Latvijas Republikas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Latvijas Republikas

8.Saeimas Prezidijam

 

2006.gada _____________________Nr.

Rīgā

 

 

Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 79.pantu likumdošanas iniciatīvas kārtībā iesniedzam likumprojektu "Par Eiropas Padomes 1997.gada 6.novembra Konvenciju par pilsonību”.

 

Pielikumā:

1. Likumprojekts.

2. Konvencija latviešu valodā (uz 10 lapām).

3. Konvencija angļu valodā (uz 9 lapām).

4. Anotācija (uz 3 lapām).

 

 

8. Saeimas deputāti:

 

____________________________________

 

____________________________________

 

____________________________________

 

____________________________________

 

____________________________________

 

____________________________________


Likumprojekts

 

Par Eiropas Padomes 1997.gada 6.novembra Konvenciju par pilsonību

 

1.pants. Eiropas Padomes 1997.gada 6.novembra Konvencija par pilsonību (turpmāk – Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Noteikt, ka Konvencijā noteiktās bezvalstnieku tiesības tiek attiecinātas arī uz Latvijas Republikas nepilsoņiem.

3.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu ir izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

4.pants. Konvencija stājas spēkā tās 27.panta trešajā punktā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

 

8. Saeimas deputāti:

 

____________________________________

 

____________________________________

 

____________________________________

 

____________________________________

 

____________________________________

 

____________________________________


Eiropas konvencija par pilsonību

 

Ievaddaļa

Eiropas Padomes dalībvalstis un pārējās valstis, kuras parakstījušas šo konvenciju,

uzskatīdamas, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku vienotību starp tās dalībvalstīm;

ņemdamas vērā daudzos starptautiskos dokumentus par pilsonību, vairākvalstu pilsonību un bezvalstniecību;

atzīdamas, ka pilsonības jautājumos jāņem vērā gan valstu, gan personu likumīgās intereses;

vēlēdamās sekmēt pilsonības tiesisko principu pakāpenisku pilnveidošanu, kā arī to pieņemšanu valsts iekšējās tiesībās, un izvairīties, ciktāl tas iespējams, no bezvalstniecības;

vēlēdamās izvairīties no diskriminācijas pilsonības jautājumos;

apzinādamās tiesību uz ģimenes dzīvi respektēšanu, kā tas minēts Konvencijas par cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzību 8.pantā;

atzīmēdamas valstu dažādu pieeju vairākvalstu pilsonības jautājumam un atzīdamas, ka ikviena valsts var brīvi izlemt, kādas sekas tās iekšējās tiesībās radīs fakts, ka tās pilsonis iegūst vai tam ir citas valsts pilsonība;

atzīdamas, ka ir vēlams rast pareizu risinājumu vairākvalstu pilsonības radītajām sekām, it īpaši tām, kas izriet no vairākvalstu pilsoņu tiesībām un pienākumiem;

uzskatīdamas par vēlamu to, ka personām, kurām ir divu vai vairāku līgumslēdzēju valstu pilsonība, būtu jāveic karaklausība tikai vienā no šīm valstīm;

uzskatīdamas par nepieciešamu sekmēt starptautisko sadarbību starp valsts institūcijām, kuras ir atbildīgas par pilsonības jautājumiem,

ir vienojušās par turpmāk izklāstīto.

 

1. nodaļa. Vispārīgie jautājumi

 

1. pants. Konvencijas priekšmets

Šī konvencija nosaka principus un noteikumus, kas attiecas uz fizisko personu pilsonību, kā arī normas, kas regulē karaklausību vairākvalstu pilsonības gadījumos un ar ko līgumslēdzēju valstu iekšējām tiesībām ir jābūt saskaņotām.

 

2. pants. Definīcijas

Šajā konvencijā:

a) "pilsonība" nozīmē tiesisku saikni starp personu un valsti un nenorāda uz personas etnisko izcelsmi;

b) "vairākvalstu pilsonība" nozīmē to, ka vienai un tai pašai personai vienlaikus ir divu vai vairāku valstu pilsonība;

c) "bērns" nozīmē ikvienu personu, kas ir jaunāka par astoņpadsmit gadiem, ja vien saskaņā ar likumu, kas piemērojams šim bērnam, pilngadība neiestājas agrāk;

d) "valsts iekšējās tiesības" nozīmē valsts tiesību sistēmas normu visus veidus, ieskaitot konstitūciju, likumdošanas aktus, noteikumus, rīkojumus, precedenta tiesības, paražu tiesības, praksi, kā arī normas, kas izriet no tai saistošiem starptautiskajiem dokumentiem.

 

2. nodaļa. Vispārīgie pilsonības principi

 

3. pants. Valsts kompetence

1. Katra valsts saskaņā ar savu likumu pati nosaka, kas ir tās pilsoņi.

2. Citas valstis atzīst šo likumu, ja tas atbilst piemērojamām starptautiskajām konvencijām, starptautiskajām paražu tiesībām un vispāratzītajiem tiesību principiem, kas attiecas uz pilsonību.

 

4. pants. Principi

Ikvienas līgumslēdzējas valsts noteikumi attiecībā uz pilsonību balstās uz šādiem principiem:

a) ikvienam ir tiesības uz pilsonību;

b) jāvairās no bezvalstniecības;

c) nevienam nedrīkst patvaļīgi atņemt viņa pilsonību;

d) ne starp līgumslēdzējas valsts pilsoni un ārvalstnieku noslēgta laulība, ne šādas laulības šķiršana, ne pilsonības maiņa, ko izdara viens no laulātajiem laulības pastāvēšanas laikā, automātiski neietekmē otra laulātā pilsonību.

 

5. pants. Diskriminācijas nepieļaujamība

1. Līgumslēdzējas valsts noteikumi attiecībā uz pilsonību nedrīkst ietvert uz dzimumu, reliģiju, rasi, ādas krāsu vai nacionālo vai etnisko izcelsmi balstītas atšķirības vai pieļaut jelkādu praksi, kuras dēļ uz to pamata rastos diskriminācija.

2. Ikviena līgumslēdzēja valsts ievēro diskriminācijas nepieļaujamības principu attiecībā uz saviem pilsoņiem neatkarīgi no tā, vai viņi ir pilsoņi no dzimšanas vai arī ieguvuši pilsonību vēlāk.

 

3. nodaļa. Noteikumi attiecībā uz pilsonību

 

6. pants. Pilsonības iegūšana

1. Ikviena līgumslēdzēja valsts savās iekšējās tiesībās paredz, ka tās pilsonību iegūst ex lege šādas personas:

a) bērni, vienam no kuru vecākiem šo bērnu dzimšanas laikā ir šīs līgumslēdzējas valsts pilsonība un uz kuriem attiecas tie izņēmumi, kādi var būt paredzēti valsts iekšējās tiesībās attiecībā uz bērniem, kas dzimuši ārzemēs. Attiecībā uz bērniem, kuru vecāki tiek noteikti paternitātes vai maternitātes atzīšanas kārtībā, ar tiesas spriedumu vai citā līdzīgā kārtībā, ikviena līgumslēdzēja valsts var paredzēt, ka šie bērni iegūst tās pilsonību atbilstoši valsts iekšējās tiesībās paredzētajai kārtībai;

b) tās teritorijā atrastie atradeņi, kas pretējā gadījumā būtu bezvalstnieki.

