Konvencija latviešu valodā

Konvencija latviešu valodā

Konvencija angļu valodā

Anotācija

Likumprojekts

Par Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas konvenciju par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu

1.pants. 2003.gada 17.oktobra Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu (turpmāk – Konvencija) ar šo likumu tiek pieņemta un apstiprināta.

2.pants. Konvencijā paredzēto saistību izpildi koordinē Kultūras ministrija.

3.pants. Konvencija stājas spēkā tās 34.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

4.pants. Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Līdz ar likumu ir izsludināma Konvencija angļu valodā un tās tulkojums latviešu valodā.

 

 

 

 

 

Kultūras ministre

H.Demakova

 

 

 

 

KONVENCIJA PAR

NEMATERIĀLĀ KULTŪRAS MANTOJUMA SAGLABĀŠANU

Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas, turpmāk tekstā UNESCO, Ģenerālkonference, kas sanāca Parīzē no 2003. gada 29. septembra līdz 17. oktobrim uz savu 32. sesiju,

atsaucoties uz spēkā esošajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, it īpaši - 1948. gada Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, 1996. gada Starptautisko konvenciju par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kā arī 1966. gada Starptautisko konvenciju par pilsoņu un politiskajām tiesībām,

ievērojot nemateriālā kultūras mantojuma kā kultūras daudzveidības galvenā avota un ilgtspējīgas attīstības garanta nozīmību, kā tas ir uzsvērts UNESCO 1989. gada Ieteikumos par tradicionālās kultūras un folkloras saglabāšanu, 2001. gada UNESCO Vispārējā deklarācijā par kultūras daudzveidību, kā arī 2002. gadā Kultūras ministru trešā apaļā galda pieņemtajā Stambulas deklarācijā,

atzīstot ciešo mijiedarbību starp nemateriālo kultūras mantojumu un materiālo kultūras un dabas mantojumu,

apzinoties, ka globalizācijas un sociālo pārmaiņu procesi, radot apstākļus dialoga atjaunošanai starp kopienām, vienlaikus, līdzīgi kā tas ir ar tādu parādību kā neiecietība, rada arī nopietnus draudus nemateriālajam kultūras mantojumam, veicinot tā degradāciju, izzušanu vai iznīcināšanu, it īpaši tādēļ, ka šāda mantojuma saglabāšanai trūkst līdzekļu,

atzīstot to, ka pastāv kopējas vēlmes un rūpes par cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu,

atzīmējot UNESCO darbības tālejošo ietekmi, iedibinot normatīvus dokumentus kultūras mantojuma aizsardzībai, it īpaši - 1972. gada Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību,

atzīmējot arī to, ka patlaban vēl nepastāv saistošs daudzpusējs tiesību akts nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai,

ievērojot to, ka spēkā esošie starptautiskie līgumi, rekomendācijas un rezolūcijas kultūras un dabas mantojuma jomā ir jābagātina un efektīvi jāpapildina, izveidojot jaunus noteikumus attiecībā uz nemateriālo kultūras mantojumu,

ievērojot nepieciešamību veidot izpratni par nemateriālā kultūras mantojuma un tā saglabāšanas nozīmību, it īpaši jaunajās paaudzēs,

ievērojot to, ka starptautiskajai sabiedrībai kopā ar šīs Konvencijas dalībvalstīm sadarbības un savstarpējas palīdzības garā ir jādod savs ieguldījums šāda mantojuma saglabāšanā,

atsaucoties uz UNESCO programmām, kas saistītas ar nemateriālo kultūras mantojumu, it īpaši - Pasludināšanu par cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu,

ievērojot nemateriālā kultūras mantojuma kā cilvēkus tuvinoša, apmaiņu un sapratni nodrošinoša faktora nenovērtējamo lomu,

pieņem šo Konvenciju 2003. gada septiņpadsmitajā oktobrī.

I. Vispārējie nosacījumi

1. pants - Konvencijas mērķi

Šīs Konvencijas mērķi ir:

    1. saglabāt nemateriālo kultūras mantojumu;
    2. nodrošināt cieņu pret attiecīgo kopienu, grupu un indivīdu nemateriālo kultūras mantojumu;
    3. veidot izpratni vietējā, nacionālā un starptautiskajā līmenī par nemateriālā kultūras mantojuma nozīmi, nodrošinot tā savstarpēju atzīšanu;
    4. nodrošināt starptautisku sadarbību un palīdzību.

2. pants - Definīcijas

Šīs Konvencijas ietvaros

1. “Nemateriālais kultūras mantojums” nozīmē paražas, spēles un mutvārdu izpausmes formas, zināšanas un prasmes, kā arī ar tiem saistītus instrumentus, priekšmetus, artefaktus un kultūrtelpas, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos – atsevišķi indivīdi atzīst par sava kultūras mantojuma daļu. Šo nemateriālo kultūras mantojumu, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē, kopienas un grupas nemitīgi rada no jauna atkarībā no apkārtējās vides, mijiedarbībā ar dabu un savu vēsturi, un tas veido viņās identitātes un pēctecības izjūtu, tādējādi veicinot cieņu pret kultūras daudzveidību un cilvēka radošo darbību. Ðīs Konvencijas ietvaros tiek ņemts vērā tikai tāds nemateriālās kultūras mantojums, kas ir savienojams ar spēkā esošajiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem un prasībām pēc savstarpējas cieņas kopienu, grupu un indivīdu starpā, kā arī pēc ilgtspējīgas attīstības.

2. “Nemateriālais kultūras mantojums”, kā tas iepriekš definēts 1. punktā, cita starpā izpaužas šādās jomās:

    1. mutvārdu tradīcijas un izpausmes, ieskaitot valodu kā nemateriālā kultūras mantojuma nesēju;
    2. spēles mākslas;
    3. paražas, rituāli un svētki;
    4. zināšanas un paražas, kas saistītas ar dabu un Visumu;
    5. tradicionālās amatniecības prasmes.

3. “Saglabāšana” nozīmē veikt darbības, kuru mērķis ir nodrošināt nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspēju, ieskaitot tā identifikāciju, dokumentēšanu, pētniecību, saglabāšanu, aizsardzību, popularizēšanu, vērtības nostiprināšanu, tālāknodošanu, it īpaši ar formālās un neformālās izglītības palīdzību, kā arī atdzīvināt šāda mantojuma dažādus aspektus.

4. “Dalībvalstis” nozīmē valstis, kurām Konvencija ir saistoša un kurās šī Konvencija ir spēkā.

5. Izdarot vajadzīgos grozījumus, šī Konvencija attiecas uz teritorijām, kas tiek minētas 33. pantā un kļūs par šīs Konvencijas dalībvalstīm saskaņā ar šajā pantā ietvertajiem nosacījumiem. Apzīmējums “Dalībvalstis” attiecas arī uz šādām teritorijām.

3. pants - Attiecības ar citiem starptautiskiem tiesību aktiem

Nekas šajā Konvencijā nav interpretējams tā:

    1. lai mainītu statusu vai mazinātu aizsardzības līmeni tām vērtībām, kas deklarētas kā pasaules mantojums saskaņā ar 1972. gada Konvenciju par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību un ar kurām tiešā veidā ir saistīts kāds nemateriālā kultūras mantojuma elements;
    2. lai skartu dalībvalstu tiesības un pienākumus, kas izriet no jebkura ar intelektuālā īpašuma tiesībām vai arī ar bioloģisko un ekoloģisko resursu izmantošanu saistīta starptautiska tiesību akta, kura dalībvalstis tās ir.

II. Konvencijas orgāni

4. pants - Dalībvalstu Ģenerālasambleja

1. Ar šo tiek izveidota dalībvalstu Ģenerālasambleja, kas turpmāk tekstā tiek minēta kā “Ģenerālasambleja”. Ģenerālasambleja ir šīs Konvencijas suverēnā institūcija.

2. Ģenerālasambleja sanāk uz kārtējām sesijām reizi divos gados. Tā var sanākt uz ārkārtas sesiju, ja pieņem šādu lēmumu vai ja to pieprasa Starpvaldību komiteja Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai, vai vismaz viena trešdaļa dalībvalstu.

3. Ģenerālasambleja pati pieņem savus procesuālos noteikumus.

5. pants - Starpvaldību komiteja

nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai

1. Ar šo pie UNESCO tiek dibināta Starpvaldību komiteja nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai, turpmāk tekstā - Komiteja. To veido 18 dalībvalstu pārstāvji, kurus ievēlēs dalībvalstis, sanākot Ģenerālasamblejā pēc tam, kad šī Konvencija būs stājusies spēkā saskaņā ar 34. pantu.

2. Tad, kad šīs Konvencijas dalībvalstu skaits būs sasniedzis 50, Komitejā pārstāvēto dalībvalstu skaits jāpalielina līdz 24.

6. pants - Dalībvalstu ievēlēšana Komitejā un to pilnvaru laiks

1. Dalībvalstu ievēlēšana Komitejā notiek saskaņā ar vienlīdzīgas ģeogrāfiskas pārstāvības un rotācijas principiem.

2. Konvencijas dalībvalstis Ģenerālasamblejas sanāksmē ievēl dalībai Komitejā dalībvalstis uz četriem gadiem.

3. Pusei no Komitejā ievēlētajām dalībvalstīm, kas tiks ievēlētas pirmajā reizē, pilnvaru termiņš tiek ierobežots uz diviem gadiem. Pirmajās vēlēšanās šīs valstis tiek noteiktas lozējot.

