Cieņā

komisijas priekšsēdētājs Antons Seiksts

2002. gada 29. maijā

“2.pants. Repatriants

Repatriants ir persona, kura ir Latvijas pilsonis vai kurai viens no vecākiem vai vecvecākiem ir latvietis vai lībietis (līvs) un kura brīvprātīgi pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Latvijas Republikā.”

2. Papildināt 3. panta pirmās daļas ievaddaļu pēc vārda “ir” ar vārdiem “šādiem repatrianta ģimenes locekļiem”.

“6.pants. Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes funkcijas repatriācijas un izceļošanas jautājumos

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (turpmāk- Pārvalde):

1) veic repatriantu uzskaiti;

2) informē repatriantus par dokumentiem, kas nepieciešami repatrianta statusa iegūšanai un to iesniegšanas kārtību;

3) informē repatriantus par sociālajām tiesībām un garantijām;

4) izskata repatriācijas dokumentus un pieņem lēmumu par repatrianta statusa piešķiršanu vai atteikumu to piešķirt, izsniedz repatrianta statusu apliecinošu dokumentu;

5) pieņem lēmumu par repatrianta statusa zaudēšanu šajā likumā noteiktajos gadījumos;

6) pieņem lēmumu par uzturēšanās atļaujas izsniegšanu repatriantam, kurš nav Latvijas pilsonis, un viņa ģimenes locekļiem, kā arī tās anulēšanu;

7) veic ar repatriantu integrāciju saistītos pasākumus;

8) pieņem izceļotāju dokumentus un veic to personu uzskaiti un kontroli, kuras izceļo no Latvijas Republikas, kā arī uz kompetentu institūciju sniegto ziņu pamata pieņem galīgo lēmumu par to, ka nav šķēršļu personas izbraukšanai no valsts.”

4. Aizstāt likuma 7.panta pirmajā daļā un 20. pantā vārdus “Repatriācijas centrs” ar vārdu “Pārvalde”.

“8.pants. Pašvaldības pienākumi repatriācijas jautājuma risināšanā

(1) Pašvaldība iesaistās ar repatrianta integrāciju saistīto jautājumu risināšanā attiecīgās pašvaldības teritorijā, kā arī pēc Pārvaldes pieprasījuma sniedz informāciju par iespējām nodrošināt repatriantu ar pašvaldībai piederošu dzīvojamo telpu.

(2) Pašvaldība sniedz repatriantam palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā saskaņā ar likumu “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”.

6. Izteikt likuma 9. pantu šādā redakcijā:

“9. pants. Dokumentu iesniegšana repatrianta statusa iegūšanai

(1) Latvijas pilsonis, kurš vēlas repatriēties, iesniedz:

1) Iekšlietu ministra apstiprinātu noteiktas formas iesniegumu;

2) pases kopiju;

3) divas fotokartītes (35x45mm);

4) rakstisku apliecinājumu, kurā norādīta paredzētā dzīvesvieta Latvijas Republikā.

(2) Persona, kura vēlas repatriēties un kura dokumentu iesniegšanas brīdī nav Latvijas pilsonis, iesniedz:

1) Iekšlietu ministra apstiprinātu noteiktas formas iesniegumu;

2) dokumentu, kas apliecina personas latvisko vai lībisko izcelsmi;

3) dzimšanas apliecības kopiju;

4) divas fotokartītes (35x45mm);

5) ārvalstu pilsoņi – Latvijas Republikā atzīta derīga ceļošanas dokumenta kopiju, kurā norādīta pilsonība, bezvalstnieki – Latvijas Republikā atzīta derīga ceļošanas dokumenta kopiju;

6) izziņu par veselības stāvokli, kurā apliecināts, ka persona neslimo ar Labklājības ministrijas apstiprinātajā sarakstā minētajām slimībām;

7) pilsonības vai mītnes zemes kompetentas iestādes izziņu par sodāmību (personām, kas vecākas par 14 gadiem);

8) rakstisku apliecinājumu, kurā norādīta paredzētā dzīvesvieta Latvijas Republikā.

