1. Pašreizējās situācijas raksturojums

2. Normatīvā akta projekta būtība

Likumprojekts "Par 1994.gada 17.jūnija Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par cīņu pret pārtuksnešošanos/zemes degradāciju " izstrādāts, lai Latvija ratificētu Konvenciju, un īstenotu tās prasības.

Likuma ieviešana nodrošinās augsnes aizsardzības pasākumu īstenošanu, veicinot augšņu produktivitātes pieaugumu, ieviešot ilgtspējīgu zemes un ūdens resursu apsaimniekošanu, kā arī uzlabojot sadzīves apstākļus, jo īpaši pašvaldību līmenī, kāds ir arī Konvencijas mērķis.

3.Cita informācija

1. Ietekme attiecībā uz makroekonomisko vidi

Likumam nebūs tiešas ietekmes uz makroekonomisko vidi. Būs novērojama netieša pozitīva ietekme, jo tiks veicināta ilgtspējīgas attīstības un vidi saudzējošas saimniekošanas principu īstenošanu.

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu

Likumam nebūs tiešas ietekmes uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu.

3. Sociālo seku izvērtējums

Tiešas sociālas ietekmes likumam nebūs. Likums veicinās demokratizācijas procesus sabiedrībā, iedzīvotāju informētību par vidi un to ietekmējošiem faktoriem, kas sekmēs videi draudzīgu lēmumu pieņemšanu un rīcību.

4. Ietekme uz vidi

Likuma prasību ieviešana pozitīvi ietekmēs vidi, jo īstenojot Konvencijas noteiktās prasības tiks veicināta augsnes degradāciju samazinošu un citu vidi saudzējošu lēmumu pieņemšana un aktivitātes, videi nekaitīgu vielu un tehnikas izmantošanu u.c.

5. Cita informācija

tūkst. Ls

Rādītāji

Kārtējais

gads

Nākamie trīs gadi

Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

1

2

(2003.)

3

(2004.)

4

(2005.)

5

(2006.)

6

1. Izmaiņas budžeta ieņēmumos

Nav sagaidāmas.

2. Izmaiņas budžeta izdevumos

Valsts pamatbudžetā ir gaidāmi papildus izdevumi. Dalības maksa ik gadu ap $ 800, rīcības programmu izstrādāšanai

Ls 5000. Ja Konvenciju pieņem 2002.gada septembrī - oktobrī, tad dalības maksa par 2002.gadu būs līdz $ 200.

$ 800

Ls 5000

$ 800

$ 800

$ 800

3. Finansiālā ietekme

Nav

4. Prognozējamie kompensējošie pasākumi papildus izdevumu finansēšanai

Iespējams, ka Latvijai būs iespēja saņemt starptautisko finansējumu no Pasaules Bankas, Starptautiskā lauksaimniecības attīstības fonda, Globālā fonda un citiem starptautiskie finansu avotiem Konvencijas īstenošanai.

5. Detalizēts finansiālā pamatojuma aprēķins

6. Cita informācija

1. Kādi normatīvie akti (likumi un Ministru kabineta noteikumi) papildus jāizdod un vai ir sagatavoti to projekti.

Attiecībā uz Ministru kabineta noteikumiem (arī tiem, kuru izdošana ir paredzēta izstrādātajā likumprojektā) norāda to izdošanas mērķi un galvenos satura punktus, kā arī termiņu, kādā ir paredzēts šos noteikumus izstrādāt.

Neietekmēs spēkā esošo tiesību normu sistēmu, jo spēkā esošie normatīvie akti atbilst Konvencijas prasībām un nodrošina to ievērošanu.

2. Cita informācija

Iespējami precizējumi normatīvajos aktos, kas saistīti ar lauksaimniecību.

1. Saistības pret Eiropas Savienību

ES 6-tā Vides rīcības programmā, ES aicina kandidātvalstis pievienoties Konvencijai, tomēr tā nav tieši saistīta ar sarunu nosacījumiem.

2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām

ANO Eiropas ekonomiskā komisija aicina tās dalībvalstis pievienoties Konvencijai.

3. Saistības, kas izriet no Latvijas saistošajiem divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskiem līgumiem

Likumprojekts saistīts ar sekojošiem Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem:

4. Atbilstības izvērtējums

1. tabula

Attiecīgie Eiropas savienības normatīvie akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Tiesas spriedumi, vadlīnijas juridiskās doktrīnas atzinums u.tml.), norādot numuru, pieņemšanas datumu, nosaukumu, publikāciju

Nav

Latvijas normatīvā akta projekta norma (attiecīgā panta, punkta Nr.)

Eiropas Savienības normatīvais akts un attiecīgā panta Nr.

Atbilstības pakāpe (atbilst/neatbilst)

Komentāri

5. Cita informācija

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām ir notikušas konsultācijas

Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Latvijas Lauksaimniecības konsultāciju, izglītības un atbalsts centrs, Latvijas Melioratoru biedrība.

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta)

Nevalstiskās organizācijas atbalsta Konvencijas ratifikāciju.

3. Kādi sabiedrības informēšanas pasākumi ir veikti un kāds ir sabiedriskās domas viedoklis

Sabiedrības informēšanas pasākumi notikuši saistībā ar informāciju par ilgtspējīgas attīstības procesu un Johannesburgas Sammitu, kā arī “Vides aizsardzības klubs” ir veicis sabiedrības informēšanu. Sabiedriskās domas viedoklis ir atbalstīt Konvencijas ratificēšanu.

4. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem

Likumprojekta izstrādes gaitā ir bijušas konsultācijas ar starptautiskiem konsultantiem. Latvijā VARAM notikušas tikšanās ar Konvencijas sekretariāta pārstāvjiem E.Flešhaueru, A.Kalelu G.Kalbermatenu un Jiŗi Hlavāčeku - ANO Konvencijas par pārtuksnešošanos dalībvalstu 4-ās sanāksmes Viceprezidentu un Biroja pārstāvi.

5. Cita informācija

Visa informācija pieejama ANO Konvencijas par cīņu pret pārtuksnešošanos/zemes degradāciju sekretariāta mājas lapā <http://www.unccd.int/main.php>

1. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde no valsts un (vai) pašvaldību puses - vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas

02.05.2000.gadā izveidota starpministriju konsultatīvā padome starp Zemkopības un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijām “Lauksaimniecības un vides aizsardzības konsultatīvā padome”, kura koordinē arī jautājumus, kas skar Konvencijas prasības attiecībā uz augšņu degradācijas novēršanu.

2. Kā sabiedrība tiks informēta par normatīvā akta ieviešanu

VARAM sadarbībā ar Dānijas Vides aģentūru 2002.gadā paredz izveidot Vides informācijas centru uz esošās VARAM informatīvās bāzes. Aktuālāko informāciju par normatīvā akta ieviešanu varēs iegūt Vides informācijas centrā. Par Konvencijas stāšanos spēkā tiks paziņots laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

3. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja normatīvais akts viņu ierobežo

Likumprojekts paredz katra indivīda tiesības pārsūdzēt lēmumus vides jomā administratīvā kārtībā, kā arī vēršoties tiesā.

4. Cita informācija

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par cīņu pret pārtuksnešošanos/zemes degradāciju (*)valstīs, kurās novērojami ievērojami sausuma periodi vai pārtuksnešošanās, jo īpaši Āfrikā

*Termins ‘’zemes degradācija’’ ieviests konvencijas praksē vēlāk, jo vairumam ANO dalībvalstu tieši nedraud pārtuksnešošanās, bet zemes degradācija novērojama katrā no tām

Zemāk seko pilns ANO Konvencijas par cīņu pret pārtuksnešošanos/zemes degradāciju teksts, kuru izstrādāja Starpvalstu Saskaņošanas Komiteja (SSK) un kurš tika parakstīts 1994.g. jūnijā. Ievads, kurš pievienots tekstam, nav oficiāla tā sastāvdaļa, tam ir tikai paskaidrojošas funkcijas.

Starptautiskajai sabiedrībai bija nepieciešams ievērojams laiks, pirms tā atzina ka pārtuksnešošanās ir liela ekonomiska, sociāla un vides problēma daudzās valstīs visos pasaules reģionos. 1977. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas Konference ‘’Par pārtuksnešošanos’’ (ANO KPP) , pieņēma Rīcības plānu cīņai ar pārtuksnešošanos (RPCAP). Tomēr neskatoties uz šo plānu un sekojošajiem pasākumiem, ANO Vides Programma (ANOVP) 1991. gadā konstatēja, ka zemes degradācija, zemi arī šajās un sausajās daļēji-humīdajās teritorijās ir kopumā intensificējusies, kaut arī varēja sameklēt ‘’dažus vietēja rakstura panākumu piemērus’’.

Tā rezultātā, pārtuksnešošanās ierobežošanas jautājums joprojām bija viens no 1992. gada ANO Riodežaneiro Konferences ‘’Par vidi un attīstību’’ (PVUA) dienas kārtības pamatjautājumiem. Šī konference izvirzīja jaunu, integrētu pieeju problēmai, uzsverot nepieciešamību atbalstīt ilgtspējīgu attīstību visas sabiedrības līmenī. Konference arī aicināja ANO Ģenerālo Asambleju izveidot Starpvaldību Saskaņošanas Komiteju (SSK) lai līdz 1994. gada jūnijam izstrādātu Konvenciju ‘’Par cīņu pret pārtuksnešošanos valstīs, kurās novērojami ievērojami sausuma periodi vai pārtuksnešošanās, jo īpaši Āfrikā’’. 1992. gada decembrī ANO Ģenerālā Asambleja šo aicinājumu atbalstīja, pieņemot Rezolūciju 47/188.

Strādājot saspringti, Komiteja pabeidza saskaņošanu piecās sesijās. Konvencija tika pieņemta Parīzē 1994. gada 17. jūnijā, un turpat arī atvērta parakstīšanai 1994. gada 14. – 15. oktobrī. Tā stājās spēkā 1996. gada 26. decembrī, 90 dienas pēc 50-tā ratifikācijas raksta saņemšanas. Vairāk nekā 150 valstis šobrīd ir Konvencijas parakstītājas Puses. Parakstītāju Pušu Konference (PPK), kas ir arī Konvencijas augstākā lēmēja institūcija, noturēja savu pirmo sesiju 1997. gada oktobrī Romā un otro sesiju 1998. gada decembrī Dakārā.

papildinājums:

3. PPK notika 1999. gadā Resifē

4. PPK tiek plānota 2000.gada decembrī Bonnā. Sagaidāms, ka tajā tiks pieņemts V. Pielikums, kurš būs Reģionālās īstenošanas pielikums Vidus un Centrāleiropas valstīm.

Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencija par cīņu pret pārtuksnešošanos/zemes degradāciju (*)valstīs, kurās novērojami ievērojami sausuma periodi vai pārtuksnešošanās, jo īpaši Āfrikā

Konvencijas parakstītājas Puses,

Apstiprinot, ka dzīvās būtnes pārtuksnešošanās vai sausuma ietekmētajās vai apdraudētajās vietās ir centrālais rūpju iemesls,

Atspoguļojot starptautiskās sabiedrības, ieskaitot valstis un starptautiskās organizācijas, aktuālās bažas par pārtuksnešošanās un sausuma izraisītajām negatīvajām sekām,

Pārliecībā, ka arīdās, semi-arīdās un sausas daļēji-humīdas platības aizņem ievērojamu zemeslodes daļu, kā arī ir vienīgā dzīves un saimniekošanas vieta lielam iedzīvotāju skaitam,

Apzinoties, ka pārtuksnešošanās un sausums ir globālas dimensijas problēmas, kas ietekmē visus pasaules reģionus, un, lai novērstu pārtuksnešošanos vai samazinātu sausumu, ir nepieciešami tāda mēroga pasākumi, kuros iesaistīta visa starptautiskā sabiedrība,

Atzīmējot, ka arī starp attīstītajām valstīm, it īpaši tām ,kuras attīstījušās pēdējā laikā, daudzas, bet jo sevišķi Āfrikas reģiona valstis, regulāri sastopas ar pārtuksnešošanās vai sausumu radītajām problēmām, kurām bieži ir pat traģiskas sekas,

Atzīmējot arī, ka pārtuksnešošanos izraisa kompleksa fizikālo, bioloģisko, politisko, sociālo, kultūras un ekonomisko faktoru mijiedarbība,

Atzīstot lielo tirdzniecības un starptautisko ekonomisko kontaktu ietekmi uz daudzu valstu iespējām efektīvi cīnīties pret pārtuksnešošanos,

Pārliecībā, ka ilgtspējīga ekonomiskā attīstība, sociālā attīstība un nabadzības novēršana ir prioritātes pārtuksnešošanās ietekmētajās attīstības valstīs, jo īpaši Āfrikā, un ir ļoti nozīmīgi faktori uzstādot ilgtspējīgas attīstības mērķus,

Domājot, ka pārtuksnešošanās un sausuma efekti ietekmē ilgtspējīgu attīstību caur to mijiedarbību ar sociālajām problēmām, kā nabadzība, slikta veselības aprūpe, nepietiekama barība, nepietiekamas kvalitātes barība, un ka šīs problēmas lielā mērā rodas no demogrāfiskās dinamikas, migrācijas un personu pārvietošanas,

Novērtējot jau veikto pasākumu lielo nozīmi un uzsverot starptautiskās sabiedrības un starptautisko organizāciju lielo pieredzi cīņā ar pērtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanu, it īpaši realizējot Rīcības Plānu Cīņai ar Pārtuksnešošanos, kurš tika pieņemts ANO konferencē Par cīņu pret pārtuksnešošanos 1977. Gadā,

Reāli novērtējot, ka, neskatoties uz visiem pagātnē realizētajiem pasākumiem, joprojām nav sasniegts cerētais progress cīņā ar pārtuksnešošanos un sausuma izraisītajiem efektiem, kādēļ nepieciešama jauna un efektīvāka pieeja visos līmeņos, kas balstīta uz ilgtspējīgas attīstības pieejas,

Konstatējot, ka ANO Konferences Par Vidi un Attīstību lēmumi, it īpaši Agenda 21 un tās 12. nodaļa, norāda ceļus un paņēmienus cīņai ar pārtuksnešošanos,

Atkal apstiprinot šajā sakarībā apstiprinājumus, kurus devušas attīstītās valstis un kuri ietverti Agendas 21 33. Nodaļas 13. paragrāfā,

Atsaucot atmiņā ANO Ģenerālās Asamblejas Lēmumu 47/188, jo īpaši tā lielo nozīmi attiecībā uz Āfrikas valstīm, un citus svarīgus ANO Lēmumus un Programmas attiecībā uz pārtuksnešošanos un sausumu, kā arī svarīgus lēmumus attiecībā gan uz Āfrikas valstīm, gan citiem reģioniem,

Atkal apstiprinot Riodežaneiro Deklarācijas Par Vidi un Attīstību 2. Principu, kurš uzsver, ka atbilstoši ANO Hartai un starptautiskajiem likumdošanas principiem, dalībvalstīm ir suverēnas tiesības savu resursu ekspluatāciju atbilstoši to vides un attīstības politikām, kā arī pilna atbildība par to, ka šo tiesību realizācija nenodara zaudējumus citām valstīm, kā arī neiziet no nacionālās likumdošanas kontroles robežām,

Konstatējot, ka tieši nacionālās valdības spēlē galveno lomu cīņā ar pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanā, kādēļ panākumi ir atkarīgi no ietekmētiem apgabaliem izstrādāto kopējo rīcības programmu ieviešanas vietējā līmenī,

Konstatējot arī, ka cīņā pret pārtuksnešošanos un sausumu samazināšanā, liela nozīme ir starptautiskajai sadarbībai un partnerībai,

Atzīstot, ka daudzām attīstības valstīm, jo īpaši Āfrikā, nepieciešami papildus līdzekļi, tai skaitā ievērojams finansiāls atbalsts, ietverot jaunus kā arī papildinātus esošos fondus, kā arī pieeja pie tehnoloģijām, bez kurām tās nevarēs pilnībā ieviest šo Konvenciju,

Izsakot bažas par pārtuksnešošanās un sausuma tālāku attīstību Centrālajā Āzijā un Transkaukāzā,

Akcentējot lielo sieviešu lomu jaunattīstības valstu saimniecībā pārtuksnešošanās un sausumu ietekmētajos reģionos, jo īpaši lauku rajonos, un nepieciešamību nodrošināt programmās pārtruksnešošanās un sausumu novēršanai gan vīriešu, gan sieviešu līdzdalību,

Uzsverot nevalstisko organizāciju un dažādu interešu grupu līdzdalības lielo nozīmi programmās cīņai ar pārtuksnešošanos un sausuma efektiem,

Paturot prātā, ka sakarības starp pārtuksnešošanos un citām globālajām vides problēmām skar ne tikai nacionālās sabiedrības, bet visu starptautisko sabiedrību pilnībā,

Paturot arī prātā, ka jebkurš ieguldījums cīņā pret pārtuksnešošanos palīdz sasniegt arī mērķus, kuri nosprausti ANO Vispārējā Klimata pārmaiņu novēršanas Konvencijā, Konvencijā par Bioloģisko dauzdveidību un citās ar vidi saistītās konvencijās,

Ticot, ka pārtuksnešošanās novēršanas sausuma efektu samazināšanas stratēģijas tiks īstenotas visefektīvāk, ja tās balstīsies uz atbilstošu zinātnisko pieredzi, kvalitatīviem sistemātiskiem novērojumiem un to rezultātu regulāru izvērtēšanu,

Atzīstot, ka steidzīgi jāuzlabo starptautiskās sadarbības efektivitāte un koordinācija, lai varētu realizēt dažādus nacionālas nozīmes plānus un noteikt tajos prioritātes,

Nolemjot, ka jāpieņem atbilstoši mēri, lai cīnītos ar pārtuksnešošanos un samazinātu sausuma izraisītos efektus gan šodienas sabiedrības, gan arī nākamo paaudžu vārdā,

Vienojās par sekojošo:

SADAĻA I
IEVADS

Pants 1

Lietotie termini

Šis konvencijas izpratnē tālāk tekstā:

(b) "cīņa pret pārtuksnešošanos" ietver aktivitātes, kuras ir daļa no integrētās zemes lietošanas prakses arīdajos, semi-arīdajos un sausajos daļēji-humīdajos apgabalos, un kuras vērstas uz:

(i) zemes degradācijas novēršanu un/vai tās samazināšanu;

(ii) daļēji degradēto zemju rehabilitāciju; un

(iii) pārtuksnešoto zemju meliorāciju;

(c) "sausums" nozīmē dabīgu dabas parādību, kas izpaužas, ja nokrišņu daudzums ievērojami atpaliek no normālajiem novērotajiem daudzumiem, radot nopietnas hidroloģiskās bilances izmaiņas un izsaucot negatīvus efektus attiecībā uz zemes kā resursa produktivitāti;

(d) "sausuma efektu samazināšana" nozīmē pasākumus, kas palīdz paredzēt sausuma iestāšanos, kā arī samazināt tā radīto efektu ietekmi uz sabiedrību un dabīgajām sistēmām, ja tiem ir tiešs sakars ar cīņu pret pārtuksnešošanos;

(e) "zeme" nozīmē zemes bio-produktīvo sistēmu, kas sastāv no augsnes, veģetācijas, citām biotām, kā arī ekoloģiskajiem un hidroloģiskajiem procesiem, kuri norisinās šīs sistēmas ietvaros;

(f) "zemes degradācija" arīdos, semi-arīdos un sausos humīdos apgabalos nozīmē tās ekonomiskās vai bioloģiskās produktivitātes samazināšanos vai izzušanu, vai arī izmaiņas attiecībās starp dabīgi mitrām un apūdeņotām aramzemēm vai to platībām, starp ganībām un mežiem, kā arī citām zemes ierīcības izmaiņu kombinācijām, ieskaitot arī antropogēnās darbības un sugu attiecību izmaiņas, kā:

(i) augsnes erozija vēja un/vai ūdens darbības rezultātā;

(ii) augsnes fizisko, ķīmisko, bioloģisko un ekonomisko kategoriju samazināšana, un

(iii) dabīgās veģetācijas zaudēšana uz ilgāku laiku;

(g) "arīdie, semi-arīdie un sausie daļēji-humīdie apgabali" nozīmē apgabalus, izņemot polāros un daļēji-polāros reģionus, kuros gada nokrišņu daudzums attiecībā pret iespējamo iztvaikošanu atrodas robežās no 0.05 līdz 0.65;

(h) "ietekmētie apgabali" nozīmē arīdos, semi-arīdos un/vai sausos daļēji-humīdos apgabalus, kurus ietekmē vai skar pārtuksnešošanās;

(i) "ietekmētās valstis" nozīmē valstis, kuru ‘teritorijās daļēji vai pilnīgi atrodas ietekmētās teritorijas;

(j) "reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācija" nozīmē attiecīgā reģiona suverēnu valstu izveidotu organizāciju, kuras kompetencē ir šīs konvencijas pārraudzībā esošie jautājumi un kurai ir nodotas attiecīgās pilnvaras atbilstoši starptautiskajām procedūrām, parakstīt, ratificēt, pieņemt, atzīt vai pievienoties šai Konvencijai;

(k) "attīstītās dalībvalstis" nozīmē attīstītās valstis kā Konvencijas Parakstītājas Puses un šo valstu izveidotas reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas.

