredze liecina, ka tas atmaksājas. Eiropas birokrātu baidīšana ar sankcijām nav materializējusies nedz Ungārijas, nedz Polijas, nedz citu “nepaklausīgo” (pēdiņās) ES valstu gadījumā. Tas būtu jāņem vērā.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Gundaram Daudzem.

G.Daudze (ZZS).

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Ārlietu ministra kungs! Kolēģes! Kolēģi! Ekselences! Dāmas un kungi!

Aizvadītais gads raksturojams kā nopietniem drošības izaicinājumiem piepildīts laiks. Notikumi Sīrijā, Jemenā, kā arī mums tuvākās vietās – Ukrainā, Francijā, Vācijā un Dienvideiropā – pievērsuši pasaules uzmanību visa gada garumā. Nav šaubu, ka šie procesi ir saglabājami Latvijas ārpolitikas uzmanības centrā arī 2016.gadā.

Pieaugoša drošības apdraudējuma apstākļos un Eiropas Savienības vājās spējas kontrolēt savas ārējās robežas rezultātā mēs arvien asāk esam saskārušies ar nekontrolētu migrācijas plūsmu. Mums jāatzīst, ka šīs plūsmas izraisītās sekas ir radījušas eksistenciālus draudus mūsu vērtību sistēmai un prasa ātru, vienotu un efektīvu rīcību.

Tāpēc vēlos izcelt tos pozitīvos soļus, kas tika sperti 2015.gadā, lai sniegtu ilgtermiņa ieguldījumu konfliktu un nestabilitātes novēršanā. Tika panākta vienošanās par ANO Ilgtspējīgas attīstības dienaskārtību līdz 2030.gadam, tika panākta arī vienošanās par klimata pārmaiņu novēršanu, parakstot līdz šim ambiciozāko starptautisko vienošanos vides jomā. Tas ir īpaši atzīmējams, jo jāapzinās, ka klimata pārmaiņu sekas var kļūt par ieganstu konfliktiem nākotnē.

Kā Latvijas delegācijas Starpparlamentu Savienībā vadītājs vēlos atzīmēt šīs pasaules valstu parlamentus pārstāvošās organizācijas ieguldījumu šo lēmumu sekmēšanā. Tikpat svarīga, cik abu lēmumu sagatavošana, būs arī klimata vienošanos pavadošā parlamentārā rīcības plāna izskatīšana šī gada martā paredzētajā Starpparlamentu Savienības 134.asamblejā, kas norāda uz pasaules parlamentāriešu interesi šo jautājumu risināt.

Vēl vienu parlamentārās diplomātijas paraugstundu pagājušajā gadā Starpparlamentu Savienība nodemonstrēja, organizējot pasaules parlamentu priekšsēdētāju ceturto sanāksmi. Tās ietvaros tika pieņemta ambicioza un uz nākotni vērsta deklarācija, formulējot parlamentāriešu redzējumu par demokrātiju, ilgtspējīgu attīstību un sadarbību starp valstīm.

Mūsu spēja veikt Eiropas Savienības Padomes prezidējošās valsts uzdevumus, iemaņas kompromisu meklēšanā un līdzdalība pasaules mēroga lēmumu pieņemšanā visos valsts pārvaldes līmeņos apliecina mūsu valsts briedumu. Tas ir apstiprinājums tam, ka esam līdzvērtīgi partneri un spējam veiksmīgi vadīt starptautiskus procesus.

Godātie kolēģi! Cienījamās kolēģes! Lai Latvija efektīvi sasniegtu savus mērķus, Latvijai ir arvien aktīvāk jāiesaistās pasaulē notiekošajos procesos. Tuvojoties Latvijas simtgadei, mums ir ļoti skaidri jādemonstrē, kāds ir Latvijas un mūsu tautiešu devums pasaulei.

Manuprāt, mēs nedrīkstam sevi izolēt ar nepārtrauktiem protestiem un iebildumiem. Bet nedrīkstam kļūt arī par klusējošiem līdzskrējējiem, kas atskaņo atbalstošas frāzes, kuras ir politiski korektas, taču nerisina problēmas pēc būtības.

Latvijai ir jāspēj formulēt savus priekšlikumus kompromisu veidošanā. Šāda pieredze mums ir iegūta, vadot Eiropas Savienības Padomi. Būtu loģiski, ja mēs šīs iemaņas izmantotu arī turpmāk.

Šobrīd aktīvākais drauds stabilitātei pasaulē un Eiropā ir pilsoņu karš Sīrijā, kā arī attiecību saasinājums starp Irānu un Saūda Arābiju, kas izpaužas kā konflikts Jemenā. Abos gadījumos tas ir strīds starp sunnītiem un šiītiem, kura saknes meklējamas interpretācijā par pravieša Muhameda pēctecību.

Man ir šaubas par iespējām atrast šī konflikta risinājumu sekulāri politiskā ceļā. Taču vēl satraucošāks ir apstāklis, ka “politiska risinājuma” meklējumu laikā katra lielvara sniedz atbalstu sev tuvākai konflikta pusei. Tas, manuprāt, palielina militāras eskalācijas riskus. Skaidrs piemērs šādai eskalācijai bija Turcijas, mūsu, NATO, sabiedrotās, rīcība, notriecot Krievijas Gaisa spēku lidmašīnu.

Manuprāt, efektīvāka par pusmilitāru spēku apmācību un apgādi ar ieročiem būtu diplomātisku sarunu sekmēšana starp abām pusēm. Pretēji pašreizējai iesaistīšanās politikai ir nepieciešams domāt par ierobežojošu pasākumu īstenošanu pret visām konfliktā iesaistītajām pusēm, lai konfliktu ierobežotu. Nedrīkst atļaut tam pāraugt plašākā konfrontācijā starp pasaules lielvarām. Būtu naivi domāt, ka šāds konflikts atstātu mūs neskartus.

Jāapzinās, ka, šim konfliktam attīstoties, mums būs jāsaskaras ar arvien plašāku nekontrolētu migrācijas plūsmu.

Tāpēc mani tiešām pārsteidz, ka ārpolitikas ziņojumā nav detalizēti un izvērsti analizēti Eiropas Savienības dienvidu robežu trūkumi, kā arī nav piedāvāti risinājumi Eiropas Savienības īstenotās patvēruma un migrācijas politikas un tās ietvaros izveidotās Dublinas sistēmas nepilnībām.

Nespēja vai nevēlēšanās risināt šos jautājumus kopīgi, Eiropas līmenī, radīs spiedienu meklēt nacionālus risinājumus, to skaitā – robežkontroles atjaunošanu. Tas, manuprāt, ir nepieļaujami, jo tas nozīmētu vienotā tirgus un ekonomiskās un monetārās savienības norietu. Tas būtu krahs daudziem mūsu uzņēmējiem un pilsoņiem.

Es gribētu dzirdēt skaidru viedokli par kopēja Eiropas Savienības robežsardzes dienesta izveidi, lai stiprinātu kontroli uz Eiropas Savienības ārējām robežām. Es gribētu dzirdēt skaidru viedokli par patvēruma meklētāju pastāvīgu pārdali uz vērtēšanas centriem, lai novērstu nekontrolētu migrēšanu Eiropas Savienības ietvaros.

Godātie kolēģi! Cienījamās kolēģes!

Mums ir jāspēj nodrošināt, ka katrs patvēruma meklētājs tiek detalizēti pārbaudīts. Mums ir jāspēj skaidri demonstrēt, ka ekonomiskie migranti tiek izraidīti. Mums ir jāspēj nošķirt bēgli no terorista. Tas nenozīmē patvēruma meklētāja pasludināšanu par persona non grata, bet par persona suspecta gan.

Pilnībā atbalstot humānisma vērtības, mums ir jāatceras arī savs pienākums rūpēties par Latvijas iedzīvotāju ekonomisko, sociālo un fizisko drošību.

Nepieciešams rosināt veikt izmaiņas starptautisko tiesību normās par bēgļiem, atrunājot to izraidīšanu situācijās, kad patvēruma statusa baudītājs ir pārkāpis uzņemošās valsts likumus. Diskusijas par šāda veida izmaiņām mūsu nacionālajā Patvēruma likumā tika aizsāktas šī gada pirmajā Saeimas sēdē, un tās būtu jāturpina arī starptautiski.

Kolēģi un kolēģes!

Nobeigumā es vēlos izteikt pateicību ārlietu dienestam par darbu Eiropai un pasaulei nozīmīgajā 2015.gadā. Izceļama un uzslavas pelnoša ir Latvijas veiksmīgā prezidentūra Eiropas Savienības Padomē. Īpaši vēlos izteikt atzinību saviem kolēģiem, kuri sekmīgi īstenoja prezidentūras parlamentāro dimensiju. Paldies visiem Saeimas darbiniekiem par atbalstu parlamentārās diplomātijas īstenošanā visos tās izpausmes veidos.

Godātais ministra kungs!

Es esmu pārliecināts, ka šodienas debates, kā arī mūsu savstarpējā sadarbība ikdienā sekmēs veiksmīgas un Latvijas interesēm atbilstošas ārpolitikas īstenošanu arī turpmāk.

Paldies!

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Atim Lejiņam. Vai deputātiem nav iebildumu, ja tiek apvienotas abas uzstāšanās reizes, kopā 15 minūtes?

A.Lejiņš (VIENOTĪBA).

Nerunāšu tik ilgi, nebaidieties!

Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Ministra kungs! Ekselences! Kolēģi!

Ir divas patiesības par Latvijas drošību, kas mums ir kā akmenī iekaltas. Stipra, brīva Latvija var būt tikai stiprā un brīvā Eiropas Savienībā un NATO. To mums atgādināja arī premjere Laimdota Straujumas kundze Saeimas pagājušās nedēļas sēdē. Bet Eiropas Savienība no NATO nav nodalāma. Tās ir Eiropas Savienības struktūras, kas veido stipru pamatu NATO. Tas arī būtu jāiekaļ akmenī. Katrs mēģinājums vājināt Eiropas Savienību atsauksies uz NATO spējām aizsargāt Eiropu. Mēs dzīvojam globālā vidē, ar jaunām lielvarām un milzīgiem globālajiem izaicinājumiem, ko tagad skaudri izjūtam Eiropā. Neviena valsts nevar stāties viena pretī šiem izaicinājumiem. Absolūti neviena! Nosauciet man tādu valsti, kas viena var stāties pretī šiem izaicinājumiem.

Patiesībā to jau nevarēja darīt arī aizgājušā gadsimta 20. un 30.gados, kad veidojām... ieguvām un veidojām savu valsti. Eiropa, tajā skaitā Latvija, būtu citāda šodien, ja jau tolaik eiropiešiem būtu izdevies izveidot Eiropas Savienību. Diemžēl vajadzēja drausmīgu karu, pirms tas tika saprasts.

Latvijai šogad ir jārisina trīs lieli izaicinājumi, ko varam veikt tikai ciešā sadarbībā ar pārējām Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm.

Pirmais. Ir runa par starptautisko terorismu.

Otrais. Nekontrolēta migrācija.

Un trešais. Revanšistiska Krievija.

Diemžēl jāsauc lietas skaidrā valodā, kā jau ministra kungs mums aizrādīja savā runā.

Labi, parunāsim dažus teikumus par starptautisko terorismu.

Latvija savas Eiropas Savienības prezidentūras laikā cīņu pret terorismu pavirzīja krietni uz priekšu. Ne velti to tagad sauc par Rīgas procesu. Diemžēl nepanācām, ka Eiropas Savienība pieņem Pasažieru datu reģistru. Diemžēl vajadzēja notikt teroraktiem Parīzē un terorisma draudiem pašā Briselē, lai paātrinātu šāda reģistra pieņemšanas gaitu Eiroparlamentā. Cerams, ka šī mēneša beigās Eiroparlaments savā sēdē to beidzot pieņems. Un es nedomāju, ka arī Eiropas Padome to vilcināsies pieņemt.

Otrais. Nekontrolētā imigrācija vai migrācija. Ziniet, kaut kas ļoti interesants šajā sēdē noticis. Tā vietā, lai izceltu Latviju kā paraugvalsti pārējām Eiropas Savienības dalībvalstīm attiecībā uz to, kā risināt nekontrolētu migrāciju, šajā zālē ir izskanējuši viedokļi, ka Latvijai pieņemt izmitināšanai dažus simtus bēgļus ir bijusi smaga kļūda. Vai varat iedomāties? (Dep. I.Zariņš: “Ati, uz otru pusi rādi!”) Es to darīju. Vai varat iedomāties, kas notiktu, ja Latvija būtu bijusi vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kas tādu lēmumu pieņemtu, kamēr Igaunija un Lietuva solidarizētos bēgļu uzņemšanā? Vienīgā valsts Eiropas Savienībā! (Starpsauciens: “Ungārija, Polija!”) Apsveicu! Mūsu stingrai migrācijas politikai... Es nesaprotu, kāpēc tiek noklusēts, ka mēs jau pašā sākumā ieviesām stingru filtrācijas politiku. Man ir atkārtoti jāatgādina, ka nebūs nekāda ģimeņu apvienošanās tiem, kas vecāki par 18 gadiem. Mēs izvēlēsimies tos, kas te brauks. Un, ziniet, pārējās Eiropas Savienības valstis tagad mums seko, to skaitā Dānija, Zviedrija, Vācija. (Starpsaucieni.) Tā! Un to mums vajadzētu izcelt, nevis pašiem sevi pelt. Bet tas jau latviešiem ir modē – papriekš mūs pelt, nevis mūs izcelt.

Eiropas Savienības valstis... un jau drīzumā mums, Saeimas Eiropas lietu komisijai, būs jāapstiprina pirmā pozīcija par ārējās robežas stiprināšanu. Mēs to latviski saucam par vienotas robežas apsardzību. Tas jau ir procesā. Diemžēl – nokavēti... Jā, jāatzīst, Eiropas Savienība gulēja uz saviem lauriem. Tas nu ir fakts! Iemidzināja sevi: viss būs ļoti skaisti!

Vienmēr jāpatur prātā, ka tas, kas notika un notiek pie Eiropas Savienības dienvidu robežām, var notikt arī gar mūsu robežu. Mazākā mērā tas jau notiek, vai tas nav redzēts? Bet mūsu robežsargi un policisti, skaitā jau ap divsimt, kuri ir palīdzējuši dienvidu kolēģiem, ir guvuši vērtīgu pieredzi, kā strādāt bezprecedenta apstākļos. Tas ir vērtīgs ieguvums! Un nākamnedēļ jau uz Latvijas robežas būs Amerikas robežsargi, eksperti, kas novērtēs, kā labāk... lai mēs vērtētu Latvijas robežas... Viņi jau ir bijuši Igaunijā un Lietuvā. Jūs iedomājieties, – vai var Krievija ienākt iekšā Igaunijas teritorijā, sagrābt vienu robežsargu, NATO valsts robežsargu, aizvest viņu uz Krieviju, turēt cietumā mēnesi un... gadu un tikai tad palaist vaļā? Smaga kļūda!

Mīļie draugi! Starp citu, tā ir Eiropas Komisija, kas mums apmaksā nelegālo imigrantu sūtīšanu atpakaļ uz Vjetnamu. Eiropas Komisija! Un tas nav lēts prieks.

Labi, tagad pie trešā punkta. Krievija. Galvenais, kas te ir jāatceras, ir šis. Bez ASV Eiropā... Eiropa... atvainojiet, es gribēju pateikt – bez ASV Eiropa – un pirmām kārtām mēs, Baltijas valstis! – būtu jau sen pazudusi. Un šajā zālē cits deputātu sastāvs balsotu visai līdzīgi, kā to darīja 1940.gadā. Šī nav pirmā reize Eiropas vēsturē un nebūs arī pēdējā, kad ASV nosargā Eiropu. Bet arī šajā ziņā Eiropa ir pamodusies un ir apturējusi savu aizsardzības spēju demontāžu. Tas notika ļoti strauji pēdējos desmit gados. Pat Zviedrija un pat Vācija ir sākušas palielināt savus aizsardzības budžetus.

Otra patiesība, kas ir jāzina, pat pēkšņi pamostoties pusnaktī, ir Vācijas atslēgas loma Eiropā, īpaši tās izšķirošā loma Rietumu–Austrumu politikas veidošanā. Lūdzu, šito atcerieties!

Varam tikai atviegloti uzelpot, ka vācu karavīri kopā ar amerikāņu, angļu un mūsu karavīriem vienotā bataljonā stāvēs Rīgas sardzē pēc Varšavas NATO galotņu konferences. Man ir priekšlikums – piedāvāju forsēt Rail Baltica dzelzceļa izbūvi, jo Berlīni ar Rīgu savieno mums stratēģiski tik svarīga un tuva galvaspilsēta kā Varšava.

Un divi interesanti novērojumi pēdējā laikā.

Jūs zināt, ka Irānas prezidents Hasans Ruhāni šodien tiekas ar pāvestu Romā.

