Likumprojekts

Likuma mērķis ir nodrošināt darba strīdu taisnīgu un ātru izšķiršanu, nosakot darba strīdu izšķiršanas iestādes un darba strīdu izšķiršanas procesuālo kārtību.

(1) Darba strīds ir jebkuras tādas domstarpības starp darbinieku, darbiniekiem (darbinieku grupu) vai darbinieku pārstāvjiem un darba devēju, darba devējiem (darba devēju grupu), darba devēju organizāciju vai to apvienību, vai nozares pārvaldes institūciju, kuras izriet no darba tiesiskajām attiecībām vai ir ar tām saistītas.

(2) Darba strīdus atkarībā no strīda priekšmeta un iesaistītajām personām iedala individuālos tiesību strīdos, kolektīvos tiesību strīdos un kolektīvos interešu strīdos.

(1) Likums piemērojams arī attiecībā uz mācekļiem un praktikantiem, ja citos likumos nav noteikts citādi.

(2) Izšķirot individuālus un kolektīvus tiesību strīdus, piemērojams Darba likums un Civilprocesa likums, ciktāl šajā likumā nav noteikts citādi.

(3) Izšķirot kolektīvus interešu strīdus, piemērojams Darba likums un Streiku likums, ciktāl šajā likumā nav noteikts citādi.

4.pants. Individuāls tiesību strīds

Individuāls tiesību strīds ir tādas domstarpības starp darbinieku vai vairākiem darbiniekiem, kas darbojas atsevišķi, un darba devēju, kuras rodas, slēdzot, grozot, izbeidzot vai pildot darba līgumu, kā arī piemērojot vai iztulkojot normatīvo aktu noteikumus, darba koplīguma vai darba kārtības noteikumus.

(1) Individuāli tiesību strīdi uzņēmumā pēc iespējas izšķirami savstarpējās pārrunās starp darbinieku un darba devēju.

(2) Darba devējs un darbinieku pārstāvji var vienoties par darba strīdu komisijas izveidošanu uzņēmumā, lai izšķirtu individuālus tiesību strīdus, attiecībā uz kuriem nav panākta vienošanās savstarpējās pārrunās starp darbinieku un darba devēju. Darba devējs un darbinieku pārstāvji var vienoties arī par citu kārtību, kādā izšķirami individuāli tiesību strīdi uzņēmumā.

(1) Par darba strīdu komisijas izveidi uzņēmumā darba devējs un darbinieku pārstāvji noslēdz rakstisku vienošanos, kurā nosaka darba strīdu komisijas skaitlisko sastāvu, darba strīdu komisijas locekļu ievēlēšanas kārtību, kompetenci, individuālu tiesību strīdu izšķiršanas procesuālo kārtību, termiņus, kā arī citus jautājumus, kas saistīti ar darba strīdu komisijas darbību. Vienošanos par darba strīdu komisijas izveidi var ietvert darba koplīgumā. Izmaksas, kas saistītas ar darba strīdu komisijas izveidošanu un darbību, sedz darba devējs, ja vienošanās neparedz citādi.

(2) Darba strīdu komisijas sastāvā ir vienāds skaits darbinieku un darba devēja pārstāvju, kā arī darba strīdu komisijas priekšsēdētājs, kuru ievēlē darba strīdu komisijas locekļi. Lietas darba strīdu komisija izskata ne mazāk kā triju locekļu sastāvā. Jebkurā gadījumā darba strīdu komisijas locekļu skaitam jāveido nepāra skaitlis. Darba strīdu komisijas locekļus konkrētas lietas izskatīšanai norīko darba strīdu komisijas priekšsēdētājs, ievērojot nosacījumu, ka lietas izskatīšanā tiek iesaistīts vienāds skaits darbinieku un darba devēju pārstāvju.

(3) Darba strīdu komisijas loceklis nav tiesīgs piedalīties lietas izskatīšanā, ja viņš ir personīgi tieši vai netieši ieinteresēts attiecīgās lietas iznākumā vai ja ir citi apstākļi, kas rada šaubas par viņa objektivitāti. Individuāla tiesību strīda puses vai to pārstāvji var pieteikt darba strīdu komisijas loceklim noraidījumu. Pieteikto noraidījumu izlemj darba strīdu komisijas locekļi, kuri norīkoti attiecīgās lietas izskatīšanai.

(4) Darba strīdu komisijas locekļi, pildot savus pienākumus, ir neatkarīgi. Nav pieļaujama nekāda iejaukšanās darba strīdu komisijas darbā, kā arī darba strīdu komisijas locekļu ietekmēšana.

