Sociālo un darba lietu komisija

Rīgā

 

2007. gada 26.aprīlī

 

Saeimas Prezidijam

 

 

Sociālo un darba lietu komisija lūdz iekļaut Saeimas sēdes darba kārtībā likumprojektu “Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā” (Nr.139/Lp9) izskatīšanai 3.lasījumā.

 

Pielikumā: likumprojekta salīdzinošā tabula uz 22 lapām.

 

 

Cieņā,

 

 

 

priekšsēdētāja                                                                  A.Barča

 

 

 

 

 

 

Sociālo un darba lietu komisija

Likumprojekts trešajam lasījumam

 

Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā (nr.139/Lp9)

 

Likuma attiecīgo pantu spēkā esošā redakcija

2.lasījumā nobalsotā redakcija

N.p k.

3.lasījumam iesniegtie priekšlikumi

(7)

Komisijas atzinums

Komisijas atbalstītā redakcija

 

Izdarīt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2002, 23.nr.; 2003, 2.nr.; 2004, 14.nr.; 2005, 2.nr.; 2006, 13.nr.) šādus grozījumus:

 

 

 

Izdarīt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 2002, 23.nr.; 2003, 2.nr.; 2004, 14.nr.; 2005, 2.nr.; 2006, 13.nr.) šādus grozījumus:

1.pants. Likumā lietotie termini

Likumā ir lietoti šādi termini:

1)..........................................

29) cilvēku tirdzniecības upuris — persona, kura atzīta par cietušo noziedzīgā nodarījumā ar cilvēku tirdzniecību vai kurai kompetenta institūcija izsniegusi izziņu, ka tā ir cietusi cilvēku tirdzniecībā ārvalstī, kā arī persona, kuru par atbilstošu cilvēku tirdzniecības upura kritērijiem atzinis sociālo pakalpojumu sniedzējs.

 

1. Aizstāt 1.panta 29.punktā vārdus “kompetenta institūcija” ar vārdiem “Valsts policija”.

 

 

 

 

1. Aizstāt 1.panta 29.punktā vārdus “kompetenta institūcija” ar vārdiem “Valsts policija”.

 

3.pants. Tiesības uz sociālajiem pakalpojumiem un sociālo palīdzību

(1) Tiesības saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību ir Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods, izņemot personas, kuras ir saņēmušas termiņuzturēšanās atļauju.

2.  3.pantā:

aizstāt pirmajā daļā vārdus “un nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem” ar vārdiem “nepilsoņiem un ārzemniekiem”;

 

papildināt pantu ar 1.1 daļu šādā redakcijā:

“(11Tiesības saņemt cilvēku tirdzniecības upuriem paredzētos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus ir šā panta pirmajā daļā minētajām personām un cilvēku tirdzniecības upuriem, kas nav Eiropas Savienības pilsoņi. Attiecīgos pakalpojumus cilvēku tirdzniecības upuri, kas nav Eiropas Savienības pilsoņi, var saņemt laikā, kamēr tiek izskatīti viņu iesniegumi par nogaidīšanas perioda piešķiršanu, nogaidīšanas periodā, kā arī laikā, līdz Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde pieņem lēmumu par termiņuzturēšanās atļaujas izsniegšanu, un izsniegtās termiņuzturēšanās atļaujas derīguma termiņa laikā.”

 

 

 

1.

Juridiskais birojs

Izteikt likumprojekta 2.pantu šādā redakcijā :

“3.pantā:

 < /p>

aizstāt pirmajā daļā vārdus “un nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem” ar vārdiem “nepilsoņiem un ārzemniekiem”;

 

papildināt pantu ar 4.daļu šādā redakcijā:

“(4) Tiesības saņemt sociālo rehabilitāciju ir cilvēku tirdzniecības upurim, kas nav Eiropas Savienības pilsonis, kā arī tā pavadībā esošam nepilngadīgam bērnam, likumā “Par cilvēku tirdzniecības upura uzturēšanos Latvijas Republikā” paredzētajos gadījumos.

 

 

 

 

Atbalstīts

2. 3.pantā:

aizstāt pirmajā daļā vārdus “un nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem” ar vārdiem “nepilsoņiem un ārzemniekiem”;

papildināt pantu ar ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Tiesības saņemt sociālo rehabilitāciju ir cilvēku tirdzniecības upurim, kas nav Eiropas Savienības pilsonis, un tā pavadībā esošam nepilngadīgam bērnam likumā “Par cilvēku tirdzniecības upura uzturēšanos Latvijas Republikā” paredzētajos gadījumos.”

