Latvijas Republikas 11.Saeimas
pavasara sesijas ceturtā (svinīgā) sēde
2012.gada 4.maijā

Sēdi vada Latvijas Republikas 11.Saeimas priekšsēdētāja
Solvita Āboltiņa.

 

Sēdes vadītāja. Labdien, godātie klātesošie!

Saeimas 2012.gada 4.maija svinīgo sēdi Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā pasludinu par atklātu.

 

A.Klementjevs (11.Saeimas priekšsēdētājas biedrs).

Vārds uzrunai Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai.

 

S.Āboltiņa (11.Saeimas priekšsēdētāja).

Godātais Valsts prezidenta kungs!

Godātais Ministru prezidenta kungs!

Cienījamie deputāti!

Ministri!

Ekselences!

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Vēsturē mēdz būt laikmeti, plūdumi, grieži un pārmaiņu laiki, bet mēdz būt arī krasi pagriezieni un lūzumi. 4.maijs ir tā diena, kad mūsu valsts vēsturē iezīmējās lūzums starp „bija” un „būs”, pagrieziens uz savu īsto un vienīgo valsti.

Pirms 22 gadiem Latvijas Republikas Neatkarības deklarācijas pieņemšana patiešām mainīja Latvijas vēsturi. Tas bija visai pasaulei skaidri pateikts tautas lēmums, tā bija uzdrīkstēšanās, tas bija vēsturiskā taisnīguma un nākotnes esamības jautājums. To paveicām mēs visi kopā – Augstākās padomes deputāti, Tautas frontes aktīvisti, īpašie brīvprātīgie kārtības sargi, tēvi un mātes, brāļi un māsas, visi Latvijas patrioti.

Protams, pēc tam vēl sekoja barikāžu laiks, bailes un izmisums, mēģinājumi atņemt to brīvības smaržu, kas tikko manāma bija uzradusies gaisā.

Taču sekoja arī neatlaidība, spīts un 1991.gada 21.augusts, kas galīgi nostiprināja 4.maija Neatkarības deklarācijas idejas par Latvijas Republiku kā neatkarīgu un suverēnu valsti un atdeva mums brīvību arī juridiski.

Godātie klātesošie!

4.maija deklarācija atjaunoja tās idejas un vērtības, kas 1922.gadā tika ieliktas Satversmē un līdz ar to – mūsu valsts pamatos.

Pirms deviņdesmit gadiem tika pieņemta un spēkā stājās Latvijas Republikas Satversme. Izcilais tiesību zinātnieks profesors Vasilijs Sinaiskis savulaik rakstījis, ka konstitūcija ir visu pilsoņu līgums, savā ziņā pat piemineklis, kura tuvumā norimst visas kaislības. Viņš uzsvēris, ka konstitūcija ir tas visiem obligātais miera minimums, bez kura nav iespējama ne tiesiskas valsts, ne kultūras attīstība.

Man šķiet, ka šie vārdi skan aktuāli arī šodien – jau vairāk nekā divdesmit gadus pēc faktiskās neatkarības atjaunošanas un deviņdesmit gadus pēc mūsu valsts Satversmes pieņemšanas.

Latvijas Republikas Satversme šajā laikā patiešām ir kļuvusi par pieminekli mūsu tautas neatkarības centieniem un vēlmei dzīvot brīvā, demokrātiskā un tiesiskā valstī. Ciešā saistībā ar citām Eiropas tautām un balstoties uz vienkāršām vērtībām – valsts varas padotību likumam, cilvēktiesībām un taisnīgumu.

Atverot Satversmi, acu priekšā slīd mūsu valsts un tautas likteņi. Sākumā – spožā un intelektuālā Latvija.

Tad – Latvija, kuru lauza divdesmitā gadsimta totalitārie režīmi.

Tad – zudusī Latvija. Par Satversmes idejām cīnījās tā Latvijas sabiedrības daļa, kurai nebija pa ceļam ne ar Hitlera Trešo reihu, ne ar Staļina impēriju. Nacionālajiem partizāniem un pēcāk disidentiem vārdi „Latvijas Satversme” kalpoja kā iedvesmojošs atgādinājums par neatkarīgas Latvijas valsts iespējamību.

Un visbeidzot – atverot Satversmi, mēs redzam arī atjaunoto Latviju, ar saviem kāpumiem un kritumiem, kuru aculiecinieki un veidotāji esam mēs paši.

