7. Grozījumi tiesību aktos

Likumprojekts „Grozījumi Likumā par budžetu un finanšu vadību”

1. Ministru kabinets 2007. gada 8. maijā sēdē (protokollēmums 11.§ 2. punkts) deva uzdevumu Finanšu ministrijai izstrādāt tiesību aktu „Grozījumi likumā par budžetu un finanšu vadību”, lai nodrošinātu 17. panta precizēšanu un ieviestu vienotus ilgtermiņa budžeta pieprasījumu izstrādāšanas pamatprincipus.

2. Valsts sekretāru sanāksmē 2006. gada 9. septembrī Izglītības un zinātnes ministrija izsludināja likumprojektu „Augstākās izglītības likums”. Par minēto likumprojektu ir notikušas vairākas starpministriju sanāksmes, kuru rezultātā panākta vienošanās par Valsts kasē atvērto budžeta finansētu institūciju norēķinu kontu definēšanu, kā rezultātā nepieciešams veikt grozījumus Likumā par budžetu un finanšu vadību.

3. Sakarā ar to, ka Ministru kabinetā līdz 1. septembrim ir jāpieņem jauni normatīvie dokumenti par rezultatīvo rādītāju pamatnostādnēm un stratēģiskās plānošanas sistēmas sasaisti ar uz rezultātu orientētu ministriju apstiprināto darbības stratēģiju novērtējumu, Likumā par budžetu un finanšu vadību (turpmāk – Likums) ir precizēts pants par rezultatīvajiem rādītājiem

4. Likumā ir nepieciešams veikt redakcionālus labojumus, kā arī saskaņot to ar esošajiem tiesību aktiem.

5. Likumprojektā ir precizēti terminu „budžeta finansētas institūcijas”, „budžeta iestāde”, kā arī termina „dotācija” skaidrojumi.

6. Saistībā ar jaunas rezultatīvo rādītāju noteikšanas, apstiprināšanas un atskaites sistēmas izstrādi un tās iekļaušanu politikas plānošanas procesā kā atsevišķu sadaļu, no Likuma izslēgti 17. panta otrās daļas 3.un 5. punkti, precizēta 46. panta piektā daļa.

7. Saistībā ar Eiropas Savienības politiku instrumentu un ārvalstu finanšu palīdzības projektu īstenošanai nepieciešamo līdzekļu piešķiršanu projektu realizētājiem pēc projekta līgumu apstiprināšanas papildināts 9. pants ar 10 daļu.

8. Lai nodrošinātu vidēja termiņa budžeta plānošanas sistēmas nepārtrauktību ir redakcionāli precizēta 17. panta pirmā un otrā daļa paredzot ilgtermiņa normatīvā dokumenta par budžeta pieprasījuma izstrādāšanas pamatprincipiem sagatavošanu.

9. Lai Valsts kase varētu efektīvāk nodrošināt savu funkciju izpildi, ir precizēts Likuma 23. pants, precizēts 37. panta trešās daļas 3. punkts un 4. punkts; precizēta 47. panta 4.¹daļas redakcija.

10. Likuma 36. panta ceturtā daļa deleģē Ministru kabinetam noteikt valsts aizdevumu izsniegšanas un apkalpošanas kārtību (darbību secību), taču nedeleģē noteikt valsts aizdevumu izsniegšanas mērķus un subjektu loku. Atbilstoši Likumā noteiktajam deleģējumam 2007. gada 19. jūnijā tika pieņemti MK noteikumi Nr. 395 „Valsts aizdevumu izsniegšanas un apkalpošanas kārtība”, kas nosaka valsts aizdevumu izsniegšanas un apkalpošanas kārtību. Līdz ar to nepieciešams papildināt Likuma 36. panta pirmo daļu ar 6. punktu un jaunu piekto daļu, kas nosaka mērķus, kādiem drīkst izsniegt valsts aizdevumus un subjektu loku, kam ir tiesības saņemt valsts aizdevumus.

11. Lai sakārtotu Valsts kases kontu darbības nosacījumus, ir precizēta 27. panta pirmā un otrā daļa.

12. Likumā ir veikti redakcionāli labojumi – 5. panta desmitajā daļā, 9. panta piektās daļas 4. punktā, 9.¹ panta pirmajā daļā, 28. panta pirmajā daļā, 46. panta trešajā daļā.

13. Sakarā ar to, ka tiek apzinātas budžeta institūciju sniegto maksas pakalpojumu kvalitātes uzlabošanas veicināšanas problēmas, pirmām kārtām ir nepieciešama valsts pārvaldes institūciju sniedzamo publisko un pārējo maksas pakalpojumu koncepcijas izstrāde. Līdz ar to ir mainīti termiņi pārejas noteikumu 17. un 26. punktos.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli””

Atbilstoši Ministru kabineta 2006.gada 5.decembra sēdes protokolam (prot.nr.65, 33.§) Finanšu ministrijai jāiesniedz priekšlikumi likumam „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kas paredzētu no 2008.gada 1.janvāra noteikt fiksētā ienākuma nodokļa maksāšanas kārtību par saimnieciskās darbības ienākumu iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem – individuālā darba veicējiem amatniecības un sīkremontdarbu jomā, kuru apgrozījums gada laikā nepārsniedz 1200 latu, kā arī novērst iespēju iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem izvairīties no atbilstoša ienākuma nodokļa nomaksas, nodarbinātības ienākumu transformējot saimnieciskās darbības ienākumā.

Šobrīd saimnieciskās darbības veicēju darbības uzsākšanu un aktivitātes pieaugumu kavē novecojusī patentmaksu sistēma un zināšanu trūkums par grāmatvedības kārtošanas noteikumiem un nodokļu normatīvajiem aktiem, kā arī normatīvie akti uzliek par pienākumu maksāt patentmaksu - ikgadēju fiksētu maksājumu, kurš ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa avansa maksājumu sastāvdaļa un kurš maksātājam jāveic neatkarīgi no saimnieciskās darbības rezultāta.

Tāpēc ir nepieciešams likumā ietvert normas, kas paredzētu fiksētā ienākuma nodokļa maksāšanas kārtību, kas atvieglotu saimnieciskās darbības veicējiem iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksas kārtību un saskaņotu likumā noteikto atbildību par nodokļu pārkāpumiem ar likumu „Par nodokļiem un nodevām”.

Likumprojektā ir nepieciešams iekļaut normas, kas nepieļautu, ka algota darba ienākums tiktu transformēts kā saimnieciskās darbības ienākums.

Šobrīd iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu sadalījums starp valsts budžetu un pašvaldību budžetiem attiecīgi ir 21% un 79% apmērā.

Likumprojekts paredz papildināt likumu ar jaunu 11.⁸ pantu, kas nosaka saimnieciskās darbības ieņēmumu apmēru, līdz kuram saimnieciskās darbības veicēji var izvēlēties maksāt fiksēto ienākuma nodokli, kā arī fiksētā ienākuma nodokļa aprēķināšanas kārtību.

Likumprojekts tiek papildināts ar pielikumu, kurš noteiks fiksētā ienākuma nodokļa apmēru atbilstoši taksācijas gada saimnieciskās darbības ieņēmumu apmēram.

Saistībā ar fiksētā ienākuma nodokļa ieviešanu precizētas arī citas likuma normas.

Ar likumprojektu likums tiek papildināts ar normām, kas ierobežo algota darba ienākuma transformēšanu kā saimnieciskās darbības ienākumu.

Tā kā ar 2008.gadu palielināts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums un nodokļa atvieglojums par apgādībā esošām personām, likumprojektā tiek mainīts iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu sadalījums starp valsts budžetu un pašvaldību budžetiem attiecīgi 20% un 80% apmērā.

Likumprojektā ir ietverti arī citi tehniski un redakcionāli precizējumi.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par akcīzes nodokli””

Latvija ir panākusi pārejas periodus pakāpeniskai nodokļu palielināšanai bezsvina benzīnam līdz 2011. gadam, kā arī dīzeļdegvielai un petrolejai līdz 2013. gadam (Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/74/EK, ar ko groza Direktīvu 2003/96/EK par dažu dalībvalstu iespēju piemērot nodokļu līmeņa pagaidu atbrīvojumus vai samazinājumus attiecībā uz energoproduktiem un elektroenerģiju (turpmāk – Direktīva 2004/74/EK)).

Saskaņā ar Direktīvu 2004/74/EK Latvijai 2008. gadā jāsasniedz šāds nodokļa līmenis:

· bezsvina benzīnam – EUR 323 jeb Ls 226 par 1000 litriem;

· dīzeļdegvielai un petrolejai – EUR 274 jeb Ls 192 par 1000 litriem.

Pārrēķināšanai tika izmantots Eiropas Centrālās bankas eiro/lata kurss 2007. gada 20. jūlijā – EUR/LVL = 0,6978).

Likumprojekts paredz palielināt akcīzes nodokļa likmes bezsvina benzīnam, petrolejai dīzeļdegvielai un šo produktu sajaukumiem ar biodegvielu, ņemot vērā nodokļu minimālo līmeni, kas Latvijai saskaņā ar Direktīvu 2004/74/EK jāsasniedz 2008. gadā (nodokļa likmes naftas produktiem palielināsies vidēji par 8%) (likumprojekta 1. pants).

Saskaņā ar Padomes direktīvu, kas nosaka minimālās akcīzes nodokļa likmes, nosacījumiem, Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kas nav piesaistījušas savu nacionālo valūtu pie eiro, katru gadu pēc eiro maiņas kursa oktobra pirmajā darba dienā, kas ir publicēts „Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī”, ir jākoriģē nacionālās akcīzes nodokļa likmes nacionālajā valūtā uz nākamā gada 1. janvāri, lai tās atbilstu direktīvās noteiktajām likmēm eiro. Nacionālās nodokļu likmes nav jāmaina, ja nepieciešamais nacionālo nodokļa likmju palielinājums nepārsniedz 5 EUR vai 5%, neatkarīgi no tā, kura summa ir mazāka. Ņemot to vērā, akcīzes nodokļa likmes naftas produktiem varētu tikt vēl koriģētas, ņemot vērā eiro lata kursu uz pirmo oktobra darba dienu, kas ir publicēts „Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī”.

Likumprojekts paredz, ka par tabakas izstrādājumiem, par kuriem akcīzes nodoklis ir samaksāts saskaņā ar likuma 23. panta trīspadsmito daļu un kuri tiek iznīcināti, varēs saņemt akcīzes nodokļa atmaksu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (likumprojekta 2. pants). Saskaņā ar likuma 17. panta 1. punktu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā no akcīzes nodokļa ir atbrīvoti tabakas izstrādājumi, kurus iznīcina. Savukārt, saskaņā ar likuma 23. panta trīspadsmito daļu, ja nodokļa maksātājs par akcīzes precēm, kuras marķē ar akcīzes nodokļa markām, nesamaksā nodokli saskaņā ar šā panta otro, trešo, ceturto, piekto, sesto, septīto, astoto, devīto, desmito, vienpadsmito un divpadsmito daļu 180 dienu laikā no akcīzes nodokļa marku saņemšanas dienas, uzskatāms, ka akcīzes preces ir nonākušas realizācijai Latvijas Republikā un nodokli par attiecīgajām akcīzes precēm atbilstoši saņemtajām akcīzes nodokļa markām maksā nodokļa maksātājs, kurš akcīzes nodokļa markas ir saņēmis. Ņemot to vērā, lai akcīzes preču noliktavas turētājs varētu Latvijas Republikas teritorijā iznīcināt tos tabakas izstrādājumus, par kuriem akcīzes nodoklis ir samaksāts saskaņā ar likuma 23. panta trīspadsmito daļu, un par šiem iznīcinātajiem tabakas izstrādājumiem saņemt akcīzes nodokļa atmaksu, ir nepieciešams atbilstoši precizēt likuma 17. pantu.

Likumprojekts paredz no akcīzes nodokļa atbrīvot tos bezalkoholiskos dzērienus un kafiju, kuru iznīcina pilnvarotas Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas klātbūtnē (likumprojekta 3. pants).

Likumprojekts paredz nodrošinājuma veidu – ķīlas līgums, ko noslēdz ar Valsts ieņēmumu dienestu – izslēgt no nodrošinājuma veidu uzskaitījuma likumā (likumprojekta 7. pants). Likuma 31. panta trešās daļas 4. punkts paredz, ka par nodrošinājumu var izmantot ķīlas līgumu, ko noslēdz ar Valsts ieņēmumu dienestu. Nekustamais īpašums un kustama lieta kā ķīlas objekts akcīzes nodokļa nodrošinājuma reģistrācijai faktiski netiek izmantots (kopš akcīzes nodokļa nodrošinājumu ieviešanas 2000. gada 1. janvārī divi komersanti trīs gadījumos ir izmantojuši ieķīlāšanai nekustamo īpašumu – 2000. gada 17. martā un 1. augustā, kā arī 2004. gada 22. novembrī; kustama lieta akcīzes nodokļa nodrošinājuma reģistrācijai nav izmantota), turklāt šāda procedūra ir apgrūtināta gan komersantam, gan Valsts ieņēmumu dienestam. Šajā gadījumā ir nepieciešama īpašuma atbrīvošana no visa veida apgrūtinājumiem, kvalificēta novērtēšana atbilstoši faktiskajai tirgus cenai, kā arī ierakstīšana zemesgrāmatā vai Komercķīlu reģistrā, apdrošināšana un ķīlas līguma noslēgšana par labu Valsts ieņēmumu dienestam, turklāt Valsts ieņēmumu dienestam ir jāseko īpašuma saglabāšanai un iespējamai vērtības samazināšanai sakarā ar īpašuma izmantošanu, nolietojumu, tirgus cenu svārstībām, bojājumiem, zādzībām utt., kā arī nepieciešamības gadījumā jānodrošina operatīva īpašuma pārņemšana un realizācija, kas nav uzskatāma par Valsts ieņēmumu dienesta darbībai raksturīgu funkciju. Minētais nodrošinājuma veids ir sarežģīts no administrēšanas aspekta, turklāt arī nodokļa maksātāji to neizmanto, līdz ar to tas būtu izslēdzams no nodrošinājuma veidu uzskaitījuma likumā.

Likumprojekts paredz izslēgt normu par deleģējumu Ministru kabinetam noteiktos gadījumos, jo jau šobrīd minētās normas jau regulē attiecīgie Ministru kabineta noteikumi (likumprojekta 8. pants). Likuma 33. panta sestā daļa paredz, ka akcīzes preces, kuras ir lietiskais pierādījums vai arestētā manta kriminālprocesā, izņemtā manta administratīvo pārkāpumu lietā vai par kurām ir pieņemts lēmums (spriedums) par to piekritību valstij, iznīcina, pārstrādā vai izmanto Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Šobrīd minētos jautājumus regulē attiecīgie Ministru kabineta noteikumi: Ministru kabineta 2005. gada 27. septembra noteikumi Nr. 726 „Noteikumi par rīcību ar lietiskajiem pierādījumiem un arestēto mantu”, Ministru kabineta 2006. gada 11. jūlija noteikumi Nr. 580 „Noteikumi par rīcību ar administratīvo pārkāpumu lietās izņemto mantu un dokumentiem”, Ministru kabineta 2006. gada 25. aprīļa noteikumi Nr. 315 „Kārtība, kādā veicama valstij piekritīgās mantas uzskaite, novērtēšana, realizācija, nodošana bez maksas, iznīcināšana un realizācijas ieņēmumu ieskaitīšana valsts budžetā”. Ņemot vērā, ka minētos jautājumus jau regulē attiecīgie Ministru kabineta noteikumi, nav pamata saglabāt likuma 33. panta sesto daļu.

Lai novērstu izvairīšanos no akcīzes nodokļa likmju starpības nomaksas, likumprojekts paredz precizēt likuma pārejas noteikumus (likuma 9. pants). Saskaņā ar likuma pārejas noteikumu 12.¹ punktu ar 2007. gada 1. jūliju, palielinoties akcīzes nodokļa likmēm, personām, kas saņēmušas licenci alkoholisko dzērienu, tabakas izstrādājumu vai naftas produktu vairumtirdzniecībai, un personām, kas saņēmušas licenci apstiprināta tirgotāja darbībai ar alkoholiskajiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem vai naftas produktiem, jāveic attiecīgo akcīzes preču krājumu inventarizācija pēc stāvokļa dienā, kad notiek akcīzes nodokļa likmju maiņa, inventarizācijas akti jāiesniedz Valsts ieņēmumu dienestam un jāveic akcīzes nodokļa likmju starpības samaksa 15 dienu laikā (ieskaitot dienu, kad notiek akcīzes nodokļa likmju maiņa). Ja akcīzes nodokļa likmes tiek samazinātas, akcīzes nodokļa starpību neatmaksā. Lai izvairītos no akcīzes nodokļa likmju starpības nomaksas, pirms akcīzes nodokļa likmju palielināšanas, akcīzes preces tiek piegādātas mazumtirgotājiem. Savukārt pēc tam daļa šo preču tiek atgriezta vairumtirgotājiem. Līdz ar to, lai novērstu izvairīšanos no akcīzes nodokļa likmju starpības nomaksas, ir nepieciešams akcīzes nodokļa pārrēķinu un akcīzes nodokļa starpības nomaksu veikt par visiem alkoholiskajiem dzērieniem, tabakas izstrādājumiem un naftas produktiem, kas atrodas vairumtirdzniecībā un mazumtirdzniecībā, t.i., kas ir izlaisti brīvam apgrozījumam Latvijā.

