Latvijas Republikas 11.Saeimas
pavasara sesijas sestā (svinīgā) sēde
2013.gada 4.maijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētāja
Solvita Āboltiņa.

Sēdes darba kārtība

Sēdes vadītāja. Labdien, cienījamie klātesošie!

Sākam Saeimas 2013.gada 4.maija svinīgo sēdi kas veltīta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanai.

I.Lībiņa-Egnere (11.Saeimas priekšsēdētājas biedre).

Vārds svētku uzrunai Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai.

S.Āboltiņa (11.Saeimas priekšsēdētāja).

Godātais Valsts prezidenta kungs!

Godātais Ministru prezidenta kungs!

Cienījamie deputāti!

Ministri!

Ekselences!

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Iedvesmu 4.maija sajūtām man pavisam nesen sniedza kāda kundze Daugavpilī. Viņa ar patiesu izbrīnu man sacīja: „Ja padomā, cik bieži mēs aizmirstam, kāda vērtība ir dzīvei brīvā valstī! Mutes vaļā, un mēs drīkstam runāt!”

Jā, patiešām! Mēs drīkstam runāt. Mēs drīkstam kritizēt. Mēs drīkstam apšaubīt, pierādīt, strīdēties, argumentēt, meklēt un atrast labākos ceļus mūsu valstij.

Ne velti mēdz teikt, ka atmiņa ir maldinoša, jo to iekrāso šīsdienas notikumi.

Tieši šādā veidā šodienas aktualitātes un laika ritējums palēnām aizkrāso mūsu atmiņas par dzīvi okupētā valstī, par aizliegumu paust savu viedokli, par klusinātām politiskajām sarunām virtuvē, par vajāšanu un teroru.

Tomēr atmiņu politika ir būtiska un nepieciešama demokrātiskas valsts politikas sastāvdaļa.

Arī Latvija kā demokrātiska valsts balstās uz noteiktām pamatvērtībām, kuras atspoguļojas gan simbolos, kāds ir 4.maijs, gan mūsu vēstures skaidrojumos un laikabiedru atmiņās. Mūsu spēkos ir kopt mūsu atmiņu politiku un turēt dzīvus neatkarības atgūšanas ideālus. Tie ir bijuši un no jauna var kļūt par tautu vienojošiem un attīstību virzošiem spēkiem.

Godātie klātesošie!

Pirms 23 gadiem ārkārtīgi sarežģītā politiskajā situācijā Augstākā padome pieņēma Neatkarības deklarāciju, ar kuru atjaunoja Latviju kā neatkarīgu, demokrātisku valsti. Starp deputātiem, kuri nobalsoja par deklarācijas pieņemšanu, bija arī Imants Ziedonis. Viņš vakar būtu svinējis savu astoņdesmito dzimšanas dienu.

Šodien, līdz ar citiem Augstākās padomes deputātiem godinot arī mūsu dzejnieku, ir vērts pakavēties pie viņa 1985.gadā rakstītajām dzejas rindām:

varonīgi izturēt

varonīgi sevī sēt

varēšanu, pašiespēju

varonīgi savu seju

turēt pretī, nenovērsties

pretī

acis nenolaist

nenobīties

visa gaiss

kad sāk pretī briest un berzties

nenovērsties

 

Kopš 1990.gada neatkarīgā, demokrātiskā Latvijas Republika ir jau izaugusi liela. Mēs esam sasnieguši daudz kā tāda, kas Neatkarības deklarācijas pieņemšanas brīdī šķita vēl tāls un nereāls.

Taču jaunā patstāvība mums ir atnesusi arī jaunus izaicinājumus un grūtības. Tādēļ arī tagad, brīžos, “kad sāk pretī briest un berzties”, ne mazāk kā pirms 23 gadiem ir svarīgi izturēt un nenovērsties.

Tas nozīmē – strādāt un būt atbildīgiem par darbu, kuru esam uzņēmušies, proti – veidot plaukstošu, neatkarīgu un eiropeisku Latviju. Vienotu Latviju ikvienam.

To atcerēties mums ir īpaši svarīgi šobrīd, kad pasaule strauji mainās un pamats zem kājām šķiet ļodzāmies.

Tādos mirkļos ir būtiski nezaudēt skaidrus savas rīcības orientierus un mērķus. To spēja mūsu valsts dibinātāji 1918. un 1919.gadā un Augstākās padomes deputāti 1990.gada 4.maijā. Tas jāspēj arī mums.

