LIKUMPROJEKTS

LIKUMPROJEKTS

Likums par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību

1.nodaļa

Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

  1. aprūpe mājās – pakalpojumi mājās pamatvajadzību apmierināšanai personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt;
  2. dienas aprūpes centrs – institūcija, kas dienas laikā nodrošina sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sociālo prasmju attīstību, izglītošanu un brīvā laika pavadīšanas iespējas personām ar garīga rakstura traucējumiem, invalīdiem, pensijas vecuma personām;
  3. dzīves kvalitāte - indivīda, ģimenes, iedzīvotāju grupas, sabiedrības labklājības rādītājs, kas ietver fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu, saikni ar sabiedrību, pašnoteikšanos, materiālo nodrošinājumu;
  4. funkcionālais traucējums – slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisīts fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, kas ierobežo personas spējas strādāt, apkopt sevi un apgrūtina personas integrāciju sabiedrībā;
  5. grupu māja (dzīvoklis) – pašvaldības īpašumā esošs atsevišķs dzīvoklis, kurā dzīvo 4 – 8 personas ar garīga rakstura traucējumiem vai dzīvojamā māja, kurā nodrošināts personāla atbalsts;
  6. ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija –sociālā institūcija, kas nodrošina personai, kas vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, mājokli, pilnu aprūpi un sociālo rehabilitāciju;
  7. klients - persona, kas saņem sociālos pakalpojumus vai sociālo palīdzību;
  8. krīzes centrs – sociālā institūcija, kurā tiek sniegta īslaicīga psiholoģiska un cita veida palīdzība krīzes situācijā nonākušām personām;
  9. krīzes situācija – situācija, kad indivīds vai ģimene nav spējīga dzīvot tā, lai nodrošinātu savu pamatvajadzību apmierināšanu;
  10. nakts patversme – sociālā institūcija, kas personām bez noteiktas dzīves vietas vai krīzes situācijā nodrošina naktsmītni, vakariņas un personīgās higiēnas iespējas;
  11. Pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai ir naudas un/vai mantiskais pabalsts, kuru piešķir ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus, ja tās atzītas par trūcīgām. Šis pabalsts nodrošina katram ģimenes loceklim garantēto minimālo ienākumu līmeni.
  12. pamatvajadzības - ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība;
  13. psihosociālā palīdzība – sociālā darba virziens, kura nolūks ir palīdzēt indivīdam un ģimenei risināt starppersonu, sociālekonomiskās un sociālās vides problēmas;
  14. servisa dzīvoklis - pašvaldībai piederošs dzīvoklis, kas tiek izīrēts un ir pielāgots personai ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, lai palielinātu personas pastāvīgas dzīvošanas un pašaprūpes iespējas;
  15. sociālā darba speciālists – persona ar atbilstošu izglītību, kura veic sociālā darbinieka, sociālā aprūpētāja, sociālā rehabilitētāja un sociālās palīdzības organizatora profesionālos pienākumus;
  16. sociālā palīdzība - pabalsti naudas vai materiālā izteiksmē personām, kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību nodrošināšanai un kuru piešķiršana balstās uz personas (ģimenes) materiālo resursu novērtēšanu;
  17. sociālais darbs – profesionāla darbība ar mērķi palīdzēt personām, grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus;
  18. sociālās aprūpes pakalpojums - pasākums, kas vērsts uz pamatvajadzību apmierināšanu personām, kurām ir objektīvas grūtības sevis aprūpēšanā vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīves vietā un ilgstošās sociālās aprūpes institūcijās;
  19. sociālās aprūpes pakalpojumi personas dzīvesvietā – pakalpojumi, kas tuvināti ģimenes videi (aprūpe mājās, pakalpojumi dienas aprūpes centrā, servisa dzīvoklis, grupu māja (dzīvoklis) u.c.);
  20. sociālās rehabilitācijas pakalpojumi personas dzīvesvietā – pakalpojumi, kuri ir pieejami dzīvesvietā (individuāls sociālais darbs ar klientu, specializēto darbnīcu pakalpojumi, krīzes centru pakalpojumi);
  21. sociālās rehabilitācijas pakalpojums - pasākums, kas vērsts uz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un integrāciju sabiedrībā, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīves vietā un/ vai institūcijās;
  22. sociālo pakalpojumu sniedzējs - juridiska persona, kas sniedz sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un kas reģistrēta Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā;
  23. specializētās darbnīcas- darbnīcas, kurās izveidotas darba vietas un nodrošināts speciālistu atbalsts tām neredzīgām personām vai personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras nav nodarbinātas un nevar patstāvīgi iekļauties vispārējā darba tirgū;
  24. tehniskie palīglīdzekļi – aprīkojums vai tehniskās sistēmas, kas novērš, kompensē, atvieglo vai neitralizē funkcijas pazeminājumu vai invaliditāti.

2.pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir noteikt sociālā darba, sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas pakalpojumu (turpmāk tekstā – sociālie pakalpojumi) un sociālās palīdzības sniegšanas un saņemšanas principus, personu loku, kurām ir tiesības tos saņemt, kā arī sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu apmaksas un finansēšanas principus.

3. pants. Tiesības uz sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību

(1) Tiesības saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju.

(2) Ja personai, kura saņēmusi termiņuzturēšanās atļauju, nepieciešams saņemt kādu no sociālajiem pakalpojumiem, pakalpojumi tiek nodrošināti starptautiskajos līgumos noteiktajā kārtībā.

4.pants. Sociālo pakalpojumu sniegšanas pamatprincipi

(1) Sociālos pakalpojumus sniedz tikai pamatojoties uz sociālā darba speciālista veiktu personas individuālo vajadzību un resursu novērtēšanu.

(2) Sociālos pakalpojumus nodrošina klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai un tikai tad, kad šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekošs, tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija ilgstošās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

(3) Sniedzot sociālos pakalpojumus, tiek nodrošināta starpinstitucionāla sadarbība.

(4) Bāreņiem un bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības, nodrošināma ārpusģimenes aprūpe ģimeniskā vidē - audžuģimenē, pie aizbildņa, un tikai tad, ja tas nav iespējams, ārpusģimenes aprūpe tiek nodrošināta ilgstošās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

(5) Laikā, kamēr bārenis vai bez vecāku gādības palikušais bērns atrodas ilgstošās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, pašvaldības sociālais dienests un bāriņtiesa (pagasttiesa) sadarbībā ar institūcijas darbiniekiem veic pasākumus, lai sekmētu bērna atgriešanos ģimenē, uzturētu kontaktus starp bērnu un vecākiem vai, ja tas nav iespējams, meklētu iespēju nodrošināt bērna aprūpi citā ģimenē.

5.pants. Sociālās palīdzības sniegšanas pamatprincipi

 

Sociālo palīdzību klientam sniedz, pamatojoties uz tā materiālo resursu - ienākumu un īpašuma novērtēšanu, individuāli paredzot katra klienta līdzdarbību atbilstoši likumā “Par sociālo drošību”noteiktajam.

    1. pants. Klienta tiesības

Klientam ir tiesības:

  1. saņemt informāciju par iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību, un to saņemšanas nosacījumiem un kārtību;
  2. saņemt konsultāciju par sociālo problēmu risināšanu;
  3. pieprasīt šajā likumā minētos sociālos pakalpojumus vai sociālo palīdzību;
  4. saņemt tādus sociālos pakalpojumus, kurus sniedz pakalpojumu sniedzēji, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām;
  5. saņemt pamatotu rakstisku atteikumu gadījumā, ja pieņemts lēmums sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību klientam nesniegt;
  6. līdzdarboties lēmuma pieņemšanas procesā par sociālā pakalpojuma saņemšanu;
  7. pārsūdzēt atteikumu vai lēmumu par sociālā pakalpojuma vai sociālās palīdzības sniegšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā;
  8. iesniegt sūdzību par sniegto sociālo pakalpojumu kvalitāti un klienta tiesību neievērošanu.

