Likuma redakcija pirms 27.12.2002. MK noteikumu Nr.559 stāšanās spēkā

Likumprojekta pirmā lasījuma redakcija

Nr.p.

k.

Priekšlikumi

Atbildīgāskomisijas atzinums

Redakcija, kādā atbildīgā komisija ierosina pieņemt likumprojektu 2. lasījumā

Bērnu tiesību aizsardzības likums

Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā

Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā

Izdarīt Bērnu tiesību aizsardzības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 15.nr.; 2000, 8., 12.nr.; 2001, 24.nr.; 2002, 23.nr.) šādus grozījumus: 

Izdarīt Bērnu tiesību aizsardzības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 15.nr.; 2000, 8., 12.nr.; 2001, 24.nr.; 2002, 23.nr.) šādus grozījumus:

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) bārenis — bērns, kura vecāki ir miruši vai likumā noteiktajā kārtībā atzīti par mirušiem;

2) bez vecāku gādības palicis bērns — bērns, kura vecāki atrodas bezvēsts prombūtnē, nav zināmi vai ilgstošas slimības dēļ nespēj realizēt vecāku varu vai kura vecākiem pārtraukta vai atņemta vecāku vara;

1.

Papildināt likumprojektu ar pantu šādā redakcijā:

“Izteikt 1.panta 2.punktu šādā redakcijā:

“2) bez vecāku gādības palicis bērns — bērns, kura vecāki nav zināmi, ir pazuduši vai ilgstošas slimības dēļ nespēj realizēt aizgādību vai kura vecākiem atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības;”.

Atbalstīt

1. Izteikt 1.panta 2.punktu šādā redakcijā:

“2) bez vecāku gādības palicis bērns — bērns, kura vecāki nav zināmi, ir pazuduši vai ilgstošas slimības dēļ nespēj realizēt aizgādību vai kura vecākiem atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības;”.

3) audžuģimene — ģimene, kas bārenim vai bez vecāku gādības palikušam bērnam nodrošina aprūpi un audzināšanu;

4) aizbildnis — persona, kas iecelta vai apstiprināta Civillikumā noteiktajā kārtībā, lai nodrošinātu bērna tiesību un interešu aizsardzību;

5) atbalsta ģimene — ģimene, kas bērna aprūpē un audzināšanā sniedz atbalstu ģimenei, kurā ir hroniski slims bērns, nepilnai ģimenei, daudzbērnu ģimenei vai ģimenei, kurai nav pietiekamu prasmju un iemaņu bērna aprūpē un audzināšanā;

6) uzticības persona — persona, kas var sniegt atbalstu bērnam, kuram ir problēmas mācībās vai saskarsmē ar vienaudžiem vai ir nepieciešams cita veida atbalsts;

7) mājas — bērna pastāvīgā dzīvesvieta;

8) pajumte — dzīvošanai derīgā stāvoklī esoša apkurināma dzīvojamā telpa (mājoklis), kas atbilst būvniecības un sanitāro normu prasībām;

9) ārpusģimenes aprūpe — aprūpe, kas tiek nodrošināta bāreņiem un bez vecāku gādības palikušiem bērniem;

10) bērnu aprūpes un audzināšanas iestāde — iestāde, kurā tiek nodrošināta bāreņu vai bez vecāku gādības palikušu bērnu aprūpe un audzināšana vai bērnu uzvedības sociālā korekcija un, ja nepieciešams, ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana;

11) privātā bērnu iestāde — fiziskās vai juridiskās personas izveidota iestāde, kas nodrošina bērnu interesēm un vajadzībām atbilstošu pakalpojumu sniegšanu bērnu vispusīgai attīstībai;

12) patversme — bērnu aprūpes iestāde, kura īslaicīgi nodrošina bērnu ārpusģimenes aprūpi un audzināšanu;

13) vardarbībā cietis bērns — bērns, kas cietis no ģimenes locekļa vai citas personas fiziskas, seksuālas vai emocionālas vardarbības;

14) seksuāla vardarbība — bērna iesaistīšana seksuālās darbībās, ko bērns nesaprot vai kam nevar dot apzinātu piekrišanu;

15) fiziska vardarbība — bērna veselībai vai dzīvībai bīstams apzināts spēka pielietojums saskarsmē ar bērnu;

16) emocionāla vardarbība — bērna emocionālo vajadzību ignorēšana vai bērna psiholoģiska ietekmēšana; 17) vecāku nolaidība — bērna veselības aprūpes, uztura, izglītības, vides, kā arī citu svarīgu fizisku vai emocionālu vajadzību neapmierināšana, ja vecākiem ir bijusi iespēja šīs vajadzības apmierināt;

18) bērna labklājības minimālais līmenis — līdzekļu un garantiju kopums, kas nepieciešams, lai nodrošinātu bērna tiesības uz attīstību, veselības aprūpi, izglītību un citas bērna tiesības;

19) ielas bērni — bērni, kuri klaiņo, ubago, lielāko laika daļu pavada uz ielas (arī māju bēniņos, pagrabos, pamestās mājās, spēļu automātu salonos u.c.) un kuri nesaņem pietiekamu atbalstu no savas ģimenes vai kuriem saikne ar ģimeni zudusi pilnīgi.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā no 23.11.2002.) 

