Latvijas Republikas 9

Latvijas Republikas 9.Saeimas

ziemas sesijas otrā (ārkārtas) sēde

2010.gada 21.janvārī

Sēdi vada Latvijas Republikas 9.Saeimas priekšsēdētājs

Gundars Daudze.

 

Sēdes darba kārtība
Satura rādītājs
Balsojumi

Sēdes vadītājs. Labrīt, godātie kolēģi! Lūdzu, ieņemiet vietas!

Sākam Saeimas 2010.gada 21.janvāra pirmo ārkārtas sēdi.

Ārkārtas sēdes darba kārtībā ir viens jautājums - Prezidija ziņojums par iesniegto patstāvīgo priekšlikumu.

Patstāvīgais priekšlikums - lēmuma projekts „Par uzdevumu Ministru kabinetam aizņemties finanšu līdzekļus starptautiskā aizņēmuma programmas ietvaros”.

Un šo lēmuma projektu ir iesnieguši deputāti Dzintars Zaķis, Silva Bendrāte, Guntis Bērziņš, Ainars Latkovskis, Augusts Brigmanis, Ingrīda Circene, Ausma Ziedone-Kantāne, Madars Lasmanis, Alberts Krūmiņš, Igors Aleksandrovs, Sarmīte Ķikuste, Anna Seile, Ina Druviete, Vaira Paegle, Janīna Kursīte-Pakule, Staņislavs Šķesters, Mārtiņš Roze, Gunārs Laicāns, Kārlis Šadurskis, Skaidrīte Pilāte, Ilma Čepāne, Dagnija Staķe, Jānis Reirs, Jānis Strazdiņš, Pauls Putniņš, Liene Liepiņa, Andis Kāposts, Guntis Jānis Eniņš, Solvita Āboltiņa, Ingmārs Līdaka, Vilnis Edvīns Bresis, Pēteris Hanka, Inguna Rībena un Dzintars Ābiķis.

Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli mums ir jāizlemj, vai mēs šo lēmuma projektu izskatām šajā Saeimas sēdē vai iekļaujam nākamās, kārtējās, Saeimas sēdes darba kārtībā. (No zāles: „Šajā, šajā!”) Vai kādam ir iebildumi pret to, ka šis lēmuma projekts tiek izskatīts šajā Saeimas sēdē? (No zāles: „Nav!”) Neviens no deputātiem neiebilst, ka šis lēmuma projekts tiek iekļauts šajā Saeimas sēdes darba kārtībā.

Līdz ar to vārds deputātam Dzintaram Zaķim kā pirmajam šā lēmuma projekta parakstītājam.

Dz.Zaķis (frakcija „Jaunais laiks”).

Premjerministra kungs, ministru kungi, dāmas un kungi, kolēģi! Mums ir Satversmes tiesas spriedums, kurš nosaka divas galvenās lietas. Tā viena galvenā lieta ir tāda, ka mums ir nekavējoties jāizmaksā aizkavētās pensijas, un tā otra lieta, ko nosaka Satversmes tiesas spriedums, ir tāda, ka Ministru kabineta rīcība saistībā ar aizņemšanos no Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Savienības un citiem donoriem... tātad Ministru kabinetam no Saeimas puses ir jābūt deleģējumam.

Mēs pagājušajā Saeimas sēdē, tātad tieši pirms nedēļas, sagatavojām lēmuma projektu, kuru atbalstīja visi klātesošie kā skatāmu šajā nedēļā un iekļaujamu sēdes darba kārtībā. Pa šo nedēļu mēs esam sapratuši, ka lēmuma projektā ir iespējami uzlabojumi, un mēs šos uzlabojumus esam veikuši. Mēs esam veikuši uzlabojumu, kas pēc būtības nozīmē to, ka šobrīd Saeima uzdod - tieši uzdod! - Ministru kabinetam rīkoties. Juristuprāt, tas ir labāks formulējums, un tieši šo mēs arī šobrīd esam piedāvājuši.

Šobrīd ir Saeimas ārkārtas sēde, un šobrīd ir skatāms lēmuma projekts, kas dod uzdevumu no Saeimas puses Ministru kabinetam - dod pietiekami plašu deleģējumu rīkoties, lai varētu aizņemties naudu, lai varētu turpināt sarunas ar starptautiskajiem donoriem. Un pēc būtības tas arīdzan nozīmē to, lai varētu pēc iespējas ātrāk izmaksāt pensionāriem pensijas.

Kolēģi! Es aicinu atbalstīt šo lēmuma projektu, diskutēt, bet beigās šo lēmuma projektu atbalstīt.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Sākam debates.

Vārds Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim.

V.Dombrovskis (Ministru prezidents).

Priekšsēdētāja kungs! Godātie Saeimas deputāti! Šodien mums ir jāpieņem ļoti būtiski lēmumi, kas skar valsts finansiālo stabilitāti.

Un pirmais no šiem sagatavotajiem lēmumu projektiem ir konceptuāls lēmums, konceptuāla izšķiršanās par to, turpināt vai neturpināt starptautiskā aizdevuma programmu.

Šajā sakarā jāuzsver tas, ka Satversmes tiesa savā spriedumā ir norādījusi, ka lēmumam par tāda apjoma starptautiskajiem aizdevumiem, kuri atstāj būtisku ietekmi uz tautsaimniecību, ir nepieciešams konceptuāls Saeimas atbalsts. Un sagatavotais lēmuma projekts paredz šādu uzdevumu Ministru kabinetam - turpināt starptautiskā aizdevuma programmu. Es domāju, tas tiešām ir ļoti svarīgs un ļoti izšķirīgs brīdis, un tāpēc aicinu visus Saeimas deputātus šo lēmuma projektu atbalstīt.

Un nedaudz arī par šo tālāko rīcību.

Tātad, raugoties no juridiskajiem aspektiem, šis jautājums ir sadalīts divās daļās. No vienas puses, ir šis konceptuālais lēmums, kas dod konceptuālu atbalstu turpināt starptautiskā aizdevuma programmu.

No otras puses, juristu vidū bija diskusijas, vai šis konceptuālais lēmums dod mandātu valdībai parakstīt konkrētos dokumentus; viens no tiem ir trešā vēstule Starptautiskajam Valūtas fondam, un otrais - Papildu saprašanās memorands ar Eiropas Komisiju. Lai šāda veida diskusijas novērstu - jo, jāatzīst, juristu vidū viedokļi dalījās -, šodien ir paredzēts izskatīt arī finanšu ministra ziņojumu par konkrētajiem dokumentu projektiem.

Jāatzīst, ka arī Konstitucionālo tiesību komisija savā 18.janvāra viedoklī šajā sakarā ir skaidri norādījusi, ka izšķirošā ir Saeimas griba, nevis gribas izteikuma forma. Tātad no šā viedokļa šī diskusija - lēmums vai likums - ir samērā samākslota; izšķirošā ir griba, nevis gribas izteikuma forma.

Runājot par tālāko risinājumu, par finanšu ministra ziņojumu, jāteic, ka to paredz arī Tieslietu ministrijas 8.janvāra vēstule, kura norāda, ka būtu apsverams risinājums, kura ietvaros Ministru prezidents vai finanšu ministrs sniegtu ziņojumu Saeimai, likumdevēju iepazīstinot ne tikai ar jau pieminēto politisko apsolījumu saturu un līdz šim paveikto, bet arī ar pašu šo tiesisko darījumu juridiskajiem aspektiem un to saturu, un Saeimas attiecīgās amatpersonas ziņojumu apstiprinātu, par to balsojot.

Tādējādi ar Saeimas lēmumu tiktu gūts likumdevēja akcepts rīcībai, lai risinātu ar finansiālo palīdzību saistītos jautājumus. Tātad šis ir divpakāpju process, kur, no vienas puses, ir konceptuāla izšķiršanās turpināt programmu un, no otras puses, ir Saeimas balsojums par finanšu ministra ziņojumu; ar to Saeima pauž savu gribu attiecībā uz konkrētajiem sagatavotajiem dokumentiem.

Es domāju, par jautājumu, cik būtisks šis balsojums ir valsts finansiālajai stabilitātei, pēdējās dienās jau ir daudz diskutēts, un tiešām no valsts finansiālās stabilitātes viedokļa ir būtiski turpināt starptautiskā aizdevuma programmu un arī atbalstīt finanšu ministra ziņojumu, jo finanšu ministra ziņojums ietver sevī arī finansiālo pamatu Satversmes tiesas sprieduma attiecībā uz pensijām paātrinātai izpildei. Mēs zinām, ka Satversmes tiesa savā spriedumā ir lēmusi, ka pensiju atmaksas, aizturēto pensiju atmaksas, ir veicamas līdz 2015.gadam. Sarunās ar starptautiskajiem aizdevējiem mums ir izdevies panākt vienošanos, ka mēs to darām uz budžeta deficīta rēķina un tādējādi varam to izdarīt jau šogad, un tieši šie sagatavotie dokumenti ir finansiālais pamats šodien Saeimas sēdes darba kārtībā iekļautajam likumprojektam, kas paredz šīs paātrinātās pensiju atmaksas.

Jāatzīst, ka jūnijā, kad mēs šos lēmumus pieņēmām, bija ļoti smaga situācija: tiešām nācās pieņemt lēmumus, lai nodrošinātu valsts maksātspēju, un tas sāpīgi skāra praktiski visus sabiedrības slāņus. Jāatzīst, ka pašreiz mums ir izdevies nostabilizēt valsts maksātspēju un valsts finansiālo situāciju. Es domāju, ka šodien ir būtiski šo situāciju nostiprināt un iet tālāk uz priekšu, koncentrēties uz ekonomikas atveseļošanas jautājumiem, nevis atkal radīt šaubas par valsts finansiālo stabilitāti un faktiski atkal sākt visu no gala. Protams, negatīvs balsojums radītu būtisku nervozitāti finanšu tirgos, apdraudētu valsts kredītreitingu, paceltu procentu likmes, nemaz jau nerunājot par to, ka neļautu paātrinātā veidā veikt aizkavēto pensiju atmaksu. Tad, no šā viedokļa raugoties, tiešām šie lēmumi ir ļoti būtiski.

Runājot par iespējamām tālākajām darbībām. Tāpat Konstitucionālo tiesību komisija savā viedoklī ir norādījusi, ka turpmāk, runājot par šāda līmeņa aizdevumiem, būtu nepieciešams regulējums likumā, kur, kā norāda Konstitucionālo tiesību komisija, būtu nepieciešams expressis verbis noteikt, kādos gadījumos Ministru kabinets ar formālu Saeimas likumu vai lēmumu tiek pilnvarots ņemt tāda apjoma aizdevumu, kas būtiski un ilgstoši ietekmē Latvijas ekonomiku. Tas ir likumprojekts, pie kura mums būtu jāstrādā. Tas ir nopietni jāsagatavo, lai tas varētu regulēt šādas situācijas arī nākotnē.

Par šodien apspriežamo dokumentu - vēstules Starptautiskajam Valūtas fondam un Saprašanās memoranda ar Eiropas Komisiju saturiskajiem aspektiem par Satversmes tiesas sprieduma izpildi - es jau minēju.

Otrs jautājums, kas ir uzrunāts, skar nodokļu politiku. Un te mums ir jāizvērtē, vai sagatavotie dokumenti atvieglo, uzlabo nosacījumus, salīdzinot ar iepriekš sagatavotajiem dokumentiem, vai pasliktina. Jo ir jāatzīst: ja mēs neparakstām trešo vēstuli Starptautiskajam Valūtas fondam, tad tas nozīmē, ka spēkā ir otrā vēstule Starptautiskajam Valūtas fondam. Un, no šā viedokļa raugoties, jebkādi jautājumi, kas skar nodokļu politiku, šajos dokumentos ir atrunāti ļoti vispārīgi - varbūtības formā. Tātad mēs saistoši neuzņemamies kāda konkrēta nodokļa paaugstināšanu. Taču tas, ko saka vēstules 11.punkts, nozīmē, ka mēs tomēr atzīstam, ka var būt nepieciešams vēl vairāk palielināt nodokļus, tajā skaitā veicot nekustamā īpašuma nodokļa reformu un automašīnu nodokļa reformu. Pēdējais teikums nosaka: ja nepieciešams, mēs varētu palielināt arī PVN likmes. Tātad - „...var būt nepieciešams... ja nepieciešams, mēs varētu...” Tas viss ir pieļāvuma formā, un no šā viedokļa šie formulējumi ir elastīgāki nekā otrajā vēstulē Starptautiskajam Valūtas fondam, nemaz nerunājot par formulējumiem pirmajā vēstulē, kur cita starpā bija ļoti skaidri noformulēts, ka konsolidācijas papildu pasākumi ietvers tālāku PVN likmes paaugstināšanu. Tagad mēs šos nosacījumus esam padarījuši krietni elastīgākus.

Tieši tāpēc, raugoties gan no valsts finansiālās stabilitātes viedokļa, gan no saturiskā viedokļa, es aicinu atbalstīt sagatavoto lēmuma projektu un arī finanšu ministra ziņojumu.

Jāatzīst, ka arī Satversmes tiesa savā ziņojumā ir norādījusi uz nepieciešamību iesaistīt Saeimu. Un ar Saeimu, protams, nevar saprast tikai koalīciju, jo Saeima ietver visus Saeimā pārstāvētos politiskos spēkus. Un, domājot no šā viedokļa, es arī piedāvāšu mehānismus, kā nodrošināt iespēju visiem Saeimā pārstāvētajiem politiskajiem spēkiem piedalīties noteiktos sarunu raundos ar starptautiskajiem aizdevējiem, lai viņiem būtu šī informācija, lai būtu iespēja paust savu viedokli.