Likumprojekts paredz precizēt un uzlabot arī citas atsevišķas normas pēc nodokļu administrācijas pieredzes un uzņēmēju ierosinājumiem.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli””

Saskaņā ar likumu „Par nekustamā īpašuma nodokli” nodokļa bāze zemei, bet no 2007.gada arī ēkām, ir zemes un ēku kadastrālā vērtība, kuras noteikšanu un aktualizāciju veic Valsts zemes dienests Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Atbilstoši Ministru kabineta 2006.gada 18.aprīļa noteikumu ‘’Kadastrālās vērtēšanas noteikumi” 141.punktam, lai nodrošinātu pāreju uz kadastrālo vērtību bāzes izstrādi nekustamā īpašuma grupai vienlaikus visā valsts teritorijā, Valsts zemes dienests 2007.gadā ir izstrādājis:

· lauksaimniecībā izmantojamās zemes un meža zemes zonējumu un kadastrālo vērtību bāzi lauku nekustamo īpašumu grupai;

· dzīvojamo māju apbūves zonējumu un kadastrālo vērtību bāzi dzīvojamās apbūves īpašumu grupai;

· nekustamā īpašuma tirgus korekcijas koeficientus komercdarbības, sabiedriskās apbūves un rūpnieciskās ražošanas nekustamo īpašumu grupai.

Minētie noteikumi š.g. 26.jūnijā ir pieņemti Ministru kabinetā un stāsies spēkā ar 2008.gadu.

Atbilstoši Valsts zemes dienesta sniegtajai informācijai, 2008.gadā stājoties spēkā aktualizētajai zemes kadastrālo vērtību bāzei, visām nekustamā īpašuma grupām visā valsts teritorijā tiek prognozēts vairākkārtējs zemes kadastrālās vērtības un, tātad, arī nekustamā īpašuma nodokļa par zemi pieaugums.

Vidējais zemes kadastrālās vērtības pieaugums tiek prognozēts:

· lauksaimniecības zemei – 2 reizes;

· individuālo dzīvojamo māju apbūves zemei – 5,6 reizes;

· komercdarbības objektu apbūves zemei – 5,5 reizes;

· ražošanas objektu apbūves zemei – 5,1 reizi.

Savukārt ar nodokli apliekamajām ēkām kadastrālās vērtības pieaugums tiek prognozēts vidēji 18% apmērā, jo ēku kadastrālo vērtību bāze visā valstī ir aktualizēta 2006.gadā, kā arī 2007.gadā ir veikta ēku kadastrālo vērtību aktualizācija atbilstoši Ministru kabinetā š.g. 11.septembrī pieņemtajiem grozījumiem Ministru kabineta 2006.gada 18.aprīļa noteikumos Nr.305 „Kadastrālās vērtēšanas noteikumi” saskaņā ar kuriem tika precizēta ēku kadastrālās vērtēšanas metodika.

Ņemot vērā iepriekš minēto, lai 2008.gadā novērstu vairākkārtēju un būtisku nekustamā īpašuma nodokļa pieaugumu, ir radusies nepieciešamība izdarīt grozījumus likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli”, samazinot tajā noteikto nodokļa likmi. Tomēr, tā kā nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības atšķirības Rīgā, Jūrmalā, Rīgas rajonā un pārējās valsts teritorijas pašvaldībās var atšķirties līdz pat 100 reizēm, tikai ar likmes samazināšanu novērst būtisku nodokļa sloga pieaugumu nodokļa maksātājiem, vienlaicīgi nesamazinot nodokļa ieņēmumu bāzi daļā pašvaldību, nebūs iespējams. Piemēram, Rīgā un Jūrmalā pie 1,0% likmes nodokļa pieaugums būtu vidēji 3,4 reizes. Savukārt, nosakot likmi, kas novērstu būtisku nodokļa pieaugumu Rīgas un Jūrmalas nodokļa maksātājiem, lielākajā daļā pašvaldību veidotos ievērojams nodokļa ieņēmumu samazinājums, kurš būtu jākompensē no valsts budžeta. Tādēļ papildus samazinātajai likmei ir nepieciešams pārejas periods aktualizēto kadastrālo vērtību ieviešanai, nosakot nodokļa apmēra pieauguma ierobežojumu.

Likumprojekts paredz, ka ar 2008.gadu nodokļa likme būs 1,0% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības un nodokļa apmērs 2008., 2009. un 2010.gadā pie nemainīga nekustamā īpašuma lietošanas mērķa, nedrīkstēs pārsniegt iepriekšējam taksācijas gadam aprēķināto par vairāk kā 25%.

Savukārt no 2011.gada nodokļa likme būs 0,4% no nekustamā īpašuma kadastrālās vērtības, paredzot tiesības pašvaldībām to palielināt līdz 1%.

Likumprojekts paredz papildināt likuma 1.pantu ar ceturto daļu, kurā definēta saimnieciskā darbība, jo Tieslietu ministrijas atzinumā par Ministru kabineta noteikumu projektu „Likuma „Par nekustamā īpašuma nodokli” normu piemērošanas kārtība” bija norādīts, ka saimnieciskās darbības definīcijai jābūt noteiktai likumā, nevis likuma piemērošanas noteikumos.

Sakarā ar to, ka likums „Par nekustamā īpašuma nodokli” paredz no 2007.gada 1.janvāra aplikt tikai zemi un ēkas, redakcionāli precizēts likuma 1.panta otrās daļas 10.punkts.

Atbilstoši likumā „Par nodokļiem un nodevām” lietotajai terminoloģijai redakcionāli precizēts 10.panta nosaukums un trešā daļa.

Redakcionāli precizēta arī likuma 8.panta pirmā un trešā daļa un pārejas noteikumu 13.punkts.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par individuālo (ģimenes) uzņēmumu, zemnieka vai zvejnieka saimniecību un individuālo darbu””

Atbilstoši Ministru kabineta 2006. gada 5. decembra sēdes protokolam (prot. Nr. 65, 33.§) Finanšu ministrijai jāiesniedz priekšlikumi likumam „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, kas paredzētu no 2008. gada 1. janvāra noteikt fiksētā ienākuma nodokļa maksāšanas kārtību par saimnieciskās darbības ienākumu iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem – individuālā darba veicējiem amatniecības un sīkremontdarbu jomā, kuru apgrozījums gada laikā nepārsniedz 1200 latu, kā arī novērst iespēju iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātājiem izvairīties no atbilstoša ienākuma nodokļa nomaksas, nodarbinātības ienākumu transformējot saimnieciskās darbības ienākumā.

Šobrīd saimnieciskās darbības veicēju darbības uzsākšanu un aktivitātes pieaugumu kavē novecojusī patentmaksu sistēma un zināšanu trūkums par grāmatvedības kārtošanas noteikumiem un nodokļu normatīvajiem aktiem, kā arī normatīvie akti uzliek par pienākumu maksāt patentmaksu – ikgadēju fiksētu maksājumu, kurš ir iedzīvotāju ienākuma nodokļa avansa maksājumu sastāvdaļa un kurš maksātājam jāveic neatkarīgi no saimnieciskās darbības ieņēmumu apmēra un rezultāta.

Tā kā ar likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” grozījumiem ir paredzēts aizstāt patentmaksu ar fiksēto ienākuma nodokli, kā arī jau šobrīd fiziskajām personām, lai veiktu iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumus no saimnieciskās darbības, nav obligāti jāreģistrējas kā individuālā darba veicējiem, šajā likumā noteiktie ierobežojumi saimnieciskās darbības veikšanai novecojuši, tādēļ no šī likuma nepieciešams izslēgt tās normas, kas regulē individuālo darbu.

Likumprojekts paredz izslēgt likuma normas, kuras ierobežo fizisko personu saimniecisko darbību.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu””

Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 10.³pants nosaka, ka paternitātes pabalstu bērna tēvam piešķir 80 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Savukārt, maternitātes pabalsts, ko piešķir bērna mātei, saskaņā ar minētā likuma 10.pantu ir 100 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Šāda dzimumu līdztiesības principiem neatbilstoša situācija ir izveidojusies tāpēc, ka paternitātes pabalsts tika noteikts laikā, kad valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā bija izveidojies ievērojams deficīts – t.i., paternitātes pabalsts tika noteikts ar 2000.gada 23.novembrī Saeimā pieņemtajiem grozījumiem likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” (pabalsta izmaksu uzsāka no 2004.gada 1.janvāra).

Paternitātes pabalsts tika ieviests, lai veicinātu tēvu līdzvērtīgu līdzdalību bērnu aprūpē un atbalstītu darba un privātās dzīves pienākumu saskaņošanu. Jāatzīmē, ka paternitātes pabalsta saņēmēju skaits pastāvīgi pieaug: 2004.gadā paternitātes pabalstu bija saņēmuši 22% no visiem jaundzimušo bērnu tēviem (4500 tēvi), 2005.gadā - 25,5% no jaundzimušo bērnu tēviem (5460 tēvi), bet 2006.gadā šo pakalpojumu bija saņēmuši 25,6% no visiem jaundzimušo bērnu tēviem (5688 tēvi) .

Tomēr, salīdzinot 2006.gada datus ar 2005.gada datiem, redzams, ka paternitātes pabalsta saņēmēju īpatsvars visu jaundzimušo bērnu tēvu kopskaitā īpaši nav pieaudzis.

Lai palielinātu to tēvu skaitu, kuri iesaistās savu jaundzimušo bērnu aprūpē, kā arī, lai noteiktu dzimumu līdztiesības principiem atbilstošu paternitātes pabalsta apmēru, Labklājības ministrijas 2007.gada 31.janvārī apstiprināto 2007.gada prioritāšu sarakstā viena no galvenajām prioritātēm – prioritāte Nr.2, ir „Ģimeņu ar bērniem situācijas uzlabošana”, kas paredz paaugstināt paternitātes pabalsta apmēru ar 2008.gadu, to nosakot 100% apmērā no personas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas un tādējādi līdzsvarojot maternitātes un paternitātes pabalstu apmērus.

Paternitātes pabalsta apmēra paaugstināšanu līdz 100% no personas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas paredz arī „Programmas dzimumu līdztiesības īstenošanai 2007.–2010.gadam” projekts, kas 2007.gada 23.jūlijā tika atbalstīts Ministru kabineta komitejas sēdē.

Likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 31.pants nosaka, ka apdrošinātai personai, kura šajā pantā paredzētajā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas periodā vai kādā šā perioda daļā nav bijusi reģistrēta kā valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēja vai tai apdrošināšanas iemaksu alga nav bijusi atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas dēļ, aprēķinot valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par minēto periodu vai šā perioda daļu nosaka no valstī noteiktās mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas 40 procentu apmēra.

2006.gada 23.martā Saeimā ir pieņemts likums „Par Maternitātes aizsardzības konvenciju”, ar kuru tika pieņemta un apstiprināta Starptautiskās darba organizācijas 2000.gada 15.jūnija Maternitātes aizsardzības konvencija. Minētās konvencijas 6.pants nosaka, ka gadījumā, ja maternitātes atvaļinājuma laikā piešķirtais maternitātes pabalsts tiek aprēķināts, balstoties uz iepriekšējiem ienākumiem, šāds pabalsts nedrīkst būt mazāks par summu, kas atbilst divām trešdaļām no sievietes iepriekšējiem ienākumiem vai ienākumiem, kas tiek ņemti vērā pabalstu aprēķināšanas mērķim.

Ņemot vērā minēto, aprēķinot maternitātes pabalstu apdrošinātai personai, kura likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 31.pantā paredzētajā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas periodā vai kādā šā perioda daļā nav bijusi reģistrēta kā valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēja vai tai apdrošināšanas iemaksu alga nav bijusi atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas dēļ, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par minēto periodu vai šā perioda daļu vajadzētu noteikt ne mazāk kā 66,67 procentu apmērā no valstī noteiktās mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas.

Maternitātes pabalstu saņēmēju skaits ik gadus pieaug: 2004.gadā maternitātes pabalstu saņēma 14 484 personas, 2005.gadā 15 876 personas, bet 2006.gadā jau 17 472 personas. Aprēķini rāda, ka 2006.gadā 77,5% no visām dzemdējušajām mātēm bija saņēmušas maternitātes pabalstu, kas ir par 3,5 procentpunktiem vairāk nekā 2005.gadā (74%).

Vienlaikus jāatzīmē, ka atsevišķas likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” normas nav saskaņotas ar Darba likumu un Administratīvā procesa likumu, tās jāgroza sakarā ar pakalpojumu sniegšanas uzlabošanu Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā (turpmāk –VSAA).

Koncepcijas par valsts sociālo pabalstu palielināšanu ģimenēm pēc bērna piedzimšanas (apstiprināta ar Ministru kabineta 2004.gada 30.augusta rīkojumu Nr.591) realizācijas rezultātā kopš 2005.gada 1.janvāra ir ieviestas izmaiņas vienā no valsts sociālo pabalstu - bērna kopšanas pabalsta sistēmā. Nenodarbinātai personai, kura kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam, kā arī personai, kura kopj bērnu vecumā no viena līdz diviem gadiem, bērna kopšanas pabalsta apmērs, tāpat kā pārējo valsts sociālo pabalstu apmēri, tiek noteikts kā konstanta summa. Taču bērna kopšanas pabalsts nodarbinātai personai, kura kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam, tiek diferencēts un aprēķināts atkarībā no šīs personas iepriekšējiem darba ienākumiem – t.i., minētā pabalsta apmērs tiek noteikts pēc valsts sociālās apdrošināšanas pabalstiem raksturīgiem principiem.

Šādas jauktas bērna kopšanas pabalsta sistēmas izveide valsts sociālo pabalstu sistēmas ietvaros ne tikai neatbilst valsts sociālo pabalstu būtībai un principiem, bet arī rada neizpratni un pārpratumus likuma lietotāju un bērna kopšanas pabalsta saņēmēju vidū.

Likumprojekta „Grozījumi likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”” sagatavošanas mērķis ir noteikt dzimumu līdztiesības principiem atbilstošu paternitātes pabalsta apmēru, nodrošināt likuma „Par Maternitātes aizsardzības konvenciju” ieviešanu maternitātes pabalsta jomā, kā arī noteikt jaunu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu – vecāku pabalstu.

Līdz ar to likumprojekts „Grozījumi likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”” paredz:

1)sākot ar 2009.gada 1.janvāri, noteikt paternitātes pabalstu 100 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas;

2)sākot ar 2009.gada 1.janvāri, noteikt, ka apdrošinātai personai, kura likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” 31.pantā paredzētajā vidējās apdrošināšanas iemaksu algas noteikšanas periodā vai kādā šā perioda daļā nav bijusi reģistrēta kā valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēja vai tai apdrošināšanas iemaksu alga nav bijusi atvaļinājuma bez darba samaksas saglabāšanas dēļ, aprēķinot maternitātes pabalstu vai paternitātes pabalstu, vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par minēto periodu vai šā perioda daļu nosaka no valstī noteiktās mēneša vidējās apdrošināšanas iemaksu algas 70 procentu apmēra;

3)sākot ar 2008.gada 1.janvāri, noteikt jaunu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu - vecāku pabalstu, ko piešķir un izmaksā sociāli apdrošinātai personai, kura kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam (vienam no bērna vecākiem, aizbildnim vai citai personai, kura saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu bērnu faktiski kopj un audzina), ja šī persona atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai bērna kopšanas dēļ negūst darba ienākumus kā pašnodarbinātais, vai arī minētajā bērna kopšanas periodā turpina strādāt. Vecāku pabalstu paredzēts piešķirt 70 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, bet ne mazāk kā 70 procentu apmērā no vecāku pabalsta pieprasīšanas dienā spēkā esošā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkārša apmēra.

Vienlaikus likumprojekts precizē atsevišķus likuma „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” pantus atbilstoši Darba likumam (likumprojekta 1., 3., 7.pants) un Administratīvā procesa likumam (likumprojekta 8.pants), kā arī izmaiņām VSAA darbībā (likumprojekta 4., 6.pants).

Līdz ar likumprojekta pieņemšanu tiks nodrošināta dzimumu līdztiesības principu ievērošana bērna tēvam un bērna mātei sakarā ar bērna piedzimšanu izmaksājamo valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu jomā, kā arī tiks nodrošināta likuma „Par Maternitātes aizsardzības konvenciju” ieviešana maternitātes pabalsta jomā.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā”

Saskaņā ar likumprojektu „Grozījumi likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu””, ar 2008.gada 1.janvāri paredzēts ieviest jaunu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu – vecāku pabalstu, kas nodarbinātām personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam, aizstās valsts sociālo bērna kopšanas pabalstu. Vecāku pabalstu piešķirs personai, kura kopj bērnu līdz viena gada vecumam un ir nodarbināta (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu”). Vecāku pabalsta paredzētais apmērs ir 70% no personas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, bet ne mazāk kā 70% no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkārša apmēra (pašreiz valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir 45 Ls mēnesī). Vecāku pabalstu piešķirs neatkarīgi no personas nodarbinātības fakta un atrašanās bērna kopšanas atvaļinājumā fakta.

Ņemot vērā vecāku pabalsta ieviešanu ar 2008.gada 1.janvāri, nepieciešams precizēt bērna kopšanas pabalsta piešķiršanas kārtību attiecībā uz personām, kuras kopj bērnu līdz viena gada vecumam un ir nodarbinātas. Bērna kopšanas pabalsta piešķiršanas kārtību regulē Valsts sociālo pabalstu likuma 7.pants, kas nosaka bērna kopšanas pabalstu piešķiršanu personai, kura kopj bērnu:

1) līdz viena gada vecumam, ja šī persona nav bijusi nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu”);

2) līdz viena gada vecumam, ja šī persona ir bijusi nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu”) un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā;

3) līdz viena gada vecumam, ja šī persona ir bijusi nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu”) un ir nodarbināta bērna kopšanas laikā, bet neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā;

4) no viena gada līdz divu gadu vecumam.

(2) Šā panta pirmajā daļā minēto pabalstu nepiešķir par bērnu, sakarā ar kura piedzimšanu otram bērna vecākam ir piešķirts maternitātes pabalsts par to pašu laikposmu.

(3) Ja bērna kopšanas pabalsts piešķirts par dvīņiem vai vairākiem vienās dzemdībās dzimušiem bērniem, par katru nākamo bērnu papildus pabalstam piešķir piemaksu Ministru kabineta noteiktajā apmērā.

