Protokols angļu valodā

Protokols angļu valodā

Protokols latviešu valodā

Anotācija

Likumprojekts

Par Apvienoto Nāciju Organizācijas

Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību

Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības

ar sievietēm un bērniem,

novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to

1.pants. 2000.gada 15.novembra Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību Protokols par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to (turpmāk – Protokols) ar šo likumu tiek pieņemts un apstiprināts.

2.pants. Iekšlietu ministrija koordinē Protokolā paredzēto saistību izpildi.

3.pants. Protokols stājas spēkā tā 17.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un Ārlietu ministrija par to paziņo laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

4.pants. Likums stājas spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Līdz ar likumu ir izsludināms Protokols angļu valodā un tā tulkojums latviešu valodā.

 

 

 

 

Iekšlietu ministra vietā –

aizsardzības ministrs

A.Slakteris

 

 

 

 

 

 

 

Protocol to Prevent, Suppress and Punish Trafficking in Persons, Especially Women and Children, Supplementing the United Nations Convention Against Transnational Organized Crime

Preamble

          The States Parties to this Protocol,

                Declaring that effective action to prevent and combat trafficking in persons, especially women and children, requires a comprehensive international approach in the countries of origin, transit and destination that includes measures to prevent such trafficking, to punish the traffickers and to protect the victims of such trafficking, including by protecting their internationally recognized human rights,

                Taking into account the fact that, despite the existence of a variety of international instruments containing rules and practical measures to combat the exploitation of persons, especially women and children, there is no universal instrument that addresses all aspects of trafficking in persons,

                Concerned that, in the absence of such an instrument, persons who are vulnerable to trafficking will not be sufficiently protected,

                Recalling General Assembly resolution 53/111 of 9 December 1998, in which the Assembly decided to establish an open-ended intergovernmental ad hoc committee for the purpose of elaborating a comprehensive international convention against transnational organized crime and of discussing the elaboration of, inter alia, an international instrument addressing trafficking in women and children,

                Convinced that supplementing the United Nations Convention against Transnational Organized Crime with an international instrument for the prevention, suppression and punishment of trafficking in persons, especially women and children, will be useful in preventing and combating that crime,

                Have agreed as follows:

I. General provisions

Article 1

Relation with the United Nations Convention
against Transnational Organized Crime

                1.     This Protocol supplements the United Nations Convention against Transnational Organized Crime. It shall be interpreted together with the Convention.

                2.     The provisions of the Convention shall apply, mutatis mutandis, to this Protocol unless otherwise provided herein.

                3.     The offences established in accordance with article 5 of this Protocol shall be regarded as offences established in accordance with the Convention.

Article 2

Statement of purpose

                The purposes of this Protocol are:

                (a)     To prevent and combat trafficking in persons, paying particular attention to women and children;

                (b)     To protect and assist the victims of such trafficking, with full respect for their human rights; and

                (c)     To promote cooperation among States Parties in order to meet those objectives.

Article 3

Use of terms

                For the purposes of this Protocol:

                (a)     "Trafficking in persons" shall mean the recruitment, transportation, transfer, harbouring or receipt of persons, by means of the threat or use of force or other forms of coercion, of abduction, of fraud, of deception, of the abuse of power or of a position of vulnerability or of the giving or receiving of payments or benefits to achieve the consent of a person having control over another person, for the purpose of exploitation. Exploitation shall include, at a minimum, the exploitation of the prostitution of others or other forms of sexual exploitation, forced labour or services, slavery or practices similar to slavery, servitude or the removal of organs;

                (b)     The consent of a victim of trafficking in persons to the intended exploitation set forth in subparagraph (a) of this article shall be irrelevant where any of the means set forth in subparagraph (a) have been used;

                (c)     The recruitment, transportation, transfer, harbouring or receipt of a child for the purpose of exploitation shall be considered "trafficking in persons" even if this does not involve any of the means set forth in subparagraph (a) of this article;

                (d)     "Child" shall mean any person under eighteen years of age.

Article 4

Scope of application

                This Protocol shall apply, except as otherwise stated herein, to the prevention, investigation and prosecution of the offences established in accordance with article 5 of this Protocol, where those offences are transnational in nature and involve an organized criminal group, as well as to the protection of victims of such offences.

Article 5

Criminalization

                1.     Each State Party shall adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences the conduct set forth in article 3 of this Protocol, when committed intentionally.

                2.     Each State Party shall also adopt such legislative and other measures as may be necessary to establish as criminal offences:

                (a)     Subject to the basic concepts of its legal system, attempting to commit an offence established in accordance with paragraph 1 of this article;

                (b)     Participating as an accomplice in an offence established in accordance with paragraph 1 of this article; and

                (c)     Organizing or directing other persons to commit an offence established in accordance with paragraph 1 of this article.

II. Protection of victims of trafficking in persons

Article 6

Assistance to and protection of victims of
trafficking in persons

                1.     In appropriate cases and to the extent possible under its domestic law, each State Party shall protect the privacy and identity of victims of trafficking in persons, including, inter alia, by making legal proceedings relating to such trafficking confidential.

                2.     Each State Party shall ensure that its domestic legal or administrative system contains measures that provide to victims of trafficking in persons, in appropriate cases:

                (a)     Information on relevant court and administrative proceedings;

                (b)     Assistance to enable their views and concerns to be presented and considered at appropriate stages of criminal proceedings against offenders, in a manner not prejudicial to the rights of the defence.

                3.     Each State Party shall consider implementing measures to provide for the physical, psychological and social recovery of victims of trafficking in persons, including, in appropriate cases, in cooperation with non-governmental organizations, other relevant organizations and other elements of civil society, and, in particular, the provision of:

                (a)     Appropriate housing;

                (b)     Counselling and information, in particular as regards their legal rights, in a language that the victims of trafficking in persons can understand;

               (c)     Medical, psychological and material assistance; and

                (d)     Employment, educational and training opportunities.

                4.     Each State Party shall take into account, in applying the provisions of this article, the age, gender and special needs of victims of trafficking in persons, in particular the special needs of children, including appropriate housing, education and care.

                5.     Each State Party shall endeavour to provide for the physical safety of victims of trafficking in persons while they are within its territory.

                6.     Each State Party shall ensure that its domestic legal system contains measures that offer victims of trafficking in persons the possibility of obtaining compensation for damage suffered.

Article 7

Status of victims of trafficking in persons
in receiving States

                1.     In addition to taking measures pursuant to article 6 of this Protocol, each State Party shall consider adopting legislative or other appropriate measures that permit victims of trafficking in persons to remain in its territory, temporarily or permanently, in appropriate cases.

                2.     In implementing the provision contained in paragraph 1 of this article, each State Party shall give appropriate consideration to humanitarian and compassionate factors.

Article 8

Repatriation of victims of trafficking in persons

                1.     The State Party of which a victim of trafficking in persons is a national or in which the person had the right of permanent residence at the time of entry into the territory of the receiving State Party shall facilitate and accept, with due regard for the safety of that person, the return of that person without undue or unreasonable delay.

                2.     When a State Party returns a victim of trafficking in persons to a State Party of which that person is a national or in which he or she had, at the time of entry into the territory of the receiving State Party, the right of permanent residence, such return shall be with due regard for the safety of that person and for the status of any legal proceedings related to the fact that the person is a victim of trafficking and shall preferably be voluntary.

                3.     At the request of a receiving State Party, a requested State Party shall, without undue or unreasonable delay, verify whether a person who is a victim of trafficking in persons is its national or had the right of permanent residence in its territory at the time of entry into the territory of the receiving State Party.

                4.     In order to facilitate the return of a victim of trafficking in persons who is without proper documentation, the State Party of which that person is a national or in which he or she had the right of permanent residence at the time of entry into the territory of the receiving State Party shall agree to issue, at the request of the receiving State Party, such travel documents or other authorization as may be necessary to enable the person to travel to and re-enter its territory.

                5.     This article shall be without prejudice to any right afforded to victims of trafficking in persons by any domestic law of the receiving State Party.

                6.     This article shall be without prejudice to any applicable bilateral or multilateral agreement or arrangement that governs, in whole or in part, the return of victims of trafficking in persons.

III. Prevention, cooperation and other measures

Article 9

Prevention of trafficking in persons

                1.     States Parties shall establish comprehensive policies, programmes and other measures:

                (a)     To prevent and combat trafficking in persons; and

                (b)     To protect victims of trafficking in persons, especially women and children, from revictimization.

                2.     States Parties shall endeavour to undertake measures such as research, information and mass media campaigns and social and economic initiatives to prevent and combat trafficking in persons.

                3.     Policies, programmes and other measures established in accordance with this article shall, as appropriate, include cooperation with non-governmental organizations, other relevant organizations and other elements of civil society.