2. Ikviena līgumslēdzēja valsts savās iekšējās tiesībās paredz, ka tās pilsonību iegūst bērni, kuri ir dzimuši tās teritorijā, ja viņi piedzimstot neiegūst citas valsts pilsonību. Šādu pilsonību piešķir:

a) piedzimstot ex lege vai

b) vēlāk bērniem, kuri palikuši bezvalstnieki, bērnam pašam vai viņa vārdā iesniedzot iesniegumu attiecīgajai institūcijai līgumslēdzējas valsts iekšējās tiesībās paredzētajā kārtībā. Šādu iesniegumu var iesniegt, ievērojot nosacījumu par likumīgu un pastāvīgu uzturēšanos šīs valsts teritorijā noteiktu laiku, kas nepārsniedz 5 gadus tieši pirms iesnieguma iesniegšanas.

3. Ikviena līgumslēdzēja valsts savās iekšējās tiesībās paredz iespēju naturalizēt personas, kuras likumīgi un pastāvīgi uzturas tās teritorijā. Nosakot naturalizācijas noteikumus, valsts nedrīkst paredzēt uzturēšanās laiku, kas pārsniegtu 10 gadus pirms iesnieguma iesniegšanas.

4. Ikviena līgumslēdzēja valsts savās iekšējās tiesībās veicina pilsonības iegūšanu šādām personām:

a) savu pilsoņu laulātajiem;

b) bērniem, viens no kuru vecākiem ir šīs valsts pilsonis, atbilstoši 6.panta 1.punkta “ a” apakšpunktā minētajam izņēmumam;

c) bērniem, viens no kuru vecākiem iegūst vai ir ieguvis šīs valsts pilsonību;

d) bērniem, kurus adoptējis šīs valsts pilsonis;

e) personām, kuras ir dzimušas šīs valsts teritorijā un tajā likumīgi un pastāvīgi uzturas;

f) personām, kuras likumīgi un pastāvīgi uzturas šīs valsts teritorijā kādu laika posmu, kas sācies, pirms tās sasniegušas 18 gadu vecumu, tā ilgumu nosakot līgumslēdzējas valsts iekšējās tiesībās;

g) bezvalstniekiem un par bēgļiem atzītajām personām, kas likumīgi un pastāvīgi uzturas šīs valsts teritorijā.

 

7. pants. Pilsonības zaudēšana ex lege vai pēc līgumslēdzējas valsts

iniciatīvas

1. Līgumslēdzēja valsts nedrīkst savās iekšējās tiesībās paredzēt pilsonības zaudēšanu ex lege vai pēc līgumslēdzējas valsts iniciatīvas, izņemot šādus gadījumus:

a) brīvprātīga citas valsts pilsonības iegūšana;

b) līgumslēdzējas valsts pilsonības iegūšana negodīgā ceļā, sniedzot nepatiesu informāciju vai noklusējot jebkuru faktu attiecībā uz šo lietu;

c) brīvprātīgs dienests ārvalsts bruņotajos spēkos;

d) rīcība, kas nopietni kaitē līgumslēdzējas valsts vitālajām interesēm;

e) nav patiesas saiknes starp līgumslēdzēju valsti un pilsoni, kurš pastāvīgi uzturas ārzemēs;

f) ja bērna nepilngadības laikā tiek konstatēts, ka valsts iekšējo tiesību priekšnoteikumi, uz kuru pamata tika iegūta ex lege līgumslēdzējas valsts pilsonība, vairs netiek ievēroti;

g) bērna adoptēšana, ja bērns iegūst vai viņam ir viena vai abu adoptētāju ārvalsts pilsonība.

2. Līgumslēdzēja valsts var paredzēt, ka tās pilsonību zaudē tie bērni, kuru vecāki zaudē šo pilsonību, izņemot gadījumus, kuri minēti 1. punkta “c” un “d” apakšpunktā. Tomēr bērni nezaudē šo pilsonību, ja viens no viņu vecākiem to saglabā.

3. Līgumslēdzēja valsts savās iekšējās tiesībās nedrīkst paredzēt šīs valsts pilsonības zaudēšanu šā panta 1. un 2. punktā minētajos gadījumos, ja persona tādējādi kļūtu bezvalstnieks, izņemot gadījumus, kuri minēti šā panta 1. punkta “b” apakšpunktā.

 

8. pants. Pilsonības zaudēšana pēc personas iniciatīvas

1. Ikviena līgumslēdzēja valsts atļauj atteikties no tās pilsonības, ja personas tādējādi nekļūst bezvalstnieki.

2. Taču līgumslēdzēja valsts savās iekšējās tiesībās var paredzēt, ka no pilsonības var atteikties tikai tie pilsoņi, kuri pastāvīgi uzturas ārzemēs.

 

9. pants. Pilsonības atgūšana

Ikviena līgumslēdzēja valsts veicina savas pilsonības atgūšanu tiem bijušajiem pilsoņiem, kuri likumīgi un pastāvīgi uzturas tās teritorijā, tajos gadījumos un pastāvot tiem nosacījumiem, kurus paredz valsts iekšējās tiesības.

 

4. nodaļa. Ar pilsonību saistītās procedūras

 

10. pants. Iesniegumu izskatīšana

Ikviena līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka iesniegumi par tās pilsonības iegūšanu, saglabāšanu, zaudēšanu, atgūšanu vai apliecināšanu tiek izskatīti pieņemami īsā laikā.

 

11. pants. Lēmumi

Ikviena līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka lēmumos par tās pilsonības iegūšanu, saglabāšanu, zaudēšanu, atgūšanu vai apliecināšanu iemesli tiek minēti rakstveidā.

 

12. pants. Tiesības uz pārsūdzēšanu

Ikviena līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka lēmumi par tās pilsonības iegūšanu, saglabāšanu, zaudēšanu, atgūšanu vai apliecināšanu saskaņā ar šīs valsts iekšējām tiesībām ir pārsūdzami administratīvā kārtībā vai tiesā.

 

13. pants. Valsts nodeva

1. Ikviena līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka valsts nodeva par tās pilsonības iegūšanu, saglabāšanu, zaudēšanu, atgūšanu vai apliecināšanu ir mērena.

2. Ikviena līgumslēdzēja valsts nodrošina to, ka valsts nodeva par pārsūdzēšanu administratīvā kārtībā vai tiesā nav šķērslis pretendentiem.

 

5. nodaļa. Vairākvalstu pilsonība

 

14. pants. Vairākvalstu pilsonības ex lege gadījumi

1. Līgumslēdzēja valsts atļauj:

a) bērniem, kuriem ir vairāku valstu pilsonības, kas automātiski iegūtas piedzimstot, saglabāt šīs pilsonības;

b) saviem pilsoņiem paturēt citas valsts pilsonību, ja to automātiski iegūst apprecoties.