    1. pants. Klienta pienākumi

Klientam ir pienākumi:

  1. aktīvi iesaistīties savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus;
  2. sniegt patiesas ziņas par sevi un savu situāciju;
  3. aktīvi darboties, lai palielinātu pelnītspēju un ienākumus;
  4. izmantot sociālās rehabilitācijas iespējas, ja personai vai kādam no ģimenes locekļiem ir atkarības problēmas (alkohola, narkotikām, azartspēlēm utml.);
  5. sniegto palīdzību izmantot atbilstoši paredzētajiem mērķiem.

    1. pants. Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas apmaksas vispārīgie principi

  1. Personas vai tās apgādnieka pienākums ir apmaksāt saņemtos sociālās aprūpes pakalpojumus.
  2. Personas pienākums ir apmaksāt saņemtos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, izņemot 13.panta pirmās daļas pirmajā, otrajā un trešajā daļā minēto.
  3. 25.panta pirmajā daļā minētās personas saņem tehniskos palīglīdzekļus par valsts budžeta līdzekļiem, izdarot vienreizēju personas iemaksu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
  4. Ja persona vai tās apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojums Ministru kabineta noteiktajā kārtībā, tiek apmaksāts no pašvaldības budžeta līdzekļiem.
  5. Ministru kabinets nosaka sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu apmaksas kārtību.
  6. Informēšana, konsultēšana, personas vajadzību un resursu novērtēšana personai nodrošināma bez maksas.

2.nodaļa.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības organizēšana

    1. pants. Pašvaldības pienākumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanā

  1. Pašvaldībai, kuras teritorijā persona reģistrējusi savu pamatdzīvesvietu, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus kā arī sociālo palīdzību.
  2. Ja pašvaldība saņēmusi informāciju no fiziskām personām vai institūcijām par personu, kurai varētu būt nepieciešams sociālās aprūpes, sociālās palīdzības vai sociālās rehabilitācijas pakalpojums, pašvaldībai likuma “Par sociālo drošību” noteiktajā kārtībā ir pienākums pārbaudīt saņemto informāciju, izvērtēt personas vajadzības pēc sociālajiem pakalpojumiem un sociālās palīdzības un informēt personu vai tās likumisko pārstāvi par tiesībām un iespējām saņemt pakalpojumu un par pakalpojuma saņemšanas kārtību.
  3. Ja personas dzīvesvieta nav konstatējama, nepieciešamības gadījumā, personas nodrošināšana ar nakts patversmi, informāciju un konsultācijām ir tās pašvaldības pienākums, kuras teritorijā persona atrodas.
  4. Pašvaldības, kuras nav izveidojušas nepieciešamos pakalpojumu sniedzējus, slēdz līgumus ar citiem pakalpojumu sniedzējiem savā teritorijā vai ar citām pašvaldībām par šiem iedzīvotājiem sniegto pakalpojumu apmaksu un sniegšanu, kas pilnībā vai daļēji tiek finansēti no pašvaldības budžeta.
  5. Ja persona vēlas saņemt pakalpojumu, kas tiek finansēts no valsts budžeta, pašvaldības pienākums ir nodrošināt personas dzīves apstākļu apsekošanu un vajadzību novērtēšanu, ko veic sociālā darba speciālists.

    1. pants. Pašvaldības sociālais dienests

  1. Lai nodrošinātu profesionālu iedzīvotāju vajadzību izvērtēšanu un kvalitatīvu pakalpojumu sniegšanu, katrā pašvaldībā jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem.
  2. Lai nodrošinātu sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu un pakalpojumu administrēšanu, katra pašvaldība, kuras iedzīvotāju skaits pārsniedz 5000, veido pašvaldības sociālo dienestu.
  3. Ja pašvaldības iedzīvotāju skaits nepārsniedz 5000, šā likuma 11.panta piektajā, sestajā, septītajā un astotajā apakšpunktā minēto uzdevumu izpildi nodrošina pašvaldības dome (padome).
  4. Ministru kabinets nosaka sociālā dienesta vadītāju atestācijas kārtību.

    1. pants. Pašvaldības sociālā dienesta uzdevumi

Pašvaldības sociālā dienesta uzdevumi ir:

  1. veikt sociālo darbu ar personu, bērniem un ģimeni, iedzīvotāju grupu;
  2. sniegt vai organizēt sociālo pakalpojumu sniegšanu ģimenēm ar bērniem, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, audžuģimenēm, aizbildņiem, personām, kuras aprūpē kādu no ģimenes locekļiem, invalīdiem, veciem ļaudīm, personām ar garīga rakstura traucējumiem un citām personu grupām, kurām tas nepieciešams;
  3. novērtēt klientu vajadzības, materiālos un personiskos (motivācija, nepieciešamās zināšanas un prasmes, izglītība, profesija u.c.) resursus;
  4. noteikt līdzdarbības pienākumus klientiem;
  5. sniegt sociālo palīdzību;
  6. administrēt pašvaldības budžeta līdzekļus, kas novirzīti sociālajai palīdzībai un sociālajiem pakalpojumiem;
  7. novērtēt sociālā dienesta administrēto un pašvaldības finansēto sociālo pakalpojumu kvalitāti;
  8. izstrādāt sociālo pakalpojumu attīstības koncepcijas un mērķprogrammas;
  9. informēt iedzīvotājus par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību.

 

 

 

  1. pants. Pašvaldības sociālā dienesta pienākumi un tiesības

  1. Pašvaldības sociālajam dienestam ir pienākumi:

  1. sniegt personai informāciju par tiesībām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību un kārtību, kādā tā tiek sniegta;
  2. rakstiski informēt personu, kas pieprasījusi pakalpojumu vai sociālo palīdzību, par pieņemto lēmumu un atteikuma gadījumā norādīt atteikuma iemeslus un lēmuma pārsūdzēšanas termiņus un kārtību;
  3. sniegt personai psihosociālu vai materiālu palīdzību, lai palīdzētu pārvarēt krīzes situāciju un iekļauties sabiedrības dzīvē;
  4. nodrošināt pašvaldības sociālā dienesta rīcībā esošās informācijas par personu ierobežotu pieejamību.

  1. Pašvaldības sociālajam dienestam ir pienākums sniegt informāciju un konsultācijas personai saprotamā veidā.
  2. Pašvaldības sociālajam dienestam ir tiesības bez maksas saņemt ziņas par personas veselības stāvokli, vecāku varas realizāciju, bērnu tiesisko un mantisko stāvokli, aizbildnības un aizgādnības jautājumiem, ienākumiem un piederošajiem īpašumiem, kas pieprasījusi vai saņem pakalpojumu vai sociālo palīdzību no valsts un pašvaldību iestādēm.

    1. pants. Valsts pienākumi sociālo pakalpojumu sniegšanā

  1. Valsts nodrošina:

  1. invalīdu profesionālo rehabilitāciju;
  2. vardarbībā cietušo bērnu sociālo rehabilitāciju;
  3. sociālo rehabilitāciju institūcijās bērniem, kuriem ir radusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām;
  4. tehniskos palīglīdzekļus šā likuma 25.panta pirmajā daļā minētajām personām.

  1. Lai nodrošinātu šā panta pirmajā daļā noteikto pienākumu izpildi, valsts var veidot sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādes vai slēgt līgumus ar citiem pakalpojumu sniedzējiem.
  2. Valsts piedalās dienas centru finansēšanā personām ar garīga rakstura traucējumiem un atbilstoši ikgadējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām atbalsta un finansē citas programmas jaunu pakalpojumu veidu attīstībai pašvaldībās.
  3. Šā panta trešajā daļā minēto dienas centru izveidošanas un uzturēšanas izdevumi tiek finansēti no valsts budžeta izveidošanas gadā 80 procentu apmērā, darbības pirmajā gadā – 60 procentu, otrajā gadā – 40 procentu, trešajā gadā 20 procentu, turpmākajos gados izdevumi 100 procentu apmērā tiek segti no pašvaldību budžetiem.