Līdz ar vecāka pabalsta ieviešanu nodarbinātas personas (sociāli apdrošinātas personas), kopjot bērnu vecumā līdz gadam, saņems 70% no savas vidējās apdrošināšanas iemaksu algas. Ņemot vērā, ka maksimālais apmērs vecāku pabalstam netiks noteikts, kā arī to, ka personas varēs strādāt pilnu darba laiku un vienlaicīgi saņemt vecāku pabalstu pilnā apmērā, minētajām personām bērna kopšanas vecumā līdz gadam periodā tiks nodrošināts atbalsts valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros, nezaudējot iepriekšējo ienākumu līmeni.

Likumprojekta „Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā” izstrādāšanas mērķis ir ar 2008.gada 1.janvāri grozīt bērna kopšanas pabalsta piešķiršanas kārtību atbilstoši izmaiņām valsts sociālo pabalstu jomā (t.i. bērna kopšanas pabalsta nodarbinātām personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz gadam, aizvietošana ar sociālās apdrošināšanas pabalstu – vecāku pabalstu ar 2008.gada 1.janvāri), nosakot, ka bērna kopšanas pabalstu piešķir personai, kura kopj bērnu:

līdz viena gada vecumam, ja šī persona nav bijusi nodarbināta (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu”);

no viena gada līdz divu gadu vecumam.

Likumprojekts paredz ar 2008.gada 1.janvāri noteikt tiesības uz piemaksu pie bērna kopšanas pabalsta par dvīņu vai vairāku vienās dzemdībās dzimušo bērnu kopšanu (t.i. Valsts sociālo pabalstu likuma 7.panta trešajā daļā noteikta piemaksa) arī personām, kurām piešķirts vecāku pabalsts.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumā””

Atsevišķām nodarbināto personu grupām no valsts pamatbudžeta tiek izmaksātas izdienas pensijas. Šo pensiju izmaksu nosaka vairāki speciāli likumi (Militārpersonu izdienas pensiju likums, likums „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm”, Prokuroru izdienas pensiju likums, Satversmes aizsardzības biroja amatpersonu izdienas pensiju likums, Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka mākslinieku izdienas pensiju likums, Tiesnešu izdienas pensiju likums, Diplomātu izdienas pensiju likums), kā arī likums „Par valsts pensijām”.

Tajā pašā laikā saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu persona, kura atbrīvota no amata, profesijas vai dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, un nav sasniegusi vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, vēršoties Nodarbinātības valsts aģentūrā, var iegūt bezdarbnieka statusu un pieprasīt bezdarbnieka pabalstu, ja saskaņā ar likumu „Par valsts sociālo apdrošināšanu” ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam.

Personai, kļūstot par izdienas pensijas saņēmēju, sociālās apdrošināšanas iemaksas apdrošināšanai bezdarba gadījumam netiek veiktas.

Saskaņā ar likumu „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” tiesības uz bezdarbnieka pabalstu ir bezdarbniekam, kuram apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu, ja par viņu Latvijas Republikā ir veiktas vai bija jāveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Kopējais bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks ir deviņi mēneši 12 mēnešu periodā no pabalsta piešķiršanas dienas.

Ņemot vērā, ka par personu pirms atbrīvošanas no dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, t.sk. iemaksas bezdarba gadījumam, un izpildās likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” noteiktie bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas nosacījumi, persona var pretendēt gan uz bezdarbnieka pabalstu, gan uz izdienas pensiju.

Jāatzīmē, ka bezdarbnieka pabalsts garantē darba ienākumu zaudējuma kompensāciju laikā, kad persona nevar iesaistīties darba tirgū. Bezdarbnieka pabalsts ir īslaicīgs (ne vairāk par 9 mēnešiem) maksājums un tā apmēru nosaka atbilstoši sociāli apdrošinātās personas individuālajai apdrošināšanas iemaksu algai, apdrošināšanas stāžam un pabalsta saņemšanas ilgumam.

Likumprojekta „Grozījumi likumā „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam”” mērķis ir noteikt, ka bezdarbniekam, kuram vienlaikus ir tiesības uz bezdarbnieka pabalstu un izdienas pensiju, bezdarbnieka pabalstu nepiešķir.

Minētie grozījumi izslēdz iespēju personai vienlaicīgi saņemt divus pakalpojumus: izdienas pensiju no valsts pamatbudžeta un bezdarbnieka pabalstu no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījums likumā „Par valsts pensijām””

Saskaņā ar likumu „Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 12.punktu ar 1999.gada 1.janvāri ir pārtraukta apdrošināšanas stāža, kas dod tiesības uz izdienas pensiju saskaņā ar nolikumu “Par izdienas pensijām” (apstiprināts ar LR Ministru Padomes 1992.gada 26.marta lēmumu Nr.104), noteikšana. Personām, kas līdz minētajam datumam attiecīgajās profesijās nostrādājušas ne mazāk kā trīs ceturtdaļas no apdrošināšanas stāža, kas saskaņā ar šo nolikumu nepieciešams attiecīgās izdienas pensijas piešķiršanai, saglabājas tiesības uz šo pensiju, ja ir ievēroti pārējie nolikumā noteiktie nosacījumi (vecums, kopējais apdrošināšanas stāžs). Minētās izdienas pensijas tiek piešķirtas pirms valstī noteiktā pensijas vecuma sasniegšanas.

Saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu persona, kura atbrīvota no amata, profesijas vai dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, un nav sasniegusi vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, vēršoties Nodarbinātības valsts aģentūrā, var iegūt bezdarbnieka statusu.

Savukārt, personai, kura ieguvusi bezdarbnieka statusu, saskaņā ar likumu „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” ir tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, ja tās apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu un, ja par viņu Latvijas Republikā ir veiktas vai bija jāveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Kopējais bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks ir deviņi mēneši.

Ņemot vērā, ka par personu pirms atbrīvošanas no amata, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, t.sk. iemaksas bezdarba gadījumam, un izpildās likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” noteiktie bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas nosacījumi, persona var pretendēt gan uz bezdarbnieka pabalstu, gan uz izdienas pensiju. Personai, kļūstot par izdienas pensijas saņēmēju, sociālās apdrošināšanas iemaksas apdrošināšanai pret bezdarbu netiek veiktas.

Likums „Par valsts pensijām” nosaka, ka, sasniedzot šā likuma 11.panta pirmajā daļā noteikto vecumu, izdienas pensijas vietā piešķirama vecuma pensija.

Sagatavotie grozījumi likumā „Par valsts pensijām” izslēdz iespēju personai no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta vienlaicīgi saņemt divus pakalpojumus: izdienas pensiju un bezdarbnieka pabalstu.

Grozījumi likuma „Par valsts pensijām” pārejas noteikumos nosaka, ka no valsts pensiju speciālā budžeta izmaksājamās izdienas pensijas saņēmējam, piešķirot bezdarbnieka pabalstu, pārtraucama izdienas pensijas izmaksa. Ja, stājoties spēkā šai normai, persona vienlaicīgi saņem gan izdienas pensiju, gan bezdarbnieka pabalstu, izdienas pensijas izmaksu pārtrauc ar nākamo mēnesi pēc šīs normas spēkā stāšanās dienas.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm””

Saskaņā ar likumu „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm ir tiesības uz izdienas pensiju.

Vienlaikus saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu persona, kura atbrīvota no amata, profesijas vai dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, un nav sasniegusi vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, vēršoties Nodarbinātības valsts aģentūrā, var iegūt bezdarbnieka statusu un pieprasīt bezdarbnieka pabalstu, ja saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam. Personai, kļūstot par izdienas pensijas saņēmēju, sociālās apdrošināšanas iemaksas apdrošināšanai pret bezdarbu netiek veiktas.

Saskaņā ar likumu „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” tiesības uz bezdarbnieka pabalstu ir bezdarbniekam, kuram apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu, ja par viņu Latvijas Republikā ir veiktas vai bija jāveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Kopējais bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks ir deviņi mēneši 12 mēnešu periodā no pabalsta piešķiršanas dienas.

Ņemot vērā, ka par personu pirms atbrīvošanas no dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, t.sk. iemaksas bezdarba gadījumam, un izpildās likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” noteiktie bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas nosacījumi, persona var pretendēt gan uz bezdarbnieka pabalstu, gan uz izdienas pensiju.

Likums „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” nosaka, ka izdienas pensijas izmaksu pārtrauc vai tās apmēru groza, ja izdienas pensijas saņēmējs no jauna iestājas dienestā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, vai ja izdienas pensijas saņēmējam tiek piešķirta vecuma pensija saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām".

Grozījumi likumā „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” izslēdz iespēju personai vienlaicīgi saņemt divus pakalpojumus: izdienas pensiju no valsts pamatbudžeta un bezdarbnieka pabalstu no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta.

Grozījumi likumā „Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm” paredz novērst izdienas pensijas un bezdarbnieka pabalsta vienlaicīgu izmaksu Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm, norādot, ka personai, kurai piešķirta izdienas pensija, tās izmaksu pārtrauc, ja minētā persona saņem bezdarbnieka pabalstu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Satversmes aizsardzības biroja amatpersonu izdienas pensiju likumā”

Saskaņā ar Satversmes aizsardzības biroja amatpersonu izdienas pensiju likumu Satversmes aizsardzības biroja amatpersonām ir tiesības uz izdienas pensiju.

Vienlaikus saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu persona, kura atbrīvota no amata, profesijas vai dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, un nav sasniegusi vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, vēršoties Nodarbinātības valsts aģentūrā, var iegūt bezdarbnieka statusu un pieprasīt bezdarbnieka pabalstu, ja saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam. Personai, kļūstot par izdienas pensijas saņēmēju, sociālās apdrošināšanas iemaksas apdrošināšanai pret bezdarbu netiek veiktas.

Saskaņā ar likumu „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” tiesības uz bezdarbnieka pabalstu ir bezdarbniekam, kuram apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu, ja par viņu Latvijas Republikā ir veiktas vai bija jāveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Kopējais bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks ir deviņi mēneši 12 mēnešu periodā no pabalsta piešķiršanas dienas.

Ņemot vērā, ka par personu pirms atbrīvošanas no dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, t.sk. iemaksas bezdarba gadījumam, un izpildās likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” noteiktie bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas nosacījumi, persona var pretendēt gan uz bezdarbnieka pabalstu, gan uz izdienas pensiju.

Satversmes aizsardzības biroja amatpersonu izdienas pensiju likums nosaka, ka izdienas pensijas izmaksu pārtrauc vai tās apmēru groza, ja izdienas pensijas saņēmējam tiek piešķirta vecuma pensija saskaņā ar likumu “Par valsts pensijām” vai ja izdienas pensijas saņēmējs no jauna uzsāk dienestu (darbu) iestādēs, kas dod tiesības uz izdienas pensiju.

Grozījumi Satversmes aizsardzības biroja amatpersonu izdienas pensiju likumā izslēdz iespēju personai vienlaicīgi saņemt divus pakalpojumus: izdienas pensiju no valsts pamatbudžeta un bezdarbnieka pabalstu no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta.

Grozījumi Satversmes aizsardzības biroja amatpersonu izdienas pensiju likumā paredz novērst izdienas pensijas un bezdarbnieka pabalsta vienlaicīgu izmaksu Satversmes aizsardzības biroja amatpersonām, norādot, ka personai, kurai piešķirta izdienas pensija, tās izmaksu pārtrauc, ja minētā persona saņem bezdarbnieka pabalstu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Diplomātu izdienas pensiju likumā”

Saskaņā ar Diplomātu izdienas pensiju likumu diplomātiem ir tiesības uz izdienas pensiju.

Vienlaikus saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu persona, kura atbrīvota no amata, profesijas vai dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, un nav sasniegusi vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, vēršoties Nodarbinātības valsts aģentūrā, var iegūt bezdarbnieka statusu un pieprasīt bezdarbnieka pabalstu, ja saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam. Personai, kļūstot par izdienas pensijas saņēmēju, sociālās apdrošināšanas iemaksas apdrošināšanai pret bezdarbu netiek veiktas.

Saskaņā ar likumu „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” tiesības uz bezdarbnieka pabalstu ir bezdarbniekam, kuram apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu, ja par viņu Latvijas Republikā ir veiktas vai bija jāveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Kopējais bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks ir deviņi mēneši 12 mēnešu periodā no pabalsta piešķiršanas dienas.

Ņemot vērā, ka par personu pirms atbrīvošanas no dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, t.sk. iemaksas bezdarba gadījumam, un izpildās likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” noteiktie bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas nosacījumi, persona var pretendēt gan uz bezdarbnieka pabalstu, gan uz izdienas pensiju.

Diplomātu izdienas pensiju likums nosaka, ka izdienas pensijas izmaksu pārtrauc vai tās apmēru groza, ja izdienas pensijas saņēmēju ieceļ diplomātiskā un konsulārā dienesta amatā, piešķirot diplomātisko rangu, ja izdienas pensijas saņēmējs uzsāk dienestu (darbu) amatā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, ja izdienas pensijas saņēmējam tiek piešķirta cita izdienas pensija, vai ja izdienas pensijas saņēmējam tiek piešķirta vecuma pensija saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām".

Grozījumi Diplomātu izdienas pensiju likumā izslēdz iespēju personai vienlaicīgi saņemt divus pakalpojumus: izdienas pensiju no valsts pamatbudžeta un bezdarbnieka pabalstu no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta.

Grozījumi Diplomātu izdienas pensiju likumā paredz novērst izdienas pensijas un bezdarbnieka pabalsta vienlaicīgu izmaksu diplomātiem, norādot, ka personai, kurai piešķirta izdienas pensija, tās izmaksu pārtrauc, ja minētā persona saņem bezdarbnieka pabalstu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Prokuroru izdienas pensiju likumā”

Saskaņā ar Prokuroru izdienas pensiju likumu prokuroriem ir tiesības uz izdienas pensiju.

Vienlaikus saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu persona, kura atbrīvota no amata, profesijas vai dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, un nav sasniegusi vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, vēršoties Nodarbinātības valsts aģentūrā, var iegūt bezdarbnieka statusu un pieprasīt bezdarbnieka pabalstu, ja saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam. Personai, kļūstot par izdienas pensijas saņēmēju, sociālās apdrošināšanas iemaksas apdrošināšanai pret bezdarbu netiek veiktas.

Saskaņā ar likumu „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” tiesības uz bezdarbnieka pabalstu ir bezdarbniekam, kuram apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu, ja par viņu Latvijas Republikā ir veiktas vai bija jāveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Kopējais bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks ir deviņi mēneši 12 mēnešu periodā no pabalsta piešķiršanas dienas.

Ņemot vērā, ka par personu pirms atbrīvošanas no profesijas, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, t.sk. iemaksas bezdarba gadījumam, un izpildās likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” noteiktie bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas nosacījumi, persona var pretendēt gan uz bezdarbnieka pabalstu, gan uz izdienas pensiju.

Prokuroru izdienas pensiju likums nosaka, ka izdienas pensijas izmaksu pārtrauc vai groza tās apmēru, ja izdienas pensijas saņēmējam tiek piešķirta vecuma pensija saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām", ja izdienas pensijas saņēmējs no jauna tiek iecelts prokurora amatā, ja izdienas pensijas saņēmējs tiek iecelts vai apstiprināts tiesneša amatā vai ja izdienas pensijas saņēmējs no jauna uzsāk dienestu tajās iestādēs, dienests kurās dod tiesības uz izdienas pensiju.

Grozījumi Prokuroru izdienas pensiju likumā izslēdz iespēju personai vienlaicīgi saņemt divus pakalpojumus: izdienas pensiju no valsts pamatbudžeta un bezdarbnieka pabalstu no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta.

Grozījumi Prokuroru izdienas pensiju likumā paredz novērst izdienas pensijas un bezdarbnieka pabalsta vienlaicīgu izmaksu prokuroriem, norādot, ka personai, kurai piešķirta izdienas pensija, tās izmaksu pārtrauc, ja minētā persona saņem bezdarbnieka pabalstu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Tiesnešu izdienas pensiju likumā”

Saskaņā ar Tiesnešu izdienas pensiju likumu tiesnesim ir tiesības uz izdienas pensiju, ja viņš sasniedzis likumā „Par valsts pensijām” noteikto vecuma pensijas piešķiršanai noteikto vecumu un izdienas stāžs ir 20 gadi, no kuriem pēdējie 10 gadi nostrādāti tiesneša amatā. Likums paredz arī tiesības uz izdienas pensiju tiesnesim, kurš neatkarīgi no vecuma atbrīvots no amata veselības stāvokļa dēļ atbilstoši Veselības un darbspējas ekspertīzes ārstu komisijas atzinumam, ja izdienas stāžs nav mazāks par 20 gadiem, no kuriem pēdējie trīs nostrādāti tiesneša amatā.

Vienlaikus saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu persona, kura atbrīvota no amata, profesijas vai dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, un nav sasniegusi vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, vēršoties Nodarbinātības valsts aģentūrā, var iegūt bezdarbnieka statusu un pieprasīt bezdarbnieka pabalstu, ja saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam. Personai, kļūstot par izdienas pensijas vai vecuma pensijas saņēmēju, sociālās apdrošināšanas iemaksas apdrošināšanai pret bezdarbu netiek veiktas.

Saskaņā ar likumu „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” tiesības uz bezdarbnieka pabalstu ir bezdarbniekam, kuram apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu, ja par viņu Latvijas Republikā ir veiktas vai bija jāveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Kopējais bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks ir deviņi mēneši 12 mēnešu periodā no pabalsta piešķiršanas dienas.

Ņemot vērā, ka par personu pirms atbrīvošanas no amata, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, t.sk. iemaksas bezdarba gadījumam, un izpildās likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” noteiktie bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas nosacījumi, persona var pretendēt gan uz bezdarbnieka pabalstu (ja viņa nav sasniegusi vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu), gan uz izdienas pensiju.

Tiesnešu izdienas pensiju likums nosaka, ka izdienas pensijas izmaksu pārtrauc, ja izdienas pensijas saņēmējs tiek iecelts tiesneša amatā vai ja izdienas pensijas saņēmējs uzsāk dienestu (darbu) amatā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju.