Pants 2

Mērķi

1. Šīs konvencijas mērķis ir cīnīties pret pārtuksnešošanos un samazināt sausuma efektus valstīs, kuras sastopas ar nopietnām sausuma un/vai pārtuksnešošanās izraisītajām problēmām, jo īpaši Āfrikā, ar efektīvām akcijām visos līmeņos, ar starptautiskās sabiedrības atbalstu un pielietojot partnerības programmas, atbilstoši Agendā 21 pieņemtajām pamatnostādnēm attiecībā uz ilgtspējīgu attīstību ietekmētajās zonās.

2. Šī mērķa sasniegšana prasa ilglaicīgu integrālu stratēģiju ieviešanu ietekmētaj ās teritorijās, vienlaicīgi veicot augsnes aizsardzības pasākumus, veicinot augšņu produktivitātes pieaugumu, ieviešot ilgtspējīgu zemes un ūdens resursu apsaimniekošanu, kā arī uzlabojot sadzīves apstākļus, jo īpaši pašvaldību līmenī.

Pants 3

Principi

Lai sasniegtu šīs konvencijas mērķi un ieviestu tās paņēmienus, Parakstītājas Puses vadās no sekojošā:

(a) Puses nodrošina, ka lēmumi par programmu izstrādi cīņā pret pārtuksnešošanos un/vai sausuma radīto efektu samazināšanu un to ieviešanu, tiek pieņemti ar sabiedrības un vietējo pašvaldību līdzdalību, kā arī tiek veidota laba saikne starp vietējā līmeņa un nacionālā līmeņa akcijām;

(b) Puses veido savstarpējo sadarbību solidaritātes un partnerības ceļā, uzlabojot savstarpējo sadarbību un koordināciju apakšreģionu, reģionu un starptautiskajā līmenī, labāk izmantojot finansiālos, cilvēku, organizacionālos un tehniskos resursus, kur tie vajadzīgi;

(c) Puses izveido sadarbību visos līmeņos starp valdību, pašvaldībām, nevalstiskajām organizācijām un zemes īpašniekiem, kas balstīta uz labu partnerību un kooperācijas, lai izveidotu labāku un vienotu sapratni jautājumos par dabu un zemes un ūdens resursu vērtību ietekmētajās teritorijās, lai varētu sekmīgāk darboties to ilgtspējīgas izmantošanas virzienā, un

(d) Puses ņem vērā pilnībā speciālos apstākļus un problēmas ietekmētajās jaunattīstības valstīs, jo īpaši attiecībā uz visvājāk attīstītajām valstīm.

SADAĻA II
VISPĀRĪGIE NOSACĪJUMI

Pants 4

Vispārīgās prasības

1. Puses var ieviest šīs konvencijas noteiktās prasības individuāli vai kopējā sadarbībā, vai caur esošiem vai jauniem divpusējiem vai daudzpusējiem iekārtojumiem vai to kombinācijām, tomēr uzsverama koordinācijas ilgtermiņa stratēģijas nepieciešamība visos sadarbības līmeņos.

2. Lai sasniegtu šīs konvencijas mērķi, Puses:

(a) izmanto integrētu pieeju attiecībā uz pārtuksnešošanās un sausuma procesa fiziskajiem, bioloģiskajiem un socio-ekonomiskajiem aspektiem;

(b) starptautiskajās un reģionālajās institūcijās pienācīgi novērtē situāciju, kādā atrodas jaunattīstības valstis attiecībā uz starptautisko tirdzniecību, tirgus attiecībām un parādiem, lai izveidotu ekonomiskos instrumentus ilgtspējīgas attīstības veicināšanai ;

(d) veicina sadarbību starp ietekmētajā Pusēm vides aizsardzības un zemes un ūdens resursu aizsardzības jomās, tā kā tie ir saistoši attiecībā uz pārtuksnešošanos un sausumu;

(e) stiprina subreģionālo, reģionālo un starptautisko sadarbību;

(f) sadarbojas ar atbilstošajām starpvaldību organizācijām;

(g) izveido dažādus institucionālos mehānismus, ja tādi nepieciešami, paturot prātā nepieciešamību novērst funkciju dubultošanos; un

(h) veicina jau esošo divpusējo un daudzpusējo finansiālo mehānismu un iekārtojumu izmantošanu lai mobilizētu un novadītu ievērojamus finansiālos resursus ietekmētajām jaunattīstības valstīm (Pusēm), lai cīnītos pret pārtuksnēšošanos un samazinātu sausuma efektus.

3. Ietekmētās jaunattīstības valstis (Puses) tiek novērtētas kā palīdzības saņemšanas objekts šīs konvencijas ieviešanai.

Pants 5

Prasības ietekmētajām valstīm, konvencijas Pusēm

Papildus prasībām, kuras ietvertas konvencijas 5. Pantā, ietekmētās Puses:

(a) cīņu pret pārtuksnešošanos un sausuma efektiem definē kā prioritāti un atvēl šiem pasākumiem nepieciešamos resursus atbilstoši to apstākļiem un reālajām iespējām;

(b) izveido stratēģijas un nosaka prioritātes saistībā ar ilgtspējīgas attīstības principiem un plāniem un/vai politikām, lai cīnītos pret pārtuksnešošanos un samazinātu sausuma efektus;

(c) pievēršas pārtuksnešošanās gadījumiem un pievērš speciālu uzmanību socio-ekonomisko faktoru ietekmei pārtuksnešošanās procesā;

(d) veido sabiedrības apziņu un veicina vietējās sabiedrības iesaistīšanos, jo īpaši jaunatnes un sieviešu, cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma efektiem, kā arī izmanto nevalstisko organizāciju atbalstu; un

(e) nodrošina tam nepieciešamos apstākļus, stiprinot, ja tas nepieciešams, atbilstošo esošo likumdošanu, bet kur tāda nav pietiekama, sagatavojot jaunus likumdošanas aktus un izstrādājot ilgtermiņa politikas un rīcības programmas.

Pants 6

Prasības attīstītajām valstīm, konvencijas Pusēm

Papildus vispārīgajām prasībām, kuras izriet no konvencijas 4. panta, attīstītās valstis, konvencijas Puses:

(A) pēc vienošanās aktīvi atbalsta, individuāli vai kopā, ietekmēto jaunattīstības valstu konvencijas Pušu centienus, jo sevišķi Āfrikas valstu, un sevišķi mazāk attīstītu valstu, cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma izraisītajiem efektiem;

(b) nodrošina pietiekamus finansiālos resursus un citas atbalsta formas, lai palīdzētu ietekmētajām jaunattīstības valstīm, jo sevišķi Āfrikā, izstrādāt un ieviest viņu pašu ilgtermiņa plānus un stratēģijas cīņā ar pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma izraisītos efektus;

(c) veicina jaunu un papildus finansējumu avotu izveidi atbilstoši 20. Panta 2 (b) paragrāfam;

(d) iedrošina privātā sektora un citu nevaldību avotu piedalīšanos finansējumā; un

(e) ierosina un veicinātu ietekmēto jaunattīstības valstu iepazīstināšanu ar nepieciešamajām zināšanām, tehnoloģijām un know-how.

Pants 7

Prioritātes Āfrikai

Lai ieviestu šo Konvenciju, Puses dod priekšroku ietekmētajām Āfrikas valstīm, pamatojoties uz īpašo situāciju šajā reģionā, vienlaicīgi neatstumjot arī jaunattīstības valstis citos reģionos.

Pants 8

Attiecības ar citām konvencijām

1. 1. Puses saskaņo darbības, kuras tiek veiktas šīs Konvencijas ietvaros, un ja tās ir Puses citām konvencijām vai starptautiskajiem līgumiem, jo sevišķi ANO Vispārīgajai klimata izmaiņu konvencijai vai konvencijai Par bioloģisko daudzveidību, ar šo konvenciju pasākumiem, lai gūtu maksimālu pozitīvu efektu nomkatras konvencijas un novērstu pasākumu pārklāšanos un dubultošanos.

Puses nodrošina kopēju programmu vadīšanu, jo sevišķi tādās jomās kā izpēte, treniņi, sistemātiski novērojumi un informācijas savākšana un apmaiņa, tādā veidā un līmenī, lai tās dotu ieguldījumu attiecīgo līgumu mērķu sasniegšanā.

2. Šīs Konvencijas nosacījumi nedrīkst ietekmēt nevienas Puses tiesības un pienākumus, kuri izriet no divpusējiem, reģionāliem vai starptautiskajiem līgumiem, kurus Puses parakstījušas pirms šī konvencija stājas spēkā.

SADAĻA III
RĪCĪBAS PROGRAMMAS, ZINĀTNISKĀ UN TEHNISKĀ SADARBĪBA UN ATBALSTOŠIE PASĀKUMI

I Sekcija: Rīcības programmas

Pants 9

Pamata nosacījumi

1. Lai izpildītu konvencijas 5. panta nosacījumus, ietekmētās jaunattīstības valstis/Puses un jebkura cita ietekmētā valsts/ Puse, vadoties no atbilstošā reģionālās ieviešanas pielikuma vai, citādā veidā, kā to noteicis konvencijas Pastāvīgais Sekretariāts, izsakot rakstiski ierosinājumu sagatavot nacionālo rīcības programmu, sagatavo, publiski apspriež un realizē nacionālo rīcības programmu, vai iespēju robežās, vai, eksistējot citiem plāniem vai programmā, subreģionālajām un reģionālajām rīcības programmām, kuru centrālais elements ir cīņa pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu novēršana, piedalās tajās. Šādas programmas ir jāatjauno un jāprecizē, balstoties uz reālajiem laika novērojumiem, kā arī pētījumu rezultātiem. Nacionālajām rīcības programmām jābūt cieši saistītām ar citiem nacionālajiem politikas pasākumiem ilgtspējīgas attīstības veidošanai.

2. Atbilstoši 6. pantā noteiktajiem nosacījumiem attiecībā uz attīstīto valstu atbalstu un tā dažādajām formām, priekšroka jādod, kā tas noteikts, nacionālo, subreģionālo un reģionālo rīcības programmu ieviešanai ietekmētajās jaunattīstības valstīs/Pusēs, it īpaši Āfrikā, gan tiešā ceļā, gan caur attiecīgām starptautiskajām organizācijām, vai abējādi.

3. Puses izmanto ANO vai citu attiecīgu starptautisku organizāciju, akadēmisko institūtu, zinātnisko organizāciju un nevalstisko organizāciju izveidotos pārvaldes orgānus, fondus un programmas, lai sadarbojoties, atbilstoši to mandātiem un iespējām, atbalstītu rīcības programmu izstrādāšanu, ieviešanu un to pārraudzību.

Pants 10

Nacionālās rīcības programmas

1. Nacionālo rīcības programmu mērķis ir identificēt faktorus, kuri ir noteicošie pārtuksnešošanās procesā un atrast paņēmienus un to pielietojumu cīņā pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma radītos negatīvos efektus.

2. Nacionālās rīcības programmas uzsver un nosaka valdību lomu, vietējo pašvaldību un zemes īpašnieku atbildību, kā arī pieejamos un nepieciešamos resursus. Tie iekļauj:

(a) ilgtermiņa stratēģijas cīņā ar pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus, uzsver to ieviešanu un integrāciju nacionālajās ilgtspējīgas attīstības politikās;

(b) atļauj dažādas modifikācijas atbilstoši mainīgajiem apstākļiem, kā arī pieļauj ievērojamu brīvību vietējā līmenī, lai varētu ietvert dažādus socio-ekonomiskos, bioloģiskos un ģeo-fizikālos apstākļus;

(c) pievērš īpašu uzmanību dažādu preventīvo pasākumu ieviešanai attiecībā uz zemēm, kuras vēl nav degradētas, vai kuras ir tikai viegli degradētas;

(d) atbalsta nacionālās klimatoloģiskās, meteoroloģiskās un hidroloģiskās kapacitātes un to līdzekļus sausuma agrās brīdināšanas veikšanai;

(e) attīsta politikas un stiprina institucionālo struktūru, lai varētu uzlabot sadarbību un koordināciju labas partnerības garā starp visu līmeņu valdībām, vietējo sabiedrību un sabiedrības interešu grupām, un veicina vietējās sabiedrības apgādāšanu ar informāciju un nepieciešamajām tehnoloģijām;

(f) nodrošina sabiedrības un nevalstisko organizāciju efektīvu līdzdarbošanos vietējā, nacionālajā un reģionālajā līmenī, arī atbilstošu sieviešu un vīriešu, dabas resursu lietotāju, fermeru un ganu un to pārstāvju, pārstāvniecību politikas veidošanā, lēmumu pieņemšanā, rīcību īstenošanā un paveiktā izvērtēšanā attiecībā uz nacionālajām programmām; un

(g) pieprasa regulāru izvērtēšanu un progresa ziņojumu sagatavošanu par to ieviešanu.

3. Nacionālās rīcības programmas var ietvert, inter alia, visus vai dažus no sekojošajiem pasākumiem, lai sagatavotos sausuma radīto efektu samazināšanai vai tos novērstu:

(a) izveidotu un/vai stiprinātu, ja nepieciešams, agrās brīdināšanas sistēmas, ietverot vietējās un nacionālās struktūras, kā arī apvienotās sistēmas subreģionālā un reģionālā līmenī, un mehānismus, lai atbalstītu vides apstākļu dēļ pārvietotās personas;

(b) stiprinātu sausuma gatavības un vadības sistēmas, sagatavojot sausuma periodu rīcības plānus vietējā, nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmenī, kuri ietver gan sezonālās, gan ilggadīgās klimata varbūtības;

(c)izveido un/vai stiprina kā nepieciešams, pārtikas drošības sistēmas, ieskaitot uzglabāšanas un tirgus regulēšanas mehānismus, it īpaši lauku apdzīvotajās vietās;

(d) izveido alternatīvos saimniekošanas projektus, kas nodrošina citus ienākumus sausuma skartajās teritorijās; un

(e) izveido ilgtspējīgas irigācijas sistēmas gan graudaugiem, gan lopkopībai.

4. Ņemot vērā katras ietekmētās valsts/Puses apstākļus un specifiskās prasības, nacionālā rīcības programmas ietver, ja nepieciešams, inter alia, pasākumus dažās sekojošajās prioritātēs, ja tie saistīti ar cīņu pret pārtuksnešošanos un samazina sausuma radītos efektus ietekmētajās zonās vai to iedzīvotājiem: veicina alternatīvu saimniecības veidu attīstību un uzlabo nacionālo ekonomisko vidi ar mērķi stiprināt programmas, attiecībā uz nabadzības novēršanu, barības drošības nodrošināšanu, demogrāfisko dinamiku, dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu; ilgtspējīgas lauksaimniecības prakses ieviešanu; enerģijas resursu efektīvāku izmantošanu un jaunu enerģijas avotu izmantošanu; institucionālo un juridisko sakārtotību; regulāru novērojumu un novērtējumu veicošo struktūru stiprināšanu, ietverot hidroloģiskos un meteoroloģiskos dienestus, un vispārēju sabiedrības izglītošanu, attīstīšanu un iesaistīšanu.

Pants 11

Subreģionālās un reģionālās rīcības programmas

Ietekmētās valstis Puses konsultējas, lai sagatavotu, kā nepieciešams saskaņā ar attiecīgo reģionālās ieviešanas pielikumu, subreģionālu un/vai reģionālu rīcības programmu, lai harmonizētu, papildinātu un palielinātu nacionālo programmu efektivitāti. Šis jautājums atrunāts 10. Pantā un attiecas mutatis mutandis uz subreģionālajām un reģionālajām programmām. Šāda sadarbība var ietvert saskaņotas kopējas programmas pārrobežu dabas resursu ilgtspējīgai apsaimniekošanai, zinātnisko un tehnisko sadarbību, kā arī atbilstošo institūciju stiprināšanu.

Pants 12

Starptautiskā sadarbība

Ietekmētās valstis Puses, sadarbībā ar citām valstīm pusēm un starptautisko sabiedrību, kopē sadarbojas, lai nodrošinātu konvencijas ieviešanai nepieciešamo vidi un apstākļus. Šādai sadarbībai jāaptver arī zinātnisko pētījumu un tehnoloģijas ieviešanas jomas, kā arī informācijas savākšana un apmaiņa, un finansiālie resursi.

Pants 13

Atbalsts rīcības programmu izstrādāšanai un ieviešanai

1. Pasākumi lai atbalstītu rīcības programmas, kā tas noteikts pantā 9. ietver, inter alia:

(a) finansiālu sadarbību lai nodrošinātu ilglaicīgu finansējumu rīcības programmu izstrādāšanai;

(b) dažādu sadarbības mehānismu izveidi, lai labāk atbalstītu programmu atbalstu un ieviešanu vietējā līmenī, ietverot nevalstiskās organizācijas un lai iegūtu atsaucību un atbalstu dažādu pilot programmu veikšanai;

(c) palielinātu projektu izmaināmību, arī attiecībā uz to finansējumu un ieviešanu eksperimenta ceļā, lai varētu tajos iesaistīt vietējo sabiedrību; un

(d) ja nepieciešams, administratīvās un finansu procedūras, kas atļauj efektīvi iesaistīt dažādas atbalsta programmas.

2. Sniedzot atbalstu ietekmētajai jaunattīstības valstu Pusēm, priekšroka jādod Āfrikas valstu Pusēm, kā arī vismazāk attīstīto valstu pusēm.

Pants 14

Koordinācija rīcības programmu izstrādē un ieviešanā

1. Puses strādā cieši kopā, gan tieši, gan caur attiecīgām starptautiskajām organizācijām, lai izstrādātu un īstenotu rīcības programmas.

2. Puses izveido operatīvus mehānismus, jo īpaši nacionālajā un lauka līmenī, lai nodrošinātu visaugstāko iespējamo koordināciju starp attīstīto valstu Pusēm, jaunattīstības valstu Pusēm un atbilstošajām starpvaldību un nevalstiskajām organizācijām, lai izvairītos no dubultošanās un harmonizētu intervencijas un pieejas, un maksimāli izmantotu palīdzības pozitīvo efektu. Ietekmētajās jaunattīstības valstīs Pusēs , priekšroka jādod ar starptautisko sadarbību saistīto akciju koordinācijai, lai palielinātu resursu izmantošanas efektivitāti, nodrošinātu atbilstošu lūdz dalību, un atbalstītu nacionālo rīcības programmu un šīs konvencijas prioritāšu ieviešanu.

