Juridiskā komisija savā š.g. 28. septembra sēdē izskatīja likumprojektu “Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu aprēķināšanas un atlīdzināšanas likums” ( reģ.nr.931 ) un nolēma atbalstīt tā virzīšanu izskatīšanai Saeimā pirmajā lasījumā.

Komisijas priekšsēdētājs M.Segliņš

Likumprojekts

(1) Likums nosaka:

1) zaudējuma atlīdzinājuma pamata un tā apmēra noteikšanas vispārīgos priekšnoteikumus;

2) kārtību, kādā iestāde:

a) pieņem lēmumu par zaudējuma atlīdzinājumu,

b) nodrošina uz naudas maksājumu vērsta iestādes lēmuma vai tiesas nolēmuma par zaudējuma atlīdzinājuma izpildi,

c) izvērtē zaudējuma atlīdzinājuma gadījumus.

(2) Likums neattiecas uz kārtību, kādā zaudējuma atlīdzinājumu par personai nodarītajiem zaudējumiem izmaksā saskaņā ar likumu "Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu".

Personas tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu noteiktas Administratīvā procesa likumā.

Zaudējumu atlīdzina no:

1) valsts budžeta līdzekļiem;

2) pašvaldības budžeta līdzekļiem;

3) citas atvasinātas publiskas personas budžeta līdzekļiem;

4) tādas iestādes budžeta līdzekļiem, kurai ir savs patstāvīgs budžets, kas neietilpst nevienā no šā panta 1., 2. vai 3.punktā minētajiem budžetiem
(turpmāk – iestādes patstāvīgā budžeta līdzekļi), ja iestāde zaudējumus ir nodarījusi jomā, kurā tā ir darbojusies šī budžeta ietvaros.

(1) Iestāde zaudējumu var nodarīt gan ar darbību, izdodot prettiesisku administratīvu aktu vai veicot prettiesisku faktisku rīcību, gan bezdarbību, ja iestādei bija pienākums rīkoties, bet tā prettiesiski to nav darījusi.

(2) Turpmāk šajā likumā ar jēdzieniem "darbība" un "rīcība" tiek saprasta arī bezdarbība.

(1) Tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu ir tikai cietušajam, t.i., personai, kas ir administratīvā akta adresāts vai trešā persona Administratīvā procesa likuma izpratnē, kā arī personai, pret kuru ir tieši vērsta vai kuru tieši skar faktiskā rīcība.

(3) Zaudējums šā likuma izpratnē ir tāds zaudējums, kas cietušajam ir radies iestādes rīcības tiešā rezultātā. Šīs rīcības turpmākās sekas par zaudējumu tiek uzskatītas tikai tādā gadījumā, ja starp iestādes rīcību un sekām pastāv cēloņsakarība un iestāde tās paredzēja vai tai vajadzēja tās paredzēt.

Tiesības uz zaudējuma atlīdzinājumu pastāv tikai tādā gadījumā, ja zaudējums personai ir radies tieši tādēļ, ka iestādes rīcība ir bijusi prettiesiska. Ja zaudējums personai būtu radies arī gadījumā, ja iestādes rīcība būtu bijusi tiesiska, personai nav tiesību uz zaudējuma atlīdzinājumu.

(1) Mantiskais zaudējums šā likuma izpratnē ir personas mantas, īpašuma, tā lietošanas iespēju vai tā objektīvās vērtības samazināšanās.

(2) Aprēķinot mantisko zaudējumu, ņem vērā arī iespējamo peļņu, ja persona spēj pierādīt, ka notikumu parastās attīstības gaitā peļņa tiktu gūta (negūtā peļņa).

(4) Mantiskajā zaudējumā netiek ietverts laiks un pūles, ko iesniedzējs ir veltījis konkrētās lietas risināšanai.

Morālais kaitējums šā likuma izpratnē ir fiziskas personas ciešanas, ko tai izraisījis nopietns viņas tiesību vai tiesisko interešu prettiesisks aizskārums.

Ja persona, izmantojot zināšanas un praktiskās iespējas, nav darījusi visu, lai zaudējumu novērstu vai samazinātu, tā ir līdzvainīga zaudējumā.

