Latvijas Republikas

9. Saeimas Prezidijam

25.09.2008.

Nr. 9/19 –

Nosūtu izskatīšanai Parlamentārās izmeklēšanas komisijas sakarā ar iespējamu pretlikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā ziņojumu.

Pielikumā: 1. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas sakarā ar iespējamu pretlikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā ziņojums;

2. Saeimas deputātes S.Āboltiņas 19.09.2008. vēstules Nr. 8/3-2-i/136-(9/08) kopija.

Komisijas priekšsēdētājs J.Dobelis

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas sakarā ar iespējamu pretlikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā

ZIŅOJUMS

Parlamentāro izmeklēšanas komisiju sakarā ar iespējamu pretlikumīgu un neētisku rīcību tieslietu sistēmā ar Latvijas Republikas Saeimas lēmumu izveidoja 2007. gada 6. septembrī.

Formālais komisijas dibināšanas iemesls bija atklātībā parādījies izdevums “Tiesāšanās kā ķēķis”, kurā ir publicētas it kā notikušas sarunas starp tiesnešiem un advokātiem. Sarunu gaitā apspriesti iespējamie tiesu procesi un iespējamie gala rezultāti. Tā kā šādas sarunas varētu uzskatīt par tieslietu sistēmas ietvaros notiekošiem pretlikumīgiem un neētiskiem procesiem, Saeimas deputāti nolēma izveidot minēto komisiju.

Komisijas sākotnējais sastāvs bija šāds:

Jānis Strazdiņš un Ligita Silaraupa no Zaļo un Zemnieku savienības frakcijas;

Imants Kalniņš un Juris Dobelis no apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcijas;

Māris Krastiņš un Imants Valers no Tautas partijas frakcijas;

Anatolijs Mackevičs u Jānis Dukšinskis no Latvijas Pirmās partijas un partijas “Latvijas ceļš” frakcijas;

Ilma Čepāne un Solvita Āboltiņa no Partijas “Jaunais laiks” frakcijas;

Vitālijs Orlovs un Jānis Tutins no politisko organizāciju (partiju) “Saskaņas centrs” frakcijas;

Nikolajs Kabanovs un Miroslavs Mitrofanovs no politisko organizāciju apvienības “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” frakcijas.

Laika gaitā komisijas sastāvā notika izmaiņas. Aizgājušos no komisijas deputātus Ligitu Silaraupu, Māri Krastiņu un Jāni Dukšinski nomainīja Dagnija Staķe, Vents Armands Krauklis un Dainis Turlais. Tā kā deputāte Ilma Čepāne izstājās no partijas “Jaunais laiks” frakcijas pēc minētās frakcijas ieteikuma komisijas sastāvā Saeima ievēlēja deputātu Ainaru Latkovski. Nevienam neiebilstot, tobrīd neatkarīgā deputāte Ilma Čepāne palika komisijā līdz pati pēc savas vēlēšanās no komisijas izstājās 2008. gada 17. jūlijā.

Uzsākot darbu, komisijai bija skaidri jāizprot sava darbība un darbības virzība. Šeit komisijas pārstāvju viedokļi atšķīrās. Ja vieni mēģināja komisijas darbu kaut kādā veidā tuvināt prokuratūras darbam, galvenokārt cenšoties analizēt aptuveni desmit gadus vecus notikumus, tad citi aizrādīja uz notikušajām izmaiņām gan likumdošanā, gan pašā tieslietu sistēmā un aicināja vairāk ieskatīties tajā Saeimas darbībā, kas varētu palīdzēt izstrādāt zināmus pilnveidojumus tieslietu sistēmā. Zināma ietekme uz komisijas darbu bija arī tiem faktiem, ka minētajā izdevumā publicētās telefona sarunas bija nelikumīgi noklausītas un ierakstītas, sarunu oriģinālie teksti nebija pieejami, bet bija tikai tulkojumi no krievu valodas un audioierakstu nebija vispār. Tāpēc sarunu atbilstību patiesībai varēja novērtēt tikai aptuveni.

Ņemot vērā komisijas izskatāmo jautājumu izteikto specifiku, uz komisijas sēdēm tika aicināti eksperti gan no tiesnešu, advokātu un prokuroru vidus, gan arī ar juridisko jautājumu risināšanu saistīto iestāžu pārstāvji.

