Rīgā, 2004

Rīgā, 2004.gada 1.septembrī nr.9/3-

 

 

Saeimas Prezidijam

 

 

Saeimas Juridiskā komisija, izskatījusi Ministru kabineta iesniegto likumprojektu “Personu speciālas aizsardzības likums”( reģ.nr.843 ), nolēma atbalstīt minētā likumprojekta virzīšanu izskatīšanai Saeimā pirmajā lasījumā.

 

 

 

 

Juridiskās komisijas priekšsēdētājs M.Segliņš

 

 

 

 

 

 

Likumprojekts

Personu speciālās aizsardzības likums

1.pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir nodrošināt to personu dzīvības, veselības un tiesisko interešu aizsardzību, kuras liecina kriminālprocesā vai piedalās smaga vai sevišķi smaga nozieguma atklāšanā, izmeklēšanā vai iztiesāšanā (turpmāk – aizsargājamā persona).

2.pants. Personu speciālā aizsardzība

Personu speciālā aizsardzība (turpmāk – speciālā aizsardzība) ir kriminālprocesuālo, operatīvo un citu aizsardzības pasākumu kopums, kas nodrošina aizsargājamo personu dzīvības, veselības un citu likumisko interešu aizsardzību.

3.pants. Speciālās aizsardzības principi

(1) Speciālo aizsardzību veic ar aizsargājamās personas vai viņas likumiskā pārstāvja piekrišanu. Aizsargājamajai personai ir tiesības jebkurā brīdī atteikties no speciālās aizsardzības.

(2) Veicot speciālās aizsardzības pasākumus, aizsargājamā persona un subjekts, kas veic speciālo aizsardzību, abpusēji ievēro savas tiesības un pienākumus.

(3) Aizsardzības pasākumu veidu, apjomu un intensitāti izvēlas atbilstoši apdraudējuma raksturam un intensitātei.

4.pants. Tiesības uz speciālo aizsardzību

(1) Tiesības uz speciālo aizsardzību ir šādām personām, kas liecina kriminālprocesā (turpmāk – kriminālprocesā liecinošā persona):

1) cietušajam, lieciniekam vai citai personai, kas liecina vai ir liecinājusi krimināllietā par smagu vai sevišķi smagu noziegumu;

2) nepilngadīgai personai, kura liecina par Krimināllikuma 161., 162.pantā, 166.panta trešajā daļā un 174.pantā paredzētajiem noziegumiem vai kura citādi bijusi tajos iesaistīta;

3) personai, kuras apdraudējums var ietekmēt kriminālprocesā liecinoðo personu.

(2) Tiesības uz speciālo aizsardzību ir personai, kura neliecina krimināllietā, bet kura piedalās smaga vai sevišķi smaga nozieguma atklāšanā, izmeklēšanā vai iztiesāšanā, kā arī personai, kura sakarā ar minēto personu darbībām ir apdraudēta (turpmāk – cita aizsargājamā persona).

5.pants. Speciālās aizsardzības veicēji

(1) Speciālo aizsardzību, izmantojot Operatīvās darbības likumā un šajā likumā noteiktos aizsardzības pasākumus, veic šādas speciālās aizsardzības iestādes:

1) īpaši pilnvarota Valsts policijas struktūrvienība;

2) īpaši pilnvarota Ieslodzījuma vietu pārvaldes struktūrvienība;

3) citi operatīvās darbības subjekti, ja saskaņā ar ģenerālprokurora norādījumiem nepieciešams nodrošināt īpašas speciālās aizsardzības intereses vai ja aizsardzību nepieciešams nodrošināt citai aizsargājamajai personai.

(2) Speciālo aizsardzību, izmantojot kriminālprocesuālos pasākumus, veic procesa virzītājs Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

6.pants. Speciālās aizsardzības iemesls un pamats

(1) Iemesls noteikt speciālo aizsardzību ir reāli noticis personas dzīvības, veselības vai likumisko interešu apdraudējums, izteikti reāli draudi vai ir pietiekams pamats domāt, ka apdraudējums var notikt sakarā ar sniegto liecību vai piedalīšanos nozieguma atklāšanā, izmeklēšanā vai iztiesāšanā.

