Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa: Saeimai 90: Latvijas parlamentārisma tradīcijas un nākotnes izaicinājumi

(07.11.2012.)

Tieši pirms deviņdesmit gadiem šajā dienā stājās spēkā 1922.gada 15.februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme, un tieši pirms deviņdesmit gadiem uz pirmo sēdi 1922.gada 7.novembrī, pulksten 12 dienā sanāca Latvijas Republikas 1.Saeima. Šajā Latvijas vēsturei tik nozīmīgajā dienā tapa iedzīvinātas tās cerības un ilgas, kuras mūsu Satversmes tēvi bija lolojuši teju trīs gadu garumā.

Saeimas pirmās sesijas 1.sēdi atklāja Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste, sakot vārdus: „Mēs cerēsim visi un būsim pārliecībā, ka šī jaunā Satversme mums līdzēs galīgi nodibināt Latvijā likumību un taisnību un līdz ar to tautas labklājību un kārtību. Lai šī jaunā Valsts Satversme padara Latviju laimīgu un stipru!” Šajā svinīgajā vēlējumā ir ietverts mūsu tautas un valsts visaugstākais mērķis, un arī šodien tas skan tikpat patiesi un spēcīgi.

Latvijas Republikas Satversme ir neatņemama un nozīmīga mūsu tiesiskās kultūras vērtība, kas spējusi nodrošināt stabilu, demokrātiskas parlamentāras republikas tiesisko pamatu un līdz pat mūsdienām ir mūsu valsts sekmīgas funkcionēšanas stūrakmens. Latvijas valstiskums un Satversmes idejas vēsturiski ir savijušās vienotā liktenī.

Kopš 1922.gada 7.novembra šī ir jau vienpadsmitā Saeima, kas strādā šajā mājā, Jēkaba ielā. Starpkaru periodā tika ievēlētas četras Saeimas, kurās līdztekus latviešu deputātiem darbojās daudzu mazākumtautību deputāti un vēl šodien politiķu un sabiedrības diskusijās mēs atskatāmies uz tālaika tautas priekšstāvju domu un darbu mantojumu. Tam sekoja Saeimas darbības apturēšana un autoritārā režīma laiks, kuru turpināja Molotova-Rībentropa paktā sakņotā piecdesmit gadus ilgā Latvijas okupācija.

Saeimas deputāti šajos pārbaudījumu gados palika uzticīgi neatkarīgas, demokrātiskas un tiesiskas Latvijas Republikas ideāliem. Šo pārliecību viņiem nācās apliecināt arī autoritārā režīma laikā, kad Kārlis Ulmanis mēģināja izspiest tautvaldības un parlamentārisma tradīcijas. Tomēr vēl smagākus pārbaudījumus nesa okupācijas vara – daudziem deputātiem dzīves ceļš aprāvās čekas cietumos vai Sibīrijas izsūtījumos.

Savukārt tie, kuri bija devušies uz Rietumiem, neaizmirsa Latviju un aktīvi turpināja godam pildīt tautas priekšstāvju pienākumus, lai panāktu Latvijas neatkarības atjaunošanu. 1990.gada 4.maijā – ceļš uz neatkarības atjaunošanu vainagojās tieši šajā mājā, jaunievēlētajai Augstākajai padomei balsojot par neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Neatkarības atjaunošanai tika izvēlēts parlamentārais ceļš, un tas atkārtoti apliecināja parlamentāro tradīciju noturību un ilgtspēju Latvijas sabiedrībā.

Jau no pieņemšanas brīža Satversme paredzēja Latviju kā parlamentāru republiku, un Latvijas Satversmes sapulces deputātiem nebija šaubu, ka centrālā valsts varas institūcija jaunajā valsts iekārtā būs parlaments – Saeima. Izvēlētā valsts pārvaldes forma nebūt nav viegla. Demokrātija nepiedāvā gatavas atbildes, un nenorāda uz vienu, gudro, kurš zina visu vislabāk. Tomēr tieši šī valsts pārvaldes forma ļauj dažādus viedokļus saskaņot vispilnvērtīgāk. Viedokļu dažādība ir mūsu sabiedrībā līdz galam neapjausta bagātība, ko jāmācās pareizi izmantot un pielietot. Tā nav jāapkaro, bet gan jāievirza konstruktīvā, rezultātu nesošā gultnē un tam ir vajadzīga pieredze, kuras dažkārt mums pietrūkst. Apziņa, ka dažādība nav trūkums, bet gan ieguvums demokrātiskai sabiedrībai, kuras pamatā ir cilvēks, nāk pamazām.

Un, manuprāt, tieši šodien, cauri spraigām diskusijām par Satversmē ietvertajām pamatvērtībām, uz kuru pamata 20.gs. sākumā tika būvēta Latvijas valsts, un to nostiprināšanu, ir svarīgi nepazaudēt apziņu, ka mūsu atbildība ir saglabāt un nezaudēt to, ko mums bija iespēja saņemt mantojumā. Tā ir mūsu atbildība nostiprināt un attīstīt Latvijas valsti, lai pēc iespējas labāku to nodotu mūsu bērniem un bērnu bērniem.

Trešdien, 28.oktobrī
08:30  Eiropas lietu komisijas sēde
09:00  Saeimas 2020. gada 28. oktobra attālinātā ārkārtas sēde