Es domāju, tas ir tas, kas zināmā mērā arī izriet no Satversmes tiesas sprieduma, - tātad Saeimas iesaiste arī šo lēmumu pieņemšanas procesā. Un pie šā jautājuma mēs attiecīgi arī strādāsim.

Paldies par uzmanību. Aicinu atbalstīt sagatavoto lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies Ministru prezidentam.

Vārds deputātei Vinetai Muižniecei.

V.Muižniece (Tautas partijas frakcija).

Godātie Saeimas deputāti! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs!

Jāteic, ka dokuments, ko mēs izskatām šajā ārkārtas sēdē, parāda divas tendences: vienu - pozitīvu, bet otru - tādu, ko par pozitīvu nosaukt nevaram. Pozitīvā ir tā, ka sākotnējā lēmuma projekta sagatavotājs, tātad finanšu ministrs, ir atzinis un piekritis mūsu viedoklim, ka sākotnēji iesniegtais lēmuma projekts nav pilnīgs, tas neatspoguļo lietas būtību un diemžēl, kaut arī tas ir solis pareizajā virzienā, lai virzītos uz Satversmes tiesas sprieduma 30.punkta izpildi, tomēr ir nepietiekams. Jo Satversmes tiesa ir norādījusi, ka ir jābūt saprotamam, pienācīgam Saeimas dotam pilnvarojumam. Pienācīgu mēs šeit vēl neredzam. Redzam tikai noteikumu par maksimālās aizņēmuma summas lielumu un dažas vispārēja rakstura norādes.

Kas nav pozitīvi? Pozitīvi nav tas, ka šajā jaunajā, kā tas tiek nosaukts, - vārds „jaunajā” būtu jāliek pēdiņās! - lēmuma projektā ir pēc būtības mainīts tikai viens vārds. Un ir lielas šaubas, vai šis vārds ievērojami uzlabos šo projektu. Lai jūs labāk saprastu to, ka šā vārda nomaiņa var pat radīt jaunas grūtības, es sniegšu tādu ļoti, ļoti vienkāršu piemēru. Nu, piemēram, kad jūs jau esat veikuši kādu nepieciešamu darbību, nu, varbūt visvienkāršākajā veidā jūs esat nopļāvuši mauriņu, sakopuši savu teritoriju, bet pie jums atnāk pašvaldības policists un saka: „Es jums uzdodu to darīt!” Proti, aizņēmums jau ir paņemts, bet šeit to uzdod darīt. Kāds cilvēks neiedziļinoties to varētu saprast vēl arī tā, ka uzdod kaut ko no jauna darīt. Tas nav tiesa!

Tautas partija rūpīgi vērtēja situāciju, vērtēja situāciju iepriekšējās dienās, arī to, ka neizdevās izveidot pietiekami sekmīgas sarunas partiju vadību līmenī, lai vienotos par vienotu izpratni. Un šobrīd ir skaidrs, ka gan šodienas ārkārtas sēžu darba kārtībā, gan kārtējās sēdes darba kārtībā ietvertie dokumenti - visi, gan abi lēmuma projekti, gan ministra ziņojums, gan Tautas partijas sagatavotais likumprojekts - negūst vienprātīgu koalīcijas partiju atbalstu, negūst vienprātīgu Saeimas atbalstu. Taču šāds vienprātīgs atbalsts ir ārkārtīgi būtisks. Tautas partija ir ieteikusi visām koalīcijas partijām - un, es domāju, mums tas aicinājums būtu jāpaplašina un būtu jāiesaka visām Saeimas partijām - rūpīgi strādāt pie tā, lai tie iesniegumi... Un koalīcijas sanāksmē vēl pirms šīs sēdes mēs aicinājām, lai tiktu atsaukts gan šis lēmuma projekts, par kuru runājam šobrīd, gan otrs, kas ir kārtējās sēdes darba kārtībā, gan finanšu ministra ziņojums. Mēs esam gatavi atsaukt Tautas partijas iesniegto likumprojektu, kuram arī, kā mēs zinām, nav vienprātīga atbalsta dažādu apsvērumu dēļ. Ir runa par to, lai visi šie dokumenti tiktu atsaukti šodien un nebūtu dalīts Saeimas balsojums. Visi mēs sēžamies pie galda, strādājam, cik vajag, nekavējot lieki laiku, un sagatavojam skaidru un arī Satversmes tiesas spriedumam atbilstīgu, konstitucionālo tiesību principiem atbilstīgu pilnvarojumu, un visiem - gan Latvijas valstij, gan visiem ārpus Latvijas valsts - tad ir skaidrs, kādu pilnvarojumu sarunām un tālākam darbam nacionālais parlaments ir devis valdībai. Un tas, kas mums ir svarīgi... Nerunāsim šeit par sīkumiem un nepārvērtīsim to par kašķiem! Svarīgi ir saglabāt to uzdevumu, ko mums ir devis nevis kāds valūtas fonds, nevis kāds valdības lēmums, bet mūsu valsts konstitūcija, - parlamentāras valsts parlamentāru kontroli pār visiem darbiem, ko veic valdība, un parlamenta dotu skaidru pilnvarojumu un uzdevumus.

Es domāju, ka katrs deputāts, kas neapzinās savu pilnvarojumu no tautas lemt, kontrolēt un sekot līdzi tam, lai viss notiktu tā, kā lēmis parlaments, nepilda savu Saeimas deputāta svinīgo solījumu.

Es jūs aicinu to pildīt. Lūdzu, iedziļinieties! Mums vēl ir iespēja vienoties par to, ka visi šie dokumenti, par kuriem nav vienprātības, tiek atsaukti gan no šīs, gan no citām darba kārtībām, lai mēs varam šodien strādāt, cik nepieciešams, lai varam strādāt rīt, laiku nevilcinot. Mēs varam strādāt - nepārspīlēsim! - arī jaunnedēļ un radīt kvalitatīvu kopīgu dokumentu, bet ar pienācīgu pilnvarojumu, kādu aicinājusi veidot Tautas partija. Un nevis tikai savu politisko apsvērumu dēļ, bet tādēļ, ka to mums kā konstitucionālu pienākumu uzliek Satversme un ka uz to mūsu uzmanību ir vērsusi Satversmes tiesa.

Un tāpēc es aicinu visus šodien vienoties, neveicināt un neattīstīt pretrunas. Es ļoti lūdzu jūs apsvērt mūsu piedāvājumu, to atbalstīt, jo šo lēmuma projektu, kā arī citus dokumentus, kas ir iesniegti šajā sakarā, nerēķinoties ar pilnu Saeimas viedokli un pat ne ar visu koalīcijas partiju viedokli, Tautas partija atbalstīt nevar.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātei Solvitai Āboltiņai.

S.Āboltiņa (frakcija „Jaunais laiks”).

Labrīt, cienījamie kolēģi! Tādā dīvainā laikā mēs sanākam. Tad, kad meteorologi sola, ka ārā būs kārtējie aukstuma rekordi, mēs kārtējo reizi atkal sanākam kopā izšķirīgā brīdī tomēr lemt un atcerēties, kā teica Muižnieces kundze, kāpēc mēs te esam un kāds ir mūsu uzdevums.

Mēs pārāk ilgi esam spēlējušies ar savu valsti. Mēs esam stādījuši augstāk savas politiskās ambīcijas un sīkos kašķus. Mēs esam pārāk ilgi spēlējušies ar cilvēkiem, kas dzīvo mūsu valstī. Mēs viņiem esam radījuši ilūziju par nekustamā īpašuma burbuli, ka tūlīt iestāsies labklājība; mēs viņus esam aicinājuši spiest gāzi grīdā, nebrīdinot, ka var iebraukt betona sienā; mēs esam pieņēmuši likumus, tostarp Drošības iestāžu likuma grozījumus, kuriem ir bijuši referendumi nepieciešami. Mēs varbūt esam ignorējuši cilvēkus, kad viņi sanāca šeit oktobrī, mēs varbūt ignorējām cilvēkus „lietussargu revolūcijas” laikā. Mēs nevarējām vienoties un atrast labāku risinājumu pagājušā gada vasarā, kad veicām budžeta grozījumus, kā atņemt naudu tiem, kas ir visneaizsargātākie mūsu valstī. Mēs atņēmām viņiem pensijas... mēs atņēmām viņiem pensijas kopīgi... Tieši tāpēc, ka nevarējām atrast un vienoties par labāku risinājumu.

Šobrīd es gribu izmantot iespēju un tomēr atvainoties šiem cilvēkiem un pateikt paldies. Pateikt paldies, jo tas bija tajā brīdī vienīgais risinājums. Mēs, politiķi, nespējām vienoties, un tas bija aizņēmums uz laiku, kurš izglāba valsti no bankrota... lai mūsu valsts kasē būtu nauda, no kā vispār maksāt pensijas.

Šobrīd Satversmes tiesa ir lēmusi par to, ka tas lēmums bija netaisnīgs, juridiski nepareizs un ka šīs pensijas ir jāatdod. Mēs joprojām esam tajā situācijā, kādā spēlējoties savu valsti un savus cilvēkus esam noveduši. Mēs joprojām esam situācijā, kad spējam aizņemties tikai Starptautiskajā Valūtas fondā, jo neviens cits starptautiskais tirgus mums nav gatavs aizdot līdzekļus. Mēs esam situācijā, kurā mēs lemjam, vai šīs programmas turpināsies arī tālāk, par to, vai par mums kā par uzticamu partneri domās mūsu sabiedrotie - gan tie, kas aizdod naudu, gan tie, kas ir sabiedrotie Eiropas Savienībā. Vai par mums kā par uzticamu partneri domās tie, kas vērtē mūsu banku un finanšu sistēmas stabilitāti.

Tas, kā mēs uzvedamies atkal šajā nedēļā, apliecina vienkārši to, ka mēs neesam cienīgi to darīt. Un varbūt taisnība ir Valsts prezidentam, kurš saka: „Šis ir balsojums mums pašiem par sevi, vai mēs beidzot kaut ko spējam izdarīt un pirmām kārtām domāt par to, kas tad šobrīd ir tas svarīgākais izdarāmais.”

Manuprāt, premjers precīzi paskaidroja to, kāpēc tas šobrīd ir izdarāms un kāpēc tas ir darāms šobrīd. Un nevajag maldināt ne sevi, ne sabiedrību, ka to var darīt tikai ar likumu! Juristi ir izanalizējuši un pateikuši, ka tik svarīgus lēmumus, kādi bija jāpieņem Godmaņa valdībai pagājušā gada decembrī, tos lēmumus, kurus turpina pildīt Dombrovska valdība... Jā, mēs visu to esam apstiprinājuši un ar savām darbībām esam devuši pilnvarojumu gan tam, ko darīja Ivars Godmanis, gan tam, ko darīja Valdis Dombrovskis. Taču ir nepieciešams tas, ko pasaka Satversmes tiesas spriedums, - lai turpmāk par to tomēr lemtu mēs - parlaments. Tas ir mūsu uzdevums - šo jautājumu atrisināt nākotnē.

Bet es vēlreiz atgādinu, kāds ir mūsu uzdevums šobrīd. Šobrīd mūsu uzdevums ir darīt visu, lai šīs starptautiskās programmas turpinātos un lai mēs varētu izmaksāt saviem cilvēkiem pensijas, vēlreiz pasakot viņiem paldies, ka šī nauda bija uz parāda. Šī nauda bija uz parāda! Pensionāri bija tie, kas izglāba valsti, tāpēc ka mēs nespējām vienoties, mēģinājām atrast citus ceļus un pažēlojām varbūt sevi vai kādu sev pietuvināto, neatrazdami pareizos risinājumus.

Tāpēc es aicinu šodien ikvienu šajā zālē - gan tos, kas ir opozīcijā, it sevišķi Latvijas Pirmo partiju... Jums bija pietiekami daudz politiskās atbildības tajā brīdī, kad jūsu premjers vadīja valdību. Es aicinu „Saskaņas Centru” - jums vienmēr ir bijis svarīgi tas, ko šajā valstī... kā jūtas visneaizsargātākie un pensionāri... Un es aicinu pirmām kārtām Tautas partiju atcerēties savu atbildību par to, ka jūs ir ievēlējusi Latvijas sabiedrība, ka jūs esat viena no lielākajām frakcijām šajā parlamentā, un, parasti, ja jūs paliekat mazākumā, tad... Demokrātijā ir tā, ka, ja vairākums tomēr vienojas, spēj vienoties par kaut ko, mazākums koriģē savu viedokli.

Es aicinu tiešām pārtraukt spēlēties ar mūsu valsti.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Jurim Sokolovskim.

J.Sokolovskis (PCTVL frakcija).

Jā, godātie kolēģi! Šeit bija runa par pensionāriem, kuri kreditēja šīs vai iepriekšējās valdības kļūdas. Bet, godātie kolēģi, kas notiktu, ja nebūtu šā konstitucionālās tiesas lēmuma? Tad pensionāri joprojām finansētu valdības kļūdas? Jūs ne jau paši no sava prāta labojat šo kļūdu, bet esat piespiesti to darīt.