(2) Pamats speciālās aizsardzības noteikšanai ir:

1) kriminālprocesā liecinošās personas vai kriminālprocesā paredzētā pārstāvja rakstisks iesniegums un procesa virzītāja ierosinājums;

2) tiesas iniciatīva, ja iztiesāšanas procesā rodas iemesls noteikt speciālo aizsardzību;

3) citas aizsargājamās personas vai viņas likumiskā pārstāvja rakstisks iesniegums.

7.pants. Iesnieguma iesniegðana

(1) Kriminālprocesā liecinošā persona iesniegumu iesniedz procesa virzītājam. Procesa virzītājs iesniegumu kopā ar savu ierosinājumu iesniedz ģenerālprokuroram. Iztiesāšanas stadijā persona iesniegumu iesniedz tiesā. Ja procesa virzītājs neierosina noteikt speciālo aizsardzību, par to pieņem lēmumu Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Cita aizsargājamā persona iesniegumu iesniedz speciālās aizsardzības iestādes vadītājam.

8.pants. Personas atzīšana par speciāli aizsargājamu

(1) Ģenerālprokurors vai tiesa lēmumu par kriminālprocesā liecinošās personas speciālo aizsardzību pieņem pēc iepazīšanās ar personas iesniegumu, procesa virzītāja ierosinājumu un krimināllietas materiāliem, kā arī, ja nepieciešams, uzklausa apdraudēto personu, viņas likumisko pārstāvi vai pārstāvi.

(2) Lēmumu par kriminālprocesā liecinošās personas speciālo aizsardzību tiesa var pieņemt arī pēc savas iniciatīvas, ja iztiesāšanas procesā radusies nepieciešamība personas aizsardzībai un ir saņemta šīs personas piekrišana.

(3) Ģenerālprokurors vai tiesa pirms lēmuma pieņemšanas var uzdot speciālajai aizsardzības iestādei ne ilgāk kā piecu dienu laikā veikt pārbaudi un sniegt atzinumu par apdraudējuma un aizsardzības pasākumu iespējamību.

(4) Pēc citas aizsargājamās personas iesnieguma izskatīšanas speciālās aizsardzības iestādes vadītājs pieņem lēmumu par speciālās aizsardzības noteikšanu personai. Ja nepieciešams, speciālās aizsardzības iestādes vadītājs organizē norādīto apstākļu, apdraudējuma un iespējamo apdraudējuma subjektu izvērtēšanu un uzklausa apdraudēto personu vai viņas likumisko pārstāvi.

9.pants. Speciālās aizsardzības uzsākšana neatliekamos gadījumos

(1) Ja nepieciešams nekavējoties novērst vai nepieļaut personas reālu apdraudējumu, ar apdraudētās personas piekrišanu var uzsākt un veikt speciālās aizsardzības pasākumus pirms tam, kad personai noteikta speciālā aizsardzība.

(2) Šādā gadījumā procesa virzītājs nekavējoties nosūta ģenerālprokuroram ierosinājumu par speciālās aizsardzības noteikšanu kriminālprocesā liecinošai personai vai pārtrauc aizsardzības pasākumus. Citu aizsargājamo personu par speciāli aizsargājamu atzīst nekavējoties vai aizsardzības pasākumus pārtrauc.

10.pants. Lēmums par personas speciālo aizsardzību

(1) Lēmumu par speciālās aizsardzības noteikšanu pieņem nekavējoties no iesnieguma vai ierosinājuma saņemšanas dienas.

(2) Lēmumā par speciālās aizsardzības noteikšanu norāda institūciju un amatpersonu, kurai uzdota lēmuma izpilde, kā arī var norādīt piemērojamos speciālās aizsardzības pasākumus.

(3) Ja pieņemts lēmums nenoteikt personu par speciāli aizsargājamu, to nepiecieðams pamatot.

11.pants. Lēmuma pārsūdzēšana

(1) Ģenerālprokurora vai tiesas lēmumu par kriminālprocesā liecinošo personu var pārsūdzēt Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

(2) Speciālās aizsardzības iestādes lēmumu par citu aizsargājamo personu var pārsūdzēt ģenerālprokuroram. Ģenerālprokurora lēmums ir galīgs.

