Vadītāja. Labvakar, cienījamie radioklausītāji! Saeimas namā Rīgā ir noslēgusies kārtējā Saeimas sēde, un skan raidījums „Frakciju viedokļi”. Turpmākajās minūtēs Saeimas frakciju pārstāvji pastāstīs par šodienas sēdē pieņemtajiem lēmumiem.

Pirmais šodien pie mikrofona Politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcijas priekšsēdētāja biedrs Valērijs Agešins.

V.Agešins (SC).

 

Paldies.

Labvakar, godātie radioklausītāji! Sakarā ar to, ka sabiedrībā notiek plašas diskusijas par pašvaldību darbu, vēlos informēt, ka Politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcija gatavo grozījumus likumdošanā, lai deviņās republikas nozīmes pilsētās pilsoņi pašvaldību vadītājus varētu ievēlēt tiešās vēlēšanās. Politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcijas deputāti uzskata, ka vienlaikus ir jāpārskata arī pašvaldības struktūru tiesības un pienākumi, stingrāk nošķirot lēmējvaru no izpildvaras.

Iniciatīvu tiešās vēlēšanās ievēlēt deviņu lielu pilsētu – Rīgas, Jūrmalas, Jelgavas, Ventspils, Liepājas, Daugavpils, Rēzeknes, Jēkabpils un Valmieras – mēru ir izteicis „Saskaņas Centra” frakcijas deputāts Vladimirs Reskājs. Pēc mūsu deputāta domām, lai tiktu ievēlēts, kandidātam uz mēra amatu ir jāsaņem vairāk nekā 50 procenti balsu. Un tiesības izvirzīt mēra amata kandidātu jādod ne tikai partijām un politiskajām apvienībām, bet arī vēlētāju apvienībām. Tas veicinās demokrātiju. Ar laiku šādu mēra ievēlēšanas kārtību var noteikt arī citām pašvaldībām.

Pasaules praksē pastāv vairākas pilsētu mēru jeb pašvaldību vadītāju ievēlēšanas sistēmas. Lai cik daudzveidīgas būtu šīs sistēmas, principiāla nozīme ir diviem risinājumiem: pirmais – mēru ievēlē pašvaldības deputāti, kā tas pašlaik notiek Latvijā, un otrais variants – mēru izvēlas tauta.

Mūsu situācijā politiskā tirgus un intrigu rezultātā par mēru var tikt ievēlēts kādas pašvaldības koalīciju veidojošas partijas maz pamanāms pārstāvis. Šāds mērs bieži vien ir atkarīgs no koalīcijas un ir spiests pirmām kārtām pārstāvēt un aizstāvēt tās intereses, nevis pašvaldības iedzīvotāju intereses. Pats spilgtākais šādas sistēmas trūkumu piemērs ir skaļie skandāli ap Jūrmalas domes priekšsēdētāja vēlēšanām. Pašreizējā pašvaldību vadītāju ievēlēšanas sistēma pakļauta kolektīvās atbildības principam, kāds tas ir Latvijas izpratnē, un tas ir šāds: ja atbildīgi ir visi, tad patiesībā atbildīgs nav neviens. Tiešās vēlēšanās, gluži pretēji, nostiprinās personiskās atbildības principa politika. Pašvaldības vadītājs, ko ievēlējusi tauta, būs mazāk atkarīgs un pirmām kārtām strādās savu vēlētāju labā, apzinoties, ka tieši viņi, nevis politiskā tirgus dalībnieki vērtē mēra darbības efektivitāti. Gribu uzsvērt, ka mēru ievēlēšanas sistēmas maiņa ir vērienīga reforma, kas prasīs arī pašvaldības struktūru tiesību un pienākumu pārskatīšanu.

