Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma
Augstākās Padomes sēdes

14.sesija
Ceturtā sēde

1990.gada 12.janvārī

 Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs deputāts Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs. Labrīt, godājamie deputāti, labrīt visi, kuri mūs klausās, labrīt tie, kuri savus uzskatus pauž pie Augstākās Padomes ēkas ar plakātiem. Šajā sakarā, griežoties pie tiem, kuri stāv pie Augstākās Padomes ēkas, es gribu izteikt lūgumu un arī brīdinājumu. Vakar vakarā jūs savus uzskatus paudāt ne tikai ar plakātiem, kas ir pilnīgi pieļaujams, ja to uzskata par piketu, bet arī visai skaļā veidā skandējāt lozungus. Es domāju, ka sesijas laikā pie Augstākās Padomes ēkas un arī pie Jēkaba katedrāles tādā veidā paust savus uzskatus nav pieņemams, un tāpēc es izsaku tādu lūgumu un brīdinājumu kā Augstākās Padomes sesijas vadītājs. Taču pirms sesijas kārtējā jautājuma izskatīšanas tomēr atļausimies vienu ļoti patīkamu atkāpi un sveiksim dzimšanas dienā mūsu kultūras ministru Raimondu Paulu. (Aplausi.)

Vai šajā sakarā jums vēl ir kas sakāms? (No zāles: Muzikālo pauzi!) Tad turpināsim mūsu sesijas darbu. Vispirms pēc tradīcijas mēs sāksim ar to, ka izlemsim, kurus jautājumus iekļausim vai neiekļausim mūsu darba kārtībā. Mēs vēl līdz galam neizlēmām, ko ar tiem darīt. Un pirmais no šādiem jautājumiem, kā jūs zināt, bija Madonas deputātu grupas iesniegums, bet pēc tam arī Balvu deputātu grupas iesniegums, kuru mums nolasīs deputāts Šļakota. Iepazīstoties tuvāk ar abiem šiem iesniegumiem, mēs konstatējām, ka diemžēl izskatīt tos Augstākās Padomes sesijā nav pamata, tāpēc ka loģika šeit ir ļoti vienkārša - Madonā Madonas rajona Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja tiešās vēlēšanas lūdz seši Augstākās Padomes deputāti. Balvu rajonā tādas pašas tiešās vēlēšanas lūdz 18 jaunievēlētie deputāti. Te ir arī protokoli, vienā to lūguši 18, otrā - 19, tātad pavisam 37 cilvēki.

(No zāles: Tur ir Tautas frontes grupas un Lauksaimnieku savienības grupas deputāti - katrā sapulcē noformēts atsevišķs protokols.) Ir divi protokoli. Es nedomāju uzreiz dot komentāru tādiem pa grupām pieņemtiem lēmumiem, varbūt turpmāk ieviesīsies tāda prakse, ka kaut ko pieņems pa grupām, taču vēlēšanas jau ir notikušas, ir ievēlēti jaunie deputāti, ir ievēlēta jaunā padome, un Augstākajai Padomei būs pamats šo jautājumu izskatīt tikai tad, ja ar tādu pašu lūgumu pie mums griezīsies šīs jaunievēlētās padomes. Mēs visnotaļ atbalstam un cienām tos centienus, ko izteikuši atsevišķi pārstāvji - gan mūsu Augstākās Padomes, gan arī PSRS Augstākās Padomes deputāti. Tomēr tagad, kad vēlēšanas jau ir beigušās, mums nav likumīga pamata izskatīt šos iesniegumus. Šajā sakarā ir kādi jautājumi? Nav. Tāpēc šis jautājums no tālākas izskatīšanas tiek noņemts. Vakar vēl iesniegumu iesniedza deputātu grupa un lūdz to nolasīt PSRS tautas deputātam Avotiņam.

 

V.Avotiņš. Godājamie deputāti! 14 PSRS tautas deputāti ierosina pieņemt sesijā sekojošu paziņojumu, kura projektu es jums nolasīšu. “Latvijas PSR Augstākā Padome kā suverēnas valsts augstākais varas orgāns izsaka savu atbalstu kaimiņvalsts Lietuvas PSR konsekventajam kursam uz neatkarību. Latvijas PSR Augstākā Padome atzīst Lietuvas Komunistiskās partijas tiesības būt patstāvīgai organizācijai un uzskata, ka notikumi Lietuvā liecina par tautas sabiedrisko organizāciju un republikas valdības centienu vienotību. Latvijas PSR Augstākā Padome uzskata, ka procesi Lietuvas PSR liecina par dabisku pārbūves iniciatīvas praktisku iemiesojumu (replika: lēnāk, lūdzu, lasiet, jo vajag tulkot), un Latvijas PSR Augstākā Padome ir solidāra ar Lietuvas tautu.”

 

Priekšsēdētājs. Jā, jūs tik ātri nobērāt.

 

V.Avotiņš. Vai atkārtot?

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, atkārtojiet, bet lēnām, lai var normāli tulkot.

 

(V.Avotiņš nolasa to pašu vēlreiz.)

 

Priekšsēdētājs. Paldies.

 

V.Avotiņš. Nododam to jums izlemšanai.

 

Priekšsēdētājs. Vai sakarā ar šo paziņojumu ir kādi jautājumi, priekšlikumi? Vai redakcionāli tomēr nevajadzēja padomāt par vārdu “atzīt... Lietuvas Komunistiskās partijas”, jo tagad iznāk tā, ka mēs varam atzīt un varam arī neatzīt. Šo vārdu, manuprāt, vajadzētu tomēr izteikt citādā redakcijā, jo doma jau ir izteikta - atbalstīt, un vakar pulksten 17.15 lielākā daļa deputātu sapulcējās šajā zālē un savu atbalstu izteica. Tāpēc šis paziņojuma teksts, es domāju, atbilst tai rīcībai, kura vakar notika šajā zālē pulksten 17.15. Tāpēc - ja jums jautājumu nav, ir priekšlikums nobalsot tādu paziņojumu un, varbūt tas ir svarīgi, lūgt sesijas vārdā šo paziņojumu parakstīt deputātiem iniciatoriem. Kas ir par šādu priekšlikumu - lūdzu balsot. Paldies. Kas, lūdzu, ir pret? Un atturas? Tātad ar balsu vairākumu tāds paziņojums tiek pieņemts. Vienīgi lūdzam jūs to izrediģēt, iekams parakstāt un nosūtāt. Es jau teicu, ka Augstākās Padomes sesijas vārdā mēs jūs pilnvarojam to parakstīt kā paziņojuma iniciatorus - tāda forma acīmredzot var būt.

Tālāk. Izskatām mūsu darba kārtības nākamo jautājumu. Tā ir deputāta A.Čepāņa informācija par darbu, ko veikusi viņa vadītā darba grupa to seku izpētei, kādas republikas apkārtējai videi nodarījusi armijas apakšvienību darbība.

Es atvainojos, biedri Čepāni! Iedodiet sarakstu, es to tūlīt nolasīšu, tas ir procedūras jautājums, kas manas vainas dēļ netiek ievērots.

Šā jautājuma izskatīšanā sesijā piedalās: Ivans Kočerga, Baltijas kara apgabala dzīvokļu ekspluatācijas pārvaldes priekšnieks; Vladimirs Romaņenko, Baltijas kara apgabala vides aizsardzības inspekcijas priekšnieks; Vasilijs Aļešenkovs, Baltijas kara apgabala prokurora pirmais vietnieks.

 

A.Čepānis (Rucavas 227.vēlēšanu apgabals).

Par darbu, ko veikusi Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija

izveidotā darba grupa to seku izpētei, kādas republikas apkārtējai

videi nodarījusi armijas apakšvienību darbība

Cienījamie deputāti! Ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija pagājušā gada 24.augusta lēmumu izveidotā darba grupa šajā laika posmā analizēja tos pārkāpumus un sekas, ko armijas apakšvienību darbība nodarījusi republikas videi. Tika izmantoti materiāli, ko darba grupai izsniedza Latvijas PSR Tautas kontroles komiteja, Valsts Dabas aizsardzības komiteja, Veselības aizsardzības ministrija, ražošanas apvienība “Latvijas mežs”, Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība, kā arī rajonu izpildkomitejas. Jāpiezīmē gan, un lai to zina visas republikas iedzīvotāji, ka Balvu, Bauskas, Gulbenes, Limbažu, Ludzas un Talsu rajonu izpildkomitejas diemžēl neatrada par vajadzīgu iesniegt darba grupai pēc tās lūguma nepieciešamos materiālus. Tas vien jau, mūsuprāt, liecina par attieksmi pret sava rajona teritoriju apsaimniekošanu.

Materiālu analīze parādīja, ka armijas apakšvienībās dabas aizsardzības likumdošanas pārkāpumi konstatēti gandrīz visos republikas rajonos. Pēc darba grupas ierosinājuma rajonos, kur armijas apakšvienību darbība it sevišķi aktīva, tika izveidotas rajona komisijas, kas veica kompleksu rajonā izvietoto armijas daļu teritoriju apsekošanu. Šādas kompleksas pārbaudes notika galvenokārt Dobeles, Liepājas un Saldus rajonos.

Saldus rajonā izvietots PSRS Aizsardzības ministrijas aviācijas mērķu poligons, kas aizņem divu vidēji lielu kolhozu teritoriju, un tātad aizņem lauksaimniecībā izmantojamo zemi un kaitīgi ietekmē rajona ekoloģisko situāciju, iedzīvotāju veselību un drošību. Regulārā mērķu bombardēšana stipri paaugstina vibrāciju un trokšņu līmeni Saldus pilsētā un tās apkārtnē. Rodas reālas eksploziju briesmas, ko var izraisīt bombardēšana. Tā, piemēram, 1988.gadā, eksplodējot nomestajiem lieljaudas lādiņiem, izbira logu stikli Saldus centrālajā universālveikalā, 2.vidusskolā, vairākās dzīvojamās mājās. Zaudējumi, ko aviācijas poligona pastāvēšana nodarījusi Latvijas PSR tautsaimniecībai, protams, pēc aptuveniem aprēķiniem, ir sekojoši: zaudēta lauksaimniecības bruto produkcija vairāk nekā 700 miljonu rubļu apmērā, aizlaista lauksaimnieciski izmantojamā zeme, kuras atjaunošanai nepieciešams vairāk nekā 40 miljonu rubļu. Ņemot vērā šos apstākļus, Saldus rajona iedzīvotāji (vairāk nekā 7000 parakstu), kā arī rajona izpildkomiteja uzskata, ka poligonu nepieciešams likvidēt, lai atgūtu drošību un apmēram 18 tūkstošus hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Arī mūsu darba grupa saņēmusi ļoti daudzu Saldus pilsētas un rajona iedzīvotāju vēstules un atbalsta šo priekšlikumu. Tiesa gan, dažas dienas pirms sesijas Baltijas kara apgabala Gaisa Kara Spēku vadība sarunās ar Latvijas PSR Ministru Padomes vadību izteica gatavību ar republikas valdību un vietējiem varas orgāniem apspriest jautājumu par karaspēka daļu rīcībā esošo teritoriju tālākās izmantošanas organizēšanu.

Liepājas rajonā izveidotā komisija detalizēti apsekoja visas rajonā izvietotās karaspēka daļas un iesniedza darba grupai savus priekšlikumus par katru no tām. Tika konstatēts, ka vairākumam no rajonā izvietotajām karaspēka daļām nav skaidrības par to rīcībā esošajām zemes platībām, lokatoriem, radiotehniskajām ierīcēm, nav sanitārās pases un pastāvošajām prasībām atbilstošas noteiktas sanitārās zonas. Elektromagnētiskais lauks atsevišķu armijas daļu izvietoto lokatoru ietekmē Vaiņodē, Rucavā, Pērkonē, Grobiņā, Papē, Nīcā un Ziemupē vairākkārtīgi pārsniedz normu, bet Vaiņodē šī norma tiek pārsniegta pat 11 reižu. Liepājas rajona Papes poligona teritorijā laikā no 1976. līdz 1988.gadam Baltijas flotes karaspēka daļas regulāri iznīcināja munīciju, tajā skaitā fosfora aviācijas bumbas, un šajā darbā rupji pārkāpa dabas aizsardzības likumdošanu. Tā rezultātā 14 cilvēki, noturot fosfora gabaliņus par dzintaru, guvuši ķīmiskus apdegumus. Par to jau pagājušā gada 29.jūlijā sesijai ziņoja Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks biedrs J.Lancers. Varu informēt Augstākās Padomes deputātus, ka Baltijas flotes prokuratūra izmeklēšanu pabeidza tikai pagājušā gada decembrī. Par paviršo attieksmi pret saviem dienesta pienākumiem pie kriminālatbildības saukti bijušie virsnieki Kaštanovs, Parfedenko un Abrosimovs. Tiesas rezultāti šajā prāvā mums pagaidām vēl nav zināmi. Jau šovasar Liepājas rajona tautas deputātu padomes sesija pieņēma lēmumu par nepieciešamību slēgt Papes poligonu. Uz Latvijas PSR Ministru Padomes lūgumu šajā jautājumā PSRS aizsardzības ministrs biedrs Jazovs atbildēja, ka ministrija ir gatava izskatīt jautājumu par Papes poligona pārvietošanu uz citu republikas vietu, kas atbilstu aviācijas poligona prasībām, taču tas tiktu ierīkots par republikas līdzekļiem.

Ļoti saasinājušās attiecības starp vietējiem iedzīvotājiem un armijas karaspēka daļu Liepājas rajona Jūrmalciemā sakarā ar nelikumīgo celtniecību 300 metru piekrastes zonā. Objektu celtnieki nerespektē Liepājas rajona izpildkomitejas prasības un priekšlikumus. Darba grupa uzskata, ka viena kilometra aizsargjoslā gar Baltijas jūras piekrasti un Rīgas jūras līci jaunu objektu celtniecība nav pieļaujama. Arī visu objektu celtniecības un rekonstrukcijas projekti obligāti saskaņojami ar Valsts dabas aizsardzības komiteju. Mūsuprāt, ir jāpiešķir un jāpalielina Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības inspektoriem dotās tiesības kontrolēt dabas aizsardzības un likumdošanas ievērošanu visās republikas teritorijā esošajās PSRS Bruņoto Spēku daļās. Šajā sakarā, mūsuprāt, ir nepieciešams organizēt visu republikā esošo karaspēka daļu, rūpnīcu, saimniecisko būvju un citu PSRS Bruņoto Spēku objektu kā potenciālu piesārņojuma avotu obligātu reģistrāciju Latvijas PSR Dabas aizsardzības komitejā, lai varētu veikt tālāku dabas aizsardzības kontroli.

Arī pārējos republikas rajonos darba grupa konstatējusi dažāda veida dabas aizsardzības likumdošanas pārkāpumus. Gandrīz nevienā dzīvojamā masīvā pienācīgā līmenī nav nokārtota atkritumu savākšana, bieži vien ir patvaļīgi uzbūvētas palīgceltnes, kas rada neestētisku apkārtnes izskatu un antisanitārus apstākļus. Nav pašu elementārāko attīrīšanas iekārtu notekūdeņu un atmosfēru piesārņojošo vielu attīrīšanai, bet esošās ūdens attīrīšanas iekārtas gandrīz visur strādā neefektīvi. Nav saņemtas atļaujas ūdeņu speciālai lietošanai, tāpat lielākajā daļā gadījumu nav arī atļauju par piesārņojošo vielu ievadīšanu atmosfērā. Rajona izpildkomiteju rīcībā nav zemes plānu, materiālu un uzskaites datu par tām platībām, kuras aizņem karaspēka daļas. Sakarā ar to, ka republika pāriet uz saimniecisko patstāvību un tiek ieviesta maksa par dabas resursiem, darba grupa ierosina noteikt arī kārtību, kā kārtojama maksa par armijas rīcībā nodotās zemes izmantošanu.

Atsevišķas armijas daļas nelikumīgi izmanto un iztirgo republikas derīgos izrakteņus un mežus. Republikas teritorijā esošajās kara mežniecībās netiek ievērots Latvijas PSR Mežu kodekss, tiek nelikumīgi izcirsti meži, nenotiek to plānveidīga atjaunošana, nav arī atbilstošas uzskaites par šo darbu. Piemēram, Baltijas flotes mežniecības Inčukalna iecirknī kooperatīvs “Komforts” nelikumīgi izcirta 450 priedes un egles 230 kubikmetru apjomā, tādējādi nodarot zaudējumus 27 tūkstošu rubļu apmērā. Kur šie kokmateriāli palika, cik par tiem saņēma kooperatīvs “Komforts” un cik ciršanas atļāvēji no armijas mežniecības - tas mums šodien nav zināms. Materiāli par šo koku nelikumīgo izciršanu nodoti prokuratūrai, bet darba grupa ierosina mežu apsaimniekošanu visos Latvijas mežos, arī kara mežniecībās, uzticēt vienam saimniekam, un tas varētu būt republikāniskā ražošanas apvienība “Latvijas mežs”.

Jāatzīmē, ka, neraugoties uz jau minētajiem pārkāpumiem, Baltijas kara apgabala prokuratūra, atbildot uz darba grupas pieprasījumu, ziņoja, ka republikas teritorijā krimināllietas par dabas aizsardzības pārkāpumiem nav ierosinātas, tātad nekas nav noticis, bet Baltijas flotes prokuratūra ir ierosinājusi krimināllietu tikai par jau minēto Liepājas rajona Papes poligonu.

Pēdējo divu gadu laikā biežāki kļuvuši likumdošanas pārkāpumi, ko izdarījuši karaspēka daļu pārstāvji. Pēc ražošanas apvienības “Latvijas mežs” sniegtās informācijas, notikušas 15 nelikumīgas medības, valsts ūdeņu un zivju aizsardzības inspektori atklājuši 16 dažādus pārkāpumus. Tas, manuprāt, liecina par visatļautības sindromu, kas diemžēl pastāv vairākās karaspēka daļās. Par armijas, es gribētu teikt, augstprātīgo attieksmi pret teritoriju, kur dislocētas karaspēka daļas, liecina arī fakts, ka pagājušā gadā 28.novembrī uz mūsu darba grupas pirmo kopīgo sēdi neieradās darba grupas locekļi ne no Baltijas kara apgabala, ne arī no Baltijas flotes. Tajā piedalījās tikai robežapsardzības karaspēka daļas pārstāvis, kuras darbība, pēc mūsu domām, vismazāk kaitējusi republikas videi un kuras pieredze šajos jautājumos būtu jāpārņem arī pārējiem armijas grupējumiem.

Vēlreiz atgriežoties pie domas par republikā izvietotajiem armijas daļu lokatoriem, radiotehniskajām ierīcēm, mēs uzskatām, ka jāpanāk, lai Aizsardzības ministrija steidzami iesniegtu Latvijas PSR Ministru Padomei izejas datus par zonu, kurā jūtama elektromagnētiskā lauka ietekme uz iedzīvotāju veselību. Šie dati ir ļoti nepieciešami republikas teritoriālās kompleksās dabas aizsardzības shēmas izstrādāšanai. Darba grupa iesaka visām rajonu izpildkomitejām izveidot rajonu komisijas, veikt visu savā rajonā izvietoto armijas objektu un teritoriju apsekošanu un par pārbaudes rezultātiem līdz šī gada 15.martam ziņot republikas Ministru Padomei.

Ņemot vērā deputātu iesniegtās tēzes un tajās esošos priekšlikumus, mēs uzskatām, ka Latvijas PSR Ministru Padomei šajos jautājumos ir jāsagatavo attiecīgs valdības lēmums, bet tajos jautājumos, kuri ir Augstākās Padomes kompetencē, jāiesniedz Augstākajai Padomei priekšlikumi par nepieciešamajām izmaiņām likumdošanā. Biedri deputāti! Sakarā ar daudzajiem iesniegtajiem materiāliem un lielo darbu apjomu mums nebija iespējams vēl apkopot visu padarīto, tādēļ darba grupa lūdz Augstākajai Padomei atļauju šo darbu turpināt. Ierosinām šodien apspriest šo ziņojumu un pieņemt lēmuma projektu tādā redakcijā, kādu to šīsdienas republikas Augstākās Padomes sesijai ir iesniegusi darba grupa.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai, lūdzu, ir jautājumi? Jautājumu nav. Tālāk par debatēm. Man ir pieteikušies runāt divi cilvēki - biedrs Brigmanis, partijas Saldus rajona komitejas pirmais sekretārs, un biedrs Romaņenko, Baltijas kara apgabala vides aizsardzības inspekcijas priekšnieks, ar kuru es jūs jau iepazīstināju. Vēl arī deputāts biedrs Ramāns. Runāsim tomēr tādā kārtībā, kādā ir iesniegti pieteikumi, bet pārējo runātāju secību apspriedīsim pēc tam. Tātad sāksim debates. Vārds partijas Saldus rajona komitejas pirmajam sekretāram biedram Brigmanim.

 

A.Brigamanis. Godājamie deputāti! Pirms 45 gadiem Saldus rajonā Ezerē tika parakstīts Kurzemes katla kapitulācijas akts. Līdz ar to, kā mēs zinām, kara darbība tika pārtraukta. Šodien nākas konstatēt, ka mūsu rajonā miera nebūt nav - dziļi, tieši Kurzemes sirdī, agrākā Zvārdes pagasta teritorijā bumbas krīt joprojām, jo tagad te atrodas tā sauktais Saldus poligons, kas aizņem apmēram 24 tūkstošus hektāru lielu platību. 1939.gadā šajā pagastā dzīvoja vairāk nekā 3 tūkstoši cilvēku, te bija 501 zemnieku saimniecība, lauksaimniecībā izmantoja gandrīz 80 procentus zemes. Jāatzīmē, ka šeit ir viena no auglīgākajām zemēm rajonā, un pagasts ik gadus saražoja turpat vai 8,2 tūkstošus tonnu graudu, 8,7 tūkstošus tonnu piena, 850 tonnas gaļas. Padomājiet paši - ar šādu produktu daudzumu mēs šodien varētu paēdināt pusi rajona iedzīvotāju. Bija attīstīta rajona sociālā infrastruktūra - šeit atradās 7 pārtikas veikali, 3 skolas, 3 bibliotēkas, 5 pasta nodaļas un tā tālāk. Šādu sarakstu mēs varētu vēl turpināt.

Kā tas varēja notikt, ka apmēram kopš 1950.gada šeit atrodas n-tais daudzums padomju karavīru un padomju kara tehnikas. Pēc mūsu aprēķiniem, te palicis vairs tikai 10 vai pat vēl mazāk procentu lauksaimniecībā, pamatā zāles pļaušanai, izmantojamās zemes, pārējā teritorija aizaugusi ar krūmiem, alkšņiem, nezālēm. Tomēr neviens materiālais zaudējums nav salīdzināms ar to barbarismu, ko te piedzīvojis cilvēks - gan dzīvais, gan mirušais. Šajā teritorijā ir kapsēta. Funkcionējoša kapsēta. Kapsēta, kurā apglabātajiem ir vēl dzīvi piederīgie. Naktī, dzirdot lidmašīnu rūkoņu, Kursīšu, Novadnieku un citu pagastu iedzīvotāji saprot, ka tās brauc bombardēt viņu piederīgo pīšļus, vēl pēc nāves tiem nedodot miera, tāpat kā nav miera dzīvo dvēselei. Kurš, tā saucamais cilvēks, ir devis pavēli uzstādīt aviācijas mērķi tieši kapsētā? Taču te bombardē ne tikai politiski neitrālo iedzīvotāju atdusas vietas, padomju armija met lādiņus arī uz to Lādes pagasta padomju varas 10 aktīvāko aizstāvju kapu kopiņām, kurus 1941.gada 25.jūnijā Brocēnu mežā nošāva aizsargi...

1945.gada vasarā daudzus upurus apglabāja Vīpeļu kapsētā, kura atradusies Zvārdes pagastā, taču, sākot ar 1954.gadu, šo kapsētu nepārtraukti bumboja, bet 1988.gada vasarā to nolīdzināja ar buldozeru. Tā kā komentāri ir lieki.

Mums nav citas izejas. Cilvēki grib atgūt gan savu patieso vēsturi, gan savu senču zemi. Ar saviem parakstiem to apliecinājuši gandrīz 8 tūkstoši saldenieku, viņus atbalsta rajona vadība, atbalsta arī tie cilvēki, kuri vakar un šodien ārā stāv pie Augstākās Padomes Prezidija ēkas.

Jāteic, ka ir arī citādi domājošie, kas apgalvo, ka bijušajā Zvārdes pagastā nav kam strādāt. Varu paziņot, ka pašreiz apmēram 40 ģimenes jau izteikušas vēlēšanos veidot savas jaunsaimniecības tieši šajā teritorijā, kur dzimuši, auguši un dzīvojuši viņu senči. Un, ja mēs atkal atgriežamies pie vakar apspriestā jautājuma par mūsu dārzkopības sabiedrību tālāko likteni, tad, es domāju, mums republikā ir ne viena vien tāda vieta, kur šādas saimniecības varētu veidot. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Zvārdes pagasts atrodas tiešām skaistā novadā, tur ir vairāki ezeri un, es domāju, ka te varētu veidot šādas dārzkopības sabiedrības. Te nu mums jāapsver, kas ir svarīgāk - būt paēdušiem vai labi bruņotiem?

Cienījamie klātesošie! Mūsu republikai, tālāk ejot pa neatkarīgas attīstības ceļu, aizvien asāk izvirzās un izvirzīsies jautājums par savas valūtas iegūšanu. Te varētu minēt gan kopēju uzņēmumu veidošanu ar ārzemju firmām, gan starptautiskā tūrisma attīstību. Neapšaubāmi, ka šajā jomā Kurzemei kā vienam no skaistākajiem un ekonomiski potenciāli bagātākajiem novadiem ir svarīgas priekšrocības, taču tajā pašā laikā tieši dažādo karabāžu dēļ Kurzeme ārzemniekiem faktiski ir slēgta zona. Es domāju, ka vairs nav tālu tas laiks, kad mēs ne vien runāsim, bet arī praktiski rīkosimies, lai Baltiju demilitarizētu, un tādējādi šā poligona likvidēšana varētu būt pirmais solis šajā virzienā. Neapšaubāmi, katrs solis prasa saprātīgu un konstruktīvu rīcību. Laikā, kad pasaules valstu vadītāji visaugstākajā līmenī ir parakstījuši virkni vienošanos par bruņojuma samazināšanu, par izbrīvēto līdzekļu izmantošanu ekonomikas nostiprināšanai, mūsu republikas deputātiem, manuprāt, ar vislielāko atbildību ir jāizturas pret šīm iepriekš minētajām problēmām.

Pirms vairākiem gadu desmitiem Amerikas Savienotās Valstis Klusā okeāna Māršala salu Bikini atolā izmēģināja kodolieročus. Iedzimtie šeit ir atgriezušies mājās, lai arī kādas sekas tiem draudētu. Atļaujiet izteikt pārliecību, ka Saldus poligons tiks likvidēts un šāds process notiks arī Zvārdes pagastā.

Ierosinām mūsu šodien pieņemtajā lēmumā ietvert punktu, kas paredz turpmāk šo Saldus poligonu izmantot rajona saimnieciskajā darbībā.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Mēs tikko vienojāmies, ka būtu pareizāk, ja biedrs Romaņenko runātu viens no pēdējiem, lai viņš varētu atbildēt arī uz tiem jautājumiem, kuri radīsies citu runātāju uzstāšanās laikā. Tāpēc tagad vārds Miervaldim Ramānam. Vairāk runātāju man nav pieteicies.

 

M.Ramāns (Liepājas 121.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Iepriekšējos gados republikas ekonomiskās un sociālās attīstības plānos Baltijas kara apgabals vai tā armijas apakšvienības mums parādījās tikai tad, kad bija nepieciešamība pārvietot to vai citu armijas objektu vai arī vajadzēja sankcionēt tā vai cita armijas objekta būvi Rīgas pilsētā, kur, kā zināt, ir uzbūvētas, lai gan ne visas, vairākas karaskolas. Kā vislielāko šāda veida objektu man gribas nosaukt Rumbulas aerodroma pārvietošanu. Toreiz, tas bija vēl septiņdesmitajos gados, PSRS Aizsardzības ministrija un tās vadītāji viennozīmīgi piekrita, ka šādas pārvietošanas gadījumā obligāti ir jāizmanto arī armijai atvēlētie līdzekļi un kapitālieguldījumi. Un Rumbulas aerodroms faktiski arī tika pārvietots gandrīz bez republikas līdzekļiem. Informējot jūs par to, gribu teikt, ka kategoriski iebilstu pret deputāta Čepāņa ziņojumā izteikto domu, ka Papes objekta pārvietošana notika vienīgi uz republikas līdzekļu rēķina. Pie tam tādas prasības kā, piemēram, pārvietot vai izdarīt tā vai cita objekta vietas maiņu tikai uz republikas līdzekļu rēķina, tā sakot - ja jums to vajag, tad arī paši maksājiet, acīmredzot, ir galīgi nepamatotas, un, es domāju, mums visiem tas ir saprotams. Tas būtu pirmkārt.

Otrkārt, mēs visi labi atceramies Baltijas kara apgabala Politpārvaldes priekšnieka biedra Zinčenko runu no šīs tribīnes, kad tika apspriesti alternatīvā karadienesta jautājumi. Atceramies, cik ļoti viņš toreiz bija norūpējies par armijas prestižu. Tas, ko mēs šodien dzirdējām biedra Čepāņa ziņojumā, manuprāt, ir ļoti nozīmīgs faktors, kas mazina šo prestižu. Šodien, kad mainās PSRS aizsardzības doktrīna, kad nodarbojamies ar konversiju un samazinām armiju, mums ir kategoriski jāprasa, lai armija būtu pati priekšzīmīgākā ekoloģisko jautājumu ievērošanā un ne tikai šajā ziņā vien. Tādēļ mans priekšlikums ir pavisam īss: izsniegtā lēmuma projektam ir jābūt krietni asākam. Vispirms pirmajā punktā ir jādod neliels ieskats tajos jautājumos, par kuriem ziņoja deputāts Čepānis, un proti - pēc pirmās rindkopas nākamo sākt ar vārdiņu “atzīmēt” un tālāk - nelielu izklāstu. Pašreiz, kad notiek federācijas piepildīšana ar jaunu saturu, kad republika sāk dzīvot ekonomiskās patstāvības apstākļos, manuprāt, vajadzētu noteikt, ka visām armijas vienībām simtprocentīgi jāpakļaujas republikas jurisdikcijai. Arī šo momentu, iekams nav pieņemts attiecīgs likums, manuprāt, lēmumā jau vajadzētu atzīmēt. Bez tam obligāti vajadzētu atzīmēt, ka ir jāizsniedz visu objektu pases, tās varētu būt arī slepenas, taču ir ļaudis, kas var ar to nodarboties, lai būtu zināms, ka ir dažādi izstarojumi vai citi veselībai kaitīgi apstākļi.

Tālāk, es domāju, priekšlikumi ir jāizstrādā ne tikai darba grupai, bet arī Baltijas kara apgabalam un attiecīgajām apakšvienībām, un arī to vajadzētu lēmumā atzīmēt. Manuprāt, šajos apstākļos ir vajadzīgi principiāli priekšlikumi un arī lēmums. Lūdzu tos izskatīt un attiecīgi nobalsot.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, iesniedziet savus priekšlikumus. Vai ir vēl kādi runātāji? Nav.

Vārds Baltijas kara apgabala vides aizsardzības inspekcijas priekšniekam Vladimiram Romaņenko.

 

V.Romaņenko. Cienījamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Es domāju, ka nav nepieciešams jūs pārliecināt, cik svarīgs ir šodien apspriežamais jautājums, turklāt - jebkurā aspektā. Taču mēs, kā to izvirzījusi sesija, skarsim tikai vienu - ekoloģisko aspektu.

Komisija deputāta A.Čepāņa vadībā paveikusi lielu darbu, noskaidrojot un izanalizējot armijas apakšvienību, karaspēka daļu darbības ietekmi uz Latvijas PSR dabas vidi. Pie dažām komisijas darba niansēm es pakavēšos nedaudz vēlāk. Tagad es gribu ziņot par tiem pasākumiem, kuri tiek veikti, un par to pieeju, kāda pret dabas aizsardzības jautājumiem ir Baltijas kara apgabala pavēlniecībai, karaspēka vienībām un daļām.

Jāatzīmē, ka pēdējā laikā, ir īpaši 1988. un 1989.gadā, mūsu kara apgabalā dabas aizsardzības jautājumiem tiek pievērsta daudz lielāka uzmanība, un tie nav vienīgi tukši vārdi. Šie jautājumi, būtībā pirmo reizi, vairākkārt izskatīti apgabala kara padomē, kā arī apgabala komandējošā sastāva dienesta apspriedēs, turklāt tie ne tikai izskatīti, bet ir arī pieņemti konkrēti lēmumi.

Saskaņā ar PSRS Ministru Padomes un analogiem Latvijas PSR Ministru Padomes pieņemtajiem lēmumiem, PSRS aizsardzības ministra pavēlēm apgabalā izstrādāta konkrēta ekoloģiskā programma līdz 2005.gadam. Visās karaspēka vienībās un daļās ar pavēli ir iecelti dabas aizsardzības inspektori, PSRS Aizsardzības ministrijas uzņēmumos Rīgā, praktiski visos uzņēmumos ir izveidotas dabas aizsardzības inspektoru štata vietas. Un tas viss paveikts tikai pagājušajā gadā vien.

Mūsu apgabala dabas aizsardzības inspekcija, citas apgabala pārvaldes un dienesti iespēju robežās uztur pastāvīgus kontaktus ar republikas dabas aizsardzības iestādēm. Tā, piemēram, inspekcija kopā ar republikas Valsts dabas aizsardzības komiteju pagājušā gada jūnijā organizēja semināru dabas aizsardzības jautājumos Latvijas teritorijā dislocēto vienību vadošajam sastāvam. Šajā seminārā komitejas un kara apgabala vadība izvirzīja konkrētus uzdevumus, apmainījās domām. Uzskatu, ka šis seminārs bija lietderīgs mums visiem.

Kopā ar Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komiteju, ar tās tiešu palīdzību, uzsākts darbs, un visiem Rīgas rūpniecības uzņēmumiem noteikti konkrēti termiņi, kad jāizdara atmosfērā ievadāmo kaitīgo izmešu normēšana.

Kopā ar starpnozaru zinātnisko ražošanas apvienību “Resurss” veikta toksisko atkritumu inventarizācija apgabala karaspēka daļās, iestādēs un uzņēmumos, lai noteiktu, kādi poligoni ceļami toksisko un kaitīgo atkritumu utilizācijai.

Mēs cenšamies piedalīties visos pasākumos, kurus organizē Latvijas PSR Valsts dabas aizsardzības komiteja, Valsts plāna komiteja, Ministru Padome, republikas Zinātņu akadēmija un citas ar dabas aizsardzību saistītās organizācijas. Mēs sniedzām palīdzību visām pieteiktajām Latvijas televīzijas uzņemšanas grupām, kuras atspoguļoja dabas aizsardzības stāvokli Latvijā, arī Baltijas kara apgabala karaspēka daļās un vienībās.

Pēc vietējo varas iestāžu lūguma apgabala pavēlniecība pagājušajā gadā pieņēma lēmumu par tanku izmēģinājumu direktrises likvidēšanu Lilastē; tāpat pēc vietējo varas orgānu lūguma un, apzinoties visu to ekoloģisko problēmu samezglojumu, kāds izveidojies Ventspilī, apgabala vadība pieņēma lēmumu par munīcijas noliktavas pārdislocēšanu no Ventspils pilsētas. Diemžēl deputāts Ramāns neminēja to, ka Latvijas PSR Valsts plāna komiteja joprojām nav izpildījusi Ministru Padomes lēmumu par līdzekļu piešķiršanu, lai gan par to bija panākta vienošanās arī ar Valsts plāna komiteju, turklāt visus mums izvirzītos noteikumus par šīs noliktavas pārvietošanu esam izpildījuši, to skaitā - atraduši uzņēmējorganizāciju.

Lielāku uzmanību esam sākuši pievērst dabas aizsardzības objektu būvniecībai, turklāt ne tikai to kvantitātei, bet arī celtniecības un ekspluatācijas kvalitātei. Lai objektu celtniecības un nodošanas vērtējums būtu objektīvāks, pēc mūsu neatlaidīga lūguma visi dabas aizsardzības objekti, kuri tika nodoti ekspluatācijā pagājušajā gadā, un tā darīsim arī turpmāk, tika pieņemti un nodoti ekspluatācijā, piedaloties Latvijas PSR dabas aizsardzības iestāžu pārstāvjiem.

1988. un 1989.gadā kara apgabalā uzbūvēti un nodoti ekspluatācijā 10 attīrīšanas būvju kompleksi, sešos attīrīšanas būvju kompleksos izdarīts kapitālais remonts. Protams, mūs ne visai apmierina tas dabas aizsardzības objektu skaits, kuru būvniecību un nodošanu ekspluatācijā nosaka dažādi objektīvi un subjektīvi apstākļi. Šeit izpaužas visas tās kopīgās grūtības, kādas ir radušās mūsu zemē finansiālajā, ekonomiskajā ziņā vispār. Un tomēr mēs atbilstoši savai ekoloģiskajai programmai pirmām kārtām cenšamies būvēt dabas aizsardzības objektus tajās vietās, kur tas ir saistīts ar cilvēku veselību, kā arī palīdz pildīt mūsu valsts, tajā skaitā arī Latvijas PSR, starptautiskās saistības, piemēram, Baltijas jūras reģionā.

Mūsuprāt, efektīvāka un mērķtiecīgāka kļuvusi kontrole pār to, kā apgabala karaspēks ievēro dabas aizsardzības likumdošanu. To īsteno apgabala Kara prokuratūra, apgabala dabas aizsardzības inspekcija, medicīnas dienests, kā arī citi apgabala dienesti un pārvaldes. Par dabas aizsardzības likumdošanas pārkāpumiem tikai 1989.gadā vien pie disciplinārās, materiālās un partijas atbildības saukti 42 cilvēki. No tiešajiem vaininiekiem piedzīti vairāk nekā četri tūkstoši rubļu.

Biedri deputāti! Visai daudz pretenziju, deputātu pieprasījumu, sabiedrisko organizāciju un iedzīvotāju sūdzību mēs saņēmām sakarā ar apgabala Gaisa Kara Spēku lidlaukiem. Gribu pateikt, ka arī apgabala Gaisa Kara Spēku daļās paveikts liels darbs. 1989.gadā visos lidlaukos tika nokārtota aviācijas degvielas transportēšana un izsniegšana. Nevienam nav noslēpums, ka atsevišķu vadītāju, arī militāro, nolaidīgā, brīžam pat noziedzīgā attieksme iepriekšējos gados novedusi pie tā, ka lidlauku, to skaitā arī kara lidlauku, apkaime piesārņota ar naftas produktiem. Pagājušajā gadā mums izdevās zināmā mērā ieviest kārtību aviācijas degvielas uzglabāšanā un izsniegšanā, tomēr Gaisa Kara Spēku iepriekšējo gadu saimnieciskās vai militārās darbības seku likvidēšanas problēma vēl arvien paliek. Arī šeit bez vietējo varas iestāžu palīdzības mums būs grūti tikt galā, jo apgabalam praktiski nav ne spēku, ne materiālo līdzekļu, ne ierīču, ne iekārtu, ne tehnikas, kas nepieciešama šo seku likvidēšanai.

Parasti pozitīvi tiek atrisināti jautājumi par trokšņa pārslodzes samazināšanu, mainot, kur tas ir iespējams, lidojumu režīmus, atceļot lidojumus svētdienās un svētku dienās, to skaitā nacionālo svētku dienās; iespēju robežās tiek mainīti aviācijas mācību lidojumu maršruti.

Darba grupas vadītāja deputāta Čepāņa referātā daudz pārmetumu izskanēja Saldus poligonam. Lai deputātiem būtu skaidrs un nerastos iespaids, ka karavīri atnāca, paši sagrāba šo teritoriju un dara tur, ko grib, atgādināšu, ka kara poligons “Saldus” tika izveidots, pamatojoties uz Latvijas PSR Ministru Padomes 1955.gada 25.maija rīkojumu. Nosakot poligona robežas, tika ņemti vērā sekojoši faktori: tas atradās pietiekami tālu no lielām apdzīvotām vietām, dzelzceļa stacijām, autoceļiem un elektrības pārvades līnijām. Tika atrasts tiem laikiem optimāls variants, nodarot iespējami nelielus zaudējumus Latvijas tautas saimniecībai, dabai un cilvēkiem.

Aviācijas “Saldus” poligona likvidēšana ekonomisku un citu apstākļu dēļ (es izsaku Gaisa Kara Spēku pavēlniecības viedokli) nav lietderīga. Poligona pašreizējās robežas ļoti labi nodrošina vietējo iedzīvotāju drošību. Mēs un apgabala pavēlniecība kontrolējam, kā poligonā tiek veikti darbi ekoloģiskā stāvokļa uzlabošanai un floras un faunas atveseļošanai. Jāteic, ka pretenzijas tieši par ekoloģisko stāvokli šajā reģionā es darba grupas materiālos neatradu un šodien biedra Čepāņa vārdos nedzirdēju.

Turklāt “Saldus” poligons ir vienīgais aviācijas centrs, kas nodrošina kaujas prasmes pilnveidošanu vienībās un daļās, kuras dislocētas Baltijas kara apgabala teritorijā un ietilpst visu mūsu zemes Gaisa Kara Spēku kaujas mācību sistēmā.

Biedri deputāti! Līdzās visiem tiem objektīvajiem trūkumiem, kurus atklāja Augstākās Padomes Prezidija ieceltā darba grupa, es gribētu vērst jūsu uzmanību uz dažiem aspektiem šīs grupas darbā, lai turpmāk (jo darba grupa turpinās savu darbu) mēs varētu strādāt ciešākā kontaktā un lai nerastos daži kāzusi, par kuriem es atļaušos pastāstīt.

Darba grupa, kā mēs visi zinām, tika izveidota ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija 1989.gada 24.augusta lēmumu, un ar 1989.gada 24.augustu apgabala vadība, personiski es, pastāvīgi vērsos pie biedra Čepāņa vadītā aparāta, lai tiktu skaidrībā par mūsu darbu, jo ar Prezidija lēmumu arī es esmu šīs darba grupas loceklis. Taču, acīmredzot, deputāta Čepāņa lielās aizņemtības dēļ šīs darba grupas vienīgā sēde notika tikai 28.novembrī, par ko man kā šīs grupas loceklim paziņoja 1989.gada 1.decembrī. Tāpēc, maigi izsakoties, biedram Čepānim nevajadzētu sūdzēties par to, ka Baltijas kara apgabala pārstāvji nav piedalījušies šajā apspriedē.

Jāteic, ka varēja izvairīties arī no daudzām neprecizitātēm un kļūdām materiālos, kuri tika iesniegti Prezidija darba grupai, ja mēs būtu piedalījušies tās darbā. Kādi ir šie trūkumi? Varu dažus minēt. Piemēram, par Ventspilī dislocēto 51429.karaspēka daļu. Darba grupas materiālos apgalvots, ka bioloģiskās attīrīšanas iekārtas, kuru jauda ir 200 kubikmetri, nespējot nodrošināt 800 kubikmetru notekūdeņu attīrīšanu. Patiesībā, un tas ir objektīvi pārbaudīts - bioloģiskās attīrīšanas iekārtu jauda pēc to rekonstruēšanas 1988.gadā ir ap 1000 kubikmetru notekūdeņu diennaktī.

Par karaspēka daļu Dobelē - 2 teikts, ka tās bioloģiskās attīrīšanas iekārtas ir neefektīvas, bet, pats galvenais, ka tur netiek veikta to ieplānotā rekonstrukcija. Īstenībā rekonstrukcija, kas pēc mūsu, Baltijas kara apgabala dabas aizsardzības inspekcijas prasības, turpinās vēl šobrīd, tiesa, varbūt ne tik labi, taču tā ir jau cita saruna, kas risināma darba kārtībā, devusi iespēju salīdzinājumā ar 1988.gada augustu samazināt piesārņojošo vielu koncentrāciju astoņas reizes.

Par karaspēka daļu Dobelē-1 norādīts, ka bioloģiskās attīrīšanas iekārtas tur strādā neapmierinoši, taču darba grupas materiālos nav norādīts, ka šīs iekārtas strādā ar pārslodzi, jo tām pieslēgts arī Dobeles gumijas tehnisko izstrādājumu rūpnīca, maizes kombināts un citi pilsētas objekti. Es nebūt nedomāju, ka no šīm attīrīšanas iekārtām būtu jāatslēdz visi šie Dobelei vitāli nepieciešamie objekti, tomēr jautājumi jāatspoguļo objektīvi.