2. Pilsonību saglabāšanu, kas minēta šā panta 1. punktā, regulē šīs konvencijas 7. panta attiecīgās normas.

 

15. pants. Citi iespējamie vairākvalstu pilsonības gadījumi

Šīs konvencijas normas neierobežo līgumslēdzējas valsts tiesības noteikt savās iekšējās tiesībās, vai:

a) līgumslēdzējas valsts pilsoņi, kuri iegūst vai kuriem ir citas valsts pilsonība, saglabā vai zaudē tās pilsonību;

b) šīs valsts pilsonības iegūšana vai saglabāšana tiem ir saistīta ar citas valsts pilsonības zaudēšanu vai atteikšanos no tās.

 

16. pants. Iepriekšējās pilsonības saglabāšana

Līgumslēdzēja valsts citas valsts pilsonības zaudēšanu vai atteikšanos no tās nevar uzskatīt par nosacījumu savas pilsonības iegūšanai vai saglabāšanai gadījumos, kad šāda pilsonības zaudēšana vai atteikšanās no tās nav iespējama vai kad to nevar prasīt.

 

17. pants. Tiesības un pienākumi vairākvalstu pilsonības gadījumā

1. Līgumslēdzējas valsts pilsoņiem, kuriem ir arī citas valsts pilsonība, tās līgumslēdzējas valsts teritorijā, kurā viņi uzturas, ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā šīs līgumslēdzējas valsts citiem pilsoņiem.

2. Šīs nodaļas noteikumi neietekmē:

a) starptautisko tiesību normas attiecībā uz diplomātisko un konsulāro aizsardzību, ko līgumslēdzēja valsts nodrošina kādam no saviem pilsoņiem, kuram vienlaikus ir arī citas valsts pilsonība;

b) katras atsevišķas līgumslēdzējas valsts starptautisko privāttiesību normu piemērošanu vairākvalstu pilsonības gadījumos.

 

6. nodaļa. Valsts pēctecība un pilsonība

 

18. pants. Principi

1. Valsts pēctecības gadījumos ikviena līgumslēdzēja valsts pilsonības jautājumos ievēro likuma varas principus, normas, kas attiecas uz cilvēktiesībām un principus, kas ietverti šīs konvencijas 4. un 5. pantā un šā panta 2. punktā, it īpaši, lai izvairītos no bezvalstniecības.

2. Izlemjot jautājumu par pilsonības piešķiršanu vai saglabāšanu valsts pēctecības gadījumos, ikviena līgumslēdzēja valsts īpaši ievēro:

a) personas patieso un spēkā esošo saikni ar valsti;

b) personas pastāvīgās uzturēšanās vietu valsts pēctecības laikā;

c) pašas personas gribu;

d) personas teritoriālo izcelsmi.

3. Gadījumos, kad pilsonības iegūšanas priekšnoteikums ir ārvalsts pilsonības zaudēšana, piemēro šīs konvencijas 16. panta normas.

 

19. pants. Pilsonības jautājuma risināšana starptautiskās vienošanās ceļā

Valsts pēctecības gadījumos līgumslēdzējas valstis cenšas risināt pilsonības jautājumus, savstarpēji vienojoties, bet, ja nepieciešams, savu attiecību ar citām ieinteresētajām valstīm ietvaros. Šādi vienojoties, ievēro tos principus un noteikumus, kuri izklāstīti vai uz kuriem ir atsauces šajā nodaļā.

 

20. pants. Principi attiecībā uz ārpilsoņiem

1. Ikviena līgumslēdzēja valsts ievēro šādus principus:

a) priekšteces valsts pilsoņiem, kas pastāvīgi uzturas teritorijā, uz kuru pāriet pēcteces valsts suverenitāte, un kas nav ieguvuši tās pilsonību, ir tiesības palikt šajā valstī;

b) “a” apakšpunktā minētajām personām ir tādas pašas sociālās un ekonomiskās tiesības kā pēcteces valsts pilsoņiem.

2. Ikviena līgumslēdzēja valsts var neļaut šā panta 1.punktā minētajām personām tikt nodarbinātām valsts dienestā, kas saistīts ar valsts varas īstenošanu.

 

7. nodaļa. Karaklausība vairākvalstu pilsonības gadījumos

 

21. pants. Karaklausības veikšana

1. Personām, kurām ir divu vai vairāku līgumslēdzēju valstu pilsonība, karaklausība jāveic tikai vienā no šīm valstīm.

2. Šā panta 1.punkta piemērošanas veidus var noteikt atsevišķos līgumos starp jebkurām līgumslēdzējām valstīm.

3. Izņemot tos gadījumus, kad ir vai var tikt noslēgts atsevišķs līgums, kas paredz citādus noteikumus, personām, kurām ir divu vai vairāku līgumslēdzēju valstu pilsonība, piemērojami šādi noteikumi:

a) jebkuras šādas personas ir pakļautas karaklausībai tajā līgumslēdzējā valstī, kuras teritorijā tās pastāvīgi uzturas. Taču līdz 19 gadu vecumam tās var brīvi izvēlēties pakļaut sevi karaklausībai brīvprātīgo statusā līgumslēdzējā valstī, kuru pilsoņi tās arī ir, uz pilnu noteikto dienesta laiku, kas nav mazāks vismaz par to aktīvā karadienesta laiku, kāds noteikts iepriekšējā līgumslēdzējā valstī;

b) personas, kas pastāvīgi uzturas līgumslēdzējas valsts teritorijā, kuras pilsoņi tās nav, vai tajā valstī, kura nav līgumslēdzēja valsts, var izvēlēties pildīt karadienestu jebkuras tās līgumslēdzējas valsts teritorijā, kuras pilsoņi tās ir;

c) personas, kuras saskaņā ar šā punkta “a” un “b” apakšpunktā minētajiem noteikumiem veic karaklausību kādā no līgumslēdzējām valstīm, kā to paredz šīs līgumslēdzējas valsts likums, uzskatāmas par veikušām karaklausību attiecī bā uz jebkuru citu līgumslēdzēju valsti vai līgumslēdzējām valstīm, kuru pilsoņi tās arī ir;

d) personas, kuras ir veikušas karaklausību vienā no līgumslēdzējām valstīm saskaņā ar šīs līgumslēdzējas valsts likumu pirms šīs konvencijas stāšanās spēkā attiecībās starp šīm valstīm, kuru pilsoņi tās ir, uzskatāmas par veikušām karaklausību attiecībā uz jebkuru citu līgumslēdzēju valsti vai līgumslēdzējām valstīm, kuru pilsoņi tās arī ir;

e) personas, kuras saskaņā ar šā punkta “a” apakšpunktu ir veikušas aktīvo karadienestu vienā no līgumslēdzējām valstīm, kuras pilsoņi tās ir, un pēc tam pārcēlušās uz pastāvīgu dzīvesvietu citas līgumslēdzējas valsts teritorijā, kuras pilsoņi tās ir, tiek pakļautas karadienestam tikai rezervē attiecībā uz pēdējo līgumslēdzēju valsti;

f) šā panta piemērošana nekādā veidā neietekmē šo personu pilsonību;

g) gadījumā, ja līgumslēdzēja valsts izsludina mobilizāciju, no šā panta izrietošās saistības tai nav obligātas.

