Spēkā esošā redakcija

2. lasījuma redakcija

Nr.p.k.

Iesniegtie priekšlikumi

Komisijas atzinums

Komisijas ierosinātā 3. lasījuma redakcija

Bērnu tiesību aizsardzības likums

Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā

Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā

Izdarīt Bērnu tiesību aizsardzības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 15.nr.; 2000, 8., 12.nr.) šādus grozījumus:

(red.prec.)

Izdarīt Bērnu tiesību aizsardzības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 15.nr.; 2000, 8., 12.nr.; 2001, 24.nr.) šādus grozījumus:

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) bārenis — bērns, kura vecāki ir miruši vai likumā noteiktajā kārtībā atzīti par mirušiem;

2) bez vecāku gādības palicis bērns — bērns, kura vecāki atrodas bezvēsts prombūtnē, nav zināmi vai ilgstošas slimības dēļ nespēj realizēt vecāku varu vai kura vecākiem pārtraukta vai atņemta vecāku vara;

3) audžuģimene — ģimene, kas bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi un audzināšanu;

4) aizbildnis — persona, kas iecelta vai apstiprināta Civillikumā noteiktajā kārtībā, lai nodrošinātu bērna tiesību un interešu aizsardzību;

5) atbalsta ģimene — ģimene, kas bērna aprūpē un audzināšanā sniedz atbalstu ģimenei, kurā ir hroniski slims bērns, nepilnai ģimenei, daudzbērnu ģimenei vai ģimenei, kurai nav pietiekamu prasmju un iemaņu bērna aprūpē un audzināšanā;

6) uzticības persona — persona, kas var sniegt atbalstu bērnam, kuram ir problēmas mācībās vai saskarsmē ar vienaudžiem vai ir nepieciešams cita veida atbalsts;

7) mājas — bērna pastāvīgā dzīvesvieta;

8) pajumte — dzīvošanai derīgā stāvoklī esoša apkurināma dzīvojamā telpa (mājoklis), kas atbilst būvniecības un sanitāro normu prasībām;

9) ārpusģimenes aprūpe — aprūpe, kas tiek nodrošināta bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem;

10) bērnu aprūpes un audzināšanas iestāde — iestāde, kurā tiek nodrošināta bāreņu vai bez vecāku gādības palikušu bērnu aprūpe un audzināšana vai bērnu uzvedības sociālā korekcija un, ja nepieciešams, ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana;

11) privātā bērnu iestāde — fiziskās vai juridiskās personas izveidota iestāde, kas nodrošina bērnu interesēm un vajadzībām atbilstošu pakalpojumu sniegšanu bērnu vispusīgai attīstībai;

12) patversme — bērnu aprūpes iestāde, kura īslaicīgi nodrošina bērnu ārpusģimenes aprūpi un audzināšanu;

13) vardarbībā cietis bērns — bērns, kas cietis no ģimenes locekļa vai citas personas fiziskas, seksuālas vai emocionālas vardarbības;

14) seksuāla vardarbība — bērna iesaistīšana seksuālās darbībās, ko bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu;

15) fiziska vardarbība — bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu;

16) emocionāla vardarbība — bērna emocionālo vajadzību ignorēšana vai bērna psiholoģiska ietekmēšana;

17) vecāku nolaidība — bērna veselības aprūpes, uztura, izglītības, vides, kā arī citu svarīgu fizisku vai emocionālu vajadzību neapmierināšana, ja vecākiem ir bijusi iespēja šīs vajadzības apmierināt;

18) minimālais bērna labklājības līmenis — līdzekļu daudzums, kas nepieciešams, lai nodrošinātu bērna tiesības uz attīstību, veselības aprūpi, izglītību un citas likumā noteiktās bērna tiesības.

1.

Izteikt 1.panta 18.punktu šādā redakcijā:

“18) minimālais bērna labklājības līmenis – līdzekļu un garantiju kopums, kas nepieciešams, lai nodrošinātu bērna tiesības uz attīstību, veselības aprūpi, izglītību un citas bērna tiesības;”

Atbalstīt

1. 1.pantā:

izteikt 18.punktu šādā redakcijā:

“18) minimālais bērna labklājības līmenis — līdzekļu un garantiju kopums, kas nepieciešams, lai nodrošinātu bērna tiesības uz attīstību, veselības aprūpi, izglītību un citas bērna tiesības;”;

1. Papildināt 1.pantu ar 19.punktu šādā redakcijā:

“19) ielas bērni — bērni, kuri klaiņo, ubago, lielāko laika daļu pavada uz ielas (arī māju bēniņos, pagrabos, pamestās mājās, spēļu automātu salonos u.c.) un kuri nesaņem pietiekamu atbalstu no savas ģimenes vai kuriem saikne ar ģimeni zudusi pilnīgi.”

papildināt pantu ar 19.punktu šādā redakcijā:

“19) ielas bērni — bērni, kuri klaiņo, ubago, lielāko laika daļu pavada uz ielas (arī māju bēniņos, pagrabos, pamestās mājās, spēļu automātu salonos u.c.) un kuri nesaņem pietiekamu atbalstu no savas ģimenes vai kuriem saikne ar ģimeni zudusi pilnīgi.”