(1) Iestāde vai tiesa objektīvi izmeklē un konstatē zaudējuma atlīdzības tiesisko pamatu un zaudējumu apmēru.

(2) Iesniedzējam iestādē un pieteicējam tiesā ir pienākums atbilstoši zināšanām un praktiskām iespējām iestādei vai tiesai darīt zināmus apstākļus, lai konstatētu publisko tiesību subjekta atbildības pamatu un zaudējuma apmēru. Ja iesniedzējs vai pieteicējs nepamatoti nepilda šo pienākumu, viņš, apstrīdot iestādes lēmumu vai pārsūdzot tiesas nolēmumu, nevar atsaukties uz attiecīgajiem apstākļiem.

(1) Mantiskā zaudējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats un zaudējumu apmērs tiek pierādīts ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem.

(2) Personiskā kaitējuma atlīdzinājuma tiesiskais pamats tiek pierādīts ar Administratīvā procesa likumā noteiktajiem pierādīšanas līdzekļiem. Personai ir pienākums norādīt personiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru, to pamatojot.

(1) Nosakot mantiskā zaudējuma atlīdzinājumu, saskaņā ar šā panta otro, trešo un ceturto daļu tiek noteikts nodarītā zaudējuma apmērs un saskaņā ar šā panta piekto, sesto, septīto un astoto daļu tiek noteikts atlīdzinājuma apmērs.

(2) Zaudējuma apmēru nosaka, pamatojoties uz pierādījumiem (13.pants).

(4) Ja nav iespējams noteikt precīzu zaudējuma apmēru, iestāde vai tiesa var novērtēt to kopumā vai atsevišķas tā sastāvdaļas. Novērtējot zaudējumu, iestāde vai tiesa saprātīgi ievēro vispārīgo pieredzi un konkrētā gadījuma īpatnības.

(6) Nosakot atlīdzinājuma apmēru, papildus šā panta otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var tikt ņemts vērā arī personas ieguldījums valsts ekonomikā (nodokļu maksājumi un izveidotās darba vietas), kā arī sociālajā, kultūras vai labdarības jomā un piešķirtā atlīdzinājuma ietekme uz personas spēju turpināt līdzšinējo darbību, ja to ir iespējams objektīvi pierādīt.

(8) Mantiskais zaudējums no summas, kas aprēķināta saskaņā ar šā panta pirmo daļu, piemērojot šā panta otrajā, trešajā un ceturtajā daļā noteiktos taisnīguma kritērijus, parasti tiek atlīdzināts šādā apmērā:

1) ja aprēķinātā summa nepārsniedz 10000 latu, – 100 % apmērā no minētās summas;

2) ja aprēķinātā summa ir no 10001 lata līdz 15000 latu, – 90 % apmērā no minētās summas;

4) ja aprēķinātā summa ir no 20001 lata līdz 25000 latu, – 70 % apmērā no minētās summas;

5) ja aprēķinātā summa ir no 25001 lata līdz 30000 latu, – 60 % apmērā no minētās summas;

6) ja aprēķinātā summa ir no 30001 lata līdz 40000 latu, – 50 % apmērā no minētās summas;

7) ja aprēķinātā summa pārsniedz 40000 latu, atlīdzinājuma apmērs nevar būt lielāks par 50 % no minētās summas.

(2) Personiskā kaitējuma atlīdzinājums tiek noteikts apmērā līdz 5000 latu. Ja nodarīts smags kaitējums, tas var tikt noteikts apmērā līdz 7000 latu, bet, ja nodarīts sevišķi smags kaitējums personas veselībai, fiziskai integritātei vai dzīvībai, maksimālais atlīdzinājuma apmērs ir 10000 latu.

(3) Morālā kaitējuma atlīdzinājums tiek noteikts apmērā līdz 3000 latu. Ja nodarīts smags morālais kaitējums, tas var tikt noteikts apmērā līdz 5000 latu, bet, ja nodarīts smags kaitējums personas veselībai, fiziskai integritātei vai dzīvībai, atlīdzinājums var tikt noteikts apmērā līdz 10000 latu.

