Latvijas PSR vienpadsmitā sasaukuma
Augstākās Padomes sēdes

Piecpadsmitā sesija
Ceturtā sēde

1990. gada 2. martā

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs deputāts A.Gorbunovs.

 Priekšsēdētājs. Labrīt visiem, kuri mūs klausās Latvijā un ārpus Latvijas! Labrīt, cienījamie biedri!

Uz 2. marta rīta sēdi no 319 deputātiem ieradušies 238 deputāti. Turpinām izskatīt vakar iesākto darba kārtības punktu - par Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja un deputātu grupas iesniegumiem. Jau vakar tika pieteikts Andris Teikmanis - Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs. Nākamais runās Klaucēns, tad Belaičuks, Kalnbērzs, Ramāns. Lūdzu.

A.Teikmanis.

Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Vispirms es gribētu izteikt pateicību Augstākās Padomes Prezidija izveidotajai juristu komisijai, kas izskatīja šo visnotaļ sarežģīto jautājumu. Komisija patiešām veica darbu ar lielu atbildības sajūtu, uzklausīja visus viedokļus, strādāja ļoti pedantiski, ļoti vispusīgi, un tomēr, kā jūs paši redzat no komisijas atzinuma 2. punkta, - arī komisijas vidū šis sarežģītais jautājums izsauca domstarpības, nebija vienprātības, tāpēc komisija nav devusi galīgu atzinumu par Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanām. Es domāju, ka Augstākā Padome, vēlreiz noklausoties visus izteiktos viedokļus, varēs nonākt pie sava secinājuma. Es lūgtu Augstāko Padomi neuzskatīt šo jautājumu par Rīgas pilsētas padomes problēmu, bet gan par visu Latvijas vietējo padomju problēmu. Kopš izveidotas jaunās padomes, šādi gadījumi ir bijuši gan vairākos Rīgas rajonos, gan Liepājā, Rēzeknē. Tā kā tā nav problēma, kas eksistētu tikai Rīgas pilsētas padomē. Mēs arī vakar, klausoties runātājus, varējām konstatēt - šī problēma saistīta ar politiskiem motīviem, tieši tie ir konflikta pamatā. Tomēr likumdošanai, likumiem, kurus pieņem Augstākā Padome, ir jārisina šīs problēmas, lai būtu nodrošināts sekmīgs padomju darbs visā republikā, visās Latvijas padomēs. Šeit varbūt būtu jāvadās pēc visā pasaulē atzīta un, manuprāt, universāla principa - padomes vairākums, padomes mazākums. Mazākumam ir jāapzinās sevi kā opozīciju un jāstrādā kā opozīcijai. Un šī opozīcijas loma, es domāju, uzliek mazākumam par pienākumu strādāt trīs reizes vairāk nekā vairākumam, jo tam ir jāoponē vairākumam un jāpiedāvā labāki risinājumi, lai atkārtotās vēlēšanās varētu iegūt vairākumu. Nav svarīgi, cik izteikts ir šis vairākums - vai tā kā Rīgas padomē, t.i., 59 : 61, citās padomēs šī attiecība var būt arī citāda. Es visnotaļ iestājos par to, ka mazākuma tiesības ir jāaizsargā un jāgarantē. Pirmkārt, to patiešām var paredzēt un realizēt ar padomes reglamenta palīdzību. Šādam reglamentam, protams, jābūt katrā padomē. Un šeit var būt daudzi varianti, kā aizsargāt mazākuma tiesības. Otrkārt, arī visai universāls princips, kas tiek lietots pasaules praksē, t.i., referenduma sarīkošana, tātad mazākumam jābūt tiesībām pieprasīt visu vēlētāju referendumu par to vai citu jautājumu, kas jāizlemj padomei, vai par to, ko padome jau ir izlēmusi. Tā ir arī kontroles forma pār padomes darbību, kontroles forma pār to, vai tiešām padome pieņem tādus lēmumus, kas atbilst vēlētāju interesēm. Cik man zināms, nolikums par referendumiem tiek izstrādāts, un, es domāju, visai drīzāk nākotnē tas tiks arī pieņemts. Tomēr šī mazākuma tiesību aizsardzība nebūtu pieļaujama kā mazākuma diktāts, diktāts pār vairākumu. Un nav svarīgi, kura partija, kura fronte ir mazākumā. Tā, piemēram, Proletāriešu rajonā Tautas frontes atbalstītie deputāti ir vairākumā, bet Ļeņingradas rajonā Tautas frontes deputāti ir mazākumā. Es nekādi negribētu atbalstīt šo deputātu rīcību, kad arī viņi balsoja “ar kājām”, pametot sesiju, jo balsošana “ar kājām” nekādas problēmas neatrisina, ir jāstrādā - un jāstrādā tieši sesijā. Šeit ir svarīgs kvoruma princips. Patlaban likumā ir paredzēts divu trešdaļu kvorums. Šā principa jēga ir nodrošināt vispusīgu domu apmaiņu padomē, dažādu viedokļu, dažādu ideju paušanu. Lai viss izskan padomē, lai viss izskan sesijā. Taču šim principam nedrīkst pieiet mehāniski vai aritmētiski, lai tas nepārvēršas savā pretmetā un nenoved pie jebkura padomes darba pārtraukšanas. Es domāju, būtu jāņem vērā vēl viens princips. Pirms sākam diskusiju, nevajag uzskatīt, ka oponentiem ir kādi slikti nodomi, ka slikti nodomi būtu pret oponentu vai pret visiem vēlētājiem. Mums savstarpēji vairāk jāuzticas, jo tikai tad padome var pilnvērtīgi strādāt. Pilsētas padome, kā jebkura vietējā padome, arī ir parlamentārs veidojums. Tajā, manuprāt, galvenajai jābūt ideju cīņai un galvenajai metodei - pārliecināšanai, nevis spiedienam ārpus parlamenta. Tieši kvoruma pareiza pielietošana garantē produktīvu darbu jebkurā padomē. Tāpēc es gribētu atbalstīt komisijas izstrādātos priekšlikumus, kas saistīti ar 17. panta grozīšanu, šo priekšlikumu pirmo variantu, kas paredz padomes atkārtotas sasaukšanas gadījumā kvorumu - pusi no visiem deputātiem. Tas nav jauns princips, tas tiek plaši lietots pasaulē. Man priekšā ir 1939. gada Latvijas Pilsētu pašvaldības likums. Es jums nolasīšu divus pantus.

58. pants: “Padomes sēde ir pilntiesīga, ja tajā piedalās vismaz puse no visiem padomniekiem.” 59. pants: “Ja uz padomes sēdi nav ieradies iepriekšējā, t.i., 58. pantā noteiktais padomnieku skaits, tad sēdi sasauc otrreiz, bet ne agrāk kā pēc piecām dienām, un tā ir pilntiesīga ar jebkādu sanākušo padomnieku skaitu.”

Tātad šeit nav pat vairs puse un ir pieļauts “jebkāds” padomnieku skaits. Komisijas izteiktajā priekšlikumā ir viena puse. Lūdzu jūs pārdomāt un piekrist šim variantam. Kas attiecas uz otro variantu, manuprāt, tam var būt diezgan bīstamas sekas, jo mēs riskējam nokļūt tādu permanentu vēlēšanu procesā, kad nepārtraukti kāda no pusēm neierodas uz padomes sesiju, padome nav darbaspējīga un vēlētāji vairākus gadus to vien dara, kā iet pie vēlēšanu urnām.

Attiecībā uz personālo balsošanu arī ir izmaiņas jums piedāvātajā likuma projektā. Personālās balsošanas princips ir demokrātisks, jo deputāts nav pielīdzināms vienkāršam vēlētājam, kas ir pilnīgi brīvs savos uzskatos, savā izvēlē, deputāts ir tautas kalps, un vēlētājiem ir tiesības zināt, kā strādā viņu ievēlētais deputāts. Tāpēc šādam labojumam jābūt, jo nav svarīgi, ka uz deputātu varētu būt izdarīts kāds spiediens vai viņš darījis savu izvēli zināmu citiem. Svarīga ir likumdošana par deputāta darbības garantijām. Tādām garantijām ir jābūt, deputātu darbība ir jāaizsargā ar likumu, tas dos viņam iespēju brīvi un netraucēti jebkurā laikā darīt zināmu savu viedokli par jebkuru jautājumu - kā padomē, tā arī saviem vēlētājiem. Man ir tikai viena piebilde. Piedāvātajā variantā, kas ir jūsu priekšā, 23. pants - pagastu un pilsētu pašvaldības likums, 22.pants - rajonu pašvaldības likums, papildinājums ir aiz vārdiem: “aizklātā vai personālā”. Es ierosinu deputātiem padomāt - vai šī situācija neradīs tādas domstarpības: 10 procenti pieprasīs aizklātu, otri 10 procenti - personālu. Var gadīties, ka padome nevar izlemt, kurai balsošanai dot priekšroku. Pamatojoties uz teikto, priekšroka būtu dodama tomēr personālajai balsošanai. Tā ir paredzēts arī Igaunijas likumā par pašvaldību. Tāpēc es ierosinātu papildināt šo pantu ar vēl vienu rindu: “Domstarpību gadījumā priekšroka dodama personālajai balsošanai.”

Tas man būtu viss. Es lūdzu deputātus patiešām iedziļināties šajā jautājumā, jo, kā jūs redzat, šī padomes darba pārtraukšana ir sekas tām samērā nelielajām, tomēr nepilnībām spēkā esošajā likumdošanā.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Arnoldam Klaucēnam. Nākamais runās Anatolijs Belaičuks.

 

A.Klaucēns.

Cienījamie deputāti! Mēs aplūkojam situāciju, kāda izveidojusies Rīgas pilsētas padomē, kaut faktiski šī problēma var skart arī citas mūsu republikas padomes. Atgriežoties pie Rīgas problēmām, jāteic, ka šis konflikts pilsētas padomē radās nevis tūlīt, bet gan pirmās sesijas darba gaitā. Jājautā - kāpēc? Deputātu spēku samērs bija skaidrs jau pašā sākumā. Tātad konflikts dzima sesijas gaitā. Par to, kas tur notika, ir daudz rakstījušas un runājušas abas puses. Es gribu vērst jūsu uzmanību uz mūsu Universitātes laikrakstā 22. februārī publicēto rakstu: “ “Trojas zirgs” sesijā”, kura autore ir Iveta Mediņa. Acīmredzot sava naivuma dēļ viņa atklājusi ne tikai to, ko saskatīja paši pretējo uzskatu deputāti, bet arī to, ko varēja tikai nojaust. Tā mēs, piemēram, uzzinājām, ka deputātam Jānim Ozolam bijis saraksts, kurā Tautas frontes deputātiem (60 + 1) ar savu parakstu vajadzējis apliecināt, ka viņi balsos par Andri Teikmani. Uzzinājām, ka viens otrs no viņiem tomēr mēģinājis blēdīties (tas nav mans vārds, tā teikts rakstā). Uzzinājām, kā Tautas frontes frakcijā pēc tam meklēja Jūdasiņu, kā pēc pirmā šoka tika veikti papildpasākumi, lai rīkotos gudrāk: nolēma izsvītrot nevēlamo kandidātu un pēc tam vēlēšanu biļetenu neuzkrītoši parādīt tuvākajam kolēģim. Tiesa, autore nav uzskatījusi, ka arī šis solis neapmierināja frakcijas līderus. Trešajā balsošanas kārtā katram deputātam savs biļetens ar izsvītroto nevēlamo kandidatūru bija jāparāda vairs nevis vienam, bet gan diviem kolēģiem, tas ir, pirms ieiešanas aizklātās balsošanas telpā un pēc tam, lai saniknotais deputāts dusmās neizsvītrotu arī otru uzvārdu, jo tas nozīmētu pilnīgu izgāšanos. Rakstā tas tiek izskaidrots. Citēju vārds vārdā: “Noteicošais kritērijs šajā politiskajā situācijā ir šāds: 61 cilvēks kļuva par deputātiem, jo viņus atbalstīja pati lielākā un populārākā Latvijas sabiedriskā organizācija. Droši vien būtu amorāli iegūt vēlēšanu gaitā tās svētību, bet pēc tam ignorēt LTF intereses.” Arī Sandra Kalniete savā intervijā izteica šādu pašu domu.

Neliela atkāpe. No 61 deputāta, kuri darbojas LTF frakcijā, pēc viņu domām, divus kandidātus priekšvēlēšanu cīņas laikā atbalstīja arī partijas pilsētas organizācija. Jājautā, kam lai mēs iesniedzam savas pretenzijas? Sarausim viņus uz pusēm?

“Grupas 59” deputāti gāja uz sesiju, labi zinot spēku samēru, gatavi godīgai cīņai, uz demokrātijas principiem balstītai diskusijai, gatavi gan uzvarēt, gan ciest sakāvi. Teikšu atklāti, deputātu “grupa 59” sākumā nebija monolīta. Cilvēki tajā ir dažādi, patstāvīgi, ar saviem uzskatiem. Taču pēc tā, ko ieraudzīju šajā sesijā, patiesi izveidojās monolīta grupa. Šodien mums patīk kritizēt pagātni, nepelnīti zaimot staļinismu par tā personības apspiešanas cietsirdīgo sistēmu. Un tagad neviļus rodas jautājums: vai tas, ko mēs ieraudzījām sesijā, neatgādina šo tik tālo pagātni? Neizpratni izraisa mūsu visā Savienībā slaveno, turklāt pelnīti slaveno, juristu pozīcija, viņu nevēlēšanās saskatīt acīm redzamu pārkāpumu. Un tad sesijā iestājās krīze, iestājās pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka ar normālām demokrātiskām metodēm šeit darboties nav iespējams.

Tagad par spēku samēru. Tie, kas uzstājās, runāja par mazākumu, par mazākuma aizsardzības mehānismu. Šķiet, šāda problēma tiešām ir. Likumdevējiem šajā jomā vajadzētu pastrādāt. Tajā pašā laikā vienas vai divu balsu pārsvara vairākums ir visai iluzors. Drīzāk jau jārunā par spēku līdzsvaru, jo nevar uzskatīt par normālu stāvokli, kad deputātu grupas, tā sakot, “ķers” viena otru, lai izlemtu kādu jautājumu, uz saslimušo vai komandējumos aizbraukušo rēķina. Vai neiznāks tā, ka pēc pusgada atkal būs jāmaina “valdība”?

Kur ir izeja? Domāju, ka vienīgi kompromisa meklējumos, vienošanās panākšanā. Un likumdošanas aktiem tas jāveicina, nodrošinot padomes stabilu darbu, bet ne avantūrismu.

Vakar mūsu kolēģi un arī šodien Andris Teikmanis runāja par to, ka citās valstīs ir citi piemēri tam, kas šodien tiek piedāvāts vienā no variantiem. Taču mēs tikai ejam uz tiesisku valsti, pašlaik atrodamies visai grīļīgā tās revolucionāro pārkārtojumu posmā. Bet to, ka saprašanās ir iespējama, rāda, piemēram, mūsu pilsētas Oktobra rajona padome, kur ir līdzīga spēku attiecība - 48 : 52 no 100 deputātiem. Pēc grūtām sarunām viņi uz paritātes pamatiem atrisināja visus kadru jautājumus sesijas darba pirmajā stadijā.

Vai kompromiss iespējams mūsu padomē? Uzskatu, ka ir iespējams. Pagaidām saruna par galveno jautājumu praktiski ir risinājusies ultimātu valodā. Jau pašā sākumā kategoriskā formā tika paziņots, ka divus uzvārdus - Klaucēns un Rubiks - nav iespējams apspriest padomes priekšsēdētāja un izpildkomitejas priekšsēdētāja posteņiem. Labi, mēs piekritām, atsaucām Klaucēna kandidatūru. Mēs saprotam, ka kompromiss jāmeklē gan uzvārdos, gan amatos. Preses paziņojumu vietā nepieciešamas pārrunas un tikšanās. Bet biedri tam nepiekrīt, grib mūs piespiest ar juristu palīdzību un citām metodēm. Sesijas pagājušajā sēdē 13. februārī pēc komisijas ieteiktā likuma projekta papildinājuma par vietējo pašvaldību, šķiet, nekas jauns nav parādījies. Atcerieties diskusiju, kurā apsprieda divu trešdaļu jautājumu, nosakot rajonu padomju izpildkomiteju pilnvaras. Toreiz tika piedāvāts palikt pie puses, lai izpildkomiteja būtu tiesīga lemt, taču pēc nelielas diskusijas gandrīz vienbalsīgi nolēma palikt pie divām trešdaļām. Kas tagad būtu mainījies? Liekas - nekas.

Atgriežoties pie šī dokumenta, manuprāt, būtu jāpieņem otrais variants, jo pirmais ir strupceļa variants.

Domāju, ka attiecībā uz 23. pantu - uz papildinājumu par aizklāto un personālo balsošanu - ir radies neliels pārpratums. Tajā komisijas sēdē, kurā es piedalījos, pēdējo reizi runa bija par to, ka principā ir divi balsošanas veidi - atklātā un aizklātā balsošana. Bet personālā balsošana ir viens no atklātās balsošanas veidiem. Un likt pār vienu kārti personālo un aizklāto balsošanu, manuprāt, juridiski ir gluži vienkārši nepareizi. Es neesmu jurists, taču loģiski tas izriet. Nedrīkst izvirzīt noteikumu: ja būs personālā balsošana, tad nebūs aizklātā. Pagaidām mūsu formulējumā ir kaut kāds juceklis.

Nobeigumā gribu atbalstīt vakar no šīs tribīnes izteikto Dinēviča kunga domu, ka izskatāmais jautājums ir ne tik lielā mērā juridisks vai procedūras jautājums, cik politisks, tāpēc šodien pieņemtajiem lēmumiem vai likuma grozījumiem var būt nopietnas politiskas sekas. Un ir svarīgi, lai katrs no mums to atcerētos. Paldies.

 

Priekšsēdētājs. Vārds Anatolijam Belaičukam.

 

A.Belaičuks.

Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie deputāti! Arnolds Klaucēns nedaudz atviegloja manu uzdevumu, es varēšu ietaupīt laiku. Kas mani visvairāk satrauc šajā situācijā, kāda ir izveidojusies? Jā, es piekrītu Dinēvičam, ka tas ir politisks jautājums. Un mani nemierīgu dara tieši politiskais cinisms, kuru mēs tagad vērojam. Tas sākās Proletāriešu rajona vēlēšanās, beidzās brīvi, ar vienošanos, ka troksnis netiks celts, bet šodien runa ir par brīvu gribas izpausmi. Ja visu to, kas notika pilsētas padomes sesijā, pārceltu uz šodienu, attiecinātu uz republikas Augstākās Padomes vēlēšanām, tas beigtos ar to, ka mēs balsosim nevis pa vienam, bet pa trim, un šis trešais, kurš atradīsies starp diviem, lies asaras - kā notika ar dažiem deputātiem pilsētas padomē, kad Ozols, bet Gorenčiks citā stāvā atzīmēja, kas, par ko un kā ir balsojis. Ja mēs runājam par parlamentāro ceļu, par demokrātiju, tad tas ir pirmais, par ko mums jārūpējas.

Ir divas triādes, kas tagad veido mūsu politiskā lēmuma pamatu. Pirmās pamatā ir referendums, tad konstitūcija un likums, kurš atbilst šai konstitūcijai. Tas netika izlemts. Otra triāde - likumdevēja varas, izpildvaras un tiesu varas nošķiršana. Arī to neesam spējīgi izdarīt. Dinēviča runā atkārtoti tika uzsvērts, ka izpildītāja pienākums ir stingri, tieši, viennozīmīgi pakļauties likumdevējas varas pārstāvim, bet tajā pašā laikā mēs visi, arī Tautas fronte, runājam, ka šīm varām jābūt nošķirtām. Visapbrīnojamākais ir tas, ka par šo tēmu esmu daudzas reizes izteicies gan Savienības, gan republikas žurnālistiem, taču nekas no tā nav iekļuvis presē. Bet tā ir pilsētas padomē konkrēti izskatāmā jautājuma būtība. Padomes spēja darboties, tās kompetence, rēķināšanās ar vēlētāju vairākuma gribu, rēķināšanās ar mazākuma domām un tiesībām - visi šie jautājumi spēkā esošajā republikas likumdošanā atainoti vāji. Un tas ir saprotams. Mēs strauji dodamies demokrātijas virzienā, un likumdošana, gluži dabiski, netiek līdzi. Un rodas jautājums: kas ir primārs - juridiskā norma vai politiskā situācija? Kā panākt, lai juridiskās normas nekavētu demokrātijas attīstību? Un šajā ziņā mūsu likumdošanā spēkā esošā prasība pēc divu trešdaļu kvoruma, lai jebkura līmeņa padomes sesija būtu tiesīga, netiešā veidā novērš šos trūkumus.

Tagad šo tēzi revidē, atsaucoties uz citām zemēm. Cienījamie biedri, var simtām reižu atsaukties uz jebkuriem dokumentiem, taču ne kā uz fotogrāfiju, bet gan kā uz dokumentu kopumu. Mēs atsaucamies tikai uz vienu dokumentu. Jā, 50 procenti plus viens. Un nemaz neņemam vērā, ka viņiem ir attiecīgi likumi, kas aizsargā mazākuma un opozīcijas tiesības, un vispār opozīcijas jēdziens ir noteikts, katrs zina, ko tā drīkst un ko nedrīkst. Šeit jāmin arī likums par partijām, kura mums vēl aizvien nav, likums par presi, par masu informācijas līdzekļu izmantošanu, kuru arī nav. Tam, starp citu, piekrita arī juristu komisija. Tieši tāpēc jūsu izskatīšanai iesniegti divi varianti.

Kas mūsu gadījumā ir puse un kas - divas trešdaļas? Pie kā novedīs 50 procenti plus viens vai divas trešdaļas? Pastāvot daudzpartiju sistēmai, vienas partijas vai vienas grupas diktāts ved pie pilsoņu kara, pat ja, labākajā gadījumā, neatskan neviens šāviens. Vēsturiskā pieredze pārliecinoši rāda, ka tas var beigties ar tādām parādībām kā politiskie bēgļi, pilsoņu nepaklausība utt. Un tas nav atkarīgs no atsevišķu deputātu vai atsevišķu partiju centieniem. Cik ilgi var savaldīt vēlētājus, veselus darba kolektīvus, lai viņi, nepamezdami darbu, stāvētu pie šīs ēkas ar plakātiem, piketiem un ļautu deputātiem mierīgi strādāt? Tas ir ļoti grūti. Pagaidām “grupai 59” tas izdodas. Bet cik ilgi?

Visi republikā runā, ka mūsu ceļš ir pilsoņu miera ceļš, tas ir, parlamentārais ceļš. Es personiski to atbalstu un vienmēr esmu aizstāvējis tieši šo ceļu. Taču tas jānodrošina, sesijā diskutējot, nevis sesiju izjaucot. Līdz sesijas sākumam man ar Dinēviču it kā nebija nekādu pretrunu, mēs bijām vienojušies, kā darboties visu piecgadi. Uz katru posteni mums bija trīs uzvārdi, arī viņiem bija vairāki uzvārdi uz katru posteni, tādējādi jautājums par to, ir vai nav iespējams kompromiss, pat netika cilāts. Mēs bijām pārliecināti, ka panāksim kompromisu. Mūsu pieredzi izmantoja Oktobra rajons, tādējādi ir nepareizi šeit runāt par Proletāriešu un Ļeņingradas rajona piemēru, jārunā par Oktobra rajonu, kur ir aptuvena paritāte. Šis rajons izmantoja pilsētas padomē izstrādātās nostādnes un panāca vienprātību. Tas liecina par to, ka arī mēs pilsētas padomē, tāpat kā jebkurā citā padomē, kas strādās, varam šo vienprātību panākt. Un kas bija tam pamatā? Pamatā bija divu trešdaļu kvorums. Ja tas nenostrādā, visa padome tiek atlaista un vēlēšanas rīkotas no jauna. Esmu pārliecināts, ka vēlētāji lieliski tiks skaidrībā, kā vainas dēļ izjukusi sesija. Jo tiks uzklausītas visas partijas, visas sabiedriski politiskās kustības. Mūsu gadījumā, manuprāt, tik tālu nenonāks, jo mēs pacentīsimies vienoties. Un tā šī viena vienīgā balss šodien nostādījusi mūs ārkārtīgi grūtā stāvoklī. Nevar cīnīties par vienu vai diviem veseliem, pa pusei veseliem vai slimiem, vai komandējumā aizbraukušiem vēlētājiem. Tas var nest smagus zaudējumus, jo šie 50 procenti vēl nav nekas stabils, tāpēc ka principā Padomi var periodiski mainīt.

Jautājums par deputātu reģistrāciju. Tas ir viens no jautājumiem, par kuriem mēs savlaik ar Dinēviču vienojāmies. Žēl, ka viņš par to neko neteica. Ja reģistrācija notiek pirms balsošanas, abām frakcijām tas jāpārrunā un jāvienojas, jo pēc tam tiek pieņemts kopīgs lēmums. Ja šādu kopīgu lēmumu pieņem ar samierināšanas komisijas starpniecību, tad būs divas trešdaļas, vairākums nobalsos un būs spiests, es atkārtoju, būs spiests pēc lēmuma pieņemšanas to atbalstīt.

Kad mēs runājam par politiskās gribas izpausmi, tad nedrīkstam aizmirst, ka pieņemtais lēmums, kuru neatbalsta lielais vairākums, praksē netiks īstenots, jo dzīvē ir miljoniem paņēmienu, kā apturēt jebkura lēmuma izpildi. Tieši tas mani baida, un tieši tāpēc es aicinu jūs, cienījamie deputāti, tomēr balsot par divām trešdaļām, it īpaši ievērojot, ka mūs vēl gaida liels darbs likumdošanas pilnveidošanā, un tur mēs atradīsim citus līdzekļus, kā nodrošināt mazākumu un izstrādāt lēmumus, kuri apmierinātu visus iedzīvotājus vai vismaz lielāko daļu. Paldies.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Viktoram Kalnbērzam.

 

V.Kalnbērzs (Rīgas 71. vēlēšanu apgabals).

Ļoti cienītais priekšsēdētāj, ļoti cienījamie deputāti! Esmu rīdzinieks un ārsts, tāpēc atļaušos salīdzināt mūsu pilsētu ar dzīvu organismu. Kā ikvienam dzīvam organismam, arī mūsu pilsētai ir jābūt galvai. Es uzskatu, ka galva ir mūsu pilsētas deputātu padome. Tā nu ir iznācis, ka mūsu galvā smadzenes sadalījušās pa divām puslodēm. Viena puslode - tā, kura, manuprāt, ir labā, ir šī “grupa 59”, otra puslode - kreisā, ir šie 61. Šajā situācijā mēs diezin vai varam rēķināties ar to, ka starp abām puslodēm valdīs nesagraujama vienotība. Tomēr visbēdīgākais ir tas, ka mēs atrodamies dekapitācijas fakta priekšā, tas ir, mūsu galva praktiski nestrādā. Tāpēc acīmredzot ir svarīgi, kā katrs deputāts novērtēs pašreizējo stāvokli.

Es atļaušos izteikt savu subjektīvo vērtējumu trīs jautājumos. Pirmais, par kuru vakar debatēja biedrs Gavrilovs, bet šodien - biedrs Klaucēns un biedrs Belaičuks, attiecas uz vēlēšanu likumību. Manuprāt, novērtēt šīs vēlēšanas kā netiesiskas, es runāju par pilsētas mēra vēlēšanām, nav nekāda pamata. Tā ir piesiešanās. Protams, ir likums par vietējo padomju un Augstākās Padomes vēlēšanām, tur viss noteikts par balsošanas kabīnēm utt. Man nākas dzīvot un strādāt zinātnes pasaulē, ļoti daudz nākas balsot - gan Zinātņu akadēmijā, gan zinātniskajās padomēs, kad mēs piešķiram zinātniskos grādus un nosaukumus. Un neviens nekur kabīnes nebūvē, un viss tiek izlemts, kaut arī ne allaž ievēlējamajam par labu, bet neviens nejautā akadēmiķim, kāpēc viņš savu biļetenu parādījis kolēģim. Tās ir tiesības. Tāpēc, man šķiet, šeit iznāk tā: ir zaudēts ar vienu punktu, un tiek meklēti iemesli, lai ignorētu vai nosodītu šo balsošanas formu. Protams, mēs varam novest balsošanas procedūru līdz absurdam, varam izvirzīt jautājumu par kabīnēm utt. Tomēr, šķiet, būtība meklējama citur. Būtība ir tā, ka šoreiz, manuprāt, tiek īstenota politiskā šantāža, politiskā obstrukcija. Tā es vērtēju balsošanu.

Otrais. Tagad katram no mums ir tiesības novērtēt arī tā saucamās “labās puslodes” pozīciju - atteikšanos strādāt. Es to uzskatu par savdabīgu streiku. Protams, pilsētas padomi var salīdzināt ar ārstu konsīliju pie smagi slima cilvēka gultas, jo diezin vai mēs varam teikt, ka Rīgas veselība ir izcila, šai ziņā patiesi daudz kas jāizlemj. Kad mēs sasaucam konsīliju, bet puse no uzaicinātajiem neatnāk, otrai pusei, kas atnākusi, ir jāpieņem lēmums un jārūpējas par slimnieka, šajā gadījumā - pilsētas, veselību. Tāpēc es uzskatu, ka mazākās deputātu daļas atteikšanās strādāt pilsētas padomē arī ir sava veida diktāts, obstrukcija, un tas pelna nosodījumu. Un šajā sakarībā rodas jautājums par to, par ko runāja biedrs Belaičuks, - par šīm divām trešdaļām.

Man šķiet, ka šķēpi tiek lauzti galvenokārt par pilsētas mēra posteni. Es nedomāju, ka pilsētas padomē vai izpildkomitejā visi jautājumi tiks izlemti ar vienas balss pārsvaru. Tā ir gan Augstākās Padomes, gan pilsētas iedzīvotāju iebaidīšana. Vai tiešām visas pilsētas problēmas tiks izlemtas, izejot no diametrāli pretējām pozīcijām - 59 pret 61? Vai tiešām gadījumā, kad būs jārisina veselības aizsardzības jautājumi, netiks panākta konsolidācija, šo divu “smadzeņu pusložu” apvienošanās? Esmu pārliecināts, ka tiks, tāpēc jau šodien varu teikt, ka pilsētas padome nevar strādāt, ja 59 atsakās to darīt. Šādu rīcību uzskatu par nepamatotu politisko spiedienu. Tāpēc arī noraidu divu trešdaļu variantu, jo šīs divas trešdaļas būtu, ja nebūtu šantāžas, obstrukcijas, streika un ja visi deputāti sapulcētos. Ja arī 59 uz sesiju neierodas, tomēr paralizēt konsīliju nedrīkst. Tam, kas ieradies, ir jāstrādā, bet viņš var strādāt, pamatojoties uz vairākumu.

Un trešais jautājums. Tas ir pilsētas mēra jautājums. Es uzskatu, ka priekšlikums ievēlēt pilsētas mēru tiešās vēlēšanās ir nepareizs, un šajā ziņā mani nepārliecinās nekāda atsaukšanās uz dažādiem rietumu variantiem utt. Kāpēc? Tāpēc, ka izpildvarai ir jābūt pakļautai likumdevējam. Likumdevējs pilsētā ir pilsētas Tautas deputātu padome. Zinot, kas tā sadalījusies “labajā” un “kreisajā” “puslodē”, un radot vēl vienu likumdevēju pilsētas mēra postenī, kurš pateiks, ka viņš nav pakļauts pilsētas padomei tāpēc, ka viņu ievēlējuši Rīgas iedzīvotāji, mēs radīsim vēl trešo “puslodi” un pēc tam nevarēsim galus savilkt kopā. Tāpēc mana nostāja, kas, pilnīgi skaidrs, nesaskan ar iepriekš runājušo cienījamo deputātu pozīciju, ir tāda, ka jāsaglabā tas princips, pēc kura mēs devāmies balsot: mēs ievēlam pilsētas padomi, bet pilsētas padome ievēlē izpildkomiteju un mēru.

Un, visbeidzot, kāda tad ir izeja no situācijas? Es, protams, uzskatu, ka Augstākajai Padomei nav tiesību atsaukt tautas ievēlētos deputātus, taču republikas Augstākajai Padomei ir tiesības izvērtēt stāvokli pilsētas padomē. Domāju, ka mēs varam nosodīt 59 deputātu pozīciju.

Vakar biedri no armijas mums nodemonstrēja labu nosodīšanas paraugu: sakarā ar dažādiem pārkāpumiem, kuru rezultātā smagi cietusi cilvēku veselība, viņi sasauca kara tribunālu, piesprieda bargu sodu, bet pēc tam paziņoja, ka tas ir nosacīts. Faktiski tika radīts kaut kas līdzīgs civilajam nāvessodam: virs galvas salauzts zobens, nāvessods izpildīts. Varbūt arī Augstākā Padome šodien ir tiesīga salauzt zobenu virs 59 deputātu galvas? Kāpēc? Tāpēc, ka galu galā mēs nevaram vienbalsīgi noskatīties, ka pilsētas padome ir paralizēta. Es balsošu par pirmo variantu un domāju, ka nebūtu slikti preambulā pateikt, ka Augstākā Padome nosoda - ne nu gluži deputātu streiku, es negribētu tādus vārdus lietot, bet to deputātu pozīciju, kuri atsakās strādāt pilsētas padomē. Paldies par uzmanību.