 

22. pants. Atbrīvošana no karaklausības vai alternatīvais civildienests

Izņemot tos gadījumus, kad ir vai var tikt noslēgts atsevišķs līgums, kas paredz citus noteikumus, uz personām, kurām ir divu vai vairāku līgumslēdzēju valstu pilsonība, attiecināmi arī šādi nosacījumi:

a) šīs konvencijas 21. panta 3. punkta “c” apakšpunktu piemēro personām, kuras ir atbrīvotas no karaklausības vai ir veikušas alternatīvo civildienestu;

b) personas, kas ir tādas līgumslēdzējas valsts pilsoņi, kura neparedz obligāto karaklausību, uzskatāmas par veikušām karaklausību, ja tās pastāvīgi uzturas šīs līgumslēdzējas valsts teritorijā. Taču tās nav uzskatāmas par veikušām karaklausību attiecībā uz līgumslēdzēju valsti vai līgumslēdzējām valstīm, kuru pilsoņi tās arī ir un kurās karadienests ir obligāts, ja pastāvīgā dzīvesvieta pirmajā līgumslēdzējā valstī netiek saglabāta līdz noteiktajam vecumam, kuru ikviena ieinteresētā līgumslēdzēja valsts paziņo parakstīšanas laikā vai nododot glabāšanā savu ratifikācijas rakstu vai pieņemšanas vai pievienošanās dokumentus;

c) arī tās personas, kas ir tādas līgumslēdzējas valsts pilsoņi, kurā nav paredzēta obligātā karaklausība, uzskatāmas par karaklausību veikušām, ja tās bijušas karadienestā kā brīvprātīgie pilnu noteiktā dienesta laiku, kas nav mazāks vismaz par to aktīvā karadienesta laiku tajā līgumslēdzējā valstī, kuras pilsoņi tās arī ir, neatkarīgi no tā, kur šīs personas pastāvīgi uzturas.

 

8. nodaļa. Sadarbība starp līgumslēdzējām valstīm

 

23. pants. Sadarbība starp līgumslēdzējām valstīm

1. Lai sekmētu sadarbību starp līgumslēdzējām valstīm, to kompetentas varas iestādes:

a) sniedz Eiropas Padomes ģenerālsekretāram informāciju par savas valsts iekšējām tiesībām attiecībā uz pilsonību, arī par bezvalstniecības un vairākvalstu pilsonības gadījumiem, un par izmaiņām šīs konvencijas piemērošanas jomā;

b) pēc lūguma sniedz cita citai informāciju par savas valsts iekšējām tiesībām attiecībā uz pilsonību un par izmaiņām šīs konvencijas piemērošanas jomā.

2. Līgumslēdzējas valstis sadarbojas savā starpā un ar citām Eiropas Padomes dalībvalstīm attiecīgās Eiropas Padomes starpvaldību institūcijas ietvaros, lai risinātu visas problēmas, kas skar pilsonību un ar to saistītos jautājumus, un veicinātu atbilstošo tiesisko principu un to piemērošanas prakses pakāpenisku pilnveidošanu.

 

24. pants. Informācijas apmaiņa

Ikviena līgumslēdzēja valsts jebkurā laikā var paziņot, ka tā atbilstoši likumiem par datu aizsardzību informēs jebkuru citu līgumslēdzēju valsti, kas ir sniegusi tādu pašu paziņojumu, par savas valsts pilsoņiem, kuri brīvprātīgi ieguvuši šīs otras pilsonību. Šādā paziņojumā var būt ietverti nosacījumi, atbilstoši kuriem līgumslēdzēja valsts sniedz šādu informāciju. Šo paziņojumu var atsaukt jebkurā laikā.

 

9. nodaļa. Konvencijas piemērošana

 

25. pants. Paziņojumi par konvencijas piemērošanu

1. Ikviena līgumslēdzēja valsts, parakstot vai nododot glabāšanā ratifikācijas rakstu vai pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentus, var paziņot, ka tā nepiemēros konvencijas 7.nodaļu.

2. Konvencijas 7.nodaļas normas piemērojamas tikai attiecībās starp tām līgumslēdzējām valstīm, attiecībā uz kurām šīs normas ir spēkā.

3. Ikviena līgumslēdzēja valsts var pēc tam jebkurā laikā paziņot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, ka tā piemēros 7.nodaļas normas, kas tika izslēgtas dokumentu parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas un apstiprināšanas laikā vai tiem pievienojoties. Šis paziņojums stājas spēkā tā saņemšanas dienā.

 

26. pants. Šīs konvencijas piemērošanas sekas

1. Šīs konvencijas normas neietekmē valsts iekšējo tiesību un tai saistošo starptautisko dokumentu normas, kuras jau ir spēkā vai var stāties spēkā un saskaņā ar kurām atsevišķām personām ir vai varētu būt piešķirtas plašākas tiesības pilsonības jomā.

2. Šī konvencija neietekmē:

a) 1963.gada Konvencijas par vairākvalstu pilsonības gadījumu skaita samazināšanu un karaklausību vairākvalstu pilsonības gadījumos, kā arī tās protokolu piemērošanu;

b) citu saistošu starptautisko dokumentu piemērošanu, ciktāl šie dokumenti nav pretrunā ar šo konvenciju,

attiecībās starp līgumslēdzējām valstīm, kurām šie dokumenti ir saistoši.

  

10. nodaļa. Nobeiguma noteikumi

 

27. pants. Parakstīšana un stāšanās spēkā

1. Šo konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis un tās valstis, kuras nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet ir piedalījušās tās izstrādāšanā. Šīs valstis var izteikt savu piekrišanu uzņemties saistības attiecībā uz šīs konvencijas noteikumiem:

a) parakstot bez jelkādām atrunām attiecībā uz ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu, vai

b) parakstot ar atrunu attiecībā uz ratifikāciju, pieņemšanu vai apstiprināšanu, kam seko ratifikācija, pieņemšana vai apstiprināšana.

Ratifikācijas raksts vai pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenti iesniedzami glabāšanā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

2. Šī konvencija stājas spēkā attiecībā uz visām valstīm, kas ir izteikušas savu piekrišanu uzņemties tajā noteiktās saistības, tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kurā trīs Eiropas Padomes dalībvalstis saskaņā ar šā panta 1. punkta noteikumiem ir apliecinājušas savu piekrišanu uzņemties konvencijā minētās saistības.

3. Attiecībā uz jebkuru valsti, kura pēc tam izsaka piekrišanu ievērot šo konvenciju, konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kad ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas dokumenti nodoti glabāšanā.

