Frakciju viedokļi 2016.gada 25.februārī

(29.02.2016.)

Vadītāja. Labdien, cienījamie radioklausītāji! Tiešraidē no Saeimas nama Sēžu zāles skan “Frakciju viedokļi”. Nākamajās minūtēs deputāti jums pastāstīs, par kādiem jautājumiem šodien Saeimā tika lemts un kādus lēmumus deputāti pieņēma.

Pirmajam vārds frakcijas “No sirds Latvijai” deputātam Ringoldam Balodim. Lūdzu!

R.Balodis (NSL).

Labdien, godātie radioklausītāji! Es vēlos runāt par trim lietām. Pirmā būtu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes locekļu iecelšana, otrā – grozījumi Saeimas kārtības rullī otrajā lasījumā, kurus šodien apstiprināja, un trešā – par manu iesniegumu Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājam A.Latkovska kungam.

Tātad par pirmo. Šeit jāatzīmē viena būtiska lieta. Lai gan kolēģi mēģināja pamatot, ka mans apgalvojums un Bondara kunga apgalvojums par to, ka nenotika diskusijas un būtībā nebija nekādu pārrunu ar Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes locekļa kandidātiem, nav patiess, tomēr jāatzīmē, ka prakse, kas šeit sāk veidoties... nu, tā kļūst... es negribētu teikt tādu skarbu vārdu kā “antikonstitucionāla”, bet tā kļūst par demokrātijai un demokrātiskām tradīcijām neatbilstošu praksi. Jo vakardien Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā, aplūkojot un uzklausot šos deputātus, šī diskusija būtībā izskatījās aiz matiem pievilkta. Jo pārējie deputāti, kas nav šajā komisijā, nevar atrauties no savām sēdēm un piedalīties šādā citas komisijas sēdē.

Tas viss ir diezgan apgrūtinoši, jo katrs mēs esam savā darbavietā, savā komisijā. Tāpēc normāla parlamentāra prakse būtu šīs diskusijas, kas tagad norit, piemēram, saistībā ar tiesībsarga Jansona kunga kandidatūru un viņa konkurentes Bērziņas-Ruķeres kundzes kandidatūru, rīkot frakciju telpās – katrā parlamenta frakcijā.

Šeit šis jautājums izpalika, un, protams, tas nevarēja neizsaukt sašutumu no opozīcijas puses. Lai gan jāatzīmē, ka Latvijā sāk veidoties... Kāpēc gan “sāk”? – ir izveidojies interesants fenomens, kad daļa no opozīcijas ir it kā opozīcija, taču tajā pašā laikā bieži vien atbalsta pozīcijas balsojumus. Un tas ir acīmredzami. Kā vakar televīzijas raidījumā “Tieša runa” teica politologs, Latvijas Universitātes prorektors profesors Jānis Ikstens, kurš runāja, ka te sāk veidoties partiju kartelis, būtībā tas nozīmē diezgan slēgtu elitāru klubu. Neskatoties uz to, ka parlamentā ir ievēlēti 100 tautas priekšstāvji, kuriem jāpauž savu vēlētāju griba, sāk veidoties tāds ierobežots partiju loks, kur jau tāpat viss ir skaidrs, un iespējams, ka vēl šaurākā lokā kāds aiz parlamenta deputātu mugurām nolemj, kam ir jābūt, teiksim, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā, un tamlīdzīgi. Tāpēc, kādas gan diskusijas vēl ir nepieciešamas, ja viss jau tāpat ir nolemts un ne tikai parlamenta vairākums par šādu jautājumu nobalso, bet arī opozīcija, šajā gadījumā SASKAŅAS personā. Tas būtu viens.

Tātad nav adekvātas diskusijas, šī diskusija būtu nepieciešama, un tai jābūt atklātai gan par likumiem, gan par amatpersonām.

Otrs. Par grozījumiem Saeimas kārtības rullī. Šo diskusiju labi raksturoja Saeimas sēdē gan pats Kūtris, kurš ir iesniedzis šos priekšlikumus, gan Ādamsona kungs, gan arī es centos viņus papildināt.