 

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi! Pieteikumi runāt debatēs nāk cits pēc cita. Es saprotu, ka tēma ir ļoti interesanta, un mēs varam pārspriest Rīgas pilsētas sesijas darbu, izskatot šo jautājumu. Bet runātāji sāk atkārtoties. Es saprotu tos, kuri vēlas izteikt savu viedokli. Vēl jo vairāk tagad esam ieinteresēti diži runāt, ņemot vērā tribīni un priekšvēlēšanu auditoriju. Tomēr būtu pareizi, ja mēs nolemtu, cik ilgi debatēsim šo jautājumu. Ja kas nav skaidrs, jāuzdod jautājumi komisijai; ja ir konkrēts jautājums pilsētas padomes deputātiem, arī var uzdot precizējošu jautājumu. Bet diez vai mums tagad būtu divas stundas vieni jāslavē, otri jānosoda - vai otrādi. Man liekas, tas ir bezperspektīvs darbs konkrēta lēmuma pieņemšanai. Tāpēc vārds tagad tiks dots Miervaldim Ramānam. Vēl gribēja runāt Māris Budovskis no 100. vēlēšanu apgabala, Andris Bērziņš, mūsu deputāts, Atis Kramiņš, mūsu deputāts, Mihails Gavrilovs no pilsētas 107. vēlēšanu apgabala otrreiz jau grib runāt. Vai mēs nevarētu izdarīt tā - apspriest šo jautājumu līdz pulksten 11, tad domāt par lēmuma pieņemšanu. Pareizi gan skan, bet pareizi būs tad, ja mēs balsosim. Kuri par šādu priekšlikumu, paceliet savas balsošanas kartītes! Biedri Bērziņ, jūs man palīdziet, celieties uzreiz kājās, lai es viens vienmēr neizlemtu šo vairākumu. Vai jūs piekrītat, ka vairākums ir? Paldies. Lūdzu, nolaidiet. Kuri ir pret? Un kuri atturas? Deputāts Atis Kramiņš atturas. Tātad lēmums ir pieņemts. Turpinām debates līdz pulksten 11. Vārds deputātam Miervaldim Ramānam.

 

M.Ramāns (Liepājas 121. vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Vispirms gribu izteikt savu attieksmi pret komisijas ziņojumu, kas mani nekādā gadījumā neapmierināja, tāpat kā Visvara Millera atbildes. Ziņojums nebija detalizēts, nebija konkrēts, mēs no juridisko zinātņu doktora varējām gaidīt vairāk. Otrkārt, ar sabiedrisko darbu nodarbojos kopš 1945. gada. Toreiz tas bija sports, tās bija arodbiedrības, kopš 1957. gada esmu deputāts Kirova rajona padomē, tad Rīgas padomē, pēc tam ilgus gadus Augstākajā Padomē. Lūk, šajos ilgajos gados ar tādu gadījumu, kāds ir Rīgas padomē, ne reizi neesmu sastapies. Jūs varbūt teiksit - bija citi laiki, bija citi piegājieni un tā tālāk. Bet acīmredzot atbildība pret tautu, pret valsti un tā tālāk vienmēr ir bijusi vairāk vai mazāk vienāda. Tādēļ es pilnīgi pievienojos Viktora Kalnbērza vārdiem, kurus viņš teica beigās: mums šie 59 deputāti katrā ziņā jānosoda, salaužot virs viņu galvas šķēpu. Tā nav metode, tas nav pareizs piegājiens. Daži no šiem deputātiem līdzīgus pasākumus nosodīja, kad tie notika PSRS Augstākajā Padomē vai Tautas deputātu kongresā.

Tālāk, es domāju, kategoriski ir jānosoda arī tas, ka no šīs tribīnes tiek runāts par kaut kādiem pilsoņu kariem. Manuprāt, tās ir nelaimīgā pagājušā gada 26. augusta paziņojuma sekas, kad pirmo reizi tika draudēts, draudēts oficiālā paziņojumā. Es toreiz par to runāju mūsu Centrālkomitejas plēnumā. Es kategoriski nosodu tādu rīcību, kad kāds draud no oficiālas tribīnes. Mums nav cita ceļa visu jautājumu risināšanā kā vienīgi parlamentārais ceļš, sarunu ceļš. Viss pārējais var novest pie negatīvām sekām. Šai sakarībā manī izbrīnu izsauca Arnolda Klaucēna runa. Arī viņš savos izteikumos, kā saka, nav bijis ierobežots.

Acīmredzot mums ir jāpierod pie vairākpartiju sistēmas, pie kuras mēs nekādi negribam pierast. Un es piekrītu tiem juristiem, kuri uzsver, ka civilizētajā pasaulē 50 procenti plus viens, kā tika teikts, izšķir jautājumu. Jo pretējā gadījumā, ja ir stipra opozīcija, nekad nekur neviens lēmums netiks pieņemts. Mazākuma tiesības, bez šaubām, ir jāaizstāv, bet tās ir jāaizstāv, es piekrītu šeit Rīgas padomes priekšsēdētājam Teikmanim, ar darbu, ar argumentētiem priekšlikumiem, ar trīsreiz lielāku darbu, kā viņš teica. Runājot par biežajām pārvēlēšanām, nedrīkstam aizmirst, ka pārvēlēšanas maksā naudu, bet tā mums šobrīd ļoti jātaupa. Un orientēties uz tādu metodi mēs nevaram un nedrīkstam. Interesanti būtu dzirdēt, kas un ko no šīs tribīnes runātu un vai vispār runātu, ja situācija būtu diametrāli pretēja.

Mans priekšlikums ir pieņemt komisijas pirmā varianta pirmo rindkopu, varbūt lūgt Prezidiju radīt komisiju, kas domātu par likumu šādos gadījumos, kad notiek šāda, nu, sabotāža, varētu pat tā teikt, vai boikots. Personiski es domāju, kad konkrētajā gadījumā Aivars Prūsis ir ievēlēts. (Aplausi.)

 

Priekšsēdētājs. PSRS tautas deputāti, šeit nav PSRS Augstākās Padomes sesija, kurā aplaudē. Tātad debates pārtraucam. Biedri Paul, jūs gribat izteikties? Lūdzu.

 

R.Pauls (Vecumnieku 167. vēlēšanu apgabals).

Es gribēju par aplausiem...

 

Priekšsēdētājs. Tāda bija mūsu noruna: darboties sesijas laikā nevis ar aplausiem, kas ir emocijas un vairāk attiecas uz kultūras sfēru, bet gan ar argumentiem. Kaut gan noliegts tas nav, tā bija vienīgi noruna.

Tātad man ir jāmēģina rezumēt. Rezumēt, nevis komentēt tos izteikumus un priekšlikumus, kuri šeit tika izteikti. Daudziem konstatējumiem, kā jūs jutāt, bija politisks raksturs. Diez vai mums ar politiska rakstura konstatējumiem būtu jānodarbojas. Kaut gan mēs katrs saprotam, vismaz es saprotu, ka mēs būsim kolēģi ar Teikmaņa kungu vēl laikam mēnesi vai pusotra, varbūt mazliet vairāk.

Es ļoti apzinos, ka nulles vērtība ir mūsu pieņemtajiem lēmumiem un likumiem, ja republikā nav politiskās stabilitātes. Šķiet, to saprot ikviens šodien arī Rīgas pilsētā. Politiskais spriegums būs ļoti liels vienmēr, ja mēs iesim uz priekšu, nevis stāvēsim uz vietas, bet šim politiskajam spriegumam jābūt politiskās stabilitātes robežās. Man bija iespēja noklausīties Rīgas pilsētas sesiju, tā es biju ieplānojis savu laiku, un paldies radioļaudīm, ka viņi atrada iespēju translēt. Un es domāju, ka nākamajā likumā par sabiedriskajām organizācijām un partijām būs noteikts, ka jebkuras sabiedriskas organizācijas un politiskas partijas darbībai jābūt pilnīgi atklātai, ja tā darbojas republikas iedzīvotāju, republikas labā. Un tāpēc paldies, ka sesija tika translēta, jo mēs, jūs man piedodiet, izliekamies, ka šis fakts neietekmē politisko spriedzi, nesaliek politiskos akcentus. Mēs tos gluži vienkārši negribam redzēt, jo jūtam, ka tas ir ļoti, ļoti nepieņemami mums. Bet vai jūs neredzat, ka šajos politiskajos momentos iezīmējas arī nacionālie akcenti? Jums nolasīja uzvārdus, kuri veido šo 59 sarakstu. Un neredzēt to nedrīkst, ja mēs gribam domāt par politisko situāciju.

Un tagad par konkrētiem priekšlikumiem. Tiek apstrīdēta mūsu jurista Visvara Millera kompetence jurisprudencē, vērtējot šo atzinumu un lēmuma projektu. Es varu pievienoties Teikmaņa kunga izteikumam, ka komisija strādāja godprātīgi. Un tomēr nav nonākusi pie tāda lēmuma, lai mēs ar mierīgu sirdi varētu pacelt savas balsošanas kartītes un to pieņemt. Man liekas, ka šeit izšķirošā bija ne tik daudz juristu profesionalitāte, cik situācijas sarežģītība. Es negribētu vēlreiz atkārtot tos argumentus, kuri šeit izskanēja, tomēr daudz kas man tajos liekas nepieņemams. Nu kaut vai tas, ka deputātu kandidāti ir devuši solījumu vēlētājiem balsot par noteiktu kandidatūru. Tas nekādā ziņā nav arguments. Vai mēs tagad Augstāko Padomi arī tādā pašā veidā vēlam, balsojot par kaut kādām kandidatūrām, vai tomēr mēs balsojam par kaut kādu platformu, par kaut kādiem politiskiem uzskatiem, par kaut kādām rīcības iespējām un tā tālāk?

Un otrs jautājums. Daudzi runāja par procedūru. Ja mūsu juristi nevar vienoties par procedūras niansēm, diez vai vajadzētu tagad ar balsošanu lemt šīs procedūras nianses. Tās ir radušās, to rezultātā 59 cilvēki ir aizgājuši un balsošanā tālāk nav piedalījušies. Pēc tā var spriest, vai šī procedūra ir pareiza vai nepareiza. Mūsu juristu komisija nav nonākusi pie viennozīmīgas atbildes. Tāpēc es domāju, ka par procedūru mums nevajadzētu balsot, atzīstot tās likumību vai nelikumību tikai uz balsu vairākuma pamata, ja pat juristu komisija nav nonākusi pie slēdziena. Bet nekonstatēt to, ka šīs procedūras fineses kļuva par momentu, kura rezultātā balsošana izvērtās tādā veidā, mēs vienkārši nevaram. Es negribu atkārtoties, atgādinot, ko teica vieni, ko - otri, un kāda ir mana nostāja. Tas ir vienkārši komentārs.

Tātad mums ir lēmums. Pirms mēs sāksim balsot, es gribētu, lai visi atceras pieredzi, parlamentāro pieredzi, kādu esam guvuši šeit, kādu - lasot grāmatas un vakaros skatoties televīzijas pārraides, kad Maskavā notiek dažbrīd vēl karstākas debates. Mums ir jāapzinās, ka mēs neko neizdarīsim, ja pati Rīgas padome nevēlēsies atrast kompromisu un turpināt darbu. It neko mēs neizdarīsim. Es jūtu, ka daži kolēģi varbūt domā: mēs tūlīt pieņemsim tā un šitā, tā un tā, un viss aizies savu ceļu. Nekas neaizies savu ceļu. Tas nu mums ir jāsaprot.

Mums jāpieņem lēmums un likuma projekts. Vispirms pieņemsim lēmumu. Pirmais punkts neizsauca nekādas diskusijas, kaut gan tika kritizēts komisijas darbs. Tomēr noraidīts netika, līdz ar to acīmredzot šis punkts tālāk diskutējams nebūtu. Otrais. Ņemot vērā Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanu gaitā pieļautās nepilnības procedūras jautājumos, kas izsauca vienas deputātu daļas atšķirīgu balsošanu, aizskāra aizklātības principa vērtējumu un atteikšanos piedalīties balsošanā, rekomendēt Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomei sarīkot izpildkomitejas priekšsēdētāja atkārtotas vēlēšanas, vai šī padome, abas tās puses būs tik vīrišķīgas, ka sarīkos atkārtotu balsošanu. Vienu vai otru, padome var izšķirties par atkārtotām vēlēšanām. Par izpildkomitejas priekšsēdētāja atkārtotām vēlēšanām. Lai būtu pilnīga skaidrība - par padomes priekšsēdētāju nav runas. Tātad, ja deputāti būtu tik vīrišķīgi, viņi iegūtu simpātijas visas pilsētas iedzīvotāju acīs. Mūsu sesijai būtu jāizturas pret šo soli diplomātiski un tas jārekomendē, nevis jāpieņem lēmums par to, kādas ir šīs vēlēšanas - pareizas vai nepareizas. Ja mēs gribam juridiski tālāk virzīties, mums ir jāieceļ jauna komisija, jo tā komisija, kuru Prezidijs bija iecēlis, ar šo darbu nav tikusi galā. Vismaz es tā domāju, lai būtu loģiski un juridiski pareizi. Jo mūsu lēmumam, atšķirībā no dažiem šeit dzirdētajiem runātājiem, jābūt vērstam ne uz vienu, ne uz otru pusi, bet uz abām pusēm. (Kreisais flangs no manis nemitīgi runā.) Tas ir jautājums par otro punktu. Tātad, ņemot vērā lietas juridisko būtību, es lūgtu atbalstīt komisijas ieteikumu un balsot par šo punktu tā, kā iesaka komisija, bet pielikt klāt “atkārtotas vēlēšanas vai pārbalsošanu”, atkal nesaistot rokas pašai padomei. Jūs saprotat terminus - “atkārtotas vēlēšanas vai pārbalsošana”? Atkārtotas vēlēšanas nozīmē jaunu kandidatūru izvirzīšanu, bet pārbalso tās kandidatūras, kuras ir jau izvirzītas. Tagad par pirmo vai otro variantu. Šeit sākas tas moments, kurā mūsu komisija nav nākusi pie slēdziena. Es piekrītu komisijas priekšsēdētājam Visvarim Milleram, ka viņi ne tikai nav nākuši pie slēdziena, bet nav arī izstrādājuši konkrētus priekšlikumus, kuri būtu līdz galam pabeigti. Tāpēc viņi ierakstīja trešo punktu: “Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam...” un tā tālāk. Ja runājam par kādu variantu līdz galam, tad ir jāpiekrīt Teikmaņa kunga teiktajam. Šeit mazākuma tiesības nekādā veidā nav atspoguļotas. Ja es kļūdos, lūdzu man oponējiet. Es negribētu, lai šīs divas trešdaļas mēs traktētu kā mazākuma tiesību aizsardzības elementu. Divas trešdaļas vai puse - tas ir nosacīti, un mēs, pieņemot likumu, visādi lauzījām galvas un sapratām, ka rīvēšanās, uzsākot pirmās sesijas, būs milzīgi liela. Tomēr gribējām vērst šo procesu uz konsolidāciju, jo ļoti labi saprotam, ka, sākot daudzpartiju sistēmas darbu milzīgas konfrontācijas apstākļos, turklāt, ja mums līdzi sāks konfrontēties republikas iedzīvotāji, tad par kaut kādiem rezultātiem es personiski runāt nevaru. Tāpēc palika divas trešdaļas. Bet tas nav mazākuma aizsardzības mehānisms, šeit mazākuma aizsardzības mehānisma vispār nav. Tas nav pat ieskicēts. Teikmaņa kungs par to runāja. Ja mēs gribam pieņemt pirmo variantu, ja vispār sākam apspriest šos variantus, tad mums vajadzētu šeit pierakstīt to, ko teica Teikmanis. Un konkrēti apzināt pasaules praksi, referenduma mehānismu. Pasaules praksē ir šis mehānisms. Ja mazākums uzskata, ka vairākumam principiālajos jautājumos nav taisnības, ir mehānisms, ar kura palīdzību tas var griezties pie vēlētājiem un organizēt referendumu. Ja vairākums šajā referendumā zaudē, notiek jaunas vēlēšanas. Tas ir viens no mazākuma aizsardzības mehānismiem.

Te var būt arī citi varianti, kuri būtu jāieraksta. Un tikai tad var diskutēt par to, kas ir kvorums: puse, divas trešdaļas vai trīs ceturtdaļas un tā tālāk. Ja mēs to neierakstām, tad mēs nebūsim līdz galam konsekventi, kaut ko pieņemot un kaut ko piedāvājot. Jo vienkārši pateikt: bija divas trešdaļas, tagad būs puse, nevar. Deputāts Cīrulis vakar jau uzdeva jautājumu un vērsa mūsu uzmanību uz to, ka var būt citi gadījumi. Par to šeit jau runāja. Aizbrauks cilvēks komandējumā, saslims, un acumirklī situācija mainīsies. Un valdības mainīsies nevis gada laikā, bet, piedodiet, arī mēneša laikā. Tāpēc neabsolutizējiet šīs divas trešdaļas, es personiski noraidu, ka tas ir mazākuma aizsardzības elements. Tas, ka deputāta neierašanās sesijā, kā ierosināja deputāts Miervaldis Ramāns, jānosoda, ir pieņemami, bet nevajag saistīt tādos lielos blokos visu šo lietu. Tāda ir situācija, kas mums jāapzinās, pirms sākam balsot.

Teikmaņa kungs, pēc mūsu diskusijām, jums vienīgajam no pilsētas deputātiem mēs varētu dot vārdu, ja jums ir kas vēl sakāms vai komentējams, vai iebilstams, vai ierosināms. Lūdzu - trīs minūtes.

 

A.Teikmanis. Savu viedokli esmu jums pateicis, un mani argumenti attiecībā uz piedāvātajām izmaiņām likumā nav mainījušies. Es joprojām uzskatu, ka mazākuma tiesības ir jāaizsargā, tikai tam ir jābūt citā likumā - nevis likumā par pašvaldību, bet likumā par referendumu. Un tieši tur jābūt detalizētai šā procesa reglamentācijai. Šo likumu, manuprāt, nav ar ko papildināt. Tas ir vai nu jāpieņem, vai nav jāpieņem. Attiecībā uz papildinājumu 17. pantā. Es domāju, ka debates ir beigušās, tāpēc būtu laiks konkrēti apspriest tekstu un tos priekšlikumus, kādi ir izteikti visu debašu laikā, un tad vai nu pieņemt tos, vai noraidīt.

 

Priekšsēdētājs. Redzat, jūs pats teicāt, ka, līdzko mēs ķersimies pie tā jautājuma, ir cits likums. Saprotiet mani kā savu kolēģi, ka es nevaru balsojot mainīt vienu likumu un nedomāt par otru. Es tikai atbildu uz jūsu jautājumu, es nebūt neprasu no jums atbildi. Paldies.

Deputāt Kramiņ, jums vārds konkrētam priekšlikumam.

 

A.Kramiņš.

Cienījamie deputāti! Tā kā profesora Millera ziņojumā nebija norādes uz to, ka, vēlot Rīgas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, būtu pārkāptas kādas likuma normas, kas iespaido balsošanas rezultātu, un, ņemot vērā to, ka šeit daži deputāti jau izteica šādu priekšlikumu, man ir deputātu grupas priekšlikums Augstākās Padomes lēmuma 2. punktu traktēt šādā redakcijā: “Ņemot vērā, ka Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanu gaitā pieļautais dažādais procedūras jautājumu un atšķirīgu balsošanas aizklātības principu vērtējums, kas izsauc vienas deputātu daļas nepamatotu atteikšanos turpināt balsošanu, būtiski neietekmē vēlēšanu rezultātu, kurā ar balsu vairākumu - 61 no 120 - tika ievēlēts Aivars Prūsis, apstiprināti balsošanas rezultāti.”

 

Priekšsēdētājs. Jūs nedomājat, ka mums šo procedūru vēl vajadzētu apspriest, lai mēs varētu balsot par to? Kādi vēl ir priekšlikumi?

 

 

S.Paljora (Mārupes 275. vēlēšanu apgabals).

Komisijas priekšsēdētājam es uzdevu jautājumu, kas ir aizklāta un kas - atklāta balsošana. Jautājuma apspriešana tuvojas beigām, bet skaidrības par to, kādai jābūt balsošanas procedūrai, kam vispār jābūt un kam nav jābūt, joprojām nav. Arī šodien, noklausījies visus runātājus, es neguvu atbildi uz šo jautājumu. Tāpēc mana dziļākā pārliecība ir tāda, ka mēs nedrīkstam iejaukties, mums kā Augstākajai Padomei nav tiesību to darīt. Domāju, ka šodien nekādi likumi vai grozījumi likumā nav jāpieņem, bet lēmums, kas mums ir, jāpieņem un jāuzdod šīm divām frakcijām vai, pareizāk sakot, pilsētas padomei tikt skaidrībā par visu. Lai sanāk divas, trīs, divdesmit trīs reizes, lai sēž kaut vai trīs dienas no vietas, kā dara dažās reliģiskās kopienās vai katoļticīgie. Tur pat dūmi pa skursteni sāka nākt, lai ļaudis zinātu, ka viņi vienojušies. Taču jāizlemj ir pilsētas deputātiem, nevis mums. Un es domāju, ka mums nav jāprāto par to, virs kuras grupas galvas laužams zobens. Šodien situācija Rīgā ir tāda, ka šis zobens jālauž virs vienas grupas galvas, citā vietā ir cita grupa - jālauž otrs zobens. Es vēlreiz uzsveru - jāpieņem lēmums, jāuzdod pilsētas padomes deputātiem pašiem tikt ar visu galā.

 

Priekšsēdētājs. Vārds deputātam Viktoram Kalnbērzam.

 

V.Kalnbērzs. Kas attiecas uz lēmumu, man gribētos atbalstīt deputāta Kramiņa priekšlikumu, bet sakarā ar likuma projektu man ir sekojošs priekšlikums. Pirmā punkta trešajā rindkopā vārdus “ja divu mēnešu laikā ne mazāk kā 3 reizes padomju sesijas nevar” vispār svītrot, pietiek ar nobeigumu - “Ja deputāts atkārtoti apzināti nepiedalās sesijas darbā...”. Tas nav tikai mans viedoklis, es zinu, ka dažiem citiem deputātiem ir tādas pašas domas.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vēl, lūdzu! Deputāts Laudams.

 

 

A.Laudams.

Man ir lūgums: nolasiet vēstuli, kuru mēs ar biedru Sedihu jums nosūtījām.

 

Priekšsēdētājs. Tūlīt to izdarīsim.

 

A.Laudams. Un vēl: šajā situācijā, esmu vienisprātis ar biedru Paljoru, visi jautājumi jāizlemj viņiem pašiem.

 

Priekšsēdētājs. “Ņemot vērā to, ka notikumi Rīgā piesaista visu republikas iedzīvotāju interesi, uzskatām par nepieciešamu šajā Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā atgādināt Rīgas pilsētas padomes priekšsēdētājam Teikmanim par viņa tiešu pienākumu nesaasināt politisko situāciju galvaspilsētā. Vai viņš kā vadītājs spēs turpmāk aizstāvēt vēlētāju, savu kolēģu intereses, kurus jau tagad iedala vairākumā un mazākumā, “mūsējos” un “jūsējos”? Domājam, ka, atrodoties tādā atbildīgā postenī, viņam jābūt objektīvam un brīvam no politiskām ambīcijām. Deputāti Sedihs, Laudams”.

Vārds PSRS tautas deputātam Jurim Bojāram.

 

J.Bojārs.

Lūdzu uzskatīt manu pavisam īso uzstāšanos par tādu mazu juridisku konsultāciju. Vispirms es gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka juridiski garantēt mazākuma tiesības tehniski nav iespējams tad, kad notiek vienas amatpersonas vēlēšanas. Tas nekur nav pasaulē un nekad nebūs. Tas nav iespējams, jo ievēlē tikai vienu personu. Otrais. Mazākuma tiesības ir iespējams garantēt vēlēšanās tikai tad, ja ievēlē kolektīvi kaut kādu orgānu, ja ievēlē vairākas amatpersonas. tāds ir mans ierosinājums attiecībā uz likuma projektu. Par lēmumu mēs, juristi, pakonsultējāmies, un mums nekādu iebildumu nav. Vienīgi vārdi “atkārtotas vēlēšanas un pārbalsošana” - kā mēs vienojāmies. Likuma pirmajā variantā pirmā rindkopa, manuprāt, ir korekta, pret to nevarētu iebilst, jo deputāti tiek ievēlēti tāpēc, lai strādātu un lemtu; ja viņi nestrādā un nelemj vai izrādās nekompetenti lemt vai strādāt, tad, dabiski, šāds jautājums jāierosina. Otrā rindkopa ir ārkārtīgi svarīga un strīdīga norma. Ja mēs pieņemsim otro rindkopu, respektīvi, jūs pieņemsiet otro rindkopu, tad cieš arī tie, kas patiesībā nav vainīgi. Varbūt puse no deputātiem grib godprātīgi strādāt. Es neteikšu tagad, kurš šajā gadījumā vainīgs, kurš nav vainīgs, es neesmu piedalījies komisijā, es neesmu tiesīgs par to spriest. Bet principā, ja mēs pieņemam tādu redakciju, tad var ciest nevainīgie. Un, ja viņus izmetīs ārā, tas būs kolektīvās atbildības princips, kas ir prettiesisks. Mēs zinām, ka mēs atsakāmies no kolektīvās atbildības principa. Jāatbild katram vienīgi par saviem nodarījumiem, nevis par citu nodarījumiem. Tātad es ierosinu šo otro strīdīgo rindkopu izsvītrot. Kaut gan šis jautājums mums jānoregulē, bet mēs to nedrīkstam darīt steigā. Tur ir jāpiestrādā, jāpiestrādā daudz nopietnāk. Trešā rindkopa mazliet rediģējama. Es ierosinu šādu variantu. Mēs, juristi, apspriedāmies un vienojāmies aptuveni tā: “Ja deputāts atkārtoti apzināti nepiedalās sesijas darbā, padomei ir tiesības paziņot par šiem faktiem vēlētājiem.” Redzat, te ir rakstīts tā - pirmajā variantā - “kolektīviem un sabiedriskajām organizācijām”. Manuprāt, tas neder. Ko nozīmē - kolektīviem, kādiem kolektīviem, tālāk - kāds tam sakars ar sabiedriskajām organizācijām? Tas absolūti neder. Ja mēs atstāsim šīs sabiedriskās organizācijas kā lemjošas, tad mēs ieiesim permanentā konfliktā - viena sabiedriskā organizācija gribēs visu laiku ierosināt lietu par otrās sabiedriskās organizācijas izvirzīto deputātu gāšanu vai aizstāvēt savu deputātu gāšanu un atsaukšanu. Tāpēc vajag atstāt - “paziņot par šiem faktiem”, kolektīvus aizstāt ar vēlētājiem, jo tas ir korekti. Es gribu jums vēl paziņot, ka likuma projektā par deputātu atsaukšanu, un tas ir ārkārtīgi ass likuma projekts, principā komisijas ir vienojušās par tādu variantu, ka atsaukšanas procedūra ir visnotaļ analoga ievēlēšanas procedūrai. Ievēl vēlētāji, un atsauc vēlētāji. Pretējā gadījumā mums būs nestabils deputātu korpuss, ko visu laiku raustīs, jo pretējā puse visu laiku gribēs kādu atsaukt. Tātad ievēl un atsauc vēlētāji. Un šeit arī atstāt - “vēlētājiem”. Un tālāk pēc “vēlētājiem” rakstīt sekojoši: “un ierosināt”, to mēs atstājam, “un ierosināt jautājumu par deputāta atsaukšanu”. Atsauc vēlētāji. Tad tas būs īsi un korekti. Tā tas ir no mūsu, juristu, viedokļa. Mēs ātri uzrakstīsim un iesniegsim priekšsēdētājam šo variantu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies.

 

R.Pauls. Mans priekšlikums ir pavisam vienkāršs. Lai mēs izļūtu no šīs konfliktsituācijas, deputātam Alfrēdam Rubikam jānoņem sava kandidatūra pilsētas mēra amatam. Paldies.

 

Priekšsēdētājs. Biedri Belaičuk, es būšu nekonsekvents, ja tagad došu jums vārdu. Vai jums ir priekšlikums? Nu tad man ir. Tas iekļaujas procedūrā kā priekšlikums. Mēs nolēmām, ka runātāju no pilsētas vairs nebūs, bet, ja ir konkrēts priekšlikums, tad varam uzklausīt. Nav iebildumu?

 

A.Belaičuks. Cienījamie deputāti! Vispār man ļoti patika juristu skaidrojumi, taču viņi neatbildēja uz pašu galveno. Pirmajā variantā īsti saturīga ir tikai pirmā rindkopa. Otrajai un trešajai rindkopai nav ar to nekāda sakara. Paskatieties uzmanīgi! Ja mēs izlemjam pa pusei, tad kāpēc rakstīt otro un trešo rindkopu? Tās parādījās, kad bija divas trešdaļas. Tādā gadījumā jāpieņem vai nu pirmā rindkopa, vai otrais variants.

 

Priekšsēdētājs. Deputāts Strautmanis - lūdzu.

 

P.Strautmanis (Rīgas 3. vēlēšanu apgabals).

Godātie deputāti! Es nevaru piekrist pēdējam priekšlikumam, es pievienojos deputāta Bojāra priekšlikumam. Man liekas, ka tas ir visracionālākais, vispatiesākais un objektīvākais. Jo, ja mēs ņemam par pamatu, un man liekas, ka tas ir pareizi, pirmo variantu, tad pirmajam pielikumam ir jāpaliek tādam, kāds tas ir. Te vienīgi vēl varētu piebilst, ka pēc komata mēs ierakstītu: “tad 14 dienu laikā”, lai noteiktu termiņu. Tas var būt un var nebūt.

Otrā rindkopa, bez šaubām, pilnīgi atkrīt, jo tā ir neloģiska. Vakar jau Rīgas deputāti minēja tādu spilgtu piemēru par diviem strādniekiem.

Un trešo rindkopu, manuprāt, vajag pieņemt tādu, kā ierosināja deputāts Bojārs. Tas ir visracionālākais priekšlikums. Cik es atceros, pirms kara, demokrātiskajā Latvijā, vēl bija tāda lieta: ja deputāts trīs reizes apzināti neierodas sesijā, uzskatīt, ka līdz ar to viņš neizpilda savus deputāta pienākumus un ir nolicis savu mandātu, un padome izsludina jaunas vēlēšanas. Tā bija, un tā ir vienā otrā valstī līdz šai dienai.

Lēmumā trešajā punktā, manuprāt, vajadzētu izsvītrot “nepieciešamības gadījumā”, jo Augstākās Padomes Prezidijam ir jāizstrādā priekšlikumi mazākuma tiesību nodrošināšanai, jo mēs jau šodien redzam, ka tā ir nepieciešamība - izstrādāt attiecīgu lēmumu par mazākuma aizssarzību.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Deputāts Andris Bērziņš.

 

A.Bērziņš.

Man būtu priekšlikums: ja mēs ņemam par pamatu pirmo variantu, tad atstāt gan pirmo, gan otro, gan trešo rindkopu tā, kā tās ir, vienīgi trešo rindkopu labot, kā ieteica deputāts Bojārs. Man šķiet, ka tad, ja mēs pieņemam pirmā varianta pirmo rindkopu tādā redakcijā, kāda ir šeit, tad padome noteikti varēs strādāt. Faktiski tas nozīmē, ka ar to mēs piespiežam ierasties arī visus citus deputātus, jo viņu neierašanās zaudē savu jēgu. Arī tad, kad visi ieradušies, tomēr var būt situācijas, kad padome nespēs strādāt. Tad kaut kas ir jāparedz, lai, teiksim, varētu veidot arī jaunu padomi.

 

Priekšsēdētājs. Deputāte Janīna Āboliņa.

 

 

J.Āboliņa (Ikšķiles 253. vēlēšanu apgabals).

Cienījamo priekšsēdētāj! Es nepiekrītu tam, ko daži deputāti ieteica: ļaut pilsētas padomei pašai izlemt un tikt galā ar šo jautājumu. Šis jautājums ir iekļauts mūsu darba kārtībā, tātad tas jāizskata precīzi. Mums Augstākajā Padomē ir jātiek ar to galā. Tas ir viens.

Otrs. Pēc visām runām, pēc biedra Millera ziņojuma mēs konstatējām, ka uz 59 deputātiem, kas teica, ka uz viņiem izdarīts spiediens, šāda spiediena nav bijis. Par to liecina arī 61 deputāta aptaujāšana. Tātad mums ir pilnīgas tiesības, kā šeit ierosināja biedrs Kramiņš - un es viņam pilnīgi pievienojos -, uzskatīt, ka Aivars Prūsis ievēlēts par izpildkomitejas priekšsēdētāju. Es iestājos par to un lieku to uz balsošanu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vēl, lūdzu. Deputāts Millers. Un tad jūs, biedri Baltiņ.

 

V.Millers.

Es kā ziņotājs tomēr gribētu izmantot savas tiesības teikt galavārdu un paskaidrot dažas tēzes, kuras šeit izraisīja tādu diskusiju. Mūsu komisijai gadījās ļoti grūts, es pat sacītu, nepateicīgs, uzdevums. Mēs ļoti skaidri apzinājāmies, ka tiksim kritizēti gan no vienas, gan no otras puses, ka mūsu piedāvātie risinājumi, iespējams, arī jūsu prātos izraisīs pretējas jūtas. Es tagad nerunāju kā komisijas priekšsēdētājs, jo mēs nevarējām savākt komisiju un apspriest tos priekšlikumus, kas tika šeit izteikti sesijas laikā. Es gribu runāt kā deputāts, kas ir saistīts ar šo jautājumu.

Mums ļoti skaidri jāapzinās, kuriem jautājumiem tagad ir ārkārtīgi svarīga nozīme ne tikai Rīgas pilsētas padomes, bet arī citu padomju darbā. Mēs esam iegājuši pilnīgi jaunā darba fāzē, kurā pastāvēs daudzpartiju sistēma, tiks izveidotas frakcijas, un tas, neapšaubāmi, ļoti nopietni ietekmēs visu vietējo padomju un arī Augstākās Padomes darbu.

Pirmais jautājums - par aizklātās balsošanas kārtību, jo tas pacēlās gan šajā, gan Rīgas pilsētas padomes sesijā. Iespējams, ka jautājums būs aktuāls arī citu padomju sesijās. Visi argumenti, kas tika izteikti par aizklātās balsošanas noteikumu pārkāpšanu Rīgas pilsētas padomes vēlēšanās, nav tādi, lai tos varētu uzskatīt par pamatu Rīgas pilsētas padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanu rezultātu atcelšanai. Un tomēr zināmas novirzes no šā principa bija. Tāpēc es uzskatu, ka ir jādod pilnīgi izstrādāti procedūras noteikumi, kas nepieļautu pārkāpumus. Tas pirmām kārtām.