    1. pants. Labklājības ministrijas uzdevumi

Labklājības ministrijai ir šādi uzdevumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā:

  1. izstrādāt valsts politiku sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā un pārraudzīt tās īstenošanu un izstrādāt prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem;
  2. noteikt valsts investīciju politikas virzienus sociālo pakalpojumu attīstībai;
  3. administrēt valsts budžeta novirzītos līdzekļus šā likuma 13.pantā minēto sociālo pakalpojumu sniegšanai;
  4. sniegt metodisko palīdzību pakalpojumu sniedzējiem un sociālajiem dienestiem;
  5. izveidot un aktualizēt sociālo pakalpojumu sniedzēju un sociālā darba speciālistu reģistru;
  6. izveidot un aktualizēt sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības statistikas datu bāzi.

    1. pants. Valsts sociālo pakalpojumu aģentūra
    2. Valsts līdzdalību sociālo pakalpojumu sniegšanā nodrošina Labklājības ministrijas pārraudzībā esoša Valsts sociālo pakalpojumu aģentūra (turpmāk tekstā - Aģentūra).

    3. pants. Veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroles inspekcija

  1. Sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroli veic Labklājības ministrijas pārraudzībā esošā Veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroles inspekcija (turpmāk tekstā – Inspekcija).
  2. Inspekcija veic šā likuma realizācijas pārraudzību valstī un kontrolē sociālo pakalpojumu sniedzēju atbilstību Ministru kabineta noteiktajām prasībām sociālo pakalpojumu sniedzējiem.
  3. Inspekcijas nolikumu apstiprina Ministru kabinets.
  4. Nodrošinot sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroli, Inspekcijai ir tiesības:

  1. pārbaudīt jebkuras sociālo pakalpojumu sniedzēja telpas;
  2. pārbaudīt dokumentus, kuri ir saistīti ar pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanu, neatkarīgi no to uzglabāšanas formas, kā arī pieprasīt visa veida informāciju, kas nepieciešama, lai novērtētu prasību sociālo pakalpojumu sniedzējiem ievērošanu, vai arī pārbaudītu sūdzību par sniegto pakalpojumu kvalitāti;
  3. aptaujāt darbiniekus un klientus, lai iegūtu informāciju par prasību sociālo pakalpojumu sniedzējiem ievērošanu, vai arī pārbaudītu sūdzību par sniegto pakalpojumu kvalitāti.

17.pants. Sociālo pakalpojumu sniedzējs

(1) Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus šajā likumā minētajos gadījumos drīkst sniegt tikai tāds sociālo pakalpojumu sniedzējs, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām sociālo pakalpojumu sniedzējiem un ir reģistrēts Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā.

(2) Ministru kabinets nosaka sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju vadītāju atestācijas kārtību un kārtību, kādā sociālo pakalpojumu sniedzējs tiek reģistrēts Sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā, un kārtību un pamatojumu, kad tas var tikt izslēgts no reģistra.

3. nodaļa

Sociālo pakalpojumu sniegšanas mērķi, veidi un tiesības uz tiem

    1. pants. Sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas mērķis
    2. Sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas mērķis ir nodrošināt dzīves kvalitātes nepazemināšanos personai, kas vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ to nevar izdarīt pašu spēkiem.

    3. pants. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas mērķis
    4. Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas mērķis ir novērst vai mazināt invaliditātes, darba nespējas, brīvības atņemšanas soda izciešanas, atkarības slimību vai vardarbības un citu faktoru izraisītās negatīvās sociālās sekas personas dzīvē.

    5. pants. Personas tiesības uz sociālo aprūpi
    6. Tiesības uz savām vajadzībām atbilstošu sociālo aprūpi ir visām šā likuma 3.pantā minētajām personām, kurām vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ ir grūtības sevis aprūpēšanā.

    7. pants. Personas tiesības uz sociālo rehabilitāciju

  1. Tiesības uz sociālo rehabilitāciju ir šādām šā likuma 3.pantā minētajām personām, kuru iekļaušanās sabiedrības dzīvē ir apgrūtināta:

  1. invalīdiem un personām ar funkcionāliem traucējumiem;
  2. personām pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas;
  3. personām, kas ir atkarīgas no alkohola, narkotiskām vai psihotropām vielām;
  4. personām, kas cietušas no vardarbības;
  5. bērniem, kuri ilgstoši (ilgāk par vienu gadu) atradušies ārpusģimenes aprūpē.

  1. Pašvaldības atbilstoši sava budžeta iespējām pēc nepieciešamības veido rehabilitācijas programmas arī personu grupām, kuru iekļaušanās sabiedrības dzīvē ir apgrūtināta citu iemeslu dēļ.

    1. pants. Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas veidi

Sociālo aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek sniegti:

  1. personas dzīvesvietā, nodrošinot aprūpi mājās, rehabilitāciju dzīvesvietā, dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, grupu dzīvokļos (grupu mājās), servisa dzīvokļos, naktspatversmēs u.c.;
  2. ilgstošās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās.

    1. pants. Aprūpes mājās sniegšanas principi

  1. Ja personai nepieciešama aprūpe, ko var sniegt tās dzīvesvietā, pašvaldība vispirms izvērtē ar personu kopā dzīvojošo ģimenes locekļu vai personu, kam ir kopēji izdevumi par uzturu un kas mitinās vienā mājoklī ar aprūpējamo, iespējas nodrošināt nepieciešamo aprūpi.
  2. Ja personas aprūpi nodrošina ģimenes locekļi, pašvaldība šos ģimenes locekļus atbalsta psiholoģiski, konsultējot un apmācot, nepieciešamības gadījumā arī materiāli.
  3. Ja persona dzīvo viena vai ar to kopā dzīvojošie ģimenes locekļi vecuma, veselības stāvokļa vai nodarbinātības dēļ nevar nodrošināt nepieciešamo aprūpi, personai ir tiesības saņemt sociālās aprūpes pakalpojumu.

    1. pants. Sociālā rehabilitācija dzīvesvietā
    2. Lai sekmētu pašvaldībā pieejamo resursu izmantošanu un nodrošinātu personas iekļaušanos vietējā sabiedrībā, sociālais darbinieks un sociālais rehabilitētājs sadarbībā ar citiem speciālistiem katrai sociāli rehabilitējamajai personai sastāda un īsteno individuālās sociālās rehabilitācijas plānu.

    3. pants. Nodrošināšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem

 

(1) Tehniskos palīglīdzekļus ir tiesības saņemt šādām personām ar ilgstošiem vai nepārejošiem organisma funkciju traucējumiem vai anatomiskiem defektiem, ja tās saņēmušas ārstniecības personas atzinumu par tehniskā palīglīdzekļa nepieciešamību:

  1. 1., 2. un 3.grupas invalīdiem,
  2. bērniem invalīdiem līdz 16 gadu vecumam,
  3. bērniem, kuriem tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams, lai samazinātu vai novērstu funkcionālo mazspēju,
  4. pensijas vecumu sasniegušām personām, kurām tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams, lai samazinātu vai novērstu funkcionālo mazspēju,
  5. personām ar anatomiskiem defektiem-protēzi vai ortopēdiskos apavus..”

  1. Kārtību, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus, tehnisko palīglīdzekļu aprites nosacījumus nosaka Ministru kabinets.
  2. No valsts budžeta līdzekļiem finansējamo tehnisko palīglīdzekļu sarakstu apstiprina Ministru kabinets.

  1. pants. Profesionālā rehabilitācija

  1. Personām darbspējas vecumā, kurām ir noteikta smaga vai mēreni izteikta invaliditāte, kuras rezultātā persona nespēj strādāt iepriekšējā profesijā un kurām ir Valsts darbaspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas ieteikums par nepieciešamību apgūt jaunu profesiju, ir tiesības saņemt profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus.
  2. Kārtību, kādā persona saņem profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus nosaka Ministru kabinets.

    1. pants. Dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi

(1) Dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina aprūpi un iespēju iesaistīties fiziskās un garīgās aktivitātēs:

  1. pensijas vecuma personām;
  2. invalīdiem ar fiziska rakstura traucējumiem;
  3. personām ar garīga rakstura traucējumiem;
  4. personām pēc smagām, ilgstošām saslimšanām.

(2) Pašvaldībai ir tiesības dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas sniegtos pakalpojumus nodrošināt arī citām šā panta pirmajā daļā neminētajām personu grupām. Personām ar garīga rakstura traucējumiem veidojamas atsevišķas dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas.