(1) Bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.

(2) Bērnam ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem ir tiesības arī uz visu, kas nepieciešams viņa speciālo vajadzību apmierināšanai.

(3) Bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu.

(4) Minimālo bērna labklājības līmeni valstī nosaka Ministru kabinets.

2.

Izslēgt 10. panta ceturto daļu

Atbalstīt

2. Izslēgt 10.panta ceturto daļu.

(1) Ģimene ir dabiska bērna attīstības un augšanas vide, un katram bērnam ir neatņemamas tiesības uzaugt ģimenē. Valsts un pašvaldība atbalsta ģimeni un sniedz tai palīdzību.

(2) Ja vecāku un bērna attiecības nenodrošina bērna attīstībai labvēlīgu vidi vai bērns ir hroniski slims, pašvaldība palīdz ģimenei, nodrošinot psihologa, sociālā pedagoga vai cita speciālista konsultāciju, izraugās bērnam atbalsta ģimeni vai uzticības personu, kura palīdz noregulēt bērna un vecāku savstarpējās attiecības.

(3) Atkarībā no bērna vecuma pašvaldība palīdz ģimenei, it īpaši trūcīgai ģimenei, bērna audzināšanā un izglītošanā, arodapmācībā, darba un dzīvokļa meklējumos.

(4) Valsts un pašvaldības sniedz atbalstu ģimenes un bērnu izglītības, veselības nostiprināšanas, kultūras un sporta, kā arī atpūtas iestādēm un organizācijām, lai sekmētu bērna fizisko attīstību un radošo darbību, gādā par bērna brīvā laika pavadīšanas iespējām un sniedz citus pakalpojumus, kuri veicina bērna pilnveidošanos un palīdz ģimenei bērna audzināšanā.

2. Papildināt 26.pantu ar piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Valsts un pašvaldību pienākumus bērna labklājības minimālā līmeņa nodrošināšanā nosaka speciāli likumi.”

3.

Aizstāt likumprojekta 2. pantā paredzētajā 26. panta piektajā daļā vārdu “speciāli” ar vārdu “citi”

Atbalstīt

3. Papildināt 26.pantu ar piekto daļu šādā redakcijā:

“(5) Valsts un pašvaldību pienākumus bērna labklājības minimālā līmeņa nodrošināšanā nosaka citi likumi.”

(1) Bāriņtiesa (pagasttiesa) nodrošina bērnam ārpusģimenes aprūpi pēc vecāku lūguma, ja viņi sakarā ar ārstēšanos, darba vai citiem apstākļiem nevar bērnu aprūpēt.

(2) (Izslēgta ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā no 11.04.2000.).

(3) Pēc jaundzimuša bērna mātes lūguma, ja viņai nav iztikas līdzekļu, šī māte uzņemama zīdaiņu namā kopā ar bērnu uz laiku, kamēr viņa baro bērnu ar krūti.

3. Papildināt likumu ar 29.1 pantu šādā redakcijā:

“29.1 pants. Ārpusģimenes aprūpē esošas mātes tiesības

Ārpusģimenes aprūpē esošai nepilngadīgai mātei ir tiesības palikt kopā ar savu bērnu. Šo iespēju nodrošina aizbildnis, audžuģimene vai bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes kopā ar pašvaldību.”

4.

Izteikt likumprojekta 3. pantā paredzēto 29. 1 panta tekstu šādā redakcijā:

“29.1 pants. Ārpusģimenes aprūpē esošas mātes tiesības

Ārpusģimenes aprūpē esošai nepilngadīgai mātei ir tiesības palikt kopā ar savu bērnu. Šo iespēju nodrošina aizbildnis, audžuģimene vai bērnu aprūpes un audzināšanas iestāde kopā ar pašvaldību.

Bāriņtiesa (pagasttiesa) nepilngadīgas mātes bērnam, ja nepieciešams, ieceļ atsevišķu aizbildni un uzrauga, lai pieņemtie lēmumi vislabāk atbilst nepilngadīgās mātes un viņas bērna interesēm.”