Otrkārt, acīmredzot mums patiešām ir jāizstrādā kāds normatīvs akts, kurā būtu skaidri izklāstīti pamatnoteikumi, kā padomēs jānotiek aizklātajai balsošanai, kā jāievēlē attiecīgās amatpersonas, kā aizklātās balsošanas ceļā izlemjami citi jautājumi. Es domāju, ka tas katrā ziņā ir jāizdara. Galvenais jautājums, kas mums jāatrisina tagad, manuprāt, ir jautājums par to, vai ir saglabājams divu trešdaļu deputātu kvorums. Varbūt jūs atceraties, ka pagājušajā sesijā, kad apspriedām likuma projektu par vietējo pašvaldību, uzstājās deputāti, arī šodien viņi sēž šajā zālē, uzstājās vietējo padomju priekšsēdētāji un pierādīja, ka ir katrā ziņā jāsaglabā šis divu trešdaļu deputātu kvoruma princips, ka sesija ir tiesīga vienīgi gadījumā, ja tajā piedalās divas trešdaļas deputātu. Šis princips arī tika nostiprināts mūsu likumos par pašvaldību.

Protams, pats likums vēl nav stājies spēkā, tāpēc laikam pāragri runāt par to, kā tas darbosies praksē; acīmredzot, pirms to atcelt vai aizstāt ar citu principu, jāparaugās, kā tas darbosies, jāapkopo pieredze un pēc tam jāizlemj - atstāt šo principu vai atcelt.

Tāpēc mūsu komisija piedāvāja tādu pagaidu variantu: ja uz sesiju nav nākušas divas trešdaļas deputātu, atkārtotā sesijā var apmierināties ar deputātu vienkāršu vairākumu.

Un otrs, kā man liekas, svarīgs jautājums, kas ir arī pats būtiskākais. Kā izturēties pret principu, kas ir pašvaldības likuma 17. panta pamatā? Tur teikts, ka sesija ir tiesīga, ja tajā piedalās divas trešdaļas deputātu. Problēma rodas, kad jāizlemj, vai šim kvorumam jābūt pirms sesijas sākuma, sesijai sākoties vai pēc tam, kad deputāti reģistrējušies. Kāds var aiziet, un tad nepieciešamā kvoruma nav. Es uzskatu: lai kā mēs iztulkotu šo pantu - juridiski, jēdzieniski vai pēc gramatikas likumiem -, var būt tikai viens princips, un tas ir, ka divām trešdaļām deputātu jābūt no sesijas sākuma līdz beigām, un pieņemt lēmumu var tikai tādā gadījumā, ja ir klāt divas trešdaļas deputātu. Tieši šis princips, manuprāt, mums stingri jāaizstāv un pēc tā jāvadās. Kāpēc? Ja sesijā piedalīsies tikai 50 procenti deputātu, tad, pilnīgi iespējams, tiks pieņemti ne visai kvalificēti lēmumi. Protams, turpmāk, ja prakse rādīs, ka mums nav jāpaliek pie šā principa - divas trešdaļas deputātu -, mēs varēsim no tā atteikties. Taču tagad, kad mēs paši esam par to nobalsojuši un iekļāvuši to savā likumā, atkāpties nebūtu pareizi.

No šāda viedokļa, manuprāt, aplūkojams arī jautājums par to, vai Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanas bija likumīgas vai ne.

Šeit tika izvirzīti arī vairāki citi jautājumi, kas tāpat ir ļoti būtiski un prasa vēl dziļāku un detalizētāku izpēti. Man liekas, nevajadzētu steigties un censties uz visiem rast atbildes jau šajā sesijā. Tomēr tos variantus, kurus mēs piedāvājām, manuprāt, vajadzētu apspriest un izraudzīties no tiem attiecīgajam gadījumam vispiemērotāko. Tikai to nedrīkst pielāgot vienas - Rīgas pilsētas padomes darbam, tam jābūt derīgam arī citu padomju darbā.

 

G.Baltiņš (Jelgavas 133. vēlēšanu apgabals).

Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti!

Manī vispār izsauc izbrīnu vairākkārtējie priekšlikumi, kas būtībā vērsti uz to, lai mums notiktu atkārtotas vēlēšanas. Bet būsim loģiski un reāli - vai kāds tiešām lolo ilūziju, ka atkārtotas vēlēšanas kādam dos divas trešdaļas balsu? Tad jau mēs nonāksim pie permanentām vēlēšanām. Likuma projekts par izmaiņām pašvaldības likumā ir jāpieņem - un jāpieņem tieši pirmajā variantā. Tādā gadījumā, protams, otrā rindkopa atkrīt, tā ir bezjēdzīga. Ja pieņem otro rindkopu bez pirmās, vispār iznāk absurds. Tas nozīmē, ka mēs tiešām nobalsosim par permanentām un nepārtrauktām vēlēšanām. Turklāt pašvaldības likumos vesela virkne jautājumu, kurus izlemj pilsētas padome ar visu ievēlēto deputātu balsu vairākumu, tai skaitā arī amatpersonu vēlēšanas, piemēram, priekšsēdētāja vēlēšanas. Tā kā tas ir paredzēts jau pieņemtajā likumā.

 

Priekšsēdētājs. PSRS tautas deputāts Ilmārs Bišers.

 

I.Bišers.

Cienījamie deputāti! Mans viedoklis ir tāds, ka mums šajā gadījumā jāciena visu padomju suverenitāte, tai skaitā arī Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes suverenitāte. Mums šeit nevajadzētu izlemt, kurai konkrētai personai būtu jābūt par Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju. Mūsu uzdevums, atvainojiet, jūsu uzdevums būtu nodrošināt, lai Rīgas pilsētas Tautas deputātu padome, tāpat kā visas tautas deputātu padomes, būtu spējīga šo jautājumu izlemt demokrātiski un atspoguļotu deputātu vairākuma gribu. Un, ja praksē ir pierādījies, ka tas pašvaldības likums, kuru jūs tik tikko esat pieņēmuši, rada tādas nepārvaramas grūtības, turklāt ne tikai Rīgā, bet arī kaut kur citur, tad nav jākautrējas un jāizdara nepieciešamie labojumi.

Šajā gadījumā es gribētu parunāt par to, kam mums vajadzīgs divu trešdaļu kvorums, ko tas vispār aizsargā. Es ļoti labi atceros, kā šis princips parādījās. Tas parādījās, kad tika izstrādāti likumi par tautas deputātu padomēm. No centra tika dots norādījums radīt šos likumus iespējami demokrātiskākus, ierakstīt kaut ko tādu, lai oficiālā propaganda tai laikā varētu parādīt šo likumu ārkārtīgo demokrātismu. Jūs paši zināt, kā tas bija tolaik: visi jautājumi tika izlemti vienprātīgi un bieži vien arī vienbalsīgi. Šajā gadījumā, protams, ļoti grūti bija atrast kādus momentus, kas liecinātu par demokrātismu. Un tad tika atrasts un ierakstīts, ka gan padomei, gan tās izpildkomitejai kvorums ir divas trešdaļas, tajā pašā laikā saglabājot principu, ka lēmumu pieņemšanai ir nepieciešams vairāk par pusi visu ievēlēto deputātu vai izpildkomiteju locekļu balsu. Es neredzu, ko tad īsti aizsargā šīs divas trešdaļas. Pirms manis uzstājās profesors Millers, taču arī viņš nevarēja pateikt, ko tad šis princips īsti aizsargā. Saka - tas aizsargājot mazākuma tiesības. Bet mazākuma tiesības ierasties uz sesiju katrā ziņā ir aizsargātas. Šinī situācijā, kas ir izveidojusies, tas pēc būtības aizsargā mazākuma tiesības, respektīvi, ja mazākums var savākt vienu trešdaļu, tad ir iespēja neierasties uz sesiju un tādējādi boikotēt tās darbu. Apstākļos, kad mums jau reāli veidojas daudzpartiju sistēma, tas ir ļoti bīstams ceļš, kas var ievērojami bloķēt jebkuras padomes darbu. Pašreizējā situācijā, it sevišķi tādā, kāda ir Rīgas pilsētā, mums allaž var būt tā, ka vienās vēlēšanās ar nelielu pārsvaru uzvar viena frakcija, otrās vēlēšanās mazliet vairāk balsu ir otrai frakcijai, bet katrā ziņā viena no frakcijām vienmēr izcīnīs vismaz vienu trešdaļu mandātu, un, ja šī trešdaļa neieradīsies, attiecīgā padome nevar funkcionēt. Acīmredzot mums jāpārņem pasaules prakse. Un pasaules prakse zina tādas tradīcijas, kad vienai vai otrai frakcijai ir visai neliels vairākums. Piemēram, Norvēģijas parlamentā ilgus gadus sociāldemokrātiem bija tikai vienas balss vairākums.

 

Priekšsēdētājs. Biedri Bišer, kāds ir jūsu priekšlikums?

 

I.Bišers. Atvainojos, ir mazliet par garu, bet es gribēju teikt, ka tas nebūt neliecina par pilsoņu kara iespējamību. Norvēģijā tā nenotika. Tāpēc es uzskatu, ka mēs varam pilnīgi mierīgi atteikties no šīs divu trešdaļu prasības. Padomes, manuprāt, var darboties pie jebkura deputātu skaita, tikai lēmumu pieņemšanai katrā ziņā ir vajadzīgi 50 procenti plus viena balss. Es nesen biju Amerikas Savienotajās Valstīs. Tur senātā jautājuma apspriešanā bieži vien nepiedalās pat puse. Biedrs Millers izteica priekšlikumu, ka visu laiku sesijas darbā kādam ir jākontrolē, vai katrā ziņā šajā brīdī zālē atrodas šīs divas trešdaļas, tikai tad var jautājumus apspriest. Es domāju, ka parlamentā, padomēs, kas darbosies pastāvīgi un kur sesijas būs ļoti sarežģītas, ne visos gadījumos apspriešanā piedalīsies deputātu vairākums. Piedalīsies tieši attiecīgi speciālisti vai nu veselības aizsardzības jautājumā, vai komunālās saimniecības jautājumā. Varbūt citi deputāti nevarēs ierasties, taču, kad būs jāpieņem lēmums, tad jāsavāc puse plus viena balss. Tāpēc es ierosinu vispār noņemt jautājumu par divu trešdaļu kvorumu, saglabāt principu, ka jebkura lēmuma pieņemšanai ir vajadzīga puse plus viena balss. Un tad jautājums atrisināsies pats par sevi, pati Rīgas pilsētas padome un citas padomes varēs pieņemt lēmumus bez mūsu iejaukšanās.

 

Priekšsēdētājs. Es jūsu priekšlikumu esmu fiksējis, bet nevaru neizteikt nožēlu par jūsu runas iesākumu. Ne jau centrs mums uzspieda divas trešdaļas. Es atvainojos, ka tik asi runāšu. Varbūt centrs kādreiz spieda jūs kā juridisko zinātņu doktoru rakstīt attiecīgas grāmatas - tas ir cits jautājums. Bet mēs paši jūsu klātbūtnē šeit divas trešdaļas nobalsojām. Man nepatīk šīs politiskās fineses, kad mēs sākam tās lietas politiski grozīt uz vienu vai uz otru pusi. Mums pašiem jābūt kritiskiem pret sevi. Mēs esam pieņēmuši šīs divas trešdaļas, un mums tagad ir jābalso par vai pret, ne uz kādiem centriem un pat ne uz Rīgas pilsētu neskatoties. Bet profesora Bišera priekšlikums, es domāju, ir ļoti loģisks. Jo mēs esam, tur nu gan taisnība, iekļuvuši divās trešdaļās, divās un visādās citādās ceturtdaļās un trešdaļās, bet lietas būtība, ko profesors pateica, ir sekojoša: 50 procenti plus viena balss. Balsosim vai ņemsim pārtraukumu? Kuri ir par pārtraukumu? Lūdzu balsot. Biedri Bērziņ, mēģiniet konstatēt. Vairākums? Zināt, vienmēr gudrāks ir tas, kas strīdīgo jautājumu nebalso emocijās. Pārtraukums 30 minūtes.

(Pārtraukums)

 

 

Priekšsēdētājs. Turpinām darbu. Lūdzu reģistrēties, paceļot balsošanas kartītes. Balsu skaitīšanas komisija, saskaitiet! 233. Kolēģi deputāti, kā jūs saprotat, pārtraukumā notika dažādas konsultācijas, viedokļu izstrādāšana. Lai kā brīžam tiek kritizēti daži mūsu lēmumi par vidusceļa vai pieņemama lēmuma meklēšanu, es tomēr turpinu to darīt, jo mans ieņemamais amats pie šī galda man uzliek par pienākumu to darīt.

Atļaujiet jūs iepazīstināt ar variantu, par kuru aicinu visus izteikt savu viedokli, vēl labāk būtu - izteikt viedokli balsojot. Kā jūs redzat, gan komisijā bija nesamierināmi viedokļi, gan deputātu vidū ir tie paši nesamierināmie viedokļi, tādēļ diskutēt un pierādīt kaut ko ir ļoti bezperspektīvs darbs. Vispirms par likumu. Te jau biedrs Bojārs teica: ja mēs gribētu rīkoties akadēmiski un mums būtu ļoti daudz laika, atkal būtu jārada komisija, atkal dienām jāstrādā, atkal viss jānoslīpē un tā tālāk. Tomēr mums šeit ir izskanējuši viedokļi, kurus mēs varam ņemt par pamatu balsošanai. Savienojams būtu sekojošais: ja mēs no likuma paņemtu pirmā varianta pirmo rindkopu: “Ja uz padomes sesiju nav ieradies noteiktais deputātu skaits, tad sesiju sasauc atkārtoti, negrozot darba kārtību, un sesija ir tiesīga, ja tajā piedalās ne mazāk kā puse no ievēlētajiem deputātiem.” Bet no lēmuma otro punktu sekojošā redakcijā: “Ņemot vērā Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanu gaitā pieļautās nepilnības procedūras jautājumos, kas izsauca vienas deputātu daļas atšķirīgu balsošanas aizklātības principa vērtējumu un atteikšanos piedalīties balsošanā, Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomei izdarīt izpildkomitejas priekšsēdētāja atkārtotas vēlēšanas vai pārbalsošanu.” Arī trešo punktu noteikti vajag: “Uzdot Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijam apkopot Latvijas PSR likumu par pašvaldību piemērošanas praksi un nepieciešamības gadījumā”, nevis “nepieciešamības gadījumā”, tā nepieciešamība jau ir acīm redzama, “piemērošanas praksi un izstrādāt priekšlikumus likumdošanas pilnveidošanai, lai nodrošinātu vietējo padomju darbā deputātu mazākuma interešu aizsardzību”. Tāds, lūk, ir variants. Kāpēc otrajam punktam tā jāskan? Tāpēc, ka mēs papildinām 17. pantu šādā redakcijā. Līdz ar to otrajam punktam būtu jāskan tā, kā es jums esmu nolasījis. Jo šeit loģika ir ļoti vienkārša. Ja mēs izmainām likumu, mēs nevaram pēc tam vēl rekomendēt vai nerekomendēt. Saprotat šo niansīti? Tātad - vai varam balsot? Visi dziļās pārdomās. Kā, lūdzu? Tā kā tas ir komplekss jautājums, mēs vispirms papildināsim likumu un pēc tam pieņemsim lēmumu. Un no likuma arī veidosies mūsu lēmums. Vai varam balsot? Runa ir par likuma papildinājumu. Papildināt Latvijas PSR likuma par pagastu pašvaldību 17. pantu, Latvijas PSR likuma par pašvaldību 17. pantu un Latvijas PSR likuma par rajonu pašvaldību 16. pantu ar šāda satura otro daļu: “Ja uz padomes sesiju nav ieradies noteiktais deputātu skaits, tad sesiju sasauc atkārtoti, negrozot darba kārtību, un sesija ir tiesīga, ja tajā piedalās ne mazāk kā puse no ievēlētajiem deputātiem.” Mēs nevaram nekur aiziet no šīs puses, nevaram aiziet no sesiju lemtspējības, piedaloties pusei deputātu. Vai ir jautājumi? Lūdzu.

 

P.Strautmanis. Biedri deputāti, tad mums jāmaina arī 22. pants, jo, kad mēs izlēmām par divām trešdaļām, tad 22. pantā pieļāvām, ka lēmumu pieņem ar balsu vairākumu. Ja ir 80 deputāti ieradušies, tad ar 41 balsi bija pietiekami, lai pieņemtu lēmumu. Ja mēs pieņemam, ka arī ar 61 ir pietiekami, tad vajag pusi, lai lēmumu pieņemtu, lai tas būtu darboties spējīgs. Tādēļ vajag, lai par lēmuma pieņemšanu nobalsotu puse no ievēlēto deputātu daudzuma. Tāpēc es ierosinu grozīt 22. pantu.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu.

 

G.Zemrībo (Dundagas 297. vēlēšanu apgabals).

Es negribētu šim priekšlikumam piekrist. Kāpēc - arī to es pateikšu. Jūs varbūt atceraties, ka es tieši šo pašu jautājumu vairākkārt cilāju Augstākās Padomes sesijā, runādams par Augstāko Padomi, jo ir jautājumi, kuri ir jāizlemj un kurus citādi nevar izlemt, kā vienīgi ar klātesošo balsu vairākumu. Pieņemsim, ka radusies šāda situācija: sākumā mums bija atnākušas divas trešdaļas deputātu, bet līdz beigām viņu palika pavisam maz. Un mums ir jāizlemj jautājums: pārtraukt debates vai vispār beigt sesijas darbu. Tad mēs nevarēsim vispār to jautājumu izlemt, un tā mēs sēdēsim līdz bezgalībai. Tāpēc šeit ir pareizi ierakstīts, ka vienkāršāki procedūras jautājumi tiek izlemti ar klātesošo deputātu vairākumu. Kas attiecas uz principiāliem jautājumiem, tad par tiem ir runa 26. pantā, kur ir teikts, ka tie jāizlemj ar visu ievēlēto deputātu balsu vairākumu. Tas ir pavisam kas cits - “ievēlēto”. Bet šeit, 22. pantā, ir runa par sesijā klātesošajiem, šeit ir tie gadījumi, kad tiek izlemti vienkāršāki procedūras jautājumi.

 

Priekšsēdētājs. Es gribētu atbalstīt deputāta Zemrībo skaidrojumu. Jūs redzat, ka šeit sanāk kopā divas lietas. Arī Konstitūcija. Izmaiņas Konstitūcijā jaunā Augstākā Padome var pieņemt tikai ar divām trešdaļām balsu. Mēs nereglamentējam, cik ir ieradušies, cik nav ieradušies, taču mums divām trešdaļām balsu ir jābūt. Tāpēc šos principus mēs te esam mazliet salaiduši kopā, un es domāju, ka nākotnē jautājumi tiks acīmredzot sagrupēti īpašās grupās, kurām būs noteikts, cik balsu ir vajadzīgs, lai tos varētu pieņemt, un nevis uz vispārēju principu pamata, ir vai nav divas trešdaļas. Kad mēs šeit vienmēr balsojām, tad mums gan divu trešdaļu princips šajā sasaukumā bija obligāts, un, kad es skaitu, vai ir 160 vai 213 balsis, “par” un pārējās, kas balso pret un kas atturas, tā ir tikai psiholoģiska un morāla attieksme, bet balsošanas iznākumu tas vairs neiespaido. Vai ir vēl kādi jautājumi? (No zāles: Paņemiet likumu un lasiet, ko jūs tik gari skaidrojat.)

 

G.Zemrībo. Nē, biedri Gorbunov, jūs tieši neesat mani sapratis, es tieši esmu, lai 160 balsis būtu “par”, bet nevis 159, kā mums pašlaik ir ierakstīts.

 

Priekšsēdētājs. Dodiet man, lūdzu, likumu, un lasīsim to. Vai jums pašam ir likums? Par kuru pantu jūs runājāt? Par 22. pantu: “Padomes sesijā visus jautājumus izlemj ar klātesošo deputātu balsu vairākumu, ja šajā likumā nav noteikts citādi.” Un 26. pants: “Pilsētas padome var izskatīt jebkuru jautājumu, kas ir pilsētas pašvaldības pārziņā, turklāt tikai sesijā var izlemt šādus jautājumus.” Un tālāk: “Šajā pantā norādītos jautājumus pilsētas padome izlemj ar visu ievēlēto deputātu balsu vairākumu.” Kolēģi Ambaini, mums un it sevišķi biedram Zemrībo tomēr ir taisnība. Es, protams, varu visu pārskaitīt, bet tas būs liels laika tēriņš, jo te ir 27 apakšpunkti, kurus jautājumus var pieņemt ar ievēlēto deputātu balsu vairākumu. Un tāpēc es teicu, ka acīmredzot nākotnē mēs paliksim pie vispāratzītās prakses - ir jābūt balsu pusei, bet konkrētus jautājumus reglamentēsim. Laikam tā būs. Kaut gan paredzēt, kā būs nākotnē, tikpat kā nav iespējams.

 

S.Paljora. Biedri Gorbunov, es laikam visu neesmu īsti sapratis, lūdzu, atkārtojiet teikto. Mūsu rīcībā ir likuma projekts, un, lai gan es iestājos par likuma pieņemšanu, taču tam ir divi varianti. Vai mēs balsosim par diviem variantiem, vai arī, neņemot vērā mūsu rīcībā esošo, balsosim par jūsu piedāvāto variantu?

 

Priekšsēdētājs. Pašlaik man nav pie rokas likuma projekta krievu teksta, taču tas nav svarīgi, jo jums tas ir. Kā tad iznāk tik sarežģītā situācijā? Mums ir desmitiem priekšlikumu, tajā skaitā arī komisijas iesniegtie divi varianti. Ņemot vērā šos desmitus priekšlikumu, mēs starpbrīdī - tiesa, ne bez strīdiem, -nonācām pie domas, ka jārīkojas tā, kā to dara arī PSRS Augstākajā Padomē - t.i., uzaicināt balsot tomēr par tādu variantu, kur zināmā mērā ir ievērota gan pilsētā, gan šajā zālē radusies situācija. Šo situāciju mēs nedrīkstam ignorēt. Tāpēc likumā no pirmā varianta ir saglabāta tikai pirmā rindkopa, paskatieties tekstā, es to tikko kā nolasīju. Kas attiecas uz visu tālāk fiksēto, tad to būtībā nosaka lēmuma 3. punkts. No tā tiek svītrots “vajadzības gadījumā”, tāpēc ka šī vajadzība jau ir radusies, varēja vēl norādīt termiņu, acīmredzot līdz jaunajam sasaukumam, jo mums sesija būs tikai maijā, tad acīmredzot Augstākās Padomes Prezidijam būs jāpieņem dekrēts par likumu un tas darbosies papildus mūsu likumam par vietējo pašpārvaldi, par mazākuma tiesību aizsardzību, par aizsardzības mehānismu. Ko mēs te visu laiku runājam par kaut kā aizsardzību, ja mums šī mehānisma vispār nav. Tā nu tas ir.

Ja mēs izdarām grozījumus likumā, tad lēmuma 2. punkts skan tā: “Ņemot vērā Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja vēlēšanu gaitā pieļautās nepilnības procedūras jautājumos, kas izsauca balsošanas aizklātības principa atšķirīgu vērtējumu un vienas deputātu daļas atteikšanos piedalīties balsošanā, Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomei sarīkot atkārtotu balsošanu vai izpildkomitejas priekšsēdētāja atkārtotas vēlēšanas.”

 

O.Kārkliņš (Krāslavas 214. vēlēšanu apgabals).

Biedri deputāti! Lai no kaut kādas puses neturpinātos boikots, es tomēr ierosinu atstāt arī likuma trešo rindkopu pirmajā variantā, jo tā jau var bezgala saukt atkārtotas sesijas, bet nekas nemainīsies. Ja kāda deputātu daļa atkārtoti nepiedalās sesijas darbā, par to tomēr ir jāziņo vēlētājiem un jāierosina jaunu deputātu izvirzīšana.

 

Priekšsēdētājs. Biedri deputāti! Tātad pašlaik apspriežam procedūras jautājumus. Ir desmitiem priekšlikumu, kā vēl vajadzētu rīkoties, taču vai mēs atkal atsāksim priekšlikumu apspriešanu vai tomēr runāsim par variantu, ko mēs piedāvājam kopā ar juristiem? Varbūt šis variants tomēr būtu liekams uz balsošanu? Tātad, biedri Klaucēn, pasakiet, lūdzu, savus priekšlikumus, un pēc tam arī balsosim.

 

A.Klaucēns. Es uzskatu, ka lēmuma nostādnē ir jābūt skaidrībai. Izeja no radušās situācijas ir jāatrod. Jūs pirmā varianta pirmo rindkopu ierosinājāt kā kompromisa variantu. Es domāju, ka tas ir viens variants. Otro variantu, kā mēs varētu iziet no krīzes situācijas, manuprāt, vajadzētu skatīt saistībā ar jūsu ierosinājumu, t.i., ar šī paša varianta otro rindkopu. Tas ir, “ja divu mēnešu laikā padome darbojas ne retāk kā trīs reizes...” un tālāk kā tekstā - tas, kas pašlaik ir pieņemts Igaunijā. Tāpēc man šķiet, ka katram no mums, deputātiem, vērtējot situāciju, vajadzētu ņemt vērā, ka krīzes pārvarēšanai ir divas principiālas izejas: vai nu pusi uzskatām par kvoruma pamatu, vai arī ierosinām to, kas ir Igaunijā un kas formulēts mūsu pirmā varianta otrajā rindkopā.

 

Priekšsēdētājs. Es centos paskaidrot šādi, ka likuma otrā rindkopa ir ietverta lēmumā kā 3. punkts, turklāt ne tikai tajā vien. Es domāju tā: jā, Igaunijā tā ir pieņemts, taču nevērtēsim kaimiņus un nesauksim to par “igauņu variantu”, bet gan kaut kā citādi, lai nejauktu. Tas, manuprāt, tomēr ir primitīvs. Taču to nevajag saistīt ar Igaunijas variantu. Kāpēc? Tāpēc, ka es patiesi, ņemot vērā pasaules praksi, gribētu šeit izvērst domu, kuru izteica biedrs Teikmanis. Mums tad Prezidijā ir jāizstrādā viss mehānisms. Pie kā tas novedīs? Tas novedīs pie tā, ka, kādu laiku pavadījuši savstarpējos konfliktos, deputāti pacels cepuri un aizies. Bet tauta uz ielām sāks noskaidrot attiecības citādā veidā. Tāpēc šeit patiesi vajadzētu būt referenduma principam, bet, ja referendumā netiek atbalstīts vairākuma viedoklis, tad visiem ir jādemisionē. Rezultātā tas ir viens un tas pats, taču ir daudz skaidrāks tiesiskajā aspektā. Taču tas viss, un ne tikai tas vien, ir jānosaka Augstākās Padomes Prezidijam.

Vēl vēlas runāt biedrs Daudišs. Lūdzu. Taču tad es pārkāpju procedūru, jo deputātiem biju solījis, ka pēdējais runās biedrs Klaucēns. Tagad iznāk, ka pēdējam vārds būs biedram Daudišam. Lūdzu.

 

I.Daudišs (Rīgas 29. vēlēšanu apgabals).

Es atvainojos, es patiesi negribēju pārkāpt šo vienošanos, taču gribēju vienīgi pateikt, ka šī norma ir mehāniski pārņemta no igauņu izstrādātā likuma. Igauņu likums pirmām kārtām atšķiras ar to, ka tur kvorums ir nevis divas trešdaļas deputātu, kā paredzēts mūsu pašvaldības likumā, bet tikai puse. Un tad šī norma attiecībā uz to, ka gadījumā, ja padomes sesija divu mēnešu laikā ne mazāk kā trīs reizes nevar pildīt savas funkcijas, tad sakarā ar to deputātiem ir jāatņem mandāti, un tad tam ir pavisam cita nozīme un cita darbošanās. Tas ir viens. Un otrs. Ja mēs atstājam šo normu par to, ka divos mēnešos nevar sanākt trīsreiz kopā, cerēdami, ka pēc vēlēšanām varbūt mainīsies spēku samērs, tad jāsaka pavisam skaidri - šis variants ir bezgalīgs. Ja arī mainīsies spēku samēri, tad otra puse var rīkoties pilnīgi tāpat kā līdz šim, un atkal pēc kāda brīža uz šīs normas pamata būs jārīko vēlēšanas, un tas ir bezgalīgs process.

 

Priekšsēdētājs. Es jūs atbalstu, jo tad tiešām ir jārīko referendums - un lai referendums izlemj. Bet nevis tā, kā līdz šim, ka deputāti politiski savā starpā kaujas, pēc tam viņus atlaiž, viņi, pacēluši cepuri, aiziet, bet pēc tam tauta...

 

(No zāles: Vai drīkst vienu vārdu?)

 

Priekšsēdētājs. Es kategoriski iebilstu. Es nevaru tādā veidā turpināt: mēs norunājām beigt debates, taču atkal tās turpinām. Es tā nevaru, godājamie kolēģi, jo citādi pienāks vakars, un mēs neko nebūsim izlēmuši. Taču, lai viss būtu demokrātiski un lai es nebūtu nevienam uzspiedis savu gribu, tad varbūt nobalsosim vēlreiz par to, ka mēs pašreiz pārtraucam jebkuru apspriešanu un sākam balsot manis nolasīto pirmo variantu, ko iesniedza deputātu grupa. Kas ir par šo priekšlikumu, lūdzu, balsojiet! Biedri Bērziņ, konstatējiet jūs, ir vai nav vairākums. Tas galu galā ir jūsu pienākums. Ir vairākums? Paldies. Kuri, lūdzu, ir pret? Un atturējušies? Viens atturas. Paldies. Lai vienkārši būtu izpratne, ko komisija šeit ir domājusi, nolasīsim vēlreiz. Biedrs Klaucēns pareizi teica, ka tas tomēr ir kompromisa variants. Tātad ir jāsanāk divām trešdaļām deputātu, un tas tomēr stimulēs deputātus nākt uz sesiju. Taču, ja divas trešdaļas neatnāk, tā tad ir viņu pašu darīšana, nākamā sesija sanāk ar to pašu dienas kārtību un ir spējīga izlemt, ja ir ieradusies puse deputātu, protams, ievērojot visus pārējos pašvaldības likuma paragrāfus, kur ir atzīmēts, cik balsis par kuru attiecīgā likuma sfēru ir jāsaņem - vai tā ir puse no tiem, kuri piedalās, vai puse no ievēlēto deputātu skaita. Kā tas ir norādīts likumā. Tātad kurš ir par tādu likuma 17. panta papildinājumu, lūdzu, balsojiet, paceļot balsošanas kartītes. Biedri Bērziņ un pārējie, piecelieties visi un saskaitiet balsis, lai šeit nebūtu nekādu domstarpību. 187 balsis “par”. Mums “par” vajag 160. Tātad šis papildinājums ar balsu vairākumu ir pieņemts. Lūdzu, kuri deputāti balso “pret”, paceliet balsošanas kartītes. 33 ir pret. Atturas? Paldies.

Tagad, lūdzu, nobalsosim lēmuma projektu un lemsim, ko darīt tālāk.

Tagad par lēmuma projektu. Vai ir vajadzība vēlreiz to nolasīt? Ja tādas vajadzības nav, balsosim. Kuri ir par? Lūdzu, saskaitiet. 187 ir par. Kuri ir pret, lūdzu, balsojiet! Paldies. Un kuri atturas? Paldies. Tātad lēmums ir pieņemts. Deputāts Kārkliņš protestē pret to, ka mēs pirmajam variantam neesam balsojuši trešo rindkopu. “Ja deputāts atkārtoti apzināti nepiedalās sesijas darbā, padomei ir tiesības paziņot par šiem faktiem kolektīviem un sabiedriskajām organizācijām.” (No zāles: Vēlētājiem, vēlētājiem un sabiedriskām organizācijām un deputātu...) Tikai vēlētājiem. Tātad: “Ja deputāts atkārtoti apzināti nepiedalās sesijas darbā, padomei ir tiesības paziņot par šiem faktiem vēlētājiem un ierosināt jautājumu par deputāta atsaukšanu.”

Pirms mēs to balsojam, no procedūras viedokļa raugoties, man jāprasa jums sekojošais. Tad mums jābalso, vai mēs par šo ierakstu balsosim, jo citādi, es jūtu, visi deputāti pēc tam man izteiks savas pretenzijas. Lūdzu, domājiet. Lai gan, atklāti sakot, ja es nesēdētu šeit, man būtu vienalga - vai šis ieraksts ir vai šāda ieraksta nav. Vai tad bez mūsu ieraksta padome nevar pieņemt tādu lēmumu? Vai tad nevar ierosināt? Tātad es līdz galam neesmu izpratis likuma būtību, man juristi te paskaidro, ka padome paziņot var, bet ierosināt nevar. To tik un tā lems vēlētāji. Tāpēc šī paziņošana vai ierosināšana ir viens un tas pats. Nē? Tātad deputāts Kārkliņš uzstāj, lai mēs balsotu par šo te trešo rindkopu. Vai mēs balsosim visus ierosinājumus vai tikai deputāta Kārkliņa ierosināto? Tas man tūlīt ir jāliek uz balsošanu. Tātad vispirms balsosim tā. Vispirms ir jābalso, ka mēs nebalsosim nevienu priekšlikumu, jo esam nobalsojuši šo projektu. Un pēc tam balsosim, vai vajadzētu balsot tikai par deputāta Kārkliņa ierosinājumu. Tātad tagad balsojam par to, ka vairāk nebalsosim ne par vienu ierosinājumu. Kuri, lūdzu, ir par, paceliet balsošanas kartītes. Saskaitiet, lūdzu. Par ir 133. Tātad, likumu pieņemot, vajag 160 balsis, bet pārējos gadījumos pusi no klātesošajiem, šis ir procedūras jautājums. Cik mums ir puse no klātesošajiem? 116 balsis. Mums ir vajadzīgas 116 balsis, lai noraidītu mūsu kolēģa Ojāra Kārkliņa priekšlikumu. Cik balsis mēs saskaitījām? 133. Tātad komisijas priekšsēdētājs Bērziņš paziņo, ka priekšlikums ir noraidīts. Tātad par šo jautājumu ir viss. Kā, lūdzu? Jautājums ir izskatīts. Biedri Teikmani, jautājums ir izskatīts. Tālāk, lūdzu, darbojieties Rīgas pilsētas padomē.