    1. pants. Ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi

(1) Ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina mājokli, sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju:

  1. bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, ja nav iespējams nodrošināt viņu aprūpi un audzināšanu audžuģimenē vai pie aizbildņa;
  2. pensijas vecuma personām un invalīdiem ar fiziska rakstura traucējumiem, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijai noteikto;
  3. bērniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijai noteikto;
  4. pilngadīgām personām ar smagiem garīgā rakstura traucējumiem, kam nav nepieciešama atrašanās specializētā ārstniecības iestādē un kuru stāvoklis neapdraud apkārtējos, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijai noteikto.

  1. Pakalpojuma sniegšanu ilgstošās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā pilngadīgai personai var pārtraukt:

  1. ja persona apdraud citu personu veselību vai dzīvību;
  2. ja personai rehabilitācijas rezultātā vairs nav nepieciešami ilgstošās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumi un tos var aizvietot ar pakalpojumiem dzīv esvietā.

  1. Šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos lēmumu par pakalpojuma sniegšanas pārtraukšanu pieņem institūcijas vadītājs, informējot pašvaldību, no kuras līdzekļiem tiek apmaksāts šis pakalpojums vai, kuras teritorijā persona dzīvojusi pirms iestāšanās institūcijā.

4. nodaļa

Ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošo personu tiesības

    1. pants. Ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošo personu tiesības

  1. Ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošai personai ir tiesības:

  1. uz pašnoteikšanos tik lielā mērā, cik tā neierobežo citu personu tiesības un brīvības vai neapdraud personas dzīvību vai veselību,
  2. uz individuālu personāla pieeju sociālo pakalpojumu sniegšanā.

  1. Ilgstošās sociālās aprūpes institūcijā dzīvojošai personai, kura nesaņem vecuma vai invaliditātes pensiju, ir tiesības uz kabatas naudu, kuras apmērs nedrīkst būt mazāks par 15% no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra mēnesī.

    1. pants. Sociālās aprūpes padomes kompetence

  1. Lai sekmētu ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošo personu tiesību ievērošanu, institūcijas vadītājs izveido Sociālās aprūpes padomes (turpmāk tekstā Padome), kuru sastāvā ietilpst ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošas personas, viņu radinieki, institūcijas darbinieki vai vadītājs un vietējās pašvaldības pārstāvji. Padomes lēmumiem ir ieteikumu raksturs. Labklājības ministrs apstiprina padomes paraugnolikumu.
  2. Padome:

  1. saskaņo iekšējās kārtības noteikumus;
  2. iesniedz priekšlikumus institūcijas darbības uzlabošanai;
  3. izskata konfliktu situācijas starp klientiem un institūcijas administrāciju;
  4. piedalās institūcijas sniegto pakalpojumu kvalitātes novērtēšanā.

    1. pants. Personas tiesību ierobežojumi ilgstošās sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā

(1) Ja ir pamatotas aizdomas par narkotisko vielu, ierīču šo vielu izmantošanai, ierīču, kas var apdraudēt dzīvību vai veselību, glabāšanu, institūcijas darbiniekiem ir tiesības ar vai bez personas klātbūtnes pārmeklēt personas mantas un viņai adresētos sūtījumus. Atklājot šādas vielas vai ierīces, tās konfiscē, sastādot par to aktu.

(2) Lai nepieļautu personas atstāšanu bez uzraudzības un lai aizsargātu citu personu tiesības un brīvības, institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var pieņemt lēmumu par personas tiesību brīvi pārvietoties ierobežošanu.

(3) Ja persona ar savu rīcību apdraud savu vai citu personu veselību vai dzīvību, institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var pieņemt lēmumu, izdarot atzīmi personas lietā, par personas izolēšanu uz laiku ne ilgāku par 24 stundām īpaši šim nolūkam iekārtotā telpā, kur personai tiek nodrošināta nepieciešamā aprūpe un nepārtraukta uzraudzība.

(4) Ja nepieciešams ierobežot tiesības bērniem, kas atrodas ilgstošās aprūpes institūcijās, piemērojamas Bērnu tiesību aizsardzības likuma normas.

5.nodaļa

Sociālā palīdzība

    1. pants. Sociālās palīdzības mērķis
    2. Sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu trūcīgām ģimenēm (personām), kuras nonākušas krīzes situācijā, lai nodrošinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā.

    3. pants. Ģimenes (personas) atzīšana par trūcīgu

Ministru kabinets nosaka ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, kuru nepārsniedzot ģimene, kas sastāv no laulātajiem, personām, kam ir kopēji izdevumi uzturam un kas mitinās vienā mājoklī, vai atsevišķi dzīvojoša persona tiek atzīta par trūcīgu, un kārtību, kādā ģimene (persona) tiek atzīta par trūcīgu.

34. pants. Sociālās palīdzības piešķiršana un izmaksas veids

  1. Pašvaldības sociālais dienests pēc personas un viņas ģimenes locekļu ienākumu un citu materiālo resursu izvērtēšanas lemj par sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanu no pašvaldības sociālās palīdzības budžeta līdzekļiem personai, kas pabalstu pieprasījusi.
  2. Piešķirto sociālo palīdzību personai var izmaksāt naudā vai par pabalsta summu apmaksāt preces vai pakalpojumus, kas nepieciešami personas vai viņas ģimenes locekļu pamatvajadzību apmierināšanai.
  3. Ja persona, kas griežas pēc sociālās palīdzības, pēdējo trīs mēnešu laikā mainījusi dzīvesvietu, pašvaldībai ir tiesības pieprasīt no personas iepriekšējās dzīves vietas izziņu par saņemtās sociālās palīdzības apmēru un ņemt to vērā, nosakot nepieciešamās palīdzības apmēru.

    1. pants. Sociālās palīdzības pabalstu veidi

  1. Pašvaldībai no sociālās palīdzības budžeta līdzekļiem jānodrošina pabalsts garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai.
  2. Pašvaldība atbilstoši sava budžeta iespējām, neizvērtējot personas (ģimenes) ienākumus, var piešķirt vienreizēju pabalstu ārkārtas situācijā personai, ja stihiskas nelaimes vai iepriekš neparedzamu situāciju dēļ tā paliek bez iespējām nodrošināt savas pamatvajadzības.
  3. Pašvaldība atbilstoši sava budžeta iespējām ir tiesīga izmaksāt arī citus pabalstus, ja ir apmierināts pamatots pieprasījums pēc garantētā minimālā ienākuma līmeņa pabalsta pašvaldības trūcīgajiem iedzīvotājiem.

    1. pants. Pabalsts garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai

  1. Garantēto minimālo ienākumu līmeni un pabalsta garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai apmēru nosaka un katru gadu saistībā ar kārtējā gada budžeta projektu pārskata Ministru kabinets.
  2. Pabalsts garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai personai (ģimenei) izmaksājams ne vairāk kā deviņus mēnešus kalendārā gada laikā. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā aprēķināms, piešķirams un izmaksājams pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai.
  3. Pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai samazinātā apmērā izmaksā arī pēc ienākumu paaugstināšanās no algota darba, ja tā rezultātā personas ienākumu līmenis vairs nedod tiesības saņemt pabalstu:

1) pirmajā mēnesī - 75 procentu apmērā no iepriekšējā pabalsta apmēra;

2) otrajā mēnesī - 50 procentu apmērā no iepriekšējā pabalsta apmēra;

  1. trešajā mēnesī - 25 procentu apmērā no iepriekšējā pabalsta apmēra.