Pāris vārdu gribu teikt par mežiem. Darba grupas materiālos bija daudz pretenziju par attieksmi pret mežiem Latvijas PSR teritorijā. Jā, atsevišķus trūkumus Latvijas PSR Tautas kontroles komisija šā gada rudenī izdarītajā pārbaudē atklāja. Taču atļaušos aizrādīt: bieži vien minētais aizrādījums par to, ka karaspēka daļai nav tiesisko dokumentu zemes lietošanai, gluži vienkārši ir nepamatots. Zemes lietošanas akti, kuros precīzi norādītas aizņemto zemes gabalu robežas, ir dokumenti, kas apzīmēti ar grifu “Slepeni” un glabājas apgabala dzīvokļu ekspluatācijas pārvaldē. Tos varam iesniegt pēc jebkura pieprasījuma. Bet mežniecībās, kuras tika pārbaudītas, šie dokumenti nedrīkst glabāties, jo tur nav slepenās lietvedības.

Biedri deputāti! Noslēgumā es gribu teikt, ka armijas apakšvienību, gluži tāpat kā visas republikas saimniecības, ietekme uz Latvijas PSR dabas vidi nav noliedzama. Mums ir tāds pats saimnieciskais mehānisms, praktiski ar tādu pašu infrastruktūru, tāpēc turpmākajam Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija darba grupas darbam vajadzētu būt objektīvākam, pilnīgākam, dodot konkrētākus rezultātus.

 

Priekšsēdētājs. Tūlīt mēs lūgsim darba grupai un arī tiem biedriem, kuri grib piedalīties lēmuma projekta tālākajā izstrādē turpināt darbu, lai to šodien varētu pieņemt. Tātad mēs pieaicinām vēl biedru Brigmani, biedru Ramānu, biedru Bojāru, kurš grib runāt debatēs, un biedru Eizānu, kurš arī grib runāt debatēs. Lūdzu, sanāciet visi kopā un strādājiet pie lēmuma projekta, un tad, kad mēs apspriedīsim šo lēmuma projektu, jūs varēsiet arī izteikt savu viedokli vēl papildus, to, ko jūs nebūsiet ietvēruši lēmuma projektā. Vai ir iebildesž Nav. Tad strādājiet. Lūdzu, biedri Čepāni, organizējiet darbu tālāk, ņemot vērā par lēmuma projektu izteiktās piezīmes.

Nākamais darba kārtības jautājums ir par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Zemes kodeksā un Latvijas PSR likumā “Par zemnieku saimniecībām Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā”. Vārds ziņojumam Agrorūpnieciskā kompleksa komisijas loceklim, deputātam Jānim Saleniekam.

 

J.Salenieks (Ezeres 287.vēlēšanu apgabals).

Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR Zemes kodeksā un Latvijas PSR likumā “Par zemnieku saimniecībām Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā”.

Cienījamie deputāti! Jūsu vērtējumam ir nodots likumprojekts par izmaiņām Latvijas PSR Zemes kodeksā un Latvijas PSR likumā par zemnieku saimniecībām. Šīs izmaiņas sagatavoja Latvijas Lauksaimnieku savienības darba grupa kopā ar Agrokomitejas speciālistiem zemes reformas likumdošanas izstrādei. Pēc tam šis likumprojekts tiks izskatīts Latvijas Tautas frontes domes sēdē kā arī Latvijas PSR Ministru Padomē. Pagājušajā reizē, kad mēs pulcējāmies kopā un šis likumprojekts netika izskatīts, bija zināmas domstarpības ar Latvijas PSR Ministru Padomes Lietu pārvaldi. Pēc sesijas sastapās agrokomisija un deputātu komisija, kuras izskatīja šo jautājumu kopā ar Ministru Padomes Lietu pārvaldes pārstāvjiem, un tās domstarpības, kas bija pirmajā reizē, tika atrisinātas. Viens moments, kas izskanēja jau pagājušajā reizē, bija tāds, ka, lūk, likumā par zemnieku saimniecībām tiek nepārtraukti izdarītas dažādas izmaiņas. Es tikai gribētu atgādināt, ka likumā par zemnieku saimniecībām mēs nekādas citas izmaiņas neesam izdarījuši, izņemot to, ka iepriekšējā sesijā tika izlabota gramatiska kļūda tekstā krievu valodā - tur, kur bija jāpārtulko “zemnieku saimniecību īpašums” bija ierakstīts “zemnieku saimniecību personiskais īpašums”, bet nekādas citas izmaiņas nav izdarītas. Tas, ka tika pieminēts likums par zemnieku saimniecībām ir likumsakarīgs process, jo, pieņemot šo likumu, vajadzēja izdarīt izmaiņas citos likumdošanas aktos. To es saku vienkārši tāpēc, ka likums par zemnieku saimniecībām tika pieņemts maija mēnesī, kad bija pavisam savādāks gan politiskais stāvoklis, gan nostādnes attiecībā uz mūsu ekonomikas tālāko virzību, tāpēc daudzējādā ziņā pati prakse un saimniekošanas formu attīstība nosaka, kādā veidā to vajadzēs attīstīt tālāk! Šodien jūsu izskatīšanai ir iesniegts likuma projekts, kuru saņēmāt vakar, un es lūgtu apspriešanai izmantot otro variantu, kuru jums izdeva pie reģistrācijas vakar no rīta. Jau iepriekšējā reizē tam bija vairāki varianti, šis variants ir, kā jau es teicu, saskaņots un izskatīts agrokomitejā un Augstākās Padomes Prezidijā. Es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka apspriešanu vajadzētu uzsākt ar šī likumprojekta otrās lappuses 5.punktu. Tajā ir ietverta būtība, kādas izmaiņas izdarāmas Zemes kodeksā, t.i., rajona izpildkomitejām tiek dotas tiesības atņemt zemi pilnīgi vai daļēji, ja tā netiek izmantota vai tiek izmantota neracionāli. Bieži uzdod jautājumu: ar ko atšķiras jaunais likuma projekts no iepriekšējā, kāpēc tiek ieviesta tāda normaž Visā iepriekšējā likumdošanā rajonu izpildkomitejām šādas tiesības netika dotas. To varēja izdarīt tikai tad, kad šo zemi pašas bija piešķīrušas. Iepriekšējā projektā mums bija rakstīts: “lai zemi tālāk nodotu zemnieku saimniecībām, nomniekiem un citiem zemes lietotājiem”. Pret to iebilda Ministru Padomes Lietu pārvalde, un tagad likuma projektā ir ierakstīts, ka zemes var tikt nodotas “citiem zemes lietotājiem lauksaimnieciskai izmantošanai”. Citi zemes lietotāji ir gan zemnieki, gan nomnieki, gan kolhozs, padomju saimniecība utt., tātad jebkurš, kas lauksaimnieciski izmanto šo zemi. Pārējās izmaiņas, kas minētas gan pirmajā lappusē, gan 37., 38., kā arī 42.pantā, attiecas jau konkrēti uz zemes lietošanas subjektiem, respektīvi, uz to, kādā veidā realizējama šīs zemes atņemšanas kārtība. Arī otrajā lappusē un 85.pantā izdarītās izmaiņas neattiecas uz zemnieku saimniecībām, bet tās ir ietvertas šajā likuma projektā saskaņā ar izmaiņām mūsu Konstitūcijā. Un tas ir viss, kas attiecas uz likumu par zemnieku saimniecībām un uz Zemes kodeksu.

Runājot par izmaiņām likumā par zemnieku saimniecībām, tiek piedāvāts nevis izmainīt, bet papildināt divus pantus. Pirmkārt, papildināt 3.panta 2.punkta trešo rindkopu, lai precizētu jautājumu par to, kādā secībā zemnieki jeb pretendenti, kuri grib kļūt par zemniekiem, var saņemt zemi. Gadu ilgā prakse rāda, ka rodas virkne strīdu par to, kā var saņemt zemes gabalu, ja tas ir brīvs; šīs izmaiņas nenosaka neko citu, kā vien secību, kā piešķirams brīvais zemes gabals. Un šajā sakarībā, lai neiznāktu tā, ka jaunsaimnieka zemes ieskauj iepriekšējā saimnieka māju vai tamlīdzīgi, tiek noteikts, ka pirmās tiesības saņemt piešķiramo zemes gabalu ir pilsoņiem, kuriem uz šī zemes gabala īpašumā ir dzīvojamā māja, pēc tam nākamās tiesības ir bijušajiem piešķiramās zemes īpašniekiem un to mantiniekiem. Te, kā jūs redzat, iekavās ir ierakstīts zemes īpašuma tiesību stāvoklis uz 1940.gada 21.jūliju. Kāpēc ir šāds ierakstsž “Valdības Vēstneša” 1940.gada 26.jūlija 167.numurā bija teikts, ka Saeima 1940.gada 22.jūlijā ir pieņēmusi un valsts prezidents pasludinājis likumu, kas saucas “Deklarācija par zemes pasludināšanu par tautas īpašumu”. Šī deklarācija ir stājusies spēkā pieņemšanas dienā, t.i., 1940.gada 22.jūlijā. Pēc šī datuma mums nav bijis neviena zemes privātīpašuma, bet zemes dalīšana, kas notika 1941.gadā, kā arī zemes dalīšana 1944. un 1945.gadā, bija tikai zemes nodošana lietošanā, bet nevis īpašumā. Un tālākajā secībā, tiek noteikts, ka šīs tiesības jādod attiecīgā ciema iedzīvotājiem. Diemžēl prakse rāda, ka prioritārās tiesības bieži vien ir nevis šiem iedzīvotājiem, bet gan ienācējiem no citurienes. Un lai to novērstu, lai tiešām vietējie iedzīvotāji, tie, kuri dzīvo šeit uz vietas, būtu tiesīgi pretendēt uz zemi pirmie, tiek noteikts, ka, ņemot pēc teritorijas, šī secība tātad būtu: ciema, rajona un tikai tad pārējie republikas pilsoņi. Un visbeidzot, papildināt 4.punktu ar vārdiem “saskaņā ar zemes ierīcības projektiem (shēmām), kurus apstiprinājusi rajona tautas deputātu padomes izpildkomiteja”. Šādas piezīmes rašanos atkal ir diktējusi prakse, tāda varbūt arī nebūtu vajadzīga, ja rajonu izpildkomitejas, piešķirot zemi, un paši zemes lietotāji pret šo jautājumu izturētos nopietnāk. Iznāk tā, ka atsevišķiem kolhoza vai sovhoza centriem zeme tiek izrauta pa gabaliņiem, neievērojot zemes ierīcības noteikumus, līdz ar to rodas apgabali, kas viens otram traucē utt. Ir jāievēro zināma kārtība, un zeme jāpiešķir pārdomāti, lai tiešām to vienkārši neizniekotu, lai pēc tam neiznāktu tā, ka ar atlikušajiem gabaliem mēs nezinām, ko darīt.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Kādi ir jautājumi? Vārds profesoram Plotniekam, PSRS tautas deputātam.

 

A.Plotnieks. Man ir jautājums un uzreiz arī priekšlikums: vai nebūtu mērķtiecīgi vārdkopas “pilsoņiem, kuru īpašumā uz pieprasītās zemes ir dzīvojamā ēka” un “pilsoņi, kas ir bijuši pieprasītās zemes īpašnieki”, tomēr apmainīt vietām, lai līdz ar to mēs atzītu kaut kādu pēctecību šajā ziņā.

 

J.Salenieks. Es paskaidrošu. Šis jautājums radās jau no paša pirmā brīža, kad tika skatīts priekšlikums par sesiju. Tad iznāktu tā, ka mēs simtprocentīgi neņemam vērā to, kas ir noticis pēdējo piecdesmit gadu laikā kopš 1940.gada. Uz šīs zemes ir uzbūvētas mājas, ir izaugušas divas paaudzes un aug trešā, un tātad viņiem nebūs tiesību. Mēs vienkārši sanaidosim cilvēkus savā starpā, jo tam, kuram nav zemes, jeb pareizāk, tam, kuram zeme bijusi, bet pašreiz ir māja, var šīs robežas pamainīt, ierādot zemi blakus, citā vietā vai vēl kādā citādā veidā šo jautājumu atrisināt. Mēs nekādi nedrīkstam pieļaut tādu stāvokli, ka ģimene, dzimta tiktu izdzīta no mājas tikai tāpēc, ka zeme tiek atdota citam. Ja zeme tiks atdota citam, tad arī māja ir jāatdod citam, kaut arī tā uzcelta ne tikai 1940. vai 1945., bet pat 1958. vai 1985.gadā un tā ir uzcelta likumīgā kārtā, ja reiz ir iegūta.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Kādi vēl ir jautājumi?

 

P.Strautmanis (Rīgas 3.vēlēšanu apgabals).

Runāšu par vārdu “neracionāli”, “zemes izmantošana neracionāli”. Neviens nevarēs pateikt, kas ir “racionāli” un kas ir “neracionāli”, tas ir strīda punkts un strīda jautājums. Var iesēt mežu vai iestādīt trīs priedītes, un kāds saka, ka tas ir ļoti racionāli, taču es domāju, ka tas ir ļoti neracionāli. Tāpēc šeit vajag kaut ko pārveidot vai vispār no šā jautājuma atteikties.

 

J.Salenieks. Ja mēs ņemam šo jautājumu laukā, tad mums vispār zūd visa jēga.

 

Priekšsēdētājs. Es lūdzu strādāt operatīvi un konstruktīvi, kā arī ievērot kārtību, jo nevar dzirdēt, kādu jautājumu uzdod no zāles, bet vēl jo vairāk komentārus, un tādēļ nāciet pie mikrofoniem vai uz tribīni. Tie, kuri gribat runāt, varat panākt jau tūlīt uz priekšu un ātri pieiet pie mikrofona un uzdot jautājumu, lai darbs mums ritētu ātrāk. Lūdzu, biedri Saleniek, atbildiet.

 

J.Salenieks. Šis jautājums ticis skatīts vairākkārtīgi: to darījušas gan komisijas, tajā skaitā arī agrokomisija un Zemes ierīcības institūta speciālisti, gan Lauksaimniecības akadēmijas speciālisti. Viņi deva tādu slēdzienu, ka ir iespējams izstrādāt ekonomiskos un agronomiskos kritērijus, pēc kuriem to var noteikt. Un šā iemesla dēļ tad arī tika ierakstīts šis vārds “neracionāli”. Mums bija arī vairākas citas šī panta redakcijas, bet beigu beigās tieši speciālisti, tie, kas ar to nodarbojas, deva šādu redakciju. Es, būdams jurists, jums nevaru dot kritērijus, teiksim, kas ir neracionāla zemes izmantošana, bet lauksaimniecības speciālisti apgalvo, ka to ir iespējams noteikt.

 

L.Vītols (Vaiņodes 228.vēlēšanu apgabals).

Man būtībā ir tas pats jautājums, kas biedram Strautmanim. Arī es uzskatu, ka ierakstīt likumdošanas aktā jēdzienu “racionāls”, kas būtībā zināmā mērā ir subjektīvs jēdziens, nebūtu nekādas nozīmes. Ja mēs vērtējam pēc Eiropas kritērijiem, tad var sacīt, ka republikā visas zemes tiek izmantotas neracionāli. Un arī katram reģionam mūsu republikā ir savs viedoklis par to, kas ir racionāls un kas ir neracionāls.

 

No zāles. Es nezinu, bet katrā ziņā mēs nestādījām sev tādu mērķi kā salīdzināt sevi ar Eiropu, bet skatījāmies konkrēti uz to, kas mums ir uz vietas. Pirmkārt, ja mēs izejam no šā pieņēmuma vispār, tad šādu normu mēs nevaram ieviest. Otrkārt, ka tiek izmantots neracionāli. Ja mēs nevaram ticēt speciālistiem, kuri dod atzinumu, tad mēs nekā nevaram pateikt arī par neizmantošanu. Te jau tikko izteica piezīmi, ka kāds var iestādīt trīs priedītes un pateikt, ka viņam zeme tiek izmantota, kaut gan nekas tur netiks darīts. Tātad ir jābūt speciālistu slēdzienam, kas rajonā pašvaldības orgānu uzdevumā var dot tādu slēdzienu, un tas jau nav vis juridisks kritērijs, bet gan fakta jautājums, un par to speciālists dod slēdzienu.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir jautājumi? Nav. Paldies. Kas vēlas izteikties? Man pagaidām ir pieteicies tikai PSRS tautas deputāts Lucāns. Lūdzu - jums vārds.

 

J.Lucāns. Godājamie deputāti! Mēs runājam par zemnieku saimniecību jautājuma tiesisko pusi, un te pacēlās strīds par zemes racionālu vai neracionālu izmantošanu. Tomēr es gribētu teikt, ka dzīves realitāte mūs piespiedīs nedaudz agrāk vai vēlāk pie šā jautājuma atgriezties. Jau tagad mūsu nelielā pieredze rāda, ka ir atsevišķas zemnieku saimniecības, kuras varētu sākt darboties apmēram pēc šāda principa - 40 hektāri zemes un divas govis. Protams, uz 40 hektāriem var ganīt divas govis un vispār nekā nedarīt. Taču, ja mēs tādā veidā sadalīsim Latvijas zemi, tad es baidos, ka drīz mums vajadzēs visu pārtikas produkciju ievest no ārvalstīm. Šajā jautājumā traktējums par racionālu zemes izmantošanu varbūt arī nav īsti pareizs, taču zemes normālu apsaimniekošanu mums gan vajadzētu prasīt, lai zeme tiek patiesi apsaimniekota. Es vēlreiz gribu teikt, ka ir virkne cilvēku, kas domā strādāt pēc jau minētā principa. Un vispār, ja mēs runājam par šīm zemnieku saimniecībām, tad daudzos gadījumos šobrīd valda 1935.gada modelis. Divas trīs gotiņas, 10-15 aitiņas, 5 cūciņas, 30 vistiņas un tamlīdzīgi un tā tālāk. Ja mēs uzskatām, ka šis ir vienīgais un pareizais ceļš, tad es neesmu pārliecināts, ka mēs Latvijas laukos varēsim nodibināt 200 000 zemnieku saimniecību, kā tas bija pirms kara, un es arī nezinu kur radīsies tie cilvēki, kas strādās šajās saimniecībās. Orientējoties pēc šī modeļa, mēs varam nonākt līdz tādam stāvoklim, ka visa zeme būs sadalīta zemniekiem un vēl paliks pāri liela daļa zemes, kura vairs nebūs vajadzīga nevienam, jo arī lielajā saimniecībā nebūs, kas strādā. Es te runāju par mazliet tālāku nākotni. Man liekas, ka šajā jautājumā mums tomēr ir jārada kaut kāda noteikta rīcības virzība, lai mēs varētu šīs jaunās zemnieku saimniecības veidot kaut cik racionāli un saprātīgi. Un pirmais jautājums, ko es šajā sakarā gribu teikt, ir tas, ka droši vien arī masu propagandas līdzekļiem vajadzētu vairāk runāt par zemkopības sistēmu attīstītajās pasaules valstīs. Tur visur ir specializācija, un, ja viens Amerikas vai Kanādas fermeris tur 60-70 govis un spēj ar tām tikt galā, tad es domāju, ka arī Latvijā vajadzētu būt saimniecībai, kur būtu vismaz 25-30 govis. Es saprotu, ka mēs nevaram pielīdzināt savus apstākļus Amerikai vai Kanādai. Bet tā tam ir jābūt, šīm saimniecībām ir jāveidojas tādām, kuras ir spējīgas maksimāli intensīvi ražot, un šis nav tikai kaprīzes vai konkurences jautājums, bet gan arī kapitālieguldījumu jautājums, jo šāda specializēta ražošana pārsteidz ar saviem mazajiem kapitālieguldījumiem. Ja mums vajag nodrošināt, teiksim, piecas ražošanas nozares, tad ir citi kapitālieguldījumi, nekā tad, ja mums vajag nodrošināt vienu ražošanas nozari. Tātad šis jautājums būtu skatāms no divējādiem aspektiem: gan no kapitālieguldījumu viedokļa, gan no ražošanas intensitātes viedokļa. Un mums būtu ļoti nopietni jādomā par to, kā saimniecības virzīt pa šo ceļu, un mēs nekad nevarēsim tikt uz priekšu, ka tā lielā saimniecība, kuras ietvaros rodas zemnieku saimniecība, nebūs ieinteresēta sadarboties ar šo topošo specializēto zemnieka saimniecību. Ja tas tā nebūs, ja mēs neradīsim šos ekonomiskās sadarbības principus, tad mēs nevarēsim šādas lielas saimniecības radīt un mums draud tāds stāvoklis, par ko runāju jau sākumā. Un vēl viens jautājums šajā pašā sakarā, kas agri vai vēlu mums būs jārisina. Zemnieku saimniecība vairākumā gadījumu būs spējīga ražot kvalitatīvāku produkciju (protams, pie vajadzīgā tehniskā nodrošinājuma) nekā tā, ko atsevišķos vai pat daudzos gadījumos ražo mūsu lielās kopsaimniecības. Tad radīsies nākamā problēma - mēs zemnieku saimniecībās ražosim ekoloģiski tīrāku pienu, taču tajā pašā laikā aizvedīsim to uz pienotavu un tur sajauksim kopā ar to, kas nāk, teiksim, no mūsu lielfermām, bet mēs zinām, cik tur daudz ķīmijas ir iekšā, un tādējādi zaudēsim piena kvalitāti. Tas zemniekus pavedinās uz domu, ka vajadzīga sava pienotava, lai viņi varētu savu produkciju par dārgāku cenu vest uz tirgu un tā tālāk. Un tūliņ mums radīsies vēl nākamais jautājums: zemniekam drīkst būt tas un tas, drīkst būt kūts, drīkst būt traktors, bet pienotava nedrīkst būt. Tātad, manuprāt, jautājums par privātīpašumu ir jārisina mūsu republikas Konstitūcijas līmenī, lai vienreiz tiktu vaļā no šī piedauzības akmens, kas visās vietās, kur vien mēs sākam strādāt, mums pinās pa kājām, un mēs nekādi netiekam uz priekšu. Un vēl viens jautājums par zemnieku saimniecību dibināšanu, kur šinī brīdī, pēc manām domām, valda mazliet anarhija. Man liekas, ka šajā stāvoklī, kādā pašreiz atrodamies, mēs nevaram atļauties dibināt zemnieku saimniecības bez aprēķina. Ko es saprotu ar šo jēdzienu? Manuprāt, vajadzētu dibināt tieši tik daudz zemnieku saimniecību, cik mēs spējam šīs saimniecības nodrošināt ar tehniku un būvmateriāliem, jo pašreiz zemnieku saimniecības, kas nodibinātas bez tehnikas un būvmateriālu nodrošinājuma, atrodas kritiskā stāvoklī salīdzinājumā ar lielajām saimniecībām. Un nelaime ir ne tikai tā, ka daudzi aiziet no šīm lielajām saimniecībām, bet arī tā, ka zemnieku saimniecība nevar sākt normāli strādāt. Pēc manām domām, kaut arī mums nepatīk tādi vārdi, kā “plānošana” un “ierobežošana”, tas viss kaut kādā veidā būtu jāreglamentē atbilstoši mūsu pašreizējām tehniskajām iespējām. Un vēl viens jautājums. Daudzas zemnieku saimniecības nāksies radīt vietās, kur nekā nav, kur ir vienīgi zeme. Pašreiz tās galvenokārt rodas pie jau esošajām ēkām, taču pienāks brīdis, ka vajadzēs radīt zemnieku saimniecības tur, kur nekā vairs nav. Nezinu, cik tas ir reāli, bet man būtu ierosinājums: varbūt uz kaut kādiem īpašiem ekonomiskiem nosacījumiem, piemēram, Līvānu māju zemnieku saimniecībām varētu pārdot par daudz zemāku cenu, nekā tām tā ir pašreiz, vai arī varbūt saistībā ar kaut kādu ražības rādītāju sasniegšanu zināmā laika periodā kredītus par māju būvniecību varētu dzēst vai mazināt. Mums ir jāatrod šīs ekonomiskās iespējas, kādā veidā veicināt zemnieku saimniecību rašanos. Ja mēs to nopietni nedarīsim, tad šis process būs ļoti garš un nīkuļos, nedos to, kas mums ir vajadzīgs.

 

Priekšsēdētājs. Biedri Lucān, es nesapratu - vai jūs ierosināt grozīt 5.pantu vai tās bija tikai pārdomas?

 

J.Lucāns. Es negribēju neko mainīt, es tikai domāju - ja reiz kādam nepatīk tas vārds “racionāli”, tad tomēr es gribētu, lai mēs ar likumu prasītu nopietnu zemes apsaimniekošanu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Man vārdu priekšlikumam jeb šī projekta papildināšanai lūdz deputāts Leons Vītols.

 

L.Vītols. Godājamie deputāti! Cik es saprotu, jebkurš likumdošanas akts ir vērsts uz to, lai tā izpildīšanas gaitā, ja ne gluži pilnīgi novērstu, tad katrā ziņā samazinātu pārpratumus. Es uzskatu, ka šoreiz ieraksts “racionāla izmantošana” radīs ļoti daudz pārpratumu un neveicinās strīdu izšķiršanu. Tādēļ es par šo jautājumu gribu runāt. Arī uz meža fonda zemes ir diezgan daudz lauksaimnieciski izmantojamu platību. Tās bez šaubām vairāk vai mazāk tiek izmantotas, taču, ja mēs šo izmantošanu salīdzināsim ar pirmrindas kolhozu zemes izmantošanas līmeni, kaut vai, piemēram, “Lāčplēsī” vai “Tērvetē”, tad katrā ziņā mūsu zemes lauksaimnieciski tiek izmantotas slikti, jeb, pareizāk sakot, neracionāli. Ko tas nozīmē? Pieņemot šādu likumu, mums, teiksim, meža resoram, visas šīs zemes var atņemt. Bet kas būs arbitrs? Tādēļ mans priekšlikums būtu: ieraksta “notiek racionāli izmantotas” vietā 37.pantā 6.punktā rakstīt “piešķirtais zemes gabals ilgstoši netiek izmantots”. Tad viss ir absolūti skaidrs, bet, ja mēs sākam domāt par “racionāli vai neracionāli”, priekšplānā izvirzās cilvēka subjektīvā attieksme pret šo jautājumu.

 

Priekšsēdētājs. Vārds jums, deputāte Ziemele.

 

I.Ziemele (Jaunjelgavas 291.vēlēšanu apgabals).

Domāju, ka vārdu “racionāla” būtu pareizāk nomainīt ar vārdkopu “intensīva zemes izmantošana”, jo lauksaimniecībā pastāv intensīvas un ekstensīvas zemes izmantošanas kritēriji. Es domāju, ka lauksaimnieki to visu labi saprot un ka tas nekādas šaubas nerada, jo arī deputāta Lucāna teiktais ir vērsts uz to, ka zemnieku saimniecībās nepieciešama intensīva zemes izmantošana un ka likums par zemnieku saimniecībām ir stipri jāpapildina. Pretējā gadījumā process ievirzīsies tā, kā te tika jau norādīts.

 

Priekšsēdētājs. Paldies, bet tagad runās deputāts Žanis Holšteins.

 

Ž.Holšteins (Lielvārdes 254.vēlēšanu apgabals).

Es jau par šo jautājumu runāju komisijā, kad izstrādāja šo likumu, un arī šobrīd gribu sesijas dalībniekiem teikt, ka mēs vēl joprojām savos likumos nevadāmies pēc tiesiskas valsts principiem un likumiem, bet rakstām iekšā vārdus “atņemt”, “noņemt”, “piešķirt”. Es domāju, ka ar mūsu likumiem nedrīkstētu nevienam neko ne atņemt, ne piešķirt par velti. Un man ir uzskats, ka mēs pieļaujam kļūdu, piešķirdami zemi par velti. Zeme šodien ir bezvērtīga, lai gan zemei ir liela vērtība. Zemi vajadzētu vērtēt pēc tās labuma, un cilvēkam, kas šo zemi izmanto, uzlikt zināmu nodokli. Turklāt nodoklim vajadzētu būt vienādam - gan attiecībā uz lielsaimniecību, gan mazsaimniecību. Un tad uzreiz arī atrisinātos jautājums par zemes racionālu izmantošanu, ko normāla republika jeb normāla valsts varētu regulēt šādi: ja zeme tiek neracionāli izmantota, tad cilvēks nesaņem no tās peļņu un viņš nevar samaksāt valsts uzliktos nodokļus, viņš izputēs, izūtrupēsies. Ja mēs redzam, ka zemnieks nesaražo tik daudz produkcijas, lai varētu norēķināties ar republiku, nomaksāt lauksaimniecības jeb zemes nodokli, tad šādā gadījumā viņa zeme ir jāatdod citam, kurš to var izdarīt, un tā tas ir visā pasaulē. Es jau jūtu, ja mēs tagad sāksim atņemt zemi, radīsies sūdzības, sāksies tiesu procesi, birs nepārtraukti jautājumi, kurus tiešām vienu otru reizi nevarēs atšķetināt. Es nezinu, kā šodien šo jautājumu varētu atrisināt, bet uzskatu, ka jautājums par zemes nodokli ir jārisina, tad viss nostāsies savās vietās, un šā nodokļa summu, ko mēs ņemam no lauksaimniekiem, vajadzētu piemaksāt klāt par produkciju, lai ieinteresētu tās saimniecības un zemniekus, kuri šo produkciju ražo, bet, ja par produkciju labi maksās, zemnieks būs spējīgs nomaksāt nodokli, ja vien pratīs zemi racionāli izmantot. Ja viņš nav spējīgs nomaksāt pat zemes renti, tad viņš savu zemi izmanto neracionāli. Lai gan mums šodien nav likuma par zemes nodokli jeb zemes renti, un tas ir cits jautājums, nevis tas, par ko šodien runājam, es tomēr uzskatu, ka agri vai vēlu, mēs pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vārds deputātam biedram Blūmam.

 

J.Blūms (Pampāļu 289.vēlēšanu apgabals).

Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Mums šodien jāapspriež nopietns jautājums - mēs visu laiku cīnāmies par zemi, taču, manuprāt, lielākā daļa no tiem, kas cīnās par šo zemi, ir nekompetenti, tāpēc es domāju, ka mums vajadzētu šo jautājumu vispirms apspriest kādā šī jautājuma sagatavošanas komisijā, lai, lemjot par to, varētu pieaicināt gan zemnieku, gan kolhoznieku - visus šīs zemes izmantotājus. Mēs jau no pieredzes ļoti labi zinām - jo augstākā postenī sēž, jo lielāks lauksaimnieks, piemēram, Hruščovs. Ja mēs šo jautājumu neapspriedīsim kopā ar lauksaimniekiem, tad mēs nonāksim līdz nezin kādai galējībai, jo šodien, piemēram, ir tā, ka zemnieks grib zemi labā saimniecībā, bet priekšsēdētājs nedod šo zemi un paliek vainīgais. Vajadzētu šo jautājumu apspriest vispusīgi, un kā biedrs Čepānis saka, nevajadzētu mest akmeni svešā dārzā, bet apspriest to vispusīgi kopā ar zemnieku, kopā ar kolektīvajām saimniecībām, taču mēs tikai piemetam klāt kādu punktiņu. Es ļoti labi saprotu, ka jautājums ir tāds: ja zemi neizmanto, tad tā ir jāatņem, bet tad vajag izdarīt zemes reformu. Tad mums jau puse zemes būtu jāatņem un jānovēl kādam citam saimniekam. Un tomēr nevar tik resoriski spriest, kā to darīja biedrs Vītols, kaut arī viņu vajadzētu pieskaitīt pie zemniekiem, jo arī viņam mazliet vajadzētu audzēt graudus. Mēs esam tādā situācijā, ka mums trūkst graudu, bet mūsu republikā visa zeme nav apsēta, mums tā ir jāapsēj, mums beidzot jāķeras pie darba. Es uzskatu, ka pagaidām šis jautājums ir pieņemams, taču vajadzētu runāt par konkrētiem zemes izmantotājiem - zemniekiem, kolhozniekiem vai kādiem citiem, arī par dārzkopības kooperatīviem un armiju. Armijai šis punkts ir ļoti labs, ja tā neizmanto zemi - to nebumbo, tad tā armijai ir atņemama. Ja jau tā, ko tad mēs strīdamies ar armiju? Nu paldies! Zināt, cīnīsimies tomēr tālāk, zemīti vajag tiem, kuri to apstrādā.

 

Priekšsēdētājs. Mēs gan jau sen esam vienojušies un arī šo tradīciju stingri ievērojuši, ka neaplaudēsim. Vai vēl kāds vēlas vārdu? Runās PSRS tautas deputāts Šļakota.

 

V.Šļakota. Cienījamie deputāti! Pēc emocionālās deputāta Blūma uzstāšanās runāt ir ārkārtīgi grūti, taču es gribētu izteikties par zināmām tiesiskajām garantijām, ko mēs, pieņemot likumu par zemnieku saimniecībām, šīm saimniecībām sniedzam. Manā skatījumā likumdošana nevar mainīties katru dienu un nevar mainīties tādā virzienā, ka kaut kādā veidā tiek ierobežotas sākotnēji piešķirtās tiesības. Sākotnējās zemnieku saimniecībām dotās tiesības, kas, acīmredzot, stimulēja to rašanos, bija pietiekami vērā ņemamas. Pirmām kārtām bija garantija, ka šai zemnieka saimniecībai tiks dots zināms termiņš tās ražošanas stabilizācijai, zemnieku saimniecības iekārtošanai vispār. Bija garantija, ka zināmu laiku netiks ieturēti nodokļi, un vēl garantija, ka šai zemnieku saimniecībai iemērītā zeme ir piešķirta stabili un ka nekāds voluntārs lēmums, neviens - mazāks vai lielāks priekšnieks - nevarēs likumu tulkot pēc sava prāta - vai zemnieks zemi izmanto pietiekami intensīvi vai ne. Jūs zināt, ka mūsu Latvijā ir ārkārtīgi daudz zemju, par kuru pietiekami intensīvu izmantošanu vispār nevar būt nekādas runas. Vismaz tie pāris miljonu hektāru zemju, kas ir aizauguši ar alkšņiem, kārkliem, tie, acīmredzot, netiek pietiekami efektīvi izmantoti. Tātad saskaņā ar šiem papildinājumiem tie kādam ir jāatņem. Tie ne jau divus gadus vien ir nepietiekami izmantoti. Un es nedomāju, ka zemnieks būs tas, kurš momentā spēs pietiekami labi izmantot šo zemi. Viņam, acīmredzot, būs vispirms jānostājas uz kājām, būs jāsāk strādāt. Un es nedomāju, ka pašlaik ir aktuāli šajā punktā mainīt kaut ko, jo zemnieks ir paguvis pastrādāt ārkārtīgi niecīgu laiku. Šis ir mūsu autoritātes jautājums, šis ir likumdevēja nopietnības, likumdevēja atbildības jautājums. Un arī visas šīs te zemnieku saimniecību veidošanas politikas nopietnības jautājums. Es jau vairākas reizes dažādās vietās, kur bija iespēja runāt, esmu teicis, ka zemnieku saimniecību veidošanas process mūsu republikā nebūt nenorit tā, kā tas vajadzētu noritēt, un laikam mēs vēlētos šī jautājuma risināšanā redzēt vairāk nopietnības, jo būtībā tiek ieviesta Latvijas laukos jauna saimniekošanas forma. Būtībā tiek īstenota agrārā reforma, mēs to negribam nosaukt par agrāro reformu, taču, ja tiek ieviesta, tiek atjaunota jauna saimniekošanas forma, tad tā faktiski ir agrārā reforma, un tātad šīs agrārās reformas veikšanai ir nepieciešami arī atbilstoši izpildorgāni un atbilstoša politika. Tagad izveidotās zemnieku saimniecības netiek nodrošinātas absolūti ne ar ko. Šie cilvēki, kuri ir iegājuši šajā riska zonā, kuri mēģina dažādu apsvērumu dēļ sākt saimniekot, būtībā ilgus gadus lemti šādam panīkuma stāvoklim. Un turklāt vēl arī nepietiekama zemes izmantošana. Jo nevar pietiekami intensīvi izmantot zemi, ja nav ar ko to izdarīt. Tas acīmredzot arī jāsaprot. Un valsts varas orgāni, pieņemot likumu par zemnieku saimniecībām, manā skatījumā, nenodrošināja šā likuma tālāku izpildi, vai arī šī likuma izpilde tika atstāta pašplūsmei. Un tagad grozīt šajā likumā pantus, lai ierobežotu zemnieku tiesības, ir vismaz netaisnība pret šiem zemniekiem, un es domāju, ka tas nav pieļaujams. Bez šaubām te varētu runāt par to zemnieku grupu, kura savu personisko interešu apmierināšanai tikai uzcēlusi māju gleznainā vietā, varbūt te var runāt tikai par šiem pseidozemniekiem. Taču es nedomāju, ka likumdevējam būtu jāparedz šāda klasifikācija, cilvēku iedalīšana šādās grupās. Tāpēc es ierosinu nepieņemt šīs izmaiņas kā likuma sākotnējās jēgas ierobežotājas un sagrozītājas. Un šīs izmaiņas nevar pieņemt arī no tāda viedokļa, ka likums nevar mainīties tik strauji un nepārtraukti.

 

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, vai te domāts 5.pants?

 

V.Šļakota. Te domāts 37.pants, kurā runāts par piešķirtās zemes neracionālu izmantošanu ilgāk par diviem gadiem, vārdu sakot, tur, kur tiek runāts par to, ka kāds varēs noteikt, vai zeme tiek izmantota racionāli vai neracionāli. Ja zemniekam zeme ir iedota lietošanā, tad viņu valsts var regulēt tikai ar nodokļu sistēmu, un tikai ar nodokļu sistēmu, tikai ar cenām, ar izputēšanas draudiem, bet, ja cilvēks grib audzēt šajā zemē alkšņus un ja viņš uzskata, ka tas ir ekonomiski izdevīgi, tad neviena likumdevēja vara viņam nevar aizliegt šos alkšņus audzēt.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Man ir ļoti liels lūgums runātājiem, mūsu kolēģiem deputātiem. Mēs dienas kārtībā esam ieslēguši apmēram 30 jautājumus, un, ja mēs runāsim par visām šo jautājumu problēmām, tad mēs savas kompetences ietvaros tā arī neko nenolemsim. Tātad - vai nu mēs runājam par konkrētiem labojumiem, izsakām savu attieksmi pret tiem un balsojam, vai arī mēs sašaurinām mūsu dienas kārtību un, pieņemsim, šodien runājam par zemnieku problēmām vispār. Vai arī lūgsim tās tomēr izskatīt Lauksaimnieku savienībai, bet likumdevējiem iesniegt konkrētus priekšlikumus un skaidrojumus par nodokļiem, zemes renti un zemes reformu, turklāt ar visiem argumentiem. Jo man ir ļoti grūti vadīt sēdi un atbilstoši runātāju teiktajam izdarīt attiecīgas izmaiņas projektos. Te nu ir jāpievienojas deputātam Blūmam, - es gan īsti nezinu par tiem rangiem -, bet lauksaimniecībā visi ir spējīgi dot priekšlikumus, un tāpēc šeit ir ļoti grūti teikto rezumēt... Biedri Saleniek, es redzu jūsu pacelto roku, jūs runāsit pēdējais un varēsit visu pateikt.

 

A.Orlovs (Aulejas 209.vēlēšanu apgabals).

Biedri deputāti! Manuprāt, piedāvātajos projektos kaut kas nav izprasts līdz galam. Ir divi priekšlikumi: attiecībā uz Zemes kodeksu un pēc tam sakarā ar grozījumiem likumā par zemnieku saimniecībām. Vispirms par to, kas skar Zemes kodeksu. Zeme, kura netiek izmantota vai tiek izmantota citos nolūkos, neracionāli, attiecas uz visiem zemes lietotājiem: organizācijām, uzņēmumiem, zemnieku saimniecībām. Priekšlikums ir pareizs. Cits jautājums - ko ierakstīt: vai “neracionāli”, “intensīvi”, par to var strīdēties. Šeit viss ir pareizi. Ja uzņēmums neizmanto zemi paredzētajam mērķim, zeme ir jāatņem un jānodod citiem zemes lietotājiem.

Un otrs priekšlikums - tas attiecas uz likumu par zemnieku saimniecībām. Es domāju, ka jāpieņem šādā redakcijā: “zemes piešķiršanas atvieglotas tiesības”.

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam I.Bišeram.

 

I.Bišers. Godājamie deputāti! Man jāatvainojas par juristu kārtējo iejaukšanos tīri lauksaimnieciskos jautājumos. Bet diemžēl ir tā, ka gadījumā, ka rodas konflikti, viss tomēr nonāk pie jurista. Un juristam galu galā šie konflikti ir jāizlemj. Man liekas, ka tas ieraksts, kas patlaban ir šajā ieteiktajā likuma projektā, var novest atkal pie konfliktiem tad, kad cilvēkiem ņems nost šos tikko vai pirms diviem gadiem piešķirtos zemes gabalus, kurus viņi tā vai cita iemesla dēļ nav varējuši apstrādāt tā, kā paši gribējuši, kad viņiem teiks: jūs zemi izmantojat neracionāli, neintensīvi un tā tālāk. Man šķiet, ka mēs atkal šajos jaunajos likumos par zemes apsaimniekošanu cenšamies atgriezties pie tā, no kā gribam tikt prom, - tas ir, atgriežamies pie administratīvi komandējošās sistēmas.

Protams, es piekrītu, ka zeme jāizmanto racionāli un par to mums ir jācīnās. Bet, acīmredzot, tas mums ir jādara ar ekonomiskām metodēm, kā jau te pirms manis teica, bet nav jārīkojas ar administratīvajām metodēm. Pagaidām atkal tiek ierosināts vecais administrējošais ceļš. Tātad izpildkomiteja lems, vai zemi izmanto normāli, pietiekami racionāli un intensīvi vai ne. Taču tā kā izpildkomiteja pati arī diezin vai to varēs noteikt, radīsies dažādas domstarpības, un mums vajadzēs organizēt ekspertu komisiju, kas tad staigās un apsekos katru saimniecību, novērtēs saimniekošanas veidu, kas un kā zemi apsaimnieko un vai tā ir atzīstama par normālu, ekstensīvu vai intensīvu saimniekošanu un tā tālāk un tā joprojām.

Diemžēl apstākļos, kad mums pastāv milzīgas padomju saimniecības un kolhozi, nevienam, arī tām zinātniskajām organizācijām, kas mums ir, nav pieticis laika paskatīties, cik intensīvi esam apsaimniekojuši zemi, turpretī tagad, runājot par šīm zemnieku saimniecībām, tāda vēlēšanās jau ir radusies. Protams, tam visam ir jāseko, taču pirmām kārtām ir jāskatās, kad mēs zemi piešķiram. Mēs jau vakar dzirdējām to lielo un gudro sarunu, kas pie mums risinājās, un redzējām, kas notiek, ja nedomājot piešķiram pārāk daudz vietējās varas, un kādas sekas tas viss galu galā izsauc. Es te paskatījos ziņas par tām zemnieku saimniecībām, kuras mums jau ir izveidojušās, arī man liekas, ka daudzās vietās par šiem jautājumiem domā nepietiekami. Ja cilvēkiem zemi dod par velti, tad cilvēks labprāt ņem un sagrābj pēc iespējas vairāk, neskatīdamies uz to, vai viņš spēs vai nespēs to apgūt un racionāli apsaimniekot. Viņš saņem 60 hektāru zemes, taču faktiski apsaimnieko piecus vai desmit hektārus, kuru viņa ģimenei pietiek, bet pārējais - gan jau bērniem noderēs, gan jau viņiem paliks tā manta, ko es būšu sagrābis tad, kad viss bija bez vērtības. Un faktiski pateikt, vai viņš saimnieko neracionāli, ir grūti, jo viņš saka - es tur govi aizdzenu paganīties. Vai tā ir racionāla, vai neracionāla izmantošana? Izmantot jau viņš izmanto. Arī es piekrītu biedram Holšteinam un biedram Šļakotam, ka vienīgais regulējošais iespaids var būt tikai naudas summai. Ja zemnieks saimnieko zemi tā, ka spēj samaksāt attiecīgos nodokļus, tātad viņš ir saimniekojis racionāli. Bez tam mums nevajag uzturēt aparātu, lai tas aprēķina, cik no attiecīgā zemes gabala, racionāli saimniekojot, var iegūt. Un tad vēl vienpusīgs administrējošs lēmums - atņemt. Es nedomāju, ka runa te būtu galvenokārt par “atņemt”, bet tas tomēr radīs jaunus draudus, kas zemniekiem vēl vienu reizi liks pārdomāt, vai viņiem ņemt šo zemes gabalu vai ne. Tā kā es runāju par zemnieku saimniecībām, lūdzu atteikties no jēdziena “racionāla apsaimniekošana” un domāsim par to, kā mēs šos jautājumus varam regulēt ar ekonomiskām metodēm.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tagad deputāts Salenieks atbildēs uz jautājumiem un sniegs uzziņas. Lūdzu, uzrakstiet man zīmītes, kuri vēl gribētu runāt debatēs.