Grozījumi Tiesnešu izdienas pensiju likumā izslēdz iespēju personai vienlaicīgi saņemt divus pakalpojumus: izdienas pensiju no valsts pamatbudžeta un bezdarbnieka pabalstu no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta.

Grozījumi Tiesnešu izdienas pensiju likumā paredz novērst izdienas pensijas un bezdarbnieka pabalsta vienlaicīgu izmaksu tiesnešiem, norādot, ka personai, kurai piešķirta izdienas pensija, tās izmaksu pārtrauc, ja minētā persona saņem bezdarbnieka pabalstu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka mākslinieku izdienas pensiju likumā”

Saskaņā ar Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka mākslinieku izdienas pensiju likumu minēto profesiju pārstāvjiem ir tiesības uz izdienas pensiju.

Vienlaikus saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu persona, kura atbrīvota no amata, profesijas vai dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, un nav sasniegusi vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, vēršoties Nodarbinātības valsts aģentūrā, var iegūt bezdarbnieka statusu un pieprasīt bezdarbnieka pabalstu, ja saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam. Personai, kļūstot par izdienas pensijas saņēmēju, sociālās apdrošināšanas iemaksas apdrošināšanai pret bezdarbu netiek veiktas.

Saskaņā ar likumu „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” tiesības uz bezdarbnieka pabalstu ir bezdarbniekam, kuram apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu, ja par viņu Latvijas Republikā ir veiktas vai bija jāveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Kopējais bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks ir deviņi mēneši 12 mēnešu periodā no pabalsta piešķiršanas dienas.

Ņemot vērā, ka par personu pirms atbrīvošanas no profesijas, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, t.sk. iemaksas bezdarba gadījumam, un izpildās likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” noteiktie bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas nosacījumi, persona var pretendēt gan uz bezdarbnieka pabalstu, gan uz izdienas pensiju.

Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka mākslinieku izdienas pensiju likums nosaka, ka izdienas pensijas izmaksu pārtrauc vai tās apmēru groza, ja izdienas pensijas saņēmējam tiek piešķirta vecuma pensija saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām" vai ja izdienas pensijas saņēmējs no jauna stājas darba attiecībās profesionālajā orķestrī, korī, koncertorganizācijā, teātrī, cirkā tajā profesijā, kura dod tiesības uz izdienas pensiju.

Grozījumi Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka mākslinieku izdienas pensiju likumā izslēdz iespēju personai vienlaicīgi saņemt divus pakalpojumus: izdienas pensiju no valsts pamatbudžeta un bezdarbnieka pabalstu no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta.

Grozījumi Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka mākslinieku izdienas pensiju likumā paredz novērst izdienas pensijas un bezdarbnieka pabalsta vienlaicīgu izmaksu minēto profesiju pārstāvjiem, norādot, ka personai, kurai piešķirta izdienas pensija, tās izmaksu pārtrauc, ja minētā persona saņem bezdarbnieka pabalstu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Militārpersonu izdienas pensiju likumā”

Saskaņā ar Militārpersonu izdienas pensiju likumu Nacionālo bruņoto spēku un Aizsardzības ministrijas pakļautībā un pārziņā esošo militāro struktūrvienību aktīvā militārā dienesta virsniekiem, virsdienesta karavīriem, profesionālā dienesta karavīriem un ierindas dienesta zemessargiem (turpmāk – militārpersonām) ir tiesības uz izdienas pensiju.

Vienlaikus saskaņā ar Bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumu persona, kura atbrīvota no amata, profesijas vai dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, un nav sasniegusi vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, vēršoties Nodarbinātības valsts aģentūrā, var iegūt bezdarbnieka statusu un pieprasīt bezdarbnieka pabalstu, ja saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" ir veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam. Personai, kļūstot par izdienas pensijas saņēmēju, sociālās apdrošināšanas iemaksas apdrošināšanai pret bezdarbu netiek veiktas.

Saskaņā ar likumu „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” tiesības uz bezdarbnieka pabalstu ir bezdarbniekam, kuram apdrošināšanas stāžs ir ne mazāks par vienu gadu, ja par viņu Latvijas Republikā ir veiktas vai bija jāveic obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas bezdarba gadījumam ne mazāk kā deviņus mēnešus pēdējo 12 mēnešu periodā pirms bezdarbnieka statusa iegūšanas dienas. Kopējais bezdarbnieka pabalsta saņemšanas laiks ir deviņi mēneši 12 mēnešu periodā no pabalsta piešķiršanas dienas.

Ņemot vērā, ka par personu pirms atbrīvošanas no dienesta, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas, t.sk. iemaksas bezdarba gadījumam, un izpildās likuma „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” noteiktie bezdarbnieka pabalsta piešķiršanas nosacījumi, persona var pretendēt gan uz bezdarbnieka pabalstu, gan uz izdienas pensiju.

Militārpersonu izdienas pensiju likums nosaka, ka izdienas pensijas izmaksu pārtrauc vai tās apmēru groza, ja izdienas pensijas saņēmējs no jauna iestājas dienestā, kas dod tiesības uz izdienas pensiju, vai ja izdienas pensijas saņēmējam tiek piešķirta vecuma pensija saskaņā ar likumu "Par valsts pensijām".

Grozījumi Militārpersonu izdienas pensiju likumā izslēdz iespēju personai vienlaicīgi saņemt divus pakalpojumus: izdienas pensiju no valsts pamatbudžeta un bezdarbnieka pabalstu no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta.

Grozījumi Militārpersonu izdienas pensiju likumā paredz novērst izdienas pensijas un bezdarbnieka pabalsta vienlaicīgu izmaksu militārpersonām, norādot, ka personai, kurai piešķirta izdienas pensija, tās izmaksu pārtrauc, ja minētā persona saņem bezdarbnieka pabalstu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu””

Likums „Par valsts sociālo apdrošināšanu” paredz 5 valsts sociālās apdrošināšanas veidus – valsts pensiju apdrošināšana, sociālā apdrošināšana bezdarba gadījumam, sociālā apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, invaliditātes apdrošināšana un maternitātes un slimības apdrošināšana. Atbilstoši likumam sociālās apdrošināšanas pakalpojumi, kas noteikti likumā „Par valsts pensijām”, „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”, „Par apdrošināšanu bezdarba gadījumam” un „Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām”, tiek finansēti no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļiem, t.i., no sociāli apdrošināto personu veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas iemaksām.

Savukārt no valsts pamatbudžeta tiek finansēti valsts sociālie pabalsti (bērna kopšanas pabalsts, ģimenes valsts pabalsts u.c.), kas ir universāli un tiek piešķirti pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederošām personām.

Likums „Par valsts sociālo apdrošināšanu” paredz apdrošināt noteiktas personu grupas, lai šīm personām attiecīgais periods tiktu ieskaitīts apdrošināšanas stāžā. Piemēram, par personām, kuras kopj bērnu, kas nav sasniedzis pusotra gada vecumu, atbilstoši Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumiem Nr.230 "Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no valsts pamatbudžeta un valsts sociālās apdrošināšanas speciālajiem budžetiem" no valsts pamatbudžeta tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas pensiju apdrošināšanai un apdrošināšanai pret bezdarbu.

Saskaņā ar Ministru prezidenta šā gada 20.septembra rezolūciju Nr.111-1/152 Labklājības ministrijai kopīgi ar Tieslietu un Finanšu ministriju uzdots sagatavot un iesniegt šā gada 24.septembrī grozījumus attiecīgajos tiesību aktu projektos izskatīšanai Ministru kabineta 25.septembra sēdē par bērna kopšanas pabalsta sistēmas optimizāciju, nosakot jaunu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu – vecāku pabalstu, kas nodarbinātām personām, kuras kopj bērnu vecumā līdz viena gada vecumam, aizstāj valsts sociālo pabalstu - bērna kopšanas pabalstu. Vecāku pabalsts finansējams no valsts sociālās apdrošināšanas invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta līdzekļiem, saglabājot nemainīgu kopējo sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi, bet veicot savstarpēju likmes pārdali starp apdrošināšanas veidiem.

Tā kā vecāku pabalsta noteikšanai sagatavoti grozījumi likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”, paredzot jaunu sociālās apdrošināšanas sistēmas pabalstu, arī likumā „Par valsts sociālo apdrošināšanu” nepieciešams veikt grozījumus, lai noteiktu jaunu sociālās apdrošināšanas veidu – vecāku apdrošināšana.

Likumprojekts paredz no 2008.gada 1.janvāra ieviest jaunu valsts sociālās apdrošināšanas veidu – vecāku apdrošināšanu. Kopējā sociālās apdrošināšanas iemaksu likme tiek saglabāta 33,09% apmērā un vecāku apdrošināšanas veidam atbilstošais pakalpojums (vecāku pabalsts) tiks finansēts no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta līdzekļiem, mainot savstarpējo speciālo budžetu izdevumu īpatsvaru sadalījumu.

Lai gan vecāku pabalsta saņemšanas laikā persona ir tiesīga strādāt, tomēr daļa personu šai laikā var nebūt nodarbinātas, un līdz ar to par šīm personām ir veicamas sociālās apdrošināšanas iemaksas tāpat kā par personām, kuras saņem bērna kopšanas pabalstu – no 50 latiem atbilstoši sociālās apdrošināšanas iemaksu likmei attiecīgajiem apdrošināšanas veidiem. Tā kā vecāku pabalsts tiks izmaksāts no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta līdzekļiem, arī valsts iemaksas veicamas no šā budžeta līdzekļiem (no invaliditātes,

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījums likumā „Par valsts kompensāciju cietušajiem””

Likuma „Par valsts kompensāciju cietušajiem” (turpmāk – likums) 7.panta pirmā daļa nosaka, ka vienam vardarbīgā noziedzīgā nodarījumā cietušajam izmaksājamās valsts kompensācijas maksimālais apmērs ir Latvijas Republikā noteiktās 10 minimālās mēneša darba algas. Saskaņā ar likuma pārejas noteikumu 3.punktu līdz 2008.gada 1.janvārim vienam cietušajam izmaksājamās valsts kompensācijas apmērs tiek noteikts par pamatu ņemot piecas minimālās mēneša darba algas.

Atbilstoši likuma pārejas noteikumu 2.punktam ar 2007.gada 1.jūliju par valsts kompensāciju izmaksu atbildīgā iestāde – Juridiskās palīdzības administrācija nodrošinās valsts kompensācijas izmaksāšanu personām, kurām tīša noziedzīga nodarījuma rezultātā nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi.

Prognozējot minimālās mēneša darba algas apmēra palielināšanos 2008.gadā, attiecīgi palielināsies arī izmaksājamā summa katrai noziedzīgā nodarījumā cietušai personai, kurai saskaņā ar likumu ir tiesības saņemt valsts kompensāciju, ja noziedzīga nodarījuma rezultātā ir iestājusies personas nāve, cietušajam nodarīti smagi, vidēja smaguma miesas bojājumi vai noziedzīgais nodarījums bijis vērsts pret personas dzimumneaizskaramību.

Vienlaicīgi ar valsts kompensācijas apmēra palielināšanos, kā tas noteikts likuma pārejas noteikumu 3. punktā, kā arī palielinoties valstī noteiktajai minimālajai mēneša darba algai, Juridiskās palīdzības administrācijai valsts kompensāciju izmaksas nodrošināšanai 2008.gadā nepieciešams papildus finansējums. Līdz ar to, lai nodrošinātu valsts kompensāciju izmaksāšanu, ievērojot minimālās mēneša darba algas palielinājumu, nepieciešams izdarīt grozījumu likuma pārejas noteikumu 3.punktā, paredzot tā spēkā stāšanos 2009.gada 1.janvārī.

Likumprojekts paredz pagarināt likuma „Par valsts kompensāciju cietušajiem” pārejas noteikumu 3. punktā noteikto termiņu un noteikt, ka likuma 7.panta pirmā daļa stājas spēkā 2009.gada 1.janvārī. Līdz 2009.gada 1.janvārim vienam vardarbīgā noziedzīgā nodarījumā cietušajam izmaksājamās valsts kompensācijas maksimālais apmērs tiek noteikts piecu minimālo mēneša darba algu apmērā, un šā likuma 7.panta otrajā daļā noteiktās izmaksājamās kompensācijas apmērs tiek aprēķināts, par pamatu ņemot piecas minimālās mēneša darba algas.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par tiesu varu””

Tiesnešu statuss ir pielīdzināms rajona (pilsētas) tiesnešiem noteiktajam statusam. Līdz ar to kritēriji darba samaksas noteikšanai zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim jāpielīdzina rajona (pilsētas) tiesas tiesneša statusam. Gadījumā, ja kāds no kritērijiem rada nelabvēlīgāku tiesisko stāvokli, tad ir uzskatāms, ka vienlīdzības ievērošana nav panākama ar vēl citu kritēriju pasliktināšanu.

Saskaņā ar likumu zemesgrāmatu nodaļas tiesneša funkcijas atšķiras no rajona (pilsētas) tiesas tiesneša funkcijām, taču nav pamata uzskatīt, ka zemesgrāmatu nodaļas tiesneša pienākumi ir mazāk nozīmīgi, jo zemesgrāmatu nodaļas tiesneši realizē būtisku personas pamattiesību, proti – tiesību uz privātīpašumu, aizsardzību un tiesneša kļūda ieinteresētajām personām var radīt ievērojamus zaudējumus.

Šobrīd zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu darba atalgojums ir nekonkurētspējīgs. Līdz ar to ir jānosaka darba apjomam un raksturam atbilstošus atalgojuma aprēķināšanas kritērijus, kas nodrošinās vienlīdzības principa ievērošanu.

Nosakot būtiski atšķirīgus atalgojuma aprēķināšanas kritērijus, tiek pārkāpts vienlīdzības princips. Turklāt atalgojuma paaugstināšana, ir nepieciešama, arī lai novērstu kvalificētu un pieredzējušu zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu pāriešanu uz rajona (pilsētas) tiesām, brīvajām juridiskajām profesijām vai darbu privātstruktūrās, kas ir labāk atalgots.

Zemesgrāmatu nodaļas tiesneša algas pieauguma īstenošanai nepieciešamie izdevumi budžeta deficītu neradīs, jo ir plānots zemesgrāmatu kancelejas nodevas pieaugums, kā arī pieaug ieņēmumi no valsts nodevas par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā.

Likuma mērķis ir noteikt darba apjomam un raksturam atbilstošus atalgojuma aprēķināšanas kritērijus, paredzot zemesgrāmatu nodaļu tiesnešiem amatalgu aprēķināšanas koeficientu „3,5”.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2009. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi ārstniecības likumā”

2007. gada 15. martā izsludināts likums „Grozījumi Ārstniecības likumā” (likums stājās spēkā 2007. gada 29. martā), kas nosaka, ka, personas ievietošana likumā noteiktajos gadījumos psihiatriskās palīdzības sniegšanai psihiatriskās ārstniecības iestādē bez viņas piekrišanas ir iespējama vienīgi ar tiesas akceptu. Proti, psihiatru konsīlija pieņemto lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez pacienta piekrišanas ikvienā gadījumā jāizvērtē tiesai.

Attiecībā uz piespiedu psihiatrisko palīdzību un piespiedu psihiatrisko ārstēšanu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) 5. pants nosaka, ka piespiedu ievietošana psihiatriskajā ārstniecības iestādē notiek saskaņā ar likumā noteiktu kārtību un piespiedu ievietošana psihiatriskajā ārstniecības iestādē tiek izskatīta tiesā.

Tādējādi ar minētajiem grozījumiem likumā tika iekļauta piespiedu psihiatriskās palīdzības sniegšanas kārtība, paredzot, ka personas piespiedu hospitalizācija psihiatriskās palīdzības sniegšanai tiek izskatīta neatkarīgā un objektīvā tiesā jau 72 stundu laikā pēc hospitalizācijas. Kā arī likumā tika iekļauta norma, saskaņā ar kuru personai tiek paredzētas arī tiesības uz juridisko pārstāvību.

Taču Ārstniecības likuma šā brīža redakcijā ietvertās normas, kas nosaka kārtību, kādā persona psihiatriskās palīdzības sniegšanai ievietojama psihiatriskās ārstniecības iestādē bez viņas piekrišanas, saistītas ar vairākām būtiskām neskaidrībām attiecībā uz ar minētajiem grozījumiem noteikto tiesas funkciju realizēšanu, Latvijas Zvērinātu advokātu padomes norīkota zvērināta advokāta darbību šī materiāla izskatīšanā, kā arī pacienta tiesībām šajā procesā.

Ārstniecības likumā noteiktā kārtība, kādā tiesa izskata materiāla par personas ievietošu psihiatriskajā ārstniecības iestādē psihiatriskās palīdzības sniegšanai bez šīs personas piekrišanas, ir nepilnīga.

Psihiatriskās palīdzības pacienti, it īpaši piespiedu psihiatriskās palīdzības pacienti, ir uzskatāmi par tādām personām, kuru iespējas aizstāvēt savas tiesības un intereses ir ļoti ierobežotas. Līdz ar to, lemjot par personas ievietošanu psihiatriskā ārstniecības iestādē psihiatriskās palīdzības sniegšanai pret šīs personas gribu, jānodrošina tas, lai materiāla izskatīšanā piedalītos pacienta pārstāvis. Ārstniecības likuma šā brīža redakcijā noteikts, ka tiesa pacienta pārstāvības nodrošināšanai uzliek par pienākumu Latvijas Zvērinātu advokātu padomei norīkot zvērinātu advokātu. Taču ne likuma šā brīža redakcijā, ne citos normatīvajos aktos nav paredzēta atlīdzības nodrošināšana zvērinātam advokātam par veikto darbu šādās lietu kategorijās.

Sniedzot piespiedu psihiatrisko palīdzību, tiek ierobežota virkne personas tiesību un brīvību – tiesības uz brīvību un drošību, tiesības uz personas lietas taisnīgi izskatīšanu, kā arī tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību. Nepamatoti personu tiesību un brīvību aizskārumi var izraisīt personu sūdzību iesniegšanu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kas savukārt var novest pie mantisko kompensāciju izmaksas cietušajām personām no valsts budžeta.

