Likums

Likumprojekts

Par Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu

1.pants. 2005.gada 20.oktobra Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu (turpmāk – Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Konvencijā paredzēto saistību izpildi koordinē Kultūras ministrija.

3.pants. Konvencija stājas spēkā tās 29.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

4.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

Kultūras ministra vietā –

veselības ministrs

V.Veldre

Likumprojekta

“Par Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu” anotācija

I. Kādēļ normatīvais akts ir vajadzīgs
1. Pašreizējās situācijas raksturojums	Kultūras daudzveidības saglabāšanas un veicināšanas nosacījumi Eiropā un pasaulē ir atkarīgi ne tikai no ekonomiskajiem apstākļiem, bet arī no daudziem citiem faktoriem. Tirgus lielums, valodas minoritāšu pastāvēšana vai nepastāvēšana, tādu teritoriju pastāvēšana, kurās ir ierobežots valodas areāls, saikne ar valsts vai reģionālo identitāti, tradīcijas un kultūras mantojums, vēsturiskā saikne ar trešajām valstīm – tie visi ir elementi, kas nosaka kultūras izpausmes, patēriņa un sadarbības apstākļus. Eiropas līmenī kultūru daudzveidība ir realitāte, kuru bagātina jaunu dalībvalstu pievienošanās. Globalizācija, lai gan tā sniedz jaunas kultūras sadarbības iespējas, var arī apdraudēt neaizsargātākās kultūras. Globalizācijas un tirgus liberalizācijas rezultātā kultūras preču un pakalpojumu ražošana un izplatīšana tiek monopolizēta – īpašnieku skaits samazinās un samazinās arī izvēles iespējas patērētājiem, kas ir drauds ne tikai kultūras izpausmju daudzveidībai, bet arī demokrātijai. Eiropas Savienība jau ilgus gadus ir atzinusi kultūras preču un pakalpojumu divējādo dabu – kultūras un ekonomisko, un Eiropas Kopienas dibināšanas līgumā noteikusi, ka tai savā rīcībā jāņem vērā kultūras aspekti (Eiropas Kopienas Līguma 151. panta 4. punkts). Turklāt starptautiskajā līmenī līdz šim trūka juridiski saistošu dokumentu, kuros būtu atzīta kultūras izpausmju īpašā daba. Parīzē 2005. gada 20. oktobrī pieņemtās UNESCO Konvencijas par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu ( turpmāk – Konvencija) mērķis ir likvidēt šo nepilnību, nosakot virkni tiesību un pienākumu gan valsts, gan starptautiskajā līmenī, kuru mērķis ir kultūras daudzveidības aizsardzība un veicināšana. Šis dokuments kultūras daudzveidības tiesiskās aizsardzības jomā ir tikpat nozīmīgs, cik nozīmīgi ir Pasaules intelektuālā īpašuma organizācijas nolīgumi attiecībā uz intelektuālo īpašumu, Pasaules Tirdzniecības organizācijas nolīgumi attiecībā uz tirdzniecību, Pasaules Veselības organizācijas nolīgumi attiecībā uz veselību un daudzpusējie vides nolīgumi attiecībā uz vidi. Pievienošanās Konvencijai paver jaunas iespējas un dod tiesisku pamatu nacionālo valstu kultūrpolitikas attīstībai, respektējot subsidiaritātes principu. Atbilstoša likumdošanas bāze ir īpaši svarīga mazām valstīm, lai veicinātu kultūras daudzveidību, stiprinātu valodu daudzveidību un aizsargātu kultūras mantojumu. Latvija ir formulējusi savu kultūrpolitiku kultūras daudzveidības aizsardzībai un veicināšanai, izstrādājot “Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts” (apstiprinātas Ministru kabinetā 18.04.2006.). Šī dokumenta izstrādes procesā ir ņemti vērā un dokumentā iekļauti Konvencijas mērķi un principi, kā arī ieviešanas līdzekļi.
2. Normatīvā akta projekta būtība	Ar likumprojektu paredzēts apstiprināt UNESCO Konvenciju par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu. Konvencijas galvenie mērķi ir: aizsargāt un veicināt kultūras izpausmju daudzveidību; radīt nosacījumus, lai kultūras varētu brīvi attīstīties un mijiedarboties savstarpēji labvēlīgā veidā; veicināt dialogu starp kultūrām nolūkā nodrošināt plašāku un līdzsvarotu kultūras apmaiņu pasaulē; veicināt starpkultūru saskarsmi; veicināt cieņu pret kultūras izpausmju daudzveidību un padziļināt izpratni par tās vērtību vietējā, valsts un starptautiskā līmenī; apliecināt saiknes starp kultūru un attīstību nozīmīgumu visām valstīm, īpaši jaunattīstības valstīm; atzīt kultūras norišu, preču un pakalpojumu kā identitātes, vērtību un nozīmes nesēju īpašo dabu; apliecināt valstu suverēnās tiesības atbalstīt, noteikt un īstenot politiku un pasākumus, kurus tās uzskata par piemērotiem, lai aizsargātu un veicinātu kultūras izpausmju daudzveidību savā teritorijā; stiprināt starptautisko sadarbību un solidaritāti partnerības gaisotnē, īpaši nolūkā palielināt jaunattīstības valstu spēju aizsargāt un veicināt kultūras izpausmju daudzveidību. Konvencija dod visām valstīm tiesības veikt pasākumus nacionālās kultūrpolitikas ietvaros, kuru mērķis būtu radīt un izplatīt, kā arī aizsargāt kultūras norises, preces un pakalpojumus. Īstenojot šos pasākumus, valstīm ir pienākums līdzsvarot valsts suverēnās tiesības ar starptautiskās sadarbības noteikumiem.
3. Cita informācija	Latvija ir paudusi savu atbalstu Konvencijai. Latvijas eksperti ir piedalījušies konvencijas izstrādes procesā, kā arī 2005.gada 20. oktobrī UNESCO Ģenerālajā asamblejā balsoja par tās pieņemšanu. UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Asambleja 2006.g. 2.februārī pieņēma lēmumu atbalstīt nepieciešamību Latvijai pievienoties Konvencijai, kā arī aicināja Latvijas Republikas Saeimu ratificēt Konvenciju iespējami drīzā laikā. 2006. gada 18. aprīlī Ministru kabineta apstiprinātajās „Valsts kultūrpolitikas vadlīnijās 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts” Latvijas pievienošanās Konvencijai paredzēta līdz 2007. gada 1. jūnijam. 2006. gada 18. maija Eiropas Savienības Izglītības, jaunatnes un kultūras ministru padomē tika pieņemts lēmums (2006/515/EC) par Konvenciju, lai atļautu Eiropas Savienībai kā atsevišķam publisko tiesību subjektam tai pievienoties, jo Konvencijas ietvars skar ne tikai Eiropas Savienības dalībvalstu, bet arī Eiropas Savienības kompetencē esošās jomas, tāpēc ir nepieciešama Kopienas un tās dalībvalstu kopīga šīs Konvencijas ratifikācija. Dalībvalstis saglabā tiesības realizēt savu suverēno varu attiecībā uz to tiesību kopumu, kas neiekļaujas vai tikai daļēji iekļaujas Eiropas Savienības tiesību kompetenču kopumā. 2006. gada 18. decembrī Eiropas Kopiena kā kolektīvs publisko tiesību subjekts un 13 Eiropas Savienības dalībvalstis iesniedza UNESCO Konvencijas ratifikācijas dokumentus. Patlaban notiek pēdējās diskusijas par Eiropas Savienības Rīcības kodeksa Konvencijas ieviešanai izveidi, kas būs rekomendējošs dokuments Eiropas Savienības dalībvalstīm. Līdz 2007. gada 15. februārim Konvenciju ratificējušas 48 valstis, t.sk. 17 Eiropas Savienības dalībvalstis un Eiropas Kopiena. Š.g. 18. martā Konvencija stāsies spēkā, tāpēc būtu vēlams, ka Latvija to ratificētu līdz šim laikam. Tām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kas Konvencijai pievienosies vēlāk, spēkā stāšanās datums saskaņā ar Konvencijas 29.pantu būs trīs mēnešus pēc pievienošanās dokumentu deponēšanas, un līdz attiecīgajam laikam tās nevarēs piedalīties kā balsstiesīgas dalībnieces Konvencijas institūciju izveides procesā.

II. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību
1. Ietekme uz makroekonomisko vidi	Likumprojekts ilgtermiņā labvēlīgi ietekmēs makroekonomisko vidi, veicinās Lisabonas programmas mērķu sasniegšanu.
2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu	Ņemot vērā kultūras tiešo un netiešo sociālekonomisko ietekmi, likumprojekts ilgtermiņā sniegs ieguldījumu gan uzņēmējdarbības vides uzlabošanā kopumā, gan mazinās tirgus nepilnības, kas skar kultūras produktu ražošanu. Likumprojekts sekmēs labvēlīgus nosacījumus mikro, mazo un vidējo uzņēmēju aktivitātēm, veicinās viņu konkurētspēju un iespējas, kā arī radošo industriju attīstību Latvijā.
3. Sociālo seku izvērtējums	Likumprojekts ilgtermiņā labvēlīgi ietekmēs sociālo vidi, jo īpaši veicinās radošo personu jaunradi, tas veicinās sabiedrības integrāciju, jo paredz visu sociālo grupu kultūras mantojuma un jaunrades aizsardzību un veicināšanu. Labvēlīgi ietekmēs arī Latvijas attiecības ar citām Eiropas Savienības dalībvalstīm un jaunattīstības valstīm.
4. Ietekme uz vidi	Likumprojekts šo jomu neskar.
5. Cita informācija

III. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

Likumprojekts nerada papildu izdevumus valsts un pašvaldību budžetos.

tūkst. Ls

Rādītāji

Kārtējais gads

Nākamie trīs gadi

Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

1. Izmaiņas budžeta ieņēmumos

Likum

projekts šo jomu neskar.

Likum

projekts šo jomu neskar.

Likum

projekts šo jomu neskar.

Likum-

projekts šo jomu neskar.

Likum-

Projekts

šo jomu neskar

2. Izmaiņas budžeta izdevumos

Likum-projekts šo jomu neskar

Likum-projekts

šo jomu neskar

3. Finansiālā ietekme

Likum-

projekts šo jomu neskar

Likum-

projekts šo jomu neskar

Likum-

projekts šo jomu neskar

Likum-

projekts šo jomu neskar

Likum-

projekts šo jomu neskar

4. Prognozējamie kompensējošie pasākumi papildu izdevumu finansēšanai

Likum-

projekts šo jomu neskar

Likum-

projekts šo jomu neskar

Likum-

projekts šo jomu neskar

Likum-

projekts šo jomu neskar

Likum-

projekts šo jomu neskar

5. Detalizēts finansiālā pamatojuma aprēķins

Likum-

projekts šo jomu neskar

Likum-

projekts šo jomu neskar

Likum-

projekts šo jomu neskar

Likum-

projekts šo jomu neskar

Likum-

projekts šo jomu neskar

6. Cita informācija

Konvencijas īstenošana saistīta ar vairāku tādu pasākumu īstenošanu, kas paredzēti jau pieņemtajos spēkā esošajos kultūras politikas dokumentos un normatīvajos aktos un tiek finansēti likumā par valsts budžetu kārtējam gadam paredzēto līdzekļu ietvaros. Jaunām iniciatīvām papildus nepieciešamie līdzekļi tiek izskatīti līdz ar citu ministriju pieprasījumiem budžeta likumprojekta pieņemšanas procesā.

Saskaņā ar Konvencijas 18. pantu tiek nodibināts “Starptautiskais kultūras daudzveidības fonds”, kas paredz Konvencijas pušu brīvprātīgās iemaksas. Par šo iemaksu lielumu lemj konvencijas dalībvalsts, Konvencija neregulē iemaksu apjomu. Praksē pieņemts, ka dalībvalstis brīvprātīgi iemaksā 1% no UNESCO ikgadējās dalībmaksas kopējās summas.

Konvencijas 14. pants paredz sadarbību attīstībai, jo īpaši palīdzību jaunattīstības valstīm. Šis pasākums jau ir Latvijas ārpolitikas darba kārtībā un iekļauts Valdības deklarācijā. Kultūras jomā Latvija, piemēram, jau sniedz donorvalsts palīdzību Gruzijas kino speciālistiem.

IV. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

1. Kādi normatīvie akti – likumi un Ministru kabineta noteikumi papildus jāizdod un vai ir sagatavoti to projekti. Attiecībā uz Ministru kabineta noteikumiem (arī tiem, kuru izdošana ir paredzēta izstrādātajā likumprojektā) norāda to izdošanas mērķi un satura galvenos punktus, kā arī termiņu, kādā ir paredzēts šos noteikumus izstrādāt.

