Latvijas Republikas 7.Saeimas svinīgā sēde
2001.gada 20.janvārī
Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume.
Sēdes vadītājs. Godātie klātesošie, lūdzu, ieņemiet vietas! Latvijas Republikas Saeimas svinīgo sēdi, kura veltīta 1991.gada barikāžu atceres desmitajai gadadienai, pasludinu par atklātu.
Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētāja biedrs Rihards Pīks.
Sēdes vadītājs. Vārds uzrunai 7.Saeimas priekšsēdētājam Jānim Straumes kungam.
J.Straume (7.Saeimas priekšsēdētājs).
Augsti godātais Ministru prezidenta kungs! Valdības locekļi! Godātie Saeimas un Augstākās padomes deputāti! Ekselences! Godātie barikāžu dalībnieki visā Latvijā!
Šodien esam pulcējušies kopā, lai atcerētos barikāžu laiku, laiku, kas mūsu vēsturē un atmiņā iegājis ar savu dramatismu un nezūdošo vērtību, laiku, par kuru maksāta asins cena.
Kopš tām dienām pagājuši jau desmit gadi. Katram savi, cerību un arī vilšanās gadi. Barikāžu ugunskuru dūmi, līdzīgi sākotnējiem neatkarības ideāliem, sen jau aizvējojuši mūžībā, bet tauta neaizmirst. Vēsture ir dzīva tautā, kura, divu trimdu kliedēta, tomēr īstenoja sen loloto Latvijas valsts neatkarības sapni, neraugoties uz impērisko spēku draudiem. Tautas ticība un nelokāmība bija tā, kas janvāra barikāžu dienās liesmoja līdz ar spožajiem ugunskuriem. Bez aizdomām, bez savtīguma un ļaunuma visa tauta bija kopā šajā vispārējās drosmes un cerību laikā. Kā valsts cieņas apliecinājums tam ir nodibināts valsts apbalvojums - 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīme, kas piešķirta jau gandrīz 5000 barikāžu dalībnieku. Lai sniegtu kaut nelielu valsts atbalstu to cilvēku ģimenēm, kuri, aizstāvot Latvijas neatkarību, atdeva savu dzīvību, esam pieņēmuši likumu Par valsts speciālo pabalstu Latvijas neatkarības atgūšanas procesā bojā gājušo personu bērniem. Pateiksimies cilvēkiem, kuri krita uz barikādēm, un godināsim viņu piemiņu ar klusuma brīdi. (Klusuma brīdis.) Paldies.
Viss brieda jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigām mūsu dziesmotās revolūcijas gados, tajā laikā izjustajā un izdziedātajā. Viss brieda, vienojoties kopējā tautas lūgšanā: Palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai! Patiesībā viss brieda jau okupācijas režīma laikā, nesamierinoties, kaut arī pakļaujoties daudzajiem ierobežojumiem nodarbinātības, izglītības, valodas lietošanas, pārvietošanās un informācijas iegūšanas jomā. Tādēļ arī cīņa par latviešu tautas izdzīvošanu un nacionālajām tiesībām pilnībā saplūda ar cīņu par valsts neatkarību un demokrātiju.
Šodien jāteic, ka pirms desmit gadiem Baltijas tautām starptautiskā situācija valstiskās neatkarības atjaunošanai bija daudz labvēlīgāka nekā 1939. un 1940.gadā, kad neatkarība tika zaudēta. Toreiz Eiropā bija divas spēcīgas totalitāras valstis, kas 1939.gadā noslēdza amorālo sadarbības līgumu. Bet pirms desmit gadiem Eiropā bija palikusi vairs tikai viena totalitāra lielvalsts - PSRS. Turklāt tā atradās starptautiskā izolācijā un pārdzīvoja smagu iekšējo krīzi. Arī Padomju Savienībā tajā laikā aktivizējās demokrātiskie spēki. Tie gan nebija visai lieli, tomēr spēja kavēt visreakcionārāko totalitārisma spēku centienus ar militāru varu pagriezt vēstures ratu atpakaļ.