Runa ir ne tikai par iemeslu, kāpēc tika vērts vaļā Saeimas kārtības rullis, jo šie grozījumi virzās saistībā ar Satversmes grozījumiem, par kuriem, es domāju, nobalsos Saeimas vairākums, šīs nepieciešamās divas trešdaļas, proti, par atteikšanos no administratīvās imunitātes tautas priekšstāvjiem, kas kļuvusi jau par farsu un nesmīdina vairs arī pašus deputātus. Bet runa ir par priekšlikumiem, kas saistās ar vienu no tādiem parlamentārās kontroles veidiem kā jautājumi ministriem un ministru atbildes. Ir diezgan nožēlojams skats, kad atbildes uz šiem jautājumiem tiek sniegtas vēlā vakarā un nav šo deputātu, tāpēc ir labs divu Saeimas Prezidija locekļu, kas abi ir opozīcijas deputāti – Klementjeva kungs un Kūtra kungs –, ierosinājums šos jautājumus un atbildes rīkot pusstundu pēc Saeimas sēdes, kas, protams, nozīmētu lielāku diskusiju, jo vakarā neviens no deputātiem diemžēl nepaliek un bieži vien, teiksim... kolēģu no frakcijas SASKAŅA pieredze ir tāda, ka viņi pat necer, ka būs spraiga diskusija, un uzdod šos jautājumus, necerot pat, ka ministrs atnāks. Nu, tas nav pieļaujams!

Ja mēs runājam par opozīcijas darbu, viens būtiski svarīgs jautājums ir arī koalīcijas partijām – ja tās vēlas spēcīgu valdību, ir jāspēj atbildēt uz jautājumiem, kurus uzdod opozīcijas kolēģi, un jāspēj pamatot savu viedokli, pretējā gadījumā veidojas tāds dīķis, kurā, kā Gēte teica, kad met akmeņus, pat apļi nepaliek. Tātad veidojas sirreāla vide, kas neatbilst un ir pretrunā ar demokrātisku iekārtu.

Pēdējais, ko es gribu teikt, ir par iesniegumu apakškomisijai. Es vakardien komisijas sēdē ierosināju un šodien rakstiski iesniedzu iesniegumu, kurā lūdzu pārdēvēt apakškomisijas nosaukumu. Es pieļauju, ka tas acīmredzot faktiski nozīmēs jaunas apakškomisijas veidošanu, un tas process varētu dažādi veidoties. Tātad Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā šobrīd ir viena apakškomisija, un tā ir Korupcijas novēršanas apakškomisija. Es ierosinu to pārdēvēt par Korupcijas novēršanas, ēnu ekonomikas un kontrabandas apkarošanas apakškomisiju.

Šādu ierosinājumu nedaudz citādā versijā pirms 14 gadiem jau ieteica Kontrabandas izmeklēšanas komisija. Galvenā ideja tur bija šāda: nav pietiekamas parlamentā pieņemto likumu izpildes kontroles. Jā, parlaments nodarbojas galvenokārt ar likumu radīšanu, tam viņš ir arī radīts, lai gan – būsim atklāti – 80 procenti likumprojektu, ja ne vairāk, nāk no valdības, un šajā gadījumā, ja mēs skatāmies objektīvi, ir nepieciešams pastiprināt kontroli attiecībā uz ēnu ekonomiku, attiecībā uz visām šīm lietām, jo korupcijas indekss ir zems.

Mēs vakar Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām kontrabandas apkarotājus no Valsts ieņēmumu dienesta struktūrām, un, protams, tas, kas tur iztrūkst... ziņojumos ir stāsti par korupcijas apkarošanu, un tā ir būtiska problēma, un šīs lietas ir savstarpēji saistītas. Līdzekļi, kuru valsts budžetā pietrūkst veselības aprūpei, izglītības sistēmai, kultūrai, pensiju paaugstināšanai, sociālās nevienlīdzības mazināšanai, valsts aizsardzībai un citām jomām, ir ņemami no ēnu ekonomikas. Un runa nav tikai par lēnu tautsaimniecības attīstību, bet – būsim atklāti – Latvijas problēma veidojas no tā, ka nepietiekami tiek iekasēti nodokļi un ir liels pelēkās ekonomikas slogs.

Tāpēc es iesniegumā rakstu un arī radioklausītājiem saku, ka Latvijas Saeimai beidzot ir jāsāk kontrolēt procesus un amatpersonas, nevis jāturpina būt statistam.

Paldies.

Vadītāja. Paldies Ringoldam Balodim no frakcijas “No sirds Latvijai”.

Nākamajam vārds Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”–“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas deputātam Aleksandram Kiršteinam. Lūdzu!

A.Kiršteins (VL–TB/LNNK).