 

J.Salenieks. Es vispirms gribu atvainoties deputātiem, ka savā ziņojumā, vienkārši gribēdams ietaupīt laiku, savu sakāmo saīsināju, nepietiekami pamatoju domas, un līdz ar to mēs zaudējām vairāk nekā stundu. Iznāca tā - kad mēs runājām, viss tika jaukts vienā katlā: gan izmaiņas Zemes kodeksā, gan arī likumā par zemnieku saimniecībām. Ļoti daudzi deputāti, tajā skaitā cienījamais Bišers un arī Šļakota, runāja par to, kā klājas zemniekiem un ka zemnieki ir jāaizstāv, it kā mēs nezin ko gribētu izdarīt ar zemniekiem. Šīs izmaiņas ir tikai un vienīgi tāpēc, lai kaut kādā veidā nodrošinātu zemnieku tiesības un lai vietējās pašvaldības iestādes varētu zemniekus aizstāvēt un kaut kā viņiem palīdzēt konflikta gadījumā ar kolhozu un sovhozu vadītājiem, kuri šodien ir tas kungs, ķeizars un pāvests pēdējā instancē. Ja vadītāji atsakās dot zemi, tad nav iespējams viņu rīcību ne pārsūdzēt tiesā, ne arī ko citu izdarīt. Zemes atņemšana pēc šādiem pašiem principiem Zemes kodeksā bija formulēta arī līdz šim, vienīgā izmaiņa praktiski ir tā, ka agrāk šādā gadījumā bija jāiet pat līdz Ministru Padomei. Tagad tiek dotas iespējas šo jautājumu izskatīt turpat rajona izpildkomitejā. Ja jūs būtu paskatījušies Zemes kodeksā, praktiski nekas cits nemainās. Zemnieku zemes atņemšana zemnieku saimniecībām tiek reglamentēta likumā par zemnieku saimniecībām. Tur ir dots uzskaitījums, pieci nosacījumi teiksim tādi: ja kāds labprātīgi atsakās lietot zemi, ja zemes gabals netiek izmantots lauksaimnieciskajai ražošanai; ja ir izdarīts kriminālsodāms nodarījums un ārkārtējos apstākļos, ja zeme nepieciešama sabiedriskajām vai valsts vajadzībām. Viss. Pie zemnieku likuma mēs vispār neķērāmies klāt, un tas domāts vienīgi zemnieku aizstāvībai, bet nevis otrādi. Taču te viss tika sagriezts ar kājām gaisā. Protams, neviens lielo saimniecību vadītājs negrib pieļaut, lai vietējās pašvaldības orgāni par viņu komandētu. Tas ir pirmkārt. Un otrkārt. Te tiks runāts par zemes nodokli, un tāpēc es arī prasīju vārdu, lai pateiktu, ka pie tā strādā Ministru Padomes izveidotā darba grupa, pirmais variants ir jau izstrādāts un visdrīzākajā laikā tas tiks nodots apspriešanai un izmēģināts trīs ciemos, lai zinātu, vai vajag vai nevajag strādāt tālāk. Un tad redzēs, kuru piemēru ir vairāk, kuru vajadzētu mazāk. Runājām arī par agrāro reformu. Agrārreformas komisija, ko izveidoja Latvijas Lauksaimnieku savienība, jau strādā kopš novembra. Ir notikusi sēde, un Ministru Padomei šajās dienās tiks iesniegts priekšlikums, lai agrārreformas komisija būtu valdības komisija. Es nezinu, kā Ministru Padome lems: vai visu atstās tāpat kā tagad uz sabiedriskiem pamatiem, vai arī būs valdības komisija. Tātad arī šis jautājums tiek risināts. Un, ja runājam par to, ka ir kāds, kas šo likumu izdomājis, kaut kur augšā vai lejā sēdēdams, tad tas absolūti neatbilst patiesībai. Tas ir zemnieku pieprasīts likums, tas ir izskatīts Latvijas Lauksaimnieku savienības valdē, to izskatījusi arī Tautas Frontes Dome. Zemnieki to pieprasīja, jau sen prasīja, par to runāja. Tas tad arī principā būtu viss.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Kam, lūdzu, dot vārdu?

 

No zāles. Vai zemnieks ir zemes lietotājs?

 

J.Salenieks. Jā. Bet vēl ir tāda lieta, ka 37.pantā ir uzskaitīts, ka zemes lietotāji ir arī uzņēmumi, iestādes, organizācijas. Pirmkārt. Un otrkārt. Likumā par zemnieku saimniecībām, es atkārtoju vēlreiz, ir uzskaitīti gadījumi, kuros zemniekam var atņemt zemi, un pateikts viss, kas saistīts ar zemes lietošanu zemnieku saimniecībās.

 

No zāles. Ja zemes lietotājam piešķirtās zemes var atņemt, tad ir jāieraksta likumā, ka zemnieks nav zemes lietotājs. Es tā saprotu.

 

J.Salenieks. 37.pantā un 38.pantā ir uzskaitīts, kas un uz ko attiecas. Tad man ir jāņem Zemes kodekss un katrs pants jāsalīdzina.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Biedrs Kalniņš lūdz vārdu īsai informācijai.

 

A.Kalniņš (PSRS tautas deputāts).

Es varu pateikt, ka manas domas sakrīt ar biedra Salenieka domām. Es gribētu vienīgi piebilst, vērst jūsu uzmanību uz to, ka agrārās reformas projekts objektīvi ir nepieciešams, darbs pie tā ir uzsākts un tas vajadzīgs, lai juridiski formulētu attiecīgos terminus, lai tiktu izstrādāts tādas agrārās reformas projekts, kur šie minētie momenti būtu iekšā. No tautsaimnieciskā, no mūsu ražošanas efektivitātes viedokļa raugoties, vēl nesagaidot agrārās reformas galīgo izstrādi, kura var prasīt pusgadu vai pat gadu, likumā jāiekļauj atsevišķi momenti, kas šeit minēti 154.panta izmaiņās un arī likumā par zemnieku saimniecībām, lai tos varētu iedarbināt jau šobrīd, lai zemnieki, ja viņi pretendē un nopietni domā par zemi, varētu tikt pie tām zemēm, kuras tiešām varbūt ir lielsaimniecību nomalēs un tiek vienpusīgi izmantotas, un lai viņi varētu veidot savas zemnieku saimniecības. Un, otrkārt, par zemnieku saimniecībām mūsu likumā. No taisnīguma viedokļa vajag rūpīgi vērtēt tos cilvēkus, kuri kādreiz ir apsaimniekojuši šīs zemes, lai viņiem būtu zināmas priekšrocības šo zemnieku saimniecību iekārtošanā.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Bet tagad debates pārtrauksim un apspriedīsim pašu likuma projektu. Tātad būtībā no visas šīs garās sarunas mums vajadzētu izšķirties par diviem momentiem, kur viss bija skaidrs jau pašā sākumā, un mēs vienīgi esam notērējuši veselu stundu vai pat pusotras stundas laika. Mums jārunā konkrēti par likuma projektu, bet nevis par zemnieku problēmām vispār. Zemnieku problēmām vispār un zemes reformai mums vajadzētu veltīt nedēļu ilgu sesiju. Tātad runāsim par konkrēto likuma projektu un tajā ietvertajiem formulējumiem: “Ja zemes lietotājam piešķirtās zemes ilgāk par diviem gadiem netiek izmantotas vai tiek izmantotas neracionāli”, te visvairāk diskusiju radīja vārds “neracionāli”. Arī tie, kuri uzstājās pret šo formulējumu, tomēr atzina, ka nepieciešams zināms formulējums, lai vērstu uzmanību uz to, ka zeme ir jāizmanto intensīvi, un es piekrītu tādam viedoklim. Pašreiz vēl nav zemes reformas un nav detalizēti izstrādāti visi šie likumi, bet, ja esam sākuši lauku pārvērtību procesu, tas tomēr, iespēju robežās ir jāregulē, nevis jāizliekas, ka mums nav nekādas daļas, kā laukos tiek izmantota zeme. Diemžēl daudziem runātājiem konkrētu priekšlikumu nebija. Protams, zinātniskāk būtu tā “piešķirtās zemes ilgāk par diviem gadiem netiek izmantotas vai tiek izmantotas ekstensīvi...” Bet lauku cilvēkam šis vārds “ekstensīvi” ir grūti saprotams un bieži var nesaprast, ko nozīmē “intensīvi” un “ekstensīvi”. Varētu vēl teikt “tiek izmantota neefektīvi” vai “tiek izmantota nesaimnieciski”.

Tātad varbūt rakstīsim tā, kā mums ir Zemes kodeksā: “Zemes gabala lietošanas tiesības var izbeigt, ja pilsonis izdarījis šī kodeksa 152.pantā paredzētās darbības vai arī ja divus gadus pēc kārtas zemes gabals nav izmantots, vai tas izmantots tādam mērķim, kādam tas nav piešķirts.”

 

No zāles. Es uzskatu, ka tas ir jāatstāj tā, kā ir bijis. Ir jāizstrādā arī koncepcija par individuālo preču saimniecību. Kad izstrādāsim, tad arī noteiksim gan specializāciju, gan mēslojumu lietošanu, gan zemes uzlabošanu, lietvedību, gan šo saimniecību un kolhozu savstarpējās attiecībās utt. Tāpēc šeit ir pareizi rakstīts. Bet tur, kur ir preču saimniecības koncepcija, tiks norādīts, ko nozīmē racionāli un ko - neracionāli.

 

Priekšsēdētājs. Priekšlikuma būtība ir sekojoša: šeit redakciju nemainīt, atstāt tādu, kādu to ir iesniegusi komisija, bet, kā jau arī šeit runātājs teica, tālāk ir jādomā par šīs intensīvās zemes izmantošanas politiku un mērķiem un tā ir jāreglamentē un jāvada. Tāds apmēram ir izteiktais priekšlikums, un to tā arī izteikt. Ir vēl komisijas priekšlikums, bez tam ir arī priekšlikums, kurā vispār ieteikts šos jautājumus neizskatīt - tas būtu otrais priekšlikums. Trešais priekšlikums būs - trešā panta otrajā punktā, kā ieteica profesors A.Plotnieks, samainīt tiesību secībā pirmo un otro apakšpunktu. Par to mēs arī balsosim, bet tagad ķersimies pie darba. Vai jums ir priekšlikums? Lūdzu.

 

V.Šļakota. Tā kā mums cienījamie juristi pateica, ka šīs izmaiņas Zemes kodeksā neattiecas uz zemnieku saimniecībām, tad ierosinu 5.punktā papildināt 154.pantu ar šāda satura otro daļu: “Ja zemes lietotājam, izņemot zemnieku saimniecības” un tālāk kā tekstā. Tad es visus savus pārējos priekšlikumus atsaucu.

 

Priekšsēdētājs. Sākam visu no gala. Tātad tas ir trešais priekšlikums un tādā kārtībā arī balsosim, jo citādāk mēs arī svētdien darbu vēl nebeigsim. Manuprāt, mēs tomēr neracionāli izmantojam laiku. Tātad par komisijas priekšlikumu - es saprastu, ka tas ir ne tikai komisijas priekšlikums, bet arī sabiedrisko organizāciju priekšlikums, kas izstrādāts kopā ar Ministru Padomi. Balsosim par to kopumā un pēc tam par atsevišķiem labojumiem.

Vai iebildumu nav?

Lūdzu balsosim - kas atbalsta šā likuma projekta akceptēšanu? Kas par - lūdzu balsot. Paldies, es domāju, ka skaitīt nevajag, jo ir acīmredzams vairākums. Kas ir pret? Divi pret. Kas atturas? Pieci. Tātad lēmuma projekts ir pieņemts kopumā, bet mans pienākums ir likt jums uz balsošanu visu, kas tika teikts debatēs. Otrs priekšlikums, kas kopēji jābalso, varētu būt tāds: vai šādas izmaiņas vispār vajadzīgas - gan attiecībā uz zemes izmantošanu, gan, runājot par prioritātēm. Kas par to, ka šādas izmaiņas nav vajadzīgas - lūdzu balsot. Astoņi. Kas lūdzu atturas? Paldies. Tātad priekšlikums par to, ka šīs izmaiņas vispār nav vajadzīgas, tiek noraidīts. Tālāk par likuma projektā ietvertajiem jēdzieniem “intensīvi”, “ekstensīvi”, “racionāli”, “neracionāli”. Ir izteiktas bažas, ka šie vārdi neatbilst būtībai, taču tiklīdz sākam tulkot, ko nozīmē vārdi “ekstensīvi”, “intensīvi”, “izmantot”, “neizmantot”, mēs redzam, ka šo terminu skaidrojumu tomēr vajadzēs sniegt speciālistiem. Diezin vai likumdevējs visu šeit var paredzēt. Vai ir kāds cits priekšlikums, kādu vārdu likt vārda “neracionāli” vietā?

 

No zāles. Nesaimnieciski.

 

Priekšsēdētājs. Katrā ziņā Džemma Skulme izsakās latviskāk. Un viņa saka - nesaimnieciski. Arī deputāts J.Djačkovs papildina - nesaimnieciski.

Jā, taču, tas viss ir nosacīti, mēs visi to saprotam un tāpēc mums tik grūti ir formulēt - “nesaimnieciski” būtu latviskāk, jo “neracionāli”, it sevišķi “intensīvi” un “ekstensīvi” skan svešādi. Vārds priekšlikumam deputātam Bērziņam.

 

L.Bērziņš. Man ir priekšlikums vārdu “racionāli” nerakstīt, bet tā vietā rakstīt tā, kā bija rakstīts Zemes kodeksā: ja zeme netiek izmantota paredzētajiem mērķiem. Tas nozīmē - ja zeme ir piešķirta zemniekam un viņš to izmanto lauksaimnieciskai apstrādei, viņam to nedrīkst atņemt, arī tad, ja viņš divus gadus to izmanto nepietiekami racionāli, varbūt viņa rīcību nosaka kādi objektīvi ģimenes apstākļi vai varbūt viņam šobrīd nav tehnikas, bez kuras viņš nav spējīgs zemi racionāli izmantot, taču viņš uz šīs zemes tomēr gana vienu vai divas govis. Un tātad viņš to izmanto lauksaimnieciskiem nolūkiem. Protams, ja viņš uz šīs zemes attīsta kaut kādu citu, teiksim, spekulācijas darbību, būvē aerodromu vai kaut ko tamlīdzīgu, tad viņš zemi neizmanto tādiem mērķiem, kādiem tā viņam ir piešķirta, tāpēc viņam to var atņemt.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Taču tas mūsu situāciju neatvieglina, bet jūsu priekšlikums to vēl vairāk sarežģīja. It sevišķi runājot par aerodromu.

 

F.Stroganovs. Lai neierobežotu zemniekus, ir priekšlikums šo teikuma daļu “vai tiek izmantota neracionāli” šajā punktā svītrot. Tālāk viss kā tekstā.

 

Priekšsēdētājs. Tad tas jāņem ārā arī no visiem citiem. Un tad šī punkta būtība tiek ļoti sašaurināta. Vārds biedram Lucānam. Lūgums - dalīties nevis pārdomās, bet izteikt priekšlikumus.

 

J.Lucāns. Es ļoti negribētu, ka šo jautājumu padara gandrīz vai par izsmiekla objektu, šī problēma ir ļoti nopietna. Es no dzīves pieredzes varu pateikt, ka ir tādi zemnieki, kuriem ir divi traktori, bet viņi vēl nevienu hektāru zemes nav uzaruši. Un to es uzskatu par zemes neapsaimniekošanu. Es saprotu - apsaimniekot var labāk vai sliktāk, taču zeme ir jāapsaimnieko. Zemi vajag art, sēt un pļaut. Turpretī, ja zemnieks izmantos tikai to, kas uz zemes dabiski aug, un tādi saimnieki būs, tad arī radīsies jautājums par to, ka viņam šī zeme ir jāatņem, jo galu galā visiem ir arī jāēd, ne tikai jānodibina demokrātiska sabiedrība.

 

Priekšsēdētājs. Biedri Lucān, palieciet, lūdzu, tribīnē un tūlīt mēģināsim formulēt jūsu priekšlikumu.

 

J.Lucāns. Ierosinu lietot: “zemes neapsaimniekošana”.

 

Priekšsēdētājs. “Ja zemes lietotājam piešķirtās zemes ilgāk par diviem gadiem netiek izmantotas...”

 

J.Lucāns. “...Netiek apsaimniekotas” - ja viņš tur near, nepļauj un nekā nesēj. Jums tas varbūt liekas savādi, bet tā notiek.

 

Priekšsēdētājs. Nē, nē, nekā savāda te nav. Galvenais - formulēt priekšlikumu, lai visiem ir skaidrs. Tātad es lasu jūsu priekšlikumu: “Ja zemes lietotājiem piešķirtās zemes ilgāk par diviem gadiem netiek apsaimniekotas, tad rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja var pilnīgi vai daļēji atņemt šīs zemes, neatkarīgi no tā, kāda iestāde zemes lietotājam šīs zemes ir piešķīrusi, un nodot atņemtās zemes citiem zemes lietotājiem lauksaimnieciskai izmantošanai”. Vai tāds ir jūsu priekšlikums?

 

J.Lucāns. Jā.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Komisijai iebildumu nav. Biedri Saleniek, lūdzu, atnāciet uz tribīni.

 

J.Salenieks. Principā vārds “izmantošana” ietver arī vārdu “apsaimniekošana”, taču, ja mēs ņemsim tīri pēc struktūras, kas ir fiksēta Zemes kodeksā, apsaimniekošana vairāk attiecas uz saimniecisko darbību, te runa ir par zemi. Mēs runājam par zemi, kā tā tiek izmantota. Lietas būtība ir tā, kā tiek izmantota šī zeme, saimniekošana var būt visdažādākā. Tas ir mazliet cits jēdziens.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tomēr šķiet, ka pēc diskusijas mums laikam ir jāatgriežas pie Džemmas Skulmes ieteiktā varianta, es to jums nolasīšu: “Ja zemes lietotājam piešķirtās zemes ilgāk par diviem gadiem netiek izmantotas vai tiek izmantotas nesaimnieciski, rajona tautas deputātu padomes izpildkomitejai” - un tālāk kā tekstā. Atvainojiet, es redzu, ka nāk pati priekšlikuma autore.

 

Dž.Skulme. Mazliet īsāk: “...netiek izmantotas...” jūs pateicāt par garu, “ja netiek izmantotas saimnieciski...”

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Taču komisijas doma bija sekojoša, tā tomēr grib atstāt vārdus “netiek izmantota”. Jā - netiek izmantota vispār. Un tālāk tomēr teikt: “...netiek izmantota saimnieciski”. Tas ir - tiek izmantotas nesaimnieciski. Taču tā kā mums ir radušies tik gari strīdi, drošības pēc ierakstīsim garāk. Vai arī jums, deputāte Artmane, ir priekšlikums?

 

V.A.Artmane. “...Ilgāk par diviem gadiem netiek apsaimniekotas vai tiek izmantotas nesaimnieciski...” un tālāk kā tekstā.

 

Priekšsēdētājs. Šis priekšlikums ir tāds pats, tikai skan mazliet literārāk. Lūdzu, deputāt Plotniek, nāciet uz tribīni.

 

A.Plotnieks. Ļoti godājamie deputāti! Man šķiet, ka mēs skaldām matus. Tas ir - mēs strīdamies par terminiem, kuriem nav būtiskas nozīmes, un tajā pašā laikā mēs atstājam bez vajadzīgās uzmanības to, kam tā ir. Manuprāt, pēdējais priekšlikums, ko šeit piedāvāja: “netiek izmantotas vai tiek izmantotas nesaimnieciski” no juridiskā viedokļa ir pilnīgi nevainojams. Te vairāk nav ko strīdēties. Taču tajā pašā laikā vienu atrunu vajag izdarīt, “...izņemot zemnieku saimniecības”. Tāpēc, ka šī ir universāla norma, tā ir kodeksa norma, un, ja mēs liksim blakus likumu un kodeksu, var gadīties, ka kodeksam piešķir augstāku juridisko spēku. Tāpēc, ieviešot šo vienu atrunu, mēs visu atrisinām. Manuprāt, to var likt nobalsot un norma būs normāla.

 

Priekšsēdētājs. Acīmredzot šis jautājums mums jānoņem no darba kārtības vispār, lai komisija un Ministru Padome sāk visu no gala, jo ne juristu, ne lauksaimnieku vidū nav nekādas skaidrības, bet prasīt no pārējiem deputātiem, lai viņi ievieš te skaidrību... Taču mēs varam arī pārbalsot. Redziet, var izrādīties tā, kā mūsu kolēģis deputāts Blūms teica, ka gudrākie ir tieši tie, kuri paši lauksaimniecībā nestrādā, taču viņi balso, taču šoreiz ne juristiem, ne lauksaimniekiem vienota viedokļa nav. Vai ir skaidrs, kādi paziņojumi nāk no tribīnes?

 

No zāles. Bet projekts tiks piedāvāts.

 

Priekšsēdētājs. Ministru Padome nepiekrīt un uzstāj, lai mēs darbojamies tālāk. Tātad tūlīt balsosim par to projektu, kāds mums ir. Vai jums ir vēl trešais priekšlikums?

 

A.Krūmiņš. Cienījamie deputāti! Man būtu priekšlikums apspriest pirmo lasījumu un to publicēt tautas apspriešanai, lai visi var izteikt savu viedokli.

 

Priekšsēdētājs. Tātad jūsu priekšlikums ir jau piektais. Jūs redzat, cik ļoti ir vajadzīgs pastāvīgs parlaments. Mēs jūtam, ka nopietnus likumus tādā sastāvā vairs nespējam pieņemt, jo komisijām, kā arī sabiedriskajām organizācijām vismaz nedēļām jāstrādā pie šiem jautājumiem, un tikai tad jānotiek plenārsēdēm. Tāda fakta priekšā nu mēs esam, bet mums ir jānodzīvo divi pēdējie mēneši tādā sastāvā, kādā mēs esam. Tomēr dzīve prasa no mums, lai mēs pieņemam arī izmaiņas likumdošanā. Tā nav mūsu iegriba, ka mēs vēl savas darbības pēdējos mēnešos gribam kaut ko izmainīt. Mēs būtu priecīgi, ja nevajadzētu neko mainīt, un varētu gatavoties jaunām vēlēšanām. Taču tagad vajadzētu pēc būtības balsot par ieteikto labojumu, kurš precīzi būtu formulējams tā: “Ja zemes lietotājam piešķirtās zemes ilgāk par diviem gadiem netiek izmantotas vai tiek izmantotas nesaimnieciski” un tālāk kā tekstā. Kas ir par šādu priekšlikumu, lūdzu balsot. Paldies. Ir acīm redzams vairākums un tāpēc nevajag skaitīt. Kas, lūdzu, ir pret? 3 pret. Kas atturas”? 16 atturas. Tātad labojums tiek pieņemts. Tālāk būtu arī jānobalso par formulējumu: “izņemot zemnieku saimniecības”. Kaut gan tad, cik es noprotu, zūd šī mūsu jau pieņemtā likuma jēga. Taču, ja tāds priekšlikums tika izvirzīts, man tas jāliek uz balsošanu. Kas par tādu labojumu, lūdzu, paceliet savu balsošanas kartīti. Lūdzu, saskaitiet. 15 ir par. Tātad šis priekšlikums tiek noraidīts. Kas, lūdzu, pret? Paldies. Un kas atturas? Paldies.

Tālāk vēl mums jānobalso labojums trešā panta otrajā punktā. Pirmais variants šeit ir tāds: “tiesības saņemt piešķiramo zemes gabalu pilsoņiem ir šādā secībā”. Komisija, kas ir strādājusi pie šī likumprojekta, ierosināja šādu secību, un mēs jau kopumā par to nobalsojām: 1) tiem, kuriem uz šī zemes gabala īpašumā ir dzīvojamā māja; 2) bijušajiem piešķiramās zemes īpašniekiem vai viņu mantiniekiem. Priekšlikums ir samainīt secību vietām: pirmajā vietā likt nevis tiem, kam ir dzīvojamā māja uz šī zemes gabala, bet gan bijušajiem piešķiramās zemes īpašniekiem. Komisija izteica savus argumentus, kāpēc tā piedāvājusi tieši tādu secību. Taču ir arī cits priekšlikums un man tas ir jāliek uz balsošanu. Vai jūs sapratāt lietas būtību? Nē, par komisijas ieteikto variantu mēs esam nobalsojuši kopumā, taču mums ir tiesības izdarīt labojumus un profesors Plotnieks tos iesniedza. Ja kāds atbalsta šo vienu labojumu, lūdzu balsot. Kas par? Lūdzu, saskaitiet, kas par to. Par - 14. Līdz ar to labojums tiek noraidīts. Kas, lūdzu, pret? Kas atturas? Paldies. Tā mēs esam par likuma projektu nobalsojuši gan kopumā, gan par visiem labojumiem. Vai es kādu labojumu neesmu aizmirsis? Ja neesmu, tad paziņoju pārtraukumu uz 30 minūtēm.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs A.Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs. Turpinām sesijas darbu. Atgriezīsimies pie darba kārtības piektā jautājuma. Kas no komisijas ziņo? Lūdzu, deputāt Čepāni.

 

A.Čepānis (Rucavas 227.vēlēšanu apgabals).

Vispirms divas izziņas. Pirmā par biedra Romaņenko teikto, ka viņš nav varējis piedalīties mūsu darba grupas sēdē 28.novembrī. Ministru Padomes darbinieki uz Baltijas kara apgabalu nedēļu pirms šīs sanāksmes paziņoja par komisijas sēdi. Ja biedru Romaņenko šī ziņa neaizsniedza, tad vainīgie jāmeklē Baltijas kara apgabalā, kam par to tika paziņots. Un otrs: biedrs Ramāns ziņo, ka pagājušā gada decembrī Baltijas kara apgabala pavēlnieka vietnieks biedrs Ļepilkins telefoniski Latvijas PSR Ministru Padomei darījis zināmu, ka projektu un tāmju dokumentācija sprāgstvielu vai kaujas lādiņu noliktavas pārvietošanai no Ventspils nav izstrādāta un sakarā ar ziemas iestāšanos darbi šajā - 1989.gadā netika uzsākti, bet Latvijas PSR Valsts plāna komiteja pēc Latvijas PSR Ministru Padomes pieprasījuma pagājušā gada 26.decembrī iesniedza attiecīgus priekšlikumus un izdalīja šīm vajadzībām 465 tūkstošus rubļu, tā kā biedra Romaņenko informācija, acīm redzot, nav precīza, un vēl es gribu piebilst: tas ir klasisks piemērs tam, ka armija negrib piedalīties ar līdzekļiem savu kļūdu labošanā. Komisija izstrādāja lēmuma projektu un atļaujiet iepazīstināt jūs ar to variantu, kādu mēs iesniedzam balsošanai Augstākās Padomes deputātiem. Es nolasīšu katru punktu, un pēc tam balsosim. Pirmais: pieņemt zināšanai grupas vadītāja informāciju par darbu, kas veikts, izpētot sekas, ko republikas apkārtējai videi nodarījusi armijas apakšvienību darbība.

 

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, esiet tik laipns, lasiet lēni.

 

A.Čepānis. Otrais: uzdot darba grupai un Baltijas kara apgabalam izstrādāt priekšlikumus seku novēršanai, kuras republikas apkārtējai videi nodarījusi armijas apakšvienību darbība, un līdz 1990.gada 15.aprīlim iesniegt tos izskatīšanai un lēmuma pieņemšanai Latvijas PSR Ministru Padomei, bet priekšlikumus, kuru realizācijai nepieciešamas republikas likumdošanas izmaiņas - Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam. Turpinājumā otrajam punktam. 1990.gadā veikt visu republikas teritorijā izvietoto PSRS Aizsardzības ministrijas Latvijas PSR Valsts drošības komitejas un Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas rīcībā esošo teritoriju, zemes dzīles ieskaitot, apsekošanu un to tālākas izmantošanas noteikumus un lietderību militāriem mērķiem, īpaši kūrortu un iedzīvotāju atpūtas zonās. Papildu trešais punkts. Uzskatīt, ka, realizējot suverenitātes principus un likumu par republikas ekonomisko patstāvību, uz Latvijas PSR teritorijā izvietotajām armijas apakšvienībām attiecināma republikas Konstitūcija un likumi. Ceturtais: pieņemt zināšanai, ka Baltijas kara apgabals turpina izstrādāt un realizēt pasākumus dabas aizsardzības uzlabošanai, saskaņojot tos ar vietējiem varas orgāniem. Piektais: uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei kopā ar Baltijas kara apgabalu sagatavot priekšlikumus par republikas kara mežniecību tālāku izmantošanu un to pārvaldes sistēmas pilnveidošanu. Un sestkārt. Uzdot Latvijas PSR Dabas aizsardzības komitejai šī lēmuma izpildi kontrolēt.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Jautājumu nav. Lūdzu, dodiet man. Vai kāds vēlas izteikties? Lūdzu, deputāte Āboliņa.

 

J.Āboliņa (Ikšķiles 253.vēlēšanu apgabals).

Uzmanīgi noklausoties lēmuma projektu, es gribētu trešo punktu padziļināt tādā redakcijā, ka ne tikai Baltijas kara apgabalam jāveic apsekošana, es domāju, ka ārkārtīgi svarīga loma ir arī vietējām deputātu padomēm, ja mēs runājam par pašpārvaldi un gribam to ieviest. Tā kā bez vietējām deputātu padomēm, bez kopīgas rīcības nevaru iedomāties šo vienpusīgo apsekošanu, tāpēc ierosinu šādu tekstu: uzdot Baltijas kara apgabalam, varbūt projektā teksts bija mazliet citādāks, kopā ar vietējām Tautas deputātu padomēm līdz šā gada 1.aprīlim vispusīgi apsekot un izdarīt ekoloģisko ekspertīzi par katru armijas dislokācijas objektu, noteikt konkrētus termiņus un atbildīgos par dabas piesārņojuma seku likvidēšanu. Apstiprināt šo rīcības programmu Tautas deputātu padomes sesijā, ja tas netiks ievērots, lemt jautājumu par šo objektu slēgšanu. Vēl viena piebilde: to var pieņemt vai nepieņemt, lai tas paliek uz armijas sirdsapziņas, mēs zinām, kādā stāvoklī ir armijas daļu apdzīvotās vietas vai, kā mēdz teikt, kara pilsētiņas. Piedodiet, ka es tā izteikšos, bet kauns ir skatīties. Es to varu sacīt par Lielvārdi. Tur netiek iestādīti ne kociņi, ne zaļumi, nemaz jau nerunājot par to, ka tur blakus esošie sakņu dārziņi ir nolaisti, par tiem neviens nerūpējas, tātad jārunā par elementāru kārtību, par ekoloģiju.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tātad es fiksēju: Baltijas kara apgabala darba grupa - Baltijas kara apgabals kopā ar vietējām padomēm. Tālāko mums vajadzētu precizēt, jo pašreiz vietējās padomēs ir dažāds deputātu skaits. Teritorija, kur atrodas karaspēka daļas, neviens neliedz jau tagad vietējām padomēm kopā ar karaspēka daļām gan apspriest šos jautājumus, gan izvirzīt savas prasības, gan noteikt termiņus un tā tālāk. Bet darba grupai - Baltijas kara apgabalam, vietējām padomēm un Ministru Padomei - jāpieņem kopīgs dokuments ar ļoti konkrētiem mērķiem, jo tur nebūs runa par to, ka Lielvārdē jāsaved kārtībā kara pilsētiņa, bet par nopietnākām lietām, tāpēc vajadzētu to visu darīt nevis vietējā, bet republikas līmenī. Republikas līmenī vajadzētu risināt tās problēmas, kuras skar dislokāciju, un tos jautājumus, kas saistās ar nopietniem pārkāpumiem ekoloģijā. Deputātes Āboliņas ieteikto ierosinu šeit ielikt kopā ar vietējām padomēm. Vai nav iebildumu? Nav. Paldies. Vai ir vēl kādas piebildes vai priekšlikumi? Ja nekādas iebildes nerodas, tad komisijas piedāvāto lēmumu varam balsot kopumā. Lūdzu balsot. Kas par? Paldies, vairākums, lūdzu nolaist rokas. Kas pret? Nav. Kas atturas? Tātad lēmums pieņemts.

Esmu saņēmis deputātu Eizāna, Avotiņa, Tolpežņikova un Skulmes šādu pieprasījumu: tā kā armijas vienību nodarījums republikā un tās vidē jo bieži izraisījis nehumānu un nekulturālu darbību, pieprasām Baltijas kara apgabala prokurora vai atbildīgā prokuratūras darbinieka uzstāšanos 14.sesijā. Tādā gadījumā mums jāturpina diskusija ārpus darba kārtības, bet, ja deputāti uzstāj, tad vajadzētu problēmu skatīt konkrēti, lai mēs varam uzdot konkrētus jautājumus, jo citādi, vismaz man liekas, mēs sāksim runāt tāpat kā par lauksaimniecību - runāt par visu nevis par konkrētām lietām. Ja jums ir konkrēti priekšlikumi, lūdzu, uzrakstiet, un mēs iesniegsim izskatīšanai sesijas beigās. Tad arī pieprasīsim atbildi, paskaidrojumus vai kādu citu informāciju par jūsu pieprasījumu.

Par PSRS likuma projektu “Par īpašumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā” vārds referātam PSRS tautas deputātam Andrim Plotniekam.

 

A.Plotnieks. Par PSRS likuma projektu “Par īpašumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā”.

Godātie Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti! Šodien Latvijas augstāko tautas pārstāvju orgāna priekšā ir jauns likumprojekts. Tiek izskatīts jautājums, kas bija PSRS otrā sasaukuma un būs trešā sasaukuma Augstākās Padomes darba kārtībā. Mums ir izsniegts ne vien alternatīvais PSRS likumprojekts par īpašumu Padomju Sociālistiskajā Republiku Savienībā, bet arī tā pamatojums, tāpēc es savā ziņojumā aprobežošos ar atbildi uz četriem jautājumiem.

1. Kāda sakarība ir starp šo likumprojektu un Latvijas valstiskumu?

1989.gada 1.septembrī PSRS Ministru Padome iesniedza Augstākajai Padomei apjomīgu likumprojektu paketi, kuriem kopumā vajadzēja kļūt par stabilu juridisku bāzi ekonomiskajai reformai. Nediskutēsim par to, vai ekonomikas ārstēšana visā Savienībā ar vienām un tām pašām zālēm, izmantojot unificētas juridiskās formas, vispār iespējama. Daudz apšaubāmāka un bīstamāka, domājot par Savienības un mūsu republikas savstarpējo attiecību evolūciju, ir šobrīd PSRS tautas deputātu kongresā un Augstākajā Padomē iezīmējusies tendence - pieņemt tādus likumus, kuros viens vai otrs sabiedrisko attiecību veids reglamentēts tik izsmeļoši, ka savienotajām republikām vairs neatliek nekas ko noteikt. Pirmais solis, lai likvidētu savienoto republiku beztiesīgumu likumdošanas jomā, būtu atzīt, ka PSRS likumu regulēšanas priekšmets ir tikai federatīvās attiecības, viss pārējais paliek savienoto republiku pārziņā. Saskaņā ar PSRS Konstitūcijas 73.panta 4.punktu PSRS pārziņā bija un tradicionāli joprojām ir PSRS un savienoto republiku likumdošanas pamatu noteikšana. Pašreizējā situācijā loģiski būtu, ka mēs nekavējoties stātos pie PSRS un savienoto republiku likumdošanas pamatu kardinālas apstrādāšanas. Diemžēl konstitucionālā likumdošana iet savu ceļu. 1988.gada 1.decembra likuma redakcijā PSRS Konstitūcijas 130.pantā uzskaitīto PSRS Augstākās Padomes pilnvaru skaitā ir pilnvara, pret kuru mēs velti toreiz protestējām. Likumdošanas ceļā regulēt īpašuma attiecības tautas saimniecības, sociālās un kultūras celtniecības vadīšanas organizācijas utt. Šīs pilnvaras īstenais rezultāts ir milzīgs PSRS likumu vilnis, kurš kļūst aizvien augstāks. No republikas ievēlētie PSRS tautas deputāti ir darījuši visu iespējamo, lai PSRS likumi nesaturētu normas, kas ignorē savienoto republiku valstiskumu vai pat ir vērstas pret to kā suverēnas valsts esamību. Šajā sakarībā varētu minēt būtiskus grozījumus, kas PSRS Augstākās Padomes Prezidija izveidotās komisijas darba gaitā tika ieviesti likumprojektā par PSRS pilsonību. PSRS otrā sasaukuma Augstākā Padome izgāza likumprojektus par savienoto un autonomo republiku ekonomiskās un sociālās sfēras vadības pamatiem, kas pēc būtības bija mēģinājums ar likumu sankcionēt pieņēmumu, ka valstiskas pilnvaras pilnā apjomā ir PSRS rokās un Savienība var pēc sava ieskata dāvāt vai nedāvāt vienu vai otru pilnvaru savienotajām republikām. Neraugoties uz visām pretrunām, dažādu savienoto republiku modeļu veidošanu ievada nesen pieņemtais PSRS likums par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību. Kas attiecas uz īpašuma attiecībām, tad PSRS Augstākā Padome saskaņā ar Konstitūciju ir tiesīga pieņemt šādu likumu, bet no šīs pašas Konstitūcijas arī izriet, ka runa var būt tikai par to attiecību reglamentāciju, kas eksistē federācijas līmenī. Šīm prasībām pilnā mērā atbilst Lietuvas PSR iesniegtais alternatīvais projekts par PSRS īpašumu. Tas reglamentē tikai federālā īpašuma institūtu, taču, spriežot pēc diskusijas gaitas PSRS Augstākajā Padomē, mums ir jārēķinās ar tādu varbūtību, ka šo nostādni PSRS Augstākā Padome vērā neņems. Šim gadījumam ir izstrādāts projekts, kas atrodas jūsu priekšā. Mēs nevaram un nedrīkstam stāvēt malā kā vienaldzīgi vērotāji, jo federācijas pārbūves rezultātā var izrādīties, ka Latvijas tauta nav noteicēja par savu zemi. Otrs jautājums, kā norisa darbs pie likuma projekta PSRS Augstākajā Padomē un kāds ir tā rezultāts. Latvijas likteņiem pati nozīmīgākā ir valsts kopīpašuma juridiskā konstrukcija. Tā pagājušā gada oktobrī vairākkārt tika diskutēta likumdošanas likumības un tiesiskās kārtības komisijas sēdēs. Tajās piedalījāmies arī mēs ar Ilmāru Bišeru. Mums toreiz izdevās pārliecināt komitejas locekļus, ka Latvijas tauta neatteiksies no republikas Konstitūcijā deklarētajām īpašuma tiesībām uz zemi un citiem dabas resursiem. Tika panākta vienošanās, ka šīs tiesības ir jārespektē arī Vissavienības likumā un jāatdzīvina kaut kas līdzīgs mūsu civiltiesībās neierastajam servitūta institūtam, tas ir, nosakot savienoto republiku pienākumu nodot PSRS pārziņā dabas objektus aizsardzības vajadzībām bez atlīdzības, bet saimnieciskajām vajadzībām - par atlīdzību. Komentējot šo konstrukciju, profesors Sergejs Aļeksejevs, toreiz likumdošanas likumības un tiesiskās kārtības komitejas priekšsēdētājs, tagad - pēc otrā Tautas deputātu kongresa - jau PSRS Konstitucionālās uzraudzības komitejas priekšsēdētājs, 12.oktobra komitejas sēdē teica sekojošo: “Jautājums par PSRS un savienoto republiku īpašumu savstarpējām attiecībām nebūt nav vienkāršs. Kopīpašumam ir juridisks veidols un to negrozīti pārnest uz valsts dzīves sfēru ir nekorekti”. Komitejas piedāvāto konstrukciju viņš raksturoja šādiem vārdiem. Tā ir republikas īpašuma atzīšana, paredzot tā eksistencei tādus nosacījumus, ka tiek ņemtas vērā ne tikai republikas, bet arī visas Savienības intereses. Diemžēl tālākā notikumu attīstība bija tāda, ka šī jautājuma korektā risinājuma vietā pakāpeniski parādījās aizvien citi, pilnīgi pretēji. Attiecīgās normas toreiz tika formulētas divos variantos, vienā - komitejas izstrādātajā, īpašuma tiesību subjekti tika norobežoti, otrā - saglabāts valsts, kā arī tautas kopīpašums. 17.oktobra sēdē PSRS Augstākā Padome nolēma publicēt projektu visas tautas apspriešanai un šajā nolūkā izveidoja komisiju Mihaila Gorbačova vadībā. Šajā komisijā kā locekļi tika iekļauti visi Augstākās Padomes komiteju un pastāvīgo komisiju priekšsēdētāji. PSRS Augstākās Padomes 14.novembra sēdē komisija piedāvāja publicēt projektu bez alternatīviem pantiem, šķietamais kompromiss šķita tāds, ka zeme un citi dabas resursi tika pasludināti vienlaikus par tautas, kas dzīvo attiecīgajā teritorijā, un visas padomju tautas, par savienotās republikas un PSRS īpašuma tiesību objektu. Nedēļas laikā tika nolemts publicēt arī alternatīvos likumprojektus. Ilga un smaga diskusija notika jautājumā par to, ka 23., 24. un 25.pantu tomēr nevajadzētu publicēt divās redakcijās. Galīgais lēmums par šo pantu alternatīvās redakcijas publikāciju bija vienlaikus ar alternatīviem likumu projektiem. Tā ka līdz 29.novembrim likumdošanas un likumiskās kārtības formulētais 23.un 25.pants, kā arī 24.pants manā redakcijā centrālajā presē nebija publicēts, es nosūtīju Anatolijam Lukjanovam adresētu vēstuli, kurā lūdzu, lai viņš nodrošina Augstākās Padomes lēmuma izpildi. Tikai pēc tam 9.decembrī laikrakstā “Izvestija” tika publicētas triju pantu alternatīvās redakcijas. Šāda notikumu secība ļauj spriest par to, kā ir orientēta šo likumprojektu visas tautas apspriešana. Trešais jautājums. Kādus uzdevumus sev izvirzījusi darba grupa, gatavojot alternatīvo likumprojektu? Pirmkārt, precīzi norobežot PSRS un savienotās republikas likumdevēju kompetenci. Savienotajai republikai jāsaglabā tiesības pilnā apjomā regulēt īpašuma attiecības. PSRS līmenī būtu pieņemams tikai šis viens likums, nevis jāveido īpašs likumu masīvs, kā to paredz oficiālais projekts. No otras puses, šim likumam, ja jau tas dublē PSRS un savienoto republiku civilās likumdošanas pamatus, jāsatur tikai tādas normas, kuras varētu ietilpināt pamatos. Otrkārt, izskaust līdzšinējo īpašumu institūtu konstrukciju pēc “matrjoškas” principa. Tāpat kā atverot pēc kārtas lellītes mēs atrodam aizvien jaunas un jaunas, tā arī īpašuma tiesības uz zemi šobrīd realizē gan PSRS, gan tās sastāvā ietilpstošās savienotās republikas, arī Latvija, gan arī savienoto republiku sastāvā ietilpstošās autonomās republikas utt. Patapinot no civiltiesībām un automātiski ieviešot kopīpašumu institūtu valsts tiesībās, mēs atgriežamies pie līdzšinējās prakses, ka tam vai citam objektam īpašnieki ir visi un konkrēti neviens. Kādas sekas varētu būt republikas un PSRS kopīpašuma atzīšanai, ko, neraugoties uz visām atrunām, paredz oficiālais likumprojekts. Politiskās: ne par suverēnu valsti, ne par valsti nevar runāt, ja tā ir tikai līdzīpašniece zemei, uz kuras tā atrodas. Juridiskās: mēs padarīsim problēmu neatrisināmu, jo katram kopīpašniekam ir tiesības aizliegt rīcību ar kopīpašumu. Apspriežamajā projektā vissavienības, savienotās republikas autonomo veidojumu un komunālā īpašuma objekts precīzi norobežots. Zeme, citi dabas resursi, visa manta, kas nodrošina republikas suverenitāti, tiek pasludināta par savienotās republikas īpašumu. Vienīgi republika var rīkoties ar dabas resursiem un Vissavienības vajadzībām tos izmanto, tikai pamatojoties uz līgumiem. Šeit salīdzinājumā ar publicētajiem alternatīvajiem pantiem mēs esam gājuši krietni tālāk. Savukārt, runājot par Vissavienības jeb federālo īpašumu, atzīts tā atvasinātais raksturs. Sākotnēji tas veidojās no savienoto republiku brīvprātīgi nodotajiem materiāliem resursiem un maksājumiem. Pirmo reizi mūsu likumdošanā arī tika skaidri pateikts, kas realizē PSRS īpašuma tiesības un kas realizē savienoto republiku īpašuma tiesības. Ceturtais jautājums. Kādai jābūt mūsu attieksmei pret privātīpašuma institūtu? Aizrobežu valstīs tradicionāla ir divu īpašumu, divu tiesību jomu - publisko un privāto tiesību atzīšana. Publiskās tiesības regulē cilvēka kā pilsoņa līdzdalību valsts dzīvē, un to regulēšanas priekšmets ir politiskās attiecības. Privātās tiesības regulē cilvēka privāto dzīvi, to priekšmetā īpaši izdalāmas īpašuma attiecības. Padomju tiesību doktrīna šo iedalījumu kategoriski noraidīja. Šādas nostājas pamatā bija Ļeņina tēze: “Mēs neko privātu neatzīstam, saimniecībā mums viss ir publiski tiesisks, bet ne privāts. Jāpaplašina valsts iejaukšanās privāttiesiskajās attiecībās”. Kaut arī tā tika izteikta tiešā sakarā ar divdesmito gadu likumdošanas kodifikāciju, 1922.gada 20.februārī šīs tēzes absolutizācija noveda pie tā, ka privātīpašuma jēdzienu sāka lietot šauri ideoloģiskā nozīmē, saprotot ar to tādu sabiedrisko attiecību tipu, kas pamatojas uz sveša darba spēka ekspluatāciju, vai tādu īpašumu, kura uzturēšanai izmantojams algots darbaspēks. Sabiedriskajā domā iesakņojās stereotips kapitālistiskā sabiedrība, privātīpašums, ekspluatācija un nospiestība; sociālisms - privātīpašuma noliegums, brīvs cilvēks. Tikpat kā bubulis tumšā bērnistabā. Papriekšu mēs izdomājām šo bubuli, jo visa šī konstrukcija faktiski ir mūsu ideoloģiskā darba rezultāts. Tad mēs sākām no viņa baidīties, bet šodien gluži pretēja tendence. Ja jau mēs esam to izdomājuši, tad jāmēģina to padarīt par kaut ko reālu. Bet vai pietiek ierakstīt likumā privātīpašuma tiesības, lai pārvarētu krīzi tautas saimniecībā, lai zemniekam, kas nodibinājis savu saimniecību, būtu pārliecība, ka rīt neviens neiedomāsies to ar vieglu roku likvidēt. Ieviest mūsu likumdošanā terminu “privātīpašums” nebūt nenozīmē kaut ko kardināli mainīt, labākajā gadījumā tā ir tikai vārdu spēle. Tāpēc apspriežamais projekts neietver jēdzienu “privātīpašums”, bet tajā ir paredzēts, ka pilsoņu - fizisko personu īpašumā var būt manta, kas domāta patēriņam un ražošanai, arī ražošanas līdzekļi. Konsekventi ievērots ir īpašuma formu vienlīdzības princips. Ieviešot likumā jēdzienu “privātīpašums”, mēs ne tikai pretstatītu fizisko un juridisko personu īpašumu valsts īpašumam, mēs orientētu uz atšķirībām dažādu īpašuma formu tiesiskajā režīmā. Tas ir, dotos atpakaļ uz turieni, no kurienes mēs esam tikko aizgājuši. Kapitālistisko valstu likumdošanā privātīpašuma institūts nav tik populārs kā pie mums. Pie tam nekādi nevarētu teikt, ka tās valstis, kuru tiesībās ir noteikts privātīpašuma institūts, būtu ekonomiski spēcīgāks, nekā tās, kuru likumdošanā mēs norādi uz privātīpašumu neatrodam. Katrā ziņā Vācijas Federatīvo Republiku par vāji attīstītu valsti diez vai var nosaukt, nedz Vācijas Demokrātisko Republiku, nedz Grieķiju, lai gan to Konstitūcijās par privātīpašumu nav ne vārda. Savukārt Spānijas un Panamas Konstitūcijas deklarē tiesības uz privātīpašumu. Par Panamas ekonomisko potenciālu mēs varam spriest pēc pēdējiem notikumiem. Šāds privātā īpašuma pretstatījums publiskajām interesēm atrodams Peru Konstitūcijā. Šāda konstrukcija tika izmantota arī Latvijas republikas likumdošanā, tā saucamie “buržuāziskie likumi”. Kā arī daudzās aizrobežu sociālistiskajās valstīs, to skaitā Vācijas Demokrātiskajā Republikā līdz 1975.gadam, Rumānijā - līdz pat šai dienai. Tas nozīmē, ka vispārīgas normas par īpašuma tiesībām neatkarīgi no tā, vai to nosauc par privātīpašumu, dzimtīpašumu vai citādi, nav noteicošais faktors ražošanas attiecību struktūras regulējumā. Izšķiroša nozīme te drīzāk ir likumdošanas aktiem par nacionalizāciju, nodokļiem utt. Latvijas tautas vārdā izsakot atbalstu apspriežamajam likumprojektam, jūs darītu visu iespējamo, lai ietekmētu likumdošanas norisi tādējādi, ka likums par īpašumu PSRS varētu nākotnē tikt pasludināts par spēkā esošu Latvijas PSR. Ja mūsu priekšlikumi tiks ignorēti, jaunievēlētajai Latvijas PSR Augstākajai Padomei atliks tikai konstatēt, ka attiecīgais PSRS likums ir pretrunā ar Latvijas PSR Konstitūciju un nevar būt spēkā Latvijas PSR teritorijā.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir jautājumi? Jautājumu nav. Runāt vēlās Latvijas Valsts universitātes Juridiskās fakultātes dekāns biedrs Vēbers un biedrs Kalniņš.