Paldies, jautājums ir izskatīts. Tālākās visas neskaidrības skaidros Augstākās Padomes Prezidijs. Ir nobalsots, mēs esam diskutējuši, cik spējuši, bet tagad izskatīsim tālākos jautājumus. Par otro punktu? Jā, lai cik tas nepatīkami man arī nebūtu, ir jāatzīst, ka biedram Teikmanim taisnība. Šeit mums ir tā sarakstīts, taču tas nav attaisnojums, ka te uzrakstīts otrais variants, un mēs to lasām, bet otrais variants ir tas, kurš uzrakstīts bez pirmās rindkopas. Bet ar otrā punkta papildinājumu komisija ierosināja papildināt Latvijas PSR likuma par pagastu pašvaldību 23. pantu, Latvijas PSR likuma par pilsētu pašvaldību 23. pantu un Latvijas PSR likuma par rajonu pašvaldību 22. pantu, aiz vārda “aizklāti” pieliekot klāt “vai personāli”. Šeit apspriešanā radās dažādi varianti. Cik es atceros, biedrs Klaucēns norādīja, ka “atklāti” vai “aizklāti” jau klasificē personālu, bet tagad, lai mums tomēr darbs ritētu veicīgāk uz priekšu, es lūdzu juristus pēc kārtas izteikt savas domas, un tad mēs redzēsim, par kuru viedokli balsot.

 

A.Krūmiņš.

Šeit likuma 23. panta labojumi ir ļoti vienkārši, būtībā šo pantu varbūt vajadzēja izteikt jaunā redakcijā, tad būtu skaidrāk. Un jaunā redakcija būtu šāda: ka balsošana sesijā parasti notiek atklāti, aizklāta vai personāla balsošana par jebkuru jautājumu notiek tad, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa no ievēlēto deputātu kopskaita vai aizklātu balsošanu paredz likums. Tātad vienkārši šis pants tiek papildināts ar vārdu “personāla”. Līdz šim mums likuma 23. pantā bija noteikts, ka aizklāta balsošana notiek tad, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa no ievēlēto deputātu kopskaita vai aizklātu balsošanu paredz likums. Tātad vienkārši šis pants tiek papildināts ar vārdu “personāla”. Līdz šim mums likuma 23. pantā bija noteikts, ka aizklāta balsošana notiek tad, ja to pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa no ievēlēto deputātu kopskaita. Tagad ir nācis klāt: “aizklāta vai personāla” balsošana notiek tad, ja to pieprasa viena desmitā daļa. Lūk, visa būtība.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk vārds citiem juristiem.

 

G.Zemrībo. Es pilnīgi piekrītu tam, ko teica biedrs Krūmiņš. Vienīgi varu piebilst, ka mums varbūt zināmas problēmas rada terminoloģija. Mēs īsti nezinājām, kā tulkot - “personāla” vai “vārdiska” balsošana.

 

Priekšsēdētājs. Biedri Bišer, pēc saraksta es jūs vēl nevaru saukt, taču ļoti gribētu lūgt izteikt savas domas. Vai viņa šobrīd nav? Biedrs Bojārs piekrīt Krūmiņa domām, tātad jau trīs juristi mums ir. Ja citu priekšlikumu nav, šajā sakarā grib izteikties Andris Teikmanis.

 

A.Teikmanis. Arī es piekrītu iepriekšējo juristu teiktajam par šo balsošanas veidu. Es vienīgi varētu piebilst, ka arī šis balsošanas veids ir viens no mazākuma tiesību aizsardzības paņēmieniem, kas ne reizi vien tiek izmantots Maskavas parlamentā, taču es jau teicu, ka šajā gadījumā var rasties zināmas domstarpības, ja viena desmitā daļa deputātu pieprasīs aizklāto balsošanu, otra desmitā daļa - personālo balsošanu. Tātad likumā vajadzētu noteikt prioritāti, kuru balsošanas veidu strīdus gadījumā vajadzētu izvēlēties sesijai. Manuprāt, šī prioritāte būtu jādod personālajai balsošanai, un tāpēc mans papildinājums pie šī panta būtu šāds: “domstarpību gadījumā priekšroka dodama personālajai balsošanai”. Ja aizklāto balsošanu paredz likums, tad domstarpības neradīsies.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, biedri Gavrilov, tikai ļoti īsi.

 

M.Gavrilovs.

Mēs šo jautājumu esam skatījuši un piekrītam tā nostādnei, jo vairāk tāpēc, ka paši to izvirzījām šajā sarunā. Taču jautājums ir tāds, kam balsošanā piešķirt prioritāti, ja abos gadījumos minēti 10 procenti, kas pieprasa vienu vai otru balsošanas veidu. Tā ir absurda situācija. Mūsu oponenti gan saka, ka prioritāte būtu jādod personālajai balsošanai, taču es domāju, ka mazākuma uzskatu un interešu aizsardzībai prioritāte būtu dodama aizklātajai balsošanai. Te tad, rau, arī ir domstarpības.

 

Priekšsēdētājs. Es pašlaik ne visu gluži sapratu. Varbūt jūs paskaidrotu sīkāk, kāpēc, teiksim, prioritāte tiek dota aizklātajai balsošanai. Es vismaz saprotu tā, ka balsošanā personālā balsošana tad arī ir aizklātā balsošana.

 

M.Gavrilovs. Nē, personālā balsošana notiek pēc saraksta.

 

Priekšsēdētājs. Es te domāju par to, kā tas notiek Maskavā. Tas ir, ja es balsoju personāli, tad pat biedrs Vagris, kas sēž man blakus, nezina, par ko es balsoju. Taču mēs jau pēc dzirdes zinām... Bet lai tas nenotiktu, mums poga jānospiež trīs reizes. Tomēr arī tur ir zināma viltība, jo visas trīs reizes pogu nevar nospiest. Un tas ir ļoti sarežģīti, kā mēs tur balsojam. Kad esam tā nobalsojuši, protams, notiek balsošana pēc saraksta. Un katrs vēlētājs ar masu informācijas līdzekļu starpniecību jebkurā brīdī var uzzināt, kā mēs esam balsojuši. Tiesa gan, tur rodas kāda cita problēma: mūsu cienījamie žurnālisti izvēlas vienu vai otru deputātu pēc savas patikas: piemēram, mani, Jeļcinu vai vēl kādu citu un tādējādi izraisa interesi par to, par ko kurš balsojis. Šādā gadījumā pareizāk būtu dot mūsu delegācijas sarakstu visā pilnībā, un tad arī viss būtu skaidrs. Taču tā jau ir žurnālistu darīšana.

 

M.Gavrilovs. Redziet, te rodas zināma atšķirība, jo ir balsošanas pamatforma - atklātā balsošana. Taču tālāk ir runa par diviem balsošanas variantiem - personālo - to, kuru jūs nosaucāt, un aizklāto - kad pēc tam nav nekāda saraksta, t.i., kurš un par ko ir balsojis, tas nevienam un nekad nekļūs zināms - tā ir liela starpība. Un tā, lūk, izvirzās jautājums: kam piešķirt prioritāti - personālajai vai aizklātajai balsošanai, kad viena vai otra grupa gribēs pieprasīt to vai citu balsošanas formu. Mūsu uzskats ir tāds, ka šādā gadījumā prioritāte dodama aizklātajai balsošanai. Taču mūsu oponenti ir pretējos uzskatos.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl ir kādi jautājumi? Lūdzu, biedri Narkevič!

 

G.Narkevičs.

Atļaujiet man vērst deputātu uzmanību uz aizklātās balsošanas prioritāti. Šajos apstākļos - atklātības laikmetā tas nav pieļaujams. Un, otrkārt, ja mēs runājam par deputātu vēlēšanām, tad aizklātās vēlēšanas iedzīvotājiem ir viņu gribas izpausme. Te runa ir par deputātiem, un viņiem ir jāatskaitās vēlētāju priekšā. Pagājušajā gadā Konstitūcijas komisijā šis jautājums jau tika apspriests, vai deputāts var balsot par kaut ko, nerēķinādamies ar vēlētāju gribu, un tomēr mēs palikām pie tā principa, ka katram deputātam ir jāatskaitās saviem vēlētājiem. Tātad katram vēlētājam ir tiesības griezties pie sava deputāta un prasīt, par ko viņš ir balsojis. Sakarā ar to aizklātajai balsošanai nekad nevar būt prioritāte. Prioritāte dodama vai nu atklātai balsošanai, vai arī personālajai balsošanai.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, biedri Bišer!

 

I.Bišers (PSRS tautas deputāts).

Es arī gribētu pievienoties iepriekšējiem runātājiem, vadoties no manas līdzšinējās pieredzes PSRS Augstākajā Padomē un PSRS Tautas deputātu kongresā. Mūsu atklātības periodā vairākkārt tika izvirzīts jautājums par to, lai iespējami samazinātu deputātu darbības kaut kādu slepenību. Jā, mums ir ārsta noslēpums, mums ir izmeklētāja noslēpums, turpretī, pēc lielas daļas deputātu un arī daudzu vēlētāju uzskatiem, nedrīkst būt deputāta noslēpuma no tautas, no saviem vēlētājiem. Tauta var deputātu vērtēt, var pievienoties vai nepievienoties viņa rīcībai. Deputātam ne vienmēr ir iespēja konsultēties ar saviem vēlētājiem, kā viņam konkrētajā gadījumā rīkoties, tad viņam pašam jāuzņemas visa atbildība, taču tautai ir jābūt iespējai kontrolēt viņa darbību. Un tāpēc mēs daudzos gadījumos izmantojam pat tādu iespēju, ka, lai gan oficiāla atklāta balsošana nenotika, mēs tomēr katrs parakstījāmies, par ko esam nobalsojuši, un nodevām šīs ziņas preses izdevumiem publicēšanai. Tālāk. Personālā balsošana, pēc deputātu vairākuma ieskatiem, ir viena no mazākuma privilēģijām. Tieši mazākuma interešu aizsardzība. Kad mēs apspriedām reglamentu, tad tieši tika uzskatīts, ka jautājumu par personālo balsošanu nevajadzētu izlemt ar balsu vairākumu, bet būtu jālemj pēc vienas ceturtdaļas vai vienas trešdaļas deputātu pieprasījuma, un ar to tad arī pietiktu, lai varētu notikt personālā balsošana un šajā gadījumā personālajai balsošanai būtu zināma prioritāte, tieši saistot to ar mazākuma tiesībām. Tāpēc es domāju, ka Augstākajai Padomei, iekams tā pieņem lēmumu, vajadzētu šos apstākļus vispusīgi apsvērt.

 

G.Zemrībo. Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka sesijā var būt runa tikai par atklāto balsošanu, jo deputātam, kad viņš balso par kādu jautājumu, nevar būt nekādu noslēpumu no citiem, ne arī no tiem vēlētājiem, kuri viņu izvirzījuši. Jautājums ir vienīgi par to īso brīdi, kad es paceļu un nolaižu šo roku, un tad šis mirklis aiziet nebūtnē, jo varbūt vienīgi televīzija nofiksē - es esmu tur balsojis. Taču, ja šis jautājums ir principiāli svarīgs, un pēc tam varbūt deputāti vai vēlētāji man var pieprasīt, lai es atskaitos par savu nodoto balsi, tad mana rīcība ir jāfiksē, tad var būt runa, lūk, par šo personālo jeb vārdisko balsošanu. Manā izpratnē aizklātā balsošana varētu būt tikai tad, kad runa ir par vēlēšanām, kurās jāvēl attiecīgas amatpersonas. Tas ir cits jautājums, jo es negribu sabojāt attiecības ar savas nākamās Augstākās Padomes vai izpildkomitejas priekšsēdētāju, un tās ir manas tiesības uz šo noslēpumu, jo tad es varu balsot tā, kā uzskatu par pareizu. Pašlaik, kad runa ir par balsošanu sesijā, prioritāte tomēr būtu jāatdod tiem, kuri prasa šo vārdisko vai personālo balsošanu, turpretī, ja runa ir par vēlēšanām, tad tas ir cits jautājums.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Centīsimies ātri virzīties uz priekšu, jo citādi netiksim pie svinīga sesijas noslēguma. Tātad kādā kārtībā mums vajadzētu balsot? Komisijas variants - nebalsosim, jo priekšlikumi nebūt neizsaka līdz galam lietas būtību. Mūs tūlīt var oponēt un teikt, ka viena desmitā daļa var itin veikli izveidoties, tad vēl otra desmitā daļa, bet ko darīt tālāk? Vai atkal meklēt palīdzību Augstākajā Padomē? Tāpēc ir divi varianti: viena grupa piedāvā... Vienīgi žēl, ka tūlīt esam spiesti saistīties ar grupām, līdz šim mēs varējām bez tā iztikt, taču tagad ir iznācis tā, ka mums precīzi jābalso - vai nu par vienas grupas priekšlikumu, vai par otras grupas priekšlikumu. Varbūt jums ir kādi priekšlikumi, kā no šīs situācijas izvairīties?

 

(No zāles: Mēs visu saprotam.)

 

Priekšsēdētājs. Varbūt varētu rīkoties arī tā, jo jau agrāk bija izteikts uzskats, ka arī tas ir grupas viedoklis. Cits nekas neatliek, jo mēs nevaram ilgāk galvu lauzīt - mums ir divi priekšlikumi, tie ir ienākuši noteiktā secībā, tātad vispirms papildinājums, ka domstarpību gadījumā priekšroka dodama personālajai balsošanai. Tātad balsojam. Kuri ir par to? Lūdzu, tomēr saskaitiet, kaut gan komisija uzskata, ka ir vairākums... lai būtu precīzi. 169 balsis ir par, mums bija vajadzīgas tikai 160 balsis - tātad tiek papildināts 17. pants, arī 23. un 22. pants. Kuri ir pret? 37. Kuri atturas - 19. Tātad likuma papildinājums ir pieņemts.

 

T.Savicka (Rīgas 31. vēlēšanu apgabals).

Ņemot vērā to, ka likums par pašvaldību vēl nav stājies spēkā un ka Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes sesijai vajadzēs turpināt darbu, es ierosinu nobalsot, ka minētie likuma grozījumi un papildinājumi stājas spēkā jau ar šodienu.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi un iebildumi? Nav. Tad, lūdzu, balsosim. Kas ir par? Vairākums.

(No zāles: Mēs nedzirdam.)

Tātad šis jautājums ir izskatīts.

Tālāk izskatīsim nākamo jautājumu par komisijas apstiprināšanu pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai. Tātad Augstākās Padomes Prezidijs ir izpildījis Augstākās Padomes lēmumu un izveidojis šādu komisiju, kuras sastāvu iesniedz jūsu akceptam. Vēl pirms tam šajā sakarā tika saņemti ļoti daudzi iesniegumi, vēstules un priekšlikumi, kuru būtība ir apmēram tāda - Augstākajai Padomei ir jāizveido komisija, un šai komisijai jāsāk konkrēts darbs. Bez šiem vispārējiem priekšlikumiem ir saņemti arī konkrēti deputātu priekšlikumi vai lūgumi, kuri man jums ir jānolasa.

“Vai patiesi grupa Latvijas, Lietuvas un Igaunijas PSRS tautas deputātu ir griezusies pie biedra Gorbačova ar prasību sarīkot pārrunas ar Savienības valdību par šo republiku izstāšanos no PSRS sastāva. Ja tāds fakts ir noticis, tad par to ir jāinformē sesijas dalībnieki, kas viņus ir pilnvarojis izteikt šādas prasības.

Dmitrijevs, Terehovs, Orlovs.”

“Ierosinām papildināt komisijas sastāvu pasākumu sagatavošanai Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanai ar šādiem locekļiem: O.Mošenko - Baltijas dzelzceļa priekšnieku; A.Teikmani - Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju; V.Žarkovu - Daugavpils pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāju; Z.Petkeviču - Rēzeknes pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju; V.Krūmiņu - Republikāniskās kara un darba veterānu padomes priekšsēdētāju; S.Dīmani - Latvijas Valsts universitātes docentu, ekonomikas zinātņu kandidātu, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāta kandidātu; A.Klaucēnu, A.Drīzuli, P.Ņefedovu - Latvijas PSR Darba kolektīvu apvienotās padomes priekšsēdētāju; B.Vercešuku - Latvijas uzņēmēju asociācijas priekšsēdētāju; K.Ņukšu - strādnieku, PSRS tautas deputātu; M.Dubru - Latvijas PSR tautas deputāta kandidātu.” Tālāk es lasīšu tā, kā šeit parakstījušies. Ir šādi paraksti: deputāti Blohins, Sedihs, Praude, Belokurovs, Loskutovs.

 

Priekšsēdētājs. Lai tālāk organizētu darbu, mums varbūt ir nepieciešamas debates. Vai vēl kāds grib pieteikties debatēs?

Manuprāt, lai varētu tālāk debatēt, gan mums, gan varbūt arī republikas iedzīvotājiem ir jābūt skaidrībā par to, ko mēs te gribam darīt un kā mums būtu tālāk jādarbojas. Tātad - par komisijas nepieciešamību mēs esam nobalsojuši pagājušajā reizē, tāpēc atgriezties vēlreiz pie šī jautājuma izdebatēšanas nebūtu nepieciešamības. Šī jautājuma vajadzību izvirza pati dzīve. Mēs ļoti daudz runājam par patstāvību, par neatkarību, par suverenitāti, par to diskutē PSRS Augstākās Padomes deputāti Maskavā, nemaz nerunājot par mūsu deputātiem. Pats nebūdams Maskavā, es vakaros klausos, ko tur debatē, un tur nemitīgi runā par to, ka republiku suverenitāti vajag piepildīt ar reālu saturu un tā tālāk. Tāpēc republikas iedzīvotājiem ir tāda vēlme izveidot šo komisiju, un komisijai ir jāsāk darboties. Es domāju, par to jautājumu pat nevajadzētu diskutēt.

Tālāk par to, kuri būtu iekļaujami šajā komisijā. Es jums ļoti īsi varu paskaidrot, ko šajā sakarā domāja Augstākās Padomes Prezidijs. Jā, tā ir diezgan paliela, taču mēs tāpēc domājām, ka šeit ir jābūt otram punktam, un Augstākās Padomes Prezidijā ir jāizveido darba grupa. Es saprotu, ka komisijas lielais skaitliskais sastāvs var izraisīt nelielu smaidu, taču, ja mēs iedomātos, ka tik liela, nopietna jautājuma risināšanā mēs varam darboties ar ļoti ierobežotu cilvēku grupu, tad viss beigtos ļoti vienkārši. Mēs darbotos trīs komisijas: viena - PSRS Augstākajā Padomē, otra - Maskavā kopīgi ar dažādu līmeņu resoriem, lai risinātu ar tiem sarunas, un trešā komisija - republikā, turklāt ne tikai trešā, bet vēl daudzas citas, jo var rasties komisijas no mūsu republikas dažādu pilsoņu grupām. Tā ir dzīves realitāte, kas dažās republikās jau skaidri iezīmējas. Un es te negribētu nosaukt kādu konkrētu republiku, jo tad es it kā kritizētu, ka tur vai pie mums ir labāk, bet to es nekādā gadījumā negribētu darīt.

Tātad ir jāizveido darba grupas, kurām tūlīt jāsāk strādāt, nemaz negaidot, ko un kā darīs jaunā Augstākā Padome. Ir jāsāk strādāt pie platformas izveidošanas, kā mēs turpmāk virzīsimies konkrēti uz savu neatkarību. Šīm darba grupām tūlīt jāsāk darboties.

Un tālāk. Es domāju, ka šeit nav pateikts tas, ko mēs jau teicām par grupu sastāva izskatīšanas rezultātiem. Protams, par izskatīšanas rezultātiem vienmēr lems Augstākā Padome, taču Augstākās Padomes Prezidijam ir jādod šīm darba grupām tiesības šajos trijos mēnešos konkrēti strādāt. Ja darba grupa ir izstrādājusi savu platformu, viņa iesniedz to Prezidijā, Prezidijs to izskata un viņa Prezidija uzdevumā var darboties Maskavā. Mums pašreiz nemitīgi rodas jautājums - kas un kā vārdā runā Maskavā? Taču gan vieni, gan otri runā republikas vārdā. Kā vieni, tā otri runā savu vēlētāju vārdā. Ja mēs ņemtu strikti, tad Augstākās Padomes vārdā var runāt tikai tās pieņemtie lēmumi un likumi. Un vēl, ja ņem strikti, to var darīt tikai Augstākās Padomes priekšsēdētājs vai tās Prezidija priekšsēdētājs, ja skatāmies no tiesiskā viedokļa. Tomēr mēs saprotam, ka nevaram doties uz Maskavu, ja mums nav savas platformas. Tāpēc mēs dodamies uz Maskavu, lai domātu, kā turpmāk virzīties uz priekšu. Un, kamēr šī platforma nav izstrādāta, mums darba grupai un Prezidijam ir jādod tādas pilnvaras, lai Prezidijs kopā ar darba grupām šajā trīs mēnešu ilgajā periodā varētu tās maksimāli izmantot, jo mēs nevaram stāvēt uz vietas. Visu pārējo, protams, lems mūsu republikas Augstākā Padome - tā vai nu akceptēs, vai neakceptēs šādu rīcību, bet varbūt uzdos rīkoties citādi. Un katram ir jābūt, manuprāt, par to skaidrībā. Ja mēs šo vienkāršo, pat pasaules prakses variantu neīstenosim apmēram tādā vai citādā veidā, tas tūlīt radīs dažādas nesaprašanās, dažādus skaidrojumus un katra politiskā frakcija vēlēšanu gaitā izmantos to savos vēlēšanu, varbūt pat ne savtīgos, bet tīri labos nolūkos. Taču es nezinu, vai tā mums vajadzētu orientēt savus vēlētājus? Es vienmēr viņus orientēju nevis uz pretējās puses kritiku, bet uz konkrētu rīcību un konkrētiem rezultātiem. Lai jebkura sabiedriska organizācija savā darbībā par galveno motīvu uzskata nevis pretinieka kritiku, bet sava darba rezultātu parādīšanu vēlētājiem, tad mums kļūdu nebūs. Un viņi spriedīs par rezultātiem. Tāpēc šo lēmumu mēs varētu papildināt ar šādu tekstu, ka Augstākā Padome pilnvaro Augstākās Padomes Prezidiju laika posmā līdz jaunās Augstākās Padomes darba sākumam kopā ar darba grupām iesniegt PSRS Augstākajai Padomei konkrētus priekšlikumus par Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atjaunošanu. Lūdzu, izsakiet savas domas. Ar to tad es beidzu savu ievadu.

Pirmais lūdza vārdu PSRS tautas deputāts Juris Bojārs. Diemžēl šeit ir pierakstījušies vieni un tie paši deputāti: Bišers, Zemrībo... Lūdzu.

 

J.Bojārs.

Cienījamie deputāti! Nevaru teikt, ka nupat dzirdētajai kritikai nebūtu bijis nekāda pamata. Formāls pamats mums ir, taču, no otras puses, jāatzīst, ka arī tiem Tautas deputātiem, kuri ir Maskavā, bet kuri ievēlēti no Latvijas, ir zināms tautas mandāts, tātad formāli viņi varētu uzstāties savu vēlētāju vārdā. Es varētu runāt dobelnieku vārdā, ja es tur būtu sarīkojis vispārēju referendumu un noskaidrojis viņu vairākuma gribu. Tagad es varu vadīties tikai pēc tā, ko manu uzstāšanos laikā ir teikuši mani vēlētāji vai arī esmu dzirdējis, uzstājoties kur citur Latvijā. Manu stāvokli dara visai šaubīgu tas, ka es varu pārstāvēt tikai sevi, savas domas, varbūt varu uzstāties vēl arī kā zinātnieks. Līdz ar to es redzu, ka šajā ziņā ir jāieved zināma kārtība. Un prakse, kāda mums ir uzkrājusies darbā PSRS Augstākajā Padomē un tās komisijās, rāda, ka mums ir radušās ja ne gluži domstarpības, tad vismaz dažādi viedokļi par mūsu tālāko attīstības ceļu. Tādi pastāv ne tikai starp tiem PSRS tautas deputātiem, kuri ievēlēti no Baltijas republikām un kuru liela daļa stāv Tautas frontes pozīcijās. Arī tiem tur ir dažādi viedokļi, kā vajadzētu rīkoties. Krasi pretējs viedoklis ir tiem deputātiem, kurus nav izvirzījuši tautfrontieši. Bez tam ir jāņem vērā tas, ka pašlaik notiek gatavošanās vēlēšanām un ka mēs visi esam cilvēki, turklāt daudzi no mums balotējas. Mēs tur, Maskavā, ātrāk tiekam klāt augstajai priekšniecībai un pēc tam ļoti steidzīgi skrienam pie masu informācijas līdzekļiem un ziņojam, cik varonīgi esam uzstājušies. Katrs, protams, savas kompetences līmenī. Līdz ar to rodas tik plašs domu plurālisms, ka diezin vai mēs drīkstam tādos svarīgos visas tautas tālākā likteņa jautājumos rīkoties tik neapdomīgi. Es domāju, ka vienīgais mūsu darbības vadmotīvs un vienīgais pareizais ceļš ir noteikts mūsu Konstitūcijā, tajā skaitā arī Latvijas Konstitūcijā. Apmēram tādi paši noteikumi ir arī starptautiskajās tiesībās, kur ir skaidri un gaiši pateikts, kas ir tiesīgs uzstāties valsts un tās tautas vārdā.

Līdz ar to es ierosinu lēmumā, kurš ir jūsu priekšā, izdarīt sekojošu labojumu. Es došu priekšsēdētājam tūlīt vienu eksemplāru, lai viņš var sekot līdzi.

 

Priekšsēdētājs. Man tas jau ir, vai varbūt tas ir cits? Jūs visu laiku man dodat vienu pēc otra.

 

J.Bojārs. Tas nav mans.

 

Priekšsēdētājs. Bet te ir jūsu paraksts.

 

J.Bojārs. Tātad tas jau ir bijis pārdrukāts. Kā jūs redzat, aparāti ne vienmēr strādā lēni. Tie dažkārt spēj arī ātri pārdrukāt.

Tātad otro punktu es ierosinu izteikt sekojošā redakcijā, respektīvi, iestarpināt jaunu otro punktu, bet tagadējo otro punktu pārveidot par trešo punktu: “Pasludināt, ka visā komisijas darba laikā, saskaņā ar esošajiem starptautisko tiesību un Latvijas PSR Konstitūcijas principiem un atbilstoši ieņemamajiem amatiem, komisijas darbu vada un ir tiesīgi uzstāties republikas un Latvijas tautas vārdā Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs, Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs un Latvijas PSR ārlietu ministrs.” Kāpēc es šeit neminēju konkrētus vārdus? Tāpēc ka, jūs jau zināt, pašreiz ir pārveides periods, amati ātri mainās, bet pēc tam būs arī jauna Augstākā Padome. Un tad praktiski jaunajā Padomē šo tēzi nebūs vajadzības mainīt.

 

Priekšsēdētājs. Biedrs Lazdiņš, runādams par darba komisijas locekļu izvēli, ierosina no vienas organizācijas izslēgt tikai pirmo personu. Taču tad šeit jāraksta, vai tā pēc gradācijas ir pirmā persona. Es atvainojos, biedri Lazdiņ, nu tad rakstiet latviski. Jūs droši vien te domājat vienu personu. Ja ir Skrabe, vai ir vajadzīgs arī Mošenko? Otrkārt, ņemot vērā jautājuma nopietnību un tā plašo aspektu, komisijā papildus ieslēgt: no Materiāli tehniskās apgādes komitejas - priekšsēdētāja vietnieku Edgaru Zausajevu, no Transporta un ceļu ministrijas - Jāni Janovski, jo viņiem valdība ir devusi uzdevumu kompleksi skatīt transporta jautājumus. Tālāk vārds deputātam Zemrībo.

 

G.Zemrībo.

Biedri priekšsēdētāj! Es vārdu nemaz nelūdzu, man bija tikai priekšlikums, jo šajā sarakstā es neatradu nevienu speciālistu ekoloģijas jautājumos. Bieži vien mūsu sesijās šajā sfērā labas zināšanas un lielu enerģiju demonstrējis PSRS tautas deputāts biedrs Eizāns, tāpēc man ir priekšlikums iekļaut šajā sarakstā arī biedru Eizānu. Tas arī ir viss.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk runās PSRS tautas deputāts Bišers. Bez tam ir saņemts deputāta I.Daudiša priekšlikums šajā sarakstā ietvert arī Viktoru Skudru. Lūdzu.

 

I.Bišers.

Cienījamie deputāti! Atļaujiet man sākt savu uzstāšanos ar mazu atkāpi, kas tomēr visciešākajā veidā ir saistīta ar to, ko es gribu teikt tālāk. Šī acīmredzot ir pēdējā sesija, kurā jūs piedalāties. Jūs nobeidzat lielu darba cēlienu. Tas ir bijis grūts laiks, lielu pārvērtību, lielu pārmaiņu laiks, kad jums nācās arī sevī kaut ko lauzt, daudz ko pārvērtēt, kad vajadzēja prast rīkoties pilnīgi jaunos apstākļos. Mēs visi zinām, kā noritēja vēlēšanas tad, kad jūs tikāt ievēlēti, un kurš faktiski izraudzīja deputātus. Un tajā pašā laikā šobrīd, kad mums notiek visas tautas atmoda, kad norit visas mūsu valsts politiskā reforma un pārkārtošanās, kad politiskās dzīves arēnās priekšplānā iznāk tauta, jūs tomēr esat atraduši spēku ieklausīties tautas balsī, rīkoties tā, kā tauta jūs aicināja, un pieņemt tādus lēmumus, kurus atbalstīja tautas vairākums. Tas nebija viegli, bet jūs to tomēr izdarījāt, un tāpēc es kā vēlētājs gribu pateikt jums lielu paldies un apgalvot, ka jūs varat mierīgi novērtēt savu darbu. Liels paldies jums! Protams, jūs sastapāt arī kritiku.

 

Priekšsēdētājs. Es, biedri Bišer, ļoti atvainojos, tas viss ir ļoti patīkami, un mēs sirsnīgi pateicamies arī jums, bet diemžēl pēc 5 minūtēm ir pusdienu pārtraukums.

 

I.Bišers. Es to nezināju, un tas, protams, ir bīstams moments - vēl jo vairāk tāpēc, ka man varbūt ir vēl ko teikt. Es domāju, ka jūs paliksiet vēsturē ar to, ka esat pieņēmuši ļoti principiālus lēmumus par mūsu valsts suverenitātes deklarāciju un mūsu republikas neatkarības deklarāciju. Tie ir paši principiālākie lēmumi, un, lai gan viens otrs tos ir centies nomelnot, jūs tomēr savu principiālo gribu esat izteikuši. Un tagad jau no mūsu valdības, no Augstākās Padomes Prezidija un arī no mums, PSRS tautas deputātiem, ir atkarīgs, vai šiem lēmumiem būs vai nebūs konkrēts saturs. Un tieši ar to ir saistīts jautājums - kas šobrīd tiek skatīts Maskavā un ko mēs, PSRS tautas deputāti, tur darām, kā mēs rīkojamies. Jāteic, ka, lai gan mums ir zināms mandāts tieši no saviem vēlētājiem, tomēr pamatā esam centušies visu savu darbību saskaņot ar tiem lēmumiem, kurus jūs esat pieņēmuši. Un tāpēc arī PSRS Augstākās Padomes sesijas pirmajā dienā, kad tika apstiprināta dienas kārtība, arī Lietuvas un Igaunijas deputāti uzstājās ar ierosinājumu atbilstoši tām neatkarības deklarācijām, ko bija pieņēmuši viņu parlamenti, - sākt tiešas sarunas ar PSRS Augstāko Padomi par šo deklarāciju realizēšanu. Mūsu republikā tāda deklarācija vēl nebija pieņemta, tāpēc mēs nevarējām oficiāli to prasīt, taču deputāts Juris Bojārs tomēr pievienojās un to atbalstīja, uzskatot, ka tuvākajā laikā, tātad pēc divām dienām, arī jums būs jāapspriež šis pats jautājums. Un šajā ziņā viņš nekļūdījās, jo tiešām arī jūs pieņēmāt šādu deklarāciju. Šīs deklarācijas principiāli pārmainīja politisko situāciju mūsu valstī un attieksmi pret visiem procesiem, kuri jau bija sākušies mūsu republikās. PSRS augstākā vadība ieklausījās šajos aicinājumos par tiešām sarunām un arī sāka jau zināmus ievaddarbus šādu sarunu risināšanai.