4. Reizi divos gados Ģenerālasamblejai jānomaina puse no Komitejas loceklēm dalībvalstīm.

5. Tai arī jāievēl Komitejā tik daudz dalībvalstu, cik nepieciešams brīvo vietu aizpildīšanai.

6. Dalībvalstis Komitejā nedrīkst ievēlēt uz diviem termiņiem pēc kārtas.

7. Komitejas Dalībvalstīm ir jāizraugās par saviem pārstāvjiem personas, kurām ir atbilstoša kompetence darbam dažādās nemateriālā kultūras mantojuma jomās.

7. pants - Komitejas funkcijas

Nemazinot šajā Konvencijā citas tai piešķirtās prerogatīvas, šai Komitejai ir šādas funkcijas:

    1. veicināt šīs Konvencijas mērķu sasniegšanu, sekmēt un uzraudzīt tās ieviešanu;
    2. sniegt ieteikumus par labāko pieredzi un sagatavot rekomendācijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas līdzekļiem;
    3. saskaņā ar 25. pantu sagatavot un iesniegt Ģenerālasamblejai apstiprināšanai plāna projektu par Fonda līdzekļu izmantošanu;
    4. saskaņā ar 25. pantu meklēt iespējas palielināt Fonda resursus, kā arī veikt šī mērķa sasniegšanai nepieciešamos pasākumus;
    5. sagatavot un iesniegt Ģenerālasamblejai apstiprināšanai operatīvās direktīvas šīs Konvencijas ieviešanai;
    6. saskaņā ar 29. pantu izskatīt Dalībvalstu iesniegtos ziņojumus un sagatavot to kopsavilkumus Ģenerālasamblejai;
    7. izskatīt Dalībvalstu iesniegtos pieprasījumus un atbilstoši Komitejas izstrādātiem un Ģenerālasamblejas apstiprinātiem objektīviem atlases kritērijiem pieņemt lēmumus, kas skar:

(i) ierakstīšanu sarakstos un priekšlikumu atlasi, kas minēti 16., 17. un 18. pantā;

(ii) starptautiskās palīdzības piešķiršanu saskaņā ar 22. pantu.

8. pants - Komitejas darba metodes

1. Komiteja ir atbildīga Ģenerālasamblejas priekšā. Komiteja tai ziņo par savu darbību un pieņemtajiem lēmumiem.

2. Komiteja pieņem savus procesuālos noteikumus ar divu trešdaļu tās locekļu balsu vairākumu.

3. Komiteja var nodibināt īslaicīgas konsultatīvas institūcijas, ja uzskata to par nepieciešamu savu uzdevumu veikðanai.

4. Komiteja var uzaicināt uz savām sanāksmēm jebkuras privātas vai valsts institūcijas, kā arī privātpersonas, kurām ir atzīta kompetence dažādās nemateriālā kultūras mantojuma jomās, lai konsultētos ar tām par konkrētiem jautājumiem.

9. pants - Konsultatīvo institūciju akreditācija

1. Komiteja ierosina Ģenerālasamblejai akreditēt nevalstiskās organizācijas, kurām ir atzīta kompetence nemateriālā kultūras mantojuma jomā, lai tās varētu konsultēt Komiteju.

2. Komiteja arī ierosina izskatīšanai Ģenerālasamblejā kritērijus un nosacījumus šādai akreditācijai.

10. pants - Sekretariāts

1. Komitejas sekretariāta funkcijas veic UNESCO Sekretariāts.

2. Sekretariāts sagatavo dokumentāciju Ģenerālasamblejai un Komitejai, kā arī sanāksmju darba kārtības projektus un nodrošina to lēmumu izpildi.

III. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana nacionālajā līmenī

11. pants - Dalībvalstu loma

Katrai Dalībvalstij ir :

    1. jāīsteno nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu tās teritorijā esošā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu;
    2. saskaņā ar 2. panta 3. punktā noteiktajiem saglabāšanas pasākumiem jāidentificē un jādefinē dažādos tās teritorijā esošos nemateriālā kultūras mantojuma elementus, piedaloties kopienām, grupām un attiecīgajām nevalstiskajām organizācijām.

12. pants - Inventarizējošie saraksti

1. Lai nodrošinātu identifikāciju, kuras mērķis ir saglabāt, katrai Dalībvalstij ir jāsastāda, ņemot vērā konkrēto situāciju, viens vai vairāki tās teritorijā esošā nemateriālā kultūras mantojuma inventarizējošie saraksti. Šie inventarizējošie saraksti ir regulāri jāatjauno.

2. Katrai Dalībvalstij, regulāri sniedzot ziņojumus Komitejai saskaņā ar 29. pantu, ir jāsniedz attiecīga informācija par šiem inventarizējošiem sarakstiem.

13. pants - Citi saglabāšanas pasākumi

Lai nodrošinātu tās teritorijā esošā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, attīstību un veicināšanu, katrai Dalībvalstij ir jācenšas:

    1. pieņemt vispārēju politiku, kuras mērķis ir sekmēt nemateriālā kultūras mantojuma vērtības palielināšanu sabiedrībā un iekļaut šāda mantojuma saglabāšanu plānošanas programmās;
    2. nozīmēt vai izveidot vienu vai vairākas kompetentas institūcijas tās teritorijā esošā nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai;
    3. sekmēt zinātniskus, tehniskus un mākslinieciskus pētījumus, kā arī pētniecības metodoloģijas izstrādi ar mērķi efektīvi saglabāt nemateriālo kultūras mantojumu, it īpaši - apdraudēto nemateriālo kultūras mantojumu;
    4. ieviest atbilstošus tiesiskus, tehniskus, administratīvus un finansiālus pasākumus, kuru mērķis ir:

(i) sekmēt tādu mācību iestāžu izveidošanu vai nostiprināšanu, kas sagatavo speciālistus nemateriālā kultūras mantojuma menedžmentā un šāda mantojuma tālāknodošanā, izmantojot tādus forumus un telpas, kas paredzēti tā izpildījumam vai izpausmei;

(ii) nodrošināt nemateriālā kultūras mantojuma pieejamību, vienlaikus respektējot pastāvošo praksi, kas nosaka kārtību, kādā ir pieejami šāda mantojuma konkrētie aspekti;

(iii) izveidot institūcijas nemateriālā kultūras mantojuma dokumentēšanai un atvieglot piekļuvi tām.

14. pants - Izglītība, izpratnes veicināšana un kapacitātes stiprināšana

Izmantojot visus tās rīcībā esošos līdzekļus, katrai Dalībvalstij jāpieliek pūles, lai:

(a) nodrošinātu nemateriālā kultūras mantojuma atzīšanu, cieņu un tā vērtības nostiprināšanu sabiedrībā, it īpaši, izmantojot:

(i) izglītojošas, izpratni veicinošas un informējošas programmas, kas domātas plašai sabiedrībai, sevišķi jaunatnei;

(ii) īpašas izglītības un apmācības programmas, kas domātas attiecīgajām kopienām un grupām;

(iii) kapacitātes stiprināšanas pasākumus nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai, it īpaši menedžmenta un zinātniskās pētniecības jomās;

(iv) neformālus zināšanu izplatīšanas paņēmienus;

(b) informētu sabiedrību par šādam mantojumam draudošām briesmām, kā arī par pasākumiem, kas tiek veikti šīs Konvencijas īstenošanai;

c) veicinātu izglītību par tādu dabas un piemiņas vietu aizsardzību, kas ir nepieciešamas nemateriālā kultūras mantojuma izpausmēm.

15. pants - Kopienu, grupu un indivīdu līdzdalība

Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas pasākumu ietvaros katrai Dalībvalstij ir jānodrošina pēc iespējas plašāka kopienu, grupu un, atbilstošos gadījumos, indivīdu līdzdalība šāda kultūras mantojuma radīšanā, uzturēšanā un tālāknodošanā, kā arī viņi aktīvi jāiesaista tā menedžmentā.

IV. Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana

starptautiskajā līmenī

16. pants - Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvais saraksts

1. Lai nodrošinātu nemateriālā kultūras mantojuma lielāku uzskatāmību un labāku izpratni par tā nozīmību, lai veicinātu dialogu par kultūras daudzveidību, Komitejai pēc attiecīgo Dalībvalstu ierosinājuma ir jāizveido, jāatjauno un jāpublicē Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvais saraksts.

2. Komitejai ir jāizveido un jāiesniedz Ģenerālasamblejā apstiprināšanai kritēriji šāda Reprezentatīva saraksta izveidošanai, atjaunošanai un publicēšanai.

17. pants - Nemateriālā kultūras mantojuma,

kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, saraksts

1. Lai veiktu nepieciešamos saglabāšanas pasākumus, Komitejai ir jāizveido, jāatjauno un jāpublicē Nemateriālā kultūras mantojuma, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, saraksts un šāds mantojums jāiekļauj sarakstā, ievērojot attiecīgo Dalībvalstu lūgumu.

2. Komitejai ir jāizveido un jāiesniedz Ģenerālasamblejā apstiprināšanai kritēriji šāda saraksta izveidošanai, atjaunošanai un publicēšanai.

3. Galējas neatliekamības gadījumā, kuras objektīvos kritērijus pēc Komitejas ierosinājuma apstiprina Ģenerālasambleja, Komiteja var ierakstīt kādu objektu 1. punktā minētajā sarakstā, konsultējoties ar attiecīgo Dalībvalsti.