Protams, katram laikmetam ir savas problēmas un savi izaicinājumi. Mūsdienu Latviju nodarbina visai Eiropai raksturīgās grūtības, kurām nav tiešu vēsturisku analoģiju. Tomēr tas, ko joprojām varam mācīties no 18.novembra un 4.maija, ir skaidra izpratne par saviem mērķiem un uzticība tiem. Par spīti domu dažādībai un dažreiz visai sīvām diskusijām tieši konsekvence un ticība saviem spēkiem ļāva Latvijai izkļūt no smagās ekonomiskās krīzes.

Mēs esam gatavi uzņemšanai eirozonā nākamgad. Latvija ir atguvusi Eiropas un pasaules uzticību.

Un tomēr. Daudzi to savos maciņos nejūt. Daudzas ģimenes, kuras lielo krīzes smagumu ir iznesušas uz saviem pleciem, joprojām dzīvo uz nabadzības sliekšņa un valsts panākumu stāstu savā ikdienā neredz un nesaprot. Sabiedrībā pastāv nevienlīdzība.

Vienīgais iespējamais risinājums ir viens – Latvijas izaugsme. Tādēļ es aicinu ikvienu iesaistīties un palīdzēt valsts attīstībai, lai pozitīvie signāli, kas redzami makroekonomisko rādītāju tabulās, pēc iespējas drīzāk būtu jūtami katrā mājā, katrā ģimenē.

Tāpat es aicinu solidarizēties un, pierādot savas objektīvās vajadzības, nesākt pretstatīt pensionārus jaunajām māmiņām, bezdarbniekus – studentiem, aizbraucējus – palicējiem, darba devējus – darba ņēmējiem. Tādā veidā sabiedrība tiek naidota un šķelta, un beigu beigās katrs cīnās pats par sevi kā nu prot un bieži – bez redzamiem rezultātiem.

Taču mūsu cilvēki, kas cīnās par izdzīvošanu, kas šodien ir bez darba, kas aizbrauc vai dzīvo trūkumā, nedrīkst tikt atstāti vieni cīņā ar savām problēmām. Gluži pretēji: bezdarbs un emigrācija ir mūsu kopīgās problēmas, kuras apdraud mūsu kopīgo attīstību nākotnē.

Latvija šodien joprojām zaudē cilvēkus, kuri dodas projām, un to cilvēku enerģiju, spējas un zināšanas, kuri nevar atrast pie mums darbu. Šie cilvēki nav formāli statistisks lielums; viņus nedrīkst pakārtot makroekonomiskiem apsvērumiem. Tie ir reāli, dzīvi Latvijas cilvēki ar pukstošām sirdīm, un viņi mūsu valstij ir vajadzīgi.

Vai šodien spēsim ielikt stabilu pamatu nākamo paaudžu labklājībai, lai tās varētu pilnvērtīgi dzīvot mūsu valstī un justies lepnas par to?

Šis jautājums nav vienkārši atbildams.

Mūsdienu pasaule ir atvērta. Tādēļ mēs varam daudz iegūt, ja gribēsim un pratīsim izmantot šīs atvērtības sniegtās priekšrocības, bet arī daudz zaudēt, ja to negribēsim un nepratīsim. Tā ir mūsu, politiķu, atbildība – radīt priekšnoteikumus ilgtermiņa izaugsmei, vienlaikus nenovēršoties arī no kārtējām sociālajām vajadzībām.

Valsts – tie esam mēs katrs, tāpēc arī valsts izaugsme ir atkarīga no mūsu pašu izaugsmes. Ja cilvēkiem būs pieejams darbs, medicīniskā aprūpe, izglītība, dažādas sociālās garantijas, ja cilvēki jutīsies sabiedrībā pietiekami droši, lai plānotu ģimenes nākotni un radītu bērnus, viņi spēs izmantot savas labākās prasmes un priekšrocības, lai uzlabotu savu dzīves kvalitāti.

Tad Latvijā dzims bērni, kurus audzinās par ģimenes labklājību pārliecināti vecāki un nodrošināti vecvecāki. Tad Latvija uzplauks.