(2) Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtību nosaka Ministru kabinets un pašvaldību domes (padomes).

(3) Kārtību, kādā saņemami pašvaldību sniegtie sociālie pakalpojumi, nosaka pašvaldību saistošajos noteikumos

 

 

 

 

 

8.pants. Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas vispārīgie principi

(1) Klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes pakalpojumiem.

 

3. 8.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.”;

 

 

 

 

 

 

3. 8.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.”;

 

 (2) Klienta pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, izņemot šā likuma 13.panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4., 6., 7. un 8.punktā minētos gadījumus.

(3) Šā likuma 25.panta pirmajā daļā minētās personas saņem tehniskos palīglīdzekļus par valsts budžeta līdzekļiem, izdarot vienreizēju iemaksu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

 

izslēgt otro  un trešo daļu.

 

 

 

izslēgt otro un trešo daļu.

 (4) Ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(5) Ministru kabinets nosaka sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu samaksas kārtību.

 

 

 

 

 

9.pants. Pašvaldības pienākumi sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības sniegšanā

(1) Pašvaldībai, kuras teritorijā persona reģistrējusi savu pamatdzīvesvietu, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību.

(2) Ja pašvaldība no fiziskajām personām vai institūcijām saņēmusi informāciju par personu, kurai varētu būt nepieciešams sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas pakalpojums vai sociālā palīdzība, pašvaldībai ir pienākums likumā “Par sociālo drošību” noteiktajā kārtībā pārbaudīt saņemto informāciju, izvērtēt personas vajadzības pēc sociālajiem pakalpojumiem un sociālās palīdzības un informēt šo personu vai tās likumisko pārstāvi par tiesībām un iespējām saņemt sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību, kā arī kārtību, kādā sociālie pakalpojumi vai sociālā palīdzība saņemama.

(3) Ja nepieciešams, personu, kuras dzīvesvieta nav konstatējama, ar naktspatversmi vai patversmi, informāciju un konsultācijām nodrošina pašvaldība, kuras teritorijā persona atrodas.

(4) Pašvaldības, kuras nav izveidojušas nepieciešamos sociālo pakalpojumu sniedzējus, slēdz līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem savā teritorijā vai ar citām pašvaldībām par minēto sociālo pakalpojumu sniegšanu un samaksu. Šie sociālie pakalpojumi pilnībā vai daļēji tiek finansēti no pašvaldības budžeta.

(5) Ja persona vēlas saņemt sociālo pakalpojumu, kas tiek finansēts no valsts budžeta, pašvaldības pienākums ir nodrošināt personas dzīves apstākļu apsekošanu un vajadzību novērtēšanu, ko veic sociālā darba speciālists. Ja persona vēlas saņemt valsts finansētu tehnisko palīglīdzekli, dzīves apstākļu apsekošana netiek veikta.

(6) Pašvaldībai ir pienākums nodrošināt konsultatīvu atbalstu pašvaldības sociālā dienesta un tās izveidoto sociālo pakalpojumu sniedzēju sociālā darba speciālistiem.

 

 

 

 

 

(7)...

4. Papildināt 9.pantu ar septīto daļu šādā redakcijā:

“(7) Pašvaldība nodrošina nepieciešamos sociālās aprūpes pakalpojumus dzīvesvietā personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, kurām pēc patstāvīgas dzīves iemaņu apgūšanas sociālās rehabilitācijas programmas ietvaros nav nepieciešama pakalpojuma sniegšana ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un kurām pakalpojuma sniegšana pārtraukta šā likuma 28.panta trešajā daļā noteiktajā kārtībā.

 

 

 

4. Papildināt 9.pantu ar septīto daļu šādā redakcijā:

“(7) Pašvaldība nodrošina nepieciešamos sociālās aprūpes pakalpojumus dzīvesvietā personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, kurām pēc patstāvīgas dzīves iemaņu apgūšanas sociālās rehabilitācijas programmas ietvaros nav nepieciešama pakalpojumu sniegšana ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās un kurām pakalpojumu sniegšana pārtraukta šā likuma 28.panta trešajā daļā noteiktajā kārtībā.”

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

2.

