Jānis Čakste

(1859-1927)

Tautas padomes priekšsēdētājs, Satversmes sapulces prezidents, pirmais Latvijas Republikas prezidents.

Dzimis Lielsesavā 1859.gada 14.septembrī, 1882.gadā beidzis Jelgavas ģimnāziju, 1886.gadā – Maskavas universitātes juridisko nodaļu. Tajā pašā gadā J.Čakste sāka strādāt par sekretāru Kurzemes guberņas prokuratūrā, bet 1888.gadā – par advokātu Jelgavā. Aktīvi iesaistījās Jelgavas sabiedriskajā dzīvē un tika ievēlēts par triju lielāko latviešu biedrību priekšnieku. 1895.gadā panāca, ka 4.Dziesmu svētki tiek sarīkoti Jelgavā, daļēji tos finansējot.

1905.gadā piedalījās Latvijas autonomijas projekta izstrādē, bet 1906.gadā tika ievēlēts pirmajā Krievijas Valsts Domē kā pārstāvis no Kurzemes. Pēc tās atlaišanas J.Čakste bija to 166 deputātu vidū, kas parakstīja tā saukto Viborgas uzsaukumu, kurā pilsoņi tika aicināti nemaksāt nodokļus un nedot rekrūšus līdz otrās Domes sasaukšanai; par to viņu notiesāja uz trim mēnešiem cietumā. 1915.gadā J.Čakste pārcēlās uz Tērbatu, kur kopā ar citiem latviešiem nodibināja Latviešu bēgļu centrālkomiteju un 1917.gadā kļuva par tās priekšsēdētāju. 1917.gada sākumā viņš devās uz ārzemēm, lai propagandētu Latvijas neatkarības ideju; tur sarakstīja brošūru “Die letten und ihre Latvija”. 1918.gadā Tautas padome ievēlēja J.Čaksti par priekšsēdētāju. Tā paša gada nogalē viņš ārzemēs organizēja Latvijas diplomātisko korpusu, vadīja Latvijas delegāciju Parīzes miera konferencē, kurā tika prasīta Latvijas neatkarības atzīšana.

1919.gada jūlijā J.Čakste atgriezās Latvijā un vadīja Tautas padomi. Satversmes sapulce viņu ievēlēja par prezidentu, un saskaņā ar Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem viņš vienlaikus veica Valsts prezidenta un armijas augstākā virspavēlnieka funkcijas. 1. un 2.Saeima J.Čaksti ievēlēja par Valsts prezidentu. Ar savu darbības stilu J.Čakste radīja Valsts prezidenta amata autoritāti. Viņš izsludināja 402 likumus un apžēloja 549 notiesātos.

Videoanimācija