Tas ir pirmkārt.

Otrkārt. Ja šis dokuments ir tik svarīgs, kāpēc šis svarīgais dokuments tiek pieņemts tādā steigā un tādā formā? Atcerēsimies pagājušo ceturtdienu, kad šo tik svarīgo dokumentu mēģināja iekļaut darba kārtībā kā papildu jautājumu gandrīz bez debatēm! Šeit nebija ne premjerministra, ne atbildīgo ministru. Vienkārši cerēja uz to, ka visi paklausīgi nospiedīs pogas un nobalsos. Vai tā ir nopietna attieksme pret nopietnu dokumentu, kas izšķir tātad valsts likteni? Nē. Ko mēs redzam šodien? Šodien mums ir trīs sēdes - divas ārkārtas sēdes un viena kārtējā sēde. Šajā valdošā koalīcija izvirza trīs dokumentus. Divi no tiem atšķiras tikai ar vienu vārdu. Tagad ir runa par to, ka būs vēl arī ceturtais dokuments; valdošā koalīcija it kā varētu tuvāko stundu laikā vienoties par to. Godātie kolēģi, vai tā ir nopietna attieksme pret tik ļoti svarīgu dokumentu un valsts likteni? (No zāles: „Jā!”)

Ziniet, tā ir ļoti interesanta forma, ka tik svarīgus un stratēģiskus lēmumus mēs vienmēr pieņemam ļoti lielā steigā, bez nopietnas diskusijas, bez to seku analizēšanas, kādas tiem varētu būt uz cilvēkiem, uz sociālajām grupām, uz tautsaimniecību. Vienkārši tāpēc, ka vajag ātri, ka gaida starptautiskie aizdevēji vai ka mūs kāds nesapratīs.

Ziniet, tas man atgādina kādu vecu anekdoti. Vīrietis ieskrien krogā un pieprasa ātri ieliet viņam 100 gramus, sacīdams, ka nu tūlīt sāksies. Pēc tam viņš pieprasa vēl 100 gramus, atkal paskaidrodams, ka ātri jāiedzer, kamēr vēl nav sācies. Un, kad viņš pieprasa 100 gramus trešo reizi, bārmenis viņam jautā: „Bet kas maksās?” Uz to vīrietis ar nopūtu atbild: „Es taču teicu, ka tūlīt sāksies!”

Diemžēl, kolēģi, situācija atgādina šo anekdoti, ka tagad valdība ieskrien Saeimā un pasaka: „Ātri, ātri! Mums ir jāpieņem šis lēmums!” Un, kad opozīcija sāk jautāt: „Bet kas maksās par to? Kādas ir sekas? Zem kāda dokumenta, zem kādas apņemšanās mēs parakstāmies?”, tad uzreiz mēs saņemam atbildi nevis pēc būtības, bet par to, ka mums ir ātri... ja mēs nepieņemsim šodien, tad būs katastrofālas sekas.

Bet, godātie kolēģi, mēs esam nonākuši tādā ekonomiskajā situācijā nevis tāpēc, ka mēs ātri nepieņēmām kādu ļoti svarīgu dokumentu, bet tieši tāpēc, ka mēs neanalizējam informāciju, ka mēs nepieņemam pareizus stratēģiskos lēmumus, mēs nediskutējam šeit par svarīgām lietām, bet par to, ko kāds viens koalīcijas partneris otram koalīcijas partnerim teica...

Un es aicinu tieši šodien sākt normālu praksi, ka mēs apspriežam stratēģiski svarīgus lēmumus tieši šeit. Latvija ir parlamentāra valsts, un nevis valdība pieņem svarīgus lēmumus, nevis Starptautiskais Valūtas fonds, nevis kaut kāda cita organizācija, bet parlaments. Un mūs necienīs līdz tam brīdim, kamēr mēs nepieņemsim... nebūsim profesionāļi šeit.

Godātie kolēģi! Mēs parakstāmies zem ļoti svarīga dokumenta. Un tur ir ļoti svarīgas apņemšanās, piemēram, veikt pensiju reformu, veikt sociālo reformu, atkal turpināt nodokļu reformas. Bet par ko mēs runājam? Mēs runājam par formu, par to, ka ir ātri jāpieņem šis lēmums, nevis par to, kāda būs pensiju reforma, vai būs pensijas vecuma paaugstinājums, kādā laikā tas notiks, kas būs ar 2.pensiju līmeni, kādu pabalstu atcels, kādu pabalstu reformēs, kādu nodokli paaugstinās, kādu jaunu nodokli ieviesīs... Mēs par to nerunājam. Mēs runājam par formām.

Godātie kolēģi! Vai tā ir nopietna attieksme pret svarīgu dokumentu? Vai tā ir nopietna attieksme pret valsti?

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Oskaram Kastēnam.

O.Kastēns (LPP/LC frakcija).

Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Mēs šodien strādājam ar interesantu dokumentu. Ar interesantu nevis tādā ziņā, ka tas sākas ar burtu Z un beidzas ar A (jo pirmais parakstītājs ir Zaķis un pēdējais - Ābiķis), bet tādā ziņā, ka tas izraisa jautājumu: „Cik tad šobrīd mums valdībā ir partiju? Četrarpus vai divarpus?” Jo es neredzu nevienu „tēvzemiešu” parakstu šeit, es neredzu nevienu Tautas partijas parakstu. Man sāk rasties tāds iespaids, ka diemžēl ķildas pašreizējā koalīcijā draud ar smagām sekām visai valstij.

Protams, ir skaidrs, ka Latvijai ir vajadzīgs pilnvarojums, lai saņemtu naudu no Starptautiskā Valūtas fonda, taču šobrīd šī procedūra ir izvērsusies tādā kā dīvainā farsā, kurā jau vairs nav saprotams, kurš tad no piedāvātajiem variantiem, par ko mēs balsosim, ir pats izdevīgākais valstij un nesīs lielāku labumu Latvijai. Es domāju, ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēki vēlas stabilitāti: pensionāri vēlas pensijas, māmiņas vēlas bērnu pabalstus un cilvēki vēlas, lai viņiem izmaksātu algas laikus. Taču ir skaidrs arī tas - un mēs pieņemam kritiku -, ka pirmā naudas aizņemšanās notika tajā laikā, kad „Jaunais laiks” vēl atradās opozīcijā. Es pārlasīju vēlreiz šo pirmo mūsu, Latvijas, aizņemšanās dokumentu. Tur nebija neviena vārda teikts par pensiju „apcirpšanu”, kas pēc tam izrādījās antikonstitucionāla. Tur bija ļoti daudz teikts par strukturālajām reformām, par kurām runājot mēs šobrīd atkal esam kaut kur pazaudējuši šo tēmu. Tur, pirmajā dokumentā sarunās ar Starptautisko Valūtas fondu, bija daudz runāts par banku sektora stabilizāciju, kas - paldies Dievam! - arī ir noticis, taču tur nebija ne vārda par tādām dīvainām lietām kā, teiksim, strādājošo pensionāru darba algas samazināšana. Protams, mēs ļoti labi saprotam opozīcijā esošās partijas, kas saka, ka šodienas balsojumam ir milzīga nozīme. Es domāju, ka drīzāk tas ir balsojums... Es nepiekrītu prezidenta kunga teiktajam par šo balsojumu. Es domāju, ka tas ir balsojums par valdības stabilitāti. Un mēs esam gatavi atbalstīt šo dokumentu.

Taču iepriekšējā pieredze ar lēmumiem, kas tiek pieņemti slepeni un realizēti pretēji Latvijas Republikas Satversmē noteiktajam, mums rada bažas: kas tad notiks turpmākajā pusgadā? Kādi lēmumi tiks pieņemti? Vai atkal tiks samazinātas pensijas? Vai atkal tiks celti nodokļi? Vai būs PVN paaugstināšana? Jau šobrīd nodokļi nepildās tik labi, kā tas ir prognozēts. Un, ja tiks paaugstināts PVN, tad tas nozīmē to, ka Latvija uz ilgiem gadiem atkal „uzsēdīsies” uz Starptautiskā Valūtas fonda šļirces jeb adatas. Un to šajā situācijā, es domāju, nedrīkst pieļaut.

Mēs esam gatavi balsot atbildīgi, taču vēršamies pie premjera ar lūgumu nākt tribīnē vēlreiz un dot mums zināmas garantijas, ka turpmākā pusgada laikā vai ilgākā laikā, kamēr tiks parakstīts nākamais dokuments, netiks pieņemti atkal šādi lēmumi, par kuriem būs vajadzīgi atkal Satversmes tiesas spriedumi.

Faktiski šobrīd ir tā, ka visa Saeima ir padarīta par valdības nestabilitātes situācijas ķīlnieku. Un mēs ļoti negribam, lai atkārtotos atkal tāda pati situācija ar pretvalstiskiem lēmumiem. Tāpēc mēs gaidām tribīnē atkal premjeru.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Pēterim Tabūnam.

P.Tabūns (TB/LNNK frakcija).

Labrīt, kolēģi! Premjera kungs! Pāris ministri! Es domāju, ka šodien šeit vajadzēja būt ministriem pilnā sastāvā, jo ir atbildīgs brīdis, atbildīga diena. Bet diemžēl viņi nav uzskatījuši to par vajadzīgu. Ir tikai Repšes kungs un Dāldera kungs.

Kolēģi! Ir brīži, kad nudien ir jāatmet traucējošais - pārkarsētās emocijas, populisms - un jāieslēdz prāts racionālai domāšanai un izlemšanai. Un šodien, šobrīd ir tāds brīdis. Es saprotu, ka galvās ir jau priekšvēlēšanu karstums un tas lielā mērā traucē šo racionālo domāšanu. Bet derētu atvēsināties pašiem. Vēl paspēsiet blefot. Paspēsiet!

Tauta gaida no mums, politiķiem, - ne tikai šodien, bet jau sen! - pārdomātu rīcību. Un situācija ir tāda... situācija ir sarežģīta. To jūs ļoti labi zināt. Un es šodien nāku tribīnē, lai aicinātu tos, kuri šodien grib lēkt pāri ilksīm. Es aicinu pievienot sirdi, sirdsapziņu... sirdsapziņu, pozitīvu attieksmi un atcerēties barikāžu laiku, kad bijām vienoti. Šodien jau daudzi ir aizmirsuši to. Vakarvakarā pie ugunskura bija pavisam neliels pulciņš cilvēku, kuri atcerējās barikādes. Deputātu neredzēju nevienu. Diemžēl. Vai tad tas gars, mūs vienojošais un virzošais, ir pazudis? Ļoti žēl, ja tā tas ir.

Kolēģi! Tautas partija, es speciāli uzrunāšu jūs! Nav laika ķīviņiem un visvisādām prātulām un pozai. Jūsu variants nav tas labākais. Nu, diemžēl nav tas labākais! Nu, ko lai dara... Jūs tur esat ietvēruši tādas lietas kā Ministru kabineta... vārdu sakot, ministriju samazināšanu. Ideja ir ļoti laba. Ļoti laba! Atbalstu, bet ne šobrīd, ne šajā dokumentā. Citur. Citur un citā reizē!

Un premjer... Repšes kungs, „Jaunais laiks”, arī jūs bieži šaujat ne ar pareizajiem lādiņiem. (No zāles dep. K.Šadurskis: „Te jau ar sudraba lodi vajag!”) Nebaidiet kārtējo reizi tautu un it īpaši pensionārus. Pietiekami esat baidījuši, pietiekami viņi ir nervozējuši. Jūs šodien atkal runājat par to, ka, redziet, ja šodien atkal neparakstīsim, nenobalsosim „par” šo līgumu, var gadīties, ka neizmaksās ieturētās pensijas, ka nesāksies tas un nesāksies šitas. (No zāles dep. V.Muižniece: „Tā arī nebūs!”) Tā nedrīkst būt! Nebaidiet pensionārus! Es vēlreiz jums saku: „Nebaidiet tautu! Pietiekami viņu nervi ir uzvilkti.” Tas, ko parlaments izdarīja ar pensionāriem, ir netaisnība, nekrietnība. Es toreiz sešas reizes nācu šeit, tribīnē, un mēģināju jūs pārliecināt visus. (No zāles: „Veltīgi!”) Veltīgi! Jūs nesapratāt. Un man, protams, nācās pretēji koalīcijas nostājai kopā ar Barčas kundzi, kura vada Sociālo un darba lietu komisiju, balsot „pret”. Un mums bija taisnība.

Tad, lūdzu, šodien tie, kuri to darīja, un vispirms, premjer, atvainojieties tautai! Atvainojieties pensionāriem! Viņi ir pārāk daudz nervozējuši, un es domāju, ka tas ir tāds labs žests un ka jūs tikai izpelnīsieties atzinību, nevis otrādi.

Un nevajag atkal baidīt arī ar kaut kādu mistisku pensiju reorganizēšanas... rekonstrukcijas sistēmu. Kaut vai ar to, ka būšot laikam tie 65 gadi līdz aiziešanai pensijā. Nav labi... nav labi tā mūsu, deputātu, vietā solīt tādas lietas! Un pat tad, ja tā tas ir, es personīgi uzskatu, ka ir pāragri par to runāt. Varbūt kādreiz, kad būs labāki laiki, kad tauta dzīvos labāk, tad lemsim arī par šo iešanu pensijā 65 gadu vecumā, bet vispirms pastrādāsim.