    1. pants. Pabalsta garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai piešķiršanas un izmaksas nosacījumi

  1. Pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai piešķir un izmaksā ģimenei, kas sastāv no laulātajiem, personām, kam ir kopēji izdevumi uzturam un kas mitinās vienā mājoklī, vai atsevišķi dzīvojošai personai, ja tās pilda likumā “Par sociālo drošību” noteiktos līdzdarbības pienākumus un nepieciešamības gadījumā iesaistās sociālās rehabilitācijas pasākumos. Darbaspējīgai personai, kura vēlas saņemt pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai un nestrādā, pirms pabalsta pieprasīšanas jāreģistrējas Nodarbinātības valsts dienestā, izņemot šā panta otrajā daļā uzskaitītos gadījumus.
  2. Nodarbinātības valsts dienestā nav jāreģistrējas personai, ja tā ir:

  1. invalīds, kas saņem invaliditātes pensiju;
  2. sieviete grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, viens no bērna vecākiem vai cita persona bērna kopšanas periodā;
  3. viens no bērna invalīda vecākiem, kas kopj bērnu, kuram saskaņā ar ārsta speciālista atzinumu nepieciešama pastāvīga uzraudzība un kopšana;
  4. persona, kas vecāka par 15 gadiem un iegūst izglītību klātienē vispārējās vidējās vai profesionālās vidējās izglītības iestādē vai ir pilna laika studējošais augstskolā.

    1. pants. Ierobežojumi līdzdarbības pienākumu noteikšanā
    2. Pabalsta pieprasītājam nedrīkst pieprasīt tādu līdzdarbības pienākumu izpildi, kuri izslēdz iespēju aprūpēt bērnu invalīdu vai pirmskolas vecuma bērnu vai traucē stāties darba attiecībās vai gūt cita veida likumīgus ienākumus no darba.

    3. pants. Pabalsta garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai apmēra samazināšana
    4. (1) Pabalstu garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai ģimenei samazina par personai piešķirto daļu vai atsevišķi dzīvojošai personai nepiešķir, ja persona atteikusies no līdzdarbības pienākuma pildīšanas.

      (2) Pabalsta garantētā minimālā ienākuma līmeņa nodrošināšanai apmēru ģimenei samazina par bērnam paredzēto daļu, ja:

      1) pārtraukta vai izbeigta vecāku vara;

      2) ģimenes valsts pabalstu par bērnu likuma “Par valsts sociālajiem pabalstiem” noteiktajā kārtībā saņem cita persona;

      3) bērns ievietots valsts, pašvaldības vai privātā ārpusģimenes aprūpes un audzināšanas iestādē un atrodas tās apgādībā.

      6. nodaļa

      Sociālā darba mērķis un prasības sociālā darba speciālistiem

    5. pants. Sociālā darba mērķis
    6. Sociālā darba mērķis ir palīdzēt personai un personu grupai noteikt, atrisināt vai mazināt sociālās problēmas, attīstot pašas personas resursus un iesaistot atbalsta sistēmas.

    7. pants. Personas, kurām ir tiesības veikt sociālo darbu
    8. Tiesības veikt sociālo darbu ir personām, kas ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālajā darbā, ir sertificētas un reģistrētas Sociālā darba speciālistu reģistrā.

    9. pants. Personas, kurām ir tiesības veikt sociālo rehabilitāciju, organizēt vai sniegt sociālo aprūpi un sociālo palīdzību
    10. Tiesības veikt sociālo rehabilitāciju, organizēt vai sniegt sociālo aprūpi un sociālo palīdzību ir personām, kas ieguvušas pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību, attiecīgi sociālajā rehabilitācijā, sociālajā aprūpē vai sociālās palīdzības organizēšanā, ir sertificētas un reģistrētas Sociālā darba speciālistu reģistrā.

    11. pants. Sociālā darba speciālistu reģistrs

  1. Lai nodrošinātu pieeju informācijai par praktizēttiesīgiem sociālā darba speciālistiem, Aģentūra veido un aktualizē sociālo pakalpojumu sniedzēju un sociālā darba speciālistu reģistru.
  2. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā persona tiek reģistrēta Sociālā darba speciālistu reģistrā, un kārtību un pamatojumu, kad persona var tikt izslēgta no tā.

    1. pants. Sociālā darba speciālistu sertifikācija un sertifikācijas mērķis

  1. Sociālā darba speciālistu sertifikācijas mērķis ir novērtēt un atzīt sociālā darba speciālistu teorētisko zināšanu, profesionālo iemaņu un personisko īpašību atbilstību profesionālajiem standartiem.
  2. Kārtību, kādā notiek sociālo darbinieku profesionālās kvalifikācijas sertifikācija nosaka Ministru kabinets.

    1. pants. Sociālā darbinieka profesionālās darbības uzdevumi

(1) Sociālā darbinieka profesionālā darbība ir vērsta uz to, lai panāktu un veicinātu indivīdu sociālo problēmu praktisku risinājumu un viņa dzīves kvalitātes uzlabošanos, iekļaušanos sabiedrības dzīvē, pašpalīdzības spējas.

(2) Sociālais darbinieks:

  1. sniedz personai palīdzību un atbalstu sociālo problēmu risināšanā;
  2. palīdz personai attīstīt spējas personīgo un sociālo problēmu risināšanā;
  3. atbalsta personas pašnoteikšanās tiesības, kā arī attīstības iespējas;
  4. piesaista sociāli ekonomiskos resursus un atbilstošos sociālos pakalpojumus personas vai personu grupas sociālo problēmu risināšanai;
  5. nodrošina informāciju par sociālo pakalpojumu sniedzējiem un veido kontaktus starp sociālo pakalpojumu saņēmējiem un pakalpojumu sniedzējiem;

  1. Veicot šajā pantā minētos uzdevumus sociālie darbinieki ievēro sociālo darbinieku ētikas kodeksu, kuru apstiprina Latvijas Profesionālo sociālo un aprūpes darbinieku asociācija.

    1. pants. Sociālā aprūpētāja profesionālās darbības uzdevumi

(1) Sociālais aprūpētājs plāno sociālos pakalpojumus, lai nodrošinātu personas, kas vecuma vai veselības stāvokļa dēļ to nevar izdarīt pašu spēkiem, pamatvajadzību apmierināšanu.

(2) Sociālais aprūpētājs:

  1. atbilstoši klienta vēlmēm un vajadzībām nosaka sociālās aprūpes pakalpojumu kompleksa vai atsevišķu pakalpojumu nepieciešamību un organizē pakalpojumu sniegšanu;
  2. novērtē klienta pašaprūpes spēju izmaiņas un atbilstoši tām maina sociālās aprūpes pakalpojumu kompleksa apjomu un saturu.

    1. pants. Sociālā rehabilitētāja profesionālās darbības uzdevumi

(1) Sociālais rehabilitētājs plāno, vada un organizē sociālās aktivizēšanas darbu tā, lai veicinātu indivīda iekļaušanos sabiedrības dzīvē.

(2) Sociālais rehabilitētājs:

  1. palīdz sociālajam darbiniekam sadarbībā ar citiem speciālistiem izstrādāt un realizēt klientu individuālos sociālās rehabilitācijas plānus, mainīt un papildināt tos atbilstoši izmaiņām klienta dzīves situācijā;
  2. palīdz klientam uzlabot esošās un apgūt jaunas sociālās prasmes.

    1. pants. Sociālās palīdzības organizatora profesionālās darbības uzdevumi

(1) Sociālās palīdzības organizators nodrošina sociālās palīdzības sniegšanu trūkumā nonākušām personām, lai nodrošinātu pamatvajadzības minimālā apmērā.

(2) Sociālās palīdzības organizators:

1) novērtē personas (ģimenes) sociālo un materiālo situāciju un nosaka nepieciešamās sociālās palīdzības veidu, apjomu, saņemšanas ilgumu un līdzdarbības pienākumu;

2) informē klientus par viņu tiesībām uz sociālo palīdzību un par šo tiesību realizācijas iespējām, kā arī līdzdarbības pienākumiem.

Pārejas noteikumi

  1. Likums stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri.
  2. Šā likuma 41.pants un 42.pants stājas spēkā ar 2005.gada 1.septembri, bet 10.panta pirmā daļa stājas spēkā ar 2008.gada 1.janvāri. Personas, kuras līdz 2005.gada 1.septembrim ir nokārtojušas sertifikācijas eksāmenu var turpināt strādāt kā sociālā darba speciālists, neiegūstot likuma 41. vai 42.pantā minēto izglītību.
  3. Līdz 2004. gada 1.janvārim no valsts budžeta līdzekļiem tiek finansēta:

  1. specializētā aprūpe ilgstošās aprūpes institūcijās pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, un neredzīgām personām,
  2. bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu līdz divu gadu vecumam aprūpe ilgstošās aprūpes institūcijās.