                4.     States Parties shall take or strengthen measures, including through bilateral or multilateral cooperation, to alleviate the factors that make persons, especially women and children, vulnerable to trafficking, such as poverty, underdevelopment and lack of equal opportunity.

                5.     States Parties shall adopt or strengthen legislative or other measures, such as educational, social or cultural measures, including through bilateral and multilateral cooperation, to discourage the demand that fosters all forms of exploitation of persons, especially women and children, that leads to trafficking.

Article 10

Information exchange and training

                1.     Law enforcement, immigration or other relevant authorities of States Parties shall, as appropriate, cooperate with one another by exchanging information, in accordance with their domestic law, to enable them to determine:

                (a)     Whether individuals crossing or attempting to cross an international border with travel documents belonging to other persons or without travel documents are perpetrators or victims of trafficking in persons;

                (b)     The types of travel document that individuals have used or attempted to use to cross an international border for the purpose of trafficking in persons; and

                (c)     The means and methods used by organized criminal groups for the purpose of trafficking in persons, including the  recruitment and transportation of victims, routes and links between and among individuals and groups engaged in such rafficking, and possible measures for detecting them.

                2.     States Parties shall provide or strengthen training for law enforcement, immigration and other relevant officials in the prevention of trafficking in persons. The training should focus on methods used in preventing such trafficking, prosecuting the traffickers and protecting the rights of the victims, including protecting the victims from the traffickers. The training should also take into account the need to consider human rights and child- and gender-sensitive issues and it should encourage cooperation with non-governmental organizations, other relevant organizations and other elements of civil society.

                3.     A State Party that receives information shall comply with any request by the State Party that transmitted the information that places restrictions on its use.

 

Article 11

Border measures

                1.     Without prejudice to international commitments in relation to the free movement of people, States Parties shall strengthen, to the extent possible, such border controls as may be necessary to prevent and detect trafficking in persons.

                2.     Each State Party shall adopt legislative or other appropriate measures to prevent, to the extent possible, means of transport operated by commercial carriers from being used in the commission of offences established in accordance with article 5 of this Protocol.

                3.     Where appropriate, and without prejudice to applicable international conventions, such measures shall include establishing the obligation of commercial carriers, including any transportation company or the owner or operator of any means of transport, to ascertain that all passengers are in possession of the travel documents required for entry into the receiving State.

                4.     Each State Party shall take the necessary measures, in accordance with its domestic law, to provide for sanctions in cases of violation of the obligation set forth in paragraph 3 of this article.

                5.     Each State Party shall consider taking measures that permit, in accordance with its domestic law, the denial of entry or revocation of visas of persons implicated in the commission of offences established in accordance with this Protocol.

                6.     Without prejudice to article 27 of the Convention, States Parties shall consider strengthening cooperation among border control agencies by, inter alia, establishing and maintaining direct channels of communication.

Article 12

Security and control of documents

                Each State Party shall take such measures as may be necessary, within available means:

                (a)     To ensure that travel or identity documents issued by it are of such quality that they cannot easily be misused and cannot readily be falsified or unlawfully altered, replicated or issued; and

                (b)     To ensure the integrity and security of travel or identity documents issued by or on behalf of the State Party and to prevent their unlawful creation, issuance and use.

 

Article 13

Legitimacy and validity of documents

                At the request of another State Party, a State Party shall, in accordance with its domestic law, verify within a reasonable time the legitimacy and validity of travel or identity documents issued or purported to have been issued in its name and suspected of being used for trafficking in persons.

IV. Final provisions

Article 14

Saving clause

                1.     Nothing in this Protocol shall affect the rights, obligations and responsibilities of States and individuals under international law, including international humanitarian law and international human rights law and, in particular, where applicable, the 1951 Convention and the 1967 Protocol relating to the Status of Refugees and the principle of non-refoulement as contained therein.

                2.     The measures set forth in this Protocol shall be interpreted and applied in a way that is not discriminatory to persons on the ground that they are victims of trafficking in persons. The interpretation and application of those measures shall be consistent with internationally recognized principles of non-discrimination.

Article 15

Settlement of disputes

                l.     States Parties shall endeavour to settle disputes concerning the interpretation or application of this Protocol through negotiation.

                2.     Any dispute between two or more States Parties concerning the interpretation or application of this Protocol that cannot be settled through negotiation within a reasonable time shall, at the request of one of those States Parties, be submitted to arbitration. If, six months after the date of the request for arbitration, those States Parties are unable to agree on the organization of the arbitration, any one of those States Parties may refer the dispute to the International Court of Justice by request in accordance with the Statute of the Court.

                3.     Each State Party may, at the time of signature, ratification, acceptance or approval of or accession to this Protocol, declare that it does not consider itself bound by paragraph 2 of this article. The other States Parties shall not be bound by paragraph 2 of this article with respect to any State Party that has made such a reservation.

                4.     Any State Party that has made a reservation in accordance with paragraph 3 of this article may at any time withdraw that reservation by notification to the Secretary-General of the United Nations.

Article 16

Signature, ratification, acceptance,
approval and accession

                1.     This Protocol shall be open to all States for signature from 12 to 15 December 2000 in Palermo, Italy, and thereafter at United Nations Headquarters in New York until 12 December 2002.

                2.     This Protocol shall also be open for signature by regional economic integration organizations provided that at least one member State of such organization has signed this Protocol in accordance with paragraph 1 of this article.

                3.     This Protocol is subject to ratification, acceptance or approval. Instruments of ratification, acceptance or approval shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations. A regional economic integration organization may deposit its instrument of ratification, acceptance or approval if at least one of its member States has done likewise. In that instrument of ratification, acceptance or approval, such organization shall declare the extent of its competence with respect to the matters governed by this Protocol. Such organization shall also inform the depositary of any relevant modification in the extent of its competence.

                4.     This Protocol is open for accession by any State or any regional economic integration organization of which at least one member State is a Party to this Protocol. Instruments of accession shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations. At the time of its accession, a regional economic integration organization shall declare the extent of its competence with respect to matters governed by this Protocol. Such organization shall also inform the depositary of any relevant modification in the extent of its competence.

Article 17

Entry into force

                1.     This Protocol shall enter into force on the ninetieth day after the date of deposit of the fortieth instrument of ratification, acceptance, approval or accession, except that it shall not enter into force before the entry into force of the Convention. For the purpose of this paragraph, any instrument deposited by a regional economic integration organization shall not be counted as additional to those deposited by member States of such organization.

                2.     For each State or regional economic integration organization ratifying, accepting, approving or acceding to this Protocol after the deposit of the fortieth instrument of such action, this Protocol shall enter into force on the thirtieth day after the date of deposit by such State or organization of the relevant instrument or on the date this Protocol enters into force pursuant to paragraph 1 of this article, whichever is the later.

Article 18

Amendment

                1.     After the expiry of five years from the entry into force of this Protocol, a State Party to the Protocol may propose an amendment and file it with the Secretary-General of the United Nations, who shall thereupon communicate the proposed amendment to the States Parties and to the Conference of the Parties to the Convention for the purpose of considering and deciding on the proposal. The States Parties to this Protocol meeting at the Conference of the Parties shall make every effort to achieve consensus on each amendment. If all efforts at consensus have been exhausted and no agreement has been reached, the amendment shall, as a last resort, require for its adoption a two-thirds majority vote of the States Parties to this Protocol present and voting at the meeting of the Conference of the Parties.

                2.     Regional economic integration organizations, in matters within their competence, shall exercise their right to vote under this article with a number of votes equal to the number of their member States that are Parties to this Protocol. Such organizations shall not exercise their right to vote if their member States exercise theirs and vice versa.

                3.     An amendment adopted in accordance with paragraph 1 of this article is subject to ratification, acceptance or approval by States Parties.

                4.     An amendment adopted in accordance with paragraph 1 of this article shall enter into force in respect of a State Party ninety days after the date of the deposit with the Secretary-General of the United Nations of an instrument of ratification, acceptance or approval of such amendment.

                5.     When an amendment enters into force, it shall be binding on those States Parties which have expressed their consent to be bound by it. Other States Parties shall still be bound by the provisions of this Protocol and any earlier amendments that they have ratified, accepted or approved.

Article 19

Denunciation

                1.     A State Party may denounce this Protocol by written notification to the Secretary-General of the United Nations. Such denunciation shall become effective one year after the date of receipt of the notification by the Secretary-General.

                2.     A regional economic integration organization shall cease to be a Party to this Protocol when all of its member States have denounced it.

Article 20

Depositary and languages

                1.     The Secretary-General of the United Nations is designated depositary of this Protocol.

                2.     The original of this Protocol, of which the Arabic, Chinese, English, French, Russian and Spanish texts are equally authentic, shall be deposited with the Secretary-General of the United Nations.