(3) Repatrianta ģimenes loceklis, kurš vēlas iebraukt Latvijas Republikā kopā ar repatriantu, iesniedz:

1) Iekšlietu ministra apstiprinātu noteiktas formas iesniegumu;

2) dzimšanas apliecības kopiju;

3) divas fotokartītes (35x45mm);

4) ārvalstu pilsonis – Latvijas Republikā atzīta derīga ceļošanas dokumenta kopiju, kurā norādīta pilsonība, bezvalstnieks – Latvijas Republikā atzīta derīga ceļošanas dokumenta kopiju;

5) izziņu par veselības stāvokli, kurā apliecināts, ka persona neslimo ar Labklājības ministrijas apstiprinātajā sarakstā minētajām slimībām;

6) pilsonības vai mītnes zemes kompetentas iestādes izziņu par sodāmību (personām, kas vecākas par 14 gadiem);

7) dokumentu, kas apliecina laulību vai radniecību ar repatriantu;

8) rakstisku apliecinājumu, kurā norādīta paredzētā dzīvesvieta Latvijas Republikā.

(4) Šā panta pirmajā, otrajā vai trešajā daļā norādītos dokumentus persona iesniedz Latvijas Republikas diplomātiskajā vai konsulārajā pārstāvniecībā ārvalstīs, kura minētos dokumentus nosūta Pārvaldei, vai personīgi Pārvaldē, ja persona likumīgi uzturas Latvijas Republikā.

(5) Iesniedzamie dokumenti (izziņas, vēstules, dokumentu kopijas) ir derīgi trīs mēnešus no to izdošanas dienas. Iesniedzot dokumenta kopiju, jāuzrāda dokumenta oriģināls.

(6) Ārvalstīs izdotie dokumenti var būt angļu, franču, krievu vai vācu valodā. Citā valodā rakstītie dokumenti un to kopijas jāiesniedz kopā ar notariāli apliecinātu attiecīgā dokumenta teksta tulkojumu latviešu, angļu, franču, krievu vai vācu valodā.

(7) Ārvalstīs izdotie dokumenti legalizējami, ja vien Latvijai saistošajos starptautiskajos līgumus nav paredzēta cita kārtība”.

7. Papildināt likumu ar jaunu 9.1 un 9.2 pantu un izteikt tos šādā redakcijā:

“91. pants. Lēmuma pieņemšana

(1) Pārvalde 90 dienu laikā pēc visu šā likuma 9. pantā minēto dokumentu saņemšanas:

1) pieņem lēmumu par repatrianta statusa piešķiršanu vai lēmumu par atteikumu piešķirt personai repatrianta statusu;

2) pieņem lēmumu par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanu repatriantam, ja dokumentu iesniegšanas brīdī persona nav Latvijas pilsonis;

3) pieņem lēmumu par pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanu tam repatrianta ģimenes loceklim, kurš, ievērojot šā likuma 9.2 panta pirmajā daļā noteikto, vēlas iebraukt Latvijas Republikā un iesniedzis pieteikumu vienlaikus ar repatriantu.

(2) Lēmums par repatrianta statusa piešķiršanu un pastāvīgās uzturēšanās atļaujas izsniegšanu ir derīgs sešus mēnešus pēc tā pieņemšanas dienas.

(3) Personai, kurai piešķirts repatrianta statuss, tiek izsniegts repatrianta statusu apliecinošs dokuments.

(1) Repatriantam, kurš dokumentu iesniegšanas brīdī nav Latvijas pilsonis, kā arī repatrianta ģimenes loceklim, kurš vēlas iebraukt Latvijas Republikā vienlaikus ar repatriantu, t.i., sešu mēnešu laikā no lēmuma par repatrianta statusa piešķiršanu pieņemšanas dienas, tiek izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja šajā likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Repatrianta ģimenes loceklim, kurš neizmanto šā panta pirmajā daļā noteiktās tiesības iebraukt Latvijā vienlaikus ar repatriantu, ieceļojot Latvijas Republikā, ir tiesības saņemt uzturēšanās atļauju normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

(3) Uzturēšanās atļaujas izsniegšanu un reģistrāciju veic normatīvajos aktos noteiktā kārtībā.

(4) Repatriants, kurš dokumentu iesniegšanas brīdī nav Latvijas pilsonis, kā arī repatrianta ģimenes loceklis pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņem bez maksas, izņemot gadījumu, ja persona izceļojusi no Latvijas pēc 1990.gada 4.maija”.

8. Izteikt likuma 11. un 12. pantu šādā redakcijā:

“11.pants. Pārvaldes lēmuma pārsūdzēšana

(1) Personai ir tiesības iesniegt sūdzību Pārvaldes priekšniekam par lēmumu par atteikumu piešķirt repatrianta statusu 30 dienu laikā no tā pieņemšanas dienas. Pārvaldes priekšnieks sūdzību izskata 30 dienu laikā no tās iesniegšanas dienas .