 

28. pants. Pievienošanās

1. Pēc tam, kad šī konvencija ir stājusies spēkā, Eiropas Padomes Ministru komiteja var uzaicināt jebkuru valsti, kura nav Eiropas Padomes dalībvalsts un nav piedalījusies šīs konvencijas izstrādāšanā, pievienoties šai konvencijai.

2. Attiecībā uz jebkuru valsti, kas pievienojas šai konvencijai, tā stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kad Eiropas Padomes ģenerālsekretāram nodots glabāšanā pievienošanās dokuments.

 

29. pants. Atrunas

1. Nav atrunājama neviena no šīs konvencijas 1., 2., un 6. nodaļā minētajām normas. Jebkura valsts, parakstot šo konvenciju vai laikā, kad tiek iesniegts glabāšanā tās ratifikācijas rakstu vai pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokuments, var izdarīt vienu vai vairākas atrunas attiecībā uz šīs konvencijas citām normām, ciktāl tās nav pretrunā ar šīs konvencijas priekšmetu un mērķi.

2. Ikviena valsts, kura izdara vienu vai vairākas atrunas, paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram par savas valsts iekšējo tiesību attiecīgajiem noteikumiem vai saistībā ar to sniedz jebkuru citu informāciju.

3. Valsts, kura ir izdarījusi vienu vai vairākas atrunas saskaņā ar šā panta 1. punktu, apsver iespēju tās pilnīgi vai daļēji atsaukt, tiklīdz to ļauj apstākļi. Šāds atsaukums izdarāms ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu un tas stājas spēkā paziņojuma saņemšanas dienā.

4. Ikviena valsts, kas attiecina šīs konvencijas piemērošanu uz 30. panta 2. punktā minētajā paziņojumā norādīto teritoriju, var attiecībā uz šo teritoriju izdarīt vienu vai vairākas atrunas saskaņā ar iepriekšējo punktu normām.

5. Līgumslēdzēja valsts, kura ir izdarījusi atrunas attiecībā uz jebkuru no šīs konvencijas 7.nodaļas normām, nevar prasīt, lai minētās normas ievēro cita līgumslēdzēja valsts, ja vien tikai tā pati nav pieņēmusi šīs normas.

 

30. pants. Teritoriālā piemērošana

1. Ikviena valsts, parakstot šo konvenciju vai iesniedzot glabāšanā tās ratifikācijas rakstu vai pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumentu, var norādīt to teritoriju vai teritorijas, kurās šī konvencija piemērojama.

2. Ikviena valsts var pēc tam jebkurā laikā ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu paplašināt šīs konvencijas piemērošanu, to attiecinot uz jebkuru citu šajā paziņojumā norādīto teritoriju, par kuras starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga vai kuras vārdā tā ir pilnvarota uzņemties saistības.

Attiecībā uz šo teritoriju konvencija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kad Eiropas Padomes ģenerālsekretārs ir saņēmis šādu paziņojumu.

3. Ikvienu paziņojumu, kas iesniegts saskaņā ar abu iepriekšējo punktu noteikumiem attiecībā uz jebkuru šādā paziņojumā norādīto teritoriju, var atsaukt ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Atsaukums stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kad Eiropas Padomes ģenerālsekretārs ir saņēmis šādu paziņojumu.

 

31. pants. Denonsēšana

1. Ikviena līgumslēdzēja valsts var jebkurā laikā denonsēt visu konvenciju vai tikai tās 7. nodaļu ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu.

2. Šāda denonsācija stājas spēkā tā mēneša pirmajā dienā, kurš seko triju mēnešu periodam, skaitot no datuma, kad Eiropas Padomes ģenerālsekretārs ir saņēmis šādu paziņojumu.

 

32. pants. Eiropas Padomes ģenerālsekretāra paziņojumi

Eiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo Eiropas Padomes dalībvalstīm, visām valstīm, kuras ir parakstījušas šo konvenciju, visām līgumslēdzējām pusēm un visām pārējām valstīm, kuras ir pievienojušās šai konvencijai, par:

a) katru šīs konvencijas parakstīšanu;

b) katra ratifikācijas raksta vai pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās dokumenta iesniegšanu glabāšanā;

c) katru šīs konvencijas spēkā stāšanās gadījumu saskaņā ar tās 27. vai 28. pantu;

d) katru atrunu un to atsaukšanas gadījumu saskaņā ar šīs konvencijas 29. panta noteikumiem;

e) katru rakstisku paziņojumu vai iesniegumu, kas saņemts saskaņā ar šīs konvencijas 23., 24., 25., 27., 28., 29., 30. un 31.pantu;

f) jebkuru citu ar šo konvenciju saistītu dokumentu, rakstisku paziņojumu vai paziņošanu.

  

Iepriekšminēto apliecinot, apakšā parakstījušies, būdami attiecīgi pilnvaroti, ir parakstījuši šo konvenciju.

  

Parakstīta Strasbūrā 1997.gada 7.novembrī angļu un franču valodā, abi tekstiem esot vienlīdz autentiskiem, vienā eksemplārā, kas glabājams Eiropas Padomes arhīvā. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosūta šīs konvencijas apstiprinātās kopijas katrai Eiropas Padomes dalībvalstij un valstīm, kuras nav Eiropas Padomes dalībvalstis, bet ir piedalījušās šīs konvencijas izstrādāšanā, kā arī ikvienai citai valstij, kura tiek uzaicināta pievienoties šai konvencijai.


 

European Convention on Nationality

 

Strasbourg, 6.XI.1997

 

Preamble

The member States of the Council of Europe and the other States signatory to this Convention,

Considering that the aim of the Council of Europe is to achieve greater unity between its members;

Bearing in mind the numerous international instruments relating to nationality, multiple nationality and statelessness;

Recognising that, in matters concerning nationality, account should be taken both of the legitimate interests of States and those of individuals;

Desiring to promote the progressive development of legal principles concerning nationality, as well as their adoption in internal law and desiring to avoid, as far as possible, cases of statelessness;

Desiring to avoid discrimination in matters relating to nationality;

Aware of the right to respect for family life as contained in Article 8 of the Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms;

Noting the varied approach of States to the question of multiple nationality and recognising that each State is free to decide which consequences it attaches in its internal law to the fact that a national acquires or possesses another nationality;

Agreeing on the desirability of finding appropriate solutions to consequences of multiple nationality and in particular as regards the rights and duties of multiple nationals;

Considering it desirable that persons possessing the nationality of two or more States Parties should be required to fulfil their military obligations in relation to only one of those Parties;

Considering the need to promote international co-operation between the national authorities responsible for nationality matters,

Have agreed as follows:

Chapter I – General matters

Article 1 – Object of the Convention

This Convention establishes principles and rules relating to the nationality of natural persons and rules regulating military obligations in cases of multiple nationality, to which the internal law of States Parties shall conform.

Article 2 – Definitions

For the purpose of this Convention:

"nationality" means the legal bond between a person and a State and does not indicate the person's ethnic origin;

"multiple nationality" means the simultaneous possession of two or more nationalities by the same person;

"child" means every person below the age of 18 years unless, under the law applicable to the child, majority is attained earlier;

"internal law" means all types of provisions of the national legal system, including the constitution, legislation, regulations, decrees, case-law, customary rules and practice as well as rules deriving from binding international instruments.