Reģionālās ieviešanas pielikumi

Rīcības programmās iestrādājamie elementi ir jāizvēlas un jāpiemēro atbilstoši socio- ekonomiskajiem, ģeogrāfiskajiem un klimatiskajiem faktoriem, kuri noderīgi konkrētajās ietekmētajās valstīs Pusēs vai reģionos, kā arī pēc to attīstības līmeņiem. Vadlīnijas rīcību programmu sagatavošanai un to galvenie fokusējošie mērķi ir izstrādāti un ietverti reģionālās ieviešanas pielikumos.

Sekcija 2: Zinātniskā un tehniskā sadarbība

Pants 16

Informācijas savākšana, analīze un apmaiņa

Puses nolemj, saskaņā ar to reālajām iespējām, integrēt un koordinēt datu ievākšanu, analīzi un apmaiņu attiecībā uz visiem īslaicīgajiem un ilglaicīgajiem datiem un informāciju, lai nodrošinātu sistemātiskus novērojumus par zemes degradāciju ietekmētajās zonās un lai labāk saprastu pārtuksnešošanās un sausuma izraisīto efektu procesus. Tas varētu palīdzēt pilnveidot, inter alia, agrās brīdināšanas un iepriekšējās plānošanas procesus attiecībā uz tādu periodu paredzēšanu, kuros varētu tikt sagaidītas klimata atšķirības no vidējā, sniedzot praktiskus padomus lietotājiem visos līmeņos, jo sevišķi informējot par tiem vietējos iedzīvotājus. Lai to sasniegtu, tiem:

(a) jāatbalsta un jāstiprina globālo tīklu un institūciju funkcionēšana un datu ievākšanas, analīzes un apmaiņas mehānismi, kā arī sistemātiskie novērojumi visos līmeņos, kuriem javeic, inter alia:

(i) jāīsteno mērķis lietot savietojamus standartus un sistēmas;

(ii) jānodrošina nepieciešamie dati un staciju tīkls, ietverot tālus mazapdzīvotus rajonus;

(iii) jālieto moderna tehnoloģija datu savākšanai, pārraidīšanai un izvērtēšanai, kā arī zemes degradācijas novērtēšanai; un

(iv) ciešāk jāsasaista nacionālie, subreģionālie un reģionālie datu un informācijas apstrādes centri ciešāk ar globālajiem informācijas avotiem;

(b) jānodrošina, ka informācijas savākšana, analīze un apmaiņa vērsta uz vietējo iedzīvotāju un to lēmumu pieņēmēju nodrošināšanu ar informāciju, kuri risina šīs specifiskās problēmas, un ka vietējie iedzīvotāji ir iesaistīti šajos pasākumos;

(c) jāatbalsta un tālāk jāattīsta divpusējās un daudzpusējās programmas un projekti, kuru uzdevums ir definēt, vadīt, izvērtēt un finansēt datu savākšanu, analīzi un apmaiņu, ietverot, inter alia, integrālu fizisko, bioloģisko un sociālo un ekonomisko indikatoru pielietošanu;

(d) jāizmanto pilnībā kompetentu starpvaldību un nevalstisko organizāciju un to ekspertu pieredze, it īpaši, lai izplatītu nepieciešamo informāciju un pieredzi starp dažādām mērķa grupām dažādos reģionos;

(e) jāievērtē pilnībā datu savākšanas, analīzes un apmaiņas nozīme attiecībā uz socio-ekonomiskajiem datiem, kā arī to integrācija ar fiziskajiem un bioloģiskajiem datiem;

(f) jāpanāk pilna informācijas apmaiņa un tās atklāta un pilna publiskošana no visiem pieejamajiem avotiem attiecībā par cīņu pret pārtuksnešošanos un par sausuma efektu samazināšanu; un

(g) atbilstoši attiecīgajai nacionālajai likumdošanai un/vai politikai, jāizplata informācija par vietējas nozīmes un tradicionālajām zināšanām, lai nodrošinātu to saglabāšanos un apriti, kā arī iegūtu no tām maksimālo atdevi, attiecībā uz vietējiem iedzīvotājiem.

Pants 17

Izpēte un attīstība

1. Puses, atbilstoši savām iespējām pieņem mērus, lai attīstītu tehnisko un zinātnisko sadarbību cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma izraisīto efektu samazināšanā gan starp nacionālajām, subreģionālajām, reģionālajām, gan starptautiskajām institūcijām. Lai to sasniegtu, tās atbalsta zinātniskās aktivitātes, kas:

(a) palielina zināšanas par procesiem, kas izsauc pārtuksnešošanos vai sausumu, kā arī to ietekmi, un saistību starp tiem, par atsevišķiem raksturīgiem gadījumiem, gan dabiskiem un antropogēniem, attiecībā uz cīņu pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus, un sasniegtu palielinātu produktivitāti vai arī uzlabotu ilgtspējīgu dabas resursu lietošanu un apsaimniekošanu;

(b) atbilst labi definētiem mērķiem, nodrošina vietējo iedzīvotāju specifiskās vajadzības un ved uz paņēmienu identificēšanu un pasākumu ieviešanu, kuri ved uz iedzīvotāju dzīves līmeņa paaugstināšanos ietekmētajās zonās;

(c) aizsargā, integrē, nodrošina un izvērtē tradicionālās un vietējās zināšanas, know-how un praksi, nodrošina to aizsardzību attiecīgajā nacionālajā likumdošanā un/vai politikā, lai šo zināšanu īpašnieki no tām vai no tehnoloģijas attīstības saistībā ar šīm zināšanām iegūtu tiešu komerciālu labumu;

(d) attīsta un stiprina nacionālās, subreģionālās un reģionālās zinātniskās potences ietekmētajās jaunattīstības valstīs Pusēs, it īpaši Āfrikā, ietverot vietējo zināšanu un iemaņu attīstību un stiprināšanu līdz nepieciešamajam līmenim, it īpaši valstīs ak neattīstītu pētniecisko bāzi, pievēršot īpašu nozīmi starpdisciplinārajiem un socio- ekonomiskajiem pētījumiem;

(e) ņem vērā, kur tas nozīmīgi, attiecības starp nabadzību, migrāciju, ko izsauc vides faktori, un pārtuksnešošanos;

(f) atbalsta un vada kopīgas pētnieciskās programmas starp nacionālajām, subreģionālajām un starptautiskajām pētnieciskajām institūcijām, gan publiskajā, gan privātajā sektorā, lai attīstītu un uzlabotu tehnoloģijas ilgtspējīgas attīstības virzienā, padarītu tās pieejamas un sasniedzamas vietējai sabiedrībai; un

(g) palielinātu ūdens resursu pieejamību ietekmētajās zonās, starp citu, inter alia, no mākslīgajiem lietus līdzekļiem.

2. Pētījumu prioritātes atsevišķiem reģioniem un subreģioniem, kas atspoguļo dažādus vietējos apstākļus, un kas ietver rīcības programmas. Pušu konference periodiski izvērtē pētījumu prioritātes pēc Zinātnes un Tehnoloģijas Komitejas ieteikuma.

Pants 18

Tehnoloģiju tālāka nodošana, iepazīstināšana, adaptācija un attīstība

1. Puses veic darbības, kā tas nolemts un atbilstoši to nacionālajai likumdošanai un/vai politikai, lai veicinātu, finansētu un/vai atbalstītu šādu transferu finansēšanu, iepazīstināšanu, adaptāciju un attīstību attiecībā uz videi draudzīgām, ekonomiski pielietojamām un sociāli pieņemamām tehnoloģijām, kas noderīgas cīņā pret pārtuksnešošanos un/vai lai samazinātu sausuma efektus, vienlaicīgi kontributējot arī ilgtspējīgas attīstības sasniegšanā ietekmētajās zonās. Tāda sadarbība var tikt realizēta caur divpusējiem vai daudzpusējiem līgumiem, kā tas nepieciešams, lai nodrošinātu pilnīgu starpvaldību un nevalstisko organizāciju ekspertīzi un praksi. Puses nodrošina, ka:

(a) pilnīgi tiek izmantotas nozīmīgas eksistējošas nacionālās, subreģionālās, reģionālās un starptautiskās informācijas sistēmas un ‘’clearing-houses’’ priekš informācijas izvērtēšanas par pieejamajām tehnoloģijām, to avotiem, to vides riskiem un plaša mēroga informācija par to pielietošanu;

(b) tiek veicināta pieeja, jo īpaši attiecībā pret ietekmētajām jaunattīstības valstu Pusēm, uz izdevīgiem noteikumiem, iekļaujot koncesijas un dažādas norunas, ņemot vērā nepieciešamību aizsargāt intelektuālo īpašumu, kā arī to, ka tehnoloģijām jābūt praktiski pielietojamām vietējo iedzīvotāju specifisko vajadzību apmierināšanai, pievēršot speciālu uzmanību šādu tehnoloģiju ietekmei uz sociālo sfēru, kultūru, ekonomiku un vidi;

(c) veicināt sadarbību starp ietekmētajām valstīm tehnoloģiju ziņā, izmantojot finansiālo palīdzību vai citus pielietojamus paņēmienus;

(d) paplašināt sadarbību tehnoloģijas jomā starp ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm, ietverot, kur svarīgi, kopējus uzņēmumus, speciāli tajos sektoros, kuri piedāvā alternatīvus saimniecības veidus; un

(e) pieņem atbilstošus mērus lai radītu vietējā tirgus apstākļus un iniciatīvas, fiskālas vai citādas, kas vada uz piemērotu tehnoloģiju attīstību, transfēru, izpazīstināšanu un adaptāciju, zināšanām, know-how un praksi, ietverot pasākumus lai nodrošinātu adekvātu un efektīvu intelektuālā īpašuma aizsardzību.

2. Puses, saistībā ar to iespējām, un to nacionālās likumdošanas subjektiem un/vai politiku, aizsargā, veicina un lieto īpašas vietējās tradīcijas un vietējās tehnoloģijas, zināšanas, know-how un praktikas un, tādā veidā, tās dara sekojošo:

(a) sagatavo Šādu tehnoloģiju inventarizācijas, zināšanas, know-how un pielietošanas prakses par to iespējamo lietošanu plašā vietējā sabiedrībā, un veic šādas informācijas izplatīšanu, kur nepieciešams, sadarbībā ar nozīmīgām starpvaldību un nevalstiskajām organizācijām;

(b) nodrošina šādām tehnoloģijām, zināšanām, know-how un pielietošanas praksei adekvātu aizsardzību un ka vietējie iedzīvotāji iegūst no tā tiešu labumu, uz līdzīgām iespējām un kā vienojušies, no visām iespējamām komerciālām pielietojuma reizēm vai no visām tālākām attīstībām, kuras bāzējas uz šīm tehnoloģijām vēlāk;

(c) nodrošina un aktīvi atbalsta šādu tehnoloģiju tākāku attīstību un to izplatību, zināšanas, know-how un pielietošanas praksi, kā arī jaunu tehnoloģiju attīstību uz minēto bāzes; un

(d) veicina, ja nepieciešams, šādu tehnoloģiju adaptāciju, zināšanas , know-how un pielietošanas praksi plašai lietošanai un integrē tās ar modernajām tehnoloģijām, kā tas iespējams.

Sekcija 3: Atbalsta pasākumi

Pants 19

Rīcības spējas palielināšana, izglītība un sabiedrības iesaistīšana

1. Puses atzīst rīcības spējas palielināšanas izšķirošo nozīmi – saprotot zem šī jēdziena institūciju izveidi, atbilstošo nacionālo kapacitāšu treniņu un attīstīšanu – pasākumiem cīņu pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma nelabvēlīgos efektus. Tie atbalsta, cik nepieciešams, kapacitātes celšanu:

(a) ar vietējo cilvēku, sevišķi sieviešu un jaunatnes līdzdalību visos līmeņos, jo īpaši vietējā līmenī, un sadarbojoties ar vietējām un nevalstiskajām organizācijām;

(b) stiprinot pētījumu un treniņa kapacitātes nacionālajā līmenī pērtuksnešošanās un sausuma jomās;

(c) izveidojot un/vai stiprinot un paplašinot pakalpojumus, kuru rezultātā atbilstošas tehnoloģiskās metodes un tehnikas efektīvāk caur lauka apmācībām un lauku organizāciju biedriem tiek izplatītas plašai sabiedrībai un noder dabas resursu aizsardzībai un to ilgtspējīgai apsaimniekošanai;

(d) atbalstot vietējo iedzīvotāju zināšanu un know-how izplatīšanu un lietošanu un veicinot to izplatīšanu, kur tas iespējams;

(e) adaptējot, kur nepieciešams, atbilstošas videi draudzīgas tehnoloģijas un tradicionālās lauksaimniecības un nomadu metodes ar moderniem socio-ekonomiskajiem apstākļiem;

(f) nodrošinot pietiekamu treniņu un tehnoloģijas alternatīvo enerģijas resursu izmantošanā, it īpaši atjaunojamo resursu izmantošanā, kas vērsti atkarības samazināšanā no koka vai fosīlajiem kurināmā veidiem;

(g) caur sadarbību, kā savstarpēji nolemts, stiprinot ietekmētās jaunattīstības valsts - Puses kapacitāti, lai varētu izstrādāt un īstenot programmas datu savākšanas, analīzes un informācijas apmaiņas jomā atbilstoši 16. pantam;

(h) ar inovatīviem paņēmieniem attīstot alternatīvus saimniecības veidus, kā arī apgūstot jaunas iemaņas;

(i) trenējot lēmumu pieņēmējus, menedžerus, un personālu kas atbildīgs par datu savākšanu un analīzi, kā arī to izplatīšanu un izmantošanu agrās brīdināšanas informācijai par sagaidāmajiem sausuma apstākļiem vai par ražas apstākļiem;

(j) ar efektīvāku nacionālo institūciju darbību un tās likumdošanas bāzi, kur nepieciešams, veidojot jaunas institūcijas, vienlaicīgi ar stratēģiskās plānošanas un menedžmenta jautājumu risināšanu; un

(k) izmantojot speciālistu apmaiņas programmas, lai palielinātu ietekmēto valstu pušu kapacitātes ar ilgtermiņa interaktīvu mācību un studiju procesu.

2. Ietekmētās jaunattīstības valstu Puses izstrādā, sadarbībā ar citām Pusēm un kompetentām starpvaldību un nevalstiskajām organizācijām, kur nepieciešams, starpdisciplināru pārskatu par pieejamo kapacitāti un iestādēm vietējā un nacionālā līmenī, un par to stiprināšanas iespējām.

3. Puses sadarbojas viena ar otru un caur kompetentām starpvaldību organizācijām, kā arī ar nevalstiskajām organizācijām, izveidojot un atbalstot programmas sabiedrības iesaistīšanā un apmācībā, gan ietekmētajās, gan, kur tas nepieciešams, neietekmētajās valstu Pusēs, lai veicinātu sapratni par cēloņiem un sekām, kas izraisa pārtuksnešošanos un sausumu, un par konvencijas mērķu sasniegšanas lielo nozīmi šajā jomā. Lai to sasniegtu:

(a) organizē plašas sabiedrības iesaistīšanās kampaņas;

(b) atbalsta, regulārā veidā, piekļūšanu pie sabiedrībai nozīmīgas informācijas, kā arī plašas sabiedrības piedalīšanos izglītības un līdzdalības pasākumos;

(c) iedrošina dažādas asociācijas un iestādes iesaistīties sabiedrības līdzdalības procesā;

(d) attīsta un izplata izglītojošus un sabiedrību iesaistošus materiālus, kur tas iespējams arī vietējās valodās, apmainās ar ekspertiem un nodrošina il glaicīgu ekspertu piedalīšanos ietekmētajās valstīs Pusēs, lai trenētu personālu un realizētu atbilstošas izglītības un apziņas veidošanas programmas, kā arī pilnībā izmantotu visu kompetentajās starptautiskajās institūcijās iegūstamo mācību materiālu;

(e) izvērtē izglītošanas nepieciešamību ietekmētajās zonās, izstrādā atbilstošas skolu programmas un palielina, ja nepieciešams, izglītības un pieaugušo izglītošanas programmas un šādas iespējamības visiem, it īpaši meitenēm un sievietēm, par dabas resursu izvērtējumu, aizsardzību un ilgtspējīgu apsaimniekošanu ietekmētajās zonās; un

(f) attīsta starpdisciplināras līdzdalības programmas, kas integrē pārtuksnešošanās un sausuma jautājumus izglītības sistēmās, ietverot šos jautājumus arī neformālās, pieaugušo, neklātienes un distances un praktiskās izglītības programmās.

4. Pušu Konference nodrošina un/vai stiprina kontaktus starp reģionālajiem izglītības un treniņa centriem, lai cīnītos pret pārtuksnešošanos un samazinātu sausuma efektus. Šie kontakti tiek izveidoti starp institūcijām, kas izveidotas ar šādiem mērķiem, lai trenētu zinātnisko un tehnisko personālu un menedžerus, un lai stiprinātu eksistējošās institūcijas, kuras atbild par izglītību un treniņu ietekmētajās valstīs Pusēs, kur nepieciešams, harmonizējot programmas un organizējot pieredzes apmaiņu par to realizāciju. Šie kontakti cieši sadarbojas ar atbilstošām starpvaldību un nevalstiskajām organizācijām, lai novērstu pārklāšanos un dubultošanos.

Pants 20

Finansiālie līdzekļi

1. Izvirzot priekšplānā finansējuma nodrošināšanu Konvencijas mērķu sasniegšanai, Puses, ņemot vērā to reālās iespējas, dara visu iespējamo, lai nodrošinātu atbilstošu finansējumu programmu cīņai ar pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai realizācijai.

2. Šajā sakarībā, attīstītās valstis Puses, dodot priekšroku ietekmētajām Āfrikas valstīm Pusēm un neizslēdzot arī palīdzību ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm citos reģionos, saskaņā ar 7. pantu, nodrošina:

(a) ievērojamu finansiālo resursu mobilizāciju, ieskaitot grantus un koncesionālos aizdevumus, lai atbalstītu programmu realizāciju cīņai pret pārtuksnešošanos un par sausuma efektu samazināšanu;

(b) veicina atbilstošu apjoma un izmantošanas laika ziņā finansiālo resursu mobilizāciju, ieskaitos jaunus un papildus finansējuma veidus no Globālā Vides Fonda aktivitātēm, kuras saistās ar pārtuksnešošanos četrās fokālajā zonās, kuras noteicis Globālais Vides Fonds atbilstoši savām procedūrām;

(c) veicina, caur starptautisko sadarbību, tehnoloģijas, zināšanu un know-how transfēru, un

(d) attīsta, sadarbībā ar ietekmētajām jaunattīstības valstu Pusēm, inovatīvas metodes un iniciatīvas, lai mobilizētu un piegādātu resursus, tai skaitā no dažādiem fondiem, nevalstiskajām organizācijām un privātā sektora, īpaši parādu samazināšanai un citiem inovatīviem līdzekļiem, kuri palielina iekšējās finansēšanas iespējas caur starptautiskā parāda samazināšanu vai dzēšanu ietekmētajās jaunattīstības valstīm pusēm, it īpaši Āfrikā.

3. ietekmētās jaunattīstības valstīs Pusēs, ņemot vērā viņu reālās iespējas, mobilizē atbilstošus finansiālos resursus, lai īstenotu nacionālās rīcības programmas.

4. Mobilizējot finansiālos resursus, Puses izskata visas iespējas kā izmantot un turpināt dažādus kvalitatīvus uzlabojumus nacionālajos, divpusējos un daudzpusējos finansu avotos un mehānismos, veidojot konsorcijus, kopējas programmas un paralēlos finansējumus, un iesaistot privātā sektora finansēšanas avotus un mehānismus, ieskaitot nevalstisko organizāciju līdzekļus. Lai to sasniegtu, Puses pilnībā izmanto operatīvos mehānismus, kuri doti konvencijas 14. pantā.