18. pants - Programmas, projekti un pasākumi

nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai

1. Pamatojoties uz Dalībvalstu iesniegtajiem priekšlikumiem un saskaņā ar Komitejas definētajiem un Ģenerālasamblejas apstiprinātajiem kritērijiem, Komitejai ir jāveic regulāra atlase un jāveicina tādu nacionālo, subreģionālo un reģionālo programmu, projektu un pasākumu mantojuma saglabāšanas jomā īstenošanu, kuri, pēc Komitejas domām, vislabāk atspoguļo šīs Konvencijas principus un mērķus, ņemot vērā attīstības valstu īpašās vajadzības.

2. Šādā nolūkā tā pieņem, izskata un apstiprina Dalībvalstu pieprasījumus starptautiskās palīdzības saņemšanai šādu priekšlikumu sagatavošanai.

3. Komitejai šādu projektu, programmu un pasākumu realizēšana ir jāpapildina ar labākās pieredzes izplatīšanu tādās formās, kādas tā būs noteikusi.

V. Starptautiskā sadarbība un palīdzība

19. pants - Sadarbība

1. Šīs Konvencijas izpratnē starptautiskajā sadarbībā cita starpā tiek ietverta arī informācijas un pieredzes apmaiņa, kopējas iniciatīvas, kā arī tādu mehānismu izveidošana, kas palīdzētu Dalībvalstīm to centienos saglabāt nemateriālo kultūras mantojumu.

2. Neskarot Dalībvalstu nacionālās likumdošanas un precedentu tiesību nosacījumus, Dalībvalstis atzīst, ka nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana ir cilvēces vispārējās interesēs, un apņemas šo rezultātu sasniegšanai sadarboties divpusējā, subreģionālā, reģionālā un starptautiskā līmenī.

20. pants - Starptautiskās palīdzības mērķis

Starptautisko palīdzību var piešķirt šādiem mērķiem:

    1. Nemateriālā kultūras mantojuma, kam jānodrošina neatliekama saglabāšana, sarakstā ierakstīta mantojuma saglabāšanai;
    2. inventarizējošo sarakstu sagatavošanai 11. un 12. panta izpratnē;
    3. nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmeņa programmu, projektu un pasākumu atbalstam;
    4. jebkuram citam mērķim, ko Komiteja uzskatītu par nepiecieðamu.

21. pants - Starptautiskās palīdzības veidi

Palīdzība, kuru Komiteja piešķir Dalībvalstij, ir jāpiešķir saskaņā ar 7. pantā noteiktajām operatīvajām direktīvām un 24. pantā minēto vienošanos, un tai iespējami šādi veidi:

    1. pētījumi par dažādiem saglabāšanas aspektiem;
    2. ekspertu un nemateriālā kultūras mantojuma nesēju pakalpojumu nodrošinājums;
    3. jebkuru nepieciešamo darbinieku apmācība;
    4. normatīvu dokumentu izstrāde un citi ar to saistīti pasākumi;
    5. infrastruktūru izveidošana un to darbības nodrošināšana;
    6. aprīkojuma un prasmju nodrošinājums;
    7. citi finansiālās un tehniskās palīdzības veidi, ieskaitot atbilstošos gadījumos aizdevumu piešķiršanu ar zemiem kredītprocentiem un ziedojumus.

22. pants - Starptautiskās palīdzības nosacījumi

1. Komitejai ir jāizstrādā procedūra starptautiskās palīdzības pieprasījumu izskatīšanai un jānosaka informācija, kas iekļaujama pieprasījumā, tāda kā paredzētie saglabāšanas pasākumi, nepieciešamās darbības un to izmaksu novērtējums.

2. Kritiskās situācijās Komitejai palīdzības pieprasījumi jāizskata kā prioritāte.

3. Lai pieņemtu lēmumu, Komitejai jāveic tādi pētījumi un aprēķini, kādus tā uzskata par nepieciešamiem.

23. pants - Starptautiskās palīdzības pieprasījumi

1. Katra dalībvalsts var iesniegt Komitejai pieprasījumus pēc starptautiskās palīdzības, lai saglabātu tās teritorijā esošo nemateriālo kultūras mantojumu.

2. Šādus pieteikumus var arī iesniegt divas vai vairākas Dalībvalstis kopā.

    1. Pieprasījumā ir jāiekļauj 22. panta 1. punktā noteiktā informācija, kā arī nepieciešamie dokumenti.

24. pants - Palīdzības saņēmēju Dalībvalstu loma

1. Saskaņā ar šīs Konvencijas nosacījumiem starptautiskās palīdzības piešķiršanu regulē vienošanās starp palīdzības saņēmēju Dalībvalsti un Komiteju.

2. Saskaņā ar vispārējo nosacījumu palīdzības saņēmējai Dalībvalstij tās finansiālo iespēju robežās ir jāsedz daļa no to saglabāšanas pasākumu izmaksām, kuriem tiek piešķirta starptautiskā palīdzība.

3. Palīdzības saņēmējām Dalībvalstīm ir jāiesniedz Komitejai atskaite par saņemtās palīdzības izmantošanu nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai.

VI. Nemateriālā kultūras mantojuma fonds

25. pants – Fonda būtība un resursi

1. Ar šo tiek nodibināts “Nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas fonds”, turpmāk tekstā - Fonds.

2. Fond u veidos pārvaldījumā nodoti līdzekļi saskaņā ar UNESCO Finanšu statūtiem.

3. Fonda līdzekļus veidos:

  1. Dalībvalstu iemaksas;
  2. līdzekļi, ko šim mērķim izdalījusi UNESCO Ģenerālkonference;
  3. ziedojumi, dāvanas vai novēlējumi, ko piešķīrušas:

(i) citas valstis;

(ii) ANO sistēmas organizācijas un programmas, tajā skaitā ANO Attīstības programma, kā arī citas starptautiskas organizācijas;

(iii) valsts vai privātas institūcijas, vai privātpersonas;

(d) jebkuri procentu pieaugumi Fonda līdzekļiem;

(e) līdzekļi, kas iegūti kā ziedojumi vai arī kā ienākumi no Fonda labā rīkotiem pasākumiem;

f) jebkuri citi līdzekļi, kas ir atļauti Fonda statūtos, kurus ir jāizstrādā Komitejai.

4. Komitejai jālemj par šo resursu izlietojumu atbilstoši Ģenerālasamblejā noteiktajām vadlīnijām.

5. Komiteja var pieņemt ziedojumus un cita veida palīdzību vispārējiem un konkrētiem mērķiem saistībā ar konkrētiem projektiem ar nosacījumu, ka Komiteja šos projektus ir apstiprinājusi.

6. Fondā iemaksātajiem ziedojumiem nedrīkst noteikt nekādus šīs Konvencijas mērķiem neatbilstošus politiskus, ekonomiskus vai citus nosacījumus.

26. pants - Dalībvalstu iemaksas Fondā

1.Neskarot nekādas citas papildu brīvprātīgas iemaksas, šīs Konvencijas Dalībvalstis apņemas iemaksāt Fondā vismaz reizi divos gados iemaksu, kuras apjomu, kas tiks noteikts kā vienāds procentuāls lielums un piemērots visām valstīm, noteiks Ģenerālasambleja. Šis Ģenerālasamblejas lēmums ir jāpieņem, balsojot klātesošo Dalībvalstu vairākumam, ja tās nav sniegušas šī panta 2. punktā minēto deklarāciju. Dalībvalstu iemaksa nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 1% no to regulārajām iemaksām UNESCO budžetā.

2. Taču ikviena šīs Konvencijas 32. vai 33. pantā minētā valsts var, deponējot savu pievienošanās ratifikācijas, atzīšanas vai pieņemšanas dokumentu, paziņot, ka tai šī panta 1. punkta nosacījumi nav saistoši.

3. Šīs Konvencijas Dalībvalsts, kas sniegusi šī panta 2. punktā minēto deklarāciju, centīsies šo deklarāciju atsaukt, paziņojot par to UNESCO Ģenerāldirektoram. Taču šādas deklarācijas atsaukšana nekādi neietekmēs Valstij izdarāmās iemaksas līdz datumam, kad tiks atklāta nākamā Ģenerālasamblejas sesija.

4. Lai Komiteja varētu efektīvi plānot savu darbību, šīs Konvencijas Dalībvalstīm, kas ir sniegušas šī panta 2. punktā minēto deklarāciju, maksājumi jāizdara regulāri, vismaz reizi divos gados, un tiem jābūt pēc iespējas tuvākiem tiem maksājumiem, kas tām būtu jāizdara, ja tām šī panta 1. punkta nosacījumi būtu saistoši.

5. Jebkura šīs Konvencijas Dalībvalsts, kura kavē tās obligāto vai brīvprātīgo iemaksu izdarīšanu kārtējam gadam un iepriekšējam kalendārajam gadam, nevar tikt ievēlēta par Komitejas locekli; šis nosacījums netiks piemērots pirmajām vēlēšanām. Tādas valsts, kura jau ir Komitejas locekle, pilnvaru termiņš beidzas līdz ar šīs Konvencijas 6. pantā noteikto vēlēšanu brīdi.

27. pants - Brīvprātīgas papildu iemaksas Fondā

Dalībvalstīm, kas vēlas veikt vēl papildu iemaksas tām, kas paredzētas 26. pantā, ir pēc iespējas ātrāk par to jāinformē Komiteja, lai tā attiecīgi varētu plānot savu darbību.