Konvencijas 5. panta 1. punkta e) apakšpunkts paredz iespēju ierobežot tiesības uz brīvību personai, kura ir garīgi slima. Taču šādā gadījumā personai ir jābūt efektīvi pieejamiem visiem procesuālās aizsardzības mehānismiem savu ierobežoto tiesību aizsardzībai.

Līdz ar to nepieciešams veikt grozījumus Ārstniecības likumā, precizējot šobrīd noteikto materiāla par personas ievietošu psihiatriskajā ārstniecības iestādē psihiatriskās palīdzības sniegšanai bez šīs personas piekrišanas izskatīšanas kārtību.

Likumprojekts paredz precizēt Ārstniecības likuma šā brīža redakcijā noteikto kārtību, kādā tiesa izskata psihiatru konsīlija pieņemto lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu psihiatriskajā ārstniecības iestādē bez viņa piekrišanas.

Likumprojekts paredz noteikt kārtību, kādā psihiatru konsīlijs par pieņemto lēmumu par psihiatriskās palīdzības sniegšanu psihiatriskās ārstniecības iestādē bez pacienta piekrišanas paziņo procesā iesaistītajām personām, kā arī tiesai.

Ar likumprojektu ir precizēta kārtība, kādā tiesnesis izskata psihiatru konsīlija iesniegto lēmumu un citus dokumentus, kas pamato pacienta ievietošanu ārstniecības iestādē un lemj par psihiatru konsīlija lēmuma apstiprināšanu, ļaujot pacientam sniegt psihiatrisko palīdzību bez viņa piekrišanas uz noteiktu laiku, vai par atteikumu apstiprināt psihiatru konsīlija lēmumu.

Ievērojot apstākli, ka personas piespiedu ievietošana psihiatriskās ārstniecības iestādē saistīta ar būtisku personas tiesību un brīvību ierobežošanu, kā arī ņemot vērā to, ka taisnīga tiesas procesa izpratne ietver tiesības personai pārsūdzēt tiesneša pieņemtu lēmumu kādai augstākai institūcijai, likumprojekts nosaka kārtību, kādā var tikt pārskatīts un atcelts tiesneša pieņemtais lēmums par psihiatru konsīlija lēmuma apstiprināšanu vai atteikumu to apstiprināt.

Likumprojekts paredz papildināt Ārstniecības likumu, nosakot atlīdzības izmaksāšanas pamatu Latvijas Zvērinātu advokātu padomes norīkotam zvērinātam advokātam par veikto darbu, nodrošinot pacienta pārstāvību materiāla izskatīšanā. Likumprojekts nosaka, ka Latvijas Zvērinātu advokātu padomes norīkotajam advokātam par sniegto juridisko palīdzību un ar to saistītos citus atlīdzināmos izdevumus apmaksā saskaņā ar normatīvajos aktos par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības noteikto samaksas apmēru un kārtību noteiktos samaksas apmērus civillietās. Tas pamatots ar apstākli, ka vienīgi samaksas kārtība par sniegto juridisko palīdzību civillietās, kas noteikta Ministru kabineta 2006. gada 6. novembra noteikumos Nr. 920 „Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības veidiem, maksimālo stundu skaitu, samaksas apmēru un kārtību”, nodrošina atlīdzību par visu to juridisko darbību veikšanu, kuras var tikt īstenotas materiāla par psihiatriskās palīdzības sniegšanu bez pacienta piekrišanas izskatīšanā.

Tāpat likumprojekts paredz noteikt, ka pacienta pārstāvību var nodrošināt ne tikai Latvijas Zvērinātu advokātu padomes norīkots pārstāvis, bet arī cita persona.

Kā arī likumprojekts paredz papildināt Ārstniecības likuma šā brīža redakciju ļaujot pacientam pašam pēc iespējas iesaistīties jautājuma lemšanā par viņa ievietošu psihiatriskās ārstniecības iestādē psihiatriskās palīdzības sniegšanai un realizēt savas tiesības, tai skaitā, ja pacienta veselības stāvoklis to ļauj, nodrošina iespēju pacientam piedalīties materiāla izskatīšanā vai nodrošina kvalitatīvu pacienta interešu pārstāvību.

Likumprojekts „Grozījumi Latvijas Republikas Advokatūras likumā”

Pašreiz Latvijas Zvērinātu advokātu padome (turpmāk – Padome) saskaņā ar Latvijas Republikas Advokatūras likumu (turpmāk – LRAL) uzdod advokātiem tiesās un pirmstiesas izmeklēšanas iestādēs pēc nozīmējuma vest krimināllietas. Saskaņā ar LRAL 52. pantu krimināllietās advokāti uzņemas aizstāvēt aizturētos, aizdomās turētos, apsūdzētos un notiesātos vai nu pēc vienošanās ar viņiem vai viņu pārstāvjiem, vai tiesas priekšsēdētāja, procesa virzītāja, kā arī Padomes uzdevumā. Pamatojoties uz LRAL 55. pantu, advokāti nevar atteikties no viņiem dotā uzdevuma pildīšanas, nenorādot pamatotus iemeslus.

Ja tiesas priekšsēdētājs, procesa virzītājs vai Padome uzdevusi advokātam vest pēc nozīmējuma krimināllietu, šim advokātam likumā noteiktajā kārtībā par lietas vešanu piespriežama atlīdzība no valsts budžeta līdzekļiem.

Praksē pastāvošās problēmas:

1) no Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) un Valsts nodrošinātā juridiskās palīdzības likuma (turpmāk – VNJPL) regulējuma viennozīmīgi neizriet, ka institūcija, kurai uzticēta juridiskās palīdzības nodrošināšana, ir Juridiskās palīdzības administrācija (turpmāk – JPA). Līdz ar ko praksē pastāv problēma, ka procesa virzītājs vēršas JPA, lūdzot nodrošināt personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, valsts nodrošinātu aizstāvību kriminālprocesā. Savukārt JPA saskaņā ar pašreizējo normatīvo aktu regulējumu nevar nodrošināt aizstāvja norīkošanu kriminālprocesā, bet vēršas Padomē ar ierosinājumu Padomei, izmantojot LRAL noteikto kompetenci, nodrošināt advokātu aizstāvības veikšanai.

2) procesa virzītājam praksē pastāv problēmas nodrošināt aizstāvi kriminālprocesā (piemēram, advokāts atsakās sniegt valsts nodrošināto juridisko palīdzību kriminālprocesā attiecīgajā laikā, atsaucoties uz aizņemtību citās lietās vai cita iemesla dēļ; advokāti nelabprāt sadarbojas zemās samaksas dēļ).

3) joprojām advokātiem maza interese slēgt ar JPA līgumus, proti, no 2005. gada 1. oktobra līdz 2007. gada 1. jūnijam noslēguši 93 zvērināti advokāti juridiskās palīdzības līgumus ar JPA. Lai nodrošinātu KPL normu īstenošanu, JPA jānoslēdz juridiskās palīdzības līgumi vismaz ar 200-250 advokātiem.

Turklāt JPA tiesību aktos nav noteikta kompetence uzlikt par pienākumu advokātiem uzņemties valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu krimināllietās, jo JPA sadarbība ar advokātiem ir balstīta uz labprātīgas vienošanās principa. Neapmierinošas sadarbības rezultāta sekas ir noslēgtā līguma laušana. Vienīgi Padomei normatīvajos aktos ir noteiktas tiesības uzdot advokātam veikt valsts apmaksātu aizstāvību vai pārstāvību kriminālprocesā un noteikta kompetence par likumu un citu normatīvo aktu pārkāpšanu var ierosināt disciplinārlietu pēc personu sūdzībām vai pēc pašas iniciatīvas. Turklāt pašreiz pastāv Padomes apstiprināti 34 tiesu teritoriju zvērinātu advokātu vecākie, kuru pienākums ir koordinēt tiesas rajona praktizējošo zvērinātu advokātu darbu, vedot krimināllietas, tiesu priekšsēdētāju, pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu vadītāju vai Padomes uzdevumā.

Ņemot vērā minēto, nepieciešams noteikt optimālu un savlaicīgu advokātu aicināšanas kārtību kriminālprocesā ar mērķi savlaicīgi nodrošināt personai likumā paredzētās tiesības uz advokāta sniegto juridisko palīdzību kriminālprocesā, ņemot vērā KPL noteiktās personu tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā, jau pašreiz normatīvajos aktos noteikto Padomes kompetenci un pastāvošo zvērinātu advokātu vecāko institūtu, JPA darbības mērķi, noteiktās funkcijas un uzdevumus, kā arī izvērtējot juridiskās palīdzības līguma slēgšanas nozīmi ar JPA valsts apmaksātās aizstāvības vai pārstāvības nodrošināšanai kriminālprocesā.

LRAL 58. pants noteic, ka zvērinātu advokātu atlīdzības taksi un citus atlīdzināmos izdevumus, kas radušies zvērinātam advokātam, sniedzot juridisko palīdzību, nosaka Ministru kabinets. 2005. gada 1. jūnijā stājās spēkā Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums, savukārt 2005. gada 1. oktobrī stājās spēkā KPL. Pamatojoties uz šajos likumos noteiktajiem Ministru kabinetam deleģējumiem, izdoti 2006. gada 6. novembra Ministru kabineta noteikumi Nr. 920 „Noteikumi par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības veidiem, maksimālo stundu skaitu, samaksas apmēru un kārtību”, kas noteic krimināllietās, civillietās un administratīvajās lietās valsts apmaksātās juridiskās palīdzības samaksas un citu atlīdzināmo izdevumu apmērus un to samaksas kārtību. Tādējādi advokātu atlīdzības apmērs un citu atlīdzināmo izdevumu apmērs un to samaksas kārtība valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanas gadījumos ir jau reglamentēta, līdz ar ko tās noteikšana, izdodot no LRAL 58. panta Ministru kabineta noteikumus, nav nepieciešama.

Advokāta darbības galvenais pamatprincips ir pirms juridiskās palīdzības sniegšanas noslēgt rakstisku vienošanos ar klientu par uzņemšanos vest lietu, norādot sniedzamo juridiskās palīdzības veidu, apjomu, un, par samaksas apmēru atbilstoši advokāta pieredzei, zināšanu līmenim un konkurētspējai, kā arī klienta maksātspējai. Līdz ar ko advokāts ar klientu savstarpēji vienojās par samaksas apmēru. Ņemot vērā normatīvajos aktos reglamentēto advokāta statusu un darbības principus, zvērinātu advokātu atlīdzības apmēru un citus atlīdzināmos izdevumus, kas radušies zvērinātam advokātam, sniedzot juridisko palīdzību, un to apmērus, kas būtu ņemami vērā, advokātam un klientam, slēdzot vienošanos, valsts tiešā veidā nevar regulēt, izdodot Ministru kabineta noteikumus. Taču LRAL reglamentē situācijas, kuru iestāšanās gadījumā advokāta atlīdzības apmērs būtu tomēr nosakāms. Spēkā esošā LRAL 57. pants nosaka, ka zvērināti advokāti attiecībā uz atlīdzības apmēru par lietas vešanu rakstveidā vienojas ar klientu, bet ja šādas vienošanās nav, atlīdzību nosaka pēc takses. LRAL 57. pantā minētais gadījums attiecas uz neraksturīgām situācijām, kad kādu iemeslu dēļ starp zvērinātu advokātu un klientu pirms juridiskās palīdzības sniegšanas fakta nebija iespējams noslēgt rakstisku vienošanos par uzņemšanos vest lietu un par samaksas apmēru, bet vienīgi panākta par to mutiska vienošanās. Taču pēc juridiskās palīdzības saņemšanas klients atsakās maksāt mutiskās vienošanās ceļā noteikto atlīdzības apmēru, kā rezultātā izveidojās strīds starp advokātu un klientu par atlīdzināmo atlīdzības apmēru. Līdz ar ko likumā ir nosakāms mehānisms šādu strīdus situāciju risināšanai. LRAL 34. pants nosaka Padomei tiesības noteikt atlīdzības lielumu advokātam pēc takses, ja viņam ar klientu šajā ziņā ir domstarpības un ja starp viņiem nav noslēgta rakstveida vienošanās. Līdz ar ko normatīvajos aktos nosakāms minimālais atlīdzības apmērs, ko būtu tiesīgs saņemt advokāts par sniegto juridisko palīdzību klientam. Taču vienlaicīgi jāatzīmē, ka valsts iejaukšanās advokāta un klienta savstarpējās attiecībās jābūt samērīgai, nosakot šādās situācijās samaksas apmēru, kuru pamatā ir advokāta un klienta savstarpēja vienošanās par samaksas apmēru. Ņemot vērā minēto, nav lietderīgi izdot Ministru kabinetam noteikumus, kas piemērojami vienai neraksturīgai situācijai. Līdz ar ko likumprojektā nosakāms, kāds atlīdzības apmērs nosakāms šādās strīdus situācijās. gadījumā, ja atlīdzības apmērs nesasniegs to atlīdzības apmēru, par ko bija vienojies advokāts un klients, advokātam ir tiesības pārējo atlīdzības summas daļu prasīt tiesvedības ceļā vispārējā civilprocesuālā kārtībā. Ņemot vērā, ka advokātam, sniedzot juridisko palīdzību klientam, var rasties ar citi ar tās sniegšanu saistītie izdevumi (ceļa, uzturēšanās un ar rakstveida pierādījumu iegūšanu radušies izdevumi), likumprojektā nosakāms, kādus citus izdevumus advokātam ir tiesības saņemt un kādā apmērā.

Likumprojekts paredz, ka Padome nodrošina un koordinē zvērinātus advokātus un zvērinātu advokātu palīgus valsts nodrošinātās aizstāvības vai pārstāvības veikšanai kriminālprocesā pēc procesa virzītāju pieprasījuma un normatīvajos aktos noteiktajos gadījumos citās lietās caur zvērinātu advokātu vecāko institūtu.

Likumprojekts noteic zvērinātu advokātu vecāko tiesības un pienākumus aizstāvja aicināšanas kriminālprocesā nodrošināšanai un koordinēšanai un atbildību par zvērināta advokāta vecākā pienākumu veikšanu.

Likumprojekts paredz zvērinātiem advokātiem pienākumu veikt valsts apmaksāto pārstāvību vai aizstāvību kriminālprocesā atbilstoši Padomes sastādītajam dežūras grafikam vai šajā likumprojektā noteiktajos gadījumos zvērinātu advokātu vecākā uzdevumā.

Likumprojekts paredz, ka zvērinātu advokātu un zvērinātu advokātu palīgu valsts apmaksātās aizstāvības vai pārstāvības nodrošināšanai un koordinēšanai tiek piešķirts finansējums no valsts budžetā šim mērķim paredzētiem līdzekļiem.

Likumprojektā paredzēts Ministru kabinetam izdot noteikumus, kas noteic zvērinātu advokātu vecākā atlīdzības noteikšanas kārtību un apmērus, atlīdzināmo izdevumu veidus, atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanas kārtību un apmērus, kā arī zvērinātu advokātu vecākā atlīdzības un atlīdzināmo izdevumu piešķiršanas kārtību un pārskata par minēto finanšu līdzekļu izlietojuma saturu un iesniegšanas kārtību. Ministru kabineta noteikumi noteiks kritērijus zvērinātu advokātu vecāko atlīdzības apmēra noteikšanai, pēc kuriem vadoties Latvijas Zvērinātu advokātu padome noteiks atlīdzības apmēru konkrētās tiesu rajona teritorijas zvērinātu advokātu vecākajam, bet nenoteiks konkrēta tiesu rajona zvērinātu advokātu vecākā atlīdzības apmēru (konstantu summu).

Ministru kabineta noteikumi noteiks atlīdzināmo izdevumu veidus, to apmēru noteikšanas kritērijus, pēc kuriem vadoties Latvijas Zvērinātu advokātu padome noteiks konkrētās tiesu rajona teritorijas zvērinātu advokātu vecākā atlīdzināmo izdevumu apmēru.

Ministru kabineta noteikumi noteiks kārtību, kādā Juridiskās palīdzības administrācija no tai piešķirtajiem šim mērķim paredzētajiem valsts budžeta līdzekļiem pārskaita Latvijas Zvērinātu advokātu padomei finansējumu un saņem no Latvijas Zvērinātu advokātu padomes atskaiti par piešķirtā finansējuma izlietošanu.

Likumprojekts paredz, ka Padomes kompetencē ietilpst no valsts budžetā piešķirtā finansējuma tiesu rajonu teritoriju zvērinātu advokātu vecākajiem administrēšana, nosakot atlīdzības apmēru un atlīdzināmo izdevumu apmēru un atlīdzības un atlīdzināmo izdevumu samaksas kārtību.

Likumprojektā precizēts piemērojamais zvērinātu advokātu atlīdzības un citu atlīdzināmo izdevumu apmērs strīdus gadījumos starp zvērinātu advokātu un klientu, kad starp viņiem nav noslēgta rakstveida vienošanās.

Likumprojekts paredz Padomei deleģējumu izdot iekšējos normatīvos aktus, nosakot kārtību, kādā zvērinātu advokātu vecākie nodrošina un organizē tiesas rajona teritorijā praktizējošu zvērinātu advokātu un zvērinātu advokātu palīgu darbu un apmaksā valsts nodrošinātās aizstāvības un pārstāvības veikšanas rezultātā radušos izdevumus.

Likumprojektā paredzēti pārejas noteikumi, kuri paredz ne vēlāk kā līdz 2008. gada 1. februārim Padomei veikt noteiktas darbības, lai nodrošinātu sekmīgu advokātu aicināšanas kārtības kriminālprocesā koordinēšanu un zvērinātu advokātu vecāko darbības nodrošināšanu.