Sociālo un darba lietu komisija

Papildināt likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:

“Papildināt likumu ar 9.1 pantu šādā redakcijā:

“9.pants. Pašvaldības nodrošinātie sociālie pakalpojumi, kurus finansē valsts

No valsts budžeta, ievērojot šā likuma 13.1 panta noteikumus, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā finansē pašvaldības nodrošinātus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumus:

1) personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz 2003.gada 1.janvārim;

2) pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem;

3) bērniem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz astoņpadsmit gadiem;

4) bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem.”

 

 

 

 

Atbalstīts

 

5. Papildināt likumu ar 9.1 pantu šādā redakcijā:

“9.pants. Pašvaldības nodrošinātie sociālie pakalpojumi, kurus finansē valsts

No valsts budžeta, ievērojot šā likuma 13.1 panta noteikumus, Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā finansē pašvaldības nodrošinātus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumus:

1) personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz 2003.gada 1.janvārim;

2) pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem;

3) bērniem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz astoņpadsmit gadiem;

4) bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem.”

13.pants. Valsts pienākumi sociālo pakalpojumu sniegšanā

(1) Valsts nodrošina:

 

 

 

 

 

1) invalīdu profesionālo rehabilitāciju;

2) redzes un dzirdes invalīdu sociālo rehabilitāciju;

3) no vardarbības cietušo bērnu sociālo rehabilitāciju;

4) sociālo rehabilitāciju attiecīgās institūcijās pilngadīgām personām un bērniem, kuriem ir izveidojusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām;

5) tehniskos palīglīdzekļus šā likuma 25.panta pirmajā daļā minētajām personām;

6) personām ar funkcionāliem traucējumiem — sociālās rehabilitācijas pakalpojumus sociālās rehabilitācijas iestādēs. Funkcionālo traucējumu sarakstu apstiprina Ministru kabinets;

7) cilvēku tirdzniecības upuru sociālo rehabilitāciju. Sociālās rehabilitācijas saņemšanas kārtību un kritērijus personas atzīšanai par cilvēku tirdzniecības upuri nosaka Ministru kabinets.;

8) atbalsta programmu ar celiakiju slimajiem bērniem, kuriem nav noteikta invaliditāte. Atbalsta apjomu un nosacījumus tā saņemšanai nosaka Ministru kabinets.

 

 

 

 

 

 

 9).....

10)....

11).....

 

5. Papildināt 13.panta pirmo daļu ar 9., 10. un 11.punktu šādā redakcijā:

“9) ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumu pilngadīgām neredzīgām personām, personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, kā arī personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz 2003.gada 1.janvārim;

10) ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumu bērniem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz astoņpadsmit gadiem;

11) ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumu bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem.”

 

 

 

 

 

3.

Sociālo un darba lietu komisija

Izslēgt likumprojekta 5.pantu

 

 

 

 

Atbalstīts

 

(2) Lai nodrošinātu šā panta pirmajā daļā minēto pienākumu izpildi, valsts var izveidot sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas iestādes vai slēgt līgumus ar citiem sociālo pakalpojumu sniedzējiem.

(3) Valsts piedalās personām ar garīga rakstura traucējumiem paredzēto dienas centru finansēšanā un atbilstoši ikgadējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām atbalsta un finansē citas programmas jaunu sociālo pakalpojumu veidu attīstīšanai pašvaldībās.

(4) Šā panta trešajā daļā minēto dienas centru izveidošanas un uzturēšanas izdevumi tiek finansēti no valsts budžeta: centru izveidošanas gadā — 80 procentu, darbības pirmajā gadā — 60 procentu, otrajā gadā — 40 procentu, trešajā gadā — 20 procentu apmērā. Turpmākajos gados šie izdevumi 100 procentu apmērā tiek segti no pašvaldību budžetiem.

(5) Valsts piedalās personām ar garīga rakstura traucējumiem paredzēto grupu māju (dzīvokļu) un pusceļa māju izveidošanas un aprīkošanas finansēšanā to izveidošanas gadā 50 procentu apmērā atbilstoši ikgadējā valsts budžeta likumā piešķirtajām apropriācijām.