(5) Darba strīdu komisija lietu izskata 10 dienu laikā no dienas, kad darba strīdu komisijā iesniegts individuāla tiesību strīda puses iesniegums. Par lietas izskatīšanas laiku un vietu darba strīdu komisija paziņo pusēm ne vēlāk kā trīs dienas pirms attiecīgās lietas izskatīšanas uzsākšanas.

(6) Darba strīdu komisija lēmumus pieņem ar vienkāršu balsu vairākumu. Neviens no darba strīdu komisijas locekļiem nav tiesīgs atturēties no balsošanas.

(7) Darba strīdu komisijas lēmumā norāda:

(8) Darba strīdu komisijas lēmums stājas spēkā 10 dienu laikā no lēmuma noraksta saņemšanas dienas, ja šajā laikposmā kāda no pusēm, kura nav apmierināta ar darba strīdu komisijas lēmumu, nav cēlusi attiecīgu prasību tiesā.

(9) Spēkā stājies darba strīdu komisijas lēmums pusēm ir obligāts un izpildāms labprātīgi 10 dienu laikā, ja darba strīdu komisijas lēmumā nav noteikts cits izpildes termiņš.

(10) Ja darba strīdu komisijas lēmums netiek izpildīts labprātīgi, ieinteresētā puse ir tiesīga griezties tiesā pēc darba devēja atrašanās vietas ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu darba strīdu komisijas lēmuma piespiedu izpildei.

(11) Darba strīdu komisijā neizšķir individuālus tiesību strīdus, kuru izskatīšana saskaņā ar šā likuma 7.panta trešo daļu ir pakļauta tieši tiesai.

(1) Ikvienai no individuāla tiesību strīda pusēm ir tiesības griezties tiesā, ja individuāls tiesību strīds netiek izšķirts savstarpējās pārrunās starp darbinieku un darba devēju vai arī kādu no pusēm neapmierina darba strīdu komisijas lēmums.

(2) Apstāklis, ka puses nav mēģinājušas izšķirt individuālu tiesību strīdu savstarpējās pārrunās starp darbinieku un darba devēju, nevar būt par pamatu atteikumam pieņemt prasības pieteikumu un izskatīt lietu pēc būtības.

(3) Tieši tiesā, negriežoties darba strīdu komisijā, izšķir šādus individuālus tiesību strīdus:

(4) Ja puses rakstiski par to vienojas, individuālu tiesību strīdu var nodot izšķiršanai šķīrējtiesā.

Arodbiedrībām bez īpaša pilnvarojuma ir tiesības pārstāvēt savus biedrus individuālu tiesību strīdu izšķiršanā, kā arī celt prasību tiesā savu biedru interesēs.

Kolektīvs tiesību strīds ir tādas domstarpības starp darbiniekiem (darbinieku grupu), darbinieku pārstāvjiem un darba devēju, darba devējiem (darba devēju grupu), darba devēju organizāciju vai to apvienību, vai nozares pārvaldes institūciju, kuras rodas, slēdzot, grozot, izbeidzot vai pildot darba koplīgumu, kā arī piemērojot vai iztulkojot normatīvo aktu noteikumus, darba koplīguma vai darba kārtības noteikumus.

(1) Ja ir radies pamats kolektīvam tiesību strīdam, kolektīva tiesību strīda puse rakstiski iesniedz otrai pusei iesniegumu, kurā norāda savas prasības.

(2) Kolektīva tiesību strīda otra puse, kurai iesniegts iesniegums, to nekavējoties izskata un triju dienu laikā pēc iesnieguma saņemšanas rakstiski paziņo iesnieguma iesniedzējam savu atbildi. Ja atbilde uz iesniegumu ir noraidoša vai arī netiek sniegta, kolektīvs tiesību strīds izšķirams šā likuma 11.pantā noteiktajā kārtībā.

(1) Kolektīvus tiesību strīdus izšķir izlīgšanas komisijā. Izlīgšanas komisiju ne vēlāk kā triju dienu laikā pēc šā likuma 10.panta otrajā daļā minētā termiņa beigām izveido kolektīva tiesību strīda puses, pilnvarojot vienādu skaitu pārstāvju.

(2) Kolektīva tiesību strīda gadījumā puses raksta domstarpību protokolu un ne vēlāk kā triju dienu laikā pēc šā likuma 10.panta otrajā daļā minētā termiņa beigām iesniedz to izlīgšanas komisijā. Izlīgšanas komisija izskata minēto protokolu un septiņu dienu laikā pēc protokola saņemšanas pieņem lēmumu. Izlīgšanas komisijas sēdes tiek protokolētas. Ja kolektīva tiesību strīda puses par to vienojas, izlīgšanas komisija turpina kolektīva tiesību strīda izšķiršanu arī pēc šajā panta daļā minētā termiņa notecējuma.