Mēru ievēlēšanas kārtības maiņa prasa gan paša pašvaldības vadītāja, gan deputātu korpusa, gan dažādu pašvaldības struktūru pilnvaru apjoma pārskatīšanu. Protams, skaidrāk jānodala lēmējvara no izpildvaras, jāveicina pašvaldības darba caurskatāmība. Šādas reformas sagatavošana ir liels darbs, pie kura tagad ķeras „Saskaņas Centrs”. Un, lai sagatavotu likumdošanas izmaiņas, kas attiecas uz pašvaldību vadītāju ievēlēšanas kārtību, un reformētu pašvaldības darbības principus, Politisko partiju apvienības „Saskaņas Centrs” frakcija nolēma izveidot darba grupu, un to vada Saeimas deputāts Vladimirs Reskājs.

Paldies par uzmanību.

Vadītāja. Paldies deputātam Valērijam Agešinam.

Tagad vārds Nacionālās apvienības „Visu Latvijai!”–„Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas deputātam Dāvim Staltam.

D.Stalts (VL–TB/LNNK).

 

Labvakar, cienījamie klausītāji! Pirmkārt, gribu teikt, ka šis laiks parlamentā ir iezīmējies tādās eiro krāsās, un šis jautājums, protams, viennozīmīgi ir prioritāte visām partijām, kuras pārstāvētas parlamentā, un noteikti arī Latvijas iedzīvotājiem.

Nacionālajai apvienībai nav viegli izšķirties par šo ceļu, jo mums ir ļoti, ļoti daudz jautājumu mūsu koalīcijas partneriem, un mēs gribam gūt atbildes un pārliecību par to, ka mūsu nacionāli ekonomiskās intereses tiks pienācīgi pārstāvētas daudz integrētākā un ciešākā Eiropas Savienībā, eirozonā un ka viss tas, ko mums sola Latvijas Bankas prezidents un valdības vadītājs Valdis Dombrovskis, tiks realizēts arī dzīvē.

Lai par to pārliecinātos, mēs gribam redzēt darbību sarakstu jeb plānu, kā mēs noturēsim mūsu cenu... cenu pārtikas precēm tikpat augstu, kāda tā ir patlaban, kā mēs varēsim vienoties ar tirgotāju asociācijām vai tirgotāju pārstāvjiem par to, ka viņi neveiks dažādas spekulācijas ar cenu, kuras tiek prognozētas un kuras noteikti nebūs pamatotas, un tā tālāk, un tā joprojām.

Tāpat mums ir daudz jautājumu par to, kādā veidā mazināt importa bilanci, un mums ir arī ierosinājumi galu galā, jo no šobrīd esošajām partijām Nacionālā apvienība ir vienīgā, kas veidoja augstākā līmeņa makroekonomikas speciālistu diskusijas. Šīs diskusijas bija vairākas dienas, un katra no tām ilga no 5 līdz 7 stundām. Tā ka tur bija ko mācīties, tur bija ko dzirdēt, tur bija ko salīdzināt, un, godīgi sakot, tur bija arī milzum daudz demagoģijas no abām pusēm.

Runājot par pašvaldību lietām, Nacionālā apvienība ir iecerējusi turpināt darbu pie Rīgas likuma radīšanas, kas šobrīd notiek paralēli Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) centieniem radīt šādu likumu. Mēs uzskatām to par absolūti nepieciešamu Rīgas pilsētai jau tuvākajā nākotnē, bet acīmredzot uz šīm vēlēšanām Rīgas likumu mēs vēl nespēsim... nepaspēsim ieviest.

Ja runājam par pašvaldību likumu, to, ko mēs šodien Saeimā esam pieņēmuši otrajā lasījumā, tad jāteic, ka tur ir padarīts ievērojams darbs, un vislielākais paldies jāsaka Nacionālās apvienības frakcijas vadītājam un VARAM parlamentārajam sekretāram Eināram Cilinskim, kurš ir spējis nonākt pie konsensa šajās darba grupās, kurās tika pārstāvētas ļoti pretēji noskaņotas puses – sākot no Latvijas Pašvaldību savienības un beidzot ar KNAB –, kurām bija dažos jautājumos kardināli atšķirīgi viedokļi.