                IN WITNESS WHEREOF, the undersigned plenipotentiaries, being duly authorized thereto by their respective Governments, have signed this Protocol.

 

 

Iekšlietu ministrs

Valsts sekretārs

Juridiskā departamenta direktors

Par kontroli atbildīgā amatpersona

Atbildīgā amatpersona

 

 

       

Ē.Jēkabsons

J.Rekšņa

M.Rāzna

T.Stragova

A.Zamozdika

         

18.03.2004. 12:01

vārdu skaits: 3498

A.Zamozdika 7219003

e-pasts: aija.zamozdika@iem.gov.lv

APVIENOTO NĀCIJU ORGANIZĀCIJAS KONVENCIJAS PRET TRANSNACIONĀLO ORGANIZĒTO NOZIEDZĪBU

PROTOKOLS PAR CILVĒKU TIRDZNIECĪBAS, JO SEVIŠĶI TIRDZNIECĪBAS AR SIEVIETĒM UN BĒRNIEM, NOVĒRŠANU, APKAROŠANU UN SODĪŠANU PAR TO

Preambula

Šī Protokola Dalībvalstis,

Paziņojot, ka efektīvu pasākumu veikšanai, lai novērstu un apkarotu cilvēku tirdzniecību, jo sevišķi sieviešu un bērnu, ir nepieciešama visaptveroša starptautiska pieeja izcelsmes, tranzīta un galamērķa valstīs, kura ietver pasākumus, lai novērstu šādu tirdzniecību, sodītu personas, kas ar to nodarbojas un aizsargātu šādas tirdzniecības upurus, kā arī viņu starptautiski atzīto cilvēktiesību aizsardzību,

Ņemot vērā faktu, ka, neraugoties uz dažādu starptautisko tiesību instrumentu pastāvēšanu, kuros ir paredzēti noteikumi un praktiskie pasākumi, lai apkarotu cilvēku, jo sevišķi sieviešu un bērnu, ekspluatāciju, nepastāv neviens universāls tiesību instruments, kas aplūkotu visus cilvēku tirdzniecības aspektus,

Rūpēs par to, ka, nepastāvot tādam tiesību instrumentam, cilvēku tirdzniecībai pakļautās personas netiks pietiekami aizsargātas,

Atsaucoties uz Ģenerālās Asamblejas 1998. gada 9. decembra rezolūciju 53/111, kurā Asambleja nolēma izveidot atvērtu starpvaldību ad hoc komiteju nolūkā izstrādāt visaptverošu starptautisku konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību un apspriest, inter alia, tāda starptautiska tiesību instrumenta izstrādi, kas būtu paredzēts tirdzniecības ar sievietēm un bērniem apkarošanai,

Pārliecībā par to, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību papildināšana ar starptautisku tiesību instrumentu cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi sieviešu un bērnu, novēršanai, apkarošanai un sodīšanai būs noderīga, lai novērstu un apkarotu šos noziedzīgos nodarījumus,

Ir vienojušās par sekojošo:

I. Vispārējie noteikumi

1. pants

Attiecības ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju

pret transnacionālo organizēto noziedzību

1. Šis Protokols papildina Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību. Tas tiek interpretēts kopā ar Konvenciju.

2. Konvencijas noteikumi tiek piemēroti mutatis mutandis šim Protokolam, ja vien šeit nav norādīts citādi.

3. Noziedzīgi nodarījumi, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šī Protokola 5. pantu, tiek uzskatīti par noziedzīgiem nodarījumiem, kas par tādiem atzīti saskaņā ar Konvenciju.

2. pants

Mērķi

Šī Protokola mērķi ir:

(a) novērst un apkarot cilvēku tirdzniecību, īpašu uzmanību pievēršot sievietēm un bērniem;

(b) aizsargāt šīs tirdzniecības upurus un palīdzēt viņiem, pilnībā ievērojot viņu cilvēktiesības; un

(c) veicināt sadarbību starp Dalībvalstīm, lai sasniegtu šos mērķus.

3. pants

Terminu lietošana

Šajā Protokolā:

(a) “Cilvēku tirdzniecība” nozīmē ekspluatācijas nolūkos izdarītu cilvēku savervēšanu, pārvadāšanu, nodošanu, slēpšanu vai saņemšanu, izmantojot spēka pielietošanas draudus vai pielietošanu vai arī citas piespiešanas, aizvešanas ar varu, krāpšanas, maldināšanas vai viltus formas, izmantojot varas pozīcijas vai arī cilvēku neaizsargātību, vai arī dodot vai saņemot maksājumus vai labumus, lai panāktu kādas tādas personas piekrišanu, kurai ir vara pār citu personu. Ekspluatācija ietver, kā minimumu, citu personu prostitūciju vai citas seksuālās ekspluatācijas formas, piespiedu darbu vai pakalpojumus, verdzību vai verdzībai līdzīgas formas, kalpību vai orgānu izņemšanu;

(b) cilvēku tirdzniecības upuru piekrišana paredzētajai ekspluatācijai, kas minēta šī panta (a) apakšpunktā, netiek ņemta vērā, ja ir ticis pielietots jebkurš no (a) apakšpunktā minētajiem līdzekļiem;

(c) bērna vervēšana, pārvadāšana, nodošana, slēpšana vai saņemšana ekspluatācijas nolūkos tiek uzskatīta par “cilvēku tirdzniecību” arī tādā gadījumā, ja tā nav saistīta ar jebkuru šī panta (a) apakšpunktā minēto līdzekļu izmantošanu;

(d) “bērns” nozīmē jebkuru personu, kas jaunāka par astoņpadsmit gadiem.

4. pants

Piemērošanas robežas

Šis Protokols, ja vien tajā nav norādīts citādi, tiek piemērots, lai novērstu, izmeklētu un sodītu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas par tādiem atzīti saskaņā ar šī Protokola 5. pantu, ja šie noziedzīgie nodarījumi pēc būtības ir transnacionāli un ja to izdarīšanā ir iesaistīta noziedzīga grupa, kā arī lai aizsargātu šādu noziedzīgu nodarījumu upurus.

5. pants

Kriminalizēšana

1. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos likumdošanas un citus pasākumus, lai par krimināli sodāmām atzītu darbības, kas minētas šī Protokola 3. pantā, ja tās ir izdarītas ar nodomu.

2. Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos likumdošanas un citus pasākumus, lai par krimināli sodāmām atzītu šādas darbības:

(a) ievērojot savas tiesību sistēmas pamatprincipus – tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanas mēģinājumu, kas par tādu atzīts saskaņā ar šī panta 1.daļu;

(b) piedalīšanos kā līdzdalībniekam (dalībniekam) kādā noziedzīgā nodarījumā, kas par tādu atzīts saskaņā ar šī panta 1.daļu;

(c) citu personu organizēšanu vai vadīšanu, lai tās izdara kādu noziedzīgu nodarījumu, kas par tādu atzīts saskaņā ar šī panta 1.daļu.

II. Cilvēku tirdzniecības upuru aizsardzība

6. pants

Palīdzība cilvēku tirdzniecības upuriem

un viņu aizsardzība

1. Attiecīgajos gadījumos un tādā mērā, kādā tas ir iespējams saskaņā ar tās iekšējiem normatīvajiem aktiem, katra Dalībvalsts nodrošina cilvēku tirdzniecības upuru privātās dzīves un identitātes aizsardzību, ieskaitot, inter alia, ar šo tirdzniecību saistīto juridisko procesu konfidencialitātes nodrošināšanu.

2. Katra Dalībvalsts nodrošina, lai tās iekšējā tiesību un administratīvā sistēma paredzētu pasākumus, saskaņā ar kuriem cilvēku tirdzniecības upuriem nepieciešamajos gadījumos tiktu sniegta:

(a) Informācija par attiecīgajiem tiesu un administratīvajiem procesiem;

(b) Palīdzība viņu uzskatu un interešu izklāstīšanai un izskatīšanai tajās kriminālprocesa stadijās pret noziedzīgus nodarījumus izdarījušām personām, tādējādi, lai tas neaizskartu aizstāvības tiesības.

3. Katra Dalībvalsts izskata tādu pasākumu īstenošanas iespējas, kas nodrošinātu cilvēku tirdzniecības upuru fizisko, psiholoģisko un sociālo rehabilitāciju, tajā skaitā, atbilstošos gadījumos, sadarbojoties ar nevalstiskajām organizācijām, citām atbilstošām organizācijām un citiem pilsoniskās sabiedrības elementiem, tai skaitā nodrošinot:

(a) piemērotu dzīvesvietu;

(b) konsultatīvo palīdzību un informāciju, jo sevišķi par viņu tiesībām, tādā valodā, kuru cilvēku tirdzniecības upuri var saprast;

(c) medicīnisko, psiholoģisko un materiālo palīdzību; un

(d) darba, izglītības un mācību iespējas.