Šajā sakarā PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājs griezās pie manis un lūdza priekšlikumus, kāda varētu izskatīties mūsu platforma šajās sarunās. Es tajā brīdī biju spiests atbildēt, ka šajā jautājumā es varu izteikt tikai savu personisko viedokli, jo jūsu dotas pilnvaras man tajā laikā nebija, Augstākā Padome savu attieksmi neizteica. Un es viņam iesniedzu šos priekšlikumus, vēlreiz uzsverot, ka tas ir mans pilnīgi personiskais viedoklis. Ar šo viedokli mēs iepazīstinājām arī Lietuvas un Igaunijas deputātus, kuriem šādas pilnvaras bija un kuri teica, ka, lai gan šis bija mans personiskais viedoklis, tas tomēr atbilst arī šo republiku viedoklim un ka tās šīs idejas varētu likt šo mūsu sarunu pamatā. Pēc tam 27. februāra sēdes laikā biedrs Gorbačovs griezās pie manis un lūdza noorganizēt tikšanos ar mūsu triju republiku pārstāvjiem, kurā viņš gribēja apspriest virkni jautājumu. Viņš lūdza, lai no katras republikas šajā tikšanās reizē piedalās pa diviem pārstāvjiem. Un to bija diezgan grūti pietiekami operatīvi izdarīt, jo šī saruna notika sēdes laikā, bet viņš gribēja tūlīt pēc sēdes tikties. Kandidatūras bija vairākas, tomēr, pārrunājot šo jautājumu ar mūsu deputātiem, kas piedalījās sēdē, - vai vismaz viņu lielāko daļu, no mums tikām izraudzīti divi: es un deputāts Vulfsons. Lietuva rekomendēja deputātus Vilku un Prunskieni, bet Igaunija - deputātus Lauristini un Nugi. Tādējādi tūlīt notika tikšanās, kur tika apspriesti eventuālie jautājumi par to, kādā veidā saskaņā ar tām deklarācijām, ko pieņēmāt jūs un ko pieņēma citu mūsu Baltijas republiku parlamenti, būtu nosakāmi mūsu republiku turpmākie statusi, ja reiz šie 1940. gada lēmumi ir atzīti par spēkā neesošiem. Šeit gan situācija, gan lēmumi var būt dažādi. Pirmām kārtām, tā varētu būt federācija, varbūt konfederācija, varētu būt arī speciāls līgums par ciešām saistībām, bet tomēr ar politisku patstāvību, - un visbeidzot varētu būt pilnīgi patstāvīgas valstis, ko nesaista nekādas līgumsaistības. Biedrs Gorbačovs mums piedāvāja variantu par federāciju - atjaunot federāciju ar visai plašām tiesībām, kurā mūsu republikām varbūt vēl tiktu piešķirts īpašs statuss. Mēs, balstoties uz jūsu pieņemtajiem lēmumiem, uzskatījām, ka pirmām kārtām ir nepieciešams atjaunot mūsu valstu neatkarību kā starptautisko tiesību subjektiem un ka tas ir pamatjautājums. Pēc tam, kad šī neatkarība būs atjaunota, mēs acīmredzot noslēgsim līgumus par ciešām attiecībām ar PSRS, saglabājot kopējo tirgu, saglabājot ekonomiskās attiecības, saglabājot kopējas ārpolitikas jautājumus, saglabājot kopējas komunikācijas un risinot daudzus citus kopējus, mūs interesējošus jautājumus. Attiecīgi līgumi būtu acīmredzot jānoslēdz arī par PSRS armijas atrašanos mūsu teritorijā, jāvienojas par tās lielumu, izvietojumu un principiālo statusu. Tajā pašā laikā mēs, abas puses, uzskatījām, ka nepieciešams stingri noteikt arī pilsoņu garantijas, lai nerastos nekādas spriedzes, lai nerastos situācijas, kas varētu uztraukt pilsoņus, mainīt viņu statusu vai novest pie kaut kādas viņu diskriminācijas, nemaz nerunājot par viņu deportācijām un tā tālāk, ko šobrīd baumu līmenī pastiprināti izplata daži politiski darbinieki. Mēs uzskatījām, ka šajā gadījumā republikai būtu jāuzņemas pilnīgi konkrētas saistības, ka tai no PSRS ir jāpārņem visas tās saistības, ko PSRS ir uzņēmusies sakarā ar Vīnes deklarācijas ratifikāciju un citiem starptautiskiem līgumiem, ka tas pats viss ir jānodrošina arī mums. Jānodrošina arī tas, ka mēs labvēlīgi izskatīsim visu to mūsu republikas pastāvīgo iedzīvotāju, kas vēlēsies pieņemt mūsu pilsonību, lūgumus, ja vien viņi apņemsies kalpot mūsu republikas interesēm, un tajā pašā laikā nodrošināt, ka nekādi netiks diskriminēti tie cilvēki, kuri gribēs saglabāt PSRS pilsonību, ka viņi netiks diskriminēti ne ekonomiskajā, ne sociālajā ziņā, ka tiks saglabātas iespējas brīvi satikties, apmainīties ar sakariem un tā tālāk. Protams, šajā sarunā mēs neizlēmām šos jautājumus, tas acīmredzot būs jāizdara tālākajās sarunās. Šeit tās pat nevarēja īsti uzskatīt par sarunām, tā bija zināma prelūdija jeb priekšspēle šīm sarunām, kurā tika noskaidroti abu pušu viedokļi, lai puses varētu jau sīkāk izstrādāt savas platformas. Otrais principiālais jautājums - par ceļu, kā to visu sasniegt.

 

Priekšsēdētājs. Es ļoti atvainojos, biedri Bišer, bet tad mums ir jāatsāk ļoti plaša diskusija par ceļiem, kā sasniegt Latvijas neatkarību. Taču šodien mūsu jautājums ir par komisiju un tās darbu.

 

I.Bišers. Es, protams, varētu ierobežoties un runāt ļoti, ļoti šauri, taču es domāju, ka deputātus laikam tomēr šī saruna interesē. Par šo jautājumu bija deputātu pieprasījums, un es nekādā ziņā negribētu slēpt šo sarunu no mūsu deputātiem, lai deputātiem būtu zināmi šie viedokļi un lai viņi varētu šo mūsu darbību attiecīgi novērtēt un arī izteikties, veidojot šo komisiju.

Otrais principiālais jautājums bija par to, kādā veidā noteikt šo mūsu turpmāko statusu. Mēs uzskatījām, ka mums varētu šo statusu noteikt tiešās sarunās ar mūsu Augstākās Padomes pilnvarotajiem pārstāvjiem, noslēgt attiecīgu vienošanos, kuru pēc tam ratificētu gan mūsu republikas Augstākās Padomes parlaments, gan arī PSRS augstākie varas orgāni. Biedrs Gorbačovs tobrīd palika pie uzskata, ka vispirms ir jāpieņem likums par izstāšanos, ka mums ir jāiziet visa šī izstāšanās procedūra un ka tikai pēc tam mēs varam stāties pie jaunu līgumu noslēgšanas. Mēs izteicām iebildumu, ka šis šķiršanās process mums nav pieņemams, jo mēs pirms tam neesam noslēguši laulību un tāpēc laikam būtu jānosaka šis statuss īpaši.

Otrkārt, pēc šāda šķiršanās procesa ir iespējams, ka dažkārt bijušie laulātie vairs negrib runāt un var izveidoties tāda situācija, ka nav vēlēšanās vairs noslēgt jaunu līgumu. Tas, es domāju, nebūtu izdevīgi ne vienai, ne otrai pusei, tāpēc acīmredzot kaut kādam vienotības momentam mums būtu jāpaliek. Pie kam es vēl gribu pateikt, ka šis process acīmredzot varētu notikt vistuvākajā nākotnē un šajā ziņā man tomēr būtu jāatsauc tā informācija, ko izteica mans kolēģis - cienījamais Bojāra kungs, kurš vakar paziņoja - es esot aizstāvējis domu, ka mūsu neatkarības sasniegšanai jānotiek 6 gadu laikā. Ne savos rakstos, ne arī kaut kādās savās uzstāšanās, pat ne privātās sarunās es nekad šādu viedokli neesmu aizstāvējis. Gluži otrādi - kad PSRS Augstākās Padomes Prezidijā apsprieda likumprojektu par izstāšanās kārtību, ko bija izstrādājuši PSKP Centrālajā Komitejā un ko centās ierosināt mūsu Augstākā Padomē, es šo projektu, kurā bija paredzēts šis 6 gadu termiņš, izkritizēju un panācu, ka Augstākās Padomes Prezidijs šo projektu neapstiprināja, neakceptēja, bet nodeva to komisijām apspriešanai. Tā kā šis viedoklis katrā ziņā nav mans. Ja runa ir par manām domām, tad varu teikt, ka būtu ārkārtīgi labi, ja mēs no 21. jūnija 50. gadadienai varētu dot pilnīgu novērtējumu un jau jaunā situācijā atzīmēt šo dienu. Taču es saprotu, ka tas nav atkarīgs tikai no mums, tas atkarīgs no mūsu kopīgā darba, - cik labi tas veiksies, cik gudri un spējīgi mēs būsim, ejot arī uz dažādiem kompromisiem un izstrādājot visus šos momentus. Un tāpēc, manuprāt, šajā ziņā vajadzētu būt gataviem jau šodien, lai mums būtu pilnvaroti cilvēki, kas jūsu vārdā varētu šīs sarunas vest. Jaunā Augstākā Padome, protams, dos apstiprinājumu, un tikai ar tās apstiprinājumu pilnvaras stāsies spēkā, taču Padome sanāks kopā acīmredzot ne agrāk kā pēc mēnešiem trim. Taču jau šajā triju mēnešu laikā mums ir jābūt cilvēkiem, kuri būtu pilnvaroti un kuri arī varētu sākt šīs sarunas, lai pēc tam varētu iesniegt attiecīgus priekšlikumus un vērtējumus jaunievēlētajai Latvijas Augstākajai Padomei.

 

Priekšsēdētājs. Atļausiet uzdot precizējošu jautājumu. Jūs teicāt - Lietuvas un Igaunijas deputātiem bija pilnvaras. Kas viņiem bija izsniedzis šīs pilnvaras?

 

I.Bišers. Viņu republikās jau bija pieņemtas deklarācijas, uz kurām viņi varēja balstīties, nosakot savu pozīciju attiecībā uz 1940. gadu un to ceļu, kādu šīs republikas gatavojas iet. Mums toreiz tādas nebija, jo tad vēl nebija pieņemta. Tajā laikā, kad mēs tikāmies ar biedru Gorbačovu, mēs, šī grupa, aizstāvējām tās pozīcijas, kuras jūs bijāt noteikuši savās iepriekšējās sēdēs, pieņemot neatkarības deklarāciju. Un šajā ziņā mēs neaizgājām nekur tālāk par tiem secinājumiem, ko jūs bijāt izdarījuši šajā neatkarības deklarācijā.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tātad teiktais bija jāsaprot tā, ka viņi bija nevis pilnvaroti, bet rīkojās saskaņā ar deklarāciju. Vai vēl kāds vēlas runāt? Kolēģi deputāti, es tomēr nepārtraucu PSRS tautas deputātu Bišeru - nē, vienreiz gan pārtraucu, - lai gan viņš ir pārkāpis visus reglamentus, taču man liekas, ka tas mūsu darbam nācis tikai par labu, jo, pieņemot lēmumu, arī mēs varēsim labāk orientēties. Tātad deputāta Bišera teiktais nav pretrunā ar to, ko mēs pašreiz esam iesākuši šeit darīt. Varbūt sāksim to visu apspriest. Tātad pirmais punkts - apstiprināt izveidoto komisiju. Te ir ienākuši papildu priekšlikumi. Rezumējot šos papildu priekšlikumus, ir jāizlemj jautājums par Mošenko un biedru Skrabi, es atvainojos, ja gadījumā uzvārdu nosaucu neprecīzi. Vai Skrabis vairs nestrādā? Līdz ar to nav pamata par viņu runāt. Automātiski it kā varētu runāt par Mošenko, Teikmani, Žarkovu un Petkeviču. Tātad vajadzētu tomēr izvēlēties vienu no Tautas deputātu padomju izpildkomiteju priekšsēdētājiem pēc principa: tur, Kurzemē, mums ir Blaževics, tāpēc es domāju, ka arī no Latgales varbūt varētu būt viens, citādi komisija kļūs par daudz liela, bet līdzdarboties jau varēs visi. Tātad - vai nu biedrs Petkevičs, vai biedrs Žarkovs. Jūs šeit izvirzāt biedru Dīmani, bet mūsu Prezidija variantā ir biedrs Gapoņenko, arī zinātņu kandidāts, ekonomists un Demokrātiskās iniciatīvas centra līdzpriekšsēdētājs, tā ka šis spektrs mums jau ir. Atkal ir jālemj: vai nu Dīmanis, vai Gapoņenko, jo divus piesaistīt nav vajadzības, bet darboties var visi. Jāni Janovski acīmredzot vajadzētu iekļaut komisijas sastāvā, arī Edgaru Zausajevu, Viktoru Skudru; Andrejs Eizāns un Arnis Kalniņš ierosina Ivaru Strautiņu un Daini Ģēģeri. Tas tad arī ir viss.

Es nolasīju visus uzvārdus. Taču domāju, ka jautājums radīsies par diviem - Gapoņenko un Dīmani. Tālāk mēs, t.i., Prezidijs, piedāvājam Gapoņenko, Žarkovu un Petkeviču, no citiem reģioniem mēs izvēlamies pa vienam priekšsēdētājam, bet no Latgales - divus pārstāvjus. Un tāpēc es ierosināju to apspriest, jo Vidzemē jau viens tāda amata pārstāvis ir, arī Kurzemei ir. Ja nav iebildumu, varētu būt arī divi pārstāvji. Es taču turpinājumā to visu nolasīju, jūs vienkārši nedzirdējāt, biedri Dubra. Jums droši vien rodas jautājums, kāpēc es otro reizi nelasu visu locekļu uzvārdus, es otro reizi minu tikai tos, par kuriem kaut kādu apsvērumu dēļ rodas jautājumi, un es tāpēc ar jums apspriežos, taču, ja es runāju neskaidri, lūdzu, atvainojiet.

 

Priekšsēdētājs. Tātad vēl tiek izvirzīts deputāts Nesaule, mēs no Augstākās Padomes Prezidija varētu ieteikt deputātu Ambaini. Un tad arī varbūt pietiktu. Kā, lūdzu?

(No zāles.) Godājamais mūsu kolēģi Masaļitin! Lūdzam jūs piedalīties vēstules teksta sastādīšanā. Labi, tādā gadījumā iekļaujam sarakstā deputātu Masaļitinu un arī beidzam izvirzīšanu. Tad, lūdzu, balsojam. Paldies, ir vairākums. (Neskaidri no zāles.) Kā, lūdzu? Vadītājs ir tas, kurš pieteicās pirmais, acīmredzot deputāts Bojārs, kaut gan tas neizslēdz jums iespēju variēt ar priekšnieku krēsliem un amatiem. Tātad tūlīt sāksies pusotru stundu ilgs pusdienu pārtraukums. Es ceru, godājamie kolēģi, ka mēs esam visus galvenos jautājumus izskatījuši, es tikai lūdzu tos deputātus, kuri varbūt zināmas aizņemtības dēļ sesijā nepiedalās, tomēr atnākt uz sesijas noslēgumu, lai mēs visi kopā daudzmaz svinīgi varētu noslēgt mūsu darbu, jo to, es domāju, gaidām gan mēs paši, gan arī mūsu republikas sabiedrība. Tātad sākas pusotru stundu ilgs pārtraukums.

(Pārtraukums)

 

 

Vakara sēde

 

Sēdi vada Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs

deputāts A.Gorbunovs.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, reģistrējieties, bet, balsošanas komisija, mūs saskaitiet! Vai skaitītāji ir vajadzīgajā daudzumā? Varam palīdzēt. Tātad ir 207 deputāti. Lūdzam koridoros vai kur citur esošus deputātus atnākt uz zāli. Tagad jau ir 208, 209 deputāti. Biedrs Danoss nav deputāts. Varbūt vēl kāds atnāks? Varbūt tomēr saskaitīsim vēlreiz. Ir jau 210. Kur ir Akmentiņš, pazvaniet, lūdzu, sekretāra loceklim Akmentiņam, viņš būs 211. Kā, lūdzu, - ir jau 213? Tomēr pazvaniet Akmentiņam, bet, ja citādi netiekam galā, tad Jānim Vagrim, lai mums būtu attiecīgais deputātu skaits. Un arī citām amatpersonām, jo varbūt kāds ir aizkavējies darbā. Cik, jūs teicāt, ir deputātu? Liekas, deputāti jau nāk.

Tātad sākam izskatīt likumprojektu par bankām. Ziņo projekta izstrādāšanas komisijas priekšsēdētājs profesors Elmārs Zelgalvis.

 

E.Zelgalvis.

Godājamais priekšsēdētāj, godājamie deputāti! Izstrādājot likumprojektu par bankām, komisija vadījās no tiem principiem un pamatnostādnēm, kas formulētas Latvijas PSR likumā “Par Latvijas PSR ekonomisko patstāvību” un PSRS likumā “Par Lietuvas PSR, Latvijas PSR un Igaunijas PSR ekonomisko patstāvību”. Minētie likumi paredz, ka Latvijas PSR kompetencē ir bankas lietas un naudas apgrozība, ka republikas augstākie valsts varas orgāni vada republikas banku darbību, izņemot PSRS Valsts bankas sistēmas iestādes. Kādi principi ir likti likumprojekta pamatā? Pirmkārt, Latvijas PSR banku sistēma ir patstāvīga un neatkarīga. Savas attiecības ar citu republiku un ārvalstu bankām republikas bankas veido uz līguma vai vienošanās pamata. Otrkārt, banku sistēmu paredzēts izveidot atbilstošu tai, kāda vēsturiski ilgā laikā brīvā tirgus valstīs ir sasniegusi augstu attīstības pakāpi. Šādu banku sistēma ietver sevī centrālo emisijas banku, komercbankas un pārējās kredītiestādes. Projekts paredz, ka Latvijas PSR Centrālā banka ir Latvijas banka. Republikas bankas var atvērt savas filiāles nodaļas, pārstāvniecības Latvijas teritorijā, citās republikās un ārzemēs. Šajā sakarā būtisks ir jautājums par PSRS, citu republiku un ārvalstu banku, banku pārstāvniecību un filiāļu darbību mūsu republikas teritorijā. Projekts šādu darbību paredz ar republikas Augstākās Padomes atļauju. Trešais princips, kas īstenots likumprojektā, ir banku sistēmas neatkarība no republikas izpildvaras. Latvijas bankas centrālās emisijas bankas statūtus apstiprina republikas Augstākā Padome. Arī Latvijas bankas padomi un prezidentu ieceļ Augstākā Padome. Republikas valdība nepieciešamības gadījumā griežas bankā un lūdz aizdevumu tāpat kā visi pārējie aizņēmēji.

Latvijas bankas kā centrālās emisijas bankas funkcijas ir noteiktas saskaņā ar šāda tipa banku funkcijām attīstītajās pasaules valstīs. Pirmkārt, Latvijas banka ir vienots emisijas centrs republikas teritorijā. Tas nozīmē, ka Latvijas bankai ir monopoltiesības izlaist, laist apgrozībā naudaszīmes un regulēt naudas daudzumu apgrozībā. Otrkārt, Latvijas banka ir banku banka attiecībā pret komercbankām. Pildot šo funkciju, Latvijas banka pieņem un glabā kontos komercbanku naudas līdzekļus un izsniedz aizdevumus komercbankām. Latvijas bankas trešā funkcija ir republikas valsts budžeta kases izpildes organizēšana. Tas nozīmē, ka Latvijas banka, vienojoties ar Finansu ministriju, nosaka kārtību, kādā valsts budžeta kases izpildes organizēšanu veic komercbankas. Kopā ar Finansu ministriju tā pārvalda valsts parādu, nosakot valsts parādu, nosakot valsts aizņemto līdzekļu avotus, termiņus. Latvijas banka kreditē valsts budžetu, veic operācijas ar valsts vērtspapīriem. Valsts uzdevumā tā veic operācijas ar valūtu un dārgmetāliem. Ļoti svarīga norma, kas ietverta likumprojektā, ir sekojoša: valsts parāda maksimālo lielumu un republikas valdībai piešķiramā Latvijas bankas kredīta apmēru nosaka Latvijas PSR Augstākā Padome. Latvijas bankas ceturtā funkcija ir ekonomikas regulēšana ar naudas un kredīta metodēm. Pasaules banku praksē ir pazīstamas tādas regulēšanas metodes kā, piemēram, diskonta politika, operācijas ar vērtspapīriem atklātā tirgū, obligāto rezervju normu izmaiņas un vēl citas.

Komercbanku veidošanas kārtību nosaka Latvijas banka. Latvijas banka reģistrē komercbanku statūtus. Komercbankas, kā to likums paredz, var būt valsts, var būt paju, akciju komercbankas ar jauktu kapitālu, kas kopīgas ar citu Savienoto republiku un arī citu valstu bankām. Turklāt visas komercbankas tiek dibinātas uz vienādiem nosacījumiem un darbojas pēc vienotiem Augstākās Padomes apstiprinātiem normatīviem. Būtisks ir jautājums par to, kas var būt komercbanku dibinātāji. Likumprojekts paredz, ka valsts komercbanku dibinātāja ir republikas Ministru Padome, paju un akciju komercbankas var dibināt asociācijas, apvienības, uzņēmumi, akciju sabiedrības, organizācijas, iestādes, kooperatīvi un arī ārvalstu juridiskās personas. Izstrādājot šo likumprojektu, komisijai radās diskutējams jautājums par to, vai fiziskas personas var būt komercbanku dibinātāju skaitā. Šeit bija dažādi uzskati, līdz beigās vienojāmies, ka šīs personas nevar būt komercbanku dibinātāju skaitā, un tā tas ir ierakstīts arī iesniegtajā likumprojektā, kaut gan šis jautājums ir diskutējams. Droši vien arī cienījamie Augstākās Padomes deputāti izteiks savas domas šajā jautājumā.

Un vēl. Tātad bez komercbankām banku sistēma paredz arī tā saucamās pārējās kredītiestādes. Pārējās kredītiestādes, kurām ir ierobežots operāciju loks un funkcijas salīdzinājumā ar bankām, ir kredītbiedrības, krājaizdevu sabiedrības, lombardi, pašpalīdzības kases, krājkases un tamlīdzīgi. Vēl, runājot par likumprojektu, acīmredzot ir jāatzīst tas, ka šis likumprojekts nedod detalizētu atbildi uz visiem jautājumiem par banku operācijām, tāpēc varbūt var rasties arī jautājumi, un tūlīt arī pateikšu, kāpēc tā ir: šis ir tikai pirmais likumprojekts šajā jomā. Pēc šī likuma pieņemšanas tiks iesniegti vēl citi likumprojekti, pie kuriem pašlaik strādā. Tiks iesniegts kredīta likums, būs arī tāds likums, kas reglamentēs kredītoperācijas, tiks izstrādāts un iesniegts likums par naudu, kas noteiks nacionālās naudas sistēmas ieviešanu. Nākamais etaps, kas pēc šā likuma pieņemšanas tūliņ būs jāsāk, ir Latvijas bankas statūtu izstrādāšana. Es šeit minēju tikai Latvijas bankas funkcijas, taču šie Latvijas bankas statūti sīki paredzēs šīs bankas uzdevumus, struktūru, veicamās operācijas un tā tālāk. Bez tam Latvijas bankai būs jāizstrādā arī kredītbanku veidošanas nosacījumi. Tas būs ļoti būtisks dokuments, kas paredzēs visas kredītbanku, tas ir, komercbanku, operācijas un šo banku veidošanas nosacījumus. Pašlaik pie mums spēkā ir komercbanku veidošanas nosacījumi, kurus ir pieņēmusi un izdevusi PSRS Valsts banka. Mēs varbūt kaut ko saglabāsim arī no šiem nosacījumiem, taču šeit var būt arī daudz kā jauna un cita. Tāpēc, es gribu uzsvērt, šis ir tikai pirmais solis minētajā jomā, pēc tā tiks sperti vēl arī nākamie soļi, taču arī bez šī pirmā soļa tālāk darboties ir grūti, jo mums vispirms ir jānodibina Latvijas banka, jāieceļ Latvijas bankas prezidents un padome, kas zināmā mērā būs metodiskais centrs, kas vadīs šo banku tālāko darbību, izstrādās attiecīgus likumprojektus, dokumentāciju un tā tālāk. Tāpēc es darba grupas vārdā aicinu deputātus izteikt savas domas un arī pieņemt šo likumprojektu.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Kādi ir jautājumi? Lūdzu, deputāt Oherin, nāciet pie mikrofona! Ja vēl kāds vēlas uzdot jautājumu, lūdzu, tuvojieties mikrofonam, jo laiks ir dārgs.

 

J.Oherins (Kuldīgas 218. vēlēšanu apgabals).

Man ir viens būtisks jautājums, kas varbūt ir saistīts tieši ar konkrēto situāciju. Šeit 11. pantā minēta bankas pārvalde, kuru ieceļ Latvijas PSR Augstākā Padome uz deviņiem gadiem. Es, zinādams konkrēto situāciju mūsdienu banku darbībā, gribētu pievērst uzmanību šim faktoram. Diez vai šeit var tik mehāniski runāt par deviņiem gadiem, varbūt tomēr vajadzētu veidot kādu citu mehānismu, kas atbilstu konkrētajai situācijai. Acīmredzot banku darbības sfēra ir viena no tām, kur ienāk jauni kadri, kuri domā, ka tik tiešām māk rīkoties brīvās tirgus ekonomikas apstākļos. Tāpēc es domāju, ka 9 gadi (direktīvi noteiktais 9 gadu laiks), manuprāt, var pēc dažiem gadiem nest zaudējumus.

 

E.Zelgalvis. Atbildu. Ieteikums par šiem deviņiem gadiem nāk no ārzemju banku prakses, un tāpēc, arī Amerikas Savienotajās Valstīs, piemēram, bankas prezidentu ieceļ uz 14 gadiem. Var rasties jautājums, kāpēc tieši uz četrpadsmit un nevis uz kādu citu? Principā te doma ir tāda, lai bankas prezidents un bankas aparāts būtu neatkarīgi un patstāvīgi. Redzat, Augstāko Padomi mēs vēlam uz pieciem gadiem, tāpēc šeit doma ir tāda, lai šī bankas vadība nebūtu saistīta tikai ar kādu viena sasaukuma Augstāko Padomi, lai tā vismaz vairākus gadus būtu arī saistīta ar nākamo sasaukumu, tātad pamatdoma ir tāda: nodrošināt bankas vadības pilnīgu patstāvību un neatkarību. Un tāpēc šeit ir radīts tāds priekšlikums.

 

Priekšsēdētājs. Vai bankas pārvaldi ir arī iespēja atcelt?

 

E.Zelgalvis. Protams.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vārds jums, tikai stādieties, lūdzu, priekšā.

 

A.Kerre.

Mans uzvārds ir Kerre, un es pārstāvu Latvijas republikāniskās ārējās darbības banku, un es esmu arī šīs komisijas loceklis. Es gribētu izteikt divas redakcionālas piezīmes.

 

Priekšsēdētājs. Tagad varbūt uzdosim tikai jautājumus, lai profesors Zelgalvis varētu uz tiem atbildēt. Vai jums bija jautājums? Lūdzu.

 

(No zāles: Man ir tāds jautājums. Sakiet, lūdzu, vai kādas komercbankas iestāde, kuras dibinātāja ir Ministru Padome, savā komerciālajā darbībā nenonāks monopolstāvoklī? Tā būtībā ir trīs līmeņu sistēma, un tā atšķiras no ASV. Jūsuprāt, šajā ziņā banku komerciālajā darbībā monopolizācijas briesmas nedraud.)

 

E.Zelgalvis. Es jūs sapratu, šis jautājums radās arī mūsu darba grupā, un mēs to apspriedām. Taču darba grupa uzskata, ka te nekāda monopola nebūs.

 

Priekšsēdētājs. Vai, lūdzu, ir vēl kādi jautājumi? Nav. Paldies. Lūdzu, biedri Kerre. Jūs esat pirmais runātājs debatēs.

 

A.Kerre. Man kā redakcijas loceklim ir divas redakcionālas piezīmes. Tās nav būtiskas un attiecas uz likumprojekta pirmā varianta 2. pantu - priekšpēdējo rindkopu.

 

Priekšsēdētājs. “Citās kredīta iestādēs...”? Jā?

 

A.Kerre. Te ir “arī Latvijas PSR Augstākās Padomes atļauju”. Un 5. pantā, runājot par nodokļiem, tekstā rodas pretruna. Tāpēc pirmā piezīme ir šāda: 2. pantā nav minēta iespēja, ka republikas teritorijā ar Augstākās Padomes Prezidija atļauju var darboties gan citu republiku, gan arī ārvalstu bankas, kas ir pretrunā ar 5. pantu, kur ir runa par nodokļiem, respektīvi, otrā piezīme attiecas uz 5. pantu, ko attiecīgi vajadzētu papildināt ar vārdiem, ka visas minētās bankas, to iestādes un kredītiestādes tiek apliktas ar nodokļiem. Tātad pēc attiecīgas redakcijas 5. pants skanētu šādi: “Bankas, to iestādes, proti, pārstāvniecības nodaļas un filiāles, kā arī citas kredītiestādes, kas atrodas republikas teritorijā, maksā nodokļus Latvijas PSR valsts budžetā Latvijas PSR likuma noteiktajā apmērā un kārtībā”, un līdz ar to tiks novērstas pretrunas starp 2. un 5. pantu, turklāt varu piebilst, ka šīs piezīmes ir ar redakcijas komisijas locekļiem saskaņotas.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk vārds PSRS tautas deputātam Bišeram.

 

I.Bišers. Man ir divas ļoti īsas piezīmes. Pirmkārt, mums republikā ir ļoti daudz iestāžu, kur nosaukumā ir vārds “valsts”, kaut gan tas nemaz tur nav vajadzīgs un dažkārt var radīt pat pārpratumus, kā, piemēram “Valsts vēstures muzejs”, kas pēta ne tikai Latvijas valsts vēsturi, bet arī citus vēstures periodus un objektus. Turpretī, ja es uzskatu, ka šajā gadījumā šīs bankas nosaukumā vārds “valsts” būtu nepieciešams, tā ir Latvijas valsts banka, lai to atšķirtu no dažādām komercbankām un citām bankām un lai būtu skaidrs, ka tā ir valsts banka, un nevajadzētu to slēpt zem dažādiem nosaukumiem: Latvijas banka, centrālā banka un tā tālāk.

Otrais jautājums, ko es gribētu ierosināt, ir labojums 17. pantā. Es gribētu pievienoties mazākuma viedoklim, to cilvēku viedoklim, kuri ir aizstāvējuši ideju, ka par komercbanku dibinātājiem var kļūt arī mūsu republikas un ārvalstu privātpersonas. Mēs šobrīd aizstāvam ideju par visu īpašuma formu līdztiesību, un tāpēc es domāju, ka nevajadzētu arī šajā gadījumā izslēgt atsevišķu personu piedalīšanos ar zināmām naudas summām vai akcijām dažādu komercbanku dibināšanā.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vārds jums, PSRS tautas deputāt Bojār!

 

J.Bojārs.

Man te ir pavisam īsa piezīme. Es gan riskēju runāt profesora Zelgalvja vietā, tomēr, cik atceros, pirms kara šī iestāde saucās Latvijas banka. Un es domāju, ka komisija, kas izveidoja šo likumprojektu, laikam to arī domāja, lai saglabātu tradicionālo nosaukumu. Taču man ir gluži cits aizrādījums. Nacionālo lietu komisijā tika iesniegts PSRS likumprojekts par kompetences sadali starp PSRS un republikām, tur piedalījās Ministru Padomes pārstāvji, un, apspriežot banku jautājumu, es viņiem speciāli pajautāju, kā viņi uzskata - kam ir pakļauta republikas banka? Un viņi viennozīmīgi pateica, ka tā ir pakļauta PSR Savienībai. Bet, manuprāt, mēs nevaram panākt ekonomisko neatkarību, ja mūsu, kā biedrs Bišers to grib nosaukt - Valsts banka, šajā projektā - Latvijas banka, nebūs pakļauta vienīgi republikas likumdošanas orgānam. Tā kā tam normāli vajadzētu būt. Centrālā emisijas banka ir pakļauta tikai augstākajam republikas varas orgānam. Līdz ar to es ierosinu pavisam nelielu iestarpinājumu 10. panta pirmajā rindkopā. Te ir rakstīts tā: “Latvijas banka ir pastāvīga valsts banka, kuras statūtus apstiprina Latvijas PSR Augstākā Padome.” Manuprāt, šī doma šeit nav pietiekami skaidri ietverta, te nav pateikts, kam šī banka ir pakļauta. Tāpēc aiz vārda “apstiprina” ir jāiestarpina “apstiprina un kura ir pakļauta vienīgi Latvijas PSR Augstākajai Padomei”. Lūk, šāds ir mans priekšlikums.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Redziet, cik disciplinēts ir PSRS tautas deputāts. Viņš visu iesniedz rakstiskā veidā. Lūdzu, biedri Narkevič!

 

G.Narkevičs.

Es gribētu ieteikt ļoti sīkas redakcionālas piezīmes. 6., 8. un 20. pantā ir lietota dažāda terminoloģija. 6. un 8. pantā - “pilsoņi”, 20. pantā - “fiziskas personas”. Precīzāk būtu visos trijos gadījumos lietot “fiziskas personas”. Tāpat arī 6. pantā vārdkopas “arbitrāžas iestādes” vietā varētu lietot vārdu “arbitrāžas”.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Kādi vēl ir papildinājumi? Lūdzu, deputāt Zemrībo!

 

G.Zemrībo. Man arī dažas redakcionāla rakstura piezīmes. 6. panta pašā pēdējā teikumā, ir teikts, ka uzziņas par kontiem un noguldījumiem noguldītāja nāves gadījumā izsniedz personām, kuras ir norādītas konta vai ir noguldījuma īpašnieka novēlējumā rīkojumā bankai, valsts notariāta kantorim, ārvalstu konsulārajām iestādēm. Taču nepieciešamās ziņas jāsniedz ne tikai nāves gadījumā, bet var gadīties, ka tās jādod izmeklēšanas orgāniem. Tas jāņem vērā 6. pantā.

Tālāk par 8. panta pašu sākumu. Jāsaka, ka tiesām var būt dažāda veida dokumenti, kurus mēs saucam gan par spriedumiem, gan par lēmumiem. Tāpēc ir tāds kopējs jēdziens, ko mēs lietojam, - nolēmums -, un tad varbūt vajadzēja teikt: “uz tiesas izmeklēšanas orgānu un arbitrāžas nolēmumu pamata”. Tas aptvertu visus šos jēdzienus. Tāds vārds apkopojošs. Te 4. lappusē, ceturtajā rindkopā ir runa par tiesu un izmeklēšanas orgānu lēmumiem, vajadzētu droši vien būt “sakarā ar izmeklēšanā esošajām krimināllietām”. Un šeit tad arī vajadzētu beigt šo domu, jo speciālas lietas par mantas konfiskāciju jau nav. Mantas konfiskācija - tas ir sods, sods krimināllietā. Un tas var būt par izlaupīšanu vai citos gadījumos. Tāpēc, ja reiz tāda lieta ir, tad attiecīgie tiesu un izmeklēšanas orgāni uzliks šo arestu. Un šī paša panta pēdējā daļā, rindkopā, kur ir runa par fizisko personu noguldījumiem un citām vērtībām, var vērst piedziņu uz tiesas sprieduma vai lēmuma pamata, kur apmierināta civilprasība, kas izriet no krimināllietas, - tas būtu viens. Tālāk šeit ir runa par alimentu piedziņu: “alimentus piedzen vai nu uz tiesas sprieduma, vai uz tiesneša vienpersoniska lēmuma pamata”. Tāpēc te būtu jāsaka “vai tiesas sprieduma, vai tiesneša lēmuma par alimentu piedziņu”. Un, visbeidzot, tur ir nevis tiesas lēmums, bet spriedums par noguldījumu - “laulāto kopīpašumu sargā”.