Tāpat es gribu teikt, ka pēdējā laikā saistībā ar Latvijas un Ķīnas ekonomisko sadarbību ir aktualizējies arī Tibetas jautājums. Šis jautājums ir aktualizējies Baltijas mērogā, un es, deputātu grupas Tibetas atbalstam vadītājs un Nacionālās apvienības pārstāvis, iniciēšu Baltijas valstu parlamentāriešu kopīgas darba grupas izveidi Tibetas atbalstam, un savā ziņā šī darba grupa būs Ziemeļu reģionālais centrs Tibetas atbalstam Eiropā.

Tāpat gribu teikt, ka Nacionālā apvienība iniciēs deputātu darba grupu Ķemeru sanatorijas jautājumā, jo redzam, ka ir diezgan daudz risku, ka šī nacionālā bagātība varētu iet zudumā vai arī tās izsoles process varētu nenotikt valsts interesēs, kā mums sola dažādu valsts institūciju vadoši ierēdņi.

Paldies par uzmanību!

Vadītāja. Paldies deputātam Dāvim Staltam.

Un nākamā runās Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputāte Dana Reizniece-Ozola.

D.Reizniece-Ozola (ZZS).

 

Labvakar, godātie radioklausītāji! Šodien Saeimas sēdē tika strādāts ar ļoti svarīgu likumprojektu – „Euro ieviešanas likums”. Par šo likumprojektu gan tika lauzti šķēpi Saeimas sēdes laikā, un esmu pilnīgi pārliecināta, ka publiskajā telpā vēl tiks ne mazums diskusiju dzirdēts, un tas ir likumsakarīgi, jo šis ir likums, kas faktiski ietekmēs katra Latvijas iedzīvotāja, tātad arī katra uzņēmēja, dzīvi nākamajos gados.

Mēs dzirdējām ļoti plašas debates šodien. Diemžēl mums, opozīcijai, gribējās vairāk satura, vairāk argumentu par to, kādēļ tieši jau 2014.gadā būtu eiro jāievieš Latvijā. Nesadzirdējām argumentus. Mēģinājām skaidrot arī savu pozīciju, kādēļ šis nebūtu īstais brīdis un kādēļ balsojam pret likumprojektu.

Mēs dzirdam ļoti daudzus tādus nu diezgan skaļus solījumus par to, cik labi ir iestāties eirozonā Latvijai, ka nodarbinātība pieaugs, būs lielākas pensijas un būs lielāks atalgojums un investīciju apjoms. Kā Latvijas Bankas prezidents ir minējis, eirozona ir kuģis, pilns ar labumiem. Diemžēl realitāte ir pilnīgi cita. Mēs šobrīd redzam ļoti skaidras finansiālas saistības, kas Latvijai ar šo lēmumu šobrīd ir jāuzņemas: tie ir ikgadēji maksājumi Eiropas Stabilitātes mehānismā (40 miljonu eiro apmērā piecu gadu periodā) un garantētais ieguldījums eirozonas krīzes glābšanai (vismaz 1,5 miljardu eiro apmērā).

Vienkāršākā valodā sakot, katrai Latvijas ģimenei ir jābūt gatavai uzņemties ieguldījumu 3 tūkstošu eiro apmērā Grieķijas uzdzīves izdevumu segšanai.