4. Katra Dalībvalsts, piemērojot šī panta noteikumus, ņem vērā cilvēku tirdzniecības upuru vecumu, dzimumu un īpašās vajadzības, jo sevišķi bērnu īpašās vajadzības, ieskaitot piemērotu dzīvesvietu, izglītību un aprūpi.

5. Katra Dalībvalsts cenšas nodrošināt cilvēku tirdzniecības upuru fizisko drošību laikā, kad viņi atrodas tās teritorijas robežās.

6. Katra Dalībvalsts nodrošina, lai tās iekšējā tiesību sistēma ietvertu pasākumus, kas cilvēku tirdzniecības upuriem dotu iespēju saņemt kompensāciju par viņiem nodarīto kaitējumu.

7. pants

Cilvēku tirdzniecības upuru statuss

uzņemošajās valstīs

1. Papildus pasākumu īstenošanai saskaņā ar šī Protokola 6. pantu katra Dalībvalsts izskata iespējas īstenot likumdošanas vai citus piemērotus pasākumus, kas ļautu cilvēku tirdzniecības upuriem atbilstošos gadījumos palikt tās teritorijā uz laiku vai pastāvīgi.

2. Īstenojot šī panta 1.daļā minētos noteikumus, katra Dalībvalsts pienācīgi ņem vērā humanitāros apsvērumus un izrāda līdzcietību.

8. pants

Cilvēku tirdzniecības upuru repatriācija

1. Tā Dalībvalsts, kuras pilsonis ir cilvēku tirdzniecības upuris vai arī kurā šai personai ir bijušas pastāvīgā iedzīvotāja tiesības tajā laikā, kad tā ir iebraukusi uzņemošās Dalībvalsts teritorijā, pienācīgi ņemot vērā šīs personas drošību, veicina šīs personas atgriešanos un uzņemšanu bez liekas vai nepamatotas kavēšanās.

2. Kad Dalībvalsts nosūta atpakaļ cilvēku tirdzniecības upuri uz to Dalībvalsti, kuras pilsonis tas ir vai arī kurā šai personai ir bijušas pastāvīgā iedzīvotāja tiesības tajā laikā, kad tā ir iebraukusi uzņemošās Dalībvalsts teritorijā, šai nosūtīšanai ir jānotiek, pienācīgi ņemot vērā šīs personas drošību, kā arī tiesvedības stadiju, kas ir saistītas ar faktu, ka šī persona ir cilvēku tirdzniecības upuris, un ir vēlams, lai šī atpakaļnosūtīšana būtu brīvprātīga.

3. Pēc uzņemošās Dalībvalsts lūguma pieprasījumu saņēmusī Dalībvalsts bez liekas vai nepamatotas kavēšanās pārbauda, vai persona, kas ir cilvēku tirdzniecības upuris, nav tās pilsonis vai arī vai tai nav bijušas tiesības pastāvīgi dzīvot tās teritorijā laikā, kad šī persona iebraukusi uzņemošās Dalībvalsts teritorijā.

4. Lai veicinātu tāda cilvēku tirdzniecības upura atgriešanos, kam nav pienācīgas dokumentācijas, tā Dalībvalsts, kuras pilsonība ir šim upurim vai arī kurā viņam ir bijušas tiesības pastāvīgi dzīvot laikā, kad šī persona iebraukusi uzņemošās Dalībvalsts teritorijā, apņemas pēc uzņemošās Dalībvalsts pieprasījuma izsniegt šai personai tādus ceļojuma dokumentus vai citas atļaujas, kas nepieciešamas, lai dotu tai iespēju doties uz un atgriezties tās teritorijā.

5. Šis pants neierobežo nekādas tiesības, kas piešķirtas cilvēku tirdzniecības upuriem saskaņā ar jebkuriem uzņemošās Dalībvalsts normatīvajiem aktiem.

6. Šis pants neierobežo nekādus spēkā esošos divpusējos vai daudzpusējos līgumus vai vienošanās, kas pilnībā vai daļēji nosaka cilvēku tirdzniecības upuru atgriešanos.

III. Novēršana, sadarbība un citi pasākumi

9. pants

Cilvēku tirdzniecības novēršana

1. Dalībvalstis izstrādā visaptverošu politiku, programmas un veic citus pasākumus, lai:

(a) novērstu un apkarotu cilvēku tirdzniecību; un

(b) pasargātu cilvēku tirdzniecības upurus, jo sevišķi sievietes un bērnus, no atkārtotas iesaistīšanas cilvēku tirdzniecībā.

2. Dalībvalstis cenšas īstenot tādus pasākumus kā pētījumi, informācijas un citas masu mediju kampaņas un sociālās un ekonomiskās iniciatīvas, lai novērstu un apkarotu cilvēku tirdzniecību.

3. Politika, programmas un citi pasākumi, kas izstrādāti saskaņā ar šo pantu, pēc nepieciešamības ietver sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām, citām atbilstošām organizācijām un pilsoniskās sabiedrības elementiem.

4. Dalībvalstis veic vai uzlabo pasākumus, tai skaitā īstenojot divpusēju vai daudzpusēju sadarbību, lai ierobežotu tādus faktorus kā nabadzība, nepietiekama attīstība un vienādu iespēju trūkums, kas padara personas, jo sevišķi sievietes un bērnus, neaizsargātas pret cilvēku tirdzniecību.

5. Dalībvalstis veic vai uzlabo likumdošanas vai citus pasākumus, tādus kā izglītības, sociālie vai kultūras pasākumi, tai skaitā īstenojot divpusēju vai daudzpusēju sadarbību, lai mazinātu pieprasījumu, kas rada visas personu, jo sevišķi sieviešu un bērnu, ekspluatācijas formas, kas veicina cilvēku tirdzniecību.

10. pants

Informācijas apmaiņa un apmācības

1. Tiesībaizsardzības, imigrācijas un citas attiecīgās Dalībvalstu institūcijas pēc nepieciešamības savstarpēji sadarbojas, apmainoties ar informāciju atbilstoši saviem iekšējiem normatīvajiem aktiem, lai dotu tām iespēju noteikt:

(a) vai personas, kas šķērso vai mēģina šķērsot kādu starptautisko robežu ar citām personām piederošiem ceļojuma dokumentiem vai bez ceļojuma dokumentiem, ir personas, kas vainojamas cilvēku tirdzniecībā vai arī ir šīs tirdzniecības upuri;

(b) tos ceļojumu dokumentu veidus, kurus personas ir izmantojušas vai mēģinājušas izmantot, lai šķērsotu starptautiskās robežas cilvēku tirdzniecības nolūkos; un

(c) tos līdzekļus un metodes, ko izmanto organizētās noziedzīgās grupas, lai īstenotu cilvēku tirdzniecību, ieskaitot upuru vervēšanu un pārvadāšanu, maršrutus un sakarus starp tām personām un grupām, kas ir iesaistītas šai tirdzniecībā, kā arī iespējamos to atklāšanas veidus.

2. Dalībvalstis nodrošina vai uzlabo apmācības tiesībaizsardzības, imigrācijas un citām amatpersonām cilvēku tirdzniecības novēršanā. Apmācībās galvenā uzmanība pievēršama tām metodēm, kas izmantojamas šādas tirdzniecības novēršanā, tirgotāju kriminālvajāšanā un upuru tiesību aizsardzībā, ieskaitot upuru aizsardzību pret tirgotājiem. Apmācībās ir jāņem vērā arī nepieciešamība ievērot cilvēktiesības un ar bērnu un sieviešu problēmām saistītos aspektus, un tām jāveicina sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām, citām atbilstošām organizācijām un civilās sabiedrības elementiem.

3. Informāciju saņemošās Dalībvalsts pienākums ir ievērot visus informāciju nododošās Dalībvalsts noteiktos ierobežojumus tādas informācijas izmantošanai.

11. pants

Robežkontroles pasākumi

1. Neierobežojot starptautiskās saistības attiecībā uz cilvēku brīvu pārvietošanos, Dalībvalstis nostiprina nepieciešamos robežkontroles pasākumus, lai novērstu un atklātu cilvēku tirdzniecību.

2. Katra Dalībvalsts veic likumdošanas un citus nepieciešamos pasākumus, lai pēc iespējas novērstu komerciālo pārvadātāju transporta līdzekļu izmantošanu to noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai, kas atzīti par tādiem saskaņā ar šī Protokola 5. pantu.

3. Kad tas nepieciešams un neierobežojot piemērojamās starptautiskās konvencijas, šiem pasākumiem ir jāietver saistību noteikšana komerciālajiem pārvadātājiem, ieskaitot jebkādas transporta kompānijas vai jebkādu satiksmes līdzekļu īpašniekus vai operatorus, pārliecināties par to, ka visiem pasažieriem ir ceļojuma dokumenti, kas nepieciešami iebraukšanai uzņemošajā valstī.

