11.novembrī, Lāčplēša dienā, mēs godinām savas tautas varoņus - drosmīgos latviešu kareivjus, kuri ticēja Latvijas valstij tik cieši, ka skaitlisks pārspēks izrādījās bezspēcīgs dzīvas idejas priekšā. Tā bija īpaša paaudze, kurai pirmo reizi bija iespēja ar savām rokām, sirdsdegsmi, ticību un mīlestību izcīnīt un nosargāt brīvību savai zemei. Mēs šodien godinām arī visus tos Latvijas dēlus un meitas, kas krituši dažādās kaujās līdz pat mūsdienām. Viņi ir pildījuši savu misiju ar skaidru domu par brīvu un neatkarīgu Latviju.

Ik lappuse Latvijas vēsturē atgādina, ka mūsu brīvības cena ir bijusi augsta. Brīva un lepna Latvija nav pašsaprotama. Latvija ir un būs tāda, kādu paši to veidosim.

Tādēļ es aicinu godāt tos, kuri par mūsu brīvību ir samaksājuši ar savām dzīvībām. Aicinu cienīt un godāt mūsu zemi, valsti un tautu un sargāt tās brīvību – mūsu lielākā vērtība ir brīvi cilvēki, pār kuru galvām plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Es aicinu stāstīt bērniem un mazbērniem par mūsu valsti, tās vēsturi, par laikiem, kad izšķīries Latvijas liktenis, un cilvēkiem, kas mūsu brīvību ir sargājuši drosmīgi un pašaizliedzīgi.

Šajā vakarā aizdedzot sveces, atcerēsimies mūsu vēsturi, domāsim gaišas domas par mūsu nākotni, par mūsu cilvēkiem Latvijā un plašajā pasaulē! Sava valsts – tas ir ikkatra individuāls un visas tautas kopīgs nopelns, un tikai kopīgiem spēkiem spēsim mūsu Latviju veidot par vietu, kur katrs jūtas piederīgs, pārliecināts un gaidīts.

Dievs, svētī Latviju!