Un opozīcijai. Jūsu atbildība ir tieši tāda pati kā pārējo koalīcijas partiju atbildība. Jūsu atbildība ir vienlīdz tāda pati. Tieši tāda pati! Tāpēc, lūdzu, par to padomājiet, pirms balsojat!

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Uldim Ivaram Gravam.

U.I.Grava (frakcija „Jaunais laiks”).

Godājamie deputāti! Mēs visi, kas esam šinī zālē, esam dzīvojuši arī pagājušajā gadu simtenī. Tas bija tas gadu simtenis, kas šajā valstī nesa daudz ļaunuma, kad mēs pārdzīvojām vairākus karus, pārdzīvojām arī vairākas okupācijas, un mūsu tautai ir bijis ļoti grūti šos laikus pārdzīvot. Šīs sekas mēs izjūtam vēl šodien. Toreiz mēs prasījām palīdzību no citām valstīm, bet mēs to nesaņēmām. Šinī gadu simtenī mēs iekāpām tādā dziļā ekonomiskā krīzē. Un kas ir mainījies šinī gadu simtenī?

Šinī gadu simtenī 186 valstis ņem līdzdalību Starptautiskajā Valūtas fondā, kuru mēs gribam šodien nostādīt kā kaut kādu lielu Latvijas valsts nelabvēli, kas ir iedzinis mūs un nākamās paaudzes kaut kādā tādā situācijā, no kuras mēs it kā neizkulsimies.

Latvijas valstī ir tikai viena trīsdesmitā daļa no viena procenta no pasaules iedzīvotājiem, bet mēs esam saņēmuši divus procentus no visiem kredītiem, ko Starptautiskais Valūtas fonds ir devis. Katrai valstij Starptautiskajā Valūtas fondā ir savas zināmas kvotas, ko tā var aizņemties un dabūt. Mums šī kvota ir jau pārsniegta seškārt, 600 procenti no atļautā kredīta apjoma ir iedoti mums.

Starptautiskais Valūtas fonds atbalsta globālo sadarbību, finansiālo stabilitāti, starptautisko tirdzniecību, pavairo nodarbinātību, cenšas panākt ekonomisku izaugsmi un samazināt nabadzību. Šobrīd Starptautiskais Valūtas fonds ir devis Latvijai tikpat daudz, cik pasaules desmit nabadzīgākajām valstīm, bet mēs uzskatām, ka tagad tas ir mūsu lielais ienaidnieks!

Tas, ko starptautiskie aizdevēji ir izdarījuši, nākdami palīgā Latvijai, ir jānovērtē ar vienu milzīgu paldies, un tas ir jau nesis augļus. Šinī brīdī mūsu finansiālais sektors ir nostabilizējies, mūsu banku kapitāls ir pieaudzis, latam ir... šaubas novērstas, jo pēdējā mēnesī vien latu noguldījumi pieauguši par 7,6 procentiem. Jau otro ceturksni pēc kārtas... Ņemot vērā to, ka mēs izgājām cauri šai ekonomiskajai krīzei, mēs esam savas valsts ražīgumu jau palielinājuši - jau otro ceturksni pēc kārtas. Šobrīd mēs esam no šīs dziļās krīzes izkāpuši jau ārā, un tas ir noticis, pateicoties šiem aizdevumiem, kas ir nākuši no pārējām pasaules valstīm. Un šinī brīdī mēs nevaram sēt kaut kādas jaunas šaubas, radīt tādas aizdomas, lai atkal pamazinātu mūsu reitingu un lai mēs aizbaidītu projām ārzemju ieguldītājus.

Būsim pateicīgi par to, ka pārējā pasaule ir mūs izglābusi no šīs krīzes!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātei Aijai Barčai.

A.Barča (Tautas partijas frakcija).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Saeimas Prezidija locekļi! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Ministri - finanšu ministr un kultūras ministr! (Diemžēl es nevaru šajā zālē šodien, kad izskatām tik nopietnu jautājumu, sveicināt visus ministrus.) Cienījamās deputātes un godātie deputāti! Lēmuma projekts un diskusija par to mani izaicina nākt šeit runāt. Tikai tāpēc, ka vairāki - gan Ministru prezidents, gan arī vairāki deputāti - tajā runā par pensiju jautājumiem.

Gan liepājnieks Uldis Grava, gan es... es saku, mēs, divi liepājnieki, pēc kārtas nākam un ar jums runājam, un sakām to, ka šis jautājums ir ļoti nopietns. Es saku, ka tas ir ļoti nopietns, bet ne tikai pensionāriem. Jo šodien, tā maigi sakot, runāt par to, ka mēs nevarēsim izmaksāt pensionāriem pensijas par ieturēto laiku (tas ir, no pagājušā gada 1.jūlija līdz 31.janvārim) un nevarēsim februārī sākt maksāt pilnu pensiju, kā to ir lēmusi savā spriedumā Satversmes tiesa, ir nekorekti, jo Sociālo un darba lietu komisija, ļoti nopietni sadarbojoties ar Finanšu ministriju, personīgi ar finanšu ministru, sadarbojoties ar Labklājības ministriju, personīgi ar labklājības ministru Auguli, sadarbojoties ar Valsts kasi, ar Latvijas Banku, ar Latvijas Pensionāru federācijas pārstāvjiem un ar Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, jautājumus par pensiju izmaksu iespējami ātrā laikā sāka skatīt jau 22.decembrī. 7.janvārī mēs ļoti konkrēti vienojāmies gan par finanšu līdzekļiem, gan par trīs likumprojektu izstrādi. Un šodien kārtējā sēdē jūs akceptēsiet šo likumprojektu iekļaušanu, iespējams, arī izskatīšanu. Tie ir grozījumi likumā „Par valsts pensijām”, tie ir grozījumi likumā „Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam”, bet likums „Pensiju ieturējumu izmaksāšanas likums” ir pavisam jauns likums.

Mēs esam vienojušies, jo šā likumprojekta izstrādē piedalījās gan Labklājības ministrija, gan Finanšu ministrija un manis iepriekš jau nosauktās nopietnās nevalstiskās organizācijas un valsts iestādes. Bet finansējuma avotu 7.janvārī mums nosauca finanšu ministrs, ļoti detalizēti izstāstot situāciju mūsu komisijas locekļiem un visiem citiem, kuri piedalījās komisijas sēdē. Un diemžēl tas nav finansējums, kas saistīts ar nākamo kredītu. Diemžēl!

Ja nu šodien situācija ir mainījusies un uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina valdība ir nodomājusi veikt kādus citus darbus, nevis atmaksāt pensionāriem, tad varbūt es saprotu Ministru prezidenta runu, Āboltiņas kundzes runu, bet es ļoti ticu un ceru, ka tā tas nav un ka tā vienošanās, kādu mēs panācām 7.janvārī, ar ierēdņiem kopā izstrādājot šos trīs likumprojektus un saņemot Finanšu ministrijas... ministra parakstītu atzinumu... ka tas šodien vēl ir spēkā. Citādi es vispār vairs neko nesaprotu šajā valstī.

Otra lieta. Domāju, ka tikpat radoši, cik radoši 16.jūnijā tika pieņemts likums un samazinātas pensijas... ka tikpat strauji un radoši mums būtu jārīkojas šodien, bet tas jau ir kārtējās sēdes jautājums. Man gribētos šodien dzirdēt no Ministru prezidenta, no finanšu ministra - žēl, ka zālē nav ekonomikas ministra, patiešām žēl -, kā Latvija attīstīsies, kā Latvijā attīstīsies bizness un kad beidzot Latvijā mums sāks rasties ekonomikā jaunas darba vietas. Jo citādi mēs te no rīta un vakarā brīnāmies: „Nu kā tas var būt, ka nodokļus iekasējam mazāk?” Paceļam iedzīvotāju ienākuma nodokli, knapi noturam neapliekamo minimumu pensionāriem un brīnāmies, ka kasē naudas nepietiek. Tad, kolēģi, jau nav ko brīnīties! Jo mazākas ir algas, jo mazāk ir strādājošo Latvijā, jo mazāk mēs iekasēsim nodokļus.

Mēs tikko, šonedēļ, uzklausījām Nodarbinātības valsts aģentūru. Tā situācija ir biedējoša! Biedējoša situācija ar bezdarbu, ar cilvēku izmisumu un ar vienīgo prieku, ka viņi vēl var mācīties, kaut ko iegūt sev un saturēt sevi. Ļoti daudzās ģimenēs ir ļoti bēdīgas dienas, gan rītos, gan vakaros. Daudzas ģimenes Latvijā jau ir tādas, kuras ar ļoti lielām grūtībām bērnus uz skolu spēj aizvadīt. Nemaz nerunāsim par jautājumiem, kas skar veselības aprūpi!

Un, lūk, šodien vēlos aicināt Ministru prezidentu nopietni padomāt par grozījumiem Ministru kabineta noteikumos Nr.1046. Veselības ministrijai ir ļoti labas iniciatīvas, ļoti labi darbi, bet, ja tas viss ir izteikts tādā formā, kādā mēs to vēl joprojām redzam - bez grozījumiem, bez uzlabojumiem šajos Ministru kabineta noteikumos (jo diemžēl Ministru kabinets tos konceptuāli ir atbalstījis) -, tādā gadījumā labā lieta paliek pavisam nesasniedzama.

Šajā gadījumā es vēlos aicināt gan Ministru prezidentu, gan Ministru kabinetu: ja nepieciešams, aiciniet palīgā Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju, kas ir gatava sniegt jums šādu atbalstu! Ja tas ir nepieciešams. Dienā, kad Ministru kabinets šo jautājumu lēma, es centos sazināties, un man atsaucās partijas „Jaunais laiks” frakcijas vadītājs Zaķa kungs... Diemžēl mums ar premjera biroja vadītāju Augustovskas kundzi neizdevās šo jautājumu atrisināt līdz galam (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Kauns, kauns!”), un pašreiz situācija ir tāda, kāda ir. Es nenokļuvu līdz Ministru prezidentam. Diemžēl.

Vēlos jums vēlreiz vēstīt - kaut gan kolēģi, Saeimas deputāti, bieži to jau ir dzirdējuši - par strukturālajām reformām labklājības jomā. Manuprāt, šodien par to šeit būtu jārunā labklājības ministram, bet tāpat kā daudzu pārējo ministru viņa šeit nav.

Labklājības jomā strukturālās reformas jau ir veiktas, un, sadarbojoties ar ministriju, Saeima ir izdarījusi visus nepieciešamos grozījumus likumos, vienlaikus ar to panākot finanšu līdzekļu ietaupījumu, jo, sākot ar šā gada 1.janvāri, nevienam pakalpojumu sniedzējam (šajā gadījumā - nevalstiskajām organizācijām, kurām valsts ir deleģējusi savas noteiktās tiesības) nav iespējams tērēt administratīviem izdevumiem vairāk par 10 procentiem. Diemžēl pagājušajā gadā šīs summas bija bieži vien astronomiskas.

Man gribētos šodien aicināt, lai arī pārējās ministrijas domā - un ļoti nopietni domā! - par strukturālajām reformām, un līdz ar to, manuprāt, būtu lielāka iespēja sakārtot lietas valstī un mums atkal nebūtu jāsāk domāt par to, kā mēs sociāli mazaizsargātiem cilvēkiem kādreiz, turpmākajos mēnešos vai gados, varētu samazināt viņu ienākumus.

Vēlreiz atgādinu, ka diemžēl, kā rakstīts 34 deputātu iesniegtajā priekšlikumā, tas ir, lēmuma projektā... Tur pirmais teikums ir šāds: „Lai turpinātu saņemt starptautiskā aizņēmuma programmas līdzekļus...” Kolēģi, vēlreiz atgādinu, ka tas nav saistīts ar pensiju izmaksu, sākot ar februāri, un aprīlī! Tas ir iepriekšējais aizņēmums, un to mums Valsts kase un finanšu ministrs ir stingri apgalvojis 7.janvārī.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debatēs vārds deputātam Dzintaram Ābiķim.

Dz.Ābiķis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj! Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Ministri! Cienījamie kolēģi!

Jau krietni pasen, vēl pirms Godmaņa valdība uzsāka darbību, bet, kad mēs jau dzīvojām krīzes priekšnojautās, es no šīs tribīnes teicu, ka apstākļos, kad valstij nav viegli, partiju ambīcijas vajadzētu pakārtot valsts interesēm. Arī personīgās ambīcijas. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Nekā labāka kā citēt sevi!”)

Šajā sakarā es gribu uzrunāt savus kolēģus - Saeimas kolēģus no Tautas partijas.

Ir ļoti labi saprotama Andra Šķēles vēlme atgriezties valsts vadībā. Diemžēl jāatzīst, ka šī vēlme, kura ir saprotama, pārsvarā balstās nevis uz konstruktīviem priekšlikumiem, bet gan uz sevis izcelšanu, sevis pozicionēšanu, bāžot sprunguļus Valda Dombrovska vadītās valdības riteņos. (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Labi smērētajos!”) Starp citu, valdības, kurā jūs paši strādājat. Un jāsaka atklāti, ka arī jūsu šābrīža priekšlikums nav konstruktīvs, tā gluži vienkārši ir vēlme sevi pozicionēt, diemžēl jāteic, nevis balstoties uz valsts interesēm, bet gan kaitējot valsts interesēm. (No zāles dep. V.Muižniece: „Tu esi demagogs!”)