Vairāk pieteikušies nav. Tādā secībā tad arī dosim vārdu. Lūdzu, biedri Vēber!

 

J.Vēbers. Godātais prezident, godājamie Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, es domāju, ka mums pēdējās dienās nebūtu tik daudz strīdu, kādi bija vakar un kādi ir šodien attiecībā uz īpašuma tiesībām, ja mums būtu normālas īpašuma attiecības un normāli būtu funkcionējis likums par īpašumu. Es gribētu pasvītrot, ka tas ir viens no likumu likumiem, kā mēs dažkārt to saucam, jo bez laba likuma par īpašumu nevar būt arī labas īpašumu attiecības. Un tāpēc šim likumprojektam kā vienam no svarīgākajiem likumprojektiem, kas šodien ir nodots jūsu apspriešanai un kas bija publicēts visas tautas apspriešanai, jādod pienācīgs vērtējums Latvijas vārdā. Šāda likuma normas acīmredzot kļūs par svarīgākajām Konstitūcijas normām gan Vissavienībā, gan republikas Konstitūcijā. Man nāk prātā viena dzirdēta frāze, kas nesen Maskavā izskanēja Kongresu pilī, kur viens no deputātiem, sniedzot interviju, sacīja apmēram tā: nu labi, mēs tagad PSRS Augstākajā Padomē pieņemsim tādu likumu un pēc tam jaunizveidotā Konstitucionālās uzraudzības komiteja to atzīs par spēkā neesošu, jo tas neatbilst pašreiz spēkā esošai PSRS Konstitūcijai. Lai nedod dievs, ka šāds liktenis skartu arī šo apspriežamo likumprojektu. Tā kā mēs neapspriežam mūsu republikas likumprojektu par īpašumu, bet dodam tikai atsauksmi par publicētu PSRS likumprojektu, es gribētu, atzīstot to, ka tur ir arī kas labs, tomēr galveno akcentu veltīt tām nepareizajām tendencēm, kādas ir izpaudušās šā likumprojekta sagatavošanā. Pirmām kārtām šķiet, ka mums nav pieņemama tā pamatkoncepcija, tā izejas pozīcija, uz kuru balstās šis likumprojekts, jo tas ir izstrādāts, pamatojoties uz centralizētas, unitāras valsts principu. Es negribu neko jaunu izgudrot, es tikai atkārtoju Mihaila Gorbačova nesen teiktos vārdus, ka mums faktiski ir unitāra centralizēta valsts. Un šis likumprojekts ir centra izstrādāts, kur, kā pareizi jau profesors Plotnieks teica, ir mēģināts ļoti sīki, detalizēti regulēt visas īpašumu attiecības, lai tikai centrs kaut ko nebūtu atstājis neregulētu. Es domāju, ka tas ir nepareizi, jo, apvienojoties padomju republikām, PSRS kompetencē nav bijis nodots likumdošanas jautājums par īpašumu. Tas ir radies tikai trīsdesmitajos gados, kad būtībā izveidojās šī centralizētā valsts. Es domāju, ka mums ir jābalstās uz to principu, uz to izejas pozīciju, ka jautājums par īpašumu jāregulē ar republikas likumdošanu un PSRS likumdošanai tikai jāregulē jautājums, kas attiecas uz PSRS īpašuma attiecībām. Es domāju, ka mums ir jāatbalsta tas likumprojekts, ko ir iesnieguši Lietuvas PSR deputāti. Gribētu vērst mūsu Augstākās Padomes deputātu uzmanību uz to, ka mums vispār nākotnē vajadzētu atteikties no tās absolūti nepareizās prakses, ka mēs izdodam milzum daudz likumu un acīmredzot pēc šī PSRS likuma pieņemšanas mēs gatavojamies izstrādāt savu likumu. Taču svarīgākās normas, kas attiecas uz īpašumu, būtu jāregulē republikas Konstitūcijā, bet visas pārējās - civilkodeksā. Jo tāda prakse ir visās attīstītās civilizētās valstīs jau kopš gadu simtiem. Radīt bezgala daudz atsevišķu likumu, kas regulē sīki tās vai citas attiecības, nozīmē radīt paralēlismu, dublēšanu, grūtības šo likumu ievērošanā un piemērošanā, tāpēc es domāju, ka īpašumu attiecībās nākotnē mums būtu ejams tāds ceļš. Tālāk par ļoti svarīgo problēmu, tas ir, par publicētā likumprojekta 23.pantu: proti, par zemes un citu dabas resursu tiesisko stāvokli. Šī panta formulējums ir tik neskaidrs, ka pat kvalificētam juristam ir grūti saprast, ko likumdevējs gribējis pateikt, taču arī aiz visa tā miglainā formulējuma īstenība tomēr ir redzama - te ir attīstīta centralizētas valsts ideja, jo visas dabas bagātības pieder PSRS un tikai tai. Es domāju, ka tas mums nav pieņemams pēc būtības un arī neskaidrā formulējuma dēļ. Vispirms tas ir pretrunā ar mūsu pašu Augstākās Padomes pagājušajā gadā pieņemto suverenitātes deklarāciju, tas ir pretrunā ar mūsu republikas Konstitūcijas 10.un 11.pantu, pašreizējā redakcijā tas ir pretrunā ar 1922.gada 30.decembra līgumu par PSRS nodibināšanu, jo tajā nav paredzēta republiku zemes un citu dabas resursu nodošana PSRS īpašumā. Nav tāda Latvijas PSR likuma vai cita akta, ar kuru Latvijas zeme būtu nodota PSRS īpašumā. Šajā ziņā man ļoti ieinteresēja Igaunijas un Lietuvas situācija. Igaunijas Augstākās Padomes sesijā viens no deputātiem uzdeva tieslietu ministram jautājumu un tieslietu ministrs atbildēja, ka arī Igaunijā nav šāda likuma. Es personiski runāju ar Lietuvas tieslietu ministru un arī viņš ir izmeklējies savā republikā, bet tāda akta nav. Viņš ir konsultējies Maskavā pie sava resora darbiniekiem Tieslietu ministrijā, taču neviens viņam nevar atbildēt, ka šāds akts būtu. Acīmredzot mums ir jāfiksē tas stāvoklis, ka visi šie dabas objekti vēl līdz šim atrodas republikas īpašumā, un tas formulējums, kas ierakstīts PSRS Konstitūcijā un arī republikas Konstitūcijā, ka tas ir visas PSRS īpašums un visas PSRS tautas manta, jau ir strīdīgs jautājums, ja zinātnieku aprindās daži mani kolēģi Maskavā uzskata, ka šie objekti ir republikas, nevis vissavienības īpašums. Protams, šie neskaidrie formulējumi likumprojekta 23.pantā, kur ir teikts, ka zeme un citi materiālie objekti pieder tautām, kas apdzīvo attiecīgo teritoriju, un padomju tautai kopumā, ir neloģiski. Nesaprotams ir arī tas šajā pantā tālāk teiktais, ka savienotā republika valda un lieto zemi un citus dabas resursus savā teritorijā un rīkojas ar tiem. Tas atbilst īpašnieka statusam, bet turpat dažus vārdus tālāk ir teikts, ka arī PSRS ir tiesības to darīt. Es domāju, ka šāda likumā nostiprināta pēc būtības feodāla viduslaiku īpašumu tiesību sistēma nav mums pieņemama, ieejot XXI gadu simtenī, vismaz Baltijas reģionā ne. Es domāju, ka mūsu Augstākajai Padomei skaidri jāparāda sava nostāja un jāpasaka, ka tiesības rīkoties ar zemi un citiem dabas resursiem pieder republikai, kas, protams, var šos objektus nodot valdījumā, lietojumā un, ja vajadzīgs, arī īpašumā vai pārdot gan PSRS attiecīgajām organizācijām, gan jebkuram citam tiesību subjektam, protams, arī pilsoņiem. Es neizslēdzu iespēju, ka arī zemniekam var būt zeme īpašumā uz īpašuma tiesībām, un tas radītu daudz mazākus strīdus nekā šodien. Šajā sakarā es gribētu ar jūsu atļauju dažus vārdus teikt par jēdzienu “privātais īpašums”. Ideja par privāto īpašumu uz zemi kā ražošanas līdzekli ir kļuvusi ļoti aktuāla, par to runā visās mūsu plašās Padomju Savienības malās, it sevišķi, protams, Baltijas reģionā, to paredz arī likumprojektos. Un tas, kas ir skaidrs vienkāršam zemniekam, izrādās, nav vēl joprojām skaidrs mūsu augstākajiem likumdevējiem centra, jo tie baidās no šī jēdziena “pilsoņu īpašums uz ražošanas līdzekļiem”, “privātais īpašums” un tam līdzīgiem, aizžogojoties aiz dažādiem aizspriedumiem. Es domāju, tam nav nekāda pamata. Kas attiecas uz šiem vārdiem “privātais īpašums”, es gribētu dažiem oponentiem arī šajā auditorijā pateikt, ka mūsu laika likumdošanā attīstītajās valstīs šis jēdziens nefigurē. Es varu atsaukties pavisam oficiāli uz tādu civilās likumdošanas pieminekli kā Vācijas civilkodeksu, kam 1.janvārī apritēja 90 gadu kopš pastāvēšanas. Es varu atsaukties uz Francijas civilkodeksu, kuram pēc dažiem gadiem būs jau 200 gadu jubileja, es varu atsaukties uz 1937.gada Latvijas civillikumu, kur arī šis jēdziens “privātīpašums” nav lietots, bet tas nenozīmē, ka atsevišķām personām, ka atsevišķiem pilsoņiem - fiziskām personām īpašums nevar būt. Tas bija, un es domāju, ka tas arī būs. Tas ir pats svarīgākais, kas mums jāpanāk likumdošanā, proti, lai arī pilsoņa īpašums, šis “privātais īpašums”, kā mēs to nosauksim, nav svarīgi, bet tam jābūt tikpat aizsargātam un garantētam kā jebkura cita subjekta īpašums, kā valsts īpašumam, kā asociācijas īpašumam, kā kolektīvam saimniecības īpašumam. Lūk, šīs stabilitātes mums pietrūkst, un mēs vēl runājam, ka zemnieki baidās ņemt zemi, lai to apstrādātu, jo viņi nezina, kas būs pēc pieciem, pēc desmit gadiem. Un vēl viens ļoti sīks jautājums, kas skar šī PSRS likuma struktūru. Apskatāmajā likumprojektā ir izveidota struktūra, kurā nosaka, kas katram īpašniekam var būt: kas var būt PSRS īpašumā, kas - republikas īpašumā, kas var būt darba kolektīva īpašumā, kas - pilsoņa īpašumā un tā tālāk un tā joprojām. Šāda likumdošanas struktūra nav nevienā attīstītā valstī, un tā ir pilnīgi pretrunā ar pašu likumdošanas būtību, jo īpašuma attiecības neatkarīgi no tā, kam pieder šis īpašums, visur ir vienādas. Tas, kas ir valdījums, lietojums un rīcīgums, bija skaidrs jau senajā Romā, tas bija skaidrs viduslaikos un tas ir skaidrs arī šodien, tā kā nav nepieciešams šeit tādu gradāciju ieviest. Mēs tikai baidāmies, ka tik nu tam subjektam - pilsonim nebūtu vairāk paredzēts nekā centrs paredz. Es domāju, ka mums jāpanāk, ka visām īpašuma attiecībām ir vienāds saturs, ka tās ir aizsargātas neatkarīgi no tā, kas ir šis īpašnieks. Tikai tad mums var būt noteikta īpašuma likumdošana. Protams, apskatāmajā likumprojektā ir daudzas neprecizitātes, tās ir arī norādītas šajā pamatojumā, kas jums acīmredzot ir izsniegts. Un tāpēc pie šiem formulējumu redakcionāla rakstura jautājumiem negribu pieskarties, gribētu aicināt visus deputātus balsot par to alternatīvo projektu, ko mēs esam izstrādājuši, kas varbūt ne pavisam nav ideāls, bet tas tomēr ir daudz labāks, nekā šis centrā izstrādātais likumprojekts par īpašumu PSRS.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Nākamais runās akadēmiķis Arnis Kalniņš.

 

A.Kalniņš (PSRS tautas deputāts).

Godājamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Skatot lēmuma projektu, pirmkārt, es piekrītu tam, kā pirmajā punktā tika atzīmēts, ka likumprojekts par īpašumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā ir principiāli jāpārstrādā. Otrkārt, labāks variants būtu, kā tas otrā punktā ir, - pieņemt Lietuvas PSR projektu par PSRS īpašumu. Pie šī otrā punkta mans viedoklis ir tāds, ka labāk visas Padomju Savienības līmenī būtu vēl tāds variants, ka PSRS tautas deputātu kongresam ienest atbilstošas izmaiņas, kuras skartu Vissavienības federālo īpašumu PSRS Konstitūcijā vai Savienības līgumā. Šajā gadījumā varētu izpalikt arī šis Lietuvas PSR projekts par PSRS īpašumu. Tātad, atsevišķu dokumentu neradot, vajadzīgo ienest jaunajā PSRS Konstitūcijā vai līgumā. Attiecībā uz trešo lēmuma punktu akceptēt šo izstrādāto alternatīvo variantu. Varbūt, iekams viņu galīgā veidā dot, izteikt pāris piezīmes. Pirmkārt, pie septītā panta. Tas ir trešajā lapaspusē. Tātad 7.pants “Pilsoņu īpašums”. Man labāk patīk tas presē publicētais projekts, kuru bija sagatavojusi PSRS Augstākās Padomes Ekoloģijas un dabas resursu racionālas izmantošanas jautājumu komiteja, kura nosauca individuālo īpašumu ar diviem apakšiedalījumiem, pirmais, pilsoņu īpašums, un otrais, privātīpašums. Es pie argumentācijas par labu šim variantam nepakavēšos, par to ir ļoti daudz runāts un diskutēts. Ja mēs jēdzienam “privātīpašums” negribam piekrist no juridiskā viedokļa, tad katrā ziņā attiecībā uz kolektīvo īpašumu normas, kas ir 7.pantā, jāpapildina ar tām normām, kas ir dotas 8.pantā. Jo par pilsoņu īpašumu ir pateikts, ka viņam var būt manta, arī ražošanas līdzekļi un tā tālāk. Bet nav pateikts tas, kas ir 8.pantā, ka kolektīvajā īpašumā var būt manta, kura var tikt nodota kolektīvam (izpērkot ražošanas līdzekļus no valsts īpašuma) un tālāk. Tādas iespējas šim pilsoņu īpašumam it kā netiek dotas. Ja privātsaimnieciskā darbība attīstīsies, tā ir kā būs zem 7.panta ietvariem. Mums viņiem jādod tiesības arī veidot ražošanas līdzekļus uz vienlīdzīgiem pamatiem, tā kā mēs veidojam šos ražošanas līdzekļus jeb viņu mantu 8.panta ietvaros. Nākamā piezīme. Man liekas, ka 11.panta beigās nevajadzētu ieviest tādu jēdzienu kā no savienotām republikām saņemtā ienese PSRS budžetā bez mērķa norādījuma. Mēs esam par to, lai jebkura ienese PSRS budžetā kopējai federālo funkciju izpildei būtu noteikta stingri pēc mērķa - aizsardzībai, pārvaldei un tā tālāk. Bet varbūt var izpalikt šis mērķa norādījums. Visbeidzot piezīme par 12.panta beigām. Mēs bieži sakām, ka, lūk, mūsu republikai nepieciešams - dabas bagātības, ražošanas līdzekļi - tas, kas nodrošina republikas suverenitāti. Man ir priekšlikums rakstīts tā, ka tas viss, kas ir šeit republikas teritorijā, jānodod republikas jurisdikcijā, izņemot aizsardzības objektus, maģistrālos gāzes un naftas vadus un tamlīdzīgus objektus. Jo par to, kas nodrošina republikas suverenitāti, var ļoti plaši un ļoti nenoteikti diskutēt. Tā suverenitāte var būt gan plašāka, gan mazāka izvērsta un tā joprojām. Šīs piezīmes pie alternatīvā projekta, acīm redzot, redakcijas komisija vienā mirklī nevar formulēt, bet varbūt iespējams tās galīgā redakcijā ņemt vērā.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, profesor Plotniek!

 

A.Plotnieks (PSRS tautas deputāts).

Godājamie deputāti! Vai mūsu uzdevums ir šodien izstrādāt augstākā mērā ideālu projektu, kas nekavējoties jāpieņem? Es domāju, ka nē. Katrā ziņā tajā likumprojektā, kas ir jūsu priekšā, protams, ir zināmas nekonsekvences. Lai tās paliek, jo mēs esam reālisti un saprotam, ka tai gadījumā, ja mums izdosies šo projektu uzlikt uz galda, aizstāvēt to, un kaut kādā mērā ietekmēt gala rezultātu, tas tik un tā būs kompromisa rezultāts, pilnībā mums neizdosies to realizēt. Bet būtu jāpanāk, lai tie vadmeti, kuri šeit ir, tiktu iestrādāti PSRS likumprojektā. Šai sakarībā tikai par dažiem jautājumiem, kurus izvirzīja akadēmiķis Kalniņš. Es domāju, ka mēs, protams, varam izvēlēties grozījumus Konstitūcijā. Mēs būtu par to, lai PSRS līmenī šis likumdošanas vilnis nebūtu tik augsts, jo faktiski mēs tiešām šodien nonākam pie situācijas, ka visi sīkumi tiek reglamentēti PSRS līmenī, bet tai pašā laikā ierakstīt to mūsu lēmumā nebūtu nopietni. Runājot par pilsoņu īpašumu, mēs varam šo īpašumu nosaukt par personisku, par individuālu, par privātu, kā vēlamies, tātad viens no subjektiem vienā gadījumā būs pilsonis, bet citā gadījumā - kaut kāds kolektīvs. Nu un tas pats attiecībā uz 11.un 12.pantu, es domāju to varētu ņemt vērā darbā Augstākās Padomes līmenī. Es šeit neredzu nekādu pretrunu un vēlreiz atgriežos pie tās pozīcijas, kuru izteicu es un kuru izteica profesors Vēbers. Tās visnotaļ sakrīt, jo mēs kopīgi strādājam šajā grupā, lūdzam jūsu akceptu darbībai tālāk ar šo projektu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Noslēdzot šī jautājuma apspriešanu, vai vēl kāds vēlas izteikties?

Tad, biedri, lūdzu pierakstīties, tad man vienkāršāk vadīt. Profesors jau galavārdu pateica. Ja jūs savu piezīmi jau būtu izteicis, viņš sniegtu atbildi vai komentāru.

 

S.Paljora. Lūdzu atvainot, manas piezīmes ļoti īsas. Izspriežot šo nopietno jautājumu, es ar lielu cieņu izturos pret darbu, ko veikusi komisija, kuras vārdā biedrs Plotnieks uzstājās, taču es domāju, ka otrais punkts noliedz trešo vai trešais noliedz otro. Tāpat ar cieņu izturoties pret projektu, ko izstrādājuši biedri no Lietuvas PSR, gribu teikt: lai viņi pierāda, ka viņu projekts ir labs. Bet es domāju, ka šodien mūsu tiesības un pienākums ir atbalstīt mūsu komisijas darbu. Tāpēc iesaku šādi: pirmo punktu pieņemt un trešo pieņemt. Trešo un ceturto apvienot, atzīt par labu Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija komisijas izstrādāto likuma projektu par īpašumu PSRS kā alternatīvu variantu un iesniegt izskatīšanai PSRS Augstākajā Padomē. Atzīt, ka pie likumprojekta par īpašumu PSRS vēl nopietni jāpiestrādā.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas izteikties? Vai ir kādi labojumi? Man tomēr gribot negribot jālūdz, lai savu viedokli izteic arī darba grupas vadītājs.

 

A.Plotnieks. Godājamie deputāti! Šis ir jautājums, kurš tika izcelts kā viens no centrālajiem. Tā tas tiešām arī ir. Mēs apzinājāmies, ka šāda pretruna lēmumā eksistē. Kāpēc mēs tomēr tādu pretrunu pieļāvām? Mēs to pieļāvām tāpēc, ka Lietuvas projekts iziet no atziņas - reglamentēt tikai PSRS īpašuma tiesisko statusu, neiejaucoties savienoto republiku kompetencē, kura šai ziņā ir visaptveroša un nosaka visu savā teritorijā, gan attiecībā uz republiku līmeni, gan attiecībā uz komunālo, gan attiecībā uz pilsoņiem. Iestājoties par šo projektu, vienlaikus mēs saprotam, līdzšinējā prakse mūs ir pilnīgi pārliecinājusi, ka nedz Augstākā Padome, nedz Tautas deputātu kongress šādu nostāju neatbalstīs. Mēs izmisīgi esam protestējuši pret mēģinājumiem PSRS līmenī noteikt dažādu institūtu funkcionēšanu republikā, visos gadījumos tas ir bijis bezcerīgs risinājums. Tāpēc mēs arī paralēli šai principiālajai atziņai, ka mēs atteiksimies no savas pozīcijas, ka tikai republikas un vienīgi republikas ir tiesīgas noteikt, ko un kā darīt tās teritorijā, it kā pieņēmām spēles noteikumus un sakām: jā. Ja jūs tomēr neatzīstat šo mūsu atziņu, tad mēs piedāvājam jums šādu alternatīvu. Bet lēmumā mēs varbūt arī varētu otro punktu izsvītrot. Kā uzskata deputāti? Principā iebildumu nav.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Es arī tikko gribēju tādu domu teikt. Mēs jau varam to pašu pateikt konstatējošā daļā. Lietas būtība nemainās. Un tad arī deputātas Paljora piezīme būs ņemta vērā, jo tā ir pareiza. Un, manuprāt, jāņem vērā arī otrs ierosinājums. Man ir pat sagatavots priekšlikums. Tātad 3.un 4.punktu apvienot un izteikt šādā redakcijā: “Akceptēt kā alternatīvu variantu Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija komisijas izstrādāto PSRS likuma projektu par īpašumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā un, izmantojot Latvijas PSR likumdošanas iniciatīvas tiesības, iesniegt to izskatīšanai PSRS Augstākajai Padomei.” Jo mums neviens nav jālūdz, mēs iesniedzam. Mums ir tādas tiesības. Man liekas, ka komentēt vai paskaidrot neko nevajadzētu, jo tie ir principiāli jautājumi, par kuriem tika lemts vasarā, deklarējot mūsu attieksmi pret īpašumu, tās ir diskusijas, kurās mūsu deputāti ir nemitīgi piedalījušies PSRS Augstākajā Padomē, un katrā ziņā mēs, PSRS Augstākās Padomes deputāti, no savām pozīcijām atkāpties nedomājam un šis projekts būs ne tikai mūsu darbības pamats, bet arī mērķis. Tāpēc varbūt arī liekam tūlīt uz balsošanu, jo citu priekšlikumu nav.

Lūdzu izteikt savu attieksmi balsojot. Kas ir par? Lielais vairākums, tāpēc neskaitīsim. Kas ir pret? 1 - pret. Kas atturas? Pieci. Tātad ar balsu vairākumu lēmums ir pieņemts.

Pāriesim pie mūsu darba kārtības astotā punkta - informācija sakarā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu “Par savienoto republiku dažu likumdošanas aktu neatbilstību PSRS Konstitūcijai”.

Vārds informācijai Augstākās Padomes Prezidija sekretāram deputātam Imantam Daudišam.

 

I.Daudišs (Rīgas 29.vēlēšanu apgabals).

Godājamie deputāti, es atļaušos atgādināt, ka pagājušā gadā 10.novembrī PSRS Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma lēmumu par savienoto republiku dažu likumdošanas aktu neatbilstību PSRS Konstitūcijai. Lēmumā kā neatbilstoši PSRS Konstitūcijai ir nosaukti arī vairāki mūsu republikas likumdošanas akti. Šajā sakarībā republikas Augstākā Padome pagājušajā sesijā 11.novembrī, izskatot PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu, pieņēma to zināšanai un vienlaikus uzdeva Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izpētīt to un informēt republikas Augstāko Padomi. Augstākās Padomes Prezidijs pagājušā gada 22.decembra sēdē izskatīja Likumdošanas jautājumu nodaļas ziņojumu sakarā ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija 10.novembra lēmumu un atzinumu šajā jautājumā iesniedza jūsu izskatīšanai. Tātad atzinums un lēmuma projekts ir jūsu dokuments. Atļaušos neatkārtot atzinumā izdarīto analīzi par katru no tiem republikas likumdošanas aktiem, kurus PSRS Augstākās Padomes Prezidijs novērtējis kā pieņemtus ar atkāpēm no PSRS Konstitūcijas. Vienlaikus gribētu vērst jūsu uzmanību uz sekojošiem apstākļiem. Pirmkārt, līdz šim laikam nav īstenoti PSKP 27.kongresa, PSKP 19.konferences un pirmā PSRS Tautas deputātu kongresa lēmumi par PSRS valstiskās uzbūves pārkārtošanu uz patiesi federatīvām attiecībām, kuru pamatā būtu nosacījums, kas izteikts PSKP 1989.gada 20.septembra platformā “Partijas nacionālā politika mūsdienu apstākļos” un proti: savienotajām republikām ir jāpieder visām tiesībām, kas atbilst to kā suverēnu sociālistisku valstu federācijas locekļu statusam. Tām ir tiesības izlemt visus valsts un sabiedrības dzīves jautājumus, izņemot tos, kurus tās brīvprātīgi nodod savienības pārziņā. Otrkārt, Latvijas PSR Augstākā Padome, pieņemot lēmumā norādītos likumdošanas aktus, formāli ir atkāpusies no PSRS Konstitūcijas attiecīgajiem pantiem. Tomēr jāņem vērā, ka runa ir par tādiem savienības Konstitūcijas pantiem, kas savā būtībā ir pretrunā ar valsts federatīvās uzbūves principiem, jo ierobežo savienoto republiku suverenitāti, pārvērš par tukšu deklarāciju PSRS Konstitūcijas 76.pantu, kas atzīst savienoto republiku par suverēnu valsti. To ir arī atzinis nule notikušais otrais PSRS Tautas deputātu kongress. Pieņemot lēmumu par kārtību, kādā stājas spēkā likums par konstitucionālo uzraudzību PSR Savienībā, un ņemot vērā savienības Konstitūcijas daudzu sadaļu neatbilstību valstī un sabiedrībā notiekošajām pārmaiņām, kongress nolēma, ka šā likuma noteikumi par uzraudzību pār savienoto republiku konstitūciju un likumu atbilstību savienības Konstitūcijai stāsies spēkā tikai pēc tam, kad stāsies spēkā PSRS Konstitūcijas pārskatītās sadaļas par savienības nacionāli valstisko uzbūvi. Treškārt, Latvijas PSR Augstākās Padomes un tās Prezidija priekšlikumi, kas iesniegti PSRS Augstākajai Padomei par grozījumu un papildinājumu izdarīšanu PSRS Konstitūcijā, netika un netiek izskatīti. Šie priekšlikumi nav izskatīti, lai gan 11.novembrī republikas Augstākā Padome, pamatojoties uz PSRS Konstitūcijas 140.pantu, likumdošanas iniciatīvas kārtībā ir lūgusi PSRS Tautas deputātu kongresu izskatīt Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšlikumus par grozījumu un papildinājumu izdarīšanu PSRS Konstitūcijā. Vadoties no iepriekšteiktā, lūdzu Augstākās Padomes Prezidiju pieņemt zināšanai atzinumu par PSR Savienības 1989.gada 10.novembra lēmumu par savienoto republiku dažu likumdošanas aktu neatbilstību PSRS Konstitūcijai.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Nav jautājumu. Vai kāds vēlas izteikties? Vai ir kādas iebildes? Acīmredzot jautājums ir skaidrs. Tas jau sen ir skaidrs, un vakar kļuva vēl skaidrāks, klausoties Mihaila Gorbačova ne vienu reizi vien atkārtoto tēzi par atjaunināto federāciju, par to, kā mēs dzīvosim nākotnē. Šīs tēzes par to, kas būs, skan jau gadu. Bet pagaidām juridiski nekā nav. Un tāpēc mēs esam tādā situācijā, kad neviens nevar pateikt, ka mums nav taisnības. Kāpēc? Ļoti vienkārši. Tāpēc, ka mūsu priekšlikumi par attiecīgām izmaiņām nav izskatīti. Tiek konstatēts, ka mēs esam atkāpušies no PSRS Konstitūcijas. Jā, tas tā ir, to jau nemaz nevajadzētu konstatēt. To mēs paši zinām, ka mēs to esam izdarījuši. Jāteic, ka pirms otrā kongresa pirmo reizi visi mūsu priekšlikumi bija pavairoti un izsniegti visiem Augstākās Padomes Prezidija locekļiem. Un arī es izteicu savus apsvērumus, un neviens nevarēja iebilst pret mūsu argumentiem. Anatolijs Lukjanovs solīja šos argumentus atbalstīt arī savā runā kongresā. Viņš arī atbalstīja, bet tas viss bija atkal tik filozofiski pateikts, ka to nevarēja saprast. Vēl jo vairāk, ja arī saprata, tad pagaidām nekādas rīcības tik un tā nav. Un līdz ar to pagaidām nevienam nav tiesību uzskatīt, ka mēs esam kaut ko pretlikumīgu izdarījuši. Bet konstatējums, ka esam atkāpušies no PSRS Konstitūcijas, ir pareizs, bet šai sakarā arī ir mūsu paskaidrojums, un pats galvenais, mūsu priekšlikumi, ko vajadzētu darīt, lai mēs neatkāptos no PSRS Konstitūcijas. Ir jāmaina PSRS Konstitūcija. Vai par lēmuma projektu kas sakāms? Nav, tad lūdzu balsot. Kas par? Paldies, vairākums. Saskaitiet, kas pret. Nav. Kas atturas? Astoņi atturas. Lēmums pieņemts. Acīm redzot, jūsu domas jau kaut kur pusdienlaikā, ja jau zālē sākas tāda rosība. Mums pēc reglamenta it kā vajadzētu vēl pusstundu strādāt. Bet mans uzdevums ir tikai konstatēt vairākuma gribu, un vairākuma griba rāda, ka pašreiz ir jāiet pusdienās. Paziņoju pārtraukumu uz stundu.

 

(Pārtraukums)

 

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs deputāts A.Gorbunovs

 

Priekšsēdētājs. Arī šo sēdi sākam ar ļoti patīkamu atkāpi un jubilejā apsveicam mūsu deputātu Voldemāru Kurpnieku un vēlam veselību un možu garu.

Nākamais darba kārtības jautājums - par PSRS likuma “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību” stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā. Vārds ziņojumam Latvijas PSR Augstākās Padomes likumdošanas ierosinājumu komisijas priekšsēdētāja vietniekam deputātam Visvarim Milleram.

 

V.Millers (Rīgas 5.vēlēšanu apgabals).

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie biedri deputāti! Saskaņā ar Latvijas PSR Konstitūcijas un 1989.gada 28.jūnijā Latvijas PSR Augstākās Padomes pieņemto deklarāciju par Latvijas valstisko suverenitāti ir spēkā norma, ka PSRS likumi Latvijas PSR teritorijā stājas spēkā tikai pēc tam, kad Latvijas PSR augstākais valsts varas orgāns tos ratificējis vai pieņēmis lēmumu par to spēkā stāšanos.

Latvijas PSR Augstākās Padomes iepriekšējā sesijā 1989.gada 11.novembrī tika pieņemts Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par pagaidu kārtību, kādā Latvijas PSR teritorijā stājas spēkā vai tiek apturēti PSRS likumi un tiesiskie akti, kurus pieņēmuši PSRS valsts varas un pārvaldes orgāni.

Kopš Latvijas PSR Konstitūcijas 71.panta stāšanās spēkā 1989.gada 29.jūlijā, ir pieņemti vairāki PSRS likumi un PSRS Augstākās Padomes lēmumi, par kuru stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā šodien būtu jāizlemj. Viens no tiem ir 1989.gada 27.novembrī pieņemtais PSRS likums “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību”, kuram būtu liela nozīme republikas pārejā uz ekonomisko patstāvību. Šis likums nostiprina suverēno Baltijas republiku tiesības uz patstāvīgu saimniekošanu un nosaka galvenos principus ekonomiskās patstāvības darbības realizēšanā. Jautājumu par PSRS likuma “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību” stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā 1989.gada 22.decembrī izskatīja Latvijas PSR Augstākās Padomes likumdošanas ierosinājumu komisija un pieņēma lēmumu par šī likuma stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā. Pašlaik PSRS Ministru Padomē tiek izskatīts PSRS Ministru Padomes lēmuma projekts, kādā kārtībā Latvijas PSR teritorijā stājas spēkā PSRS likums “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību”. Ar šo lēmumu tikšot detalizētas daudzas minētā PSRS likuma normas. Tādēļ es ierosinu atlikt 1989.gada 27.novembrī pieņemtā PSRS likuma “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību” ratificēšanu, līdz tiks saņemti šī likuma nozīmīgāko pantu skaidrojumi no attiecīgajiem PSRS valsts orgāniem. Biedri deputāti, lūdzu atbalstīt šo priekšlikumu. Paldies par uzmanību.

 

Priekšsēdētājs. Vai būtu kādi jautājumi? Jautājumu nav. Kas vēlas izteikties? Lūdzu. PSRS tautas deputāts Ilmārs Bišers.

 

I.Bišers (PSRS tautas deputāts).

Es domāju, ka jūs, cienījamie deputāti, visi atceraties to cīņu, kādu mēs izcīnījām PSRS Augstākajā Padomē, lai panāktu šī likuma pieņemšanu. Tagad izrādās, ka mēs esam cīnījušies velti, jo šis likums republikai nav vajadzīgs. Kādā stāvoklī jūs mūs šajā gadījumā nostādāt? Kādā stāvoklī jūs nostādīsit mūsu republiku? Vai tad mēs gribam vai negribam cīnīties par ekonomisko suverenitāti? Šajā jautājumā, saka, būšot kaut kādi skaidrojumi par atsevišķiem pantiem. Ja mēs paļausimies uz PSRS Ministru Padomes atsevišķu resoru un ministriju skaidrojumiem, tad skaidrs, ka mēs nekad neko apmierinošu nesaņemsim. Es domāju, ka vienīgais ceļš uz reālu neatkarību ir balstīties uz šo likumu, kas mums dod iespējas patstāvīgi risināt jautājumus un noraidīt tos likumus, kuri ir pretrunā ar šo ekonomisko patstāvību. Mēs panācām, ka šajā likumā, kā jūs atceraties, ir pants par to, ka PSRS likumi darbojas republikas teritorijā tikai tad, ja tie nerunā pretī republikas ekonomiskās patstāvības idejai un nosacījumiem. Tātad šinī gadījumā pastāv ierobežojumi arī Konstitūcijas 74.pantam, un esam panākuši, ka savā cīņā par ekonomisko patstāvību ar dažiem var nerēķināties. Te ir atkal principiāls jautājums, vai mēs paši cīnīsimies par savu ekonomisko patstāvību vai gaidīsim, ko mums atvēlēs centrs, PSRS Ministru Padome, PSRS ministrijas. Es jūs tomēr aicinu cīnīties pašiem un pieņemt šo likumu, jo nav jau tik svarīgi, cik daudz tur ir ierakstīts un kā to visu kāds skaidro. Mums pašiem šis likums jāskaidro, par pamatu savai cīņai ņemot ekonomisko patstāvību. Ja mēs no tā atteiksimies, tad paliksim tajā pārvaldes ekonomiskā sistēmā, kas pastāv Padomju Savienībā, un būsim saistīti ar visu, kas tur ir. Igaunija un Lietuva nedomā tā rīkoties. Igaunija, kā jūs zināt, iet pati savu ceļu un jau šobrīd izmanto visas šī likuma tiesības. Otrdien Augstākās Padomes Prezidijā tika runāts par to, ka igauņi ir aizgājuši tālu, un pašlaik nodarbojas ar cenu veidošanas jautājumiem. Viņi klausīsies, bet es domāju, ka Igaunija rīkosies, tāpat kā mēs rīkotos šodien, pieņemot to zināšanai. Ja mēs atsakāmies un gaidīsim, kamēr mums kaut ko iedod, tad varu jums pateikt, ka sagaidīsim mūs apmierinošus paskaidrojumus, PSRS ministriju skaidrojumu tajā brīdī, kad pūcei aste ziedēs. Ja mēs gribam tik ilgi pagaidīt, tad gaidīsim, ja negribam, tad pieņemsim to likumu, kāds tas ir, un sāksim izmantot to, lai tiešām reāli nodrošinātu republikas ekonomisko patstāvību.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Kas vēl grib izteikties. Lūdzu, akadēmiķi.

 

A.Kalniņš (PSRS tautas deputāts).

Cienījamie deputāti. Te ir tikai divas normas. Nevar pieņemt zināšanai, var vai nu ratificēt vai neratificēt, es esmu par to, ka jāratificē, bet ne šajā brīdī. Profesors Millers jau teica. Tātad mūsu lūgums neratificēt to šajā brīdī, bet atlikt uz nākamo sesiju. Paskaidrošu kāpēc: mēs gaidām PSRS Ministru Padomes lēmumu, kas skaidrotu sevišķi strīdīgos pantus pieņemtajā 27.novembra likumā par Baltijas republiku ekonomisko patstāvību. To, ka tas ir nepieciešami, parādīšu ar vienu piemēru. Likumā ir noteikts, ka nodokļu sistēma Baltijas republikās veidojama, no vienas puses, pamatojoties uz pašu republiku pieņemto likumu par ekonomisko patstāvību, bet, no otras puses, ievērojot PSRS likumu normas. Ja, piemēram, PSRS Augstākās Padomes sesijā pieņem likumu par nodokļiem, tā ratificēšana var ierobežot tādu pašu tiesisko normu pieņemšanu mūsu republikā. Tas pats sakāms arī par citiem likumiem - likumu par īpašumu, likumu par zemi utt. Ja mēs šajā mirklī to neratificējam, tad tas nenozīmē, ka mēs kaut ko gaidām un nestrādājam. Mēs darām savu darbu, kā bija iecerēts.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Vitālijam Soboļevam.

 

V.Soboļevs (Rīgas 77.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Es domāju, ka mēs pielaidīsim lielu kļūdu, ja šodien neratificēsim šo likumu. Es atbalstu Bišera priekšlikumu un piekrītu viņa spriedumiem. Bet es domāju, kā to uztvers, nesapratīs ne tikai republikas ļaudis. Tāpēc, ka ar šo likumprojektu noņemas ļoti ilgi un neatlaidīgi. Šeit klāt ir PSRS tautas deputāti, Augstākās Padomes locekļi, un jūs atceraties, kā mums gāja ar šo likumu. Mēs visi republikā runājam, ka atbalstām biedru Gorbačovu. Mums visiem vajadzētu atcerēties: ka ja ne biedrs Gorbačovs un biedrs Abalkins u.c., kuri, atklāti sakot, atbalstīja likumprojekta “Par triju Baltijas republiku patstāvību” pieņemšanu, nebūtu tā nostājušies, iespējams, ka šī likuma nebūtu vēl joprojām. Ja mēs to izdarīsim tūlīt, tad mēs pasargāsim savu valdību (es neteikšu, ka mūsu valdība, Ministru Padome nepiedalās tā realizēšanā) no tā, ko paši nevaram izlemt. Bet mums vajag, cienījamo akadēmiķi un ekonomisko zinātņu kandidāt, vajag lemt jautājumus priekš republikas un tautas, izmantojot tādu lēmumu, kurš pieņemts. Jūs gribat iet pa vieglāko ceļu: nepieņemt, lai pēc tam varētu teikt, ka vajag ar PSRS Ministru Padomi strādāt uzstājīgāk, izlēmīgāk, kompetentāk un pārliecinošāk, uzstājīgāk lemt visus jautājumus, kas saistīti ar ekonomiskās patstāvības sasniegšanu, tā, lai mūsu darbaļaudis justu, kas tā tāda ekonomiskā patstāvība ir. Bet, ja mēs vilksim garumā, 1990.gads būs vēl sliktāks nekā iepriekšējais. Es aicinu ratificēt šo likumu.

 

Priekšsēdētājs. Vārds biedram Āboltiņam.

