Likumā ir lietoti šādi termini:

1. aprūpe mājās — pakalpojumi mājās pamatvajadzību apmierināšanai personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt;
2. dienas aprūpes centrs — institūcija, kas dienas laikā nodrošina sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, sociālo prasmju attīstību, izglītošanu un brīvā laika pavadīšanas iespējas personām ar garīga rakstura traucējumiem, invalīdiem, bērniem no trūcīgām ģimenēm un ģimenēm, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, kā arī personām, kuras sasniegušas vecumu, kas dod tiesības saņemt valsts vecuma pensiju (turpmāk — pensijas vecuma personām);
3. dzīves kvalitāte — personas, ģimenes, personu grupas, sabiedrības labklājības rādītājs, kas ietver fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu, saikni ar sabiedrību, tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos realizēt, kā arī materiālo nodrošinājumu;
4. funkcionālais traucējums — slimības, traumas vai iedzimta defekta izraisīts fiziska vai garīga rakstura traucējums, kas ierobežo personas spējas strādāt, aprūpēt sevi un apgrūtina personas iekļaušanos sabiedrībā;
5. grupu māja (dzīvoklis) — pašvaldības īpašumā esošs atsevišķs dzīvoklis, kurā dzīvo 4 — 12 personas ar garīga rakstura traucējumiem, vai dzīvojamā māja, kurā tiek nodrošināti sociālā darba speciālistu pakalpojumi;
6. ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcija — sociālā institūcija, kas nodrošina personai, kura vecuma vai veselības stāvokļa dēļ nespēj sevi aprūpēt, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem mājokli, pilnu aprūpi un sociālo rehabilitāciju;
7. klients — persona, kas saņem sociālos pakalpojumus vai sociālo palīdzību;
8. krīzes centrs — sociālā institūcija, kurā tiek sniegta īslaicīga psiholoģiska un cita veida palīdzība krīzes situācijā nonākušām personām;
9. naktspatversme — sociālā institūcija, kas personām bez noteiktas dzīvesvietas vai krīzes situācijā nonākušām personām nodrošina naktsmītni, vakariņas un personiskās higiēnas iespējas;
10. pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai — naudas un mantiskais pabalsts vai naudas vai mantiskais pabalsts, ko piešķir ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kuras atzītas par trūcīgām. Šis pabalsts nodrošina katram ģimenes loceklim garantēto minimālo ienākumu līmeni;
11. pamatvajadzības — ēdiens, apģērbs, mājoklis, veselības aprūpe, obligātā izglītība;
12. patversme — sociālā institūcija, kas personām bez noteiktas dzīvesvietas vai krīzes situācijā nonākušām personām nodrošina īslaicīgas uzturēšanās iespējas, uzturu, personiskās higiēnas iespējas un sociālā darba speciālistu pakalpojumus;
13. profesionālā rehabilitācija — pasākumu kopums, kas nodrošina profesionālo zināšanu un prasmju atjaunošanu vai attīstīšanu, arī jaunas profesijas apgūšanu, atbilstoši personas funkcionālo traucējumu veidam, smaguma pakāpei un iepriekš iegūtās izglītības un kvalifikācijas līmenim;
14. psihosociālā palīdzība — sociālā darba virziens, kura nolūks ir palīdzēt indivīdam un ģimenei risināt starppersonu un sociālās vides problēmas, sniedzot psiholoģisku un sociālu atbalstu;
15. servisa dzīvoklis — pašvaldībai piederošs dzīvoklis, kas tiek izīrēts un ir pielāgots personai ar smagiem funkcionālajiem traucējumiem, lai palielinātu personas iespējas dzīvot patstāvīgi un aprūpēt sevi;
16. sociālā darba speciālists — persona, kurai ir šajā likumā noteiktā izglītība un kura veic sociālā darbinieka, sociālā aprūpētāja, sociālā rehabilitētāja vai sociālās palīdzības organizatora profesionālos pienākumus;
17. sociālā palīdzība — naudas vai mantiskais pabalsts, kura piešķiršana balstās uz materiālo resursu novērtēšanu personām (ģimenēm), kurām trūkst līdzekļu pamatvajadzību apmierināšanai;
18. sociālais dienests — pašvaldības izveidota iestāde, kas sniedz sociālo palīdzību, organizē un sniedz sociālos pakalpojumus pašvaldības iedzīvotājiem;
19. sociālais darbs — profesionāla darbība, lai palīdzētu personām, ģimenēm, personu grupām un sabiedrībai kopumā veicināt vai atjaunot savu spēju sociāli funkcionēt, kā arī radīt šai funkcionēšanai labvēlīgus apstākļus;
20. sociālās aprūpes pakalpojums — pasākumu kopums, kas vērsts uz to personu pamatvajadzību apmierināšanu, kurām ir objektīvas grūtības aprūpēt sevi vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās;
21. sociālās aprūpes pakalpojumi personas dzīvesvietā — pakalpojumi, kas tuvināti ģimenes videi [aprūpe mājās, pakalpojumi dienas aprūpes centrā, servisa dzīvoklis, grupu māja (dzīvoklis) u.c.];
22. sociālās rehabilitācijas pakalpojumi personas dzīvesvietā  — pakalpojumi, kas ir pieejami dzīvesvietā (individuāls sociālais darbs ar klientu, specializēto darbnīcu pakalpojumi, krīzes centru, dienas aprūpes centru u.c. pakalpojumi);
23. sociālās rehabilitācijas pakalpojums — pasākumu kopums, kas vērsts uz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā vai dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā;
24. sociālo pakalpojumu sniedzējs — juridiskā persona, kas sniedz sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas un sociālā darba pakalpojumus un reģistrēta sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā;
25. specializētās darbnīcas — darbnīcas, kurās izveidotas darba vietas un nodrošināts speciālistu atbalsts redzes un dzirdes invalīdiem vai personām ar garīga rakstura traucējumiem;
26. tehniskie palīglīdzekļi — aprīkojums vai tehniskās sistēmas, kas novērš, kompensē, atvieglo vai neitralizē funkcijas pazeminājumu vai invaliditāti.