Cienījamie Tautas partijas kolēģi! Jūsu rīcība, šābrīža rīcība, diemžēl ir nožēlojama. Tā ir nožēlojama.

Es aicinu, cienījamie kolēģi, it īpaši kolēģi no opozīcijas, rīkoties valstiski un atbalstīt pilnvarojuma sniegšanu valdībai. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Tagad jau citē Šķēli!”)

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Jurim Dobelim.

J.Dobelis (TB/LNNK frakcija).

Augsti godātais Saeimas priekšsēdētāj, augsti godātais Ministru prezident! Kolēģi!

Runājot par šodienu un šodien. Šad un tad tomēr ir jāatceras vēsture. Un tāpēc es gribu atgādināt, ka šogad 4.maijā paies tieši 20 gadu, kopš mēs balsojām par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Balsojām ar lielu pacilātību un lielu vienotības izjūtu.

Un man ir jautājums: kur palikuši visi toreizējie balsotāji - mēs, 138 Augstākās padomes deputāti? Diemžēl daudzi no tiem toreizējiem vairs nav mūsu vidū, bet esam daži palikuši, pat šeit. Šodien šeit, Saeimas Sēžu zālē, atrodas tomēr daži mani kolēģi no 1990.gada balsojuma. Viņi nav vienā organizācijā, bet cerams, ka pagaidām viņi visi izturas kā pozīcijas deputāti, kā tie deputāti, kas vēl valstij labu, taču izskatās, ka šiem deputātiem ir ārkārtīgi grūti nonākt pie vienota viedokļa.

Saprotot to, ka ne vienmēr tas ir vajadzīgs, tomēr gribu uzsvērt, ka reizēm ir tādi brīži, ka nedrīkst būt citādāk, ka šim viedoklim ir jābūt vienotam. Un tāpēc es pieminēšu vēsturiskos notikumus. Aicinu savus kolēģus no dažādām frakcijām atcerēties, ar kādu noskaņojumu mēs toreiz balsojām, kā mēs toreiz izturējāmies cits pret citu, ar kādu noskaņojumu mēs darbojāmies barikāžu laikā. Vakar mēs centāmies atcerēties tos laikus. Ne pie visām mājām bija karogi, ne visi vairs grib atcerēties to laiku. Bet negribētos šeit dzirdēt, ka tie cilvēki, kas vienoti ir cīnījušies par neatkarības atjaunošanu, viens otram nezin ko grūž acīs un sauc ne sevišķi pieklājīgos vārdos.

Un tieši tāpēc es vēršos pie visiem tiem kolēģiem, kuri 1990.gada 4.maijā balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Mēs atceramies, ko nozīmē vienotība. Aicinu viņus vismaz šodien paust vienotu viedokli, un varbūt viņiem ir iespēja pārliecināt savus tuvākos kolēģus arī paust šo vienoto viedokli. Nedrīkst neko atlikt, pārlikt un pielikt. Šis ir konceptuāls balsojums, tā ir konceptuāla pieeja. Pēc tam mēs varam tālāk strādāt pie izvērsuma, bet nekādā gadījumā nesāksim šodien kaut kādas jocīgas diskusijas par to, ko katrs vārdiņš nozīmē. Pieeja šodien ir konceptuāla. Patīk vai nepatīk, mēs esam izvēlējušies šo valdību. Mēs esam par to balsojuši, un tādā gadījumā, atrodoties šajā valdībā, šis atbalsts ir nepieciešams.

Es gribu tomēr pateikt, ka reizēm tiešām šad un tad nākas atcerēties šos 20 gadus, jo tā ir vesela paaudze. Vai tiešām mēs pēc tik ilga laika neesam spējīgi nonākt pie kaut kāda kopīga noskaņojuma, pie kopīga viedokļa?

Tā ka, kolēģi un viņu domubiedri, aicinu tomēr paust šo noskaņojumu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātei Annai Seilei.

A.Seile (partijas „Pilsoniskā Savienība” frakcija).

Godātie šodienas sēdes dalībnieki! Es gribu jūs informēt, ka „Pilsoniskās Savienības” frakcijas deputāti ir aktīvi piedalījušies šā lēmuma projekta izstrādē, un mēs esam iepazinušies arī ar finanšu ministra ziņojuma tekstu par valdības pozīciju, gatavojot starptautiskajiem aizdevējiem Nodomu vēstules projektu. Mēs aicinām visus Saeimas deputātus, kas šodien ir sēdes zālē, atbalstīt šo lēmuma projektu, bet es gribu runāt arī par finanšu ministra gaidāmo ziņojumu.

Šis ziņojums paskaidro, kāpēc tāds lēmuma projekts ir vajadzīgs un kas būs šajā Nodomu vēstules projektā. Jāsaka, ka tas neuzliek jaunas, nekādas jaunas saistības un šis ziņojums neatšķiras no Godmaņa valdības laikā parakstītajām saistībām, bet sabiedrībā tiek apspriests jautājums, vai mēs te nedarām kaut ko slepenu. Protams, ne. Es vēl gribu atgādināt, ka šis lēmums un Nodomu vēstule attiecas tikai uz līgumiem, kuri jau Godmaņa valdības laikā noslēgti ar starptautiskajiem aizdevējiem (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Meli, meli!”), un būtībā šodien, parakstot šo pilnvarojumu Ministru kabinetam, mēs dodam tikai tādu vitamīnu injekciju Latvijas ekonomikai. Turklāt mums ir tiesības neizmantot visus toreiz līgumā paredzētos līdzekļus pilnā apjomā, ja gadījumā Latvijas ekonomika ies augšup. Un ies! Tas ir jūtams, jo pildās arī mūsu nodokļu ieņēmumi.

Turpmāk, ja koalīcijā ir vienošanās un mēs Saeimā varam pieņemt kādus lēmumus par jauniem aizdevējiem un jauniem aizdevumu apjomiem, tad, protams, būs vajadzīgs īpašs likums, kādā kārtībā to varētu reglamentēt. Bet es domāju, ka nebūs - tiešām nebūs! - vajadzīgi šādi jauni aizdevumi, taču drošs paliek drošs.

Izpētot Saeimas darbību divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, tas ir, 1920. un 1930. gadā, mēs esam konstatējuši, ka ir bijusi ļoti dažāda prakse: ir bijuši konceptuāli pilnvarojumi, ko Saeima dod valdībai, un bijuši arī ļoti konkrēti un pamatoti pilnvarojumi. Tātad mūsu lēmums pilnībā ir atbalstāms un atbilst arī iepriekšējai praksei. Toreiz, tajos divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, Latvijas valsts bija daudz grūtākā situācijā. Un šie aizdevumi ir atdoti un uzkrātas lielas zelta rezerves, kuras arī šobrīd mums vēl noder.

Tāpēc es gribu aicināt, lai arī šodien Saeimas balsojumā izpaustos vienotība un lai arī Tautas partija šajā valstij grūtajā brīdī būtu tik tiešām kopā ar tautu un visiem tautas ievēlētajiem deputātiem.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Vladimiram Buzajevam.

V.Buzajevs (PCTVL frakcija).

Cienījamais Prezidij! Valdības locekļi! Cienījamās dāmas un kungi! Pirmkārt, par lēmuma projekta vēsturi.

Sākotnējais lēmuma projekts, kuru parakstīja Repšes kungs, sastāv no trim frāzēm: dot valdībai pilnvaras turpināt sarunas par aizņēmumiem; aizņemties ne vairāk par 7,5 miljardiem eiro; izmantot saņemto naudu nevis kaut kā finansēšanai, bet valsts budžeta deficīta finansēšanai, finanšu sektora stabilitātes nodrošināšanai, valsts parāda refinansēšanai un valsts budžeta aizdevumiem.

Turklāt Budžeta komisija vārds vārdā atkārtoja finanšu ministra sacerējumu Saeimai iesniegtajā lēmuma projektā. Sanāca tā, ka Repše it kā dod pilnvaras pats sev, ne ar ko sevi faktiski neierobežojot un iesaistot vēl arī Saeimu, lai tā uzņemtos atbildību par valdības darbību.

Nedēļas laikā lēmuma projektā mainījies tikai viens vārds: „pilnvarojumu” nomainīja „uzdevums”, ir arī parādījies finanšu ministra ziņojums, par kuru tiek piedāvāts balsot, bet kurā mēs nedrīkstam mainīt nevienu vārdu.

Man gan ļoti negribētos, lai Saeima spēlētu tādu kā kseroksa lomu. Tomēr ne jau par šādām funkcijām mēs saņemam tik lielas algas! Manuprāt, Saeimai ir tiesības un pienākums ieviest pilnvarojuma vai uzdevuma tekstā papildu ierobežojumus valdībai ar mērķi aizsargāt Latvijas tautu un Tēvijas finanšu sistēmu. Piemēram, aizliegt valdībai sarunās uzņemties kaut kādas saistības attiecībā uz pensijas vecuma palielināšanu vai par turpmāku nodokļu likmju palielināšanu. Nekādiem šķēršļiem, kas traucētu Saeimai pārskatīt nodokļu likmes par labu to būtiskai samazināšanai jau 2011.gada budžetā, šo sarunu rezultātā nevajadzētu rasties.

Protams, daži šie priekšlikumi ir Tautas partijas likumprojektā. Bet diemžēl par pensijas vecuma palielināšanas aizliegumu šajā likumprojektā arī neviena vārda nav.

Cienījamās dāmas un godātie kungi! Iepriekšminētos vai citus ierobežojumus varētu ieviest pilnvarojuma vai uzdevuma projektā, nepārkāpjot Kārtības rulli. Lai to izdarītu, pietiktu nebalsot par šā teksta apstiprināšanu un nodot tekstu dažām Saeimas atbildīgajām komisijām, piemēram, Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai un, protams, Sociālo un darba lietu komisijai. Šajā situācijā ir iespēja ņemt vērā Tautas partijas priekšlikumu, gan kaut vai formāli iesaistīt arī opozīciju. Tāda procedūra eksistē, un es aicinu tieši koalīcijas deputātus šo procedūru izmantot.

PCTVL šajā situācijā neatbalstīja nevienu no karojošajām koalīcijas pusēm un aicināja tieši koalīcijas deputātus uzņemties atbildību par esošo situāciju, noraidīt likumprojektu un pēc tam izmantot Kārtības ruļļa paredzēto procedūru. Cienījamā Muižnieces kundze, mēs varam tiešām strādāt diennakti, lai kādu kompromisu rastu.

Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātei Karinai Pētersonei.

K.Pētersone (LPP/LC frakcija).

Cienījamo priekšsēdētāj! Valdības vadītāja kungs! Ministru kungs! Godātie kolēģi! Viesi!

Šodien tik tiešām mums Saeimā ir ļoti nopietnas izšķiršanās brīdis, taču diemžēl diskusijas formāts, kādu mums piedāvā valdība, neļauj mums kvalitatīvi apspriest valstij būtiskus jautājumus. Lēmuma projekts, ko šodien piedāvā 34 deputāti, kas to ir parakstījuši, un arī Budžeta komisijas patstāvīgais priekšlikums, kurš ir iekļauts mūsu kārtējās Saeimas sēdes darba kārtībā kā 1.punkts, ir it kā mēģinājums, it kā solis parlamentāras valsts būtības virzienā. Taču diemžēl abi šie dokumenti ir ļoti vispārēja rakstura. Brīdī, kad izšķiras jautājums par valsts nopietnu saistību uzņemšanos attiecībā uz starptautiskajiem aizdevējiem, brīdī, kad mums, parlamentam, ir jālemj par valsts parāda nastas ļoti nopietnu palielināšanu, valdība ar šā dokumenta formulējumu mums pat nav devusi iespēju diskutēt par šā dokumenta saturu. Pašas vēstules teksts ir konfidenciāls. Jā, protams, Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā mums bija iespēja ar tā tekstu iepazīties, taču šī konfidencialitātes klauzula neļauj mums šo saturu šeit pēc būtības apspriest, jo mēs visi esam parakstījušies par satura neizpaušanu. Un rodas situācija, ka būtībā šis lēmums pat neuzliek atbildību. Diemžēl vai varbūt par laimi deputātiem, kas būs par šo dokumentu balsojuši, ja tas tā būs... Būtībā katru nākamo lēmuma projektu, katru nākamo likumprojektu, ar kuru Saeimā vērsīsies valdība, mēs - par laimi vai diemžēl - tāpat debatēsim, tāpat lemsim par katru nākamo pasākumu - vai tā būtu budžeta konsolidācija vai kāds nodokļu jautājums, kas būs jāizšķir. Taču, kolēģi, es šodien gribu piedāvāt...