Tuvākajā laikā nav paredzēts izstrādāt un izdot ar likumprojektu tiešā veidā saistītus likumus un Ministru kabineta noteikumus.

2. Cita informācija

Tā kā Latvija pievienojas Konvencijai ne tikai kā atsevišķa valsts, bet arī kā Eiropas Savienības dalībvalsts, nākotnē iespējami ar likumprojektu saistīti Eiropas Savienības normatīvie akti, kas uzliks saistības Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij.

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst normatīvais akts
1. Saistības pret Eiropas Savienību	UNESCO Konvencija atbilst Kopienas saistībām, kuras noteiktas ar Eiropas Kopienas Līguma 151. panta 4. punktu, atbilstīgi kuram, rīkojoties saskaņā ar citiem šā Līguma noteikumiem, Kopiena ņem vērā kultūras aspektus, jo īpaši nolūkā ievērot un veicināt kultūru daudzveidību. Konvencijas mērķi atbilst Eiropas Savienības citu politiku mērķiem, proti, ārējās sadarbības politikas (un jo īpaši attīstības politikas) mērķiem, mērķiem kopējā tirdzniecības politikā, iekšējā tirgus izveidē (jo īpaši attiecībā uz intelektuālo īpašumu), audiovizuālās un informācijas sabiedrības politikā, kā arī mērķiem kultūras darbības jomā. Konvencijas mērķi atbilst arī Pamattiesību hartai un, jo īpaši, kultūras daudzveidības veicināšanas principam (22. pants). Subsidiaritātes princips piemērojams tādēļ, ka Konvencija skar dažādas kompetences. Konvencija vienlaicīgi attiecas gan uz Kopienas, gan uz dalībvalstu kompetencēm, tas nosaka nepieciešamību Konvenciju ratificēt Kopienai un dalībvalstīm kopīgi.
2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām	Likumprojekts šo jomu neskar.
3. Saistības, kas izriet no Latvijai saistošajiem divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem	Likumprojekts šo jomu neskar.

4. Atbilstības izvērtējums 1. tabula

Attiecīgie EK normatīvie akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Kopienu tiesas spriedumi, vadlīnijas u.tml.), numurs, pieņemšanas datums, nosaukums, publikācija

Saskaņā ar Konvencijas 27. panta 3. punkta c) apakšpunktu Latvijai ir saistošs Eiropas Kopienas dibināšanas Līgums, kurā norādītas tās dalībvalstu kompetences, kuras tās ir nodevušas Kopienai jautājumos, kas attiecas uz Konvenciju.

Kopienai ir ekskluzīva kompetence kopīgajā tirdzniecības politikā (Eiropas Kopienas Līguma 131. līdz 134. pants). Tā īsteno attīstības sadarbības politiku (Līguma 177. līdz 181. pants) un sadarbības politiku ar rūpnieciski attīstītajām valstīm (Līguma 181.a pants), neskarot dalībvalstu attiecīgās kompetences. Tai ir dalīta kompetence attiecībā uz preču, personu un kapitāla brīvu apriti (Līguma 23. līdz 31.pants un 39. līdz 60. pants), konkurenci (87.–89. pants) un iekšējo tirgu, tostarp intelektuālo īpašumu (Līguma 94. līdz 97. pants). Saskaņā ar Līguma 151. pantu un jo īpaši tā 4. punktu Kopiena, rīkojoties saskaņā ar citiem šā Līguma noteikumiem, ņem vērā kultūras aspektus, jo īpaši nolūkā ievērot un veicināt kultūru daudzveidību.

Še turpmāk uzskaitītajos Kopienas tiesību aktos norādīta Kopienas kompetences joma saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma noteikumiem:

Padomes Lēmums 94/800/EK (1994. gada 22. decembris) par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV L 336, 23.12.1994., 80. - 81. lpp.);

Padomes Regula (EK) 2501/2001 (2001. gada 10. decembris) par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu no 2002. gada 1. janvāra līdz 2004. gada 31. decembrim – Paziņojums attiecībā uz Padomes regulu par vispārējo tarifa preferenču sistēmas piemērošanu no 2002. gada 1. janvāra līdz 2004. gada 31. decembrim (OV L 346, 31.12.2001., 1. – 60. lpp.);

Padomes Lēmums 2005/599/EK (2005. gada 21. jūnijs), lai Eiropas Kopienas vārdā parakstītu nolīgumu, ar kuru groza Partnerattiecību nolīgumu starp Āfrikas, Karību jūras reģiona un Klusā okeāna valstu grupas locekļiem, no vienas puses, un Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no otras puses, kas parakstīts Kotonū, 2000. gada 23. jūnijā (OV L 209, 11.8.2005., 26. lpp.);

Padomes Regula (EK) 2698/2000 (2000. gada 27. novembris), ar ko groza Regulu (EK) Nr. 1488/96 par finansiāliem un tehniskiem pasākumiem (MEDA) ekonomikas un sociālo struktūru reformu atbalstam Eiropas – Vidusjūras reģiona partnerattiecībās (OV L 311, 12.12.2000., 1.-8. lpp.);

Padomes Regula (EEK) Nr. 3906/89 (1989. gada 18. decembris) par ekonomisku palīdzību Ungārijas Republikai un Polijas Tautas Republikai, un tās turpmākie grozījumi, kas vēl aizvien ir spēkā attiecībā uz Bulgāriju un Rumāniju (OV L 375, 23.12.1989., 11.–12. lpp.;)

Padomes Regula (EK) Nr. 2666/2000 (2000. gada 5. decembris) par palīdzību Albānijai, Bosnijai un Hercegovinai, Horvātijai, Dienvidslāvijas Federatīvajai Republikai un Bijušajai Dienvidslāvijas Maķedonijas Republikai, par Regulas (EK) Nr. 1628/96 atcelšanu un par grozījumiem Regulā (EEK) Nr. 3906/89, Regulā (EEK) Nr. 1360/90, Lēmumā 97/256/EK un Lēmumā 1999/311/EK (OV L 306, 7.12.2000., 1.–6. lpp.);

Padomes Regula (EEK) Nr. 443/92 (1992. gada 25. februāris) par finansiālu un tehnisku palīdzību Āzijas un Latīņamerikas jaunattīstības valstīm un ekonomisku sadarbību ar tām (OV L 052, 27.2.1992., 1. – 6. lpp.);

Padomes Regula (EK, Euratom) Nr. 99/2000 (1999. gada 29. decembris) attiecībā uz palīdzības sniegšanu partnervalstīm Austrumeiropā un Vidusāzijā (OV L 012, 18.1.2000., 1. – 9. lpp.);

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums 792/2004/EK (2004. gada 21. aprīlis), ar ko ievieš Kopienas rīcības programmu, kas vajadzīga, lai atbalstītu Eiropas līmeņa organizācijas kultūras jomā (OV L 138, 30.4.2004., 40. – 49. lpp.);

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums 508/2000/EK (2000. gada 14. februāris), ar ko izveido programmu „Kultūra 2000” (OV L 063, 10.3.2000., 1. - 9. lpp.;)

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums 1419/1999/EK (1999. gada 25. maijs), ar ko nosaka Kopienas rīcību pasākumam „Eiropas Kultūras galvaspilsēta” no 2005. līdz 2019. gadam (OV L 166. 1.7.1999., 1. – 6. lpp.);

Padomes 1997. gada 22. septembra lēmums attiecībā uz kultūras darbību nākotni Eiropā (OV C 305, 7.10.1997., 1. lpp.)

Padomes 1997. gada 22. septembra lēmums attiecībā uz pārrobežu sistēmu fiksētu cenu noteikšanai grāmatām Eiropas valodu apgabalos (OV C 305, 7.10.1997., 2. lpp.);

Padomes Direktīva 89/552/EEK (1989. gada 3. oktobris) par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos (OV L 298, 17.10.1989., 23. – 30. lpp.) Direktīva grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 97/36/EK (1997. gada 30. jūnijs) (OV L 202, 30.7.1997., 60. – 70. lpp.;)

Padomes Lēmums 2000/821/EK (2000. gada 20. decembris) par Eiropas audiovizuālo darbu izstrādes, izplatīšanas un popularizēšanas veicināšanas programmas īstenošanu (MEDIA Plus - Izstrāde, izplatīšana un popularizēšana) (2001.–2005. gads) (OV L 336, 30.12.2000., 82. –91. lpp.);

Eiropas Parlamenta un Padomes Lēmums 163/2001/EK (2001. gada 19. janvāris) par to, kā īstenot Eiropas audiovizuālo programmu nozares speciālistiem domāto mācību programmu (MEDIA-Training) (2001.–2005. gads) (OV L 026, 27.1.2001., 1. – 9. lpp.);

Padomes Regula (EK) 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EK Līguma 93. panta piemērošanai attiecībā uz valsts atbalstu (OV L 83, 27.3.1999., 1. – 9. lpp.);

Padomes Direktīva 2004/48/EK (2004. gada 29. aprīlis) par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu (OV L 157, 30.4.2004., 45. – 86. lpp.);

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV L 167, 22.6.2001., 10. – 19. lpp.);

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2001/84/EK (2001. gada 27. septembris) par tālākpārdošanas tiesībām par labu mākslas oriģināldarba autoram (OV L 272, 13.10.2001., 32. – 36. lpp.);

Direktīva 93/83/EEK (1993. gada 27. septembris) par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (OV L 248, 6.10.1993., 15. – 21. lpp.);

Padomes Direktīva 93/98/EEK (1993. gada 29. oktobris) par autortiesību un dažu blakustiesību aizsardzības termiņu saskaņošanu (OV L 290, 24.11.1993., 9. – 13. lpp.);

Direktīva 92/100/EEK (1992. gada 19. novembris) par nomas tiesībām un patapinājuma tiesībām, un dažām blakustiesībām, kas attiecas uz autortiesībām intelektuālā īpašuma jomā (OV L 346, 27.11.1992., 61. – 66. lpp.).

2. tabula

Latvijas normatīvā akta projekta norma (attiecīgā panta, punkta Nr.)	ES normatīvā akta un attiecīgā panta Nr.	Atbilstības pakāpe (atbilst/neatbilst)	Komentāri

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot normatīvā akta projektu
1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām ir notikušas konsultācijas		Notikušas sarunas ar Latvijas Radošo savienību padomi.
2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta)		Latvijas Radošo savienību padomes ārkārtas plēnuma (2006.gada 23. septembrī) rezolūcijā izteikts aicinājums valsts institūcijām īstenot Konvenciju atbilstoši tās saturam.
3.Kādi sabiedrības informēšanas pasākumi ir veikti un kāds ir sabiedriskās domas viedoklis		Šādi pasākumi nav veikti.
4. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem	Konsultācijas notikušas Eiropas Savienības Kultūras jautājumu komitejas sanāksmju ietvaros. Līdzdalība starptautiskās sanāksmēs, kas veltītas Konvencijas jautājumiem: Bratislava 2006.g.augustā; Helsinki 2006.g. decembrī.
5. Cita informācija

VII. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde
1.Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde no valsts un (vai) pašvaldību puses – vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas	Likumprojekta izpilde tiks nodrošināta, īstenojot “Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts”, Valdības deklarācijas Rīcības plānu, Kultūras ministrijas darbības stratēģiju 2007. – 2009. gadam. Jaunas valsts institūcijas netiek veidotas, kā arī netiek paplašinātas esošo institūciju funkcijas.
2. Kā sabiedrība tiks informēta par normatīvā akta ieviešanu	Normatīvais akts tiks publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”, Kultūras ministrijas mājas lapā, kā arī tiks organizēti informatīvi semināri.
3. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo	Normatīvais akts nesatur indivīdu tiesības ierobežojošas normas.
4. Cita informācija	_

kultūras ministre H.Demakova

Kultūras ministre

Valsts sekretāre

Juridiskā dienesta vadītāja

Par kontroli atbildīgā amatpersona

Atbildīgā amatpersona

__.__.2007.

H.Demakova

S.Zvidriņa

I.Millersone

I.Bērziņa

J.Treile

20.02.2007. 13:48

2722

J.Treile,7078137

Jolanta Treile@km.gov.lv

CONVENTION ON THE PROTECTION AND PROMOTION

OF THE DIVERSITY OF CULTURAL EXPRESSIONS

The General Conference of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization, meeting in Paris from 3 to 21 October 2005 at its 33rd session,