11.Saeimā – atceraties? – mēs runājām par to, ka varbūt karš par 50 procentiem iespējams starp Amerikas septīto floti un Irānu. Šodien Amerika kopā ar Irānu pārplūdinās ar naftu... pasaulē nafta – lēta nafta... un ar gāzi! Jau pirmais amerikāņu naftkuģis ir ieradies Marseļā, Anglijā ir pirmais sašķidrinātās gāzes kuģis, un arī Lietuvā, Klaipēdā, iebrauks pirmais Amerikas sašķidrinātās gāzes kuģis. “Latvijas gāzei” nav vairs vieglas dienas priekšā.

Un pēdējais – bankas un OECD. Daudzi nesaprot, ko nozīmē OECD. Bet ministrs jau aizrādīja: mēs esam ietaupījuši 50 miljonus eiro, aizņemoties lētāku naudu pasaules tirgos, tāpēc ka mēs esam jau gandrīz iestājušies OECD. Tikai tagad, tāpēc ka mēs esam ceļā uz to, Bondara kungs, mēs beidzot sākam tīrīt mūsu bankas no tiem parazītiem, kas mūsu bankās atmazgā netīro naudu no Austrumiem. Tikai tagad tas tiek izdarīts! Pašu spēkiem mēs jau to nevarējām izdarīt diemžēl.

Paldies par jūsu uzmanību. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Rihardam Kolam.

R.Kols (VL–TB/LNNK).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze! Augsti godātais ārlietu ministra kungs! Cienījamie un godātie deputāti! Ekselences! Dāmas un kungi!

Atskatu uz aizvadītā gada ārpolitikas notikumiem un šī gada plāniem vēlos sākt ar Ārlietu ministrijas sasniegumiem.

2015.gada pirmā puse tika pavadīta Eiropas Savienības prezidentūras zīmē, kurā, pateicoties gan Ārlietu ministrijas, gan citu ministriju profesionālajam darbam, Latvija sevi parādīja no viscienījamākās puses un pierādīja, ka esam gatavi savā valstī īstenot pasaules mēroga notikumus.

Jāuzteic arī Ārlietu ministrijas darbība, atbalstot Ukrainu, tās īstenotās reformas, kā arī pārstāvot tās intereses Eiropas Savienības institūcijās.

Nozīmīgs bijis arī darbs pie plašākas NATO spēku un struktūru pastāvīgas klātbūtnes nodrošināšanas gan Latvijā, gan Baltijas valstīs, kā arī Austrumu partnerības stiprināšana un aktualizēšana.

Un tomēr – par neizdarīto mājasdarbu.

Iepriekšējo gadu apņemšanās stiprināt sabiedrības saliedētību diemžēl ir tikusi aizmirsta Eiropas Savienības migrācijas krīzes kontekstā, kad ārlietu ministra personīgie un Ārlietu ministrijas vārdā paustie uzskati mērķtiecīgi iebiedēja un šantažēja Latvijas sabiedrību. Skaļie paziņojumi par Latvijas iespējamo nonākšanu starptautiskā izolētībā, par NATO un Eiropas Savienības atbalsta zaudēšanu un pastarpinātā veidā pat draudi ar Sibīriju tieši ir veicinājuši sašķeltību un sējuši bailes sabiedrībā, kurā nu jau teju 80 procenti ir pret patvēruma meklētāju uzņemšanu. Ņemot vērā šī gada sākumā izskanējušās ziņas par iespējamu jauna, obligāta bēgļu pārdales mehānisma izveidi, aicinu gan Ārlietu ministriju, gan citas iesaistītās valsts institūcijas atcerēties par savu iedzīvotāju interesēm un šajās sarunās valsti pārstāvēt, ieturot noteiktās nacionālās pozīcijas.

Par ārpolitikas ziņojumu.

Kopumā ziņojums ir sagatavots kvalitatīvi, un daudzos no apsvērtajiem jautājumiem var tikai paust savu atbalstu un piekrišanu. Taču par spīti (vai arī gluži likumsakarīgi) plaši aptvertajam ārpolitikas aktualitāšu lokam ziņojums atkal iekrīt savā ikgadējā bedrē: tas izskan kā deklarācija un iedvesmojoša runa. Diemžēl iztrūkst konkrētības. Šķiet, joprojām baidāmies uzņemties vadošo lomu sev svarīgu jautājumu aktualizēšanā un risināšanā.

Par Latvijas ārpolitikas prioritātēm 2016.gadā.

Viena no tām nemainīgi ir drošība. Daudz ir panākts NATO pastāvīgas klātbūtnes nodrošināšanā Baltijas valstīs reģiona nestabilitātes un ieilguša ārējā apdraudējuma apstākļos. Aizsardzība nepieciešama ne tikai uz sauszemes, bet arī jūras teritorijās, tāpēc ir jāturpina iesāktais darbs, un šogad notiekošā Varšavas samita laikā nepieciešams aktualizēt un panākt, lai turpmāk dienaskārtībā tiek iekļauts jautājums par pastāvīgu NATO jūras spēku izvietošanu Baltijas jūrā.

Taču nacionālā drošība neaprobežojas tikai ar armijas un militārās tehnikas klātbūtni mūsu robežās. Kā atzinis ASV īpašais sūtnis Eirāzijas enerģētikas jautājumos – ja valsts ir atkarīga tikai no viena enerģijas piegādātāja, tās neatkarība ir apdraudēta.

Šajā kontekstā jo īpaši satraucošs šķiet lēmums šī gada ziņojumā nepieminēt Nord Stream 2 projektu. Rinkēviča kungs, mēs taču kategoriski iebilstam pret šī projekta īstenošanu un aicinām Eiropas Savienību to apturēt! Laikā, kad turpinās Ukrainas okupācija un Eiropas Savienība pret Krieviju īsteno sankcijas, jaunu, mūsu enerģētisko atkarību palielinošu un Krievijas ietekmi pastiprinošu projektu uzsākšana būtu absolūti neizprotams un tuvredzīgs solis, kam jau pretojas vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis. Latvijai jāuzņemas iniciatīva, meklējot un izvirzot juridiskus un diplomātiskus apsvērumus šī projekta apturēšanai.

Otrs jautājums ir Latvijas ārējā ekonomiskā tēla veidošana.

2012.gadā tika izveidota Ārējās ekonomiskās politikas koordinācijas padome – uzraugošā institūcija ar ārlietu ministru tās priekšgalā –, kuras mērķis ir (citēju): “Nodrošināt saskaņotu valsts pārvaldes iestāžu un uzņēmēju organizāciju sadarbību sekmīgas ārējās ekonomiskās politikas veidošanā un īstenošanā Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas celšanai un eksportspējas stiprināšanai.” Tā kā šīs padomes – ļoti spēcīgas uzraugošās institūcijas – darbības novērtējums nav iekļauts nevienā ziņojumā kopš tās dibināšanas, jājautā: kas sasniegts tās darbības laikā? Un vai ir iespējams iepazīties ar šo ārējo ekonomisko politiku, kuras īstenošanu padome uzrauga?

Lai arī kādas būtu atbildes uz šiem jautājumiem, jāatzīst, ka šīs institūcijas izveidošanas pamatdoma – definēt, atrast savas ārējās ekonomiskās prioritātes un eksporta jomas, nosakot skaidru ārējo ekonomisko politiku, – ir apsveicama. Tagad nepieciešama tās darbības pārskatīšana, efektivizēšana un tās ideju iedzīvināšana realitātē. Ir skaidrs, ka šobrīd Latvijā nepastāv noteikta ārējā ekonomiskā stratēģija. Nav īsti pat vīzijas. Vai mēs šodien, jaunā Eiropas Savienības investīciju plāna, Eiropas transatlantiskā tirdzniecības nolīguma parakstīšanas un 16+1 sanāksmes priekšvakarā, varam atļauties plūst pa straumi bez prioritātēm? Vai tiešām vienīgais, ko Latvija spēj darīt ārējās ekonomikas attīstībai, ir dalība simtos konferenču un izstādēs?

Ārlietu ministrijai kā Latvijas tēlu pasaulē nesošai ministrijai ir jāuzņemas flagmaņa loma šīs politikas izstrādē un īstenošanā. Ar vienas vienīgas institūcijas izveidi acīmredzami nepietiek, ir jāpanāk tās efektīva darbība.

Šī gada ziņojums, vēlreiz atkārtošu, ir kvalitatīvs un plašs, nosakot vairākus nopietnus uzdevumus, kas jāpaveic šī gada laikā. Tomēr Latvijas ārpolitikā joprojām nedaudz trūkst drosmes un – tas ir būtiski! – arī skaidras vīzijas. Latvijas prezidentūras – Latvijas kā mediatorvalsts – laiks ir beidzies. Aicinu atmest pārprastu un pārmērīgu piesardzību un ar pašapziņu virzīt un realizēt Latvijai būtiskus jautājumus starptautiskajā un arī vietējā dienaskārtībā.

Un nobeigumā, pārfrāzējot Kisindžeru, teikšu: nekāda veida ārpolitika, lai vai cik ģeniāla, nebūs veiksmīga, ja to radīs daži un neatbalstīs neviens. Veidosim ārpolitiku, kuru atbalsta un ar kuru lepojas Latvijas sabiedrība!

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Jānim Dombravam.

J.Dombrava (VL–TB/LNNK).

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Godātā Saeima! Ekselences! Pēdējā dekādē Eiropa nav pieredzējusi tādu drošības apdraudējumu, kādu tā piedzīvo šodien. Šīs pārmaiņas nenotika vienā dienā; daudzu gadu garumā ir notikusi situācijas eskalācija.

No ārpuses Eiropu apdraud Krievija un radikālais islāms, kuri vēlas pārveidot Eiropu pēc saviem ieskatiem. Savukārt Eiropas iekšienē pārāk liela ietekme ir liberāliem kosmopolītiem un internacionāli atbalstošiem sociālistiem, kuri nav spējīgi sargāt Eiropu, bet aktīvi piedalās esošo valstu sagraušanā.

Kā jau minēju, Eiropas drošību līdzvērtīgi apdraud divi spēki. Mūsu uzdevums ir neitralizēt šos apdraudējumus. Bet, lai to izdarītu, ir jāmaina politika ne tikai Latvijas līmenī, bet visas Eiropas Savienības līmenī.

Iesākumā es vēlos vērst uzmanību uz problemātisko situāciju Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Nabadzība, zems izglītības līmenis, etniskie un reliģiskie konflikti ir ikdiena. Diemžēl man ir jāatzīst, ka nekas nemainīsies, kamēr netiks likvidēta koloniālā politika, ar kuras palīdzību lielvalstis saglabā politisko un ekonomisko ietekmi Āfrikā. Ņemsim par piemēru Mali, uz kuru pēc sabiedrotās valsts, proti, Francijas, lūguma Latvija aizvadītajā nedēļā nosūtīja vairākus karavīrus. Jāatzīst, ka Mali ir mākslīgi nodibināta. Tā nav izveidota, lai nodrošinātu pašnoteikšanās tiesības kādai konkrētai tautai, bet sakrīt ar koloniālās franču Sudānas robežām. Valsti apdzīvo daudz un dažādas etniskās grupas. Vislielākās atšķirības ir novērojamas Mali ziemeļos, kur dzīvo arābu izcelsmes tuaregi un mauri. Visplašāk izplatīta ir bambaru valoda, kurā runā aptuveni 80 procenti iedzīvotāju, bet valsts valoda ir viena – franču.

Jāpiemin, ka lielākie valsts uzņēmumi pieder Rietumvalstu uzņēmējiem, nevis vietējiem iedzīvotājiem. Lai fundamentāli mainītu situāciju, dažādiem komisāriem ir jāpārtrauc doties ekskursijās uz Āfrikas valstīm, lai pozētu kameru priekšā kopā ar nabadzīgajiem iedzīvotājiem. Tā vietā starptautiskajai sabiedrībai būtu jāatbalsta mākslīgo koloniālo robežu nojaukšana un valstu izveide, balstoties uz nacionālo principu.

Savukārt lielvalstīm būtu jāpārtrauc sūtīt grašus humānās palīdzības veidā, bet tā vietā jādod stratēģiskie resursi un uzņēmumi Āfrikas valstīm. Kamēr tas nenotiks, nabadzība un kari būs neizbēgami. Eiropas virzienā plūdīs bēgļi, kuri bēgs no kārtējā pilsoņu kara, kā arī ekonomiskie migranti. Eiropa nevar uzņemt daudzus desmitus miljonu afrikāņu un arābu, kuri labprāt apmestos uz dzīvi šeit. Viņi nes līdzi pārāk atšķirīgu kultūru, dzīvesveidu un reliģiju, kas nonāk konfliktā ar Eiropas kultūru, dzīvesveidu un reliģiju.

Kolēģi! Mēs jūs brīdinājām, ka masu imigrācija nesīs milzīgas problēmas Eiropai. Pirmās sekas mikrolīmenī varam novērot jau šobrīd – neiecietība pret Eiropas dzīvesveidu un kristietību, noziedzība un klaja likumu ignorēšana, slepkavības un terora akti. Ja vēl lielāks bars ienāks Eiropas Savienībā, tad visa Eiropas drošība un identitāte būs apdraudēta.

Kolēģi, es nevēlos, lai šīs problēmas nonāk līdz Latvijai. (No frakcijas SASKAŅA: “Viņas jau atnāca!”) Es nevēlos, lai Latvijā notiek noziegumi, kādi notiek daudzās Eiropas pilsētās. Vēl nav par vēlu mainīt valsts politiku šajā jautājumā. Latvija ir pieredzējusi masu imigrāciju un tās radītās sekas. Līdz ar imigrantiem un militārpersonām no citām PSRS republikām Latvijā ievērojami pieauga noziedzība, krievu valoda sāka dominēt lielajās pilsētās. Latvieši bija kļuvuši teju par minoritāti paši savā zemē.

Latvija ar katru gadu atveseļojas. Latviešu īpatsvars pieaug, bet vēl šodien okupācijas sekas sabiedrībai rada problēmas. Sašķelta izglītības sistēma, diskriminācija darba tirgū, cietumi, kuri ir pārpildīti ar krievvalodīgiem noziedzniekiem... Bet visbūtiskākā problēma mūsu drošībai ir tie Latvijā dzīvojošie krievi, kuri sapņo par Padomju Savienības atdzimšanu un izjūt piederību kaimiņvalstij.

Godātie kolēģi! Latvija nedrīkst pieļaut jaunu imigrācijas vilni, jo tas var apdraudēt mūsu tautas pastāvēšanu ilgtermiņā. Ikviens, kurš aicina vai atbalsta jaunu imigrantu ienākšanu Latvijā, būtu jāuzlūko kā ļaundaris, kas ne ar ko neatšķiras no komunistiem, kuri veicināja Latvijas kolonizāciju padomju okupācijas periodā. Latvijai ne tikai būtu jāatsakās no jebkādām patvēruma meklētāju pārdalēm nākotnē, bet arī jāatsakās no demisionējušās valdības lēmumiem, kuriem atbalsts tika panākts apšaubāmā veidā. Ja kāds man nepiekrīt, tad šo jautājumu ir jānodod izlemt tautai, kura šeit klātesošajiem būtu jāpārstāv. (Dep. I.Viņķele: “Jā!”)

Vienlaikus mūsu reģiona drošību turpina apdraudēt Krievija. Tā nav atmetusi savas imperiālistiskās ambīcijas, par kurām Nacionālā apvienība sen brīdināja, bet vairums izlikās to nedzirdam. Lielā tautu staigāšana un līdzi nestās problēmas rada lielisku iespēju Krievijai. Ja Rietumeiropa būs norūpējusies un aizņemta ar migrācijas radītajām problēmām un cīņu pret terorismu valstu iekšienē, tad tas dos Krievijai iespēju nostiprināt savu ietekmi pār Austrumeiropas valstīm. Ja Rietumeiropa nemainīs savu politiku un neapturēs imigrāciju, tad no Austrumeiropas valstīm un Amerikas Savienotajām Valstīm būs atkarīgs, vai izdosies novērst Krievijas ietekmes pieaugumu mūsu reģionā. Latvijai ir jāturpina nostiprināt savus bruņotos spēkus un jāveicina sadarbība NATO ietvaros, jāīsteno patriotiskā audzināšana un jāizveido fiziska austrumu robeža. Savukārt stratēģiskā līmenī Latvijai būtu aktīvi jāveicina cieša sadarbība starp Baltijas un Melnās jūras valstīm, kurām lielā mērā sakrīt ģeopolitiskās intereses. Šī sadarbība ir iespējama ar aktīvu Polijas un Ukrainas iesaisti. Savukārt ilgtermiņā ir svarīgi, lai šo valstu grupai pievienotos arī Baltkrievija. Šī valstu grupa spētu ietekmēt Eiropas Savienībā pieņemtos lēmumus, kā arī kļūt par pretsvaru Krievijai, jo gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan ekonomiskajā ziņā Baltijas–Melnās jūras valstis būtu līdzvērtīgas Krievijai. Tad nebūtu tā, kā šobrīd. Sašķelti mēs esam vāji.

Ārlietu ministr, ir laiks atmest reaģējošo ārpolitiku un aklu sekošanu Vācijai! Ir laiks mums pašiem skaidri apzināties mūsu ģeopolitiskās intereses un atbilstoši rīkoties, lai nodrošinātu mūsu valsts pastāvēšanu cauri gadsimtiem. To es jums novēlu. Lai mums izdodas! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Aleksandram Kiršteinam.

A.Kiršteins (VL–TB/LNNK).