Komisijas sēdēs piedalījās:

Latvijas Republikas Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs A.Guļāns un priekšsēdētāja vietnieks G.Aigars;

Latvijas Republikas Ģenerālprokurors J.Maizītis;

Latvijas Republikas tieslietu ministrs G.Bērziņš;

Latvijas Republikas Satversmes tiesas priekšsēdētājs G.Kūtris;

Satversmes aizsardzības biroja direktors J.Kažociņš un direktora vietnieks U.Dzenītis;

tiesībsargs R.Apsītis;

Drošības policijas priekšnieks J.Reiniks;

Juristu biedrības prezidents A.Borovkovs;

Juridiskās koledžas direktors T.Jundzis;

AT Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētājs V.Jonikāns;

AT Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētājs I.Bičkovičs;

AT Senāta Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētāja V.Krūmiņa;

AT Senāta Krimināllietu departamenta senatore V.Eilande;

Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs J.Stukāns;

tiesneši V.Gailīte, L.Gavare, J.Freimanis, J.Muižnieks;

advokātu pārstāvji:

Zvērinātu advokātu padomes (ZAP) priekšsēdētājs J.Grīnbergs;

advokāti L.Liepa, A.Vaznis, E.Radziņš, A.Bitāns, G.Zemribo;

žurnālisti J.Domburs, V.Avotiņš un L.Lapsa;

“LSF Holdings” valdes priekšsēdētājs E.Jansons.

Uzaicinātās amatpersonas u.c. personas sniedza savu viedokli par stāvokli tieslietu sistēmā dažādos laika posmos, izsakot piedāvājumus iespējamiem uzlabojumiem un pilnveidojumiem gan pašā tieslietu sistēmā, gan ar to saistītajos jautājumos.

Tā kā augstākminēto komisiju nodibināja neilgi pēc publicētās informācijas par it kā notikušajām sarunām starp tiesnešiem u.c. personām, tad komisijai savā darbā bija jāseko notiekošajam sabiedrībā kā reakcijai uz publicēto informāciju. Pēc minētās informācijas par iespējamām sarunām nonākšanas publiskajā telpā kādu laiku bija dažādi teikumi, izteikumi, versijas. Zināmu laiku sabiedrība aktīvi reaģēja uz publicēto.

Ģenerālprokuratūrā izveidoja īpašu darba grupu, kuras darbība pamatojās uz Kriminālprocesa likuma 369. panta 4. daļas 4. punktu un Prokuratūras likuma 16. panta 1. daļas 1. punktu. Augstākajā tiesā notika plēnums, kura gaitā izveidoja darba grupu minēto sarunu pārbaudei. Izanalizēja vairākas civillietas. Pārbaudēs iesaistījās Ģenerālprokuratūra. Zināmu laiku tieslietu sistēmā bija vērojama paaugstināta psiholoģiskā spriedze. Ne pirmo reizi publiski izskanēja jautājums par to, kas īsti notiek tieslietu sistēmā. Te uzreiz ir jāuzsver, ka jautājumi par tiesu varas neatkarību un sabiedrības uzticību tiesu varai vienmēr ir bijuši un būs īpašā sabiedrības interešu lauciņā.

Tamdēļ tieši sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem būtu jārāda piemērs, kā izturēties pret jebkura likuma pildīšanu, bet tiesnešiem būtu ieteicams skatīt ne tikai to, kāds likuma pants ir pārkāpts, bet arī, kuras indivīda tiesības ir aizskartas.

Tiesneši nolēma izveidot savu ētikas komisiju, bet Saeima savukārt likumā “Par tiesu varu” iekļāva atbilstošu normu.

Pēc augstākminētās publikācijas parādīšanās tās negatīvais iznākums bija attiecību pasliktināšanās starp tiesu varas profesijām. Pēc vairāku ekspertu domām attiecības starp advokātiem un tiesnešiem kļuva redzami saltas ar savstarpējām aizdomām un piesardzību. Vēl šobaltdien skan šādi vārdi: “Tiesnešu un advokātu attiecības kļuvušas formālas, notikusi pilnīga atsvešināšanas, kas grauj arī tiesību teoriju”.