Likumprojekta 2008. gadā nodrošināt piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros, finansējot no programmas „Juridiskās palīdzības nodrošināšana”, veicot šīs programmas ietvaros līdzekļu pārdali starp pasākumiem. JPA 2007. gadā budžetā mērķim – zvērinātu advokātu vecākajiem atlīdzībai par valsts apmaksātās aizstāvības vai pārstāvības nodrošināšanas un koordinēšanas funkcijas veikšanu kriminālprocesā – nav paredzēti valsts budžeta līdzekļi Likumprojektā ietverto normu īstenošanai. 2008. gadā šim mērķim līdzekļi arī nav paredzēti.

Lai nodrošinātu budžeta programmu atbilstību politikas programmām, kas paredzēta ieviešot Tieslietu ministrijas institucionālās darbības stratēģijas sistēmu 2007.-2009. gadam, nepieciešams paredzēt programmai „Juridiskās palīdzības nodrošināšana” jaunu mērķi – zvērinātu advokātu aicināšanas koordinēšanai valsts nodrošinātās aizstāvības vai pārstāvības veikšanai kriminālprocesā caur zvērinātu advokātu vecāko institūtu. Tas nozīmē 4. pasākumu programmai „Juridiskās palīdzības nodrošināšana”.

Tieslietu ministrijas priekšlikumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu turpmākajos gados skatīt Ministru kabinetā vienlaicīgi ar visu ministriju budžeta prioritāšu pieteikumiem kārtējā gada valsts budžeta likumprojekta sagatavošanas un izskatīšanas procesā. Aprēķini veikti atbilstoši Ministru kabineta 2007. gada 26. jūnija protokollēmuma Nr. 37 48.§ noteiktajam, ka minimālās mēnešalgas apmērs no 2008. gada 1. janvāra ir Ls 160.

Vienlaicīgi jāatzīmē, ka nav prognozējams kriminālprocesu skaita pieaugums vai samazināšanās pirmstiesas stadijā un līdz ar to arī izskatāmo krimināllietu lietu skaits tiesvedības stadijā, kurās tiek pieaicināts valsts apmaksāts advokāts, kuram samaksa par sniegto juridisko palīdzību un citi ar tās sniegšanu saistītie atlīdzināmie izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem.

Nepieciešamais valsts budžeta līdzekļu apmērs šiem gadījumiem plānots, ņemot vērā pieejamo statistisku par pirmstiesas izmeklēšanas darbību skaitu kriminālprocesā, kriminālprocesu skaitu visās tiesu instancēs, pieņemot, ka 45% gadījumos tiek aicināts valsts apmaksāts advokāts, prognozi par advokātu iesniegto paziņojumu skaita pieaugumu, atlīdzības apmēra palielināšanos un jaunu apmaksājamo valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības veidu ieviešanu.

Līdz ar to kriminālprocesu skaita pirmstiesas stadijā un tiesvedības stadijā samazinājuma gadījumā, kurās tiek pieaicināts valsts apmaksāts advokāts, kam samaksa par sniegto juridisko palīdzību un citi ar to sniegšanu saistītie atlīdzināmie izdevumi tiek segti no valsts budžeta līdzekļiem, advokāta samaksai un citu ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu saistīto atlīdzināmo izdevumu segšanai nepieciešamo budžeta līdzekļu apmērs var samazināties, kā rezultātā var veidoties šim mērķim paredzēto budžeta līdzekļu ietaupījums.

Papildus ir sagatavoti likumprojekti „Grozījumi Kriminālprocesa likumā” un „Grozījumi Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā” un ir nepieciešams nodrošināt, ka šis likumprojekts stājas spēkā vienlaikus ar likumprojektiem „Grozījumi Kriminālprocesa likumā” un „Grozījumi Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā”.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā””

Pašreiz Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums (turpmāk – VNJPL) reglamentē valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības nodrošināšanas un sniegšanas kārtību ārpustiesas un tiesvedības stadijā civillietās, krimināllietās cietušajam un administratīvajās lietās.

Juridiskās palīdzības administrācijas (turpmāk – JPA) funkcijas ir veicināt fiziskās personas tiesības uz taisnīgu tiesas aizsardzību, nodrošināt valsts garantētu finansiālu atbalstu juridiskās palīdzības saņemšanai un apsaimniekot līdzekļus, kas paredzēti valsts nodrošinātai juridiskajai palīdzībai.

JPA izskata personu pieprasījumus par juridiskās palīdzības piešķiršanu, piešķir vai atsaka piešķirt juridisko palīdzību civillietās, krimināllietās cietušajiem un administratīvajās lietās un norīko juridiskās palīdzības sniedzējus, slēdz juridiskās palīdzības līgumus ar personām, kuras saskaņā ar VNJPL var būt par juridiskās palīdzības sniedzējiem un izmaksā atlīdzību juridiskās palīdzības sniedzējiem par sniegto juridisko palīdzību civillietās, administratīvajās lietās, kā arī advokātiem, kuri snieguši juridisko palīdzību pēc procesa virzītāja uzaicinājuma kriminālprocesā.

JPA darbība valsts aizstāvības nodrošināšanā kriminālprocesā ir atšķirīga, jo JPA neizvērtē juridiskās palīdzības nepieciešamību un apjomu aizstāvībai, un nenorīko advokātu, bet veic samaksu par advokātu veikto darbību saskaņā ar procesa virzītāja aicinājumu. Pašreizējā situācijā procesa virzītājs lemj par aizstāvja nepieciešamību kriminālprocesā un nodrošina tā uzaicināšanu.

Praksē pastāvošās problēmas:

1) no Kriminālprocesa likuma (turpmāk – KPL) un VNJPL regulējuma viennozīmīgi neizriet, ka institūcija, kurai uzticēta juridiskās palīdzības nodrošināšana, ir JPA. Līdz ar ko praksē pastāv problēma, ka procesa virzītājs vēršas JPA, lūdzot nodrošināt personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, valsts nodrošinātu aizstāvību kriminālprocesā. Savukārt JPA saskaņā ar pašreizējo normatīvo aktu regulējumu nevar nodrošināt aizstāvja norīkošanu kriminālprocesā, bet vēršas Latvijas Zvērinātu advokātu padomē (turpmāk – Padome) ar ierosinājumu Padomei, izmantojot Latvijas Republikas Advokatūras likumā noteikto kompetenci, nodrošināt advokātu aizstāvības veikšanai.

2) procesa virzītājam praksē pastāv problēmas nodrošināt aizstāvi kriminālprocesā (piemēram, advokāts atsakās sniegt valsts nodrošināto juridisko palīdzību kriminālprocesā attiecīgajā laikā, atsaucoties uz aizņemtību citās lietās vai cita iemesla dēļ; advokāti nelabprāt sadarbojas zemās samaksas dēļ).

3) joprojām advokātiem maza interese slēgt ar JPA līgumus, proti, no 2005. gada 1. oktobra līdz 2007. gada 1. jūnijam noslēguši 93 zvērināti advokāti juridiskās palīdzības līgumus ar JPA. Lai nodrošinātu KPL normu īstenošanu, JPA jānoslēdz juridiskās palīdzības līgumi vismaz ar 200-250 advokātiem.

Turklāt JPA tiesību aktos nav noteikta kompetence uzlikt par pienākumu advokātiem uzņemties valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu krimināllietās, jo JPA sadarbība ar advokātiem ir balstīta uz labprātīgas vienošanās principa. Neapmierinošas sadarbības rezultāta sekas ir noslēgtā līguma laušana. Vienīgi Padomei normatīvajos aktos ir noteiktas tiesības uzdot advokātam veikt valsts apmaksātu aizstāvību vai pārstāvību kriminālprocesā un noteikta kompetence par likumu un citu normatīvo aktu pārkāpšanu var ierosināt disciplinārlietu pēc personu sūdzībām vai pēc pašas iniciatīvas. Turklāt pašreiz pastāv Padomes apstiprināti 34 tiesu teritoriju zvērinātu advokātu vecākie, kuru pienākums ir koordinēt tiesas rajona praktizējošo zvērinātu advokātu darbu, vedot krimināllietas, tiesu priekšsēdētāju, pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu vadītāju vai Padomes uzdevumā.

Ņemot vērā minēto, nepieciešams noteikt optimālu un savlaicīgu advokātu aicināšanas kārtību kriminālprocesā ar mērķi savlaicīgi nodrošināt personai likumā paredzētās tiesības uz advokāta sniegto juridisko palīdzību kriminālprocesā, ņemot vērā KPL noteiktās personu tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā, jau pašreiz normatīvajos aktos noteikto Padomes kompetenci un pastāvošo zvērinātu advokātu vecāko institūtu, JPA darbības mērķi, noteiktās funkcijas un uzdevumus, kā arī izvērtējot juridiskās palīdzības līguma slēgšanas nozīmi ar JPA valsts apmaksātās aizstāvības vai pārstāvības nodrošināšanai kriminālprocesā.

Saskaņā ar KPL un VNJPL regulējumu ir neskaidri noteiktas personas, kurai nodarīts kaitējums (privātās apsūdzības lietās), un noziedzīgā nodarījumā cietušā (publiskās apsūdzības lietās) tiesības saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību un institūcijas, kuras to nodrošina. Tādejādi nepieciešams noteikt saprotamu un vienotu kārtību saņemt personām juridisko palīdzību privātās apsūdzības lietās un publiskās apsūdzības lietās.

Papildus ar Ministru kabineta 2006. gada 6. novembra sēdes protokollēmuma Nr. 57 17.§ 4. punktu Tieslietu ministrijai tika dots uzdevums sagatavot un līdz 2007. gada 1. jūnijam iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu par grozījumiem KPL 84. panta otrajā daļā un likumprojektu par grozījumiem VNJPL 5. panta trešajā daļā, precizējot Ministru kabinetam noteikto deleģējumu attiecībā par citu ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu saistīto izdevumu samaksas apmēru un kārtību.

Likumprojekts paredz precīzāk definēt JPA kompetenci valsts apmaksātās aizstāvības vai pārstāvības nodrošināšanā kriminālprocesā.

Likumprojektā tiek noteikts juridiskās palīdzības apjoms noziedzīgā nodarījumā cietušajai personai privātās apsūdzības celšanai ārpustiesas un tiesvedības stadijā.

Likumprojektā tiek noteikts, ka valsts nodrošināts advokāts kā aizstāvis vai pārstāvis publiskās apsūdzības lietās tiek uzaicināts KPL noteiktajos gadījumos un kārtībā, bet privātās apsūdzības gadījumos, personai pārstāvis tiek nodrošināts VNJPL noteiktajā kārtībā.

Likumprojekts paredz Ministru kabinetam izdot noteikumus par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības veidiem, apjomu, samaksas apmēru un ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu saistītiem atlīdzināmiem izdevumiem, to apmēru un izmaksas kārtību.

Likumprojektā noteikto normu īstenošanu 2008. gadā nodrošināt piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros, finansējot no programmas „Juridiskās palīdzības nodrošināšana”. Tieslietu ministrijas priekšlikumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu turpmākajos gados skatīt Ministru kabinetā vienlaicīgi ar visu ministriju budžeta prioritāšu pieteikumiem kārtējā gada valsts budžeta likumprojekta sagatavošanas un izskatīšanas procesā.

Papildus ir sagatavoti likumprojekti „Grozījumi Kriminālprocesa likumā” un „Grozījumi Latvijas Republikas Advokatūras likumā” un ir nepieciešams nodrošināt, ka šis likumprojekts stājas spēkā vienlaikus ar likumprojektiem „Grozījumi Kriminālprocesa likumā” un „Grozījumi Latvijas Republikas Advokatūras likumā”.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Kriminālprocesa likumā”

2005. gada 1. oktobrī stājās spēkā Kriminālprocesa likums (turpmāk – KPL), kurā:

1) noteikts personu loks, kas var būt par aizstāvi kriminālprocesā: zvērināts advokāts, zvērināta advokāta palīgs, Eiropas Savienības dalībvalsts pilsonis, kurš ieguvis advokāta kvalifikāciju kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, ārvalsts advokāts saskaņā ar Latvijas Republikas saistošu starptautisko līgumu par juridisko palīdzību;

2) noteiktas personai tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā (persona šīs tiesības var īstenot pati vai uzaicināt aizstāvi. gadījumos, ja persona sava mantiskā stāvokļa dēļ nevar vienoties ar aizstāvi, valsts nodrošina tai aizstāvību, ja tā vēlas aizstāvi vai likumā noteiktajos gadījumos, kad aizstāvja piedalīšanās ir obligāta);

3) paredzēts, ka noteiktos gadījumos advokātu nodrošināšanu veic institūcija, kurai uzticēta juridiskās palīdzības nodrošināšana, slēdzot vienošanos ar advokātu;

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums (turpmāk – VNJPL) spēkā stājās 2005. gada 1. jūnijā. Institūcija – Juridiskās palīdzības administrācija (turpmāk – JPA) – vēl nebija izveidota (JPA darbību uzsāka ar 2006. gada 1. janvāri), šīs institūcijas funkcijas līdz administrācijas izveidei veica Tieslietu ministrijas (turpmāk – TM) struktūrvienība. Šajā periodā advokāti neslēdza līgumus par juridiskās palīdzības sniegšanu kriminālprocesā aizstāvības nodrošināšanai. TM slēdza līgumus ar personām, kuras saskaņā ar likumu var būt par juridiskās palīdzības sniedzējiem un nodrošināja juridiskās palīdzības sniegšanu civillietās, administratīvajās lietās un krimināllietās cietušajiem. Saskaņā ar šī likuma pārejas noteikumu 5. punktu likuma 6. nodaļa „Juridiskā palīdzība krimināllietās” stājās spēkā vienlaikus ar KPL, kas noteic, ka aizstāvis tiek nodrošināts kriminālprocesā noteiktajā kārtībā. Tādejādi viennozīmīgi neizriet, ka institūcija, kurai uzticēta juridiskās palīdzības nodrošināšana, ir JPA.

4) noteikts advokātu aicināšanas kārtības pārejas periods, paredzot, ka procesa virzītājiem izņēmuma kārtā ir tiesības līdz 2008. gada 1. janvārim uzaicināt aizstāvi, kas nav noslēdzis līgumu ar JPA, aizstāvības nodrošināšanai;

Pašreizējā situācijā procesa virzītājs lemj par aizstāvja nepieciešamību kriminālprocesā un nodrošina tā uzaicināšanu.

5) aizstāvības nodrošināšanai kriminālprocesā netiek vērtēta personai juridiskās palīdzības nepieciešamība un juridiskās palīdzības apjoms.

KPL noteiktajos gadījumos personai ir noteiktas tiesības uz aizstāvību, kuras persona var īstenot pati vai uzaicināt aizstāvi. gadījumos, ja persona sava mantiskā stāvokļa dēļ nevar vienoties ar aizstāvi, valsts nodrošina tai aizstāvību, ja tā vēlas aizstāvi vai likumā noteiktajos gadījumos, kad aizstāvja piedalīšanās ir obligāta. Saskaņā ar KPL 85. panta otro daļu personai ir tiesības uz atbrīvošanu no samaksas par aizstāvja palīdzību, kas tādā gadījumā tiek segta no valsts līdzekļiem. Lēmumu par aizstāvja palīdzības apmaksāšanu no valsts līdzekļiem pieņem izmeklēšanas tiesnesis pirmstiesas procesā vai tiesa iztiesāšanā.

Praksē pastāvošās problēmas:

1) no KPL un VNJPL regulējuma viennozīmīgi neizriet, ka institūcija, kurai uzticēta juridiskās palīdzības nodrošināšana, ir JPA. Līdz ar ko praksē pastāv problēma, ka procesa virzītājs vēršas JPA, lūdzot nodrošināt personām, kurām ir tiesības uz aizstāvību, valsts nodrošinātu aizstāvību kriminālprocesā. Savukārt JPA saskaņā ar pašreizējo normatīvo aktu regulējumu nevar nodrošināt aizstāvja norīkošanu kriminālprocesā, bet vēršas Latvijas Zvērinātu advokātu padomē (turpmāk – Padome) ar ierosinājumu Padomei, izmantojot Latvijas Republikas Advokatūras likumā noteikto kompetenci, nodrošināt advokātu aizstāvības veikšanai.

2) procesa virzītājam praksē pastāv problēmas nodrošināt aizstāvi kriminālprocesā (piemēram, advokāts atsakās sniegt valsts nodrošināto juridisko palīdzību kriminālprocesā attiecīgajā laikā, atsaucoties uz aizņemtību citās lietās vai cita iemesla dēļ; advokāti nelabprāt sadarbojas zemās samaksas dēļ).

3) joprojām advokātiem maza interese slēgt ar JPA līgumus, proti, no 2005. gada 1. oktobra līdz 2007. gada 1. jūnijam noslēguši 93 zvērināti advokāti juridiskās palīdzības līgumus ar JPA. Lai nodrošinātu KPL normu īstenošanu, JPA jānoslēdz juridiskās palīdzības līgumi vismaz ar 200–250 advokātiem.

Turklāt JPA tiesību aktos nav noteikta kompetence uzlikt par pienākumu advokātiem uzņemties valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu krimināllietās, jo JPA sadarbība ar advokātiem ir balstīta uz labprātīgas vienošanās principa. Neapmierinošas sadarbības rezultāta sekas ir noslēgtā līguma laušana. Vienīgi Padomei normatīvajos aktos ir noteiktas tiesības uzdot advokātam veikt valsts apmaksātu aizstāvību vai pārstāvību kriminālprocesā un noteikta kompetence par likumu un citu normatīvo aktu pārkāpšanu var ierosināt disciplinārlietu pēc personu sūdzībām vai pēc pašas iniciatīvas. Turklāt pašreiz pastāv Padomes apstiprināti 34 tiesu teritoriju zvērinātu advokātu vecākie, kuru pienākums ir koordinēt tiesas rajona praktizējošo zvērinātu advokātu darbu, vedot krimināllietas, tiesu priekšsēdētāju, pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu vadītāju vai Padomes uzdevumā.