Affirming that cultural diversity is a defining characteristic of humanity,

Conscious that cultural diversity forms a common heritage of humanity and should be cherished and preserved for the benefit of all,

Being aware that cultural diversity creates a rich and varied world, which increases the range of choices and nurtures human capacities and values, and therefore is a mainspring for sustainable development for communities, peoples and nations,

Recalling that cultural diversity, flourishing within a framework of democracy, tolerance, social justice and mutual respect between peoples and cultures, is indispensable for peace and security at the local, national and international levels,

Celebrating the importance of cultural diversity for the full realization of human rights and fundamental freedoms proclaimed in the Universal Declaration of Human Rights and other universally recognized instruments,

Emphasizing the need to incorporate culture as a strategic element in national and international development policies, as well as in international development cooperation, taking into account also the United Nations Millennium Declaration (2000) with its special emphasis on poverty eradication,

Taking into account that culture takes diverse forms across time and space and that this diversity is embodied in the uniqueness and plurality of the identities and cultural expressions of the peoples and societies making up humanity,

Recognizing the importance of traditional knowledge as a source of intangible and material wealth, and in particular the knowledge systems of indigenous peoples, and its positive contribution to sustainable development, as well as the need for its adequate protection and promotion,

Recognizing the need to take measures to protect the diversity of cultural expressions, including their contents, especially in situations where cultural expressions may be threatened by the possibility of extinction or serious impairment,

Emphasizing the importance of culture for social cohesion in general, and in particular its potential for the enhancement of the status and role of women in society,

Being aware that cultural diversity is strengthened by the free flow of ideas, and that it is nurtured by constant exchanges and interaction between cultures,

Reaffirming that freedom of thought, expression and information, as well as diversity of the media, enable cultural expressions to flourish within societies,

Recognizing that the diversity of cultural expressions, including traditional cultural expressions, is an important factor that allows individuals and peoples to express and to share with others their ideas and values,

Recalling that linguistic diversity is a fundamental element of cultural diversity, and reaffirming the fundamental role that education plays in the protection and promotion of cultural expressions,

Taking into account the importance of the vitality of cultures, including for persons belonging to minorities and indigenous peoples, as manifested in their freedom to create, disseminate and distribute their traditional cultural expressions and to have access thereto, so as to benefit them for their own development,

Emphasizing the vital role of cultural interaction and creativity, which nurture and renew cultural expressions and enhance the role played by those involved in the development of culture for the progress of society at large,

Recognizing the importance of intellectual property rights in sustaining those involved in cultural creativity,

Being convinced that cultural activities, goods and services have both an economic and a cultural nature, because they convey identities, values and meanings, and must therefore not be treated as solely having commercial value,

Noting that while the processes of globalization, which have been facilitated by the rapid development of information and communication technologies, afford unprecedented conditions for enhanced interaction between cultures, they also represent a challenge for cultural diversity, namely in view of risks of imbalances between rich and poor countries,

Being aware of UNESCO’s specific mandate to ensure respect for the diversity of cultures and to recommend such international agreements as may be necessary to promote the free flow of ideas by word and image,

Referring to the provisions of the international instruments adopted by UNESCO relating to cultural diversity and the exercise of cultural rights, and in particular the Universal Declaration on Cultural Diversity of 2001,

Adopts this Convention on 20 October 2005.

I. Objectives and guiding principles

Article 1 – Objectives

The objectives of this Convention are:

(a) to protect and promote the diversity of cultural expressions;

(b) to create the conditions for cultures to flourish and to freely interact in a mutually beneficial manner;

(c) to encourage dialogue among cultures with a view to ensuring wider and balanced cultural exchanges in the world in favour of intercultural respect and a culture of peace;

(d) to foster interculturality in order to develop cultural interaction in the spirit of building bridges among peoples;

(e) to promote respect for the diversity of cultural expressions and raise awareness of its value at the local, national and international levels;

(f) to reaffirm the importance of the link between culture and development for all countries, particularly for developing countries, and to support actions undertaken nationally and internationally to secure recognition of the true value of this link;

(g) to give recognition to the distinctive nature of cultural activities, goods and services as vehicles of identity, values and meaning;

(h) to reaffirm the sovereign rights of States to maintain, adopt and implement policies and measures that they deem appropriate for the protection and promotion of the diversity of cultural expressions on their territory;

(i) to strengthen international cooperation and solidarity in a spirit of partnership with a view, in particular, to enhancing the capacities of developing countries in order to protect and promote the diversity of cultural expressions.

Article 2 – Guiding principles

1. Principle of respect for human rights and fundamental freedoms

Cultural diversity can be protected and promoted only if human rights and fundamental freedoms, such as freedom of expression, information and communication, as well as the ability of individuals to choose cultural expressions, are guaranteed. No one may invoke the provisions of this Convention in order to infringe human rights and fundamental freedoms as enshrined in the Universal Declaration of Human Rights or guaranteed by international law, or to limit the scope thereof.

2. Principle of sovereignty

States have, in accordance with the Charter of the United Nations and the principles of international law, the sovereign right to adopt measures and policies to protect and promote the diversity of cultural expressions within their territory.

3. Principle of equal dignity of and respect for all cultures

The protection and promotion of the diversity of cultural expressions presuppose the recognition of equal dignity of and respect for all cultures, including the cultures of persons belonging to minorities and indigenous peoples.

4. Principle of international solidarity and cooperation

International cooperation and solidarity should be aimed at enabling countries, especially developing countries, to create and strengthen their means of cultural expression, including their cultural industries, whether nascent or established, at the local, national and international levels.

5. Principle of the complementarity of economic and cultural aspects of development

Since culture is one of the mainsprings of development, the cultural aspects of development are as important as its economic aspects, which individuals and peoples have the fundamental right to participate in and enjoy.

6. Principle of sustainable development

Cultural diversity is a rich asset for individuals and societies. The protection, promotion and maintenance of cultural diversity are an essential requirement for sustainable development for the benefit of present and future generations.

7. Principle of equitable access

Equitable access to a rich and diversified range of cultural expressions from all over the world and access of cultures to the means of expressions and dissemination constitute important elements for enhancing cultural diversity and encouraging mutual understanding.

8. Principle of openness and balance

When States adopt measures to support the diversity of cultural expressions, they should seek to promote, in an appropriate manner, openness to other cultures of the world and to ensure that these measures are geared to the objectives pursued under the present Convention.

II. Scope of application

Article 3 – Scope of application

This Convention shall apply to the policies and measures adopted by the Parties related to the protection and promotion of the diversity of cultural expressions.

III. Definitions

Article 4 – Definitions

For the purposes of this Convention, it is understood that:

1. Cultural diversity

“Cultural diversity” refers to the manifold ways in which the cultures of groups and societies find expression. These expressions are passed on within and among groups and societies.

Cultural diversity is made manifest not only through the varied ways in which the cultural heritage of humanity is expressed, augmented and transmitted through the variety of cultural expressions, but also through diverse modes of artistic creation, production, dissemination, distribution and enjoyment, whatever the means and technologies used.

2. Cultural content

“Cultural content” refers to the symbolic meaning, artistic dimension and cultural values that originate from or express cultural identities.

3. Cultural expressions

“Cultural expressions” are those expressions that result from the creativity of individuals, groups and societies, and that have cultural content.

4. Cultural activities, goods and services

“Cultural activities, goods and services” refers to those activities, goods and services, which at the time they are considered as a specific attribute, use or purpose, embody or convey cultural expressions, irrespective of the commercial value they may have. Cultural activities may be an end in themselves, or they may contribute to the production of cultural goods and services.

5. Cultural industries

“Cultural industries” refers to industries producing and distributing cultural goods or services as defined in paragraph 4 above.

6. Cultural policies and measures

“Cultural policies and measures” refers to those policies and measures relating to culture, whether at the local, national, regional or international level that are either focused on culture as such or are designed to have a direct effect on cultural expressions of individuals, groups or societies, including on the creation, production, dissemination, distribution of and access to cultural activities, goods and services.

7. Protection

“Protection” means the adoption of measures aimed at the preservation, safeguarding and enhancement of the diversity of cultural expressions.

“Protect” means to adopt such measures.

8. Interculturality

“Interculturality” refers to the existence and equitable interaction of diverse cultures and the possibility of generating shared cultural expressions through dialogue and mutual respect.

IV. Rights and obligations of Parties

Article 5 – General rule regarding rights and obligations

1. The Parties, in conformity with the Charter of the United Nations, the principles of international law and universally recognized human rights instruments, reaffirm their sovereign right to formulate and implement their cultural policies and to adopt measures to protect and promote the diversity of cultural expressions and to strengthen international cooperation to achieve the purposes of this Convention.

2. When a Party implements policies and takes measures to protect and promote the diversity of cultural expressions within its territory, its policies and measures shall be consistent with the provisions of this Convention.

Article 6 – Rights of parties at the national level

1. Within the framework of its cultural policies and measures as defined in Article 4.6 and taking into account its own particular circumstances and needs, each Party may adopt measures aimed at protecting and promoting the diversity of cultural expressions within its territory.

2. Such measures may include the following:

(a) regulatory measures aimed at protecting and promoting diversity of cultural expressions;

(b) measures that, in an appropriate manner, provide opportunities for domestic cultural activities, goods and services among all those available within the national territory for the creation, production, dissemination, distribution and enjoyment of such domestic cultural activities, goods and services, including provisions relating to the language used for such activities, goods and services;

(c) measures aimed at providing domestic independent cultural industries and activities in the informal sector effective access to the means of production, dissemination and distribution of cultural activities, goods and services;

(d) measures aimed at providing public financial assistance;

(e) measures aimed at encouraging non-profit organizations, as well as public and private institutions and artists and other cultural professionals, to develop and promote the free exchange and circulation of ideas, cultural expressions and cultural activities, goods and services, and to stimulate both the creative and entrepreneurial spirit in their activities;

(f) measures aimed at establishing and supporting public institutions, as appropriate;

(g) measures aimed at nurturing and supporting artists and others involved in the creation of cultural expressions;

(h) measures aimed at enhancing diversity of the media, including through public service broadcasting.

Article 7 – Measures to promote cultural expressions

1. Parties shall endeavour to create in their territory an environment which encourages individuals and social groups:

(a) to create, produce, disseminate, distribute and have access to their own cultural expressions, paying due attention to the special circumstances and needs of women as well as various social groups, including persons belonging to minorities and indigenous peoples;

(b) to have access to diverse cultural expressions from within their territory as well as from other countries of the world.

2. Parties shall also endeavour to recognize the important contribution of artists, others involved in the creative process, cultural communities, and organizations that support their work, and their central role in nurturing the diversity of cultural expressions.

Article 8 – Measures to protect cultural expressions

1. Without prejudice to the provisions of Articles 5 and 6, a Party may determine the existence of special situations where cultural expressions on its territory are at risk of extinction, under serious threat, or otherwise in need of urgent safeguarding.

2. Parties may take all appropriate measures to protect and preserve cultural expressions in situations referred to in paragraph 1 in a manner consistent with the provisions of this Convention.

3. Parties shall report to the Intergovernmental Committee referred to in Article 23 all measures taken to meet the exigencies of the situation, and the Committee may make appropriate recommendations.

Article 9 – Information sharing and transparency

Parties shall:

(a) provide appropriate information in their reports to UNESCO every four years on measures taken to protect and promote the diversity of cultural expressions within their territory and at the international level;

(b) designate a point of contact responsible for information sharing in relation to this Convention;

Article 10 – Education and public awareness

Parties shall:

(a) encourage and promote understanding of the importance of the protection and promotion of the diversity of cultural expressions, inter alia, through educational and greater public awareness programmes;

(b) cooperate with other Parties and international and regional organizations in achieving the purpose of this article;

(c) endeavour to encourage creativity and strengthen production capacities by setting up educational, training and exchange programmes in the field of cultural industries. These measures should be implemented in a manner which does not have a negative impact on traditional forms of production.

Article 11 – Participation of civil society

Parties acknowledge the fundamental role of civil society in protecting and promoting the diversity of cultural expressions. Parties shall encourage the active participation of civil society in their efforts to achieve the objectives of this Convention.

Article 12 – Promotion of international cooperation

Parties shall endeavour to strengthen their bilateral, regional and international cooperation for the creation of conditions conducive to the promotion of the diversity of cultural expressions, taking particular account of the situations referred to in Articles 8 and 17, notably in order to:

(a) facilitate dialogue among Parties on cultural policy;

(b) enhance public sector strategic and management capacities in cultural public sector institutions, through professional and international cultural exchanges and sharing of best practices;

(c) reinforce partnerships with and among civil society, non-governmental organizations and the private sector in fostering and promoting the diversity of cultural expressions;

(d) promote the use of new technologies, encourage partnerships to enhance information sharing and cultural understanding, and foster the diversity of cultural expressions;

(e) encourage the conclusion of co-production and co-distribution agreements.