Līča karš pret Irākas agresiju Kuveitā, kas vēsturē iegājis ar nosaukumu Tuksneša vētra, atstāja spēcīgu demoralizējošu ietekmi uz PSRS impēriskajām aprindām. Stiprā un labi apgādātā Irākas armija, kura pamatā bija apbruņota ar PSRS piegādātajiem ieročiem un par kuras apmācību bija rūpējušies PSRS virsnieki, tika pilnībā sakauta dažu dienu laikā. Tas visai pasaulei skaidri parādīja PSRS vājumu. To saprata arī tālredzīgākie PSRS vadītāji. Uzbrukumu Baltijas tautām viņi bija ieplānojuši sākt dažas dienas pirms starptautisko spēku ofensīvas pret Irāku, proti, pirms 15.janvāra. PSRS impēristi cerēja, ka līča karš piesaistīs pasaules uzmanību, bet pa to laiku Baltijas tautu neatkarības centieni būs noslāpēti. Tomēr, pateicoties Baltijas tautu vienotībai un apņēmībai, PSRS reakcijas uzbrukums Baltijā iestiga, bet pēc Irākas sagrāves jūtami pastiprinājās arī starptautiskais spiediens uz PSRS. Aizvien skaļāka kļuva prasība izbeigt teroru pret Baltijas tautām.
Latvijas Tautas frontes aicinājums organizēt barikādes, tāpat kā neatkarības ideja, spēja saistīt lielāko sabiedrības daļu. Domāju, ka šo tautas nevardarbīgās pretošanās akciju var dēvēt par vienu no pagājušā gadsimta unikālākajiem sociālajiem fenomeniem. Tie nebija tikai rīdzinieki un Pierīgas iedzīvotāji vien, cilvēki brauca no visiem Latvijas novadiem. Daudzi lauku lielsaimniecību un saimniecisko iestāžu vadītāji deva iespēju cīnītājiem izmantot savu saimniecību transportu, bet citi - arī mežsaimniecības, celtniecības un ceļu būves smago tehniku. Šajā bargajā laikā visdažādāko profesiju un visdažādākajiem sociālajiem slāņiem piederīgi cilvēki stājās Latvijas brīvības sardzē katrs ar saviem ieročiem - vārdu, dziesmu, nosalušām rokām un salā aizsmakušām balsīm, ar sirdi, ar gribu un ticību. Mūsu laime bija tā, ka tauta spēja apvienoties, ka spēja apvienoties Latvija, Lietuva un Igaunija.
Barikāžu dienās Latvijā asinsizliešana bija relatīvi neliela. Par to pirmām kārtām varam būt pateicīgi tautas vienprātībai un apņēmībai, kas neatkarības pretiniekiem neatstāja nekādas cerības, ka ar teroristiskiem uzbrukumiem būtu iespējams piespiest latviešu tautu šajā cīņā kapitulēt vai piekāpties. Nav šaubu, ka, lietojot militārus līdzekļus, PSRS armija varētu neilgā laikā nogalināt daudzus barikāžu aizstāvjus un pārējos piespiest atkāpties. Taču nogalināt simtus vai pat tūkstošus neapbruņotu cilvēku tā laika PSRS vadība vairs nevarēja atļauties. Tai nebija pārliecības, ka karaspēks šāda rakstura pavēles precīzi pildīs, turklāt bija pamats domāt, ka šaušana izraisīs atbilstošu atbildi.