Cienījamā priekšsēdētāja! Godājamie deputāti! Godājamie vēstnieki! Ko mēs gaidām no Ārlietu ministrijas un mūsu ārpolitikas? Acīmredzot ātru reaģēšanu uz dažādiem apdraudējumiem un Latvijas pilsoņu interešu aizsardzību. Vai vienmēr mēs to esam sagaidījuši no Ārlietu ministrijas? Man diemžēl jāteic, ka ne. Latviešu tautai nav saprotama Vācijas kancleres Merkeles un Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Junkera politika – atvērt Eiropas robežas 1,2 miljoniem bēgļu, lai gan, kā zināms, Āfrikas teritorija ir lielāka par ASV, Kanādas un Ķīnas teritorijām kopā. Āfrikā nav tikai sausuma nomocīti apgabali, bet ir miljoniem hektāru lieliskas lauksaimniecības zemes, kas varētu pilnībā apgādāt gan Āfriku, gan arī visu Eiropu ar lieliskiem pārtikas produktiem. Taču Eiropas Savienība neatver tirgu Āfrikas lauksaimniecības precēm, izlaupa Āfrikas dabas bagātības, un tā vietā, lai tur uzbūvētu patversmes bēgļiem (un, kā mēs zinām, gan šīs iespējas, gan teritorijas tur ir nevis diviem vai trim miljoniem, bet desmitiem un pat simtiem miljonu cilvēku!), tiek atvērtas Eiropas robežas un Eiropā tiek nekritiski ieplūdināti vairāk nekā 1,2 miljoni cilvēku jau uz šo brīdi. Nu jau mums raksta, ka minimums, kāds būtu jāuzņem, ir pieci līdz seši miljoni bēgļu. Un tā tālāk.

Nav arī saprotams, piemēram, man, kāpēc sunnītiem tik radniecīgā Saūda Arābija ir uzbūvējusi veselu pilsētu bēgļiem. Ar trim miljoniem iedzīvotāju... Šajā pilsētā ir uzceltas lieliskas skolas, slimnīcas, dzīvojamās telpas ir apgādātas ar kondicionieriem, tomēr līdz šim brīdim šajā pilsētā nav uzņemts neviens bēglis. Gan Eiropas Savienībai, gan Amerikas Savienotajām Valstīm ir pietiekami daudz līdzekļu, lai piespiestu radniecīgās arābu valstis palīdzēt saviem ticības brāļiem, tomēr tas nenotiek. Tā vietā Vācijā, pēc pēdējām ziņām, no visiem bēgļiem 98 procenti ir jauni vīrieši.

Acīmredzot ir kādi citi, mums nesaprotami mērķi, lai šos Eiropas civilizācijai svešos cilvēkus ievestu Eiropā. Cerams, ka Ārlietu ministrija noskaidros un nākošajās debatēs mums izskaidros šos iemeslus. Tā vietā mēs esam ieguvuši cenzūru, melus, politkorektumu, ko mēs saucam par Eiropas vērtībām.

Eiropas vienotība ir ļoti būtiska sastāvdaļa šajā ārpolitiskajā ziņojumā. Jautājums ārlietu ministram: kā Latvija ir izteikusi savu atbalstu Višegradas valstīm, kuras norāda uz “atvērto durvju” politikas bezjēdzību?

Kāda Eiropas Savienība bija brīdī, kad Vācijas kanclere Merkele paziņoja, ka jauns gāzes vads no Krievijas ir tikai ekonomisks, nevis politisks risinājums? Kāda Eiropas Savienības vienotība ir brīdī, kad Francija būvēja Krievijai Mistral helikopteru bāzeskuģus un pārdeva tos Ēģiptei tikai pēc Amerikas Savienoto Valstu stingras iejaukšanās? Kaut kā nedzirdējām mūsu Ārlietu ministrijas protestu šajā jautājumā.

Kāda vienotība, godājamais ministra kungs, ir pašreiz, kad Francijas prezidents Olands paziņo, ka Krievijai ir jānoņem sankcijas un tā ir jāatjauno “Lielajā astoņniekā”, neskatoties uz Krimas okupāciju un pārējiem jautājumiem?

Starp citu, nezin kāpēc ministrs nepieminēja, ka ļoti veiksmīgi tiek risināts jautājums par Doņeckas un Luganskas atgriešanu Ukrainas pakļautībā. Šīs sarunas lielā slepenībā risina Amerikas Savienotās Valstis un Krievija. Nebūs ilgi jāgaida, kad sankcijas tiks noņemtas un Krievija tiešām tiks uzņemta atpakaļ “Lielajā astoņniekā”.

Kas notiks ar Krimu? Krimai tiek gatavots, kā mēs redzam starptautiskajā presē, kādreizējo Baltijas valstu liktenis. Atcerieties: neviena Rietumu valsts neatzīst okupāciju, tai pašā laikā draudzīgi brauc uz Maskavu un turpina attīstīt attiecības ar Krieviju. Acīmredzot tieši tādi paši notikumi ir gaidāmi attiecībā uz Krimu ar Eiropas Savienības valstu klusējošu piekrišanu. Es domāju, ka arī Latvija neko daudz tur neiebildīs. Diezgan bēdīgi, bet fakts!

Būtiska lieta, kā šeit minēja ministra kungs, ir informatīvais karš, kas prasa katra pilsoņa iesaisti. Nu, mēs tikko redzējām, ka Krievijas vēstnieks Latvijā Vešņakovs demonstratīvi godināja kara noziedznieku Kononovu. Tas bija politisks solis. Uz jautājumu ārlietu ministram, kā viņš šo pasākumu vērtē, ministrs teica, ka Vešņakova kungs var darīt, ko viņš grib, bet mēs nākošajās konsultācijās pārrunāsim Latvijas vēstures jautājumus ar Krieviju. Tā nu gluži nav taisnība! Vešņakovs nevar darīt, ko viņš grib, jo vēstnieki nedrīkst rīkot politiskas demonstrācijas valstīs, kurās viņi strādā par vēstniekiem. Tas ir klajš Vīnes konvencijas... diplomātiskās konvencijas pārkāpums, un es gribētu tomēr redzēt attiecīgu Ārlietu ministrijas notu šajā jautājumā.

Vai propagandas karš sākās ar hibrīdkaru un “zaļajiem cilvēciņiem” Ukrainā, kā mums šeit apgalvo? Tās ir pilnīgas muļķības! Krievijas imperiālisma karš pret Latvijas tautu sākās 1959.gadā, kad Maskava saprata, ka tā nespēj apspiest nacionālo pretošanās kustību. No Maskavas uz Latviju, Lietuvu, Igauniju, Ukrainu un Baltkrieviju tika nosūtītas direktīvas: ar steigu sameklēt kara noziedzniekus un sarīkot Višinska tipa prāvas, kas parādītu gan šīs nacionālās valstis, kuru neatkarība bija pakļauta Kremļa interesēm, gan šo valstu iedzīvotājus kā kara noziedzniekus. Pēc direktīvām no Maskavas laika posmā no 1970. līdz 1973.gadam Rīgā notika 1937.gada stila paraugprāvas pret 18. un 21.policijas bataljona dalībniekiem. Ar lielām mokām tika atrasti cilvēki, kas 1940.gadu beigās jau bija notiesāti un sodu jau bija izcietuši, un viņiem, 15 cilvēkiem, safabricētās prāvās tika piespriesti nāvessodi par noziegumiem, ko policijas bataljoni esot izdarījuši 1941.gadā (neskatoties uz to, ka šie policijas bataljoni tika nodibināti 1942.gadā!). (Par to ļoti precīzus materiālus ir savācis vēsturnieks Andrievs Ezergailis un iesniedzis Latvijas prokuratūrai, tomēr šie policijas bataljonu prāvu materiāli neizraisīja nekādu interesi ārzemēs.) Un tika pieņemts lēmums un atsūtīta direktīva čekai un Latvijas kompartijai – sameklēt kādu starptautiski pazīstamu cilvēku no Latvijas, kuru varētu Latvijā notiesāt, lai visa pasaule redzētu, kādi tad ir šie nacionālisti, kas negrib atzīt Maskavas virskundzību. Visideālākā kandidatūra bija Herberts Cukurs, kurš bija starptautiski pazīstams kā populārs lidotājs. Viņš bija arī Latvijā ļoti populārs. Dzīvoja Brazīlijā. Pret viņu tika ātri safabricēta lieta. Starp citu, jā, Komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs (saukta par Kultūras sakaru komiteju) izplatīja piecas brošūras, ko čeka bija sarakstījusi, – “Kas ir “Daugavas vanagi””, “Viņi bez maskas”, “Kangari talāros”, “No SS un SD līdz...”, un tā tālāk. Un, kā raksta tagad un kā pēdējie materiāli rāda, tika dots pasūtījums Izraēlas izlūkdienestam Mossad – Cukuru nolaupīt. Kā arhīvos un dažādos tiesu protokolos izpētījis Andrievs Ezergailis, uz šo brīdi ir pilnīgi noņemtas visas apsūdzības un galvenie pierādījumi. Cukurs nav dedzinājis sinagogas, jo Rīgā ieradās tikai 14.jūlijā, viņš nav piedalījies 1942.gada Eiropas ebreju iznīcināšanā, jo atradās frontē pie Nasvas. Un vienīgie zināmie fakti ir tie, ka viņš ir izglābis Mirjamu Kaicneri un Ābramu Šapiro. Pārējais viss ir vistīrākie izdomājumi.

Kā apliecināja Latvijas ģenerālprokurors, Izraēla nav atbildējusi 2012.gadā, ne arī pagājušajā gadā uz Latvijas prokuratūras kārtējo pieprasījumu pēc kaut kādiem materiāliem, kuri apliecinātu Herberta Cukura vainu. Acīmredzot Ārlietu ministrijai jāiesaistās un jāpanāk vai nu šādu pierādījumu iegūšana no Izraēlas, vai arī kompensāciju izmaksas no Izraēlas valsts Cukura ģimenei par Mossad pastrādāto noziegumu, jo šeit jau ir apvainota visa latviešu tauta. Saprotiet, nav runa par Cukuru, ir runa par Kremļa safabricējumu pret latviešu tautu! Kā pareizi teica Andrievs Ezergailis – holokausts Kremlim bija pārvērties no tautas traģēdijas par ģeopolitisku... Tātad...

Sēdes vadītāja. Kiršteina kungs, jūsu uzstāšanās laiks ir beidzies.

A.Kiršteins. Vienu minūti, lūdzu.

Sēdes vadītāja. Vai deputāti piekrīt? (Dep. L.Čigāne: “Nē!”) Deputāti iebilst. Līdz ar to mums ir jābalso. (Starpsauciens: “Kurš iebilst?!”)

A.Kiršteins. Lūdzu apvienot ar nākamās uzstāšanās laiku.

Sēdes vadītāja. Jūs varat apvienot, jā.

A.Kiršteins. Labi, jā. Labi. Pabeigšu.

Tātad holokausts no tautas traģēdijas ir kļuvis par ģeopolitisku rīku latviešu un citu tautu pakļaušanai Kremļa patvaļai.

Es domāju, ka Ārlietu ministrija varēs kaut kādā veidā palīdzēt prokuratūrai šos jautājumus risināt.

Un pēdējais. Runājot par ekonomisko sadarbību, es domāju, ka vēstniecības mums ir jāatver tur, kur ir nauda, un naudas visvairāk tomēr ir Persijas līča valstīs, kuras iepērk no Latvijas kokmateriālus, finieri, cauruļvadu savienojumus, pārtiku. Un mēs zinām, ka Latvijas celtnieki piedalās, piemēram, emīra pils atjaunošanā Kuveitā, bet diemžēl dažādu vietējo uzņēmēju blēdību dēļ ir piemānīti. Tā ka būtu daudz svarīgāk tomēr, ja mēs varētu atvērt vai nu Emirātos, vai kaut kur tuvumā nākamo vēstniecību, lai aizstāvētu savas intereses.

Ceru, ka nākamajā ziņojumā mēs dzirdēsim daudz pamatotāku ziņojumu tieši par Latvijas pilsoņu interešu aizsardzību.

Paldies par uzmanību. (Aplausi).

Sēdes vadītāja. Vārds ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam.

E.Rinkēvičs (ārlietu ministrs).

Paldies, ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Tā kā mēs laikam jau tuvojamies pusdienu pārtraukumam un pietiekami daudzas tēzes jau ir izskanējušas, turpinādams mūsu labo tradīciju, es gribētu uz dažām tomēr atbildēt vai arī sniegt zināmu skaidrojumu.

Vispirms es gribētu teikt tā, ka esmu jau to paudis un varu tikai pievienoties gan Saeimas priekšsēdētājai, gan vairākiem deputātiem un viņu teiktajam par to, ka Latvija Nord Stream 2 būvniecību vērtē absolūti negatīvi. Kā jūs zināt, Latvija savulaik arī ir pievienojusies vairāku valstu parakstītai vēstulei. Mēs uzskatām, ka Eiropas Komisijai ir jāpiemēro tāds pats princips, kāds tika piemērots saistībā ar South Stream, – Eiropas tiesību aktiem ir jābūt izpildītiem gan ziemeļos, gan dienvidos. Un mēs tiešām neuzskatām, ka šāda veida projekts veicina energoneatkarību Eiropā, turklāt tas ir arī ģeopolitiski nepieņemams.

Gribu teikt, ka es pilnībā atbalstu to, ko teica Saeimas priekšsēdētāja saistībā ar NB8 parlamentāro dimensiju. Es domāju, ka tas darbs, ko darīs parlaments, ir ļoti būtisks un stiprinās sadarbību mūsu reģionā.

Par Seržanta kunga teikto. Par to, ka Latvija stingri turēsies pie piecu sešu valstu Šengenas zonas. Tas tā īsti nav. Es domāju, ka mēs diskutēsim un ļoti daudz runāsim par to, lai saglabātu Šengenas zonu kā tādu. Piecu sešu valstu zona vairs nav Šengena. Tas nu ir fakts. Mēs, protams, to ņemsim vērā šajās diskusijās, un es gribu cerēt, ka mēs spēsim saglabāt šo zonu un spēsim izdarīt tos darbus, ko esam iecerējuši, bet mēs nekādā veidā nekur “nerausimies”, ja tas tiešām būs pretrunā ar Latvijas nacionālajām interesēm.

Es pilnībā pievienojos tam, ka Krievijas jaunā drošības stratēģija tiešām rada bažas. Jūs pamatoti, Seržanta kungs, teicāt, ka tas nevarēja vairs tikt iekļauts ziņojumā kā analīzes elements, jo dokumenti jau tika sagatavoti un iesniegti iepriekš. Bet es esmu paudis mūsu principiālo nostāju arī šajā kontekstā. Šī stratēģija tikai apliecina, ka Baltijas drošība ir jāsargā, ka NATO klātbūtne šeit ir būtiska. Bet es arī gribu atgādināt visiem, ka NATO nav šeit, lai uzbruktu kādam. NATO ir šeit, lai mūs aizsargātu.

Gribu arī pilnībā pievienoties Āboltiņas kundzes teiktajam, ka ir ļoti svarīgi ne tikai skatīties globāli uz Enerģētikas savienību, bet izpildīt pašiem savus mājasdarbus, un es gribu cerēt, ka Saeima pieņems nepieciešamos grozījumus Enerģētikas likumā un izdarīs beidzot to, kas jau sen bija jāizdara.

Sudrabas kundze, es atcerējos arī jūsu pagājušā gada runu. Man jāteic tā – ja pagājušogad jūs mēģinājāt aicināt ratificēt Igaunijas un Latvijas jūras robežlīgumu, kas bija izdarīts jau 1996.gadā, tad šoreiz jūs kritizējāt Rīgas samitu, kurā principiāli politiski tika nolemts tas, kas tagad arī notiek. Un tas ir vīzu liberalizācijas režīms. Tā ka, pirms runājat, vajadzētu pārbaudīt faktus. (Dep. J.Urbanovičs: “Ai, ai, ai!”)

Kas attiecas uz argumentiem par to, ka... es esmu dzirdējis un mēs esam daudz par to runājuši Eiropas lietu komisijā, ka mums pret migrāciju jācīnās ar argumentiem par to, ka šeit nu ir sabraukuši tik daudz padomju laikā, ka tas mūs padara gandrīz vai par nelegālās migrācijas valsti... Tad es varu atkārtot vēlreiz to, ko esmu teicis. Ar šādiem argumentiem mēs paši graujam to argumentāciju, kas 25 gadu laikā faktiski mums ir palīdzējusi nonākt gan NATO, gan Eiropas Savienībā. Lielā mērā tas ir jautājums par to, ka mēs tādējādi izdarītu pakalpojumu tiem nedraugiem, kuri starptautiskajās organizācijās joprojām turpina runāt par kaut kādiem dīvainiem nepilsoņu tiesību pārkāpumiem un visu pārējo.