5. Lai mobilizētu finansiālos līdzekļus, kuri nepieciešami ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai, Puses:

(a) racionalizē un stiprina to resursu, kurus jau izmanto cīņā pret pārtuksnešošanos un sausuma efektu samazināšanai, apsaimniekošanu, pielietojot tos efektīvāk un efektīgāk, izvērtējot to pielietošanas veiksmes un vājās vietas, novēršot šķēršļus to efektīvai lietošanai un, pārorientējot programmas uz integrētu ilglaicīgu pieeju atbilstoši šīs konvencijas garam;

(b) valdības struktūrās piešķir prioritāti starptautiskajām finansiālajām institūcijām, struktūrām un fondiem, ieskaitot reģionālās attīstības bankas un fondus, kas atbalsta ietekmētās jaunattīstības valstu Puses, jo īpaši Āfrikā, pasākumos, kuri veicina konvencijas ieviešanu, to attiecinot uz rīcības programmām, kuras tiek īstenotas saistībā ar reģionālajiem ieviešanas pielikumiem; un

(c) izvērtē ceļus, kā stiprināt reģionālo un subreģionālo sadarbību, lai atbalstītu pasākumus, kurus realizē nacionālajā līmenī.

6. Citas Puses tiek uzaicinātas uz brīvprātības principiem, dalīties ar zināšanām, know-how un tehnikām, kuras saistītas ar cīņu pret pārtuksnešošanos un/vai finansiālajiem resursiem ar ietekmētajām jaunattīstības valstīm.

7. Lai ietekmētās jaunattīstības valstis Puses varētu Konvenciju īstenot pilnā mērā, it īpaši Āfrikas valstis, tām jāsaņem atbilstoša palīdzība no attīstītajām valstīm Pusēm, it īpaši attiecībā uz finansiālajiem resursiem un tehnoloģijas transfēru. Izpildot savas saistības, attīstītās valstis ņem vērā, ka ekonomiskā un sociālā attīstība un nabadzības novēršana ir pirmās prioritātes attiecībā uz ietekmētajām jaunattīstības valstu Pusēm, jo īpaši Āfrikā.

Pants 21

Finansiālie mehānismi

1. Pušu Konference atbalsta pieejamību finansiālajiem mehānismiem un iedrošina šos mehānismus maksimāli iespējamā finansējuma sniegšanā ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm, it īpaši Āfrikā, lai īstenotu šo Konvenciju. Šajā sakarā, Pušu Konference apsver un izvirza pieņemšanai inter alia dažādas pieejas un politikas, lai:

(a) apmierinātu nepieciešamā finansējuma vajadzības nacionālajā, subreģionālajā, reģionālajā un globālajā līmenī attiecībā uz aktivitātēm, kuras atbilst Konvencijas mērķiem;

(b) atbalstītu daudz avotu finansēšanas pieeju, tai atbilstošus mehānismus un iestādījumus, kā arī to izvērtējumus saistībā ar 20. pantu;

(c) nodrošinātu ieinteresētās Puses un starpvaldību un nevalstiskās organizācijas ar regulāru informāciju par pieejamajiem resursiem un fondiem un to lietošanas prasībām, lai veicinātu labāku sadarbību šo iestādījumu starpā;

(d) atbalstītu tādu mehānismu izveidošanu, ja nepieciešams, kā nacionālais fonds cīņai pret pārtuksnešošanos, ietverot un uzaicinot kā dalībniekus nevalstiskās organizācijas, lai piegādātu finansiālos resursus ātri un efektīvi līdz vietējam līmenim ietekmētajās jaunattīstības valstu Pusēs; un

(e) stiprinātu esošos fondus un finansiālos mehānismus subreģionālā un reģionālā līmenī, it īpaši Āfrikā, tādējādi vēl efektīvāk atbalstot šīs konvencijas īstenošanu.

2. Pušu Konference atbalsta Konvencijas īstenošanu arī caur daudzējādiem mehānismiem ANO sistēmas ietvaros un caur starptautiskajām finansiālajām institūcijām, atbalstot nacionālā, subreģionālā un reģionālā līmeņa aktivitātes kuras ļauj jaunattīstības valstu Pusēm īstenot savus pienākumus, kurus nosaka konvencija.

3. Ietekmētās jaunattīstības valstis Puses izmanto, un kur nepieciešams, izveido un/vai stiprina nacionālos koordinācijas mehānismus, integrē tos nacionālajās attīstības programmās, lai nodrošinātu efektīvu pieejamo finansiālo resursu izmantošanu. Tās nodrošina nevalstisko organizāciju, vietējo interešu grupu un privātā sektora līdzdalību finansējuma atrašanā, tā pieejamības sagatavošanā, programmu īstenošanas līdzdalībā un kontrolē vietējā līmenī. Šīs darbības var tikt nodrošinātas tikai ar uzlabotu koordināciju un ātri reaģēt spējīgām programmām no tām Pusēm, kuras sagādā finansējumu un nodrošina palīdzību.

4. Lai palielinātu esošo finansiālo mehānismu efektivitāti un efektību, Globālie mehānismi tiek izveidoti, lai attīstītu finansiālo resursu mobilizāciju un novadītu tos tādiem pasākumiem kā tehnoloģijas transfērs granta formā un/vai koncesija vai citi noteikumi, kas pieņemami ietekmētajai jaunattīstības valstij Pusei. Šāds globāls mehānisms funkcionē tiešā Konvencijas Pušu Konferences izveidotas Autoritātes pārraudzībā un atskaitās Konferencei.

5. Pušu konference identificē, savā pirmajā parastajā sesijā, organizāciju, kurā globālais mehānisms atradīsies. Pušu Konference un tās identificētā organizācija vienojas par šā Globālā mehānisma veidu un formu, lai tas varētu nodrošināt inter alia šādus darbus:

(a) identificēt esošos divpusējos un daudzpusējos līgumus un sadarbības programmas un sagatavot to inventarizāciju, kuri ir noderīgi konvencijas īstenošanai;

(b) dot padomu, ja tāds tiek pieprasīts no Pusēm, par inovatīvām finansējuma metodēm un finansu avotiem un par sadarbības uzlabošanas iespējām starp Pusi un tiem, vai par pasākumu koordinācijas uzlabošanu nacionālajā līmenī;

(c) nodrošināt ieinteresētās Puses un nozīmīgas starpvaldību un nevalstiskās organizācijas ar informāciju par pieejamajiem finansu resursiem un to izmantošanas noteikumiem, lai veicinātu starp tiem sadarbību; un

(d) atskaitīties Pušu Konferencei, sākot ar tās otro parasto sesiju, par tās aktivitātēm.

6. Pušu Konference tās pirmajā sesijā izveido nepieciešamos sakarus un saites ar organizāciju, ko tā identificējusi kā Globālā Mehānisma mājvietu, administratīviem sakariem ar šo mehānismu, nosakot šim nolūkam iespējamos budžeta un cilvēku resursus.

7. Pušu Konference tās trešajā kārtējā sesijā pārskata un atjauno globālā mehānisma politiku, operacionālos instrumentus un pasākumus, kā arī izvērtē tā atskaiti atbilstoši 7. Panta 4.paragrāfam. Balstoties uz šo izvērtējumu, tā var pieņemt lēmumus par attiecīgām rīcībām.

SADAĻA IV
INSTITŪCIJAS

Pants 22

Pušu Konference

1. Pušu Konference ir ar šo nodibināta.

2. Pušu Konference ir Konvencijas augstākais iestādījums. Tā, atbilstoši savam mandātam, pieņem lēmumus, kas nepieciešami konvencijas efektīvai īstenošanai. Pušu Konference:

(a) regulāri pārskata Konvencijas īstenošanas gaitu tās institucionālos lēmumus atbilstoši pieredzei, kas iegūta nacionālā, subreģionālā, reģionālā un starptautiskā līmenī, kā arī atbilstoši pēdējām atziņām zinātnē un tehnikā;

(b) atbalsta un veicina informācijas apmaiņu un citus Pušu pieņemtos mērus, un nosaka formu un laiku informācijas iesniegšanai atbilstoši Konvencijas 26. panta prasībām, izvērtē atskaites un sagatavo par tām slēdzienu;

(c) izveido tādas izpild apakšinstitūcijas, kādas ir nepieciešamas Konvencijas īstenošanai;

(d) izskata ziņojumus, kuri iesniegti apakšinstitūcijām un veic to izvērtēšanu;

(e) lemj par un pieņem, ar konsensumu, procedūras noteikumus un finansiālo procedūru noteikumus gan sev, gan apakšinstitūcijām;

(f) pieņem pielikumus Konvencijai attiecībā uz pantiem 30. un 31.;

(g) pieņem programmas un budžetu to izpildei, ietverot arī apakšinstitūcijas, un veic attiecīgos pasākumus to finansēšanas nodrošināšanai;

(h) ja nepieciešams, veidojot sadarbību, izmanto pakalpojumus un kompetento institūciju un aģentūru sagatavoto informāciju, gan nacionālo vai starptautisko, gan starpvaldību vai nevalstisko;

(i) veicina un stiprina sadarbību ar citām nozīmīgām konvencijām, izvairoties no pasākumu dubultošanās; un

(j) veic jebkuras tādas darbības, kuras ir nepieciešamas Konvencijas mērķu sasniegšanai.

3. Pušu Konference tās pirmajā sesijā pieņem tās procedūras noteikumus ar konsensumu, ietverot tajā skaitā lēmumu pieņemšanas mehānismu attiecībā uz jautājumiem, kuri nav nostiprināti Konvencijā. Šādas procedūras var ietvert speciālus noteikumus par balsu pārsvaru, kas nepieciešams, pieņemot īpašus lēmumus.

4. Pirmo Pušu Konferenci noorganizē Konvencijas Pagaidu sekretariāts atbilstoši 35. panta prasībām, ne vēlāk kā gadu pēc konvencijas spēkā stāšanās. Ja Pušu Konference nelemj savādāk, otrā konference, trešā un ceturtā kārtējā sesija tiek rīkotas ikgadēji, bet tālākajā Konvencijas realizēšanas gaitā parastās sesijas var tikt noturētas reizi divos gados.

5. Konferences Pušu Ārkārtas sesijas var notikt tādā laikā un kārtībā, kā par to lemj Pušu Konference kārtējā sesijā, vai pēc rakstiska jebkuras Puses ierosinājuma, kas iesniegts Pastāvīgajam Sekretariātam, trīs mēnešu laikā pēc šī iesnieguma izsūtīšanas Pusēm, ja šādu ierosinājumu atbalsta vismaz viena trešā daļa no Pusēm.

6. Katrā kārtējā sesijā, Pušu Konference ievēl Biroju. Biroja struktūra un funkcijas jānosaka procedūras noteikumos. Apstiprinot biroja sastāvu, liela uzmanība jāpievērš ekvivalentai valstu Pušu pārstāvniecībai pēc ģeogrāfiskajiem un ietekmētības faktoriem, jo īpaši pievēršot uzmanību Āfrikas valstu pārstāvniecībai.

7. ANO, tās specializētās aģentūras un katra dalībvalsts kā arī novērotājvalsts, kas nav Konvencijas Puse, var tikt pārstāvēta kā novērotājs Pušu Konferences sesijā. Katra institūcija vai aģentūra, gan nacionālā gan starptautiskā, valstiskā vai nevalstiskā, kura ir kompetenta un kvalificēta ar Konvenciju saistītos jautājumos, un kura ir informējusi Pastāvīgo Sekretariātu par savu vēlēšanos tikt pārstāvētai Pušu Konferences sesijā kā novērotājam, var tikt pielaista, ja pret to nav vismaz viena trešdaļa no Pusēm. Novērotāju pielaišana un līdzdalība ir pakļauta procedūras noteikumiem, kurus pieņem Pušu Konference.

8. Pušu Konference var lūgt kompetentas nacionālās un starptautiskās organizācijas, kurām ir atbilstoša pieredze šajā jomā, sagatavot informāciju saistībā ar konvencijas 16. pantu, paragrāfu (g), 17. pantu, paragrāfu 1 (c) un 18. pantu, paragrāfu 2(b).

Pants 23

Pastāvīgais Sekretariāts

1. Ar šo tiek nodibināts pastāvīgais Sekretariāts??.

2. Pastāvīgā Sekretariāta funkcijās ietilpst:

(a) sagatavot Pušu Konferences sesijas un sniegt visus nepieciešamos pakalpojumus Konvencijas izveidotajām apakšinstitūcijām;

(b) sakārtot un izplatīt tam iesniegtos ziņojumus;

(c) atbalstīt palīdzību ietekmētajām jaunattīstības valstīm Pusēm pēc to lūguma, īpaši Āfrikas valstīm, konvencijas īstenošanai nepieciešamās informācijas sakārtošanā un izplatīšanā;

(d) koordinēt tā aktivitātes ar citiem sekretariātiem un citām nozīmīgām starptautiskajām institūcijām un konvencijām;

(e) iesaistītie, atbilstoši Pušu Konferences norādījumiem, administratīvos pasākumos un slēgt kontraktus, kādus prasa funkciju efektīva izpilde;

(f) sagatavot ziņojumus par savu funkciju izpildi atbilstoši konvencijas prasībām un iesniegt to Pušu Konferencei; un

(g) veikt citas sekretariāta funkcijas, kuras nosaka Pušu Konference.

3. Pušu Konference, tās pirmajā sesijā, izveido Pastāvīgo Sekretariātu un veic nepieciešamos pasākumus tā funkciju nodrošināšanai.

Pants 24

Zinātnes un Tehnoloģijas Komiteja

1. Zinātnes un Tehnoloģijas komiteja tiek izveidota kā Pušu Konferences apakšinstitūcija lai nodrošinātu nepieciešamo informāciju un sniegtu padomus zinātniskos un tehnoloģijas jautājumos attiecībā par cīņu pret pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma efektus. Komiteja rīko savas sanāksmes saistībā ar kārtējām Pušu Konferencēm un ir multidisciplināra un atvērta visu Pušu līdzdalībai. To veido valdību pārstāvji, kuri ir kompetenti un pieredzējuši attiecīgajos jautājumos. Pušu Konference savā pirmajā kārtējā sesijā dod darba uzdevumu Komitejai.

2. Pušu Konference sagatavo un atjauno neatkarīgu ekspertu sarakstu, kuriem ir prasme un pieredze svarīgajās jomās. Saraksts tiek veidots, pamatojoties uz Pušu nominācijām, kas iesniegtas rakstiskā formā, ņemot vērā nepieciešamību pēc multidisciplināras analīzes un ievērot ģeogrāfisko pārstāvniecību.

3. Pušu Konference var, ja nepieciešams, izveidot ‘’ ad hoc’’ darba grupas, lai nodrošinātu caur Komiteju nepieciešamo informāciju un padomu par attiecīgajiem specifiskiem zinātnes jautājumiem un tehnoloģijas jomām, kas nozīmīgas cīņā pret pārtuksnešošanos un samazina sausuma efektus. Šīs darba grupas sastāda no ekspertiem, kuru vardi ietverti sarakstā, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt multidisciplināru pieeju un plašu ģeogrāfisko pārstāvību. Šiem ekspertiem jābūt pietiekamai zinātniskajai pieredzei, tai skaitā lauku darbos, un to saraksts jāapstiprina Pušu Konferencei uz Komitejas iesnieguma pamata. Pušu Konference pieņem lēmumu attiecība uz darba uzdevumiem un šo darba grupu darba noteikumiem.

Pants 25

Institūciju, aģentūru un iestādījumu sadarbības tīkls

1. Zinātnes un Tehnoloģijas Komiteja Pušu Konferences pārraudzībā veic pētījumu par esošo iestāžu tīklu un izvērtējumu attiecībā uz nozīmīgiem esošiem tīkliem, institūcijām, aģentūrām un iestādījumiem, kuri vēlas tikt ietverti šajā tīklā. Šāds sadarbības tīkls atbalsta Konvencijas īstenošanu.

2. Pamatojoties uz pētījumu un 1. paragrāfā atrunāto izvērtējumu, Zinātnes un Tehnoloģijas Komiteja iesaka Pušu Konferencei ceļus un līdzekļus, lai attīstītu un stiprinātu saskarsmes uzlabošanu vietējā un citos līmeņos, vērtējot to tādējādi, lai tiktu nodrošinātas ar adresātu tematiskās nepieciešamības, kas atrunātas 16. Pantā un 19. pantā.

3. Ņemot vērā šīs rekomendācijas, Pušu konference:

(a) identificē tās nacionālās, subreģionālās, reģionālās un starptautiskās vienības, kuras ir visnozīmīgākās ieslēgšanai tīklā, un rekomendē tām operacionālās procedūras, laika grafikus; un

(b) identificē tās vienības, kuras visvairāk noderīgas šāda tīkla atbalstīšanai un stiprināšanai visos līmeņos.

SADAĻA V
PROCEDŪRAS

Pants 26

Informācijas aprite

1. Katra Puse iesniedz Pušu Konferencei izvērtēšanai regulārajā sesijā, caur Pastāvīgo Sekretariātu, ziņojumus par pieņemtajiem mēriem konvencijas īstenošanai. Pušu Konference nosaka šādu ziņojumu saturu, formātu un iesniegšanas grafiku.

2. Ietekmētās valstis Puses sagatavo stratēģiju aprakstu, kas paredzētas 5. panta īstenošanai, kā arī nepieciešamo par to īstenošanu.

3. Ietekmētās valstis Puses, kuras īsteno rīcības programmas atbilstoši pantiem no 9. līdz 15., iesniedz detalizētu šo programmu un to izpildes aprakstu.

4. Jebkura ietekmēto valstu - Pušu grupa var sagatavot kopēju ziņojumu par pasākumiem, kuri veikti subreģionālajā un/vai reģionālajā līmenī saskaņā ar rīcības programmu.

5. Attīstītās valstis ziņo par pasākumiem, palīdzot rīcības programmu sagatavošanā un īstenošanā, ieskaitot informāciju par finansiālajiem resursiem kurus tās nodevušas rīcībā, vai gatavojas to darīt, šis konvencijas īstenošanai.

6. Izplatāmā informācija atbilstoši atrunātajam 1.līdz 4. paragrāfā, tiek iesniegta Pastāvīgajam Sekretariātam iespējami īsākajā laikā Pušu konferences vajadzībām, kā arī atbilstošajiem padotajiem iestādījumiem.

7. Pušu Konference atbalsta, attiecībā uz ietekmētajām jaunattīstības valstīm, jo īpaši Āfrikā, pēc to lūguma, tehniskās un finansiālās palīdzības sniegšanu informācijas savākšanā un izplatīšanā saistībā ar pantu, kā arī identificē tehniskās un finansiālās vajadzības saistībā ar rīcības programmām.

Pants 27

Pasākumi saistībā ar īstenošanas jautājumiem

Pušu Konference apsver un pieņem procedūras un institucionālos mehānismus, lai pieņemtu rezolūcijas, kas var būt nepieciešamas saistībā ar konvencijas īstenošanu.

Pants 28

Strīdu novēršanas kārtība

1. Puses novērš jebkurus strīdus attiecībā par Konvencijas interpretāciju vai pielietošanu caur sarunām vai ar citiem miermīlīgiem paņēmieniem pēc to izvēles.

2. Ratificējot, pieņemot, atzīstot, vai pievienojoties Konvencijai, vai jebkurā laikā pēc tam, Puse, kas nav reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācija, var iesniegt deklarāciju rakstiskā veidā depozitārijam, ka attiecībā uz jebkuru strīdu par Konvencijas interpretāciju vai pielietošanu, tā atzīst vienu vai abus sekojošos līdzekļus strīdu novēršanai kā saistošus attiecībā uz katru Pusi, kura pieņem tās pašas saistības:

(a) arbitrāžu saistībā ar procedūrām, kuras pieņem Pušu Konference kā pielikumu pie konvencijas cik ātri vien iespējams;

(b) strīdu iesniegšanas kārtību Starptautiskajā Tiesā.