 

J.Āboltiņš. Es esmu viens no tiem, kurš, kā tikko iepriekšējais runātājs teica, piederu pie zinātņu kandidātu šķiras un pagājušās nedēļas pēdējās trīs dienās visai intensīvi, neatlaidīgi un asi izvirzīju jautājumu par to, lai šis likums tiktu īstenots tādā veidā, kā tas ir uzrakstīts. 6.pants paredz, ka Savienības likumi neattiecas uz mūsu teritoriju, ja tā tie traucē mums realizēt savu ekonomisko patstāvību. Jāteic, ka tai pašā laikā izveidojusies ļoti interesanta situācija. Mēs par šo likumu ļoti ilgi cīnījāmies, taču mēs necīnījāmies par tādu likumu, kāds tas izveidojies kompromisa ceļā. Jūs atceraties pirmo pantu, kurā pašā pēdējā brīdī, varētu teikt, pēc saskaņošanas komisijā, biedrs Rižkovs panāca to, ka pirmā panta beigās tika pierakstīts - PSR Savienības likuma ietvaros. Arī tagad PSRS izpildvara, kas vēl joprojām ir diezgan spēcīga, cenšas šo pirmo pantu attiecināt uz visu likumu. Šajā likumā ir ierakstīts, ka mūsu pārziņā nonāk visas banku iestādes, izņemot PSRS Valsts bankas republikas nodaļu, bet izpildvara ar atpakaļejošu datumu jau ir pieņēmusi lēmumu, ka krājbanka tiek ieskaitīta PSRS banku sarakstā. Rezultātā mēs vairs drīkstam pretendēt tikai uz dzīvokļu un komunālās saimniecības un sociālās attīstības bankas statusu, bet citām nedrīkstam ķerties klāt, pastāv PSR Savienības likuma ietvari. Notiek nekorekta spēle. Augstākā Padome to pieņēma, paredzot, ka šis būs pirmais eksperimentālais likums, kas piepildīs jaunās federācijas saturu, bet pārējie likumi būs tam pakļauti. Taču pašlaik, izmantojot šo piebildi pirmā panta beigās, visu mēģinās apgriezt ar kājām gaisā. Un tādēļ es arī esmu viens no tiem, kas uzskata, ka mums šis likums nav nedz jānoraida, nedz arī jāratificē šodien, jo mūsu priekšlikums, respektīvi visu triju Baltijas republiku saskaņotais priekšlikums, par PSRS Ministru Padomes lēmumu pašlaik atrodas valdībā, to joprojām neatlaidīgi izskata. Es arī atbalstu šeit izteikto priekšlikumu, ka mums ir jāpagaida, kamēr valdība, šinī gadījumā PSRS valdība, parādīs savu gatavību iet to kompromisa ceļu, un ar savu konkrēto lēmumu pierādīs, ka tā konsekventi ievēro arī šo likumu.

 

Priekšsēdētājs. Atvainojiet, biedri Āboltiņ, bet man ir jāprecizē viss, ko saka, un jūsu teiktais arī jāprecizē. Tātad pēc šīs loģikas iznāk, ka mēs tagad sākam cīņu ar PSRS Ministru Padomi, neratificējot PSRS Augstākās Padomes likumu.

 

J.Āboltiņš. Jā, diemžēl dzīve spie? mūs tā darīt.

 

Priekšsēdētājs. Bet loģika līdz galam nav skaidra. Es saprotu, ka jācīnās vai nu ar vienu, vai ar otru. Ja mēs pieņemam PSRS Augstākās Padomes likumu, tad mums ir tiesības apturēt PSRS Ministru Padomes lēmumu. Bet tagad nepieņemot jeb noraidot, mēs pret to vēršamies tāpēc, ka izpildorgāns šo likumu nepareizi skaidro. Tā es saprotu jūsu domu.

 

J.Āboltiņš. Es uzskatu tā: ja izpildvara mēģina izmantot šo punktu nepareizi, tad uz šo gadījumu attiecas tas, ko es jau teicu. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka mums vajadzētu abus šos dokumentus skatīties komplektā.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir kādi jautājumi? Lūdzu.

 

A.Kalniņš. Cienījamiem kolēģiem un acīmredzot arī mums visiem, klātesošajiem, gribētu uzdot tādu jautājumu: bet ko darīsim tādā gadījumā, ja šis boikots no izpildvaras turpināsies. Vai tad mēs uzliksim sev termiņu neratificēt vienu divus mēnešus. Kur ir tā sarkanā strīpa? Kad mēs teiksim: jā, zināt, citas izejas nav. Vai mēs šeit netaisām taktisku kļūdu? Kurā brīdī mēs piekāpsimies? Es gribētu izprast šo būtību.

 

J.Āboltiņš. Es domāju, ka tas ir jautājums, kas šīs uzsāktās diskusijas ceļā ir jānoskaidro. Savu viedokli es jau izteicu.

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Eizānam.

 

A.Eizāns (PSRS tautas deputāts).

Tā, godājamie deputāti, atļausiet dažos vārdos pakavēties pie tā, ko mēs dzirdējām par mūsu bruņotajiem spēkiem. Mazliet ilustrēšu, kādi būs mūsu bruņotie spēki tuvākajā nākotnē. Šeit ir likumprojekts, bet par mūsu aizsardzību tur nav neviena vārda. Šis likumprojekts nekādi neievēro, ka kāda republika būs suverēna. Šinī likumprojektā ir sekojoši teicieni. “Aizsardzības ministrija ir izdevusi tiesiskus aktus par militārās apmācības jautājumiem, iesaukumu utt. Šie akti obligāti izpildāmi visām ministrijām, valsts komitejām un resoriem, kā arī uzņēmumiem, iestādēm, organizācijām, amatpersonām un pilsoņiem”. Tātad Aizsardzības ministrija plānos, un mēs tikai izpildīsim. Šajā likumprojektā joprojām saglabājas tas, par ko bija runa, t.i., aizsardzības daudzkanālu finansēšana. Dokumentā ir paredzēts ne vien aizsardzības budžets, bet arī kārtība, kā to finansē republikas, vietējās padomes un uzņēmumi. Tālāk tiek pieminēts, ka gadījumā, ja karaspēka daļas tiek pārdislocētas, visas izmaksas tiek segtas no republikas budžeta. Runājot par alternatīvo dienestu, jāteic, ka tie jaunieši, kuriem ticība neļaus dienēt armijā, tiks aizsūtīti kaut kur kopā ar cilvēkiem, kas izcietuši cietumsodu par sevišķi smagiem kriminālnoziegumiem. Uz kurieni, to noteiks PSRS Ministru Padome. Es jūs lūdzu, ratificēsim likumu par suverenitāti un strādāsim, lai šo suverenitāti mēs iegūtu.

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Jurim Bojāram.

 

J.Bojārs. Es gribētu teikt mūsu republikas cienījamiem tautas deputātiem, ka jāņem vērā pilnīgi visi apstākļi, kādos tika pieņemts šis mūsu republikai tik svarīgais likumprojekts. Diemžēl jūs visi šo traģisko likumprojekta pieņemšanas procedūru neredzējāt, jo televīzija to visā pilnībā nepārraidīja. No Maskavas translēto cenzēja. Tāpēc jūs neesat lietas kursā. Man jāteic, ka mēs šoreiz visnotaļ izjūtam biedra Gorbačova atbalstu. Un par šo atbalstu mēs zinājām jau iepriekš. Tāpēc jutāmies samērā mierīgi sākuma periodā, kamēr pirmajā lasījumā izskatīja šo likumprojektu. Taču tikpat labi mēs visi arī redzējām, ka nebūt ne visi valdības locekļi ir vienisprātis. Diemžēl man jāatzīst, ka biedra Rižkova nostāja atšķīrās no biedra Gorbačova domām. Tāpēc arī radās šī mazā piebilde: “PSRS likuma ietvaros”. Es jums varu darīt zināmu mazu niansi, kas parādīs, kā tas notika. Rižkovs apsēdās savā vietā, viņam blakus - kāds Moldāvijas interfrontietis, kas strādā vienā kompānijā ar Alksni, un apmēram stundu viņš centās pierunāt biedru Rižkovu. Tad viņš piecēlās kājās un lika priekšā šo piezīmi: “PSRS likuma ietvaros”. Lūdzu jūs ņemt vērā, ka mēs šo likumprojektu izcīnījām ar asarām un asinīm. Jūs, protams, atceraties arī to atmosfēru, kāda bija zālē pēc tā pieņemšanas: vismaz trešdaļa zālē sēdošo piecēlās un aplaudēja. Tā bija pirmā uzvara cīņā par republikas suverenitāti. Un mēs tagad uzvedīsimies kā tādas kaprīzas mamzeles. Jūs mani atvainojiet, bet es nevaru piekrist tādai politikai. Mēs visi vienoti esam cīnījušies par šo likumprojektu un tāpēc nevaram tā uzvesties. Bez tam mums tomēr ir jāsaprot, ka parlamentārais ir tas orgāns, kur notiek kompromisi. Pastāvot tādai domu dažādībai, Maskavā uzvarēt simtprocentīgi nav iespējams. Mēs piekritām kompromisam. Pie tā ir jāpierod. Vēl ne vienu reizi vien nāksies zaudēt. Taču zaudēt vajag godam, ar cieņu. Man jāteic, ka es absolūti nevaru piekrist tam, ka mēs ar mītiņu politikas metodēm darbojamies parlamentā un diplomātiskā orgānā. Te vajadzīgas citas metodes, te jāmāk arī piekāpties. Ja mums konkrētā dokumentā nepatīk, teiksim, kāds punkts, kāpēc gan to neratificēt. Es domāju, ka 6.pants vien atsver visu, kas šai aktā ir. Un vēl man jāsaka, biedrs Gorbačovs jau pilnīgi pareizi teica, ka mēs taču varam apturēt jebkuru PSRS Ministru Padomes aktu, ja mums kaut kas nepatīk. Tāpēc mums nav ko nervozēt. Uzskatu, ka esam nogājuši svarīgu ceļa posmu, izcīnījuši lielu uzvaru. Šodien šeit jāpieliek punkts - likums ir jāratificē. Būtībā mēs pirmo reizi ratificējam tik svarīgu PSRS politisku likumu. Skaidrs ir arī tas, ka šim likumam lielā mērā ir deklaratīvs raksturs, ka tas vēl nav pilnībā piepildīts, bet tā tomēr ir politiska deklarācija. Tad, lūk, mums turpmākajā cīņā tā arī jāpiepilda. Mēs Maskavā savu darbu esam izdarījuši, jums jāizdara savs darbs, aktīvi izsakot savu attieksmi tagad pret šo aktu. Cik varēsim, tik palīdzēsim ir Maskavā, ir šeit. Es aicinu balsot par šo aktu.

 

Priekšsēdētājs. Nebūt nenoraidot deputāta Bojāra izteikto viedokli, es tomēr gribu izteikt piezīmi par deputātu nekorektu uzrunāšanu.

Vārds deputātam Vilnim Bresim.

 

V.E.Bresis (Jelgavas 128.vēlēšanu apgabals).

Godājamie deputāti! Lai nerastos mums domstarpības, gribu teikt, ka diskusiju acīmredzot izraisījis pats likums par triju Baltijas republiku ekonomisko patstāvību, kurā, bez šaubām, ir vismaz trīs pretrunas. Tā kā viena no šīm pretrunām skar mūsu tālāko juridisko darbību, gribējām ar jums konsultēties. Viena pretruna ir saistīta ar 1.un 6.pantu. Tā no 1.panta izriet, ka mums viss jādara PSRS likumu ietvaros, bet 6.pantā teikts, ka mēs varam pieņemt šos likumus tiktāl, ciktāl tie nav pretrunā ar republikas suverenitāti. Es domāju, ka mums turpmākā taktika principā ir skaidra. Es pilnīgi piekrītu biedra Bišera priekšlikumam ratificēt likumu, jo par savu suverenitāti mums pašiem jācīnās, nevaram kaut ko gaidīt no citiem. Ja PSRS Ministru Padome, neskatoties uz republikas pūliņiem, tomēr pieņems mums nepieņemamus aktus, tad es, bez šaubām, par to ziņošu mūsu republikas Augstākajai Padomei, un šādu aktu darbība republikas teritorijā gluži vienkārši tiks apturēta. Es ierosinu pārtraukt debates un ratificēt šo dokumentu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Man tikai ir viens lūgums. Mums šajā sesijā nav runājis deputāts Djačkovs, bet pagājušajā sesijā manas vainas dēļ viņam netika dots vārds, tāpēc viņu uzklausīsim un pēc tam debates par šo jautājumu beigsim. Savu attieksmi izteiksim balsojot. Lūdzu, biedri Djačkov.

 

J.Djačkovs (Rēzeknes 150.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie kolēģi! Manuprāt, ja mēs ratificēsim iesniegto likuma projektu, tad vainīgs būs likums, kas tūdaļ nestāsies spēkā, teiksim, ar 22. vai 23.janvāri. Es uzskatu, ka tas ir sākums lielam, ļoti dziļam un nopietnam darbam. Mēs to nevarēsim turpināt, ja tam nebūs pamats. Tas ir pirmais. Otrais. Mēs patiesi gan psiholoģiski, gan politiski būsim zaudētāji savas republikas tautas un visas valsts priekšā. Es lūdzu atbalstīt priekšlikumu un šo likumu ratificēt.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Dažus vārdus vēlas teikt komisijas priekšsēdētāja vietnieks deputāts Visvaris Millers.

 

V.Millers. Kā jau es teicu, mūsu likumdošanas ierosinājumu komisija ir pieņēmusi lēmumu par likuma ratificēšanu. Bet mums darīja zināmus Ministru Padomes apsvērumus, kādēļ tā negrib piekrist šī likuma ratificēšanai. Mēs uzskatījām, ka šie iebildumi ir pietiekami nopietni, bet tā kā biedrs Bresis piekāpās un uzskata, ka vajag ratificēt šo likumu, tad es domāju, ka mūsu komisija necels nekādus iebildumus pret to.

 

Priekšsēdētājs. Tātad debates izbeidzam. Mums ir skaidra gan šī likuma būtība, gan pretrunas. Mēs zinām, kā tas tika pieņemts. Patlaban tas ir taktikas jautājums. Balsojot par ratificēšanu jeb stāšanos spēkā, mums paveras gluži citas taktikas iespējas. Balsojot pret, mēs šīs iespējas sev liedzam. Un atbilstoši tam, kāda katram ir attieksme vai kā nu katrs izprot šīs taktikas svarīgumu patlaban, lūdzu balsot. Balsosim par komisijas pirmo variantu, ko mēs, deputāti, esam saņēmuši. Pamatojoties uz Latvijas PSR Konstitūcijas 71.pantu, noteikt, ka 1989.gada 27.novembra PSRS likums par Lietuvas PSR, Latvijas PSR, Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību stājas spēkā Latvijas PSR teritorijā ar šī lēmuma pieņemšanas brīdi. Lūdzu balsot. Kas pret? Par balso lielais vairākums. Nolaidiet rokas. Kas pret? Nav. Kas atturas? Arī nav. Tā kā varētu domāt, ka pat vienbalsīgi, bet nu drošības pēc teiksim - ar balsu vairākumu. Vārds akadēmiķim Kalniņam par tālāko rīcību, kas saistīta ar PSRS Ministru Padomes attiecīgu darbību.

 

A.Kalniņš (PSRS tautas deputāts).

Godājamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Kā mēs zinām, pagājušā gada 27.novembrī PSRS Augstākās Padomes otrajā sesijā tika pieņemts likums par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību. Protams, ne visi šie likuma panti mūs apmierina, te ir pieļauts arī zināms kompromiss. Taču vienlaikus tas ir būtisks solis uz Latvijas ekonomisko patstāvību. Lai veicinātu minētā PSRS likuma īstenošanu un konkrētāk skaidrotu atsevišķas likuma pozīcijas un pantus, Baltijas republiku, arī Latvijas PSR Ministru Padome pagājušā gada decembrī sagatavoja PSRS Ministru Padomes lēmuma projektu “Par pasākumiem, kas veicami, lai realizētu PSRS likumu par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību”. Vienlaikus PSRS Valsts plāna komiteja sagatavoja PSRS Ministru Padomes lēmuma alternatīvu variantu par PSRS likuma par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību realizēšanu. Visu trīs Baltijas republiku pārstāvji, kuri risināja šos jautājumus ar centrālo resoru - ar PSRS Ministru Padomes, PSRS Valsts plāna komitejas, PSRS Finansu ministrijas, PSRS Valsts bankas un citu resoru pārstāvjiem pagājušajā nedēļā Maskavā, nonāca pie vienprātīga atzinuma, ka centra piedāvātā PSRS Ministru Padomes lēmuma projekta vairāki punkti nav pieņemami. Šī nekonstruktīvā attieksme vispirms izpaužas tādējādi, ka nepieņem lēmumus par uzņēmumu un banku, izņemot PSRS Valsts bankas iestādes, nodošanu republikas jurisdikcijā, par Latvijas PSR budžeta un PSRS budžeta savstarpējo attiecību noregulēšanu, pārejot uz vienkanāla iemaksas veidu PSRS budžetā, kā arī par republikas ārējās ekonomiskās darbības jautājumu patstāvīgu kārtošanu. Šajā sakarībā minēšu dažus piemērus. Tā centra piedāvātajā variantā nav konkrēti paredzēts, līdz kādam laikam republikas tautas pārziņā tiktu nodoti savienības pakļautības uzņēmumi un organizācijas, kuras izvietotas republikas teritorijā. Baltijas republikas ierosina to izdarīt līdz šā gada 1.februārim, izņemot vissavienības nozīmes objektus, kā, piemēram, valsts aizsardzības objektus, maģistrālos naftas un gāzes vadus un tamlīdzīgi. Saskaņā ar centra projektu no piecām specializētajām republikāniskajām bankām - no agrorūpniecības, rūpniecības un celtniecības, dzīvokļu un komunālās saimniecības un sociālās attīstības, iedzīvotāju kreditēšanas un noguldījumu un ārējās ekonomiskās darbības bankas republikas tautas pārziņā paredzēts nodot tikai divas: agrorūpniecības banku, dzīvokļu un komunālās saimniecības un sociālās attīstības banku. Atgādināsim, ka saskaņā ar pieņemto PSRS likumu par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību republikas augstākie valsts varas pārvaldes orgāni, citēju: “vada republikas finansu sistēmu un republikas banku darbību, izņemot PSRS Valsts banku sistēmas iestādes. Tātad republikas pārziņā būtu jānodod visas iepriekš minētās piecas specializētās republikāniskās bankas, izņemot Valsts banku. Un tas vēl nav viss. PSRS Ministru Padome ar 1990.gada 4.janvāra 8.lēmumu ir nodevusi PSRS krājbanku PSRS Valsts banku pakļautībā ar visiem aktīviem un pasīviem pēc stāvokļa 1989.gada 1.oktobrī. Līdz ar to ir pārkāpts 1989.gada 27.novembra likums, kurš paredz krājbankas nodošanu Latvijas PSR. Kāpēc šis jautājums tik svarīgs? Latvijas krājbankas nodošana PSRS Valsts bankas pakļautībā būtībā automātiski nozīmē arī nodot PSRS Valsts bankas rīcībā pēc stāvokļa 1989.gada 1.janvārī 3,3 miljardus rubļu jeb 63 procentus no kredīta resursiem, kuri veidojas republikā. Ievērojot to, ka republikas kopīgie resursi, ieskaitot arī iedzīvotāju noguldījumus, sastāda 5,2 miljardi rubļu, no kuriem tautsaimniecības kreditēšanai tiek praktiski izlietoti 3,3 miljardi rubļu, krājbankas nodošana PSRS Valsts bankas pakļautībā izraisa kredīta resursu iztrūkumu, kurš varētu svārstīties no 1,2 līdz 1,8 miljardiem rubļu. Republikas bankas speciālisti uzskata, ka noguldījumi veidojas no republikas iedzīvotāju ietaupījumiem un ar tiem jārīkojas tikai un vienīgi republikai. Pamatojoties uz teikto, republikas valdība lūdz jūsu - deputātu atbalstu, lai PSRS Augstākā Padome uzliktu par pienākumu PSRS valdībai ievērot mūsu Ministru Padomes priekšlikumus darīt visu, lai 1989.gada 27.novembra likums ātrāk tiktu ieviests praksē, un vienlaikus apturēt PSRS Ministru Padomes lēmuma par krājbanku nodošanu PSRS Valsts bankai darbību Latvijas PSR teritorijā.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai, lūdzu, jautājumu nav? Nav.

Tātad jautājums būtībā ir ļoti skaidrs, vismaz tiem, kas apsprieda šo likumprojektu un pieņēma likumu PSRS Augstākajā Padomē. Toreiz runāja par bankām un, ja atceraties, bija daudz arī emociju par naudu un visām citām lietām, kas saistītas ar finansēm, taču tas nu tiešām attiecas tikai uz PSRS Valsts banku, īsāk sakot, uz visu, kas saistīts ar naudas emisiju. Bet par visām pārējām bankām - ne par krājbanku, ne par citām republikas bankām - runas nebija. Un tāpēc mums ir pilnīgs pamats tagad pieņemt lēmumu, ar kuru apturam PSRS Ministru Padomes 1990.gada 4.janvāra lēmuma Nr.8. 2.punkta darbību, jo šis punkts ir pretrunā ar PSRS likuma par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas ekonomisko patstāvību stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā. Par šo PSRS Ministru Padomes lēmumu vajadzētu iesniegt protestu PSRS Augstākajai Padomei, jo mēs uzskatām, ka PSRS Ministru Padome nepilda PSRS Augstākās Padomes pieņemto likumu.

Protams, 1.punktu varētu mazliet striktāk formulēt, bet varbūt netērēsim laiku, jo galvenais tomēr ir 2.punkts.

Lūdzu, balsosim. Kas par to, lai šādu lēmumu pieņemtu? Paldies, vairākums. Kas pret? Lūdzu, paceliet balsošanas kartītes. Nav. Kas atturas? Viens. Tātad lēmums pieņemts.

Nākamais darba kārtības jautājums - par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksā. Vārds Augstākās Tiesas priekšsēdētājam deputātam Gvido Zemrībo.

 

G.Zemrībo (Dundagas 297.vēlēšanu apgabals).

Godājamie biedri deputāti! Priekšlikumi izdarīt grozījumus un papildinājumus Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksā ir izstrādāti, pamatojoties uz PSRS Augstākās Padomes 1989.gada 13.novembrī pieņemtajiem PSRS un savienoto republiku tiesu iekārtas likumdošanas pamatiem. Lēmumā par kārtību, kādā stājas spēkā PSRS un savienoto republiku tiesu iekārtas likumdošanas pamati, PSRS Augstākā Padome noteica, ka tie stājas spēkā ar 1989.gada 1.decembri, un uzdeva savienoto republiku Augstākajām Padomēm saskaņot ar pamatiem savienoto republiku likumdošanu.

PSRS un savienoto republiku tiesu iekārtas likumdošanas pamati satur svarīgus norādījumus, kas vērsti uz tiesu iekārtas pilnveidošanu un pilsoņu tiesību paplašināšanu. Sakarā ar to rodas nepieciešamība izdarīt būtiskus labojumus republikas likumdošanā. Atbilstoši PSRS Augstākās Padomes lēmumam par kārtību, kādā pamati stājas spēkā, republikas likums par tiesu iekārtu piemērojams tai daļā, kas nav pretrunā ar pamatiem. Ar republikas Augstākās Padomes Prezidija lēmumu jau nodibināta komisija, kas izstrādā jaunu republikas likumu par tiesu iekārtu.

Tomēr vairākās pamatu normās ir tādi ar tiesvedības demokratizāciju saistīti norādījumi, kuru dēļ bez kavēšanās jau tagad izdarām grozījumus un papildinājumus republikas kriminālprocesuālajā likumdošanā.

Biedri deputāti! Viens no visbūtiskākajiem demokrātiskās tiesvedības principiem ir Konstitūcijā paredzētās tiesības uz aizstāvību. Šis princips ir nesaraujami saistīts ar tādiem principiem kā sacīkste un nevainības prezumpcija. Jau antīkajā pasaulē šiem principiem pievērsa lielu uzmanību. Tā Senajā Grieķijā Atēnās tiesnešu zvērestā bija vārdi: “Es vienlīdz uzklausīšu kā apsūdzētāju, tā apsūdzēto”, savukārt Seneka savā izcilajā darbā “Mēdeja” rakstīja: “Kas pieņem lēmumu, nenoklausījies vienu no divām pusēm, tas ir netaisns, kaut arī viņa lēmums ir pareizs.” Visā cilvēces tiesību vēsturē attieksme pret tiesībām uz aizstāvību ir bijis tas lakmusa papīrītis, kas palīdzējis noteikt, cik demokrātiska un līdz ar to taisnīga bija tiesa tajā vai citā sabiedriskajā iekārtā. Nav lielāka kauna valstij, kā nevainīga cilvēka notiesāšana. Lai gan vēsturē nav sastopama valsts, kurā tiesa nebūtu pieļāvusi kļūdas. Tādēļ taisnīgs un godprātīgs likumdevējs cenšas noregulēt šos Temīdas svaru kausus tā, lai gan apsūdzības, gan aizstāvības kauss būtu vienā līmenī, lai nebūtu tā, kā tas atgadās veikalos ar blēdīgām pārdevējām, kuras svarus ir noregulējušas tā, ka pat tukši tie velk uz vienu pusi. Jautājums par tiesībām un aizstāvību nav zaudējis savu nozīmi arī šodien. Lai gan PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijā tiesības uz aizstāvību ir fiksētas, taču tās ne vienmēr tiek pilnībā garantētas. Tiesājamā tiesības uz aizstāvību tiesā ar likumdošanu ir pietiekami noregulētas, bet to diemžēl nevar teikt par to stadiju, kuru kriminālprocesā sauc par izziņu un iepriekšēju izmeklēšanu. Sevišķi neatrisināts šis jautājums ir attiecībā uz aizdomās turētajiem, kurus aiztur vai arestē, kā arī uz arestētajiem apsūdzētajiem. Tādēļ jau vairākus gadus juristi, un ne tikai juristi, diskutē par jautājumu, no kura brīža iepriekšējā izmeklēšanā pielaižami advokāti. Tagad šis jautājums ir atrisināts. PSRS un savienoto republiku tiesu iekārtas likumdošanas pamatos ir izteikts dziļi demokrātisks princips un, proti, ka kriminālprocesā nepieciešams paplašināt apsūdzēto tiesības uz aizstāvību. Likuma 14.pants nosaka, ka aizdomās turētajam, apsūdzētajam un tiesājamam ir tiesības uz aizstāvību. Šīs tiesības viņiem tiek nodrošinātas, piedaloties aizstāvim, kopš aizturēšanas, aresta vai apsūdzības izvirzīšanas brīža. Līdzšinējā likumdošana piešķir tiesības uz aizstāvību no iepriekšējās izmeklēšanas nobeigšanas brīža un tikai atsevišķos gadījumos no apsūdzības celšanas brīža. Taču jaunais Vissavienības likuma pants pagaidām ir tikai deklarācijas līmenī, jo nav attiecīgas procesuālas likumdošanas, nav mehānisma, nav likumu, kas reglamentētu, kā realizēt šo likumu. Un otrs ne mazāk svarīgs jautājums ir tas, vai mūsu advokatūra spēj nodrošināt šī likuma izpildi? Ir republikas, kur šodien nav tik daudz advokātu, lai varētu nodrošināt aizstāvību iepriekšējā izmeklēšanā vai izziņā. Mūsu republikas Advokātu kolēģijas prezidijs var nodrošināt ar advokātiem iepriekšējās izmeklēšanas un izziņas vajadzības.

Minēto pamatu 15.pants savukārt noteic, ka ikvienam pilsonim, kuru tiesību aizsardzības iestādes tur aizdomās par noziegumu izdarīšanu, ir tiesības savai aizstāvībai izmantot profesionāla jurista, advokāta pakalpojumus. Bez tam likums paredz arī iespēju nodrošināt to realizēšanu. Līdz ar to, pirmkārt, personai, kura tiek aizdomās turēta, apsūdzēta, vai arī kura tiek tiesāta, tiek garantētas tiesības uz tāda jurista tiesiskajiem pakalpojumiem, kurš tieši ir specializējies šajos juridiskās palīdzības sniegšanas jautājumos un, otrkārt, izziņas izmeklēšanas iestāžu un tiesas tiesības sekot, lai šī palīdzība tiek sniegta likuma noteiktajos ietvaros. Sakarā ar to Latvijas PSR kriminālprocesa kodeksā izdarāmi vairāki grozījumi un papildinājumi. Šos priekšlikumus, kuri nodoti jūsu rīcībā, ir izstrādājis republikas Advokātu kolēģijas prezidijs, tie apspriesti un saskaņoti ar tiesību aizstāvēšanas iestādēm un izskatīti likumdošanas ierosinājumu komisijā. Nosacīti šos likumprojektus un visus šos priekšlikumus varētu iedalīt divās grupās. Pirmā grupa attiecas uz pantiem, kuros līdzās apsūdzētajam un tiesājamam tagad aizstāvības tiesības tiek garantētas arī aizdomās turētajam. Piemēram, 18.pantā tagad ir minēta arī tāda procesuāla figūra kā aizdomās turētais. Līdzīgi papildinājumi tiek izdarīti arī vairākos citos pantos.

Gribu pievērst jūsu uzmanību projekta 78.pantam. Šā projekta otrajā rindkopā, kur ir runa par apcietinājuma kā drošības līdzekļa izraudzīšanu, izziņas izdarītājs, izmeklētājs, prokurors vai tiesa paziņo un tā tālāk, pirms vārda “paziņo” jāiestarpina vārds “nekavējoties”. Likumdošanas ierosinājumu komisija nāca pie atziņas, ka šāds iestarpinājums nepieciešams tādēļ, ka šī norma diemžēl praksē līdz šim vēl ne vienmēr darbojas. Ir bijuši gadījumi, kad nepilngadīgais ticis aizturēts vai arestēts, bet viņa ģimenes locekļi skraidījuši pa slimnīcām un morgiem un tikai pēc kāda laika dabūjuši zināt, ka viņa dēls ir aizturēts vai arestēts. Tādēļ mēs liekam priekšā pastiprināt šīs garantijas, ierakstot vārdu “nekavējoties”.

96.pants redakcionāli būtu papildināms ar vārdiem, kas ir 5.rindkopā, tur, kurā ir runa par to, ka Advokātu kolēģijas prezidijam PSRS un Latvijas PSR likumdošanas noteiktajā kārtībā ir tiesības apsūdzēto, bet pirms vārda “apsūdzēto” vajadzētu ierakstīt vārdus “aizdomās turēto” un tad “tiesājamo pilnīgi vai daļēji atbrīvot no maksas par juridisko palīdzību”. Tātad ar šiem vārdiem “aizdomās turēto” un “tiesājamo” pants ir jāpapildina.

Tālāk, es vēršu jūsu uzmanību uz 97.panta tekstu, kur runa ir par aizstāvju tiesībām. Lūk, šeit es gribētu uzsvērt, ka viena no aizstāvju tiesībām ir tiesība iepazīties ar visiem lietas materiāliem un izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas. Patlaban šādas tiesības praktiski attiecas tikai uz tiem gadījumiem, kad aizstāvība tiek realizēta no apsūdzības celšanas brīža attiecībā uz nepilngadīgajiem vai arī attiecībā uz tādiem pilsoņiem, kuriem ir kādi fiziski vai psihiski defekti, piemēram kurli, mēmi utt.

Tādēļ nedaudz būtu jākoriģē tas teksts, kas ir jūsu rīcībā. 97.panta otrajā daļā - tur, kur ir runa par to, ka no tā brīža, kad aizstāvis piedalās lietā, viņam ir tiesības satikties ar aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo vienatnē, un tālākais tajā frāzē - “iepazīties ar visiem lietas materiāliem un izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas” ir jāsvītro, bet papildu jāievieto jauna rindkopa ar sekojošu tekstu. Es lasīšu lēni: “Aizstāvim ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem un izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas; lietās, kurās ir apsūdzēta šā kodeksa 98.pantā pirmajā un otrajā punktā minētās personas”, tas ir, tās personas, par kurām es jau runāju, tie ir nepilngadīgie vai arī personas, kurām ir fiziski vai psihiski defekti. Attiecībā uz šīm personām jānorāda, ka šo personu aizstāvjiem ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem un izdarīt no tiem izrakstus no apsūdzības uzrādīšanas brīža. Pārējās lietās no apsūdzības uzrādīšanas brīža ar izziņas izdarītāja vai izmeklētāja piekrišanu, un treškārt, visās lietās šā kodeksa 204.pantā paredzētajos gadījumos. 204.pantā ir runa par to, ka pēc tam, kad lietas izmeklēšana ir nobeigta, ar lietas materiāliem pilnībā tiek iepazīstināts apsūdzētais un viņa aizstāvis.

Tālāk pievērsiet uzmanību 4.lapaspusei - starp 9.un 10.punktu tiek iestarpināts vēl papildu punkts, kas attiecas uz kriminālprocesa kodeksa 121.pantu. Kriminālprocesa kodeksa 121.pantā ir runa par tiesībām, kādas tiek piešķirtas aizdomās turētajam - viņam arī ir tiesības uzaicināt aizstāvi. Tātad 121.pants tiek papildināts.

Nedaudz ir jākoriģē arī 14.punkts 5.lapaspusē. 441.panta 1.daļā vārdus “aizturētajām personām, ko tur aizdomās nozieguma izdarīšanā, ir tiesības” aizstāt ar vārdiem “aizturētajām personām, ko tur aizdomās nozieguma izdarīšanā, ir šā kodeksa 121.pantā paredzētās tiesības” un turpinājumā tiek iestarpināti vārdi “uzaicināt aizstāvi” un tālāk kā tekstā.

Vakar jums papildus tika izdalīts materiāls, kas attiecas uz kriminālprocesa kodeksa 77.pantu. Šeit tiek piedāvāta 77.panta jauna redakcija. Kāpēc tāda nepieciešamība radusies? 1989.gada 28.novembrī PSRS Augstākā Padome pieņēma likumu par grozījumiem PSR Savienības un savienoto republiku kriminālprocesa pamatu 34.pantā, ar kuru tika grozīti termiņi apcietinājumā turēšanai, izmeklējot noziegumus krimināllietās. Lieta tāda, kā jūs atceraties, ja sekojāt, kā noris debates gan PSRS Augstākajā Padomē, gan PSRS Tautas deputātu kongresā, ka radās problēma sakarā ar Gdļjanu un Ivanovu un ar viņu rīcību un darbību. Runa bija par to, ka šobrīd saskaņā ar spēkā esošo pašreizējo likumdošanu pēc likuma apcietinājumā nedrīkst turēt nevienu personu ilgāk par 9 mēnešiem. 9 mēneši ir maksimālais termiņš, pie tam, ja to ir atļāvis PSRS Ģenerālprokurors. Prakse diemžēl ir tāda, ka ne vienmēr šis 9 mēnešu termiņš tiek ievērots, jo pirmām kārtām ir tādas ļoti apjomīgas lietas, kurās ir daudz apsūdzēto, turklāt šie apsūdzētie ir tik bīstami sabiedrībai, ka viņi ir jātur apcietinājumā un nav iespējams 9 mēnešu laikā šīs lietas izmeklēt. Praksē gāja pa tādu ceļu, ka šo termiņu turēšanai apcietināšanā pagarināja ar PSRS Augstākās Padomes Prezidija piekrišanu. Būtībā tā ir nelikumīga prakse, un tādēļ likumdevējs noteica, ka tagad maksimālais termiņš ir ar PSRS Ģenerālprokurora piekrišanu līdz pusotram gadam. Pie tam ir noteikta attiecīga gradācija, teiksim, mūsu republikā ar republikas prokurora tiesībām ir atļauja līdz 9 mēnešiem. Šis pusotrs gads ir maksimālais termiņš. Ne Augstākās Padomes Prezidijam, ne arī kādam citam nav tiesību vairs nekādu pagarinājumu dot, un ja pusotra gada laikā izmeklētājs vainu nevar pierādīt, tad cilvēks ir jāatbrīvo. Nevienu dienu ilgāk viņš nedrīkst atrasties apcietinājumā. Gdļjana un Ivanova lietā bija gadījumi, ka cilvēki gadiem ilgi atradās apcietinājumā un trīs četru gadu laikā šo cilvēku vaina nav pierādīta un lieta līdz tiesai nav nonākusi.

Un vēl pēdējais, ko es gribu teikt. Ņemot vērā, ka visi šie priekšlikumi savā pamatā ir saistīti ar tālāku demokratizāciju un pilsoņu tiesību tālāku paplašināšanu, var rasties jautājums, vai ir pareizi, ka tagad, kad valstī pieaug noziedzība, it sevišķi organizētā noziedzība, kad jāpastiprina cīņa pret noziedzību, mēs šeit paplašinām aizdomās turēto un apsūdzēto tiesības, tiesības uz aizstāvību.

Atbilde var būt tikai viena, jā, mēs rīkojamies pareizi. Katrs noziegums ir jāatklāj, katrs noziedznieks ir jāatmasko, bet pirms mēs atzīstam sabiedrības locekli par noziedznieku, mums ir jāpārliecinās, ka viņš tiešām ir noziedznieks. Ja īstā noziedznieka vietā notiesā nevainīgu, tad vainīgais paliek nesodīts, turpina apdraudēt sabiedrību, nevainīgais nepelnīti pārdzīvo fiziskas un morālas ciešanas par nodarīto netaisnību, bet nav lielākas netaisnības kā netaisnība valsts vārdā. Garantija pret šādu iespējamu netaisnību ir tikai viena - reālas tiesības uz aizstāvību.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai jautājumi ir? Nav. Vai Likumdošanas ierosinājumu komisijai radās kādi jautājumi, šaubas vai papildinājumi? Vai grib kāds vēl ko teikt šajā sakarā?

 

V.Millers. Mēs komisijas sēdē izskatījām visus priekšlikumus un atbalstījām tos.

 

Priekšsēdētājs. Likumdošanas ierosinājumu komisija atbalsta. Vai tie labojumi, kuri nebija ierakstīti jūsu projektā, bet par kuriem jūs ziņojāt, neizraisa kādas šaubas? Vārdu lūdz Andris Plotnieks.

 

A.Plotnieks (PSRS tautas deputāts).

Godājamie deputāti! Es ļoti ļoti konspektīvi izteikšu tikai dažus apsvērumus. Pirmais un pats būtiskākais ir 77.pants. Otrā rindkopa - tātad jautājums par to, kas var pagarināt apcietinājuma termiņu, kas pārsniedz 9 mēnešus. Tik tiešām šāda norma šobrīd Savienības līmenī ir ieviesta, bet mēs jūnijā izlēmām, ka Latvijas PSR Augstākā Padome ieceļ Latvijas PSR prokuroru. Tad laikam tomēr mums šai jautājumā jābūt konsekventiem un otrā rindkopa vienkārši jāizmet ārā. Ja mums būs tādas konfliktsituācijas, kad vajadzēs iziet ārpus šiem 9 mēnešiem, tad tai jābūt ārkārtējai situācijai un varbūt nemēģināsim risināt grūtības noziegumu atklāšanā tādējādi, ka mēs turam virs 9 mēnešiem cilvēkus apcietinājumā. Jāstrādā ir kvalitatīvāk un tomēr jāievēro arī šajā jautājumā cilvēku tiesības, ja jau mēs visu laiku runājam par cilvēktiesībām. Bez tam man šķiet, ka būtu lietišķi ieviest vienu normu. Es nezinu, vai mēs šodien esam gatavi, bet PSRS Augstākās Padomes likumdošanas likumības un tiesiskās kārtības jautājumu komitejā tika izskatīts jautājums par tiesībām pārsūdzēt prokurora sankciju, par drošības līdzekļu izvēli. To Savienības līmenī mēs nepanācām, tas var maksāt ļoti dārgi. No šī viedokļa arī šo priekšlikumu noraidīja. Varbūt vajadzētu republikā par to iestāties vai vēl kategoriskāk aizstāvēt mana kolēģa Jura Bojāra pozīciju, kurš mēģināja iestāties par habeas corpus principa atzīšanu, ka triju dienu laikā aizturētais jāved pie tiesneša un tiesnesis izlems, vai turēt viņu apcietinājumā vai ne. Un vēl trešais jautājums. Te ir runa par aizdomās turēto. Vai šinī gadījumā mēs visu laiku domājam par to, kur kurš ir aizturēts, vai ne? Tas ir būtisks jautājums.

 

Priekšsēdētājs. Kāpēc jūs nejautājāt tad, kad bija kārta jautājumiem?

 

A.Plotnieks. Šinī gadījumā interpretācija bija: ja mēs uzskatām, ka jebkurš aizturētais ir aizdomās turēts, tad ir skaidrs, ja ne, tad vārdiņš “aizturētais” būtu jāpieliek klāt. Jo var būt tāda situācija, ka viņš sēdēs un šai laikā aizstāvju nebūs, un tad notiks visas tās nepatīkamās manipulācijas, kuras pēc tam nākas ar grūtībām un bēdām konstatēt.

 

Priekšsēdētājs. Es jums jautāju nevis tāpēc, lai ievērotu kaut kādu svētu reglamentu. Es tikai gribēju, lai nestaigātu nemitīgi uz tribīni un atpakaļ. Ja referents ir tribīnē, tad uzdodam jautājumu viņam. Bet, ja jautājumu nav, tad nav. Vārdu lūdz Latvijas PSR Advokātu kolēģijas prezidija priekšsēdētājs Aivars Niedre.

 

A.Niedre. Godājamie deputāti! Es lūdzu jūs atbalstīt tos priekšlikumus, kādus ir iesniegusi mūsu organizācija un par kuriem ziņoja deputāts Gvido Zemrībo un kuri guva atbalstu arī Likumdošanas ierosinājumu komisijā. Es domāju, ka tuvāk analizēt šos priekšlikumus nebūtu vajadzīgs, jo tie pietiekami plaši tika izskaidroti. Es tikai gribētu sacīt to, ka citu svarīgu likumu starpā arī šie ierosinājumi ir ļoti svarīgi. Pietiek, ja atgādināsim, ka ļoti daudzi PSRS tautas deputātu kandidāti, arī tie, kuri atrodas šajā zālē, savā laikā, izvirzot savu platformu un cīnoties par ievēlēšanu, izvirzīja tieši tādu priekšlikumu pieņemšanu. Mēs līdz ar to esam panākuši demokrātisku norādi, par kuras svarīgumu šeit jau tika teikts. Tas pirmkārt. Otrkārt, ir nepieciešams nekavējoties pieņemt šos ierosinājumus, jo, kā jau tika teikts, vissavienības mērogā ir nolemts, ka tie stājas spēkā ar 1.decembri. Tātad šodien, 12.janvārī, mēs jau esam mēnesi un 12 dienas kavējušies, lai tos ieviestu mūsu republikā. Taču tas ir nepieciešams, saistot šo normu ar segumu, ja tā var izteikties, jo tā bija tikai deklarācija. Bet šeit ierosinātie priekšlikumi nodrošina gan tiesisko statusu aizdomās turētam, gan arī tiesisko statusu viņa aizstāvim šajā laika posmā. Ceturtkārt, es gribu sacīt, ka tie ir tikai pirmie, paši neatliekamākie priekšlikumi, tie lielā mērā ir kompromisa priekšlikumi, tie nekādā ziņā pilnībā neapmierina aizstāvības, šinī gadījumā advokatūras, intereses, taču tie izstrādāti, apspriežoties ar prokuratūras un iekšlietu ministrijas izmeklēšanas darbiniekiem, kā arī ņemot vērā visu intereses. Ne jau velti Latvijas juristu biedrības 2.kongress uzskatīja par nepieciešamu nodibināt darba grupu, lai izstrādātu jaunu kriminālprocesa kodeksu. Protams, tajā tika ietverti arī šie progresīvie noteikumi un arī tie, par kuriem tikko runāja PSRS tautas deputāts Andris Plotnieks. Un visbeidzot mums jāsaprot, ka ar šiem labojumiem un priekšlikumiem darbs tikai aizsākas, vēl jāveic vesela virkne pasākumu, vēl daudz kas darāms mūsu advokatūrai. Es domāju, ka tuvāk pie šiem pasākumiem varam nekavēties, tas ir turpmākais mūsu izpildes jautājums, ko mēs varam realizēt pēc šo labojumu pieņemšanas. Attiecībā uz profesora Plotnieka izvirzīto jautājumu gribu teikt, ka Kriminālprocesa kodeksa 121.pantā ir dota aizdomās turētā definīcija. Mēs šajā daļā neko nebijām ierosinājuši, nekas šeit netiek mainīts to apsvērumu dēļ, ka tiek ierosināti tikai pirmie labojumi. Es gribētu atgādināt, ka šajā pantā teikts sekojošais: par aizdomās turēto atzīstama persona, kas saskaņā ar šā kodeksa 120.pantu aizturēta vai ar šā kodeksa 70.pantu pirms apsūdzības celšanas ir pielietots drošības līdzeklis.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds vēlas izteikties? Ja ne, tad pārtraucam debates. Tātad šo likuma projektu mums iesniedza un atbalsta Augstākā Tiesa, Advokātu kolēģija un mūsu Likumdošanas ierosinājumu komisija. Deputāts Plotnieks iesniedza dažus labojumus. Es nezinu, kādi jums ir priekšlikumi, bet man tomēr liekas, ka tādos specifiskos jautājumos kā tiesvedības lietas, kuras ir izskatījušas šīs trīs organizācijas un mūsu Likumdošanas ierosinājumu komisija, kurā darbojās profesionāli juristi, es varētu likt uz balsošanu šos labojumus tikai tad, ja tiem būtu, runājot parlamenta valodā, plenārās sēdes labojumu statuss. Mums starpbrīdī vajadzētu tos pavairot, izsniegt deputātiem apspriešanai un tad balsot. Tas tomēr nav tas no tiem likumprojektiem, kurus mēs iepriekš pieņēmām. Šim likumam, manuprāt, jābūt ļoti precīzam un es gribētu aicināt atbalstīt to, ko mums iesniedza, ja nevienam iebilžu nav.