Likuma mērķis ir noteikt sociālā darba, sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas pakalpojumu (turpmāk arī — sociālie pakalpojumi) un sociālās palīdzības sniegšanas un saņemšanas principus, to personu loku, kurām ir tiesības šos pakalpojumus un palīdzību saņemt, kā arī sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas un finansēšanas principus.

(1) Tiesības saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju.

(2) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(1) Sociālos pakalpojumus sniedz, tikai pamatojoties uz sociālā darba speciālista veiktu personas individuālo vajadzību un resursu novērtējumu.

(2) Sociālos pakalpojumus nodrošina klienta dzīvesvietā vai iespējami tuvu tai, un tikai tad, ja šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekams, tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

(3) Sniedzot sociālos pakalpojumus, institūcijas nodrošina starpprofesionālu un starpinstitucionālu sadarbību.

(4) Bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem nodrošināma aprūpe ģimeniskā vidē — audžuģimenē, pie aizbildņa, un tikai tad, ja tas nav iespējams, aprūpe tiek nodrošināta ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

(5) Laikā, kamēr bārenis vai bez vecāku gādības palikušais bērns atrodas ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, pašvaldības sociālais dienests un bāriņtiesa (pagasttiesa) sadarbībā ar institūcijas darbiniekiem veic pasākumus, lai sekmētu bērna atgriešanos ģimenē, uzturētu kontaktus starp bērnu un vecākiem vai, ja tas nav iespējams, meklētu iespēju nodrošināt bērna aprūpi citā ģimenē.

(6) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās darbs organizējams tā, lai institūcijas vidi tuvinātu ģimeniskai videi un nodrošinātu patstāvīgas dzīves iemaņu apgūšanu bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem.

Sociālo palīdzību klientam sniedz, pamatojoties uz viņa materiālo resursu — ienākumu un īpašuma novērtējumu, individuāli paredzot katra klienta līdzdarbību atbilstoši likumam “Par sociālo drošību”.

Klientam ir tiesības:

1. bez maksas iegūt no sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniedzēja informāciju par iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību un to saņemšanas nosacījumiem un kārtību;
2. bez maksas saņemt no sociālā darba speciālista konsultāciju par sociālo problēmu risināšanu;
3. pieprasīt un saņemt šajā likumā minētos sociālos pakalpojumus vai sociālo palīdzību;
4. saņemt pamatotu rakstveida atteikumu gadījumā, kad pieņemts lēmums sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību klientam nesniegt;
5. līdzdarboties ar sociālā pakalpojuma saņemšanu saistītā lēmuma pieņemšanas procesā;
6. likumā noteiktajā kārtībā pārsūdzēt lēmumu par sociālo pakalpojumu vai sociālās palīdzības sniegšanu;
7. iesniegt Sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroles inspekcijai sūdzību par sniegto sociālo pakalpojumu kvalitāti un klienta tiesību neievērošanu.

Klientam ir pienākums:

1. aktīvi iesaistīties savas problēmas risināšanā, pildot līdzdarbības pienākumus;
2. sniegt ziņas par sevi;
3. aktīvi darboties, lai palielinātu savu pelnītspēju un ienākumus;
4. izmantot iespējas saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, ja klientam vai kādam no viņa ģimenes locekļiem ir atkarības problēmas (atkarība no alkohola, narkotikām, azartspēlēm);
5. saņemto sociālo palīdzību izmantot atbilstoši paredzētajiem mērķiem.

(1) Klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes pakalpojumiem.

(2) Klienta pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, izņemot šā likuma 13.panta pirmās daļas 1., 2., 3. un 4.punktā minētos gadījumus.