28. pants - Starptautiskās līdzekļu piesaistes kampaņas

Dalībvalstīm, ciktāl tas ir iespējams, ir jāsniedz atbalsts starptautiskām līdzekļu piesaistes kampaņām, kas tiek organizētas UNESCO aizbildniecībā Fonda labā.

VII. Ziņojumi

29. pants - Dalībvalstu ziņojumi

Dalībvalstīm ir jāsniedz Komitejai, ievērojot Komitejas noteikto veidu un periodiskumu, ziņojumi par likumdošanas, regulējošiem un citiem pasākumiem, kas veikti šīs Konvencijas ievieðanai.

30. pants - Komitejas ziņojumi

1. Pamatojoties uz savu darbību un Dalībvalstu ziņojumiem, kas minēti 29. pantā, Komitejai ir jāsniedz ziņojums Ģenerālasamblejai katrā tās sesijā.

2. Šie ziņojumi jādara zināmi arī UNESCO Ģenerālkonferencei.

VIII. Pārejas noteikums

31. pants - Attiecības ar Pasludināšanu par cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu

1. Komitejai ir jāiekļauj Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā objekti, kas pirms šīs Konvencijas stāšanās spēkā ir pasludināti par Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbiem.

2. Šo objektu iekļaušana Cilvēces nemateriālā kultūras mantojuma reprezentatīvajā sarakstā nekādā veidā neietekmēs kritēriju noteikšanu iekļaušanai sarakstā nākotnē, kas ir jāpieņem saskaņā ar 16. panta 2. punktu.

3. Pēc šīs Konvencijas stāšanās spēkā šādas Pasludināšanas vairs netiks izdarītas.

IX. Noslēguma noteikumi

32. pants - Ratifikācija, atzīšana vai pieņemšana

1. UNESCO Dalībvalstīm šī Konvencija ir jāratificē, jāatzīst vai jāpieņem saskaņā ar to konstitucionālo procesu.

2. Ratifikācijas, atzīšanas vai pieņemšanas dokuments ir jādeponē UNESCO ģenerāldirektoram.

33. pants - Pievienošanās

1. Šī Konvencija ir atvērta, lai tai pievienotos visas valstis, kuras nav UNESCO dalībvalstis un kuras UNESCO Ģenerālkonference aicina pievienoties.

2. Šai Konvencijai varēs pievienoties arī tādas teritorijas, kurās ir pilnīga iekšēja pašpārvalde, ko par tādu atzīst Apvienoto Nāciju Organizācija, bet kuras nav ieguvušas pilnīgu neatkarību atbilstoši Ģenerālasamblejas 1514 (XV) Rezolūcijai un kurām ir kompetence šajā Konvencijā ietvertajos jautājumos, ieskaitot kompetenci slēgt līgumus šādos jautājumos.

3. Pievienošanās dokuments ir jādeponē UNESCO Ģenerāldirektoram.

34. pants - Stāšanās spēkā

Šī Konvencija stāsies spēkā pēc trim mēnešiem no dienas, kad tiks deponēts trīsdesmitais ratifikācijas, atzīšanas vai pieņemšanas dokuments, bet tikai attiecībā uz tām valstīm, kas attiecīgos ratifikācijas, atzīšanas vai pieņemšanas dokumentus būs deponējušas minētajā datumā vai pirms tā. Attiecībā uz jebkuru citu Dalībvalsti tā stāsies spēkā trīs mēnešus pēc tam, kad tā būs deponējusi savu ratifikācijas, atzīšanas vai pieņemšanas dokumentu.

35. pants - Federālās vai neunitārās konstitucionālās sistēmas

Uz Dalībvalstīm, kurās ir federālas vai neunitāras konstitucionālās sistēmas, attieksies šādi nosacījumi:

    1. attiecībā uz tādiem šīs Konvencijas nosacījumiem, kuru ieviešana ir federālās vai centrālās likumdevēja varas tiesiskajā piekritībā, federālās vai centrālās valdības pienākumi būs tādi paši kā Dalībvalstīm, kas nav federālas valstis;
    2. attiecībā uz tiem šīs Konvencijas nosacījumiem, kuru ieviešana ir atsevišķu pavalstu, zemju, provinču vai kantonu piekritībā, kuriem federācijas konstitucionālā sistēma neuzliek pienākumu ieviest likumdošanas mērus, federālajai valdībai ir jāinformē šādu pavalstu, zemju, provinču vai kantonu atbildīgās iestādes par minētajiem nosacījumiem, rekomendējot pieņemt tos.

36. pants - Denonsēšana

1. Jebkura Dalībvalsts var šo Konvenciju denonsēt.

2. Par denonsēšanu ir jāpaziņo ar rakstveida dokumentu, kas deponējams UNESCO Ģenerāldirektoram.

3. Denonsēšana stāsies spēkā pēc divpadsmit mēnešiem no denonsēšanas dokumenta saņemšanas brīža. Tā nekādā veidā neskars denonsējošās Dalībvalsts finansiālās saistības līdz datumam, kad spēkā stāsies izstāšanās.

37. pants - Depozitāra funkcijas

UNESCO Ģenerāldirektoram kā šīs Konvencijas Depozitāram ir jāinformē Organizācijas Dalībvalstis, Valstis, kas nav Organizācijas Dalībvalstis, kas minētas 33. pantā, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācija par ratifikācijas, atzīšanas vai pieņemšanas dokumentiem, kas minēti 32. un 33. pantā, kā arī 36. pantā noteiktajiem denonsēšanas dokumentiem.

38. pants - Labojumi

1. Jebkura Dalībvalsts, iesniedzot rakstisku priekšlikumu Ģenerāldirektoram, var ierosināt šīs Konvencijas labojumus. Ģenerāldirektoram šādi priekšlikumi ir jānosūta visām Dalībvalstīm. Ja sešu mēnešu laikā no šādu priekšlikumu nosūtīšanas ne mazāk kā puse no Dalībvalstīm dod šim priekšlikumam labvēlīgu atbildi, tad Ģenerāldirektoram šāds priekšlikums ir jāiesniedz nākamajai Ģenerālasamblejai diskusijām un iespējamai pieņemšanai.

2. Labojumus pieņem ar klātesošo un balsojošo Dalībvalstu divu trešdaļu vairākumu.

3. Pēc pieņemšanas šīs Konvencijas labojumi ir jānodod Dalībvalstīm ratificēšanai, atzīšanai vai pieņemšanai.

4. Labojumi stāsies spēkā, bet tikai attiecībā uz Dalībvalstīm, kas ir tos ratificējušas, atzinušas vai pieņēmušas, trīs mēnešu laikā pēc tam, kad divas trešdaļas Dalībvalstu būs deponējušas šī panta 3. punktā minētos dokumentus. Pēc tam attiecībā uz katru Dalībvalsti, kas ratificē, atzīst, pieņem šos labojumus vai tiem pievienojas, šie labojumi stāsies spēkā trīs mēnešus pēc datuma, kad Dalībvalsts deponējusi savu ratifikācijas, atzīšanas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumentu.

5. 3. un 4. punktā noteiktā procedūra neattieksies uz 5. panta labojumiem attiecībā uz Komitejas Dalībvalstu skaitu. Šie labojumi stāsies spēkā to pieņemšanas brīdī.

6. Valsts, kas kļūst par šīs Konvencijas Dalībvalsti pēc tam, kad stājušies spēkā labojumi saskaņā ar šī panta 4. punktu, un kas nav paudusi citu nolūku, tiks uzskatīta:

    1. par šādi labotās Konvencijas Dalībvalsti;
    2. par nelabotās Konvencijas Dalībvalsti attiecībās ar jebkuru tādu Dalībvalsti, kurai šie labojumi nav saistoši.

39. pants - Oficiālais teksts

Šī Konvencija ir sastādīta angļu, arābu, franču, krievu, ķīniešu un spāņu valodā, visiem sešiem tekstiem ir vienāds spēks.

 

40. pants - Reģistrācija

Saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Hartas 102. pantu šī Konvencija pēc UNESCO Ģenerāldirektora lūguma ir jāreģistrē ANO Sekretariātā.

 

Sastādīta Parīzē 2003. gada trešajā novembrī divos autentiskos eksemplāros, uz kuriem ir 32. Ģenerālkonferences Prezidenta un UNESCO Ģenerāldirektora paraksti. Šie abi eksemplāri ir deponējami UNESCO arhīvos. Apstiprinātas patiesas kopijas ir jānosūta visām 32. un 33. pantā minētajām valstīm, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijai.

 

Augšminētais teksts ir Konvencijas autentiskais teksts, ko pieņēmusi UNESCO Ģenerālkonference tās 32. sesijā, kas notika Parīze un tika pasludināta par slēgtu 2003. gada 17.oktobrī.

To apliecinot, šo Konvenciju 2003. gada trešajā novembrī ir parakstījuši

Ģenerālkonferences prezidents Ģenerāldirektors

Apstiprināta kopija

Parīzē

Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas

Juridiskais konsultants

 

 

Kultūras ministre

Valsts sekretāra p.i.

Juridiskā dienesta vadītāja

Par kontroli atbildīgā amatpersona

Atbildīgā amatpersona

H.Demakova

U.Lielpēters

I.Millersone

I.Bērziņa

Z.Sneibe

 

07.07.2004.

