Teksts pirms korektūras

nr.30 SZ t

NEPL, teiksim, socioloģiskajiem rādītājiem, kas rāda, ka mūsu krievvalodīgā sabiedrības daļa ne visai labprāt skatās Latvijas Televīzijas vai Latvijas sabiedriskā medija piedāvājumu.

Es gribētu pievērsties šai tēzei par integrācijas programmas izgāšanos, ko ļoti bieži lieto arī faktiski mūsu kolēģi no vairākām frakcijām, ka cilvēks, kas ir iesaistīts bijis pētniecībā, un es esmu pētījusi nacionālo pašapziņu un arī pētījusi specifiski krievu cilvēku pašizpratni Latvijā. Un es gribu norādīt vienu ļoti svarīgu aspektu, ka Latvijā nav neviena intelektuāla krievu valodā runājoša personība, kas varētu iedzīvināt pārrunas, dziļākas debates par to, kam īstenībā pieder šie cilvēki, kuriem mājas un dzimtā valoda ir krievu valoda. Kurai, teiksim, valstij viņi pieder, un vienlaikus arī izdarīt secinājumu, kurai medijtelpai viņi gribētu piederēt.

Latvijas valsts ir darījusi, ko ir norādījusi Eiropa, viņa ir paplašinājusi, teiksim, pilsonības likumu, atvērusi logus, lai pilsoņi vai cilvēki, kas vēlas iegūt Latvijas pilsonību, viņu iegūtu, bet valsts nevar izdarīt vairāk kā to var izdarīt ar likumu.

Ir lietas un ir ceļš, kas pilsonim ir jānoiet pašam. Un mēs varam tikai atkārtot, mēs varam tikai aģitēt un norādīt, ka mēs uzaicinām tos cilvēkus, kuriem dzimtā valoda, ģimene, valoda nav varbūt latviešu valoda, bet ir kāda cita valoda – mēs aicinām viņus iekļauties Latvijas pilsoniskajā sabiedrībā, Latvijas valstī un pieņemt un lietot latviešu valodu arī saziņā, kā to izmanto sabiedriskais medijs.

Tas izriet no paša cilvēka un šeit nav nozīmes politiski skandināt vienu un šo pašu tēzi, ka valsts nav pareizi realizējusi integrācijas programmu. Latvijas valsts ir darījusi visu, kas viņas spēkos, ko ir arī norādījusi, teiksim, Eiropas uzraugošās komisijas, lūdzu, integrēsimies, piederēsim Latvijas valstij un piederēsim tam sabiedriskajam medijam, kāds ir Latvijas valstī.

Tāpēc es aicinu šo priekšlikumu noraidīt.

Paldies.

 

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Sergejam Dolgopolovam.

 

S. Dolgopolovs (SASKAŅA).

Cienījamie kolēģi! Runa ir nevis par raidījumu reitingiem vai par kaut ko citu, ir runa par to, kāda ir valsts attieksme pret mazākumtautībām vispār.

Šeit nav runa par krievu valodu, baltkrievu valodu – šeit ir runa par attieksmi pret svešvalodām. Tas ir punkts viens un tāpēc tas ir ļoti svarīgi atzīmēt arī pašā likumā, ka tas ir valsts pienākums vērsties pie saviem iedzīvotājiem, saviem pilsoņiem, kuriem ir cita izcelsme vai cita etniskā piederība, arī viņu valodās. Tas ir punkts viens.

Punkts divi. Reitingi lielā mērā atkarīgi arī no tā, par ko mēs debatējām iepriekš. Viņi atkarīgi no profesionalitātes. Starp citu, Šnores kungs, es nezinu, no kādiem datiem viņš operē, bet viņa zināšanai es gribētu pateikt, ka Latvijas Radio 4. kanāls, kas pārraida krievu valodā, ir viens no populārākajiem Latvijā pēc reitingiem un pēc auditorijas. Tas būtu jāņem arī vērā.

Un pēdējais. Šeit mēs ļoti daudz debatējām par integrācijas lietām – veiksmīga vai neveiksmīga integrācijas programma, par bīstamību no dažādiem propogandas draudiem un tā tālāk. Integrācijas process nav vienas dienas process un dabīgi teikt, ka lūk, viens programmas posms nedeva vēlamos rezultātus – tas vēl nenozīmē, ka ir jāizbeidz integrācijas programmas un nav jānodarbojas šinī te jomā.

Un visbeidzamākais. Tas ko teica Dagmāra par to, ka valodas lietošanas brīvība, it īpaši ģimenes lokā, jūs man piedodiet, tēze, ka nu vajag vairāk runāt ģimenēs