(3) Šā likuma 25.panta pirmajā daļā minētās personas saņem tehniskos palīglīdzekļus par valsts budžeta līdzekļiem, izdarot vienreizēju iemaksu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(4) Ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(5) Ministru kabinets nosaka sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtību.

(1) Pašvaldībai, kuras teritorijā persona reģistrējusi savu pamatdzīvesvietu, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību.

(2) Ja pašvaldība no fiziskajām personām vai institūcijām saņēmusi informāciju par personu, kurai varētu būt nepieciešams sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas pakalpojums vai sociālā palīdzība, pašvaldībai ir pienākums likumā “Par sociālo drošību” noteiktajā kārtībā pārbaudīt saņemto informāciju, izvērtēt personas vajadzības pēc sociālajiem pakalpojumiem un sociālās palīdzības un informēt šo personu vai tās likumisko pārstāvi par tiesībām un iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību, kā arī kārtību, kādā sociālie pakalpojumi vai sociālā palīdzība saņemama.

(3) Ja nepieciešams, personu, kuras dzīvesvieta nav konstatējama, ar naktspatversmi vai patversmi, informāciju un konsultācijām nodrošina pašvaldība, kuras teritorijā persona atrodas.

(4) Pašvaldības, kuras nav izveidojušas nepieciešamos sociālo pakalpojumu sniedzējus, slēdz līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem savā teritorijā vai ar citām pašvaldībām par minēto sociālo pakalpojumu sniegšanu un samaksu. Šie sociālie pakalpojumi pilnībā vai daļēji tiek finansēti no pašvaldības budžeta.

(5) Ja persona vēlas saņemt sociālo pakalpojumu, kas tiek finansēts no valsts budžeta, pašvaldības pienākums ir nodrošināt personas dzīves apstākļu apsekošanu un vajadzību novērtēšanu, ko veic sociālā darba speciālists. Ja persona vēlas saņemt valsts finansētu tehnisko palīglīdzekli, dzīves apstākļu apsekošana netiek veikta.

(1) Lai nodrošinātu iedzīvotāju vajadzību profesionālu izvērtēšanu un kvalitatīvu sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu, katrā pašvaldībā jābūt vismaz vienam sociālā darba speciālistam uz katriem tūkstoš iedzīvotājiem.

(2) Lai nodrošinātu sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanu un pakalpojumu administrēšanu, katra pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā iedzīvotāju skaits pārsniedz 3000, veido pašvaldības sociālo dienestu.

(3) Ja pašvaldības administratīvajā teritorijā iedzīvotāju skaits nepārsniedz 3000, pašvaldības dome (padome) var neveidot pašvaldības sociālo dienestu. Ja pašvaldība neveido sociālo dienestu, šā likuma 11.pantā minēto uzdevumu izpildi nodrošina pašvaldības dome (padome).

(4) Sociālā dienesta vadītāju atestācijas kārtību nosaka Ministru kabinets.

Pašvaldības sociālā dienesta uzdevumi ir šādi:

1. veikt sociālo darbu ar personām, ģimenēm un personu grupām;
2. sniegt sociālos pakalpojumus vai organizēt to sniegšanu ģimenēm ar bērniem, kurās ir bērna attīstībai nelabvēlīgi apstākļi, audžuģimenēm, aizbildņiem, personām, kuras aprūpē kādu no ģimenes locekļiem, invalīdiem, pensijas vecuma personām, personām ar garīga rakstura traucējumiem un citām personu grupām, kurām tas nepieciešams;
3. novērtēt klientu vajadzības, materiālos un personiskos (motivācija, nepieciešamās zināšanas un prasmes, izglītība, profesija u.c.) resursus;
4. noteikt klientu līdzdarbības pienākumus;
5. sniegt sociālo palīdzību;
6. administrēt pašvaldības budžeta līdzekļus, kas novirzīti sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanai;
7. novērtēt sociālā dienesta administrēto un pašvaldības finansēto sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības kvalitāti;
8. izstrādāt sociālo pakalpojumu attīstības koncepcijas, mērķprogrammas un priekšlikumus jaunu pakalpojumu ieviešanai;
9. informēt iedzīvotājus par sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību.

(1) Pašvaldības sociālā dienesta pienākumi ir šādi:

1. sniegt personai informāciju par tiesībām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību un to sniegšanas kārtību;
2. rakstveidā informēt personu, kas pieprasījusi sociālo pakalpojumu vai sociālo palīdzību, par pieņemto lēmumu un atteikuma gadījumā norādīt atteikuma iemeslus un lēmuma pārsūdzēšanas termiņus un kārtību;
3. sniegt personai psihosociālu vai materiālu vai psihosociālu un materiālu palīdzību, lai sekmētu krīzes situācijas pārvarēšanu un veicinātu šīs personas iekļaušanos sabiedrībā.

(2) Pašvaldības sociālajam dienestam ir pienākums sniegt informāciju un konsultācijas personai saprotamā veidā.

