Likumprojekts

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1. atkārtoti lietojamais iepakojums - iepakojums, ko var izmantot atkārtoti sākotnējam uzdevumam;
2. iepakojums - precēm un produktiem pievienots izstrādājumu kopums, ko izmanto, lai aizsargātu, saturētu, piegādātu, uzglabātu, ērti lietotu, realizētu un iepazīstinātu ar produktu – izejvielām un gatavām precēm – visā tā aprites ciklā no ražotāja līdz patērētājam. Iepakojums tiek atdalīts no preces pirms patēriņa vai tā laikā;
3. iepakotājs - preču ražotājs, pakalpojumu sniedzējs un tirgotājs, kurš iepako preci;
4. izlietotais iepakojums – iepakojums vai iepakojuma materiāls, kas nav izmantojams sākotnējam uzdevumam un ir klasificējams kā atkritumi;
5. izlietotā iepakojuma apsaimniekošana – izlietotā iepakojuma savākšana, šķirošana, transportēšana, uzglabāšana, reģenerācija, arī pārstrāde, enerģijas iegūšana un apglabāšana, kā arī minēto darbību plānošana un organizēšana;
6. izlietotā iepakojuma pārstrāde - process, kurā no izlietotā iepakojuma vai tā materiāliem iegūst to pašu materiālu vai citus materiālus, izņemot enerģiju, ko iegūst, sadedzinot izlietoto iepakojumu vai tā materiālus;
7. reģenerācija - process, kurā no izlietotā iepakojuma vai tā materiāliem iegūst otrreizējās izejvielas vai enerģiju.

2.pants. Likuma mērķis ir samazināt izlietotā iepakojuma nelabvēlīgo ietekmi uz vidi un veicināt brīvprātīgas vienošanās principu ieviešanu izlietotā iepakojuma apsaimniekošanā, kā arī:

1. sekmēt iepakojuma atkārtotu lietošanu;
2. veicināt iepakojuma materiālietilpības samazināšanu, nemainot iepakojumam paredzētās un veicamās funkcijas;
3. veicināt un nodrošināt izlietotā iepakojuma reģenerāciju.

3.pants. Likums attiecas uz:

1) iepakojumu, ko ražo Latvijā, un iepakojumu, ko lieto Latvijas teritorijā neatkarīgi no tā izcelšanās, iepakošanas un patērēšanas vietas vai tajā izmantotajiem materiāliem, kā arī izlietoto iepakojumu;

2) iepakojuma ražotāju, iepakotāju, iepakojuma importētāju, importētāju, kas importē preces un produktus attiecīgajā iepakojumā, tirgotāju, valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī iepakojuma apsaimniekošanas organizācijām.

4.pants. (1) Uz iepakojumu, izlietoto iepakojumu un iepakotajiem produktiem attiecas arī citi normatīvie akti, kas reglamentē cilvēka drošības, veselības un higiēnas prasības, prasības produktu pārvadājumiem un atkritumu apsaimniekošanai.

(2) Ja iepakojuma sastāvā ir materiāli, kas izlietoto iepakojumu padara bīstamu, vai iepakojums ir bijis saskarē ar bīstamām ķīmiskām vielām vai bīstamiem ķīmiskiem produktiem, uz izlietoto iepakojumu attiecas normatīvie akti, kas reglamentē bīstamo atkritumu apsaimniekošanu.

5.pants. Iepakojumu iedala:

1) primārais (tirdzniecības) iepakojums - tirdzniecības vajadzībām izmantojams iepakojums, kas nonāk pie iepakotāja vai patērētāja tirdzniecības vietā un ir tiešā saskarē ar preci vai produktu;

2) sekundārais iepakojums - iepakojums, ko izmanto noteikta daudzuma tirdzniecībai paredzētu produkcijas vienību kopīgai iepakošanai. Tas var nonākt pie iepakotāja vai patērētāja neizsaiņots, vai to atdala no preces tirdzniecības vietās. Sekundārā iepakojuma noņemšana neietekmē produkta raksturlielumus;

3) terciārais (transporta) iepakojums - iepakojums, ko izmanto, lai pārvadātu tirdzniecībai un ražošanai paredzētas produkcijas vai sekundārā iepakojuma vienības un izvairītos no produktu bojājumiem pārvadājuma laikā. Terciārais (transporta) iepakojums nav konteineri, ko izmanto sauszemes, ūdens un gaisa pārvadājumiem.

6.pants. Iepakojuma projektēšanai, ražošanai un izmantošanai ir šādas prasības:

1. minimāls iepakojuma tilpums un svars, lai nodrošinātu pietiekamu drošības un higiēnas līmeni produktam un patērētājam;
2. iepakojumam jābūt projektētam, ražotam un izmantojamam tādā veidā, lai veicinātu tā pārstrādi un samazinātu negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību un vidi, apsaimniekojot izlietoto iepakojumu;
3. minimāla materiālietilpība un minimāls bīstamo ķīmisko vielu un ķīmisko produktu saturs iepakojuma materiālos vai citos iepakojuma komponentos, ņemot vērā šo produktu un vielu saturu emisiju gaisā vai ūdenī, pelnos vai infiltrātā, iegūstot enerģiju vai apglabājot izlietoto iepakojumu.