Labdien, cienījamie radioklausītāji! Uzskatām, ka šodien viens no būtiskākajiem projektiem, kurus mēs apspriedām, bija piecu nekustamo īpašumu nodošana Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomei.

Interesants fakts ir tas, ka 1992. un 1993.gadā jau Augstākās padomes laikā notika sarunas Augstākajā padomē ar Latvijas Ebreju kultūras biedrību un tika panākta vienošanās atbilstoši Latvijas likumdošanai, ka uz īpašumiem jāpiesakās līdz 1994.gadam. Tika panākta vienošanās par veselas rindas īpašumu nodošanu šai Latvijas Ebreju kultūras biedrībai. Tika atdota bijusī teātra ēka Skolas ielā, slimnīca ar vairākām ēkām – Bikur Holim, vairākas ēkas Liepājā, Daugavpilī un citur, un šim procesam tika pavilkta svītra, tāpat tas attiecās uz dažādām citām organizācijām un studentu korporācijām.

Pagāja desmit gadi, un uzradās pilnīgi jauna organizācija, kuras vadībā vairākumā ir cilvēki, kuri ir iebraukuši no PSRS okupācijas laikā un kuriem nav nekāda sakara ne ar Latviju, ne ar kaut kādu holokaustu, un šajā brīdī viņiem pēkšņi tiek atdoti pieci īpašumi ar šādu pamatojumu: “Lai Latvijas ebreju draudzēm un biedrībām mazinātu vēsturiskās netaisnīgās sekas, kas radušās nacistiskā totalitārā režīma īstenotā holokausta un komunistiskā totalitārā režīma darbības rezultātā Latvijas Republikas teritorijā.”

Un, protams, Latvijas sabiedrība un Latvijas pilsoņi nesaprot – kāpēc notiek šāda diskriminācija? Jo mēs zinām, ka padomju varas laikā un arī vācu okupācijas laikā tika slēgtas gan latviešu biedrības, gan konfiscēti īpašumi citām organizācijām, bet atbilstoši Latvijas likumiem nevienai organizācijai, kura nav turpinājusi savu darbību, piemēram, korporācijām, šie īpašumi netiek atdoti. Kāpēc tiek taisīti šādi izņēmumi, turklāt pēc kaut kāda 10–15 gadu pārtraukuma?

Izrādās, atbilde ir ļoti vienkārša. Ja mēs paskatāmies, kas ir šīs biedrības vadībā, mēs redzam tādu Suharenko kungu, kurš tikko bija nofotografējies kopā ar Putinu Maskavā un nez kāpēc bija aizmirsis Putina kungam paprasīt par padomju izraisītajiem zaudējumiem šīm biedrībām un draudzēm, jo Krievija kā PSRS mantiniece ir atbildīga par visām šīm nelikumībām, kas padomju laikos tika izdarītas.

Vēl viens fakts ir tāds, ka šī tā saucamā Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome nepārstāv visas Latvijas ebreju organizācijas. Nacionālā apvienība ir saņēmusi biedrības “Šamir” valdes priekšsēdētāja doktora Barkahana vēstuli, kurā viņš raksta, ka šī biedrība “Šamir” ir izveidojusi Rīgas Geto un Latvijas Holokausta muzeju. Un tālāk viņš raksta, ka šis muzejs nekad nav saņēmis nekādu atbalstu no biedrības “Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome”, lai gan savos statūtos tā ir norādījusi, ka pārstāv visus Latvijas ebrejus, taču tas neatbilst faktiskajai situācijai: biedrība “Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome” nepārstāv visus Latvijas ebrejus un visas Latvijas ebreju organizācijas.

Ir jautājums: kāpēc no Ārlietu komisijas puses un no partijas “VIENOTĪBA” puses tik stūrgalvīgi tiek bīdīta šī ideja par īpašumu nodošanu vienai – tieši vienai! – organizācijai? Ja mēs paskatāmies ziedotāju sarakstus, tad mēs redzam, ka šīs Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājs Suharenko vienlaikus ir arī Rietumu Bankas priekšsēdētājs. Un Rietumu Bankas vadība ir viena no lielākajām ziedotājām. Tas varbūt arī nebūtu nekas, bet tad parādās pavisam interesanta lieta: “VIENOTĪBAS” ģenerālsekretārs Artis Kampars ir izveidojis biedrību uzņēmēju interešu lobēšanai, kas saucas “Latvijas–Ķīnas biznesa padome”. Izrādās, ka šai biedrībai lielākie ziedotāji atkal ir Rietumu Banka un vēl arī Belokoņa Baltic International Bank. Tagad mēs saprotam, kāpēc vairākus gadus mēs Latvijā netiekam galā ar naudas atmazgāšanas problēmām, jo lielākā naudas atmazgāšana notiek tieši caur šīm divām bankām. Un te ir daži piemēri.