(4) Ja personas tiesību vai tiesisko interešu aizskārums nav smags, kā arī citos attiecīgos gadījumos morālā kaitējuma patstāvīgs vai papildu atlīdzinājums var būt iestādes rakstiska un publiska atvainošanās.

Persona iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu iesniedz tajā iestādē, kas nodarījusi zaudējumu.

1) iesniedzēja vārdu un uzvārdu (juridiskām personām – nosaukumu un reģistrācijas numuru);

2) iesniedzēja adresi (juridiskām personām – juridisko adresi);

3) prasījumu;

5) bankas kontu, uz kuru zaudējumu atlīdzinājums pārskaitāms.

(2) Iesniegumā, ja iespējams, norāda arī pierādījumus, kas apliecina zaudējuma nodarīšanas faktu un apmēru, un pievieno attiecīgo dokumentu kopijas, uzrādot oriģinālus vai noteiktā kārtībā apliecinātus norakstus. Ja iesniegumu nosūta pa pastu, pievieno noteiktā kārtībā apliecinātus dokumentu norakstus vai kopijas.

(3) Iesniegumā var tikt sniegts arī lietas juridiskais vērtējums.

(4) Prasījumā norāda prasītā atlīdzinājuma kopējo summu. Ja tiek prasīts atlīdzinājums par vairākiem zaudējuma veidiem – mantisko zaudējumu, personisko kaitējumu un morālo kaitējumu –, iesniegumā, ja iespējams, norāda prasītā atlīdzinājuma summu par katru zaudējuma vai kaitējuma veidu.

Personai ir tiesības iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu iesniegt gada laikā no dienas, kad tā uzzināja vai tai vajadzēja uzzināt par zaudējumu, bet ne vēlāk kā piecu gadu laikā no prettiesiskā administratīvā akta spēkā stāšanās vai faktiskās rīcības veikšanas dienas.

(1) Tiešās pārvaldes iestāde, kas saņem personas iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu, nekavējoties pārsūta to augstākai iestādei vai citai normatīvajos aktos noteiktai iestādei (lēmējiestādei). Ja augstākas iestādes nav un normatīvajos aktos nav noteikta cita iestāde (lēmējiestāde), iesniegumu izskata attiecīgā tiešās pārvaldes iestāde.

(2) Lēmējiestāde mēneša laikā pēc iesnieguma saņemšanas izvērtē zaudējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu un pieņem lēmumu par zaudējuma atlīdzinājuma piešķiršanu un atlīdzinājuma apmēru vai par iesnieguma noraidīšanu.

(1) Ja personas iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu saņem pašvaldības iestāde, kura zaudējumu nodarījusi, pildot valsts tiešās pārvaldes funkcijas vai uzdevumus, tā nekavējoties pārsūta iesniegumu funkcionāli augstākai vai citai normatīvajos aktos noteiktai tiešās pārvaldes iestādei (lēmējiestādei), bet iesnieguma kopiju nosūta Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai.

(2) Ja personas iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu saņem pašvaldības iestāde, kura zaudējumu nodarījusi, pildot pašvaldības autonomās funkcijas vai īstenojot savu brīvprātīgo iniciatīvu, tā nekavējoties pārsūta iesniegumu attiecīgās pašvaldības domei (padomei), bet iesnieguma kopiju nosūta Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai.

(4) Lēmējiestāde mēneša laikā pēc iesnieguma saņemšanas izvērtē zaudējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu un pieņem lēmumu par zaudējuma atlīdzinājuma piešķiršanu un atlīdzinājuma apmēru vai par iesnieguma noraidīšanu.

(1) Citas atvasinātas publiskas personas iestāde, kas saņem personas iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu, nekavējoties pārsūta to tās publiskās personas iestādei, kuras padotībā tā ir, vai citai normatīvajos aktos noteiktai iestādei (lēmējiestādei).

(2) Lēmējiestāde mēneša laikā pēc iesnieguma saņemšanas izvērtē labprātīga zaudējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu un pieņem lēmumu par zaudējuma atlīdzinājuma piešķiršanu no attiecīgās publiskās personas līdzekļiem un atlīdzinājuma apmēru vai par iesnieguma noraidīšanu.