(3) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniedzējiem ir tiesības pieprasīt un bez maksas saņemt ziņas par personas funkcionālo traucējumu raksturu un pakāpi, vecāku varas realizāciju, bērna tiesisko un mantisko stāvokli, aizbildnības un aizgādnības jautājumiem, ienākumiem un piederošajiem īpašumiem, ja šīs ziņas nepieciešamas, lai pieņemtu lēmumu par sociālā pakalpojuma vai sociālās palīdzības sniegšanu.

(1) Valsts nodrošina:

1. invalīdu profesionālo rehabilitāciju;
2. redzes un dzirdes invalīdu sociālo rehabilitāciju;
3. no vardarbības cietušo bērnu sociālo rehabilitāciju;
4. sociālo rehabilitāciju attiecīgās institūcijās bērniem, kuriem ir izveidojusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām;
5. tehniskos palīglīdzekļus šā likuma 25.panta pirmajā daļā minētajām personām.

(2) Lai nodrošinātu šā panta pirmajā daļā minēto pienākumu izpildi, valsts var izveidot sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādes vai slēgt līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem.

(3) Valsts piedalās personām ar garīga rakstura traucējumiem paredzēto dienas centru finansēšanā un atbilstoši ikgadējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām atbalsta un finansē citas programmas jaunu sociālo pakalpojumu veidu attīstīšanai pašvaldībās.

(4) Šā panta trešajā daļā minēto dienas centru izveidošanas un uzturēšanas izdevumi tiek finansēti no valsts budžeta: centru izveidošanas gadā — 80 procentu, darbības pirmajā gadā — 60 procentu, otrajā gadā — 40 procentu, trešajā gadā — 20 procentu apmērā. Turpmākajos gados šie izdevumi 100 procentu apmērā tiek segti no pašvaldību budžetiem.

Labklājības ministrijas uzdevumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā ir šādi:

1. izstrādāt valsts politiku sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā, pārraudzīt tās īstenošanu un izstrādāt prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem;
2. noteikt valsts investīciju politikas virzienus sociālo pakalpojumu attīstībai;
3. administrēt valsts budžeta līdzekļus, kas novirzīti šā likuma 13.pantā minēto sociālo pakalpojumu sniegšanai;
4. sniegt metodisko palīdzību sociālo pakalpojumu sniedzējiem un sociālajiem dienestiem;
5. izveidot un aktualizēt sociālo pakalpojumu sniedzēju un sociālā darba speciālistu reģistru;
6. izveidot un aktualizēt sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības statistikas datu bāzi.

Valsts līdzdalību sociālo pakalpojumu sniegšanā nodrošina Labklājības ministrijas pārraudzībā esošā Valsts sociālo pakalpojumu aģentūra (turpmāk — Aģentūra).

(1) Sociālo pakalpojumu kvalitāti kontrolē Labklājības ministrijas pārraudzībā esošā Sociālo pakalpojumu kvalitātes kontroles inspekcija (turpmāk — Inspekcija).

(2) Inspekcija pārrauga šā likuma īstenošanu valstī un kontrolē sociālo pakalpojumu sniedzēju atbilstību Ministru kabineta noteiktajām prasībām.

(3) Inspekcijas nolikumu apstiprina Ministru kabinets.

(4) Inspekcijai ir tiesības pēc savas iniciatīvas vai sakarā ar sūdzību pārbaudīt telpas, kurās tiek sniegti sociālie pakalpojumi, un pieprasīt no sociālo pakalpojumu sniedzējiem ziņas par sociālo pakalpojumu sniedzējiem noteikto prasību ievērošanu, kā arī aptaujāt klientus par saņemto sociālo pakalpojumu kvalitāti.

(1) Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus šajā likumā minētajos gadījumos drīkst sniegt tikai tāds sociālo pakalpojumu sniedzējs, kas atbilst Ministru kabineta noteiktajām prasībām un ir reģistrēts sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā.

 (2) Ministru kabinets nosaka sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju un sociālo dienestu vadītāju atestācijas kārtību un kārtību, kādā sociālo pakalpojumu sniedzējs tiek reģistrēts sociālo pakalpojumu sniedzēju reģistrā un izslēgts no tā, kā arī izslēgšanas pamatojumu.

 (3) Par sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas vai sociālā dienesta vadītāju var būt persona, kurai ir augstākā izglītība.

Sociālās aprūpes pakalpojumu sniegšanas mērķis ir nodrošināt dzīves kvalitātes nepazemināšanos personai, kura vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ to nevar nodrošināt pati saviem spēkiem.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanas mērķis ir novērst vai mazināt invaliditātes, darbnespējas, brīvības atņemšanas soda izciešanas, atkarības vai vardarbības un citu faktoru izraisītās negatīvās sociālās sekas personas dzīvē.

Tiesības uz savām vajadzībām atbilstošu sociālo aprūpi ir visām šā likuma 3.pantā minētajām personām, kurām vecuma vai funkcionālo traucējumu dēļ ir grūti sevi aprūpēt, kā arī bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem.