12.pants. Lēmuma par speciālo aizsardzību izpilde

(1) Pēc tam kad pieņemts lēmums par speciālās aizsardzības noteikšanu, speciālās aizsardzības veicējs:

1) informē par pieņemto lēmumu personu, kura lūgusi noteikt aizsardzību;

2) izskaidro tiesības pārsūdzēt lēmumu;

3) izskaidro aizsargājamās personas tiesības un pienākumus;

4) brīdina aizsargājamo personu neizpaust informāciju, kas saistīta ar viņas aizsardzības pasākumiem. Aizsargājamā persona parakstās par minētās informācijas neizpaušanu;

5) ja aizsargājamajai personai ir mainīti identitātes dati, informē personu par pseidonīma lietošanu un par to, ka atbildība, darbojoties ar pseidonīmu, ir tāda pati, kā darbojoties ar saviem identitātes datiem. Aizsargājamā persona parakstās par minētās informācijas saņemšanu un sniedz sava pseidonīma paraksta paraugu.

(2) Ja personai piemēroti Kriminālprocesa likumā paredzētie aizsardzības pasākumi, to izpildes kārtību nosaka Kriminālprocesa likums.

13.pants. Aizsargājamās personas tiesības un pienākumi

(1) Aizsargājamajai personai ir šādas tiesības:

1) tikt informētai par lēmumu noteikt tai speciālo aizsardzību;

2) iepazīties ar informāciju par paredzētajiem pasākumiem, kuri tiks izmantoti viņas aizsardzībai;

3) lūgt piemērot vai atcelt šajā likumā noteiktos aizsardzības pasākumus;

4) pieaicināt personas interešu pārstāvēšanai advokātu, kopā ar to piedalīties pirmstiesas izmeklēšanā un iztiesāšanā, pieteikt noraidījumus, iesniegt lūgumus un sūdzības;

5) atteikties no speciālās aizsardzības.

(2) Aizsargājamajai personai ir šādi pienākumi:

1) izpildīt speciālās aizsardzības veicēja likumīgās prasības;

2) informēt aizsardzības iestādi un procesa virzītāju par apdraudējumu un personām, kuras var būt iesaistītas draudu īstenošanā, kā arī sniegt citu aizsardzības iestādes pieprasīto informāciju, kas nepieciešama aizsardzības nodrošināšanai;

3) neizpaust informāciju par aizsardzības pasākumiem;

4) atturēties no darbībām, kas var apdraudēt viņas vai citu personu dzīvību, veselību vai citas likumiskās intereses;

5) ja personai tiek mainīta identitāte, informēt aizsardzības iestādi par personas civiltiesiskajām saistībām.

14.pants. Speciālās aizsardzības iestādes tiesības un pienākumi

(1) Lai nodroðinātu personu speciālo aizsardzību, speciālās aizsardzības iestādei ir šādas tiesības:

1) atbilstoši apdraudējuma raksturam un intensitātei izvēlēties un veikt šajā likumā minētos speciālās aizsardzības pasākumus;

2) pieprasīt, lai aizsargājamā persona ievēro aizsardzības iestādes likumīgās prasības;

3) pieprasīt un saņemt nepieciešamo informāciju, kā arī lūgt cita veida palīdzību no valsts un pašvaldības iestādēm, uzņēmumiem, organizācijām un amatpersonām.

(2) Speciālās aizsardzības iestādei ir šādi pienākumi:

1) nodrošināt aizsargājamās personas piedalīšanos kriminālprocesā;

2) ja nepieciešams, nodrošināt aizsargājamai personai konsultācijas juridiskajos un nodarbinātības jautājumos;

3) nodrošināt aizsargājamo personu, kurai nav savu iztikas līdzekļu, ar uzturēšanas līdzekļiem;

4) pēc aizsargājamās personas lūguma nodrošināt tikšanos ar viņas likumisko pārstāvi vai aizstāvi;

5) ja nepieciešams, nodrošināt aizsargājamai personai medicīnisko un psihologa palīdzību;

6) uzraudzīt un kontrolēt, vai turpina pastāvēt apdraudējums un speciālās aizsardzības nepieciešamība.

15.pants. Vienošanās ar aizsargājamo personu par speciālās aizsardzības nodrošināšanu

Ja speciālo aizsardzību nodrošina speciālās aizsardzības iestāde, tā pirms speciālās aizsardzības uzsākšanas ar aizsargājamo personu noslēdz rakstisku vienošanos par speciālās aizsardzības nodrošināšanu, kurā norāda aizsargājamās personas un aizsardzības iestādes tiesības un pienākumus, kā arī paredzētos speciālās aizsardzības pasākumus.