Article 13 – Integration of culture in sustainable development

Parties shall endeavour to integrate culture in their development policies at all levels for the creation of conditions conducive to sustainable development and, within this framework, foster aspects relating to the protection and promotion of the diversity of cultural expressions.

Article 14 – Cooperation for development

Parties shall endeavour to support cooperation for sustainable development and poverty reduction, especially in relation to the specific needs of developing countries, in order to foster the emergence of a dynamic cultural sector by, inter alia, the following means:

(a) the strengthening of the cultural industries in developing countries through:

(i) creating and strengthening cultural production and distribution capacities in developing countries;

(ii) facilitating wider access to the global market and international distribution networks for their cultural activities, goods and services;

(iii)enabling the emergence of viable local and regional markets;

(iv) adopting, where possible, appropriate measures in developed countries with a view to facilitating access to their territory for the cultural activities, goods and services of developing countries;

(v) providing support for creative work and facilitating the mobility, to the extent possible, of artists from the developing world;

(vi) encouraging appropriate collaboration between developed and developing countries in the areas, inter alia, of music and film;

(b) capacity-building through the exchange of information, experience and expertise, as well as the training of human resources in developing countries, in the public and private sector relating to, inter alia, strategic and management capacities, policy development and implementation, promotion and distribution of cultural expressions, small-, medium- and micro-enterprise development, the use of technology, and skills development and transfer;

(c) technology transfer through the introduction of appropriate incentive measures for the transfer of technology and know-how, especially in the areas of cultural industries and enterprises;

(d) financial support through:

(i) the establishment of an International Fund for Cultural Diversity as

provided in Article 18;

(ii) the provision of official development assistance, as appropriate, including technical assistance, to stimulate and support creativity;

(iii) other forms of financial assistance such as low interest loans, grants and other funding mechanisms.

Article 15 – Collaborative arrangements

Parties shall encourage the development of partnerships, between and within the public and private sectors and non-profit organizations, in order to cooperate with developing countries in the enhancement of their capacities in the protection and promotion of the diversity of cultural expressions. These innovative partnerships shall, according to the practical needs of developing countries, emphasize the further development of infrastructure, human resources and policies, as well as the exchange of cultural activities, goods and services.

Article 16 – Preferential treatment for developing countries

Developed countries shall facilitate cultural exchanges with developing countries by granting, through the appropriate institutional and legal frameworks, preferential treatment to artists and other cultural professionals and practitioners, as well as cultural goods and services from developing countries.

Article 17 – International cooperation in situations of serious threat to cultural

Expressions

Parties shall cooperate in providing assistance to each other, and, in particular to developing countries, in situations referred to under Article 8.

Article 18 – International Fund for Cultural Diversity

1. An International Fund for Cultural Diversity, hereinafter referred to as “the Fund”, is hereby established.

2. The Fund shall consist of funds-in-trust established in accordance with the Financial Regulations of UNESCO.

3. The resources of the Fund shall consist of:

(a) voluntary contributions made by Parties;

(b) funds appropriated for this purpose by the General Conference of UNESCO;

(c) contributions, gifts or bequests by other States; organizations and programmes of the United Nations system, other regional or international organizations; and public or private bodies or individuals;

(d) any interest due on resources of the Fund;

(e) funds raised through collections and receipts from events organized for the benefit of the Fund;

(f) any other resources authorized by the Fund’s regulations.

4. The use of resources of the Fund shall be decided by the Intergovernmental Committee on the basis of guidelines determined by the Conference of Parties referred to in Article 22.

5. The Intergovernmental Committee may accept contributions and other forms of assistance for general and specific purposes relating to specific projects, provided that those projects have been approved by it.

6. No political, economic or other conditions that are incompatible with the objectives of this Convention may be attached to contributions made to the Fund.

7. Parties shall endeavour to provide voluntary contributions on a regular basis towards the implementation of this Convention.

Article 19 – Exchange, analysis and dissemination of information

1. Parties agree to exchange information and share expertise concerning data collection and statistics on the diversity of cultural expressions as well as on best practices for its protection and promotion.

2. UNESCO shall facilitate, through the use of existing mechanisms within the Secretariat, the collection, analysis and dissemination of all relevant information, statistics and best practices.

3. UNESCO shall also establish and update a data bank on different sectors and governmental, private and non-profit organizations involved in the area of cultural expressions.

4. To facilitate the collection of data, UNESCO shall pay particular attention to capacity-building and the strengthening of expertise for Parties that submit a request for such assistance.

5. The collection of information identified in this Article shall complement the information collected under the provisions of Article 9.

V. Relationship to other instruments

Article 20 – Relationship to other treaties: mutual supportiveness,

complementarity and non-subordination

1. Parties recognize that they shall perform in good faith their obligations under this Convention and all other treaties to which they are parties. Accordingly, without subordinating this Convention to any other treaty,

(a) they shall foster mutual supportiveness between this Convention and the other treaties to which they are parties; and

(b) when interpreting and applying the other treaties to which they are parties or when entering into other international obligations, Parties shall take into account the relevant provisions of this Convention.

2. Nothing in this Convention shall be interpreted as modifying rights and obligations of the Parties under any other treaties to which they are parties.

Article 21 – International consultation and coordination

Parties undertake to promote the objectives and principles of this Convention in other international forums. For this purpose, Parties shall consult each other, as appropriate, bearing in mind these objectives and principles.

VI. Organs of the Convention

Article 22 – Conference of Parties

1. A Conference of Parties shall be established. The Conference of Parties shall be the plenary and supreme body of this Convention.

2. The Conference of Parties shall meet in ordinary session every two years, as far as possible, in conjunction with the General Conference of UNESCO. It may meet in extraordinary session if it so decides or if the Intergovernmental Committee receives a request to that effect from at least one-third of the Parties.

3. The Conference of Parties shall adopt its own rules of procedure.

4. The functions of the Conference of Parties shall be, inter alia:

(a) to elect the Members of the Intergovernmental Committee;

(b) to receive and examine reports of the Parties to this Convention transmitted by the Intergovernmental Committee;

(d) to take whatever other measures it may consider necessary to further the objectives of this Convention.

Article 23 – Intergovernmental Committee

1. An Intergovernmental Committee for the Protection and Promotion of the Diversity of Cultural Expressions, hereinafter referred to as “the Intergovernmental Committee”, shall be established within UNESCO. It shall be composed of representatives of 18 States Parties to the Convention, elected for a term of four years by the Conference of Parties upon entry into force of this Convention pursuant to Article 29.

2. The Intergovernmental Committee shall meet annually.

3. The Intergovernmental Committee shall function under the authority and guidance of and be accountable to the Conference of Parties.

4. The Members of the Intergovernmental Committee shall be increased to 24 once the number of Parties to the Convention reaches 50.

5. The election of Members of the Intergovernmental Committee shall be based on the principles of equitable geographical representation as well as rotation.

6. Without prejudice to the other responsibilities conferred upon it by this Convention, the functions of the Intergovernmental Committee shall be:

(a) to promote the objectives of this Convention and to encourage and monitor the implementation thereof;

(b) to prepare and submit for approval by the Conference of Parties, upon its request, the operational guidelines for the implementation and application of the provisions of the Convention;

(c) to transmit to the Conference of Parties reports from Parties to the Convention, together with its comments and a summary of their contents;

(d) to make appropriate recommendations to be taken in situations brought to its attention by Parties to the Convention in accordance with relevant provisions of the Convention, in particular Article 8;

(e) to establish procedures and other mechanisms for consultation aimed at promoting the objectives and principles of this Convention in other international forums;

(f) to perform any other tasks as may be requested by the Conference of Parties.

7. The Intergovernmental Committee, in accordance with its Rules of Procedure, may invite at any time public or private organizations or individuals to participate in its meetings for consultation on specific issues.

8. The Intergovernmental Committee shall prepare and submit to the Conference of Parties, for approval, its own Rules of Procedure.

Article 24 – UNESCO Secretariat

1. The organs of the Convention shall be assisted by the UNESCO Secretariat.

2. The Secretariat shall prepare the documentation of the Conference of Parties and the Intergovernmental Committee as well as the agenda of their meetings and shall assist in and report on the implementation of their decisions.

VII. Final clauses

Article 25 – Settlement of disputes

1. In the event of a dispute between Parties to this Convention concerning the interpretation or the application of the Convention, the Parties shall seek a solution by negotiation.

2. If the Parties concerned cannot reach agreement by negotiation, they may jointly seek the good offices of, or request mediation by, a third party.

3. If good offices or mediation are not undertaken or if there is no settlement by negotiation, good offices or mediation, a Party may have recourse to conciliation in accordance with the procedure laid down in the Annex of this Convention. The Parties shall consider in good faith the proposal made by the Conciliation Commission for the resolution of the dispute.

4. Each Party may, at the time of ratification, acceptance, approval or accession, declare that it does not recognize the conciliation procedure provided for above. Any Party having made such a declaration may, at any time, withdraw this declaration by notification to the Director-General of UNESCO.

Article 26 – Ratification, acceptance, approval or accession by Member States

1. This Convention shall be subject to ratification, acceptance, approval or accession by Member States of UNESCO in accordance with their respective constitutional procedures.

2. The instruments of ratification, acceptance, approval or accession shall be deposited with the Director-General of UNESCO.

Article 27 – Accession

1. This Convention shall be open to accession by all States not Members of UNESCO but members of the United Nations, or of any of its specialized agencies, that are invited by the General Conference of UNESCO to accede to it.

2. This Convention shall also be open to accession by territories which enjoy full internal self-government recognized as such by the United Nations, but which have not attained full independence in accordance with General Assembly resolution 1514 (XV), and which have competence over the matters governed by this Convention, including the competence to enter into treaties in respect of such matters.

3. The following provisions apply to regional economic integration organizations:

(a) This Convention shall also be open to accession by any regional economic integration organization, which shall, except as provided below, be fully bound by the provisions of the Convention in the same manner as States Parties;

(b) In the event that one or more Member States of such an organization is also Party to this Convention, the organization and such Member State or States shall decide on their responsibility for the performance of their obligations under this Convention. Such distribution of responsibility shall take effect following completion of the notification procedure described in subparagraph (c). The organization and the Member States shall not be entitled to exercise rights under this Convention concurrently. In addition, regional economic integration organizations, in matters within their competence, shall exercise their rights to vote with a number of votes equal to the number of their Member States that are Parties to this Convention. Such an organization shall not exercise its right to vote if any of its Member States exercises its right, and vice-versa;

(c) A regional economic integration organization and its Member State or States which have agreed on a distribution of responsibilities as provided in subparagraph (b) shall inform the Parties of any such proposed distribution of responsibilities in the following manner:

(i) in their instrument of accession, such organization shall declare with specificity, the distribution of their responsibilities with respect to matters governed by the Convention;

(ii) in the event of any later modification of their respective responsibilities, the regional economic integration organization shall inform the depositary of any such proposed modification of their respective responsibilities; the depositary shall in turn inform the Parties of such modification;

(d) Member States of a regional economic integration organization which become Parties to this Convention shall be presumed to retain competence over all matters in respect of which transfers of competence to the organization have not been specifically declared or informed to the depositary;

(e) “Regional economic integration organization” means an organization constituted by sovereign States, members of the United Nations or of any of its specialized agencies, to which those States have transferred competence in respect of matters governed by this Convention and which has been duly authorized, in accordance with its internal procedures, to become a Party to it.

3. The instrument of accession shall be deposited with the Director-General of UNESCO.

Article 28 – Point of contact

Upon becoming Parties to this Convention, each Party shall designate a point of contact as referred to in Article 9.

Article 29 – Entry into force

1 . This Convention shall enter into force three months after the date of deposit of the thirtieth instrument of ratification, acceptance, approval or accession, but only with respect to those States or regional economic integration organizations that have deposited their respective instruments of ratification, acceptance, approval, or accession on or before that date. It shall enter into force with respect to any other Party three months after the deposit of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession.

2. For the purposes of this Article, any instrument deposited by a regional economic integration organization shall not be counted as additional to those deposited by Member States of the organization.