2011.gadā Francijā sāka izmeklēšanu pret uzņēmumu France offshore aizdomās par 700 miljonu eiro nodokļu nemaksāšanu. Šie France offshore klienti nodibināja 700 ārzonu firmu, kuras visas atvēra kontus Rietumu Bankā, kas ļoti dāsni finansē dažas politiskās partijas.

2009.gadā Krievijā tika nogalināts Sergejs Magņitskis, kurš izmeklēja korupcijas shēmas, kā augstas Krievijas ieņēmumu dienesta amatpersonas bija nozagušas vismaz 260 miljonus dolāru. 63,2 miljoni dolāru izgāja caur sešām Latvijas bankām, tajā skaitā 2 miljoni caur Rietumu Banku.

Kazahstānas baņķieris Muhtars Abljazovs tiek apsūdzēts par 10 miljardu nozagšanu. Shēmā izmantotas 30 ārzonu firmas, kuru direktors “uz papīra” bija Latvijas pilsonis. Viens miljards dolāru izgāja caur Trasta komercbanku, daļa – caur Rietumu Banku. Un varētu turpināt.

Pašreiz pret Rietumu Bankas Daugavpils filiāli un tās vadītāju Innu Mačanovsku ir izvirzītas apsūdzības par naudas atmazgāšanu.

Te rodas šaubas: vai lietderīgi piešķirt apsaimniekot nekustamos īpašumus vienai no organizācijām, kas nepārstāv visus Latvijas ebrejus, nepārstāv vēsturiskās Latvijas ebreju organizācijas, jo mēs zinām, ka īpašumi jau piederēja dažādām, bieži vien savstarpēji naidīgām organizācijām. Bija īpašumi, kas piederēja kreisajiem, arodbiedrībām, un bija īpašumi, kas piederēja cionistiskajām un labējām organizācijām, un tās nekad savā starpā nesadarbojās.

Šeit tiek pārkāpts princips, ka tāds īpašums, kas nekad iepriekš nav piederējis, tiek atdots, teiksim, jaunizveidotai organizācijai, kuru vada cilvēki, kas pat nav bijuši Latvijas pilsoņi un neprot latviešu valodu.

Šajā sakarībā, saprazdami, ka nav lietderīgi piešķirt nekustamos īpašumus organizācijai, kuras vadībai ir cieša saistība ar daudzos pārkāpumos, kriminālās darbībās iesaistītām bankām, Nacionālā apvienība, protams, nevarēja balsot par šādiem likumprojektiem.

Paldies.

Vadītāja. Paldies Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”–“Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas deputātam Aleksandram Kiršteinam.

Nākamajai vārds Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputātei Aijai Barčas kundzei. Lūdzu!

A.Barča (ZZS).

Labdien, cienījamie radioklausītāji! ZZS frakcijas vārdā šodien es esmu deleģēta runāt par sociālās drošības jautājumiem. Un kādēļ? Tikai tādēļ, ka savulaik Latvijas Pensionāru federācija ļoti čakli strādāja, un Saeimā mēs saņēmām vairāk nekā 70 tūkstošus parakstu zem iesnieguma, kurā seniori prasīja aktualizēt jautājumu par pensiju indeksāciju, lai vismaz nedaudz palīdzētu saglabāt pirktspēju.

Vakardien Sociālo un darba lietu komisija pabeidza darbu pie grozījumiem likumā “Par valsts pensijām”, un šajā likumprojektā ir divas ļoti nopietnas normas. Viena – par pensiju indeksāciju 2017.gadā. Tas nozīmē, ka būsim gatavi 2017.gadā indeksēt pensijas 50 procentu apjomā no algu palielināšanas indeksa līdzšinējo 25 procentu vietā 2016.gadā un pagājušajā gadā.

Ir veikti ļoti nopietni aprēķini. Komisija, šoreiz gan manā personā, ir sazinājusies ar jauno labklājības ministru Jāni Reiru un arī finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu. Un arī no ministrijām šī izpratne ir saņemta.