(6) Valsts piedalās ar uzturēšanos grupu mājā (dzīvoklī) saistīto izdevumu finansēšanā 50 procentu apmērā no vienai personai paredzētajām ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas uzturēšanas izmaksām tām personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras atgriežas no ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijām. Līdzfinansējuma apjomu un piešķiršanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

6. Papildināt likumu ar 13.1 pantu šādā redakcijā:

“13.1 pants. Samaksa par valsts nodrošinātajiem sociālajiem pakalpojumiem

1) No valsts budžeta pilnībā finansē šā likuma 13.panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4.,  6., 7., 8. un 10.punktā noteiktos pakalpojumus.

(2) Šā likuma 13.panta pirmās daļas 5.punktā noteikto pakalpojumu finansē no valsts budžeta, pakalpojuma saņēmējam izdarot vienreizēju iemaksu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(3) Šā likuma 13.panta pirmās daļas 9.punktā noteikto pakalpojumu personas, kurām nav piešķirta pensija, saņem par valsts budžeta līdzekļiem. Personas, kurām piešķirta likumā noteiktā pensija, maksā par saņemto pakalpojumu 85 procentu apmērā no pensijas, bet ne vairāk kā saņemtā pakalpojuma izmaksas attiecīgajā institūcijā.

(4) Šā likuma 13.panta pirmās daļas 11.punktā noteikto pakalpojumu finansē no valsts budžeta. Vecāki par šo pakalpojumu maksā atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktajam par bērnu ārpusģimenes aprūpi.

 

 

 

 

 

 

 

 

4.

 

 

 

 

 

 

 

 

Sociālo un darba lietu komisija

Izteikt likumprojekta 6.pantu šādā redakcijā:

“6. Papildināt likumu ar 13.1 pantu šādā redakcijā:

“13.1 pants. Samaksa par valsts finansētajiem sociālajiem pakalpojumiem

(1) Šā likuma 13.panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4., 6., 7. un 8.punktā noteiktie pakalpojumi, kā arī 9.panta 3.punktā noteiktie pakalpojumi tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem.

(2) Šā likuma 13.panta pirmās daļas 5.punktā noteikto pakalpojumu finansē no valsts budžeta, pakalpojuma saņēmējam izdarot vienreizēju iemaksu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(3) Šā likuma 9.1 panta 1. un 2.punktā noteiktie pakalpojumi personām, kuras nav pensijas saņēmējas, tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem. Ja šīs personas ir pensijas saņēmējas, tās maksā par saņemto pakalpojumu 85 procentus no pensijas, bet ne vairāk kā saņemtā pakalpojuma izmaksas attiecīgajā institūcijā.

(4) Šā likuma 9.1 panta 4.punktā noteikto pakalpojumu finansē no valsts budžeta. Vecākiem ir pienākums maksāt par šo pakalpojumu atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam

 

 

 

 

 

 

 

 

Atbalstīts

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

6. Papildināt likumu ar 13.1 pantu šādā redakcijā:

“13.1 pants. Samaksa par valsts finansētajiem sociālajiem pakalpojumiem

(1) Šā likuma 13.panta pirmās daļas 1., 2., 3., 4., 6., 7. un 8.punktā noteiktie pakalpojumi, kā arī 9.panta 3.punktā noteiktie pakalpojumi tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem.

(2) Šā likuma 13.panta pirmās daļas 5.punktā noteikto pakalpojumu finansē no valsts budžeta, pakalpojuma saņēmējam izdarot vienreizēju iemaksu Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(3) Šā likuma 9.1 panta 1. un 2.punktā noteiktie pakalpojumi personām, kuras nav pensijas saņēmējas, tiek apmaksāti no valsts budžeta līdzekļiem. Ja šīs personas ir pensijas saņēmējas, tās maksā par saņemto pakalpojumu 85 procentus no pensijas, bet ne vairāk kā saņemtā pakalpojuma izmaksas attiecīgajā institūcijā.