(1) Tiesības uz sociālo rehabilitāciju ir šādām šā likuma 3.pantā minētajām personām, kuru iekļaušanās sabiedrībā ir apgrūtināta:

1. invalīdiem un personām ar funkcionālajiem traucējumiem;
2. personām pēc brīvības atņemšanas soda izciešanas;
3. personām, kurām ir izveidojusies atkarība no alkohola, narkotiskajām vai psihotropajām vielām;
4. personām, kuras cietušas no vardarbības;
5. bērniem, kuri ilgstoši (ilgāk par vienu gadu) atradušies ārpusģimenes aprūpē.

(2) Pašvaldības atbilstoši nepieciešamībai izstrādā rehabilitācijas programmas arī personu grupām, kuru iekļaušanās sabiedrības dzīvē ir apgrūtināta citu iemeslu dēļ.

Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek sniegti:

1. personas dzīvesvietā, nodrošinot aprūpi mājās, rehabilitāciju dzīvesvietā, dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās, grupu dzīvokļos (grupu mājās), servisa dzīvokļos, naktspatversmēs vai patversmēs un citur;
2. ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās.

(1) Ja personai nepieciešama aprūpe dzīvesvietā, pašvaldība vispirms izvērtē to, kādas iespējas nodrošināt nepieciešamo aprūpi ir ar šo personu kopā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem vai personām, kurām ar aprūpējamo ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī ar viņu.

(2) Ja personas aprūpi nodrošina ģimenes locekļi, pašvaldība šos ģimenes locekļus atbalsta psiholoģiski, viņus konsultējot un apmācot, un, ja nepieciešams, arī materiāli.

(3) Ja persona dzīvo viena vai ar šo personu kopā dzīvojošie ģimenes locekļi vecuma, veselības stāvokļa vai nodarbinātības dēļ nevar nodrošināt tai nepieciešamo aprūpi, personai ir tiesības saņemt sociālās aprūpes pakalpojumu.

Lai sekmētu pašvaldībā pieejamo resursu izmantošanu un nodrošinātu personas iekļaušanos sabiedrībā, sociālais darbinieks un sociālais rehabilitētājs sadarbībā ar citiem speciālistiem katrai sociāli rehabilitējamai personai izstrādā un īsteno individuālās sociālās rehabilitācijas plānu.

(1) Tehniskos palīglīdzekļus ir tiesības saņemt šādām personām ar ilgstošiem vai nepārejošiem organisma funkciju traucējumiem vai anatomiskiem defektiem, ja tās saņēmušas ārstniecības personas atzinumu par tehniskā palīglīdzekļa nepieciešamību:

1. 1., 2. un 3.grupas invalīdiem;
2. bērniem invalīdiem līdz 16 gadu vecumam;
3. bērniem, kuriem tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams, lai samazinātu vai novērstu funkcionālo mazspēju;
4. pensijas vecuma personām, kurām tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams, lai samazinātu vai novērstu funkcionālo mazspēju;
5. personām ar anatomiskiem defektiem — protēzi vai ortopēdiskos apavus.

(2) Kārtību, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus, un tehnisko palīglīdzekļu aprites noteikumus reglamentē Ministru kabinets.

(3) No valsts budžeta finansējamo tehnisko palīglīdzekļu sarakstu apstiprina Ministru kabinets.

(1) Tiesības saņemt profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus ir personām darbspējas vecumā, ja tām ir noteikta smaga vai mēreni izteikta invaliditāte, kuras rezultātā tās nespēj strādāt iepriekšējā profesijā, un ja tām ir Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas ieteikums apgūt jaunu profesiju.

(2) Kārtību, kādā persona saņem profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, nosaka Ministru kabinets.

(1) Dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina aprūpi un iespēju iesaistīties fiziskās un garīgās aktivitātēs:

1. pensijas vecuma personām;
2. invalīdiem ar fiziska rakstura traucējumiem;
3. personām ar garīga rakstura traucējumiem;
4. personām pēc smagām, ilgstošām slimībām.

(2) Pašvaldībai ir tiesības dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumus nodrošināt arī citām personām.

(1) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina mājokli, sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju:

1. bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, ja nav iespējams nodrošināt viņu aprūpi un audzināšanu audžuģimenē vai pie aizbildņa;
2. pensijas vecuma personām un invalīdiem ar redzes vai fiziska rakstura traucējumiem, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu;
3. bērniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu;
4. pilngadīgām personām ar smagiem garīgā rakstura traucējumiem, kurām nav nepiec iešama atrašanās specializētā ārstniecības iestādē un kuru stāvoklis neapdraud apkārtējos, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu.

(2) Pakalpojuma sniegšanu ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā pilngadīgai personai var pārtraukt, ja:

1. persona apdraud citu personu veselību vai dzīvību;
2. personai rehabilitācijas rezultātā vairs nav nepieciešami ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumi un tos var nomainīt ar pakalpojumiem dzīvesvietā.