Atbalstīt

4. Papildināt likumu ar 29.1 pantu šādā redakcijā:

“29.1 pants. Ārpusģimenes aprūpē esošas mātes tiesības

Ārpusģimenes aprūpē esošai nepilngadīgai mātei ir tiesības palikt kopā ar savu bērnu. Šo iespēju nodrošina aizbildnis, audžuģimene vai bērnu aprūpes un audzināšanas iestāde kopā ar pašvaldību.

Bāriņtiesa (pagasttiesa) nepilngadīgas mātes bērnam, ja nepieciešams, ieceļ atsevišķu aizbildni un uzrauga, lai pieņemtie lēmumi vislabāk atbilst nepilngadīgās mātes un viņas bērna interesēm.”

(1) Bērns ir aizsargājams no smēķēšanas un alkoholisko dzērienu ietekmes.

(2) Bērnā ir jārada negatīva attieksme pret smēķēšanu un alkoholisko dzērienu lietošanu. Bērnam nav atļauts strādāt darbus, kuri saistīti ar alkoholisko dzērienu vai tabakas izstrādājumu ražošanu, kā arī tirdzniecību vai reklāmu.

(3) Atbilstoši likumam "Par tabakas izstrādājumu ražošanas, realizācijas, reklāmas un smēķēšanas ierobežošanu" un alkohola aprites likumam, bērnam nedrīkst pārdot alkoholiskos dzērienus un tabakas izstrādājumus,

(4) Par bērna iesaistīšanu alkoholisko dzērienu lietošanā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

(5) Bērnam, kurš ir saslimis alkoholisko dzērienu pārmērīgas lietošanas rezultātā, nodrošināma obligāta ārstēšana un reintegrācija sabiedrībā. Valsts budžetā tam atvēlami līdzekļi.

4. Izteikt 48.panta piektās daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:

“Bērnam, kuram radušies psihiski vai uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu lietošanas dēļ, nodrošināma obligāta ārstēšana un sociālā rehabilitācija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.”

5. Izteikt 48.panta piektās daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:

“Bērnam, kuram radušies psihiski vai uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu lietošanas dēļ, nodrošināma obligāta ārstēšana un sociālā rehabilitācija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.”

(1) Bērns ir aizsargājams no narkotisko, toksisko un citu tādu apreibinošu vielu lietošanas, kurām ir negatīva ietekme uz organismu, no šādu vielu izgatavošanas, tirdzniecības un jebkāda veida izplatīšanas.

(2) Par bērna pamudināšanu lietot narkotiskās, toksiskās vai citas apreibinošas vielas vai iesaistīšanu to lietošanā vai izplatīšanā vainīgās personas saucamas pie likumā noteiktās atbildības.

(3) Bērnam, kuram ir radusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām, nodrošināma obligāta speciālā ārstēšana un reintegrācija sabiedrībā. Valsts budžetā tam atvēlami līdzekļi.

5. Izteikt 49.panta trešās daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:

“Bērnam, kuram radušies psihiski vai uzvedības traucējumi narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ, nodrošināma obligāta ārstēšana un sociālā rehabilitācija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.”

6. Izteikt 49.panta trešās daļas pirmo teikumu šādā redakcijā:

“Bērnam, kuram radušies psihiski vai uzvedības traucējumi narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ, nodrošināma obligāta ārstēšana un sociālā rehabilitācija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.”

Labklājības ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērnu un ģimenes sociālās drošības, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas, sociālās palīdzības (sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas, materiālās palīdzības), veselības aprūpes un medicīniskās rehabilitācijas, kā arī pusaudžu nodarbinātības jomā, koordinē šo projektu īstenošanu un atbild par tā izpildi;

2) nodrošina medicīnisko un sociālo rehabilitāciju bērniem, kuri cietuši no vardarbības vai citas prettiesiskas darbības;

3) nodrošina medicīnisko rehabilitāciju un tehnisko palīglīdzekļu saņemšanu, kā arī attīsta valsts institucionālās un alternatīvās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumu tīklu bērniem ar īpašām vajadzībām;

4) metodiski vada bērnu ārpusģimenes aprūpes iestāžu darbu;

6. 62.pantā:

izteikt 4.punktu šādā redakcijā:

“4) metodiski vada un uzrauga savas kompetences ietvaros bērnu ārpusģimenes aprūpes iestāžu darbu;”;

7. 62.pantā:

izteikt 4.punktu šādā redakcijā:

“4) metodiski vada un uzrauga savas kompetences ietvaros bērnu ārpusģimenes aprūpes iestāžu darbu;”;

5) uzrauga un metodiski vada bāriņtiesu (pagasttiesu) darbu aizbildnības jautājumos;

6) nodrošina valsts pasūtījumu sociālo darbinieku un sociālo pedagogu sagatavošanai par valsts budžeta līdzekļiem.

papildināt pantu ar 7.punktu šādā redakcijā:

“7) nodrošina ārstēšanu un sociālo rehabilitāciju bērniem, kuriem radušies psihiski vai uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ.”

papildināt pantu ar 7.punktu šādā redakcijā:

“7) nodrošina ārstēšanu un sociālo rehabilitāciju bērniem, kuriem radušies psihiski vai uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ.”