Tas arī ir viss.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Tālāk vārds deputātam Praudem.

 

 

R.Praude (Jēkabpils 196. vēlēšanu apgabals).

Godājamie biedri deputāti! Mēs šodien izskatām ļoti svarīgu likuma projektu, kam būs noteikta pozitīva loma saimnieciskajā un sociālajā sfērā, kā arī radikālu ekonomisko reformu izstrādāšanā gan visā mūsu valstī kopumā, gan mūsu republikā. Bankām ir jākļūst par patiesiem mūsu saimnieciskās dzīves centriem, un tās plaši jāizmanto kā ekonomiskas sviras, lai nostiprinātu naudas apgrozību, lai paaugstinātu rubļa pirktspēju un, visbeidzot, lai panāktu ražošanas efektivitātes un tautas labklājības līmeņa pieaugumu. Tāpēc likuma projektam par bankām mums ir jāveltī pienācīga uzmanība, lai tas nepaliktu tikai zinātnieku un praktiķu fantāzijas auglis, bet gan atspoguļotu, kā tas pieņemts likumdošanas praksē, reāli eksistējošas struktūras un sistēmas, kas ir izveidojušās un nostiprinājušās. Nav šaubu, ka šīm struktūru sistēmām ir jāpilnveidojas atbilstoši ekonomikas un sabiedrības attīstības prasībām. Pārmaiņu process, kā to parāda prakse, nenotiek zibenīgi ātri, tam nepieciešams zināms laiks. Balstoties uz visu iepriekš sacīto, es gribētu izteikt savas piezīmes par mūsu apspriežamā likuma projekta konkrētiem pantiem. Un tā 2. pants, kas veltīts banku sistēmai. Tā priekšpēdējā rindkopā teikts: “Ar Latvijas PSR Augstākās Padomes atļauju republikas teritorijā var darboties PSRS, citu savienoto republiku un ārvalstu bankas, citas kredītiestādes, to pārstāvniecības, filiāles un nodaļas.” Man jums ir jāteic, ka pašlaik republikā pastāv PSRS republikāniskā valsts banka, kā arī funkcionē citas Savienības bankas un man nav saprotams, kāpēc Augstākajai Padomei vajadzētu pašai sevi ierobežot, t.i., ka tā drīkst dot atļauju pārstāvniecībām, filiālēm, nodaļām utt. Tādējādi tā pati ierobežo savas tiesības. Manuprāt, filiāle un banka nav vienvērtīgi jēdzieni. Ja tie būtu vienvērtīgi, tad patlaban republikā darbotos nevis bankas, bet filiāles. PSRS Valsts banka un citas Savienības bankas, kā saka juristi, ir gan de iure, gan de facto, un, ja mēs atzīstam šo formulējumu, tad tas nozīmē, ka reizē ar likuma pieņemšanu ir arī jāslēdz visas Savienības bankas. Tāpēc es uzskatu, ka Augstākajai Padomei pašai nevajag aprobežot savas tiesības un šeit ierakstīt, ka ar Latvijas PSR Augstākās Padomes atļauju republikas teritorijā var darboties PSRS, citu savienoto republiku un ārvalstu bankas, pārstāvniecības un filiāles utt.

Tālāk par 3. pantu - banku darbības tiesisko pamatu. Šajā pantā 2. teikumā ir sacīts: “Republikas bankas savā darbībā pamatojas uz Latvijas PSR likumiem un saviem statūtiem. Komercbankas un citas kredītiestādes pamatojas arī uz Latvijas bankas normatīvajiem aktiem.” Tātad, ja gadījumā bankas Latvijā izvēlēsies savrupību tikai Latvijas teritorijā, tad par šo pantu man nekādu piezīmju nav. Turpretī, ja notiks norēķinu darbība ar citām savienotajām republikām, tad vajadzēs vadīties arī pēc PSRS Valsts bankas norādījumiem un normatīvajiem aktiem. Citādi gadījumā, ja PSRS Valsts banka noteiks tādu norēķinu kārtību, kaut kādus rekvizītus un dokumentāciju, tie būs vienoti visām mūsu valsts bankām. Taču, ja katra republika radīs savus normatīvos dokumentus, tad, manuprāt, neviens Latvijas atsūtītais norēķins, teiksim, Kirgīzijā vai Uzbekijā netiks pieņemts, to atsūtīs atpakaļ kā tādu, kas neatbilst PSRS Valsts bankas noteiktajām vienotajām paraugu formām un rekvizītiem. Tāpēc es uzskatu, ka te būtu izdarāms papildinājums, ka banku darbība pamatojas gan uz Latvijas bankas, gan arī PSRS Valsts bankas pieņemtajiem normatīvajiem aktiem.

Tālāk par 5. pantu - banku aplikšanu ar nodokļiem. “Bankas un citas kredītiestādes, kas atrodas republikas teritorijā, maksā nodokļus Latvijas PSR likumos noteiktajā apmērā un kārtībā.” Ja runājam par PSRS Valsts banku, tad tā norēķinās ar budžetu centralizēti un diezin vai tā pildīs likumus, kurus tai būs noteikusi Latvijas PSR. Tāpēc te būtu lietderīgi papildināt, ka nodokļu maksāšana notiks “PSRS un Latvijas PSR likumos noteiktajā kārtībā”, tad tas atbildīs realitātei.

7. pants - gada bilanču un atskaišu par peļņu un zaudējumiem publicēšana. “Latvijas PSR teritorijā izvietotās bankas un citas kredītiestādes publicē gada bilanci par peļņu un zaudējumiem formā un termiņos, kādus ir noteikusi Latvijas banka.” Manuprāt, PSRS Valsts banka tās pakļautībā esošajām iestādēm atskaišu bilanču formas un termiņus nosaka pati, tāpēc rodas vajadzība izdarīt šādu papildinājumu - un tas atspoguļos reālo stāvokli -, vai arī aprobežoties ar to, ka iepriekš minētais attiecas tikai uz republikas pakļautības bankām.

10. pants - Latvijas bankas būtība un uzdevumi. Pirmkārt, ir teikts, ka Latvijas banka ir vienots emisijas centrs republikas teritorijā. Manuprāt, sakarā ar to, ka ar emisiju nodarbojas PSRS Valsts banka, ja runa ir par rubļiem, un ja šajā sakarā runa ir par to, ka pie mums tiks ieviesta republikas nacionālā naudaszīme, tad tā arī vajag ierakstīt, un es ierosinu papildināt, ka Latvijas banka ir vienots emisijas centrs republikas teritorijā, ja pastāv republikas nacionālā naudaszīme. Apmēram tas pats teikts arī 12. pantā, ka Latvijas banka ir republikas naudaszīmju emisijas centrs. Tur viss ir uzrakstīts pilnīgi pareizi, ka tai ir monopoltiesības republikas teritorijā, taču nekas nav pateikts, par kādu naudas vienību ir runa. Tātad pašreizējie likumi nosaka, ka monopoltiesības laist apgrozībā naudu un veikt emisiju ir piešķirtas tikai PSRS Valsts bankām, taču, cik man zināms, tās šīs tiesības negatavojas ne ar vienu dalīt. Tāpēc acīmredzot arī šeit derētu precizēt, ka Latvijas bankai šīs monopoltiesības dotas tad, ja pastāv republikas nacionālā naudaszīme.

16. pants - Latvijas bankas ārējā ekonomiskā darbība. “Latvijas banka nosaka republikas valūtas kursu... (Šajā pantā pirmo reizi tiek runāts par republikas valūtu!) attiecībā pret PSRS, citu savienoto republiku un ārvalstu naudas vienībām.” Es gan nezinu, ka mūsu republikas banku darbībā būtu bijusi šāda prakse valūtas kursa noteikšanā, taču, loģiski domājot, iznāk tā: ja reiz tiek noteikts kurss, tad droši vien ir nepieciešama kaut kāda metodika, noteikumi vai savstarpēja vienošanās, bet, ja runa ir par republikas valūtas kursa noteikšanu attiecībā pret rubli, tad droši vien šo punktu vajadzētu papildināt - “vai pēc savstarpējas vienošanās ar PSRS Valsts banku, un, ja katrā republikā būs savas naudas vienības, tad vienojoties arī ar citu savienoto republiku bankām, vēl jo vairāk ar citu valstu bankām”. Tās tad arī ir visas manas piezīmes.

 

Priekšsēdētājs. Vai vēl kāds grib lūgt vārdu debatēs? Lūdzu.

 

(No zāles: Man ir maza piezīme pie 5. panta: “bankas, citas kredītiestādes, to filiāles un nodaļas” papildināt, jo tas attieksies uz vietējiem pašvaldības orgāniem, un līdz ar to tiem būs tiesības saņemt attiecīgus nodokļus.)

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Debates izbeidzam. Ziņoju, ka mēs esam pašreiz 215.

Lūdzu deputātus Jānis Blekti, Viktoru Blohinu... Viņu nav? Tātad priekšlikums atkrīt. Arni Kalniņ, Albert Praude, Robert Senkān un Elmār Zelgalvi, cik jums laika vajag, lai izskatītu visas šis piezīmes, kuras tika izteiktas? Paziņojiet, un mēs attiecīgi pēc jūsu ziņojuma balsosim.

Nākamais jautājums - par Latvijas PSR divpadsmitā sasaukuma Augstākās Padomes darba dažiem organizatoriskiem jautājumiem. Šo jautājumu vajadzētu izskatīt pašu pēdējo, lai jaunā sesija, t.i., jaunā Augstākā Padome var spert savu pirmo soli. Ziņo komisijas priekšsēdētāja vietnieks Visvaris Millers.

 

V.Millers.

Godātie deputāti! Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs ir izveidojis komisiju, kurai uzdots izstrādāt jaunu Augstākās Padomes reglamentu. Reglamenta projekta pirmais variants ir sagatavots. Tas ir liela apjoma likumdošanas akta projekts, kurā detalizēti reglamentēta Augstākās Padomes un tās orgānu izveidošanas un darbības kārtība, likumdošanas procedūra un citi jautājumi. Nav šaubu, ka minētais reglaments ir jāizskata un jāpieņem jaunievēlētajai Augstākajai Padomei, jo nebūs pareizi, ja tagadējā sasaukuma deputāti noteiks, kā jāstrādā jaunajam Augstākās Padomes sastāvam. Bet, lai jaunā sasaukuma Augstākā Padome varētu sekmīgi uzsākt darbu, dažus jautājumus mums tomēr vajadzētu reglamentēt jau tagad. Likumdošanas ierosinājumu komisija ir iesniegusi jūsu izskatīšanai lēmuma projektu par Latvijas PSR 12. sasaukuma Augstākās Padomes darba dažiem organizatoriskiem jautājumiem. Šā lēmuma 1. pantā ir noteikts, ka jaunievēlētā Augstākā Padome ir tiesīga sarīkot sesiju, ja tajā ir ievēlēti ne mazāk par 3/4, un otrs variants, ko mēs piedāvājam apspriešanai, - ja ir ievēlētas 2/3 jaunā Augstākās Padomes sastāva deputātu. Kā rāda līdzšinējā vēlēšanu prakse, visi deputāti uzreiz netiks ievēlēti, acīmredzot būs nepieciešama gan atkārtota balsošana, gan atkārtotas vēlēšanas, un līdz Augstākās Padomes sastāva pilnīgai izveidošanai var paiet ilgs laiks. Tāpēc mēs uzskatām, ka Augstākā Padome varētu uzsākt savu darbu, ja tajā ir ievēlētas 3/4 vai arī 2/3 no jaunā sastāva deputātu kopskaita. Tieši kāda daļa deputātu - tas mums ir jāizlemj. Šajā lēmumā tiek noteikts, ka jaunievēlēto Augstāko Padomi uz pirmo sēdi sasauc iepriekšējā sastāva Augstākās Padomes Prezidijs, bet šo sēdi atklāj Latvijas PSR Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, kurš to arī vada līdz Augstākās Padomes priekšsēdētāja ievēlēšanai.

 

Priekšsēdētājs. Es atvainojos, bet vai nebūtu labāk, ja jums uzdotu jautājumus?

 

V.Millers. Es domāju, ka vēl jāpasaka par vissvarīgāko jautājumu - kad Augstākā Padome var uzsākt darbu.

 

Priekšsēdētājs. Vai jūsu viedoklis atšķiras no projekta?

 

V.Millers. Nē, nekādu atšķirību nav, bet atbilstoši Latvijas PSR Konstitūcijas 100. pantam lēmumā noteikts, ka plenārsēdes ir tiesīgas, ja tajās piedalās ne mazāk par 2/3 no ievēlēto deputātu kopskaita. Tā kā mēs šodien jau par tādu jautājumu spriedām un daži deputāti uzskatīja, ka vietējās padomes var strādāt, jo ievēlēta puse deputātu, tad vajag, lai deputāti izsaka savu viedokli arī šajā jautājumā.

 

Priekšsēdētājs. Būsim reālisti, zinot, cik mēs esam zālē, vai mēs varam uzsākt debates un 2 stundas debatēt un pēc tam izmainīt kaut ko, kas saistīts ar konstitūciju?

 

V.Millers. Jā, tāds ir mūsu priekšlikums.

 

Priekšsēdētājs. Kā, lūdzu?

 

V.Millers. Priekšlikums. Bet, tā kā kvoruma nav, mēs to jautājumu risināt nevaram.

 

Priekšsēdētājs. Kvorums mums ir.

 

V.Millers. Ja ir, tad jāgroza konstitūcija.

 

Priekšsēdētājs. Bet šajā sastāvā mēs vairs nevaram izmainīt konstitūciju. Vai atklāsim debates? Biedri, mēs esam 216, bet, lai kaut ko grozītu konstitūcijā, mums “par” vajag 213 balsis, un pirms tam jautājums ir jādiskutē. Kāds ir priekšlikums, biedri Miller? Vai balsosim?

 

V.Millers. Lēmuma projekts ir izdalīts, tā ka varam to balsot.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir vēl kādas piezīmes?

 

V.Millers. Tā ir visbūtiskākā piezīme.

 

Priekšsēdētājs. Lūgsim biedru Milleru atbildēt uz jautājumiem.

 

V.Millers. Lūdzu.

 

Priekšsēdētājs. Deputāts Jānis Nesaule.

 

J.Nesaule.

4. punktā paredzēts, ka pirmajā sēdē tiek ievēlēta mandātu komisija visam sesijas darba periodam. Kādēļ tā ir paredzēta sesijas darba periodam, ne visam sasaukuma laikam, jo mandātu komisijai ir jābūt pastāvīgam orgānam, kas darbojas visa sasaukuma laikā?

 

V.Millers. Šeit jau tā teikts, ka mandātu komisija tiek izveidota 7 cilvēku sastāvā ar pilnvarām visā sesijas periodā.

 

J.Nesaule. Bet sasaukumā jau ir daudzas sesijas, tātad mandātu komisija jāievēl uz visa sasaukuma laiku.

 

V.Millers. Jā.

 

J.Nesaule. Sesija ir jānosvītro. Uz visu sasaukuma laiku.

 

V.Millers. Varbūt tiešām tā ir pareizāk.

 

Priekšsēdētājs. Katrā ziņā sesiju atstāt vien nevar.

 

V.Millers. Jā.

 

Priekšsēdētājs. Tad vajag teikt “pirmo sesiju”.

 

V.Millers. Tam laikam ir jāpiekrīt.

 

Priekšsēdētājs. PSRS Augstākajā Padomē un kongresā mandātu komisija pastāvīgi darbojās. Lūdzu, deputāt Zemrībo.

 

G.Zemrībo.

Vai mums nav šeit pretruna? 8. punktā ir runa par to, ka Augstākā Padome pēc sekretariāta ievēlēšanas aizklātā balsošanā no vairākām kandidatūrām ievēlē Augstākās Padomes Priekšsēdētāju. 10. punktā otrajā teikumā ir rakstīts: Augstākā Padome apstiprina kandidatūras to ierakstīšanai biļetenā aizklātai balsošanai, ja par kandidatūras ierakstīšanu nobalso vairāk kā puse no sēdē klātesošajiem deputātiem. Vai pēc šī 10. punkta neiznāk, ka var ierakstīt tikai vienu kandidātu, bet pārējie deputāti var uzskatīt, ka šī kandidatūra viņiem nav pieņemama?

 

Priekšsēdētājs. Atļaujiet, profesor, man šai sakarā pateikt dažus vārdus. Tas ir problemātisks jautājums. Un par to aizvien diskutē. Līdz šim praksē tā ir bijis, vismaz atceroties tās vēlēšanas, kuras mums ir bijušas. Jebkuram deputātam ir tiesības izvirzīt savu kandidātu. Ja, apspriežot šo kandidātu, nerodas jautājumi, iebildes vai kādi citi priekšlikumi, tad praktiski šis izvirzītais kandidāts tiek iekļauts aizklātā balsošanā. Atklāta balsošana.

 

G.Zemrībo. Es saprotu, es tikai baidos, vai šeit nevar iznākt tāda situācija, ka, piemēram, viena daļa deputātu uzskatīs, ka tāds kandidāts viņiem vispār nav pieņemams, un tāpēc atteiksies viņu reģistrēt. Jo šeit mēs izvirzām nosacījumu, ka, lai viņu reģistrētu, jābūt vairāk kā pusei par reģistrēšanu. Vai nevajadzētu nolikt, noteikt mazāk par to, varbūt trešdaļu vai 25.

 

Priekšsēdētājs. PSRS tautas deputāts Ilmārs Bišers.

 

I.Bišers.

Mūsu priekšsēdētājs teica, ka mūsu Augstākajā Padomē tādu kāzusu nav bijis, bet es atceros kāzusu, kas bija PSRS pirmajā tautas deputātu kongresā, kad tika izvirzītas divas kandidatūras - biedra Gorbačova un biedra Oboļenska kandidatūra. Pret biedra Oboļenska kandidatūru gan nekādi nopietni iebildumi netika izvirzīti, bet kongresa vairākums tomēr to nereģistrēja. Tas man toreiz likās nedemokrātiski, kaut gan es tik un tā būtu balsojis par Gorbačovu. Tāpēc es domāju, ka varbūt vajadzētu noteikt kādu normu. Varbūt ne katram atsevišķam deputātam ir tiesības, bet 25 deputātiem ir tiesības izvirzīt kandidatūru, un tad šādu kandidatūru ieraksta vēlēšanu biļetenā.

 

G.Zemrībo. Otrs jautājums attiecas uz 11. punkta pēdējo rindkopu. Biļetenus izsniedz ne vēlāk kā stundu pirms balsošanas sākuma. Bet ja izsniedz pusstundu pirms sākuma? Vai tas ir tik obligāti un principiāli? Vai pusstundas laikā es nevaru izlemt, par ko balsot?

 

V.Millers. Nu tad jāatstāj: “biļetenus izsniedz pirms balsošanas sākuma”. Bet varbūt var vispār atteikties no šāda formulējuma?

 

Priekšsēdētājs. Iepriekšējā vakarā.

 

V.Millers. Jā.

 

Priekšsēdētājs. Svītrosim. Jo īsāk, jo saprotamāk. Tātad jūsu priekšlikums, biedri Bišer, bija par 25 galvotājiem. Bet vai tādā situācijā tas vispār ir vajadzīgs? Tad pēc mūsu tālākās procedūras, jo kaut vai visi grib kļūt par priekšsēdētāju, balsošana notiek par 2, kuri ir saņēmuši vairāk balsu. Bet varbūt tie 25 tomēr ir vajadzīgi. Varbūt viena trešdaļa. Tātad varētu lemt par to, ka ieslēgt jeb iekļaut sarakstā biļetenā aizklātai balsošanai, ja par katru kandidātu ir nobalsojuši trešā daļa no deputātiem.

 

G.Zemrībo. Varbūt tā.

 

Priekšsēdētājs. Savus priekšlikumus vēl grib izteikt deputāts Miervaldis Ramāns.

 

M.Ramāns.

Sākot ar 6. punkta otro rindkopu, ļoti detalizēti ir aprakstīta procedūra, ļoti detalizēti, es pasvītroju. Bet kādēļ mums, šim Augstākās Padomes sasaukumam, jālemj, kā strādāt nākamajai Augstākajai Padomei. Manuprāt, to vajag atstāt viņu pašu ziņā, lai viņi paši izlemj.

 

V.Millers. Tas attiecas uz pirmiem sesijas soļiem, lai būtu kaut kāds dokuments, pēc kura viņi varētu visus tos jautājumus risināt.

 

M.Ramāns. Izstrādāsim rekomendācijas, nevis lēmumu.

 

V.Millers. Tas ir atkarīgs no jums.

 

Priekšsēdētājs. Mēs vispār varam neko nepieņemt. Bet vai jūs atceraties, ka PSRS tautas deputātu kongress vienu vai divas dienas zaudēja, tikai lai pieņemtu pašus formulējumus un darba kārtību? Un vai tad galarezultātā iznāca kaut kas tāds, ko šodien varētu uzskatīt par lielu sasniegumu. Man liekas, tīri organizatoriski mēs jau varam pieņemt līdz zināmam solim, bet, protams, varam arī neko nepieņemt.

 

V.Millers. Laikam tad jaunievēlētā Augstākā Padome pati lemj, kādus punktus ievērot un kādus - ne. Es domāju, pirmajam sākumam tas būtu ļoti svarīgi.

 

M.Ramāns. Vēl par sesto punktu. Vai jūs nevarētu to mazliet raksturot, ņemot vērā, ka komisija dod divus variantus. Trīs ceturtdaļas un divas trešdaļas jaunā sastāva. Biedrs iebilda pret detalizāciju, es, gluži otrādi, gribēju precizēt, kas otrajā variantā ir domāts ar divām trešdaļām. Mūsu reālajā situācijā no 201 deputāta 90 cilvēki ir divas trešdaļas. Tātad visus jautājumus risinās 90 cilvēki.

 

V.Millers. Jā, patiesi ir izvirzīti divi varianti. Taču es domāju, ka te nekādu īpašu apsvērumu nav. Var būt gan divas trešdaļas, gan trīs ceturtdaļas. Tas nav principiāls jautājums. Te ir ņemta vērā situācija, ka visi deputāti uzreiz netiks ievēlēti. Bet, ja ievēlēs mazāk par trim ceturtdaļām, tad Augstākā Padome strādāt nevarēs. Tāpēc arī jums apspriešanai tiek piedāvāts otrs variants. Tas ir priekšlikums, un no jums ir atkarīgs, kādas rekomendācijas dot jaunievēlētajai Augstākajai Padomei.

 

Priekšsēdētājs. Deputāts Andris Bērziņš.

 

A.Bērziņš.

Es gribu pievienoties deputāta Ramāna izteiktajam viedoklim par to, ka pilnīgi saprotami un loģiski būtu pieņemt lēmumu par sākuma daļu, 6. punktu ieskaitot. Jo te ir runa par to, kā tiks izveidota un kā darbu uzsāks jaunizveidotā Augstākā Padome. Taču tālāko reglamentu - kā vēlēs, ko vēlēs, kādā veidā un kas izvirzīs kandidātu, cik balsu kandidātam būs jāsavāc - lai nosaka pati jaunā Augstākā Padome. Jo būtu nepareizi, ja mēs tagad noteiktu, vai 25 vai 30 cilvēki izvirzīs priekšsēdētāja kandidatūru. Bet kāpēc tad viens cilvēks nevarētu izvirzīt priekšsēdētāja kandidatūru? Varbūt demokrātijas apstākļos pietiktu pilnīgi, ka viens cilvēks izvirza. Es domāju, ka šie procedūras jautājumi mums te nebūtu jāapspriež. Mēs gan sākām strādāt jau ar noteiktu reglamentu, kurš bija iegājies gadu gaitā. Bet tagad mums demokrātijas apstākļos viss mainās, un tad mums jānosaka tikai paši pamati, kā jaunajai Augstākajai Padomei jāizveido savi pirmie darba orgāni. Un tālāk lai Augstākā Padome pati lemj par to reglamentu, pēc kura tā strādās. Jo diezin vai būs pareizi, ja mēs šodien noteiksim, kā tai strādāt un no kādiem lēmumiem jāvadās.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir kādi jautājumi? Jo mums te pa pusei jautājumi, pa pusei diskusija. Vai kāds debatēs? Lūdzu, deputāt Asari.

 

G.Asaris.

Es nemaz nekāpšu tribīnē. Manuprāt, vispareizākais būtu pieņemt tikai tos reglamentus, kas ļautu jaunam sasaukumam sākt darbu.

 

Priekšsēdētājs. Tādā gadījumā praktiski nekas nav jāpieņem, jo jaunās Augstākās Padomes sesija var sākt darbu Konstitūcijas ietvaros. Tā ka šī filozofēšana par trim ceturtdaļām vai divām trešdaļām nav vajadzīga. Kāpēc? Tāpēc, ka Konstitūcijā ir paredzēts, ka lēmuma pieņemšanai ir vajadzīgas divas trešdaļas. Ja mēs nereglamentējam neko, tad neko. Vai ir citi viedokļi un citi argumenti? Labprāt uzklausīsim. Lūdzu, deputāt Bojār.

 

J.Bojārs.

Es tomēr uzskatu, ka deputātu korpusam, kuram ir stipri lielāka pieredze nekā nākamajam deputātu korpusam, vajadzētu uzņemties zināmu atbildību par turpmākajām politiskajām norisēm republikā. Jums, cienījamie deputāti, jāņem vērā, ka tiem deputātiem, kuri nāks jūsu vietā, nebūs pieredzes, viņi vēl nebūs pieņēmuši nevienu likumu, un viņiem nebūs nekādas reglamenta iemaņas. Atcerieties, kā izskatījās tad, kad sāka darbu PSRS Augstākā Padome, PSRS Tautas deputātu kongress un cik milzīgi daudz laika mēs patērējām, lai vienkārši sāktu strādāt, lai nodibinātu kaut kādu kārtību un nolemtu, kā mēs strādāsim. Es domāju, ka tādus pagaidu statūtus jeb pagaidu reglamentu, kādi ir jūsu priekšā, vajadzētu pieņemt. Tas ir mans pirmais priekšlikums. Otrais: pašlaik mēs republikas Augstākajā Padomē izstrādājam pastāvīgo reglamentu, kurā mēs ņemam vērā ir PSRS pieredzi, ir Zviedrijas rigsdaga pieredzi, ir tā saucamos Robertsa noteikumus, t.i., angļu-amerikāņu parlamentārās sistēmas reglamenta noteikumus. Taču tas ir ilgstošs un nopietns darbs. Mums pašlaik ir gatavs jau trešais kompjūtera variants. Bet mēs ar to vēl neesam apmierināti. Un es ļoti šaubos, vai reglaments mums pilnībā būs gatavs līdz tam laikam, kad tiks ievēlēta un sasaukta jaunā Augstākā Padome. Lūk, šis pagaidu reglaments, kas ir mūsu priekšā, ir sastādīts tajās vadlīnijās, kādas ir mūsu galvenajā reglamentā. Jāņem vērā arī tas, ka PSRS Augstākās Padomes un kongresa reglaments nav mums pieņemams, jo, pirmkārt, mums nav kongresa. Otrkārt, tajā reglamentā ir ļoti apšaubāma metodoloģija. Manuprāt, metodoloģijai jābūt tādai: sasauc jaunu Augstāko Padomi, paredz, kas pirms sasaukšanas jāizdara, kad sasauc, kas jāievēl pirmajā sēdē, kas pēc tam. Un tad, kad jau ir ievēlēts Augstākās Padomes priekšsēdētājs, mums šis pagaidu reglaments vairs nav vajadzīgs, jo jaunā Augstākā Padome pati pieņems savu reglamentu. Bet ievada nodaļu, kura aizņem, kā jūs redzat, tikai nieka četras lappuses - ir tad nepilnas -, manuprāt, vajadzētu pieņemt. Tas stipri atvieglinātu un reglamentētu Augstākās Padomes darbu. Un tagad piezīmes par tekstu. Diskusijas par mūsu vietējām padomēm un pilsētas padomi bija absolūti vietā un ļoti simptomātiskas, un visa tā pieredze mums jāņem vērā arī, izstrādājot jaunās Augstākās Padomes reglamentu un šo pagaidu reglamentu. Pirmajā pantā, manuprāt, tās “trīs ceturtdaļas” ir jānoņem un jāatstāj “divas trešdaļas”. Ja ievēlētas divas trešdaļas. Jo es esmu vairāk nekā pārliecināts, ka daudzos vēlēšanu apgabalos, kur ir trīs, četri un vairāk kandidāti, izvērsīsies sīva vēlēšanu cīņa - un tā var turpināties bezgala daudzos etapos. Līdz ar to Augstākā Padome nevarēs uzsākt darbu pat tajos divos mēnešos, kuru laikā tai jāsāk darboties. Tātad pirmajā lappusē pirmajā pantā pirmajā rindkopā atstāt otro variantu, kā komisija šeit ir iezīmējusi, otrajā lappusē sestajā pantā arī “trīs ceturtdaļas” izmest, atstāt otro variantu - “divas trešdaļas”. Tālāk par sestā panta otro rindkopu. “Divas trešdaļas” izmest, atstāt “pusi”, tātad plenārsēde tiesīga, ja ir puse deputātu. Līdz ar to mēs ejam savu iepriekšējo lēmumu ietvaros.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, nesteidzieties. Kurā pantā jūs to “pusi” domājat?

 

J.Bojārs. Tālāk sestais pants. Otrā rindkopa. “Divas trešdaļas” vietā “pusi”, tas ir pagaidu reglaments. Manuprāt, nekur nav rakstīts, ka pagaidu reglaments ir jāsaskaņo ar Konstitūciju. Es jau teicu, ka tas ir tikai pagaidu reglaments darba uzsākšanai. Un pēc tam Augstākā Padome pati par sevi izlems. Atcerieties vēlreiz, Konstitūcijā nekas nav teikts par tādiem pagaidu reglamentiem 10. punktā.

 

Priekšsēdētājs. Vienu mirkli. Nu kā tad nav teikts, ka runa ir par tiesīgumu.

 

J.Bojārs. Jā, par tiesīgumu ir.

 

Priekšsēdētājs. Konstitūcijā noteikto tiesīgumu reglaments var mainīt?

 

J.Bojārs. Labi, atstāsim “divas trešdaļas”, lai gan es domāju, ka “puse” būtu normāli. Ar tām “divām trešdaļām” turpmāk būs ļoti lielas grūtības.

 

Priekšsēdētājs. Bet ko lai dara? Godātais kolēģi Daudiš! Realitāte tāda, ka mēs esam 215 deputāti. Vai mēs varam šodien grozīt Konstitūciju? Ja mēs to nevaram, tad visas debates liekas.

 

J.Bojārs. Bet mēs taču neesam pat mēģinājuši grozīt un balsot. Bez grozījumiem Konstitūcijā, kas ir iespējams, 10. pantā kritērija “vairāk nekā puse” vietā izvirzīsim kritēriju “viena trešdaļa”. Viena trešdaļa - tas, lūk, būtu mazākums, kas iezīmējies jau vietējo padomju, pilsētas padomes darbā. Tālāk 15. pantā šī daudzpakāpju vēlēšanu sistēma ir tik sarežģīta, ka mēs te nonāksim bezgalīgās prezidenta vēlēšanās. Manuprāt, šo procedūru vajadzēja vienkāršot, un es to izklāstītu šādi: pēc piektās rindiņas, kas beidzas ar vārdu “vairākumu”, tālāk rakstīt - “tad par ievēlētu uzskata to kandidātu, par kuru nobalsojuši visvairāk deputātu”.

Ja atkārtotas balsošanas rezultātā neviens no viņiem nav saņēmis visu ievēlēto deputātu balsu vairākumu, tad par ievēlētu tiek uzskatīts tas, par ko nobalsojuši visvairāk deputātu, ievērojot 50% + viens principu. Un līdz ar to mēs varam 4. lappusē pirmo rindkopu izmest, jo tik tiešām, cienījamie kolēģi, šeit ietvertais princips mūs novedīs pie bezgalīgām vēlēšanām. Pirmkārt, vājā vieta ir tā, ka jūs spiežat vienu un to pašu kolēģiju, vienu un to pašu auditoriju divas reizes balsot par vienu un to pašu kandidatūru. Vai tad tiešām nobalsos vairāk, ja otro noņems no listes? Pārējie principā nebalsos par viņu. Vai ir jēga šādam balsošanas principam? Mans priekšlikums ir šāds: par ievēlētu uzskatīt to, kuram ir parastais balsu vairākums 50% + viens. Relatīvais vairākums - piecdesmit plus viens.

 

M.Ramāns. Man, deputātam Bērziņam un ārlietu ministram Eiženam Počam ir priekšlikums attiecībā uz šī dokumenta nosaukumu - Par Latvijas PSR 11. sasaukuma rekomendācijām 12. sasaukuma Augstākās Padomes reglamentam. Mēs rekomendējam visu to, kas ir uzrakstīts. Pieņemam lēmumu par rekomendācijām. Tas būs korekti un taktiski.