(3) Šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos lēmumu par pakalpojuma sniegšanas pārtraukšanu pieņem attiecīgās institūcijas vadītājs, informējot pašvaldību, no kuras budžeta tiek apmaksāts šis pakalpojums vai kuras administratīvajā teritorijā persona dzīvojusi pirms iestāšanās institūcijā.

(1) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā dzīvojošai personai ir tiesības:

1. patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot tiktāl, ciktāl tas neierobežo citu personu tiesības un brīvības vai neapdraud personas veselību vai dzīvību;
2. baudīt individuālu personāla pieeju sociālo pakalpojumu sniegšanā.

(2) Ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā dzīvojošai personai ir tiesības uz noteiktu naudas summu personiskiem izdevumiem šādā apmērā:

1. pilngadīgai personai, kurai piešķirta likumā noteiktā pensija vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, naudas summa, kas paliek tās rīcībā pēc ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojuma samaksas, nedrīkst būt mazāka par 15 procentiem no šīs personas pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra;
2. pilngadīgai personai, kurai nav tiesību saņemt likumā noteikto pensiju vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, naudas summa, kas izmaksājama no ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas budžeta, ir 15 procenti no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra;
3. bērnam no septiņu gadu vecuma naudas summa, kas izmaksājama no ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas budžeta, ir 15 procenti no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra.

(1) Lai sekmētu ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošo personu tiesību ievērošanu, attiecīgās institūcijas vadītājs izveido sociālās aprūpes padomi (turpmāk — padome), kuras sastāvā ietilpst ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā dzīvojošās personas, to radinieki, institūcijas darbinieki vai vadītājs un vietējās pašvaldības pārstāvji. Padomes lēmumiem ir ieteikuma raksturs. Labklājības ministrs apstiprina padomes paraugnolikumu.

(2) Padome:

1. saskaņo institūcijas iekšējās kārtības noteikumus;
2. iesniedz priekšlikumus institūcijas darbības uzlabošanai;
3. izskata konfliktus starp klientiem un institūcijas administrāciju;
4. piedalās institūcijas sniegto pakalpojumu kvalitātes novērtēšanā.

(1) Lai nepieļautu personas atstāšanu bez uzraudzības un aizsargātu citu personu tiesības un brīvības, ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var pieņemt lēmumu par nepieciešamību ierobežot personas tiesības brīvi pārvietoties.

(2) Ja persona ar savu rīcību apdraud savu vai citu personu veselību vai dzīvību, attiecīgās institūcijas vadītājs vai viņa pilnvarota persona var pieņemt lēmumu, izdarot atzīmi personas lietā, par personas izolēšanu uz laiku, ne ilgāku par 24 stundām, īpaši šim nolūkam iekārtotā telpā, kur personai tiek nodrošināta nepieciešamā aprūpe un nepārtraukta uzraudzība.

(3) Ja nepieciešams ierobežot ilgstošas aprūpes institūcijās esošo bērnu tiesības, piemērojamas Bērnu tiesību aizsardzības likuma normas.

Sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu krīzes situācijā nonākušām trūcīgām ģimenēm (personām), lai apmierinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā.

Ministru kabinets nosaka ienākumu un materiālā stāvokļa līmeni, kuru nepārsniedzot ģimene, kas sastāv no laulātajiem, personām, kurām ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī, vai atsevišķi dzīvojoša persona tiek atzīta par trūcīgu, un kārtību, kādā ģimene (persona) tiek atzīta par trūcīgu.

(1) Pašvaldības sociālais dienests pēc personas un tās ģimenes locekļu ienākumu un citu materiālo resursu izvērtēšanas lemj par sociālās palīdzības pabalsta piešķiršanu personai, kas pabalstu pieprasījusi.

(2) Piešķirto sociālās palīdzības pabalstu personai var izmaksāt naudā vai par pabalsta summu apmaksāt preces vai pakalpojumus, kas nepieciešami personas vai tās ģimenes locekļu pamatvajadzību apmierināšanai.

(3) Ja persona, kas pieprasījusi sociālo palīdzību, pēdējo triju mēnešu laikā mainījusi dzīvesvietu, pašvaldībai ir tiesības pieprasīt no personas iepriekšējās dzīvesvietas izziņu par saņemtās sociālās palīdzības apmēru un ņemt to vērā, nosakot nepieciešamās palīdzības apmēru.

(1) Pašvaldība no sociālās palīdzības budžeta izmaksā pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai.

(2) Pašvaldība, neizvērtējot personas (ģimenes) ienākumus, var piešķirt personai (ģimenei) vienreizēju pabalstu ārkārtas situācijā, ja stihiskas nelaimes vai iepriekš neparedzamu apstākļu dēļ tā nespēj apmierināt savas pamatvajadzības.