3. Puse, kas ir reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācija, deklarē par arbitrāžas piemērošanu atbilstoši paragrāfa 2 (a) daļai.

4. Deklarācija, kura iesniegta atbilstoši paragrāfam 2, paliek spēkā līdz tās termiņa beigām vai trīs mēnešus pēc laika, kad rakstisks paziņojums par tās atsaukšanu tiek fiksēts Depozitārijā.

5. Deklarācijas laika izbeigšanās, paziņojums par tās pārtraukšanu vai jauna deklarācija nedrīkst nekādā veidā ietekmēt procedūras, kuras iesāktas pirms arbitru tribunāla vai Starptautiskās Tiesas, ja strīda Puses neizlemj citādi.

6. Ja strīda Puses nav pieņēmušas to pašu vai kādu no strīda risināšanas procedūrām atbilstoši paragrāfam 2, un tās nav varējušas vienoties 12 mēnešu laikā, skaitot no laika, kad viena no Pusēm ir informējusi otru par strīdu abu starpā, strīds jānodod strīda izskatīšanā pēc jebkuras strīda Puses lūguma, saskaņā ar procedūrām, kuras pieņem Pušu Konference cik ātri vien iespējams.

Pants 29

Pielikumu juridiskais statuss

1. Pielikumi veido Konvencijas neatņemamu daļu un, ja tie veikta atsauce uz konvenciju, tā automātiski nozīmē arī atsauci uz pielikumiem.

2. Puses tulko saistības, kuras atrunātas pielikumos atbilstoši tiesībām un pienākumiem, kas izriet no Konvencijas pantiem.

Pants 30

Konvencijas Pielikumi

1. Katra Puse var ierosināt pielikumus pie Konvencijas.

2. Pielikumus pieņem kārtējā Konvencijas Pušu Konferences sesija. Pastāvīgais Sekretariāts izsūta ierosinātā pielikuma tekstu Pusēm vismaz sešus mēnešus pirms sanāksmes, kurā teksts tiek piedāvāts izskatīšanai un pieņemšanai. Pastāvīgais sekretariāts piedāvātos pielikumus izplata arī Konvencijas parakstītājiem.

3. Puses pieliek visas pūles, lai pieņemtu jebkuru iesniegto Konvencijas pielikumu ar konsensumu. Ja visi līdzekļi konsensuma izveidē tiek izlietoti, bet vienošanās nav panākta, pieliekumu, izmantojot pēdējo līdzekli, var pieņemt ar divu trešdaļu balsu vairākumu, balsojot Pusēm, kuras piedalās sanāksmē. Pieņemto pielikumu Pastāvīgais Sekretariāts nosūtīta Depozitārijam, kurš to izsūta Pusēm ratifikācijai, pieņemšanai, atzīšanai vai pievienošanai.

4. Ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās instrumenti attiecībā uz pielikumiem, jāiesniedz Depozitārijam. Pielikums, kas pieņemts atbilstoši paragrāfam 3, stājas spēkā attiecībā uz valstīm, kas to pieņēmušas, 90 dienā pēc tam, kad Depozitārijs ir saņēmis ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās instrumentus no vismaz divām trešdaļām Pušu, kuras bija Puses uz šī Pielikuma pieņemšanas laiku.

5. Pielikums stājas spēkā attiecībā uz jebkuru Pusi deviņdesmitajā dienā pēc šīs Puses ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās instrumenta attiecībā uz noteikto pielikumu noguldīšanas Depozitārijā.

6. Šī panta un 31. panta izpratnē "Puses piedalās un balso" nozīmē, ka Puses piedalās un iesniedz pozitīvu vai negatīvu balsojumu.

31. Pants

Pielikumu papildinājumu pieņemšana

1. Katrs Pielikums Konvencijai un katrs papildinājums Pielikumam tiek ieteikts un pieņemts saskaņā ar procedūru par konvencijas pielikumiem, kas noteikta 30. pantā, kas nosaka, ka, pieņemot papildus reģionālās īstenošanas pielikumus vai papildinājumus jebkuram reģionālās īstenošanas pielikumam, balsu vairākumam šī atbilstoši šim pantam jānodrošina vismaz divas trešdaļas balsu no attiecīgā reģiona Pusēm, kuras piedalījušās un balsojušas. Ziņas par papildinājuma pielikuma pieņemšanu Depozitārijs nosūta visām Pusēm.

2. Pielikumi, kuri nav reģionālās īstenošanas pielikumi, vai papildinājumi šiem pielikumiem, kuri nav papildinājumi pie kādiem no reģionālās īstenošanas pielikumiem, un, kuriem jāstājas spēkā saskaņā ar paragrāfu 1, stājas spēkā priekš visām Konvencijas Pusēm sešus mēnešus pēc komunikāciju iesniegšanas Depozitārijā šīm valstīm attiecībā uz šo pielikumu vai papildinājumu, izņemot tās Puses, kuras šajā laikā rakstiski brīdinājušas Depozitāriju par dotā pielikuma vai papildinājuma nepieņemšanu. Šāds pielikums stājas spēkā Pusēm, kuras brīdinājušas par pielikuma vai papildinājuma nepieņemšanu, deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad tās informējušas Depozitāriju par sava nepieņemšanas brīdinājuma atsaukšanu.

3. Reģionālās īstenošanas pielikums vai papildinājums jebkuram reģionālās īstenošanas pielikumam, kurš pieņemts atbilstoši paragrāfam 1, stājas spēkā visām Konvencijas Pusēm sešus mēnešus pēc komunikācijas ar Depozitāriju, attiecībā uz šīm Pusēm, kuras pieņēmušas šādu pielikumu vai papildinājumu, izņemot:

(a) jebkuru Pusi, kura brīdinājusi Depozitāriju rakstiskā veidā, sešu mēnešu laikā, par reģionālās īstenošanas Pielikuma vai tā papildinājuma nepieņemšanu, šādā gadījumā pielikums vai papildinājums stājas spēkā attiecībā uz šo Pusi deviņdesmitajā dienā pēc pēc tam, kad kad tā informējusi Depozitāriju par sava nepieņemšanas brīdinājuma atsaukšanu; un

(b) uz jebkuru Pusi, kas ir iesniegusi deklarāciju attiecībā uz papildus reģionālās īstenošanas pielikumiem vai papildinājumiem pie reģionālās īstenošanas pielikumiem saskaņā ar 34. panta paragrāfu 4, attiecas prasības par šāda pielikuma vai papildinājuma stāšanos spēkā deviņdesmitajā dienā kopš iesniegums par attiecīgā pievienošanās instrumenta- ratifikācijas, atzīšanas, akceptēšanas vai pievienošanās realizēšanu, attiecībā uz šo pielikumu vai papildinājumu, iesniegts Depozitārijā.

4. Ja pielikuma vai papildinājuma pieņemšanai nepieciešama papildinājuma pieņemšana pie Konvencijas, minētais pielikums vai papildinājums nevar stāties spēkā pirms pielikums vai papildinājums pie Konvencijas stājas spēkā.

Pants 32

Tiesības balsot

1. Izņemot atrunāto paragrāfā 2, katrai Konvencijas Pusei ir viena balss.

2. Reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas, to kompetences jautājumos, var izmantot balsu skaitu atbilstoši ietvertajam dalībvalstu – Konvencijas Pušu skaitam. Tomēr šāda organizācija nevar izmantot savas tiesības balsot, ja kāda no dalībvalstīm izmanto savas balsstiesības, un otrādi.

SADAĻA VI
NOSLĒGUMA JAUTĀJUMI

Pants 33

Parakstīšana

Šī Konvencija būs atvērta parakstīšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm vai jebkurai no tās specializētajām aģentūrām kuras, ja tās atzīst kā Puses Starptautiskā Tiesa, kā arī reģionālajām ekonomiskās integrācijas organizācijām Parīzē, 1994. gada 14.-15. oktobrī. Tā paliks atvērta parakstīšanai, pēc šī laika beigām, Apvienoto Nāciju Organizācijas galvenajā mītnē Ņujorkā līdz 1995. gada 13. oktobrim.

Pants 34

Ratifikācija, pieņemšana, atzīšana un pievienošanās tai

1. Konvencija ir subjekts, kuru valstis un reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas var ratificēt, pieņemt, atzīt vai tai pievienoties. Pievienoties Konvencijas varēs arī pēc dienas, kad tās parakstīšana tiks pārtraukta. Ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās instrumenti tiek iesniegti Depozitārijā.

2. Jebkura reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija, kura kļūst par konvencijas Pusi, pirms kāda no tās dalībvalstīm kļūst par konvencijas Pusi, uzņemas pilnas saistības attiecībā uz Konvenciju. Kad viena vai vairākas šādas organizācijas dalībvalstis kļūst par Konvencijas Pusēm, organizācija un tās dalībvalstis izlemj par atbildības sadalījumu attiecībā uz Konvencijas īstenošanu. Šādos gadījumos organizācija un tās dalībvalstis nevar vienlaicīgi izmantot savas tiesības attiecībā uz konvenciju.

3. Savos instrumentos par Konvencijas ratificēšanu, pieņemšanu, atzīšanu vai pievienošanos tai, reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas deklarē savas kompetences jomu attiecībā uz Konvencijas pārziņā esošajiem jautājumiem. Tām arī skaidri jānorāda Depozitārijam, kuram savukārt jāinformē Puses, par jebkuru nozīmīgu šo organizāciju kompetences izmaiņu vai palielināšanu.

4. Savos ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās instrumentos katra Puse var deklarēt, ka, attiecībā uz jebkuru reģionālās īstenošanas pielikumu vai t ā papildinājumu, tas stāsies spēkā šajā valstī tikai pēc tam, kad tā ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanās vai pievienošanās instruments tiks nogādāts Depozitārijā.

Pants 35

Pagaidu iekārtojumi

Sekretariāta funkcijas atbilstoši 23. pantam veiks ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1992. gada 22. decembra lēmumu 47/188 izveidotais pagaidu sekretariāts, līdz tam laikam, kad notiks Pušu Konferences pirmā sesija.

Pants 36

Stāšanās spēkā

1. Konvencija stāsies spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tās ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās piecdesmitā instrumenta iesniegšanas depozitārijā.

2. Jebkurai valstij vai reģionālajai ekonomiskās integrācijas organizācijai, kura ratificē, pieņem, atzīst vai pievienojas konvencijai pēc piecdesmitā ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās instrumenta iesniegšanas depozitārijā, Konvencija stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc tam, kad šī valsts vai reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācija iesniedz Depozitārijā savus ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās instrumentus.

3. Saskaņā ar paragrāfiem 1 un 2, jebkurš iesniegtais instruments, kuru iesniedz reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija, netiek uzskatīts par papildinājums pie tiem instrumentiem, kurus iesniegušas šīs organizācijas dalībvalstis.

Pants 37

Atrunas

Nekādas atrunas nevar tikt veiktas attiecībā uz šo Konvenciju.

Pants 38

Atsaukšana

1. Jebkurā laikā trīs gadus pēc Konvencijas stāšanās spēkā attiecībā uz konkrēto Pusi, tā var atsaukt savu līdzdalību Konvencijā, iesniedzot depozitārijā rakstisku iesniegumu.

2. Jebkurš šāds atsaukums stājas spēkā pēc viena gada, kad Depozitārijs saņēmis šādu iesniegumu, vai arī vēlāk, ja tā norādīts iesniegumā par atsaukšanu.

Pants 39

Depozitārijs

Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālais Sekretariāts būs šīs Konvencijas Depozitārijs.

Pants 40

Autentiski teksti

Šīs Konvencijas oriģinālie teksti Arābu, Ķīniešu, Angļu, Franču, Krievu un Spāņu valodās ir pilnīgi autentiski un tiks depozitēti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālajā Sekretariātā.

LIECINIEKU KLĀTBŪTNĒ šo Konvenciju ir parakstījuši šīm pienākumam pilnīgi pilnvaroti pārstāvji.

IZDARĪTS Parīzē, tūkstoš deviņi simti deviņdesmit ceturtā gada jūnija septiņpadsmitajā dienā.

REĢIONĀLĀS ĪSTENOŠANAS PIELIKUMS CENTRĀLAJAI UN AUSTRUMEIROPAI

Šī Pielikuma mērķis ir nodrošināt vadlīnijas un iekārtojumus, kas nepieciešami Konvencijas efektīvai īstenošanai Centrālās un Austrumeiropas reģiona valstīs saistībā ar to īpašajiem apstākļiem.

Centrālās un Austrumeiropas reģiona īpašie apstākļi

Pie pirmā pantā minētā Centrālās un Austrumeiropas reģiona īpašiem apstākļiem, kuri dažādā mērā ietekmē reģiona valstis Puses, pieder:

(a) specifiskās problēmas un iespējas, kuras saistās ar patreizējo ekonomisko pārkārtojumu procesu, ieskaitot makroekonomiku, finansu problēmas un nepieciešamību stiprināt sociālās un politiskās struktūras, veicot tirgus ekonomikas reformas;

(b) zemju degradācijas dažādās formas reģiona atšķirīgajās ekosistēmās, ieskaitot sausuma ietekmi un pārtuksnešošanos risku saistībā ar vējā un ūdens izsaukto augsnes eroziju.

(c) krīzes apstākļi lauksaimniecībā, tai skaitā aramzemes noplicināšana sakarā ar problēmām nepiemērotās apūdeņošanas sistēmās un augsnes un ūdens aizsargbūvju daļēju nolietošanos;

(d) ilgtspējības principu neievērošana, izmantojot ūdens resursus, kas noved pie vides postījumiem, ieskaitot ķīmisko piesārņošanu, sasāļošanos un ūdens horizontu izsīkšanu;

(e) mežu segas zudumi klimatisko faktoru, gaisa piesārņojuma un biežu meža ugunsgrēku ietekmē;

(f) kompleksa fizisko, bioloģisko, politisko, sociālo un ekonomisko faktoru mijiedarbība, kas ietekmētajās platībās noved pie ilgtspējīgas attīstības prakses neievērošanas;

(g) pieaugošs ekonomisko grūtību risks un sociālo apstākļu pasliktināšanās teritorijās, kuras ietekmē zemju degradācija, pārtuksnešošanās un sausums;

(h) nepieciešamība pārskatīt zinātnisko pētījumu mērķus, politisko un likumdošanas struktūru, lai panāktu ilgtspējīgu dabas resursu apsaimniekošanu, un

(i) reģionā pavērtu iespējas plašākai starptautiskai sadarbībai un sasniegtu ilgtspējīgas attīstības visaptverošos mērķus.

1. Nacionālās Rīcības programmām jābūt ilgtspējīgas attīstības politikas integrētai daļai, pareizā veidā vērstai pret zemju degradācijas dažādām izpausmēm, pārtuksnešošanos un sausumu, kas ietekmē Puses šajā reģionā.

2. Jānodrošina konsultatīvs līdzdalības process, iesaistot atbilstošus valdības līmeņus, vietējās pašvaldības un nevalstiskās organizācijas, lai izstrādātu vadlīnijas elastīgi plānotai stratēģijai, kura ļautu iesaistīties maksimālām vietējo iedzīvotāju skaitam atbilstoši Konvencijas 10. paragrāfam 2(f). Ja nepieciešams divpusējas un daudzpusējas sadarbības aģentūras var iekļauties šajā procesā pēc ietekmētās valsts Puses pieprasījuma.

Nacionālo Rīcības programmu sagatavošana un izpilde

Sagatavojot un izpildot nacionālās Rīcības programmas atbilstoši Konvencijas 9 un 10 pantam, katra reģionā ietekmētā valsts Puse veic, ja nepieciešams:

(a) nozīmē attiecīgas struktūras atbildīgas par programmu sagatavošanu, koordinēšanu un izpildi;

(b) iesaista ietekmēto teritoriju iedzīvotājus, ieskaitot vietējās pašvaldības, šo programmu izstrādāšanā, koordinēšanā un izpildē, īstenojot pēc vietējās iniciatīvas uzsāktus konsultāciju procesus, ar vietējo pašvaldību un atbilstošo nevalstisko organizāciju iesaistīšanos;

(c) veic vides stāvokļa izpēti ietekmētajās teritorijās, lai novērtētu pārtuksnešošanās cēloņus un sekas un noteiktu rīcības prioritātes;

(d) novērtē, ar ietekmēto teritoriju iedzīvotāju līdzdalību, agrākās un patreiz izpildāmās programmas ar mērķi izstrādāt Rīcības programmu stratēģiju un noteikt Rīcības programmas pasākumus;

(e) sagatavo tehniskās un finansiālās programmas, kas balstās uz informāciju, kas iegūta apakšparagrāfos no (a) līdz (d) minētajos pasākumos, un

(f) attīsta un izmanto procedūras un pielieto robežlielumus monitoringam un īstenoto programmu novērtēšanai.

SUBREĢIONĀLĀS, REĢIONĀLĀS UN KOPĪGI ĪSTENOJAMĀS RĪCĪBAS PROGRAMMAS

1. Reģiona ietekmētās valstis puses var, saskaņā ar Konvencijas 11 un 12 pantu, sagatavot un īstenot subreģionālās un/vai reģionālās rīcības programmas, lai papildinātu un palielinātu nacionālo rīcības programmu efektu un efektivitāti. Divas vai vairākas valstis Puses var vienlaicīgi vienoties par kopīgas rīcības programmas īstenošanu.

2. Šādas programmas var sagatavot un īstenot sadarbojoties ar citām Pusēm vai reģioniem. Šādas sadarbības mērķis var būt nodrošināt starptautiskas vides veidošanos un veicināt finansiālo un/vai tehnisko atbalstu vai citas palīdzības formas, lai vērstos pret pārtuksnešošanos un sausuma problēmām dažādos līmeņos.

3. 3. un 4. pantu nosacījumi darbojas , mutatis mutandis, lai sagatavotu un izpildītu subreģionālās, reģionālās un kopīgi īstenojamās rīcības programmas. Papildus tam, šādas programmas var ietvert zinātniskos pētījumus un attīstības jautājumus attiecībā uz izvēlētām ekosistēmām ietekmētajos rajonos.

4. Izstrādājot un realizējot subreģionālās, reģionālās un kopīgi īstenojamās rīcības programmas reģiona ietekmētās valstis Puses var, ja nepieciešams:

(a) identificēt, sadarbībā ar nacionālajām institūcijām, nacionālos mērķus attiecībā uz pārtuksnešošanos, kuri var labāk atbilst programmas mērķiem un nozīmīgus pasākumus, kuri var tikt efektīvi izpildīti;

(b) novērtēt reģiona, subreģionālo un nacionālo atbilstošo institūtu darbības kapacitāti;

(c) noteikt esošo, starp Pusēm noslēgto, programmu cīņai pret pārtuksnešošanos atbilstību nacionālajām rīcības programmām, un

(d) apsvērt rīcību, lai koordinētu subreģionālās, reģionālās un kopīgi īstenojamās rīcības programmas, paredzot, ja nepieciešams, koordinācijas komitejas izveidošanu, kuru veido katras ietekmētās valsts Puses pārstāvji, lai novērtētu sasniegto cīņā ar pārtuksnešošanos, harmonizētu nacionālās rīcības programmas, izstrādātu rekomendācijas dažādā sagatavošanas un izpildes pakāpē esošām subreģionālām, reģionālām un kopīgi īstenojamām rīcības programmām, un darbotos kā fokālie (mezgla) punkti, lai veicinātu koordināciju un tehnisko sadarbību atbilstoši Konvencijas 16. līdz 19. Pantiem.