(3) Izlīgšanas komisija pieņem lēmumu vienojoties. Lēmums ir saistošs abām kolektīva tiesību strīda pusēm, un tam ir darba koplīguma spēks.

(1) Ikvienai no kolektīva tiesību strīda pusēm ir tiesības mēneša laikā griezties tiesā, ja kolektīvs tiesību strīds netiek izšķirts izlīgšanas komisijā. Ikvienai no kolektīva tiesību strīda pusēm ir tiesības griezties tiesā, ja mēneša laikā no šā likuma 10.panta pirmajā daļā minētā iesnieguma iesniegšanas dienas netiek izveidota izlīgšanas komisija vai netiek uzsākta kolektīva tiesību strīda izšķiršana izlīgšanas komisijā.

(2) Ja puses rakstiski par to vienojas, kolektīvu tiesību strīdu var nodot izšķiršanai šķīrējtiesā.

Kolektīvs interešu strīds ir tādas domstarpības starp darbiniekiem (darbinieku grupu) vai darbinieku pārstāvjiem un darba devēju, darba devējiem (darba devēju grupu), darba devēju organizāciju vai to apvienību, vai nozares pārvaldes institūciju, kuras rodas saistībā ar kolektīvo pārrunu procesu, nosakot jaunus darba apstākļus vai nodarbinātības noteikumus.

(1) Ja ir radies pamats kolektīvam interešu strīdam, kolektīva interešu strīda puse rakstiski iesniedz otrai pusei iesniegumu, kurā norāda savas prasības.

(2) Kolektīva interešu strīda otra puse, kurai iesniegts iesniegums, to nekavējoties izskata un triju dienu laikā pēc iesnieguma saņemšanas rakstiski paziņo iesnieguma iesniedzējam savu atbildi. Ja atbilde uz iesniegumu ir noraidoša vai arī netiek sniegta, kolektīvs interešu strīds izšķirams šā likuma 15.pantā noteiktajā kārtībā.

(1) Kolektīvus interešu strīdus izšķir izlīgšanas komisijā. Izlīgšanas komisiju ne vēlāk kā triju dienu laikā pēc šā likuma 14.panta otrajā daļā minētā termiņa beigām izveido kolektīva tiesību strīda puses, pilnvarojot vienādu skaitu pārstāvju.

(2) Kolektīva interešu strīda gadījumā puses raksta domstarpību protokolu un ne vēlāk kā triju dienu laikā pēc šā likuma 14.panta otrajā daļā minētā termiņa beigām to iesniedz izlīgšanas komisijā. Izlīgšanas komisija izskata minēto protokolu un septiņu dienu laikā pēc protokola saņemšanas pieņem lēmumu. Izlīgšanas komisijas sēdes tiek protokolētas. Ja kolektīva interešu strīda puses vienojas, izlīgšanas komisija turpina kolektīva interešu strīda izšķiršanu arī pēc šajā panta daļā minētā termiņa notecējuma.

(3) Izlīgšanas komisija pieņem lēmumu vienojoties. Lēmums ir saistošs abām kolektīva tiesību strīda pusēm, un tam ir darba koplīguma spēks.

(4) Ja izlīgšanas komisijā netiek panākta vienošanās, kolektīvu interešu strīdu izšķir darba koplīgumā noteiktajā kārtībā. Ja šāda kārtība nav noteikta, kolektīvs interešu strīds izšķirams ar samierināšanas metodi vai šķīrējtiesā.

(5) Ja kolektīvs interešu strīds netiek izšķirts izlīgšanas komisijā un kolektīva interešu strīda puses nevienojas par kolektīva interešu strīda izšķiršanu ar samierināšanas metodi, pusēm ir tiesības uz kolektīvu rīcību savu interešu aizsardzībai. Šādas tiesības kolektīva interešu strīda pusēm ir arī tad, ja tās nevienojas par kolektīva interešu strīda nodošanu izšķiršanai šķīrējtiesā saskaņā ar šā likuma 20.pantu. Tiesības uz kolektīvu rīcību rodas arī tad, ja 10 dienu laikā no šā likuma 14.panta pirmajā daļā minētā iesnieguma iesniegšanas dienas netiek izveidota izlīgšanas komisija vai netiek uzsākta kolektīva interešu strīda izšķiršana izlīgšanas komisijā vai izmantojot samierināšanas metodi, vai šķīrējtiesā.