(3) Pašvaldība ir tiesīga izmaksāt arī citus pabalstus, ja ir apmierināts pamatots pašvaldības trūcīgo iedzīvotāju pieprasījums pēc pabalsta garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai.

(1) Garantēto minimālo ienākumu līmeni un pabalsta apmēru garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai nosaka un katru gadu saistībā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu pārskata Ministru kabinets.

(2) Pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai personai (ģimenei) izmaksājams ne vairāk kā deviņus mēnešus kalendārā gada laikā. Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā aprēķināms, piešķirams un izmaksājams pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai.

(3) Ja personas ienākumi no algota darba laikā, kad tā saņem pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai, paaugstinājušies virs garantētā minimālā ienākumu līmeņa, pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai izmaksā samazinātā apmērā:

1. pirmajā mēnesī — 75 procentu apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra;
2. otrajā mēnesī — 50 procentu apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra;
3. trešajā mēnesī — 25 procentu apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra.

(1) Pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai piešķir un izmaksā ģimenei, kas sastāv no laulātajiem, personām, kurām ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī, vai atsevišķi dzīvojošai personai, ja tā pilda likumā “Par sociālo drošību” noteiktos līdzdarbības pienākumus un, ja nepieciešams, iesaistās sociālās rehabilitācijas pasākumos. Darbspējīgai personai, kura vēlas saņemt pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai un nestrādā, pirms pabalsta pieprasīšanas jāreģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā, izņemot šā panta otrajā daļā minētos gadījumus.

(2) Nodarbinātības valsts aģentūrā nav jāreģistrējas personai, ja tā ir:

1. invalīds, kas saņem invaliditātes pensiju vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu;
2. sieviete grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, viens no bērna vecākiem vai cita persona bērna kopšanas periodā;
3. viens no bērna invalīda vecākiem;
4. persona, kas vecāka par 15 gadiem un iegūst izglītību klātienē vispārējās vidējās vai profesionālās vidējās izglītības iestādē vai ir pilna laika studējošais augstskolā.

No pabalsta pieprasītāja nedrīkst pieprasīt tādu līdzdarbības pienākumu izpildi, kuri izslēdz iespēju aprūpēt bērnu invalīdu vai pirmsskolas vecuma bērnu vai traucē stāties darba attiecībās vai gūt cita veida likumīgus ienākumus no darba.

(1) Pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai ģimenei samazina par personai piešķirto daļu vai atsevišķi dzīvojošai personai nepiešķir, ja persona atteikusies no līdzdarbības pienākumu pildīšanas.

(2) Pabalstu garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai ģimenei samazina par bērnam paredzēto daļu, ja:

Sociālā darba mērķis ir palīdzēt personai, ģimenei un personu grupai noteikt, atrisināt vai mazināt sociālās problēmas, attīstot pašas personas resursus un iesaistot atbalsta sistēmas.

Tiesības veikt sociālo darbu ir personām, kas ieguvušas otrā līmeņa profesionālo augstāko vai akadēmisko izglītību sociālā darba jomā, ir reģistrētas sociālā darba speciālistu reģistrā un saņēmušas sociālā darbinieka sertifikātu.

Tiesības sniegt sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un sociālo palīdzību ir personām, kas ieguvušas pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību attiecīgi sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas vai sociālās palīdzības sniegšanas jomā, ir reģistrētas sociālā darba speciālistu reģistrā un saņēmušas sociālā rehabilitētāja, sociālā aprūpētāja vai sociālās palīdzības organizatora sertifikātu.

(1) Lai nodrošinātu pieeju informācijai par praktizēttiesīgiem sociālā darba speciālistiem, Aģentūra veido un aktualizē sociālo pakalpojumu sniedzēju un sociālā darba speciālistu reģistru.

(2) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā persona tiek reģistrēta sociālā darba speciālistu reģistrā un izslēgta no tā, kā arī izslēgšanas pamatojumu.

(1) Sociālā darba speciālistu sertifikācijas mērķis ir novērtēt un atzīt sociālā darba speciālistu teorētisko zināšanu, profesionālo iemaņu un personisko īpašību atbilstību profesionālajiem standartiem.

(2) Sociālā darba speciālistu sertifikācijas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(1) Sociālā darbinieka profesionālā darbība ir vērsta uz to, lai panāktu un veicinātu indivīda sociālo problēmu praktisku risinājumu un viņa dzīves kvalitātes uzlabošanos, iekļaušanos sabiedrībā, spēju palīdzēt pašam sev.

(2) Sociālais darbinieks:

1. sniedz personai palīdzību un atbalstu sociālo problēmu risināšanā;
2. palīdz personai attīstīt spēju risināt personiskās, starppersonu un sociālās problēmas;
3. atbalsta personas attīstības iespējas, kā arī tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot;
4. piesaista sociālekonomiskos resursus un attiecīgos sociālos pakalpojumus personas vai personu grupas sociālo problēmu risināšanai;
5. nodrošina informāciju par sociālo pakalpojumu sniedzējiem un veido kontaktus starp sociālo pakalpojumu saņēmējiem un sniedzējiem.