Visi tie labumi, kurus mums šobrīd sola valdība, bet ar kuriem neaizraujas mūsu kaimiņvalstis, kas joprojām nav ieviesušas eiro, ir saistīti ar optimistisko stāstu par to, ka eiro ir stabils un eirozona ir stabila. Bet Zaļo un Zemnieku savienība ir gan pati pētījusi, gan arī runājusi ar ekonomistiem un finansistiem, lai pārliecinātos, vai tiešām riski ir tik zemi, kā mums šobrīd sola Latvijas Bankas prezidents un finanšu ministrs. Saprotam, ka risku ir ļoti, ļoti daudz. Gan reitingu aģentūru signāls Eiropas Stabilitātes mehānismam, samazinot kredītreitingus, gan Starptautiskā Valūtas fonda atzinums, ka eirozonas krīze ir viens no lielākajiem draudiem pasaules ekonomikas attīstībai, gan ražošanas sektora stagnēšana eirozonā, gan rekordaugstais bezdarba līmenis eirozonā neliecina par eirozonas strauju atveseļošanos. Arī nākamgad gan OECD, gan investīciju bankas plāno eirozonas ekonomikas lejupslīdi un paredz kaut kādu atveseļošanos tikai piecu gadu periodā.

Mēs papētījām arī pārējo eirozonai nepievienojošos valstu šābrīža attieksmi pret eirozonu un redzējām, ka neviena, izņemot Latviju, nesteidzas iestāties eirozonā, un argumenti ir ļoti vienkārši: šobrīd ir jāsagaida eirozonas stabilitāte. Piemēram, Polija, kura līdz šim demonstrējusi ļoti veiksmīgu tautsaimniecības attīstības modeli un ir vienīgā no Austrumeiropas valstīm, kura nepiedzīvoja smagu krīzi, pirms divām dienām apturējusi savu darbu pie nacionālā eiro ieviešanas plāna, pasakot, ka eirozonas stabilitāte ir pirmais kritērijs, pirms turpināt darbu šajā virzienā.

To pašu saka Ungārijas parlamenta pārstāvji un arī valdības pārstāvji. Ātrāk par 2020.gadu šī valsts vispār neapsver iespēju iestāties eirozonā.

Iespējams, nav jāgaida tik ilgi, bet skaidrs, ka šis nav īstais brīdis, lai mēs uzņemtos tās saistības, kuras paredz mums dalība tik ļoti nestabilajā savienībā.

Jautājums, kuru mēs uzsvērām šodien no savas puses un par kuru arī publiskajā telpā esam runājuši, ir tas, ka no valdības puses komunikācija jautājumā par eiro ir bijusi ļoti vāja un neizskatās, ka tā tiek uzlabota, lai gan ir paredzēti diezgan lieli finanšu līdzekļi. Vieni statistikas dati, manuprāt, būtu jāņem vērā valdībai: 2003.gadā, kad Latvija stājās Eiropas Savienībā, sabiedrības atbalsts dalībai Eiropas Savienībā pārsniedza 50 procentus. Ja valdība tik pārliecinoši apgalvo, ka sabiedrība tajā brīdī apzinājās, ka lēmums par dalību Eiropas Savienībā vienlaikus ir arī lēmums par dalību eirozonā, tad mulsinošs ir fakts, ka šobrīd, 2012.gadā, vien 8 procenti sabiedrības uzskata, ka jāiestājas eirozonā jau 2014.gadā. Tas nozīmē, ka ne tikai informēšanas darbs ir bijis nepilnīgs; tas nozīmē, ka situācija tiešām gan Latvijā, gan eirozonā ir būtiski mainījusies un arī cilvēku viedoklis par šo faktu ir būtiski mainījies.

Vienlīdz piesardzīgs ir arī uzņēmēju viedoklis. Vakardien mēs uzzinājām Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras aptaujas rezultātus, kur redzams, ka 2014.gadu atbalsta vien 45 procenti no visiem aptaujātajiem uzņēmējiem (aptauja ietvēra gan tirgotājus, gan ražotājus, gan pakalpojumu sniedzējus).