  1. Ar 2004.gada 1.janvāri Labklājības ministrijas pārziņā esošās institūcijas, kas nodrošina Pārejas noteikumu 3.punktā noteiktos pakalpojumus tiek reorganizētas par pašvaldību iestādēm. Personu, kas sākušas saņemt šos pakalpojumus līdz 2004.gada 1.janvārim, uzturēšanās minētajās aprūpes institūcijās tiek finansēta no valsts budžeta.
  2. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2003.gada 1.jūnijam, ir piemērojami šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

  1. Ministru kabineta 2000.gada 12.septembra noteikumi nr.314 “Kārtība, kādā personas saņem sociālās palīdzības pakalpojumus”;
  2. Ministru kabineta 2000.gada 12.septembra noteikumi nr.313 “Noteikumi par prasībām sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzējiem”;
  3. Ministru kabineta 1996.gada 27.augusta noteikumi nr.340 “Noteikumi par valsts un pašvaldību sociālās aprūpes institūcijām”;
  4. Ministru kabineta 1995.gada 10.oktobra noteikumi nr.309 “Noteikumi par kārtību, kādā tiek apmaksāta personu uzturēšanās sociālās aprūpes iestādēs”;
  5. Ministru kabineta 2000.gada 8.augusta noteikumi nr.262 “Kārtība, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus”;
  6. Ministru kabineta 2001.gada 28.augusta noteikumi nr.383 “Kārtība, kādā personas saņem profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, un prasības profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem”;

6. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums “Par sociālo palīdzību” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru kabineta Ziņotājs, 1995, 24.nr; Normatīvā akta projekta

likums “Par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību”

anotācija

I. Kādēļ normatīvais akts ir vajadzīgs

1. Pašreizējās situācijas raksturojums

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Likumā “Par sociālo palīdzību” ir noteikts tāds atbildības sadalījums starp valsti un pašvaldībām sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanā, kas paredz, ka no valsts budžeta tiek finansēta sociālā aprūpe institūcijās atsevišķām klientu grupām (specializētos aprūpes centros un pansionātos, bērnu bāreņu aprūpes centros u.c.), bet pakalpojumi dzīvesvietā šīm pašām klientu grupām (aprūpe mājās, dienas centros u.c.) jānodrošina pašvaldībām. Šādi pakalpojumu finansēšanas principi neveicina pakalpojumu tīkla attīstību pašvaldībās, kaut arī šie pakalpojumi ir lētāki un bieži vairāk atbilst klientu vajadzībām nekā no valsts budžeta finansētie dārgākie pakalpojumi institūcijās. Līdz ar to valstī nepietiekoši attīstās alternatīvās aprūpes pakalpojumi klienta dzīvesvietā, un nepamatoti liels skaits klientu atrodas sociālās aprūpes institūcijās.

Likumā “Par sociālo palīdzību” nav nodalīta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija kā pakalpojumi, kas var būt nepieciešami jebkuram iedzīvotājam un par kuriem atbilstoši ienākumiem ir jāmaksā , no materiālā atbalsta, kas domāts trūcīgiem iedzīvotājiem. Tas rada situāciju, ka, organizējot pakalpojumu sniegšanu, bieži tiek plānoti pakalpojumi tikai trūcīgiem iedzīvotājiem vai arī, sniedzot pakalpojumu, tiek uzskatīts, ka tie visos gadījumos sniedzami bez maksas.

Likumā “Par sociālo palīdzību” iekļauta sadaļa par valsts sociālajiem pabalstiem, kuriem ir universāls raksturs, tos piešķir neizvērtējot personas ienākumus, līdz ar to rodas pretruna ar sociālās palīdzības būtību - individuālu atbalstu, kas tiek piešķirts pēc personas resursu izvērtēšanas. Savukārt spēkā esošā pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu sistēma ir sarežģīta un neefektīva, un nenonāk pie iedzīvotājiem ar vismazākajiem ienākumiem.

Valstī gan ir noteiktas prasības sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzējiem, taču nav izveidota juridiskā un institucionālā bāze, kas nodrošinātu uzraudzību par šo prasību ievērošanu un garantētu klientiem tiesības uz kvalitatīvu pakalpojumu.

Spēkā esošais likums “Par sociālo palīdzību” pieņemts 1995. gadā un traucē sasniegt Sociālās palīdzības sistēmas reformas mērķus: vienkāršot un padarīt efektīvāku pabalstu sistēmu, lai tā sniegtu atbalstu trūcīgiem iedzīvotājiem, vienlaikus veicinot personas pašas līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā,

attīstīt sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus pēc iespējas tuvāk klienta dzīvesvietai, lai to panāktu mainīt pakalpojumu finansēšanas principus un decentralizēt pakalpojumu sniegšanu,

nodrošināt klientiem kvalitatīvus un efektīvus pakalpojumus, ko sniedz profesionāli sociālā darba speciālisti.

2. Normatīvā akta projekta būtība

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Likumprojekts, atbilstoši nodala sociālo palīdzību kā materiālu atbalstu trūcīgiem iedzīvotājiem no sociālajiem pakalpojumiem- sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un sociālā darba kā pakalpojumiem, kuriem noteiktā apjomā jābūt pieejamiem visiem iedzīvotājiem, kam tie nepieciešami. Likumprojektā noteikti tādi sociālo pakalpojumi finansēšanas principi, kas veicinās klienta vajadzībām atbilstošu pakalpojumu tīkla attīstību pašvaldībās.

Projektā izstrādāti sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības organizēšanas un administrēšanas principi un organizatoriskā struktūra, precizējot pašvaldību sociālo dienestu un Labklājības ministrijas kompetenci.

Likumprojektā radīti priekšnoteikumi pakalpojumu kvalitātes garantēšanai un klientu tiesību nodrošināšanai. Paredzēts izveidot inspekciju, kas nodrošinās kontroli par noteikto prasību ievērošanu, noteikta sūdzību iesniegšanas kārtība.

Likumprojektā definēti sociālā darba mērķi un noteikti profesionālās darbības pamatuzdevumi sociālā darba profesijās.

 

 

II. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz
sabiedrības un tautsaimniecības attīstību

1. Ietekme uz makroekonomisko vidi

 

 

Likumprojekts veicinās pakalpojumu attīstību pašvaldībās, tiks radītas jaunas darba vietas, papildus pieņemti darbā sociālie darbinieki.

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu

 

 

Likumprojekts rada priekšnoteikumus pakalpojumu tirgus attīstībai, paredzot, ka valsts un pašvaldības pakalpojumu sniegšanai var ne tikai veidot savas iestādes, bet var pirkt pakalpojumus no dažādiem pakalpojumu sniedzējiem, kas reģistrēti sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā - nevalstiskā sektora, privātā sektora.

3. Sociālo seku izvērtējums

 

 

 

Likumprojekts rada priekšnoteikumus klienta vajadzībām atbilstoša pakalpojuma nodrošināšanai, paredz paplašināt iedzīvotāju iespējas sociālo pakalpojumu saņemšanā dzīvesvietā, paredz garantētā minimālā ienākuma nodrošināšanu trūcīgiem iedzīvotājiem, līdz ar to mazinot sociālo spriedzi sabiedrībā.

 

4. Ietekme uz vidi

 

 

 

 

 

Tieši neietekmē.

 

 

 

III. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem

Rādītāji

Finansējuma avots

Kārtējais gads (mērķa griesti 2002.g.)