Otrs jautājums saistībā ar grozījumiem likumā “Par valsts pensijām” skar tos cilvēkus, kuriem tiesības pensionēties un saņemt izdienas pensiju pēc diviem ļoti seniem – deviņdesmito gadu sākuma – nolikumiem, kur pēc ļoti nopietnas analīzes izrādījās, ka tomēr likumā ir kļūdas un ir vairāk nekā 200 personu, kuras ir diskriminētas, ja mēs izanalizējam tos normatīvos aktus, saskaņā ar kuriem tiek piešķirtas izdienas pensijas. Te ir runa par cilvēkiem, kuri strādājuši iekšlietu vai aizsardzības sistēmā pēc jaunajiem likumiem. Arī šo lietu mēs esam sagatavojuši, un es ļoti ceru, ka nākošajā ceturtdienā kolēģi atbalstīs likumprojekta nodošanu atbildīgajai komisijai, un komisijā esam lēmuši, ka nākošajā ceturtdienā aicināsim parlamentu izskatīt likumprojektu arī pirmajā lasījumā. Protams, darīt to steidzamības kārtā.

Vakardien, cienījamie radioklausītāji, Sociālo un darba lietu komisijā mēs darba grupā sagaidījām cilvēkus ar ļoti augstu, ļoti atpazīstamu vārdu Latvijas medicīnā. Un vakardien darba grupā, kur piedalās gan deputāti, gan Veselības ministrijas pārstāvji, gan ārsti, profesori no Rīgas Stradiņa universitātes, Latvijas Universitātes, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas un Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas, mēs esam ķērušies pie jauna likuma izstrādes par universitātes slimnīcām jeb universitātes klīnikām.

Es šodien vēlos teikt ļoti lielu paldies, ka mediķi, mūsu profesūra bija atsaucīga. Mums ir ļoti daudz darba, bet es ļoti ceru, ka gada laikā mēs pavirzīsimies uz priekšu ievērojami. Vienlaikus uzsveru, ka veselības aprūpē tā būs diezgan liela reforma, diezgan lieli jauninājumi.

Un vēl trešais jautājums. Par veselības apdrošināšanu. Tas nepavisam nav jauns jautājums. Ļoti daudzi radioklausītāji zina un noteikti gan presē, gan arī citos saziņas līdzekļos lasa un dzird par to, ka ir nepieciešams veselību apdrošināt – īpaši cilvēkiem, kuri vairs nevar par sevi parūpēties vai vēl nevar par sevi parūpēties. Un te ir jautājums gan par bērniem, gan jaunajām ģimenēm, te ir runa par senioriem, par cilvēkiem ar invaliditāti. Mēs palīdzēsim Veselības ministrijai izstrādāt attiecīgos normatīvos aktus. Tad, kad mēs sākām strādāt 12.Saeimā, šādu likumprojektu mūsu kolēģi no Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas nolēma tālāk nevirzīt. Esam pārliecināti, ka tas darbs tomēr ir jādara, ka ir jāveic ļoti nopietni aprēķini. Un pats galvenais jautājums – finansējums. Par to mums būs diži lielas diskusijas. Bet es ļoti ticu, ka ar to mēs tiksim galā.

Paldies, ka uzklausījāt. Lai jūsu ģimenēs mierīga šī nedēļas nogale! Visu labu!

Vadītāja. Paldies Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas deputātei Aijai Barčas kundzei.

Nākamais runās Latvijas Reģionu apvienības frakcijas deputāts Mārtiņš Bondars. Lūdzu!

M.Bondars (LRA).

Labdien visā Latvijā! Es ceru, ka varu jums teikt “labdien”. Es ceru, ka mani kolēģi jūs nav iemidzinājuši un man nav jāsaka jums “labrīt”!

Ja mēs runājam par to, kas notika Saeimā šodien, tad gribu jums teikt, ka šodien Saeimas koalīcija bija milzīgā steigā. Milzīgā steigā, lai ieliktu amatos savējos. Ieliktu tādos amatos, kuri skar ikkatru no jums. Tādos amatos, kuriem būs ietekme gan uz to, cik jūs maksājat par elektrību, gan uz to, cik jūs maksājat par gāzi, gan uz to, cik jūs maksājat par siltumu. Taču Saeimas pozīcija šos kandidātus izvēlējās klusām, neļāva citiem kolēģiem Saeimā jeb kolēģiem no opozīcijas iepazīties ar šiem kandidātiem, ar šo kandidātu redzējumu par to, kā viņi darīs, kā rīkosies un kā tad būs ar tiem tarifiem nākotnē. Neļāva pārliecināties, vai šiem kandidātiem ir spējas vispār šādu amatu veikt. Un, protams, neļāva ieskatīties viņiem acīs: vai šie kandidāti ir pilnīgi neatkarīgi? Jo – paskatieties! Šodien balsojām, piemēram, par kandidātu Gati Ābeli. Gatis Ābele laikā, kad viņš bija ministres Reiznieces-Ozolas biroja vadītājs... Jā, tajā pašā ministrijā notika konkurss, kurā tika izraudzīti šie kandidāti uz Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisiju. Un, par lielu brīnumu, Gatis Ābele bija viens no konkursa uzvarētājiem. Un noteikti jau ministrei Reizniecei-Ozolai nebija nekāda sakara ar to, lai Gatis Ābele kļūtu par šā konkursa uzvarētāju un tagad varētu ieņemt amatu Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā.