 

G.Zemrībo (no zāles).

Mēs atbalstām jūsu priekšlikumu.

 

Priekšsēdētājs. Uzskatot, ka likumdošana tālāk jāpilnveido, es nebūt nenoliedzu profesora Plotnieka iesniegtos priekšlikumus. Tie tiks ievēroti un turpinās savu radošo dzīvi.

 

V.Millers. Mums ir tāds priekšlikums: pēc reglamenta katrs likumu ierosinājums jāapspriež komisijas sēdē. Atdodiet to mums, un nākamajā sesijā viņi šo jautājumu varēs izskatīt.

 

Priekšsēdētājs. Piezīme vai priekšlikums ir vietā. Man ir izdevīgāk to traktēt kā priekšlikumu, jo tā tas ir: mēs nevaram to izskatīt tikai tāpēc, ka mēs laika ziņā nevaram pavairot. Citiem vārdiem, reglaments mums neļauj momentā to pieņemt, mēs to atdodam komisijai un komisija nākamajā sesijā, ja tas būs vajadzīgs, izdarīs attiecīgas izmaiņas projektā. Vai varam balsot par šīm izmaiņām kopumā? Ja varam, tad, lūdzu, balsosim. Kas par? Paldies. Redzams, ka vairākums. Kas pret? Nav. Kas atturas? Arī nav. Tātad likums ir pieņemts.

Nākamais jautājums - par valsts karogu, himnu un ģerboni.

Vārds ziņojumam valsts un nacionālās simbolikas darba grupas vadītāja vietniekam akadēmiķim Jānim Stradiņam.

 

J.Stradiņš. Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti un - es varbūt mazliet patētiski teikšu - cienījamā latviešu tauta! Iztirzājamo ļoti principiālo jautājumu par mūsu republikas oficiālās simbolikas mainīšanu vispirms izvirzīja radošo savienību Kultūras padome, PSRS tautas deputāti J.Peters un A.Plotnieks. Un tad jau pērn ieskanējās ļoti daudzās kolektīvās un individuālās vēstulēs. Var argumentēti pamatot, ka pašreizējā republikas simbolika saistās ar 1940.gada notikumiem Baltijā, staļiniskajām deformācijām, tā pieņemta bez jebkādas konsultēšanās ar tautu un republikas sabiedrību, un šodien, kad Latvija sāk savu ceļu uz suverenitāti, tas ir anahronisms. Arvien plašāk sabiedrībā iesakņojas apziņa, ka Latvijas Republikas iekļaušana PSRS sastāvā 1940.gadā nav bijusi likumīga, tātad vēsturiskie simboli de jure turpina pastāvēt. Kopš 1988.gada vasaras visplašāko tautas aprindu attieksme pret simboliem bijusi redzama skaidri un nepārprotami. Latviešu tautas nobalsojums būtībā jau ir noticis. Un gribu vēl piebilst, ka gan karogu, gan himnu ir atzinušas arī Latvijas tautu nacionālās kultūrbiedrības, tātad nekādas starpnacionālas kolīzijas šis jautājums nav izraisījis. Sarežģītākais ir jautājums, vai šo atribūtiku drīkst pasludināt par oficiālu valsts atribūtiku, un kad tas ir jādara - vai jau šodien vai mazliet vēlāk. Iebildumi par Latvijas vēsturiskās simbolikas atjaunošanu nāk gan no labās puses - no konservatīvajiem spēkiem, gan no kreisās puses - no mūsu radikāļiem. Vieni saka, ka šī simbolika esot nepieņemama kā buržuāziskās Latvijas simbolika, otri saka, ka simbolu pieņemšana būtu okupācijas varas leģitimēšana, tos varēšot akceptēt tikai tad, kad oficiāli būšot atjaunota Latvijas Republika, pagaidām tie varētu būt vienīgi neatkarības cīņas simboli. Atļaujiet sniegt mazu analīzi, izteikt savu viedokli, kā es saprotu lietas būtību. Neesmu ne jurists, ne politiķis, saprotu, ka šī problēma nav viennozīmīga, ka domas ir polarizējušās. Saprotu, ka saņemšu belzienus no abām pusēm, taču es lūdzu uzmanīgi ieklausīties argumentos. Ko izsaka valsts karogs? Valsts karogs izsaka to, ka pastāv valsts, pastāv valsts ideja, arī valsts suverenitāte, varbūt pilnīga, bet dažkārt arī deklaratīva vai ierobežota. Pasaules prakse zina daudz gadījumu, kad karogi ir valstīm ar deklaratīvu vai tikai nākotnē paredzamu suverenitāti. Ja mums šķiet nepieņemami Namībijas, Puertorikas un Jaunkaledinijas piemēri, tad atcerēsimies Īrijas Republiku, kas 1916.gadā sāka cīnīties par savas suverenitātes atkarošanu, cīnīties par saviem simboliem, līdz šie simboli tika atzīti pilnīgi oficiāli. Bet diemžēl to sākotnējā iecere vēl nav realizējusies, jo Olstera vēl nav atgūta. Viņi zaudē to. Sarkanbaltsarkanais karogs, kura vēsturiskās saknes meklējamas jau 13.gadsimtā un vēlāk Tērbatas studentu jauniešu vidū, Kronvalda un Ausekļa laikā, atdzima pirmā pasaules kara gados. 1917.gada pavasarī pēc Februāra revolūcijas tas kļuva par cīņas simbolu par Latvijas valstiskumu, vispirms Bāzelē, Rainim tuvākajās aprindās. Sākumā autonomijas, vēlāk neatkarīgas valsts veidā. Tas kļuva par Latvijas Republikas oficiālo simbolu, un tad pēc Latvijas iekļaušanas PSRS sastāvā līdz 1940.gada 25.septembrim palika valsts karogs. Jā, sarkanbaltsarkanais karogs ir Latvijas Republikas simbols, un noteikti tas ir vispārnacionāls Latvijas valstiskuma simbols. Valsts karogs parasti nemainās līdz ar politiskām norisēm, ar sabiedriskās iekārtas nomaiņu, izņemot varbūt lielo monarhiju vai impēriju sabrukumu, kā tas bija Francijā, kad Burbonu karogu nomainīja “trikolors”, Vācijā, sabrūkot otrajai impērijai, kā arī Krievijā un Austrumungārijā, Austrumeiropas valstīs pēc otrā pasaules kara tika saglabāti vecie karogi, tikai reizēm papildinot tos ar šķietami laikmetīgu atribūtiku, ko tagad, kā mēs redzam, steidzami montē ārā no karogiem.

Var iebilst, ka atšķirībā no Austrumeiropas valstīm Baltijas republikas 1940.gadā savu neatkarību nesaglabāja. Un tagad Latvijas neatkarība, pat tās reālā suverenitāte, vēl nav atgūta. Taču palūkosimies no citas puses. Suverenitātes atgūšana nav vienreizējs akts, bet gan process, kura līdzdalībnieki un liecinieki mēs esam. Turklāt to veicina ne vien radikālās grupas, bet galvenokārt tautas vairākums, kā to parādījuši vēlēšanu rezultāti republikā. To veicina arī republikas vadības progresīvā daļa. Vai cīņā par suverenitāti lai ejam ar veciem simboliem? Kādus karogus pacelsim virs demokrātiski jaunievēlēto pilsētu, ciemu un rajonu padomju mītnēm?

Maskavā, centrā, un arī šeit vēl ļoti spēcīgi ir unitārās valsts - vienotās un nedalāmās impērijas piekritēji, kuriem pats republikas valstiskums šķiet fikcija. Savienoto republiku līdzšinējo simbolu lietošana šādu pārliecību var tikai nostiprināt. Turpretim, ja 15 unificētu karogu ierindā līdzās Lietuvas karogam parādās arī Latvijas, Igaunijas un, es ticu, ka drīzumā - Gruzijas, Armēnijas, bet vēlāk - Baltkrievijas, Ukrainas un arī Krievijas karogs, tad tas liks padomāt, tad izcels mūsu tiesības uz valstiskumu. Ar kādu karogu lai Latvija reprezentējas ārzemēs, ar kādu karogu Latvija uzstāsies starptautiskās sporta spēlēs, UNESCO, sadraudzības pilsētu sanāksmēs un saimnieciskajos darījumos, ja paralēli funkcionē oficiālais sarkanzilviļņotais un sarkanbaltsarkanais karogs, tad ārzemnieki vienmēr var domāt, ka pēdējais pārstāv tikai radikālo opozīciju, nevis tautas vairākumu. Atgādināšu, ka vācu okupācijas laikā Holandē, Beļģijā un Francijā tika lietoti attiecīgo valstu simboli, arī Čehoslovakijā pēc 1948.gada karogs nemainījās. Pat otrādi, visur tas iedvesmoja cīņai par suverenitātes atjaunošanu. Manuprāt, karoga atjaunošana būtu kaut neliels solis uz priekšu, ar ko cīņa par Latvijas suverenitātes atgūšanu demokrātiskā parlamentārā ceļā varētu tikai iegūt.

Šo soli var akceptēt katrs, kas atzīst Latvijas valstiskuma pastāvēšanu, neatkarīgi no viņa viedokļa par tās nākotnes statusu, sabiedrisko iekārtu un tamlīdzīgi. Un tas nebūt nenozīmē pašreizējā stāvokļa leģitimēšanu. Tad jau leģitimēšana drīzāk būs līdzdalība PSRS vai Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās - vēl lielākā mērā nekā karogs. Toties ar Latvijas valstiskumu būtu spiesti rēķināties arī tie spēki, kam tas nebūt nav pa prātam. Šādu ceļu mums rāda Lietuva, kuras Augstākā Padome 1988.gada novembrī pieņēma lēmumu par vēsturiskās simbolikas restitūciju, jeb, kā mēs teiktu, leģitimēšanu. Pagaidām es neredzu nekādus mīnusus šādam Lietuvas lēmumam. Gluži otrādi. Mihaila Gorbačova vizītes laikā izpaužas tautas, sabiedrisko organizāciju un vadības vienība, oficiālo un tautas svēto simbolu kopība. Gorbačovs dodas uz Lietuvu būtībā kā uz suverēnu valsti, bet, ja viņš, piemēram, no Šauļiem ierastos Rīgā, kuri simboli tad viņam te būtu jārespektē? Padomāsim par to!

Vēl pirms neilga laika es no pozitīva lēmuma varbūt būtu atturējies, taču patlaban man šķiet, ka lēmumu par karogu principā varētu pieņemt jau šodien, jo republikā pirmo reizi pēckara laikā ir notikušas un arī tuvākajā nākotnē paredzamas demokrātiskas varas orgānu vēlēšanas, ir pieņemts, kaut arī, kā mēs redzējām, ar grūtībām un trūkumiem, PSRS Augstākās Padomes lēmums par Baltijas republiku ekonomisko patstāvību, ir atcelts Konstitūcijas 6.pants. Tā ka priekšnoteikumi būtu. Taču vai galīgais lēmums būtu jāpieņem šodien? Manuprāt, ne. Varbūt nebūtu īsti ētiski izšķirt jautājumu vecajam Augstākās Padomes sastāvam, kurā nav pārstāvēti tie demokrātiskie spēki, arī radikāļi, kas taču tik ilgi ir cīnījušies par karogu, bet tagad no jautājumu izšķiršanas it kā tiek atstumti. Tagad priekšvēlēšanu cīņas apstākļos šādu aktu varētu iztulkot kā zināmu manevru, turklāt karoga problēma, manuprāt, nav atraujama no himnas un ģerboņa problēmas. Tādēļ arī par tiem es gribētu teikt dažus vārdus. Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!” ir ne tikai oficiāls Latvijas Republikas simbols, bet arī tautas lūgšana, kas radusies Pirmo vispārējo dziedāšanas svētku laikā 1873.gadā un gadu gaitā iekarojusi latviešu tautas sirdi. Pašreizējai Anatola Liepiņa sacerētajai himnai, kuras pirmajā variantā turklāt bija vārdi “Ar Staļinu sirdī mēs iesim mūždien”, patiešām nepiemīt nedz himniskums, nedz idejas spēks, un tās radio atskaņojumi no rītiem ir izraisījuši drīzāk negatīvas emocijas nekā pacēlumu. Pirms pusotra gada pavīdēja doma, ka varbūt būtu jāsacer gluži jauna himna vai jāakceptē par himnu “Daugav’s abas malas”, taču tagad diez vai tautas vairākums šādu risinājumu pieņems.

Par himnu jāatjauno “Dievs, svētī Latviju!”. Tāds būtībā ir viennozīmīgs Latvijas tautas verdikts. Starp citu, himna nav Konstitūcijas jautājums, tās akceptēšana neprasītu divas trešdaļas balsu, taču himnu nevajadzētu šķirt no ģerboņa.

1921.gadā akceptētais ģerbonis tik tiešām ir radies kā Latvijas Republikas simbols, kas, jāpiebilst, nebija pirmais Latvijas Republikas ģerbonis. Par to visai dzīvas diskusijas notika šajā pašā zālē 1921.gadā 15.jūnijā, Latvijas Satversmes sapulcē referējot Marģerim Skujeniekam. Es atgādināšu Skujenieka doto motivāciju: “Latvijas ģerbonī, kaut arī tā nav mūsu vēsturiska tradīcija, visām figūrām jābūt motivētām, un tāpēc Satversmes komisija ierosina pieņemt ģerboni, kas sastāvētu no vairoga, kura augšējā daļā atrastos saules motīvs, bet apakšējā daļa būtu sadalīta divās daļās. Pirmajā daļā - sarkans lauva sudraba laukā un otrajā - sudraba grifs sarkanā laukā. Saules motīvs ir tas, kas bieži, it sevišķi pēdējā laikā, tika lietots kā ģerbonis Latvijas neatkarības cīņā. Otrkārt, lauva un grifs ir Latviju veidojošo novadu simboli. Lauva - tā ir Kurzeme un Zemgale, bet grifs - Latgale un Vidzeme. Tā varētu teikt, ka heraldiskās figūras nederētu pieņemt mūsu ģerbonī tāpēc, ka tajā laikā, kad tās radās, Latvijas sastāvdaļas nebija brīvas. Šos tēlus ieviesušas svešas tautas”. Marģeris Skujenieks, tas pats Skujenieks, kas 1940.gadā gāja bojā Maskavā, čekas pagrabos, uzskatīja, ka šie heraldiskie zvēri ir vēsturiska un eiropeiska tradīcija, kuru savos ģerboņos paturējušas arī citas toreiz neatkarību ieguvušās valstis - Čehoslovakija, Somija, Igaunija, Lietuva un Polija.

Tātad šajā no heraldikas viedokļa nevainojami izveidotajā ģerbonī parādīta arī Latvijas gadsimtu vēsture, tās kādreizējā novadu sašķeltība, atkalapvienošanās, arī tās saites ar kaimiņzemēm, jo, starp citu, lauva ir nācis ar Vācijas, bet grifs - ar Polijas starpniecību no grieķu un latīņu tēlu pasaules. Ģerbonis un tā skaidrojums diemžēl nav tā iesakņojies tautā kā karogs un himna. Turklāt ģerboņa likumīgai pieņemšanai būtu jāizgatavo tā krāsainais un grafiskais etalons, ko mākslinieki šodien vēl nevar parādīt. Tas esot grūts darbs, arī krāsas grūti dabūt. Mēneša laikā tas varētu tikt izdarīts. Turklāt Latvijas Republikā, kā zināms, pastāvēja lielais ģerbonis, kurā vairogu ar simboliem turēja sarkans lauva un balts grifs, un mazais ģerbonis bez heraldikas zvēriem ārpusē. Lielo ģerboni drīkstēja lietot valsts prezidents un viņa pilnvarotās amatpersonas un iestādes, bet mazos - pārējās amatpersonas ar tiesībām uz savas valsts zīmogu. Mūsu vēsturiskajā realitātē būtu jānosaka šīs funkcijas - kas drīkst lietot lielo un kas - mazo ģerboni, un tādēļ jāizstrādā nolikums par ģerboni.

Tāpat vajadzētu rūpīgi izstrādāt nolikumu par karoga lietošanu. Piemēram, ir izsacītas bažas, ka tad, kad pasludinās sarkanbaltsarkano karogu par valsts karogu, to vairs nedrīkstēšot uzvilkt, teiksim, Rīgas pils Svētā gara tornī un citās pilsētās neoficiāli. To vajadzētu nolikumā raksturot. Tāpat sarkanbaltsarkano karogu nevajadzētu ļaut lietot tām organizācijām, kas neatzīst Latvijas valstiskumu, vai arī būtu jāreglamentē karoga pacelšana vai nepacelšana PSRS valsts svētkos. Piemēram, Padomju Armijas dienā varētu pacelt tikai PSRS karogu, jo armija ir vissavienības kompetencē, vismaz tik ilgi, kamēr netiek izveidotas republikas teritoriālās karaspēka daļas.

Šādu strīdīgu momentu ir ne mazums, bet, manuprāt, tie visi ir atrisināmi. Vēl piezīmēšu, ka pret nacionālo simboliku valsts simbolu pakāpē patlaban iebilst LNNK, LSDSP un Interfronte. Nenoteikta un nogaidoša pozīcija ir LKP CK birojam un Tautas frontei. To atbalsta Latvijas Lauksaimnieku savienība, radošās savienības un Latvijas Zinātnieku savienības padome, kuras lēmumā, starp citu, ierosināts atjaunot arī Latvijas Republikas nosaukumu. Taču man gribētos šajā gadījumā izsacīt dibinātas šaubas, vai te dažu sabiedrisko organizāciju viedoklis sakrīt ar Latvijas iedzīvotāju vairākuma viedokli. Vai te nav tas gadījums, kad politisko spēku kategorisms mazliet kontrastē ar tautas veselīgo intuīciju. Gan lielās karoga aptaujas laikā, kad saņēmu apmēram 12 000 vēstuļu ar 130 tūkstošiem parakstu, gan vēlāk man ir bijušas neskaitāmas sarunas ar daudziem cilvēkiem dažādās Latvijas vietās. Tādēļ varu intuitīvi nojaust, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju, tas klusējošais vairākums, labprātāk akceptētu pozitīvu lēmumu. To rāda arī aizvakardienas radio ekspresaptauja, kurā no 7 tūkstošiem zvanītāju, ja esmu pareizi informēts, 6800 izteicās par un tikai 200 pret. 11.janvārī Augstākās Padomes Prezidijs saņēma 20 vēstules un telegrammas, kurās 1071 cilvēks izsakās pret karoga leģitimāciju, un 330 vēstules un telegrammas, kurās 16 930 cilvēki izsakās par šiem simboliem. Tātad 80 līdz 90 procenti - jūs gan varētu teikt, ka samērā šaurajā, tomēr neatkarīgajā ekspertīzē - izsakās par šo simboliku. Tie pretargumenti, kurus es jau minēju, ir tādi, ka nav vēl gatavi ģerboņa zīmējumi, nav vēl sagatavoti un apspriesti nolikumi. Ko varētu ieteikt šādā situācijā? Manuprāt, varēja būt šāds reāls risinājums. Pirmkārt, Augstākā Padome jau šodien izteic savu principiālo attieksmi pret republikas valsts karoga, ģerboņa un himnas mainīšanu.

Vai tā būtu pozitīva vai negatīva, tas neprasītu divu trešdaļu deputātu balsu vairākumu, bet šāds lēmums rādītu ceļu, pa kuru būtu jāiet tālāk. Pozitīvā gadījumā, ja deputātu vairākums tam piekristu, tad izdalītajos lēmumu projektos tieši tā arī vajadzētu ierakstīt. Es priekšsēdētājam A.Gorbunovam izteicu šādu ierosinājumu: Augstākā Padome uzskata, ka nepieciešams mainīt republikas valsts simboliku, atzīt sarkanbaltsarkano karogu, 1921.gadā apstiprināto Latvijas Republikas ģerboni un himnu “Dievs, svētī Latviju!” un veikt šim nolūkam nepieciešamos priekšdarbus, un tālāk kā lēmuma projekta tekstā. Otrkārt, Augstākā Padome uzdod attiecīgajām komisijām un Tieslietu ministrijai sagatavot priekšlikumus par simboliku ar attiecīgiem grozījumiem Konstitūcijā, teiksim, viena vai divu mēnešu laikā, lai demokrātiski jaunievēlētā Augstākā Padome, es vēlreiz uzsveru - lai jaunievēlētā Augstākā Padome varētu pieņemt savu lēmumu pirmajā vai varbūt vienā no savām pirmajām sesijām. Treškārt, tāpat tiek uzdots izstrādāt nolikumu par karoga, ģerboņa un himnas lietošanu, īpaši iepazīstināt un plaši izskaidrojot ģerboņa elementu motivāciju arī cittautiešiem domātajā presē. Es gribētu te varbūt pateikt tādu iepriecinošu faktu, ka nupat rīdzinieks krievu tautības pilsonis Sergejs Kuzminskis ir atsūtījis savu piedāvāto variantu “Dievs, svētī Latviju!” tulkojumam krievu valodā ar savām notīm. Ja himna tiktu pieņemta, tad, protams, kādam profesionālim tā būtu jātulko.

Šo nolikumu vajadzētu nodot tautas apspriešanai pirms vai pēc simbolikas pieņemšanas. Es domāju, ka īpaši ievilcināt lēmuma pieņemšanu nevajadzētu, jo daudzi cilvēki, sevišķi no vecākās paaudzes, būtu gandarīti redzēt Latvijas vēsturiskos simbolus pēc iespējas ātrāk.

Ja esmu pareizi sapratis, lēmums par ģerboni saistīts arī ar republikas naudas zīmju iespiešanu. Ja šodien pieņemtu šo lēmumu, tā teikt, pirmajā lasījumā, tad galīgais pieņemšanas termiņš varētu būt, piemēram, maijs vai jūnija sākums, lai XX vispārējos dziesmu svētkos neparādītos nevajadzīga konfrontācija starp varas iestāžu un tautas akceptēto simboliku. Pirmajos vispārējos dziedāšanas svētkos tikko pamodinātā latviešu tauta izgāja ar Līgo karogu sarkanbaltā krāsā, lūgšanu “Dievs, svētī Latviju!”, bet XX dziesmu svētkos tā saņems tos atpakaļ. Vismaz kā sava valstiskuma apliecinājumu. Simboli ir ne tikai mūsu pagātne un nākotne, bet arī mūsu tagadne, lai kāda tā būtu.

Cienījamie deputāti, demokratizācija Latvijā tāpat kā visā Austrumeiropā un tāpat kā visā Padomju Savienībā, vēršas plašumā. Latvija patlaban ir ceļā uz otro Republiku. Es domāju, ka iet uz priekšu ar savu karogu, ar savu ģerboni un savu himnu kā mūsu valstiskuma un vēlmju apliecinātājiem tomēr ir daudz labāk nekā iet bez tiem.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi?

 

V.Avotiņš. Kāds pamats, ņemot vērā sabiedrības izteikto viedokli, ir lēmuma projekta sākumā teiktajam, ka Latvijas himna neatbilst pašreizējam periodam? Ziņotājs teica, ka sabiedrības viedoklis ir par to, lai atbilstu, tādēļ es uzskatu, ka sākums nav objektīvi uzrakstīts.

 

J.Stradiņš. Domāta pašreizējā Latvijas PSR oficiāli apstiprinātā himna, tas ir, Anatola Liepiņa uzrakstītā himna ar Jūlija Vanaga un Friča Rokpeļņa vārdiem. Es domāju, ka tā tiešām neatbilst.

 

Priekšsēdētājs. Projekts saskan ar akadēmiķa teikto. Vai ir jautājumi? Nav. Varbūt norunāsim tā: ir priekšlikumi, kas atšķiras no sagatavotā projekta, tāpēc lūgsim tos tūlīt nodrukāt un pavairot, bet pārtraukumā izsniegt deputātiem, lai tālakajā apspriešanas gaitā, jo mums acīmredzot būs jābalso, būtu skaidrība.

Nosaukšu runātājus, kas jau ir pieteikušies šajā jautājumā: Vija Artmane, Viktors Avotiņš, Vilens Tolpežņikovs un Ivars Ķezbers. Turpina pienākt vēstules ar priekšlikumu izskatīt jautājumu un pieņemt pozitīvus lēmumus. Komisijai visi šie priekšlikumi ir, es nenolasīšu tos. Tikko saņemtos nododu komisijai. Vārds deputātei Vijai Artmanei.

 

A.V.Artmane (Rīgas 100.vēlēšanu apgabals).

Godājamie deputāti! Dzīve tik strauji attīstās, un notikumi tā pārveidojas, ka tas, ko mēs esam runājuši vai jutuši pirms mēnešiem trim vai pusgada, ir jau aizgājis un šodien mums ir citas domas un citas tiekšanās. To sacīdama, es atceros savu iepriekšējo uzstāšanos šajā zālē, un tad par sacīto patiešām biju ļoti pārliecināta. Es vēl tagad domāju, ka mēs neesam tik tālu tikuši, lai būtu nopelnījuši savu karogu un savu brīnišķīgo himnu, bet ir jāsaka tā, ka man ir pilnīgi vienalga, kādās domās ir mūsu da?as jaunizveidotās partijas un to pārstāvji, kādas ir to savstarpējās attiecības, man ir pilnīgi vienalga, ko domā da?i cilvēki, kuriem ne šī zeme, ne šī republika nav pietiekami dārga un kuriem ir vienalga, kur viņi dzīvo. Man ir pilnīgi vienalga, ko domā arī tie pilsoņi, kuri netic daudzu mūsu, tai skaitā arī manam, darbam. Man ir pilnīgi vienalga, kā konjunktūras vējos grozās cilvēku domāšana un galvas. Šodien katram jāpaliek pie savām domām. Mums nevienam nav jāizdabā, tāds nu ir laiks.

Pēc tik brīnišķīgas ievadrunas, ko teica akadēmiķis Stradiņš, vispār ir grūti turpināt. Es tikai gribēju pateikt, ka šodien mums jau kaut kas ir. Ir apstiprināta mūsu ekonomiskā patstāvība, dots novērtējums 1939.gada notikumiem un Molotova-Ribentropa paktam. Un karogs ir tāda lieta, kas mūs aicina domāt, darīt, veidoties un stiprināties, jo mums apkārt ir arī Sloka, Baltijas jūra, Inčukalns, Baldone ar savu rodona krātuvi, armijas poligoni, izpostītā Latvijas zeme. Mums ir iznīcībai nolemta Baltijas jūras piekraste. Un mums ir smirdošas pilsētas. Mums ir nabadzīgi ļaudis, mums ir ļoti talantīgi cilvēki, mums ir ļoti stipra griba, mums ir pārmēra lepnums, bet mums ir zudis darba tikums. Mūs gaida ļoti grūtas dienas, bet mums tomēr ir vajadzīga kaut kāda zīme, kurai mēs ticam. Manuprāt, grūti atrast labāku zīmi par sarkanbaltsarkano karogu, kas ir pazīstams visā pasaulē. Ir da?ādas zīmes, arī sarkano karogu kvēli revolucionāri ir glabājuši pie sirds. Tāpat kā - sarkanbaltsarkano. Es nezinu, vai karogu ar zilo vilnīti kāds tā ir glabājis. Varbūt tāpēc tas mums nav tik svēts un mīļš, ja nu vienīgi kā republikas apzīmētājs citu karogu vidū. Man liekas, ka būtu skaisti un ārkārtīgi taisnīgi šajā dzīves situācijā, ja mums būtu sarkanbaltsarkanais valsts karogs. Kā draudzīgas zemes karogu, ja zeme būs pret mums draudzīga, mēs varēsim svētkos uzvilkt sarkano karogu. Būtu ļoti skaisti, ja no rīta, it sevišķi laukos, kur ļaudis agri ceļas zirgus barot, noskanētu himna “Dievs, svētī Latviju!”. Tad arī citu nāciju pārstāvji arvien atcerētos, kādā republikā viņi dzīvo.

 

Priekšsēdētājs. Lai ietaupītu laiku, PSRS tautas deputāts Andrejs Cīrulis debatēm pievieno savu rakstu “Latvijas Jaunatnē” 10.numurā. Vārds PSRS tautas deputātam Viktoram Avotiņam.

 

V.Avotiņš. Godājamie deputāti! Esmu pārliecināts, ka vairums cilvēku, kuri grib redzēt sarkanbaltsarkano karogu Latvijas PSR karoga vietā, no sirds vēlas arī Latvijas brīvību. Es ticu, ka vairumam cilvēku šāds pozitīvs lēmums būs ļoti laba dāvana. Himna “Dievs, svētī Latviju!” liks viņiem atcerēties, dos cerību, karogs viņus apvienos, un viņi būs priecīgi laulāties Latvijas Republikas ģerboņa priekšā.

Protams, šim solim ir politiska nozīme, un tam var būt labs politisks efekts. Taču, līdzko tautas simbolika kļūst par valsts simboliku, noteicošie top valstiskie apsvērumi un valsts iespējas. Te nepietiek ar deklarāciju, ka karogs tiek pacelts, lai izcīnītu labāku dzīvi, nevis lai vainagotu to, kas mums jau ir. Rodas jautājums, kā tautas griba ir formulēta Latvijas PSR valsts politikā? Tas ir tāpat kā jautāt par ticību vai baznīcu. Ja baznīcā ir noliktava, nevienam nenāca prātā iesvētīt altāri; ja spāru vainags stāv uz zemes un blakus ir nevis mājas plāns, bet mazas būvmateriālu kaudzītes, nav ko meklēt mājai durvis; ja meičai ir gredzens pirkstā, tas vēl nenozīmē, ka viņai ir laulības apliecība. Ja varai ir spilvens brunčos, tas vēl nenozīmē, ka tā ir grūta ar neatkarību. Tādēļ, pārvarot intīmās sajūtas, ir jājautā: vai var uzskatīt, ka sarkanbaltsarkano karogu pašreizējie valsts varas orgāni paceļ noteiktai, neatgriezeniskai cīņai par neatkarību? Kas to apliecinās? Es redzētu šo apliecinājumu, ja man būtu drošības sajūta, ka armijas puikas nešaus uz mani un manu tautu mūsu brīvo uzskatu dēļ kā tas ir bijis citur, es justu šo apliecinājumu, ja ministri, kuri Maskavā balsoja pret PSRS valdības saimniecisko programmu, še nepiedāvātu līdzīgu versiju. Es to justu, ja, piemēram, Latvijas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs, kurš ir par mūsu simbolu pieņemšanu, būtu vienlaikus sācis gatavot visu nepieciešamo, lai noskaidrotu vainīgos represijās, safabricētajās tiesas prāvās, vajāšanā par politisko pārliecību.

Es to justu, ka vārdu plūdos netiktu slīcināta Latvijas zeme, proti, īpašuma un zemnieka liktenis. Es to justu, ka ierēdņu vienaldzības dēļ nepieteiktu bada streiku un nepadarītu sev galu cilvēki, kurus šī pati valsts izmantojusi tādās nelikumībās kā Afganistāna vai Černobiļa. Es to justu, ja Komunālās saimniecības ministrija, Sociālās nodrošināšanas ministrija un citas ministrijas būtu mainījušas savu darba stilu tiktāl, lai cilvēkiem nenāktos tāpat kā senāk rāpot uz ceļiem, lai ierēdņi elementāri padarītu savu darbu. Es to justu, ka likumu radīšanas sistēmas trūkumu Maskavā mēs kompensētu ar stingru likumu radīšanas sistēmu šeit, sniedzot skaidru priekšstatu par nākotnes būvi. Es to nejūtu. Manuprāt, valsti vēl pārāk bieži pārstāv tie, kuri vēl pavisam nesen neko labāku par attīstītu sociālismu nezināja, bet nu grasās vest republiku uz neatkarību. Pārāk daudz ir to, kuri, spekulējot ar nācijai svētām lietām, tās izmanto varas noturēšanai. Vārdu sakot, es uzskatu, ka republikā patlaban ir sabiedrība, bet vēl nav tādas vēlētas varas, kas spētu nodrošināt simbolu būtībai atbilstošu valstiskumu vai vismaz uzrādītu programmatiskas šāda valstiskuma kontūras. Ja es ieraudzīšu citu ainu, es ar prieku mainīšu savas domas.

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Vilenam Tolpežņikovam.

 

V.Tolpežņikovs. Godājamo priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Mēs ar Viktoru savas runas rakstījām pilnīgi neatkarīgi, bet mums iznākušas ļoti līdzīgas. Un tāpēc es atļaušos pateikt tikai pašus pēdējos vārdus no tā, ko gribēju jums teikt.

Trīszvaigžņu ģerbonis, sarkanbaltsarkanais karogs un himna “Dievs, svētī Latviju!” ir neatkarīgās Latvijas Republikas simboli, bet vai pašreizējā Latvija ir neatkarīga? 1940.gadā tā kļuva un līdz šai dienai ir atkarīga. Latvijas Republikas simbolikas izmantošana šīs PSRS teritorijas fasādes izdaiļošanai ir tautas svētuma zaimošana. Latvijas Republikas simbolikas atjaunošana ir iespējama tikai kopā ar pašas Latvijas Republikas atjaunošanu. Lūdzu, izdariet to, pieņemiet lēmumu par Latvijas Republikas atjaunošanu! Manam lūgumam pievienojas pāri par 700 tūkstošiem Latvijas Republikas pilsoņu un to cilvēku, kuri vēlas kļūt par Latvijas pilsoņiem. 700 tūkstoši - tas ir daudz. Lūdzu, ieklausieties viņu balsīs! Es pievienoju vienu no tiem desmitiem vēstuļu, ko esmu saņēmis šajā jautājumā, un atdodu prezidijam.

 

Priekšsēdētājs. Vārds Ivaram Ķezberam.

 

I.Ķezbers (PSRS tautas deputāts).

Godājamie deputāti, es nezinu, kā jums, bet man liekas, ka mūsu nacionālā simbolika ir pielīdzināma tautasdziesmai, kas ir izvadījusi mūs cauri gadu simteņiem. Tautasdziesma mums ir bijusi vienādi svēta gan tad, kad atradāmies vācu jūgā, gan dažādās okupācijās, Latvijas Republikas laikā, pēc tās krišanas un arī šodien. Un man liekas, ka ir simboli, kuri ir cienīgi, ka tos pielīdzina tautasdziesmai. Tāpēc es nevaru būt vienisprātis ar tiem argumentiem, kuri aicina atlikt šā jautājuma risināšanu uz vēlāku laiku, nogaidīt līdz kaut kādam konkrētam notikumam vai faktam. Man liekas, ka ir divi ceļi: vai nu likumdošanas ceļā konkrēti un precīzi īstenot tautas vairākuma gribu un pieņemt šo simboliku, vai arī tāds ceļš, kādā piecu dienu laikā Rumānijā tika atjaunota tautas simbolika. To atjaunoja tauta. Man liekas, ka mums atkal kaut kur sāk dominēt dubultstandarts: mēs atkal iesākām šoreiz pieņemt lēmumu pirmajā lasījumā, pēc tam - otrajā lasījumā, tad apspriest šo principiālo jautājumu nākamā sasaukuma sesijā. Tomēr es domāju, ka Latvijas tauta, kas šodien klausās mūsu sesiju, gaida no mums principiālus lēmumus šajā konkrētajā jautājumā. Es nekādi nevaru pieņemt mūsu cienījamā akadēmiķa apgalvojumu, ka partijas Centrālkomitejas birojā un, iespējams, arī pašā Centrālkomitejā ir kaut kāda neskaidrība šajā jautājumā. Man šis jautājums ir skaidrs, un mēs esam redzējuši daudzas tautas manifestācijas, kurās biedri Vagris, Gorbunovs, Bresis, Oherins un daudzi citi Centrālkomitejas locekļi un CK biroja locekļi, stāvot zem šīs simbolikas, ir dziedājuši “Dievs, svētī Latviju!”. Tādēļ man negribētos, lai mēs nepareizi akcentētu šo jautājumu. Tāpat kā nevar aizliegt tautasdziesmu, tā nevar aizliegt tautai izvēlēties savu simboliku. Es uzskatu, ka šī simbolika ir cienīga, lai to pieņemtu kā tautas cīņas simboliku, kas nostiprina ticību tam labajam, ko sevī nes latviešu tautasdziesma. Tāds ir mans motivējums. Man gribētos, lai šī sasaukuma sesija ieietu vēsturē ar to, ka tajā pieņēma šo simboliku.

 

Priekšsēdētājs. Pārtraukums 30 minūtes.

 

(Pārtraukums)

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs A.Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs. Turpinām sēdi.

Akadēmiķa Stradiņa iesniegto priekšlikumu formulējumu mums sola pavairot apmēram pēc 10-15, lielākais - 20 minūtēm. Tad tie jums tiks izsniegti.

Turpinām debates. Vārds deputātam Jāzepam Barkānam.

 

 

J.Barkāns (Daugavpils 101.vēlēšanu apgabals).

Cienījamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Izteikti divi viedokļi, kas ir pilnīgi pretēji. Pirmais, ko pārstāv arī komisija, ir par karoga, himnas un ģerboņa atjaunošanu, otrs priekšlikums pauž domu, ka vēl nav pienācis īstais laiks to darīt. Ievērojot to, ka šī nav pirmā reize, kad deputāti par to domā un spriež, manuprāt, šī tomēr būs tā reize, kad mēs lēmumu pieņemsim. Vienīgi grūti paredzēt - kādu. Es uzstājos debatēs tikai tādēļ, lai jautātu jums un arī sev: vai tas, ka tika atjaunota nacionālā simbolika Lietuvā, ir sekmējis šīs republikas darbību ceļā uz neatkarību vai traucējis? Manuprāt, būs jāatbild apstiprinoši. Ja mēs šodien atjaunosim, kā teikts projektā, nacionālo karogu, himnu un ģerboni, mēs tomēr sekmēsim to mērķu īstenošanu, par kuriem šajās telpās šā sasaukuma deputāti ir daudz domājuši, runājuši un arī strīdējušies. Kāpēc šādas domas man rodas? Tāpēc, ka nav bijis trešā varianta. Ir tikai viens ļoti nopietns tautas viedoklis, kas ir izveidojies nacionālās atmodas periodā. Ja tas tiks īstenots, tas apvienos, palīdzēs dzīvot un strādāt visiem, kas mīt Latvijā. Tāpēc arī projekta komisija neizvirza jautājumu par to, ka būtu jāmeklē trešais variants. Un es personiski uzskatu, ka ir jābalso un nav jānogaida.

Bet ko mēs redzam tagad? Vai mēs to gribam, vai ne, taču republikā pastāv divi karogi: viens oficiāli, otrs neoficiāli. Katram no tiem ir savs statuss un lietošanas kārtība. Šāda situācija, manuprāt, ilgi turpināties nevar. Zinot kopējo noskaņojumu, mums, žurnālistiem, šķiet, ka tie, kuri saka, ka vēl jāpagaida, tomēr kļūdās, kaut gan katrs, protams, var izteikt savu domu.

Šodien mēs noklausījāmies akadēmiķa J.Stradiņa vēsturisko apskatu par simboliku. Akadēmiķis, liela personība un autoritāte, pats ir nogājis garu un sarežģītu izpētes ceļu, līdz iesniedzis šo jautājumu deputātiem apspriešanai. Es ierosinu atbalstīt lēmuma projektu, ko ieteica komisija, un pieņemt ļoti īsu lēmumu: ar šodienu atjaunot valsts karogu, himnu un ģerboni. Tomēr Augstākas Padomes Prezidijam, Kultūras ministrijai un radošajām savienībām, protams, vēl nāksies pastrādāt, lai atribūtika iegūtu patiesi māksliniecisku veidolu. Taču balsošanu nevajadzētu atlikt uz turpmākajiem laikiem.

 

Priekšsēdētājs. Tagad minūtes pārtraukums, lai varētu izdalīt attiecīgos lēmumu projektus. Jūs, Džemma Skulme, varat ieņemt tribīni. Saprotot, ka šodien daudz esot runājis, tā vismaz rakstīts zīmītē, vārdu uz 1-2 minūtēm tomēr lūdz Andris Plotnieks.

 

Dž.Skulme (PSRS tautas deputāte).

Cienījamie kolēģi! Es droši vien atkārtošos, teikdama, ka sarkanbaltsarkanais karogs, himna “Dievs, svētī Latviju!” un ģerbonis ir latviešu tautas simbolika, kas izteic tās valstiskumu. Šie simboli pieņemti un pasludināti neatkarīgajā Latvijas Republikā. Pēc tam tos tautai atņēma reizē ar tās valstiskumu. Mēs visi ļoti labi zinām, kā tas notika. Taču nekas nav aizmirsts, un nekas arī netiks aizmirsts. Šie simboli dzīvo savu patstāvīgu dzīvi kā vērtības, kuras pieder nevis kādām īpašām ļaužu grupām vai atsevišķām personām, bet visai tautai.

Tautai pieder tās tradīcijas, tās kultūras un mākslas vērtības un visbeidzot tās dziesmas, par kurām šeit jau tika runāts. Vārdu sakot, visam, par ko es runāju, ir mūžīga vērtība. Tās ir nepārejošas vērtības, kas stāv pāri visam. Valdības un arī sistēmas mainās, bet šīm vērtībām ir jāpaliek, tām ir mūs jāstiprina. Ar to es esmu izteikusi savu nostāju. Vienīgais, kas manī rada bažas, un tādas domas, man liekas, visi izteica, vai šo simbolu pieņemšana būs svētku diena mūsu tautai. Vai suverenitātes pasludināšanas diena mums kļuva par svētkiem? Tas ir jautājums, kas paliek. Bet es gribētu teikt: ja vēsture mums šodien dod šādu izdevību, tā ir jāizmanto, jāsper kārtējais solis uz priekšu. Pārējais ir mūsu pašu rokās - cik stipri mēs būsim to aizstāvēt un aizsargāt.

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Andrim Plotniekam. Pēc tam runās Atis Kramiņš. Līdz ar to runātāju saraksts noslēdzas, un debates pārtrauksim.

 

A.Plotnieks. Godājamie biedri deputāti! Es gribu teikt dažus vārdus ne tik daudz savā, cik 576 Jelgavas pilsētas un rajona iedzīvotāju vārdā. Šeit ir viņu parakstītais aicinājums nekavējoties izlemt jautājumu par Latvijas valsts simboliem. Protams, visu var atlikt, var atlikt arī šo jautājumu. Var teikt, ka jaunais parlaments būs jaunāks un varbūt skaļāks, bet es domāju, ka šajos pēdējos mēnešos šā sasaukuma Augstākā Padome ir ļoti daudz darījusi, lai republika atgūtu suverenitāti. Izdariet vēl pēdējo šajā sakarībā, pieliekot šajā ceļa posmā treknu punktu, kas drīzāk gan būs daudzpunkts.

Kādi apsvērumi jūs varētu mudināt to darīt pretēji visdažādākajiem argumentiem? Var izdomāt ļoti daudz argumentu, bet es gluži vienkārši jums gribu atgādināt, ka šī simbolika vismaz daļēji ir radusies jau pirms tam, kad Latvijā sāka apzināties, ka tā varētu kļūt patstāvīga valsts. Turklāt pavisam nesen jūs izlēmāt jautājumu par to, ka 18.novembris ir svētku diena. Līdz ar to, neraugoties ne uz ko, mēs esam atzinuši zināmu pēctecību. Tad nu būsim konsekventi un atzīsim, ka šiem simboliem tomēr ir sava jēga un nozīme un mums nav tiesību no tiem atteikties.

Maskavā mums bieži nākas saskarties ar priekšstatu, ka savienotā republika ir un paliek tikai apgabals. Taču tas nav apgabals, tā ir nacionāla valsts. Ar simboliku varbūt pasvītrosim tās suverenitāti. Tāpēc es jūs aicinu atbalstīt šeit izteiktos priekšlikumus un nekavējoties, mēneša laikā, veikt visus priekšdarbus, lai februāra sesijā galīgi izlemtu jautājumu, grozītu Konstitūciju un pieņemtu visus šajā sakarībā nepieciešamos aktus.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Atim Kramiņam.

 

A.Kramiņš (Rīgas 93.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Es nepateikšu labāk kā iepriekšējais runātājs. Es tikai gribu jums pastāstīt par vienu no pēdējo dienu notikumiem. Trešdien, kad es beidzu darbu un gāju ārā pa apvienības vārtiem, mani aizturēja kāds padzīvojis vīrs un teica: “Biedri Kramiņ! Rīt jūs iesit uz Augstākās Padomes sesiju. Turieties stingri un aizstāviet mūsu krāsas! Es viņam jautāju: “Ko jūs ar to domājat?” Viņš teica: “Lai šīs krāsas kļūtu oficiālas”. Man ir iznācis daudz runāt ar cilvēkiem, īpaši ar vecāka gadagājuma cilvēkiem, un viņi vienprātīgi izsaka šādu lūgumu. Es kā deputāts nevaru neaizstāvēt savu vēlētāju intereses, tāpēc ierosinu šodien nobalsot iesniegto likumprojektu un iekļaut šo jautājumu Latvijas PSR Augstākās Padomes piecpadsmitās sesijas darba kārtībā.