Okupācijas perioda laikā Latvijā iesūtīto PSRS pilsoņu lielākā daļa saprata, ka Latvijas neatkarības atjaunošana ir nenovēršama. Viņi nojauta, ka, vēršoties pret Latvijas pilsoņu neatkarības cīņu, pilnīgi droša būtu perspektīva zaudēt iespēju dzīvot Latvijā pēc tās neatkarības atjaunošanas. Tāpēc vairums no viņiem barikāžu cīņu laikā izturējās pasīvi. Tomēr īpaši jāatzīmē, ka ne tikai latvieši, bet arī daudzi pie citām tautām piederīgie noteikti nostājās neatkarības cīnītāju pusē. Tas, ka vairums okupācijas laikā Latvijā iebraukušo padomju pilsoņu barikāžu un citu izšķirošo cīņu saasinājumu laikā neprotestēja pret Latvijas neatkarības atjaunošanu, bija reāls priekšnosacījums tam, ka šobrīd visiem, kuri prot latviešu valodu un jūtas piederīgi Latvijas valstij, ir iespējams integrēties Latvijas sabiedrībā kā pilntiesīgiem tās pilsoņiem.
Kopš 1991.gada janvāra barikādēm pagājuši jau desmit gadi. Pārāk īss laiks, lai izdarītu pilnīgus un objektīvus secinājumus. Patiesība vēl gaida savu laiku. Taču droši varam atzīt, ka barikāžu notikumiem ir bijusi izšķiroša nozīme visu Baltijas tautu turpmākajā attīstībā. Salīdzinājuma labad varam palūkoties uz Baltkrieviju, kas gāja citu ceļu. Tur, tāpat kā Latvijā vai Lietuvā, dzīvo strādīgi un izglītoti ļaudis. Taču Baltkrievijā pēc PSRS sabrukuma notikumi risinājās citādi nekā Baltijas valstīs un tagad ir gluži atšķirīgi apstākļi nekā pie mums. Protams, ikvienas valsts sabiedriskā kārtība ir attiecīgās tautas iekšējā lieta. Arī pie mums tagad, uz barikāžu laiku atskatoties, ir izteikti atšķirīgi, bieži vien diametrāli pretēji viedokļi. Daudzi uzskata, ka nav pilnībā piepildījušies tautas panoteikšanās centieni, ka daudzas idejas, ko toreiz pauda tautas balss, ir noraidītas, pat nedodot iespēju tautai pateikt savas domas.
Toreiz ikvienam vajadzēja iejusties jaunā situācijā, jo valstiskā neatkarība bija ne tikai ilgotais mērķis, bet arī realitāte, kas Latvijas dzīvē bija liels solis uz priekšu salīdzinājumā ar okupācijas laiku, taču tā nedeva garantijas, ka tiešām tiks atjaunota faktiski neatkarīga Latvijas valsts, kurā būs vismaz elementāri apstākļi latviešu tautas attīstībai. Latvijā tad vēl atradās ārvalsts karaspēks un spēcīgākās saimnieciskās pozīcijas joprojām nebija Latvijas pilsoņu rokās.
Protams, bijusī padomju vara darīja visu, kas bija tās spēkos, lai nepieļautu neatkarīgās Latvijas nostiprināšanos un saglabātu tās vadībā sev padevīgus cilvēkus. Taču nevar piekrist viedoklim, ka visu vadīja kāds ļoti prasmīgs režisors, jo neatkarības atjaunošanas gaitā daudz kas notika stihiski un guva izpausmi tautas pašdarbības formā.
Sava nozīme bija arī apstāklim, ka neatkarīgās Latvijas valsts ideja arī pēc ilgstošās okupācijas joprojām bija dzīva tautas vairākuma apziņā. Taču šī ideja izpaudās vairāk kā emocionāla vēlme, tā nebija saistīta ar daudzu pilsoņu gatavību piedalīties valsts pārvaldīšanā, turklāt trūka arī prasmes šādu darbu veikt. Plašas tautas aprindas pašaizliedzīgi darbojās barikāžu laikā, taču tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas krasi samazinājās to sabiedriskā aktivitāte. Toreiz Latvijā vēl nebija tāda spēka, kas prastu atrast un izvirzīt politiskās dzīves priekšgalā labākos cilvēkus. Šodien, kad izauguši latviešu politiskie darbinieki, kad latvieši ir ceļā uz savas valsts sekmīgu pārvaldīšanu, sabiedrība atkal kļūst prasīgāka, vērtējot politiskās un saimnieciskās norises. To apliecina gan pēdējos gados notikušās tautas nobalsošanas, streiki, diskusijas, gan arī Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa rīcība.