Mēs uzsveram, ka šis ir ļoti svarīgs brīdis, lai valdība savā komunikācijā dotu lielāku drošības un uzticēšanās signālu sabiedrībai, uzņemdamās pilnīgu personisku atbildību par saviem vārdiem, par to, ko tā tautai sola. Lai nebārstās ar tukšām frāzēm par nodarbinātības pieaugumu, par lielāku atalgojumu, bet ļoti precīzi skaidro un faktiski ar savu amatu, es pat teiktu, apliecina, ka lata maiņas kurss, ieviešot eiro, nemainīsies, ka inflācija nepieaugs vairāk kā kaimiņiem, par 0,3 procentiem, ka eiro ieviešanas izmaksas Latvijā būs saprātīgas un ka informācijas kampaņa būs efektīva, tā, lai brīdī, kad Latvija iestāsies eirozonā, vismaz puse Latvijas iedzīvotāju atbalstītu šo procesu!

Ja valdības vadītājs un Latvijas Bankas prezidents publiski apņemtos to visu nodrošināt, tad, iespējams, varētu domāt par citu lēmumu. Kamēr nav pārliecināta sabiedrība, kamēr nav pietiekami skaidrots, kādi ir ieguvumi un arī zaudējumi no dalības eirozonā, tikmēr nevar tikt atbalstīta steiga Euro ieviešanas likuma pieņemšanā, kas paredz jau ļoti konkrētas darbības un izdevumus gan valsts, gan pašvaldību institūcijām un arī kopējā procesā.

Paldies jums.

Vadītāja. Paldies deputātei Danai Reizniecei-Ozolai.

Pašlaik skan raidījums „Frakciju viedokļi” no Saeimas nama Rīgā.

Un tālāk vārds Reformu partijas frakcijas deputātam Jānim Ozoliņam.

J.Ozoliņš (RP).

 

Labdien, cienījamie radioklausītāji! Šodien neapšaubāmi viskarstākās debates bija par Euro ieviešanas likumu. Un šeit es gribētu atgādināt vienu lietu, ka nauda pēc savas būtības ir domāta norēķinu veikšanai civilizētā pasaulē jeb preču apmaiņai. Un mums ir jānodrošina, lai šī preču apmaiņa vai vērtību uzkrāšana notiktu pēc iespējas lētākā un pēc iespējas drošākā veidā.

Mēs esam rūpīgi izvērtējuši visus plusus un mīnusus, un pilnīgi noteikti Latvijai ekonomiskie ieguvumi no pievienošanās eirozonai ir daudzkārt lielāki nekā tās bažas vai tie riski, ka mēs šajā pārejas posmā varētu kaut ko neparedzēt.

Ikdienas dzīvē iedzīvotāji jau sen ir snieguši lielu atbalstu eiro. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka 45 procenti noguldījumu komercbankās ir veikti eirovalūtā, vairāk nekā 84 procenti kredītu un iedzīvotāju aizņēmumu ir izsniegti eirovalūtā. Nekustamais īpašums faktiski visur tiek tirgots, cenas norādot eiro. Tas pats ir ar automašīnām, par importa un eksporta darījumiem nemaz nerunājot. Faktiski dominējošā valūta ir eiro, kas mums dod iespēju norēķināties ar visām Eiropas Savienības valstīm un kaimiņvalstīm.

Neiztur kritiku arī tas arguments, ka mums, pierobežai valstij, ir daudz darījumu ar bijušajām Padomju Savienības republikām, ar Krieviju. Darījumos ar Krieviju un pārējām šīm valstīm eiro īpatsvars ir liels – 70 procentos no visiem šiem starprobežu darījumiem norēķini tiek veikti eirovalūtā.

Faktiski mēs jau šo izvēli esam veikuši, un mūsu ekonomikas ir ļoti, ļoti saistītas ar eiro. Šajā brīdī mēs, veicot šos nevajadzīgos transakcijas maksājumus jeb konvertācijas maksājumus, patiesībā bremzējam savu ekonomiku. Mēs pārmaksājam par lietām, par kurām nevajadzētu maksāt. Mēs šo naudu varam labāk izmantot – izlietot to gan valsts pārvaldes sakārtošanai, gan algu paaugstināšanai, gan pensiju indeksācijai, gan citām nepieciešamajām lietām.