Kas attiecas uz Šnores kunga teikto. Es tomēr gribu teikt tā, ka es neatkāpjos ne par santīmu un ne par centimetru no tā, ko esmu teicis pagājušā gada rudenī. Visi tie signāli, kas bija gan NATO, gan Eiropas Savienības kontekstā, tie signāli bija un joprojām ir. Un, ja jūs domājat, ka tā situācija solidaritātes izpratnē ir kaut cik labāka, ja jūs domājat, ka atsevišķas dalībvalstis dažādos veidos nedod signālus un nemēģina saistīt, piemēram, savu dalību gaisa telpas patrulēšanā... tad man ir ļoti žēl. Un jums ir jārēķinās ar to, ka drīzāk tad jūs maldināt sabiedrību, nevis Ārlietu ministrija, kuras pienākums ir brīdināt par tām sekām... par to, ko mēs dzirdam. Ne vienmēr mēs varam nosaukt avotus, bet, ja jūs kādreiz palasītu arī Eiropas presi, jūs tīri labi zinātu, kuras valsts premjerministrs kad ko ir teicis. Tāpēc es domāju, ka šeit mums ir jāvadās no tā, ka ārlietu dienesta uzdevums ir informēt par to, kas ir, nevis jāvadās no tā, ko jūs dažreiz gribat dzirdēt. Es gribu teikt, ka vairāki deputāti debatēs runāja un prasīja to, kas faktiski nav Ārlietu ministrijas un ārpolitikas... (Atskan sirēna. Zālē kņada.)

Sēdes vadītāja. Kolēģi! Pagaidām... Šī informācija tiks noskaidrota un precizēts, kādēļ ir iedarbojusies... Pieņemam, ka tā ir bijusi kļūda. (Dep. I.Zariņš: “A mums nesanāks kā Maximā?”)

E.Rinkēvičs. Tā. Turpinām, ja?

Sēdes vadītāja. Turpiniet debates.

E.Rinkēvičs. Tātad vairāki deputāti – vairāki deputāti! – mēģināja prasīt no Ārlietu ministrijas to, kas, patiesību sakot, ir citu institūciju un arī Iekšlietu ministrijas jautājumu loks. Un es domāju, ka daļēji iekšlietu ministrs pagājušajās debatēs par nacionālo drošību jau atbildēja uz vairākiem jautājumiem.

Es gribētu atbildēt Daudzes kungam par Eiropas robežapsardzes dienestu. Mēs vēl esam diskusiju procesā. Varu teikt tikai vienu – es uzskatu, ka šāds dienests ir jāveido, bet problēma, par ko mums būs jādiskutē, ir tā, ka ir piedāvāts, ka šis dienests ar īpašu Eiropas Komisijas vai Eiropas Savienības kādas citas institūcijas lēmumu dodas uz tām valstīm, kuras netiek galā ar savu ārējo robežu apsardzību. Un tas savā ziņā ir jautājums arī par vēl plašāku suverenitātes ierobežošanu. Es domāju, par šiem jautājumiem mums būs jādiskutē nopietni – kādas pilnvaras mēs vēlamies. Personīgi es principiāli atbalstu šāda dienesta izveidi, lai gan arī valdībā šīs diskusijas būs.

Kola kungs runāja par Ārējās ekonomiskās politikas koordinācijas padomi. Jāteic, ka, cik mēs esam runājuši ar uzņēmēju organizācijām, šīs organizācijas, tādas kā LDDK, LTRK, nozaru asociācijas, kā arī nozaru ministrijas, ir gana apmierinātas ar to, ka esam savstarpēji vienojušies par vēstniecību tīkla izveidi un atvēršanu, kā arī esam vienojušies un sagatavojuši prioritāru sarakstu gan ārvalstu vizīšu, gan arī citu aktivitāšu jomā. Ja jums ir vēlēšanās, neapšaubāmi, mēs varam organizēt kādu īpašu Ārlietu komisijas sēdi un jūs iepazīstināt ar šo darbu, bet, godīgi sakot, es domāju, ka šeit būtu vairāk jāieklausās uzņēmēju organizācijās, kuras tiešām visu šo vērtēja ļoti pozitīvi.

Kiršteina kungs runāja par Mistral kuģiem... Kiršteina kungs, jāteic, ka Ārlietu ministrija faktiski jau pat kopš 2010.gada... 2011.gada... jau pirms tam, kad es biju ārlietu ministrs, un arī manā laikā principiāli pauda savu pozīciju un arī turpināja to paust līdz brīdim, kad Francija, starp citu, arī solidaritātes vārdā tomēr no šī darījuma atteicās. Un dažreiz, kad mēs prasām kaut ko no sabiedrotajiem, ir jāņem vērā, ka viņiem ir tiesības arī lūgt mūsu atbalstu.

Par sankciju noņemšanu. Jā, par to ir dzirdēti ļoti daudzi izteikumi kopš 2014.gada sākuma. Starp citu, ja jau jūs gribat dzirdēt principiālu nostāju par Francijas pozīciju, tad es gribētu dzirdēt jūsu viedokli par vairāku Višegradas valstu vadītāju, ar kuriem jūs tik ļoti vēlaties draudzēties, principiālo nostāju gan sankciju ziņā, gan arī tajā ziņā, ka brauca pagājušogad uz 9.maija svinībām. Ja mēs runājam par kaut kādu stratēģisko partnerību, tad jāsaprot, ka mums ir arī jomas, kurās mūsu viedokļi totāli nesakrīt. Tāpēc es saku tā: mēs akli netaisīsim savienības un koalīcijas. Mēs sadarbosimies ar tām valstīm, ar kurām mūsu intereses sakrīt, un mēģināsim pārliecināt mūsu sabiedrotos, mūsu partnerus tad, ja mēs uzskatīsim, ka mūsu viedokļi nesakrīt. Tāpēc arī sankciju jautājumā atsevišķu politiķu izteikumi, 28 dalībvalstu dažāda pozīcija nav nekas jauns. Daudz būtiskāk ir, ka mēs, būdami ar dažādiem viedokļiem, beigās spējam pēc astoņu, desmit, divpadsmit stundu diskusijām vienoties, un Eiropas Savienības politika attiecībā uz Ukrainu un Krieviju ir bijusi tomēr labs mūsu vienotības paraugs.

Un vēl divi pēdējie jautājumi, par kuriem es gribētu kaut ko teikt.

Kiršteina kungs! Es savā runā ļoti skaidri to teicu, un tas arī ir ierakstīts ziņojumā: Latvijas vēstniecība Apvienotajos Arābu Emirātos jau strādā, turklāt strādā jau ilgāk nekā gadu. Es domāju, ka, gan Eiropas lietu komisijā strādājot, gan parlamentā strādājot, lasot dokumentus, tas bija pamanāms fakts.

Un es tomēr aicinu: lai kā mums dažreiz liekas, ka mums visiem ir liela taisnība un pārliecība, netaisīsim no cilvēkiem, kas ir strādājuši Arāja komandā, ne varoņus, ne upurus! Jautājums nav pat par juridisku kvalifikāciju, ir arī morālas un politiskas dabas kategorijas. Un man nebūs pieņemama to cilvēku, kas ir darbojušies vai nu čekā, vai arī nacistiskās Vācijas struktūrās, kaut kāda veida heroizācija un glorifikācija. Šeit nu gan būsim vienoti!

Un, kas attiecas uz tiesiskās palīdzības līgumiem, es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka tiesiskās palīdzības sadarbība notiek nevis ar Ārlietu ministrijas starpniecību, bet parasti vai nu ar Ģenerālprokuratūras, vai arī, ja līgumos ir noteikts, Tieslietu ministrijas starpniecību.

Tāpēc šajā konkrētajā situācijā gribu teikt paldies, protams, par ļoti daudziem interesantiem komentāriem un piezīmēm. Nākamreiz es kāpšu tribīnē debašu beigās, sakrājot vēl papildu jautājumus. Taču kopumā man jau tagad gribētos teikt, ka man ir prieks par to, ka diskusiju kvalitāte Saeimā (tieši tāpat, kā jūs bieži sakāt par katru no ārpolitikas ziņojumiem) ar katru reizi kļūst labāka, interesantāka, un, domāju, ir interesanta gan žurnālistiem, gan vēstniekiem, kas šeit ir.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies ārlietu ministram.

Prezidijam ir priekšlikums – turpināt debates pēc pārtraukuma. Vai deputāti piekrīt?

Tātad ir pienācis laiks pārtraukumam. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu! Lūdzu rezultātu!

Kamēr tiek gatavoti reģistrācijas rezultāti, vārds paziņojumam deputātam Romualdam Ražukam.

R.Ražuks (VIENOTĪBA).

Ļoti cienījamie Veselības apakškomisijas deputāti! Šodien apsolītā sēde ministra aizņemtības dēļ tiek pārcelta uz šo ceturtdienu pēc Saeimas sēdes. Šodien sēde nenotiks.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds Saeimas sekretāra biedram Gunāram Kūtrim reģistrācijas rezultātu nolasīšanai, kolīdz reģistrācijas rezultāti būs sagatavoti...

Tātad vārds Saeimas sekretāram Andrejam Klementjevam.

A.Klementjevs (12.Saeimas sekretārs).

Paldies.

Piecas sekundes uzmanības, lūdzu! Ļoti daudzi deputāti nav reģistrējušies – 25.

Aldis Adamovičs... neredzu, Solvita Āboltiņa... neredzu, Ringolds Balodis... nav, Guntis Belēvičs... nav, Andris Bērziņš... nav, Boriss Cilevičs... nav, Raivis Dzintars... nav zālē, Rihards Eigims... neredzu, Andrejs Elksniņš... redzu, Gunārs Kūtris... neredzu, Jānis Klaužs... neredzu, Nellija Kleinberga... neredzu, Armands Krauze... neredzu, Māris Kučinskis... nu, skaidrs, ka aizņemts, nav zālē... Gunārs Kūtris, Vilnis Ķirsis... nav, Inese Laizāne, Inese Lībiņa-Egnere, Romāns Mežeckis... o, paldies, redzu, Ainārs Mežulis... neredzu, Sergejs Mirskis... neredzu, Ņikita Ņikiforovs... neredzu, Artis Rasmanis... neredzu, Kārlis Šadurskis... kopā ar Māri Kučinski... neredzu, Juris Vectirāns... neredzu.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Pārtraukums līdz pulksten 13.30.

(Pārtraukums.)

 

Sēdi vada Latvijas Republikas 12.Saeimas priekšsēdētāja
Ināra Mūrniece.

Sēdes vadītāja. Godātie kolēģi! Aicinu ieņemt vietas Sēžu zālē. Turpinām Saeimas ārkārtas sēdi.

Darba kārtībā – “Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos”.

Turpinām debates.

Vārds deputātam Jānim Vucānam.

J.Vucāns (ZZS).

Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Augsti godātais Saeimas Prezidij! Ārlietu ministra kungs! Kolēģi!

Šodien apspriežamajā ārpolitikas ziņojumā puslappusīte ir veltīta Latvijas ārpolitikas darbībām Baltijas jūras reģionā.

Atzīmējot, ka 2016.gadā Latvija ir vadošā vai prezidējošā valsts vairākās šī reģiona organizācijās – Baltijas Ministru padomē, NB8, Baltijas Asamblejā –, no savas puses vēlos vēl papildināt, ka kopš 2015.gada septembra Latvija uz gadu ir prezidējošā valsts arī Baltijas jūras parlamentārajā konferencē.

Tā kā man ir uzticēta atbildība šobrīd vadīt divas no šīm starpparlamentārajām organizācijām – Baltijas Asambleju un Baltijas jūras parlamentāro konferenci –, vēlos šodien nedaudz pieskarties abu šo organizāciju darba aktualitātēm un Latvijas izvirzītajām prioritātēm šajās organizācijās.

Jāatzīmē, ka abām organizācijām šis ir 25.jubilejas gads.

Vispirms par Baltijas Asambleju. Uzņemoties vadību šajā organizācijā, Latvijas delegācija Baltijas Asamblejā ir izvirzījusi trīs sava darba prioritātes:

pirmkārt, Baltijas reģiona drošības stiprināšana, stratēģiskā komunikācija un kiberdrošība;

otrkārt, sadarbība augstākās izglītības, zinātnes un kultūras jomās;

treškārt, kopīgas uzņēmējdarbības vides Baltijas valstīs veicināšana un stiprināšana.

Kā jūs zināt, Baltijas Asamblejas galvenā darbības forma ir darbs izveidotajās Baltijas Asamblejas komisijās, to darba rezultātus rezumējot Baltijas Asamblejas darba noslēguma sesijā, kas šogad notiks 27. un 28.oktobrī Rīgā.

Līdz ar to tas, cik sekmīgs būs mūsu veikums Latvijas interesēs, būs atkarīgs ne tikai no tā, cik aktīvs un prasmīgs būs mūsu deputātu darbs šajās komisijās, bet arī no tā, kāda būs mūsu prasme sadarboties ar pārējo Baltijas valstu valdībām un ministriju pārstāvjiem, īstenojot sadarbību starp Baltijas Asambleju un Baltijas Ministru padomi.

Līdzšinējā sadarbībā ir gājis visādi, ir bijis gan gandarījums, gan vilšanās. Šeit mēs varam atcerēties gan kopīgos iepirkumus medicīnas vajadzībām, gan darbu pie Rail Baltica projekta; ir bijuši gan tādi brīži, kad darbs ir virzījies uz priekšu, gan ir bijusi tiešām stagnējoša darbība, stagnējoša situācija.

Nedrīkst nepieminēt Baltijas Asamblejas sadarbību ar citām starpparlamentu institūcijām – Ziemeļu Padomi, Beniluksa parlamentu, GUAM valstu parlamentāro asambleju, Višegradas valstu starpparlamentāro organizāciju, kā arī sadarbību ar Barenca jūras valstu parlamentāro asambleju un Melnās jūras valstu ekonomiskās sadarbības parlamentāro asambleju.

Katrs no šiem divpusējās sadarbības formātiem starpparlamentu asamblejām ir devis iespēju labāk izprast tās dažādā veida problēmas, kuras skar dažādus Eiropas reģionus, un līdz arī to arī veidot izsvērtākas savstarpējās attiecības ar attiecīgajām valstīm un to parlamentiem.

Mums, parlamentāriešiem, tā ir bijusi laba skola, iespēja paskatīties uz jaunām, aktuālām savstarpējās sadarbības sfērām. Piemēram, aizvadītajā gadā Beniluksa parlamentā bija diskusijas par kopējas triju valstu mobilo sakaru telpas veidošanu. Bija diskusijas par izglītības dokumentu bezierunu atzīšanu trijās valstīs kopumā bez papildu pielīdzināšanas darbībām. Tās ir jomas, kurās Beniluksa valstis darbojas, apsteidzot Eiropas Savienības kopīgās iniciatīvas, un par šādām lietām droši vien der padomāt arī mums, Baltijas jūras reģiona valstīm, it sevišķi trim Baltijas valstīm.

Protams, pēdējā gada laikā sevišķu akcentu Baltijas Asamblejas darbībā ir ieņēmis sadarbības jautājums ar Ukrainas parlamentu. Gan tāpēc, ka Ukraina 2015.gadā bija prezidējošā valsts GUAM parlamentārajā asamblejā, gan vēl jo vairāk situācijas attīstības dēļ pašā Ukrainā. Šādas aktivitātes galvenais uzdevums ir bijis, izmantojot savus sadarbības formātus ar Ziemeļu Padomi, ar Beniluksa parlamentu un arī ar Eiropas Parlamentu, nodrošināt tiešas, nepastarpinātas tikšanās un dialoga iespējas starp GUAM valstu, jo sevišķi Ukrainas un Gruzijas, parlamentu pārstāvjiem un Rietumvalstu un Ziemeļvalstu parlamentāriešiem, tā dodot viņiem pieeju nepastarpinātai informācijai par situācijas attīstību šajās Austrumu partnerības valstīs.

Otrs karstais jautājums šo citu starpparlamentu organizāciju diskusijās aizvadītā gada laikā, protams, ir bijis bēgļu jautājums. Regulāri piedaloties citu reģionu parlamentāro asambleju darbā, mums, Baltijas Asamblejas pārstāvjiem, ir bijusi iespēja vērot arī valdību un parlamentāriešu viedokļu transformāciju atbilstošajās valstīs. No izteikti bēgļu uzņemšanu atbalstošas attieksmes līdz izteikti piesardzīgai vai pat klaji noliedzošai attieksmei.

Vēl vēlos teikt dažus vārdus par Latvijas prezidentūru Baltijas jūras parlamentārajā konferencē, kas ilgst 12 mēnešus, no kuriem gandrīz puse jau aizvadīta. Šajā formātā sadarbojas 11 nacionālo un 11 reģionālo parlamentu delegācijas, ietverot gan Baltijas valstu, gan Ziemeļvalstu, gan Polijas, Vācijas un arī Krievijas pārstāvjus. Protams, šādā plašā formātā, ņemot vērā dalībvalstu deleģēto pārstāvju politisko uzskatu dažādību, ir visai ierobežots to jomu spektrs, kurās ir iespējama produktīva sadarbība. Neskatoties uz to, tomēr Latvijas prezidentūrai Baltijas jūras parlamentārajā konferencē kā prioritāte ir izvirzīts jautājums, kas sekmīgi Pastāvīgajā komisijā tiek risināts, proti, lai apzinātu to, kā Baltijas jūras reģionā varētu risināt problēmas, kas saistītas ar piedāvātās izglītības un darba tirgus pieprasījuma atbilstību. Nevis kādā atsevišķā valstī, bet visā reģiona kopumā. Tas ir ļoti būtisks jautājums Latvijai, it sevišķi izglītota darbaspēka mobilitātes vai – Latvijas situācijā – aizbraukšanas no valsts kontekstā.