 

Priekšsēdētājs. Nudien nezinu, kā būtu labāk darīt. Tātad deputāta Bojāra priekšlikums ir trīs ceturtdaļas samazināt un ierakstīt divas trešdaļas. Bet mēs visām rajonu sesijām ne tikai rekomendējām, bet likām stingri ievērot to, ka darbu var uzsākt tikai tad, kad ir trīs ceturtdaļas. Ja mēs paliekam pie divām trešdaļām, tad tas nozīmē, ka teorētiski šī sesija nav lemtspējīga. Var vienīgi runāt par reglamentu, neskarot Konstitūciju. Bet varbūt arī var sākt strādāt, jo praktiski citus jautājumus viņi izlemt nevar, jo tā taču nebūs, ka divas trešdaļas tūlīt grozīs Konstitūciju un likumus.

 

(Nesaprotami no zāles.)

 

Priekšsēdētājs. To mēs varam balsot - kā būs, tā būs. Beigu beigās tās ir rekomendācijas. Pēc tam, ja ir vajadzība, var pārbalsot utt.

Bet, runājot pavisam atklāti, kāpēc mums tā vajadzētu pieņemt? Tāpēc, ka esam gudrāki, pieredzes bagātāki? Varbūt tā ir, bet praktiski šeit var rasties tādi jautājumi, ka Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājam vajadzēs ļoti ilgi vadīt to sesiju. Bet mums ir ievēlēts Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, kāpēc viņš gan to nevarētu darīt? Kā, lūdzu? Cik ilgi? Tik ilgi, cik vajadzēs. Lai viņš vada to sesiju, kamēr nonāks pie rezultātiem, kurus Konstitūcija nosaka, jo citādi mēs par vienu pateiksim, par otru - nepateiksim. Biedri Holštein, jūs gribējāt vārdu. Lūdzu.

 

Ž.Holšteins.

Mēs esam nostrādājuši piecus gadus un nekad nevienam rekomendācijas neesam devuši, bet vai nu esam pieņēmuši lēmumu, vai neesam. Man šķiet, ir apvainojoši, ka mēs, vecais sasaukums, dodam kaut kādas rekomendācijas nākamajam sasaukumam. Es domāju, ka 215 deputāti nav tik liels skaits. Tas nav tā, kā Vissavienības sesijā, kur tiešām tūkstošiem deputātu nevarēja savākties. Divsimt cilvēku vienmēr varēs atrast kopēju valodu un veidot savu, nākamās Augstākās Padomes darbu tā, kā viņi to vēlēsies.

 

Priekšsēdētājs. Vārds biedram Danosam.

 

J.Danoss.

Es gribēju atgādināt tikai vienu lietu, ka mēs esam aizrāvušies ar cipariem, mēs visu laiku runājam par aritmētiku, bet ne par lietas būtību. Mēs strīdamies par trīs ceturtdaļām vai divām trešdaļām. Es kā fiziķis nevaru saprast šo strīdus jēgu, jo vienā un otrā gadījumā starpība ir tikai par 9 procentiem - 67 un 75. Un mēs par šiem 9 procentiem strīdamies kā par būtisku jautājumu, bet par būtiskiem jautājumiem mēs nedebatējam. Attiecībā uz viena cilvēka vēlēšanos balotēties vai nebalotēties, runāt ir pilnīgi lieki, jo es ceru, ka nākamajā sasaukumā cilvēkam pašam būs dūša uzstāties un piedāvāt savu kandidatūru. Es domāju, ka sarežģītā procedūra nav vajadzīga. Ja cilvēks sevi ir uzstādījis, viņu ieraksta lietā, un visu pārējo izšķirs balsošana. Tā mēs atbrīvosimies no vienas liekas procedūras. Es domāju, ka nāks jauni cilvēki, varbūt viņi kļūs racionālāki, noskatoties uz daudzām neracionālām lietām, kas šeit patlaban notiek, jo mēs visi aizkavējam viens otru, spriežot par tām rekomendācijām, kas domātas tiem, kas nāks pēc jums.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Mēs no sirds novēlam racionālu darbu jaunajai Augstākajai Padomei. Tātad ir atskanējuši vairāki priekšlikumi par to, ka šādu lēmumu vispār nav jāpieņem. Un šo deputātu domas ir jārespektē. Lūdzu, balsosim. Kas par to, lai lēmumu nepieņemtu? Paceliet balsošanas kartītes. Komisija konstatēja, ka vairākums. Kas pret? Divi. Kas atturas? Divi atturas. Paldies. Nākamais jautājums. Par Daugavpils pilsētas Tautas deputātu padomes 1990. gada 22. februāra sesijas lēmumu par referenduma noteikšanu pilsētas jautājumā par Latvijas PSR suverenitāti. Augstākās Padomes Prezidija sekretārs Imants Daudišs.

 

I.Daudišs.

Godājamie deputāti! Dimd ne tikai Rīga, bet arī citas mūsu republikas pilsētas. Man jums jāziņo par notikumiem, kas satraukuši it visus republikas iedzīvotājus, - un, proti, Daugavpils pilsētas Tautas deputātu padomes 20. sasaukuma otrā sesija šī gada 22. februārī pieņēmusi lēmumu par iedzīvotāju referendumu - aptauju jautājumā par Latvijas PSR suverenitāti. Sesija nolēmusi 18. martā, tas ir, Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanu dienā, sarīkot pilsētas iedzīvotāju konsultatīvo referendumu - aptauju jautājumā par to, vai Latvijas Padomju Sociālistiskajai Republikai būt PSRS federācijas sastāvā vai nebūt. Pieņemot šādu lēmumu, sesija ir pārkāpusi spēkā esošo likumdošanu un Latvijas PSR Konstitūciju, un līdz ar to arī savas pilnvaras. Latvijas PSR likuma par pilsētu pašvaldību, kas vēl nav stājies spēkā, 26. pants nosaka, ka pilsētas padomes var izskatīt jebkuru jautājumu, kas ir pilsētas pašvaldības pārziņā, turklāt tikai sesijā var pieņemt lēmumus par pilsētas referenduma sarīkošanu (9. punkts). Tā paša likuma 74. pants nosaka, ka vietējos referendumos var izlemt tikai svarīgus pilsētas pārvaldes jautājumus. Pieņemot lēmumu par referenduma rīkošanu jautājumā par Latvijas PSR suverenitāti, sesija ir pārkāpusi kā minēto likumu, tā Latvijas PSR Konstitūcijas 97. panta 3. daļu, kur noteikts, ka vienīgi Latvijas PSR Augstākajai Padomei ir tiesības rīkot referendumu par republikas izstāšanos no PSR Savienības sastāva (3. punkts). No sesijas lēmuma redzams, ka pilsētas iedzīvotāju referenduma - aptaujas mērķis ir noskaidrot jautājumu par republikas suverenitāti. Kā jau teicu, likums tādas tiesības pilsētas Tautas deputātu padomes sesijai nav piešķīris. Vēl jāņem vērā arī, ka pašreiz republikā nav likuma, kurš noteiktu referenduma norises kārtību. Ja arī šāda pasākuma veikšanai būtu tiesisks pamats, tā norise tieši vēlēšanu dienā traucētu vēlēšanu gaitu un novirzītu cilvēkus no galvenā mērķa - brīvi izvēlēties kandidātu, kuru ievēlēt republikas Augstākajā Padomē. Turklāt, gatavojot šādu referendumu, tiktu traucēta arī priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņa. Faktiski tiktu radīts īpašs politiskais fons brīvas gribas izteikšanai. Pret minēto sesijas lēmumu, uzskatot to par nelikumīgu, iestājas seši Latvijas PSR tautas deputātu kandidāti no Daugavpils, kuri griezušies ar iesniegumu pie mums Augstākās Padomes Prezidijā un republikas Centrālajā vēlēšanu komisijā. Līdzīgu lēmumu pieņēmusi Latvijas Tautas frontes Domes ārkārtējā sēde. Daugavpils pilsētas padomes otrā sesija nolēmusi arī atzīt par prettiesisku republikas Augstākās Padomes pieņemto deklarāciju par Latvijas valstisko neatkarību. Šinī gadījumā cienījamiem Daugavpils pilsētas padomes deputātiem jāpasaka viennozīmīgi, ka zemākām tautas deputātu padomēm likums nav devis tiesības atzīt par nelikumīgiem augstāku padomju pieņemtos aktus. Pamatojoties uz iepriekšteikto, Daugavpils pilsētas Tautas deputātu padomes 22. februāra sesijas lēmums par pilsētas iedzīvotāju referendumu - aptauju jautājumā par Latvijas neatkarības atjaunošanu un suverenitāti ir nelikumīgs un tādēļ atceļams.

 

Priekšsēdētājs. Vai ir kādi jautājumi? Jautājumu nav. Kas vēlas ieņemt vietu tribīnē? Daugavpils pilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētājs biedrs Žarkovs.

 

V.Žarkovs.

Cienījamie deputāti! Jā, tiešām Daugavpils pilsētas padome 1990. gada 22. februāra sesijā nolēma 1990. gada 18. martā noorganizēt konsultatīvu referendumu jeb aptaujāt pilsētas iedzīvotājus jautājumā par Latvijas PSR suverenitāti. Deputātu mērķis bija noskaidrot pilsētnieku domas šajā jautājumā - un tikai. Tātad izpētīt sabiedrisko domu.

Pilsētas padome uzlika par pienākumu Tautas deputātu pilsētas padomes prezidijam izveidot komisiju, kas organizētu šo iedzīvotāju aptauju. Kāpēc šāds jautājums tika aplūkots pilsētas padomes sesijā? Kas mudināja deputātus pieņemt šo lēmumu? Pilsētas padome, un pēdējā laikā it sevišķi, bija saņēmusi ārkārtīgi daudz priekšlikumu no darba kolektīviem un sabiedriskajām organizācijām par šādas aptaujas sarīkošanu. Acīmredzot tam par iemeslu bija Latvijas PSR Augstākās Padomes pieņemtā Deklarācija, kurā tika nosodīts 1940. gadā Saeimas pieņemtais lēmums. Mūsu pilsētas iedzīvotāju lielais vairākums Deklarāciju uzņēma negatīvi. Tās vēsturiskā būtība ir apšaubāma, un tā gribot negribot izraisa republikā nesaskaņas starp nācijām, tā grauj pastāvošās valsts iekārtas pamatus, tā ir pretrunā ar pilsētas iedzīvotāju lielas daļas interesēm, apdraud daudzus darbaļaužu sociālos iekarojumus.

Pastāvot tādai sabiedriski politiskajai situācijai, kāda ir izveidojusies mūsu republikā, daudzi pilsētas iedzīvotāji zaudējuši ticību rītdienai, viņi ir noraizējušies par savu un savu bērnu nākotni. Pilsētnieki grib zināt, kā veidosies viņu turpmākais liktenis, kas viņus gaida. Pilsētā nākas dzirdēt diametrāli pretējus spriedumus par Latgales un Daugavpils tālāko likteni. Viena ļaužu daļa cīnās par Latgales un visas Latvijas izstāšanos no Padomju Savienības, citi aicina izveidot autonomu novadu, bet gadījumā, ja republika izstātos no PSRS, pievienoties KPFSR. Es, būdams pilsētas padomes priekšsēdētājs, nepiekrītu ne vienam, ne arī otram viedoklim. Latgale un Daugavpils ir suverēnās Latvijas neatņemama sastāvdaļa, Latvijas, kura ietilpst atjaunotajā federācijā.

Risināt jautājumu par aptaujas organizēšanu pamudināja arī publicētais Nolikuma projekts par latviešu valodas kā Latvijas PSR valsts valodas prasmes līmeņiem un vērtēšanas kārtību. Arī šo jautājumu mēs izskatījām tajā sesijā un pieņēmām lēmumu, ka piedāvātajā redakcijā šis projekts Daugavpils iedzīvotājiem nav pieņemams, jo tas nebalstās uz reālu zinātniski un ekonomiski pamatotu valstisku programmu, kas nodrošinātu Latvijas PSR likuma par valodām izpildi, ka šim projektam ir unificēts raksturs un būtībā tas ir mēģinājums jautājumu par valsts valodu atrisināt vienīgi ar administratīvām metodēm. Tas viss tad arī bija par iemeslu ārkārtas sesijas sasaukšanai un tāda lēmuma pieņemšanai. Vēlreiz gribu uzsvērt: referenduma vai, kā mēs sakām, aptaujas mērķis bija izzināt pilsētas iedzīvotāju sabiedrisko domu.

Iespējams, ka aptaujas organizēšanai mēs neizraudzījāmies to labāko variantu, bet tādu aptauju organizēšanā taču republikā pieredzes nav. Par referendumu arī likums vēl nav izstrādāts. Mēs gribam izzināt sabiedrisko domu, bet šodien mēs to iepazīstam, organizējot mītiņus un streikus vai vācot parakstus. Bet vai tas ir labāks variants? Acīmredzot ne. Bet vajag taču, izmantojot likumdošanu, meklēt jaunas formas. Tieši mums, pilsētas padomei, savā darbībā jābalstās uz reāliem notikumiem un mūsu pilsētas iedzīvotāju noskaņojuma. Tāpēc es lūdzu jūs, biedri, Augstākās Padomes deputāti, - saprātīgi un nosvērti izvērtējiet mūsu sesijas lēmumu un atļaujiet mums eksperimentāli noorganizēt mūsu pilsētas iedzīvotāju aptauju - vēl jo vairāk pēc PSRS tautas deputāta biedra Bišera runas. Šī pasākuma organizēšanā grūtību nav. 18. martā mūsu pilsētas iedzīvotājiem balsošanā tiks vēl viens biļetens, uz kura būs rakstīts: “Suverēna Latvija atjaunotas federācijas sastāvā - jā, nē.” Šodien mēs atcelsim Daugavpils pilsētas padomes lēmumu, bet problēma taču tik un tā paliks, tā būs jārisina - un acīmredzot visdrīzākajā laikā.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, vienu mirklīti. Vai Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu nav? Tad vārds PSRS tautas deputātam Andrejam Cīrulim.

 

A.Cīrulis.

Es domāju, ka nevienu no mums nevar atstāt vienaldzīgu tās norises, kas notiek Daugavpilī, un arī šie paziņojumi, ar kuriem tiek skaidrota situācija pilsētā. Es personiski uzskatu par savu pienākumu nevis raksturot un izteikt savu viedokli, bet citēt Ļeņinu. Tas ir Dekrēts par mieru, par ko es runāju. Un šīs divas rindkopas, kuras nekomentēšu, tikai nolasīšu, precīzi raksturo situāciju un palīdzētu mums daudz ko izprast. Un ne tikai šajā aplūkojamā jautājumā. “Saskaņā ar demokrātijas tiesisko apziņu vispār un ar darbaļaužu šķiru tiesisko apziņu jo sevišķi, valdība ar aneksiju jeb svešu zemju sagrābšanu saprot ikkatru mazas vai vājas tautības pievienošanu lielai vai stiprai valstij bez šīs tautības precīzi, skaidri un brīvprātīgi izteiktas piekrišanas un vēlēšanās neatkarīgi no tā, kad šī varmācīgā pievienošana notikusi, neatkarīgi no tā, cik attīstīta vai atpalikusi ir nācija, ko varmācīgi pievieno vai varmācīgi notur zināmas valsts robežās. Beidzot - neatkarīgi no tā, vai šī nācija dzīvo Eiropā vai tālās aizokeāna zemēs.

Ja kaut kādu nāciju ar varu notur zināmas valsts robežās, ja tai, neievērojot tās izteikto vēlēšanos - vienalga, vai šī vēlēšanās izteikta presē, tautas sapulcēs, partiju lēmumos vai ar sašutumu un sacelšanos pret nacionālo jūgu, - netiek dota tiesība, brīvi balsojot,” un tagad seko tas sarežģītākais moments, “pie kam pievienotājas vai vispār stiprākās nācijas karaspēks tiek pilnīgi izvests, bez mazākās piespiešanas izlemt jautājumu par šīs nācijas valstiskās pastāvēšanas formām, tad tās pievienošana ir aneksija, t.i., sagrābšana un varmācība.” Es domāju, ka Ļeņins mums palīdzēs ieviest skaidrību arī šajā situācijā.

 

Priekšsēdētājs. Vārds PSRS tautas deputātam Plotniekam. Es lūdzu, mēģiniet īsi, jo mums ir ziņojumi un ir arī Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja izteikts lūgums. Šeit ir jālemj, bet aģitēt, manuprāt, nevajadzētu.

 

A.Plotnieks.

Godātie Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti! Es negribu jūs aģitēt, bet tikai atklāt dažus momentus, kurus jums būtu, manuprāt, vērts ņemt vērā, lemjot šo jautājumu. Pirms pāris dienām pēc ilgāka pārtraukuma Maskavā notika vairākas tikšanās ar Pakistānas parlamenta delegāciju. Šīs oficiālās tikšanās laikā Tautību padomes priekšsēdētājs Nišanovs oficiāli pasludināja, ka, lūk, mūsu vēsturē ir arī tādi fakti, ka ir notikušas klajas nelikumības, un šai sakarībā minēja 1939. gada notikumus trijās Baltijas republikās un atsaucās uz vērtējumu, kurš šai sakarībā tika dots otrajā PSRS Tautas deputātu kongresā. Es negribētu, lai mēs no šīs deklarācijas taisītu pārāk tālejošus secinājumus, bet katrā ziņā šinī gadījumā PSRS līmenī tautas pārstāvības iestāde ir atzinusi to faktu, ka Latvijas PSR ir tiesīga deklarēt savu suverenitāti, un acīm redzami Latvija ir tiesīga šinī konkrētajā situācijā atzīt, ka tie fakti, kas bija 1940. gadā, nav latviešu tautas gribas izpausme. Tagad, izmantojot to, ko mēs šodien saucam par demokrātijas un plurālisma laikmetu, un tās iespējas, kas ir pavērušās vienā vai otrā pilsētā, vienādi vai otrādi orientēta darbinieku grupa izmantos aparātu un mūsu tautas līdzekļus, lai, slēpdamies zem sabiedriskās domas pētīšanas viedokļa, vērstos pret republikas suverenitāti. Es domāju, ka parlamentam šādas pretenzijas ir kategoriski jānoraida, jo mēs pašreiz ejam pa to ceļu, ka viena vai otra padome uzurpē Latvijas parlamenta pilnvaras. Šai sakarībā vēl otrs moments. Patlaban PSRS līmenī joprojām tiek diskutēts likumprojekts par vietējo pašpārvaldi un vietējo pašfinansēšanos. Dažas normas, kuras mēs piedāvājam un kuras padomēm paredzēja plašas pilnvaras saimnieciskajā dzīvē, joprojām tiek noraidītas. Daugavpils nezin kāpēc grib iet vēl tālāk un faktiski jau šobrīd pretendē uz to, ka vietējā padome politiskajā jomā var pilnīgi eksistēt, ignorējot visas esošās valsts struktūras. Un beidzot pats pēdējais. Es uzskatu, ka tie vai citi aicinājumi, kas šobrīd atskan vienā vai otrā rajonā, - sašķelt republiku, atdalīt tās vai citas teritorijas - ir bezatbildīgi, antikonstitucionāli un tieši šie aicinājumi izraisa nacionālo attiecību saspīlējumu, jo atcerēsimies, ar ko sākās Armēnijas un Azerbaidžānas attiecības. Tam, kurš šodien grib liet benzīnu degošā ugunskurā, manuprāt, ir jāuzņemas atbildība par savas rīcības sekām.

 

Priekšsēdētājs. Es neatkārtošu to, par ko jau tika runāts. Pirmais un pats galvenais laikam ir tas, ka saskaņā ar mūsu likumiem nevienai pilsētai un nevienai pilsētas padomei pagaidām nav tiesību organizēt referendumu jautājumā par Latvijas suverenitāti. Tad, kad būs citi likumi, iespējams, ka būs arī tādas tiesības. Bet pagaidām nav. Tas pirmais.

Un otrkārt. Lai pilsētā, ciemā vai kādā citā vietā, teiksim, organizētu referendumu laikā, kad tiek vēlēta Augstākā Padome, vismaz būtu vajadzīga Centrālās vēlēšanu komisijas atļauja. Tikai tad varētu vēlēšanas apvienot ar referendumu. Nemaz jau nerunājot par visu pārējo. Tāpēc šo situāciju, kāda bija izveidojusies pilsētā un par ko ziņoja biedrs Žarkovs, vajadzēja radīt ar citām metodēm, nevis organizēt referendumu laikā, kad notiek republikas Augstākās Padomes vēlēšanas, un ne tikai tajā pašā laikā, bet pat kopā ar tām. Kaut arī neviens vairs runāt nevēlas, sava attieksme pret balsošanu mums tomēr ir jāizsaka. Bet par jauniem likumiem un jaunu pieeju lai diskutē jaunievēlētā Augstākā Padome. Bet Daugavpils pilsētas padomei mēs iesakām pārdomāt savu rīcību, jo būs lieli sarežģījumi, apstiprinot deputātu pilnvaras. Tagad savu protestu iesūtīja 6 deputātu kandidāti, turpmāk var izrādīties tā, ka vēlēšanu komisija būs aizņemta tikai ar protestu izskatīšanu. Bet kā tā izšķirs šīs domstarpības? Tikai vadoties pēc likuma, bet padome ir rīkojusies nelikumīgi. Tāpēc mēs lūdzam Daugavpils pilsētas padomi ņemt vērā gan mūsu vēlējumus, gan to lēmumu, ko mēs pieņemsim.

 

(No zāles: Bet likuma par referendumu nav. Nav saprotams, par ko īsti jābalso.)

 

Priekšsēdētājs. Jums taču darīja zināmu, uz kāda likuma pamata. Šeit būtu precīzi jāraksta 1. punkts. Jāieraksta tā, kā tas ierakstīts viņu lēmumā. Kas balso par to, lai pieņemtu šādu lēmumu? Lūdzu, paceliet balsošanas kartītes. Ko konstatēja komisija? Lūdzu, saskaitiet. Ir vairākums. Kas pret? Kas atturas? Tātad lēmums ir pieņemts.

Vai komisija par bankām var ziņot? Lūdzu.

 

E.Zelgalvis.

Godātie deputāti! Redakcijas komisija izskatīja visas piezīmes, kādas tika izteiktas. Vispirms par tām piezīmēm, kuras izteica mūsu cienītie juristi biedrs Zemrībo un biedrs Bartkēvičs. Mēs tās visas pieņemam.

Es ziņošu par to, kas tiks mainīts vai papildināts.

 

Priekšsēdētājs. Ja jūs esat pieņēmuši, tad lasīt nevajag, mēs jau dzirdējām.

 

E.Zelgalvis. Tātad 2. pants - priekšpēdējā rindkopa, - šeit izmaiņas ir sekojošas. Skan teksts šādā veidā: “Ar Latvijas PSR Augstākās Padomes atļauju republikas teritorijā var darboties PSRS, citu savienoto republiku un ārvalstu bankas, citas kredītiestādes, to pārstāvniecības, nodaļas un filiāles.” Šis labojums ir sakarā ar deputāta Praudes izteikto piezīmi.

3. panta beigās šāds papildinājums: “komercbankas un citas kredītiestādes pamatojas arī uz Latvijas bankas normatīvajiem aktiem, kā arī uz to republiku un valstu normatīvajiem aktiem, kuru teritorijā atrodas komercbanku korespondenti”. Šeit bija doma, lai ņemtu vērā, ka arī PSRS teritorijā ir mūsu korespondenti, lai varētu veikt norēķinus un citas banku operācijas. Šāds papildinājums ir izdarīts.

5. pantā ir papildinājums: “bankas, to iestādes (pārstāvniecības, nodaļas, filiāles) un citas kredītiestādes” - un tālāk kā tekstā.

10. pantā - Latvijas banka ir “vienots nacionālo naudaszīmju emisijas centrs republikas teritorijā”. Tātad šeit ir iespraudums - “nacionālo naudaszīmju”, lai būtu skaidrs, par ko ir runa, ka Latvijas banka nedomā laist apgrozībā, emitēt rubļus.

Un 11. pantā: “padomes priekšgalā ir bankas prezidents, kuru ieceļ un atbrīvo Latvijas PSR Augstākā Padome”. Tātad šeit ir papildinājums “un atbrīvo”. Jautājums ir par 10. panta pirmo teikumu: “Latvijas banka ir patstāvīga valsts banka, kuras statūtus apstiprina Latvijas PSR Augstākā Padome.” Vispirms šajā sakarībā bija divas piezīmes. Deputāts Bišers izteica domu, ka likumā jābūt fiksētam, ka Latvijas banka ir tautas banka. Šeit tas ir pateikts, ka Latvijas banka ir patstāvīga valsts banka. Deputāts Bojārs izteica piezīmi, ka tekstu vajag papildināt ar frāzi, ka Latvijas banka ir pakļauta vienīgi Latvijas PSR Augstākajai Padomei. Šim formulējumam gan redakcijas komisija nepiekrīt. Jautājums par to, vai banka būtībā vispār ir pakļauta Augstākajai Padomei, vai Augstākajai Padomei vispār kaut kas ir pakļauts. Mēs darba grupā par šo jautājumu spriedām un nācām pie secinājuma, ka nezin vai vajag likumā formulēt to, ka ir pakļauts, mēs visu laiku pie tās pakļautības esam pieraduši un domājam, ka vienmēr kaut kam kaut kur ir jābūt pakļautam. Mēs uzskatām, ka šeit to nevajadzētu ietvert, jo visa doma, viss šis likums, ja tā varētu teikt, gars jau to paredz. Statūtus apstiprina Latvijas Augstākā Padome, ka bankas prezidents un padomnieks ir Augstākā Padome, normatīvus nosaka Augstākā Padome. Tātad likumdevējs ir tas vienīgais orgāns, kas regulē Latvijas bankas darbu. Tādas ir mūsu domas. Vairāk piezīmju nav.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Mēs varētu balsot. Man tikai mazs precizējums. Vai nevajadzēja vārdu “nacionālās naudaszīmes” vietā lietot “republikas naudaszīmes” vai kā citādi, jo mēs par daudz lietojam to nacionālo. Vai tad naudai jābūt nacionālai? Varbūt tas tā starptautiskos nacionālos naudas līmeņos ir pieņemts.

 

E.Zelgalvis. Tas tā patiešām ir, ar nacionālismu tam nav nekāda sakara, mēs pārāk bieži baidāmies no nacionālisma. Starptautiskajā naudas apgrozības teorijā un terminoloģijā tiešām pastāv šis jēdziens “nacionālā naudas sistēma”, “nacionālās naudaszīmes”, “nacionālā banka” utt. Tas nav ne mūsu izgudrojums, ne mūsu pieņēmums.

 

Priekšsēdētājs. Paldies par komentāru, bet par nacionālismu runas nebija. Mums vēl jāizskata trīs jautājumi. Godātie kolēģi! Izteiksim savas piezīmes, mums ir kompetenta komisija naudas lietās. Mums šobrīd jāpieņem likums, kura izstrādāšanā mums jāpaļaujas uz šo komisiju un uz Ministru Padomi. Mēs varam sēdēt te vēl divas dienas un par baņķieriem nekļūsim. Vai varam balsot? Labi. Lūdzu. Kas par? Vairākums. Kas pret? Kas atturas? Es atvainojos, ka es varbūt drusciņ citā intonācijā esmu sācis runāt. Lūdzu deputātu Bērziņu, kuram es liedzu vārdu, un deputātu Bojāru vēlreiz satikties ar komisiju. Komisija labprāt jūs uzklausīs pēc sesijas.

Par preču ievešanu un izvešanu vārds Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam PSRS tautas deputātam Arnim Kalniņam.

Godātie kolēģi! Mums ir palicis tikai mazumiņš. Pabeigsim un varbūt iztiksim bez starpbrīža. Lūdzu deputātam Arnim Kalniņam jautājumus uzdodiet uzreiz, konkrētus, praktiskus jautājumus. Bet, ja jautājumu nav, tad varam balsot. Ir jautājums? Lūdzu deputātu Jāni Ambaini pie mikrofona.

 

J.Ambainis.

Man ir liels lūgums visu darbu veikt līdz 1. maijam, jo mums sākas līgumu noslēgšanas kampaņa, tāpēc lai Ministru Padome pacenšas.

 

Priekšsēdētājs. Jūsu priekšlikums ir skaidrs. Vai ir vēl jautājumi? Nav. Paldies. Lūdzu, atbrīvojiet tribīni debatēm. Par lēmuma projektu par preču ievešanu un izvešanu vārdu lūdz Latvijas rūpniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētāja vietnieks Zicmanis.

 

A.Zicmanis.

Cienījamie deputāti! Principā atbalstot nepieciešamību organizēt preču izvešanas un ievešanas kontroli, gribējām izteikt dažus priekšlikumus. Šis lēmums izgājis cauri divām komisijām. Ekonomikas ministrijas komisijā to neatbalstīja, un tāpat arī, cik man zināms, deputātu komisija arī to neatbalstīja. Tāpēc ka praktiski nav izstrādāts mehānisms, kādā veidā šo lietu organizēt.

Un otrs jautājums. Šodien mēs cenšamies iejaukties jaunās Augstākās Padomes un tās izveidotās valdības rīcības sfērā, ja no 1. jūlija gribam ieviest preču limitēšanu. Valdībai šis likumprojekts nozīmē ārkārtējas pilnvaras, uzliekot tādas nekontrolējamas kvotas, nekontrolējamus nodokļus, nekontrolējamus sodus. Mans priekšlikums apmēram tāds. Nerunājot par to, ka mēs uzdodam Ministru Padomei to ieviest, Ministru Padomei šie jautājumi jāsagatavo izskatīšanai nākamās Augstākās Padomes sesijai, kas acīmredzot notiks ne vēlāk kā maijā vai jūnijā. Tas nodrošinās lēmumu pieņemšanu no 1. jūlija. Bet pa šo laiku būs iespējams izstrādāt kā mehānismu, tā visu, kas no šī lēmuma realizēšanas ir atkarīgs. Lūdzu šo priekšlikumu atbalstīt.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai kāds vēlas runāt debatēs? Deputāts Mečislavs Dubra.

 

M.Dubra.

Jāņem vērā tā situācija, kādā mēs patlaban atrodamies sakarā ar preču izvešanu. Preču pārdošana pieaug, bet veikali paliek ar katru dienu tukšāki. Strādājošajiem, iedzīvotājiem un kooperatīviem naudas izmaksas caur banku pieaug divas reizes vairāk nekā preču pārdošana, tātad, ja vēl pusgadu tā pastrādāsim, varam iztirgot visu republiku. Es ne visai piekrītu biedram Zicmanim, jo kaut kādi, kā saka, ārkārtēji pasākumi ir jāveic un valdībai jādod pilnvaras. Šeit ir lēmums, bet likums par šiem jautājumiem laikam būs jāpieņem nākamajam parlamentam. Varbūt ne ar 1. jūliju, bet ar citu datumu, taču valdībai jādod iespēja vismaz kaut kādā veidā rīkoties. Šeit nav runas par kaut kādām mazām preču kvotām vai nelielu preču daudzumu, kā saka, kilograms šur vai tur, vai kādi desmit gabali tādas vai citas mantas, te ir runa par miljoniem un simtiem miljonu lielām summām, kuras tiek izvestas ārpus republikas. Katrā valstī ir noteiktas kvotas, izdod licences, un šis process tiek regulēts. Es domāju, ka arī mums tas jādara.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu jūs, nevis pastāvīgās deputātu komisijas priekšsēdētāju, precizēt.

 

M.Dubra. Jā.

 

Priekšsēdētājs. Tātad varētu domāt, ka šie divi, trīs, četri punkti tikai iesaka, ko darīt, bet faktiski te nekas nav precizēts. Vai mēs tomēr nevarētu konstatēt šo problēmu un pēc tam uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei ieviest. Deputāts Ambainis uzstāja, ka, sākot ar 1990. gada 1. maiju, jānosaka preču ievešanas un izvešanas regulēšanas kārtība Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā. Un varbūt Ministru Padome, pa šiem trim mēnešiem visu to regulējot, pienāks pie kaut kādiem citādiem momentiem, ne tikai pie kvotām un pārējā. Lai tā izstrādā tos pasākumus, ko uzskata par vajadzīgu, lai regulētu preču ievešanu un izvešanu. Nāks jaunais parlaments, un tas tad arī vērtēs, vai Ministru Padome ir veikusi nepieciešamos pasākumus, ir vai nav efektīgi rīkojusies. Kādas ir jūsu domas šai sakarā?

 

M.Dubra. Es tam piekrītu, jo daudzi šaubās par to, ka valdības aparāts rīkosies saprātīgi, normu ietvaros. Un, ja kaut kas nebūs tā, kā vajadzētu, tad nākamais parlaments to varēs atcelt un asociācijas vadība vai prezidijs tad savukārt izvirzīs savus priekšlikumus jaunam parlamentam.

 

Priekšsēdētājs. Vēl kāds grib lūgt vārdu? Vārds deputātam Rūdolfam Salputram.

 

R.Salputra.

Patlaban faktiski tiek izvirzīts jautājums par to, vai ir jāaizstāv republikas iekšējais tirgus. Vai ir jārada tāds mehānisms, kas nodrošinātu šī tirgus aizstāvēšanu? Mēs esam pieraduši, cienījamie kolēģi deputāti, pie tā, ka jāprasa no valdības atbildība, lai veikalu plaukti būtu pilni, lai iedzīvotāji būtu apgādāti ar nepieciešamajām precēm, taču tajā pašā laikā ne vienmēr gribam saprast to, ka valdībai jādod arī attiecīgas pilnvaras rīkoties. Savienības valdībai ir dotas pilnvaras Savienības mērogā regulēt šos jautājumus, bet republikas mērogā mums vēl pilnvaru valdībai nav. Tāpēc es pilnībā atbalstu priekšlikumu, ko iesnieguši deputāti, un lūdzu balsot par šo lēmumu, jo stāvoklis republikas tirgū ir kritisks. Es runāju tikai par tautas patēriņa precēm, mums pašlaik preču krājumi ir par 150 miljonu rubļu mazāk nekā normatīvā paredzēts, lai kaut cik normāli nodrošinātu iedzīvotāju apgādi. Vienlaikus par 113% pieaugusi preču pārdošana, runājot tikai par janvāra mēnesi, bet preču resursi pieauga tikai par 1,2 procentiem. Es negribu jūs apgrūtināt ar skaitļiem, bet tikai akcentēt domu, ka no valdības ne tikai jāprasa, bet valdībai arī jāpiešķir pilnvaras, lai tā varētu rīkoties, lai nebūtu jājautā, ko tad tā valdība galu galā ir izdarījusi.