(1) Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs:

1) izstrādā priekšlikumus valsts politikas projektam bērna tiesību aizsardzības jomā un ikgadēju valsts programmas projektu bērnu stāvokļa uzlabošanai un atbild par apstiprināto projektu īstenošanu;

2) uzrauga likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu bērna tiesību aizsardzības jomā un izstrādā priekšlikumus par bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanai nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos;

3) koordinē valsts un pašvaldību iestāžu darbību, uzrauga un analizē bērna tiesību aizsardzības procesa kvalitāti bērna tiesību aizsardzības jomā;

4) reizi pusgadā sniedz Saeimai un Ministru kabinetam rakstveida ziņojumu par centra darbu un pārskatu par bērnu stāvokli valstī;

7. 65.panta pirmajā daļā:

aizstāt 4.punktā vārdus “reizi pusgadā” ar vārdiem “reizi gadā”;

8. 65.panta pirmajā daļā:

aizstāt 4.punktā vārdus “reizi pusgadā” ar vārdiem “reizi gadā”;

5) reizi piecos gados sagatavo iesniegšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejai ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā un pasākumiem, kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai.

papildināt daļu ar 6.punktu šādā redakcijā:

“6) veic citus pienākumus saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, kuru izpildē par atbildīgo institūciju noteikts Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs.”

papildināt daļu ar 6.punktu šādā redakcijā:

“6) veic citus pienākumus saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, kuru izpildē par atbildīgo institūciju noteikts Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs.”

(2) Valsts bērna tiesību aizsardzības centra pakļautībā ir rajonu (pilsētu) bērna tiesību aizsardzības inspekcijas (inspektori), kuru pienākums ir uzraudzīt likumu izpildi attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

(3) Rajonu (pilsētu) bērna tiesību aizsardzības inspekcijai (inspektoram) ir tiesības pēc savas iniciatīvas vai sakarā ar sūdzību pārbaudīt jebkuras valsts vai pašvaldības iestādes, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās vai juridiskās personas darbību bērna tiesību aizsardzības jautājumos, pieprasīt no minētajām iestādēm, organizācijām un personām informāciju vai paskaidrojumus šajā jomā.

(4) Sakarā ar pārbaudes rezultātiem inspekcija (inspektors) dod ieteikumus pārkāpumu novēršanai un, ja nepieciešams, ierosina, lai attiecīgā iestāde vainīgo amatpersonu sauc pie disciplinārās vai citas likumā noteiktās atbildības.

(5) Ministru kabinets ieceļ amatā Valsts bērna tiesību aizsardzības centra direktoru un apstiprina centra nolikumu.

(1) Pagasta un pilsētas pašvaldība analizē stāvokli bērna tiesību ievērošanas jomā, izstrādā un realizē bērna tiesību aizsardzības programmu pilsētas vai pagasta administratīvajā teritorijā.

(2) Pašvaldība atbilstoši likumam:

1) sniedz palīdzību un atbalstu ģimenēm, kurās ir bērni, garantējot ikvienam pašvaldības teritorijā dzīvojošam bērnam pajumti, siltumu, apģērbu un vecumam un veselības stāvoklim atbilstošu uzturu;

2) nodrošina ārpusģimenes aprūpi tiem bērniem, kuriem uz laiku vai pastāvīgi nav savas ģimenes vai kurus viņu pašu interesēs nedrīkst atstāt šajā ģimenē;

3) nodrošina bērna tiesības iegūt vispārējo vidējo izglītību un sniedz viņiem palīdzību arodapmācībā;

4) organizē mātes un bērna primāro veselības aprūpi;

5) organizē vecāku izglītošanu;

6) gādā par pirmsskolas un ārpusskolas bērnu iestādēm, tautas bibliotēkām, bērnu atpūtas organizēšanu;

7) veic citus pasākumus bērna tiesību nodrošināšanā.