(1) Ar samierināšanu šā likuma izpratnē saprotama kolektīva interešu strīda izšķiršana, pieaicinot trešo personu kā neatkarīgu un objektīvu pušu samierinātāju, kurš palīdz kolektīva interešu strīda pusēm atrisināt domstarpības un panākt vienošanos.

(2) Kolektīva interešu strīda izšķiršana ar samierināšanas metodi uzsākama pēc kolektīva interešu strīda pušu savstarpējas vienošanās.

(3) Laikā, kad kolektīvs interešu strīds tiek izšķirts, izmantojot samierināšanas metodi, kolektīva interešu strīda pusēm ir pienākums atturēties izmantot tiesības uz kolektīvu rīcību (tai skaitā streiku un lokautu).

(1) Samierinātājs var būt viena persona vai samierinātāju kolēģija, kuras sastāvā darbojas vismaz trīs personas. Jebkurā gadījumā samierinātāju kolēģijā esošo personu skaitam jāveido nepāra skaitlis. Samierinātāju kolēģijas priekšsēdētāju, abpusēji vienojoties, izvēlas kolektīva interešu strīda pušu izvēlētie pārstāvji, kuri izvirzīti dalībai samierinātāju kolēģijā.

(2) Par samierinātāju var būt jebkura rīcībspējīga persona, ja šī persona ir rakstiski piekritusi būt par samierinātāju.

(3) Samierinātājs var būt privāts vai publisks. Par publisku samierinātāju šā likuma izpratnē atzīstama persona (personas), kas iekļauta sarakstā, kuru reizi divos gados apstiprina Nacionālā trīspusējā sadarbības padome. Sociālie partneri katrs izvirza vismaz desmit kandidātu iekļaušanai minētajā sarakstā. Par privātu samierinātāju šā likuma izpratnē atzīstama persona, kuru kolektīva interešu strīda puses izvēlas par samierinātāju, bet kura nav iekļauta minētajā sarakstā.

(4) Ja kolektīva interešu strīda puses nevar vienoties par savstarpēji pieņemamu samierinātāju, tās izvēlas katra sev vēlamo privāto vai publisko samierinātāju un par to informē labklājības ministru. Labklājības ministrs attiecīgā strīda izšķiršanai izvēlas publisku samierinātāju, kurš vienlaikus ir arī attiecīgās samierinātāju kolēģijas priekšsēdētājs.

(1) Samierinātāja pienākums ir veikt nepieciešamās darbības (to skaitā piedāvāt priekšlikumus strīda atrisināšanai), lai samierinātu kolektīva interešu strīda puses un panāktu vienošanos. Šāda vienošanās izsakāma rakstiski, un tai ir darba koplīguma spēks.

(2) Samierinātājam savi pienākumi jāpilda godprātīgi, nepakļaujoties nekādai ietekmei, viņam jābūt objektīvam un neatkarīgam.

(3) Samierinātājam ir tiesības pieprasīt un saņemt no kolektīva interešu strīda pusēm nepieciešamo informāciju, kas ir saistīta ar attiecīgo kolektīvu interešu strīdu.

(1) Samierināšana, izmantojot publisko samierinātāju, kolektīva interešu strīda pusēm ir par brīvu.

(2) Publiskiem samierinātājiem savu pienākumu veikšanas laikā saglabājama viņu pamatdarba vieta un vidējā izpeļņa, tomēr kopējais laiks, kādā persona saskaņā ar šo likumu veic samierinātāja pienākumus, nedrīkst pārsniegt trīs mēnešus viena kalendāra gada laikā.

(1) Kolektīva interešu strīda izšķiršana šķīrējtiesā ir strīda izšķiršanas metode, kurā trešā neitrālā puse ir pilnvarota pieņemt lēmumu un izšķirt kolektīvu interešu strīdu, mēģinot panākt taisnīgu risinājumu un līdzsvarojot darbinieku vai darbinieku pārstāvju un darba devēju ekonomiskās un ar tām saistītās intereses.

(2) Šķīrējtiesas veidošanā kolektīva interešu strīda izšķiršanai piemērojami Civilprocesa likuma 486., 490., 492., 493., 497., 498., 499., 500., 501., 502., 503. un 504.pantā minētie noteikumi.

(3) Kolektīva interešu strīda izšķiršanai šķīrējtiesā piemērojami Civilprocesa likuma 505., 506., 507., 508., 509., 510., 511., 512., 519., 526. un 527.pantā minētie noteikumi.