Satversmes papildināšana ar 8.nodaļu „Cilvēka pamattiesības” ir visspilgtākais apliecinājums tam, kā Satversme dzīvo līdzi laikam. Kopš 1998.gada personu pamattiesību regulējums ir ietverts hierarhijas ziņā visaugstākajā normatīvajā aktā – valsts konstitūcijā, tādējādi atspoguļojot tās vērtības, bez kurām mūsdienu demokrātiskas sabiedrības pastāvēšana nav iespējama. Satversme vienmēr ir tik moderna un atvērta jauninājumiem, cik paši esam gatavi mainīties līdzi laikam.

Godātie klātesošie!

Pirms deviņdesmit gadiem pirmo reizi tika ievēlēta un darbu sāka Saeima.

Šajā zālē, atklājot pirmo Saeimas sēdi, 1922.gada 7.novembrī Latvijas Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste izteica savu vēlējumu jaunajam parlamentam: „Jūs esat no tautas raidīti darīt svarīgu darbu. Es esmu pārliecināts, ka jūs to darīsiet nesavtīgi, pēc labākās apziņas, pēc labākās pārliecības par godu un par svētību mūsu dārgajai tēvijai.”

Šī Jāņa Čakstes dotā ceļamaize bija trāpīga ne tikai toreiz, tālajā 1922.gadā. Arī šodien ikviens Latvijas pilsonis no sirds cer, ka viņa ievēlētie deputāti savu darbu darīs pēc labākās apziņas, nesavtīgi, neaptraipot savu godu, un sabiedrības labumu stādīs augstāk par savu personīgo. Ka ikviena deputāta darbs nesīs labumu Latvijai un tās ļaudīm.

Čakstes vārdi ir arī trāpīgs vēlējums tieši šodien, 4.maija svētkos, domājot par neatkarīgu un brīvu Latviju. Būtu pašā laikā, ja ik reizi pirms svarīga balsojuma, kad tieši katra atsevišķa balss var izšķirt Latvijas likteņus, mēs pārdomātu savu izvēli un būtu uzticīgi valstij un Satversmē paustajām vērtībām.

Latvijas Republikas dibinātājiem nebija šaubu, ka jaunajai valstij ir jābūt parlamentārai republikai. Dažas nedēļas pēc Latvijas Republikas proklamēšanas viens no spožākajiem tālaika politiķiem Arveds Bergs atzina, ka „parlamentārisms ir mums vajadzīgā valdības forma”, lai gan arī brīdināja, ka „esam izraudzījušies viskomplicētāko valsts varas iemiesojumu”.

Tātad – derīgākais un piemērotākais ceļš ne vienmēr ir vieglākais ceļš.

Un to mēs redzam ikdienā. Parlaments, Saeima, ir tautas priekšstāvniecība. Simts Saeimas deputāti ir ievēlēti, lai pārstāvētu visu pilsoņu viedokļus, vajadzības, cerības un sapņus. Aiz katra no mums stāv vēlētāji, tās ir konkrētas sejas, konkrētas dzīves, katra ar savu ikdienu, svētkiem, raizēm un priekiem. Mūsu vēlētāji ir tikpat dažādi, cik mēs paši, ar tikpat dažādiem skatījumiem uz Latvijas attīstības iespējām, šodienas ārpolitiskajiem un iekšpolitiskajiem izaicinājumiem.

Vēlētāji mūs ir ievēlējuši, lai mēs kopīgi lemtu par Latvijas nākotni. Atslēgas vārds ir – kopīgi. Mēs katrs pārstāvam savus vēlētājus, bet visi kopā – Latvijas tautu.

Parlamentārisma ceļš nav no vieglajiem. Tas nepiedāvā gatavas atbildes un nenorāda uz vienu gudro, kurš zina visas pareizās izvēles. Nevis viens vadonis izlemj valstij svarīgos jautājumus, bet gan tas ir uzticēts tautai un mums kā tautas pārstāvjiem.

Ir ļoti svarīgi, lai Latvija būtu demokrātiska un tiesiska valsts, lai cilvēki baudītu visas viņiem pienācīgās brīvības un tiesības. Taču demokrātija nav visatļautība. Tā neparedz spēlēšanos ar pamatvērtībām. Ir jautājumi, kuros nav kompromisu arī demokrātijā.

Cienījamās deputātes un godātie deputāti!

Mūsu kopīgam darbam, gudriem un pamatotiem lēmumiem, sadarbībai ar vēlētājiem, nevalstiskajām organizācijām un nozares ekspertiem jāapliecina, ka parlamentārisms ir efektīva un Latvijai piemērota valsts pārvaldīšanas forma.