Tomēr bija jāņem vērā, ka publicētās sarunas attiecas uz diezgan paseniem pagātnes notikumiem, cerot, ka kaut kas līdzīgs šodien nebūtu iespējams. Ir liela atšķirība starp Latvijas tiesu sistēmu 1996. – 2000. gados un šodienu, sākot ar tiesnešu kadru kvalitāti, spriedumu pieejamību sabiedrībai, spēju iepazīties ar tiesu darbu. Šajā laika periodā Saeimā ir pieņemti ļoti nozīmīgi procesuālie likumi: Civilprocesa likums, Administratīvā procesa likums un Kriminālprocesa likums. Minēto procesu izpratnei nepieciešamas mūsdienīgas zināšanas, kam jābalstās uz atbilstošu izglītību. Ir neapšaubāmi, ka tiesu sistēma ir ievērojami progresējusi, raugoties no vairākiem viedokļiem, arī no kadru viedokļa. Kādreiz bija ļoti lielas problēmas ar tiesnešu kadru nodrošinājumu, it sevišķi rajonos. Šodien stāvoklis ir mainījies uz labo pusi. Vairākus gadus darbojas arī īpaša testu sistēma, lai pārbaudītu tiesnešu amatu kandidātus pēc viņu psiholoģiskajām īpašībām.

Sabiedriska aktivitāte vērojama jauno juristu vidū. Pirms nedaudz vairāk nekā gada ir dibināta un šodien darbojas Latvijas Jauno juristu asociācija, kas nākotnē ir apņēmusies kļūt par aktīvu juristu profesionālo apvienību. Viena no jauno juristu atzīstamām iecerēm ir diskusijas rīkošana par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu.

Ar šādiem augstākminētajiem faktiem un vērtējumiem komisija uzsāka savu darbu, kura turpmākajā gaitā nemitīgi bija jāmēģina atrast tos piemērotākos risinājumus, kurus piedāvāt sabiedrībai.

Komisijas darba gaitā viens pēc otra radās jautājumi, uz kuriem vismaz daļēji pakāpeniski jādod atbildes.

Vai var būtiski veikt izmaiņas visā tieslietu sistēmā? Kā rīkoties ar esošās sistēmas pašregulāciju? Vai atstāt pašregulācijas tiesības pašai tieslietu sistēmai vai mainīt dažus pašregulācijas principus?

Jāatceras, ka tiesu varas likumu tapšanu Latvijā ļoti ietekmēja citu valstu, īpaši ASV, pieredze. To savā laikā sekmēja vairāki ASV likumu pārzinātāji.

Pēc vairāk nekā 15 gadu praktiskās darbības, protams, ir jākonstatē, ka ne viss aizgūtais ir sekmīgi darbojies, taču neapšaubāmi ir tas, ka ir gūta pamatīga pieredze.

Jebkurā gadījumā, runājot par tieslietu sistēmu, jāuzsver ir tas, ka jebkurš tiesu varas pārstāvis ir īpaša amatpersona, ietekmīgas varas pārstāvis, tāpēc arī prasībām pret šādu amatpersonu ir jābūt ārkārtīgi stingrām. Tiesneša un prokurora darbības pamatā jābūt vairākiem pamatprincipiem: godīgumam, taisnīgumam, profesionalitātei. Šādus jēdzienus vajadzētu maksimāli ievērot, veicot personāla atlasi. Nevajadzētu pieļaut tādus gadījumus, ka uz amatpersonas vietu virza tādu cilvēku, no kura kāda iestāde grib tikt vaļā.

Ir jārunā par to, kā veido kvalifikācijas kolēģiju. Vai praksē pielietotais kvalifikācijas kolēģijas veidošanas princips, kas balstās uz noteiktu pārstāvniecību, ir tas pareizākais? Līdzīgi būtu jāpadomā arī par disciplinārlietu kolēģijas veidošanu. Cik būtiski ir iespējama minēto kolēģiju sēdēs piedalošos novērotāju iesaistīšana lēmumu pieņemšanas procesā?

Ļoti būtiski ir pārskatīt tiesnešu vecuma cenza noteikšanu. Administratīvajās tiesās varētu sekmīgi strādāt jauni tiesneši, kuru vecums nesasniedz 30 gadus, un kuri ir mācījušies administratīvo procesu, jo vecuma cenzs 30 gadi ir šodienas barjera, par kuras samazināšanu vajadzētu nopietni padomāt.