3688

Z.Sneibe

7356606

Zaiga.Sneibe@km.gov.lv

 

 

 

 

 

 

 

 

CONVENTION FOR THE SAFEGUARDING

OF THE INTANGIBLE CULTURAL HERITAGE

The General Conference of the United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization hereinafter referred to as UNESCO, meeting in Paris, from 29 September to 17 October 2003, at its 32nd session,

Referring to existing international human rights instruments, in particular to the Universal Declaration on Human Rights of 1948, the International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights of 1966, and the International Covenant on Civil and Political Rights of 1966,

Considering the importance of the intangible cultural heritage as a mainspring of cultural diversity and a guarantee of sustainable development, as underscored in the UNESCO Recommendation on the Safeguarding of Traditional Culture and Folklore of 1989, in the UNESCO Universal Declaration on Cultural Diversity of 2001, and in the Istanbul Declaration of 2002 adopted by the Third Round Table of Ministers of Culture,

Considering the deep-seated interdependence between the intangible cultural heritage and the tangible cultural and natural heritage,

Recognizing that the processes of globalization and social transformation, alongside the conditions they create for renewed dialogue among communities, also give rise, as does the phenomenon of intolerance, to grave threats of deterioration, disappearance and destruction of the intangible cultural heritage, in particular owing to a lack of resources for safeguarding such heritage,

Being aware of the universal will and the common concern to safeguard the intangible cultural heritage of humanity,

Recognizing that communities, in particular indigenous communities, groups and, in some cases, individuals, play an important role in the production, safeguarding, maintenance and recreation of the intangible cultural heritage, thus helping to enrich cultural diversity and human creativity,

Noting the far-reaching impact of the activities of UNESCO in establishing normative instruments for the protection of the cultural heritage, in particular the Convention for the Protection of the World Cultural and Natural Heritage of 1972,

Noting further that no binding multilateral instrument as yet exists for the safeguarding of the intangible cultural heritage,

Considering that existing international agreements, recommendations and resolutions concerning the cultural and natural heritage need to be effectively enriched and supplemented by means of new provisions relating to the intangible cultural heritage,

Considering the need to build greater awareness, especially among the younger generations, of the importance of the intangible cultural heritage and of it’s safeguarding,

Considering that the international community should contribute, together with the States Parties to this Convention, to the safeguarding of such heritage in a spirit of cooperation and mutual assistance,

Recalling UNESCO’s programmes relating to the intangible cultural heritage, in particular the Proclamation of Masterpieces of the Oral and Intangible Heritage of Humanity,

Considering the invaluable role of the intangible cultural heritage as a factor in bringing human beings closer together and ensuring exchange and understanding among them,

Adopts this Convention on this seventeenth day of October 2003.

I. General provisions

Article 1 – Purposes of the Convention

The purposes of this Convention are:

    1. to safeguard the intangible cultural heritage;
    2. to ensure respect for the intangible cultural heritage of the communities, groups and individuals concerned;
    3. to raise awareness at the local, national and international levels of the importance of the intangible cultural heritage, and of ensuring mutual appreciation thereof;
    4. to provide for international cooperation and assistance.

Article 2 – Definitions

For the purposes of this Convention,

1. The “intangible cultural heritage” means the practices, representations, expressions, knowledge, skills – as well as the instruments, objects, artefacts and cultural spaces associated therewith – that communities, groups and, in some cases, individuals recognize as part of their cultural heritage. This intangible cultural heritage, transmitted from generation to generation, is constantly recreated by communities and groups in response to their environment, their interaction with nature and their history, and provides them with a sense of identity and continuity, thus promoting respect for cultural diversity and human creativity. For the purposes of this Convention, consideration will be given solely to such intangible cultural heritage as is compatible with existing international human rights instruments, as well as with the requirements of mutual respect among communities, groups and individuals, and of sustainable development.

2. The “intangible cultural heritage”, as defined in paragraph 1 above, is manifested inter alia in the following domains:

    1. oral traditions and expressions, including language as a vehicle of the intangible cultural heritage;
    2. performing arts;
    3. social practices, rituals and festive events;
    4. knowledge and practices concerning nature and the universe;
    5. traditional craftsmanship.

3. “Safeguarding” means measures aimed at ensuring the viability of the intangible cultural heritage, including the identification, documentation, research, preservation, protection, promotion, enhancement, transmission, particularly through formal and nonformal education, as well as the revitalization of the various aspects of such heritage.

4. “States Parties” means States which are bound by this Convention and among which this Convention is in force.

5. This Convention applies mutatis mutandis to the territories referred to in Article 33 which become Parties to this Convention in accordance with the conditions set out in that Article. To that extent the expression “States Parties” also refers to such territories.

Article 3 – Relationship to other international instruments

Nothing in this Convention may be interpreted as:

    1. altering the status or diminishing the level of protection under the 1972 Convention concerning the Protection of the World Cultural and Natural Heritage of World Heritage properties with which an item of the intangible cultural heritage is directly associated; or
    2. affecting the rights and obligations of States Parties deriving from any international instrument relating to intellectual property rights or to the use of biological and ecological resources to which they are parties.

II. Organs of the Convention

Article 4 – General Assembly of the States Parties

1. A General Assembly of the States Parties is hereby established, hereinafter referred to as “the General Assembly”. The General Assembly is the sovereign body of this Convention.

2. The General Assembly shall meet in ordinary session every two years. It may meet in extraordinary session if it so decides or at the request either of the Intergovernmental Committee for the Safeguarding of the Intangible Cultural Heritage or of at least one-third of the States Parties.

3. The General Assembly shall adopt its own Rules of Procedure.

Article 5 – Intergovernmental Committee for the Safeguarding

of the Intangible Cultural Heritage

1. An Intergovernmental Committee for the Safeguarding of the Intangible Cultural Heritage, hereinafter referred to as “the Committee”, is hereby established within UNESCO. It shall be composed of representatives of 18 States Parties, elected by the States Parties meeting in General Assembly, once this Convention enters into force in accordance with Article 34.

2. The number of States Members of the Committee shall be increased to 24 once the number of the States Parties to the Convention reaches 50.

Article 6 – Election and terms of office of States Members of the Committee

1. The election of States Members of the Committee shall obey the principles of equitable geographical representation and rotation.

2. States Members of the Committee shall be elected for a term of four years by States Parties to the Convention meeting in General Assembly.

3. However, the term of office of half of the States Members of the Committee elected at the first election is limited to two years. These States shall be chosen by lot at the first election.

4. Every two years, the General Assembly shall renew half of the States Members of the Committee.

5. It shall also elect as many States Members of the Committee as required to fill vacancies.

6. A State Member of the Committee may not be elected for two consecutive terms.

7. States Members of the Committee shall choose as their representatives persons who are qualified in the various fields of the intangible cultural heritage.

Article 7 – Functions of the Committee

Without prejudice to other prerogatives granted to it by this Convention, the functions of the Committee shall be to:

  1. promote the objectives of the Convention, and to encourage and monitor the implementation thereof;
  2. provide guidance on best practices and make recommendations on measures for the safeguarding of the intangible cultural heritage;
  3. prepare and submit to the General Assembly for approval a draft plan for the use of the resources of the Fund, in accordance with Article 25;
  4. seek means of increasing its resources, and to take the necessary measures to this end, in accordance with Article 25;
  5. prepare and submit to the General Assembly for approval operational directives for the implementation of this Convention;
  6. examine, in accordance with Article 29, the reports submitted by States Parties, and to summarize them for the General Assembly;
  7. examine requests submitted by States Parties, and to decide thereon, in accordance with objective selection criteria to be established by the Committee and approved by the General Assembly for:

    1. inscription on the lists and proposals mentioned under Articles 16, 17 and 18;

(ii) the granting of international assistance in accordance with Article 22.

Article 8 – Working methods of the Committee

1. The Committee shall be answerable to the General Assembly. It shall report to it on all its activities and decisions.

2. The Committee shall adopt its own Rules of Procedure by a two-thirds majority of its Members.

3. The Committee may establish, on a temporary basis, whatever ad hoc consultative bodies it deems necessary to carry out its task.

4. The Committee may invite to its meetings any public or private bodies, as well as private persons, with recognized competence in the various fields of the intangible cultural heritage, in order to consult them on specific matters.

Article 9 – Accreditation of advisory organizations

1. The Committee shall propose to the General Assembly the accreditation of nongovernmental organizations with recognized competence in the field of the intangible cultural heritage to act in an advisory capacity to the Committee.

2. The Committee shall also propose to the General Assembly the criteria for and modalities of such accreditation.

Article 10 – The Secretariat

1. The Committee shall be assisted by the UNESCO Secretariat.

2. The Secretariat shall prepare the documentation of the General Assembly and of the Committee, as well as the draft agenda of their meetings, and shall ensure the implementation of their decisions.

III. Safeguarding of the intangible cultural heritage at the national level

Article 11 – Role of States Parties

Each State Party shall:

  1. take the necessary measures to ensure the safeguarding of the intangible cultural heritage present in its territory;
  2. among the safeguarding measures referred to in Article 2, paragraph 3, identify and define the various elements of the intangible cultural heritage present in its territory, with the participation of communities, groups and relevant nongovernmental organizations.

Article 12 – Inventories

1. To ensure identification with a view to safeguarding, each State Party shall draw up, in a manner geared to its own situation, one or more inventories of the intangible cultural heritage present in its territory. These inventories shall be regularly updated.

2. When each State Party periodically submits its report to the Committee, in accordance with Article 29, it shall provide relevant information on such inventories.