Article 30 – Federal or non-unitary constitutional systems

Recognizing that international agreements are equally binding on Parties regardless of their constitutional systems, the following provisions shall apply to Parties which have a federal or non-unitary constitutional system:

(a) with regard to the provisions of this Convention, the implementation of which comes under the legal jurisdiction of the federal or central legislative power, the obligations of the federal or central government shall be the same as for those Parties which are not federal States;

(b) with regard to the provisions of the Convention, the implementation of which comes under the jurisdiction of individual constituent units such as States, counties, provinces, or cantons which are not obliged by the constitutional system of the federation to take legislative measures, the federal government shall inform, as necessary, the competent authorities of constituent units such as States, counties, provinces or cantons of the said provisions, with its recommendation for their adoption.

Article 31 – Denunciation

1. Any Party to this Convention may denounce this Convention.

2. The denunciation shall be notified by an instrument in writing deposited with the Director-General of UNESCO.

3. The denunciation shall take effect 12 months after the receipt of the instrument of denunciation. It shall in no way affect the financial obligations of the Party denouncing the Convention until the date on which the withdrawal takes effect.

Article 32 – Depositary functions

The Director-General of UNESCO, as the depositary of this Convention, shall inform the Member States of the Organization, the States not members of the Organization and regional economic integration organizations referred to in Article 27, as well as the United Nations, of the deposit of all the instruments of ratification, acceptance, approval or accession provided for in Articles 26 and 27, and of the denunciations provided for in Article 31.

Article 33 – Amendments

1. A Party to this Convention may, by written communication addressed to the Director-General, propose amendments to this Convention. The Director-General shall circulate such communication to all Parties. If, within six months from the date of dispatch of the communication, no less than one half of the Parties reply favourably to the request, the Director-General shall present such proposal to the next session of the Conference of Parties for discussion and possible adoption.

2. Amendments shall be adopted by a two-thirds majority of Parties present and voting.

3. Once adopted, amendments to this Convention shall be submitted to the Parties for ratification, acceptance, approval or accession.

4. For Parties which have ratified, accepted, approved or acceded to them, amendments to this Convention shall enter into force three months after the deposit of the instruments referred to in paragraph 3 of this Article by two-thirds of the Parties. Thereafter, for each Party that ratifies, accepts, approves or accedes to an amendment, the said amendment shall enter into force three months after the date of deposit by that Party of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession.

5. The procedure set out in paragraphs 3 and 4 shall not apply to amendments to Article 23 concerning the number of Members of the Intergovernmental Committee.

These amendments shall enter into force at the time they are adopted.

6. A State or a regional economic integration organization referred to in Article 27 which becomes a Party to this Convention after the entry into force of amendments in conformity with paragraph 4 of this Article shall, failing an expression of different intention, be considered to be:

(a) Party to this Convention as so amended; and

(b) a Party to the unamended Convention in relation to any Party not bound by the amendments.

Article 34 – Authoritative texts

This Convention has been drawn up in Arabic, Chinese, English, French, Russian and Spanish, all six texts being equally authoritative.

Article 35 – Registration

In conformity with Article 102 of the Charter of the United Nations, this Convention shall be registered with the Secretariat of the United Nations at the request of the Director-General of UNESCO.

ANNEX

Conciliation Procedure

Article 1 – Conciliation Commission

A Conciliation Commission shall be created upon the request of one of the Parties to the dispute. The Commission shall, unless the Parties otherwise agree, be composed of five members, two appointed by each Party concerned and a President chosen jointly by those members.

Article 2 – Members of the Commission

In disputes between more than two Parties, Parties in the same interest shall appoint their members of the Commission jointly by agreement. Where two or more Parties have separate interests or there is a disagreement as to whether they are of the same interest, they shall appoint their members separately.

Article 3 – Appointments

If any appointments by the Parties are not made within two months of the date of the request to create a Conciliation Commission, the Director-General of UNESCO shall, if asked to do so by the Party that made the request, make those appointments within a further two-month period.

Article 4 – President of the Commission

If a President of the Conciliation Commission has not been chosen within two months of the last of the members of the Commission being appointed, the Director-General of UNESCO shall, if asked to do so by a Party, designate a President within a further two-month period.

Article 5 – Decisions

The Conciliation Commission shall take its decisions by majority vote of its members. It shall, unless the Parties to the dispute otherwise agree, determine its own procedure. It shall render a proposal for resolution of the dispute, which the Parties shall consider in good faith.

Article 6 – Disagreement

A disagreement as to whether the Conciliation Commission has competence shall be decided by the Commission.

kultūras ministre H.Demakova

Kultūras ministre

Valsts sekretāre

Juridiskā dienesta vadītāja

Par kontroli atbildīgā amatpersona

Atbildīgā amatpersona

__.__.2007.

H.Demakova

S.Zvidriņa

I.Millersone

I.Bērziņa

J.Treile

20.02.2007. 12:22

6088

J.Treile,7078137

Jolanta Treile@km.gov.lv

KONVENCIJA PAR KULTŪRAS IZPAUSMJU DAUDZVEIDĪBAS AIZSARDZĪBU UN VEICINĀŠANU

Apvienoto Nāciju Organizācijas Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas ģenerālkonference, kuras 33. sesija notika Parīzē no 2005. gada 3. līdz 21. oktobrim,

apstiprinot, ka kultūras daudzveidība ir cilvēcei raksturīga iezīme;

apzinoties, ka kultūras daudzveidība veido cilvēces kopējo kultūras mantojumu un ir jāsargā un jāsaglabā visas cilvēces labā;

labi apzinoties, ka kultūras daudzveidība pasauli dara bagātu un daudzveidīgu, kas savukārt paplašina izvēles iespējas un bagātina cilvēku spējas un vērtības, un tāpēc tā ir ilgtspējīgas kopienu, tautu un nāciju attīstības virzītājspēks;

atgādinot, ka kultūras daudzveidībai, kas plaukst demokrātijas, iecietības, sociālā taisnīguma un savstarpējās cieņas gaisotnē starp tautām un kultūrām, ir nepieciešams, lai vietējā, valsts un starptautiskā līmenī valdītu miers un drošība;

augstu vērtējot kultūras daudzveidības nozīmi pilnīgā cilvēktiesību un pamatbrīvību īstenošanā, kas pasludinātas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un citos vispāratzītos dokumentos;

uzsverot nepieciešamību iekļaut kultūru kā stratēģisku elementu gan valstu un starptautiskās attīstības politikā, gan starptautiskajā attīstības sadarbībā, ņemot vērā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Tūkstošgades deklarāciju (2000. gads), kurā īpaši uzsvērta nabadzības izskaušana;

ņemot vērā, ka kultūra daudzveidīgi izpaužas laikā un telpā un ka šī daudzveidība ir iedzīvināta cilvēci veidojošo tautu un sabiedrību unikalitātē un identitāšu un kultūras izpausmju dažādībā;

apzinoties, kāda nozīme kā nemateriālās un materiālās labklājības avotam ir tradicionālajām zināšanām, īpaši pamatiedzīvotāju zināšanu sistēmai, un to pozitīvo ieguldījumu ilgtspējīgā attīstībā, kā arī nepieciešamību tās atbilstoši aizsargāt un veicināt;

atzīstot, ka ir jāveic pasākumi, lai aizsargātu kultūras izpausmju daudzveidību, tostarp – tās satura daudzveidību, īpaši tādās situācijās, kad kultūras izpausmēm var draudēt izzušana vai pastāv iespēja, ka tās var tik nopietni vājinātas;

uzsverot kultūras nozīmi sociālajā kohēzijā vispār un īpaši tās spēju uzlabot sieviešu statusu un lomu sabiedrībā;

labi apzinoties, ka kultūras daudzveidību stiprina brīva ideju plūsma un to bagātina pastāvīga apmaiņa un mijiedarbība starp kultūrām;

vēlreiz apstiprinot, ka domas, vārda un informācijas brīvība, kā arī informācijas nesēju daudzveidība ļauj sabiedrībā plaukt kultūras izpausmēm;

atzīstot, ka kultūras izpausmju daudzveidība, to vidū tradicionālās kultūras izpausmes, ir būtisks faktors, kas ļauj indivīdiem un tautām paust savas idejas un vērtības un dalīties tajās ar citiem;

atgādinot, ka valodu daudzveidība ir kultūras daudzveidības pamatelements, un vēlreiz apstiprinot izglītības būtisko lomu kultūras izpausmju aizsardzībā un veicināšanā;

ņemot vērā to, kāda nozīme ir kultūras dzīvotspējai, tostarp minoritāšu un pamatiedzīvotāju kultūras dzīvotspējai, kas izpaužas gan kā viņu brīvība radīt un izplatīt savas tradicionālās kultūras izpausmes, gan kā tas, ka šī kultūra viņiem pašiem ir pieejama, tā ka viņi no tās gūst labumu savai attīstībai;

uzsverot to, cik svarīga loma ir kultūru mijiedarbībai un jaunradei, kas bagātina un atjauno kultūras izpausmes un palielina to cilvēku lomu, kuri piedalās kultūras attīstībā, veicinot sabiedrības progresu kopumā;

atzīstot intelektuālā īpašuma tiesību nozīmi to personu atbalstam, kuras piedalās kultūras jaunradē;

būdama pārliecināta, ka kultūras norisēm, precēm un pakalpojumiem ir divējāda daba – gan ekonomikas, gan kultūras –, jo tie ir identitātes, vērtību un jēgas izpausme, un tāpēc nevar uzskatīt, ka tiem piemīt vienīgi komerciāla vērtība;

norādot, ka, lai gan globalizācijas procesi, kurus veicinājusi straujā informācijas un komunikācijas tehnoloģiju attīstība, rada nepieredzēti labus nosacījumus aizvien intensīvākai kultūru mijiedarbībai, tomēr tie rada arī izaicinājumu kultūras daudzveidībai, proti, palielina risku, ka padziļināsies disproporcija starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm;

apzinoties UNESCO īpašās pilnvaras nodrošināt cieņu pret kultūras daudzveidību un ierosināt slēgt starptautiskas vienošanās, kas varētu būt nepieciešamas, lai veicinātu ideju brīvu plūsmu ar vārdu un tēlu starpniecību;

atsaucoties uz noteikumiem UNESCO pieņemtajos starptautiskajos dokumentos, kas attiecas uz kultūras daudzveidību un kultūras tiesību īstenošanu, jo īpaši uz 2001. gada Vispārējo deklarāciju par kultūras daudzveidību,

pieņem šo Konvenciju 2005. gada 20. oktobrī.

I. MĒRĶI UN PAMATPRINCIPI

1. pants. Mērķi

Šīs Konvencijas mērķi ir:

(a) aizsargāt un veicināt kultūras izpausmju daudzveidību;

(b) radīt nosacījumus, lai kultūras varētu plaukt un brīvi mijiedarboties savstarpēji labvēlīgā veidā;

(c) veicināt dialogu starp kultūrām nolūkā nodrošināt plašāku un līdzsvarotu kultūras apmaiņu pasaulē, lai veicinātu savstarpēju cieņu starp kultūrām un miera kultūru;

(d) veicināt starpkultūru saskarsmi, lai attīstītu kultūru mijiedarbību gaisotnē, kurā starp tautām tiek veidota saprašanās;

(e) veicināt cieņu pret kultūras izpausmju daudzveidību un padziļināt izpratni par tās vērtību vietējā, valsts un starptautiskā līmenī;

(f) vēlreiz apliecināt, cik svarīga visām valstīm ir saikne starp kultūru un attīstību, īpaši jaunattīstības valstīm, un atbalstīt darbības, kas tiek veiktas valsts un starptautiskā līmenī, lai nodrošinātu šīs saiknes patiesās vērtības atzīšanu;

(g) atzīt kultūras norišu, preču un pakalpojumu kā identitātes, vērtību un nozīmes nesēju īpašo dabu;

(h) vēlreiz apliecināt valstu suverēnās tiesības atbalstīt, noteikt un īstenot politiku un pasākumus, kurus tās uzskata par piemērotiem, lai aizsargātu un veicinātu kultūras izpausmju daudzveidību savā teritorijā;

(i) stiprināt starptautisko sadarbību un solidaritāti partnerības gaisotnē, īpaši nolūkā palielināt jaunattīstības valstu spēju aizsargāt un veicināt kultūras izpausmju daudzveidību.

2. pants. Pamatprincipi

1. Cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas princips

Kultūras daudzveidību iespējams aizsargāt un veicināt vienīgi tad, ja ir garantētas cilvēktiesības un pamatbrīvības, to vidū – vārda, informācijas un saziņas brīvība, kā arī indivīdu iespēja izvēlēties kultūras izpausmes. Šīs Konvencijas noteikumus nevar izmantot, lai pārkāptu cilvēktiesības un pamatbrīvības, kuras noteiktas Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā vai kuras garantē starptautiskās tiesības, nedz arī, lai ierobežotu to darbības jomu.