Vislielākā demokrātiskās valsts vērtība ir brīvi cilvēki, kas paši lemj savu un savas valsts nākotni. Es esmu pārliecināta, ka likumdevēja pienākums ir jebkurā brīdī būt atvērtam sarunai un dialogam. Ne tikai uzklausīt vai informēt, bet arī sadzirdēt visplašāko sabiedrības grupu vajadzības, nostiprinot pārliecību, ka ikviena cilvēka viedoklis ir svarīgs un nozīmīgs.

Veicinot parlamenta atvērtību, mūsu rokās pastarpinātā veidā ir iespēja savest kopā gluži vai visus Latvijas ļaudis. Šeit būtiska loma ir tieši pilsoniskās sabiedrības organizācijām, kas arī darbojas kā dažādu cilvēku grupu interešu un vajadzību pārstāvji.

Ar gandarījumu var atzīt, ka pēdējos gados nevalstiskās organizācijas sniedz aizvien lielāku ieguldījumu Latvijas politikas procesā. Par neatņemamu sabiedrības līdzdalības sastāvdaļu parlamenta darbā ir kļuvis Saeimas un NVO forums, kura moto arī šogad ir „Stabilitāte. Partnerība. Attīstība”.

Ir arī salīdzinoši jaunas iniciatīvas – nacionāla un starptautiska līmeņa konferences, kas tiek rīkotas partnerībā ar nevalstiskajām organizācijām.

Esam sprieduši par nepieciešamību nodrošināt pilnvērtīgu dzīvi cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, par mūsu valsts iedzīvotāju līdzdalības paplašināšanu, dodot iespēju iesniegt likumdošanas iniciatīvas elektroniski, par godīgu uzņēmējdarbības vidi un fiskālo disciplīnu, par demogrāfiskās situācijas risināšanu un aktīvu novecošanu, kā arī pilsonības iegūšanas izaicinājumiem 21.gadsimtā.

Priecē, ka vēlme pēc auglīgas diskusijas un dialoga ir abpusēja. Ne tikai mēs paši nosakām savu dienaskārtību, bet arī organizācijas vēršas pie parlamenta ar priekšlikumiem. Pēc šīm konferencēm mani vienmēr uzrunā ļaudis un saka paldies – par to, ka esam sēdušies pie viena galda, ka esam klausījušies un, galvenais, ka esam sadzirdējuši.

Vēlos atzīmēt arī kādu jaunu pozitīvu tendenci – Latvijas bērnu un jauniešu vidū ir augusi interese par politikas procesiem mūsu valstī. Tiem, kas saka, ka Latvijai nav nākotnes, ir jānāk skatīties, kā strādā Jauniešu Saeima!

Pagājušās nedēļas beigās jau otro gadu parlamentā pulcējās 100 ideju pārpilni un līdzdarboties griboši jaunieši no visas Latvijas un mēs guvām kārtējo apliecinājumu tam, ka mūsu jaunajiem cilvēkiem ir brīvs gars un sava galva uz pleciem, viņiem ir savs redzējums un viedoklis par procesiem, kas notiek mums apkārt – ģimenē, skolā, sabiedrībā un valstī kopumā. Jaunā paaudze vēlas un ir gatava piedalīties, nevis vērot valstī notiekošos procesus no malas.

Raugoties uz Jauniešu Saeimas degsmi un reizēm pārgalvīgajām politiskajām idejām, nostiprinās pārliecība, ka Latvijas nākotne būs drošās rokās – jaunu, patriotisku, gudru, izglītotu, gribošu un varošu cilvēku rokās.

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Klātesošie!

To, ka sabiedrība ir gatava līdzdarboties un nav vienaldzīga, pierādīja arī nesenais referendums, kurā gājām aizstāvēt savas valsts pamatus. Gājām aizstāvēt to Latviju, kuru 1918.gadā proklamēja mūsu tēvu tēvi, kuras neatkarību šajā Saeimas namā pasludināja 4.maijā un atjaunoja 21.augustā, kuru mēs paši uz barikādēm aizstāvējām.

Ļaudis, neskatoties uz ekonomisko krīzi, masīvo pirmsreferenduma demagoģiju un mēģinājumiem valsts valodas referendumu pārvērst par ekonomikas vai nez kādas aizvainotas pašapziņas referendumu, pauda nepārprotamu atbalstu mūsu valstij un latviešu valodai.