Nopietnāk jāpadomā par likuma “Par tiesu varu” 99. pantā teikto par tiesneša palīgu. Vai nebūtu pilnīgāk jāizstrādā minētais pants un nopietnāk jāpievēršas tiesneša palīga sagatavošanai? Tas varētu palīdzēt jauno juristu sagatavošanā tiesneša amatam. Būtu nepieciešams arī apsvērt diskusiju nepieciešamību par jaunākā tiesneša amata ieviešanu, kas arī varētu atvieglot jauno juristu kļūšanu par tiesnešiem.

Jāpadomā, kā pilnvērtīgāk organizēt tiesnešu apmācības, īpašu uzmanību pievēršot rajonu tiesu tiesnešiem, organizējot apmācības pa atsevišķiem novadiem, lai rajonu tiesu tiesneši varētu iespējami biežāk piedalīties šādās apmācībās. Svarīgi ir arī sekot tām mūsdienīgajām tendencēm Eiropas Savienības ietvaros. Nepieciešams nopietni analizēt ECT un EKT spriedumos paustās atziņas, lai Latvijai būtu lielākas iespējas izvairīties no prasībām pret valsti.

Atsevišķs jautājums ir tiesneša profesionālā ētika, tās būtība. Kā būtu ar iespēju rīkot pārbaudījumus profesionālajā ētikā pirms jurista profesionālo pienākumu pildīšanas? Vajadzētu plašāk izvērst diskusijas par vienotiem ētikas principiem visām tiesu varai piederīgajām profesijām.

Arī likumdošanas pilnveidošana, veicinot tiesu varas kā vienotas sistēmas veidošanos, varētu palīdzēt procesu attīstībai.

Kā piemēru varētu minēt iespēju apvienot standartus juridiskajām profesijām. Piemērojot vienotus standartus, varētu izslēgt tādu situāciju, kad cilvēks aiziet no vienas juridiskās profesijas un atrod citu juridisko profesiju. Šis jautājums ir visnotaļ ļoti jūtīgs, bet šad un tad gadās tā, ka vienas profesijas pārstāvji kādu izslēdz no savām rindām, bet citi to neņem vērā.

Ņemot vērā to, ka juristiem vienmēr jāievēro ļoti stingri pamatprincipi, Latvijas juristu biedrība, kas dibināta pirms 20 gadiem, ir piedāvājusi trīs principus, uz kuriem būtu jābalstās biedrības darbībai: biedrība nenodarbojas ne ar politiku, ne ar biznesu un nerisina personīgās lietas.

Vairākkārt sabiedrībā izskan viedoklis, ka tiesas spriedums ir nelikumīgs. Šādi apgalvojumi neatbilst likumam. Likums “Par tiesu varu” nosaka, ka spēkā esošais spriedums ir ar likuma spēku. Vai drīkst apgalvot, ka spēkā esošais un izpildītais spriedums ir nelikumīgs? Kurš ir tiesīgs tā izteikties? Nedrīkst būt tāds stāvoklis, ka sabiedrība ir pārliecināta, ka Latvijas valstī paliek spēkā nelikumīgi spriedumi. Jau šobrīd Latvijā ir trīspakāpju tiesu sistēma plus iespēja protestēt un atsevišķos gadījumos arī vēršanās ECT.

Analizējot stāvokli tieslietu sistēmā, ir jāņem vērā laika faktors un jāatzīst, ka padomju okupācijas laika tiesiskās un procesa tradīcijas ir atstājušas ietekmi uz neatkarību atguvušās Latvijas atbilstošajām tradīcijām. Protams, gadu gaitā šī ietekme samazinās, bet tiesu sistēma joprojām ir krietni gausa. Lietvedībā atrodas lietas, kuras ir uzsāktas pat 2001. gadā, bet kurām galu nevar saredzēt arī šogad. Lietas reizēm nav nemaz tik sarežģītas, bet pati sistēma pieļauj procesu vilkšanu desmit un vairāk gadu. Būtu rūpīgi jāizanalizē normatīvie akti, bet Saeimai un valdībai jāmeklē finansiāls atbalsts minēto sistēmas trūkumu novēršanai.

Ir izskanējušas piesardzīgas runas par iespējām likvidēt kādu tiesu sistēmas posmu, piemēram, iztikt bez AT palātu darbības, atstājot AT Senātu kā kasācijas instanci.

Ļoti daudz strīdu, nesaskaņu un domstarpību rodas, spriežot tieši par procesuālajiem jautājumiem. Šādus jautājumus varētu izskatīt, raugoties gan no tiesu sistēmas, gan no prokuratūras, gan no advokatūras viedokļa.