2. Suverenitātes princips

Valstīm saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem un starptautisko tiesību principiem ir suverēnas tiesības veikt pasākumus un īstenot politiku, lai aizsargātu un veicinātu kultūras izpausmju daudzveidību savā teritorijā.

3. Visu kultūru vienlīdzīgas godāšanas un cienīšanas princips

Kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzība un veicināšana paredz vienlīdz godāt un cienīt visas kultūras, to vidū – minoritāšu un pamatiedzīvotāju kultūru.

4. Starptautiskās solidaritātes un sadarbības princips

Starptautiskajai solidaritātei un sadarbībai jābūt vērstai uz to, lai dotu iespēju valstīm, īpaši jaunattīstības valstīm, radīt un nostiprināt savus kultūras izpausmes līdzekļus, to vidū - savu kultūras industriju – topošu vai jau izveidotu – vietējā, valsts un starptautiskā līmenī.

5. Attīstības ekonomisko un kultūras aspektu savstarpējās papildināmības princips

Tā kā kultūra ir viens no attīstības virzītājspēkiem, attīstības kultūras aspekti ir tikpat svarīgi kā tās ekonomiskie aspekti, un indivīdu un tautu pamattiesības ir tajos piedalīties un baudīt tos.

6. Ilgtspējīgas attīstības princips

Kultūras daudzveidība ir liela bagātība kā indivīdiem, tā sabiedrībai. Kultūras daudzveidības aizsardzība, veicināšana un uzturēšana ir būtisks nosacījums, lai tiktu nodrošināta ilgtspējīga attīstība pašreizējo un nākamo paaudžu labā.

7. Vienlīdzīgas pieejamības princips

Vienlīdzīga pieejamība bagātajam un daudzveidīgajam kultūras izpausmju klāstam no visas pasaules, kā arī pieejamība izpausmes un izplatīšanas līdzekļiem ir svarīgs kultūras daudzveidības vairošanas un savstarpējās sapratnes veicināšanas faktors.

8. Atvērtības un līdzsvarotības princips

Ja valstis nosaka pasākumus, lai atbalstītu kultūras izpausmju daudzveidību, tām jācenšas atbilstošā veidā veicināt atvērtību pret citām pasaules kultūrām un nodrošināt, ka šie pasākumi ir vērsti uz šīs Konvencijas mērķu sasniegšanu.

II. DARBĪBAS JOMA

3. pants. Darbības joma

Šī Konvencija attiecas uz pasākumiem, ko puses noteikušas saistībā ar kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu.

III. DEFINĪCIJAS

4. pants. Definīcijas

Šajā Konvencijā:

1. Kultūras daudzveidība

“Kultūras daudzveidība” ir daudzie un dažādie veidi, kādos izpaužas grupu un sabiedrību kultūra. Šīs izpausmes tiek nodotas tālāk grupu un sabiedrību ietvaros un starp tām.

Kultūras daudzveidība atklājas ne tikai dažādajos veidos, kādos ar dažādu kultūras izpausmju starpniecību tiek izteikts, papildināts un nodots tālāk cilvēces kultūras mantojums, bet arī daudzveidīgos mākslinieciskās jaunrades, ražošanas, izplatīšanas un patērēšanas veidos neatkarīgi no izmantotajiem līdzekļiem un tehnoloģijām.

2. Kultūras saturs

“Kultūras saturs” ir simboliskā nozīme, mākslinieciskā dimensija un kultūras vērtības, kas sakņojas kultūras identitātē vai kas to izsaka.

3. Kultūras izpausmes

“Kultūras izpausmes” ir izpausmes, kas rodas indivīdu, grupu vai sabiedrības jaunrades rezultātā un kurām ir kultūras saturs.

4. Kultūras norises, preces un pakalpojumi

“Kultūras norises, preces un pakalpojumi” ir norises, preces un pakalpojumi, kas, aplūkotas no to specifisko īpašību, lietojuma vai mērķu aspekta, iemieso vai nodod tālāk kultūras izpausmes neatkarīgi no to iespējamās komerciālās vērtības. Kultūras norises var būt pašmērķis vai arī var dot ieguldījumu kultūras preču un pakalpojumu ražošanā.

5. Kultūras industrijas

“Kultūras industrijas” ir tautsaimniecības nozares, kas ražo un izplata kultūras preces vai pakalpojumus, kā tie definēti iepriekš 4. punktā.

6. Kultūras politika un pasākumi

“Kultūras politika un pasākumi” ir ar kultūru saistītas vietēja, valsts, reģionāla vai starptautiska līmeņa politika un pasākumi, kas vai nu vērsti tieši uz kultūru vai arī paredzēti, lai tieši ietekmētu indivīdu, grupu vai sabiedrības kultūras izpausmes, ietverot kultūras norišu, preču un pakalpojumu radīšanu, ražošanu un izplatīšanu, kā arī pieejamību.

7. Aizsardzība

“Aizsardzība” ir tādu pasākumu noteikšana, kuru mērķis ir saglabāt, sargāt un vairot kultūras izpausmju daudzveidību.

“Aizsargāt” nozīmē noteikt šādus pasākumus.

8. Starpkultūru saskarsme

“Starpkultūru saskarsme” ir dažādu kultūru līdzāspastāvēšana un vienlīdzīga mijiedarbība, kā arī iespēja radīt kopējas kultūras izpausmes, kuru pamatā ir dialogs un savstarpējā cieņa.

IV. PUŠU TIESĪBAS UN PIENĀKUMI

5. pants. Vispārējs noteikums par tiesībām un pienākumiem

1. Puses atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem, starptautisko tiesību principiem un vispāratzītiem cilvēktiesību dokumentiem vēlreiz apliecina savas suverēnās tiesības formulēt un īstenot savu kultūras politiku un noteikt pasākumus, lai aizsargātu un veicinātu kultūras izpausmju daudzveidību un stiprinātu starptautisko sadarbību nolūkā īstenot šīs Konvencijas mērķus.

2. Ja kāda no pusēm īsteno politiku un veic pasākumus, lai aizsargātu un veicinātu kultūras izpausmju daudzveidību savā teritorijā, tās politikai un pasākumiem jāatbilst šīs Konvencijas noteikumiem.

6. pants. Pušu tiesības valsts līmenī

1. Katra puse savas 4. panta 6. punktā definētās kultūras politikas un pasākumu ietvaros, kā arī, ņemot vērā savus īpašos apstākļus un vajadzības, var noteikt pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt un veicināt kultūras izpausmju daudzveidību tās teritorijā.

2. Šo pasākumu vidū var būt:

(a) reglamentējoši pasākumi, kuru mērķis ir aizsargāt un veicināt kultūras izpausmju daudzveidību;

(b) pasākumi, kuri attiecīgās valsts teritorijā pieejamo kultūras norišu, preču un pakalpojumu vidū atbilstošā veidā nodrošina iespējas radīt, ražot, izplatīt un baudīt vietējās kultūras norises, preces un pakalpojumu; tostarp iekļaujot noteikumus, kas attiecas uz šādās norisēs, precēs un pakalpojumos lietoto valodu;

(c) pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt neatkarīgajām vietējām kultūras industrijām, kā arī norisēm neformālajā kultūras sektorā reālu piekļuvi kultūras norišu, preču un pakalpojumu ražošanas un izplatīšanas līdzekļiem;

(d) pasākumi, kas vērsti uz to, lai sniegtu finansiālu palīdzību no valsts budžeta;

(e) pasākumi, kas vērsti uz to, lai mudinātu bezpeļņas organizācijas, kā arī valsts un privātas institūcijas, māksliniekus un citus speciālistus, kas darboja kultūras jomā, attīstīt un veicināt ideju, kultūras izpausmju un kultūras norišu, preču un pakalpojumu brīvu apmaiņu un apriti, kā arī stimulēt radošo un uzņēmējdarbības garu viņu darbībā;

(f) pasākumi, kuru mērķis ir, ja nepieciešams, izveidot valsts institūcijas un atbalstīt tās;

(g) pasākumi, kuru mērķis ir stimulēt un atbalstīt māksliniekus un citas personas, kas iesaistītas kultūras izpausmju radīšanā;

(h) pasākumi, kuru mērķis ir vairot informācijas nesēju daudzveidību, tostarp attīstot sabiedrisko raidorganizāciju pakalpojumus.

7. pants. Kultūras izpausmju veicināšanas pasākumi

1. Puses cenšas savā teritorijā radīt vidi, kas indivīdus un sociālās grupas rosina:

(a) radīt, ražot, izplatīt pašiem savas kultūras izpausmes un piekļūt tām, pievēršot pienācīgu uzmanību sieviešu, kā arī dažādu sociālo grupu, tostarp minoritāšu pārstāvju un pamatiedzīvotāju, īpašajiem apstākļiem un vajadzībām;

(b) piekļūt pašu zemē, kā arī citās pasaules valstīs radītās kultūras daudzveidīgajām izpausmēm.

2. Puses cenšas arī atzīt mākslinieku, citu radošajā procesā iesaistīto personu, kultūras kopu un organizāciju, kas atbalsta viņu darbu, nozīmīgo ieguldījumu un galveno lomu kultūras izpausmju daudzveidības bagātināšanā.

8. pants. Kultūras izpausmju aizsardzības pasākumi

1. Neietekmējot 5. un 6. panta noteikumus, puse var noteikt tās īpašās situācijas, kurās pastāv risks, ka kultūras izpausmes minētās puses teritorijā var izzust, tās ir nopietni apdraudētas vai arī tās steidzami nepieciešams aizsargāt citu iemeslu dēļ.

2. Puses var veikt visus atbilstošos pasākumus, lai aizsargātu un saglabātu kultūras izpausmes situācijās, kuras aprakstītas 1. punktā, un darīt to tādā veidā, kas atbilst šīs Konvencijas noteikumiem.

3. Puses ziņo 23. pantā minētajai Starpvaldību komitejai par visiem pasākumiem, kas veikti, lai atrisinātu ar situācijas steidzamību saistītos jautājumus, un komiteja var sniegt atbilstošas rekomendācijas.

9. pants. Informācijas sniegšana un caurskatāmība

Puses:

(a) ik pēc četriem gadiem sniedz attiecīgu informāciju savos ziņojumos UNESCO par pasākumiem, kas veikti, lai aizsargātu un veicinātu kultūras izpausmju daudzveidību to teritorijā un starptautiskā līmenī;

(b) norāda kontaktpunktu, kas atbildīgs par informācijas sniegšanu saistībā ar šo Konvenciju;

10. pants. Izglītība un sabiedrības informētība

Puses:

(a) vairo un veicina izpratni par to, cik svarīgi ir aizsargāt kultūras izpausmju daudzveidību, izmantojot inter alia programmas, kas izglīto un paaugstina sabiedrības informētības līmeni;

(b) sadarbojas ar citām pusēm un starptautiskām un reģionālām organizācijām, lai īstenotu šā panta mērķus;

(c) cenšas veicināt jaunradi un stiprināt ražošanas kapacitāti, izveidojot izglītojošas, mācību un apmaiņas programmas kultūras industrijas jomā. Šie pasākumi jāīsteno tā, lai tie nelabvēlīgi neietekmētu tradicionālos ražošanas veidus.

11. pants. Pilsoniskās sabiedrības līdzdalība

Puses atzīst pilsoniskās sabiedrības būtisko lomu kultūras izpausmju aizsardzībā un veicināšanā. Puses veicina pilsoniskās sabiedrības aktīvu līdzdalību to centienos īstenot šīs Konvencijas mērķus.

12. pants. Starptautiskās sadarbības veicināšana

Puses cenšas stiprināt savu divpusējo, reģionālo un starptautisko sadarbību, lai radītu nosacījumus, kas sekmētu kultūras izpausmju daudzveidības veicināšanu, sevišķi ņemot vērā 8. un 17. pantā minētās situācijas, it īpaši, lai:

(a) sekmētu pušu dialogu kultūras politikas jautājumos;

(b) pilnveidotu valsts sektora stratēģiskās un pārvaldes spējas valsts kultūras institūcijās, īstenojot profesionālu un starptautisku kultūras apmaiņu un sniedzot informāciju par paraugpraksēm;

(c) stiprinātu partnerību ar pilsonisko sabiedrību, nevalstiskajām organizācijām un privāto sektoru, kā arī to starpā, lai sekmētu kultūras izpausmju daudzveidību;

(d) veicinātu jauno tehnoloģiju izmantošanu, rosinātu veidot partnerību, lai paplašinātu informācijas apmaiņu un uzlabotu izpratni par kultūru, kā arī sekmētu kultūras izpausmju daudzveidību;

(e) rosinātu noslēgt kopražošanas un kopējas izplatīšanas līgumus.