Otra Baltijas jūras parlamentārajā konferencē Latvijas prezidentūras ietvaros uzsāktā prioritāte ir saistīta ar darba grupas izveidi un tās darba uzsākšanu visam Baltijas jūras reģionam vienotas ilgtspējīga tūrisma attīstības koncepcijas izstrādē, balstoties uz multinozaru pieeju.

Vēl viena Baltijas jūras parlamentārās konferences aktivitāte, par kuras tālāku risinājumu minētās konferences Pastāvīgā padome lems jau šo ceturtdien sanāksmē, kas notiks Briselē, ir jautājums par novērotāja statusa piešķiršanu Baltijas jūras parlamentārajā konferencē Baltkrievijai, šo jautājumu saskaņojot ar Eiropas Savienības kopīgo pēdējā laikā attiecībā pret Baltkrieviju īstenoto politiku.

Ar lūgumu piešķirt Baltkrievijai novērotāja statusu Baltijas jūras parlamentārajā konferencē ir vērsusies Baltkrievijas parlamenta Ārlietu komisija, tās priekšsēdētāja Busko kunga parakstītajā vēstulē uzsverot vēlmi sadarboties ar Baltijas jūras reģiona valstīm ekoloģijas, izglītības, veselības aizsardzības un enerģētikas jautājumos.

Kolēģi! Mēģināju šajā man atvēlētajā laikā mazliet detalizētāk iezīmēt to, kas skar Latvijas sadarbību dažādos starpparlamentāros formātos Baltijas jūras reģionā un kas šodien apspriežamajā ārlietu politikas ziņojumā ir izklāstīts ļoti konspektīvi, bez detalizācijas.

Savukārt, ārlietu ministra kungs, novēlu jums veiksmīgu darbu šajā gadā, koordinējot Baltijas Ministru padomes darbu, kā arī tajā veiksmīgi sadarbojoties ar Baltijas Asambleju.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Ivaram Zariņam.

I.Zariņš (SASKAŅA).

Labdien, kolēģi! Man jums ir jautājums. Vai jums, tiem, kuri klausās šīs debates, brīžiem nerodas sajūta, it kā jūs būtu bērnudārza laikos atgriezušies? Bērnudārzā bija tāpat – tur bērni savā starpā lielījās katrs ar to, kuram kāds tētis, ko viņš spēj izdarīt. Un gandrīz nemaz netiek runāts par to, kas ir mūsu pašu spēkos, par to, ko paši esam paveikuši. Vēl vairāk! Nav nekādas analīzes par šo veikumu. Es saprotu, ka tas ir kaut kādā ziņā saprotams, jo ir pamatoti jautāt, vai mums vispār ir sava ārpolitika un vai vispār ir mums kādas iespējas īstenot šo ārpolitiku, jo lielā mērā mūsu ārpolitiku nosaka Eiropas Savienības ietvars un mūsu stratēģiskie partneri. Latvijas gadījumā tas varētu būt arī kā liels, pozitīvs pluss, jo Latvijas politikā vismaz ir viena joma, kurā ir kaut kāda skaidrība un paredzamība. Protams, mēs varam sevi par to lielīt visu laiku un sist sev uz pleca, taču šeit slēpjas nozīmīgi riski un arī apdraudējumi mums pašiem, jo esam kā tāda dēle, kura ir piesūkusies pie okeāna lainera sāniem un visu laiku priecājas un slavina sevi par to: “Cik mēs esam vareni, šķeļam okeāna viļņus, sasniedzam pašus tālākos, pašus globālākos mērķus!” Mēs sākam aizmirst par to, kāda ir mūsu pašu reālā varēšana, un šeit ir tie riski.

Es absolūti nesaku to, ka šī izvēle izmantot kādu kuģi, kādu laineri, ir nepareiza. Nebūt ne! Tas ir arī politiski stratēģiski un pareizi mūsu gadījumā, jo tādā veidā mēs tik tiešām varam sasniegt kaut ko, bet ir svarīgi arī paralēli apzināties savu varēšanu un strādāt pie tās, jo pretējā gadījumā var izrādīties, ka tanī brīdī, kad laineris pēkšņi ir apstājies vai sāk iet ne tanī virzienā, mēs varam tikai bezspējīgi kūļāties un slīkt savā bezspēcībā, kā to uzskatāmi parādīja bēgļu krīze.

Kolēģi! Tas bija pats uzskatāmākais piemērs tam, cik mēs esam varoši savā ārpolitikā. Tanī brīdī, kad laineris pēkšņi apstājās, mēs vispār nesapratām, ko mums darīt, pusgadu nespējām atbildēt uz elementāru jautājumu, cik mums būs bēgļu un ko mēs ar viņiem darīsim. Joprojām nav šīs atbildes! Un tagad, kā mēs redzam, šī bēgļu krīze dod mums divējādu mācību.

Otra mācība, ko mēs neesam sapratuši. Tanī brīdī, kad tas laineris uzņēma virzienu, mēs pēkšņi ieraudzījām, ka tas virzās ne tanī virzienā. Mēs sapratām, kāpēc tāda politika, kāpēc tas ir nepieciešams Vācijai. Vācija tādā veidā risina savas darbaspēka problēmas. Ko izdarīja mūsu bāleliņi? Viņi vienkārši automātiski nokopē šo risinājumu, saka: “Okey, mēs arī! Mūsu integrācija būs balstīta uz to, ka mēs šeit piedāvāsim viņiem darbu.”

Kolēģi! Man jums jājautā: kādā pasakā jūs dzīvojat?! Tie ir cilvēki, kuri maksājuši tūkstošus, lai ierastos šeit, Eiropā, un kuriem, iespējams, visi radinieki ir vākuši šo naudu, lai viņi šeit varētu ierasties un lai viņi varētu šeit tiešām atrast labu vietu, veidot labklājību savai ģimenei vai, iespējams, visai savai dzimtai. Un šādiem cilvēkiem mēs piedāvājam: “Brauciet uz Latviju! Tur, Latvijas laukos, jūs varēsiet strādāt kādā fermā par pārsimts eiro.” Kā jūs domājat – tāda integrācija strādās? Tā ir fundamentāli kļūdaina. Vienkārši fundamentāli kļūdaina! Un tā būs ar nopietnām sekām.

Tā ka tāpēc, kolēģi, ir tik ļoti svarīgi, lai mēs mācētu pievienoties pie šī lainera. Bet ir svarīgi, ka mēs domājam arī par savu varēšanu. Un, ja jau mēs runājam par to, ka mums tomēr ir sava ārpolitika, ir sava ārpolitiskā varēšana, tad šeit vajadzētu konkrēti runāt par konkrētām lietām, kuras neviens cits, izņemot mūs pašus, nespēj risināt... vai nu nespēj, vai nav gatavs risināt mūsu vietā. Piemēram, jautājums par dzelzceļa sliedēm uz Reņģi, kuras lietuvieši ir nojaukuši, lai tranzīts neietu cauri. Lūk, reāls ārpolitisks jautājums, kurš mums ar savu ārpolitiku būtu jārisina! Tā pati jūras... (Dep. V.Spolītis: “Tas tiek risināts, pateicoties Eiropas Savienībai!”) Tas tiek gadiem un gadiem risināts. Tāpat arī jautājums par jūras robežu ar lietuviešiem; tur mums ir strīdi par iespējamiem naftas laukiem. Kur ir risinājums? Labi, atskatīsimies uz pavisam neseno Eiropas prezidentūru. Mēs ļoti lielāmies ar to, stāstām, kādi mēs bijām malači. Kolēģi! Bet kur ir kaut viens konkrēts projekts, ko mēs paši priekš sevis, izmantojot šo prezidentūru, esam virzījuši un īstenojuši? Viss, ar ko mēs varam lielīties, – ar to, cik ērti mēs esam pakalpojuši, cik centīgi mēs visiem esam pakalpojuši, kādi mēs esam malači. Tāda sulaiņu domāšana vienkārši.

Vai tiešām tas ir viss, ko mēs spējam ārpolitikā, – vienkārši kādam pakalpot? Tas arī nav slikti, bet, manuprāt, vajadzētu domāt arī par savu interešu īstenošanu.

Vēl viens konkrēts aktuāls, es domāju, piemērs par to, kur ārpolitikā mums būtu jāspēlē liela loma, ja mēs saprotam to, ka mūsu valsts pastāvēšana, mūsu tautas labklājība ir lielā mērā ļoti atkarīga no tā, kā mēs integrēsimies globālajos procesos.

Mums ļoti patīk runāt par to, kā mēs būsim Jaunā Zīda ceļa sastāvdaļa, kā nāks tranzīts no Ķīnas un ies uz Rietumiem. Bet ko mēs esam reāli izdarījuši, lai tā būtu? Ja mēs to salīdzinām kaut vai ar tiem pašiem lietuviešiem, kuri reāli tiešām strādā, kuriem jau ir reāls loģistikas centrs, kurā ķīnieši piedalās? Viņiem ir sadarbība ar kazahiem, un viņi ar Baltkrieviju par visu ir vienojušies.

Un kāda ir mūsu ārpolitika? Tātad mēs sapņojam, ka šis tranzīts notiks. Bet ko mēs sakām kaut vai tiem pašiem kazahiem, kuri aicina mūs piedalīties pie viņiem notiekošajā EXPO. Mēs viņiem sakām: “Ziniet, bet mēs pie jums nebrauksim!” Kā jūs domājat, kā pēc tam mēs kaut ko ar kazahiem varēsim sarunāt? Kā viņi uz mums skatīsies? Vai tiešām mēs būsim viņu vēlmju sarakstā kaut kur topā? Es spēcīgi to apšaubu.

Runājot par mācībām, ko mums vajadzētu gūt no bēgļiem. Tātad mums ir jārēķinās ar to, ka var būt situācijas, kad šis laineris tomēr aiziet ne tajā virzienā vai kaut kas ar to notiek, un mums jābūt tam gataviem. Tātad no bēgļu mācības mums vajadzētu izdarīt secinājumu arī par pārējiem riskiem. Kas ar to saistīts? Tas, ko mēs redzam, ir ļoti nopietni draudi un riski, uz kuriem pamatoti tika norādīts un kuri ir saistīti ar Eiropas Savienības integritāti. Es domāju, mēs visi ļoti ceram, ka šie riski neiestāsies. Taču gadījumā, ja tie iestājas, lai mums nesanāk atkal, kā bija bēgļu krīzē...

Vai mums jau nevajadzētu sākt preventīvi par to domāt? Kāda ir mūsu stratēģija, kādi ir mūsu risinājumi šiem jautājumiem? Un, iespējams, varbūt jau jāsāk meklēt kaut kādi mūsu domubiedri, lai neiznāktu tā, ka atkal būs kādi citi, kas veido politiku, kurai mēs pēc tam skriesim nopakaļus un mēģināsim stāstīt, ka tā nevajag darīt, ka, redziet, mums tā būs slikti.

Jo, kā māca kādas tautas gudrība, kuru dzīvē mums var nākties drīz ielāgot: uz Allāhu paļaujies, bet savu kamieli piesien. Tā arī mums vajadzētu rīkoties.

Tālāk. Es pieņemu... Labi, es saprotu tīri cilvēcīgi, ka darīt konkrētas lietas ir daudz grūtāk nekā runāt par kaut kādām globālām lietām. Es varu piedāvāt vienu praktisku priekšlikumu, kas ir aktuāls arī globālā līmenī visam lainerim... nē, visam lainerim. Pamatoti tiek runāts par to, ka viens no lielākajiem draudiem ir globālais terorisms. Šodien pat jūs varat lasīt ziņu portālos – Daesh ir paziņojis, ka tas ir gatavs globāla mēroga teroraktiem Eiropā. Es ļoti ceru, ka tas nebūs saistīts ar kaut kādu jaunu masu ieroču tehnoloģiju iegūšanu un tie pareģojumi, ko mēs dzirdam, kas ar Eiropu var notikt, nepiepildīsies.

Taču, ja mēs paralēli ņemam vērā to, ka savulaik Amerikas Savienotās Valstis bija uzsākušas palīdzības programmu Austrumeiropai pēc “dzelzs priekškara” sabrukšanas, proti, palīdzēja finansēt zinātniekus, kuri nodarbojas ar militārajām tehnoloģijām, lai viņi nenonāktu globālā terorisma apritē, tad jāņem vērā, ka pašlaik ASV šo programmu ir pārtraukušas. Līdz ar to, ministra kungs, iespējams, ka tā varētu būt Latvijas iniciatīva, kuru mēs varētu iniciēt un aicināt partnerus Eiropā apspriest to, ka varbūt ir vērts Eiropai pārņemt šo programmu. Un, ja mēs redzam šos riskus, kuri reāli var pastāvēt, ja mēs paskatāmies, kas notiek mūsu austrumos, – šīs globālās situācijas dēļ, sankciju dēļ, konfliktu dēļ reāli pastāv tāds risks. Un mēs zinām, ka ekonomiskā un politiskā situācija tur būs sarežģīta, mēs zinām, ko dara politiķi ekonomiski sarežģītās situācijās: pirmais, kam viņi nogriež naudu, tie ir zinātnieki. Līdz ar to šeit var rasties nopietni apdraudējumi, nopietni riski, ka šādi zinātnieki var nonākt kara apritē pie globālā terorisma, kas spēs viņiem izteikt piedāvājumu, no kura viņi nespēs atteikties. Man būtu aicinājums par to padomāt: tie ir nopietni riski.

Nobeigumā varbūt vēl viens tāds svarīgs aspekts. Mēs zinām, ka tuvojas noslēgumam (nu, vai vismaz zinām, ka kaut kad tās noslēgsies) Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības līguma sarunas ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Es domāju, visām mūsu nākošajām paaudzēm būtu ļoti svarīgi runāt par to, kā tad būs ar šo ģenētiski modificēto organismu apriti. Indikācijas liecina, ka tā sākotnējā brašā apņēmība, kas ir bijusi Eiropai, pamazām tiek salauzta. Iespējams, šeit arī mums vajadzētu nest savu artavu, iniciēt to un preventīvi gatavoties tam. Un, iespējams, šo situāciju mēs vēl varam glābt.

Nobeigumā es vēlētos novēlēt mums visiem, lai miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. (Starpsauciens: “Priecīgus Ziemassvētkus!”)

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jurim Viļumam.

J.Viļums (LRA).

Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Ministra kungs! Ekselences! Dāmas un kungi! Vispirms jāatzīmē, ka pagājušajā ceturtdienā, kad skatījām pārskatu par nacionālo drošību, runātāju bija stipri mazāk.

Tā jau ir, ka pēdējo divu gadu laikā uzskatāmi redzam, ka notikumi ārpus mūsu valsts robežām spēj tiešā veidā ietekmēt valsts iekšējās dzīves dienaskārtību. Krievijas vardarbīgā suverēnās Ukrainas robežu maiņa lika nopietni pievērsties savu drošības struktūru stiprināšanai un samērā sašķeltās sabiedrības saliedēšanai, kamēr lielā tautu staigāšana Vidusjūras reģionā liek ar bažām raudzīties uz mums pašiem tik ļoti izdevīgajiem atvērto Eiropas iekšējo robežu principiem.

Šādos apstākļos gribētos no ārlietu dienestiem sagaidīt divas lietas: pirmkārt, daudz proaktīvāku nostāju attiecībā uz šiem jautājumiem un, otrkārt, daudz aktīvāku esošās situācijas un Latvijas nostājas skaidrošanu mūsu pašu sabiedrībai.

Vēlētos redzēt iknedēļas (vai vismaz ikmēneša) skaidrojumus no mūsu vēstniecības Kijevā par tajā valstī notiekošo, par situāciju Ukrainas austrumos un Krimā. Tie būtu papildināmi ar Latvijas un citu Eiropas Savienības valstu komentāriem par savu nostāju un tās izmaiņām attiecīgajā laika posmā. Ārlietu ministrijas mājaslapā jau ir redzams labs sākums, tikai jāsaprot, ka nedēļu atpakaļ atjaunināta informācija mūsu laikos vairs nav nopietni uztverama, kur nu vēl, ja runa ir par vairākiem mēnešiem.

Milzīgs darbs vēl darāms attiecībā uz Krievijai piemēroto ES sankciju satura un būtības skaidrošanu visai sabiedrībai. Mani neizbrīna Krievijas iedzīvotāju neziņa par sankciju patiesajiem iemesliem, neziņa par sankciju mērķi un to metodoloģiju, taču, ja man jāuzklausa pierobežas iedzīvotāju jautājumi par iemesliem, kuru dēļ Latvijas valdība piekrīt Eiropas Savienības ierosinātam aizliegumam pārdot Krievijas iedzīvotājiem pārtikas produktus un medikamentus, tad ar mūsu skaidrojošo darbu tiešām kaut kas nav kārtībā.