 

Priekšsēdētājs. Debates izbeidzam. Vai akadēmiķis Stradiņš vēlas atbildēt uz jautājumiem, izteikt savu viedokli par apspriežamo jautājumu? Paldies. Tātad mums ir divi lēmuma projekti. Ir arī trešais, bet tas nav pavairots. Tas, ko teica deputāts Jāzeps Barkāns. Man ir ļoti grūti tagad lūgt balsot vai citādi izteikt attieksmi pret to, ja tas nav pavairots. Tāpēc runāsim par tiem projektiem, kuri mums ir pavairoti.

Ar ko atšķiras šie abi lēmuma projekti? Faktiski akadēmiķis Stradiņš ir konkretizējis un papildinājis iepriekšējo projektu. Lēmuma projekta pirmais punkts: “Latvijas PSR Augstākā Padome uzskata, ka nepieciešams mainīt republikas valsts simboliku - atzīt par oficiāliem valsts simboliem sarkanbaltsarkano karogu, 1921.gadā apstiprināto Latvijas Republikas ģerboni un himnu “Dievs, svētī Latviju!” un saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes reglamentu veikt šim nolūkam nepieciešamos priekšdarbus attiecīgo Konstitūcijas pantu grozīšanai”. Ja es pareizi sapratu akadēmiķi, tālāk viņš lūdza turpināt to, kas ir lēmuma projektā: “Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija heraldikas komisijai un Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija komisijai Latvijas PSR valsts himnas jautājumā kopīgi ar Latvijas PSR Valsts kultūras komiteju...” Mums jau ir Kultūras ministrija, bet mēs nolēmām, ka par Kultūras ministriju tā sauksies no 1.marta. Tam nebūtu nozīmes. “...sagatavot atjaunojamā ģerboņa un sarkanbaltsarkanā karoga zīmējumu un aprakstu, kā arī himnas tekstu un melodiju, bet Latvijas PSR Tieslietu ministrijai - likuma projektu par attiecīgiem grozījumiem Latvijas PSR Konstitūcijā un nolikumu projektus par valsts ģerboni, karogu un līdz 1990.gada 1.martam iesniegt tos Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izskatīšanai”.

Šeit pēc loģikas arī himna jāraksta klāt, jo atsevišķā lēmumā diez vai būtu saprātīgi, ja attieksmi pret himnu mēs izsakām pirmajā punktā. Par termiņiem izskanēja dažādas domas. Šeit ir 1.marts. ...Deputāts Atis Kramiņš saka nākamajā sesijā. Tad jau to vajag ātrāk pavairot, ja jūs gribat palikt pie tāda varianta. Taču tas būs pretrunā ar mūsu komisijas ieteikumu. Mēs sākām ar akadēmiķa Stradiņa ieteikumu un viņa argumentiem, kuri, es domāju, vienaldzīgu neatstāja nevienu no mums. Ir tomēr jābūt konsekventiem vai arī jāpasaka tagad un jāargumentē, kāpēc mēs gribam ātrāk. Akadēmiķis ierosināja izteikt savu attieksmi lēmuma pirmajā punktā un pēc tam - veikt visus nepieciešamos priekšdarbus. Ja mēs neatbalstām komisijas ieteikumu, ja mēs atbalstām pašu būtību, bet termiņus ne, tad šis jautājums būs atsevišķi jāliek balsošanai. Jo citādi nevar. Būtībā akadēmiķa ieteiktais īpaši neatšķiras no sagatavotā lēmuma projekta, katram ir saprotams, ka akadēmiķa un komisijas ieteiktais ir precīzāks. Tāpēc mēs varētu balsot vispirms kopumā, pēc tam - labojumus par termiņiem un citām lietām. Bet, pirms jūs balsojat, es nolasīšu visu tekstu. Turklāt lēni, lai var iztulkot un lai būtu arī skaidrība. “Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmuma projekts par Latvijas PSR valsts ģerboni, karogu un himnu. Ņemot vērā deputātu un sabiedrības priekšlikumus par Latvijas PSR valsts ģerboņa, karoga un himnas mainīšanu, Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome nolemj: 1. Uzskatīt par nepieciešamu mainīt Latvijas PSR valsts simboliku - atzīt par oficiāliem valsts simboliem sarkanbaltsarkano karogu, 1921.gadā apstiprināto Latvijas Republikas ģerboni un himnu “Dievs, svētī Latviju!” un saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes reglamentu veikt šim nolūkam nepieciešamos priekšdarbus (attiecīgo Latvijas PSR Konstitūcijas pantu izmaiņu). 2. Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija heraldikas komisijai kopīgi ar Latvijas PSR Valsts kultūras komiteju sagatavot atjaunojamā ģerboņa un sarkanbaltsarkanā karoga zīmējumu un aprakstu.” Šeit nav “un himnas tekstu un melodiju”, “bet Latvijas PSR Tieslietu ministrijai - likuma projektu par attiecīgiem grozījumiem Latvijas PSR Konstitūcijā un nolikuma projektus par valsts ģerboni, karogu un himnu un iesniegt tos Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam izskatīšanai”. Tas būtu projekts kopumā. Pēc tam balsosim atsevišķi par termiņiem. Kādas šai sakarībā ir jūsu domas, godātie deputāti?

 

G.Zemrībo. Vai drīkst vēl vienu piebildi?

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, nāciet uz tribīni.

 

G.Zemrībo. Tas ir nedaudz redakcionāli un arī pēc būtības. Pirmā punkta pēdējā daļā pēc vārdiem “Dievs, svētī Latviju!” ir teikts: “un veikt šim nolūkam nepieciešamos priekšdarbus (attiecīgo Latvijas PSR Konstitūcijas pantu izmaiņu)”. Izmaiņas Konstitūcijā nav nekādi priekšdarbi. Tā ir šī jautājuma izlemšana pēc būtības. Un tāpēc šeit vajadzētu teikt “un izdarīt nepieciešamās izmaiņas Latvijas PSR Konstitūcijā”.

 

Priekšsēdētājs. Pareizāk varbūt būtu nosvītrot iekavas un rakstīt: “Veikt šim nolūkam nepieciešamos priekšdarbus attiecīgo Konstitūcijas pantu izmaiņai saskaņā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes reglamentu.”

 

G.Zemrībo. Tad nevajag atšifrēt iekavās.

 

Priekšsēdētājs. Tad likt punktu? Nē, godātie kolēģi, tā nevar. Šeit komisijai un akadēmiķim ir īpašs, varbūt ne tik daudz juridisks, cik skaidrojošs nolūks. Tas nekas, ka pēc tam ir konkrēti uzdots, bet uzskats, ka nepieciešams mainīt valsts simboliku, atzīt šos simbolus par oficiāliem, - tā ir attieksme. Tad jāņem nost iekavas, un tad ir pareizi. Tas nekas, ka pēc tam atkārtojas, kādi tie darbi ir. Nekas, būs labi tāpat. Noņemsim iekavas, un tad viss ir skaidrs. Jo es baidos, ka mēs sāksim, kā te paši juristi izteicās, matus skaldīt. Es precīzi nesapratu, ko tas nozīmē, bet mums var iznākt vēl sliktāk.

Vai ir vēl kādas piezīmes? Nav. Tad balsosim kopumā? Kas par? Savu attieksmi izsakiet, paceļot balsošanas kartītes. Lielais vairākums. Kas ir pret? Pret ir trīs. Kas atturas? 18 atturas. Tātad lēmums kopumā ir pieņemts.

Tagad par labojumiem. Pirmais labojums ir par termiņu. Šeit ir priekšlikums - 1.marts, izskanēja priekšlikums - februāris. Lūdzu, nosauciet datumu! Līdz 13.februārim? Līdz 1.februārim. Jānosaka tāds datums, lai Prezidijs var izskatīt un attiecīgi pēc tam - sesijā. Tagad jābalso tādā secībā, kādā priekšlikumi ienākuši. Secība ir tāda, ka vispirms jābalso par 1.martu, pēc tam - par 1.februāri. Kas par to, lai termiņš būtu 1.marts? Lūdzu, saskaitiet! 12 par. Tātad lēmums nav pieņemts. Kas pret? Kas atturas? Nākamais termiņš ir 1.februāris. Kas par? Paldies, ir vairākums, tāpēc saskaitīsim, kas ir pret. Lūdzu paceliet balsošanas kartītes tie, kas ir pret. Pret ir četri. Kas atturas? Seši. Tātad lēmums pieņemts. Termiņš ir 1.februāris. Šis termiņš attiecas uz visām minētajām organizācijām un komisijām. Lūdzu strādāt ļoti intensīvi un ļoti kvalitatīvi, lai visus šos materiālus varam ne tikai redzēt šeit publicējumā, bet arī zīmējumos un iepazīties ar tiem.

Nākamais darba kārtības jautājums - Latvijas PSR valdības informācija par pasākumiem republikas iedzīvotāju nodrošināšanai ar pārtikas produktiem. Atkal jādod vārds Alfredam Čepānim - šoreiz kā Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam un, protams, kā deputātam.

 

A.Čepānis. Biedri deputāti! Jautājums par iedzīvotāju labāku apgādi ar pārtikas produktiem un nepārtikas precēm pastāvīgi ir Ministru Padomes un republikas valdības uzmanības centrā. Pagājušajā gadā Ministru Padomes vadība izskatīja vairākus jautājumus- par gaļas kombināta celtniecību Rēzeknē, par rūpniecības uzņēmumu kooperēšanos ar kolhoziem un padomju saimniecībām lauksaimniecības produktu ražošanā, par sortimenta paplašināšanu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, izmantojot produktus un izejvielas, kas iepirkti par līgumcenām, un par sociālā taisnīguma principa ievērošanu preču resursu sadalē starp laukiem un pilsētu. Izskatīti arī citi jautājumi, kas saistīti ar tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas attīstību. Ministru Padomes Prezidija sēdē īpaši tika izskatīts jautājums par pasākumiem mazumtirdzniecības preču apgrozījuma līdzsvarošanai ar pārtikas preču resursiem. Tika pieņemts lēmums, kurā noteikti konkrēti uzdevumi, kas jāveic valsts agrorūpniecības un rūpniecības komitejā, lai izpildītu nepārtikas un pārtikas preču ražošanas valsts pasūtījumu. Republikas tirdzniecības organizācijām tāpat tika noteikti uzdevumi decentralizētā preču iepirkšanā. Lēmumā noteiktie uzdevumi visumā tiek pildīti. Mazumtirdzniecības preču apgrozījuma valsts pasūtījums pagājušajā gadā bija 5 miljardi 60 miljoni rubļu. Pēc operatīvām ziņām šā apgrozījuma faktiskā izpilde sasniegs 5 miljardus 400 miljonus rubļu, tas ir, būs par 340 miljoniem rubļu lielāka, nekā plānots, un par 520 miljoniem rubļu lielāka nekā 1988.gadā.

Pagājušajā gadā republikas tirdzniecības organizācijām virs iedalītajiem fondiem papildus sagādātas preces par 101 miljonu rubļu, tai skaitā 5000 tonnu gaļas un gaļas produktu, bakalejas preces un citi pārtikas produkti - par 10,2 miljoniem rubļu. Bez tam papildus tika iedalītas importa preces par 2,7 miljoniem rubļu. No saražotās virsplāna produkcijas piegādātas preces vairāk nekā par 57 miljoniem rubļu, tai skaitā pārtikas preces par 18,4 miljoniem rubļu.

Republikas tirdzniecības ministrija, Latvijas Patērētāju biedrību savienība un to vairumtirdzniecības bāzes daudz dara, lai papildinātu mūsu pārtikas preču klāstu un sortimentu. Preču apmaiņā ar citiem PSRS ekonomiskajiem reģioniem un ārvalstīm tās papildus iepirkušas preces kopumā par 318 miljoniem rubļu, tai skaitā pārtikas preces gan tikai par 26 miljoniem rubļu. Latvijas Patērētāju biedrību savienība vien tādējādi iepirkusi preces par 225 miljoniem rubļu, no tām pārtikas preces, tas ir, zupu koncentrātus, svaigus augļus un dārzeņus, rozīnes, cieti, medu, augļu un dārzeņu konservus par 13,5 miljoniem rubļu. Turklāt patērētāju kooperācijas tirdzniecības uzņēmumi pagājušajā gadā salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu turpat 20 miljonu rubļu lielākā kopvērtībā pārdeva lauksaimniecības produktus, kas iepirkti par līgumcenām.

Tomēr jāatzīmē, ka mūsu republikas tirdzniecības organizācijas dažādu iemeslu dēļ nav varējušas saņemt no ražotājiem preces par 12,2 miljoniem rubļu, proti, 3,7 tūkstošus tonnu miltu, 3,1 tūkstoti tonnu zivju, 1,9 tūkstošus nosacīto kārbu zivju konservu, 2,5 tūkstošus tonnu siļķu un 37 miljonus olu.

Kopumā veikto pasākumu rezultātā pagājušajā gadā republikas iedzīvotājiem pārtikas preces pārdotas par 217 miljoniem rubļu vairāk nekā iepriekšējā gadā. Diemžēl ar to nepietiek, lai apmierinātu iedzīvotāju pieprasījumu. Pēc republikas Valsts plāna komitejas vērtējuma, ņemot par pamatu preču resursu kopsavilkuma bilanci, pieprasījums pēc pārtikas precēm pagājušajā gadā netika apmierināts 240 miljonu rubļu apjomā. Citiem vārdiem sakot, iedzīvotāju pirktspējas palielināšanās dēļ pārtikas preču ražošanu un pārdošanu iedzīvotājiem neizdevās līdzsvarot ar patēriņu.

Paralēli preču sortimenta palielināšanas darbam, ko veic tirdzniecības organizācijas kopā ar rūpniecības uzņēmumiem, tiek gādāts arī par mazumtirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas tīkla attīstību, par pircēju - mūsu republikas iedzīvotāju - interešu aizsardzību, kā arī par tirdzniecības darba organizācijas uzlabošanu un tirdzniecības noteikumu ievērošanu.

Pagājušajā gadā Tirdzniecības ministrija nodeva ekspluatācijā septiņus jaunus veikalus ar 1260 kvadrātmetru kopējo platību, tai skaitā universālveikala “Minska” otro kārtu un universālveikalu Daugavpilī, piecus kulinārijas un konditorejas izstrādājumu veikalus un 51 jaunu sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu ar 2960 sēdvietām. Patērētāju kooperācijas sistēmā no jauna nākuši klāt 3700 kvadrātmetru tirdzniecības platības un 300 sēdvietas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos. Te jāmin ēdnīca Ilūkstē, universālveikals Liepas ciemā Kārsavā un tirdzniecības centrs Lēdmanē. Nodoti ekspluatācijā desu ražošanas cehi Apšuciemā un Ugālē - katra ceha jauda ir 800 kilogramu pārstrādātās produkcijas diennaktī. Rekonstruēta Viļānu maizes ceptuve. Ir domāts arī par iedzīvotāju apgādi ar garšīgu silto maizi. Atvērti Valkas, Balvu, Valmieras, Ludzas, Ogres un Talsu maizes kombinātu veikali, kuros pārdod šo uzņēmumu ražoto svaigo produkciju. Tradicionālās rudzu maizes cepšanu noorganizējuši daudzi republikas kolhozi un padomju saimniecības, tādējādi pagājušajā gadā izcepts vairāk nekā četrarpus tūkstoši tonnu rudzu maizes. Bez tam republikas saimniecības pērn saražoja un realizēja savos firmas veikalos gaļu, dārzeņus, konservus, saldējumu, bišu produkciju un citas pārtikas preces par vairāk nekā 300 miljoniem rubļu. Tas nozīmē, ka paralēli tradicionālajām tirdzniecības organizācijas struktūrām republikā attīstās, ja tā varētu teikt, arī veselīga konkurence, un mēs par to priecājamies.

Lai nodrošinātu iedzīvotāju garantētu apgādi ar atsevišķām pārtikas un nepārtikas precēm, pagājušajā gadā bija nepieciešams ieviest talonus cukura un mazgāšanas līdzekļu iegādei, ņemot vērā šo preču resursus un pieprasījumu. Atsevišķos rajonos izpildkomitejas pieņēmušas lēmumu šādi organizēt arī citu preču tirdzniecību. Ievērojot, ka cukura tirgus fondi 1990.gadā republikai iedalīti iepriekšējā gada līmenī, proti, tie ir par 16 tūkstošiem tonnu mazāki nekā 1988.gadā, un ka Savienībā kopumā nav stabilizēts cukura un mazgāšanas līdzekļu tirgus, mūsu republikā un arī citos mūsu zemes ekonomiskajos reģionos arī 1990.gadā pagaidām saglabāsies cukura un mazgāšanas līdzekļu taloni. Lai stabilizētu republikas patēriņa tirgu, mūsuprāt, būs nepieciešams saglabāt arī tos ierobežojumus, kas noteikti attiecībā uz pasta sūtījumiem. Pie reizes gribu atbildēt uz deputāta Paljoras pieprasījumu šajā jautājumā. Izdarot pārbaudi, konstatēts, ka pasta sūtījumu veidā izsūtīto preču, tai skaitā arī pārtikas produktu apjoms ir tik liels, ka rada pārtraukumus atsevišķu preču tirdzniecībā. Ņemot vērā šo preču, galvenokārt sviesta, putraimu un miltu, resursus un pieprasījumu pēc tām mūsu republikā un ārpus tās, kā arī uzskatot, ka līdztekus šo preču resursu pieaugumam nepieciešams vispirms uzlabot mūsu republikas iedzīvotāju apgādi, Ministru Padome uzskata par nepieciešamu saglabāt arī 1990.gadā ierobežojumus, kas noteikti attiecībā uz pasta sūtījumiem.

Kā jūs zināt, pagājušā gada beigās mēs ieviesām tādu tirdzniecības kontroles sistēmu vai pārtikas preču aizsardzības sistēmu kā vizītkartes. Es labi saprotu, ka šīs vizītkartes, tēlaini runājot, ir tikai vīģes lapa, taču, ja ņemam vērā, ka ik gadus no republikas tiek izvestas tautas patēriņa preces un pārtikas produkti par vairāk nekā 600 miljoniem rubļu, tad - ja mēs ar vizītkartēm aizsargāsim preču resursus kaut vai par 200 miljonu rubļu, es domāju, ka arī tas būs kaut kāds ieguldījums.

Līdztekus tam, ka daudz pārtikas produktu un nepārtikas preču no republikas izved pilsoņi, prāvā daudzumā papildus noteiktajām Savienības piegādēm tos izved arī uzņēmumi, kolhozi un kooperatīvi. Turklāt šis daudzums ir ievērojami lielāks par to, ko izved atsevišķi pilsoņi. Par to liecina Iekšlietu ministrijas veiktās kravu pārbaudes uz republikas ceļiem. Daudzu šo preču republikā trūkst, tās ir ļoti nepieciešamas iedzīvotāju patēriņam tepat uz vietas. Tomēr tagadējā likumdošana atļauj šādu uzņēmumu, kooperatīvu un iestāžu ekonomisko darbību. Pašreizējā situācija iedzīvotāju apgādā ar pārtikas produktiem un nepārtikas precēm prasa izveidot visu preču izdevumu stingru kontroli, nosakot šajā sakarībā izveduma kvotas un licences. Sakarā ar to attiecīgās ministrijas un resori izstrādā lēmumu projektus, kas reglamentēs preču izvešanu no republikas un ievešanu tajā. Tuvākajā laikā šis jautājums tiks izskatīts republikas Ministru Padomē.

Pagājušajā gadā mēs centāmies uzlabot arī tirdzniecības darba organizāciju. Izdarītas 1390 pārbaudes vairumtirdzniecībā, mazumtirdzniecībā un sabiedriskās ēdināšanas sistēmā. Konstatēti 247 gadījumi, kad pārtikas preču kvalitāte neatbilda standartiem. Par nekvalitatīvas produkcijas izlaidi pie disciplināras, administratīvas vai materiālas atbildības saukts 131 cilvēks. Joprojām jāsastopas ar dažādiem tirdzniecības noteikumu neievērošanas gadījumiem. Pārbaudēs 320 gadījumos konstatēti šo noteikumu pārkāpumi, no kuriem 10 procentos gadījumu pircēji apkrāpti ar nepareizi noteiktu svaru, tikpat daudzos gadījumos pārdotas preces ar izbeigušos realizācijas termiņu, sešos procentos gadījumu konstatēta preču slēpšana un tikpat daudz bija arī sanitāro normu pārkāpumu. Pamatojoties uz to, 418 tirdzniecībā strādājošie cilvēki saukti pie disciplināras atbildības, 33 cilvēki pazemināti amatā un 8 atbrīvoti no darba.

Daži vārdi par to, kāda situācija gaidāma šogad. 1990.gadā republikā paredzēts pārdot pārtikas produktus un nepārtikas preces par 5 miljardiem 550 miljoniem rubļu, tai skaitā pārtikas produktus par 2 miljardiem 370 miljoniem rubļu. Pārtikas produktu pārdošanas apjomu paredzēts palielināt par 60 miljoniem rubļu. Tas gan ir tikai 2,6 procenti salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. No 20 pārtikas preču pamatgrupām, kas galvenokārt nosaka iedzīvotāju apgādes līmeni, deviņu grupu preču fondi būs lielāki nekā pagājušajā gadā. Tie ir gaļa, gaļas produkti, piens un tā produkti, kafija, tēja, konditorejas izstrādājumi, milti, zivju konservi, augļu un dārzeņu konservi un tabakas izstrādājumi. Republikas tirdzniecības organizācijām iedalītie gaļas, piena un to produktu resursi kopumā tomēr dos iespēju saglabāt iepriekšējā līmenī šo produktu patēriņu uz katru republikas iedzīvotāju. Bet viss tirgus fonda pieaugums, kas sasniegs septiņus tūkstošus tonnu, tiks atdots lauku iedzīvotāju patēriņam. Tai pašā laikā atsevišķu preču grupu fondi būs nedaudz mazāki: olu - par 10 procentiem, agrīnā vecuma bērniem domāto produktu - par astoņiem procentiem un zivju - par veseliem 15 procentiem mazāki.

Šogad no paredzētā kopējā pārtikas preču pārdošanas apjoma mūsu republikā ražoto pārtikas preču apjoms ir par 80 miljoniem rubļu lielāks nekā pagājušajā gadā. No citām republikām tiks ievestas pārtikas preces tikai par nepilniem 300 miljoniem rubļu, tas ir, par sešiem procentiem mazāk nekā pagājušajā gadā. Šai sakarībā republikas Tirdzniecības ministrijai un Latvijas Patērētāju biedrību savienībai būs jāveic nopietns darbs, lai mēs attiecīgajos Savienības orgānos varētu papildus saņemt šo preču resursus, jāmeklē iespējas papildus iegūt šīs preces apmaiņā ar citiem mūsu valsts ekonomiskajiem reģioniem un ārvalstīm, lai tādējādi uzlabotu iedzīvotāju apgādi.

Protams, jautājums par iedzīvotāju apgādi republikā jārisina vispirms tepat. Gribētos vērst deputātu uzmanību uz to, ka šogad var izveidoties nenormāls stāvoklis iedzīvotāju apgādē ar atsevišķām pārtikas un nepārtikas precēm, īpaši ar konditorejas izstrādājumiem, jo Rīgas konditorejas fabrikas “Laima”, “Uzvara” un “17.jūnijs” šim gadam pieņēmušas ražošanas programmas, kuras ir stipri mazākas par faktisko 1989.gada ražošanas apjomu. Līdzīgs stāvoklis izveidojies arī Rīgas Vīna un šampanieša kombinātā un ražošanas apvienībā “Latvijas balzams”. Tas pats ir gaidāms arī iedzīvotāju apgādē ar atsevišķām nepārtikas precēm. Vairāki uzņēmumi pieņēmuši programmas, pēc kurām ražošanas apjomi ir mazāki salīdzinājumā ar 1990.gada kontrolskaitļiem. Piemēram, ražošanas apvienība “Rīgas manufaktūra” noteikusi par 7,8 miljoniem rubļu un ražošanas apvienība “Latvija” - par veseliem 58 miljoniem rubļu mazāku ražošanas apjomu. Līdzīgs stāvoklis ir fabrikā “Elektra”, ražošanas apvienībā “Pirmais maijs” un vairākos citos uzņēmumos.

Tas liecina par to, ka daudzi uzņēmumi un apvienības joprojām nenovērtē situāciju, kāda ir izveidojusies iedzīvotāju apgādē. Tie pasākumi, kas tiek veikti preču ražošanas paplašināšanai, nav pietiekami, tie nenodrošina iedzīvotāju apgādes jūtamu uzlabošanos un tādējādi nemazina arī preču tirgū izveidojušos spriedzi. Tāpēc es no šīs Augstākās Padomes tribīnes vēršos pie visiem uzņēmumu, ministriju un resoru vadītājiem ar aicinājumu tomēr darīt visu iespējamo, lai paplašinātu tautas patēriņa preču ražošanu, kas sekmētu iedzīvotāju apgādes uzlabošanu. Mums visiem jāapzinās, ka tikai ražošanas palielināšana un preču un pārtikas produktu pietiekama piegāde tirdzniecībai ir vienīgais ceļš uz iedzīvotāju apgādes problēmu atrisināšanu.

Pie reizes gribu atbildēt arī uz PSRS tautas deputātu Avotiņa, Lucāna, Plotnieka, Eizāna, Tolpežņikova un, spriežot pēc paraksta, arī Kosteņeckas pieprasījumu par to, ka ar republikas varas iestāžu netiešu akceptu republikā it kā esot ieviesta jauna tautas apdzirdīšanas politika. Deputāti prasa, lai attiecīgās amatpersonas sesijā paskaidrotu šādas politikas cēloņus, jautā, kādas sankcijas lietotas pret tām, kā arī pret Ministru Padomes ierēdņiem, kuri nevīžo novērst šo stāvokli republikā, un kad situācija, kurā nav vainīga ne Apvienoto Nāciju Organizācija, ne Maskava, tiks atrisināta, kas darīts, lai sagrautu mākslīgi radīto kandžas industriju? Es gribu teikt, ka degvīna un citu alkoholisko dzērienu pārdošana pagājušajā gadā mūsu republikā, pēc operatīvām ziņām, ir bijusi divu miljonu 200 tūkstošu dekalitru apjomā, tas ir, par apmēram miljonu un 125 tūkstošiem dekalitru mazāk nekā līdz attiecīgo PSRS un mūsu republikas Augstākās Padomes dekrētu pieņemšanai 1985.gadā. Alkoholisko dzērienu tirdzniecību, tirdzniecības uzņēmumu darba laiku, kā arī darba režīmu un visus pārējos jautājumus, kas saistīti ar attiecīgo uzņēmumu darbību, republikas Ministru Padome nenosaka, to nosaka vietējo tautas deputātu padomju izpildkomitejas. Arī formējot tirdzniecības preču fondus, republikas Ministru Padome neizdara nekādu spiedienu uz vietējām tirdzniecības vai varas iestādēm. Kādas sankcijas lietotas pret Ministru Padomes ierēdņiem? Varu pateikt, ka līdz šim pret Ministru Padomes ierēdņiem administratīvas sankcijas nav lietotas. Ja deputāti uzskata, ka tas nepieciešams, to var izdarīt kaut vai šodien.

Kas darīts, lai sagrautu mākslīgi radīto kandžas industriju? Gribu jūs iepazīstināt ar tikko saņemto Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas ziņojumu šajā jautājumā. Pagājušajā gadā saskaņā ar likumdošanu par kandžas tecināšanu pie kriminālatbildības republikā saukti 57 cilvēki. Taču 55 no tiem tika atbrīvoti no kriminālatbildības sakarā ar amnestiju un tikai divi saukti pie kriminālatbildības. Pie administratīvās atbildības saskaņā ar Latvijas PSR Kriminālkodeksa 169.panta 2.daļu pagājušajā gadā par spirtoto dzērienu izgatavošanu nolūkā tos pārdot saukti 1202 cilvēki. Iekšlietu ministrija ar sabiedrības atbalstu ir konfiscējusi 428 kandžas tecināšanas aparātus, 55 tonnas stipro spirtoto dzērienu. Vēl pagājušajā gadā 1112 cilvēki saukti pie atbildības un sodīti ar naudas sodiem par šo dzērienu pirkšanu. Tas ir ievērojami mazāk nekā iepriekšējā gadā. Šī tendence, manuprāt, turpināsies. Diemžēl spēkā esošajā republikas likumdošanā nav paredzēta pietiekami stingra administratīva vai kāda cita veida atbildība par šiem nodarījumiem, ja tie izdarīti pirmo reizi. Lai sauktu cilvēku pie kriminālatbildības par kandžas tecināšanu vai tās pārdošanu, attiecīgais cilvēks vismaz divas reizes jānotver ar pierādījumiem. Republikas Augstākās Padomes izveidotā pagaidu komiteja cīņai ar noziedzību likumdošanas iniciatīvas kārtībā šādu jautājumu ir skatījusi, un likumdošanā acīmredzot tiks izdarītas attiecīgas izmaiņas.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Pirmais pacēla roku biedrs Aļeksejevs.

 

A.Aļeksejevs. Sakarā ar iespaidīgajiem skaitļiem par iedzīvotājiem pārdoto pārtikas preču pieaugumu man radušies vairāki jautājumi. Sakiet, lūdzu, vai tas nevar būs saistīts ar to, ka visa valsts gaļa tiek pārvērsta par kooperatīvu žāvētajiem produktiem? Varbūt ne visa gaļa, taču visi kooperatīvu žāvētie produkti tiek gatavoti no valsts gaļas. Tādēļ būtu interesanti uzzināt - par cik pagājušajā gadā pieaudzis gaļas patēriņš republikā uz vienu iedzīvotāju?

 

A.Čepānis. Es sapratu. Cik liela daļa gaļas, kuru realizē par valsts mazumcenām, nokļūst kooperatīvu rokās un tādējādi kļūst par kooperatīvu gaļu? Diemžēl precīzu datu man nav. Bet es jau ziņoju, kādus pretpasākumus veikusi republikas valdība, Tirdzniecības ministrija un Iekšlietu ministrija.

 

A.Aļeksejevs. Es varbūt izteicos neprecīzi. Pēc patērētāju kooperācijas cenām.

 

A.Čepānis. Pēc patērētāju kooperācijas cenām gaļa tiek realizēta galvenokārt lauku rajonos. Republikas pakļautības pilsētās realizē visai nelielu šādas gaļas daudzumu. Lai rastu izeju no situācijas, kāda izveidojusies, un slēgtu ceļu dažādām ļaunprātībām šajā jautājumā, republikas valdība izstrādā pasākumus. Es ceru, ka visdrīzākajā laikā tie likumdošanas kārtībā tiks ieviesti tāpat kā kaimiņrepublikās, nosakot šiem produktiem vienotas cenas.

 

Priekšsēdētājs. Bet kā ar piemaksām? Vai tās būs vai nebūs?

 

A.Čepānis. Latvijas republika starpības segšanai starp iepirkuma un mazumtirdzniecības cenām, pēc manā rīcībā esošajām ziņām, dotācijas veidā saņem vienu miljardu 200 miljonus rubļu. Republikas valdība ir ierosinājusi šo dotācijas summu sadalīt piemaksās pie stipendijām un pensijām, lai katrs republikas iedzīvotājs saņemtu noteiktu šīs summas daļu, bet veikalos gaļa un citi produkti, uz kuriem mēs saņemam dotāciju, maksātu tik, cik tie patiesi maksā.

 

A.Aļeksejevs. Piedodiet, es jautāju, vai republikā ir palielinājies gaļas patēriņš uz vienu cilvēku. Un, otrkārt, vai valsts gaļā nepārvēršas par desu, kas tiek pārdota caur patērētāju kooperāciju pēc patērētāju kooperācijas cenām?

 

A.Čepānis. Gaļas patēriņa daudzums uz vienu iedzīvotāju 1989.gadā Latvijā nav palielinājis. Pēc vissavienības datiem, tas ir 85 kg, pēc republikas datiem - apmēram par 20 kg mazāk. Starpība rodas tādēļ, ka vissavienības statistikas iestādes ieskaita visu, bet mēs republikā - tikai reālo gaļu.

Otrais. Atbildot uz jūsu jautājumu par to, vai valsts gaļa nenonāk caur patērētāju kooperācijas sistēmu kaut kādā pārstrādātā veidā, - tas ir izslēgts.

 

A.Aļeksejevs. Skaidrs. Tad otrs jautājums. Sakarā ar to, ka republika spēj apgādāt sevi ar maizi kādus trīs četrus mēnešus, bet ar miežu un auzu putraimiem vispār nespēj apgādāt, tad kāda nozīme ir taupīgai attieksmei pret šiem produktiem? Cik reāls ir skaitlis, ka lopiem tiek izbarots 50 tūkstoši tonnu maizes un apmēram 30 procenti auzu un miežu putraimu gadā? Un vai vispār Ministru Padomei ir aprēķini par to, cik šo pārtikas produktu tiek izbarots lopiem?

 

A.Čepānis. Jā, tādi aprēķini ir, taču tie, kā jūs pats saprotat, var būt un ir visai aptuveni. Maizes un labības izstrādājumu daudzums, kuru mēs rēķinām uz vienu iedzīvotāju, gluži dabiski, neatbilst šim reālajam patēriņam. Tas ir ievērojami lielāks. Tādējādi tā produkcijas daļa, kuru esam patērējuši, pārsniedzot saprātīgu pietiekamību, acīmredzot tiek izbarota lopiem vai izmesta atkritumos. Izvairīties no tā var tikai vienā ceļā: nosakot maizei un labības izstrādājumiem dabiskas, ekonomiski pamatotas mazumcenas.

 

A.Aļeksejevs. Bet kāds, pēc jūsu aprēķiniem, ir šis skaitlis?

 

Priekšsēdētājs. Tas ir pēdējais jautājums. Lūdzu - atbildiet.

 

A.Čepānis. Manā rīcībā nav precīzu datu, un es nevaru apstrīdēt jūsu minēto skaitli - 50 vai 30 procenti.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Donātam Tukānam.

 

D.Tukāns. Biedri Čepāni, jūs teicāt, ka tiks reglamentēta preču izvešana no republikas. Kādā veidā notiks kontrole un reglamentēšana? Vai tiks nodibināti speciāli posteņi uz republikas robežām, kā tas jau ir Lietuvā, Igaunijā, vai kādā citādā veidā?

 

A.Čepānis. Republikā šādi posteņi jau ir izveidoti, tie darbu uzsākuši, bet spēj diemžēl tikai konstatēt faktu. Reāli ietekmēt šos procesus mēs nevaram tāpēc, ka likumdošana atļauj saimniecībām, uzņēmumiem un iestādēm šādu ekonomisko darbību. Tie ir tiešie ekonomiskie sakari ar citām republikām un citiem valsts reģioniem. Regulēt šo procesu var, un mēs to darīsim, ieviešot tautas patēriņa preču un pārtikas produktu izvešanas un ievešanas kvotas un nosakot par šo ievešanu un izvešanu attiecīgu nodokļu sistēmu. Tas, manuprāt, ir vienīgais pareizais ceļš, pa kuru mums jāiet.

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Vilenam Tolpežņikovam.

 

V.Tolpežņikovs. Čepāņa kungs, jūs laikam neiedziļinājāties mūsu (A.Čepānis. Dakter, es nedzirdu jūs, runājiet skaļāk!) iesniegumā. Mums rūp pavisam kas cits. Jūs pats minējāt skaitļus, kas parāda, ka alkoholisko dzērienu pārdošana veikalos samazinājusies kā tiešs rezultāts tam, ka kandžas brūvētāji sabrūvēja vairāk kandžas, viņi sabrūvēja no cukura un rauga, kā veikalos trūkst. Mēs zinām, ka apmēram 18-20 procenti cilvēku bez alkohola eksistēt nespēj, tāpēc visi mūsu pasākumi ir smieklīgi pasaules acīs. Šie cilvēki ir spiesti lietot alkohola surogātus, pievērsties toksikomānijai un narkomānijai, kas ir daudz bīstamākas cilvēku veselībai, nekā mērena alkohola lietošana. Cilvēki nesaņem kvalitatīvus, veselībai mazāk kaitīgus alkoholiskos dzērienus tāpēc, ka to nav brīvā tirdzniecībā, lieto surogātus, no tā cieš gan valsts, gan patērētājs, kuram nav cukura un rauga, bet iegūst spekulanti un kandžas tecinātāji. Runa bija tieši par to. Jāpalielina alkoholisko dzērienu ražošana un brīva pārdošana, jāpastiprina kontrole pār to, lai viss alkohols nonāktu veikalos, lai to nesaņemtu spekulanti vai tie kooperatīvi, kuri nodarbojas ar spekulāciju.

 

A.Čepānis. Jā, es sapratu. Nosaucot skaitļus par alkoholisko dzērienu tirdzniecības samazināšanos 1989.gadā, es tos salīdzināju ar 1985.gadu. Salīdzinot 1989.gadu ar 1988.gadu, alkoholisko dzērienu tirdzniecība mūsu republikā ir palielinājusies par 26 procentiem jeb par apmēram 100 miljoniem rubļu. Arī tas nav pietiekami. Es nezinu, vai ir normāli pārdot mūsu republikā alkoholu tik daudz, cik mēs pārdevām 1985.gadā, - 3,5 miljonus dekalitru. Tagad, kad ražo 2,2 miljonus dekalitru, alkoholisko dzērienu nepietiek. 1985.gadā acīmredzot pārliekas centības dēļ mēs iznīcinājām ne tikai šo dzērienu ražotnes, ne tikai taras, bet arī korķu ražošanu republikā. Tagad tas viss pakāpeniski jāatjauno. Varu pateikt, ka republikas agrokomitejas uzņēmumos 1989.gadā tā saucamo valsts alkoholisko dzērienu ražošana ir palielinājusies, pēc manā rīcībā esošajām ziņām, par 100 tūkstošiem dekalitru. Iespējams, ka es kļūdos, tas ir biedra Rimaševska kompetencē, varbūt viņš var precizēt skaitli. Pārdoto daudzumu es nosaucu precīzi. Pa šo ceļu mēs iesim arī šogad ar tādu aprēķinu, lai alkoholiskie dzērieni būtu pieejami visiem, kas vēlas, bet mums ir jārada tāda ekonomiskā sistēma, kāda ir visās civilizētajās pasaules valstīs, kur nevienam ir prātā nenāk ne darba laikā, ne sadzīvē lietot alkoholiskos dzērienus tā, lai no tā ciestu sabiedrība, veselība un ekonomika.

 

Priekšsēdētājs. Tā absolutizēt tomēr nevajadzētu, ka nevienam un ne prātā.

 

A.Čepānis. Priekšsēdētāj, var jau arī pasapņot par kaut ko!

 

Priekšsēdētājs. Mums ir pieteikušies vairāki runātāji. Ja vēl kādi biedri grib izteikties, lai piesakās debatēs. Tagad mums iznāk gan runāšana, gan jautājumi.

 

V.Avotiņš. Man ir jautājums.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu.

 

V.Avotiņš. Kāpēc komercveikalos alkoholam noteiktas tik augstas cenas? Es šo jautājumu uzdodu tāpēc, ka komercveikalu atvēršana tika izskaidrota kā cīņa pret spekulāciju, bet augstās cenas nekādi neveicina šo cīņu, jo turpat pie veikala pārdod par 15 rubļiem.

 

A.Čepānis. Jūs kļūdāties. Divi Rīgā atvērtie komercveikali, cik man ir zināms, tomēr veicina cīņu pret spekulantiem. Vienas alkoholiskā dzēriena vienības cena ir samazinājusies vismaz par pieciem rubļiem. Es saprotu, ka tas ir dārgi, taču mēs labi zinām, kur nonāk šie līdzekļi. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šāda veida tirdzniecība mums visnotaļ jāstimulē visā republikā. Ja galu galā kādam tas liekas par dārgu, neviens taču nespiež pirkt.

 

V.Avotiņš. Savā pieprasījumā mēs rakstījām, ka jaunā apdzirdīšanas politika un elementāru preču trūkums veicina koruptīva rakstura parādības. Es pilnīgi piekrītu žurnāla “Ogoņok” publicētajam rakstam, ka rinda liecina par korupciju, jo rodas jautājums: cik lielā mērā pastāv valsts regulēšanas iespējas un kādas tās ir. Es zināmā mērā saprotu spekulācijas dabiskumu, bet es negribētu, ka tas kļūtu par valsts saimnieciskās politikas pamatu. Cik lielā mērā var runāt par korupcijas ķēdi, kas ir skārusi šo sfēru?

 

A.Čepānis. Es sapratu, deputāt. Es personiski domāju, ka šo sociālo ļaunumu - rindas - mēs varam likvidēt, tikai un vienīgi palielinot ražošanu. Visi administratīvie ierobežojumi, kādi mums ir bijuši un kādi ir spēkā tagad un kādi būs turpmāk, ja mēs tādus noteiksim, tikai stimulēs spekulāciju un citas negodīgas darbības. Vienīgi ekonomiskās metodes, ražošanas palielināšana un tirgus piesātināšana ar precēm, sākot ar alkoholu un beidzot ar vieglajiem automobiļiem, var šo sociālo ļaunumu likvidēt. Cita ceļa es neredzu un esmu pārliecināts, ka cita arī nemaz nav.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Jautājumus uzdot pārtraucam. Vārdu debatēs ir lūguši deputāti Radzijevska, Dubra, Paljora. Un ir uzdots vēl viens jautājums. Debatēs vārds Daugavpils pilsētas izpildkomitejas Tirdzniecības pārvaldes sabiedriskās ēdināšanas uzņēmuma konditorejas meistarei deputātei Jekaterinai Radzijevskai.

 

J.Radzijevska (Daugavpils 108.vēlēšanu apgabals).

Biedri deputāti! Daugavpils iedzīvotājiem ir liegta iespēja rēķināties ar to, ka veikalos allaž dabūjami dažādi pārtikas produkti. Visasāk izvirzās jautājums par apgādi ar gaļas produktiem. Gaļa par valsts cenu faktiski nenonāk brīvā pārdošanā. Tā kā gaļas kombinātā ir akūts darbaspēka trūkums, pilsētas izpildkomiteja no 1989.gada jūnija līdz gada beigām ik dienas nosūtīja uz turieni 30 līdz 40 pilsētas uzņēmumu darbiniekus, lai palīdzētu pārstrādāt lopus un putnus. Tā rezultātā pilsēta papildus saņēma putnu gaļu, taču arī tas neatrisināja jautājumu par iedzīvotāju apgādi ar gaļu.

Pēdējos gados samazinājusies kartupeļu piegāde pilsētai. Sarežģījumi radušies augļu piegādē no citām republikām. Visa produkcija, kas pat paredzēta vissavienības piegādēs, jāizved ar savu autotransportu. Latvijas PSR Ministru Padomes 1989.gada 13.novembra lēmumā Nr.236 noteikts, ka ar 1990.gadu cenas kartupeļiem, kā arī augļu un dārzeņu produkcijai nosaka piegādātāji pēc vienošanās ar patērētājiem.

Daugavpils RARA vienlaikus ar iepirkuma cenu paaugstināšanu ierosinājusi paaugstināt arī mazumcenas. Dažu dārzeņu ierosinātās cenas vairākkārt pārsniedz pastāvošās mazumcenas. Pēc provizoriskiem aprēķiniem, ierosināto un spēkā esošo mazumcenu starpība plānotajiem kartupeļu, kā arī augļu un dārzeņu iepirkuma apjomiem 1990.gadā Daugavpilī sasniedz divus miljonus 99 tūkstošus rubļu. Tik lielu summu kompensēt no vietējā budžeta nav iespējams, jo likumā par Latvijas PSR 1990.gada valsts budžetu Daugavpilij jau paredzēts deficīts vairāk nekā viena miljona rubļu apjomā. Šobrīd kartupeļu un dārzeņu realizācija valsts tirdzniecības tīklā notiek pēc spēkā esošajām cenām. Mazumcenu paaugstināšana izraisīs lielu neapmierinātību pilsētas iedzīvotāju vidū.

Mēs ļoti lūdzam palīdzēt nokārtot šo jautājumu un nepieļaut mazumcenu paaugstināšanu pārtikas produktiem vai arī izlemt jautājumu par cenu starpības kompensēšanu no republikas budžeta.