Te arī būtu tieslietu sistēmas pilnveidošanas iespēja, ja sistemātiskāk sadarbotos tiesneši, advokāti un prokurori, meklējot praktiskas sadarbības iespējas. Viena no tādām varētu būt regulāru kopīgu konferenču, semināru un juridisko jautājumu pētījumu sanāksmju rīkošana. Varētu būt arī regulāru kopīgu mācību rīkošana, kas palīdzētu novērst viena un tā paša likuma tulkošanu dažādos skatījumos.

Reizēm nākas secināt, ka dažs labs jurists ir iesaistījies kādu politisko vai ekonomisko reizēm savstarpēji saistītu grupu cīņās, tāpēc ir jāpievērš īpaša uzmanība tām tiesību normām, kas ir divdomīgi interpretējamas un var radīt labvēlīgu augsni korupcijai, radot pat tādas konfliktsituācijas, kad kāds tiesību subjekts konfliktē ar valsti.

Procesos pavīd arī tādi gadījumi, kad rodas tā saucamie likumīgie, bet faktiski netaisnīgie spriedumi. Piemēram, cilvēks, kurš ir mazāk sociāli nodrošināts, nevar apmaksāt spēcīgus advokātus. Tas, savukārt, var ietekmēt tiesas procesa iznākumu. Lai šādu stāvokli uzlabotu un novērstu minēto netaisnību, būtu jāmeklē iespējas valstij nodrošināt juridisko palīdzību.

Kādreiz izskan šaubas par tiesneša objektivitāti. Tās pamatojas uz it kā tiesneša interešu konfliktu, balstoties uz zināmu iepriekšējo pazīšanos ar kādu no procesā iesaistītajām pusēm. Šeit likumdevējs varētu dot savu ieguldījumu, piedāvājot zināmas izmaiņas likuma “Par tiesu varu” 14. pantā, papildinot panta 1. teikumu ar tekstu, kas pasaka, ka tiesnesis vai tiesneši informē procesa dalībniekus par attiecībām ar kādu no pusēm, attiecīgi dodot procesā iesaistītajām personām iespēju izvērtēt, vai šāds stāvoklis var ietekmēt lietas izskatīšanu.

Zināma problēma ir saistīta ar visu spriedumu brīvu pieejamību, lai spriedumi būtu pieejami pilnā apjomā jebkuram Latvijas Republikas pilsonim.

Vajadzētu maksimāli censties publiskot arī pirmo instanču nolēmumus, arī mazos nolēmumus. Jāveido vienota dati bāze, un šādu nolēmumu publiskošana varētu dot iespēju analizēt tiesnešu nolēmumu ne tikai lietas dalībniekiem, bet arī visiem interesentiem.

Risināms jautājums ir atlikto lietu lielā daudzuma samazināšana. Faktiski katra trešā lieta tiek atlikta. Svarīga, piemēram, ir advokāta klātbūtne. Krimināllietās trešdaļa no lietu atlikšanas iemesliem ir tieši advokāta neatrašanās uz vietas. Viens no lietu atlikšanas iemesliem ir cilvēku neierašanās tiesā, kā attaisnojumu minot slimību. Kā būtisku iemeslu varētu minēt arī to, ka šobrīd nav tāda jēdziena kā lietas sūtīšana papildizmeklēšanai.

Cits jautājums ir par nepieciešamību izskatīt visas lietas trīs tiesu instancēs. Varbūt, runājot par kasāciju, šāds instanču skaits nav nepieciešams. Pārkāpuma, par kuru sods pienākas 5 vai 10 latu apmērā, izskatīšana ir pārāk smagnēja un dārga.

Vēl, runājot par likumdevēja darbu, jāmin joprojām publiskajā telpā reizēm izskanošie viedokļi par nopietnām izmaiņām tiesnešu darbu skarošajā likumā “Par tiesu varu”. Iecere nomainīt šo likumu ar Tiesu iekārtas likumu vairākiem juristiem kategoriski nav pieņemama. Tiesu vara un tiesu iekārta nav identiski jēdzieni. Daļa no tās jomas, kuru regulē likums “Par tiesu varu” varētu tikt nogriezta, sākot ar likuma “Par tiesu varu” pirmo pantu, kas nosaka, ka Latvijas Republikā līdzās likumdošanas un izpildu varai pastāv neatkarīga tiesu vara. Šādas normas jaunajā Tiesu iekārtas likumprojektā nav.