Es šodien gribu piedāvāt diskusiju par to, kāpēc valdība ar šo dokumentu būtībā ir izteikusi tādu kā neuzticību Saeimai, kas par valdību ir balsojusi, un prasa, lai Saeima ar šo dokumentu dod bezierunu uzticības solījumu valdībai, kura šobrīd strādā. Vai tā nav paradoksāla situācija? Kāpēc mēs nevaram būtībā... Arī Tautas partijas piedāvājums tomēr satur vismaz kaut kādus nosacījumus, ar kuriem Saeima varēs pēc tam kontrolēt šo tālāko likumdošanas procesu, kuru piedāvās valdība. Valdība šodien sagaida... arī koalīcijas partiju deputāti ir vairāk uzrunājuši mūs, Latvijas Pirmo partiju un „Latvijas Ceļu”, kā opozīcijas partiju, paužot viedokli, ka opozīcija atbalstīs šo valstiski svarīgo lēmumu. Iespējams, ka mēs kā opozīcijas partija to arī darīsim. Taču brīžos, kad mēs esam uzrunājuši valdības partijas, kad esam uzrunājuši valdības vadītāju, piemēram, kad mēs šeit ļoti nopietni debatējām nodokļu likumus budžeta apspriešanas gaitā, valdības vadītājs un finanšu ministrs pat neturēja par vajadzīgu sniegt atbildes uz mūsu jautājumiem, kad mēs vaicājām, kā cilvēki ar šiem budžetā paredzētajiem nodokļu palielinājumiem... kāda būs dzīve cilvēkiem šajā gadā... Un samocītā procedūra, kāda šodien tiek uzspiesta Saeimai, būtībā ir rezultāts nopietnām pretrunām starp valdības partijām. Tas diemžēl rada ļoti nevajadzīgu spriedzi Latvijas sabiedrībā.

Mums šodien ir radušās šaubas par to cilvēku spēju, kas ir uzņēmušies atbildību par valsti, par spēju vienoties un mobilizēties šādiem atbildīgiem lēmumiem, kurus šodien sabiedrība prasa.

Ko mēs būtu darījuši, ja tā būtu mūsu atbildība? Vispirms, protams, būtu jāvēršas Saeimā ar lēmumu, kuru ir izdiskutējušas valdošās partijas, - ar vienu kopīgu lēmumu. Ar to būtu jāuzrunā gan parlaments, gan visa sabiedrība. Tad arī mums kā opozīcijas partijām būtu skaidrs, kas ir tas, ko mēs ar savu balsojumu atbalstām, arī sabiedrībai būtu skaidrs, ko parlaments atbalsta. Mēs dzirdējām arī to, ko valdības vadītājs teica medijiem, - ka ir runāts ar visām Saeimā pārstāvētajām frakcijām. Diemžēl līdz šim rītam šāda saruna nav bijusi. Mēs tiešām gaidījām, ka valdošās partijas visas vienojas, kopīgi uzrunā arī opozīcijas partijas, un šis būtu tas brīdis, kad mēs visi kopā varētu atbalstīt tiešām atbildīgu un valstij svarīgu lēmumu. Tas diemžēl tā nav noticis.

Un tomēr mēs paturam iespējas lemt, klausoties arī turpmākās debates Saeimā, un iespējams, ka mēs varētu šo lēmumu atbalstīt, jo tas ir valstij izšķirīgs brīdis.

Bet paliek sarūgtinājums par veidu, kādā tas tiek... kādā tas notiek, kādā tas tiek diskutēts.

Paldies, kolēģi!

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Aigaram Štokenbergam.

A.Štokenbergs (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Godātais Saeimas priekšsēdētāja kungs! Ministru prezidenta kungs! Ministri! Kolēģi!

Es runāšu par divām lietām.

Pirmais. Par diviem sagatavotajiem dokumentiem. Viens ir lēmuma projekts, otrs - likumprojekts. Un otrs jautājums ir par šīsdienas balsojuma ekonomiskajām sekām.

Es aicinu pievērsties... Ja mēs gribam nopietnu juridisko analīzi, uz kuru mūs te aicināja... mudināja apsēsties pie galda, runāt un vienoties. Paskatieties, lūdzu, abus dokumentus! Pirmie trīs panti Tautas partijas sagatavotajā likumprojektā ir identiski, tikai viens vārds atšķiras no tā lēmuma projekta, kuru ir piedāvājuši 34 deputāti un kuru ir parakstījis vairākums valdībā pārstāvēto frakciju.

Tālāk tekstā Tautas partija piedāvā vēl četrus pantus. Mēs ātri varētu izanalizēt, lai mums nebūtu vēlreiz jāiet ārā un jāsēžas pie galda.

4.pants. Starptautiskā aizņēmuma izlietojuma summa, finansējuma un pozīciju precīzs atšifrējums atspoguļojams ikgadējā Valsts budžeta likumā. Kā jūs to iedomājieties, cienījamie kolēģi? Vai turpmāk Valsts budžeta likumā būs norādīts, ka, piemēram, algas vienā arodskolā tiek maksātas no starptautiskā aizņēmuma līdzekļiem, bet savukārt citā tiek maksātas no pamatbudžeta līdzekļiem? Kāds ir tas mehānisms? Kā jūs to iedomājaties? Vai tas vispār ir iespējams? (No zāles dep. V.Muižniece: „Ir iespējams!”)

Tad, lūdzu, ja jūs uzskatāt, ka kaut kas tāds ir iespējams, jums ir visas kārtis rokā. Iesniedziet kvalitatīvu priekšlikumu likumā „Par budžetu un finanšu vadību” un mēģiniet to kaut kādā veidā realizēt. Tas ir konkrētā likuma jautājums, kuru jums ir visas tiesības ierosināt.

5.pants. Jebkuri grozījumi attiecībā uz Budžeta likumu, nodokļu likumiem iepriekš saskaņojami Saeimā. Atkal - kā jūs to iedomājaties? Ka Saeima vispirms nobalsos, ka konkrētā nodokļa likme būs tāda un tāda? Un konkrētie izdevumi būs tādi un tādi? Faktiski ar šo 5.pantu jūs piedāvājat turpmāk sarunas vest nevis Ministru kabinetam, bet Saeimai. Jo tikai Saeima varēs atbildēt par to, ko iepriekš ir sarunājusi. Tas vienkārši nav izpildāms.

Bez tam... 6.pants. Ik ceturksni Saeimai vajadzīgi pārskati par aizdevumu izlietojumu. Lieliski! Jūs mēģināt panākt, ka līdz šīs Saeimas pilnvaru beigām dabūsiet vienu vai divus ceturkšņa pārskatus. Tas, protams, ir apsveicami, bet tādējādi jūs paužat neuzticību mūsu pašu Saeimas izveidotajai komisijai, kuru vada kolēģis Andris Bērziņš no Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas un kura to dara praktiski katru nedēļu - katru nedēļu skatās, kā ir izlietots aizņēmums.

7.pants. Saeima nosaka Ministru kabinetam, ka turpmāk nodokļu sloga palielināšana nav atbalstāma. Man jūs jāsarūgtina. Es un pārējie „Sabiedrības citai politikai” deputāti noteikti turpināsim uzstāt uz papildu nodokļiem bagātajiem, un es aicinu jūs to atcerēties katru reizi, kad nāksiet uz valdību prasīt papildu finansējumu veselības aprūpei. Šī nauda ir no kāda jāpaņem, lai to varētu izmantot gan veselībai, gan izglītībai, gan valsts aizsardzībai, gan visām pārējām būtiskajām vajadzībām, kādas Latvijas valstī ir.

Komercbanku sanācijas ieguldījumu reorganizācijai katrreiz vajadzīgs Saeimas akcepts. Man atkal jūs jāsarūgtina. Kolēģi! Jūsu pašu deleģētie pārstāvji šo uzņēmumu padomēs un valdēs... Jūs ar šo teikumu esat pateikuši, ka viņi ir nekompetenti! Nu, to jūs esat pateikuši. Neko citu.

Rīcības plāns par ministriju skaita samazināšanu, funkciju saglabāšanu iesniedzams līdz 2010.gada 1.martam. (No zāles dep. V.Muižniece: „Tas nav apspriežamais dokuments!”) Atvainojiet! Kas... kas? Ar ko, kādā veidā tas ir saistīts ar starptautisko aizņēmumu un pilnvarojumu vest sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu?!

Visbeidzot - 8.pants. 8.pants, es ceru, tiks izskatīts tuvākajā Saeimas sēdē un tiks atbalstītas pensiju izmaksas no 1.aprīļa. Vai jūs to nezināt? Varbūt vajadzētu aiziet uz Saeimas Prezidiju, iepriekš paņemt darba kārtību un apskatīties?

Līdz ar to es personiski uzskatu, ka 34 deputātu sagatavotais lēmuma projekts ir juridiski kvalitatīvāks nekā tas, ko piedāvā Tautas partija. Un tāpēc es atbalstīšu tieši lēmuma projektu.

Kas attiecas uz kaut kādu iespējamu aiziešanu pie kaut kāda galda, sarunām, diskusijām par projekta uzlabošanu vai, teiksim, visa sākšanu no sākuma... Tajā brīdī, kad Saeima nobalsos par šā lēmuma atlikšanu, es gribu redzēt, kas notiks Fondu biržā, es gribu redzēt, kādas būs Reuters, Bloomberg, CNN ziņas, ko stāstīs BBC par to. Ziņa būs ārkārtīgi īsa un konkrēta - Latvijas parlaments aptur sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu. Es jums to varu garantēt.

Ja gribat eksperimentēt - lūdzu! Jums ir tādas iespējas, bet es tagad runāšu par eksperimenta sekām, protams. Šā lēmuma atlikšanai nav tiešas saiknes ar to, vai pensijas var izmaksāt pilnā apmērā no 1.februāra un atmaksāt parādu no 1.aprīļa, bet tam būs tiešas sekas attiecībā uz to, vai valsts varēs veikt visus pārējos nepieciešamos maksājumus. Mēs, protams, varam izmaksāt pensijas pilnā apmērā, bet tādā gadījumā mums jārēķinās ar to, ka nevarēsim pilnā apmērā izmaksāt algas policistiem, skolotājiem, ārstiem - visiem tiem, kuriem tās pienākas katru mēnesi. Tāda ir tā realitāte!

Jūs nespēsiet nofinansēt arī veselības aprūpes pakalpojumus, jums no kaut kā būs jāatsakās. Vai nu tie būs pensionāri, vai tie būs ārsti, vai tie būs policisti. Tas, manuprāt, ir skaidrs katram, kas kaut elementāri pārzina naudas plūsmu valsts kasē. Es ceru, ka te ir kāds cilvēks, kas to pārzina... šajā pusē. Jūs gribat eksperimentēt? Kā vārdā? Jūs gribat pārbaudīt, vai cilvēku pacietības mērs ir vēl kaut kādā veidā pārbaudāms?

Kas man dara nesaprotamus tos šīsdienas manevrus... Te šobrīd iezīmējas skaidra alianse starp Tautas partiju un partiju „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”. Tie ir divi draugi, kas te šobrīd runā faktiski vienu un to pašu - „atlikt”, „mēs nesaprotam”, „mums vajag izskaidrot”... Es nezinu, vai šai aliansei, kas te šodien iezīmējas, ir kāda dziļāka politiska jēga, bet es jums ātri varu izstāstīt, kādas ir alternatīvas.

Ja valsts neturpinās aizņemties no Starptautiskā Valūtas fonda, Eiropas Komisijas un visiem pārējiem par 3 procentiem gadā, tad tas, ko jūs pēc šā nepareizā lēmuma pieņemšanas, proti, atlikšanas dabūsiet tirgū, ir likme - vismaz 10 procenti gadā, ja vien jums nav kāda alternatīva piedāvājuma, nu, piemēram, aizņemties no Krievijas, kam jums noteikti būs kādas politiskās dividendes jāmaksā par to aizdevumu. Tad tirgū jūs maksāsiet 10 procentus, un visi aprēķini rāda, ka valsts parāds - es nerunāju tieši par privātajiem parādiem - tuvāko gadu laikā sasniegs, pēc dažādām aplēsēm, 60 līdz 80 procentus.

Kā jūs iedomājaties, kā jūs to kredītu atmaksāsiet? Kā jūs to domājat? Ja jums procentu likme vien būs 10 procenti, jums būs vajadzīgs, lai ekonomiskā izaugsme būtu vismaz 6 līdz 8 procenti gadā. Tas nozīmē vēlreiz visu šito pašu stāstu par „gāzi grīdā”, kas vienreiz Latvijas valsti jau ir iedzinusi ekonomiskajā strupceļā.

Es aicinu vienkārši atbalstīt 34 deputātu sagatavoto lēmuma projektu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Pirms es dodu vārdu nākamajam runātājam debatēs, informēju, ka Saeimas Prezidijs saņēmis 5 deputātu priekšlikumu turpināt Saeimas ārkārtas sēdi, līdz beidzas debates un ir veikts balsojums par šo lēmuma projektu, tātad turpināt sēdi bez pārtraukuma. Vai deputātiem ir iebildumi? (No zāles: „Nav! Nav iebildumu!”) Deputāti neiebilst. Sēde tiek turpināta bez pārtraukuma.

Vārds deputātam Visvaldim Lācim.

V.Lācis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Cienījamais Saeimas priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Katra indivīda, katra atsevišķa cilvēka dzīvē un arī sabiedrības un valsts dzīvē bieži pienāk tādi izšķiroši - izšķiroši! - mirkļi, kad ir jādomā un jālieto vārds „risks”: vai jāriskē, vai ir vērts riskēt, vai varam atturēties no riska? Krievu tautai ir ļoti labs sakāmvārds: „Risk - blagorodnaja vešč.” Bet tas attiecas tikai uz katra indivīda dzīvi, jo ar valsts dzīvi, ja ir politiska atbildības sajūta, neviens - un jo sevišķi Saeimas deputāts - nedrīkst riskēt.