13. pants. Kultūras integrēšana ilgtspējīgā attīstībā

Puses cenšas integrēt kultūru savā attīstības politikā visos līmeņos, lai radītu labvēlīgus nosacījumus ilgtspējīgai attīstībai, un tā ietvaros tiecas sekmēt aspektus, kas saistīti ar kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu.

14. pants. Sadarbība attīstībai

Puses cenšas atbalstīt sadarbību nolūkā panākt ilgtspējīgu attīstību un nabadzības mazināšanu, jo īpaši saistībā ar jaunattīstības valstu īpašajam vajadzībām, lai sekmētu dinamiskas kultūras nozares veidošanos inter alia ar šādiem līdzekļiem:

(a) kultūras industriju stiprināšana jaunattīstības valstīs, veicot šādus pasākumus:

(i) radot un nostiprinot kultūras produkcijas ražošanas un izplatīšanas spēju jaunattīstības valstīs;

(ii) veicinot jaunattīstības valstu kultūras norišu, preču un pakalpojumu plašāku piekļuvi pasaules tirgum un starptautiskajiem izplatīšanas tīkliem;

(iii) radot iespēju veidoties dzīvotspējīgiem vietējiem un reģionālajiem tirgiem;

(iv) kad vien iespējams, nosakot attiecīgus pasākumus attīstītajās valstīs nolūkā veicināt jaunattīstības valstu piekļuvi kultūras norisēm, precēm un pakalpojumiem to teritorijā;

(v) sniedzot atbalstu radošajam darbam un, cik iespējams, veicinot jaunattīstības valstu mākslinieku mobilitāti;

(vi) veicinot atbilstošu sadarbību starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm inter alia mūzikas un filmu jomā.

(b) resursu veidošana, izmantojot apmaiņu ar informāciju, pieredzi un speciālajām zināšanām, kā arī apmācot cilvēkresursus valsts un privātajā sektorā jaunattīstības valstīs, inter alia attiecībā uz stratēģiskās plānošanas un pārvaldības spēju, politikas izstrādi un īstenošanu, kultūras izpausmju veicināšanu un izplatīšanu, mazo, vidējo un mikrouzņēmumu attīstību, tehnoloģiju izmantošanu, kā arī prasmju veidošanu un tālāknodošanu.

(c) tehnoloģiju pārnese, ieviešot atbilstošus motivējošus pasākumus tehnoloģiju un zināšanu pārnesei, jo īpaši kultūras industriju un uzņēmumu jomās.

(d) finansiāla atbalsta sniegšana:

(i) nodibinot Starptautisko Kultūras daudzveidības fondu, kā noteikts 18. pantā;

(ii) pēc vajadzības sniedzot oficiālu palīdzību attīstības jomā, tostarp tehnisku palīdzību, lai stimulētu un atbalstītu jaunradi;

(iii) izmantojot citus finansiālās palīdzības veidus, piemēram, piešķirot aizdevumus ar zemiem procentiem un pabalstus, kā arī izmantojot citus līdzekļu piešķiršanas mehānismus.

15. pants. Sadarbības mehānismi

Puses veicina partnerības veidošanos valsts, privātajā sektorā un bezpeļņas organizācijās un starp tām nolūkā sadarboties ar jaunattīstības valstīm, lai nostiprinātu to spēju aizsargāt un veicināt kultūras izpausmju daudzveidību. Atbilstoši jaunattīstības valstu praktiskajām vajadzībām šī novatoriskā partnerība liek uzsvaru uz infrastruktūras, cilvēkresursu un politikas turpmāko attīstību, kā arī uz apmaiņu ar kultūras norisēm, precēm un pakalpojumiem.

16. pants. Atvieglojumu piemērošana jaunattīstības valstīm

Attīstītās valstis veicina kultūras apmaiņu ar jaunattīstības valstīm, ar atbilstošas institucionālās sistēmas un tiesiskā regulējuma ietvaros piemērojot atvieglojumu režīmu jaunattīstības valstu māksliniekiem un citiem speciālistiem un darbiniekiem, kas strādā kultūras jomā, kā arī kultūras precēm un pakalpojumiem.

17. pants. Starptautiskā sadarbība situācijās, kad kultūras izpausmes ir nopietni apdraudētas

Puses sadarbojas, 8. pantā minētajās situācijās sniedzot palīdzību cita citai, īpaši - jaunattīstības valstīm.

18. pants. Starptautiskais Kultūras daudzveidības fonds

1. Ar šo tiek nodibināts “Starptautiskais Kultūras daudzveidības fonds”, turpmāk tekstā – “Fonds”.

2. Fonds sastāv no ieguldījumu fondiem, kas dibināti saskaņā ar UNESCO Finanšu noteikumiem [Financial Regulations of UNESCO].

3. Fonda kapitālu veido:

(a) pušu brīvprātīgās iemaksāas;

(b) līdzekļi, ko šim nolūkam piešķir UNESCO ģenerālkonference;

(c) citu valstu, ANO sistēmas organizāciju un programmu, citu reģionālo vai starptautisko organizāciju un valsts vai privāto struktūru, kā arī privātpersonu iemaksas, dāvinājumi vai novēlējumi;

(d) jebkuri procenti, kas pienākas par Fonda līdzekļiem;

(e) līdzekļi, kas piesaistīti kā ieņēmumi par pasākumiem, kuri organizēti Fonda labā;

(f) jebkuri citi līdzekļi, kurus atļauj Fonda noteikumi.

4. Lēmumus par Fonda līdzekļu izlietojumu pieņem Starpvaldību komiteja, pamatojoties uz 22. pantā minētās Pušu konferences noteiktajām vadlīnijām.

5. Starpvaldību komiteja var pieņemt iemaksas un cita veida palīdzību vispārējiem un konkrētiem mērķiem saistībā ar konkrētiem projektiem, ja šos projektus ir apstiprinājusi Starpvaldību komiteja.

6. Fondā izdarītajām iemaksām nevar uzlikt nekādus politiskus, ekonomiskus vai citus nosacījumus, kas nav saderīgi ar šīs Konvencijas mērķiem.

7. Puses cenšas regulāri veikt brīvprātīgas iemaksas, lai nodrošinātu šīs Konvencijas īstenošanu.

19. pants. Informācijas apmaiņa, analīze un izplatīšana

1. Puses vienojas veikt apmaiņu ar informāciju un speciālajām zināšanām saistībā ar datu vākšanu un statistiku par kultūras izpausmju daudzveidību, kā arī par to aizsardzības un veicināšanas paraugpraksēm.

2. UNESCO, izmantojot tās Sekretariāta rīcībā esošos mehānismus, nodrošina, ka tiek vākta, analizēta un izplatīta visa attiecīgā informācija, statistika un paraugprakses.

3. UNESCO izveido un atjaunina arī datu bāzi par dažādām nozarēm un valdības, privātām un bezpeļņas organizācijām, kas iesaistītas kultūras izpausmju jomā.

4. Lai veicinātu datu vākšanu, UNESCO pievērš īpašu uzmanību to pušu resursu veidošanai un speciālo zināšanu nostiprināšanai, kuras iesniedz šādas palīdzības pieprasījumu.

5. Šajā pantā norādītās informācijas vākšana papildina informāciju, kas tiek vākta saskaņā ar 9. panta noteikumiem.

V. SAISTĪBA AR CITIEM TIESĪBU AKTIEM

20. pants. Saistība ar citiem līgumiem: savstarpējs atbalsts, papildināmība un nepakārtotība

1. Puses atzīst, ka tās labticīgi pilda savas pienākumus, kas tām noteikti ar šo Konvenciju un visiem citiem līgumiem, kuru puses tās ir. Tādējādi, nepakārtojot šo Konvenciju nevienam citam līgumam,

(a) tās veicina savstarpēju atbalstu starp šo Konvenciju un citiem līgumiem, kuru puses tās ir; un

(b) interpretējot un piemērojot citus līgumus, kuru puses tās ir, vai arī uzsākot veikt citus starptautiskos pienākumus, puses ņem vērā šīs Konvencijas attiecīgos noteikumus.

2. Neko šajā Konvencijā nedrīkst interpretēt tādējādi, ka tiktu mainītas pušu tiesības un pienākumi, kas tām noteikti saskaņā ar jebkuru citu līgumu, kuru puses tās ir.

21. pants. Starptautiskās konsultācijas un koordinācija

Puses apņemas veicināt šīs Konvencijas mērķu un principu īstenošanu citos starptautiskos forumos. Šajā nolūkā puses vajadzības gadījumā konsultējas cita ar citu, paturot prātā šos mērķus un principus.

VI. KONVENCIJAS INSTITŪCIJAS

22. pants. Pušu konference

1. Tiek nodibināta Pušu konference. Pušu konference ir šīs Konvencijas pilnsapulce un augstākā struktūra.

2. Pušu konference sanāk uz kārtējo sesiju reizi divos gados, ja vien iespējams, UNESCO ģenerālkonferences laikā. Tā var sanākt uz ārkārtas sesiju, ja tā to nolemj vai ja Starpvaldību komiteja saņem šādu pieprasījumu, ko iesniegusi vismaz viena trešdaļa no pusēm.

3. Pušu konference pieņem savu reglamentu.

4. Pušu konferences uzdevumi inter alia ir:

(a) ievēlēt Starpvaldību komitejas locekļus;

(b) saņemt un izskatīt Starpvaldību komitejas pārsūtītos Konvencijas pušu ziņojumus;

(d) veikt jebkādus citus pasākumus, ko tā uzskata par nepieciešamiem, lai veicinātu šīs Konvencijas mērķu sasniegšanu.

23. pants. Starpvaldību komiteja

1. Starpvaldību komiteju kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzībai un veicināšanai (turpmāk tekstā – Starpvaldību komiteja) nodibina UNESCO ietvaros. To veido Konvencijas 18 dalībvalstu pārstāvji, ko, Konvencijai stājoties spēkā atbilstoši 29. pantam, uz četriem gadiem ievēlē Pušu konference.

2. Starpvaldību komiteja sanāk ik gadu.

3. Starpvaldību komiteja darbojas ar Pušu konferences pilnvarojumu un tās vadībā un ir tai atbildīga.

4. Starpvaldību komitejas locekļu skaitu palielina līdz 24, kad Konvencijas pušu skaits sasniedz 50.

5. Starpvaldību komitejas locekļus ievēlē, pamatojoties uz vienlīdzīgas ģeogrāfiskās pārstāvniecības un rotācijas principiem.

6. Neietekmējot citus pienākumus, kas Starpvaldību komitejai noteikti ar šo Konvenciju, tās uzdevumi ir:

(a) veicināt šīs Konvencijas mērķu sasniegšanu, kā arī rosināt un uzraudzīt tās īstenošanu;

(b) sagatavot un pēc Pušu konferences pieprasījuma iesniegt tai apstiprināšanai darbības vadlīnijas Konvencijas noteikumu īstenošanai un piemērošanai;

(d) sniegt atbilstošus ieteikumus attiecībā uz situācijām, par kurām tai ziņo Konvencijas puses saskaņā ar attiecīgajiem Konvencijas noteikumiem, jo īpaši 8. pantu;

(e) izveidot procedūras un citus mehānismus konsultācijām, kas vērstas uz to, lai veicinātu šīs Konvencijas mērķu īstenošanu un principu ievērošanu citos starptautiskos forumos;

(f) veikt jebkādus citus uzdevumus, ko Pušu konference var pieprasīt.

7. Starpvaldību komiteja atbilstoši savam reglamentam jebkurā laikā var uzaicināt valsts vai privātas organizācijas vai privātpersonas piedalīties tās sanāksmēs, lai sniegtu konsultācijas par konkrētiem jautājumiem.

8. Starpvaldību komiteja sagatavo un iesniedz Pušu konferencei apstiprināšanai savu reglamentu.

24. pants. UNESCO Sekretariāts

1. Konvencijas institūcijām palīdz UNESCO Sekretariāts.

2. Sekretariāts sagatavo Pušu konferences un Starpvaldību komitejas dokumentāciju, kā arī to sanāksmju darba kārtību, palīdz īstenot to lēmumus un sniedz ziņojumus par šo lēmumu īstenošanu.

VII. NOBEIGUMA NOTEIKUMI

25. pants. Strīdu izšķiršana

1. Ja starp Konvencijas pusēm rodas strīds par Konvencijas interpretāciju vai piemērošanu, puses cenšas rast risinājumu sarunu ceļā.