Lai pamatos uzlabotu pilsētas iedzīvotāju apgādi ar agrīnajiem dārzeņiem, ir jāuzceļ siltumnīcu kombināts sešu hektāru platībā. Vairākus gadus nav izdevies uzsākt tā būvi. Un tikai 1989.gadā darbi sakustējušies, apgūti apmēram 300 tūkstoši rubļu. 1990.gadā bija ieplānots veikt darbus par vienu miljonu rubļu, taču Latvijas PSR Valsts lauku celtniecības projektēšanas institūts kavējās ar tehniskās dokumentācijas izstrādāšanu un tā rezultātā plāns ir koriģēts samazināšanas virzienā - palikuši 400 tūkstoši rubļu. Ja siltumnīcu kombināts taps tādos tempos, tā celtniecība ievilksies līdz četriem pieciem gadiem. Tāpēc lūdzu republikas agrorūpnieciskās komitejas vadību veikt pasākumus pilsētniekiem tik nepieciešamā siltumnīcu kombināta celtniecības paātrināšanai.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Stepanam Paljoram. Pēc tam runās Mečislavs Dubra, un ar to debates izbeigsim.

 

S.Paljora (Mārupes 275.vēlēšanu apgabals).

Cienījamie kolēģi! Noklausoties Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka Čepāņa uzstāšanos, radās divējādas domas. Klausoties skaitļus, šķita, ka mums ir pārlieku labi, bet, zinot patiesību, mēs nevaram teikt, ka būtu tik labi, ka pārtikas un apgādes jautājumi republikā tiktu risināti vai būtu kādas pozitīvas pārmaiņas to risināšanā. Neaprakstīšu visu problēmu, gribu pakavēties tikai pie diviem momentiem.

Pirmais. Mēs, deputātu grupa, pēc savas iniciatīvas pagājušā gada vidū paskatījāmies, papētījām, mazliet iepazināmies, tā teikt, ar to, kā iedzīvotāju apgādē tiek ievērots sociālā taisnīguma princips, uz kuru atsaucās biedrs Čepānis, teikdams, ka arī Ministru Padome šajā jautājumā vadījusies pēc tā.

Tika pārbaudīts Kirova rajons. It kā neliels iedzīvotāju skaita ziņā, rūpniecības uzņēmumu nav. Un ko mēs konstatējām? Rajonā dzīvo pusotra tūkstoša kara un darba invalīdu, 600 daudzbērnu ģimenes, pusotra tūkstoša diabētiķu, kuriem ir tiesības uz atvieglojumiem apkalpošanā. Kaut kas viņu labā tiek darīts, taču ir daudz trūkumu un līdz ar to - sūdzību.

Varu jums konkrēti pateikt, ka šajā rajonā ir četri specializētie veikali - pasūtījumu galdi, kam jāapkalpo cilvēki, kuriem ir likumīgas tiesības uz labāku apgādi ar pārtikas produktiem. Šodien mēs nevaram teikt, ka pie mums valda tirgus princips, šodien pie mums ir spēkā sadales princips, t.i., ja nepietiek, katrs cenšas sadalīt, mazāk, šķiet, domādams par to, kā saražot. Un tika konstatēts, ka viens no punktiem, kam jānodrošina šīs kategorijas cilvēku apgāde pēc sadales principa, ir pasūtījumu galds Centrālajā universālveikalā. Šajā pasūtījumu galdā ir tādas deficītas preces kā ikri, žāvēti laši, stores, olīveļļa utt. - preces, kuru izskatu un garšu parasts mirstīgais jau sen aizmirsis. Jājautā, kāpēc pie šo ļaužu kategorijas pievienotas olimpiskās cerības ar sporta komiteju - 100 cilvēku, hokejisti, volejbolisti un vesela grupa citu biedru, kuriem, manuprāt, diezin vai ir kāds pamats saņemt apkalpošanu ar atvieglotiem noteikumiem.

Izskatot šo problēmu, mums galvenā uzmanība jāveltī sociālā taisnīguma principam. Savus secinājumus un ieteikumus, kuru pamatā ir dati par šo vienu rajonu, mēs nosūtījām Ministru Padomei ar lūgumu izskatīt jautājumu republikas mērogā. Biedri mums atbildēja, ka šādas problēmas nav un nav arī nekādas vajadzības pārskatīt dokumentus, kuri regulē visu šo lietu.

Un otrais. Biedrs Čepānis par to jau runāja - par pasta sūtījumiem. Šeit ir problēma. Iesniegdams pieprasījumu, es uz to raudzījos mazliet no citas puses, no cita redzes leņķa nekā biedrs Čepānis. Manuprāt, ir nepieciešams paanalizēt.

Ministru Padome šo rīkojumu pieņēma kā pagaidu rīkojumu. Manuprāt, iedzīvotājiem būtu interesanti uzzināt, ko šis pagaidu pasākums devis. Neatkarīgi no tā, kurš ir par, kurš - pret, kura intereses šis pasākums aizskar, kura - ne utt. Mums jāspriež reāli. Biju domājis, ka pēc kāda laika sekos analīze, iedzīvotājiem tiks sniegta informācija. Saņēmis atbildi uz savu deputāta pieprasījumu, es redzu, ka dziļa analīze šajā jautājumā nav izdarīta. Tāpēc, izmantojot šo tribīni, es gribu lūgt Ministru Padomi atbildīgāk izturēties pret šo problēmu, izskatīt to, izanalizēt un sniegt informāciju, lai cilvēki redzētu, ko mums šis pasākums devis, turklāt ievērojot, ka šajā laikā mēs esam ieviesuši arī vīģes lapu - vizītkarti. Un ko tas ir devis. Varbūt vizītkarte šo pasākumu jau padarījusi par nevajadzīgu, varbūt jādara kas cits, taču vispirms nepieciešama analīze. Manis saņemtajā atbildē tās nav.

Un trešais moments. Kad mēs ikdienā pārrunājam, kāpēc kļūst aizvien sliktāk, mēs cenšamies atrast ienaidnieku, kas apēd mūsu produktus vai izved tos. Zināma daļa tiek izvesta. Bet pievērsīsimies pienam. Pienu neviens neizved, pakām projām nesūta. Iedzīvotāju dabiskais pieaugums pagājušajā gadā nosacīti ir kādi 8-10 tūkstoši; migrācijas procesu rezultātā, spriežot pēc 9 mēnešiem, tas samazinājies par 3,5 - 4 tūkstošiem. Tātad iedzīvotāju aptuvenais pieaugums ir 3 tūkstoši. Vai tiešām šie 3 tūkstoši jaundzimušo bērnu būtu visu pienu izdzēruši? Pulksten 9 rītā pienu Rīgā var nopirkt labi ja trešajā veikalā, nosoļojot no Sarkandaugavas līdz Centrālajam universālveikalam. Tā nav nekāda kārtība. Par konkrētību jārunā šodien, jo daudzi, kuri agrāk nodarbojās ar šiem jautājumiem, tagad to vairs nedara, bet tie, kuriem tas būtu jādara, vēl nav sākuši to darīt. Un tik spēlējam demokrātiju. Bet uzņēmumu, kolektīvu, nozaru egoisms zeļ. Un katrs rēķina, kas viņam ir izdevīgi, kas - neizdevīgi. Tostarp patērētāji cieš.

 

Priekšsēdētājs. Biedri Paljora, formulējiet šo punktu un tūlīt iesniedziet man.

Vārds deputātam Mečislavam Dubram. Uz divām minūtēm vārdu lūdz PSRS tautas deputāts Genadijs Kurdjumovs.

 

M.Dubra (Kalsnavas 245.vēlēšanu apgabals).

Godājamie deputāti! No biedra Čepāņa ziņojuma izriet, ka uz vienu iedzīvotāju republikā ir pārdots par 180 rubļiem vairāk preču nekā 1988.gadā. Šis rādītājs it kā liecina, ka republikas iedzīvotāju apgāde ar precēm uzlabojusies. Taču tukšie veikalu plaukti un rinda, kas nevis sarūk, bet, tieši otrādi, stiepjas garumā, liecina par pretējo. Un tā nav nejaušība. Ja šo preču apgrozījuma pieaugumu paanalizējam dziļāk, tad redzam, ka vienu ceturto daļu no tā devusi cenu palielināšanās un vēl vienu ceturto daļu - alkoholisko dzērienu plašāka pārdošana.

Faktiski iznāk, ka iedzīvotājiem pārdoto preču masa palielinājusies tikai par nepilniem pieciem procentiem. Neapmierinātais pieprasījums gadu no gada pieaug, un arvien vairāk preču kļūst par deficītu. Kādi ir šādas situācijas cēloņi?

Pirmkārt, tautas patēriņa preču ražošanas apjoma pieaugums faktiski atpaliek no iedzīvotāju ienākumu pieauguma. Pagājušajā gadā tautas patēriņa preču ražošana republikā palielinājās par 5,5 procentiem, bet darba samaksa tautas saimniecībā nodarbinātajiem - par 13 procentiem. Vēl vairāk - kaut gan tautas patēriņa preču ražošanas kopapjoms naudas izteiksmē palielinājās, tomēr daudzu izstrādājumu izlaide un piegāde tirdzniecības tīklam naturālajā izteiksmē samazinājās. Arī šogad stāvoklis neuzlabojas, bet pat pasliktinās. Līgumi par preču piegādi 1990.gadā noslēgti tikai 70 procentu apmērā.

Otrkārt, republikas iedzīvotāju neapmierinošo apgādi ar precēm sarežģī arī tas, ka nav noteikta preču resursu regulēšanas mehānisma. Tāpēc situācijā, kad ir pieņemti likumi par valsts uzņēmumu un kooperāciju, uzņēmumi, organizācijas un kooperatīvi lielu republikā ražotās produkcijas daļu izved bez kontroles un uzskaites ārpus Latvijas robežām. Dažs šādā veidā risina savas ražošanas problēmas, dažs uzlabo savu finansiālo stāvokli, bet dažs gluži vienkārši dzenas pēc lielāka rubļa vai oficiāli nodarbojas ar spekulāciju.

Jebkurā šādā gadījumā mēs sastopamies ar grupu egoisma izpausmēm, kad aicinājumi aizstāvēt republikas intereses pārvēršas par tukšiem solījumiem un skaistiem vārdiem. Pārbaude, ko veica Iekšlietu ministrijas darbinieki, liecina, ka uzņēmumi, dažādas organizācijas, kolhozi un kooperatīvi izved ārpus republikas tādu daudzumu pārtikas produktu un citu preču, ka runāt par vizītkaršu un pasta sūtījumu ierobežojuma pozitīvu iedarbību vispār nav vērts - mēs vakardienas sesijas sēdē runājām par celtniecības materiālu trūkumu, it sevišķi laukos. Bet atsevišķas saimniecības izved no republikas acīmredzot liekos ķieģeļus, šīferi, cementu, pat metālu. Iespējams, ka daži saimnieciskie darījumi ir nepieciešami, bet sabiedrībai ir jāzina, ko mēs darām, ko mēs no tā iegūstam.

Praktiskajā darbībā vērojami centieni par katru cenu pieņemt zemākus plāna rādītājus, lai pēc tam varētu brīvi rīkoties ar virsplāna produkciju. Tas notiek it kā uz likumīgiem pamatiem, tikai pirmām kārtām cieš republikas iedzīvotāji.

Daži vārdi par pārtikas produktiem. Ja mēs republikā nelikvidēsim milzīgos lauksaimniecības produktu zudumus, kas rodas, tos transportējot, uzglabājot un pārstrādājot, ja mums nebūs nepieciešamo jaudu šo produktu pārstrādei plašā sortimentā, fasēšanai un iesaiņošanai, kā ir visā pasaulē, esmu pārliecināts, ka var kaut divkārt paplašināt ražošanu, bet veikali joprojām būs tukši. Mazliet pārspīlējot sacīšu: ja mēs tuvākajā nākotnē to nedarīsim, tad pēc piena, gaļas, kartupeļiem un saknēm brauksim uz fermām, uz laukiem, labākajā gadījumā uz tirgiem, ņemot līdzi grozu un piena kanniņu.

Treškārt, liela deficīto preču daļa, ja arī nokļūst tirdzniecības tīklā un tiek ieskaitīta preču apgrozījumā, līdz ierindas pircējam nenonāk, jo plaukst spekulācija. Šeit jau runāja par alkohola pārdošanu. Kas tad īstenībā notiek? Veikali praktiski ir tukši vai pie tiem stāv garas rindas. Saka, ka jāpārdod vairāk. Varbūt. Te jābūt zināmai robežai. Bet paskatīsimies, cik ir pārdots pagājušajā gadā. Biedrs Čepānis minēja dekalitros, miljonos, bet tas ir mazāk uzskatāmi. Es nosaukšu dažus skaitļus. Pagājušajā gadā republikā pārdoti 44 miljoni pudeļu degvīna, 34 miljoni pudeļu vīna, 6 miljoni pudeļu šampanieša, t.i., vairāk nekā 1984.gadā. Parēķiniet, cik iznāk uz vienu cilvēku, kas var lietot alkoholu. Mūsu republikā ir 2 miljoni 667 tūkstoši iedzīvotāju. Vai atgriezīsimies pie 1984.gada līmeņa, kad mēs bijām pirmajā vietā alkohola patēriņā uz vienu iedzīvotāju? Diez vai tas ir vajadzīgs. Vispirms laikam jāpaskatās, kur paliek alkoholiskie dzērieni. Grāvjos tos neizlej. Tātad - vai daudz izved ārpus republikas, vai liela daļa nonāk spekulantu rokās. Diemžēl tāds stāvoklis ir ar ļoti daudzām precēm. Valsts veikalos nav, bet melnajā tirgū ir viss kas, tikai par pasakainām cenām.

Ceturtkārt. Kaut gan atsevišķu preču resursi ir pietiekami, taču bezatbildības un neorganizētības dēļ tiek pieļauti pārtraukumi tirdzniecībā ar pirmās nepieciešamības precēm. Ir skaidri redzams, ka ne Ministru Padomes, ne Tirdzniecības ministrijas atbildīgie darbinieki netiek galā ar kārtības ieviešanu iedzīvotāju apgādē ar piena produktiem.

Tādi, manuprāt, ir galvenie cēloņi, kas izraisa republikas iedzīvotāju neapmierinošo apgādi. Tie ir jālikvidē. Tas jādara kompleksi, strikti sadalot funkcijas un atbildību starp valdību, ministrijām, resoriem, rajonu un pilsētu izpildkomitejām un ražotājiem. Galvenā slodze jāuzņemas republikas valdībai un jaunajai Ekonomikas ministrijai. Steidzami jārada ekonomiskās stimulēšanas mehānisms, kas rosinātu ražotājus izlaist augstvērtīgas preces, ir vajadzīga reāla un efektīva preču resursu regulēšanas un republikas patēriņa tirgus aizsardzības sistēma. Valdībai nekavējoties jāveic pretinflācijas pasākumi.

Un nobeigumā. Varbūt mazāk vajadzētu lozungu, visādu aicinājumu, deklarāciju un mītiņu, bet vairāk konkrētu, radikālu, ekonomiski un juridiski pamatotu pasākumu. Tikai tad mēs varēsim reāli, nevis vārdos uzlabot iedzīvotāju apgādi ar precēm.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Jums, biedri Kurdjumov, divas minūtes.

 

G.Kurdjumovs (PSRS tautas deputāts).

Cienījamie deputāti! Es gribu runāt asi kritiski un, iespējams, pat pārkāpšu ētikas normas, tāpēc jau iepriekš atvainojos biedram Čepānim. Viņa ziņojums atstāja uz mani ļoti nomācošu iespaidu. Šķita, ka ziņotājs ir inspektors, kas Augstākās Padomes vārdā runā par stāvokli Ministru Padomē tirdzniecības jautājumos, nevis Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks.

Visi šeit sēdošie lieliski zina, ka stāvoklis mūsu tirdzniecībā ir katastrofāls, turklāt pamatos ne tāpēc, ka ir preču deficīts, bet gan tāpēc, ka tirdzniecība ir viscaur korumpēta. Uz to savā jautājumā mēģināja dot mājienu biedrs Avotiņš, es viņam pilnīgi piekrītu, jo arī esmu lasījis šo rakstu žurnālā “Ogoņok”.

Taču es gribu atgriezties pie Augstākās Padomes sesijas, kad biedrs Čepānis tika celts amatā. Es izlasīju viņa biogrāfiju: ja nemaldos, pirms 27 gadiem viņš strādāja par traktoristu, kopš tā laika nekad nekur citur nav strādājis kā vienīgi partijas orgānos. Un tad jūs iecēlāt viņu par Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku. Iespējams, ka tas zināmā mērā viņu attaisno un ļauj viņam parādīt šajos jautājumos tik augstu nekompetences līmeni visaugstākā Latvijas PSR valsts orgāna - Augstākās Padomes - priekšā. Es neesmu pazīstams ar biedru Čepāni, mēs nekad neesam pārmijuši pat pāris vārdu, tāpēc man nekādu aizspriedumu pret viņu nevar būt. Taču es uzskatu šo jautājumu par politisku tāpēc, ka ar 1990.gada 1.janvāri republika pārgāja uz saimniecisko patstāvību un saimniecisko aprēķinu. Un iedzīvotāji gan par Augstākās Padomes, gan par valdības spējām spriedīs pēc tā, kāda mums būs kārtība, turklāt pirmām kārtām tirdzniecībā, kamēr mēs esam trūcīgi. Jo tad, kad mēs būsim bagāti un mums viss būs gana tāpat kā Eiropā, tad tāda problēma nepastāvēs.

Līdz ar to man ir šāds priekšlikums: šodien nepieņemt biedra Čepāņa ziņojumu, bet dot viņam laiku, kurā viņš varētu sagatavoties, lai vispusīgi un argumentēti ziņotu par pasākumiem, ko valdība veiks tuvākajā laikā, lai normalizētu iedzīvotāju apgādi.

Un pēdējais. Biedrs Čepānis uzstājoties trīs reizes atsaucās uz likumu trūkumu. Es gribu jums, biedri Čepāni, atgādināt, ka jums kā PSRS tautas deputātam ir likumdošanas iniciatīvas tiesības ne tikai Latvijas PSR Augstākajā Padomē, bet arī PSRS Augstākajā Padomē un pat Tautas deputātu kongresā. Tāpēc jums nepiedien aizbildināties ar to, ka šajā jautājumā nav likumdošanas aktu. Jums ir pilnīgas tiesības iesniegt tos Latvijas PSR Augstākajai Padomei un prasīt šādu aktu pieņemšanu.

 

Priekšsēdētājs. Debates tiek pārtrauktas. Varam runāt par lēmuma projektu, ko iesniedza deputāts Paljora.

“Uzdot Ministru Padomei, ņemot vērā 1989.gada rezultātus, izanalizēt Latvijas PSR valdības 344.lēmuma “Par ierobežojumu paaugstināta pieprasījuma pārtikas un nepārtikas preču izvešanai no republikas, ko veic pilsoņi” pildīšanu, šīs analīzes rezultātus darīt zināmus iedzīvotājiem ar masu informācijas līdzekļu palīdzību un izlemt jautājumu par šā lēmuma atcelšanu vai pagarināšanu.”

Deputāts Kurdjumovs runāja par to, ka lēmumu nevajadzētu pieņemt, bet gan uzdot ziņot par konkrētiem pasākumiem, kurus valdība realizēs tuvākajā laikā, lai situāciju mainītu uz labo pusi. Klāt varam pievienot deputāta Kurdjumova priekšlikumu.

Par konkrētiem pasākumiem un izpildes priekšlikumiem informēt Latvijas PSR Augstāko Padomi. Tas ir jāsavieno ar otro punktu. Citu priekšlikumu nebija. Vai varam kopumā pieņemt? Biedra Paljoras ieteiktajam pēdējā daļā jāizdara redakcionāli labojumi. Tie nav principiāli labojumi.

Vai varam balsot kopumā? Kas ir par, paceliet balsošanas kartītes. Paldies. Vairākums. Kas pret? Saskaitiet. Kas atturas? Tātad lēmums pieņemts.

Ļoti operatīvi piezvanījusi mūsu sesijas klausītāja biedre Lāce. Viņa lūdz pateikt, ka deputāts Paljora, runājot no šīs tribīnes, minēja Centrālā universālveikala pasūtījumu galdu, kas esot Kirova rajona pārziņā. Tas neatbilstot patiesībai. Kontingentu, kuru apkalpo šis veikals, komplektējot tikai Rīgas pilsētas Tirdzniecības pārvalde. Tas deputātu zināšanai. Biedrs Paljora apstiprina biedres Lāces precizējumu. Tātad problēmas šeit nav. Tā ir informācija.

Godātie kolēģi! Mēs esam strādājuši ļoti intensīvi, pat necerēti intensīvi. Palikuši tikai daži jautājumi, kurus, ja jūs akceptējat manu priekšlikumu, 20 minūšu laikā varam izskatīt. Tad mūsu programma būs izsmelta. Es domāju, ka tas mums būs gandarījums par visu to darbu, ko esam veikuši divās dienās. Sāksim ar Augstākās Padomes Prezidija dekrētiem. Ziņojumi nav vajadzīgi. Jums ir projekti, lūdzu, atšķiriet šos projektus. Prezidija dekrēts. Vai ir kādi jautājumi par projektiem, kurus iesniedzis Augstākās Padomes Prezidijs? Nav. Tad balsosim. Kas par? Vairākums. Dekrēti tiek apstiprināti. Kas ir pret? Nav. Arī atturējušies nav.

Tālāk jautājums, kas saistīts ar iepriekšējā sēdē izdarītajām izmaiņām Latvijas PSR valsts pārvaldes orgānu sistēmā. Sakarā ar to, ka tiek likvidēta Latvijas PSR Valsts cenu komiteja, ierosināts biedru Jāni Liepiņu atbrīvot no šīs komitejas priekšsēdētāja pienākumiem. (No zāles.) Kā, lūdzu? Tiek precizēts - sakarā ar pāriešanu citā darbā. Tik un tā mums ir jābalso. Kas par to, lai atbrīvotu? Paldies. Tā kā viņš ir iecelts jaunā postenī, tad izteiksim pateicību par kopā paveikto darbu abos posteņos.

Tālāk par izmaiņām dažu Latvijas PSR Augstākās Padomes pastāvīgo komisiju sastāvā. Likumdošanas ierosinājumu komisijā mums ir jāstrādā vēl pāris mēnešu, bet darba intensitāte nemazinās, tāpēc tiek piedāvātas izmaiņas. Jums ir šīs izmaiņas? Ir. Vai ir kādi jautājumi? Lūdzu, balsosim par lēmuma projektu! Paldies. Kas ir pret? Atturas? Nav. Lēmums par izmaiņām pastāvīgo komisiju darbā tiek pieņemts.

Tagad sākas pats grūtākais šajā daļā: pieprasījumi un jautājumi. Grūtības dažbrīd sagādā tas, ka mēs neprecīzi formulējam, vai tas ir pieprasījums vai jautājums. Mēs sākam piekopt praksi, kura tagad plaukst un zeļ mūsu PSRS Augstākajā Padomē, kad daži deputāti, un tādu nav mazums, kādam ministram domātu jautājumu uzdod Ministru Padomes priekšsēdētājam, turklāt to dara sesijā.

Deputāta Paljoras jautājumu mēs esam izskatījuši, un viņš pats ir formulējis punktu, šis punkts ir ieslēgts lēmumā. Jautājums no darba kārtības tiek noņemts. Uz deputāta Šneidera jautājumu par jaunas skolas celtniecības nepieciešamību Salaspilī ir atbildējis Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Miervaldis Ramāns. Es domāju, ka papildu paskaidrojumi un debates šeit nebūtu vietā. Uz deputāta Bāna jautājumu par skolas celtniecību Saulkrastu ciemā arī ir atbildējis Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Ramāns. Debates neatklāsim arī sakarā ar deputātu Cielava, Lakša un Terentjeva jautājumu par palīgskolas internāta un lauksaimniecības skolas celtniecības uzsākšanu Ventspils rajonā. Rakstiski ir atbildējis Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieks Lancers. Uz deputāta Staklas jautājumu par Rīgas 33.vidusskolas neapmierinošo materiāli tehnisko stāvokli vēstulē ir atbildējis tautas izglītības ministrs Builis. Deputāts Stakla ar atbildi visumā ir apmierināts un savu prasību līdz ar to tālāk neizvirza.

Uz deputātu Staklas, Gusarova, Rakēviča un Šušaņikovas pieprasījumu par Rīgas pilsētā kursējošā 21.maršruta autobusa neapmierinošo satiksmi rakstiski ir atbildējis Transporta un ceļu saimniecības ministrs Janovskis. Vai nepieciešami paskaidrojumi? Jums lēmuma projekts ir? Šajā jautājumā nav? Varbūt iztiksim šoreiz bez lēmuma projekta? Tā kā protesti neatskan, kaut arī atbildes sniegtas zināmā mērā formāli, uzskatīsim, ka darbs turpinās. Varbūt jūs gribat atklāt debates un tad pieņemt lēmumu? (No zāles: Nevajag!) Mēs ceram, ka jūs, biedri ministr, un deputāti Stakla, Gusarovs, Rakēvičs un Šušaņikova pēdējos divos mēnešos atradīsit kopīgu valodu, lai šo jautājumu vismaz no sesijas darba kārtības noņemtu.

Tālāk saskaņā ar pagājušās sesijas lēmumu uz deputātu Guseva, Kalnbērza, Berdņika un Jakutina pieprasījumu par nepieciešamo priekšnoteikumu radīšanu, lai realizētu ārējās ekonomiskās darbības muitas tarifu regulēšanā republikā, jāatbild būtu Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam Misurkinam. Viņš diemžēl ir saslimis, to apstiprina arī Ministru Padomes priekšsēdētājs biedrs Bresis. Vai jums ir šis lēmuma projekts? Nav. Šī deputātu grupa iesniedz lēmuma projektu, un, ja lēmuma projekts tiek pieņemts, tad diskusijas netiek atklātas. Es tā sapratu. Vai Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka deputāta Misurkina parakstītā vēstule jums ir? Ir. Pamatojoties uz šo vēstuli, kas uzskatāma par atbildi, deputāti ierosina šādu lēmuma projektu: uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei sistemātiski kontrolēt un panākt, lai 1990.gada pirmajā pusgadā Rīgas muita tiktu nodrošināta ar telpām un tādējādi tiktu izpildīts Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu Kalnbērza, Guseva, Berdņika un Jakutina pieprasījums. Par pieprasījuma izpildes rezultātiem Latvijas PSR Ministru Padomei informēt Latvijas PSR Augstākās Padomes sesiju 1990.gada pirmā pusgada beigās. Otru punktu gan nevajadzēja. Ja tāds uzdevums tiek dots Ministru Padomei, sesijai nevajadzētu nodarboties ar kontroles funkcijām, to varēs izdarīt arī Prezidijs. Ko jūs sakāt par šādu projektu? Piekrist? Tad balsosim. Paldies. Kas pret? Kas atturas? Nav. Lēmums ir pieņemts.

Tālāk par PSRS tautas deputāta Eizāna iesniegumu un projektu, kurā viņš ieteica nodibināt bruņoto spēku parlamentārās kontroles komisiju, kas pastāvīgi darbotos pie republikas Augstākās Padomes. Diemžēl jāsaka, ka mums šos atlikušos divus mēnešus jāapmierinās ar tām pastāvīgajām un nepastāvīgajām komisijām, kuras mēs esam radījuši. Attiecībā uz armijas darbību mums ir divas komisijas, pat trīs. Viena no tām nodarbojas ar alternatīvo dienestu, otra ir vispārējā komisija, bet trešā tā, kuru vada Alfreds Čepānis un kura noskaidro armijas apakšvienību darbības rezultātā nodarītos zaudējumus republikas videi. Tā kā mūsu pilnvaras beidzas, bet jūsu PSRS Augstākās Padomes deputāta pilnvaras ir tikko sākušās, mēs jūsu iesniegumu nododam pēc piederības nākamajai Augstākajai Padomei, un jums tas būs jāatkārto.

Deputāts Kuļešovs ir jautājis par Rīgas autobusu parka filiāles būvi Imantā. Diemžēl deputāts Kaftailovs, kuram bija uz šo jautājumu jāatbild, arī ir saslimis. Kolēģi, mēs jokojam, bet tiešām ir gripas epidēmija, tāpēc nevajadzētu sākt šaubīties, ja kāds tomēr ir saslimis, vismaz skaļi tas nebūtu jādara. Deputāts Kaftailovs ir apsolījis, ka viņš personiski dos atbildi Autobusu parka kolektīvam. Vai pieņemsim to zināšanai? Jā.

Korekti, bet nemierā ar mūsu lēmumu turpina debatēt Augstākās Padomes deputāts Šļakota. Viņš uzskata, ka deputātu grupa varēja pulcēties Balvos un apspriest jautājumu par priekšsēdētāja tiešām vēlēšanām. Tiešām varēja pulcēties un varēja apspriest, jo deputātu grupām pulcēties likumā paredzētajā kārtībā neviens nav liedzis. Un, ja es esmu tādā redakcijā izteicis piezīmi, tad es esmu vai nu nepareizi teicis, vai nepareizi esmu saprasts, bet biedrs Šļakota piekrita, ka jautājuma izskatīšana pēc būtības šodien Augstākajā Padomē patiešām ir priekšlaicīga, jo padome uz savu sēdi nav pulcējusies vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja vadībā. Nākamā mūsu sēde notiks 13.februārī, bet no 53 balvēniešiem par šādu priekšlikumu iestājušies 37 deputāti. Tātad šaubīties par to, ka viņi nevar pieņemt tādu lēmumu, mums laikam nevajadzētu. Viņi tomēr lūdz mūs izteikt savu attieksmi pret viņu iniciatīvu. Šai sakarībā man ir sekojošs priekšlikums. Lai viņi rūpīgi izskata un apsver jautājumu padomes sēdē, uz kuru viņiem ir tiesības pulcēties. Ja viņi iesniegs Augstākās Padomes Prezidijam rūpīgi pārdomātu lēmuma projektu par to, kā grib organizēt šīs vēlēšanas, tad, ja jūs, godātie deputāti, atļautu, Augstākās Padomes Prezidijs varētu izskatīt viņu priekšlikumus un dot atbildi. Turpat klāt jau būtu arī sesija. Ja atbilde būtu pozitīva un ja mums nerastos nekādas domstarpības, viņi, pamatojoties uz Prezidija lēmumu, varētu sākt gatavošanos, bet jūs 13.februārī gan Prezidija, gan balvēniešu rīcību akceptētu. Vai juristi atbalsta šādu priekšlikumu? Varbūt ir iebildumi? Nav iebildumu. Tas acīmredzot attiektos arī uz madoniešiem.

Vēl vienas deputātu grupas iesniegums. Tiekoties ar vēlētājiem, deputātiem rodas ļoti daudz jautājumu sakarā ar ilgstošo procesu nepamatoti represēto pilsoņu mantas atgriešanai, kā arī citi neskaidri jautājumi, lai gan Ministru Padome pieņēma attiecīgu lēmumu. Šo darbu sabiedriskā kārtā veic rajonu izpildkomiteju izveidotās komisijas, kaut gan esot bijis Ministru Padomes solījums piešķirt vismaz vienu štata vienību. Priekšlikums - nākamajā sesijā noklausīties republikas komisijas priekšsēdētāja biedra Bartkeviča ziņojumu šajā ļoti svarīgajā jautājumā. Kādas ir jūsu domas? Vai akceptēsim kā pieprasījumu? Turpmāk tā vairs nebūs, ka jūs te veselām kaudzēm atstāsit man jautājumus un pēc tam mēs tos izskatām. Vismaz atlikušos divus mēnešus. Tātad šis ir pieprasījums, un mēs to adresējam biedram Bartkevičam.

Kas attiecas uz PSRS tautas deputātu Eizāna, Avotiņa, Tolpežņikova un Skulmes pieprasījumu par Baltijas kara apgabala pretlikumīgu, nehumānu un nekulturālu darbību pret republiku un tās vidi, spēkā paliek šāda vienošanās: savu pieprasījumu precīzi formulējiet un iesniedziet Baltijas kara apgabala prokuroram. Varat arī prasīt, ja tas ir nepieciešams, un jūs to acīmredzot arī prasāt, lai kāds no Baltijas kara apgabala prokuratūras atbildīgiem darbiniekiem uzstājas nākamajā - četrpadsmitajā sesijā. Mēs arī to lūgsim. Vai ir iebildumi pret šādu lietas ievirzi?

Mums, it sevišķi pēc vakardien pieņemtā 6.panta labojuma vai citas redakcijas, acīmredzot pret visām mūsu sabiedriskajām organizācijām jāizturas ar vislielāko cieņu. Latvijas žurnālistu savienības valdes priekšsēdētājs un sekretārs griežas pie mums ar lūgumu - tas adresēts Latvijas PSR Augstākajai Padomei - dod iespēju Viktoram Avotiņam nolasīt ļoti īsu paziņojumu. Vai iebildumu nav?

 

V.Avotiņš. Es atvainojos, jo esmu jums jau apnicis. “Latvijas PSR Augstākajai Padomei. 1989.gada 28.decembrī no republikas Augstākās Padomes tribīnes PSRS tautas deputāts Viktors Krūmiņš apvainoja radiožurnālistus par, viņaprāt, neobjektīvo un nelīdzsvaroto stāstījumu par sesijas norisi, par deputātu “apliešanu” - citējam - “no ne visai tīras ugunsdzēsēju caurules”. Latvijas žurnālistu savienība un tās ētikas un tiesību padome atzīst šādu uzstāšanos par nepamatotu, uz faktiem nedibinātu un vispārīgā veidā izteiktu publisku apmelojumu. Latvijas žurnālistu savienība arī turpmāk publiski sauks apmelotājus vārdā neatkarīgi no viņu dienesta pakāpes un ieņemamā amata.” Tas ir viss. Es pievienojos šim tekstam, taču gribētu teikt sekojošo. Cienījamie kolēģi žurnālisti! Mums ir tik daudz iespēju publiski paust savu sašutumu par tām vai citām lietām kā nevienam. Tāpēc man šķiet, ka vajadzētu pārdomāt un samērot šos jautājumus ar to reglamentu un tiem uzdevumiem, kas tiek risināti sesijā, un precīzāk izvēlēties vietu, kur to darīt.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Varbūt mēs visi atbalstīsim PSRS tautas deputāta Avotiņa teikto, jo tas attiecas ne tikai uz žurnālistu savienību kā sabiedrisku organizāciju. Tas attiecas uz visām mūsu sabiedriskajām organizācijām, kurām tagad būs vienlīdzīgas tiesības paust savus uzskatus šeit, Augstākajā Padomē, bet vieta, laiks un nepieciešamība tomēr būs vienmēr pašiem jāizvēlas, turklāt jāizvēlas ļoti korekti.

Einars Repše lūdz vārdu, kad apspriedīs deputātu pieprasījumu sakarā ar likuma par alternatīvo dienestu tapšanas gaitu. Paziņoju sekojošo. Alternatīvā dienesta likumprojekts Augstākās Padomes Prezidijam tika iesniegts Augstākās Padomes noteiktajā termiņā. Varbūt formāli pāris dienu vēlāk, bet tas bija saistīts ar svētkiem, nevis ar kādiem citiem apstākļiem. Man jūs jāinformē: speciālisti ļoti rūpīgi izpētīja visus šā projekta aspektus un lietas būtību, diemžēl mēs nevarējām to izskatīt Augstākās Padomes Prezidija sēdē, lai tālāk, kā bijām vienojušies, iespējami ātrāk to publicētu un iepazīstinātu ar šo projektu mūsu republikas iedzīvotājus, jo tas nebija tādā kvalitātē. Mēs esam plānojuši šo jautājumu izskatīt nākamajā Augstākās Padomes Prezidija sēdē. Tā notiks ļoti drīz, un tur es arī ierosinu Einaram Repšem izteikt savus priekšlikumus, kā arī, protams, pašam iesaistīties darbā pie projekta tālākas uzlabošanas. Jūs neiebilstat? Nē. Vārds Mārītei Rukmanei.

 

M.Rukmane (Jelgavas 129.vēlēšanu apgabals).

Es burtiski pāris vārdu šajā sakarībā. Cienījamie biedri deputāti! Mēs šajā gadā esam padarījuši ļoti lielu darbu, un, ja mēs būtu tikpat raženi strādājuši visu sasaukumu, tad acīmredzot šodien būtu daudz mazāk pretrunu starp likumdošanas aktiem un pilsoņu interesēm un vajadzībām. Mēs vēl ļoti daudz varam padarīt arī atlikušajos divos mēnešos, lai savus parādus dzēstu, cik vien tas ir iespējams. Viens no šādiem jautājumiem ir likums par alternatīvo dienestu. Man varbūt nebūtu nepieciešams par šo jautājumu teikt ko vairāk, kā sacīja biedrs Gorbunovs, ja arī viņa vārdos nebūtu izskanējuši doma par to, ka darbs pie šā likuma projekta nevirzās tik ātri un kvalitatīvi, kā to mēs visi gaidām. Lai šo jautājumu varētu sagatavot un iesniegt izskatīšanai piecpadsmitajā sesijā, un es ļoti ceru, ka mēs to izdarīsim, ir nepieciešams ne tikai vēl intensīvāk strādāt pie šā dokumenta sagatavošanas, bet arī novērst pretrunu, kas šobrīd vēl pastāv un kas traucē darbu. Jūs visi atceraties daudzu mūsu deputātu iesniegumu par labojumu Latvijas PSR Konstitūcijas 61.panta otrajā daļā, taču šī papildinājuma, labojuma apspriešanas gaitā mēs gājām uz zināmiem kompromisiem. Šie kompromisi tagad arī daļēji traucē izstrādāt likumu kvalitatīvi, kvalitatīvi nevis pēc formas, bet pēc satura, lai likums atbilstu tām vajadzībām, kurām tas tiek rakstīts. Tāpēc, nerunājot garāk, es iesniedzu Augstākās Padomes Prezidijam 63 Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu vārdā lūgumu izskatīt mūsu pieprasījumu, kura pamatā ir mūsu vēlētāju izteiktās domas, par nepieciešamo labojumu Latvijas PSR Konstitūcijas 61.panta otrajā daļā tekstā, kurš tika pieņemts, un veikt nepieciešamo darbu, par kuru biedrs Gorbunovs tikko runāja, lai likuma projekts tiktu sagatavots izskatīšanai piecpadsmitajā sesijā.

 

Priekšsēdētājs. Tātad likuma projekts tiks sagatavots izskatīšanai nākamajā sesijā, pirms tam tas tiks izskatīts Augstākās Padomes Prezidija sēdē. Mēs centīsimies ar šo projektu līdz sesijai iepazīstināt arī republikas iedzīvotājus, lai jūs, ieradušies uz sesiju, varētu par to gan spriest, gan lemt, gan balsot.

Tālāk. Man ir dažu deputātu pieteikumi runāt debatēs par jautājumu, kuru mēs nemaz neminējām. Grūti spriest, no kurienes nāca šis jautājums. Vienu brīdi es kādā radiopārraidē dzirdēju, ka mēs turpināsim šajā sesijas sēdē apspriest jautājumu par Sloku un Ventspili, bet tā ir neprecizitāte, - mēs turpinājām apspriest ekoloģiskos jautājumus, kas saistīti ar armijas darbības seku izpēti, un Čepāņa ziņojumu šajā jautājumā. Jautājums par Sloku un Ventspili ir ļoti ass, un jūs esat saņēmuši pavairotus materiālus, taču šodien acīmredzot mēs diskusiju par to neturpināsim. Tas būs jādara nākamajā sesijā, bet es ļoti gribētu, lai šajā periodā jautājumi tiktu apspriesti ne tikai Ministru Padomē, bet arī Ministru Padomē kopā ar Jūrmalas jaunajiem deputātiem, ar pašu Sloku un Ventspili, lai Ventspils jaunie deputāti nākamajā sesijā, ja mums iznāks izskatīt šo jautājumu, varētu daudz konstruktīvāk runāt, nekā mēs runājām pagājušajā sesijā. Vai varam tā atbildēt deputātiem, kuri bija pieteikušies debatēs?

Deputāts Dmitrijevs lūdz īsu mūsu likuma skaidrojumu jautājumā, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgs ne tikai Krāslavā, bet arī visā republikā. Tā būtība ir sekojoša: ja ievēlētais deputāts vienu brīdi nav dzīvojis republikā, bet bijis mācībās vai citā uzdevumā izbraucis no republikas, kā viņam rēķināt šo dzīvošanas cenzu. Lūdzu mūsu Juridiskās nodaļas vadītāja vietnieku biedru Lisagoru īsi paskaidrot.

 

J.Lisagors. Cienījamie deputāti! Mūsu dzīvokļu kodeksa 70.pants paredz gadījumus, kad pilsonim tiek saglabātas dzīvojamas telpas: ja viņš ir prombūtnē, ja ir izbraucis no pastāvīgās dzīvesvietas, šajā gadījumā minēta iesaukšana aktīvajā karadienestā, ja viņš pagaidām ir atstājis pastāvīgo dzīvesvietu sakarā ar darbu kuģu apkalpēs, ģeologu grupās un tā tālāk. Tas attiecas arī uz studentiem, aspirantiem, profesionāli tehnisko skolu audzēkņiem, tiem, kas ārstējas ārstnieciskajās iestādēs, un tā tālāk, vārdu sakot, uz kādu laiku ir izbraukuši no republikas, bet saglabā savas dzīvojamās telpas. Viņi ir pastāvīgi pierakstīti savā iepriekšējā dzīvesvietā. Šajā gadījumā mēs uzskatām, ka prombūtnes laiks netiek ieskaitīts tajā desmit gadu laikā, kas viņiem liedz kļūt par deputātu kandidātiem.

 

Priekšsēdētājs. Tātad - kāds tomēr galvenais kritērijs?

 

J.Lisagors. Tas ir dzīvesvietas saglabāšana. Ja pilsonim ir saglabāta dzīvesvieta, saglabātas tiesības uz dzīvesvietu tajā pastāvīgajā dzīvesvietā, no kurienes viņš izbraucis uz laiku, viņam ir tiesības būt par kandidātu.

 

Priekšsēdētājs. Tātad - ja kāds ir strādājis Maskavā divus gadus un atgriežas republikā, viņam ir tiesības balotēties.

 

J.Lisagors. Ja viņš ir izbraucis mācībās kā aspirants, kā students, tad viņam ir tiesības; ja viņš ir izrakstījies no pastāvīgās dzīvesvietas un aizbraucis pastāvīgā darbā, tad viņam tādu tiesību nav. Tā ir teikts likumā.

 

Priekšsēdētājs. Bet likumu formulējāt jūs, juristi? Un tagad rodas situācijas, par kurām es brīdināju toreiz, kad griezos pie mūsu cienījamiem juristiem, kuri šeit sēdēja veselā strīpā. Es teicu, ka būs šī problēma, minēju pats savu piemēru, atgādināju, ka būs daudz tādu, kuri ir aizbraukuši strādāt, pēc gada vai pusgada, vai pēc diviem gadiem atgriezušies.

 

J.Lisagors. Jā, likumā ir teikts, ka pēdējie desmit gadi jānodzīvo tajā vietā, no kurienes viņš grib balotēties.

 

Priekšsēdētājs. Šai sakarībā varbūt uzdosim Augstākās Padomes Prezidijam steidzīgi iztulkot tieši šo pantu, dot tā skaidrojumu. Nu, ja neizdosies izskaidrot, tad tā arī pateiksim, ka esam pieņēmuši, vadoties no milzīgi lielām grūtībām, esam pieņēmuši dumji. Paldies. Vai jūs, biedri Bērziņ, gribējāt ko teikt?

 

Bērziņš. Man ir priekšlikums tādā gadījumā traktēt savādāk. Tā kā mums rodas problēmas un konkrēti piemēri ir tepat blakus, piemēram, PSRS tautas deputāti Ķezberis un Skudra, varbūt būtu lietderīgi, ja šajā likumā mēs minētu formulējumu, izsvītrojot vārdu “pēdējos”. Tad var ņemt jebkurus desmit gadus, jo cilvēks desmit gadu laikā var ļoti labi iepazīt mūsu republiku. Šodien tāds, piemēram, ir mūsu jaunais ārlietu ministrs, kurš ir dzimis un uzaudzis Latvijā un, es domāju, labi zina mūsu republiku. Tad jautājumu par to, vai viņš ir tiesīgs balotēties, jau lems tauta.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tātad lūdzam Prezidiju steidzīgi dot skaidrojumu šajā jautājumā, un, ja netiksim paši galā, tad nākamajā sesijā jums ziņos. Tādi pieprasījumi tagad nāk. PSRS tautas deputāts Geiba atgādina, ka līdz Augstākās Padomes deputātu kandidātu izvirzīšanai ir atlikušas tikai dažas dienas, bet republikas iedzīvotājiem, varbūtējiem deputātu kandidātiem nav skaidrs, kāds būs Augstākās Padomes deputātu statuss, vai tie būs atbrīvotie deputāti vai ne. Tas var izraisīt sarežģījumus deputātu kandidātu izvirzīšanā. Šīsdienas laikrakstos “Cīņa” un “Sovetskaja Latvija” es centos atbildēt uz korespondenta jautājumiem, bet īsi varu teikt: godātie kolēģi, vai jūs nejūtat, ka visiem būs jāstrādā, atbrīvotiem no pamatdarba, ja gribēs veikt vismaz to apjomu, kādu tagad veicam. Tāpēc orientēties uz to, ka varēs strādāt pamatdarbā, es gan neieteiktu nevienam.

Paldies un - uz redzēšanos!