Par varas pozīciju no Latvijas puses. Pievienojoties eirozonai, mēs Eiropas Centrālās bankas padomē iegūsim vienu balsi, un tas nozīmē, ka ar mazāku naudas apjomu, jo Latvijai ir maza ekonomika, mēs iegūsim krietni lielāku teikšanu. Un varēsim arī piedalīties balsošanā par visiem lēmumiem, kuri ir Latvijai svarīgi. Šajā brīdī mēs varam tikai novērotāju lomā piedalīties, jo mums Eiropas Centrālajā bankā nav balsstiesību attiecībā uz ieguldījumu politiku.

Tālāk. Tūlītējie ieguvumi. Kādi tad tie būtu? Viens ir tas, ka tad būs mazāk ar konvertāciju saistītu izmaksu. Būtisks piemērs varētu būt tāds: faktiski visi, kas brauc tagad, šajā brīdī, ar mašīnām... mēs visi pērkam degvielu, un par šo degvielu tirgotājs jau ir samaksājis eiro, un līdz ar to ar katru mūsu pirkto degvielas litru mēs apmaksājam faktiski konvertācijas darījumu. To mums pēc tam nevajadzēs darīt.

Mazāki procentu maksājumi. Visi tie, kas ir ņēmuši kredītus vai plāno ņemt kredītu ilgākā laika posmā, maksās krietni mazākus kredītmaksājumus.

Eksporta kāpums. Latvijas uzņēmumi, pievienojoties eirozonai, būtiski kāpinās eksporta apjomus. To ir parādījusi visu eirozonas valstu pieredze, un Latvijā būs tieši tāpat.

Un pēdējais. Es dzirdēju no Zaļo un Zemnieku savienības daudzus populistiskus izteikumus, ka eiro ir briesmās, ka eirozona beigs eksistēt, un tā tālāk, un tā tālāk. Eirovalūtas ieviešana nekādā veidā neaizstāj strukturālās reformas jeb tās reformas, kuras Latvija ir veiksmīgi veikusi. Tieši šo reformu neesamība Dienvideiropas valstis noveda pie tā, ka tās nespēj pildīt savas saistības. Latvija, pievienojoties eirozonai, ieguldot naudu (nevis samaksājot, bet ieguldot naudu!) Eiropas Stabilitātes mehānismā, faktiski pelna no krīzēm, kas ir citās valstīs radušās. Un no tā mums nevajag bīties. Tā ir finanšu pasaule, un, ja mēs nespēsim tai piemēroties un nespēsim iegūt maksimālu labumu priekš Latvijas iedzīvotājiem, tad mēs vienmēr būsim tādā pabērnu lomā.

Mēs ļoti optimistiski skatāmies uz priekšu. Ceram, ka šo likumprojektu izdosies apstiprināt arī otrajā lasījumā un ar 2014.gada 1.janvāri eiro ieviest.

Paldies liels!

Vadītāja. Paldies deputātam Jānim Ozoliņam.

Un raidījumu šodien noslēdz partijas VIENOTĪBA frakcijas deputāts Jānis Reirs.

 

J.Reirs (VIENOTĪBA).

 

Labvakar! Šodien Saeimas sēde ilga gandrīz vai 10 stundas. Esam izrunājuši sausu muti un gandrīz vai zaudējuši balsi. Kā jau Ozoliņa kungs teica, viens no galvenajiem likumprojektiem, par kuriem bija arī vislielākās debates, bija likumprojekts par eiro ieviešanu. Faktiski tas ir tehnisks likumprojekts, kurš noteic pārejas periodu, naudas maiņas kārtību un visas tehniskās lietas, kas saistītas ar pāreju no lata uz eiro. Bet debates izvērtās vairāk politiskajos jautājumos. Debates bija tiešām apjomīgas un, varētu teikt, arī saturīgas. Diemžēl neizdevās no opozīcijas dzirdēt nevienu saprātīgu argumentu, kamdēļ nevajadzētu ieviest eiro tajā brīdī, kad Latvija ir finansiāli gatava šim solim.