Šodien, kad mums jāpieņem neapšaubāmi straujš darbības plāns un jāpieņem lēmums, kas prasa atbildību par šā straujā rīcības plāna pieņemšanu, mēs nedrīkstam riskēt, jo valsts dzīvē riskam var būt pretēja nozīme. Nedrīkst riskēt ar to, ko negribam zaudēt. Un, ja mēs šodien riskējam un atliekam, respektīvi, spiežam valdību atlikt sarunas ar Starptautisko Valūtas fondu, tad mēs riskējam ar to, ka no šīs dziļās bedres, kurā esam iekrituši, nevarēsim izrāpties. Mums šodien, manā skatījumā, nav cita ceļa kā vien uzticēties valdībai, lai tā turpina iesākto darbu, lai mēs varētu no tās bedres izrāpties. Es saprotu visu pārējo politisko partiju un arī manis paša kā bezpartijiskā šaubu sajūtu, kāda visur valda. Un es tiešām cenšos saprast arī šīs divas partijas, kuras nupat pieminēja kolēģis Štokenbergs. Bet vēlreiz - šodien mēs nedrīkstam izjaukt valdības darbu un tālāko virzību, ko tā jau ir sākusi. Neriskēsim! Atbalstīsim Ministru prezidenta Dombrovska vadīto valdību! Tas dos mums drošību un stabilitāti. Par pārējo ekonomisko rīcību mums vēl pietiks laika debatēt. Šodien mums nav laika. Kolēģe Pētersone runāja par laiku, ka ir jādod laiks. Ir brīži, kad vairs nevar gaidīt un meklēt laiku. Es kā folkloras cienītājs un krājējs jau pirmajā gadā šeit minēju arī vienu skaistu amerikāņu sakāmvārdu, un tas attiecas arī uz šodienu. Ja mēs zaudējam naudu, tad varam to atrast nopelnot. Ja mēs zaudējam laiku, tas nekad nenāk atpakaļ. Šodiena ir tā diena, kad mēs arī laiku nedrīkstam zaudēt. Mums jārīkojas tūlīt!

Es ierosinu atbalstīt Ministru prezidenta Dombrovska vadīto valdību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Augustam Brigmanim.

A.Brigmanis (ZZS frakcija).

Labrīt, godājamie kolēģi! Zaļo un Zemnieku savienība ir par rīcību, par konkrētu rīcību, izlēmīgu rīcību šajā atbildīgajā brīdī, un žēl, ka partija, kas sevi ir dēvējusi par rīcības partiju, šajā brīdī ievelk to mūsu procesu kaut kādā tālākā neziņā. Tāpēc mēs esam par to, ka šodien mums jāpieņem lēmums. Šodien mēs nevaram izvairīties no lēmuma. Lēmums - pozitīvs vai negatīvs - vienalga ir lēmums, un lēmumu no mums gaida sabiedrība. Ne tikai Latvijas sabiedrība, bet arī starptautiskā sabiedrība, un katrā gadījumā tās pozitīvās tendences, kas finanšu tirgū ir parādījušās un ko pozitīvi ir novērtējusi arī starptautiskā sabiedrība, mēs nedrīkstam bremzēt, mēs nedrīkstam apstāties.

Es negribu kritizēt kādu konkrētu politisko spēku kopumā par šo vēlmi dot savu redzējumu attiecībā uz noteikto problēmu. Tā ir izvēle, tas ir ceļš, ko katrs politiskais spēks izvēlas šajā atbildīgajā brīdī. Taču mūsu apvienības viedoklis šajā jautājumā ir tāds, ka jāpieņem lēmums - lēmums, kas atbalsta programmu, ko piedāvā valdība, ko piedāvā finanšu ministrs, ko piedāvā premjers. Un tas ir vairāk vai mazāk risinājums šai situācijai. Un katrā gadījumā, ja jau mēs esam virzījušies pa to ceļu, ka mums vajadzīgs starptautiskais aizdevums, ja mēs saprotam, ka valstij ir vajadzīga nauda, ja mēs redzam šīs naudas avotu un redzam šīs naudas aizdošanas procentus - 3 procentus - un attiecīgos nosacījumus, mēs saprotam, ka jebkura nauda, kas ir aizņemta, būs jāatdod un aizņemšanās process pats par sevi nav nekas labs. Bet šajā atbildīgajā brīdī, kādā atrodas mūsu valsts un atrodamies mēs kā politiķi, atbildīgais lēmums ir tāds, ka jāturpina sadarbība ar Starptautisko Valūtas fondu, jo nevaram pakļaut riskam mūsu valsts ekonomisko, finansiālo stabilitāti.

Paldies par uzmanību.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Jakovam Plineram.

J.Pliners (PCTVL frakcija).

Godātie deputāti! Tikko runāja deputāts Lāča kungs un minēja krievu sakāmvārdu „Risk - blagorodnaja vešč”. Īstenībā - „Risk - blagorodnoje delo”. Un nesaprotu, nezinu, kāpēc neviens neprasīja tulkojumu, lai gan to prasa likums. Risks ir godpilna lieta.

Bet par konkrēti apspriežamo jautājumu... Punkts viens. Pēc Konstitucionālās tiesas sprieduma par pensionāru apzagšanas nelikumību, mūsuprāt, valdībai vajadzētu uzreiz atkāpties vai vismaz atvainoties Latvijas tautai. Diemžēl mēs to nesagaidījām.

PCTVL deputātu sirdsapziņa ir tīra. Mēs jūs brīdinājām, ka tas likums ir amorāls un antikonstitucionāls, un tiesa faktiski pateica to pašu.

Punkts divi. Par pagājušo ceturtdienu, kad mēs faktiski jau izskatījām šo... nu, tagad ir lēmuma projekts, toreiz bija likumprojekts. Toreiz faktiski mums visiem tika dots uzdevums: aizej tur, nezin kur, izdari to, nezin ko. Un valdība cerēja, ka deputāti... ka balsošanas mašīna nostrādās. Nenostrādāja!

Un tagad - punkts trīs. Ko darīt šodien?

Es ļoti ceru, ka procedūra to atļauj. Mums vajadzētu pārtraukt šo sēdi, nodot likumprojektu, lēmuma projektu un Tautas partijas izstrādāto likumprojektu, tātad trešo dokumentu, Juridiskajai komisijai. Starp citu, Tautas partijas dokuments man personīgi patīk labāk. Cits jautājums, vai tur var kaut ko pielikt vai atņemt. Un pēc stundas vai divām stundām, vai trim... nedomāju... Juridiskā komisija mums piedāvātu vienu un vienotu dokumentu. Es nedomāju, ka tas būtu pieņemams visiem deputātiem, bet vairākumam, absolūtajam vairākumam, es domāju, tas būtu pieņemams, un šodien šo dokumentu mēs varētu pieņemt.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds deputātam Andrim Bērziņam - Latvijas Pirmā partija un partija „Latvijas Ceļš”.

A.Bērziņš (LPP/LC frakcija).

Godājamais Saeimas priekšsēdētāj, godājamais Ministru prezident, ministri! Kolēģi deputāti!

Mūsu frakcijas pozīcija līdz šim bija ļoti konkrēta - pret abiem diviem iesniegtajiem lēmuma projektiem - un mūsu pamatojums bija ļoti skaidrs. Mēs sapratām, ka šajā dokumentā tiek piedāvāts noteikt maksimālo aizņēmuma apjomu, proti, cik daudz naudas valdība drīkst aizņemties, un pret to mums nebija iebildumu. Mēs sapratām, ka tur tiek nodiktēts, kādiem mērķiem šo aizdevumu drīkst izlietot. Un arī pret to mums principiālu iebildumu nebija. Bet mums bija galīgi nepieņemami, ka valdība mēģina pārdot kaķi maisā, tas ir, nepateikt, ar kādiem nosacījumiem tad šie turpmākie aizdevumi tiek ņemti.

Pie tam, kolēģi, mums bija iebildumi arī pret to, ka valdība mēģina sapīt kopā visus tos memorandus, kas savulaik parakstīti, un tos papildinājumus pie memorandiem, kuri top jau pašreizējās valdības laikā.

Godājamie kolēģi! Mēs vairākkārt arī šodien dzirdējām, ka tiek mēģināts saistīt pensiju jautājumu, piemēram, ar Godmaņa vārdu. Šeit jau deputāts Kastēns ļoti precīzi pateica: ja mums būtu pilnībā oficiāli pieejams, teiksim, memorands, kuru parakstīja Ivara Godmaņa valdība un par kuru tālaika koalīcija, tajā skaitā LPP/LC frakcija, nobalsoja, tad mēs visi redzētu, ka tur ir skaidri un gaiši pateikts: valdība mēģinās optimizēt nodokļus, neaiztiekot pensijas, nekādā gadījumā tās nesamazinot, un neaiztiekot nevienu no pabalstiem, bet, tieši otrādi, mēģinās papildus ielikt iekšā kādus mīkstinošus pasākumus, lai pabalsti iespējami labāk atbilstu cilvēku vajadzībām šajā diezgan grūtajā ekonomiskajā situācijā.

Diemžēl, kolēģi, šī situācija joprojām turpinās. Taču divās pēdējās dienās ir notikušas divas ļoti nopietnas lietas.

Pirmkārt. Valdības vadītājs beidzot visžēlīgi atļāvis visiem deputātiem neatkarīgi no tā, vai viņiem ir pielaide pie valsts noslēpumiem, pie konfidenciāliem dokumentiem, iepazīties ar tās sagatavotā Papildu memoranda tekstu, kurš ir tapis Ministru kabineta klusumā un kura apspriešanā, cik var noprast no presē izskanējušām ziņām, pat visi valdošās koalīcijas dalībnieki, locekļi nav piedalījušies. Un tas, es domāju, ir ļoti nozīmīgs solis uz priekšu. Mēs visi guvām iespēju vakar no pulksten divpadsmitiem diezgan lielā steigā aiziet parakstīties par to, ka šeit, no Saeimas tribīnes, nerunāsim par to, kas tajā dokumentā rakstīts, bet vismaz paši sapratīsim, par ko tad valdība plāno runāt jeb par ko valdība ir runājusi ar Starptautisko Valūtas fondu attiecībā uz nākamo posmu.

Un otrs, es domāju, ļoti nopietns solis uz priekšu ir tas, ko nupat savā runā teica Valdis Dombrovskis. Viņš mēģināja ļoti skaidri iezīmēt, ja es pareizi viņu sapratu - es vēlreiz gribu piezīmēt - ja es pareizi viņu sapratu -, ka turpmāk šā memoranda papildinājuma apspriešanā un, iespējams, nākamo papildinājumu apspriešanā, jo es paredzu, ka mums vismaz vēl trīs tādi memoranda papildinājumi pie katras aizņemšanās sadaļas būs vajadzīgi, tiks iesaistītas ne tikai Saeimā pārstāvētās koalīcijas partijas, bet gan visas Saeimā pārstāvētās partijas, vienalga, vai tās ir koalīcijā vai opozīcijā. Un tiks iesaistītas nevis tajā posmā, kad dokuments jau ir gatavs, saskaņots un nolikts uz galda un kad saka - jums tagad tas jāparaksta, jo pretējā gadījumā būs liela katastrofa! Tā, kā tagad tas notiek. Bet frakcijas tiks iesaistītas jau tajā posmā, kad notiks diskusijas par tiem vai citiem nodokļiem, par tiem vai citiem pabalstiem, par tām vai citām strukturālām vai nestrukturālām reformām tajā vai citā jomā.

Es domāju, kolēģi, ka šie divi soļi ir ļoti nozīmīgi vērtējami, un tādēļ es gribu teikt, ka mūsu frakcija atbalstīs šo lēmuma projektu.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds debatēs deputātam Guntim Jānim Eniņam.

G.J.Eniņš (ZZS frakcija).

Augsti godātie tautas kalpi! Jautājums ir par to, vai mēs tiešām esam tautas kalpi. Te tas izšķirsies, kuri ir tautas kalpi un kuri varbūt ir partiju vai bagātnieku kalpi. Mēs esam nabagi, tas ir, nevis mēs, šie simt deputāti, bet cilvēki, tauta šobrīd ir nabaga, valsts ir nabaga un ir nabagāka nekā kaimiņvalstis, un mēs esam spiesti aizņemties. Tātad mēs kā aizņēmēji nevaram uzstādīt savus noteikumus. (No zāles dep. K.Leiškalns: „Kāds te sakars ar noteikumiem?”) Noteikumus diktē aizdevējs, un mums jāiekļaujas tajos noteikumos. Bet kāpēc mēs esam tik nabagi? Mēs esam tik nabagi tāpēc... To īstenībā mēs visi zinām. Tautas partija arī to zina, kā viņi vadīja, kad Šķēle trīs reizes bija premjers. Mēs esam nabagi tāpēc, ka mūs vadīja Tautas partija un Kalvītis. Kalvītis pateica tādus vārdus, ka tagad ir treknie gadi, tātad viņš zināja Bībeli, un Bībeles mācības ir ļoti nopietnas. Treknajos gados ir jāiekrāj, toreiz - graudi, šoreiz - nauda bija jāiekrāj, un to mēs neesam izdarījuši. Šai ziņā mēs varam sevi salīdzināt ar igauņiem. Mēs esam tur, kur esam, bet Tautas partijai nav kauna. Latviešiem ir tāds sakāmvārds - viņi laikam nebija mājās, kad Dievs kaunu dalīja. Kad tagad kopīgi velkam ratus, proti, Latvijas valsti, no dubļainā grāvja ārā, viņi arī piedalās šajā valsts izvilkšanā, bet tajā pašā brīdī met sprunguļus Dombrovska valdībai (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Nē, mēs labāku ilksi piedāvājam!”) un izliekas, ka plecu pielikuši it kā izvilkšanai.