Jautājumā par bēgļiem Dienvideiropā un Centrālajā Eiropā, šķiet, valda vēl lielāks juceklis – vēl jo vairāk tāpēc, ka oficiālas informācijas trūkst, informācija ir haotiska un nespēj sniegt atbildes reālajā laikā. Tas viss veido ideālu augsni baumām, puspatiesībām un uz bezkaunības robežas balansējošiem šausmu stāstiem, kas no visām pusēm laužas sociālajos tīklos, nereti par informācijas avotu izmantojot stipri apšaubāma satura interneta lapas. Starp citu, viena no tām brīvi reklamējas uz Rīgas taksometru aizmugurēm.

Mēs bieži runājam par bēgļu... bieži redzam sociālajos tīklos stāstus par bēgļu varmācību, bet tajā pašā laikā mums taču arī pašiem... Mums jāatbild uz pavisam nesen sabiedriskajos medijos redzēto statistiku, ka katra trešā Latvijas sieviete ir cietusi no vardarbības ģimenē. Kas pie tās ir vainīgs? Imigranti, bēgļi vai islāmticīgie? Varbūt vēl kāds?

Kopumā rodas tāds iespaids, ka Latvijas (līdzīgi kā daudzu citu Eiropas Savienības valstu) diplomātijas galvenais uzdevums ir cīnīties par zemākiem “bēgļu kvotas” skaitļiem, nevis uzdot pilnīgi leģitīmus jautājumus par to, kādēļ tiem nabaga ļaudīm tiek ļauts sēsties dzīvībai nedrošos peldlīdzekļos vienā kara neskartā valstī, piemēram, Turcijā, lai tad dotos uz citu kara neskartu valsti, piemēram, Grieķiju, lai tad šķērsotu vēl vienas vai divu Eiropas valstu oficiālās robežas.

Līdzīgi trūkst publiskas diskusijas par mūsu pašu tiešo kaimiņvalstu spēju aizsargāt savas robežas. Te jāpiemin Igaunijas robežsarga nolaupīšanas gadījums un nupat no Somijas nākošā informācija, ka bēgļu transportēšanā tiek iesaistīti Krievijas Federācijas specdienesti. Kamēr mūsu diplomāti un mediji aizņemti ar vairāku simtu tā saukto Rietumu uzspiesto bēgļu dalīšanu, tikmēr pāri mūsu austrumu robežai gada laikā kontrabandas ceļā tiek pārvests vismaz pustūkstotis nelegālo imigrantu. Taču nedz no Ārlietu ministrijas, nedz arī no valdības kopumā neseko nekādas vērā ņemamas darbības, vismaz plašāka sabiedrība to nedabū sajust.

Nupat presē parādījusies karikatūra. Šļūkas kungs ir uzzīmējis Latvijas karti un iezīmējis vairākas dabas takas – Teiču, Slīteres dabas taku un, protams, austrumu pusē – Vjetnamiešu dabas taka.

Un vēl viena tēma, par kuru Latvijā ārlietu sakarā, šķiet, runā biežāk nekā iekšlietu vai nacionālās drošības sakarā, ir – es varu ļaut jums minēt –, bet... (Starpsauciens no zāles.) Nepareizi, Kaimiņa kungs, tā ir joma, kurai es gribēju pievērst uzmanību, – tā ir Latgale.

Lai gan Satversmē noteikts, ka starptautiskos līgumos Latvijas teritoriju veido Kurzeme, Vidzeme, Zemgale un Latgale, patiesi vēl pirms 1918.gada oficiālās sanākšanas teātrī un kopīgā foto tika sarīkoti daudzi svarīgi pasākumi reģionos, kuru simtgadi pavisam drīz atzīmēsim gluži tāpat kā valsts proklamēšanas jubileju.

Kultūras ministrija sadarbībā ar Latgales pašvaldību un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem izveidoja darba grupu, nāca kopā, sprieda, meklēja idejas, izveidoja kopsavilkumu ne tikai 2018., bet arī 2017.gada pasākumiem. Tika sastādītas arī kopīgās finansējuma tāmes – līdztekus pašvaldību un Valsts kultūrkapitāla fonda programmu naudiņām no valsts budžeta lūgti nepilni 168 tūkstoši eiro. Kad šo tāmi apskatījām no Latgales ievēlēto deputātu vidū, kāds atļāvās teikt, ka tas izskatās pārāk pieticīgi tik nozīmīgas gadadienas saistībā. Tagad saņemam ziņas, ka Finanšu ministrija arī šo uzskata par pārāk lielu summu un neplāno atbalstīt Latgales kongresa simtgades pasākumus. Vai latgaliešiem būs atbalsts jāprasa pie kāda gāzes importētāja vai varbūt kāda turīga VID darbinieka?

Lai nebūtu šādi joki jāstāsta, valstij beidzot nopietni jāķeras pie Latvijas reģionālās politikas, nevis tikai laiku pa laikam jāimitē darbība šai virzienā – tas patiesi ir svarīgs gan nacionālās drošības, gan arī, teikšu, starptautisko attiecību jautājums. Jo pārrobežu sadarbībā ir bijuši atsevišķi veiksmīgi sadarbības projekti tūrisma, kultūras un sporta jomā. Taču patiesi stipri administratīvie Latvijas reģioni varētu palīdzēt valdībai gan veidot ciešākas sadarbības saites starp Baltijas valstīm, gan arī veidot ekonomiski labvēlīgu vidi pierobežā, kur iedzīvotāju skaits gan padomju, gan arī šajos 25 neatkarības gados ir katastrofāli samazinājies tieši valstiski atbildīgas rīcības trūkuma dēļ.

Iedzīvotāji, kas dzīvotu pierobežā, būtu vislabākie robežsargi. Viņi varētu vislabāk, visātrāk, visefektīvāk ziņot par kādu nepazīstamu cilvēku, kas tur mēģina lavīties garām.

Līdz ar to visas Eiropas Savienības un katras dalībvalsts attīstības un drošības pamatā ir cilvēks. Cilvēks un ar to saistītā reģionālā politika.

Ja jau mums Saeimā ir tik plašas debates par nacionālo drošību, par ārlietām, uzskatu, būtu patiesi vērtīgi sarīkot arī atsevišķu kvalitatīvu sarunu par reģionālo politiku Latvijas, Baltijas un visas Eiropas kontekstā.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Veiko Spolītim.

V.Spolītis (VIENOTĪBA).

Ļoti cienītā Saeimas priekšsēdētāja! Kolēģi! Ekselences!

Paldies ārlietu ministram un Ārlietu ministrijas darbiniekiem par šo apjomīgo dokumentu, kuru es nosauktu arī par visnotaļ stratēģisku dokumentu, jo šie trīs galvenie stratēģiskie punkti, manuprāt, ir ļoti precīzi izcelti un arī atspoguļoti ārlietu ministra runā.

Tātad, pirmkārt, ja mēs runājam par NATO klātbūtni un par to, kas mums jādara telpā no Velsas līdz Varšavai. Te ir runa gan par kiberdrošību, kur arī mēs esam strādājuši, gan arī par to, kādā veidā ir jāstrādā kopā ar Zviedriju un Somiju, lai nostiprinātu mūsu drošības intereses. Interesanti, ka mēs burtiski pēdējo dienu laikā esam saņēmuši indikācijas no Pentagona par to, ka uz 2017.gadu ASV jau ir iezīmēts finansējums, lai spētu šeit nodrošināt militāros... sauksim to par tehniku un par citiem kara materiāliem, kas ir nepieciešami, lai mēs spētu veikt aktīvu nodrošināšanas politiku.

Otrkārt, runājot par vienotu Eiropas Savienību, par stiprāku Eiropas Savienību. Vairāki kolēģi jau ir par to izteikušies, un arī kolēģe Lolita Čigāne ļoti skaidri to pateica, proti, ka mums vajag “vairāk Eiropas”.

Un visbeidzot trešais stratēģiskais punkts – par konkurētspējīgu Eiropas Savienību. Pie tā arī mēs savas prezidentūras laikā esam strādājuši, un paldies visiem, kas pielika savu roku šajā ļoti labajā darbā! Bet papildus tam ir vēl arī darbs ar OECD jeb ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizāciju, un šobrīd vismaz Saeimas komisijās ir ļoti skaidri redzams, ka šis eiropeizācijas process, kurš ir aizsācies pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, ļoti veiksmīgi norit un attīra mūsu, Latvijas, likumdošanu no “brālēna politikas” sārņiem. Ko mēs dzirdam šajā zālē, it sevišķi no ļoti cienītās opozīcijas? Mēs dzirdējām analoģijas ar Kisindžera veco analoģiju par to, ka... Kas tad īsti ir Eiropa, kurai mēs zvanām? Tātad – uz kuru numuru mēs zvanām, ja mēs gribam sazvanīt Eiropu? Mēs dzirdējām teicienu par to, ka pasaule it kā sastingusi... Tajā pašā laikā tika minēts tas, ka, redziet, Francija un Krievija ir spējušas vienoties. Bet piedodiet! Kas tad ir tas, par ko mēs lēmām pirms burtiski divām nedēļām? Lēmām par to, ka mūsu karavīri piedalīsies Irākas un Mali misijās. Proti, tās ir politikas, kuras ir saskaņotas ar to pašu Franciju un citiem NATO sabiedrotajiem. Mēs strādājam šajā jomā, nav nekā sastinguša!

Mēs dzirdējām par ANO kā par bezzobainu diskusiju klubu. Dokuments par klimata pārmaiņām esot nekam nederīgs papīrs... Apskatieties šeit uz ielas, atcerieties zaļos Ziemassvētkus, ja jums nav skaidrs, kā klimata pārmaiņas maina mūsu klimatu! Bet, ja mēs runājam par dokumentiem (es uzsveru – par dokumentiem), tad jāuzsver, ka tiem visiem ir juridisks spēks. (Dep. G.Kūtris: “Nav! Tam nav juridiska spēka!”) Mums, šeit sēdošajiem, tas ir jo sevišķi jāpatur prātā, jo pēc 1940.gada 17.jūnija, pateicoties ASV Valsts departamentam un Samneram Velsam, mūsu okupācijas neatzīšanas politika bija tas pamats, uz kura mēs spējām pieprasīt savas neatkarības atjaunošanu. Tieši tāpat tiks strādāts arī ar klimata pārmaiņu dokumentu, un tieši tāpat tiks strādāts arī ar Krimas aneksijas neatzīšanas politiku.

Dzirdējām pretenzijas pret kopējo migrācijas politiku, lai arī tur bija pretrunas... Pēc tam runāja par to, ka Latvija īsti nav nekāda spēlētāja, bet ir kā piespēlētāja... Šeit es neiešu atkārtot to, ko mans kolēģis Atis Lejiņš ļoti skaidri pateica par to, kādā veidā mēs savas prezidentūras laikā esam strādājuši, lai nostiprinātu ārējo Eiropas Savienības un mūsu kopējo robežu.

Mēs dzirdējām pārmetumus par Ukrainu, par Nīderlandes tuvojošamies referendumu. Piedodiet, mēs ļoti skaidri redzam, kā šobrīd Maskava bāž savu degunu mūsu, Eiropas, lietās, mainot šī referenduma normālu norisi. Taču es gribu atgādināt... un paldies Mežuļa kungam un paldies Baltijas Asamblejas pārstāvjiem, kuri nodrošināja... Un paldies arī visiem tiem, kas ziedoja Čerņigovas bērnunamam, lai sarūpētu dāvanas uz Ziemassvētkiem. Tas ir veids, kā mēs palīdzam Ukrainai – papildus tam, ko dod valdība.

Visbeidzot, protams, ja mēs runājam par Ukrainas jautājumu vai par citiem gadījumiem, kuros palīdzība tiek dota, mums ir jāatceras senā paruna, ka Rīga netika uzcelta vienā dienā. Mēs vienā dienā nevaram gribēt pārmaiņas Ukrainā, kur 25 gadus diemžēl oligarhiski klani ir trallinājuši politiku.

Visbeidzot. Es domāju, ka, runājot par ārpolitikas dokumentiem, mums ir jāskatās arī nākotnē, un šis dokuments ir tāds, kurš skatās nākotnē, ja mēs vadāmies no stratēģiskajiem uzstādījumiem. Attiecībā uz stratēģiskajiem uzstādījumiem runa ir par to, kādā Eiropā mēs dzīvosim. Un šobrīd mēs, šeit sēdošie, protams, varam domāt par to, kas ir saistīts ar Jauno Zīda ceļu, Kazahstānu, Ukrainu un citām valstīm, bet tajā pašā laikā mums šeit, Latvijā, un Eiropas Savienības citās 27 dalībvalstīs aug tā sauktā Erasmus paaudze: viņi dodas cits pie cita ciemos, studē citu valstu universitātēs un skatās uz Eiropas Savienību pavisam citādi.

Tāpēc, nobeidzot šo uzstāšanos, teikšu, ka, manuprāt, gan bēgļu krīze, gan mūsu institucionālā satvara krīze ir pārejošas. Eiropas Savienība ne to vien ir redzējusi. Atcerēsimies naftas krīzes 1970.gadu sākumā un beigās un PSRS ieiešanu Afganistānā! Visi runāja par šausmām Eiropas Savienībā (kura tai laikā saucās Eiropas Kopiena), bet 1986.gadā spēja pieņemt Vienoto Eiropas aktu, kurš lika pamatus vienotajam tirgum. Pēc tam sekoja, protams, annus mirabilis jeb 1989.gads, Berlīnes mūra krišana. Neskatoties uz šīm lielajām pārmaiņām, kuras notika Eiropas kontinentā, 1993.gadā, pateicoties Vācijas, Francijas un Žaka Delora kopējām pūlēm, tika noslēgts Māstrihtas līgums. No krīzes – uz līgumu!

Tieši tāpat pēc Bosnijas kara 1997.gadā tika noslēgts Amsterdamas līgums. Pirmoreiz tika pieņemtas pamatnostādnes kopējai migrācijas politikai. Diemžēl Vācijas zemju nostājas dēļ Helmūts Kols nespēja izveidot vienotu migrācijas politiku, un tā tagad atsaucas arī uz tiem notikumiem, kas risinās šodien šeit, Eiropā.

Visbeidzot, pēc Kosovas kara tika pieņemts Nicas līgums. Pēc 2008.gada finanšu krīzes pieņemts Lisabonas līgums. Caur katru krīzi Eiropas Savienība paliek stiprāka un spēj risināt savas problēmas. Nemuļķosim sevi! Arī pēc šīs krīzes (es esmu pārliecināts) mēs turpināsim virzību uz vienotu Eiropas konfederāciju.

Paldies. (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Artusam Kaimiņam.

A.Kaimiņš (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Labdien, cienījamie kolēģi! Labdien, cienījamie viesi!

Paldies Rinkēviča kungam par ārlietu ministra ikgadējo ziņojumu valsts ārpolitikā. Šajā ziņojumā ir uzskaitītas daudzas lietas, taču tas ignorē vienkāršu nodokļu maksātāju pamatjautājumu.

Ārlietu ministrija savas darbības nodrošināšanai 2016.gadā tērēs 52 miljonus 558 tūkstošus 53 eiro Latvijas nodokļu maksātāju naudas. Kā tiks tērēta šī summa? Ko Ārlietu ministrija grib panākt? Kāds labums no Ārlietu ministrijas izvirzītajiem mērķiem ir nodokļu maksātājam? Kāpēc Ārlietu ministrija ir izvirzījusi tieši šīs prioritātes? Kā Ārlietu ministrijas minētie globālie riski ietekmē Latvijas nodokļu maksātāju?

Šis skaidrojums... šis skaidrošanas darbs, ministra kungs, ir jādara jums. Šis dokuments nav rakstīts Latvijas nodokļu maksātājiem, kuriem ir vairāk nekā 52 miljoni iemeslu pieprasīt skaidrojumu par viņu izlietotajiem līdzekļiem.

Sakiet man, ministr, kāpēc diaspora nav prioritāte? Kāpēc pakalpojumu uzlabošana nav prioritāte? Kāpēc bēgļu jautājuma risināšana nav prioritāte?

Rinkēviča kungs, jūs neesat Beļģijas ārlietu ministrs, jūs neesat arī Krievijas ārlietu ministrs, jūs neesat arī Vācijas ārlietu ministrs. Rinkēviča kungs, jūs esat Latvijas ārlietu ministrs! Dokumentā definētas visas citas, izņemot Latvijas intereses. Jums un jūsu padotajiem darba devējs ir Latvijas valsts nodokļu maksātājs. Valsts intereses ir nodokļu maksātāju intereses. Šis dokuments nodokļu maksātājam par valsts ārpolitiku nepaskaidro pilnīgi neko. Un tas ļoti atšķiras no tā, ko jūs šeit runājāt no šīs tribīnes pašā sākumā, jo to, ko jūs šeit teicāt, es ļoti labprāt redzētu šajā ziņojumā, jo šī informācija bija ļoti noderīga.

Paldies jums.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Mārtiņam Bondaram.

M.Bondars (LRA).

Augsti godātā priekšsēdētājas kundze! Godātais ministra kungs! Cienītās deputātes! Godātie deputāti! Un gribētos teikt arī: “Godātais Kučinska kungs!”, bet nevar to šajā brīdī teikt, jo viņa šeit nav. (Starpsauciens: “Mēs nodosim!”)