Tomēr spēja dzīvot saticībā nerodas referenduma rezultātā, tā ir vērtība, kas ļoti jākopj. Tas ir katra spēkos. Jo nav jau nekādu „mēs”  un „viņi”, ir viena tauta un viena Latvija. Brīvības cīņās par Latvijas valsti cīnījās visi kopā. Latvijas valsts nebūtu iespējama bez tajā dzīvojošo mazākumtautību atbalsta un iesaistīšanās jaunās valsts aizstāvēšanā. Arī 1991.gada janvārī Tautas frontes aicināti uz barikādēm plecu pie pleca ar latviešiem stāvēja krievi, lietuvieši, poļi, ebreji – dažādu tautību Latvijas iedzīvotāji, kas ticēja labākas Latvijas idejai. Tas palīdzēja mums uzvarēt.

Tāpat esmu pilnīgi pārliecināta, ka referenduma balsojumā pret otru valsts valodu piedalījās ikviens, kas jūtas piederīgs Latvijai, neatkarīgi no nacionālās identitātes. To man ir apliecinājušas daudzas mazākumtautību kultūras biedrības, ar kurām ikdienā tiekos un sadarbojos. Mēs visi kopā esam Latvijas tauta, kur ikkatrs vēlas būt kopā ar cilvēkiem, kas dzīvo šajā zemē. Būt starp cilvēkiem un zināt, ka šī zeme un šī valsts ir svarīga un kaut ko nozīmē ne tikai man vienam, bet arī daudziem citiem.

Godātie klātesošie!

Latvija kā brīva un neatkarīga valsts ir sasniegusi zināmu briedumu ne tikai iekšpolitiski, bet arī ārpolitiski. Varētu pat domāt, ka viss galvenais ārpolitikā jau ir paveikts. Latvija pat vairs īsti nekvalificējas kā „jaunā” Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, jo astoņos gados esam sevi pierādījuši kā uzticamu un aktīvu sabiedroto.

Tomēr, sasniedzot šo starptautisko briedumu, no mums jau daudz lielākā mērā tiek gaidīta spēja mainīties, būt inovatīviem un sniegt savu ieguldījumu tālākā starptautiskās sadarbības attīstībā.

Tieši tāpēc mūsu interesēs ir būt to valstu vidū, tajā kodolā, kuram rūp Eiropas Savienības nākotne, stratēģiskā partnerība ar transatlantiskajiem partneriem.

Turklāt tas mums neliedz vienlaikus veidot aktīvākas politiskās un ekonomiskās attiecības arī ar jaunajiem varas centriem pasaulē, veidot pragmatiskas attiecības ar Krieviju, visa reģiona interešu vārdā nostiprināt sadarbību ar pārējām Baltijas valstīm, Ziemeļvalstīm, Poliju un Vāciju.

Šāda – plaša un aktīva – starptautiskā sadarbība ļauj mums tuvoties tādai Latvijai, kurā ļaudis var dzīvot drošībā, stabilitātē un labklājībā. Tā mēs varam tuvoties tādai Latvijai, kuras nākotne ir vienmērīgi attīstīti reģioni, darba vietas, dzimstoši bērni un ļaudis ar drošām, veselīgām un kvalitatīvi piepildītām vecumdienām.

Es Latvijas nākotnē redzu atgriežamies ļaudis, kas patlaban ir devušies labākas dzīves meklējumos uz ārvalstīm. Manas cerības spārno referendumā pieredzētais, kad mūsu cilvēki pašreizējās mītnes zemēs stāvēja ilgās un garās rindās, lai apliecinātu savu piederību Latvijai un aizstāvētu savu valsts valodu. Mūsu ļaudis brauks atpakaļ tikai tad, kad Latvijā būs sakārtota ekonomika, kad viņi spēs šeit pelnīt, izskolot savus bērnus un palīdzēt saviem vecākiem.

Nenoliedzami, jau šobrīd varam izjust zināmu gandarījumu par paveikto ekonomiskās un finanšu krīzes veiksmīgā pārvarēšanā, un atzinības vārdus par to saņemam arī no mūsu ārvalstu partneriem. Pie tam šobrīd – laikā, kad Eiropā joprojām ir aktuālas reformas un dzelžaina disciplīna, mēs, vienīgā valsts, jau diskutējam par iespēju samazināt kādus no nodokļiem. Tas nenoliedzami ir sasniegums un apliecinājums mūsu izaugsmei, un tagad ir svarīgi to nodrošināt, lai paveiktais kļūtu par stabilu pamatu turpmākai attīstībai. Pat vēl vairāk – mūsu Nacionālā attīstības plāna vadmotīvs ir „ekonomikas izrāviens”. Un tieši šādai domai ir jāvalda pār visiem mūsu nākotnes plāniem. Tas ir būtisks solis virzienā uz attīstītu un plaukstošu Latviju.