Kas tad, ja mēs nedabūsim šo aizņēmumu, notiks? Te runāja Kastēna kungs. Viņš arī izsaka lielus pārmetumus, bet Latvijas Pirmā partija, „Latvijas Ceļš”... Viņu premjers taču bija pirmais, kas noslēdza šo līgumu par miljonu aizņemšanos. Tātad jums arī vajadzētu pakaunēties, pirms uzstājaties „pret”. Bet nu paldies par pēdējo runu, ka jūs it kā atbalstīšot.

Man gribētos tādu salīdzinājumu vēl pateikt: kad māja deg, tad Muižnieces kundze un viņas partija aicina sanākt uz sapulci un apspriest, vai nevar lietot mazākus spainīšus (No zāles dep. V.A.Krauklis: „Lielākus!”) ugunsgrēka dzēšanai. Nu, tātad runāšana... Nu, nav laika... Pareizi jau Visvaldis Lācis te pateica... (No zāles dep. K.Leiškalns: „Tad nekavē laiku!”) Es, nekavēdams laiku, sacīšu tā: tas, ko es pateicu, ir mans viedoklis, nesaskaņots ar ZZS. Ja es par daudz tālu ieskrējos, tad pieņemiet par manu viedokli... (No zāles dep. A.Bērziņš (LPP/LC): „Bez cenzūras!”)

Sēdes vadītājs. Paldies.

Godātie kolēģi! Lūdzu klusumu!

Vārds deputātam Jānim Urbanovičam.

J.Urbanovičs (frakcija „Saskaņas Centrs”).

Godātais Prezidij! Godātā Saeima! Šonedēļ ir bijis daudz labu ziņu, labu notikumu. Daudzi ir uzskaitīti, par dažiem es atgādināšu. Beidzot visiem Saeimā neatkarīgi no viņu izcelšanās, uzskatiem, vēlētāju sastāva bija iespēja iepazīties ar to lietu saturu, par kurām ir balsots un tiks balsots. Es domāju par to, ka mēs slepeni gājām un varējām iepazīties ar dokumentiem, kurus pavisam nesen mums bija stingri aizliegts zināt, par kuriem vajadzēja, kā teica viedi runātāji no tribīnes, pagājušajā nedēļā vienkārši nobalsot un kurus vajadzēja aizmirst... vai uzticēties saviem ministriem.

Ir labi, ka mēs beidzot saprotam, ko nozīmē vēlētāju dots mandāts, proti, ka vajag nevis vienkārši ticēt un iemīlēties, bet zināt, ko mēs darām. Tas ir pluss.

Protams, pluss ir arī tas, ka valdība mainījusi... Valdības lielākā daļa ir gājusi pretī mazākajai, bet ne mazāk aktīvajai daļai un mēģinājusi izdarīt pussoli pretī, mainot tonalitāti un mainot arī dokumentu virzību, es domāju, visatļautību nomainot pret konkrētu vai arī pat ne tik konkrētu, bet tomēr uzdevumu došanu. Tas ietver arī vēlāku uzdevumu izpildes analīzi, apņemšanos analizēt un likt atzīmes tiem, kas kārtējo reizi būs kaut ko aizmirsuši, kā valdošā koalīcija šajā Saeimā vairākas reizes jau ir darījusi. Piemēram, 2008.gada Adventes vienošanos visi parakstītāji aizmirsa tajā pašā vakarā.

Bet ir arī labi, ka šodien izskanēja Solvitas Āboltiņas kundzes mājieni uz to, ka ir kauns par visām šīm izdarībām. Tā ir laba zīme. Protams, ir laba zīme arī tā, ka Dombrovska kungs grib beidzot Saeimu no pogu spiedēju kluba pārvērst par īstu sabiedrisko notikumu, gatavojamo lēmumu sabiedriskā audita vietu, kur mēs varētu varbūt arī mazāk kļūdīties, un lēmumu pieņemšana mums nemaz lēnāk neietu.

Taču es nevaru atbalstīt kolēģi Andri Bērziņu no LPP/LC par līdzatbildības jūsmu, ka nu tik būs, nu tik sāksies... Es saprotu, ka vēsturiski jūs esat saistīti ar šo te mūsu kredītu ņemšanas un saistību uzņemšanās procesu. Bet, ņemot vērā Adventes vienošanās likteni, mēs nevaram būt tik priecīgi, zinot, kāda krāpšanās, „uzmešana” šīs Saeimas laikā ir notikusi starp partijām, politiķiem. Tāpēc... Bet, protams, mēs nekad neesam bijuši opozīcijā valstij, sabiedrībai, tautai. Mēs esam bijuši opozīcijā politiķiem, kuri, mūsuprāt, ir rīkojušies neapdomīgi vai pat sodāmi. Ja mēs būsim pārāk jūsmīgi, tad acīmredzot arī ļausim valdībai rīkoties uz savu roku un katrreiz aizvien biežāk un biežāk mūs ignorēt, kļūdīties...

Tātad mēs esam opozīcijā valdībai, valdošajai koalīcijai, bet neesam opozīcijā tautai. Tāpēc mēs ar savu balsojumu netraucēsim jums iet uz priekšu, bet uzņemties līdzatbildību mēs nevaram.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Vārds Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim.

V.Dombrovskis (Ministru prezidents).

Priekšsēdētāja kungs! Godātie deputāti! Gribēju izrunāt vairākus no tiem jautājumiem, kas šajās Saeimas debatēs izskanēja.

Pirmais jautājums ir par to, vai šogad mūs negaida kādi jauni nepatīkami pārsteigumi. Jāatzīst, ka 2010.gada budžets ir pieņemts un panāktās vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem ļauj mums tos papildu izdevumus vairāk nekā 100 miljonu latu apjomā, kas radušies Satversmes tiesas sprieduma rezultātā, finansēt uz budžeta deficīta rēķina. Tādējādi var teikt, ka tiešām mūs nekādi jauni nepatīkami pārsteigumi vairs negaida, un es pat domāju, ka 2010.gadā vajadzētu vispār iztikt bez budžeta grozījumiem.

Attiecībā uz tālāko fiskālās konsolidācijas gaitu jāteic, ka jaunie dokumenti nekādas izmaiņas neparedz. Fiskālās konsolidācijas gaita ir 10 procenti 2009.gadā, 8,5 procentu deficīts šogad, 6 procenti nākamgad un 3 procenti 2011.gadā - tāpat kā jau iepriekš apstiprinātajos dokumentos.

Par sociālo budžetu un sociālā budžeta ilgtspēju... Par šo jautājumu tiešām dokumentos ir runāts, bet ar to strādā Labklājības ministrija, kā es zinu, ciešā sadarbībā ar Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju. Vēl vairāk - dokumenti paredz, ka šie jautājumi, kas skar sociālā budžeta ilgtspēju, tiks izskatīti arī ciešā sadarbībā ar sociālajiem partneriem. Tie ir ilgtermiņa jautājumi. No tiem mums izvairīties neizdosies, ne ar, ne bez Starptautiskā Valūtas fonda, bet tie ir jautājumi, kuri tiešām jārisina profesionāli, pārdomāti un bez steigas.

Ja runājam par pieņemamo lēmumu saistību ar iespējām atmaksāt pensijas paātrināti, tad saistība šeit ir vistiešākā. Iepriekš noslēgtās vienošanās paredz, ka 2010.gadā mums ir jānodrošina fiskālās konsolidācijas pasākumi 500 miljonu latu apjomā. Rezultātā mēs nonācām pie tā, ka budžeta deficīts ir 7,5 procenti no iekšzemes kopprodukta. Ja mums nebūtu šo jauno vienošanos, tādā gadījumā, lai izpildītu Satversmes tiesas spriedumu, mums būtu jādomā, kur citur mazināt izdevumus vai kā citādā veidā pacelt budžeta ieņēmumus. Un tieši šīs vienošanās uz budžeta deficīta rēķina mums ļauj paātrināti virzīties uz Satversmes tiesas sprieduma izpildi, negaidot līdz Satversmes tiesas spriedumā noteiktajam 2015.gadam kā galīgajam termiņam, bet darot to jau šā gada aprīlī. Tā ir tā saistība.

Jautājums par Ministru kabineta 1046.noteikumiem. Šie noteikumi, kurus virza Veselības ministrija, tika izskatīti aizpagājušajā valdības sēdē. Steidzamības pamatojums no Veselības ministrijas puses bija saistīts ar to, ka attiecībā uz rentgenoloģiju ir pieļautas atsevišķas neprecizitātes, kuras vajadzēja iespējami drīz koriģēt. Vienlaikus Veselības ministrija piedāvāja iekļaut arī šos papildu sociālās drošības tīkla pasākumus. Šāda steiga izraisīja Labklājības ministrijas iebildumus, un tieši tāpēc Ministru kabinets lēma, ka līdz šo noteikumu parakstīšanai Veselības ministrijai šie jautājumi jāsaskaņo ar Labklājības ministriju, ko, es ceru, viņi arī ir izdarījuši. Un tādā gadījumā, ja tur visi jautājumi ar šā papildu sociālās drošības tīkla aspektiem nav atrisināti, es domāju, mēs esam gatavi tos tuvākajā laikā atrisināt.

Līdz ar to neatkārtošu to, ko deputāti šeit debatēs jau ir teikuši. Tie tiešām ir ļoti svarīgi lēmumi, kas mums šodien jāpieņem, un tāpēc aicinu Saeimas deputātus atbalstīt sagatavoto lēmuma projektu un atbalstīt arī finanšu ministra ziņojumu.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Debates beidzam.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu „Par uzdevumu Ministru kabinetam aizņemties finanšu līdzekļus starptautiskā aizņēmuma programmas ietvaros”! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu rezultātu! Par - 54, pret - 22, atturas - 3. Lēmums pieņemts. (Aplausi.)

Godātie kolēģi! Līdz ar to visa šodienas pirmās ārkārtas sēdes darba kārtība ir izskatīta.

Lūdzu zvanu reģistrācijai! Lūdzu reģistrācijas režīmu! Lūdzu reģistrācijas rezultātu!

Kamēr tiek apkopoti reģistrācijas rezultāti un sagatavota izdruka, vārds paziņojumam deputātei Vinetai Muižniecei.

V.Muižniece (Tautas partijas frakcija).

Godātie kolēģi, kas strādā Juridiskajā komisijā! Lūdzu pulcēties Juridiskās komisijas telpās komisijas sēdei.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam Ventam Armandam Krauklim.

V.A.Krauklis (Tautas partijas frakcija).

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēde - tūliņ komisijas telpās.

Sēdes vadītājs. Vārds paziņojumam deputātam Andrim Bērziņam - Zaļo un Zemnieku savienība.

A.Bērziņš (ZZS frakcija).

Kolēģi! Pēc piecām minūtēm Publisko izdevumu un revīzijas komisijas sēde 106.telpā.

Sēdes vadītājs. Vārds reģistrācijas rezultātu nolasīšanai Saeimas sekretāram Dzintaram Rasnačam.

Dz.Rasnačs (9.Saeimas sekretārs).

Godātie kolēģi! Nav reģistrējušies: Silva Bendrāte... ir, Jānis Eglītis... ir, Andrejs Klementjevs... nav. Leopolds Ozoliņš... nav, Artis Pabriks... nav.

Paldies.

Sēdes vadītājs. Paldies.

Līdz ar to Saeimas 2010.gada 21.janvāra pirmo ārkārtas sēdi pasludinu par slēgtu.

Saeimas kārtējā sēde sāksies pulksten 11.15.

 

SATURA RĀDĪTĀJS

9.Saeimas ziemas sesijas 2. (ārkārtas) sēde

2010.gada 21.janvārī

 

Lēmuma projekts „Par uzdevumu Ministru kabinetam aizņemties finanšu līdzekļus starptautiskā aizņēmuma programmas ietvaros” (Nr. 878/Lm9)
(Dok. Nr. 5421)

Ziņo

- dep. Dz.Zaķis

Debates

Ministru prezidents V.Dombrovskis

- dep. V.Muižniece

- dep. S.Āboltiņa

- dep. J.Sokolovskis

- dep. O.Kastēns

- dep. P.Tabūns

- dep. U.I.Grava

- dep. A.Barča

- dep. Dz.Ābiķis

- dep. J.Dobelis

- dep. A.Seile

- dep. V.Buzajevs

- dep. K.Pētersone

- dep. A.Štokenbergs

- dep. V.Lācis

- dep. A.Brigmanis

- dep. J.Pliners

- dep. A.Bērziņš (LPP/LC)

- dep. G.J.Eniņš

- dep. J.Urbanovičs

Ministru prezidents V.Dombrovskis

Paziņojumi

- dep. V.Muižniece

- dep. V.A.Krauklis

- dep. A.Bērziņš (ZZS)

Reģistrācijas rezultāti

Nolasa

- Saeimas sekretārs Dz.Rasnačs

 

Balsojumi

Datums: 21.01.2010 10:44:42 bal001
Par - 54, pret - 22, atturas - 3. (Reģistr. - 97)
Balsošanas motīvs: Par uzdevumu Ministru kabinetam aizņemties finanšu līdzekļus starptautiskā aizņēmuma programmas ietvaros (878/Lm9)