2. Ja attiecīgās puses nevar vienoties sarunu ceļā, tās var kopīgi lūgt trešās personas starpniecību vai pieprasīt, lai tā darbojas kā starpnieks.

3. Ja starpniecība netiek iesaistīta vai ja netiek panākts risinājums sarunu ceļā vai ar starpniecību, puse var izmantot samierināšanu saskaņā ar šīs Konvencijas pielikumā noteikto procedūru. Puses labticīgi izskata Samierināšanas komisijas priekšlikumu strīda atrisināšanai.

4. Katra puse ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās laikā var paziņot, ka tā neatzīst iepriekšminēto samierināšanas procedūru. Ikviena puse, kas izteikusi šādu paziņojumu, var jebkurā laikā atsaukt šo paziņojumu, paziņojot par to UNESCO ģenerāldirektoram.

26. pants. Kārtība, kādā dalībvalstis ratificē, pieņem, apstiprina Konvenciju vai pievienojas tai

1. UNESCO dalībvalstis šo Konvenciju ratificē, pieņem, apstiprina vai pievienojas tai saskaņā ar savu attiecīgo konstitucionālo procedūru.

2. Ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentus deponē UNESCO ģenerāldirektoram.

27. pants. Pievienošanās

1. Šai Konvencijai var pievienoties visas valstis, kas nav UNESCO dalībvalstis, bet ir ANO vai jebkuras tās specializētās aģentūras dalībvalstis un kuras UNESCO ģenerālkonference uzaicinājusi tai pievienoties.

2. Šai Konvencijai var pievienoties arī teritorijas, kurām ir pilnīga iekšējā pašpārvalde un kuras par tādām atzīst ANO, bet kuras nav ieguvušas pilnīgu neatkarību saskaņā ar Ģenerālās asamblejas rezolūciju 1514 (XV) un kuru kompetencē ir šajā Konvencijā reglamentētie jautājumi, to vidū - kompetence slēgt līgumus par šādiem jautājumiem.

3. Uz reģionālajām ekonomiskās integrācijas organizācijām attiecas šādi noteikumi:

(a) šai Konvencijai var pievienoties arī jebkura reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija, kurai šīs Konvencijas noteikumi ar izņēmumiem, kas turpmāk norādīti, pilnībā ir saistoši, tāpat kā tas ir dalībvalstīm;

(b) ja šādas organizācijas viena vai vairākas dalībvalstis ir arī šīs Konvencijas puses, tad organizācija un šāda dalībvalsts vai dalībvalstis izlemj, kāda būs to atbildība par savu pienākumu izpildi, kas noteikti šajā Konvencijā. Šāds atbildības sadalījums stājas spēkā pēc tam, kad pabeigta c) apakšpunktā noteiktā paziņošanas procedūra. Organizācija un dalībvalstis nav tiesīgas vienlaicīgi īstenot tiesības, ko tās iegūst saskaņā ar šo Konvenciju. Turklāt reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas savas kompetences robežās īsteno tiesības balsot, izmantojot balsu skaitu, kas atbilst šo organizāciju dalībvalstu – Konvencijas pušu - skaitam. Šāda organizācija neīsteno savas balsstiesības, ja kāda tās dalībvalsts pati īsteno savas balsstiesības, un otrādi;

(c) reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija un tās dalībvalsts vai dalībvalstis, kas vienojušās par atbildības sadalījumu, kā noteikts b) apakšpunktā, šādi informē Konvencijas puses par jebkuru attiecīgi ierosināto atbildības sadalījumu:

(i) šāda organizācija savā pievienošanās dokumentā precīzi paziņo, kāds ir atbildības sadalījums attiecībā uz jautājumiem, ko reglamentē Konvencija;

(ii) ja to attiecīgā atbildība vēlāk tiek mainīta, tad reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija informē depozitāru par jebkurām šādām ierosinātām izmaiņām to attiecīgajā atbildībā; depozitārs savukārt par šādām izmaiņām informē Konvencijas puses;

(d) tiek pieņemts, ka reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas dalībvalstis, kuras kļūst par šīs Konvencijas pusēm, saglabā kompetenci pār visiem jautājumiem, attiecībā uz kuriem par kompetences nodošanu organizācijai nav īpaši paziņots depozitāram vai par ko tas nav īpaši informēts;

(e) “reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija” ir organizācija, kuru veido suverēnas valstis, kas ir ANO vai jebkuras ANO specializētās aģentūras dalībvalstis, un kurai šīs valstis nodevušas kompetenci pār jautājumiem, ko reglamentē šī Konvencija, un kura atbilstoši tās iekšējām procedūrām ir pienācīgi pilnvarota kļūt par šī Konvencijas pusi.

4. Pievienošanās dokumentu deponē UNESCO ģenerāldirektoram.

28. pants. Kontaktpunkts

Kļūstot par šīs Konvencijas pusi, ikviena puse norāda “kontaktpunktu”, kā minēts 9. pantā.

29. pants. Stāšanās spēkā

1. Šī Konvencija stājas spēkā trīs mēnešus pēc trīsdesmitā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta deponēšanas dienas, bet tikai attiecībā uz tām valstīm vai reģionālajām ekonomiskās integrācijas organizācijām, kas deponējušas savus, attiecīgi, ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentus šajā dienā vai pirms tam. Tā stājas spēkā attiecībā uz jebkuru citu pusi trīs mēnešus pēc tās ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta deponēšanas.

2. Šā panta nolūkiem ikvienu dokumentu, ko deponējusi reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija, neuzskata par papildu dokumentu tiem, ko deponējušas šīs organizācijas dalībvalstis.

30. pants. Federālas vai neunitāras konstitucionālās sistēmas

Atzīstot, ka starptautiski līgumi ir vienlīdz saistoši to pusēm neatkarīgi no to konstitucionālās sistēmas, uz pusēm, kurās ir federāla vai neunitāra konstitucionālā sistēma, attiecas šādi noteikumi:

(a) attiecībā uz šīs Konvencijas noteikumiem, kuru īstenošana ir federālā vai centrālā likumdevēja jurisdikcijā, federālās vai centrālās valdības pienākumi ir tādi paši, kādi ir to pušu pienākumi, kuras nav federālas valstis;

(b) attiecībā uz tiem Konvencijas noteikumiem, kuru īstenošana ir atsevišķu valsti veidojošu vienību, piemēram, štatu, novadu, provinču vai kantonu jurisdikcijā, kam saskaņā ar federācijas konstitucionālo sistēmu nav pienākuma veikt likumdošanas pasākumus, federālā valdība pēc vajadzības informē šādu valsti veidojošo vienību – štatu, novadu, provinču vai kantonu – kompetentās iestādes par minētajiem noteikumiem, rekomendējot tos pieņemt.

31. pants. Denonsēšana

1. Ikviena šīs Konvencijas puse var denonsēt šo Konvenciju.

2. Par denonsēšanu paziņo ar rakstisku dokumentu, kuru deponē UNESCO ģenerāldirektoram.

3. Denonsēšana stājas spēkā 12 mēnešus pēc denonsēšanas dokumenta saņemšanas. Denonsēšana nekādi neietekmē Konvenciju denonsējošās puses finansiālās saistības līdz dienai, kad izstāšanās stājas spēkā.

32. pants. Depozitāra uzdevumi

UNESCO ģenerāldirektors kā šīs Konvencijas depozitārs informē organizācijas dalībvalstis, kā arī valstis, kuras nav organizācijas dalībvalstis, reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas, kas minētas 27. pantā, kā arī ANO par visiem 26. un 27. pantā noteiktajiem ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentiem un 31. pantā minētajām denonsēšanām.

33. pants. Grozījumi

1. Šīs Konvencijas puse var rakstiskā paziņojumā, kas adresēts ģenerāldirektoram, ierosināt šīs Konvencijas grozījumus. Ģenerāldirektors izsūta šo paziņojumu visām pusēm. Ja sešu mēnešu laikā pēc paziņojuma nosūtīšanas ne mazāk kā puse no Konvencijas pusēm apstiprinoši atbild uz attiecīgo pieprasījumu, tad ģenerāldirektors šo priekšlikumu iesniedz apspriešanai un iespējamai pieņemšanai nākamajā Pušu konferences sesijā.

2. Grozījumus pieņem ar divu trešdaļu klātesošo un balsojošo pušu vairākumu.

3. Pēc pieņemšanas šīs Konvencijas grozījumus iesniedz pusēm ratifikācijai, pieņemšanai, apstiprināšanai vai, lai tiem pievienotos.

4. Attiecībā uz pusēm, kas ratificējušas, pieņēmušas, apstiprinājušas šos Konvencijas grozījumus vai tiem pievienojušās, šie grozījumi stājas spēkā trīs mēnešus pēc tam, kad divas trešdaļas no pusēm deponējušas šā panta 3. punktā minētos dokumentus. Pēc tam attiecībā uz ikvienu pusi, kas ratificē, pieņem, apstiprina grozījumu vai tam pievienojas, minētais grozījums stājas spēkā trīs mēnešus pēc tam, kad šī puse deponējusi savu ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu.

5. Procedūru, kas izklāstīta 3. un 4. punktā, nepiemēro grozījumiem 23. pantā attiecībā uz Starpvaldību komitejas locekļu skaitu. Šie grozījumi stājas spēkā tad, kad tie tiek pieņemti.

6. Ja vien nav izteikts citāds nodoms, tad valsts vai 27. pantā minētā reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija, kura kļūst par Konvencijas pusi pēc tam, kad grozījumi stājušies spēkā atbilstoši šā panta 4. punktam, tiek uzskatīta:

(a) par šādi grozītās Konvencijas pusi; un

(b) par negrozītās Konvencijas pusi attiecībā uz ikvienu pusi, kam grozījumi nav saistoši.

34. pants. Autentiskie teksti

Šī Konvencija ir izstrādāta arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā, un visi seši teksti ir vienlīdz autentiski.

35. pants. Reģistrācija

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu 102. pantu šo Konvenciju pēc UNESCO ģenerāldirektora lūguma reģistrē Apvienoto Nāciju Organizācijas Sekretariātā.

PIELIKUMS

SAMIERINĀŠANAS PROCEDŪRA

1.pants. Samierināšana

Pēc vienas no strīdā iesaistīto pušu lūguma izveido Samierināšanas komisiju. Ja vien puses nevienojas citādi, Komisiju veido pieci locekļi – katra attiecīgā puse ieceļ divus locekļus, un tie kopīgi izraugās priekšsēdētāju.

2. pants. Komisijas locekļi

Strīdos, kuros iesaistītas vairāk nekā divas puses, tās puses, kam ir vienādas intereses, kopīgi ieceļ savus Komisijas locekļus, savstarpēji vienojoties. Ja divām vai vairākām pusēm ir atšķirīgas intereses vai arī ir domstarpības par to, vai tām ir vienādas intereses, tās ieceļ savus Komisijas locekļus atsevišķi,

3. pants. Iecelšana

Ja puses nav iecēlušas Komisijas locekļus divu mēnešu laikā no dienas, kad pieprasīts izveidot Samierināšanas komisiju, tad UNESCO ģenerāldirektors, ja to lūdz kāda no pusēm, kas iesniegusi pieprasījumu, ieceļ šos Komisijas locekļus turpmāko divu mēnešu laikā.

4. pants. Komisijas priekšsēdētājs

Ja Samierināšanas komisijas priekšsēdētājs nav izraudzīts divu mēnešu laikā pēc tam, kad iecelts pēdējais no Komisijas locekļiem, tad UNESCO ģenerāldirektors, ja to lūdz kāda no pusēm, ieceļ priekšsēdētāju turpmāko divu mēnešu laikā.

5.pants. Lēmumi

Samierināšanas komisija pieņem lēmumus ar tās locekļu balsu vairākumu. Ja vien strīda puses nevienojas citādi, tā nosaka savu procedūru. Tā iesniedz savu priekšlikumu strīda atrisināšanai, kuru puses labticīgi izskata.

6. pants. Domstarpības

Domstarpības par to, vai strīda izskatīšana ir Saskaņošanas komisija kompetencē, izlemj komisija.

kultūras ministre H.Demakova

Kultūras ministre

Valsts sekretāre

Juridiskā dienesta vadītāja

Par kontroli atbildīgā amatpersona

Atbildīgā amatpersona

__.__.2007.

H.Demakova

S.Zvidriņa

I.Millersone

I.Bērziņa

J.Treile

20.02.2007. 11.05

4768

J.Treile 7078137

Jolanta.Treile@km.gov.lv

Anotācija

Konvencija angļu valodā

Tulkojums latviešu valodā

Likumprojekts