Apstāšos pie dažiem argumentiem, kuri tika minēti.

Viens no visnozīmīgākajiem un visinteresantākajiem argumentiem, kas tika minēts tieši no „Saskaņas Centra” puses, bija arguments, ka mēs zaudējam savu neatkarību, identitāti un visu pārējo. Šajā sakarā gribu pateikt, ka tādas eirozonas valstis kā Somija, Igaunija, Vācija nav zaudējušas savu identitāti tāpēc, ka tās ir iestājušās eirozonā, un tās ir tikpat lepnas par savu valsti, un valsts simboli ir... Valsts sastāv no teritorijas un no iedzīvotājiem, un valsts simboli ir karogs un himna, bet nauda ir maksāšanas līdzeklis. Un, ja uztraucamies, ka līdz ar savu latu zaudēsim arī savu identitāti, tad gribu pateikt vai atgādināt, ka katra eirozonas valsts kaļ pati savu naudu, savas monētas, un mūsu pašreizējo gotiņu un lasi nomainīs Milda, kura būs attēlota uz divu eiro un uz viena eiro monētām, desmit centu, 20 centu un 50 centu monēta būs ar lielo Latvijas ģerboni, bet 1 centa, 2 centu un 5 centu monēta būs ar mazo Latvijas ģerboni.

Šīs monētas mēs varam redzēt Latvijas Bankas mājaslapā. Tās ir vienas no glītākajām un skaistākajām monētām, kuras būs apgrozībā Eiropas Savienībā, eirozonā. Un, jā, piebildīšu, ka divu eiro monētai uz sāniem būs iekalti vārdi „Dievs, svētī Latviju”. Tā ka nevietā ir jautājums par to, ka mēs zaudējam kādu identitāti. Nē, mēs tieši paplašinām savas iespējas! Nu Milda iekaros Parīzi, Milda iekaros Briseli, Milda iekaros Tallinu, Helsinkus, un, ja kāds brīnīsies un nesapratīs, kas tā ir par naudu, tad varēs izlasīt: „Dievs, svētī Latviju”. Tā ka es domāju, ka arī Latvijas Bankas dizaineri ir padomājuši par to, lai arī šajā naudā mēs nezaudētu savus svētumus un savu identitāti.

Iestājoties eirozonā, mēs iegūsim arī lielāku ietekmi Eiropā. Pašreizējā situācijā mūsu lats kopš 2006.gada ir piesaistīts eiro, bet lēmumus par eiro attīstību pieņem tikai eirozonas dalībvalstis. Šī pievienošanās dos iespēju arī mums pilntiesīgi pieņemt lēmumus par eiro nākotnes attīstību.

Par bažām un par cenām es gribu teikt, ka Latvijas valdība ir mācījusies no iepriekšējo valdību kļūdām. Tajā situācijā, kāda bija 2006., 2007.gadā, kad bija milzīga attīstība, bija arī milzīga inflācija. Pašreizējā situācijā mēs esam trīs ceturkšņus pēc kārtas attīstības līderi Eiropas Savienībā (ar 5,3 procentus lielu IKP pieaugumu), bet inflācija mums ir trešā zemākā Eiropas Savienībā. Viens no inflācijas slāpēšanas soļiem bija PVN samazināšana par 1 procentu. Kā redzam, valdība kopā ar sociālajiem partneriem, Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, tirdzniecības uzņēmumu pārstāvjiem, arodbiedrībām, es domāju, ir guvusi ļoti labu pieredzi cenu noturēšanā. Un tas, ka mums ir trešā zemākā inflācija vienlaikus ar lielāko pieaugumu, – tas nozīmē, ka mēs mākam ietekmēt cenas un ka mēs to mācēsim izdarīt arī tad, kad būsim ieviesuši eiro.