(2) Pārvaldes priekšnieka lēmumu persona vai viņas pilnvarots pārstāvis var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā 30 dienu laikā pēc lēmuma pieņemšanas.

(3) Lēmuma pārsūdzēšana tiesā nerada tiesības personai, kas nav Latvijas pilsonis, uzturēties Latvijas Republikā.

12.pants. Repatrianta statusa zaudēšana

(1) Persona zaudē repatrianta statusu vai arī repatrianta ģimenes loceklim tiek anulēta uzturēšanās atļauja, ja Pārvaldei kļuvis zināms, ka:

1) persona sniegusi par sevi apzināti nepatiesas ziņas;

2) persona ar tiesas spriedumu atzīta par vainīgu smaga vai sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā;

3) persona, kura nav Latvijas pilsonis, bez pārtraukuma uzturas ārpus Latvijas Republikas vairāk nekā sešus mēnešus kalendārā gada laikā, izņemot gadījumu, kad prombūtne pieteikta Pārvaldei, kā arī persona var dokumentāli pierādīt, ka prombūtne notikusi attaisnojošu iemeslu dēļ;

4) persona izceļojusi uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs.

(2) Ja repatriants nav Latvijas pilsonis, pieņemot lēmumu par repatrianta statusa zaudēšanu, viņam vienlaikus tiek anulēta arī uzturēšanās atļauja. Uzturēšanās atļaujas tiek anulētas arī repatrianta ģimenes locekļiem.

(3) Pārvalde par pieņemto lēmumu nekavējoties paziņo attiecīgajai personai.

(4) Pārvaldes pieņemto lēmumu par repatrianta statusa zaudēšanu un uzturēšanās atļaujas anulēšanu persona var iesniegt sūdzību šā likuma 11.panta minētā kārtībā”.

9. Izslēgt likuma 13. pantu.

10. Izteikt likuma 14. pantu šādā redakcijā:

“14.pants. Palīdzība sociālo jautājumu risināšanā

Repatriantam, kurš izceļojis no Latvijas laikā līdz 1990.gada 4.maijam ir tiesības saņemt palīdzību sociālo jautājumu risināšanā atbilstoši šā likuma 8.panta noteikumiem”.

11. Izteikt likuma 17. pantu šādā redakcijā:

“17.pants. Muitas nodokļa un muitas nodevu nepiemērošana repatriantam

Repatriantam, kurš izceļojis no Latvijas līdz 1990.gada 4.maijam un viņa ģimenes locekļiem piederošā manta, kuras ievešana Latvijas Republikā nav aizliegta vai ierobežota, pāri Latvijas Republikas valsts robežai ievedama bez aplikšanas ar muitas nodokli un muitas nodevām”.

12. Izteikt likuma 19. pantu šādā redakcijā:

“19.pants. Tiesības uz materiālo palīdzību

(1) Repatriantam, kurš izceļojis no Latvijas laikā līdz 1990.gada 4.maijam un atgriezies Latvijā pēc šā likuma stāšanās spēkā, ir tiesības uz materiālo palīdzību. Tiesības uz materiālo palīdzību pirmām kārtām ir tiem repatriantiem, kuri glābdamies no komunistiskā un nacistiskā terora, ir atstājuši Latviju kā bēgļi vai tikuši nepamatoti represēti vai deportēti.

(2) Ja persona šā likuma 12. pantā norādīto iemeslu dēļ zaudē repatrianta statusu piecu gadu laikā no lēmuma par repatrianta statusa piešķiršanu pieņemšanas dienas, tā atmaksā Repatriācijas fondam no fonda līdzekļiem saņemto materiālo palīdzību.

(3) Materiālās palīdzības neatmaksāšanas gadījumā persona zaudē tiesības ieceļot Latvijas Republikā līdz brīdim, kad pilnībā atmaksāta saņemtā materiālā palīdzība.”

13. Papildināt likuma pārejas noteikumus ar 5. punktu šādā redakcijā:

“5. Pieteikumi par repatrianta statusa piešķiršanu, uzturēšanās atļaujas un materiālās palīdzības saņemšanu, kuri iesniegti līdz 2002. gada 30. jūnijam, un par kuriem nav pieņemts lēmums, izskatāmi šajā likumā noteiktajā kārtībā.

Likums stājas spēkā 2002. gada 1. jūlijā”.

Saeimas Cilvēktiesību un

sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs A.Seiksts