Cienījamās dāmas un godātie kungi!

Arī mazas valstis spēj veidot Eiropas dienaskārtību, un mums tas būs jāpierāda visai drīz, kad 2015.gada 1.janvārī Latvija pirmo reizi kļūs par prezidējošo valsti Eiropas Savienības Padomē.

Tas būs lielākais notikums Latvijas ārpolitikā kopš iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO un kopš 2006.gada NATO samita. Prezidentūra prasīs apjomīgu darbu un ieguldījumu, un pusgadu mēs būsim Eiropas Savienības un – es nebaidos teikt – arī visas pasaules uzmanības centrā.

Mums kā prezidējošajai valstij būs ne tikai jāpierāda savs profesionālisms un varēšana, bet arī sev un citiem jāatgādina, ka Eiropas Savienība ir mūsu pašu – eiropiešu – radīts projekts, kas balstās uz noteiktu vērtību kopumu.

Šo vērtību pastāvēšana nav neatgriezeniska un mūžīga. Mums par tām ir jācīnās, tās jāaizstāv un par tām jāatgādina nākamajām paaudzēm.

Godātie klātesošie!

Pirms 22 gadiem 4.maijā, ar paceltām rokām rādot uzvaras simbolu, pie cilvēkiem, kas pulcējās ap Saeimas namu, iznāca deputāti, lai paziņotu, ka nobalsots par Latvijas Neatkarības deklarāciju. Tā bija cerību, cīņas un savas nelokāmas pārliecības zīme. Tas bija jauna ceļa sākums – jaunas valsts sākums, jauna politika un jaunas iespējas, apvienojot spēkus mūsu valsts attīstībai un katra cilvēka labklājībai.

Uzvara ir mūsu brīvības un neatkarības stāsta viena puse. Bet otra puse, gluži kā 4.maija piemiņas monētas reverss, ir Māte Latvija ar dzirnakmeni plecos.

Brīvības dzirnakmens ir jānes katru dienu, visu mūžu – tā ir dārgākā un vienlaikus smagākā nasta. Katram patriotam, ikvienam no mums kopš 1990.gada 4.maija ir jāturpina to nest, brīvību nedrīkst nomest, zem tās nedrīkst saļimt, nedz arī par tās smagumu gausties.

Un, tāpat kā neatkarības atgūšanas laikā, arī joprojām katra svarīga lēmuma pieņemšanā izšķirīga nozīme ir politisko spēku saliedētībai, iedzīvotāju gribai līdzdarboties un ikkatra cilvēka valstiskuma apziņai.

Šogad, svinot 4.maija svētkus un Satversmes 90 gadus, es aicinu atkal no jauna apzināties pašiem savus pamatus – to, ka mūsu valsts ir veidota, lai latviešu tauta, piesaistot visu tautību Latvijas pilsoņus, varētu demokrātiski pati sevi pārvaldīt. Ka mūsu valsts ir vienīgā vieta, kur sargāt, kopt un attīstīt latviešu valodu un savu kultūru.

Latvijas valsts nav tikai tās robežas, tās Satversme, karogs un varas institūcijas. Pirmām kārtām Latvijas valsts ir tajā dzīvojošie ļaudis ar kopīgu pagātni, kultūru, valodu, nezūdošām vērtībām un kopīgu skatu uz nākotni. Mūsu valsts ir sākusies ar uzvaras zīmi, un mums pašiem jāturpina paceltu galvu tālāk nest pašu dārgāko – savu brīvo un neatkarīgo Latviju.

Dievs, svētī Latviju!

(Aplausi.)

(Tiek atskaņota valsts himna.)

 

Sēdes vadītāja. Līdz ar to Saeimas svinīgo sēdi Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā pasludinu par slēgtu.

Bet aicinu jūs visus uz Sarkano zāli – uz glāzi šampanieša un pulksten 13.00 – uz kopīgu fotografēšanos Saeimas pagalmā.

 

 

 

Trešdien, 22.novembrī
09:00  Saeimas 2017.gada 22.novembra ārkārtas sēde
12:30  Ārlietu komisijas sēde
12:30  Sociālo un darba lietu komisijas sēde
 Saeimas Prezidija un Frakciju padomes sēde