Vēl viens ļoti nopietns aspekts, kas tiek apspriests šajā likumprojektā, ir jautājums par to, kā, kur un kad varēs mainīt latus pret eiro. Gribu atgādināt, ka šī nav naudas maiņa, tā ir maksāšanas līdzekļu maiņa, līdz ar to visus apgrozībā esošos latus būs iespējams neierobežoti ilgi mainīt pret eiro. Bet sākotnēji vienu mēnesi visās pasta nodaļās būs iespējams mainīt, pusgadu – jebkurā bankas filiālē būs iespējas mainīt latus pret eiro, un Latvijas Banka bez laika ierobežojuma mainīs latus pret eiro.

Bija arī jautājums par maiņas kursu: kāpēc šajā likumā nav norādīts kurss, pēc kura mainīs latu? Formāli šo kursu nosaka Eiropas Centrālā banka, bet, ņemot vērā to piecu valstu pieredzi, kuras ir iestājušās eirozonā pēdējos desmit gados, praktiski Eiropas Centrālā banka vienmēr ir piemērojusi šo vidējo kursu, kas pašreiz Latvijā ir 0,7028 lati pret eiro. Līdz ar to tas ir visticamākais kurss, kas varētu būt.

Arī kredītņēmējiem, tiem, kam kredīti latos, būs lētāk, jo EURIBOR ir stipri, tātad aizņemšanās eiro ir stipri lētāka par aizņemšanos latos vietējā tirgū. Tas arī samazinās izmaksas, un noteikti samazināsies izmaksas, konvertējot valūtu. Tur vispār nebūs konvertācijas... Un kā piemēru es gribu minēt zemniekus, kuri pašreizējā situācijā saņem visus maksājumus no Eiropas latos.

Latvijas valdība, Valsts kase konvertē eiro pret latu pēc Latvijas Bankas kursa, tātad šeit netiek radīti zaudējumi. Taču, tā kā vismaz 70 procenti zemnieku kredītu ir eiro, zemnieki konvertē šo naudu atkal pret eiro, un ir ļoti lieli zaudējumi sakarā ar konvertāciju, un tie ir mērāmi vairākos miljonos... vairākos desmitos miljonu gadā. Šī nauda tādējādi tiek izņemta no privātpersonu, no uzņēmēju, no individuālā darba darītāju kabatām, kaut gan varētu šo naudu novirzīt tālāk patēriņam. Kā piemēru mēs redzējām ziņu raidījumos rādīto jauno piena kombinātu, kur tiek ražots... kur laista darbā siera ražošanas līnija: šī uzņēmuma vadītājs pateica, ka viņi mēnesī zaudē tikai naudas konvertācijā 10 tūkstošus latu. Tā ir milzīga nauda. Tas ir vienā uzņēmumā, bet kopumā tie ir vairāki desmiti miljonu! Šo naudu varētu izlietot gan jaunu darba vietu radīšanai, gan laist apgrozībā, lai veicinātu patēriņu.

Tas būtu īsumā par šo galveno likumprojektu. Saeima balsoja, atbalstīja šo likumprojektu – gan tā steidzamību, gan tā pieņemšanu pirmajā lasījumā. Priekšlikumi tiks iesniegti līdz 10.janvārim, un šo likumprojektu otrajā lasījumā Saeima nolēma skatīt 31.janvārī.

Paldies.

 

Vadītāja. Paldies deputātam Jānim Reiram.

Līdz ar to šodienas tiešraide „Frakciju viedokļi” ir izskanējusi.

Paldies, ka klausījāties. Lai jums jauks vakars, un uz sadzirdēšanos!