Chapter II – General principles relating to nationality

Article 3 – Competence of the State

Each State shall determine under its own law who are its nationals.

This law shall be accepted by other States in so far as it is consistent with applicable international conventions, customary international law and the principles of law generally recognised with regard to nationality.

Article 4 – Principles

The rules on nationality of each State Party shall be based on the following principles:

everyone has the right to a nationality;

statelessness shall be avoided;

no one shall be arbitrarily deprived of his or her nationality;

neither marriage nor the dissolution of a marriage between a national of a State Party and an alien, nor the change of nationality by one of the spouses during marriage, shall automatically affect the nationality of the other spouse.

Article 5 – Non-discrimination

The rules of a State Party on nationality shall not contain distinctions or include any practice which amount to discrimination on the grounds of sex, religion, race, colour or national or ethnic origin.

Each State Party shall be guided by the principle of non-discrimination between its nationals, whether they are nationals by birth or have acquired its nationality subsequently.

Chapter III – Rules relating to nationality

Article 6 – Acquisition of nationality

Each State Party shall provide in its internal law for its nationality to be acquired ex lege by the following persons:

children one of whose parents possesses, at the time of the birth of these children, the nationality of that State Party, subject to any exceptions which may be provided for by its internal law as regards children born abroad. With respect to children whose parenthood is established by recognition, court order or similar procedures, each State Party may provide that the child acquires its nationality following the procedure determined by its internal law;

foundlings found in its territory who would otherwise be stateless.

Each State Party shall provide in its internal law for its nationality to be acquired by children born on its territory who do not acquire at birth another nationality. Such nationality shall be granted:

at birth ex lege; or

subsequently, to children who remained stateless, upon an application being lodged with the appropriate authority, by or on behalf of the child concerned, in the manner prescribed by the internal law of the State Party. Such an application may be made subject to the lawful and habitual residence on its territory for a period not exceeding five years immediately preceding the lodging of the application.

Each State Party shall provide in its internal law for the possibility of naturalisation of persons lawfully and habitually resident on its territory. In establishing the conditions for naturalisation, it shall not provide for a period of residence exceeding ten years before the lodging of an application.

Each State Party shall facilitate in its internal law the acquisition of its nationality for the following persons:

spouses of its nationals;

children of one of its nationals, falling under the exception of Article 6, paragraph 1, sub-paragraph a;

children one of whose parents acquires or has acquired its nationality;

children adopted by one of its nationals;

persons who were born on its territory and reside there lawfully and habitually;

persons who are lawfully and habitually resident on its territory for a period of time beginning before the age of 18, that period to be determined by the internal law of the State Party concerned;

stateless persons and recognised refugees lawfully and habitually resident on its territory.

Article 7 – Loss of nationality ex lege or at the initiative of a State Party

A State Party may not provide in its internal law for the loss of its nationality ex lege or at the initiative of the State Party except in the following cases:

voluntary acquisition of another nationality;

acquisition of the nationality of the State Party by means of fraudulent conduct, false information or concealment of any relevant fact attributable to the applicant;

voluntary service in a foreign military force;

conduct seriously prejudicial to the vital interests of the State Party;

lack of a genuine link between the State Party and a national habitually residing abroad;

where it is established during the minority of a child that the preconditions laid down by internal law which led to the ex lege acquisition of the nationality of the State Party are no longer fulfilled;

adoption of a child if the child acquires or possesses the foreign nationality of one or both of the adopting parents.

A State Party may provide for the loss of its nationality by children whose parents lose that nationality except in cases covered by sub-paragraphs c and d of paragraph 1. However, children shall not lose that nationality if one of their parents retains it.

A State Party may not provide in its internal law for the loss of its nationality under paragraphs 1 and 2 of this article if the person concerned would thereby become stateless, with the exception of the cases mentioned in paragraph 1, sub-paragraph b, of this article.

Article 8 – Loss of nationality at the initiative of the individual

Each State Party shall permit the renunciation of its nationality provided the persons concerned do not thereby become stateless.

However, a State Party may provide in its internal law that renunciation may be effected only by nationals who are habitually resident abroad.

Article 9 – Recovery of nationality

Each State Party shall facilitate, in the cases and under the conditions provided for by its internal law, the recovery of its nationality by former nationals who are lawfully and habitually resident on its territory.

Chapter IV – Procedures relating to nationality

Article 10 – Processing of applications

Each State Party shall ensure that applications relating to the acquisition, retention, loss, recovery or certification of its nationality be processed within a reasonable time.

Article 11 – Decisions

Each State Party shall ensure that decisions relating to the acquisition, retention, loss, recovery or certification of its nationality contain reasons in writing.

Article 12 – Right to a review

Each State Party shall ensure that decisions relating to the acquisition, retention, loss, recovery or certification of its nationality be open to an administrative or judicial review in conformity with its internal law.

Article 13 – Fees

Each State Party shall ensure that the fees for the acquisition, retention, loss, recovery or certification of its nationality be reasonable.

Each State Party shall ensure that the fees for an administrative or judicial review be not an obstacle for applicants.

Chapter V – Multiple nationality

Article 14 – Cases of multiple nationality

A State Party shall allow:

children having different nationalities acquired automatically at birth to retain these nationalities;

its nationals to possess another nationality where this other nationality is automatically acquired by marriage.

The retention of the nationalities mentioned in paragraph 1 is subject to the relevant provisions of Article 7 of this Convention.

Article 15 – Other possible cases of multiple nationality

The provisions of this Convention shall not limit the right of a State Party to determine in its internal law whether:

its nationals who acquire or possess the nationality of another State retain its nationality or lose it;

the acquisition or retention of its nationality is subject to the renunciation or loss of another nationality.

Article 16 – Conservation of previous nationality

A State Party shall not make the renunciation or loss of another nationality a condition for the acquisition or retention of its nationality where such renunciation or loss is not possible or cannot reasonably be required.

Article 17 – Rights and duties related to multiple nationality

Nationals of a State Party in possession of another nationality shall have, in the territory of that State Party in which they reside, the same rights and duties as other nationals of that State Party.

The provisions of this chapter do not affect:

the rules of international law concerning diplomatic or consular protection by a State Party in favour of one of its nationals who simultaneously possesses another nationality;

the application of the rules of private international law of each State Party in cases of multiple nationality.

Chapter VI – State succession and nationality

Article 18 – Principles

In matters of nationality in cases of State succession, each State Party concerned shall respect the principles of the rule of law, the rules concerning human rights and the principles contained in Articles 4 and 5 of this Convention and in paragraph 2 of this article, in particular in order to avoid statelessness.

In deciding on the granting or the retention of nationality in cases of State succession, each State Party concerned shall take account in particular of:

the genuine and effective link of the person concerned with the State;

the habitual residence of the person concerned at the time of State succession;

the will of the person concerned;

the territorial origin of the person concerned.