4. Katra Dalībvalsts, saskaņā ar saviem iekšējiem normatīvajiem aktiem, veic nepieciešamos pasākumus, lai noteiktu sankcijas šī panta 3.daļā minēto saistību pārkāpumu gadījumos.

5. Katra Dalībvalsts izskata iespējas veikt tādus pasākumus, kas saskaņā ar tās iekšējiem normatīvajiem aktiem liegtu iebraukšanu vai anulētu vīzas personām, kas iesaistītas saskaņā ar šo Protokolu noteikto noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā.

6. Neierobežojot Konvencijas 27. pantu, Dalībvalstis izskata iespējas veikt tādus pasākumus, kas nostiprinātu sadarbību starp robežkontroles institūcijām, tai skaitā, izveidojot un uzturot tiešus saziņas kanālus.

12. pants

Dokumentu drošība un kontrole

Katra Dalībvalsts veic nepieciešamos pasākumus, lai:

(a) nodrošinātu, ka tās izdotajiem ceļojumu vai identitātes dokumentiem būtu tāda kvalitāte, ka tos nevarētu nelikumīgi izmantot, viegli viltot, nelikumīgi izmainīt, pavairot vai izdot; un

(b) nodrošinātu attiecīgās Dalībvalsts vai tās vārdā izdoto ceļojumu dokumentu aizsargāšanu un drošību un novērstu to nelikumīgu izgatavošanu, izdošanu un lietošanu.

13. pants

Dokumentu likumība un derīgums

Pēc citas Dalībvalsts pieprasījuma Dalībvalsts saskaņā ar saviem iekšējiem normatīvajiem aktiem saprātīgā termiņā pārbauda to ceļojumu vai identitātes dokumentu likumību un derīgumu, kas izdoti vai it kā izdoti tās vārdā un attiecībā uz kuriem pastāv aizdomas, ka tie tiek izmantoti cilvēku tirdzniecības nolūkos.

IV. Nobeiguma noteikumi

14. pants

Nodrošinājuma noteikumi

1. Nekas no šī Protokola neietekmē valstu un privātpersonu tiesības, saistības un atbildību saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, ieskaitot starptautiskās humanitārās tiesības un starptautiskās cilvēktiesības, un, tai skaitā 1951. gada Konvenciju un 1967. gada Protokolu par bēgļu statusu un tajos noteikto atpakaļ nenosūtīšanas principu, kad tie piemērojami.

2. Šajā Protokolā paredzētie pasākumi tiek interpretēti un piemēroti tādā veidā, kas nav diskriminējošs attiecībā pret personām sakarā ar to, ka tās ir cilvēku tirdzniecības upuri. Šo pasākumu interpretācijai un piemērošanai ir jāatbilst starptautiski atzītiem nediskriminācijas principiem.

15. pants

Strīdu risināšana

1. Dalībvalstis cenšas sarunu kārtībā risināt strīdus, kas saistīti ar šī Protokola interpretāciju un piemērošanu.

2. Jebkādi strīdi starp divām vai vairākām Dalībvalstīm, ja tos saprātīgā laika periodā nav iespējams atrisināt sarunu ceļā, tiek pēc vienas no šo Dalībvalstu lūguma nodoti skatīšanai šķīrējtiesā. Gadījumā, ja sešu mēnešu laikā pēc lūguma izskatīt strīdu šķīrējtiesā šīs Dalībvalstis nav spējušas vienoties par šķīrējtiesas organizēšanu, tad jebkura no šīm Dalībvalstīm var nodot strīdu Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskajā tiesā, iesniedzot pieteikumu saskaņā ar Tiesas Statūtiem.

3. Katra Dalībvalsts šī Protokola parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas vai apstiprināšanas laikā vai arī laikā, kad tā šim Protokolam pievienojas, var paziņot, ka tā neuzskata šī panta 2.daļu sev par saistošu. Citām Dalībvalstīm nav saistoša šī panta 2.daļa attiecībā uz jebkuru Dalībvalsti, kas ir izdarījusi šādu atrunu.

4. Jebkura Dalībvalsts, kas ir izdarījusi šī panta 3.daļā minēto atrunu, var jebkurā laikā šo atrunu atsaukt, paziņojot par to Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

16. pants

Parakstīšana, ratifikācija, apstiprināšana,

akceptēšana un pievienošanās

1. Šis Protokols ir atklāts parakstīšanai visām valstīm no 2000. gada 12. decembra līdz 15. decembrim Palermo, Itālijā, un pēc tam Apvienoto Nāciju Organizācijas mītnē Ņujorkā līdz 2002. gada 12. decembrim.

2. Šis Protokols ir atklāts parakstīšanai arī reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām ar noteikumu, ka vismaz viena šādas organizācijas dalībvalsts ir parakstījusi šo Protokolu saskaņā ar šī panta 1.daļu.

3. Šis Protokols ir jāratificē, jāakceptē vai jāapstiprina. Ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas akti tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas var iesniegt savus ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas aktus, ja to izdarījusi vismaz viena attiecīgās organizācijas dalībvalsts. Ratifikācijas, akceptēšanas vai apstiprināšanas aktā attiecīgā organizācija paziņo savas kompetences apjomu attiecībā uz jautājumiem, ko regulē šis Protokols. Šāda organizācija arī informē dokumentu depozitāriju par jebkādām būtiskām izmaiņām savas kompetences apjomā.

4. Šim Protokolam var pievienoties jebkura valsts vai jebkura reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija, ja vismaz viena tās dalībvalsts ir šī Protokola Dalībvalsts. Dokumenti par pievienošanos tiek iesniegti Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Pievienošanās laikā reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija paziņo savas kompetences apjomu attiecībā uz jautājumiem, ko regulē šis Protokols. Šāda organizācija arī informē dokumentu depozitāriju par jebkādām būtiskām izmaiņām savas kompetences apjomā.

17. pants

Spēkā stāšanās

1. Šis Protokols stājas spēkā deviņdesmitajā dienā pēc četrdesmitā dokumenta par ratifikāciju, apstiprināšanu, akceptēšanu vai pievienošanos iesniegšanas datuma, bet ar nosacījumu, ka tas nestājas spēkā pirms Konvencijas spēkā stāšanās. Šīs daļas nolūkos neviens dokuments, ko iesniedz reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija, netiek skaitīts papildus dokumentiem, ko iesniegušas šīs organizācijas dalībvalstis.

2. Attiecībā uz katru valsti vai reģionālu ekonomiskās integrācijas organizāciju, kas ratificē, apstiprina vai akceptē šo Protokolu, vai pievienojas tam pēc četrdesmitā dokumenta iesniegšanas par šādu rīcību, šis Protokols stājas spēkā trīsdesmitajā dienā pēc tam, kad šāda valsts vai organizācija iesniegusi attiecīgo dokumentu vai arī datumā, kad šis Protokols stājas spēkā saskaņā ar šī panta 1. daļu, atkarībā no tā, kurš no šiem datumiem iestājas vēlāk.

18. pants

Grozījumi

1. Piecus gadus pēc šī Protokola spēkā stāšanās Protokola Dalībvalsts var ieteikt grozījumus un iesniegt tos reģistrēšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram, kurš pēc tam paziņo ieteiktos grozījumus pārējām Dalībvalstīm un Konvencijas Dalībvalstu Konferencei ar mērķi izskatīt un pieņemt lēmumu par šādu priekšlikumu. Protokola dalībvalstis, tiekoties Dalībvalstu Konferencē, dara visu nepieciešamo, lai panāktu vienprātību par katru grozījumu. Ja izmantoti visi centieni panākt vienprātību un vienošanos nav izdevies panākt, grozījuma pieņemšanai pēdējā instancē nepieciešams Dalībvalstu Konferencē klātesošo un balsojošo Protokola Dalībvalstu divu trešdaļu balsu vairākums.

2. Reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas savas kompetences jautājumos izmanto savas tiesības balsot saskaņā ar šo pantu, un tām piederošo balsu skaits ir vienāds ar to Dalībvalstu skaitu, kas ir šī Protokola dalībnieces. Šādas organizācijas nevar izmantot savas balsstiesības, ja to dalībvalstis izmanto savas balsstiesības, un otrādi.

3. Grozījumu, kas pieņemts saskaņā ar šī panta 1. daļu, Dalībvalstis var ratificēt, apstiprināt vai akceptēt.

4. Grozījums, kas pieņemts saskaņā ar šī panta 1. daļu, attiecībā uz Dalībvalsti stājas spēkā deviņdesmit dienas pēc tam, kad Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram iesniegts dokuments par šāda grozījuma ratifikāciju, apstiprināšanu vai akceptēšanu.