Ņemot vērā minēto, nepieciešams noteikt optimālu un savlaicīgu advokātu aicināšanas kārtību kriminālprocesā ar mērķi savlaicīgi nodrošināt personai likumā paredzētās tiesības uz advokāta sniegto juridisko palīdzību kriminālprocesā, ņemot vērā KPL noteiktās personu tiesības uz aizstāvību kriminālprocesā, jau pašreiz normatīvajos aktos noteikto Padomes kompetenci un pastāvošo zvērinātu advokātu vecāko institūtu, JPA darbības mērķi, noteiktās funkcijas un uzdevumus, kā arī izvērtējot juridiskās palīdzības līguma slēgšanas nozīmi ar JPA valsts apmaksātās aizstāvības vai pārstāvības nodrošināšanā kriminālprocesā.

Saskaņā ar KPL un VNJPL regulējumu ir neskaidri noteiktas personas, kurai nodarīts kaitējums (privātās apsūdzības lietās), un noziedzīgā nodarījumā cietušā (publiskās apsūdzības lietās) tiesības saņemt valsts nodrošināto juridisko palīdzību un institūcijas, kuras to nodrošina. Tādejādi nepieciešams noteikt saprotamu un vienotu kārtību saņemt personām juridisko palīdzību privātās apsūdzības lietās un publiskās apsūdzības lietās.

Papildus ar Ministru kabineta 2006. gada 6. novembra sēdes protokollēmuma Nr. 57 17.§ 4. punktu Tieslietu ministrijai tika dots uzdevums sagatavot un līdz 2007. gada 1. jūnijam iesniegt izskatīšanai Ministru kabinetā likumprojektu par grozījumiem KPL 84. panta otrajā daļā un likumprojektu par grozījumiem VNJPL 5. panta trešajā daļā, precizējot Ministru kabinetam noteikto deleģējumu attiecībā par citu ar valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības sniegšanu saistīto izdevumu samaksas apmēru un kārtību.

Likumprojektā tiek noteikts zvērināta advokāta pienākums piedalīties lietā no uzdevuma pieņemšanas brīža, ja aizstāvamā persona KPL noteiktajā kārtībā ieguvusi tiesības uz aizstāvību, vai gadījumos, kad pieņemts procesa virzītāja lēmums par cietušā (nepilngadīgā, pilngadīgas) interešu pārstāvību, līdz kriminālprocesa pabeigšanai.

Likumprojektā tiek noteikts, ka procesa virzītājs:

1) neslēdz vienošanos par aizstāvības nodrošināšanu un nevar aicināt konkrētu advokātu par aizstāvi, bet nodrošina personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību, ar nepieciešamo informāciju un dod tai iespēju izmantot sakaru līdzekļus aizstāvja uzaicināšanai;

2) paziņo likumprojektā noteiktajos gadījumos attiecīgās tiesu rajona teritorijas zvērinātu advokātu vecākajam par nepieciešamību nodrošināt aizstāvi vai pārstāvi kriminālprocesā;

3) uzaicina advokātu atbilstoši Padomes sastādītam advokātu dežūru grafikam aizstāvības vai pārstāvības nodrošināšanai atsevišķo procesuālo darbību veikšanā.

Likumprojektā precizēts deleģējums Ministru kabinetam noteikt advokātam par valsts apmaksātās aizstāvības nodrošināšanu personai, kura nav noslēgusi vienošanos ar aizstāvi, vai par pārstāvības nodrošināšanu personai, ja ir apgrūtināta vai citādi nav nodrošināta personas tiesību un interešu aizsardzība, samaksas apmēru un ar aizstāvību un pārstāvību saistītos atlīdzināmos izdevumus, to apmēru un izmaksas kārtību.

Likumprojektā noteikto normu īstenošanu 2008. gadā nodrošināt piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros, finansējot no programmas „Juridiskās palīdzības nodrošināšana”. Tieslietu ministrijas priekšlikumu par papildu valsts budžeta līdzekļu piešķiršanu turpmākajos gados skatīt Ministru kabinetā vienlaicīgi ar visu ministriju budžeta prioritāšu pieteikumiem kārtējā gada valsts budžeta likumprojekta sagatavošanas un izskatīšanas procesā.

Papildus ir sagatavoti likumprojekti „Grozījumi Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā” un „Grozījumi Latvijas Republikas Advokatūras likumā” un ir nepieciešams nodrošināt, ka šis likumprojekts stājas spēkā vienlaikus ar likumprojektiem „Grozījumi Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likumā” un „Grozījumi Latvijas Republikas Advokatūras likumā”.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Krimināllikumā”

Ar Ministru kabineta 2006. gada 14. jūlija rīkojumu Nr. 527 tika atbalstīts Tieslietu ministrijas izstrādātās koncepcijas "Par izmaiņām nosacītās notiesāšanas piemērošanā" (turpmāk – koncepcija) kopsavilkumā ietvertais risinājuma 2. variants un Tieslietu ministrija noteikta par atbildīgo institūciju koncepcijas īstenošanā.

Koncepcijā ietvertais risinājuma 2. variants paredz precizēt nosacīta soda piemērošanas reglamentāciju Krimināllikumā (turpmāk – KL), lai nebūtu iespējams sodu piemērot nosacīti par jebkuru noziedzīgu nodarījumu uz jebkuru soda ilgumu, nosakot pārbaudes laiku no sešiem mēnešiem līdz trim gadiem neatkarīgi no pamatsoda smaguma pat tajā gadījumā, ja personas izdarījušas vairākus noziedzīgus nodarījumus vai ir bijušas iepriekš sodītas.

Pašreiz atbilstoši KL nosacītais sods ir piemērojams par jebkuru noziedzīgu nodarījumu, proti, gan par kriminālpārkāpumu, gan par noziegumu. Atbilstoši Tiesu informācijas sistēmas statistikas datiem 2005. gadā notiesātas 11239 personas, no kurām 6099 personas tika notiesātas nosacīti, turklāt no tām 984 bija agrāk tiesātas. 2006. gadā notiesātas 9838 personas, no kurām 4494 personas tika notiesātas nosacīti, turklāt no tām 601 bija agrāk tiesāta.

Likumprojekts paredz izteikt KL 55. panta pirmo daļu jaunā redakcijā, lai noteiktu, kādā gadījumā tiesa var vainīgo notiesāt nosacīti, lai nepastāvētu situācija, ka vainīgo var notiesāt nosacīti par jebkuru noziedzīgu nodarījumu. Šāds grozījums nepieciešams, lai pildītu KL 35. panta mērķi - vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Turklāt, lai KL ierobežotu nosacītā soda piemērošanas ilgumu, likumprojekts paredz aizliegt nosacītas notiesāšanas piemērošanu par nodarījumiem, par kuru izdarīšanu tiesa spriedumā ir piespriedusi brīvības atņemšanu uz laiku ilgāku par pieciem gadiem. Likumprojekta 55. panta pirmā daļa arī novērš iespēju par noteikto sodu piespiedu darba vai naudas soda veidā vainīgo personu notiesāt nosacīti.

Likumprojekts paredz izteikt KL 55 .panta trešo daļu jaunā redakcijā, lai noteiktu pārbaudes laika ierobežojumus atkarībā no piemērotā nosacītā soda ilguma. Likumprojekta mērķis ir noteikt pārbaudes laika minimālo un maksimālo robežu, tādējādi paredzot, ka nosacītās notiesāšanas gadījumā pārbaudes laiks nosakāms obligāti, turklāt tā minimālais ilgums ir atkarīgs no piemērotā brīvības atņemšanas laika.

Likumprojekts paredz papildināt KL 55. pantu ar 11. daļu, lai paredzētu gadījumu, kādā personai nav iespējams noteikt nosacītu notiesāšanu. Grozījumi paredz papildināt KL 55. pantu ar jaunu 11. daļu, kas noteic, ka nosacīta notiesāšana nav nosakāma personai par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, ja viņa agrāk izcietusi brīvības atņemšanas sodu un sodāmība par to nav dzēsta vai noņemta likumā noteiktā kārtībā. Šāds papildinājums pamatojams ar to, ka nav pieļaujams, ka persona, kura jau iepriekš bijusi notiesāta ar brīvības atņemšanu un kura atkārtoti izdarījusi noziedzīgu nodarījumu tiek notiesāta nosacīti. Jauna noziedzīga nodarījuma izdarīšana norāda uz to, ka pēc iepriekšējā soda piemērošanas persona nav labojusies.

Ņemot vērā, ka likumprojektā paredzēto grozījumu rezultātā samazināsies nosacītās notiesāšanas iespējas un, ka vairākos KL pantos, kur paredzētie nodarījumi nav saistīti ar ļoti lielu kaitējumu, sankcijās paredzētais sods ir ļoti bargs, likumprojekts paredz izdarīt grozījumus arī KL 49. pantā, kur minētā panta ceturtajā daļā ir noteikts ierobežojums vieglāka soda noteikšanai nekā KL Sevišķās daļas panta sankcijā paredzētais sods. Līdz ar to, lai būtu iespējama vieglāka soda noteikšana nekā KL paredzētais sods, likumprojekts paredz izslēgt KL 49. panta ceturto daļu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekti „Grozījumi likumā „Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru””

Šobrīd likums "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru" regulē Uzņēmumu reģistra darbību un funkcijas, kā arī nosaka subjektus un juridiskos faktus, par kuriem Uzņēmuma reģistra valsts notārs izdara ierakstus attiecīgajos Uzņēmumu reģistra reģistros.

Efektīvāka maksātnespējas procesa ieviešanai ir izstrādāts likumprojekts "Maksātnespējas likums", kurā ir paredzēts nodrošināt maksātnespējas lietu publiskumu, izveidojot maksātnespējas reģistru. Atbilstoši likumprojektā „Maksātnespējas likums” noteiktajam un ņemot vērā to, ka Uzņēmumu reģistrs maksātnespējas reģistra vešanas funkciju līdz šim nav veicis, nepieciešams veikt grozījumus likumā „Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru”.

Ar likumprojektu tiek paredzēts papildināt Uzņēmumu reģistra funkcijas, paredzot Uzņēmumu reģistram funkciju vest maksātnespējas reģistru. Vienlaikus likumprojekts nosaka maksātnespējas reģistra vešanas kārtību.

Saskaņā ar grozījumiem Reliģisko organizāciju likumā no 2000. gada Reliģisko lietu pārvalde ir Tieslietu ministrijas padotībā esoša iestāde, kura saskaņā ar Reliģisko organizāciju likumu kārto valsts un reliģisko organizāciju savstarpējās attiecības, pēc reliģisko organizāciju lūguma sniedzot tām nepieciešamo palīdzību organizatorisko, juridisko un citu jautājumu risināšanā, kā arī reģistrē reliģiskās organizācijas un to iestādes.

Savukārt saskaņā ar Ministru kabineta 2005. gada 28. jūnija noteikumiem Nr. 469 „Uzņēmumu reģistra nolikums” Tieslietu ministrijas padotībā ir Uzņēmumu reģistrs, kas Latvijas Republikas teritorijā reģistrē uzņēmumus (uzņēmējsabiedrības), komersantus, to filiāles un pārstāvniecības, kā arī visas izmaiņas to darbības pamatdokumentos un veic citas likumdošanas aktos paredzētās darbības. Uzņēmumu reģistrs reģistrē arī masu informācijas līdzekļus, biedrības un nodibinājumus, komercķīlas, izšķirošās ietekmes, laulību līgumus un koncesijas. Uz doto brīdi Uzņēmumu reģistrā reģistrēti apmēram 100 000 komercķīlas, 11 000 biedrības, 7 000 laulību līgumi un 212 000 uzņēmumi.

Izvērtējot Reliģisko lietu pārvaldes kā patstāvīgās institucionālās iestādes funkcionālo slodzi un darbības efektivitāti, tika konstatēts reliģisko lietu jomā īstenoto pārvaldes funkciju šaurs raksturs. Turklāt, definējot institūcijas lomu un funkcijas un aprēķinot administratīvos resursus, konstatēta pašreizējā institucionālā un administratīvā modeļa neefektivitāte.

Pašlaik Reliģisko lietu pārvaldes primārā funkcija ir reliģisko organizāciju reģistrācija un ar reliģisko organizāciju kā juridisko personu darbību saistīto jautājumu risināšana (vadības sastāva reģistrācija, statūtu reģistrācija, izziņu izsniegšana). Reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrs nav publiski pieejams, kas apgrūtina trešo personu iespējas ātri saņemt informāciju par reģistrētajām reliģiskajām organizācijām. Reģistrācijas procesi ir ilglaicīgi, kā arī daudzi no reģistrācijas procesiem nav normatīvi noregulēti, kas apgrūtina reliģisko organizāciju un citu organizāciju darbību.

Politikas izstrādes funkcijas reliģisko lietu jomā jau tagad veic Tieslietu ministrija. Reliģisko lietu pārvalde, izmantojot tikai tās rīcībā esošos resursus, pēdējo gadu laikā bez Tieslietu ministrijas (valsts sekretāra, valsts sekretāra vietnieka) atbalsta nespēja patstāvīgi uzņemties un nodrošināt darba grupu darba organizēšanu dažādu normatīvo aktu projektu sagatavošanai.

Ņemot vērā minēto, viens no Tieslietu ministrijas darbības stratēģijas 2007. – 2009. gadam paredzētajiem uzdevumiem ir pilnveidot reliģijas lietu pārvaldības institucionālo modeli, reorganizējot Reliģisko lietu pārvaldi, nododot tās funkcijas Tieslietu ministrijai un Uzņēmumu reģistram. Ir plānots, ka Tieslietu ministrija nodrošinās valsts politikas īstenošanu un koordināciju reliģijas lietās, bet Reliģiskās lietu pārvaldes primāro funkciju, kas ir reliģisko organizāciju reģistrācija, nodos Uzņēmumu reģistram.

Likumprojekta mērķis ir, reorganizējot Reliģisko lietu pārvaldi, paredzēt daļu tās funkciju nodošanu Uzņēmumu reģistram, līdz ar to Uzņēmumu reģistram nododot 4 štata vietas.

Likumprojekts paredz, ka reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistru ved Uzņēmumu reģistrs saskaņā ar likumu „Par Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistru”, Reliģisko organizāciju likumu un citiem normatīvajiem aktiem.

Nododot daļu Reliģisko lietu pārvaldes funkcijas Uzņēmumu reģistram, tiks uzlabota un vienkāršota reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistra vešana, vienlaikus atrisinot šobrīd pastāvošās problēmas.

Paredzēts, ka likumprojekti stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Teritorijas plānošanas likumā”

Šobrīd, saskaņā ar Teritorijas plānošana likuma 7. panta trešajā daļas 3. punktā noteikto, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija izvērtē plānošanas reģionu, rajonu pašvaldību un vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu atbilstību nacionālajam plānojumam un normatīvajiem aktiem un ierosina nepieciešamās izmaiņas, ja teritorijas plānojums neatbilst šā likuma, citu normatīvo aktu un nacionālā plānojuma prasībām.

Grozījumu Teritorijas plānošana likumā nepieciešamību pamato Ministru kabineta 2007. gada 6. februāra protokollēmums Nr. 10, 30§, ar kuru tiek atbalstīta publisko institūciju kompetences pārdale teritorijas plānošanas jomā un ar 2008. gada 1. janvāri paredzēta vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu izvērtēšanas funkcijas nodošana plānošanas reģioniem. Lai nodrošinātu šī protokollēmuma izpildi, ir sagatavoti funkcijas nodošanai nepieciešamie grozījumi Teritorijas plānošanas likumā.

Likumprojekts paredz vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu izvērtēšanas funkciju svītrot no likuma 7. panta trešās daļas 3. apakšpunkta un papildināt 7. panta ceturto daļu ar jaunu punktu, noskatot, ka Plānošanas reģiona attīstības padome nodrošina vietējo pašvaldību teritorijas plānojumu atbilstības normatīvo aktu prasībām izvērtēšanu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Reģionālās attīstības likumā”

1. Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2007–2013 stratēģija nosaka nepieciešamību reģionālās attīstības jomā izstrādāt un īstenot teritoriāli diferencētus reģionālās attīstības atbalsta instrumentus. Teritoriāli diferencētu atbalsta instrumentu veidošanai par pamatu ir lietderīgi izmantot teritorijas attīstības indeksu kā sintētisku rādītāju, kas vispārēji raksturo atsevišķu valsts teritoriju attīstību. Lai nodrošinātu priekšnosacījumus teritorijas attīstības indeksa piemērošanai, veidojot jaunus vai turpinot esošus reģionālās attīstības atbalsta instrumentus (tai skaitā ES fondu līdzfinansētas atbalsta programmas), kā arī sniegtu iespēju izmantot teritorijas attīstības indeksu reģionālās attīstības uzraudzībai un novērtēšanai, Reģionālās attīstības likumā ir svarīgi paredzēt deleģējumu Ministru kabineta noteikumu izstrādei, lai noteiktu kārtību teritorijas attīstības indeksa aprēķināšanai un piemērošanai. Tai pat laikā, ir nepieciešams izdot arī atsevišķus Ministru kabineta noteikumus, lai pašvaldībām, kas īsteno Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansētos projektus, saglabātu iespēju saņemt valsts budžeta dotāciju, ko šobrīd regulē 2004. gada 2. marta Ministru kabineta noteikumi Nr. 124 „Noteikumi par kritērijiem valsts budžeta dotācijas piešķiršanai pašvaldībām un plānošanas reģionu attīstības aģentūrām Eiropas Savienības struktūrfondu līdzfinansēto projektu īstenošanai”.

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija piešķir mērķdotācijas investīcijām pašvaldībām, tādā veidā sniedzot atbalstu pašvaldību infrastruktūras sakārtošanai un attīstībai, nodrošinot priekšnosacījumus pašvaldību funkciju efektīvai veikšanai un valsts teritorijas līdzsvarotai attīstībai. Lai sakārtotu mērķdotāciju investīcijām pašvaldībām piešķiršanas sistēmu, nodrošinot pašvaldībām skaidrus un caurskatāmus nosacījumus atbalsta saņemšanai, nepieciešams paredzēt, ka Ministru kabinets nosaka mērķdotāciju investīcijām pašvaldībām piešķiršanas un izlietošanas kārtību.