(3) Veicot šajā pantā minētos uzdevumus, sociālie darbinieki ievēro sociālo darbinieku ētikas kodeksu, kuru apstiprina Latvijas Profesionālo sociālo un aprūpes darbinieku asociācija.

(1) Sociālais aprūpētājs plāno sociālos pakalpojumus, lai nodrošinātu tādas personas pamatvajadzību apmierināšanu, kura vecuma vai veselības stāvokļa dēļ to nevar izdarīt saviem spēkiem.

(2) Sociālais aprūpētājs:

1. atbilstoši klienta vēlmēm un vajadzībām nosaka sociālās aprūpes pakalpojumu kompleksa vai atsevišķu pakalpojumu nepieciešamību un organizē pakalpojumu sniegšanu;
2. novērtē, kā mainās klienta iespējas aprūpēt sevi, un attiecīgi maina sociālās aprūpes pakalpojumu kompleksa apjomu un saturu.

(1) Sociālais rehabilitētājs plāno, vada un organizē sociālās aktivizēšanas darbu tā, lai veicinātu indivīda iekļaušanos sabiedrībā.

(2) Sociālais rehabilitētājs:

1. palīdz sociālajam darbiniekam sadarbībā ar citiem speciālistiem izstrādāt un īstenot klientu individuālos sociālās rehabilitācijas plānus, mainīt un papildināt tos atbilstoši pārmaiņām klienta dzīves situācijā;
2. palīdz klientam uzlabot esošās un apgūt jaunas sociālās prasmes.

(1) Sociālās palīdzības organizators nodrošina sociālās palīdzības sniegšanu trūkumā nonākušām personām, lai minimālā apmērā tiktu apmierinātas šo personu pamatvajadzības.

(2) Sociālās palīdzības organizators:

1. Šā likuma 10.panta pirmā daļa, 41. un 42.pants stājas spēkā 2008.gada 1.janvārī. Līdz 2007.gada 31.decembrim sociālā darbinieka, sociālā rehabilitētāja, sociālā aprūpētāja vai sociālās palīdzības organizatora sertifikātu var saņemt arī personas, kas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā nokārto sertifikācijas eksāmenu.

2. Līdz 2005.gada 31.decembrim Labklājības ministrijas pārziņā esošie bērnu bāreņu aprūpes centri, specializētie valsts sociālās aprūpes un rehabilitācijas centri, specializētie valsts sociālās aprūpes pansionāti un specializētie bērnu sociālās aprūpes centri, kas nodrošina šo pārejas noteikumu 3.punktā noteiktos pakalpojumus, tiek reorganizēti par pašvaldību iestādēm. To personu uzturēšanās minētajās aprūpes institūcijās, kas sākušas saņemt šos pakalpojumus līdz reorganizācijas dienai, tiek finansēta no valsts budžeta.

3. Līdz pārejas noteikumu 2.punktā minēto institūciju reorganizācijai par pašvaldību iestādēm no valsts budžeta tiek finansēta:

1. specializētā aprūpe ilgstošas aprūpes institūcijās pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem un neredzīgām personām;
2. bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu vecumā līdz diviem gadiem aprūpe ilgstošas aprūpes institūcijās.

4. Līdz attiecīgo Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2003.gada 1.jūnijam piemērojami šādi Ministru kabineta noteikumi, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu:

1. Ministru kabineta 1995.gada 10.oktobra noteikumi nr.309 “Noteikumi par kārtību, kādā tiek apmaksāta personu uzturēšanās sociālās aprūpes iestādēs”;
2. Ministru kabineta 1996.gada 27.augusta noteikumi nr.340 “Noteikumi par valsts un pašvaldību sociālās aprūpes institūcijām”;
3. Ministru kabineta 2000.gada 8.augusta noteikumi nr.262 “Kārtība, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus”;
4. Ministru kabineta 2000.gada 12.septembra noteikumi nr.313 “Noteikumi par prasībām sociālās palīdzības pakalpojumu sniedzējiem”;
5. Ministru kabineta 2000.gada 12.septembra noteikumi nr.314 “Kārtība, kādā personas saņem sociālās palīdzības pakalpojumus”;
6. Ministru kabineta 2001.gada 28.augusta noteikumi nr.383 “Kārtība, kādā personas saņem profesionālās rehabilitācijas pakalpojumus, un prasības profesionālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem”.

5. Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē likums “Par sociālo palīdzību” (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1995, 24.nr.; 1996, 14.nr.; 1997, 2.nr.; 1998, 1., 23.nr.; 1999, 2., 24.nr.; 2001, 1.nr.).

Likums stājas spēkā 2003.gada 1.janvārī.

Likums Saeimā pieņemts 2002.gada 31.oktobrī.

Valsts prezidente V.Vīķe-Freiberga

Rīgā 2002.gada novembrī