TEHNISKĀ, ZINĀTNISKĀ UN TEHNOLOĢISKĀ SADARBĪBA

Atbilstoši Konvencijas mērķiem un principiem Puses reģionā katra atsevišķi vai apvienojoties:

(a) veicina zinātniskās un tehniskās sadarbības struktūras, monitoringa indikatoru un visu līmeņu informācijas sistēmu stiprināšanu, tāpat to integrāciju, ja nepieciešams, vispasaules informācijas sistēmās, un

(b) veicina atbilstošu esošu vai jaunu videi draudzīgu tehnoloģiju attīstību, adaptāciju un tālāku nodošanu reģiona ietvaros un ārpus tā.

Atbilstoši Konvencijas mērķiem un principiem reģionā ietekmētās valstis Puses katra atsevišķi vai apvienojoties:

(a) izvēlas pasākumus lai racionalizētu un stiprinātu mehānismus, kuri apgādā fondus ar sabiedriskām un privātām investīcijām, lai sasniegtu konkrētus rīcības rezultātus apkarojot zemju degradāciju un pārtuksnešošanos un lai samazinātu sausuma ietekmes;

(b) nosaka starptautiskas sadarbības nepieciešamību lai atbalstītu nacionālos centienus, tādā veidā radot, un it sevišķi veicinot vidi investīcijām un atbalstot aktīvu investīciju politiku, kā arī integrētu pieeju efektīvai pārtuksnešošanos apkarošanai, ietverot arī agru brīdināšanu par problēmām, kādas šai procesā rodas;

(c) meklē sadarbību ar divpusējiem un/vai daudzpusējiem partneriem un finansu sadarbības institūcijām, cenšoties nodrošināt Konvencijas izpildi, ieskaitot programmās paredzētās rīcības, kuras ņem vērā ietekmēto reģiona valstu Pušu specifiskās vajadzības; un

(d) izvērtē 2(a)panta iespējamo ietekmi uz 6., 13. un 20. un citu attiecīgo Konvencijas nosacījumu izpildi.

1. Lai īstenotu šo pielikumu reģiona ietekmētās valstis Puses:

(a) izveido un/vai stiprina nacionālos fokālos (mezglu) punktus, lai koordinētu pasākumus cīņai pret pārtuksnešošanos un/vai novērstu sausuma sekas; un

(b) rada mehānismu, lai stiprinātu reģionālo sadarbību, ja nepieciešams.

2. Pastāvīgs Sekretariāts var, pēc reģiona Pušu lūguma, saistībā ar Konvencijas 23. pantu, veicināt šādu koordinācijas sanāksmju norisi, ar:

(a) padomu sniegšanu attiecībā uz efektīvu koordinācijas pasākumu organizēšanu, nododot šādu pasākumu organizēšanas pieredzi, un

(b) apgādājot ar citu nozīmīgu informāciju, kas var būt derīga izveidojot vai stiprinot koordinācijas procesus.

- - - - -

Error! Bookmark not defined.United Nations Convention to Combat Desertification in Countries Experiencing Serious Drought and/or Desertification, Particularly in Africa

This section contains the full text of the Convention to Combat Desertification, which was elaborated by the Intergovernmental Negotiating Committee (INCD) and signed in June 1994. The Preface is not a part of the official text, or an explanatory leaflet.

The international community has long recognized that desertification is a major economic, social and environmental problem of concern to many countries in all regions of the world. In 1977, the United Nations Conference on Desertification (UNCOD) adopted a Plan of Action to Combat Desertification (PACD). Unfortunately, despite this and other efforts, the United Nations Environmental Programme (UNEP) concluded in 1991 that the problem of land degradation in arid, semi arid, and dry sub-humid areas had intensified although there where ‘’local examples of success’’.

As a result, the question of how to tackle desertification was still a major concern for the 1992 United Nations Conference on Environment and Development (UNCED), which was held in Rio de Janeiro. The Conference supported a new, integrated approach to the problem emphasizing action to promote sustainable development at the community level. It also called on the United Nations General Assembly to establish Intergovernmental Negotiation Committee (INCD) to prepare, by june 1994, a Convention to Combat Desertification in Those Countries Experiencing Serious Drought and/or Desertification, Particularly in Africa. In December 1992, the General Assembly agreed by adopting Resolution 47/188.

Working to a tight schedule, the Committee completed its negotiations in five sessions. The Convention was adopted in Paris on 17 June 1994 and opened for signature there on 14 – 15 October 1994. It entered into force on 26 December 1996, 90 days after the 50th ratification was received. Over 150 countries are now Parties. The Conference of Parties (COP), which is the Convention’s supreme body, held its first session in October 1997 in Rome and its second session in December 1998 in Dakar.

United Nations Convention to Combat Desertification in Countries Experiencing Serious Drought and/or Desertification, Particularly in Africa

The Parties to this Convention,

Affirming that human beings in affected or threatened areas are at the centre of concerns to combat desertification and mitigate the effects of drought,

Reflecting the urgent concern of the international community, including States and international organizations, about the adverse impacts of desertification and drought,

Aware that arid, semi-arid and dry sub-humid areas together account for a significant proportion of the Earth's land area and are the habitat and source of livelihood for a large segment of its population,

Acknowledging that desertification and drought are problems of global dimension in that they affect all regions of the world and that joint action of the international community is needed to combat desertification and/or mitigate the effects of drought,

Noting the high concentration of developing countries, notably the least developed countries, among those experiencing serious drought and/or desertification, and the particularly tragic consequences of these phenomena in Africa,

Noting also that desertification is caused by complex interactions among physical, biological, political, social, cultural and economic factors,

Considering the impact of trade and relevant aspects of international economic relations on the ability of affected countries to combat desertification adequately,

Conscious that sustainable economic growth, social development and poverty eradication are priorities of affected developing countries, particularly in Africa, and are essential to meeting sustainability objectives,

Mindful that desertification and drought affect sustainable development through their interrelationships with important social problems such as poverty, poor health and nutrition, lack of food security, and those arising from migration, displacement of persons and demographic dynamics,

Appreciating the significance of the past efforts and experience of States and international organizations in combating desertification and mitigating the effects of drought, particularly in implementing the Plan of Action to Combat Desertification which was adopted at the United Nations Conference on Desertification in 1977,

Realizing that, despite efforts in the past, progress in combating desertification and mitigating the effects of drought has not met expectations and that a new and more effective approach is needed at all levels within the framework of sustainable development,

Recognizing the validity and relevance of decisions adopted at the United Nations Conference on Environment and Development, particularly of Agenda 21 and its chapter 12, which provide a basis for combating desertification,

Reaffirming in this light the commitments of developed countries as contained in paragraph 13 of chapter 33 of Agenda 21,

Recalling General Assembly resolution 47/188, particularly the priority in it prescribed for Africa, and all other relevant United Nations resolutions, decisions and programmes on desertification and drought, as well as relevant declarations by African countries and those from other regions,

Reaffirming the Rio Declaration on Environment and Development which states, in its Principle 2, that States have, in accordance with the Charter of the United Nations and the principles of international law, the sovereign right to exploit their own resources pursuant to their own environmental and developmental policies, and the responsibility to ensure that activities within their jurisdiction or control do not cause damage to the environment of other States or of areas beyond the limits of national jurisdiction,

Recognizing that national Governments play a critical role in combating desertification and mitigating the effects of drought and that progress in that respect depends on local implementation of action programmes in affected areas,

Recognizing also the importance and necessity of international cooperation and partnership in combating desertification and mitigating the effects of drought,

Recognizing further the importance of the provision to affected developing countries, particularly in Africa, of effective means, inter alia substantial financial resources, including new and additional funding, and access to technology, without which it will be difficult for them to implement fully their commitments under this Convention,

Expressing concern over the impact of desertification and drought on affected countries in Central Asia and the Transcaucasus,

Stressing the important role played by women in regions affected by desertification and/or drought, particularly in rural areas of developing countries, and the importance of ensuring the full participation of both men and women at all levels in programmes to combat desertification and mitigate the effects of drought,

Emphasizing the special role of non-governmental organizations and other major groups in programmes to combat desertification and mitigate the effects of drought,

Bearing in mind the relationship between desertification and other environmental problems of global dimension facing the international and national communities,

Bearing also in mind the contribution that combating desertification can make to achieving the objectives of the United Nations Framework Convention on Climate Change, the Convention on Biological Diversity and other related environmental conventions,

Believing that strategies to combat desertification and mitigate the effects of drought will be most effective if they are based on sound systematic observation and rigorous scientific knowledge and if they are continuously re-evaluated,

Recognizing the urgent need to improve the effectiveness and coordination of international cooperation to facilitate the implementation of national plans and priorities,

Determined to take appropriate action in combating desertification and mitigating the effects of drought for the benefit of present and future generations,

Have agreed as follows:

PART I
INTRODUCTION

Article 1

Use of terms

For the purposes of this Convention:

(b) "combating desertification" includes activities which are part of the integrated development of land in arid, semi-arid and dry sub-humid areas for sustainable development which are aimed at:

(i) prevention and/or reduction of land degradation;

(ii) rehabilitation of partly degraded land; and

(iii) reclamation of desertified land;

(c) "drought" means the naturally occurring phenomenon that exists when precipitation has been significantly below normal recorded levels, causing serious hydrological imbalances that adversely affect land resource production systems;

(d) "mitigating the effects of drought" means activities related to the prediction of drought and intended to reduce the vulnerability of society and natural systems to drought as it relates to combating desertification;

(e) "land" means the terrestrial bio-productive system that comprises soil, vegetation, other biota, and the ecological and hydrological processes that operate within the system;

(f) "land degradation" means reduction or loss, in arid, semi-arid and dry sub-humid areas, of the biological or economic productivity and complexity of rainfed cropland, irrigated cropland, or range, pasture, forest and woodlands resulting from land uses or from a process or combination of processes, including processes arising from human activities and habitation patterns, such as:

(i) soil erosion caused by wind and/or water;

(ii) deterioration of the physical, chemical and biological or economic properties of soil; and

(iii) long-term loss of natural vegetation;

(g) "arid, semi-arid and dry sub-humid areas" means areas, other than polar and sub-polar regions, in which the ratio of annual precipitation to potential evapotranspiration falls within the range from 0.05 to 0.65;

(h) "affected areas" means arid, semi-arid and/or dry sub-humid areas affected or threatened by desertification;

(i) "affected countries" means countries whose lands include, in whole or in part, affected areas;

(j) "regional economic integration organization" means an organization constituted by sovereign States of a given region which has competence in respect of matters governed by this Convention and has been duly authorized, in accordance with its internal procedures, to sign, ratify, accept, approve or accede to this Convention;

(k) "developed country Parties" means developed country Parties and regional economic integration organizations constituted by developed countries.

Article 2

Objective

1. The objective of this Convention is to combat desertification and mitigate the effects of drought in countries experiencing serious drought and/or desertification, particularly in Africa, through effective action at all levels, supported by international cooperation and partnership arrangements, in the framework of an integrated approach which is consistent with Agenda 21, with a view to contributing to the achievement of sustainable development in affected areas.

2. Achieving this objective will involve long-term integrated strategies that focus simultaneously, in affected areas, on improved productivity of land, and the rehabilitation, conservation and sustainable management of land and water resources, leading to improved living conditions, in particular at the community level.

Article 3

Principles

In order to achieve the objective of this Convention and to implement its provisions, the Parties shall be guided, inter alia, by the following:

(a) the Parties should ensure that decisions on the design and implementation of programmes to combat desertification and/or mitigate the effects of drought are taken with the participation of populations and local communities and that an enabling environment is created at higher levels to facilitate action at national and local levels;

(b) the Parties should, in a spirit of international solidarity and partnership, improve cooperation and coordination at subregional, regional and international levels, and better focus financial, human, organizational and technical resources where they are needed;

(c) the Parties should develop, in a spirit of partnership, cooperation among all levels of government, communities, non-governmental organizations and landholders to establish a better understanding of the nature and value of land and scarce water resources in affected areas and to work towards their sustainable use; and

(d) the Parties should take into full consideration the special needs and circumstances of affected developing country Parties, particularly the least developed among them.

PART II
GENERAL PROVISIONS

Article 4

General obligations

1. The Parties shall implement their obligations under this Convention, individually or jointly, either through existing or prospective bilateral and multilateral arrangements or a combination thereof, as appropriate, emphasizing the need to coordinate efforts and develop a coherent long-term strategy at all levels.

2. In pursuing the objective of this Convention, the Parties shall:

(a) adopt an integrated approach addressing the physical, biological and socio-economic aspects of the processes of desertification and drought;

(b) give due attention, within the relevant international and regional bodies, to the situation of affected developing country Parties with regard to international trade, marketing arrangements and debt with a view to establishing an enabling international economic environment conducive to the promotion of sustainable development;

(c) integrate strategies for poverty eradication into efforts to combat desertification and mitigate the effects of drought;

(d) promote cooperation among affected country Parties in the fields of environmental protection and the conservation of land and water resources, as they relate to desertification and drought;

(e) strengthen subregional, regional and international cooperation;

(f) cooperate within relevant intergovernmental organizations;

(g) determine institutional mechanisms, if appropriate, keeping in mind the need to avoid duplication; and

(h) promote the use of existing bilateral and multilateral financial mechanisms and arrangements that mobilize and channel substantial financial resources to affected developing country Parties in combating desertification and mitigating the effects of drought.

3. Affected developing country Parties are eligible for assistance in the implementation of the Convention.

Article 5

Obligations of affected country Parties

In addition to their obligations pursuant to article 4, affected country Parties undertake to:

(a) give due priority to combating desertification and mitigating the effects of drought, and allocate adequate resources in accordance with their circumstances and capabilities;

(b) establish strategies and priorities, within the framework of sustainable development plans and/or policies, to combat desertification and mitigate the effects of drought;

(c) address the underlying causes of desertification and pay special attention to the socio- economic factors contributing to desertification processes;

(d) promote awareness and facilitate the participation of local populations, particularly women and youth, with the support of non-governmental organizations, in efforts to combat desertification and mitigate the effects of drought; and

(e) provide an enabling environment by strengthening, as appropriate, relevant existing legislation and, where they do not exist, enacting new laws and establishing long-term policies and action programmes.

Article 6

Obligations of developed country Parties

In addition to their general obligations pursuant to article 4, developed country Parties undertake to:

(a) actively support, as agreed, individually or jointly, the efforts of affected developing country Parties, particularly those in Africa, and the least developed countries, to combat desertification and mitigate the effects of drought;

(b) provide substantial financial resources and other forms of support to assist affected developing country Parties, particularly those in Africa, effectively to develop and implement their own long-term plans and strategies to combat desertification and mitigate the effects of drought;

(c) promote the mobilization of new and additional funding pursuant to article 20, paragraph 2 (b);

(d) encourage the mobilization of funding from the private sector and other non-governmental sources; and

(e) promote and facilitate access by affected country Parties, particularly affected

developing country Parties, to appropriate technology, knowledge and know-how.

Article 7

Priority for Africa

In implementing this Convention, the Parties shall give priority to affected African country Parties, in the light of the particular situation prevailing in that region, while not neglecting affected developing country Parties in other regions.

Article 8

Relationship with other conventions

1. The Parties shall encourage the coordination of activities carried out under this Convention and, if they are Parties to them, under other relevant international agreements, particularly the United Nations Framework Convention on Climate Change and the Convention on Biological Diversity, in order to derive maximum benefit from activities under each agreement while avoiding duplication of effort. The Parties shall encourage the conduct of joint programmes, particularly in the fields of research, training, systematic observation and information collection and exchange, to the extent that such activities may contribute to achieving the objectives of the agreements concerned.

2. The provisions of this Convention shall not affect the rights and obligations of any Party deriving from a bilateral, regional or international agreement into which it has entered prior to the entry into force of this Convention for it.

PART III
ACTION PROGRAMMES, SCIENTIFIC AND TECHNICAL COOPERATION AND SUPPORTING MEASURES

Section 1: Action programmes

Article 9

Basic approach

1. In carrying out their obligations pursuant to article 5, affected developing country Parties and any other affected country Party in the framework of its regional implementation annex or, otherwise, that has notified the Permanent Secretariat in writing of its intention to prepare a national action programme, shall, as appropriate, prepare, make public and implement national action programmes, utilizing and building, to the extent possible, on existing relevant successful plans and programmes, and subregional and regional action programmes, as the central element of the strategy to combat desertification and mitigate the effects of drought. Such programmes shall be updated through a continuing participatory process on the basis of lessons from field action, as well as the results of research. The preparation of national action programmes shall be closely interlinked with other efforts to formulate national policies for sustainable development.

2. In the provision by developed country Parties of different forms of assistance under the terms of article 6, priority shall be given to supporting, as agreed, national, subregional and regional action programmes of affected developing country Parties, particularly those in Africa, either directly or through relevant multilateral organizations or both.

3. The Parties shall encourage organs, funds and programmes of the United Nations system and other relevant intergovernmental organizations, academic institutions, the scientific community and non-governmental organizations in a position to cooperate, in accordance with their mandates and capabilities, to support the elaboration, implementation and follow-up of action programmes.

Article 10

National action programmes

1. The purpose of national action programmes is to identify the factors contributing to desertification and practical measures necessary to combat desertification and mitigate the effects of drought.

2. National action programmes shall specify the respective roles of government, local communities and land users and the resources available and needed. They shall, inter alia:

(a) incorporate long-term strategies to combat desertification and mitigate the effects of drought, emphasize implementation and be integrated with national policies for sustainable development;

(b) allow for modifications to be made in response to changing circumstances and be sufficiently flexible at the local level to cope with different socio-economic, biological and geo-physical conditions;

(c) give particular attention to the implementation of preventive measures for lands that are not yet degraded or which are only slightly degraded;

(d) enhance national climatological, meteorological and hydrological capabilities and the means to provide for drought early warning;

(e) promote policies and strengthen institutional frameworks which develop cooperation and coordination, in a spirit of partnership, between the donor community, governments at all levels, local populations and community groups, and facilitate access by local populations to appropriate information and technology;

(f) provide for effective participation at the local, national and regional levels of non- governmental organizations and local populations, both women and men, particularly resource users, including farmers and pastoralists and their representative organizations, in policy planning, decision-making, and implementation and review of national action programmes; and

(g) require regular review of, and progress reports on, their implementation.

3. National action programmes may include, inter alia, some or all of the following measures to prepare for and mitigate the effects of drought:

(a) establishment and/or strengthening, as appropriate, of early warning systems, including local and national facilities and joint systems at the subregional and regional levels, and mechanisms for assisting environmentally displaced persons;

(b) strengthening of drought preparedness and management, including drought contingency plans at the local, national, subregional and regional levels, which take into consideration seasonal to interannual climate predictions;

(c) establishment and/or strengthening, as appropriate, of food security systems, including storage and marketing facilities, particularly in rural areas;

(d) establishment of alternative livelihood projects that could provide incomes in drought prone areas; and

(e) development of sustainable irrigation programmes for both crops and livestock.

4. Taking into account the circumstances and requirements specific to each affected country Party, national action programmes include, as appropriate, inter alia, measures in some or all of the following priority fields as they relate to combating desertification and mitigating the effects of drought in affected areas and to their populations: promotion of alternative livelihoods and improvement of national economic environments with a view to strengthening programmes aimed at the eradication of poverty and at ensuring food security; demographic dynamics; sustainable management of natural resources; sustainable agricultural practices; development and efficient use of various energy sources; institutional and legal frameworks; strengthening of capabilities for assessment and systematic observation, including hydrological and meteorological services, and capacity building, education and public awareness.

Article 11

Subregional and regional action programmes

Affected country Parties shall consult and cooperate to prepare, as appropriate, in accordance with relevant regional implementation annexes, subregional and/or regional action programmes to harmonize, complement and increase the efficiency of national programmes. The provisions of article 10 shall apply mutatis mutandis to subregional and regional programmes. Such cooperation may include agreed joint programmes for the sustainable management of transboundary natural resources, scientific and technical cooperation, and strengthening of relevant institutions.