8. 66.panta otrajā daļā:

papildināt daļu ar jaunu 7.punktu šādā redakcijā:

“7) izstrādā un realizē programmas darbam ar ielas bērniem;”;

uzskatīt līdzšinējo 7.punktu par 8.punktu.

9. 66.panta otrajā daļā:

papildināt daļu ar jaunu 7.punktu šādā redakcijā:

“7) izstrādā un realizē programmas darbam ar ielas bērniem;”;

uzskatīt līdzšinējo 7.punktu par 8.punktu.

(3) Pilsētu bāriņtiesas (pagasttiesas) kā aizbildnības iestādes nodrošina bērna personisko un mantisko tiesību aizsardzību.

(4) Rajona pašvaldība koordinē šā panta pirmajā daļā minēto darbību izpildi.

(5) Bērna tiesību nodrošināšanā pašvaldība iesaista sabiedrību, kā arī koordinē sabiedrisko organizāciju darbību.

Iekšlietu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Labklājības ministrija, Tieslietu ministrija, īpašu uzdevumu ministrs valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās un pašvaldības nodrošina statistisko novērošanu attiecībā uz bērna tiesību aizsardzību valstī, kā arī ģimenēm, kurām izbeigta vai pārtraukta vecāku vara vai kuras kopā ar bērniem izliktas no dzīvokļa, attiecībā uz bērnu adopciju, bērnu nodošanu ārpusģimenes aprūpē, audzinoša un ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem, bērnu saukšanu pie kriminālatbildības un bērniem, kuri kļuvuši par vardarbības upuriem, un attiecīga kopsavilkuma iesniegšanu Centrālajai statistikas pārvaldei. Centrālā statistikas pārvalde reizi gadā apkopo minēto informāciju un iesniedz to Valsts bērna tiesību aizsardzības centram.

9. Papildināt 67.1 pantu pēc vārdiem “vardarbības upuriem” ar vārdiem “un ielas bērniem”.

10. Papildināt 67.1 pantu pēc vārdiem “vardarbības upuriem” ar vārdiem “un ielas bērniem”.

1. Ministru kabinets:

līdz 2000.gada 31.decembrim iesniedz Saeimai likumprojektus par nepieciešamajiem grozījumiem citos likumos;

līdz 2000.gada 31.decembrim iesniedz Saeimai likumprojektu par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem un likumprojektu par ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 11.04.2000.) 

10. Pārejas noteikumos:

izslēgt 1.punktā vārdus “un likumprojektu par ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”;

11. Pārejas noteikumos:

izslēgt 1.punktā vārdus “un likumprojektu par ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”.

2. Šā likuma 29.panta trešā daļa, kas paredz mātes uzņemšanu zīdaiņu namā kopā ar bērnu, stājas spēkā 1999.gada 31.decembrī.

3. Šā likuma 64.panta izpildei pašvaldība divu mēnešu laikā pēc likuma spēkā stāšanās paziņo policijas iestādēm, kurās bērnu aprūpes iestādēs vai audžuģimenēs var ievietot bērnus, kam nepieciešama palīdzība.

 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā no 11.04.2000.)

4. Centrālā statistikas pārvalde kopā ar Iekšlietu ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Labklājības ministriju, Tieslietu ministriju, īpašu uzdevumu ministru valsts pārvaldes un pašvaldību lietās un pašvaldībām līdz 2000.gada 1.jūnijam izstrādā un apstiprina vienotu statistisko pārskatu sistēmu bērna tiesību aizsardzības jautājumos.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 11.04.2000.) 

5. Šā likuma 27.panta piektā daļa stājas spēkā 2001.gada 1.janvārī.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 11.04.2000.) 

6. Šā likuma 11.panta otrās daļas noteikumi par bērna tiesībām uz bezmaksas pirmsskolas sagatavošanu stājas spēkā 2001.gada 1.janvārī.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 11.04.2000.) 

7. Ministru kabinets līdz 2000.gada 1.jūlijam izdod noteikumus par kārtību, kādā bērns šķērso valsts robežu.

(2000.gada 18.maija likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 08.06.2000.)

papildināt pārejas noteikumus ar 8.punktu šādā redakcijā:

“8. Šā likuma 26.panta sestajā daļā noteikto sociālo pabalstu visas pašvaldības izmaksā ar 2004.gada 1.janvāri. Līdz 2003.gada 31.decembrim pašvaldības izmaksā trūcīgo ģimeņu sociālās palīdzības pabalstu vai ir tiesīgas izmaksāt šā likuma 26.panta sestajā daļā noteikto sociālo pabalstu.”

5.

Izslēgt pārejas noteikumos 8. punktu.

Atbalstīt