7.pants. Kopējais svina, kadmija, dzīvsudraba un hroma (VI) koncentrācijas līmenis iepakojumā vai tā komponentos nedrīkst pārsniegt 100 miljondaļas (ppm no svara), tas ir, 100 miligramus iepakojuma kilogramā vai tā komponentos, izņemot iepakojumu, kas pilnībā izgatavots no svina. Iepakojuma veidus un materiālus, kuriem var piemērot izņēmumus attiecībā uz smago metālu saturu, un termiņus, kādos var piemērot attiecīgos izņēmumus, nosaka Ministru kabinets.

8.pants. Atkārtotai lietošanai paredzētajam iepakojumam ir šādas prasības:

1) iepakojuma fizikālajām un citām īpašībām jābūt tādām, kas nodrošina atbilstošu kvalitāti un pieļauj tā atkārtotu lietošanu sākotnējam uzdevumam;

2) tam iespējams atjaunot sākotnējās funkcijas, ievērojot strādājošo veselības aizsardzības un darba drošības prasības.

9.pants. Reģenerācijai paredzētajam iepakojumam ir šādas prasības:

1. ja izlietoto iepakojumu paredzēts pārstrādāt, lai iegūtu otrreizējas izejvielas, tad iepakojuma materiāla daļai jābūt ar tādām īpašībām, kas ļauj to izmantot otrreizējo izejvielu iegūšanai;
2. ja no izlietotā iepakojuma paredzēts iegūt enerģiju, tad iepakojumam jābūt no materiāla ar noteiktu siltumspēju, kas pieļauj racionālu enerģijas iegūšanu;
3. ja izlietoto iepakojumu paredzēts reģenerēt, to kompostējot, tad iepakojumam jābūt ar tādām īpašībām, kas ļauj izlietoto iepakojumu savākt un kompostēt dalīti, tajā skaitā ar spēju sadalīties bioloģiskās iedarbības rezultātā, galvenokārt par oglekļa dioksīdu, biomasu un ūdeni.

10.pants. (1) Lai veicinātu iepakojuma savākšanu, atkārtotu lietošanu un pārstrādi, iepakojumu klasificē pēc materiāliem, kas izmantoti tā ražošanai, un marķē.

(2) Iepakojuma klasifikāciju un marķēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

11.pants. Iepakojumam, ko ražo vai kurā iepako preces un produktus Latvijā, piemēro Latvijas Republikas nacionālo standartu un Latvijas nacionālā standarta statusā adaptēto starptautisko standartizācijas organizāciju standartu prasības.

12.pants. Izlietotā iepakojuma daudzuma samazināšanai un iepakojuma apsaimniekošanai izmanto šādas metodes:

1) izlietotā iepakojuma rašanās samazināšana, arī samazinot iepakojuma materiālietilpību un bīstamību, kā arī attīstot videi draudzīgus produktus un tehnoloģijas, kuras ir saistītas ar iepakojuma ražošanu, sadali, iepakošanu un tirdzniecību un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu;

2) iepakojuma atkārtota izmantošana;

3) izlietotā iepakojuma reģenerācija:

izlietotā iepakojuma pārstrāde, arī veicot organisko pārstrādi (bioloģiski noārdāmo izlietotā iepakojuma sastāvdaļu novietošana aerobā (kompostēšana) vai anaerobā (biometanizācija) vidē kontrolētos apstākļos, izmantojot mikroorganismus) stabilu organisko pārpalikumu vai metāna izdalīšanai, izņemot apglabāšanu atkritumu izgāztuvē vai poligonā;

enerģijas ieguve;

4) izlietotā iepakojuma apglabāšana tādā veidā, kas neapdraud cilvēku dzīvību un veselību, vidi, kā arī personu īpašumu.

13.pants. (1) Iepakotāji un preču importētāji ir atbildīgi par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, kas radies viņu darbības rezultātā.

(2) Ministru kabinets nosaka visa izlietotā iepakojuma un dažādu iepakojuma veidu procentuālo daudzumu, kāds jāizmanto reģenerācijai, kā arī termiņus, kādos noteiktais daudzums jāsasniedz.

14.pants. Jautājumus par izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu, reģenerācijas iespējām, tai noteiktajiem mērķiem, pasākumiem izlietotā iepakojuma samazināšanai, iepakojuma atkārtotas lietošanas veicināšanai un izlietotā iepakojuma apsaimniekošanai ietver atsevišķā atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna nodaļā, kuru pirms apstiprināšanas apspriež ar iepakojuma ražotāju, iepakotāju, iepakojuma importētāju, importētāju, kas importē preces un produktus iepakojumā, tirgotāju, valsts un pašvaldību institūciju, kā arī ar iepakojuma apsaimniekošanas organizācijām un sabiedrību.