16.pants. Speciālās aizsardzības pasākumi

(1) Personas speciālo aizsardzību nodrošina, izmantojot Operatīvās darbības likumā noteiktos operatīvās darbības pasākumus, kā arī šādus speciālās aizsardzības pasākumus:

1) aizsargājamās personas apsardze;

2) aizsargājamās personas sarunu nodrošināšana pret nesankcionētu noklausīšanos, korespondences nodrošināšana pret nesankcionētu kontroli;

3) aizsargājamās personas pārvietošana uz citiem nezināmām (konfidenciālām) dzīvojamām telpām;

4) pases un citu personas dokumentu izsniegðana ar citiem personas identitātes datiem;

5) aizsargājamās personas pastāvīgās dzīvesvietas un darbavietas maiņa;

6) aizsargājamās personas datu aizsardzība un neizsniegšana no valsts informācijas sistēmām;

7) aizsargājamās personas pārvietošana uz citu valsti saskaņā ar noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem vai vienošanos ar šo valsti;

8) ja nepieciešams, aizsargājamās personas īpašuma apdrošināšana.

(2) Kriminālprocesuālo darbību norises īpatnības pirmstiesas izmeklēšanā un iztiesāšanā nosaka Kriminālprocesa likums.

 

17.pants. Speciālās aizsardzības pasākumi ieslodzījuma vietās

Ieslodzījuma vietā esošām personām var piemērot šādus speciālās aizsardzības pasākumus:

1) aizsargājamās personas ievietošana citā kamerā;

2) aizsargājamās personas turēšana atsevišķi no pārējiem ieslodzītajiem;

3) tās personas pārvietošana uz citu ieslodzījuma vietu, kura var apdraudēt vai apdraud aizsargājamo personu;

4) pastiprināta aizsargājamās personas kontaktu ar citiem apcietinātajiem kontrole, ko veic ieslodzījuma vietas darbinieki;

5) konvojēšana atsevišķi no citiem apcietinātajiem.

18.pants. Speciālās aizsardzības izbeigšana

(1) Aizsargājamās personas speciālo aizsardzību izbeidz šādos gadījumos:

1) ir zudis aizsardzības iemesls;

2) aizsargājamā persona ar savu rīcību padarījusi neiespējamu turpmāko aizsardzību;

3) aizsargājamā persona ir rakstiski atteikusies no speciālās aizsardzības.

(2) Ja rodas kāds no šā panta pirmajā daļā minētajiem iemesliem, aizsardzības pasākumu veicējs pēc aizsargājamās personas rakstiska skaidrojuma saņemšanas par apstākļiem, kas rosina pieņemt lēmumu par speciālās aizsardzības izbeigšanu, ar ierosinājumu izbeigt aizsargājamās personas speciālo aizsardzību vēršas pie personas, kura pieņēma lēmumu par speciālās aizsardzības noteikðanu.

19.pants. Aizsargājamo personu civiltiesisko saistību izpildes nodrošināšana

(1) Personas atzīšana par speciāli aizsargājamo personu neietekmē viņas civiltiesiskās saistības ar citām personām un citu personu saistības ar speciāli aizsargājamo personu.

(2) Ja rodas nepieciešamība civiltiesiskus jautājumus risināt tiesā vai citā iestādē, aizsargājamo personu var pārstāvēt speciālās aizsardzības iestādes amatpersona.

20.pants. Dokumentu glabāšana

Dokumentus, kas satur ziņas par speciālās aizsardzības pasākumu organizāciju, metodēm, taktiku un līdzekļiem, kā arī ziņas par aizsardzības pasākumu veikšanā iesaistītām personām, apkopo un glabā sevišķajā lietvedībā.

21.pants. Starpvalstu sadarbība

Speciālās aizsardzības iestāde var sadarboties ar citu valstu aizsardzības iestādēm, pamatojoties uz noslēgtajiem starptautiskiem līgumiem vai atsevišķu vienošanos.

22.pants. Personu speciālās aizsardzības finansiālais nodrošinājums

Speciālās aizsardzības iestāžu darbību finansē no valsts budžeta līdzekļiem.

 

Likums stājas spēkā vienlaikus ar Kriminālprocesa likumu.