Nākamie trīs gadi

Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

2002

2003

2004

2005

2006

2007

2002

2003

2004

2005

2006

2007

1.Izmaiņas budžeta ieņēmumos

-

-

-

-

-

-

2.Izmaiņas budžeta izdevumos

9591284

10407967

11165133

10928946

11596413

11883933

Nepilngadīgo alkoholiķu, narkomānu un toksikomānu sociālā rehabilitācija institūcijās

Valsts finansējums

 

316800

475200

633600

538560

633600

633600

Papildus sociālo darbinieku atalgojuma nodrošināšana pašvaldībās

Pašvaldību finansējums

129384

792117

1381533

1243236

1812813

2100333

2002

2003

2004

2005

2006

2007

Alternatīvās aprūpes pakalpojumu attīstība pašvaldībās

Pašvaldību finansējums

45100

40650

50000

47150

50000

50000

Pašvaldību sociālās palīdzības pabalstu sistēmas izveidošana un ieviešana, paredzot GMI ieviešanu

Pašvaldību finansējums

9100000

9100000

9100000

9100000

9100000

9100000

 

3.Finansiālā ietekme

 

 

 

Valsts sociālās aprūpes iestāžu sakārtošana

 

Valsts finansējums

Bērnu iestādēs

631748

631749

0

0

0

0

Pieaugušo iestādēs

2003698

2003697

0

0

0

0

Kopā:

2635446

2635446

0

0

0

0

Kopā:

5270892

5.Detalizēts finansiālā pamatojuma aprēķins

Atbilstoši Ministru kabineta noteikumu nr.13 “Noteikumi par prasībām sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzējiem” pārejas noteikumiem, prasības par telpu pielāgošanu un aprīkošanu valsts sociālās aprūpes iestādēs un pašvaldību sociālās aprūpes iestādēs tiks īstenotas pakāpeniski Valsts investīciju programmas ietvaros līdz 2005.gada 1.janvārim.

Nepilngadīgo alkoholiķu, narkomānu un toksikomānu sociālā rehabilitācija institūcijās

-316800

-475200

-633600

-538560

5.Detalizēts finansiālā pamatojuma aprēķins

Finansējums 2003.gadā - Ls 316 800 ( 80 personas X Ls 11 dienā X 360 dienas ), 2004.gadā - Ls 475 200( 120 personas X Ls 11 dienā X 360 dienas, 2005.gadā - Ls 633 600 ( 160 personas X Ls 11 dienā X 360 dienas ) paredzēts, lai nodrošinātu psihoaktīvo vielu lietošanas atkarībā esošo bērnu (no 80 bērniem gadā 2003.g.- līdz 160 bērniem gadā - 2005.g., tad turpmāk ik gadus 160 bērniem) sociālās rehabilitācijas kursu institūcijā 1,5-2 gadus. Pēc šāda sociālās rehabilitācijas kursa pabeigšanas bērni varētu atgriezties ģimenē un integrēties sabiedrībā. 2000. gadā Valsts narkoloģijas centra uzskaitē bija vairāk kā 800 nepilngadīgo (pēc centra speciālistu atzinuma oficiālajā uzskaitē ir tikai 1/3), t.sk. vairāk kā 200 bērnu ir psihoaktīvo vielu lietošanas atkarībā. Laikā no 1994.-1999.gadam psihoaktīvo vielu atkarībā esošo bērnu skaits pieaudzis no 111 līdz 698 bērniem. Tā ir izvērsusies par nopietnu sociālu problēmu, kas risināma valstiskā līmenī un jau esošo likumdošanas aktu ietvaros. Aptuveni 10% no uzskaitē esošajām nepilngadīgajām personām paredzēts uzsākt sociālo rehabilitāciju institūcijās ar 2003.gadu.

Papildus sociālo darbinieku atalgojuma nodrošināšana pašvaldībās

129384

792117

1381533

1243236

5.Detalizēts finansiālā pamatojuma aprēķins

Lai sniegtu optimālu līmeni, pašvaldībās sociālās palīdzības dienestos būtu jānodarbina viens sociālā darba speciālists uz tūkstošs iedzīvotājiem, t.i. 2375 speciālisti. Pēc 2000.gada datiem pašlaik pašvaldību sociālās palīdzības dienestos kopā strādā 824 sociālie darbinieki. Papildus nepieciešams būtu piesaistīt 1551 sociālā darba speciālistus. Lai sasniegtu kvalitatīvu sociālo pakalpojumu nodrošināšanu uz 2007.gada 31.decembri, 2003.gadā jāparedz pašvaldību sociālās palīdzības dienestos papildus piesaistīt 90 sociālos darbiniekus, 2004.gadā - 461 darbiniekus, 2005.gadā - 500 darbiniekus, 2006.gadā – 300 un 2007.gadā – 200 darbiniekus.

Atalgojums (no pašvaldību budžeta) sociālajam darbiniekam - 11.-13.kategorija ar vidējo amatalgu Ls 95/mēnesī., soc.nod. Ls 24,5/mēnesī - kopā 1 sociālajam darbiniekam Ls 119,8/mēn.

Papildus finansējums sociālā darbinieka atalgojuma nodrošināšanai:

- 2003.gadā nepieciešams - Ls 129384,00 gadā (90 sociālie darbinieki x Ls 119,8/mēnesī x 12 mēneši).

- 2004.gadā nepieciešams - Ls 792117.00 gadā (551 sociālie darbinieki x Ls 119,8/mēnesī x 12 mēneši).

- 2005.gadā nepieciešams - Ls 1381553.00 gadā (1051 sociālie darbinieki x Ls 119,8/mēnesī x 12 mēneši).

- 2006.gadā nepieciešams - Ls 1812813.00 gadā (1351 sociālie darbinieki x Ls 119,8/mēnesī x 12 mēneši).

- 2007.gadā nepieciešams - Ls 2100333.00 gadā (1551 sociālie darbinieki x Ls 119,8/mēnesī x 12 mēneši).

4.Prognozējamie kompensējošie pasākumi papildu izdevumu finansēšanai

231209

231209

231209

5.Detalizēts finansiālā pamatojuma aprēķins Ekonomija no klientu skaita samazinājuma valsts sociālās aprūpes institūcijās

Ņemot vērā klientu struktūras analīzi sociālās aprūpes institūcijās personām ar garīga rakstura traucējumiem, var izdarīt pieņēmumu, ka sākot ar 2004.gadu pakāpeniski – vidēji par 10% laikā no 2004.-2007.gadam, var samazināties no jauna uzņemto klientu skaits. 2004.gadā samazinājums tiek prognozēts - 2% (112 klienti) - Ls 231209, 2005.g. – 2% (112 klienti) - Ls 231209, 2006.g.-3% (167 klienti) - Ls 346813, 2007.g. - 3% (167 klienti) - Ls 346813 - tādā gadījumā, ja pašvaldībās tiek nodrošinātas klientam atbilstošas alternatīvās sociālās aprūpes formas. Ņemot vērā pieņēmumu par pakāpenisku no jauna uzņemto klientu skaita samazinājumu institūcijās personām ar garīga rakstura traucējumiem vidēji par 10% - t.i. par 558 personām laikā no 2004.-2007.gadam, veidosies finansu resursu ekonomija Ls 1156044 (Ls 1156044 = 558 personas X Ls173/mēn..)

Ja prognozes par ekonomiju no klientu skaita samazinājuma neīstenosies, pašvaldībām būs nepieciešami papildus līdzekļi no pašvaldību budžeta sociālo darbinieku atalgojuma nodrošināšanai.

 

IV. Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz
spēkā esošo tiesību normu sistēmu

Kādi normatīvie akti (likumi un Ministru kabineta noteikumi) papildus jāizdod un vai ir sagatavoti to projekti.