15.pants. (1) Iepakotājs un preču importētājs, lai izpildītu šā likuma 13.pantā noteiktās prasības, var izveidot vai iesaistīties izlietotā iepakojuma apsaimniekošanas organizācijā (turpmāk – organizācija), kura organizē un veic izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu.

(2) Ja šā panta pirmajā daļā minētā organizācija tiek izveidota, tā slēdz līgumu ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju par iepakotāja un preču importētāja atbildības uzņemšanos, lai nodrošinātu šā likuma 13.pantā noteikto prasību izpildi. Līgumu slēdz uz termiņu, kas nav mazāks par pieciem gadiem. Līgumam pievieno organizācijas darbības programmu.

(3) Organizācija reizi gadā iesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā ziņojumu par darbības programmas izpildi, arī par izlietotā iepakojuma savākšanas un pārstrādes apjomiem un veidiem.

(4) Organizācija, kurai ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pilnvarojums, ir tiesīga iesaistīties Eiropas starpvalstu organizācijā Pro Europe un lietot preču zīmi "Zaļais punkts" Latvijas teritorijā, kā arī piešķirt šīs preču zīmes lietošanas tiesības komercsabiedrībām.

(5) Organizācija sabiedrībā popularizē izlietotā iepakojuma apsaimniekošanu un izlietotā iepakojuma dalītu vākšanu atsevišķi pa iepakojuma materiālu veidiem.

(6) Organizācija informē sabiedrību par:

1. izlietotā iepakojuma dalītās savākšanas un resursu atgūšanas iespējām;
2. iepakojuma lietotāju lomu iepakojuma atkārtotā lietošanā un izlietotā iepakojuma reģenerācijā;
3. iepakojuma marķējumu nozīmi.

16.pants. Iepakotājs un importētājs, kurš importē preces un produktus iepakojumā un nepiedalās organizācijā, kā arī kura radītā izlietotā iepakojuma apjoms gadā pārsniedz Ministru kabineta noteikto daudzumu:

1) reģistrējas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pilnvarotā institūcijā;

2) organizē izlietotā iepakojuma savākšanu un reģenerāciju;

3) reizi gadā iesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai tās pilnvarotā institūcijā ziņojumu par izlietotā iepakojuma savākšanas un resursu atgūšanas apjomiem un veidiem.

17.pants. (1) Ministru kabinets nosaka Iepakojuma apsaimniekošanas padomē pārstāvētās institūcijas, iekļauj tajā ieinteresēto ministriju un citu institūciju, arī nevalstisko institūciju, pārstāvjus un apstiprina šīs padomes nolikumu.

(2) Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs apstiprina iepakojuma apsaimniekošanas padomes personālsastāvu.

(3) Iepakojuma apsaimniekošanas padome veicina šajā likumā noteikto prasību izpildi, sniedz priekšlikumus ar iepakojuma jomu saistīto normatīvo aktu pilnveidošanai, kā arī sadarbojas ar nevalstiskajām organizācijām, kas darbojas iepakojuma apsaimniekošanas jomā.

18.pants. (1) Lai veicinātu iepakojuma savākšanu no patērētājiem un iepakojuma atkārtotu lietošanu, iepakotājs vai preču vai produktu importētājs var veidot depozīta sistēmu. Pircējs, pērkot preci vai produktu iepakojumā, samaksā noteiktu naudas summu, ko pārdevējs atmaksā, saņemot atpakaļ šo iepakojumu.

(2) Tirgotājam, kurš tirgo preci vai produktu iepakojumā, par kuru ir noteikta depozīta maksa, ir pienākums pieņemt no pircēja atpakaļ attiecīgā veida iepakojumu, atmaksājot depozīta maksu.

(3) Ministru kabinets nosaka depozīta sistēmas piemērošanas kārtību, kā arī preču un iepakojuma veidus, kuriem piemēro depozīta sistēmu.

19.pants. (1) Iepakojuma ražotājs un iepakojuma importētājs reizi gadā iesniedz Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā vai tās pilnvarotā institūcijā ziņojumu par saražotā vai importētā iepakojuma apjomu un veidiem.

(2) Pamatojoties uz organizācijas, iepakojuma ražotāja un importētāja, iepakotāja un preču un produktu importētāja iesniegtajiem ziņojumiem, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vai tās pilnvarota institūcija veido un uztur datu bāzi par iepakojuma un izlietotā iepakojuma daudzumu un veidiem.

(3) Ziņojuma sniegšanas kārtību un ziņojuma veidlapas paraugu nosaka Ministru kabinets.

20.pants. Latvijas Vides aģentūra katru gadu izstrādā un publicē ziņojumu par iepakojuma un izlietotā iepakojuma daudzumu un tā apsaimniekošanu valstī.

21.pants. Iepakojuma ražotāja, iepakotāja, preču importētāja un organizācijas darbību atbilstoši šajā likumā noteiktajām prasībām kontrolē Vides valsts inspekcija un reģionālās vides pārvaldes.

Likums stājas spēkā 2002.gada 1.jūlijā.

*) Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

Ministrs V. Makarovs

R. Vesere, 7026464