Jaunajos apstākļos risinājās asa politiska un ideoloģiska cīņa par neatkarīgās Latvijas turpmāko attīstības ceļu, arī saistībā ar okupācijas sekām. Smagu mantojumu Latvijai bija atstājis okupācijas laiks: saimniecība bija noplicināta, lielā mērā izzudis arī darba tikums. Šajā sarežģītajā situācijā tika likvidēta lielākā daļa rūpniecības uzņēmumu, daudzas lauku lielsaimniecības, kritiski samazinājās ražošana, kas būtiski ietekmēja sabiedrības vairākuma dzīves līmeni. Rezultātā tautas liela daļa nonāca tuvu nabadzības slieksnim, un tajā pašā laikā lieli ienākumi koncentrējās ne pārāk lielas ļaužu grupas rokās. Protams, krasu politisku pārmaiņu periodā ekonomiskie zaudējumi nav novēršami, tomēr domāju, ka prasmīgākas rīcības rezultātā tie varēja būt mazāki.
Nevar neminēt arī tā laika sāpīgāko jautājumu: kāds būs okupācijas laikā Latvijā iebraukušo PSRS pilsoņu statuss?
Šobrīd noklusušas debates par pilsonības tiesībām, norimusi kņada, kas tika sacelta ap Latvijas pilsonības jautājumu, tagad ikvienam, kurš apguvis latviešu valodu un ir lojāls pret valsti, ir iespējas piedalīties Latvijas likteņa lemšanā. Zīmīgi, ka gaidāmās pašvaldību vēlēšanas būs pirmās pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kurās reāli varēs izjust jauno, naturalizēto pilsoņu klātbūtni. Raugoties Latvijas tālākās attīstības perspektīvā, jānovērtē sabiedrības integrācija, kas, prasmīgi rīkojoties un neatlaidīgi īstenojot valodas un izglītības likumus, valstī ir iespējama, neskatoties uz to, ka ir ļaudis, kuri Latvijas neatkarību nīst, nevēlas mācīties latviešu valodu un iekļauties mūsu dzīvē, kuri ar provokatīvām akcijām cenšas izraisīt sarežģījumus.
Mūsu tauta uz barikādēm izdarīja savu izvēli. Šis laiks ir iegājis vēsturē. Tagad mēs dzīvojam laikā, kuru dēvē arī par izšķirošo gaismas kauju ar tumsu. Tikai mūsu pašu spēkos ir nonākt pie atziņas, ka tā vairs nav kāda abstrakta tumsa un ilgāk vairs nevar abstrakti cīnīties ar to. Tautas cerības, kas uzplauka pirms desmit gadiem, var atdzimt. Taču uzticība un ticība tautas vadītājiem, kā arī cieņa pret viņiem radīsies tikai tad, ja tautai būs garantēta drošība un stabilitāte ģimenē, mājās, pagastā, pilsētā, novadā un valstī. Es aicinu jūs atceroties laiku, kad Vecrīga uguņoja un cerēja, strādāt tā, lai mūsu valsts īstenotā politika balstītos uz cilvēciskām vērtībām, lai tā stiprinātu mūsu valsti kā iekšpolitiski, tā ārpolitiski. Vēlu mums visiem veiksmi! Dievs, svētī Latviju! (Aplausi.) (Skan Latvijas valsts himna.)
Sēdi vada Latvijas Republikas 7.Saeimas priekšsēdētājs
Jānis Straume.
Sēdes vadītājs. Saeimas svinīgā sēde ir slēgta. Es aicinu visus klātesošos pie ugunskura Saeimas nama pagalmā. Paldies.
Satura rādītājs
7.Saeimas ziemas sesijas
otrā (svinīgā) sēde
2001.gada 20.janvārī
Saeimas priekšsēdētāja J.Straumes uzruna, veltīta 1991.gada barikāžu atceres desmitajai gadadienai