Article 13 – Other measures for safeguarding

To ensure the safeguarding, development and promotion of the intangible cultural heritage present in its territory, each State Party shall endeavour to:

  1. adopt a general policy aimed at promoting the function of the intangible cultural heritage in society, and at integrating the safeguarding of such heritage into planning programmes;
  2. designate or establish one or more competent bodies for the safeguarding of the intangible cultural heritage present in its territory;
  3. foster scientific, technical and artistic studies, as well as research methodologies, with a view to effective safeguarding of the intangible cultural heritage, in particular the intangible cultural heritage in danger;
  4. adopt appropriate legal, technical, administrative and financial measures aimed at:

    1. fostering the creation or strengthening of institutions for training in the management of the intangible cultural heritage and the transmission of such heritage through forums and spaces intended for the performance or expression thereof;

(ii) ensuring access to the intangible cultural heritage while respecting customary practices governing access to specific aspects of such heritage;

(iii) establishing documentation institutions for the intangible cultural heritage and facilitating access to them.

Article 14 – Education, awareness-raising and capacity-building

Each State Party shall endeavour, by all appropriate means, to:

(a) ensure recognition of, respect for, and enhancement of the intangible cultural heritage in society, in particular through:

(i) educational, awareness-raising and information programmes, aimed at the general public, in particular young people;

(ii) specific educational and training programmes within the communities and groups concerned;

(iii) capacity-building activities for the safeguarding of the intangible cultural heritage, in particular management and scientific research; and

(iv) non-formal means of transmitting knowledge;

b) keep the public informed of the dangers threatening such heritage, and of the activities carried out in pursuance of this Convention;

c) promote education for the protection of natural spaces and places of memory whose existence is necessary for expressing the intangible cultural heritage.

Article 15 – Participation of communities, groups and individuals

Within the framework of its safeguarding activities of the intangible cultural heritage, each State Party shall endeavour to ensure the widest possible participation of communities, groups and, where appropriate, individuals that create, maintain and transmit such heritage, and to involve them actively in its management.

IV. Safeguarding of the intangible cultural heritage

at the international level

Article 16 – Representative List of

the Intangible Cultural Heritage of Humanity

1. In order to ensure better visibility of the intangible cultural heritage and awareness of its significance, and to encourage dialogue which respects cultural diversity, the Committee, upon the proposal of the States Parties concerned, shall establish, keep up to date and publish a Representative List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity.

2. The Committee shall draw up and submit to the General Assembly for approval the criteria for the establishment, updating and publication of this Representative List.

Article 17 – List of Intangible Cultural Heritage

in Need of Urgent Safeguarding

1. With a view to taking appropriate safeguarding measures, the Committee shall establish, keep up to date and publish a List of Intangible Cultural Heritage in Need of Urgent Safeguarding, and shall inscribe such heritage on the List at the request of the State Party concerned.

2. The Committee shall draw up and submit to the General Assembly for approval the criteria for the establishment, updating and publication of this List.

3. In cases of extreme urgency – the objective criteria of which shall be approved by the General Assembly upon the proposal of the Committee – the Committee may inscribe an item of the heritage concerned on the List mentioned in paragraph 1, in consultation with the State Party concerned.

Article 18 – Programmes, projects and activities for the safeguarding

of the intangible cultural heritage

1. On the basis of proposals submitted by States Parties, and in accordance with criteria to be defined by the Committee and approved by the General Assembly, the Committee shall periodically select and promote national, subregional and regional programmes, projects and activities for the safeguarding of the heritage which it considers best reflect the principles and objectives of this Convention, taking into account the special needs of developing countries.

2. To this end, it shall receive, examine and approve requests for international assistance from States Parties for the preparation of such proposals.

3. The Committee shall accompany the implementation of such projects, programmes and activities by disseminating best practices using means to be determined by it.

V. International cooperation and assistance

Article 19 – Cooperation

1. For the purposes of this Convention, international cooperation includes, inter alia, the exchange of information and experience, joint initiatives, and the establishment of a mechanism of assistance to States Parties in their efforts to safeguard the intangible cultural heritage.

2. Without prejudice to the provisions of their national legislation and customary law and practices, the States Parties recognize that the safeguarding of intangible cultural heritage is of general interest to humanity, and to that end undertake to cooperate at the bilateral, subregional, regional and international levels.

Article 20 – Purposes of international assistance

International assistance may be granted for the following purposes:

  1. the safeguarding of the heritage inscribed on the List of Intangible Cultural Heritage in Need of Urgent Safeguarding;
  2. the preparation of inventories in the sense of Articles 11 and 12;
  3. support for programmes, projects and activities carried out at the national, subregional and regional levels aimed at the safeguarding of the intangible cultural heritage;
  4. any other purpose the Committee may deem necessary.

Article 21 – Forms of international assistance

The assistance granted by the Committee to a State Party shall be governed by the operational directives foreseen in Article 7 and by the agreement referred to in Article 24, and may take the following forms:

  1. studies concerning various aspects of safeguarding;
  2. the provision of experts and practitioners;
  3. the training of all necessary staff;
  4. the elaboration of standard-setting and other measures;
  5. the creation and operation of infrastructures;
  6. the supply of equipment and know-how;
  7. other forms of financial and technical assistance, including, where appropriate, the granting of low-interest loans and donations.

Article 22 – Conditions governing international assistance

1. The Committee shall establish the procedure for examining requests for international assistance, and shall specify what information shall be included in the requests, such as the measures envisaged and the interventions required, together with an assessment of their cost.

2. In emergencies, requests for assistance shall be examined by the Committee as a matter of priority.

3. In order to reach a decision, the Committee shall undertake such studies and consultations as it deems necessary.

Article 23 – Requests for international assistance

1. Each State Party may submit to the Committee a request for international assistance for the safeguarding of the intangible cultural heritage present in its territory.

2. Such a request may also be jointly submitted by two or more States Parties.

3. The request shall include the information stipulated in Article 22, paragraph 1, together with the necessary documentation.

Article 24 – Role of beneficiary States Parties

1. In conformity with the provisions of this Convention, the international assistance granted shall be regulated by means of an agreement between the beneficiary State Party and the Committee.

2. As a general rule, the beneficiary State Party shall, within the limits of its resources, share the cost of the safeguarding measures for which international assistance is provided.

3. The beneficiary State Party shall submit to the Committee a report on the use made of the assistance provided for the safeguarding of the intangible cultural heritage.

VI. Intangible Cultural Heritage Fund

Article 25 – Nature and resources of the Fund

1. A “Fund for the Safeguarding of the Intangible Cultural Heritage”, hereinafter referred to as “the Fund”, is hereby established.

2. The Fund shall consist of funds-in-trust established in accordance with the Financial Regulations of UNESCO.

3. The resources of the Fund shall consist of:

  1. contributions made by States Parties;
  2. funds appropriated for this purpose by the General Conference of UNESCO;
  3. contributions, gifts or bequests which may be made by:
  4. (i) other States;

    (ii) organizations and programmes of the United Nations system, particularly the United Nations Development Programme, as well as other international organizations;

    (iii) public or private bodies or individuals;

  5. any interest due on the resources of the Fund;
  6. funds raised through collections, and receipts from events organized for the benefit of the Fund;

(f) any other resources authorized by the Fund’s regulations, to be drawn up by the Committee.

4. The use of resources by the Committee shall be decided on the basis of guidelines laid down by the General Assembly.

5. The Committee may accept contributions and other forms of assistance for general and specific purposes relating to specific projects, provided that tho se projects have been approved by the Committee.

6. No political, economic or other conditions which are incompatible with the objectives of this Convention may be attached to contributions made to the Fund.

Article 26 – Contributions of States Parties to the Fund

1. Without prejudice to any supplementary voluntary contribution, the States Parties to this Convention undertake to pay into the Fund, at least every two years, a contribution, the amount of which, in the form of a uniform percentage applicable to all States, shall be determined by the General Assembly. This decision of the General Assembly shall be taken by a majority of the States Parties present and voting which have not made the declaration referred to in paragraph 2 of this Article. In no case shall the contribution of the State Party exceed 1% of its contribution to the regular budget of UNESCO.

2. However, each State referred to in Article 32 or in Article 33 of this Convention may declare, at the time of the deposit of its instruments of ratification, acceptance, approval or accession, that it shall not be bound by the provisions of paragraph 1 of this Article.

3. A State Party to this Convention which has made the declaration referred to in paragraph 2 of this Article shall endeavour to withdraw the said declaration by notifying the Director-General of UNESCO. However, the withdrawal of the declaration shall not take effect in regard to the contribution due by the State until the date on which the subsequent session of the General Assembly opens.

4. In order to enable the Committee to plan its operations effectively, the contributions of States Parties to this Convention which have made the declaration referred to in paragraph 2 of this Article shall be paid on a regular basis, at least every two years, and should be as close as possible to the contributions they would have owed if they had been bound by the provisions of paragraph 1 of this Article.

5. Any State Party to this Convention which is in arrears with the payment of its compulsory or voluntary contribution for the current year and the calendar year immediately preceding it shall not be eligible as a Member of the Committee; this provision shall not apply to the first election. The term of office of any such State which is already a Member of the Committee shall come to an end at the time of the elections provided for in Article 6 of this Convention.

Article 27 – Voluntary supplementary contributions to the Fund

States Parties wishing to provide voluntary contributions in addition to those foreseen under Article 26 shall inform the Committee, as soon as possible, so as to enable it to plan its operations accordingly.