Article 12

International cooperation

Affected country Parties, in collaboration with other Parties and the international community, should cooperate to ensure the promotion of an enabling international environment in the implementation of the Convention. Such cooperation should also cover fields of technology transfer as well as scientific research and development, information collection and dissemination and financial resources.

Article 13

Support for the elaboration and implementation of action programmes

1. Measures to support action programmes pursuant to article 9 include, inter alia:

(a) financial cooperation to provide predictability for action programmes, allowing for necessary long-term planning;

(b) elaboration and use of cooperation mechanisms which better enable support at the local level, including action through non-governmental organizations, in order to promote the replicability of successful pilot programme activities where relevant;

(c) increased flexibility in project design, funding and implementation in keeping with the experimental, iterative approach indicated for participatory action at the local community level; and

(d) as appropriate, administrative and budgetary procedures that increase the efficiency of cooperation and of support programmes.

2. In providing such support to affected developing country Parties, priority shall be given to African country Parties and to least developed country Parties.

Article 14

Coordination in the elaboration and implementation of action programmes

1. The Parties shall work closely together, directly and through relevant intergovernmental organizations, in the elaboration and implementation of action programmes.

2. The Parties shall develop operational mechanisms, particularly at the national and field levels, to ensure the fullest possible coordination among developed country Parties, developing country Parties and relevant intergovernmental and non-governmental organizations, in order to avoid duplication, harmonize interventions and approaches, and maximize the impact of assistance. In affected developing country Parties, priority will be given to coordinating activities related to international cooperation in order to maximize the efficient use of resources, to ensure responsive assistance, and to facilitate the implementation of national action programmes and priorities under this Convention.

Article 15

Regional implementation annexes

Elements for incorporation in action programmes shall be selected and adapted to the socio- economic, geographical and climatic factors applicable to affected country Parties or regions, as well as to their level of development. Guidelines for the preparation of action programmes and their exact focus and content for particular subregions and regions are set out in the regional implementation annexes.

Section 2: Scientific and technical cooperation

Article 16

Information collection, analysis and exchange

The Parties agree, according to their respective capabilities, to integrate and coordinate the collection, analysis and exchange of relevant short term and long term data and information to ensure systematic observation of land degradation in affected areas and to understand better and assess the processes and effects of drought and desertification. This would help accomplish, inter alia, early warning and advance planning for periods of adverse climatic variation in a form suited for practical application by users at all levels, including especially local populations. To this end, they shall, as appropriate:

(a) facilitate and strengthen the functioning of the global network of institutions and facilities for the collection, analysis and exchange of information, as well as for systematic observation at all levels, which shall, inter alia:

(i) aim to use compatible standards and systems;

(ii) encompass relevant data and stations, including in remote areas;

(iii) use and disseminate modern technology for data collection, transmission and assessment on land degradation; and

(iv) link national, subregional and regional data and information centres more closely with global information sources;

(b) ensure that the collection, analysis and exchange of information address the needs of local communities and those of decision makers, with a view to resolving specific problems, and that local communities are involved in these activities;

(c) support and further develop bilateral and multilateral programmes and projects aimed at defining, conducting, assessing and financing the collection, analysis and exchange of data and information, including, inter alia, integrated sets of physical, biological, social and economic indicators;

(d) make full use of the expertise of competent intergovernmental and non-governmental organizations, particularly to disseminate relevant information and experiences among target groups in different regions;

(f) exchange and make fully, openly and promptly available information from all publicly available sources relevant to combating desertification and mitigating the effects of drought; and

(g) subject to their respective national legislation and/or policies, exchange information on local and traditional knowledge, ensuring adequate protection for it and providing appropriate return from the benefits derived from it, on an equitable basis and on mutually agreed terms, to the local populations concerned.

Article 17

Research and development

1. The Parties undertake, according to their respective capabilities, to promote technical and scientific cooperation in the fields of combating desertification and mitigating the effects of drought through appropriate national, subregional, regional and international institutions. To this end, they shall support research activities that:

(a) contribute to increased knowledge of the processes leading to desertification and drought and the impact of, and distinction between, causal factors, both natural and human, with a view to combating desertification and mitigating the effects of drought, and achieving improved productivity as well as sustainable use and management of resources;

(b) respond to well defined objectives, address the specific needs of local populations and lead to the identification and implementation of solutions that improve the living standards of people in affected areas;

(c) protect, integrate, enhance and validate traditional and local knowledge, know-how and practices, ensuring, subject to their respective national legislation and/or policies, that the owners of that knowledge will directly benefit on an equitable basis and on mutually agreed terms from any commercial utilization of it or from any technological development derived from that knowledge;

(d) develop and strengthen national, subregional and regional research capabilities in affected developing country Parties, particularly in Africa, including the development of local skills and the strengthening of appropriate capacities, especially in countries with a weak research base, giving particular attention to multidisciplinary and participative socio- economic research;

(e) take into account, where relevant, the relationship between poverty, migration caused by environmental factors, and desertification;

(f) promote the conduct of joint research programmes between national, subregional, regional and international research organizations, in both the public and private sectors, for the development of improved, affordable and accessible technologies for sustainable development through effective participation of local populations and communities; and

(g) enhance the availability of water resources in affected areas, by means of, inter alia, cloud-seeding.

2. Research priorities for particular regions and subregions, reflecting different local conditions, should be included in action programmes. The Conference of the Parties shall review research priorities periodically on the advice of the Committee on Science and Technology.

Article 18

Transfer, acquisition, adaptation and development of technology

1. The Parties undertake, as mutually agreed and in accordance with their respective national legislation and/or policies, to promote, finance and/or facilitate the financing of the transfer, acquisition, adaptation and development of environmentally sound, economically viable and socially acceptable technologies relevant to combating desertification and/or mitigating the effects of drought, with a view to contributing to the achievement of sustainable development in affected areas. Such cooperation shall be conducted bilaterally or multilaterally, as appropriate, making full use of the expertise of intergovernmental and non-governmental organizations. The Parties shall, in particular:

(a) fully utilize relevant existing national, subregional, regional and international information systems and clearing-houses for the dissemination of information on available technologies, their sources, their environmental risks and the broad terms under which they may be acquired;

(b) facilitate access, in particular by affected developing country Parties, on favourable terms, including on concessional and preferential terms, as mutually agreed, taking into account the need to protect intellectual property rights, to technologies most suitable to practical application for specific needs of local populations, paying special attention to the social, cultural, economic and environmental impact of such technology;

(c) facilitate technology cooperation among affected country Parties through financial assistance or other appropriate means;

(d) extend technology cooperation with affected developing country Parties, including, where relevant, joint ventures, especially to sectors which foster alternative livelihoods; and

(e) take appropriate measures to create domestic market conditions and incentives, fiscal or otherwise, conducive to the development, transfer, acquisition and adaptation of suitable technology, knowledge, know-how and practices, including measures to ensure adequate and effective protection of intellectual property rights.

2. The Parties shall, according to their respective capabilities, and subject to their respective national legislation and/or policies, protect, promote and use in particular relevant traditional and local technology, knowledge, know-how and practices and, to that end, they undertake to:

(a) make inventories of such technology, knowledge, know-how and practices and their potential uses with the participation of local populations, and disseminate such information, where appropriate, in cooperation with relevant intergovernmental and non-governmental organizations;

(b) ensure that such technology, knowledge, know-how and practices are adequately protected and that local populations benefit directly, on an equitable basis and as mutually agreed, from any commercial utilization of them or from any technological development derived therefrom;

(c) encourage and actively support the improvement and dissemination of such technology, knowledge, know-how and practices or of the development of new technology based on them; and

(d) facilitate, as appropriate, the adaptation of such technology, knowledge, know-how and practices to wide use and integrate them with modern technology, as appropriate.

Section 3: Supporting measures

Article 19

Capacity building, education and public awareness

1. The Parties recognize the significance of capacity building – that is to say, institution building, training and development of relevant local and national capacities -- in efforts to combat desertification and mitigate the effects of drought. They shall promote, as appropriate, capacity- building:

(a) through the full participation at all levels of local people, particularly at the local level, especially women and youth, with the cooperation of non-governmental and local organizations;

(b) by strengthening training and research capacity at the national level in the field of desertification and drought;

(c) by establishing and/or strengthening support and extension services to disseminate relevant technology methods and techniques more effectively, and by training field agents and members of rural organizations in participatory approaches for the conservation and sustainable use of natural resources;

(d) by fostering the use and dissemination of the knowledge, know-how and practices of local people in technical cooperation programmes, wherever possible;

(e) by adapting, where necessary, relevant environmentally sound technology and traditional methods of agriculture and pastoralism to modern socio-economic conditions;

(f) by providing appropriate training and technology in the use of alternative energy sources, particularly renewable energy resources, aimed particularly at reducing dependence on wood for fuel;

(g) through cooperation, as mutually agreed, to strengthen the capacity of affected developing country Parties to develop and implement programmes in the field of collection, analysis and exchange of information pursuant to article 16;

(h) through innovative ways of promoting alternative livelihoods, including training in new skills;

(i) by training of decision makers, managers, and personnel who are responsible for the collection and analysis of data for the dissemination and use of early warning information on drought conditions and for food production;

(j) through more effective operation of existing national institutions and legal frameworks and, where necessary, creation of new ones, along with strengthening of strategic planning and management; and

(k) by means of exchange visitor programmes to enhance capacity building in affected country Parties through a long-term, interactive process of learning and study.

2. Affected developing country Parties shall conduct, in cooperation with other Parties and competent intergovernmental and non-governmental organizations, as appropriate, an interdisciplinary review of available capacity and facilities at the local and national levels, and the potential for strengthening them.

3. The Parties shall cooperate with each other and through competent intergovernmental organizations, as well as with non-governmental organizations, in undertaking and supporting public awareness and educational programmes in both affected and, where relevant, unaffected country Parties to promote understanding of the causes and effects of desertification and drought and of the importance of meeting the objective of this Convention. To that end, they shall:

(a) organize awareness campaigns for the general public;

(b) promote, on a permanent basis, access by the public to relevant information, and wide public participation in education and awareness activities;

(c) encourage the establishment of associations that contribute to public awareness;

(d) develop and exchange educational and public awareness material, where possible in local languages, exchange and second experts to train personnel of affected developing country Parties in carrying out relevant education and awareness programmes, and fully utilize relevant educational material available in competent international bodies;

(e) assess educational needs in affected areas, elaborate appropriate school curricula and expand, as needed, educational and adult literacy programmes and opportunities for all, in particular for girls and women, on the identification, conservation and sustainable use and management of the natural resources of affected areas; and

(f) develop interdisciplinary participatory programmes integrating desertification and drought awareness into educational systems and in non-formal, adult, distance and practical educational programmes.

4. The Conference of the Parties shall establish and/or strengthen networks of regional education and training centres to combat desertification and mitigate the effects of drought. These networks shall be coordinated by an institution created or designated for that purpose, in order to train scientific, technical and management personnel and to strengthen existing institutions responsible for education and training in affected country Parties, where appropriate, with a view to harmonizing programmes and to organizing exchanges of experience among them. These networks shall cooperate closely with relevant intergovernmental and non-governmental organizations to avoid duplication of effort.

Article 20

Financial resources

1. Given the central importance of financing to the achievement of the objective of the Convention, the Parties, taking into account their capabilities, shall make every effort to ensure that adequate financial resources are available for programmes to combat desertification and mitigate the effects of drought.

2. In this connection, developed country Parties, while giving priority to affected African country Parties without neglecting affected developing country Parties in other regions, in accordance with article 7, undertake to:

(a) mobilize substantial financial resources, including grants and concessional loans, in order to support the implementation of programmes to combat desertification and mitigate the effects of drought;

(b) promote the mobilization of adequate, timely and predictable financial resources, including new and additional funding from the Global Environment Facility of the agreed incremental costs of those activities concerning desertification that relate to its four focal areas, in conformity with the relevant provisions of the Instrument establishing the Global Environment Facility;

(c) facilitate through international cooperation the transfer of technology, knowledge and know-how; and

(d) explore, in cooperation with affected developing country Parties, innovative methods and incentives for mobilizing and channelling resources, including those of foundations, non- governmental organizations and other private sector entities, particularly debt swaps and other innovative means which increase financing by reducing the external debt burden of affected developing country Parties, particularly those in Africa.

3. Affected developing country Parties, taking into account their capabilities, undertake to mobilize adequate financial resources for the implementation of th eir national action programmes.

4. In mobilizing financial resources, the Parties shall seek full use and continued qualitative improvement of all national, bilateral and multilateral funding sources and mechanisms, using consortia, joint programmes and parallel financing, and shall seek to involve private sector funding sources and mechanisms, including those of non-governmental organizations. To this end, the Parties shall fully utilize the operational mechanisms developed pursuant to article 14.

5. In order to mobilize the financial resources necessary for affected developing country Parties to combat desertification and mitigate the effects of drought, the Parties shall:

(a) rationalize and strengthen the management of resources already allocated for combating desertification and mitigating the effects of drought by using them more effectively and efficiently, assessing their successes and shortcomings, removing hindrances to their effective use and, where necessary, reorienting programmes in light of the integrated long- term approach adopted pursuant to this Convention;

(b) give due priority and attention within the governing bodies of multilateral financial institutions, facilities and funds, including regional development banks and funds, to supporting affected developing country Parties, particularly those in Africa, in activities which advance implementation of the Convention, notably action programmes they undertake in the framework of regional implementation annexes; and

(c) examine ways in which regional and subregional cooperation can be strengthened to support efforts undertaken at the national level.

6. Other Parties are encouraged to provide, on a voluntary basis, knowledge, know-how and techniques related to desertification and/or financial resources to affected developing country Parties.

7. The full implementation by affected developing country Parties, particularly those in Africa, of their obligations under the Convention will be greatly assisted by the fulfilment by developed country Parties of their obligations under the Convention, including in particular those regarding financial resources and transfer of technology. In fulfilling their obligations, developed country Parties should take fully into account that economic and social development and poverty eradication are the first priorities of affected developing country Parties, particularly those in Africa.

Article 21

Financial mechanisms

1. The Conference of the Parties shall promote the availability of financial mechanisms and shall encourage such mechanisms to seek to maximize the availability of funding for affected developing country Parties, particularly those in Africa, to implement the Convention. To this end, the Conference of the Parties shall consider for adoption inter alia approaches and policies that:

(a) facilitate the provision of necessary funding at the national, subregional, regional and global levels for activities pursuant to relevant provisions of the Convention;

(b) promote multiple-source funding approaches, mechanisms and arrangements and their assessment, consistent with article 20;

(c) provide on a regular basis, to interested Parties and relevant intergovernmental and non- governmental organizations, information on available sources of funds and on funding patterns in order to facilitate coordination among them;

(d) facilitate the establishment, as appropriate, of mechanisms, such as national desertification funds, including those involving the participation of non-governmental organizations, to channel financial resources rapidly and efficiently to the local level in affected developing country Parties; and

(e) strengthen existing funds and financial mechanisms at the subregional and regional levels, particularly in Africa, to support more effectively the implementation of the Convention.

2. The Conference of the Parties shall also encourage the provision, through various mechanisms within the United Nations system and through multilateral financial institutions, of support at the national, subregional and regional levels to activities that enable developing country Parties to meet their obligations under the Convention.

3. Affected developing country Parties shall utilize, and where necessary, establish and/or strengthen, national coordinating mechanisms, integrated in national development programmes, that would ensure the efficient use of all available financial resources. They shall also utilize participatory processes involving non-governmental organizations, local groups and the private sector, in raising funds, in elaborating as well as implementing programmes and in assuring access to funding by groups at the local level. These actions can be enhanced by improved coordination and flexible programming on the part of those providing assistance.

4. In order to increase the effectiveness and efficiency of existing financial mechanisms, a Global Mechanism to promote actions leading to the mobilization and channelling of substantial financial resources, including for the transfer of technology, on a grant basis, and/or on concessional or other terms, to affected developing country Parties, is hereby established. This Global Mechanism shall function under the authority and guidance of the Conference of the Parties and be accountable to it.

5. The Conference of the Parties shall identify, at its first ordinary session, an organization to house the Global Mechanism. The Conference of the Parties and the organization it has identified shall agree upon modalities for this Global Mechanism to ensure inter alia that such Mechanism:

(a) identifies and draws up an inventory of relevant bilateral and multilateral cooperation programmes that are available to implement the Convention;

(b) provides advice, on request, to Parties on innovative methods of financing and sources of financial assistance and on improving the coordination of cooperation activities at the national level;

(c) provides interested Parties and relevant intergovernmental and non-governmental organizations with information on available sources of funds and on funding patterns in order to facilitate coordination among them; and

(d) reports to the Conference of the Parties, beginning at its second ordinary session, on its activities.

6. The Conference of the Parties shall, at its first session, make appropriate arrangements with the organization it has identified to house the Global Mechanism for the administrative operations of such Mechanism, drawing to the extent possible on existing budgetary and human resources.

7. The Conference of the Parties shall, at its third ordinary session, review the policies, operational modalities and activities of the Global Mechanism accountable to it pursuant to paragraph 4, taking into account the provisions of article 7. On the basis of this review, it shall consider and take appropriate action.

PART IV
INSTITUTIONS

Article 22

Conference of the Parties

1. A Conference of the Parties is hereby established.

2. The Conference of the Parties is the supreme body of the Convention. It shall make, within its mandate, the decisions necessary to promote its effective implementation. In particular, it shall:

(a) regularly review the implementation of the Convention and the functioning of its institutional arrangements in the light of the experience gained at the national, subregional, regional and international levels and on the basis of the evolution of scientific and technological knowledge;

(b) promote and facilitate the exchange of information on measures adopted by the Parties, and determine the form and timetable for transmitting the information to be submitted pursuant to article 26, review the reports and make recommendations on them;

(c) establish such subsidiary bodies as are deemed necessary for the implementation of the Convention;

(d) review reports submitted by its subsidiary bodies and provide guidance to them;

(e) agree upon and adopt, by consensus, rules of procedure and financial rules for itself and any subsidiary bodies;

(f) adopt amendments to the Convention pursuant to articles 30 and 31;

(g) approve a programme and budget for its activities, including those of its subsidiary bodies, and undertake necessary arrangements for their financing;

(h) as appropriate, seek the cooperation of, and utilize the services of and information provided by, competent bodies or agencies, whether national or international, intergovernmental or non-governmental;

(i) promote and strengthen the relationship with other relevant conventions while avoiding duplication of effort; and

(j) exercise such other functions as may be necessary for the achievement of the objective of the Convention.

3. The Conference of the Parties shall, at its first session, adopt its own rules of procedure, by consensus, which shall include decision-making procedures for matters not already covered by decision-making procedures stipulated in the Convention. Such procedures may include specified majorities required for the adoption of particular decisions.

4. The first session of the Conference of the Parties shall be convened by the interim secretariat referred to in article 35 and shall take place not later than one year after the date of entry into force of the Convention. Unless otherwise decided by the Conference of the Parties, the second, third and fourth ordinary sessions shall be held yearly, and thereafter, ordinary sessions shall be held every two years.

5. Extraordinary sessions of the Conference of the Parties shall be held at such other times as may be decided either by the Conference of the Parties in ordinary session or at the written request of any Party, provided that, within three months of the request being communicated to the Parties by the Permanent Secretariat, it is supported by at least one third of the Parties.

6. At each ordinary session, the Conference of the Parties shall elect a Bureau. The structure and functions of the Bureau shall be determined in the rules of procedure. In appointing the Bureau, due regard shall be paid to the need to ensure equitable geographical distribution and adequate representation of affected country Parties, particularly those in Africa.

7. The United Nations, its specialized agencies and any State member thereof or observers thereto not Party to the Convention, may be represented at sessions of the Conference of the Parties as observers. Any body or agency, whether national or international, governmental or non-governmental, which is qualified in matters covered by the Convention, and which has informed the Permanent Secretariat of its wish to be represented at a session of the Conference of the Parties as an observer, may be so admitted unless at least one

third of the Parties present object. The admission and participation of observers shall be subject to the rules of procedure adopted by the Conference of the Parties.