 

Priekšsēdētājs. Lūdzu, balsosim. Kas par to, lai pieņemtu šādu lēmumu? Lūdzu, paceliet balsošanas kartītes. Balsošanas komisija konstatē vairākumu. Kas pret? Kas atturas? Pašās beigās kāds lēmums pieņemts.

Tagad par Latvijas Lauksaimnieku savienības priekšsēdētāja deputāta Alberta Kaula iesniegumu. Vai šeit ir runa arī par deputāta Špoģa uzstājīgo prasību? Runās Jānis Blekte.

 

J.Blekte.

Biedrs Kauls un biedrs Špoģis izskatīšanai izvirza jautājumu par atsevišķu Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu un to izpildes apturēšanu Latvijas republikā.

Godājamie deputāti! Latvijas Lauksaimnieku savienības Centrālās valdes priekšsēdētājs biedrs Kauls griezās pie republikas Ministru Padomes priekšsēdētāja šā gada 29. janvārī ar lūgumu. PSRS Ministru Padome 14. novembrī pieņēmusi lēmumu Nr. 971, kurā noteikts, ka asociācijām un citu sociālistisko uzņēmumu brīvprātīgu apvienību formas akciju sabiedrībām, komerciālajām un kooperatīvajām bankām, kuras izveidotas, neiesaistot ārvalstu kapitālu, un kurām līdz šim nebija noteikti maksājumi valsts budžetā, jāiemaksā Vissavienības budžetā 60 procenti no faktiskās bilances peļņas, 25 procenti no ienākuma, sākot ar aprēķiniem no 1989. gada 4. ceturkšņa. Šāda lēmuma pieņemšana ir pretrunā ar Latvijas PSR ekonomiskās patstāvības principiem un noteikto lauku prioritāti, jo šī nodokļa apmērs var tikt attiecināts uz jaunām saimniecībām un saimnieciskajām formām laukos, lauksaimnieku paju biedrībām, akciju sabiedrībām, asociācijām, zemes bankām utt. Tādā veidā ar nodokļa palīdzību faktiski tika apturēta tikko izstrādātā lauku attīstības koncepcija. Bez tam jāņem vērā, ka iepriekšminētā lēmuma pirmajā punktā minētie noteikumi uz lauksaimniecības uzņēmumiem netiek attiecināti. Tur, starp citu, ir atcelti atvieglojumi par maksājumiem budžetā no virsplāna peļņas un nekāda sakara ar jautājumu, kas izteikts 62. punktā, nav.

Saskaņā ar Latvijas Lauksaimnieku savienības statūtiem tiek lūgts izmainīt Latvijas PSR 1989. gada 6. decembra lēmumu Nr. 255. Šis lēmums, ar kuru paziņo par PSRS Ministru Padomes lēmuma 32. punktu, ir pieņemts, norādot, ka jaunie nodokļu noteikumi neattiecas uz lauksaimniecības asociācijām, akciju sabiedrībām un cita veida apvienībām.

Latvijas PSR Ministru Padome izskatīja šo jautājumu un atzīst, ka minētajām organizācijām Latvijas PSR teritorijā atskaitījumi no peļņas būtu jāiemaksā republikas valsts budžetā. Turklāt var arī uzskatīt, ka atskaitījumu normatīvs šīm lauksaimniecības organizācijām noteikts diezgan augsts. Tomēr Latvijas PSR Ministru Padome dara zināmu, ka arī tajā gadījumā, ja tiks pieņemts lēmums maksājumus no peļņas ieskaitīt republikas budžetā, pie tam samazinātos apmēros, pēc spēkā esošās kārtības, kādā veidojas valsts budžeta ieņēmumu daļa, PSRS Finansu ministrija ar PSRS Valsts bankas starpniecību jebkurā laikā var norakstīt no republikas budžeta ieņēmumiem sev par labu šo maksājumu summu.

Ierosinām apturēt PSRS 1989. gada lēmuma Nr. 971 32. punkta izpildi Latvijas teritorijā un noteikt, ka asociācijas un citas brīvprātīgu apvienību formas (turpmāk es nenosaukšu akcijas utt.), kuras darbojas Latvijas teritorijā un ir izveidotas, neiesaistot ārvalstu kapitālu, un kurām nav noteikti maksājumi, atskaitījumus no peļņas izdara Latvijas PSR budžetā. Uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei noteikt šo budžetu maksājumu normatīvu. Tas var būt arī zemāks, bet tāds normatīvs noteikti jānosaka. Pilnīgi atbrīvot nevar, jo tad visas saimniecības var apvienoties akciju sabiedrībās, kooperatīvos, asociācijās un citās formās un līdz ar to maksājumi kā tādi no budžeta izzudīs. Varētu noteikt citas brīvprātīgu apvienību formas neierobežot tikai ar lauksaimniecību. Ja deputāti piekristu, šo ierobežojumu uz nodokļu samazināšanu un ieskaitīšanu republikas budžetā varētu attiecināt tikai uz lauksaimniecības uzņēmumiem. Lūdzu deputātus izteikties par šo problēmu.

Mēs lūdzam Lauksaimnieku savienību, kā arī mūsu ievērojamo ekonomisko zinātņu doktoru profesoru Špoģi piedalīties, izstrādāt un iesniegt savus priekšlikumus par maksājumu apmēru noteikšanu. Bez tam Ministru Padome izteica priekšlikumu arī par sekojošu PSRS Ministru Padomes lēmumu punktu darbības atcelšanu Latvijas PSR teritorijā. Ar PSRS Ministru Padomes 1979. gada 1. marta lēmumu Nr. 208 par kooperatīvu un sabiedrisko organizāciju ienākumu nodokļu atvieglojumiem uzņēmumiem un organizācijām, kas atrodas komjaunatnes orgānu pakļautībā, tie ir atbrīvoti no ienākuma nodokļa, kas ņemams no peļņas. Ar PSRS Ministru Padomes 1988. gada 4. augusta lēmumu Nr. 956 “Par atbalstu VĻKJS saimnieciskai darbībai” kopīgie uzņēmumi un organizācijas, kas izveidoti ar komjaunatnes uzņēmumu līdzdalību, arī tiek atbrīvoti no ienākuma nodokļa un maksas par ražošanas fondiem attiecībā uz to peļņas un ražošanas fondu daļu, kas pieder komjaunatnes uzņēmumiem un organizācijām. Latvijas PSR teritorijā pēc minētā lēmuma pieņemšanas izveidojušies 43 saimnieciskie formējumi. Fondi un centri, kuri atrodas Latvijas komjaunatnes Centrālās Komitejas, kā arī rajonu un pilsētu komitejas pārziņā. Turklāt šādi formējumi veidojas komjaunatnes pirmorganizāciju pakļautībā. Pēc provizoriskiem datiem tādu ir apmēram 300. Šiem saimnieciskajiem formējumiem, fondiem un centriem ir visas juridiskās tiesības. Galvenais minēto organizāciju darbības veids ir līgumu slēgšana, starpniecība starp izpildītāju un pasūtītāju. Par šādu pakalpojumu starpnieku rīcībā no līguma summas paliek apmēram 30 - 50 procenti, kas veido to ienākuma daļu, kura tiek izmantota pārvaldes aparāta uzturēšanai un peļņas gūšanai. Pārējā daļa paliek izpildītāju rīcībā un galvenokārt tiek izmantota samaksai par līgumdarbu izpildi.

 

Priekšsēdētājs. Atvainojos, godājamo ministr, kādā situācijā jūs nostādāt mūs, deputātus. Jūs gribat apturēt vienu lēmumu pēc otra. Tātad mums nav nevis jāaptur lēmumi, bet vienkārši jāatbalsta Ministru Padome. Bet vai mēs esam spējīgi tagad uzsākt debates? Komjaunatnes Centrālkomiteja uzrakstīs protestu, iebilstot pret voluntāru un bezatbildīgu rīcību attiecībā uz jaunatnes problēmām. Kooperatori grib ņemt vārdu, un šaubos, vai viņi mūs slavēs, jo viņiem ir savas intereses. Varbūt kopīgi padomāsim, kā rīkoties tālāk.

 

J.Blekte. Biedri priekšsēdētāj, tā šis lēmuma punkts attiecībā uz lauksaimniecību bija ieslēgts kopējā lēmuma projektā, par kuru es ziņoju, tā biju spiests arī ziņot par pārējiem jautājumiem.

 

Priekšsēdētājs. Bet ko valdība prasa no mums? Mēs tikai gribam izpalīdzēt pēdējā brīdī valdībai, lai tā efektīgi darbojas un pēc tam lai pati atbild republikas un jaunās Augstākās Padomes priekšā. Tātad valdība lūdz pieņemt lēmumu šajā redakcijā? Neievērojot ne komjaunatnes, ne arī kādus citus protestus? Man liekas, ka valdībai tas jāuzņemas uz savas sirdsapziņas, bet, ja valdībai to vajag, šos divus mēnešus strādājot, un deputāti uzstāj, tad mēs varam balsot. Bet tikai vajadzēja līdz šim brīdim visu, visu precizēt. Mēs jau otru sesiju nākam kopā un vēl nevaram precizēt kopā ar valdību.

 

K.Špoģis.

Man ir konkrēts priekšlikums. Aiz otrā punkta papildināt vai izveidot iestarpinājumā jaunu otro punktu jeb rindkopu, ar kuru noteikt, ka lauksaimniecības uzņēmumu asociācijām, apvienībām, paju un akciju sabiedrībām un citiem formu veidiem, maksājumiem un normatīviem budžetā jābūt vienādiem. Runājot par to, jāņem vērā, ka laukos šīs akciju sabiedrības un paju sabiedrības pašas praktiski neražo. Tās ir apvienības, kuras strādā priekš visām pārējām ražošanas, organizācijas formām un neveido pašas ne nacionālo kopproduktu, ne nacionālo ienākumu, ne peļņu. Tām galvenokārt ir agroservisa un sociālās un ražošanas infrastruktūras vadīšanas funkcijas.

 

Priekšsēdētājs. Paldies.

 

K.Špoģis. Ja neveido peļņu, tad arī nav ko aplikt.

 

Priekšsēdētājs. Strikti un ļoti precīzi teikts. Tātad, ministr Blekte, jūsu klātbūtnē mēs balsojam par valdības priekšlikumiem. Jūs pats balsojat? Lūdzu, paceliet balsošanas kartīti. Paldies. Kas ir pret? Kas atturas? Lēmums ir pieņemts. Tikai ne ar vienu vārdu pēc tam neiebilstiet, ka visu atbildību ir uzņēmusies Augstākā Padome, visu atbildību par šo lēmumu ir uzņēmusies valdība. To mēs ierakstām protokolā. Tā, liekas visi darba kārtības jautājumi ir izskatīti. Tagad ir pieprasījumi. Ļoti uzmanīgi, lēni izskatīsim. Man tāds priekšlikums: kur nu var atbildēt rakstiski katram deputātam, lai saņem rakstisku atbildi un mīļā piemiņā saglabā to turpmākajām dienām, kad vairs nebūs deputāts, jo mēs beidzam savas deputātu funkcijas. Te ir vesela mapīte ar deputātu pieprasījumiem. Tas gan neliecina par mums no sliktās puses, nebūt ne. Ausmas Pelces pieprasījums Jānim Āboltiņam. Vai Jānis Āboltiņš nemaz nav? Slims? Vēlam ātrāku izveseļošanos. Te nu jums, ministr, vajadzētu atkal runāt. Šeit ir runa par transporta nodokli. Un lēmuma projekts ir tāds - pieņemt zināšanai finansu ministra Blektes informāciju, kā arī to, ka republikā tiek izstrādāts likumprojekts. Tātad informāciju mēs svītrojam, pieņemts zināšanai, ka republikā tiek izstrādāts likumprojekts par Latvijas PSR valsts budžetu, Latvijas PSR nodokļu un likumdošanas pamatu projekts, likumprojekti par atsevišķu nodokļu veidiem, kuros paredz, ka Latvijas PSR teritorijā tiek ņemti tikai Latvijas PSR likumos noteiktie nodokļi. Otrais - uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei izstrādāt un iesniegt Latvijas PSR Augstākajai Padomei izskatīšanai priekšlikumus par šā jautājuma tālāku risināšanu. Piekrītat tādam formulējumam? Un jūs, biedre Pelce? Piekrītat, ja? Tad mēs varam balsot. Kas par, lūdzu, balsosim. Paldies. Vairākums. Kas pret? Un atturas? Nākamais. Deputāti Orlovs, Varna, Eglīts, Bonāts, Stepaņenko, Dmitrijevs, Stroganovs, Vrubļevskis sakarā ar jaunu valsts iepirkuma cenu noteikšanu lauksaimniecības produkcijai. Kāds ir likumprojekts? Ļoti vispārējs. Uzdot Latvijas PSR Ministru Padomei, strādājot pie valsts iepirkuma cenu un rentes maksājumu metodikas pilnveidošanas, plašāk izmantot republikas lauksaimniecības speciālistu atzinumus un pasaules attīstītāko valstu pieredzi. Tādu likumprojektu pieņemt mēs nevaram, tāpēc mēs visu deputātu vārdā griežamies pie saviem cienījamiem kolēģiem ar lūgumu, lai viņi turpina cīņu ar Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieku Arni Kalniņu. Kā, lūdzu? Tāpēc ka cīņa ar jums turpināsies un viedokļu saskaņošana turpināsies, bet tagad mēs debates ar jūsu piekrišanu, godātie kolēģi, neatklāsim. Biedri Vrubļevski, vai jūs piekrītat? Paldies. Deputāta pieprasījums. Deputāta Bērziņa pieprasījums par Černobiļu. Lēmuma projekts ir šāds. Griezties pie PSRS Bruņoto Spēku ģenerālštāba ar priekšlikumu - pārtraukt karaklausībai pakļauto personu nosūtīšanu no Latvijas PSR uz Černobiļas atomelektrostaciju avārijas seku likvidēšanai. Kādas ir deputātu domas šai sakarā? Tādu lēmuma projektu mēs acīmredzot varam arī pieņemt. Pats princips neattiecas tikai uz Černobiļu, bet tas attiecas uz visām citām lietām, kuras rada spriegumu. Kas šajā sakarā ir jādara? Ja ir radusies tāda situācija, tad valstij ir jācieš zināmi zaudējumi, zināmi zaudējumi jācieš mums visiem, bet cilvēkiem vienkārši ir jāmaksā par šo ļoti grūto un ļoti smago darbu, bet visas šāda veida avārijas, citādi negadījumi un visas mūsu neizdarības nav jālikvidē ar karaklausībai pakļauto personu iesaukšanu nosūtīšanai tur darbos. Vai piekrītat tādam konstatējumam?

Mums bija uzdots jautājums par zaudējumu atlīdzināšanu nepamatoti represētiem. Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam deputātam Leonardam Bartkevičam ir jāatbild. Vai mēs neuzdotu viņam atbildēt presē? Jo mēs jau šeit neizlemsim. Likumi ir pieņemti, mūs interesē, kāds ir stāvoklis, kā rit darbs, un tāpēc Ministru Padomes priekšsēdētāja vietniekam ir jāatbild presē. Tad republikas iedzīvotāji varēs vērtēt Ministru Padomes darbu, tas ir vēl jo svarīgāk priekšvēlēšanu sakarā. Tagad par mūsu lēmumu sakarā ar karaspēka kontingenta iespējamo papildināšanu republikā. Kurš var nolasīt? Biedri Ambaini, nolasiet, lūdzu.

 

J.Ambainis.

Cienījamie biedri! Latvijas PSR patlaban ir izvietots liels PSRS Bruņoto Spēku personālsastāva kontingents, bet mums nav praktisku iespēju nodrošināt to ar nepieciešamo sociālo infrastruktūru, un republikas ierobežotie resursi rada lielas grūtības iedzīvotāju sociālo un sadzīves jautājumu risināšanā. Rezultātā pieaug neapmierinātība kā militārpersonu un viņu ģimeņu, tā arī civiliedzīvotāju vidū, un tādējādi nevajadzīgi saasinās to attiecības.

Ir ziņas, ka Latvijas PSR teritorijā tiek plānots izvietot tās karaspēka daļas, kuras izvedīs no sociālistiskajām kaimiņvalstīm. Tas vēl vairāk pastiprinās augstākminētos negatīvos momentus.

Ņemot vērā teikto, Latvijas PSR Augstākā Padome un valdība lūdz neievest republikā karaspēka papildu kontingentu, jo apstākļos, kad tiek risināts jautājums par republikas suverenitāti, tas var būtiski saasināt ekonomisko un politisko situāciju.

Komisija ir sagatavojusi šādu vēstuli.

 

Priekšsēdētājs. Paldies. Vai ir iebildes pret tekstu? Nav. Lūdzu, balsosim. Kas par? Paldies. Kas pret un kas atturas? Nav. Tālāk jums ir aicinājuma teksts Augstākās Padomes Prezidijam, ar kuru mēs lūdzam to atbalstīt republikas sabiedrības prasības par Padomju Armijas neiejaukšanos starpnacionālos konfliktos, lai izvairītos no kareivju bojāejas. Visi konflikti valsts iekšienē jārisina tikai mierīgā ceļā. Vai jums ir šis teksts? Pagājušajā sēdē bija. Esat to pazaudējuši, ja visi korī sakāt, ka jums nav. Visi nevar pazaudēt - man oponē. Tad atļaujiet nolasīt un tad lemjiet, ko darīt ar šo tekstu. “Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs no darba kolektīviem, iestādēm, uzņēmumiem, organizācijām un atsevišķiem republikas pilsoņiem saņem daudz vēstuļu, kuras pauž bažas sakarā ar stāvokli, kāds izveidojies Aizkaukāza republikās, un par to kareivju likteni, kuri tur dien. Vēstulēs tiek izteikta neapmierinātība ar to, ka Padomju Armiju izmanto starpnacionālo konfliktu izšķiršanā. Tas izsauc daļā iedzīvotāju un jauniesaucamo negatīvu attieksmi pret karadienestu, bet dažkārt pat atteikšanos dienēt Bruņotajos Spēkos. Latvijas PSR Augstākā Padome uzskata par nepieciešamu atbalstīt republikas sabiedrības prasības par Padomju Armijas neiejaukšanos starpnacionālos konfliktos, lai izvairītos no kareivju bojāejas. Visi konflikti valsts iekšienē ir jārisina tikai mierīgā ceļā. Mēs griežamies pie PSRS Augstākās Padomes Prezidija ar lūgumu nenosūtīt uz Aizkaukāza republikām no Latvijas iesauktos kareivjus, bet tur esošos sūtīt atpakaļ, lai aizsargātu republikas iedzīvotāju intereses un nodrošinātu normālus apstākļus dienestā PSRS Bruņotajos Spēkos tiem jauniešiem, kas iesaukti no Latvijas PSR. Aizliegt izmantot viņus pret PSRS pilsoņiem un savienotajām republikām.” Vai ir iebildes pret šo tekstu? Tas ir aicinājuma veidā Augstākās Padomes Prezidijam. Varam balsot? Lūdzu, deputāte Artmane, mēs jūs visu šo sesiju neesam dzirdējuši. Tad balsojam. Paldies. Ir vairākums. Kas pret? Kas atturas? Nav.

Un tagad, godātie kolēģi, ir mapīte, kuras numurs ir 13, un uz tās ir uzraksts: noslēguma runa. Bet vispirms vārdu lūdz, ja tā var izteikties, Latvijas Radio un televīzijas Teodora Kalniņa koris.

(Dzied Radio un televīzijas T.Kalniņa koris.)

 

Priekšsēdētājs. Godātie kolēģi deputāti! Noslēdzot šā Augstākās Padomes sasaukuma pēdējās sesijas darbu, es negribētu pretendēt uz visaptverošu mūsu kopējā veikuma vērtējumu, jo īstie vērtētāji taču būs laiks un mūsu republikas iedzīvotāji. Tomēr zināmi secinājumi būtu jāizdara, un tie varētu lieti noderēt mūsu jaunajam republikas parlamentam.

Lai cik sarežģīta arī būtu politiskā situācija republikā pēdējos divos gados, Augstākā Padome ir spējusi novērtēt krīzes situācijas augstākajā valsts varas orgānā, t.i., pašā Augstākajā Padomē. Bet krīzes situācijas aizmetņi, kā atceramies, bija vērojami ne vienu reizi vien - gan pieņemot Valodu likumu, gan grozot Konstitūcijas 6. pantu, gan apspriežot suverenitātes deklarāciju un citās reizēs.

Krīzes tuvošanos parlamenta sēžu zālē mēs esam pratuši pārvarēt ar šķietami vienkāršiem līdzekļiem - ar spēju ieklausīties un cenšanos izprast pretēju viedokli, ar spēju no diviem nesamierināmiem viedokļiem veidot trešo. Šis trešais nebūt nav bijis mehānisks kompromisa variants, bet bieži vien gan klusējošā vairākuma viedoklis.

Jāteic, ka ir grūti parlamenta lēmumos atspoguļot iedzīvotāju dažbrīd pretrunīgās vēlmes. Daudz vienkāršāk ir ieņemt galēji radikālas pozīcijas ar primitivizētiem argumentiem: tikai “jā” vai “nē”. Parlamentam, ja ne analītiski, tad bieži vien intuitīvi ir jāmeklē optimālais, reālistiskais vidusceļš, ja grib, lai to saprastu klusējošais vairākums.

Kaut gan mūsu Augstākā Padome ievēlēta pēc vecajiem principiem, pēdējā pusotra gada laikā tā, manuprāt, strādāja demokrātiska parlamentārisma garā, cenšoties paust vēlētāju gribu un godīgi pildīt savu misiju. Droši vien tas paliks pirmais un pēdējais parlaments Latvijas vēsturē, kurš darbojās bez frakcijām. Parlamenta frakcijas demokrātiskā sabiedrībā ir normāla parādība, no tām nevajadzētu baidīties. Bet mums šīs demokrātiskās sabiedrības vēl nav. Mēs esam tikai pasludinājuši tās principus, pārskatījuši vērtību prioritātes un tagad speram pirmos soļus ceļā uz jaunu Latviju.

Mūsu republikas politiskajā spektrā var saskatīt stipri izteiktu nacionālo kolorītu. Mēs gribētu, lai jaunais parlaments ik mirkli atcerētos, ka pieaugošā politiskā konfrontācija Latvijas apstākļos var jebkurā brīdī pāraugt nacionālā konfrontācijā. Šādā situācijā, kad ienaids var aizēnot prātu, lai cik progresīvus mērķus arī izvirzītu viena vai otra kustība, tos nebūs lemt tuvināt. Gluži pretēji - tie nenovēršami attālināsies no ikvienas iedzīvotāju daļas cilvēciskajām interesēm.

Apsveicama arī turpmāk ir to sabiedrisko organizāciju darbība, kuru rīcības pamatā dominē nacionālās saskaņas ideja.

Pašlaik, priekšvēlēšanu cīņas dienās, daži deputātu kandidāti, kā redzam, tomēr iet vieglāko un vienkāršāko ceļu, apelējot tikai pie cilvēku nacionālajām jūtām.

Latvijas iedzīvotāji ar lielām cerībām raugās uz jaunā parlamenta kontūrām. Taču optimisms vienlaikus mijas ar raizēm. Katram cilvēkam, protams, ir tiesības aizstāvēt sev tuvas idejiskās vērtības un principus. Taču mūsu situācijā, kad manipulēšana ar politiskām frāzēm var saasināt nacionālo konfrontāciju, nodarot ļaunumu visiem, vairāk jādomā par saskares punktu meklēšanu.

Un pēdējais. Neatkarības un patstāvības ideja ir pārņēmusi cilvēku prātus - sākot ar ogļračiem un beidzot ar republikām. Katrs grib saimniekot pats un redzēt sava darba augļus, katrs tiecas uz cilvēcisku dzīvi.

Pašreizējā veidā Savienība vairs nevar eksistēt. Diemžēl republikas Augstākās Padomes un PSRS tautas deputāti nespēja panākt to, lai Latvija iegūtu vienādas tiesības ar citām savienotajām republikām, šādas līdztiesības realizācijas mehānisms tā arī netika radīts.

Mums Savienība nevis jāsagrauj, bet jāsāk veidot kā suverēnu republiku savienība. Dzīve pati parādīs, kādā formā attīstīsies tās nākotnes modelis. Kamēr Maskava no vārdiem par republiku suverenitāti nepāries pie konkrētiem darbiem, tikmēr politisko stabilitāti republikā neradīs nekādi referendumi. Nav viegli no autokrātiskas lielvalsts izveidot demokrātisku lielvalsti. Taču ir skaidrs, ka vecie stereotipi agri vai vēlu sabruks progresīvo koncepciju pārspēka priekšā.

Godātie kolēģi! Noliekot savas pilnvaras, būsim gandarīti par to saskaņu, kāda ir valdījusi mūsu darbā, pateicoties katra deputāta iecietībai un biedriskam atbalstam.

Paldies mūsu palīgiem un konsultantiem - dažādu nozaru speciālistiem, kas daudz strādājuši, lai šā sasaukuma Augstākā Padome lietišķi pildītu savas funkcijas. Es pateicos Augstākās Padomas Prezidija locekļiem par saspringto darbu, tajā ielikto atbildību un enerģiju. Novēlēsim jaunajam parlamentam raženu darbu un panākumus, realizējot tautas varu, vienojot tautu un atbildot tautai.

Un tagad lai skan valsts himna “Dievs, svētī Latviju”.

(Koris un deputāti dzied valsts himnu.)

 

Priekšsēdētājs. Līdz ar to ir noslēgusies mūsu pēdējā sesijas sēde. Uz redzēšanos, visu labu jums. (Aplausi.)

 

 

Ž.Holšteins (Lielvārdes 254. vēlēšanu apgabals).

Cienījamie deputāti! Ir pienācis vienpadsmitā sasaukuma sesijas darba nobeiguma brīdis. Mūsu darbs ieies vēsturē, ieies Latvijas republikas, Latvijas tautas vēsturē. Un turpmākie gadi, turpmākie notikumi Latvijā mums būs vienīgie soģi, kas konstatēs, ko mēs esam izdarījuši un ko mēs neesam izdarījuši. Mūsu, Latvijas lauku iedzīvotāju deputātu grupa, kā arī zvejnieku un mežsaimnieku domas ir tādas, ka mūsu sesijas darbs bija sekmīgs. Un tāds tas bija tādēļ, ka mums ļoti palīdzēja sesijas vadība. Mūsu sesijas bija drošās rokās. Mums daudz palīdzēja arī Augstākās Padomes Prezidija darbinieki, Latvijas PSR Augstākās Padomes pastāvīgās komisijas, un labi sagatavoti jautājumi jau ir priekšnoteikums tam, ka tie sesijā tiks pienācīgi izskatīti, ka tiks pieņemti attiecīgi lēmumi. Deputātu lauksaimnieku un visu klātesošo deputātu vārdā atļaujiet pateikties mūsu republikas Augstākajai Padomei un it sevišķi tās priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam par to lielo, pašaizliedzīgo, gudro darbu, par tālredzību, par to lielo izturību, ar kādu viņš vadīja mūsu sesijas. Esmu pārliecināts, ka tieši Anatolija Gorbunova vadība pavēra iespēju šim sasaukumam strādāt tik sekmīgi. Es gribētu savā un visu jūsu vārdā novēlēt Anatolijam Gorbunovam vēl turpmāk ilgi un sekmīgi strādāt mūsu suverēnās Latvijas un tautas labā. (Aplausi.)

 

 

 

 

Latvijas PSR

Augstākās Padomes

pieņemtie likumi un lēmumi

 

 

 

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par Deklarāciju

jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību .................

Latvijas PSR Augstākās Padomes Deklarācija jautājumā

par Latvijas valstisko neatkarību .................................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par grozījumiem Latvijas Padomju Sociālistiskās

Republikas Konstitūcijā (Pamatlikumā) .....................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas

valsts ģerboni ............................................................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas

valsts karogu ............................................................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas

valsts himnu ............................................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums

par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas

valsts simbolu ieviešanas kārtību..............................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums

par likumprojektiem “Par alternatīvo (darba)

dienestu” un “Par grozījumiem un papildinājumiem

dažos Latvijas PSR likumdošanas aktos” .................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums

par grozījumiem Latvijas PSR Augstākās Padomes

1989. gada 29. jūlija lēmumā “Par neapmierinošo

ekoloģisko situāciju republikā un uzdevumiem

tās atveseļošanai” ....................................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par biedra

M.Ramāna atbrīvošanu no Latvijas PSR Ministru

Padomes priekšsēdētāja vietnieka pienākumiem ......

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums

par biedra J.Lancera atbrīvošanu no Latvijas PSR

Ministru Padomes priekšsēdētāja vietnieka

pienākumiem ...........................................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par

Celtniecības un būvmateriālu ražošanas asociācijas

“Latvijas celtnieks” priekšsēdētāja biedra

J.Lancera iekļaušanu Latvijas PSR Ministru Padomes

sastāvā .....................................................................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par pagasta pašvaldību .............................................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par pilsētu pašvaldību ..............................................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par rajonu pašvaldību ..............................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par tautas

pašvaldības sistēmas izveidošanu ............................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par tiesiskās

kārtības un sociālistiskās likumības stāvokli

republikā un pasākumiem tā uzlabošanai ................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par

Latvijas PSR likuma “Par grozījumiem un papil-

dinājumiem Latvijas PSR dzīvokļu kodeksā”

un Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmuma

“Par atsevišķu PSRS valdības lēmumu daļēju

apturēšanu Latvijas PSR teritorijā, kuri pieņemti

jautājumos par atvieglojumu attiecināšanu uz

dažu kategoriju personām viņu nodrošināšanā

ar dzīvojamo platību” projektiem .........................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par alternatīvo (darba) dienestu ...........................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par grozījumiem un papildinājumiem dažos

Latvijas PSR likumdošanas aktos ........................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas

PSR dzīvokļu kodeksā .......................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par atsevišķu

PSRS Ministru Padomes lēmumu izpildes

apturēšanu Latvijas PSR teritorijā ......................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par

atvieglojumiem nodrošināšanā ar dzīvojamo

platību rezervē ieskaitītajiem vai atvaļinātajiem

virsniekiem, praporščikiem, mičmaņiem un virs-

dienesta karavīriem, kā arī personām, kas

strādājušas Galējo Ziemeļu rajonos un tiem

pielīdzinātajos apvidos .....................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par

PSRS 1989. gada 23. decembra likuma

“Par konstitucionālo uzraudzību PSRS”

stāšanos spēkā Latvijas PSR teritorijā ..............

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas

PSR kriminālkodeksā, Latvijas PSR krimināl-

procesa kodeksā un Latvijas PSR labošanas

darbu kodeksā.....................................................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas

PSR laulības un ģimenes kodeksā un dažos

citos Latvijas PSR likumdošanas aktos ...............

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par Latvijas

PSR Augstākās Tiesas pilnvaru termiņa

pagarināšanu .....................................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par Rīgas

pilsētas Kirova rajona tautas tiesas tautas

tiesneša biedra A.Teikmaņa pirmstermiņa

atbrīvošanu no amata ........................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par dažu

Rīgas pilsētas Maskavas rajona tautas tiesas

tautas tiesnešu pirmstermiņa atbrīvošanu

no amata ...........................................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par dažu

Latvijas PSR rajonu (pilsētu) tautas tiesu tautas

tiesnešu ievēlēšanu ...........................................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par Latvijas PSR tiesu tiesnešu un tautas

piesēdētāju zvērestu .........................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par Latvijas

PSR valdības informāciju par pasākumiem, kādi

tiek veikti, lai izpildītu valdības programmu

latviešu valodas funkcionēšanas nodrošināšanai

valsts, sabiedriskās, kultūras dzīves un citās

sfērās..................................................................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par Latvijas PSR likuma “Par Latvijas PSR

tiesu iekārtu” 11. panta papildināšanu ..............

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par

komisijas apstiprināšanu pasākumu sagatavošanai

Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības

atjaunošanai......................................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par

Daugavpils pilsētas Tautas deputātu padomes

1990. gada 22. februāra lēmuma par referenduma

noteikšanu pilsētā jautājumā par Latvijas PSR

suverenitāti atcelšanu .......................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par preču

ievešanas un izvešanas regulēšanu Latvijas

Padomju Sociālistiskajā Republikā ...................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par Aicinājumu

PSRS Augstākās Padomes Prezidijam sakarā

ar notikumiem Aizkaukāza republikās .............

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par

Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu

A.Orlova, V.Varnas, A.Eglīša, J.Bonāta,

V.Stepaņenko, J.Dmitrijeva, F.Stroganova,

A.Vrubļevska pieprasījumu sakarā ar jaunu

valsts iepirkuma cenu noteikšanu lauksaimnie-

cības produkcijai ..............................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par

deputāta A.Bērziņa pieprasījumu par kara-

klausībai pakļauto personu nosūtīšanu uz

Černobiļas atomelektrostaciju avārijas seku

likvidēšanai ......................................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par

biedra V.Nižņika atbrīvošanu no Latvijas PSR

Ministru Padomes locekļa pienākumiem ..........

 

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par

biedra N.Kaftailova atbrīvošanu no Latvijas PSR

ministra pienākumiem ......................................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par grozījumiem Latvijas PSR Konstitūcijas

(Pamatlikuma) 152. un 155. pantā ....................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par nolikuma “Par Latvijas PSR tiesnešu

disciplināro atbildību, tiesnešu un tautas

piesēdētāju atsaukšanu un pirmstermiņa at-

brīvošanu” apstiprināšanu ...............................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par

Latvijas banku ................................................

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas likums

par bankām .....................................................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par vēstuli

jautājumā par iespējamo papildu karaspēka

daļu izvietošanu republikā ...............................

Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmums par

jautājumiem, kas saistīti ar PSRS Augstākās

Padomes Prezidija 1988. gada 21. marta dekrētu

“Par transporta līdzekļu un citu pašgājēju

mašīnu un mehānismu īpašnieku aplikšanu ar

nodokli” ...........................................................