Attiecībā uz Ministru kabineta noteikumiem (arī tiem, kuru izdošana ir paredzēta izstrādātajā likumprojektā) norāda to izdošanas mērķi un galvenos satura punktus, kā arī termiņu, kādā paredzēts šos noteikumus izstrādāt.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tiesību aktu projekti, kuru izstrādāšanai paredzēts pilnvarojums normatīvo aktu projektā - likumā “Par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību”:

  1. Ministru kabineta noteikumi par pabalsta garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai aprēķināšanas, piešķiršanas un izmaksas kārtību.
  2. Ministru kabineta noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni un pabalsta garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai apmēru.
  3. Ministru kabineta noteikumi par ienākumu līmeņa noteikšanu, kuru nepārsniedzot ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona tiek atzīta par trūcīgu un kārtību, kādā ģimene vai persona atzīstama par trūcīgu.
  4. Ministru kabineta noteikumi par kārtību, kādā persona tiek atbrīvota no maksas par sociālajiem pakalpojumiem.
  5. Ministru kabineta noteikumi par kārtību, kādā persona apmaksā sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus.
  6. Ministru kabineta noteikumi par sociālo dienestu vadītāju un sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju vadītāju atestācijas kārtību.
  7. Ministru kabineta noteikumi par Veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroles inspekcijas nolikumu.
  8. Ministru kabineta noteikumi par kārtību, kādā persona saņem tehniskos palīglīdzekļus.
  9. Ministru kabineta noteikumi par kārtību, kādā persona saņem profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, un prasības profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem.
  10. Ministru kabineta noteikumi par prasībām sociālo pakalpojumu sniedzējiem.
  11. Ministru kabineta noteikumi par sociālās palīdzības nozarē strādājošo sertifikācijas noteikumiem.
  12. Ministru kabineta noteikumi par kārtību, kādā sociālo pakalpojumu sniedzējs tiek reģistrēts Sociālo pakalpjumu sniedzēju reģistrā un kārtību un pamatojumu, kad tas var tikt izslēgts no reģistra.
  13. Ministru kabineta noteikumi par Valsts sociālo pakalpojumu aģentūras nolikumu.
  14. Ministru kabineta rīkojums par Valsts sociālo pakalpojumu aģentūras izveidošanu.

Tiesību aktu projekti, kuri jāatzīst par spēku zaudējušiem.

1995.gada 26.oktobra likums “Par sociālo palīdzību”.

Tiesību aktu projekti, kuri jāatzīst par spēku zaudējušiem ar 2003.gada 1.jūniju.

  1. Ministru kabineta 2000.gada 12.septembra noteikumi nr.314 “Kārtība, kādā personas saņem sociālās palīdzības pakalpojumus”.
  2. Ministru kabineta 2000.gada 12.septembra noteikumi nr.313 “Noteikumi par prasībām sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzējiem”.
  3. Ministru kabineta 1996.gada 27.augusta noteikumi nr.340 “Noteikumi par valsts un pašvaldību sociālās aprūpes institūcijām”.
  4. Ministru kabineta 1995.gada 10.oktobra noteikumi nr.309 “Noteikumi par kārtību, kādā tiek apmaksāta personu uzturēšanās sociālās aprūpes iestādēs”.
  5. Ministru kabineta 2000.gada 8.augusta noteikumi nr.262 “Kārtība, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus”.
  6. Ministru kabineta 2001.gada 28.augusta noteikumi nr.383 “Kārtība, kādā personas saņem profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, un prasības profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem”.

Tiesību akta projekts, kuru nepieciešamas izstrādāt:

Likums Par valsts sociālajiem pabalstiem.

Tiesību aktu projekti, kuros nepieciešams veikt grozījumus:

  1. 1997.gada 1.oktobra “Ārstniecības likumā”
  2. 1998.gada 19.jūnija Saeimā pieņemtajā “Bērnu tiesību aizsardzības likumā”
  3. Likumā “Par pašvaldību palīdzību dzīvokļu jautājumu risināšanā”
  4. Ministru kabineta noteikumi nr.87 “Noteikumi par valsts sociālajiem pabalstiem aizbildnim”
  5. Ministru kabineta noteikumi nr.391 “Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas nolikums”

V. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām
atbilst normatīvais akts

1. Saistības pret Eiropas Savienību

 

 

 

 

ES Padomes 1992.gada 24.jūnija ieteikumiem 92/441/EEK par kopējiem kritērijiem attiecībā uz resursu pietiekamību un sociālās palīdzības vietu sociālās aizsardzības sistēmā.

ES Padomes 1992.gada 27.jūlija ieteikumiem 92/442/EEK par sociālās aizsardzības mērķu un politikas saplūšanu.

1961.gada Eiropas Sociālā harta, kuru Latvija ir parakstījusi 1997.gada 29.maijā. Panti, kuri īpaši attiecas uz šo likumu un, kurus Latvija ir ratificējusi 2002.gada 2.martā ir:

13.pants – Tiesības uz sociālo un medicīnisko palīdzību.

14.pants –Tiesības izmantot sociālās labklājības dienesta palīdzību.

16.pants – Ģimenes tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību.

17.pants – Mātes un bērna tiesības uz sociālo un ekonomisko palīdzību.

Augstāk minētajos pantos tiek uzsvērtas tiesības saņemt sociālo palīdzību ikvienai personai, kurai trūkst līdzekļu un kas nespēj objektīvu apstākļu dēļ pašas spēkiem tos sagādāt. Akcents tiek likts arī uz sociālo dienestu izveidošanu un attīstīšanu, kuros tiek strādāts ar profesionālām sociālā darba metodēm un sociālo pakalpojumu attīstīšanu atbilstoši klienta vajadzībām, kā arī individuālu pieeju darbam ar katru no klientiem.

2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām

 

Nav

3. Saistības, kas izriet no Latvijai saistošajiem divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem

 

Nav

4. Atbilstības izvērtējums

1.tabula

Attiecīgie Eiropas Savienības normatīvie akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Tiesas spriedumi, vadlīnijas, juridiskās doktrīnas atzinums u.tml.), norādot numuru, pieņemšanas datumu, nosaukumu, publikāciju.

 

 

2.tabula

Latvijas normatīvā akta projekta norma (attiecīgā panta, punkta Nr.)

Eiropas Savienības normatīvais akts un attiecīgā panta Nr.

Atbilstības pakāpe (atbilst/
neatbilst)

Komentāri

VI. Kādas konsultācijas notikušas,
sagatavojot normatīvā akta projektu

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām konsultācijas ir notikušas

 

 

 

 

Latvijas asociācija “Rūpju bērns”

Latvijas Neredzīgo savienība

Latvijas Nedzirdīgo biedrība

Latvijas Invalīdu biedrība

Latvijas Pensionāru federācija

Latvijas Sociālās aprūpes iestāžu vadītāju asociācija

Latvijas Profesionālo sociālo un aprūpes darbinieku asociācija

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta)

Nevalstiskās organizācijas kopumā likumprojektu atbalsta, pieprasa palielināt valsts līdzdalību to sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu finansēšanā, kuri jānodrošina pašvaldībām.

Projektā tika izdarītas korekcijas, paredzot, ka klientiem ir tiesības saņemt informāciju par pakalpojumiem un konsultācijas tiem saprotamā veidā.

3 . Kādi sabiedrības informēšanas pasākumi ir veikti un kāds ir sabiedriskās domas viedoklis

Likumprojekts publicēts avīzē “Sociālās palīdzības vēstis”, tika apspriests 9 reģionālajos semināros ar pašvaldību vadītājiem, tika sagatavotas publikācijas presē.

4. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem

Likumprojektu izvērtēja Pasaules Bankas konsultants sociālo zinātņu doktors E. Bilsons (Lielbritānija)

VII. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde

1. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde no valsts un (vai) pašvaldību puses - vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas

 

 

 

Lai nodrošinātu likuma realizāciju, notiek Labklājības ministrijas pārraudzībā esošā Sociālās palīdzības fonda reorganizācija, uz tā bāzes izveidojot Valsts sociālo pakalpojumu aģentūru, kura veic likumprojekta 15.pantā noteiktās funkcijas, un uz Labklājības ministrijas pakļautībā esošās Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas bāzes izveidojot Veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroles inspekciju (16.pants), kura veiks ar sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroli saistītās funkcijas.

2. Kā sabiedrība tiks informēta par normatīvā akta ieviešanas mehānismu

 

Ministrijā ir izstrādāta sabiedrības informēšanas stratēģija un aktivitāšu plāns, kurā iekļautās aktivitātes paredz plašu sabiedrības informēšanu par likuma realizāciju.

3. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja normatīvais akts viņu ierobežo

 

 

 

Iedzīvotāji var pārsūdzēt atteikumu vai lēmumu par sociālā pakalpojuma vai sociālās palīdzības sniegšanu vispārīgā kārtībā.

Iedzīvotājs var iesniegt sūdzību par sniegto pakalpojumu kvalitāti un likumā nosaukto klienta tiesību neievērošanu Veselības aprūpes un sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroles inspekcijā, kura būs LM pārraudzībā esoša institūcija.

 

 

Labklājības ministra vietā

vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V. Makarovs

v