Mēraukla politiķu profesionālajai varēšanai būs tas brīdis, kad Latvijas kopīgais veiksmes un panākumu stāsts būs nepārprotami redzams mūsu iedzīvotāju labklājībā.

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Konkurētspējas trūkums, bezdarbs un migrācija ir ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas problēma, un arī tās risinājums ir meklējams Eiropas līmenī.

Tomēr Eiropas Savienība ir kopīga platforma, kur var diskutēt un risināt kopīgas problēmas, nevis kāds impērijas centrs, kas visu izdarīs mūsu vietā.

Šeit man atkal jāatsaucas uz atmiņu, ko iekrāso vai pat aizkrāso ikdienas notikumi. Mēs – un šoreiz es domāju visus eiropiešus – ļoti bieži ikdienā piemirstam Eiropas Savienības izveides apstākļus, mērķus un jēgu. Mēs piemirstam, kāpēc Latvija izvēlējās iet Eiropas integrācijas ceļu.

Vēl pirms 23 gadiem daudzas Eiropas daļas, tai skaitā Latvija, bija lielu ideoloģisku un ģeopolitisku cīņu kaujaslauks. Tādi vārdi kā brīvība, demokrātija, tiesiskums, Rietumu vērtības un Eiropas integrācija bija svarīgi un zināmi, taču nebija vēl piepildīti ar jēgu un dziļāko būtību.

Cilvēki par šiem vārdiem cīnījās.

Cilvēki bija gatavi to dēļ ziedot pat dzīvību.

Es labi atceros, ka man kā studēt gribošai jaunietei nācās piedzīvot pazemojošus brīžus, stājoties Latvijas Universitātē, kad bija jāsāk atbildēt uz jautājumiem: vai jums ir radi ārzemēs? Vai kāds no jūsu ģimenes ir bijis izsūtīts uz Sibīriju? Un tā tas ilga stundām.

Manai paaudzei nav bijusi iespēja brīvi papildināt savas zināšanas ārvalstu augstskolās vai iesaistīties studentu apmaiņas programmās, kuras nenotiek stingru uzraugu un stukaču pavadībā.

Taču maniem bērniem, tāpat kā ikvienam citam Latvijas bērnam, šāda iespēja ir. Mēs visi tagad esam brīvi cilvēki, ar pašizpausmes iespējām, ar iespējām brīvi kritizēt, bet arī ar iespējām piedāvāt risinājumus.

Šobrīd, kad Eiropa nav vairs sadalīta ne fiziski, ne ideoloģiski un atmiņas par kara šausmām lēnām izgaisušas, ir īstais laiks sev pašiem definēt, kāda ir mūsu paaudzes misija. Mums pašiem sev jāpasaka, kāda ir mūsu loma, lai nodrošinātu to, ka mūsu bērni un mazbērni, nākamās paaudzes, turpina dzīvot miera apstākļos un labklājībā.

Nenovērsties – šis aicinājums šodien var būt noderīgs ne tikai mums pašiem. Arī Eiropas Savienība ir saskārusies ar problēmām, kuras nedrīkst ignorēt kopīgās nākotnes vārdā. Latvijas interesēs ir tas, lai Eiropas Savienība joprojām paliktu uzticīga savām sākotnējām vērtībām – brīvībai, demokrātijai, vienlīdzībai, tiesiskumam un cilvēktiesībām.

Latvija pēdējos gados ir pierādījusi, ka mēs esam kopīgās Eiropas identitātes sastāvdaļa un mums ir svarīgi to saglabāt.

Mūsu piederība Rietumiem un Eiropai ir nevis kādas partijas vai koalīcijas projekts, bet gan valstiskuma un identitātes jautājums. Tādēļ ar lielu nopietnību raugos uz gaidāmo Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē 2015.gada pirmajā pusē.

Es esmu pārliecināta, ka Latvija spēj ne tikai tehniski izpildīt šo uzdevumu, bet arī būtiski aizstāvēt savas nacionālās intereses un apliecināt Eiropai savus ilgtermiņa mērķus. To varam paveikt, pētot mūsu sabiedroto pieredzi un apvienojot labākās no mūsu idejām.

Pēc tā, kā būs īstenota Latvijas prezidentūra, spriedīs nevis par Latvijas politiķiem, bet gan par pašu Latviju.

Godātie klātesošie!

Tuvākie mēneši Latvijas politikā būs visai saspringti. Interese par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām ir skaidri sajūtama it visur, arī šeit Saeimā.