Article 28 – International fund-raising campaigns

The States Parties shall, insofar as is possible, lend their support to international fund-raising campaigns organized for the benefit of the Fund under the auspices of UNESCO.

VII. Reports

Article 29 – Reports by the States Parties

The States Parties shall submit to the Committee, observing the forms and periodicity to be defined by the Committee, reports on the legislative, regulatory and other measures taken for the implementation of this Convention.

Article 30 – Reports by the Committee

1. On the basis of its activities and the reports by States Parties referred to in Article 29, the Committee shall submit a report to the General Assembly at each of its sessions.

2. The report shall be brought to the attention of the General Conference of UNESCO.

VIII. Transitional clause

Article 31 – Relationship to the Proclamation of Masterpieces of the Oral and Intangible Heritage of Humanity

1. The Committee shall incorporate in the Representative List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity the items proclaimed “Masterpieces of the Oral and Intangible Heritage of Humanity” before the entry into force of this Convention.

2. The incorporation of these items in the Representative List of the Intangible Cultural Heritage of Humanity shall in no way prejudge the criteria for future inscriptions decided upon in accordance with Article 16, paragraph 2.

3. No further Proclamation will be made after the entry into force of this Convention.

IX. Final clauses

Article 32 – Ratification, acceptance or approval

1. This Convention shall be subject to ratification, acceptance or approval by States Members of UNESCO in accordance with their respective constitutional procedures.

2. The instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Director-General of UNESCO.

Article 33 – Accession

1. This Convention shall be open to accession by all States not Members of UNESCO that are invited by the General Conference of UNESCO to accede to it.

2. This Convention shall also be open to accession by territories which enjoy full internal self-government recognized as such by the United Nations, but have not attained full independence in accordance with General Assembly resolution 1514 (XV), and which have competence over the matters governed by this Convention, including the competence to enter into treaties in respect of such matters.

3. The instrument of accession shall be deposited with the Director-General of UNESCO.

Article 34 – Entry into force

This Convention shall enter into force three months after the date of the deposit of the thirtieth instrument of ratification, acceptance, approval or accession, but only with respect to those States that have deposited their respective instruments of ratification, acceptance, approval, or accession on or before that date. It shall enter into force with respect to any other State Party three months after the deposit of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession.

Article 35 – Federal or non-unitary constitutional systems

The following provisions shall apply to States Parties which have a federal or non-unitary constitutional system:

    1. with regard to the provisions of this Convention, the implementation of which comes under the legal jurisdiction of the federal or central legislative power, the obligations of the federal or central government shall be the same as for those States Parties which are not federal States;
    2. with regard to the provisions of this Convention, the implementation of which comes under the jurisdiction of individual constituent States, countries, provinces or cantons which are not obliged by the constitutional system of the federation to take legislative measures, the federal government shall inform the competent authorities of such States, countries, provinces or cantons of the said provisions, with its recommendation for their adoption.

Article 36 – Denunciation

1. Each State Party may denounce this Convention.

2. The denunciation shall be notified by an instrument in writing, deposited with the Director-General of UNESCO.

3. The denunciation shall take effect twelve months after the receipt of the instrument of denunciation. It shall in no way affect the financial obligations of the denouncing State Party until the date on which the withdrawal takes effect.

Article 37 – Depositary functions

The Director-General of UNESCO, as the Depositary of this Convention, shall inform the States Members of the Organization, the States not Members of the Organization referred to in Article 33, as well as the United Nations, of the deposit of all the instruments of ratification, acceptance, approval or accession provided for in Articles 32 and 33, and of the denunciations provided for in Article 36.

Article 38 – Amendments

1. A State Party may, by written communication addressed to the Director-General, propose amendments to this Convention. The Director-General shall circulate such communication to all States Parties. If, within six months from the date of the circulation of the communication, not less than one half of the States Parties reply favourably to the request, the Director-General shall present such proposal to the next session of the General Assembly for discussion and possible adoption.

2. Amendments shall be adopted by a two-thirds majority of States Parties present and voting.

3. Once adopted, amendments to this Convention shall be submitted for ratification, acceptance, approval or accession to the States Parties.

4. Amendments shall enter into force, but solely with respect to the States Parties that have ratified, accepted, approved or acceded to them, three months after the deposit of the instruments referred to in paragraph 3 of this Article by two-thirds of the States Parties. Thereafter, for each State Party that ratifies, accepts, approves or accedes to an amendment, the said amendment shall enter into force three months after the date of deposit by that State Party of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession.

5. The procedure set out in paragraphs 3 and 4 shall not apply to amendments to Article 5 concerning the number of States Members of the Committee. These amendments shall enter into force at the time they are adopted.

6. A State which becomes a Party to this Convention after the entry into force of amendments in conformity with paragraph 4 of this Article shall, failing an expression of different intention, be considered:

    1. as a Party to this Convention as so amended; and
    2. as a Party to the unamended Convention in relation to any State Party not bound by the amendments.

Article 39 – Authoritative texts

This Convention has been drawn up in Arabic, Chinese, English, French, Russian and Spanish, the six texts being equally authoritative.

Article 40 – Registration

In conformity with Article 102 of the Charter of the United Nations, this Convention shall be registered with the Secretariat of the United Nations at the request of the Director-General of UNESCO.

DONE at Paris, this third day of November 2003, in two authentic copies bearing the signature of the President of the 32nd session of the General Conference and of the Director- General of UNESCO. These two copies shall be deposited in the archives of UNESCO. Certified true copies shall be delivered to all the States referred to in Articles 32 and 33, as well as to the United Nations.

Fait à Paris, le trois novembre 2003, en deux exemplaires authentiques portant la signature du Président de la 32e session de la Conférence générale et du Directeur général de l'UNESCO. Ces deux exemplaires seront déposés dans les archives de l'UNESCO. Des copies certifies conformes seront remises à tous les Etats visés aux articles 32 et 33 ainsi qu'à l'Organisation des Nations Unies.

Hecho en París en este día tres de noviembre de 2003, en dos ejemplares auténticos que llevan la firma del Presidente de la 32ª reunión de la Conferencia General y del Director General de la UNESCO, ejemplares que quedarán depositados en los archivos de la UNESCO y de los cuales se remitirá copia certificada conforme a todos los Estados a que se refieren los Artículos 32 y 33, así como a las Naciones Unidas.

The above text is the authentic text of the Convention hereby duly adopted by the General Conference of UNESCO at its 32nd session, held in Paris and declared closed on the seventeenth day of October 2003.

Le texte qui précède est le texte authentique de la Convention dûment adoptée par la Conférence générale de l'UNESCO à sa 32e session, qui s'est tenue à Paris et qui a été déclarée close le dix-sept octobre 2003.

Lo anterior es el texto auténtico de la Convención aprobada en buena y debida forma por la Conferencia General de la UNESCO en su 32ª reunión, celebrada en París y clausurada el diecisiete de octubre de 2003.

IN WITNESS WHEREOF the undersigned have signed this Convention this third day of November 2003.

President of the General Conference Director-General

 

 

EN FOI DE QUOI ont apposé leurs signatures, le trois novembre 2003

 

Le Président de la Conférence générale Le Directeur général

 

EN FE DE LO CUAL estampan sus firmas, en este día tres de noviembre de 2003.

El Presidente de la Conferencia General El Director General

Certified Copy

Copie certifiée conforme

Copia certificada conforme

 

Paris,

Legal Adviser

United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization

Conseiller juridique

de l'Organisation des Nations Unies pour l'éducation, la science et la culture

Asesor Jurídico,

de la Organización de las Naciones Unidas para la Educación, la Ciencia y la Cultura

 

 

 

Kultūras ministre

Valsts sekretāra p.i.

Juridiskā dienesta vadītāja

Par kontroli atbildīgā amatpersona

Atbildīgā amatpersona

H.Demakova

U.Lielpēters

I.Millersone

I.Bērziņa

Z.Sneibe

 

 

07.07.2004.

5300

Z.Sneibe

7356606

Zaiga.Sneibe@km.gov.lv

 

Likumprojekta

“Par Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas Konvenciju

par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu” anotācija

I. Kādēļ tiesību akts ir vajadzīgs

1. Pašreizējās situācijas raksturojums

 

 

 

 

 

 

 

 

Latvijai ir bagāts nemateriālais kultūras mantojums, ar kuru lepojamies paši un kurš ir arī starptautiski atzīts, piemēram, Vispārējie latviešu Dziesmu un deju svētki kopā ar Igaunijas un Lietuvas Dziesmu svētkiem iekļauti prestižajā Apvienoto Nāciju izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (turpmāk - UNESCO) Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā un Dainu skapis - UNESCO Pasaules atmiņas sarakstā.

Latvijā daudz darīts nemateriālā kultūras mant ojuma saglabāšanā, tomēr tas ir apdraudēts globalizācijas un straujo sociālo pārmaiņu dēļ. Līdz ar to tam ir nepieciešama īpaša gan nacionāla, gan starptautiska aizsardzība.

UNESCO Konvencija, kuras izstrādi ir veicinājusi arī Latvija, piedāvā iesaistīties pasaules nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā, nodrošinot starptautisku sadarbību un palīdzību visām iesaistītajām Dalībvalstīm.

Latvija ratificē, atzīst un pieņem UNESCO Konvenciju, kura pieņemta 17.10.2003. gadā Parīzē, un tādejādi demonstrē izpratni par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas nepieciešamību.