(1) Publisko tiesību subjekts (iestāde), kas saņem personas iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu, ja zaudējums nodarīts tā patstāvīgā budžeta ietvaros (4.panta 4.punkts), nekavējoties pārsūta to publiskās personas iestādei, kuras padotībā tas ir, vai citai normatīvajos aktos noteiktai iestādei (lēmējiestādei).

(2) Lēmējiestāde mēneša laikā pēc iesnieguma saņemšanas izvērtē labprātīga zaudējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu un pieņem lēmumu par zaudējuma atlīdzinājuma piešķiršanu no attiecīgā publiskā tiesību subjekta patstāvīgā budžeta līdzekļiem un atlīdzinājuma apmēru vai par iesnieguma noraidīšanu.

(2) Pēc lēmuma spēkā stāšanās lēmējiestāde vai tiešās pārvaldes iestāde, kas piedalījās tiesas procesā atbildētāja pusē, nekavējoties nosūta lēmuma vai nolēmuma norakstu Finanšu ministrijai. Finanšu ministrija mēneša laikā pēc tā saņemšanas izmaksā zaudējuma atlīdzinājumu, pārskaitot to uz personas norādīto bankas kontu.

(4) Ja nepieciešams, Finanšu ministrija sagatavo priekšlikumus par nepieciešamajiem grozījumiem likumā par valsts budžetu kārtējam gadam.

(1) Ja lēmums vai nolēmums par zaudējuma atlīdzinājumu ir vērsts pret pašvaldību, tajā noteikto summu izmaksā no pašvaldības budžeta līdzekļiem.

(2) Pēc lēmuma spēkā stāšanās lēmējiestāde vai pašvaldības iestāde, kas piedalījās tiesas procesā atbildētāja pusē, nekavējoties nosūta lēmuma vai nolēmuma norakstu attiecīgajai pašvaldības iestādei, kas mēneša laikā pēc tā saņemšanas izmaksā zaudējuma atlīdzinājumu, pārskaitot to uz personas norādīto bankas kontu.

(3) Attiecīgā pašvaldības iestāde, pieņemot pamatotu lēmumu, zaudējumu atlīdzinājumu var izmaksāt pa daļām, bet izmaksa ir veicama gada laikā, skaitot no lēmuma vai nolēmuma noraksta saņemšanas dienas. Attiecīgā pašvaldības iestāde par to rakstiski informē personu. Šis lēmums nav apstrīdams vai pārsūdzams.

(1) Ja lēmums vai nolēmums par zaudējuma atlīdzinājumu ir vērsts pret citu atvasinātu publisku personu, tajā noteikto summu izmaksā no šīs publiskās personas budžeta līdzekļiem.

(2) Pēc lēmuma spēkā stāšanās lēmējiestāde vai publiskās personas iestāde, kas piedalījās tiesas procesā atbildētāja pusē, nekavējoties nosūta lēmuma vai nolēmuma norakstu attiecīgajai publiskās personas iestādei, kas mēneša laikā pēc noraksta saņemšanas izmaksā zaudējuma atlīdzinājumu, pārskaitot to uz personas norādīto bankas kontu.

(4) Ja nepieciešams un tas atbilst likuma normām, publiskās personas piekritīgais orgāns pieņem lēmumu par grozījumiem tās budžetā kārtējam gadam.

(1) Ja lēmums vai nolēmums par zaudējuma atlīdzinājumu ir vērsts pret publisko tiesību subjekta patstāvīgajiem budžeta līdzekļiem (4.panta 4.punkts), tajā noteikto summu izmaksā no šīs publiskās personas budžeta līdzekļiem.

(2) Pēc lēmuma spēkā stāšanās lēmējiestāde vai publiskās personas iestāde, kas piedalījās tiesas procesā atbildētāja pusē, nekavējoties nosūta lēmuma vai nolēmuma norakstu attiecīgā publisko tiesību subjekta iestādei, kas mēneša laikā pēc noraksta saņemšanas izmaksā zaudējuma atlīdzinājumu, pārskaitot to uz personas norādīto bankas kontu.