5. Kad grozījums stājas spēkā, tas ir saistošs tām Dalībvalstīm, kas atzinušas to par saistošu. Pārējām Dalībvalstīm paliek saistoši šī Protokola noteikumi un jebkādi agrāk izdarīti grozījumi, ko tās ratificējušas, apstiprinājušas vai akceptējušas.

19.pants

Denonsēšana

1. Dalībvalsts var denonsēt šo Protokolu ar rakstisku paziņojumu Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram. Denonsēšana stājas spēkā vienu gadu pēc dienas, kad Ģenerālsekretārs saņēmis šādu paziņojumu.

2. Reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija pārstāj būt šī Protokola Dalībvalsts, kad šo Protokolu denonsējušas visas šīs organizācijas dalībvalstis.

 

20. pants

Depozitārijs un valodas

1. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretārs ir iecelts par šī Protokola depozitāriju.

2. Šī Protokola oriģināls, kura teksti arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valodā ir līdzvērtīgi un autentiski, tiek nodots glabāšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāram.

TO APLIECINOT, zemāk parakstījušies pilnvarotie, kurus tam pilnvarojušas attiecīgās valdība s, ir parakstījuši šo Protokolu.

Iekšlietu ministrs

Valsts sekretārs

Juridiskā departamenta direktors

Par kontroli atbildīgā amatpersona

Atbildīgā amatpersona

 

 

       

Ē.Jēkabsons

J.Rekšņa

M.Rāzna

T.Stragova

A.Zamozdika

         

18.03.2004. 12:04

vārdu skaits: 2781

A.Zamozdika 7219003

e-pasts: aija.zamozdika@iem.gov.lv

Likumprojekta “Par Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību Protokolu par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to” anotācija

I Kādēļ normatīvais akts ir vajadzīgs?

1. Pašreizējās situācijas raksturojums.

Latvija apstiprināja Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk – ANO) Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību (turpmāk - Konvencija) 2001.gada 17.maijā, tādējādi paužot nostāju saskaņot savas valsts normatīvos aktus ar Konvencijā noteiktajām prasībām. Šī uzdevuma veikšanai tika izveidota speciāla darba grupa, kas izstrādāja grozījumus normatīvajos aktos, galvenokārt Krimināllikumā, kā arī koncepcijas projektu par nepieciešamajām izmaiņām sodu sistēmā un par alternatīvo sodu ieviešanu Krimināllikumā. Latvijas Republikas parlaments ir akceptējis šīs darba grupas paveikto, tādējādi darbs pie normatīvo aktu harmonizēšanas ar Konvencijā noteiktajiem pienākumiem ir bijis efektīvs. Pēc minētā dokumenta apstiprināšanas Saeimā depozitārijam tika nosūtīts ratifikācijas dokuments. Konvencija ir stājusies spēkā 2003.gada 29.septembrī (uz 16.02.2004. to ir ratificējušas 60 valstis). Arī ANO Konvencijas Protokols par cilvēku tirdzniecības, jo sevišķi tirdzniecības ar sievietēm un bērniem, novēršanu, apkarošanu un sodīšanu par to (turpmāk - Protokols) ir stājies spēkā – 2003.gada 25.decembrī (uz 16.02.2004. to ir ratificējušas 46 valstis).

Eiropas Savienības ietvaros dalībvalstu un kandidātvalstu tieslietu un iekšlietu ministru tikšanās laikā Briselē 2001.gada 16.martā par vienu no Eiropas Savienības prioritātēm tika nosaukta cīņa pret organizēto noziedzību. Ņemot vērā, ka 2000.gada 12.-15.decembrī Palermo, Itālijā Augstā līmeņa ANO Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību parakstīšanas politiskās konferences laikā valstīm tika izteikts aicinājums parakstīt arī tās Protokolus (bez šī Protokola arī – ANO Konvencijas Protokols pret migrantu nelikumīgu ievešanu pa zemes, jūras un gaisa ceļiem (Saeimā apstiprināts 2003.gada 20.martā – spēkā stājies 2004.gada 28.janvārī, uz 16.02.2004. ratificējusi 41 valsts) un ANO Konvencijas Protokols pret ieroču, to daļu, sastāvdaļu un munīcijas nelegālu izgatavošanu un apriti (nav stājies spēkā, uz 16.02.2004. ratificējušas 12 valstis – plānots, ka valsts sekretāru sanāksmē tiks izsludināts 2004.gada februārī)), Latvija ir apņēmusies pievienoties ANO Konvencijas Protokolam.

Protokolā ir dota definīcija terminam „cilvēku tirdzniecība”. Lai Latvijas Republikas normatīvajos aktos šis termins tiktu lietots tādā pašā nozīmē, 2002.gada 25.aprīlī tika izdarīti grozījumi Krimināllikumā, papildinot to ar 154.1 un 154.2 pantiem.

Uz 2004.gada 19.janvāri Latvijā pie atbildības par cilvēku tirdzniecību (saskaņā ar Krimināllikuma 154.1 pantu) nav saukta neviena persona, jo cietušās vairumā gadījumu labprātīgi dodas nodarboties ar prostitūciju uz ārzemēm, bet ir reģistrēti 8 noziedzīgi nodarījumi. Par Krimināllikuma 154.2pantu nav reģistrēts neviens noziedzīgs nodarījums.

Centralizēta cilvēku tirdzniecības upuru uzskaite netiek veikta.

Statistika par reģistrētiem noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar cilvēku tirdzniecību (KL 164. un 165.1panti):

KL 164.pants – 2000.gads – 5

2001.gads – 3

2002.gads – 5

2003.gads – 4.

KL 165.1pants - 2000.gads – 5

2001.gads – 40

2002.gads – 18

2003.gads – 68.

Atsevišķas valsts iestādes (Ārlietu ministrija, Iekšlietu ministrija, Labklājības ministrija, Nodarbinātības valsts dienests, Valsts robežsardze un Tikumības policija) pēdējos gados ir saskārušās un strādā ar cilvēku tirdzniecības problēmu, taču valsts institūciju un sabiedrisko organizāciju rīcības cīņā pret cilvēku tirdzniecību koordinēšanai nepieciešama valsts programma. Ar 2003.gada 25.jūnija Iekšlietu ministrijas rīkojumu Nr. 560 ir izveidota darba grupa, kas sastāv no dažādu valsts institūciju un sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem un kuras uzdevums ir izstrādāt šādu programmu. Valsts programmas cilvēku tirdzniecības novēršanai 2004. – 2008.gadam projekts tika izsludināts valsts sekretāru sanāksmē 2003.gada 9.oktobrī, pēc saskaņošanas ar attiecīgajām institūcijām tas iesniegts izskatīšanai Ministru kabineta komitejas sēdē.

Jau vairākus gadus sabiedrisko organizāciju ietvaros tiek īstenoti vairāki projekti, kuru mērķis ir:

1) informējot sabiedrību par cilvēku tirdzniecības problēmu, tās izraisītajām sekām un riskiem, mazināt potenciālo upuru skaitu,

2) paaugstināt speciālistu izpratnes līmeni un veicināt dažādu iesaistīto institūciju sadarbību cilvēku tirdzniecības apkarošanā,

3) sniegt palīdzību cilvēku tirdzniecības upuriem, lai veicinātu viņu atgriešanos sabiedrībā.

Šādu sabiedrību ir salīdzinoši maz un projekti tiek realizēti ar starptautisku organizāciju atbalstu un ārvalstu finansējumu. Projektus ir realizējušas: Dzimtes problēmu centrs “Genders”; Latvijas Jaunatnes Veselības centru Padome sadarbībā ar Starptautisko pusaudžu organizāciju; Starptautiskā Migrācijas organizācija; Ziemeļu un Baltijas valstu informatīvā kampaņa pret sieviešu tirdzniecību; ASV un Zviedrijas vēstniecības Latvijā, u.c.

2. Normatīvā akta projekta būtība.

Pievienošanās šim Protokolam mērķis ir novērst un apkarot cilvēku tirdzniecību, aizsargāt šīs tirdzniecības upurus un palīdzēt viņiem, kā arī veicināt sadarbību starp Dalībvalstīm, lai sasniegtu minētos mērķus.

Ar pievienošanos šim Protokolam Latvija apņemas veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai:

- darbības, kuras aprakstītas šajā Protokolā un saistītas ar cilvēku tirdzniecību, tiktu atzītas par noziedzīgiem nodarījumiem;

- nodrošinātu palīdzības un aizsardzības mehānismus cilvēku tirdzniecības upuriem;

- izstrādātu visaptverošu politiku, programmas un veiktu citus pasākumus, lai novērstu un apkarotu cilvēku tirdzniecību un pasargātu šādas tirdzniecības upurus no atkārtotas iesaistīšanas cilvēku tirdzniecībā.