Es lūdzu deputātus šo jautājumu atlikt tikai uz nedēļu, tikai līdz nākošajai ceturtdienai, jo visi šie kandidāti tika izskatīti Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē šajā otrdienā – pirms divām dienām –, bet pārējiem deputātiem, tiem, kuriem šajā laikā notiek sēdes citās komisijās, nebija pat iespējas satikties ar šiem kandidātiem, kā jau es teicu, un uzzināt viņu redzējumu, saprast, vai viņiem ir kaut kādas spējas, un ieskatīties viņiem acīs.

Maniem kolēģiem trūkst izpratnes, ka arī mums, pārējiem, ir tiesības būtiskus, sabiedrību interesējošus jautājumus uzdot cilvēkiem, kuri kandidē uz valstij būtiskiem amatiem. Šis izpratnes trūkums ir redzams! Tieši tāpat ir redzams, ka trūkst izpratnes par to, ka vajag nevis balsot uz dullo, bet tomēr pamatoties uz zināšanām un pārliecību. Un tāpēc Latvijas Reģionu apvienības frakcija balsoja “pret” visiem šiem kandidātiem, jo mums netika dota iespēja iepazīties ar viņiem, ar viņu, tā teikt, redzējumu attiecībā uz nākošajiem pieciem gadiem.

Un nobeidzot es gribu teikt, ka pašreiz procesā ir arī viens ļoti slepens, slēgts darījums, kuru šoreiz gan virza valdība un kura dēļ sabiedrība atkal tiks nostādīta fakta priekšā, – tā ir Lattelecom un LMT apvienošana. Šodien neviens cits kā Latvijas Republikas premjerministrs teica, ka nākošajā nedēļā valdība būs gatava pieņemt lēmumu. Es atvainojos! Valdības deklarācijā nav neviena vārda par Lattelecom un LMT tālāko likteni, bet valdība jau būs gatava nākošajā nedēļā kaut ko pieņemt! Tātad atkal aizkulisēs... atkal cilvēki ir visu zinājuši, atkal slēpj no sabiedrības, un atkal iznākums nebūs sabiedrības interesēs.

Paldies par uzmanību. Un veiksmi jums un visu to labāko!

Vadītāja. Paldies Mārtiņam Bondaram no Latvijas Reģionu apvienības frakcijas.

Nākamajam vārds frakcijas VIENOTĪBA deputātam Ojāram Ērikam Kalniņa kungam. Lūdzu!

O.Ē.Kalniņš (VIENOTĪBA).

Labdien, radioklausītāji visā Latvijā! Šodien Saeima noslēdza darbu pie likumprojektiem, kuri paredz nodot biedrībai “Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome” trīs nekustamos īpašumus Rīgā un pa vienam – Jūrmalā un Kandavā.

Īpašumi tiek nodoti biedrībai, lai Latvijas ebreju draudzēm un biedrībām mazinātu vēsturiskās netaisnīgās sekas, kuras tām radušās nacistiskā totalitārā režīma veiktā holokausta un komunistiskā totalitārā režīma darbības rezultātā mūsu valsts teritorijā.