(4) Šķīrējtiesas nolēmums tiek pieņemts ar vienkāršu balsu vairākumu, ja šķīrējtiesa sastāv no vairāk kā viena šķīrējtiesneša. Šķīrējtiesas nolēmuma izpilde ir brīvprātīga. Ja puses rakstiski vienojas nodot kolektīva interešu strīda izšķiršanu šķīrējtiesā, tad šķīrējtiesas nolēmuma izpilde tām ir obligāta. Ja tomēr tas netiek izpildīts, pusei ir tiesības uz kolektīvu rīcību strīda izšķiršanai.

(5) Laikā, kad kolektīvs interešu strīds tiek izšķirts šķīrējtiesā, kolektīva interešu strīda pusēm ir pienākums atturēties izmantot tiesības uz kolektīvu rīcību (tai skaitā streiku un lokautu).

(1) Ja kolektīva interešu strīda izšķiršanai darbinieku pārstāvji vai darbinieki (darbinieku grupa) kā galējo strīda izšķiršanas līdzekli izmanto streiku, darba devējam, darba devējiem (darba devēju grupai) vai darba devēju organizācijai, vai to apvienībai ir tiesības uz atbildes rīcību savu ekonomisko interešu aizsardzībai – uz lokautu.

(2) Ar lokautu šā likuma izpratnē saprotamas darba devēja, darba devēju (darba devēju grupas) vai darba devēju organizācijas, vai to apvienības darbības, kas izpaužas, atsakot nodarbināt darbiniekus un neizmaksājot darba samaksu, ja streiks būtiski ietekmē uzņēmuma saimniecisko darbību. To darbinieku skaits, pret kuriem tiek vērsts lokauts, nedrīkst būt lielāks par streikojošo darbinieku skaitu.

(3) Lēmumu par lokauta pieteikšanu pieņem darba devējs, darba devēji (darba devēju grupa) vai darba devēju organizācija, vai to apvienība, pieņemot lēmumu kopsapulcē, kura sasaukta attiecīgās darba devēju organizācijas vai to apvienības statūtos noteiktajā kārtībā un kurā piedalās vismaz trīs ceturtdaļas no attiecīgās darba devēju organizācijas vai to apvienības biedru skaita. Darba devēju organizācijas vai to apvienības lēmums ir pieņemts, ja par to nobalso trīs ceturtdaļas no klātesošo attiecīgās darba devēju organizācijas vai to apvienības biedru skaita.

(4) Ne vēlāk kā 10 dienas pirms lokauta uzsākšanas darba devējs attiecīgajiem darbinieku pārstāvjiem vai darbiniekiem, pret kuriem lokauts tiek vērsts, kā arī Valsts darba inspekcijai un Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sekretāram rakstiski iesniedz:

(5) Lokauts ir aizliegts valsts pārvaldes iestādēs, kā arī uzņēmumos, kas saskaņā ar Streiku likumu uzskatāmi par sabiedrībai nepieciešamiem dienestiem.

(6) Lokauta norises atbilstību šim likumam un citiem normatīvajiem aktiem uzrauga Valsts darba inspekcija. Valsts darba inspekcijai ir tiesības atlikt lokauta uzsākšanu vai pārtraukt lokautu uz laiku līdz trim mēnešiem, ja nepieciešams veikt pasākumus dabas katastrofas, liela mēroga avārijas vai epidēmijas novēršanā vai seku likvidēšanā.

(7) Lokauts vai lokauta pieteikums atzīstams par nelikumīgu, ja:

(8) Lokautu vai lokauta pieteikumu par nelikumīgu var atzīt tikai tiesa. Pieteikums par lokauta pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu iesniedzams tiesā piecu dienu laikā no lokauta pieteikšanas dienas. Ja līdz lokauta pieteikumā norādītajam lokauta uzsākšanas datumam tiesā ir iesniegts pieteikums par attiecīgā lokauta pieteikuma atzīšanu par nelikumīgu, lokautu nedrīkst uzsākt līdz brīdim, kad stājas spēkā tiesas spriedums.

(9) Par nelikumīgu atzīts lokauts nekavējoties jāpārtrauc. Ja lokauts vēl nav uzsākts un tiesa atzinusi lokauta pieteikumu par nelikumīgu, lokautu uzsākt aizliegts.

(10) Darba devējam ir pienākums atlīdzināt zaudējumus, kas nodarīti lokauta laikā, ja tas atzīts par nelikumīgu.

Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Latvijas Republikas Augstākās Padomes Prezidija 1992.gada 2.aprīļa lēmums "Par "Nolikuma par darba strīdu komisiju" apstiprināšanu" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 17.nr.).

Likums stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī.

ANOTĀCIJA

Labklājības ministrs A.Požarnovs