Konvencija satur nemateriālā kultūras mantojuma definīciju, kas nosaka, ka saglabājama un aizsargājama ir valoda, mitoloģija, rituāli, ieražas, svētki, mutvārdu daiļrade, tautas mūzika, deja, amatniecība, ko kopienas, grupas un dažos gadījumos – indivīdi atzīst kā sava kultūras mantojuma daļu, kas tiek nodota no paaudzes paaudzē.

Latvija paredz reglamentēt nemateriālo kultūras vērtību aizsardzību, iestrādājot Konvencijas pamatnostādnes likumprojekta “Par tautas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu” koncepcijā un citos tiesību aktos.

2. Tiesību akta projekta būtība

UNESCO Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu ir nākamais solis kultūras mantojuma aizsardzībā, ko aizsāka 1972. gada UNESCO Konvencija par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību un kurai Latvija pievienojās 1997. gadā.

UNESCO Konvencijas par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu mērķis ir saglabāt pasaules kultūras daudzveidību un radīt vienotu starptautisku sistēmu, kas mazinātu draudus, ka nemateriālais kultūras mantojums varētu pasliktināties, izzust vai tikt iznīcināts.

Līdz ar to tiks veicināta starpvalstu informācijas apmaiņa ar mērķi nodrošināt nemateriālā kultūras mantojuma aizsardzību, piemērojot to mūsdienu ekonomiskajām, sociālajām un kultūras norisēm.

Konvencija paredz arī starptautisku finansiālu un materiāli tehnisku atbalstu Dalībvalstīm nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas nacionālā un reģionālā līmeņa programmām, projektiem un pasākumiem.

Saskaņā ar Konvencijas nacionālā līmeņa uzdevumiem Latvijas nemateriālās kultūras vērtības tiks reģistrētas nacionālajā nemateriālo kultūras vērtību sarakstā un tas veicinās vienotu un mērķtiecīgu valsts stratēģiju šo vērtību saglabāšanā.

 

II. Kāda var būt tiesību akta

ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību

1. Ietekme attiecībā uz makroekonomisko vidi

Likumprojekts ðo jomu neskar.

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu

Latvijas pievienošanās Konvencijai veicinās nemateriālā kultūras mantojuma dzīvotspēju. Paplašināsies Latvijas starptautiskie kultūras kontakti, iespējas reprezentēt Latviju kā savdabīgas kultūrvides valsti. Nemateriālās kultūras mantojums kā viens no tūrisma resursiem veicinās starptautiskā tūrisma attīstību valstī. Attīstoties šiem procesiem, pieaugot tajā iesaistīto cilvēku skaitam, iespējama jaunu darba vietu veidošanās. Līdz ar to likumprojekts labvēlīgi ietekmēs arī uzņēmējdarbības vidi.

3. Sociālo seku izvērtējums

 

 

 

 

 

Konvencija vienlīdz attiecas kā uz latviešu, tā arī citu Latvijā dzīvojošo etnisko grupu nemateriālās kultūras mantojuma saglabāšanu. Tādejādi tiks veicināts starpkultūru dialogs valsts un starptautiskajā līmenī. Palielināsies iedzīvotāju sociālā aktivitāte, padziļināsies dažādu sabiedrības profesionālo un sociālo slāņu integrācijas process.

Līdz ar tautas nemateriālā kultūras mantojuma aktualizēšanu, tiks veicināta uzņēmējdarbība un sabiedrības kultūrvides sakārtošana, kas labvēlīgi ietekmēs visu iedzīvotāju sociālo grupu dzīves kvalitāti.

4. Ietekme uz vidi

Viena no UNESCO Konvencijas pamatnostādnēm ir kultūrvides uzlabošana, kas saistīta ar cilvēces nemateriālās kultūras mantojuma saglabāšanas nepieciešamības izpratni. Radot priekšnosacījumus kvalitatīvas cilvēka dzīves telpas radīšanai, tiks labvēlīgi ietekmēta apkārtējā vide.

III. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

tūkst. Ls

Rādītāji

Kārtējais gads (2004.)

Trīs nākamie gadi

*)

1. Izmaiņas budžeta ieņēmumos

2. Izmaiņas budžeta izdevumos

Konvencijas īstenošana un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana tiek finansēta likumā par valsts budžetu kārtējam gadam paredzēto līdzekļu ietvaros.

Konvencijas īstenošana un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana tiek finansēta likumā par valsts budžetu kārtējam gadam paredzēto līdzekļu ietvaros.

Konvencijas īstenošana un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana tiek finansēta likumā par valsts budžetu kārtējam gadam paredzēto līdzekļu ietvaros.

Konvencijas īstenošana un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana tiek finansēta likumā par valsts budžetu kārtējam gadam paredzēto līdzekļu ietvaros.

Konvencijas īstenošana un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana tiek finansēta likumā par valsts budžetu kārtējam gadam paredzēto līdzekļu ietvaros.

3. Finansiālā ietekme

4. Prognozējamie kompensējošie pasākumi papildu izdevumu finansēšanai

5. Detalizēts finansiālā pamatojuma aprēķins

6. Cita informācija

Likumprojekts radīs labvēlīgas izmaiņas budžeta ieņēmumos, jo, aktivizējot sabiedrības iesaisti nemateriālās kultūras mantojuma saglabāšanā novados un iekļaujot kultūras aktivitātes tūrisma apritē, palielināsies arī tūristu pieplūdums. Tomēr pašreiz konkrētus aprēķinus nav iespējams veikt.

Pievienošanās Konvencijai tiešā veidā neprasa ievērojamus budžeta līdzekļus. Saskaņā ar Konvencijas 26. pantu Konvencijas Dalībvalsts reizi divos gados iemaksā Konvencijas Dalībvalstu Fondā summu, kura nepārsniedz 1% no regulārajām dalībvalsts iemaksām UNESCO budžetā (aptuveni 0,4 tūkst. latu).

Konvencijas īstenošana un nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšana tiek finansēta likumā par valsts budžetu kārtējam gadam paredzēto līdzekļu ietvaros.

*) Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

 

IV. Kāda var būt tiesību akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu

Kādi normatīvie akti – likumi un Ministru kabineta noteikumi papildus jāizdod un vai ir sagatavoti to projekti.

Attiecībā uz Ministru kabineta noteikumiem (arī tiem, kuru izdošana ir paredzēta izstrādātajā likumprojektā) norāda to izdošanas mērķi un satura galvenos punktus, kā arī termiņu, kādā ir paredzēts šos noteikumus izstrādāt.

Pašlaik Latvijas Republikas Kultūras ministrija strādā pie normatīvo aktu izveides, kuru pamatā paredzēts ”Likums par tautas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu”. Likumprojekta koncepcijas projekts atrodas saskaņošanas procesā pēc tā izsludināšanas Valsts sekretāru sanāksmē 03.06.2004.

Likumprojekts paredz veidot nacionālu politiku nemateriālās kultūras mantojuma aizsardzībai, ņemot vērā Konvencijas pamatnostādnes, un izstrādāt aizsardzības mehānismu tautas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanai, aizsardzībai un attīstībai.

 

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst tiesību akts

1. Saistības pret Eiropas Savienību

Likumprojekts ðo jomu neskar.

2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām

Latvija UNESCO starptautiskajās sanāksmēs un sarunās ar UNESCO augstāko vadību ir paudusi atbalstu Konvencijai un gatavību tai pievienoties.

 

3. Atbilstības izvērtējuma tabula

Attiecīgie EK tiesību akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Kopienu tiesas spriedumi, vadlīnijas u.tml.), numurs, pieņemšanas datums, nosaukums, publikācija

Likumprojekts ðo jomu neskar.

 

Latvijas tiesību akta projekta norma (attiecīgā panta, punkta Nr.)

ES tiesību akta un attiecīgā panta Nr.

Atbilstības pakāpe (atbilst/neatbilst)

Komentāri

 

VI. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot tiesību akta projektu

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām ir notikušas konsultācijas

Konsultācijas notikušas ar Latvijas Pašvaldību savienību, Latvijas vīru koru biedrību, Tautas lietišķās un tēlotājas mākslas kolektīvu savienību, SO Kurzemes kultūras mantojuma centrs “Kūrava”, Etniskās kultūras centru “Suiti”, Latvijas Amatierteātru asociāciju.

Konvencija tika apspriesta un akceptēta Latvijas kultūras darbinieku konferencē “Ceļš uz Dziesmu svētkiem”, kura notika 2003. gada novembrī.

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta)

1. punktā uzrādītās nevalstiskās organizācijas atbalsta pievienošanos Konvencijai.

 

 

3. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem

Lietuvas un Igaunijas Kultūras ministrijas ir uzsākušas pievienošanās procedūru Konvencijai.

VII. Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde

1.Kā tiks nodrošināta tiesību akta izpilde no valsts puses – vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas

Likuma izpildei netiek radītas jaunas valsts institūcijas, tomēr paplašināsies Kultūras ministrijas un tai padoto institūciju funkcijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas jomā.

2. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja likums viņu ierobežo

Likumprojekts neparedz indivīda tiesību ierobežojumus.

 

 

 

Kultūras ministre

Valsts sekretāra p.i.

Juridiskā dienesta vadītāja

Par kontroli atbildīgā amatpersona

Atbildīgā amatpersona

H.Demakova

U.Lielpēters

I.Millersone

I.Bērziņa

Z.Sneibe

 

07.07.2004

1180

Z. Sneibe

7356606

Zaiga.Sneibe@km.gov.lv