(4) Šā likuma 9.1 panta 4.punktā noteikto pakalpojumu finansē no valsts budžeta. Vecākiem ir pienākums maksāt par šo pakalpojumu atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumam

 

25.pants. Nodrošināšana ar tehniskajiem palīglīdzekļiem

(1) Tehniskos palīglīdzekļus ir tiesības saņemt šādām personām ar ilgstošiem vai nepārejošiem organisma funkciju traucējumiem vai anatomiskiem defektiem, ja tās saņēmušas ārstniecības personas atzinumu par tehniskā palīglīdzekļa nepieciešamību:

1) 1., 2. un 3.grupas invalīdiem;

 

 

 

 

 

 

2) bērniem invalīdiem līdz 16 gadu vecumam;

7. Aizstāt 25.panta pirmās daļas 2.punktā skaitli “16” ar skaitli “18”.”

 

 

 

7. Aizstāt 25.panta pirmās daļas 2.punktā skaitli “16” ar skaitli “18”.

3) bērniem, kuriem tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams, lai samazinātu vai novērstu funkcionālo mazspēju;

4) pilngadīgām personām, kurām tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams, lai samazinātu vai novērstu funkcionālo mazspēju;

5) personām ar anatomiskiem defektiem — protēzi vai ortopēdiskos apavus.

(2) Kārtību, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus, un tehnisko palīglīdzekļu aprites noteikumus reglamentē Ministru kabinets.

(3) No valsts budžeta finansējamo tehnisko palīglīdzekļu sarakstu apstiprina Ministru kabinets.

 

 

 

 

 

27.pants. Grupu mājas (dzīvokļa), pusceļa mājas un servisa dzīvokļa pakalpojumi

(1) Grupu mājā (dzīvoklī) nodrošina mājokli un atbalstu sociālo problēmu risināšanā personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām ir objektīvas grūtības dzīvot patstāvīgi, bet nav nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.

(2) Pusceļa mājā sniedz īslaicīgus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem, kurām nav nepieciešama atrašanās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā, lai apgūtu iemaņas patstāvīgai dzīvei vai dzīvei grupu mājā (dzīvoklī).

(3) Servisa dzīvoklī personai ar smagiem funkcionāliem traucējumiem nodrošina neatkarīgas dzīves iespējas, palielinot šīs personas sociālās funkcionēšanas un pašaprūpes spējas.

 

 

 

 

 

(4)......

8. Papildināt 27.1 pantu ar ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajos gadījumos pakalpojuma apjomu, klienta maksājumus un kārtību, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no valsts vai pašvaldības budžeta, nosaka Ministru kabinets.”

 

 

 

 

8. Papildināt 27.1 pantu ar ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minētajos gadījumos pakalpojuma apjomu, klienta maksājumus un kārtību, kādā pakalpojuma izmaksas tiek segtas no valsts vai pašvaldības budžeta, nosaka Ministru kabinets.”

 

28.pants. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju pakalpojumi

(1) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas nodrošina mājokli, sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju:

1) bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem, ja nav iespējams nodrošināt viņu aprūpi un audzināšanu audžuģimenē vai pie aizbildņa;

2) pensijas vecuma personām un invalīdiem ar redzes vai fiziska rakstura traucējumiem, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu;

3) bērniem ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu;

 

 

 

 

 

 

4) pilngadīgām personām ar smagiem garīgā rakstura traucējumiem, kurām nav nepieciešama atrašanās specializētā ārstniecības iestādē un kuru stāvoklis neapdraud apkārtējos, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās vai dienas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā noteikto apjomu.

9. Izteikt 28.panta pirmās daļas 4.punktu šādā redakcijā:

“4) pilngadīgām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, kurām nav nepieciešama atrašanās specializētā ārstniecības iestādē un kuru stāvoklis neapdraud apkārtējos, ja nepieciešamais pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās, dienas aprūpes centrā vai grupu mājā (dzīvoklī) noteikto sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma apjomu.”

 

 

 

9. Izteikt 28.panta pirmās daļas 4.punktu šādā redakcijā:

“4) pilngadīgām personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, kurām nav nepieciešama atrašanās specializētā ārstniecības iestādē un kuru stāvoklis neapdraud apkārtējos, ja nepieciešamā pakalpojuma apjoms pārsniedz aprūpei mājās, dienas aprūpes centrā vai grupu mājā (dzīvoklī) noteikto sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojuma apjomu.”

(2) Pakalpojuma sniegšanu ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā pilngadīgai personai var pārtraukt, ja:

1) persona apdraud citu personu veselību, dzīvību vai sistemātiski pārkāpj noslēgtā līguma noteikumus;

2) personai rehabilitācijas rezultātā vairs nav nepieciešami ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumi un tos var nomainīt ar pakalpojumiem dzīvesvietā;

3) persona lūdz pārtraukt pakalpojumu sniegšanu.