Where the acquisition of nationality is subject to the loss of a foreign nationality, the provisions of Article 16 of this Convention shall apply.

Article 19 – Settlement by international agreement

In cases of State succession, States Parties concerned shall endeavour to regulate matters relating to nationality by agreement amongst themselves and, where applicable, in their relationship with other States concerned. Such agreements shall respect the principles and rules contained or referred to in this chapter.

Article 20 – Principles concerning non-nationals

Each State Party shall respect the following principles:

nationals of a predecessor State habitually resident in the territory over which sovereignty is transferred to a successor State and who have not acquired its nationality shall have the right to remain in that State;

persons referred to in sub-paragraph a shall enjoy equality of treatment with nationals of the successor State in relation to social and economic rights.

Each State Party may exclude persons considered under paragraph 1 from employment in the public service involving the exercise of sovereign powers.

Chapter VII – Military obligations in cases of multiple nationality

Article 21 – Fulfilment of military obligations

Persons possessing the nationality of two or more States Parties shall be required to fulfil their military obligations in relation to one of those States Parties only.

The modes of application of paragraph 1 may be determined by special agreements between any of the States Parties.

Except where a special agreement which has been, or may be, concluded provides otherwise, the following provisions are applicable to persons possessing the nationality of two or more States Parties:

Any such person shall be subject to military obligations in relation to the State Party in whose territory they are habitually resident. Nevertheless, they shall be free to choose, up to the age of 19 years, to submit themselves to military obligations as volunteers in relation to any other State Party of which they are also nationals for a total and effective period at least equal to that of the active military service required by the former State Party;

Persons who are habitually resident in the territory of a State Party of which they are not nationals or in that of a State which is not a State Party may choose to perform their military service in the territory of any State Party of which they are nationals;

Persons who, in accordance with the rules laid down in paragraphs a and b, shall fulfil their military obligations in relation to one State Party, as prescribed by the law of that State Party, shall be deemed to have fulfilled their military obligations in relation to any other State Party or States Parties of which they are also nationals;

Persons who, before the entry into force of this Convention between the States Parties of which they are nationals, have, in relation to one of those States Parties, fulfilled their military obligations in accordance with the law of that State Party, shall be deemed to have fulfilled the same obligations in relation to any other State Party or States Parties of which they are also nationals;

Persons who, in conformity with paragraph a, have performed their active military service in relation to one of the States Parties of which they are nationals, and subsequently transfer their habitual residence to the territory of the other State Party of which they are nationals, shall be liable to military service in the reserve only in relation to the latter State Party;

The application of this article shall not prejudice, in any respect, the nationality of the persons concerned;

In the event of mobilisation by any State Party, the obligations arising under this article shall not be binding upon that State Party.

Article 22 – Exemption from military obligations or alternative civil service

Except where a special agreement which has been, or may be, concluded provides otherwise, the following provisions are also applicable to persons possessing the nationality of two or more States Parties:

Article 21, paragraph 3, sub-paragraph c, of this Convention shall apply to persons who have been exempted from their military obligations or have fulfilled civil service as an alternative;

persons who are nationals of a State Party which does not require obligatory military service shall be considered as having satisfied their military obligations when they have their habitual residence in the territory of that State Party. Nevertheless, they should be deemed not to have satisfied their military obligations in relation to a State Party or States Parties of which they are equally nationals and where military service is required unless the said habitual residence has been maintained up to a certain age, which each State Party concerned shall notify at the time of signature or when depositing its instruments of ratification, acceptance or accession;

also persons who are nationals of a State Party which does not require obligatory military service shall be considered as having satisfied their military obligations when they have enlisted voluntarily in the military forces of that Party for a total and effective period which is at least equal to that of the active military service of the State Party or States Parties of which they are also nationals without regard to where they have their habitual residence.

Chapter VIII – Co-operation between the States Parties

Article 23 – Co-operation between the States Parties

With a view to facilitating co-operation between the States Parties, their competent authorities shall:

provide the Secretary General of the Council of Europe with information about their internal law relating to nationality, including instances of statelessness and multiple nationality, and about developments concerning the application of the Convention;

provide each other upon request with information about their internal law relating to nationality and about developments concerning the application of the Convention.

States Parties shall co-operate amongst themselves and with other member States of the Council of Europe within the framework of the appropriate intergovernmental body of the Council of Europe in order to deal with all relevant problems and to promote the progressive development of legal principles and practice concerning nationality and related matters.

Article 24 – Exchange of information

Each State Party may at any time declare that it shall inform any other State Party, having made the same declaration, of the voluntary acquisition of its nationality by nationals of the other State Party, subject to applicable laws concerning data protection. Such a declaration may indicate the conditions under which the State Party will give such information. The declaration may be withdrawn at any time.

Chapter IX – Application of the Convention

Article 25 – Declarations concerning the application of the Convention

Each State may declare, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, that it will exclude Chapter VII from the application of the Convention.

The provisions of Chapter VII shall be applicable only in the relations between States Parties for which it is in force.

Each State Party may, at any subsequent time, notify the Secretary General of the Council of Europe that it will apply the provisions of Chapter VII excluded at the time of signature or in its instrument of ratification, acceptance, approval or accession. This notification shall become effective as from the date of its receipt.

Article 26 – Effects of this Convention

The provisions of this Convention shall not prejudice the provisions of internal law and binding international instruments which are already in force or may come into force, under which more favourable rights are or would be accorded to individuals in the field of nationality.

This Convention does not prejudice the application of:

the 1963 Convention on the Reduction of Cases of Multiple Nationality and Military Obligations in Cases of Multiple Nationality and its Protocols;

other binding international instruments in so far as such instruments are compatible with this Convention,

in the relationship between the States Parties bound by these instruments.

Chapter X – Final clauses

Article 27 – Signature and entry into force

This Convention shall be open for signature by the member States of the Council of Europe and the non-member States which have participated in its elaboration. Such States may express their consent to be bound by:

signature without reservation as to ratification, acceptance or approval; or

signature subject to ratification, acceptance or approval, followed by ratification, acceptance or approval.

Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary General of the Council of Europe.

This Convention shall enter into force, for all States having expressed their consent to be bound by the Conventio n, on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date on which three member States of the Council of Europe have expressed their consent to be bound by this Convention in accordance with the provisions of the preceding paragraph.

In respect of any State which subsequently expresses its consent to be bound by it, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of signature or of the deposit of its instrument of ratification, acceptance or approval.

Article 28 – Accession

After the entry into force of this Convention, the Committee of Ministers of the Council of Europe may invite any non-member State of the Council of Europe which has not participated in its elaboration to accede to this Convention.

In respect of any acceding State, this Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of deposit of the instrument of accession with the Secretary General of the Council of Europe.

Article 29 – Reservations

No reservations may be made to any of the provisions contained in Chapters I, II and VI of this Convention. Any State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, make one or more reservations to other provisions of the Convention so long as they are compatible with the object and purpose of this Convention.