3. Cita informācija.

Protokols uzliek par pienākumu tā dalībvalstīm nodrošināt cilvēku tirdzniecības upuriem piemērotu dzīvesvietu, medicīnisko, psiholoģisko un materiālo palīdzību, darba, izglītības un mācību iespējas, kā arī sniegt šīm personām konsultācijas par viņu tiesībām.

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu cilvēku tirdzniecības upuriem sociālo palīdzību un sociālos pakalpojumus iespējams nodrošināt tikai, ja viņi ir Latvijas pilsoņi, nepilsoņi, ārvalstnieki un bezvalstnieki, kuriem piešķirts personas kods.

Valsts nodrošinātie sociālie pakalpojumi neparedz cilvēku tirdzniecības upuru rehabilitāciju. Saskaņā ar katras pašvaldības iespējām minētā likuma ietvaros tā var sniegt sociālo palīdzību un rehabilitāciju cilvēku tirdzniecības upuriem.

Rīgas pašvaldības materiālās palīdzības sniegšana notiek, pamatojoties uz Rīgas domes 2000.gada 14.marta noteikumiem nr. 45 „Noteikumi par Rīgas pašvaldības sociālajiem pabalstiem”, kas nosaka Rīgas pašvaldības sociālo pabalstu veidus, saņemšanas kārtību, pabalstu apmēru, kā arī atbilstošu lēmumu pārsūdzības kārtību. Ikvienam rīdziniekam ir tiesības griezties Rīgas priekšpilsētās/rajona Sociālās palīdzības dienestā (pēc dzīvesvietas), lai pieprasītu kādu no pašvaldības pabalstiem. Ģimenes pabalsta ietvaros, izskatot katru gadījumu individuāli, Sociālās palīdzības dienests var nodrošināt cilvēku tirdzniecības upurim vai ģimenes locekļiem ģimenes terapeita konsultāciju apmaksu.

Rīgas domes Labklājības departamentā darbojas bezmaksas informatīvais tālrunis, kā arī katrā Rīgas priekšpilsētās/rajona Sociālās palīdzības dienestā darbojas informatīvie tālruņi, pa kuriem ir iespēja saņemt jau konkrētāku informāciju par sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu saņemšanas iespējām. Rīgas domes Labklājības departaments ir izstrādājis un izplata informatīvos bukletus par Rīgas sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu sistēmas iestādēm un to sniegtajiem pakalpojumiem.

Rīgas Centra rajona Sociālās palīdzības dienestā un Kurzemes rajona Sociālās palīdzības dienestā ir iespējams saņemt bezmaksas juridisko konsultāciju.

Krīzes centrs „Skalbes” (sadarbībā ar Rīgas pašvaldību) cilvēku tirdzniecības upuriem sniedz psiholoģisko palīdzību, juridisko un konsultatīvo palīdzību. Šī palīdzība ir pieejama latviešu, krievu un angļu valodās.

Lai nodrošinātu vardarbībā cietušo bērnu un viņu ģimeņu sociālo rehabilitāciju, Rīgas Domes Labklājības departaments noslēdzis sadarbības līgumu ar BO SIA „Centrs pret vardarbību „Dardedze””, kurā krīzes situācijās tiek nodrošināts 30 dienu rehabilitācijas kurss. Centrā tiek sniegta psiholoģiska, psihoterapeitiska, sociāla, medicīniska un juridiska palīdzība.

Personām bez pastāvīgas dzīvesvietas ir iespēja saņemt īslaicīgu patvērumu, higiēnas pakalpojumus, brokastis un vakariņas, kā arī palīdzību sociālu un medicīnisku problēmu risināšanā Rīgas patversmē, kura darbojas uz Rīgas domes 2002.gada 12.februāra nolikumu nr. 29 „Rīgas patversmes nolikums”.

Lai palīdzētu atrast dzīvesvietu, Krīzes centrs „Skalbes” sadarbojas ar pašvaldību sociālās palīdzības dienestiem. Pagaidu dzīvesvieta tiek piedāvāta arī bēgļu patvērumu meklētāju centrā „Mucenieki”.

Rīgas domes Labklājības departaments plāno, sadarbojoties ar nevalstiskajām organizācijām, izveidot krīzes centru vardarbībā cietušām sievietēm.

Krīzes centra „Skalbes” pamata finansējumu – psiholoģisko palīdzību un informāciju – nodrošina Rīgas dome. Juridiskā palīdzība tiek apmaksāta no dažādu ārvalstu fondu līdzekļiem.

II Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

1. Ietekme attiecībā uz makroekonomisko vidi.

Cilvēku tirdzniecība tiek uzskatīta par vienu no trim lielākajiem un ienesīgākajiem organizētās noziedzības veidiem, un tā ir saistīta ar nelegālām finanšu operācijām un „ēnu” ekonomiku, tādēļ, pildot Protokolā paredzētās saistības, iespējams mazināt ar šo organizētās noziedzības veidu saistītos finansiālos nodarījumus valsts makroekonomikai.

2. Ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un administratīvo procedūru vienkāršošanu.

Pildot Protokolā paredzētās saistības, kā arī īstenojot Valsts programmu cilvēku tirdzniecības novēršanai 2004. – 2008.gadam, var tikt radīta uzņēmējdarbībai labvēlīgāka vide.

3. Sociālo seku izvērtējums.

Pievienošanās Protokolam un tajā minēto prasību pildīšanai būs netieša ietekme uz iedzīvotāju dzīves līmeni. Cilvēku tirdzniecības problēma Latvijā tiks mazināta:

- nodrošinot palīdzību cilvēku tirdzniecības upuriem, tiks novērstas negatīvās sekas un veicināta to reintegrācija sabiedrībā;

- veicot preventīvus pasākumus, tiks celts sabiedrības izziņas līmenis par cilvēku tirdzniecību un ar to saistītajiem riskiem, tādā viedā mazinot personas risku kļūt par cilvēku tirdzniecības upuri;

- īstenojot pasākumus dažādu profesionāļu grupu un amatpersonu (prokurori, tiesneši, sociālie darbinieki, policisti u.c.) informēšanai un izglītošanai par cilvēku tirdzniecības problēmu, tiks veicināta šo speciālistu dziļāka izpratne par šī nodarījuma nopietnajām sekām, veicināta iecietība, izvairīšanās no aizspriedumiem un stereotipiem, saskaroties ar cilvēku tirdzniecības gadījumiem.

Augstāk minētajiem pasākumiem būs pozitīva ietekme uz sieviešu stāvokli valstī, jo gaidāma sieviešu informētības par cilvēku tirdzniecību paaugstināšanās, attieksmes maiņa pret sievieti-upuri, kā arī lielākas iespējas sievietēm atgriezties „normālā” dzīvē.

4. Ietekme uz vidi.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

5. Cita informācija.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

III Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

 

(tūkst. latu)

Rādītāji

Kārtējais gads

Nākamie trīs gadi

Vidēji piecu gadu laikā pēc kārtējā gada

1

2

3

4

5

6

1. Izmaiņas budžeta ieņēmumos.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

2. Izmaiņas budžeta izdevumos.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

3. Finansiālā ietekme.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

4. Prognozējamie kompensējošie pasākumi papildu izdevumu finansēšanai.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

5. Detalizēts finansiālā pamatojuma aprēķins.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

6. Cita informācija.

Protokola īstenošanai nav nepieciešami papildus budžeta līdzekļi, tomēr Valsts programmā cilvēku tirdzniecības novēršanai 2004. – 2008.gadam bez pievienošanās Protokolam ir paredzēti vairāki citi pasākumi, kas veicinās cilvēku tirdzniecības novēršanu un apkarošanu un kuriem būs nepieciešams papildus finansējums. To paredzēts iegūt no valsts budžeta un Eiropas Komisijas finansiālās palīdzības.

IV Kāda var būt normatīvā akta ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

1. Kādi normatīvie akti (likumi un Ministru kabineta noteikumi) papildus jāizdod un vai ir sagatavoti to projekti.

Attiecībā uz Ministru kabineta noteikumiem (arī tiem, kuru izdošana ir paredzēta izstrādātajā likumprojektā) norāda to izdošanas mērķi un galvenos satura punktus, kā arī termiņu, kādā ir paredzēts šos noteikumus izstrādāt.