Ārlietu komisija šo jautājumu izskatīja veselu gadu. Mēs rīkojām sešas sēdes. Šajās sēdēs mēs tikāmies ar juristiem no Saeimas... ar juristu pārstāvjiem, ar Valsts prezidenta kancelejas juristiem un arī ar Ārlietu ministrijas juristiem. Mēs aicinājām arī visu Latvijas ebreju kopienu pārstāvjus, lai nāk un izsaka savu viedokli. Rīkojām tikšanos ar ebreju kopienu un draudžu pārstāvjiem, taču gada laikā vienīgā cita ebreju organizācija, kas pieteicās uz šīm sēdēm, bija biedrība “Šamir”. Apciemojām arī Rīgas Geto muzeju. Un konstatējām pirmām kārtām to, ka biedrība “Šamir” kādreiz ir bijusi Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes valdē, bet izstājusies no tās. Taču tai ir tiesības atkal iestāties. Tiekoties ar Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes pārstāvjiem, mēs sapratām arī to, ka jebkurā laikā nākotnē viņi izveidos fondu un ka arī biedrība “Šamir” varēs pieteikties uz projektiem uz šo fondu. Šajā sakarā ir vērts atgādināt, ka pagājušogad šī Saeima pieņēma... budžetā piešķīra 55 000 eiro biedrībai “Šamir” un Rīgas Geto muzejam.

Līdz ar to ir ļoti skaidrs, ka Rīgas... Latvijas Ebreju un draudžu kopienu padome pārstāv lielāko vairumu ebreju Latvijā; neviena cita pretendenta nebija. Un arī biedrība “Šamir” ir saņēmusi atbalstu no valsts.

Šajā sakarā ir vērts atgādināt arī to, ka pirms Otrā pasaules kara šie zemes gabali un ēkas bija ebreju sabiedriskās un reliģiskās organizācijas īpašumā. Kandavā un Jūrmalā esošajos nekustamajos īpašumos pirms kara atradās sinagoga, un šajā sakarā ir vērts pieminēt, ka Kandavā šis ir tikai tīri simbolisks gājiens, jo tūlīt pēc vienošanās starp ebreju kopienu un Kandavu ebreju kopiena atdos šo īpašumu atpakaļ Kandavai – ar vienošanos, ka tur būs simboliska plāksne, kura vēstīs, ka tur bija sinagoga.

Rīgā viens no īpašumiem piederēja Ebreju sieviešu slimnīcas slimo kopšanas biedrībai, bet pārējie saistīti ar izglītības biedrībām.

Tāpat komisija galīgajam lasījumam apstiprināja grozījumus, kuri noņem iepriekš noteiktos apgrūtinājumus – aizliegumu atsavināt vai ieķīlāt nekustamo īpašumu – sabiedriskās organizācijas “Rīgas Ebreju kopiena” īpašumā jau nodotajam zemes gabalam Skolas ielā Rīgā. Grozījumi atceļ arī nosacījumu, ka īpašums ir nododams atpakaļ valstij, ja biedrība beidz pastāvēt. Ir vērts atgādināt, ka šī vēsturiskā ēka Skolas ielā tika uzcelta jau 1913.gadā. To uzcēla Latvijas ebreju kopiena, un Latvijas neatkarības gados līdz okupācijai tas bija ebreju kopienu centrs. Jā, tas tika atņemts ebreju kopienai padomju okupācijas laikā un nacistu Vācijas okupācijas laikā, bet tagad tas ir atgriezies atpakaļ vēsturiskajās rokās.

Tā ka, manuprāt, šodien Saeima spēra ļoti svarīgu soli, lai mazinātu vēsturiskās netaisnīgās sekas Latvijas ebrejiem. Tas bija politisks lēmums un labas gribas žests, kas dara godu Latvijai un kas tiks ļoti augstu novērtēts arī ārpus Latvijas.

Paldies.

Vadītāja. Paldies Ojāram Ērikam Kalniņa kungam no frakcijas VIENOTĪBA.

Un “Frakciju viedokļus” šodien noslēdz frakcijas SASKAŅA deputāts Valērijs Agešins. Lūdzu!

V.Agešins (SASKAŅA).

Labdien, cienījamie radioklausītāji! Šodien Saeimas sēdē tika izskatīti pieci opozīcijas deputātu priekšlikumi sakarā ar ministru iztaujāšanu. Proti, vairāki valdības pārstāvji nereti ignorē deputātu jautājumus vai atbild uz tiem pavirši. Starp citu, šī skandalozā situācija ir tikusi atspoguļota arī medijos, to skaitā presē, piemēram, “Latvijas Avīzē”.

Kur ir problēma?

Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli ne mazāk kā pieci Saeimas deputāti var rakstveidā iesniegt jautājumu Ministru prezidentam, Ministru prezidenta biedram, ministram un Latvijas Bankas prezidentam par šo amatpersonu kompetencē esošajām lietām. Atbilde var būt gan rakstiska, gan mutiska. Ja sniegtā rakstiskā atbilde deputātus apmierina, jautājums uzskatāms par atbildētu. Ja neapmierina, tad amatpersonai jāierodas Saeimā sniegt mutvārdu skaidrojumu. Šajā gadījumā atbilde nedrīkst būt garāka par divām minūtēm un jautājuma iesniedzēji var uzdot divus papildjautājumus.

Līdz šim 12.Saeimas deputāti ministriem uzdevuši vairāk nekā 120 jautājumu blokus, no tiem apmēram 60 gadījumos deputātus nav apmierinājusi rakstiski sniegtā atbilde, bet ministri vilcinājušies ar mutvārdu atbildes sniegšanu. Visbiežāk ar atbildēm kavējās bijusī Ministru prezidente Laimdota Straujuma un bijusī ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola. Visneērtākais bijis pagājušā gada septembra sākumā premjerei Straujumai iesniegtais jautājums par Ekonomikas ministrijas neizdarībām būvniecības jomā. Rakstiskā atbilde mūs toreiz neapmierināja, bet ne valdības vadītāja, ne ekonomikas ministre četrus mēnešus nevarēja atrast laiku, lai ierastos Saeimā un sniegtu mutisku skaidrojumu. Jautājuma izskatīšana tika atlikta vairākas reizes, un galu galā, sesijai noslēdzoties, deputātiem nācās samierināties tikai ar paviršo rakstisko atbildi.

Starp citu, ministru iztaujāšanas prakse Saeimā pastāvēja arī starpkaru periodā. Turklāt tolaik, atbilstoši parlamentāras republikas būtībai, ministri klātienē piedalījās Saeimas sēdēs un pēc tām sniedza atbildes uz deputātu jautājumiem. Tolaik netika noteikts papildjautājumu skaits, netika arī ierobežots termiņš jautājumu un atbilžu sniegšanai. Bija pat pieļautas deputātu debates par iesniegtajiem jautājumiem.

Jāsaka, ka ar katru parlamenta sasaukumu ministri arvien retāk ierodas Saeimas namā, lai pildītu savu pienākumu – atbildētu uz deputātu uzdotajiem jautājumiem. Jautājumu un atbilžu sēdes ir gandrīz vienīgais instruments, kas ļauj opozīcijas pārstāvjiem diskutēt ar valdības locekļiem. Ja mēs paskatāmies uz šā brīža situāciju, tad redzam, ka ar katru Saeimas sasaukumu ministru attieksme pret parlamentu kļūst arvien sliktāka. Ja nereaģēsim uz to, mēs radīsim draudus demokrātijai un parlamentārismam.

Vēlos vērst uzmanību arī uz to, ka ir strikti formalizēta mutisku atbilžu sniegšanas kārtība. Proti, ministriem atbildēšanai ir dotas tikai divas minūtes, bet deputātiem ļauts uzdot vien pāris papildjautājumu. Tādēļ nereti valdības locekļi gluži vienkārši divas minūtes kuļ tukšus salmus.

Domāju, ka Ministru prezidentam ir pienākums nodrošināt ministru pārstāvību jautājumu un atbilžu sēdēs, pienākums mobilizēt savus ministrus. Tādēļ tika sagatavoti un iesniegti grozījumi Saeimas kārtības rullī, paredzot, ka jautājumu un atbilžu sēdes tiek rīkotas 30 minūtes pēc katras Saeimas sēdes un ministriem uz tām būtu jāierodas obligāti. Vienīgais pieļaujamais kavējuma iemesls būtu komandējums vai slimība. Tomēr šodien parlamenta vairākums šos priekšlikumus noraidīja.

Jāsaka, ka Juridiskā komisija plāno veidot darba grupu, kuras uzdevums būs pilnveidot Saeimas kārtības rulli, lai vairs nepieļautu šādu attieksmi no valdības locekļu puses. Bet mēs īpaši neceram uz koalīcijas politiķu atsaucību.

Vārdi un ilūzijas iet bojā, fakti paliek.

Paldies par uzmanību.

Vadītāja. Paldies Valērijam Agešinam no frakcijas SASKAŅA.

Līdz ar to šodien frakciju viedokļi ir izskanējuši.

Paldies, ka klausījāties, un visu labu!

Ceturdien, 19.aprīlī
09:00  Saeimas kārtējā sēde
10:30  Juridiskās komisijas sēde
17:00  Atbilžu sniegšana uz deputātu jautājumiem - atcelta