Any State which makes one or more reservations shall notify the Secretary General of the Council of Europe of the relevant contents of its internal law or of any other relevant information.

A State which has made one or more reservations in accordance with paragraph 1 shall consider withdrawing them in whole or in part as soon as circumstances permit. Such withdrawal shall be made by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe and shall become effective as from the date of its receipt.

Any State which extends the application of this Convention to a territory mentioned in the declaration referred to in Article 30, paragraph 2, may, in respect of the territory concerned, make one or more reservations in accordance with the provisions of the preceding paragraphs.

A State Party which has made reservations in respect of any of the provisions in Chapter VII of the Convention may not claim application of the said provisions by another State Party save in so far as it has itself accepted these provisions.

Article 30 – Territorial application

Any State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, specify the territory or territories to which this Convention shall apply.

Any State may, at any later date, by a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, extend the application of this Convention to any other territory specified in the declaration and for whose international relations it is responsible or on whose behalf it is authorised to give undertakings. In respect of such territory, the Convention shall enter into force on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of receipt of such declaration by the Secretary General.

Any declaration made under the two preceding paragraphs may, in respect of any territory specified in such declaration, be withdrawn by a notification addressed to the Secretary General. The withdrawal shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of receipt of such notification by the Secretary General.

Article 31 – Denunciation

Any State Party may at any time denounce the Convention as a whole or Chapter VII only by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe.

Such denunciation shall become effective on the first day of the month following the expiration of a period of three months after the date of receipt of notification by the Secretary General.

Article 32 – Notifications by the Secretary General

The Secretary General of the Council of Europe shall notify the member States of the Council of Europe, any Signatory, any Party and any other State which has acceded to this Convention of:

any signature;

the deposit of any instrument of ratification, acceptance, approval or accession;

any date of entry into force of this Convention in accordance with Articles 27 or 28 of this Convention;

any reservation and withdrawal of reservations made in pursuance of the provisions of Article 29 of this Convention;

any notification or declaration made under the provisions of Articles 23, 24, 25, 27, 28, 29, 30 and 31 of this Convention;

any other act, notification or communication relating to this Convention.

In witness whereof the undersigned, being duly authorised thereto, have signed this Convention.

Done at Strasbourg, this sixth day of November 1997, in English and in French, both texts being equally authentic, in a single copy which shall be deposited in the archives of the Council of Europe. The Secretary General of the Council of Europe shall transmit certified copies to each member State of the Council of Europe, to the non-member States which have participated in the elaboration of this Convention and to any State invited to accede to this Convention.

 


ANOTĀCIJA

likumprojektam

“Par Eiropas Padomes 1997.gada 6.novembra Konvenciju par pilsonību”

 

I. Kādēļ normatīvais akts ir vajadzīgs

 

1. Pašreizējās situācijas raksturojums

Nepieciešamība pēc likuma izriet no Latvijas Republikas kā Eiropas Padomes dalībvalsts statusa. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Eiropas Padomes statūtiem katram Eiropas Padomes loceklim ir jāakceptē principi, kas nodrošina tiesiskumu un visu cilvēku iespējas pilnā apmērā baudīt cilvēktiesības un pamatbrīvības, un ka tiesības uz pilsonību pieskaitāmas pie cilvēktiesībām, Latvijas Republikai būtu svarīgi ratificēt Eiropas Padomes Konvenciju par pilsonību (turpmāk – Konvencija), ko uzskata par modernu pilsonības jautājumu regulēšanas instrumentu Eiropā.

2001.gada 23.maijā Ministru kabinets ir akceptējis Konvencijas parakstīšanu un uzdeva Tieslietu ministrijai sagatavot likumprojektu par Konvencijas ratificēšanu. Likumprojekts tika nodots Saeimas komisijām 2002.gada 24.janvārī.

 

2. Normatīvā akta projekta būtība

Likumprojekts paredz ratificēt Konvenciju.

 

3. Cita informācija

Nav

 

II. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību

 

1. Ietekme uz makroekonomisko vidi

Nav ietekmes

 

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu

Nav ietekmes

 

3. Sociālo seku izvērtējums

Tiks veicināta sabiedrības priekšstata attīstība par cilvēka tiesībām un brīvībām.

 

4. Ietekme uz vidi

Nav ietekmes

 

5. Cita informācija

-

 

III. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

 

(tūkst. latu)

Rādītāji

Kārtējais gads

Nākamie trīs gadi

Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

1

2

3

4

5

6

1. Izmaiņas budžeta ieņēmumos

-

 

-

 

-

 

-

 

-

 

2. Izmaiņas budžeta izdevumos

-

-

-

-

-

3. Finansiālā ietekme

-

-

-

-

-

4. Prognozējamie kompensējošie pasākumi papildu izdevumu finansēšanai

-

-

-

-

-

5. Detalizēts finansiālā pamatojuma aprēķins

-

6. Cita informācija

-

IV. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz
spēkā esošo tiesību normu sistēmu

 

1. Kādi normatīvie akti (likumi un Ministru kabineta noteikumi) papildus jāizdod

Jāpieņem grozījumi Pilsonības likumā.

 

2. Cita informācija

-

 

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām
atbilst normatīvais akts

 

1. Saistības pret Eiropas Savienību

Likumprojekts šo jomu neskar.

 

2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām

Likumprojekts atbilst Latvijas saistībām pret Eiropas Padomi.

 

3. Saistības, kas izriet no Latvijai saistošajiem divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem

Likumprojekts šo jomu neskar

 

4. Atbilstības izvērtējums

1.tabula

 

Attiecīgie Eiropas Savienības normatīvie akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Tiesas spriedumi, vadlīnijas, juridiskās doktrīnas atzinums u.tml.), norādot numuru, pieņemšanas datumu, nosaukumu un publikāciju

-

 

2.tabula

 

Latvijas normatīvā akta projekta norma (attiecīgā panta, punkta Nr.)

Eiropas Savienības normatīvais akts un attiecīgā panta Nr.

Atbilstības pakāpe (atbilst/
neatbilst)

Komentāri

 

5. Cita informācija

 

 

VI. Kādas konsultācijas notikušas,
sagatavojot normatīvā akta projektu

 

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām konsultācijas ir notikušas

Konsultācijas nav notikušas

 

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta)

-

 

3. Kādi sabiedrības informēšanas pasākumi ir veikti un kāds ir sabiedriskās domas viedoklis

-

 

4. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem

-

 

5. Cita informācija

-

 

VII. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde

 

1. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde no valsts un (vai) pašvaldību puses - vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas

Likuma izpildi savas kompetences ietvaros nodrošinās Ārlietu ministrija un Naturalizācijas pārvalde.

 

2. Kā sabiedrība tiks informēta par normatīvā akta ieviešanu

Saskaņā ar likumu “Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību” normatīvais akts tiks publicēts oficiālajā preses izdevumā “Latvijas Vēstnesis” un “Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs”.

 

3. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja normatīvais akts viņu ierobežo

Likumprojekts neierobežo indivīda tiesības

 

4. Cita informācija

-