2. Lai nostiprinātu plānošanas reģionu lomu attīstības plānošanas procesā, ir nepieciešams paplašināt plānošanas reģionu kompetenci, nosakot tiem atbildību par reģionāla un vietēja līmeņa attīstības plānošanas procesa koordināciju, t.sk. par vietējo pašvaldību attīstības plānošanas dokumentu izvērtēšanu par atbilstību reģionu attīstības prioritātēm un normatīvo aktu prasībām. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija plāno ar 2008.g 1. janvāri (Ministru kabineta 06.02.2007. sēdes protokols Nr. 10 30.§) nodot plānošanas reģioniem līdzšinējo Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas funkciju – izvērtēt vietējo pašvaldību teritoriju plānojumu atbilstību reģionu attīstības prioritātēm un normatīvo aktu prasībām. Lai precizētu plānošanas reģionu lomu reģionālās attīstības atbalsta pasākumu īstenošanā, t.sk. Eiropas Savienības Struktūrfondu apguves procesā, ir nepieciešams plānošanas reģiona kompetencē iekļaut iespēju plānošanas reģioniem izstrādāt un īstenot reģionu attīstībai nozīmīgus projektus.

3. 2006. gadā veiktajos grozījumos Reģionālās attīstības likumā tika noteikta plānošanas reģiona vieta un loma valsts pārvaldē, piešķirot plānošanas reģionam atvasinātas publiskas personas statusu, bet neparedzot specifisku regulējumu par plānošanas reģionu finansēšanas kārtību. Plānošanas reģionu finansēšanas kārtību ir svarīgi noteikt Reģionālās attīstības likumā, lai paplašinātu plānošanas reģionu finansēšanas iespējas, tādā veidā sekmējot plānošanas reģioniem noteikto funkciju izpildes efektivitāti un plānošanas reģionu attīstības iespējas, kā arī lai nodrošinātu iespēju plānošanas reģioniem 2007. – 2013. gada Eiropas Savienības struktūrfondu programmēšanas periodā sagatavot un īstenot reģionāla mēroga projektus partnerībā ar vietējām pašvaldībām.

4. Likumprojekta 14. pants papildināts ar jauniem deleģējumiem Ministru kabineta noteikumu izstrādei, lai nodrošinātu iespēju valsts pārvaldes institūcijām piemērot teritorijas attīstības indeksu atbalsta plānošanai un piešķiršanai valsts teritorijām reģionālās attīstības atbalsta instrumentu ietvaros, izmantot teritorijas attīstības indeksu reģionālās attīstības uzraudzībai un novērtēšanai, kā arī Eiropas Savienības struktūrfondu 2007.-2013. gada programmēšanas periodā saglabātu iespēju pašvaldībām saņemt valsts budžeta dotāciju, ja tās īsteno Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda līdzfinansētos projektus. Likumprojekta 14. pants papildināts arī ar deleģējumu Ministru kabineta noteikumu izstrādei par mērķdotāciju investīcijām pašvaldībām piešķiršanas un izlietošanas kārtību, lai pašvaldībām noteiktu skaidrus atbalsta saņemšanas nosacījumus pašvaldību attīstībai nozīmīgu infrastruktūras projektu īstenošanai.

5. Likumprojekta 16¹. panta pirmā daļa ir papildināta ar diviem punktiem, nosakot plānošanas reģioniem atbildību izvērtēt plānošanas reģionu un vietējo pašvaldību attīstības plānošanas dokumentu savstarpējo saskaņotību un atbilstību normatīvo aktu prasībām, kā arī paredzot iespēju plānošanas reģioniem izstrādāt un īstenot reģionāla mēroga projektus reģionālās attīstības atbalsta pasākumu ietvaros.

6. Ņemot vērā to, ka nevienā tiesību aktā nav atrunāti plānošanas reģionu finansēšanas jautājumi, likumprojekts papildināts ar jaunu – 17¹. pantu, kas nosaka plānošanas reģionu finansēšanas kārtību, kurā ir noteikti plānošanas reģionu finansēšanas avoti, plānošanas reģiona izmantojamie Valsts kases konti norēķinu veikšanai u.c., un izdarīti labojumi 16¹. panta otrajā daļā, iekļaujot plānošanas reģiona attīstības padomes kompetencē administrācijas darba samaksas nolikuma, padomes priekšsēdētāja un padomes locekļu atlīdzības izmaksāšanas kārtības un sniegto maksas pakalpojumu noteikšanas kārības apstiprināšanu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Dabas resursu nodokļa likumā”

Pēdējos septiņos gados palielinājies plastmasas iepakojuma daudzums. Pirms septiņiem gadiem kopējā iepakojuma tirgū 29 procentus aizņēma papīra iepakojums, tagad – vairs 13 procentus. Savukārt plastmasas iepakojuma izmantošana šajā laikā palielinājusies no 19 līdz 25 procentiem. Plastmasa atšķirībā no papīra dabā sadalās ļoti ilgi, bet šobrīd lētāks ir tieši plastmasas iepakojums. Daļa plastmasas gaismas un ūdens ietekmē sadalās 10 līdz 20 gados, bet lielākā daļa plastmasu dabiskajā vidē nesadalās un nepārveidojas, bet piesārņo dabu.

Jāatzīmē, ka daudzviet veikalos tiek uztiepta pircējiem plastmasas maisiņu politika un iegādātās preces bez prasīšanas tiek saliktas daudzos plastmasas maisiņos, kuri lielākoties vairs nav pēc tam lietošanai derīgi. Bieži uz pircēju aizrādījumu nelikt preces maisiņos pārdevējas reaģē ar neizpratni. Savukārt, no otras puses arī pircēji bieži veikalos izmanto nepārdomāti savu pirkumu ievietošanai neadekvātu maisiņu daudzumu. Tas tāpēc, ka cilvēki neaizdomājas, kur var novest „plastmasizācija”, ja ik dienu no veikala pārrodas ar neskaitāmiem maisiņiem.

Plastmasas iepirkumu maisiņu patēriņam ir tendence pieaugt, tādejādi pieaug arī atkritumu apjoms, pie kam tādu atkritumu, kuri sadalās ļoti lēni, un kuru pārstrāde ir samērā sarežģīta un dārga. Vienlaikus plastmasas maisiņi ir krietni lētāki nekā videi draudzīgākie papīra maisiņi un daudzkārt lietojamie auduma maisiņi. Tāpēc nepieciešams radīt sistēmu, lai uzņēmējam antiplastmasas iepakojuma iniciatīva sanāktu pa nullēm – ja arī nav peļņas, lai nebūtu zaudējumu.

Likums šobrīd paredz, ka akmeņoglēm, koksam un lignītam (brūnoglēm), kuras izmanto elektroenerģijas ražošanai un siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas procesā, piemēro 0 % (procentu) nodokļa likmi. Tajā pašā laikā komersanti, kuriem ir licence elektroenerģijas ražošanai un siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas procesā, bieži vien iepērk ogles no komersanta Latvijā, kuram līdz ar to ir jāmaksā dabas resursu nodoklis. Līdz ar to komersantam, kuram ir licence elektroenerģijas ražošanai un siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas procesā, netiek piemērota 0 % (procentu) nodokļa likme.

Likumprojekts paredz:

· aplikt ar nodokļa papildlikmi plastmasas iepirkuma maisiņus, lai veicinātu to patēriņa samazināšanu un to aizstāšanu ar videi draudzīgākiem iepakojumiem;

· realizējot akmeņogles, koksu un lignītu (brūnogles) personai, kurai ir licence elektroenerģijas ražošanai vai licence siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas procesā, nodokļa maksātājs piemēro 0 procentu nodokļa likmi. Par akmeņoglēm, koksu un lignītu (brūnoglēm), ko minētā persona (energoapgādes komersants) izmanto citiem mērķiem, nevis elektroenerģijas ražošanai vai siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai koģenerācijas procesā, tai jāmaksā nodoklis atbilstoši likuma 9. pielikumā noteiktajām nodokļa likmēm.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi likumā „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos””

Likums „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos” (turpmāk – Likums) stājās spēkā 2006. gada 1. janvārī. Likumā paredzēts, ka Valsts zemes dienests savas kompetences ietvaros organizē zemes maiņu, ja tiesības uz zemes maiņu saskaņā ar Likumu piešķir valsts (12. panta 1. punkts), un Valsts zemes dienests ir Maiņas zemes reģistra turētājs (15. panta otrā daļa). Likuma IV nodaļas „Zemes maiņa” paredz deleģējumu Ministru kabinetam noteikt (1) Maiņas zemes reģistra izveidošanas, šajā reģistrā iekļaujamo zemesgabalu izvēles kritērijus un ieskaitīšanas kārtību, kā arī reģistrā iekļauto zemesgabalu apsaimniekošanas kārtību (15. panta pirmā daļa), (2) līdzvērtīgu zemesgabalu izvēles kritērijus (16. panta otrā daļa) un (3) maināmā zemesgabala un zemes īpašnieka izraudzītā zemesgabala vērtību starpības segšanas kārtību (21. pants). Ar Ministru prezidenta rezolūcijām minēto uzdevumu izpilde ir nodota Tieslietu ministrijai. Likuma pārejas noteikumu 2. punkts paredz, ka Likuma IV nodaļa stājas spēkā 2008. gada 1. janvārī.

2007. gada 12. jūnijā Ministru kabineta sēdes darba kārtībā tika iekļauts Vides ministrijas sagatavotais informatīvais ziņojums „Par likuma „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos” zemes maiņas tiesiskā regulējuma precizēšanas iespējām” (turpmāk – Ziņojums). Ziņojumā ir raksturotas problēmas zemes maiņas procesa organizēšanā, kas kavē likuma IV nodaļas ieviešanu. Ziņojumam pievienotais Ministru kabineta sēdes protokollēmuma projekts paredz uzdevumu Vides ministrijai sadarbībā ar Tieslietu ministriju un Zemkopības ministriju izstrādāt likumprojektu „Grozījums likumā „Par zemes īpašnieku tiesībām uz kompensāciju par saimnieciskās darbības ierobežojumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un mikroliegumos”” un līdz 2007. gada 1. augustam iesniegt noteiktā kārtībā izskatīšanai Ministru kabinetā.

Ņemot vērā to, ka Likuma IV nodaļas ieviešanai, tajā skaitā Maiņas zemes reģistra izveidei, līdz šim Valsts zemes dienestam finansējums nav ticis piešķirts, Tieslietu ministrija uzskata par nepieciešamu paralēli virzīt likumprojektu, kas paredzētu, ka Likuma IV nodaļa un ar to saistītais Likuma 3. panta pirmās daļas 2. punkts un 7. pants stājas spēkā 2009. gada 1. jūlijā. Bez nepieciešamā finansējuma Maiņas zemes reģistra izveide, maināmā zemes gabala vērtības noteikšanas un zemes gabala robežu uzmērīšanas organizēšana nav iespējama.

Likumprojekta mērķis ir noteikt, ka īpaši aizsargājamās dabas teritorijās esošas zemes maiņa pret līdzvērtīgu valsts zemi stājas spēkā 2009. gada 1. jūlijā.

Likumprojekta anotācijā ir norādīti nepieciešamie valsts budžeta līdzekļi Maiņas zemes reģistra izveidei, uzturēšanai un aktualizācijai, zemes maiņas organizēšanai, tai skaitā zemes vērtēšanai un zemes kadastrālajai uzmērīšanai.

Ar šo likumprojektu tiktu atrisināts jautājums par zemes maiņas procesa finansiālo nodrošināšanu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts “Grozījums likumā “Par autoceļiem””

Pašreiz uz Latvijas – Krievijas robežas, kura vienlaikus ir arī Eiropas Savienības ārējā robeža ar Krieviju, jau ilgu laiku pastāv kritiska situācija, jo kravas transportlīdzekļu apjoms pēdējos gados ir ļoti strauji pieaudzis. Rindā uz izbraukšanu no Latvijas bieži stāv pat 1000 kravas transportlīdzekļu.

Likumprojekts izstrādāts, lai noteiktu deleģējumu Ministru kabinetam izdot noteikumus „Noteikumi par kravas transportlīdzekļu rindas organizēšanu un nodevas iekasēšanu speciāli izveidotajos stāvlaukumos pirms Terehovas un Grebņevas robežkontroles punktiem un maksas iekasēšanu”, tādejādi sakārtojot kravas transportlīdzekļu loģistiku pierobežas zonā un uzlabojot satiksmes organizāciju, paaugstinot satiksmes drošību un radot labākus darba un sadzīves apstākļus autovadītājiem.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījums likumā „Par nodokļiem un nodevām”

Pašreiz uz Latvijas- Krievijas robežas, kura vienlaikus ir arī Eiropas Savienības ārējā robeža ar Krieviju, jau ilgu laiku pastāv kritiska situācija, jo kravas transportlīdzekļu apjoms pēdējos gados ir ļoti strauji pieaudzis. Rindā uz izbraukšanu no Latvijas bieži stāv pat 1000 kravas transportlīdzekļu. Tāpat pirms Latvijas – Krievijas robežšķērsošanas punktiem valstij nepieder zeme, uz kuras būtu iespējams izbūvēt kravas transportlīdzekļu stāvlaukumus, tāpēc šādi stāvlaukumi tiks iznomāti no privātīpašniekiem.

Ņemot vērā to, ka valstij pirms Latvijas – Krievijas robežšķērsošanas punktiem nepieder zeme, uz kuras būtu iespējams izbūvēt kravas transportlīdzekļu stāvlaukumus un tie būs jāiznomā no privātīpašniekiem, kā arī to, ka stāvlaukuma operatoram būs jānodrošina operacionālā satiksmes vadība, kas ietver sevī rindas veidošanu un sadalīšanu, tad lai nodrošinātu finansējumu stāvlaukumu nomai, uzturēšanai un stāvlaukumu operatora darbībai ir nepieciešams veikt grozījumu likumā „Par nodokļiem un nodevām”, paredzot jaunu nodevas objektu.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.

Likumprojekts „Grozījumi Reliģisko organizāciju likumā”

Reliģisko organizāciju likuma 5¹. panta trešā daļa reglamentē, ka Reliģisko lietu pārvalde nodrošina valsts politikas realizāciju un koordināciju reliģijas lietās, pārzina ar valsts un reliģisko organizāciju savstarpējām attiecībām saistītos jautājumus, seko valsts tiesiskā regulējuma efektivitātei reliģijas praktizēšanā un izsaka priekšlikumus par pasākumiem, kas veicami, lai novērstu Latvijas Republikas Satversmē un starptautiskajos līgumos reliģijas jomā garantēto cilvēktiesību pārkāpumus un tos veicinošos apstākļus

Pašlaik Reliģisko lietu pārvaldes primārā funkcija ir reliģisko organizāciju reģistrācija un ar reliģisko organizāciju kā juridisko personu darbību saistīto jautājumu risināšana (vadības sastāva reģistrācija, statūtu reģistrācija, izziņu izsniegšana). Reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrs nav publiski pieejams, kas apgrūtina trešo personu iespējas ātri saņemt informāciju par reģistrētajām reliģiskajām organizācijām. Reģistrācijas procesi ir ilglaicīgi, kā arī daudzi no reģistrācijas procesiem nav normatīvi noregulēti, kas apgrūtina reliģisko organizāciju un citu organizāciju darbību. Politikas izstrādes funkcijas reliģisko lietu jomā jau tagad veic Tieslietu ministrija

Izvērtējot Reliģisko lietu pārvaldes kā patstāvīgas institucionālas iestādes funkcionālo slodzi un darbības efektivitāti, tika konstatēts reliģisko lietu jomā īstenoto pārvaldes funkciju šaurs raksturs. Turklāt, definējot institūcijas lomu un funkcijas un aprēķinot administratīvos resursus, konstatēta pašreizējā institucionālā un administratīvā modeļa neefektivitāte. Tādējādi atbilstoši Ministru kabineta 2006. gada 3. novembra noteikumiem Nr. 860 „Par Tieslietu ministrijas darbības stratēģiju 2007. - 2009. gadam” Reliģisko lietu pārvalde tiek reorganizēta un tās veicamās funkcijas sadalītas.

Ņemot vērā, ka Reliģisko lietu pārvalde kā iestāde neeksistēs būtu nepieciešams grozīt Reliģisko organizāciju likumu, lai noteiktu jauno reliģijas lietu pārvaldības institucionālo modeli, sakārtotu Reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistra normatīvo regulējumu, kā arī sadalītu Reliģisko lietu pārvaldes funkcijas citu institūciju starpā.

Likumprojekts nosaka jauno reliģijas lietu pārvaldības institucionālo modeli. Reliģisko lietu pārvaldes funkcijas tiek sadalītas starp Tieslietu ministriju un Uzņēmumu reģistru. Tieslietu ministrija nodrošinās politikas izstrādi, koordināciju un īstenošanu reliģijas jomā, savukārt Uzņēmumu reģistrs nodrošinās reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrāciju. Likumprojektā tiek reglamentēti Reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistra vešanas pamatnoteikumi, ieraksta izdarīšanas reģistrā nosacījumi, kā arī precizēts reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrācijai, pārreģistrācijai u.c. iesniedzamo dokumentu klāsts un to apraksts.

Likumprojekts nosaka Reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā ierakstāmas ziņas, ieraksta izdarīšanas reģistrā kārtību (lēmumu par reliģisko organizāciju vai to iestāžu reģistrācijas, reģistrācijas atlikšanu vai reģistrācijas atteikumu pieņemšanas kārtību).

Likumprojektā tiek reglamentēti reģistrā iestādei iesniedzami dokumenti reliģiskās organizācijas vai to iestādes reģistrācijai, pārreģistrācijai, kā arī dokumenti statūtu, vadības un revīzijas komisijas sastāva izmaiņu reģistrācijai. Likumprojektā tiek precizēta reliģisko organizāciju un to iestāžu darbības izbeigšanās pamati un kārtība.

Likumprojekts paredz ievest precizēto reliģisko organizāciju reģistrācijas kārtību un nosaka reliģisko organizāciju pārreģistrācijas kārtību.

Paredzēts, ka likumprojekts stāsies spēkā 2008. gada 1. janvārī.