Lasot ikgadējo ārlietu ministra ziņojumu, ir tāda sajūta, ka lasu vēstuli Ziemassvētku vecītim. Edgars Rinkēvičs izpušķo pagātni un padara nākotni ne īpaši skaidru.

Par izpušķoto 2015.gadu. Lielākoties Edgara Rinkēviča ziņojumā mēs dzirdam par ļoti veiksmīgo Latvijas prezidentūru 2015.gada pirmajā pusē. Un taisnība! Protokolāri un tehniski Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā bija veiksmīga. Bet, ministra kungs, nevajag maldināt Latvijas sabiedrību, sakot, ka Latvija ir vadījusi... noteikusi Eiropas Savienības dienaskārtību. Latvija nav noteikusi Eiropas Savienības dienaskārtību! Vēl vairāk, varu pateikt – neviens tam pat nespēs noticēt, jo Latvijas valdība, nu jau aizejošā valdība, nav spējīga noteikt dienaskārtību Latvijā, kur nu vēl Eiropā.

Un, protams, saprotot jūsu partijas un valdības krītošo reitingu, jums ir nepieciešamība runāt par prezidentūru, jo tas ir vienīgais salmiņš, pie kā jums pieķerties, runājot par 2015.gadu.

Vēl par kaut ko, kas šajā ziņojumā – 2015.gada ziņojumā – nav pieminēts. Ministra kungs, tas ir par jūsu vadītās institūcijas dubultmorāli... un arī par jūsējo. Pirms vēlēšanām jūs ar putām uz lūpām... Latvijā neielaidāt trīs dziedātājus no Krievijas, taču jau 2015.gada martā viens no Krievijas prezidenta tuvākajiem līdzgaitniekiem – Jakuņina kungs – brīvi ieradās Latvijā un brīvi pārvietojās pa mūsu zemi. Neskatoties uz to, ka 2014.gadā mūsu sabiedrotie – Amerikas Savienotās Valstis – jau bija iekļāvuši Jakuņina kungu melnajā sarakstā! Neskatoties uz to, ka Eiropas Savienība to vēlējās izdarīt 2015.gadā! Savukārt no aizkulisēm ir skaidri zināms, ka Latvijas diplomāti un politiķi darīja visu, lai šis cilvēks netiktu iekļauts. Tā ir dubultmorāle, ka pirms vēlēšanām jūs pasakāt dziedātājiem – nē, savukārt tuviem Krievijas prezidenta līdzgaitniekiem – jā!

Visbeidzot. Vislielākais pārmetums jums tomēr ir par kaut ko citu – par to, ka 2015.gadā jūs neesat rosinājis un virzījis iekšējās debates par ārpolitiskajiem procesiem Latvijā. Tas nav noticis. Un tad, kad jūs 2015.gada septembrī runājāt par to, ka Latvija ir nonākusi izolācijā, un vainojāt Zaļo un Zemnieku savienību... un vainojāt Nacionālo apvienību, ka tā esot novedusi Latviju šajā izolācijā, tad principā jums vajadzētu ieskatīties spogulī, jo šajā izolācijā esat novedis jūs, jo iekšpolitiskās debates par patvēruma meklētāju jautājumiem nav nekad no jūsu puses virzītas. Par nožēlu. Nav no jūsu puses virzītas! Un tas arī ir izraisījis krīzi. Nacionālā apvienība ļoti skaidri saprot savu elektorātu, Zaļo un Zemnieku savienība ļoti precīzi vērtē socioloģijas datus... Ja viņi socioloģijā redz, ka patvēruma meklētāju uzņemšana nav populāra, tad, protams, viņi ieņem attiecīgu politisko nostāju. Un, ja jūs necenšaties neko šajā jautājumā izdarīt, tad patiešām tā ir problēma.

Laikam par pagātni pietiks šajā brīdī. Es gribētu pateikt arī kādu vārdu par neskaidro nākotni.

Viens kompliments jums, Rinkēviča kungs, gan ir – par to, ka attiecībā uz drošības politiku viss ir pietiekoši skaidrs šajā ziņojumā un tur nav ko piebilst. Tātad – sabiedroto klātbūtne mūsu zemē un, protams, arī ciešāka sadarbība Baltijas valstu starpā, ciešāka sadarbība ar Somiju, Zviedriju. Tur nav ko piebilst.

Taču 2016.gadā Latvijas dienaskārtību noteiks Eiropas dienaskārtība 2016.gadam. Un 2016.gadā Eiropā ir risināmi pieci ļoti skaidri jautājumi.

Jautājums numur viens – tie ir patvēruma meklētāji.

Numur divi – tā ir Šengenas zonas nākotne.

Numur trīs – tā ir terorisma apkarošana.

Numur četri – tas ir Lielbritānijas referendums par palikšanu vai izstāšanos no Eiropas Savienības.

Un numur pieci – Eiropas Savienības ekonomiskā izaugsme.

Šajā piecu jautājumu blokā ārpolitikas ziņojumā, jūsu ziņojumā, ministra kungs, nav skaidrības.

Ja mēs runājam par patvēruma meklētājiem, Latvija saka: nē, negribam. Ja mēs runājam par Šengenas zonas nākotni: jā, gribam. Ja runājam par terorisma apkarošanu: atbalstīsim. Par Lielbritāniju Eiropas Savienībā: lai paliek. Nē, vajag, lai paliek. Un par ekonomisko izaugsmi: lai aug! Tas ir tas, kas atrodams ziņojumā.

Es atvainojos. Par patvēruma meklētājiem, ja mēs runājam, tad ko mēs šobrīd Eiropā redzam? Pirmkārt, to, ka ļoti daudz cilvēku ir ceļā uz Eiropu šajā brīdī. Gada pirmajās divās nedēļās Eiropā ir ieplūduši ne mazāk, ne vairāk kā 35 tūkstoši patvēruma meklētāju. Tas ir vairāk kā nevienu citu gadu iepriekš.

Otrkārt. Vēl vairāk cilvēku, iespējams, būs spiesti pamest savas mājas – no Himalajiem līdz pat Āfrikai, kur notiek dažādi ģeopolitiskie procesi, nelabvēlīgi ģeopolitiskie procesi, un šie cilvēki būs ceļā uz Eiropu.

Treškārt. Spēja uzņemt patvēruma meklētājus Eiropā ir sasniegusi limitu.

Un visbeidzot, atsevišķās Eiropas valstīs vai, precīzāk sakot, visās Eiropas valstīs pastiprinās vēlme meklēt lokālus, nevis kolektīvus risinājumus. Šobrīd ir ļoti grūti runāt par vienotību un solidaritāti, tajā pašā laikā sakot vispār patvēruma meklētājiem – nē! Tas vienkārši nedzīvo vienā burkā vai nedzīvo uz vienas lapaspuses, ministra kungs!

Es saprotu, ka jūs varat šādā veidā to mēģināt pasniegt Latvijas sabiedrībai, bet agrāk vai vēlāk šāda politika piedzīvo krahu.

Par Šengenas zonu. Es domāju, ka mums nevienam nav domstarpību par to, ka mēs vēlētos, lai Šengenas zona paliktu tādā vai šādā formā. Bet man liekas, ka 2016.gadā mēs varam piedzīvot vēl vairāk ierobežojumu, nekā tas ir bijis līdz šim.

Savukārt par Lielbritāniju. Tā ir mūsu iespēja. Lielbritānijas premjerministra izvirzītie četri jautājumi, ko viņš vēlētos redzēt... zināmā mērā – Briseles piekāpšanos, – tā ir mūsu iespēja vismaz vienā sadaļā. Un tā sadaļa ir saistīta ar to, ka Lielbritānijas premjerministrs vēlas, lai cilvēki, kuri ierodas no Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, sociālos pabalstus nesaņemtu pirmos piecus vai pirmos četrus gadus. Tas ir saprotami, jo stress, ko tas rada Lielbritānijas sociālajai sistēmai, ir... Viņi nespēj šo stresu nekādā veidā akumulēt un nekādā veidā tikt ar to galā. Tāpēc Lielbritānijas premjerministrs saka: “Jā, mēs esam par brīvu darbaspēka kustību, taču sociālie pabalsti šiem cilvēkiem nepienākas.” Tātad šis jautājums par migrācijas procesu Eiropā ir padarīts leģitīms, debašu vērts. Un šeit mēs esam ieinteresēti. Mēs esam ieinteresēti neturpināt faktiski dotēt Eiropas Savienības turīgās valstis, investējot cilvēku izglītībā, veselībā, viņu izmantotajā infrastruktūrā, neko nesaņemot atpakaļ. Šī ir mūsu iespēja par to debatēt. Bet šī iespēja būs tikai līdz maija mēnesim, kad Lielbritānijas premjerministrs cer aizvērt vēl pārējos trīs punktus attiecībās ar Eiropas Savienību, kas pirmām kārtām, protams, ir tātad konkurētspējas pieaugums Eiropā, un tas ir saistīts ar jautājumu par Eiropas Savienību kā daudzvalūtu savienību, nevis eirozonas savienību, un visbeidzot tas ir jautājums par to, lai suverenitātes samazināšana dalībvalstīm, ar katru brīdi nododot arvien vairāk un vairāk tiesību Briselei, netiktu turpināta. Tie ir jautājumi, kuros jābūt skaidram pozicionējumam. Šajā dokumentā, ko es lasu, es neko tādu neredzu. Un tas nav pareizi.

Vai es varētu vēl divas minūtes, priekšsēdētājas kundze?

Sēdes vadītāja. Vai deputātiem ir iebildumi? (Starpsauciens no zāles: “Lai runā!”; dep. A.Loskutovs: “Lai dzied!”) Paldies.

Turpiniet!

M.Bondars. Un visbeidzot pašā nobeigumā es vēlos pieskarties jautājumam par ekonomiskās telpas paplašināšanu, par mūsu, par Latvijas izaugsmi.

Ministra kungs! Jūs minējāt, ka iestāšanās OECD sekmēšot investīciju pieaugumu. Es jums pilnīgi piekrītu, ka iestāšanās OECD ir svarīga, bet, ziniet, investīciju pieaugumu nesekmēs iestāšanās OECD. Investīciju pieaugumu sekmēs Latvijas tiesiskā vide, investīciju pieaugumu sekmēs laba pārvaldība Latvijā un arī tas, kā mēs spēsim nodrošināt adekvātas izmaksas mūsu uzņēmējiem un mazāku birokrātiju. Tie ir pamati investīciju pieaugumam, nevis iestāšanās OECD. Nevajag maldināt Latvijas sabiedrību, jo tas ilgtermiņā nes sliktus rezultātus!

Paldies jums.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Rihardam Kolam, otro reizi.

R.Kols (VL–TB/LNNK).

Cienījamā priekšsēdētājas kundze! Ministrs atbildēja attiecībā uz ārējo ekonomisko politiku, tomēr nesniedza atbildi, kur tad ir pieejama šī politika, kur ar to var iepazīties. Un tādas politikas neesamība tomēr rada jautājumus, dod pamatu apšaubīt to, ka uzņēmēji, kā ministra kungs apgalvo, ir apmierināti ar visu šo procesu. Nu, tas neatbilst patiesībai! Īstenībā pati lielākā neapmierinātība ar esošās valdības darbību nāk no uzņēmējdarbības vides. Par dažādām jomām, tajā skaitā par iespējām eksportēt, par jaunu tirgu apgūšanu... Tas, ko jūs minējāt par 19 jaunu tirgu apgūšanu... atvēršanu... Atvēršana ir viena lieta. Tā ir status quo situācija. Bet ir jautājums: kā mēs kāpinām apgrozījumu saistībā ar šo bilanci? Un jūsu atsauce uz šiem veiksmīgajiem tirgiem ir nevis plānveidīgi īstenotas politikas rezultāts, bet gan reakcija uz krīzi. Protams, tas ir labi, ka spējam tik ātri reaģēt uz izaicinājumiem, tomēr valstij, kura vēlas veiksmīgi ekonomiski attīstīties ilgtermiņā, nepieciešama skaidra ilgtermiņa politika. Pašreiz tādas nav. Valsts līmenī trūkst skaidru vadlīniju attiecībā uz visām ar investīciju piesaisti un uzturēšanu saistītajām institūcijām – Ārlietu ministriju, Ekonomikas ministriju, Satiksmes ministriju, Finanšu ministriju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un tā tālāk. Īpaši akūta ir pašvaldību, kā arī šaurākas nozīmes institūciju neiesaistīšana investīciju piesaistē. Šajā sakarā jāpiemin Konkurences padome, Publisko iepirkumu birojs, Valsts ieņēmumu dienests, kam būtu jāturpina darbs pie Latvijas kā pie investīcijām pievilcīgas un drošas vides veidošanas.

Un visbeidzot. Es domāju, ka jums vairāk vajadzētu uztvert šos aicinājumus. Nevis apšaubu jūsu status quo pozīciju, esot Ārējās ekonomiskās politikas koordinācijas padomes koordinatoram, bet manis teiktais ir vairāk kā pragmatiski priekšlikumi par to, kas būtu jāveic šai padomei turpmāk. Būtu nepieciešams izveidot gan vienotas starpinstitucionālās vadlīnijas par prioritārajiem investīciju objektiem valstī un nozarēm Latvijā, kā arī būtu jāidentificē valstij prioritārie eksporta novirzieni, veidojot pārredzamu un koordinētu politiku, kurā sadarbojas visas ar investīcijām un ekonomiku saistītās institūcijas.

Tas ir vairāk aicinājums, nevis bakstīšana ar pirkstu. Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Sergejam Dolgopolovam.

S.Dolgopolovs (SASKAŅA).

Cienījamie kolēģi! Cienījamie viesi, kuriem īpašs paldies par izturību un pacietību!

Es negribētu runāt par padarīto, jo tā vērtējums ir atkarīgs no tā, uz kura sola – pozīcijas vai opozīcijas – sēž vērtētājs. No tā ir atkarīgs arī vērtējuma saturs. Es gribētu parunāt par to darāmo, kas izskanēja ziņojumā, izskanēja ministra runā. Dabiski, tāpat kā pērn, arī šogad ir trīs lielākie apdraudējumi, proti, Krievija, starptautiskais terorisms un bēgļi. Es pieliktu klāt arī ceturto – Eiropas – un ne tikai Eiropas! – politiskās elites zināmu diezgan nopietnu izsīkšanu, kas traucē pieņemt ne tikai vienotus, bet arī saprotamus un saprātīgus lēmumus.

Runājot par darāmajiem darbiem, man šķiet, ka šeit vajadzētu drusku konkrētāk runāt par tām problēmām, kas tiešām ir risināmas. Ministra kungs bija pat teicis, ka Lielbritānija gatavojas referendumam. Jā, tiešām, tā tas ir. Tiešām ir svarīgi pieturēties pie lozunga “Vienoti dažādībā”. Bet laikam vajadzētu pateikt, kuras no tām prasībām, ko izvirza Lielbritānija, tām pretenzijām, kas izvirzītas Eiropas Komisijai, tām prasībām, ko Lielbritānija formulē, tātad kuras no tām ir atbalstāmas no Latvijas puses ar abām rokām, kuras ir atbalstāmas ar vienu roku un kuras ir noraidāmas? Kur mēs stāvēsim kā klints, lai saglabātu Eiropas Savienības vienotību?

Otrs jautājums. Ir runa par to, lai paplašinātu bezvīzu režīma ieviešanu ar citām valstīm. Vai tas ir vienīgais līdzeklis, kā iziet no tās krīzes, ko pārdzīvo Šengenas zona visā, kas saistīts ar bēgļu problēmām un citām lietām? Varbūt ir arī citas receptes? Teiksim, vīzu piešķiršanas atvieglotais režīms vai citi mēģinājumi risināt šo lietu.

Trešais jautājums, kas, dabiski, nav šā gada jautājums, bet ir šā gada procesa jautājums, – tas ir Eiropas Savienības paplašināšanas jautājums. Jau tagad, kā zināms, Eiropā eksistē divas valstu grupas ar diviem attīstības ātrumiem. Paplašināšanas gadījumā pievienosies trešā grupa ar trešo ātrumu. Kā to ir gatavs un spējīgs izturēt Eiropas Savienības budžets? Kā mēs paši esam gatavi vai neesam gatavi samierināties ar to, ka, teiksim, tie paši fondi, kas nāk no Eiropas Savienības, drusku saruks? Bet varbūt saruks vairāk nekā drusku... Kādā mērā un kādos apjomos?

Visi tie ir jautājumi, par kuriem ir ne tikai jādomā, bet jārunā un arī jārēķina.

Nākamais jautājums – Transatlantiskais tirdzniecības un investīciju partnerības līgums. Mēs runājam par ģenētiski modificētām pārtikas precēm, mēs runājam par standartiem. Vai mēs runājam par eiro un dolāra kursa attiecībām un kā tās ietekmē importa un eksporta attiecības starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm? Kā ir salīdzināmas un kā ir savienojamas Eiropas Savienības un Amerikas Savienoto Valstu nodokļu politikas lietas, kas ir ļoti atšķirīgas un kas ļoti ietekmēs arī šīs lietas, par kurām es tikko teicu? Par visām tām lietām ir jārunā pietiekami konkrēti, plānojot ārpolitiskās darbības 2016.gada kontekstā.

