Solvita Āboltiņa: Sibīrijas bērnu likteņi ir daļa no mūsu tautas kolektīvās atmiņas

(14.06.2014.)

 „Sibīrijas bērnu likteņi ir daļa no mūsu tautas kolektīvās atmiņas, kuru dzīvesstāsti ir par neiedomājamu zaudējumu un ciešanu pilnu ceļu, par izdzīvošanu. Par atgriešanos. Un arī par tiem, kuri vairs neatgriezās. Par vecākiem, brāļiem un māsām, kas palika mūžīgajā sasalumā.” To sestdien, 14.jūnijā, uzrunājot konferences „1941.gada 14.jūnija piemiņai” klātesošos, sacīja Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa.

 Pieminot 73 gadus kopš pirmās Latvijas iedzīvotāju masveida deportācijas 1941.gada 14.jūnijā, Saeimas priekšsēdētāja sacīja: „Tonakt 15443 cilvēki tika ar saknēm izrauti no savas zemes, ar varu un spēku aizvesti svešumā. Lai salauztu brīva cilvēka gribu, lai iznīcinātu viņā pārliecību un ticību savai valstij un ideāliem. Lai salauztu mūsu tautas apziņu un nospiestu uz ceļiem sirdsapziņu, kas aizvien nepakļāvās varmācīgi uzspiestajam totalitārajam režīmam. Kas aizvien saglabāja uzticību savai valstij. Kas pretojās.”

Atceroties vienu no melnākajām lappusēm Latvijas vēsturē, Saeimas priekšsēdētāja sacīja, ka arī no vēstures neizdzēšamie mūsu tautas - mūsu cilvēku, bērnu un sirmgalvju – dzīvesstāsti veido un nosaka to, kādi esam šobrīd, kāda ir mūsu valsts un sabiedrība, un būtiski ietekmē mūsu tautas likteni.

S.Āboltiņa uzsvēra: „Vēlos izteikt visdziļāko cieņu un pateicību ikvienam, kurš nesalūza, kurš izsūtījumā savās sirdīs nosargāja cerību un ticību brīvai un neatkarīgai Latvijai. Bez šīs ticības mēs nevarētu droši raudzīties nākotnē.”

Mums jāzina sava vēsture, mums jāstāsta par to saviem bērniem un saviem sabiedrotajiem un jāgādā, lai 1914.gada baisie notikumi nekad vairs neatkārtotos, klātesošo uzmanību vērsa S.Āboltiņa.

Saeimas priekšsēdētāja arī izteica pateicību fondam „Sibīrijas bērni” par valstisko un nozīmīgo darbu, glabājot dzīvas šo traģisko notikumu atmiņas un iemūžinot tā liecības.

 

 

 

Saeimas Preses dienests

Sestdien, 21.maijā