(3) Šā panta otrajā daļā minētajos gadījumos lēmumu par pakalpojuma sniegšanas pārtraukšanu pieņem attiecīgās institūcijas vadītājs, ja pašvaldība, no kuras budžeta tiek apmaksāts šis pakalpojums vai kuras administratīvajā teritorijā persona dzīvojusi pirms iestāšanās institūcijā, ir rakstveidā apliecinājusi, ka attiecīgajai personai tiks nodrošināta izmitināšana šīs pašvaldības administratīvajā teritorijā.

 

 

 

 

 

 

29.pants. Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās dzīvojošo personu tiesības

(1) Ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā dzīvojošai personai ir tiesības:

1) patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos īstenot tiktāl, ciktāl tas neierobežo citu personu tiesības un brīvības vai neapdraud personas veselību vai dzīvību;

2) baudīt individuālu personāla pieeju sociālo pakalpojumu sniegšanā.

 

 

 

 

 

 

(2) Ilgstošas sociālās aprūpes institūcijā dzīvojošai personai ir tiesības uz noteiktu naudas summu personiskiem izdevumiem šādā apmērā:

1) pilngadīgai personai, kurai piešķirta likumā noteiktā pensija vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, naudas summa, kas paliek tās rīcībā pēc ilgstošas sociālās aprūpes pakalpojuma samaksas, nedrīkst būt mazāka par 15 procentiem no šīs personas pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra;

2) pilngadīgai personai, kurai nav tiesību saņemt likumā noteikto pensiju vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, naudas summa, kas izmaksājama no ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas budžeta, ir 15 procenti no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra;

 

 

 

 

 

5.

Sociālo un darba lietu komisija

 

Papildināt likumprojektu ar jaunu pantu šādā redakcijā:

“29.panta otrajā daļā:

aizstāt 1.punktā vārdus “kurai piešķirta likumā noteiktā pensija vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts” ar vārdiem “kura ir pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja”;

aizstāt 2.punktā vārdus “kurai nav tiesību saņemt likumā noteikto pensiju vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu” ar vārdiem “kura nav pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja””.

 

 

 

 

 

Atbalstīts

10. 29.panta otrajā daļā:

aizstāt 1.punktā vārdus “kurai piešķirta likumā noteiktā pensija vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts” ar vārdiem “kura ir pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja”;

aizstāt 2.punktā vārdus “kurai nav tiesību saņemt likumā noteikto pensiju vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu” ar vārdiem “kura nav pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja”.

 

3) bērnam no septiņu gadu vecuma naudas summa, kas izmaksājama no ilgstošas sociālās aprūpes institūcijas budžeta, ir 15 procenti no valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra.

 

 

 

 

 

Pārejas noteikumi

1......

2. Līdz 2007.gada 31.decembrim Labklājības ministrijas pārziņā esošie bērnu bāreņu aprūpes centri, specializētie valsts sociālās aprūpes un rehabilitācijas centri, specializētie valsts sociālās aprūpes pansionāti un specializētie bērnu sociālās aprūpes centri, kas nodrošina šo pārejas noteikumu 3.punktā noteiktos pakalpojumus, tiek reorganizēti par pašvaldību iestādēm. To personu uzturēšanās minētajās aprūpes institūcijās, kas sākušas saņemt šos pakalpojumus līdz reorganizācijas dienai, tiek finansēta no valsts budžeta.

 

3. Līdz pārejas noteikumu 2.punktā minēto institūciju reorganizācijai par pašvaldību iestādēm no valsts budžeta tiek finansēta:

1) specializētā aprūpe ilgstošas aprūpes institūcijās pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem un neredzīgām personām;

2) bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu vecumā līdz diviem gadiem un bērnu ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem līdz četriem gadiem aprūpe ilgstošas aprūpes institūcijās.

 

10. Pārejas noteikumos:

izteikt 2.punktu šādā redakcijā:

“2. Pēc administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanas Labklājības ministrijas padotībā esošie bērnu un pieaugušo sociālās aprūpes centri, kuri nodrošina šā likuma 13.panta pirmās daļas 9., 10. un 11.punktā noteiktos pakalpojumus, tiek reorganizēti par pašvaldību iestādēm, saglabājot valsts finansējumu.”;

 

izslēgt 3.punktu;

 

papildināt pārejas noteikumus ar 13.punktu šādā redakcijā:

“13. Līdz 2007.gada 1.oktobrim Ministru kabinets izdod šā likuma 13.1 panta otrajā daļā minētos noteikumus. Līdz minētajam datumam ir piemērojami Ministru kabineta 2003.gada 27.maija noteikumi Nr.285 “Kārtība, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.”