8. The Conference of the Parties may request competent national and international organizations which have relevant expertise to provide it with information relevant to article 16, paragraph (g), article 17, paragraph 1 (c) and article 18, paragraph 2(b).

Article 23

Permanent Secretariat

1. A Permanent Secretariat is hereby established.

2. The functions of the Permanent Secretariat shall be:

(a) to make arrangements for sessions of the Conference of the Parties and its subsidiary bodies established under the Convention and to provide them with services as required;

(b) to compile and transmit reports submitted to it;

(c) to facilitate assistance to affected developing country Parties, on request, particularly those in Africa, in the compilation and communication of information required under the Convention;

(d) to coordinate its activities with the secretariats of other relevant international bodies and conventions;

(e) to enter, under the guidance of the Conference of the Parties, into such administrative and contractual arrangements as may be required for the effective discharge of its functions;

(f) to prepare reports on the execution of its functions under this Convention and present them to the Conference of the Parties; and

(g) to perform such other secretariat functions as may be determined by the Conference of the Parties.

3. The Conference of the Parties, at its first session, shall designate a Permanent Secretariat and make arrangements for its functioning.

Article 24

Committee on Science and Technology

1. A Committee on Science and Technology is hereby established as a subsidiary body of the Conference of the Parties to provide it with information and advice on scientific and technological matters relating to combating desertification and mitigating the effects of drought. The Committee shall meet in conjunction with the ordinary sessions of the Conference of the Parties and shall be multidisciplinary and open to the participation of all Parties. It shall be composed of government representatives competent in the relevant fields of expertise. The Conference of the Parties shall decide, at its first session, on the terms of reference of the Committee.

2. The Conference of the Parties shall establish and maintain a roster of independent experts with expertise and experience in the relevant fields. The roster shall be based on nominations received in writing from the Parties, taking into account the need for a multidisciplinary approach and broad geographical representation.

3. The Conference of the Parties may, as necessary, appoint ad hoc panels to provide it, through the Committee, with information and advice on specific issues regarding the state of the art in fields of science and technology relevant to combating desertification and mitigating the effects of drought. These panels shall be composed of experts whose names are taken from the roster, taking into account the need for a multidisciplinary approach and broad geographical representation. These experts shall have scientific backgrounds and field experience and shall be appointed by the Conference of the Parties on the recommendation of the Committee. The Conference of the Parties shall decide on the terms of reference and the modalities of work of these panels.

Article 25

Networking of institutions, agencies and bodies

1. The Committee on Science and Technology shall, under the supervision of the Conference of the Parties, make provision for the undertaking of a survey and evaluation of the relevant existing networks, institutions, agencies and bodies willing to become units of a network. Such a network shall support the implementation of the Convention.

2. On the basis of the results of the survey and evaluation referred to in paragraph 1, the Committee on Science and Technology shall make recommendations to the Conference of the Parties on ways and means to facilitate and strengthen networking of the units at the local, national and other levels, with a view to ensuring that the thematic needs set out in articles 16 to 19 are addressed.

3. Taking into account these recommendations, the Conference of the Parties shall:

(a) identify those national, subregional, regional and international units that are most appropriate for networking, and recommend operational procedures, and a time frame, for them; and

(b) identify the units best suited to facilitating and strengthening such networking at all levels.

PART V
PROCEDURES

Article 26

Communication of information

1. Each Party shall communicate to the Conference of the Parties for consideration at its ordinary sessions, through the Permanent Secretariat, reports on the measures which it has taken for the implementation of the Convention. The Conference of the Parties shall determine the timetable for submission and the format of such reports.

2. Affected country Parties shall provide a description of the strategies established pursuant to article 5 and of any relevant information on their implementation.

3. Affected country Parties which implement action programmes pursuant to articles 9 to 15 shall provide a detailed description of the programmes and of their implementation.

4. Any group of affected country Parties may make a joint communication on measures taken at the subregional and/or regional levels in the framework of action programmes.

5. Developed country Parties shall report on measures taken to assist in the preparation and implementation of action programmes, including information on the financial resources they have provided, or are providing, under the Convention.

6. Information communicated pursuant to paragraphs 1 to 4 shall be transmitted by the Permanent Secretariat as soon as possible to the Conference of the Parties and to any relevant subsidiary body.

7. The Conference of the Parties shall facilitate the provision to affected developing countries, particularly those in Africa, on request, of technical and financial support in compiling and communicating information in accordance with this article, as well as identifying the technical and financial needs associated with action programmes.

Article 27

Measures to resolve questions on implementation

The Conference of the Parties shall consider and adopt procedures and institutional mechanisms for the resolution of questions that may arise with regard to the implementation of the Convention.

Article 28

Settlement of disputes

1. Parties shall settle any dispute between them concerning the interpretation or application of the Convention through negotiation or other peaceful means of their own choice.

2. When ratifying, accepting, approving, or acceding to the Convention, or at any time thereafter, a Party which is not a regional economic integration organization may declare in a written instrument submitted to the Depositary that, in respect of any dispute concerning the interpretation or application of the Convention, it recognizes one or both of the following means of dispute settlement as compulsory in relation to any Party accepting the same obligation:

(a) arbitration in accordance with procedures adopted by the Conference of the Parties in an annex as soon as practicable;

(b) submission of the dispute to the International Court of Justice.

3. A Party which is a regional economic integration organization may make a declaration with like effect in relation to arbitration in accordance with the procedure referred to in paragraph 2 (a).

4. A declaration made pursuant to paragraph 2 shall remain in force until it expires in accordance with its terms or until three months after written notice of its revocation has been deposited with the Depositary.

5. The expiry of a declaration, a notice of revocation or a new declaration shall not in any way affect proceedings pending before an arbitral tribunal or the International Court of Justice unless the Parties to the dispute otherwise agree.

6. If the Parties to a dispute have not accepted the same or any procedure pursuant to paragraph 2 and if they have not been able to settle their dispute within twelve months following notification by one Party to another that a dispute exists between them, the dispute shall be submitted to conciliation at the request of any Party to the dispute, in accordance with procedures adopted by the Conference of the Parties in an annex as soon as practicable.

Article 29

Status of annexes

1. Annexes form an integral part of the Convention and, unless expressly provided otherwise, a reference to the Convention also constitutes a reference to its annexes.

2. The Parties shall interpret the provisions of the annexes in a manner that is in conformity with their rights and obligations under the articles of this Convention.

Article 30

Amendments to the Convention

1. Any Party may propose amendments to the Convention.

2. Amendments to the Convention shall be adopted at an ordinary session of the Conference of the Parties. The text of any proposed amendment shall be communicated to the Parties by the Permanent Secretariat at least six months before the meeting at which it is proposed for adoption. The Permanent Secretariat shall also communicate proposed amendments to the signatories to the Convention.

3. The Parties shall make every effort to reach agreement on any proposed amendment to the Convention by consensus. If all efforts at consensus have been exhausted and no agreement reached, the amendment shall, as a last resort, be adopted by a two-thirds majority vote of the Parties present and voting at the meeting. The adopted amendment shall be communicated by the Permanent Secretariat to the Depositary, who shall circulate it to all Parties for their ratification, acceptance, approval or accession.

4. Instruments of ratification, acceptance, approval or accession in respect of an amendment shall be deposited with the Depositary. An amendment adopted pursuant to paragraph 3 shall enter into force for those Parties having accepted it on the ninetieth day after the date of receipt by the Depositary of an instrument of ratification, acceptance, approval or accession by at least two thirds of the Parties to the Convention which were Parties at the time of the adoption of the amendment.

5. The amendment shall enter into force for any other Party on the ninetieth day after the date on which that Party deposits with the Depositary its instrument of ratification, acceptance or approval of, or accession to the said amendment.

6. For the purposes of this article and article 31, "Parties present and voting" means Parties present and casting an affirmative or negative vote.

Article 31

Adoption and amendment of annexes

1. Any additional annex to the Convention and any amendment to an annex shall be proposed and adopted in accordance with the procedure for amendment of the Convention set forth in article 30, provided that, in adopting an additional regional implementation annex or amendment to any regional implementation annex, the majority provided for in that article shall include a two-thirds majority vote of the Parties of the region concerned present and voting. The adoption or amendment of an annex shall be communicated by the Depositary to all Parties.

2. An annex, other than an additional regional implementation annex, or an amendment to an annex, other than an amendment to any regional implementation annex, that has been adopted in accordance with paragraph 1, shall enter into force for all Parties to the Convention six months after the date of communication by the Depositary to such Parties of the adoption of such annex or amendment, except for those Parties that have notified the Depositary in writing within that period of their non- acceptance of such annex or amendment. Such annex or amendment shall enter into force for Parties which withdraw their notification of non-acceptance on the ninetieth day after the date on which withdrawal of such notification has been received by the Depositary.

3. An additional regional implementation annex or amendment to any regional implementation annex that has been adopted in accordance with paragraph 1, shall enter into force for all Parties to the Convention six months after the date of the communication by the Depositary to such Parties of the adoption of such annex or amendment, except with respect to:

(a) any Party that has notified the Depositary in writing, within such six month period, of its non-acceptance of that additional regional implementation annex or of the amendment to the regional implementation annex, in which case such annex or amendment shall enter into force for Parties which withdraw their notification of non-acceptance on the ninetieth day after the date on which withdrawal of such notification has been received by the Depositary; and

(b) any Party that has made a declaration with respect to additional regional implementation annexes or amendments to regional implementation annexes in accordance with article 34, paragraph 4, in which case any such annex or amendment shall enter into force for such a Party on the ninetieth day after the date of deposit with the Depositary of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession with respect to such annex or amendment.

4. If the adoption of an annex or an amendment to an annex involves an amendment to the Convention, that annex or amendment to an annex shall not enter into force until such time as the amendment to the Convention enters into force.

Article 32

Right to vote

1. Except as provided for in paragraph 2, each Party to the Convention shall have one vote.

2. Regional economic integration organizations, in matters within their competence, shall exercise their right to vote with a number of votes equal to the number of their member States that are Parties to the Convention. Such an organization shall not exercise its right to vote if any of its member States exercises its right, and vice versa.

---

PART VI
FINAL PROVISIONS

Article 33

Signature

This Convention shall be opened for signature at Paris, on 14-15 October 1994, by States Members of the United Nations or any of its specialized agencies or that are Parties to the Statute of the International Court of Justice and by regional economic integration organizations. It shall remain open for signature, thereafter, at the United Nations Headquarters in New York until 13 October 1995.

Article 34

Ratification, acceptance, approval and accession

1. The Convention shall be subject to ratification, acceptance, approval or accession by States and by regional economic integration organizations. It shall be open for accession from the day after the date on which the Convention is closed for signature. Instruments of ratification, acceptance, approval or accession shall be deposited with the Depositary.

2. Any regional economic integration organization which becomes a Party to the Convention without any of its member States being a Party to the Convention shall be bound by all the obligations under the Convention. Where one or more member States of such an organization are also Party to the Convention, the organization and its member States shall decide on their respective responsibilities for the performance of their obligations under the Convention. In such cases, the organization and the member States shall not be entitled to exercise rights under the Convention concurrently.

3. In their instruments of ratification, acceptance, approval or accession, regional economic integration organizations shall declare the extent of their competence with respect to the matters governed by the Convention. They shall also promptly inform the Depositary, who shall in turn inform the Parties, of any substantial modification in the extent of their competence.

4. In its instrument of ratification, acceptance, approval or accession, any Party may declare that, with respect to it, any additional regional implementation annex or any amendment to any regional implementation annex shall enter into force only upon the deposit of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession with respect thereto.

Article 35

Interim arrangements

The secretariat functions referred to in article 23 will be carried out on an interim basis by the secretariat established by the General Assembly of the United Nations in its resolution 47/188 of 22 December 1992, until the completion of the first session of the Conference of the Parties.

Article 36

Entry into force

1. The Convention shall enter into force on the ninetieth day after the date of deposit of the fiftieth instrument of ratification, acceptance, approval or accession.

2. For each State or regional economic integration organization ratifying, accepting, approving or acceding to the Convention after the deposit of the fiftieth instrument of ratification, acceptance, approval or accession, the Convention shall enter into force on the ninetieth day after the date of deposit by such State or regional economic integration organization of its instrument of ratification, acceptance, approval or accession.

3. For the purposes of paragra phs 1 and 2, any instrument deposited by a regional economic integration organization shall not be counted as additional to those deposited by States members of the organization.

Article 37

Reservations

No reservations may be made to this Convention.

Withdrawal

1. At any time after three years from the date on which the Convention has entered into force for a Party, that Party may withdraw from the Convention by giving written notification to the Depositary.

2. Any such withdrawal shall take effect upon expiry of one year from the date of receipt by the Depositary of the notification of withdrawal, or on such later date as may be specified in the notification of withdrawal.

Article 39

Depositary

The Secretary-General of the United Nations shall be the Depositary of the Convention.

Article 40

Authentic texts

The original of the present Convention, of which the Arabic, Chinese, English, French, Russian and Spanish texts are equally authentic, shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.

IN WITNESS WHEREOF the undersigned, being duly authorized to that effect, have signed the present Convention.

DONE AT Paris, this 17th day of June one thousand nine hundred and ninety-four.

REGIONAL IMPLEMENTATION ANNEX FOR CENTRAL AND EASTERN EUROPE

Article 1

PURPOSE

The purpose of this Annex is to provide guidelines and arrangements for the effective implementation of the Convention in affected country Parties of the Central and Eastern European region, in the light of its particular conditions.

Article 2

PARTICULAR CONDITIONS OF THE CENTRAL AND EASTERN EUROPEAN REGION

The particular conditions of the Central and Eastern European region referred to in article 1, which apply in varying degrees to the affected country Parties of the region, include:

(a) specific problems and challenges related to the current process of economic transition, including macroeconomic and financial problems and the need for strengthening the social and political framework for economic and market reforms;

(b) the variety of forms of land degradation in the different ecosystems of the region, including the effects of drought and the risks of desertification in regions prone to soil erosion caused by water and wind;

(c) crisis conditions in agriculture due, inter alia, to depletion of arable land, problems related to inappropriate irrigation systems and gradual deterioration of soil and water conservation structures;

(d) unsustainable exploitation of water resources leading to serious environmental damage, including chemical pollution, salinisation and exhaustion of aquifers;

(e) forest coverage losses due to climatic factors, consequences of air pollution and frequent wildfires;

(f) the use of unsustainable development practices in affected areas as a result of complex interactions among physical, biological, political, social and economic factors;

(g) the risks of growing economic hardships and deteriorating social conditions in areas affected by land degradation, desertification and drought;

(h) the need to review research objectives and the policy and legislative framework for the sustainable management of natural resources; and

(i) the opening up of the region to wider international cooperation and the pursuit of broad objectives of sustainable development.

Article 3

ACTION PROGRAMMES

1. National action programmes shall be an integral part of the policy framework for sustainable development and address in an appropriate manner the various forms of land degradation, desertification and drought affecting the Parties of the region.

2. A consultative and participatory process, involving appropriate levels of government, local communities and non-governmental organizations, shall be undertaken to provide guidance on a strategy with flexible planning to allow maximum local participation, pursuant to article 10, paragraph 2(f), of the Convention. As appropriate, bilateral and multilateral cooperation agencies may be involved in this process at the request of the affected country Party concerned.

Article 4

PREPARATION AND IMPLEMENTATION OF NATIONAL ACTION PROGRAMMES

In preparing and implementing national action programmes pursuant to articles 9 and 10 of the Convention, each affected country Party of the region shall, as appropriate:

(a) designate appropriate bodies responsible for the preparation, coordination and implementation of its programme;

(b) involve affected populations, including local communities, in the elaboration, coordination and implementation of the programme through a locally driven consultative process, with the cooperation of local authorities and relevant non-governmental organizations;

(c) survey the state of the environment in affected areas to assess the causes and consequences of desertification and to determine priority areas for action;

(d) evaluate, with the participation of affected populations, past and current programmes in order to design a strategy and elaborate actions in the action programme;

(e) prepare technical and financial programmes based on the information gained through the activities in subparagraphs (a) to (d); and

(f) develop and utilize procedures and benchmarks for monitoring and evaluating the implementation of the programme.

Article 5

SUBREGIONAL, REGIONAL AND JOINT ACTION PROGRAMMES

1. Affected country Parties of the region, in accordance with articles 11 and 12 of the Convention, may prepare and implement subregional and/or regional action programmes in order to complement and increase the effectiveness and efficiency of national action programmes. Two or more affected country Parties of the region may similarly agree to prepare a joint action programme between or among them.

2. Such programmes may be prepared and implemented in collaboration with other Parties or regions. The objective of such collaboration would be to secure an enabling international environment and to facilitate financial and/or technical support or other forms of assistance to address more effectively desertification and drought issues at different levels.

3. The provisions of articles 3 and 4 shall apply, mutatis mutandis, to the preparation and implementation of subregional, regional and joint action programmes. In addition, such programmes may include the conduct of research and development activities concerning selected ecosystems in affected areas.

4. In preparing and implementing subregional, regional or joint action programmes, affected country Parties of the region shall, as appropriate:

(a) identify, in cooperation with national institutions, national objectives relating to desertification which can better be met by such programmes, and relevant activities, which could be effectively carried out through them;

(b) evaluate the operational capacities and activities of relevant regional, subregional and national institutions;

(c) assess existing programmes relating to desertification among Parties of the region and their relationship with national action programmes; and

(d) consider action for the coordination of subregional, regional and joint action programmes, including, as appropriate, the establishment of coordination committees composed of representatives of each affected country Party concerned to review progress in combating desertification, harmonize national action programmes, make recommendations at the various stages of preparation and implementation of the subregional, regional or joint action programmes, and act as focal points for the promotion and coordination of technical cooperation pursuant to articles 16 to 19 of the Convention.

Article 6

TECHNICAL, SCIENTIFIC AND TECHNOLOGICAL COOPERATION

In conformity with the objective and principles of the Convention, Parties of the region shall, individually or jointly:

(a) promote the strengthening of scientific and technical cooperation networks, of monitoring indicators and of information systems at all levels, as well as their integration, as appropriate, in worldwide systems of information; and

(b) promote the development, adaptation and transfer of relevant existing and new environmentally sound technologies within and outside the region.

Article 7

FINANCIAL RESOURCES AND MECHANISMS

In conformity with the objective and principles of the Convention, affected country Parties of the region shall, individually or jointly:

(a) adopt measures to rationalize and strengthen mechanisms to supply funds through public and private investment with a view to achieving concrete results in action to combat land degradation and desertification and mitigate the effects of drought;

(b) identify international cooperation requirements in support of national efforts, thereby creating, in particular, an enabling environment for investments and encouraging active investment policies and an integrated approach to effectively combating desertification, including early identification of the problems caused by this process;

(c) seek the participation of bilateral and/or multilateral partners and financial cooperation institutions with a view to ensuring implementation of the Convention, including programme activities which take into account the specific needs of affected country Parties of the region; and

(d) assess the possible impact of article 2(a) on the implementation of articles 6, 13 and 20 and other related provisions of the Convention.

Article 8

INSTITUTIONAL FRAMEWORK

1. In order to give effect to this Annex, Parties of the region shall:

(a) establish and/or strengthen national focal points to coordinate action to combat desertification and/or mitigate the effects of drought; and

(b) consider mechanisms to strengthen regional cooperation, as appropriate.

2. The Permanent Secretariat may, at the request of Parties of the region and pursuant to article 23 of the Convention, facilitate the convocation of coordination meetings in the region by:

(a) providing advice on the organization of effective coordination arrangements, drawing on experience from other such arrangements; and

(b) providing other information that may be relevant in establishing or improving coordination processes.

- - - - -