Tiesneša zvērests. Tas ietver sevī tādu jēdzienu kā vēlme vienmēr censties noskaidrot patiesību, nekad nenododot to. Vai būtu pareizi no šādiem vārdiem zvēresta tekstā atteikties?

Vēlreiz atgriežoties pie publicētajiem materiāliem, kas iegūti izmantojot nelikumīgi noklausītas telefonsarunas, ir īpaši jāuzsver šī izmantotā nelikumība. 2005. gadā prokuratūra nepamatoti atteica kriminālprocesa uzsākšanu par zvērināta advokāta A.Grūtupa telefonsarunu noklausīšanos. Šo pašu 2005. gadā pieņemto lēmumu atcēla un uzsāka kriminālprocesu.

Latvijas ZAP ir pieņēmusi lēmumu par to, ka nav pieļaujama nelikumīgi iegūtu ziņu izmantošana secinājumu izdarīšanai par jebkuras personas rīcību, bet vērtējumu advokātu rīcībai un advokatūras uzdevumu noteikšanu izdarīt pēc prokuratūras oficiāla atzinuma par informācijas iegūšanas likumību. Šādās situācijās ir svarīgi nepārkāpt advokāta un klienta “konfidencialitātes” principu.

Jāpiebilst, ka Latvijas likumi neparedz kriminālatbildību par telpu audio iekārtas kontroli. Atbilstošu noklausīšanās iekārtu, ko reizēm sauc par “vaboli”, var brīvi iegādāties, un likums neaizliedz šādas iekārtas glabāt.

Ir jābūt skaidrībai, cik tālu var sniegties oficiālas iestādes tiesības pārkāpt pilsoņu konstitucionālās tiesības, piemēram, noklausoties pilsoņu privātās sarunas un tās izm antot tiesu procesos. Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļa saucas “Cilvēka pamattiesības”. Šīs nodaļas 96. pantā ir šādi vārdi: “Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību”. Vai nelikumīgi noklausītu telefonsarunu izmantošana publiskajā telpā atbilst Satversmes 96. pantā teiktajam?

Eksperti izsakās, ka izslēgt tādu iespēju, ka kāda persona tiek nelikumīgi noklausīta nevar neviens. To varot izdarīt gan kāds korumpēts tiesībsargājošo iestāžu darbinieks, izmantojot savas dienesta iespējas, gan tādas personas, kuru rīcībā ir tehnika, ko var izmantot informācijas iegūšanai, pārtverot telefona sarunas, ierakstot sarunas telpās vai kā citādi. Drošības dienesti to zina, to uzdevums ir darīt visu, lai minētās iespējas ierobežotu un maksimāli novērstu.

Rūpīgi izanalizējot iegūto informāciju un apsverot visus izskatītos priekšlikumus, ir skaidri jāapzinās, cik būtiski ir turpmākajā tieslietu sistēmas attīstībā pieturēties pie vairākiem pamatprincipiem:

1. tiesa ir valsts varas pārstāve, kura ir neatkarīga un nedrīkst būt pakļauta nekādai citai ietekmei kā vienīgi likumam;

2. Latvijas tieslietu sistēmā notiek objektīvas izmaiņas, kas prasa laiku, sabiedrības izpratni un prasmīgu likumdošanas pilnveidošanu;

3. Latvijas Republikas Saeimai ir iespējas arī turpmāk pastāvīgi piedalīties tieslietu sistēmas uzlabošanas darbā, taču tam jānotiek bez skaļa populisma, publiskas izrādīšanās un nopietni sadarbojoties ar zinošiem ekspertiem.

Kā būtisku uzlabojumu vajadzētu novērtēt arī Tieslietu padomes izveides nepieciešamību.

Nopietnu atbalstu un sabiedrības izpratni vajadzētu sniegt Tieslietu ministrijas darbam pie tiesu varas pamatnostādnēm, kas ir ilgtermiņa politikas plānošanas dokuments, kas varētu iezīmēt tiesu varas attīstību Latvijā tuvākajos 7 – 10 gados. Līdzšinējās tiesu varas nākotnes vīzijas ir bijušas lielā mērā haotiskas, ko tomēr būtu jāuzlabo.