(3) Attiecīgā publisko tiesību subjekta iestāde, pieņemot pamatotu lēmumu, var izmaksāt zaudējuma atlīdzinājumu pa daļām, bet izmaksa ir veicama gada laikā, skaitot no lēmuma vai nolēmuma noraksta saņemšanas dienas. Attiecīgā publisko tiesību subjekta iestāde par to rakstiski informē personu. Šis lēmums nav apstrīdams vai pārsūdzams.

(4) Ja nepieciešams un tas atbilst likuma normām, publisko tiesību subjekta piekritīgais orgāns vai iestāde pieņem lēmumu par grozījumiem tās patstāvīgajā budžetā kārtējam gadam.

(1) Ja pašvaldība (26.pants), cita atvasinātā publisko tiesību persona (27.pants) vai publisko tiesību subjekts (28.pants) nevar izpildīt lēmumu vai nolēmumu līdzekļu trūkuma dēļ, zaudējuma atlīdzinājumu izmaksā no valsts budžeta saskaņā ar šā panta noteikumiem.

(3) Finanšu ministrija mēneša laikā izmaksā zaudējuma atlīdzinājumu no valsts budžeta līdzekļiem, attiecīgi piemērojot šā likuma 25.panta trešo un ceturto daļu.

Par zaudējuma atlīdzinājuma izmaksas nokavējumu ir maksājami likumiskie procenti.

(1) Lēmējiestādes lēmuma un tiesas nolēmuma kopiju par zaudējuma atlīdzību, kā arī par regresa prasību pret amatpersonu vai darbinieku attiecīgā lēmējiestāde vai tiesa mēneša laikā pēc to pieņemšanas nosūta Finanšu ministrijai.

(2) Pēc visu zaudējuma atlīdzinājuma lietā esošo apstākļu izvērtēšanas augstākā iestāde, ja nepieciešams, pieņem lēmumu par materiālu nosūtīšanu piekritīgai iestādei, lai atbildīgo personu par zaudējumu nodarīšanu sauktu pie disciplināratbildības, administratīvās atbildības vai kriminālatbildības.

(2) Amatpersona ir civiltiesiski atbildīga par publiskai personai nodarītajiem zaudējumiem, ja tā ir tīši rīkojusies prettiesiski vai savā darbībā pieļāvusi rupju neuzmanību.

(4) Koleģiālas lēmējinstitūcijas amatpersonas par publiskai personai nodarītajiem zaudējumiem atbild solidāri saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu.

(5) Ja zaudējums nodarīts vairāku amatpersonu vai darbinieku rīcības dēļ, atlīdzinājuma apmēru, ko maksā attiecīgā amatpersona vai darbinieks, nosaka, ievērojot katra vainas pakāpi.

(6) Pieņemot lēmumu par zaudējuma atlīdzinājumu un nosakot, vai no amatpersonas vai darbinieka prasāms pilns vai daļējs nodarīto zaudējumu atlīdzinājums, tiek ņemta vērā viņa vainas pakāpe.

(7) Amatpersonas vai darbinieka civiltiesiskā atbildība iestājas neatkarīgi no tā, vai amatpersonu vai darbinieku sauc pie disciplinārās atbildības, administratīvās atbildības vai kriminālatbildības.

(1) Augstāka iestāde divu mēnešu laikā no dienas, kad publiskai personai iestājies pienākums atlīdzināt zaudējumus, veic dienesta izmeklēšanu, lai noteiktu iespējamo atbildīgo amatpersonu vai darbinieku, pret ko varētu vērst regresa prasību.

(2) Ja amatpersona vai darbinieks piekrīt regresa kārtībā brīvprātīgi atlīdzināt nodarītos zaudējumus, zaudējumu summu ietur no amatpersonas atalgojuma.

(3) Šā likuma 25. un 29.pantā noteiktajos gadījumos regresa kārtībā piedzītie līdzekļi ieskaitāmi valsts budžetā.

Likums stājas spēkā 2005.gada 1.janvārī.