 

 

 

 

 

 

6.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

7.

Juridiskais birojs

 

Izteikt likumprojekta 10.pantu šādā  redakcijā:

 

“10. Pārejas noteikumos:

 

izslēgt 2. un 3.punktu;

 

papildināt ar 13.punktu šādā redakcijā:

13. Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2007.gada 1.oktobrim piemērojami Ministru kabineta 2003.gada 27.maija noteikumi Nr.285 "Kārtība, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.”

 

 

Sociālo un darba lietu komisija

 

Izteikt likumprojekta 10.pantu šādā  redakcijā:

“Pārejas noteikumos:

izteikt 2. un 3. punktu šādā redakcijā:

“2. Lai nodrošinātu šā likuma 9.1.pantā minētos pakalpojumus, Ministru kabinets līdz 2012.gada 31.decembrim nodod pašvaldībām Labklājības ministrijas padotībā esošos valsts sociālās aprūpes centrus, kuri kā ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas sniedz pakalpojumu personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz 2003.gada 1.janvārim, pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz astoņpadsmit gadiem, bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem.

3. Šā likuma 9.1 pantā minētos pakalpojumus līdz valsts sociālās aprūpes centru nodošanai pašvaldībām, bet ne ilgāk kā līdz 2012.gada 31.decembrim nodrošina valsts.“

 

papildināt pārejas noteikumus ar 13. punktu šādā redakcijā:

13. . Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2007.gada 1.oktobrim piemērojami Ministru kabineta 2003.gada 27.maija noteikumi Nr.285 "Kārtība, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.”

 

 

 

 

 

Daļēji atbalstīts

(iestrādāts atb.kom 7.priekšlik).

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Atbalstīts

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

11. Pārejas noteikumos:

Izteikt 2. un 3.punktu šādā redakcijā:

“2. Lai nodrošinātu šā likuma 9.1.pantā minētos pakalpojumus, Ministru kabinets līdz 2012.gada 31.decembrim nodod pašvaldībām Labklājības ministrijas padotībā esošos valsts sociālās aprūpes centrus, kuri kā ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas sniedz pakalpojumu personām ar garīga rakstura traucējumiem, kuras šajās institūcijās ievietotas līdz 2003.gada 1.janvārim, pilngadīgām neredzīgām personām un personām ar smagiem garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar smagiem garīga rakstura traucējumiem vecumā no četriem līdz astoņpadsmit gadiem, bāreņiem un bez vecāku gādības palikušajiem bērniem vecumā līdz diviem gadiem un bērniem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem vecumā līdz četriem gadiem.

3. Šā likuma 9.1 pantā minētos pakalpojumus līdz valsts sociālās aprūpes centru  nodošanai pašvaldībām, bet ne ilgāk kā līdz 2012.gada 31.decembrim nodrošina valsts. “

 

papildināt pārejas noteikumus ar 13. punktu šādā redakcijā:

13. . Līdz jaunu Ministru kabineta noteikumu spēkā stāšanās dienai, bet ne ilgāk kā līdz 2007.gada 1.oktobrim piemērojami Ministru kabineta 2003.gada 27.maija noteikumi Nr.285 "Kārtība, kādā personas saņem tehniskos palīglīdzekļus”, ciktāl tie nav pretrunā ar šo likumu.”

 

 

11. Papildināt likumu ar informatīvu atsauci uz Eiropas Savienības direktīvu šādā redakcijā:

 

“Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvu

 

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvas 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm.”

 

 

 

 

12. Papildināt likumu ar informatīvu atsauci uz Eiropas Savienības direktīvu šādā redakcijā:

 

“Informatīva atsauce uz Eiropas Savienības direktīvu

 

Likumā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Padomes 2004.gada 29.aprīļa direktīvas 2004/81/EK par uzturēšanās atļaujām, kas izdotas tādiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri ir cilvēku tirdzniecības upuri vai bijuši iesaistīti darbībās, kas veicina nelegālo imigrāciju, kuri sadarbojas ar kompetentajām iestādēm.”

 

 

 

 

 

 

 

 

&n bsp;