Uzrunājot Pašvaldību savienības kongresu, salīdzināju valsti ar varenu ozolu. Tā stumbrs ir parlaments, kas sargā Satversmē iesakņotās vērtības un likuma garu, sazarotā lapotne sastāv no ministrijām un Latvijā strādājošiem uzņēmumiem, kas nodrošina budžeta zīļu ražu, savukārt pašvaldības ir ozola saknes, ar kurām mūsu valsts turas pie zemes, gūstot tās spēku un stabilitāti.

Es šo salīdzinājumu atgādinu, jo no sirds esmu pārliecināta, ka tieši pašvaldības kā vietējās varas struktūras atrodas ļaudīm vistuvāk, tās ir vispersoniskākās. Pašvaldību darbs ir ārkārtīgi būtisks, jo tas rāda, vai spējam paši sevi pārvaldīt.

Ikkatrs Latvijas nostūris un katrs Latvijas iedzīvotājs ir pelnījis uzmanību un godīgu attieksmi.

Pat vistālākās mājas ir mūsu pašu mājas, kurās cilvēki vēlas būt pārliecināti, ka spēs samaksāt komunālo pakalpojumu rēķinus, vēlas būt droši par savu darba vietu, audzināt un skolot bērnus, pārvietoties pa izbraucamiem ceļiem, skatīties televīziju latviešu valodā un vienkārši justies piederīgi. Savukārt aizbraukušie cer uz reālu iespēju atgriezties mājās un saistīt savu dzīvi ar savu novadu, ar savu Latviju.

Pašvaldību vēlēšanas ir laiks, kad notiek aktīva politiskā cīņa un gaiss kļūst „biezs”. Tomēr tas mūs neatbrīvo no atbildības par rezultātu. Tādēļ arī diskusijās un strīdos mums ir jāspēj sadzirdēt Ziedoņa imperatīvu: nenovērsties. Tas nozīmē – nepazaudēt to svarīgo, kā dēļ esam politikā, proti, mūsu valsts pamatos liktās vērtības un apziņu, ka ikviens cilvēks ir nozīmīgs un tikai kopīgiem spēkiem mēs varam panākt pārmaiņas.

Iespēja visas problēmas par labu vērst nav tikai politiķu rokās.

Varam retoriski jautāt: vai tad tos sliktos ceļu segumus politiķi lika? Vai tad politiķi daudzus strādājošos mudināja izvēlēties saņemt algu aploksnē? Vai tad valdība ir rekomendējusi izstrādāt nodokļu nemaksāšanas shēmas valsts apkrāpšanai miljoniem latu apmērā?

Atbildes vietā varu vien teikt, ka problēmu atrisinājums ir rokās mums katram. Tikai ar godprātīgu darbu un godīgu attieksmi mēs spēsim nodrošināt jūtamas pārmaiņas ikvienam un ikdienā.

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

21.gadsimts Latvijai ir globalizācijas un eiropeizācijas laikmets. Var šķist paradoksāli, bet šajā laikā nacionālās identitātes loma un nozīme pieaug. Mums ir jākonkurē starptautiskā līmenī un jāspēj saviem iedzīvotājiem pierādīt, ka Latvija ir vienīgā vieta, kur dzīvot, veidot ģimeni, ka Latvija ir labākā valsts, par kuras attīstību rūpēties.

Tikai stiprinot savu nacionālo identitāti, mēs spēsim veidot mūsu valsti spēcīgu.

Tādēļ mums nenogurstoši jāsekmē patriotisma un valstiskās apziņas iesakņošanās sabiedrībā. Ne jau tikai mācību stunda skolā vai kāda īpaša akcija mūs padara par īstiem savas valsts patriotiem. Tā drīzāk ir piepildīta ikdiena, izkoptas tradīcijas, ar valstisku apziņu piesātināti svētki, kas sniedz ieguldījumu spēcīgas Latvijas valsts attīstībā un padara iespējamu Latvijas mērķu stādīšanu augstāk par saviem personīgajiem.

Diemžēl jāatzīst, ka daudzi šeit pastāvīgi dzīvojošie ļaudis vēl nav spējuši izveidot saikni ar Latviju kā demokrātisku, nacionālu un eiropeisku valsti, viņi jūtas dezorientēti un atsvešināti.