Valsts programmā cilvēku tirdzniecības novēršanai 2004. – 2008.gadam ir paredzēts veikt grozījumus vairākos normatīvajos aktos:

- iestrādāt Krimināllikumā (turpmāk – KL) tiesisko regulējumu, ar kuru tiktu paredzēta iespēja arī LR iekšienē izdarītos nodarījumus, kas atbilst cilvēku tirdzniecības jēdzienam, uzskatīt par cilvēku tirdzniecību (KL 1541.pantā) – 2004.gads;

- iestrādāt KL tiesisko regulējumu, ar kuru ārvalstniekus vai bezvalstniekus var saukt pie atbildības, ja tie izdarījuši smagus vai sevišķi smagus noziegumus (KL 4.panta trešā daļa) – 2004.gads;

- iestrādāt KL tiesisko regulējumu, paaugstinot sodu (brīvības atņemšana) par personas nosūtīšanu seksuālai izmantošanai virs 5 gadiem, tādējādi nodrošinot tiesības uz speciālo procesuālo aizsardzību – 2004.gads;

- paredzēt KL atbildību par bordeļu uzturēšanu, vadīšanu vai apzinātu finansēšanu un par ēku vai citu vietu (to daļas) apzinātu izīrēšanu vai iznomāšanu ar mērķi citu prostitūcijai – 2005.gads;

- izdarīt grozījumus Civillikumā, papildinot to ar jauniem morālā kaitējuma atlīdzināšanas pamatiem – 2004.gads;

- papildināt LAPK, nosakot ceļojuma aģentūrām un operatoriem atbildību par sekstūrisma organizēšanu un veicināšanu – 2005.gads;

- ieviest licencēšanu studentu un kultūras apmaiņas programmām – no 2005.gada;

- izdarīt grozījumus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, iekļaujot cilvēku tirdzniecības upuru sociālo rehabilitāciju valsts nodrošināto sociālo pakalpojumu skaitā – 2005.gads;

- izstrādāt kritērijus, pēc kuriem personas var tikt atzītas par cilvēku tirdzniecības upuriem – 2005.gads;

- noteikt institūcijas, pēc kuru slēdziena personas var tikt atzītas par cilvēku tirdzniecības upuriem – 2005.gads;

- izteikt piekrišanu būt saistītai ar ANO Konvencijas par bērna tiesībām 43 (2).panta labojumu – 2006.gads;

- izteikt piekrišanu būt saistītai ar Starptautiskās darba organizācijas Konvenciju par aizliegumu un nekavējošu rīcību, lai ierobežotu visnelabvēlīgākās bērnu darba formas – 2006.gads;

- izteikt piekrišanu būt saistītai ar Eiropas Padomes Konvenciju par kompensācijām vardarbīgu noziegumu upuriem – 2006.gads;

- izteikt piekrišanu būt saistītai ar Eiropola konvenciju – 2004.gads;

- izteikt piekrišanu būt saistītai ar Konvencijas par bērna tiesībām papildus protokolu par tirdzniecību ar bērniem, bērnu prostitūciju un bērnu pornogrāfiju – 2006.gads.

2. Cita informācija.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

V Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst normatīvais akts?

1. Saistības pret Eiropas Savienību.

Protokola noteikumi nav saistīti ar Eiropas asociācijas līguma prasībām normatīvo aktu saskaņošanas jomā. Tomēr nepieciešamība pievienoties šim dokumentam izriet gan no Eiropas Komisijas 2001.gada Progresa ziņojuma un 2001.gada Pievienošanās Partnerības, gan no Latvijas valdības 2002.gada 11.jūnijā apstiprinātās Nacionālās programmas integrācijai Eiropas Savienībā.

2. Saistības pret citām starptautiskajām organizācijām.

ANO Ģenerālā Asambleja 1998.gada 9.decembrī pieņēma rezolūciju 53/111, kurā Asambleja nolēma izveidot atvērtu starpvaldību ad hoc komiteju nolūkā izstrādāt visaptverošu starptautisku konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību un apspriest, inter alia, tāda starptautiska tiesību akta izstrādi, kas būtu paredzēts tirdzniecības ar sievietēm un bērniem apkarošanai.

Latvija ir pievienojusies vairākiem starptautiskiem dokumentiem, kas attiecas uz cilvēku tirdzniecības apkarošanu:

- 1990.gada 4.maijā apstiprināta ANO Konvencija par tirdzniecības ar cilvēkiem un citu prostitūcijas ekspluatācijas izskaušanu;

- 1990.gada 4.maijā apstiprināta ANO Konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu;

- 1992.gada 14.aprīlī pievienojusies ANO Konvencijai par bērna tiesībām.

3. Saistības, kas izriet no Latvijai saistošiem divpusējiem un daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem.

2001.gada 17.maijā Latvija apstiprināja ANO Konvenciju pret transnacionālo organizēto noziedzību. Šīs Konvencijas mērķis ir veicināt tās dalībvalstu sadarbību, lai efektīvāk novērstu un apkarotu transnacionālo organizēto noziedzību (Konvencijas 1.pants). Konvencijas Protokols paredz tāda transnacionālās organizētās noziedzības veida kā cilvēku tirdzniecība novēršanu un apkarošanu, tādējādi, pievienojoties Protokolam, Latvijas Republikai būs papildus starptautisko tiesību instruments Konvencijas 1.pantā paredzētā mērķa izpildei.

4. Atbilstības izvērtējums

1.tabula

Attiecīgie Eiropas Savienības normatīvie akti un citi dokumenti (piemēram, Eiropas Kopienu tiesas spriedumi, vadlīnijas, juridiskās doktrīnas atzinums u.tml.), norādot numuru, pieņemšanas datumu, nosaukumu un publikāciju.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

2.tabula

Latvijas normatīvā akta projekta norma (attiecīgā panta, punkta Nr.)

Eiropas Savienības normatīvais akts un attiecīgā panta Nr.

Atbilstības pakāpe (atbilst/neatbilst)

Komentāri

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

5. Cita informācija

Uz Latviju attiecas arī Eiropas Padomes rekomendācija R (2000) 11 Cilvēku tirdzniecība seksuālas izmantošanas nolūkos, kura pieņemta Eiropas Padomes Ministru komitejā 2000.gada 19.maijā.

VI Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot normatīvā akta projektu?

1. Ar kurām nevalstiskajām organizācijām konsultācijas ir notikušas?

Konsultācijas notikušas ar sabiedrisko organizāciju „Genders” un Krīzes centru „Skalbes”.

2. Kāda ir šo nevalstisko organizāciju pozīcija (atbalsta, iestrādāti tās iesniegtie priekšlikumi, mainīts formulējums to interesēs, neatbalsta)?

Organizācijas projektu atbalsta un ir sniegušas informāciju par savu pieredzi darbā ar cilvēku tirdzniecības upuriem un vardarbībā cietušām personām.

3. Kādi sabiedrības informēšanas pasākumi ir veikti un kāds ir sabiedriskās domas viedoklis?

Sabiedrību ir plānots informēt projekta „Capacity Strengthening against Trafficking in Women” ietvaros, izveidojot mājas lapu, kurā cita starpā būs pieejama arī informācija par šo Protokolu.

4. Konsultācijas ar starptautiskajiem konsultantiem.

Konsultācijas nav notikušas.

5. Cita informācija

Pirms Protokola spēkā stāšanās ir veiktas konsultācijas ar nevalstiskajām organizācijām, attiecīgajām ministrijām un Rīgas domes Labklājības departamentu.

VII Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde?

1. Kā tiks nodrošināta normatīvā akta izpilde no valsts un (vai) pašvaldību puses – vai tiek radītas jaunas valsts institūcijas vai paplašinātas esošo institūciju funkcijas?

Protokola īstenošanai jaunas valsts institūcijas netiks radītas, kā arī netiks paplašinātas esošo institūciju funkcijas.

Tomēr Valsts programmā cilvēku tirdzniecības novēršanai 2004. – 2008.gadam ir paredzēti vairāki pasākumi, kas veicinās cilvēku tirdzniecības novēršanu Latvijā, piemēram, papildināt Valsts policijas Nepilngadīgo lietu inspekcijas dienestu, veikt no riska valstīm ieceļojošo un izceļojošo personu intervēšanu un iegūtās informācijas analīzi, aktivizēt operatīvās informācijas apmaiņu un veikt citus pasākumus.

2. Kā sabiedrība tiks informēta par normatīvā akta ieviešanu?

Tiks sagatavota informācija Iekšlietu ministrijas mājas lapā, „Genders” veidotajā mājas lapā, normatīvais akts tiks iekļauts Normatīvo aktu informācijas sistēmā (NAIS) un publicēts laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

3. Kā indivīds var aizstāvēt savas tiesības, ja normatīvais akts viņu ierobežo?

Indivīds savas tiesības varēs aizstāvēt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

4. Cita informācija.

Normatīvā akta projekts šo jomu neskar.

 

 

Iekšlietu ministrs Ē.Jekabsons

 

 

Valsts sekretārs

Juridiskā departamenta direktors

Par kontroli atbildīgā amatpersona

Atbildīgā amatpersona

 

 

     

J.Rekšņa

M.Rāzna

T.Stragova

A.Zamozdika

       

 

 

 

18.03.2004. 11:59

vārdu skaits: 2632

A.Zamozdika 7219003

e-pasts: aija.zamozdika@iem.gov.lv