Un pēdējais, ko es gribēju teikt noslēgumā. Viena tehniska piezīme – es jau vienreiz par to esmu runājis. Mums ir ārkārtīgi liels diplomātisks (un ne tikai) aparāts Briselē. Bet ļoti gribētos, lai tiktu pastiprināta Ārlietu ministrijas koordinējošā loma, lai mēs nesastaptos katru reizi ar to, ka parādās jauna Eiropas Savienības direktīva vai grozījumi tajā un mēs uzreiz esam spiesti steidzamības kārtā pieņemt attiecīgus grozījumus vairākos Latvijas Republikas likumos. Man šķiet, ka smagnējās procedūras, kādas pastāv Eiropas Savienībā, pieņemot pašas direktīvas un grozījumus tajās, palīdz arī laikus koordinēt un laikus pieņemt attiecīgus lēmumus.

Es vēlu veiksmi Ārlietu ministrijai, arī esošajam un topošajam ārlietu ministram, lai šīs problēmas tiktu risinātas.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Debates slēdzu.

Vai ārlietu ministra kungs vēlas ko piebilst?

E.Rinkēvičs. Jā, paldies, ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētāja! Dažas atbildes un atbilstoši Kārtības rullim – arī noslēguma vārdi.

Manuprāt, īpaši šajā otrajā daļā skaidri izkristalizējās tas, kas ir... Tā kā tās man ir jau piektās ārlietu debates, tad jau no pašām pirmajām, kurās es esmu piedalījies, ir skaidrs, ka bieži vien, runājot par ārlietām, par Ārlietu ministriju, mēs savā ziņā uzskatām, ka runājam par visām lietām, un tātad savā ziņā Ārlietu ministriju varētu šo debašu kontekstā pārdēvēt par visu lietu ministriju.

Es pilnīgi piekrītu tiem, kuri saka, ka mums vajag veidot, kā Zariņa kungs teica, integrētu piedāvājumu un integrētu politiku saistībā ar, piemēram, Jauno Zīda ceļu, tranzītu un visu pārējo. Taču Ārlietu ministrija ir jau simts reizes norādījusi gan nozarei, gan kolēģiem, ka, lai šādu integrētu piedāvājumu un konkurētspēju veicinātu, mums ir nepieciešams plašāks to institūciju loks, kuras strādā pie tā. Mums ir jārunā par tarifiem, mums ir jārunā par dažāda veida pasākumiem, kas, patiesību sakot, ir gan privātā biznesa, gan visas valsts pārvaldes jomā. Un pie tā mēs arī strādājam.

Šeit tika minēts par EXPO 2017, un savā ziņā Kola kungs joprojām uztraucas par šo padomi... Acīmredzot būs jāuzaicina uz kādu sēdi. Bet es varu teikt – jā, bija viedoklis, ka Latvijas nodokļu maksātājiem attiecībā uz EXPO... ka nedz Milānas, nedz Astanas kontekstā nebūtu jātērē savi līdzekļi. Mums izdevās sadarbībā gan ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, gan it īpaši ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru panākt to, ka Latvija piedalīsies, un pirmo reizi mēs ejam tādu zināmu eksperimenta ceļu, ka faktiski uzņēmēji paši arī to apmaksās. Vai tas ir labi vai slikti? Varam diskutēt. Bet arī tas lielā mērā ir zināms inovatīvs pienesums.

Nu, ņemot vērā to, ko es jau teicu, – ka Ārlietu ministrija ir atbildīga par visu –, es pat sāku just, ka man laikam ir jāsāk pievērst uzmanību arī tām norisēm, kas notiek Latvijā. Kaut gan īsti laikam mūsu dienests to nevar izdarīt. Es saprotu, Viļuma kungs, tās bažas, un es pilnībā atbalstu viedokli par to, ka diemžēl Latvijas reģionos vairākās vietās ir informatīvie “caurumi”, es pat teiktu tā. Bet šeit mēs, protams, gribētu redzēt arī to institūciju iesaisti, kuras jau sen ir atbildīgas par atbilstoša budžeta sagatavošanu un attiecīgo problēmu risināšanu.

Nu, un, protams, es nekādi nevarētu teikt, ka Latvijas Ārlietu ministrija būtu atbildīga par vardarbību pret sievietēm Latvijā. Tas laikam būtu mazliet pārspīlēts, bet man gandrīz vai tā jāsaprot no tās jūsu uzstāšanās.

Es pilnībā piekrītu, ka tā dezinformācija, tās darbības, kas bieži vien tiek veiktas saistībā ar ļoti nopietnām problēmām, pēc būtības vairāk vai mazāk veicina ļoti, ļoti, sliktas tendences. Un, protams, lielā mērā politiķiem, kas bieži arī piedalās diskusijās gan sabiedriskajos medijos, gan privātajos medijos, sociālajos tīklos, ir arī jāsaprot sava atbildība, bieži vien pārpublicējot nepārbaudītu dažāda veida informāciju.

Kaimiņa kungs, paldies par komplimentu, ka runa bija labāka par ziņojumu. Ziņojums un runa, patiesību sakot, ir tradicionāli vienots dokuments... vienota pakete. Ziņojumā mēs iezīmējam mazliet plašākas lietas, bet runa ir akcents. Taču šis ziņojums nekādi nevar būt budžeta paskaidrojums.

Par budžetu mēs debatējām pagājušajā gadā. Es būtu laimīgs skaidrot to vai citu pozīciju, bet gribu tikai teikt, ka Latvijas Ārlietu ministrijas budžets nav pats lielākais, taču mēs darām visu, lai nodrošinātu palīdzību mūsu valstspiederīgajiem neatkarīgi no tā, vai tie būtu diasporas cilvēki vai cilvēki, kas nonākuši dažādās problēmās, un lai atbalstītu mūsu uzņēmēju biznesu, kā arī cīnītos par mūsu valsts drošību. Un es varu tikai apbrīnot un teikt paldies maniem kolēģiem diplomātiem, kuri tiešām ļoti, ļoti smagos apstākļos dara fantastisku darbu.

Es domāju, ka mēs ar Bondara kungu varam palikt katrs pie savām domām par to, kāds ir bijis Latvijas prezidentūras panākums. Par prezidentūras norisēm es esmu gana daudz runājis. Es esmu arī daudz runājis par tiem jautājumiem, kas, manuprāt, ir bijuši ne tikai stratēģiski, bet arī tādi, par kuriem, piemēram, pat pēdējā Latvijas prezidentūras dienā mums izdevās panākt gan Latvijas pilsoņiem, gan visas Eiropas pilsoņiem labvēlīgu risinājumu (piemēram, kaut vai mobilo sakaru un internetsakaru viesabonēšanas jautājumos). Tā ka mums ir ar ko palepoties, bet nu, protams, opozīcijas liktenis ir pakritizēt, ko mēs arī saprotam.

Tajā pašā laikā es tomēr gribu atgādināt divas lietas. Mēs katru gadu janvārī nākam uz šīm debatēm, līdz ar to teikt, ka mēs neiniciējam kaut kāda veida sarunu (lai gan tas pat ir Saeimas kārtības rullī noteikts), būtu diezgan aplami. Domāju arī, ka savā ziņā jūs pat pareizi pateicāt atsevišķas prioritātes, par kurām mēs šeit runājām. Es arī pilnībā piekrītu tam, ka mums ir nopietni jāstrādā ar Lielbritānijas izvirzītajiem jautājumiem, bet mums ir jāatceras arī vairākas lietas. Piemēram, ja mēs tiešām piekrītam uzstādījumam, ka neeirozonas valstīm ir jābūt pietiekamai iespējai būt klāt jautājumos, kurus pārspriež eirozonas valstis, vai ja mēs runājam par brīvu darbaspēka kustību, tajā pašā laikā mēs nekādi nevaram piekrist tam, ka mūsu cilvēki Lielbritānijā kaut kādā veidā pēkšņi tiek diskriminēti... Tā ka šeit mēs turpināsim strādāt.

Par kvotām runājot. Es tomēr gribētu atgādināt vēlreiz to, kas šeit kā neskanēja, tā neskan. Attiecībā uz kvotu politiku Latvijas valdības pati pirmā pozīcija ir bijusi ļoti skaidra, un nevajadzētu tiešām maldināt sabiedrību, par kuras maldināšanu jūs tā uztraucaties.

No pirmās dienas mēs teicām, ka esam kategoriski pret obligāto bēgļu sadales jeb imigrācijas sadales mehānismu, jau kopš pirmās dienas – vēl mūsu prezidentūras laikā, kad komisija nāca ar šiem priekšlikumiem. Tajā pašā laikā mēs arī pateicām, un te bija ļoti smaga diskusija, ka solidaritātes vārdā mēs esam gatavi piedalīties noteikta cilvēku skaita pārdalē. Bet, ja netiks izpildīti citi nosacījumi, par kuriem šeit ir daudz debatēts, tad mēs būsim pret. Līdz ar to šī rīcība ir bijusi pietiekami konsekventa.

Un visbeidzot par investīciju pieaugumu. Es gribētu teikt, ka OECD pati par sevi veicinās investīciju pieaugumu, jo dalība šajā organizācijā risinās veselu rindu jautājumu, kas ir saistīti ar uzņēmēju vides sakārtošanu. Es jau minēju šeit. Pirmkārt, jau cīņa pret korupciju. Otrkārt, tie ir jautājumi, kas skar labāku valsts kapitāla sabiedrību pārvaldi. Tā ir problemātika, kas ir saistīta ar mūsu finanšu sektoru. Un mēs zinām, ka šeit mums arī ir daudz darāmā. Tā ka pats par sevi sagatavošanās process ir tas, kas veicinās mūsu uzņēmēju vides pieaugumu.

Kola kungs, es domāju, ka mēs šo diskusiju laikam varētu turpināt. Nebūtu prātīgi vēlreiz atgriezties pie jautājumiem. Bet es gribu tomēr pilnībā piekrist vienam apgalvojumam, ko jūs pateicāt. Tā ir pilnīga taisnība, ka investīciju piesaistei ir nepieciešama sakārtota uzņēmējdarbības vide. Cita starpā arī tajos jautājumos, par kuriem tieši ir atbildīga Tieslietu ministrija un kur ir problēmas. Gan mūsu starptautiskajos reitingos, gan arī, teiksim, jautājumu loks, pie kura mēs turpinām visi kopīgi strādāt.

Un vēl... Jā, mums laikam ir vairākas jomas, kurās ir dalītā atbildība, un ar to ir jārēķinās. Piemēram, kopā ar Ekonomikas ministriju mēs diezgan cieši strādājam pie investīciju piesaistes ārējo ekonomisko sakaru veicināšanā. Ārlietu ministrija vairāk darbojas pie ārējās tirdzniecības politikas. Kopā ar Kultūras un izglītības ministriju – pie diasporas politikas. Es domāju, ka tā sadarbība ir bijusi gana laba. Tajā pašā laikā mēs esam vienmēr bijuši atklāti jebkurai sarunai par to, ko vēl varētu darīt lietas labā.

Paldies Dolgopolova kungam par novēlējumiem, ko vajadzētu vēl darīt, kā vajadzētu darīt. Arī te tika runāts par Transatlantisko tirdzniecības un investīciju partnerības līgumu. Ja nemaldos, Zariņa kungs runāja par to, ka varētu būt kādi standarti, kurus pārskatīs vai kur varētu būt kāda piekāpšanās. Es tikai varu teikt, ka šīs sarunas ir smagas, šīs sarunas turpinās. Un šobrīd Eiropas Savienības ārējās tirdzniecības ministra formātā ir vairāki jautājumi – ģenētiski modificētā pārtika, kā arī vēl citi jautājumi, par kuriem, protams, sarunas notiek smagi un kuros ne tikai Latvija, bet daudzas valstis nav gatavas uz kompromisiem.

Noslēgumā gribētu vēlreiz teikt lielu paldies kolēģiem, gan tiem kolēģiem Ārlietu ministrijā, kas daudz ir strādājuši pagājušogad, kā arī strādājuši pie šī konkrētā ziņojuma. Tāpat es gribētu teikt paldies kolēģiem šeit, Saeimā, par šīm diskusijām, par kritiku, par padomiem, par ieteikumiem. Un, kā jau es teicu, lielā mērā valsts ārpolitika veidojas no daudziem un dažādiem mozaīkas elementiem, no daudzu un dažādu institūciju veiksmīgas sadarbības. Tāpēc es gribu teikt, ka nākamajā periodā, līdz nākamā gada janvārim, līdz nākamajām debatēm, mums ir jārēķinās ar to, ka mūsu valstij būs ļoti daudz izaicinājumu, uz tiem būs jāreaģē ļoti, ļoti ātri un dažreiz arī elastīgi. Tāpēc es ļoti gribu cerēt, ka mūsu sekmīgā sadarbība – Ārlietu ministrijas, valdības sadarbība ar parlamentu un ar parlamenta komisijām (man, protams, īpaši jāuzrunā Ārlietu komisija un Eiropas lietu komisija) – turpināsies tikpat labā un konstruktīvā gaisotnē un ka kopā mēs spēsim nodrošināt gan valsts drošību, gan ekonomisko izaugsmi, gan arī, protams, stiprināt to pamatu pamatu, kas mēs esam, – daļa no eiroatlantiskās sabiedrības.

Liels paldies par uzmanību! (Aplausi.)

Sēdes vadītāja. Paldies ārlietu ministram Edgaram Rinkēvičam par ziņojumu un par plašajiem komentāriem.

Līdz ar to Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos ir uzskatāms par izskatītu.

Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātu klātbūtnes reģistrācijas režīmu! Lūdzu rezultātu!

Vārds Saeimas sekretāra biedram Gunāram Kūtrim reģistrācijas rezultāta nolasīšanai.

G.Kūtris (12.Saeimas sekretāra biedrs).

Cienījamie kolēģi! Šobrīd nav reģistrējušies: Aldis Adamovičs, Ringolds Balodis, Guntis Belēvičs, Andris Bērziņš, Boriss Cilevičs, Raivis Dzintars, Rihards Eigims, Andrejs Elksniņš, Guntis Kalniņš, Jānis Klaužs, Nellija Kleinberga, Armands Krauze, Māris Kučinskis, Vilnis Ķirsis, Inese Laizāne, Inese Lībiņa-Egnere, Ainārs Mežulis, Sergejs Mirskis, Ināra Mūrniece... ir, Ņikita Ņikiforovs, Imants Parādnieks, Artis Rasmanis, Silvija Šimfa, Juris Vectirāns, Ivars Zariņš un Mihails Zemļinskis.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Saeimas ārkārtas sēdi slēdzu.

SATURA RĀDĪTĀJS
12. Saeimas ziemas sesijas 3. (ārkārtas) sēde
2016. gada 26. janvārī

 

Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos
(Dok. Nr. 1657)
   
Ziņo - ārlietu ministrs E.Rinkēvičs
   
Debates Saeimas priekšsēdētāja I.Mūrniece
  - dep. O.Ē.Kalniņš (Ārlietu komisijas vārdā)
  - dep. L.Čigāne (Eiropas lietu komisijas vārdā)
  - dep. K.Seržants (ZZS frakcijas vārdā)
  - dep. S.Āboltiņa (frakcijas VIENOTĪBA vārdā)
   
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa - Saeimas sekretāra biedrs G.Kūtris
   
Debašu turpinājums - dep. I.Sudraba (NSL frakcijas vārdā)
  - dep. E.Šnore (VL-TB/LNNK frakcijas vārdā)
  - dep. G.Daudze
  - dep. A.Lejiņš
  - dep. R.Kols
  - dep. J.Dombrava
  - dep. A.Kiršteins
  ārlietu ministrs E.Rinkēvičs
   
Paziņojums
  - R.Ražuks
   
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa - Saeimas sekretārs A.Klementjevs
   
Debašu turpinājums - dep. J.Vucāns
  - dep. I.Zariņš
  - dep. J.Viļums
  - dep. V.Spolītis
  - dep. A.Kaimiņš
  - dep. M.Bondars
  - dep. R.Kols
  - dep. S.Dolgopolovs
  ārlietu ministrs E.Rinkēvičs
   
Reģistrācijas rezultāti
Nolasa - Saeimas sekretāra biedrs G.Kūtris
Trešdien, 18.oktobrī
08:30  Eiropas lietu komisijas sēde
09:00  Pieprasījumu komisijas sēde
10:00  Ārlietu komisijas sēde
10:00  Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēde
10:00  Juridiskās komisijas sēde
10:00  Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēde
10:00  Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēde
10:00  Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēde
10:00  Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēde
10:00  Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēde
10:00  Sociālo un darba lietu komisijas sēde
12:00  Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēde
12:00  Nacionālās drošības komisijas sēde
12:00  Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēde
12:00  Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēde
12:30  Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde
13:00  Ārlietu komisijas Baltijas lietu apakškomisijas sēde
15:00  Latvijas Reģionu apvienības frakcijas priekšsēdētājas Nellijas Kleinbergas tikšanās ar Slovēnijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Robert Krmelj
16:15  Saeimas Eiropas lietu komisijas priekšsēdētājas Lolitas Čigānes tikšanās ar Rumānijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijas Republikā V.E. Dan Adrian Balanescu