Turklāt šo atsvešinātību jo vairāk pastiprina grupas, kas izmanto nozīmīgas piemiņas dienas politiskai pašreklāmai un provokācijām.

Šeit nav iespējami ātri un vienkārši risinājumi. Sabiedrības integrācija vēl 23 gadus kopš Neatkarības deklarācijas nav zaudējusi savu aktualitāti.

Turklāt šķiet, ka šīs problēmas ne vienmēr ir risināmas ar likumdošanas palīdzību. Ne mazāk svarīga ir arī emocionālā attieksme, veids, kā mēs runājam viens ar otru, vai sadzirdam līdzcilvēku teikto, vai spējam pieņemt to, ka mēs esam ļoti dažādi.

Un vienlaikus – ka mūs savā dažādībā vieno Latvijas valsts, 18.novembra ideālisms un 4.maija skaidrā prasība pēc savas valsts atgūšanas.

Svarīgi ir pieņemt un mīlēt reālo šodienas Latviju tādu, kāda tā ir – savējā, vienīgā, ar visiem trūkumiem, pagātnē piedzīvoto un izsāpēto un tā atstātajām rētām.

Domāju, daudzi man piekritīs, ka vislabākais veids, kā paust cieņu daudzajiem totalitāro režīmu upuriem, ir veidot plaukstošu Latviju, kura droši un pārliecināti skatās nākotnē.

To ļoti skaidri īsos vārdos ir pateikusi 3. Jauniešu Saeimas deputāte Jūlija Burdukēviča-Orlovska: “Pieminot daudzo latviešu traģiskos likteņus, ir svarīgi izprast domu, ka upuru vēlme būtu, lai viņu skarbais liktenis dod spēku un gara stiprumu nākamajām paaudzēm.”

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

 

Šodien, 4.maijā, uzrunājot parlamentu, šajā tribīnē es neesmu viena. Kopā ar mani patiesībā stāv un par Latviju domā daudzi Alsviķu arodskolas skolēni. Tie ir audzēkņi ar invaliditāti, kuri Alsviķos apgūst arodu, mīl Latviju, vēlas būt aktīva un pilnvērtīga sabiedrības daļa.

Viņi man dāvināja šo sarkanbaltsarkano rozi ar vēlējumu, lai tā tiktu piesprausta 4.maijā. Es šo solījumu pildu. Un šī roze ir kā atgādinājums par siltām sirdīm, gaišām domām, Latviju un augstiem ideāliem, kam jāmīt ikkatrā no mums.

Tā ir kā atgādinājums – ja ikkatrs radīs sevī spēku pacelt galvu, nenovērsties, iesaistīties, mēs tuvosimies tādai Latvijai, kurā nav atstumto, kurā ļaudis var dzīvot drošībā, stabilitātē un labklājībā.

Savulaik pirmie latviešu dziesmusvētki daudziem parādīja ja spējam svarīgu mērķu vārdā nolikt pie malas ikdienas ķīviņus, tad ieguvēji esam mēs visi – gan kopā, gan katrs atsevišķi.

Augstiem mērķiem un cilvēku kopābūšanai ir milzīgs spēks, ne mazāk svarīgs par ekonomisko ietekmi vai politisko varu. Latvijas valstiskuma nodibināšana 1918.gadā un Neatkarības deklarācijas pieņemšana 1990.gada 4.maijā ir apliecinājusi šīs atziņas spēku jau augstākā, politiskā līmenī.

 

Valsts netop vienreiz un uz visiem laikiem, tā jāveido ik dienu. Latvija ir nodota mums mantojumā, un mūsu pašu spēkos ir valsti atdot tālāk saviem bērniem un mazbērniem attīstītu, spēcīgu un plaukstošu.

Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.)(Skan himna.)

 

Sēdes vadītāja. Paldies. Līdz ar to Saeimas 2013.gada 4.maija svinīgo sēdi Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā pasludinu par slēgtu.

Bet es aicinu jūs, visus klātesošos, uz Sarkano zāli turpināt svinēt svētkus un baudīt glāzi šampanieša.

Ceturdien, 23.novembrī
09:00  Saeimas 2017.gada 22.novembra ārkārtas sēdes turpinājums
12:30  Eiropas lietu komisijas un Ārlietu komisijas kopsēde
17:00  Atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem
 Saeimas kārtējā sēde