(1) Bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte.

(2) Bērnam ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem ir tiesības arī uz visu, kas nepieciešams viņa speciālo vajadzību apmierināšanai.

(3) Bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu.

2.

Papildināt 10. panta trešo daļu ar otro teikumu šādā redakcijā:

“Ģimeni ar bērnu nedrīkst izlikt no dzīvojamās telpas līdz dzīvošanai derīgas dzīvojamās telpas ierādīšanai, ja ģimenei nav citas dzīvojamās telpas.”

Neatbalstīt

(4) (Izslēgta ar 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā no 23.11.2002).

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā no 11.04.2000.)

(1) Valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām.

(2) Bērnam ir tiesības uz bezmaksas pirmsskolas sagatavošanu, pamata un vidējo izglītību, kā arī arodizglītību.

(3) Pie Latvijas mazākumtautībām piederošiem bērniem ir tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā atbilstoši izglītības likumam.

3.

Izteikt 11. panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Pie mazākumtautībām piederošiem bērniem ir tiesības iegūt valsts vai pašvaldības finansēto pirmsskolas izglītību, pamatizglītību un vidējo izglītību dzimtajā valodā.”

Neatbalstīt

(4) Bērnam ir autortiesības, kā arī patenttiesības uz savu izgudrojumu.

(5) Bērnam ir tiesības apgūt kultūras mantojumu un piedalīties tā aizsardzībā, kā arī attīstīt savas jaunrades spējas.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā no 11.04.2000.)

(1) Atbilstoši Civillikuma noteikumiem vecāku pienākums ir samērā ar mantas un sabiedrisko stāvokli rūpēties par sava bērna dzīvību un labklājību, sagādāt viņam uzturu, tas ir, dot ēdienu, pajumti, apģērbu, kopt, audzināt un skolot viņu.

4.

24.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Atbilstoši Civillikuma noteikumiem vecāku pienākums ir rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.”;

Atbalstīt

2. 24.pantā:

izteikt pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Atbilstoši Civillikuma noteikumiem vecāku pienākums ir rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.”;

(2) Vecāku pienākums ir sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā, pēc iespējas respektējot viņa individualitāti, ievērojot spējas un tieksmes.

(3) Vecāki ir bērna dabiskie aizbildņi (likumiskie pārstāvji). Viņu pienākums ir aizstāvēt bērna tiesības un ar likumu aizsargātās intereses.

(4) Par vecāku pienākumu nepildīšanu vai vecāku varas ļaunprātīgu izmantošanu, bērna fizisku sodīšanu, kā arī cietsirdīgu izturēšanos pret viņu vecāki saucami pie likumā noteiktās atbildības.

5.

aizstāt ceturtajā daļā vārdus “vecāku varas” ar vārdiem “aizgādības tiesību”.

Atbalstīt

aizstāt ceturtajā daļā vārdus “vecāku varas” ar vārdiem “aizgādības tiesību”.

(5) Vecāku gribas izpausmēm attiecībā uz bērnu var noteikt ierobežojumus neatkarīgi no viņu uzskatiem un reliģiskās pārliecības, ja ir konstatēts, ka tās fiziski vai garīgi varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā no 11.04.2000.)

(1) Vecāku varas izbeigšanas vai pārtraukšanas kārtību nosaka Civillikums un likums "Par bāriņtiesām un pagasttiesām".

6.

Izteikt 28. panta nosaukumu un pirmo daļu šādā redakcijā:

“28. pants. Aprūpes vai aizgādības tiesību atņemšana

1. Aprūpes vai aizgādības tiesības atņem saskaņā ar Civillikumu un likumu “Par bāriņtiesām un pagasttiesām.”

Atbalstīt

3. Izteikt 28.panta nosaukumu un pirmo daļu šādā redakcijā:

“28.pants. Aprūpes vai aizgādības tiesību atņemšana

(1) Aprūpes vai aizgādības tiesības atņem saskaņā ar Civillikumu un likumu “Par bāriņtiesām un pagasttiesām”.”

(2) Šā likuma 27.panta pirmās daļas 3.punktā paredzētajā gadījumā nolēmumu pieņem tiesa. Audzinoša un medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus šā likuma 27.panta 2.punktā paredzētajos gadījumos piemēro tiesa.

(1) Bērnam, kas nodots aizbildnībā vai audžuģimenē vai ievietots bērnu aprūpes un audzināšanas iestādē, ir tiesības satikties ar vecākiem un tuviem radiniekiem, izņemot gadījumus, kad tikšanās:

1) kaitē bērna veselībai un attīstībai;

2) rada draudus aizbildņiem, audžuģimenēm, bērnu aprūpes un audzināšanas iestāžu darbiniekiem vai citiem bērniem.

(2) Ja ir šā panta pirmajā daļā minētie apstākļi, bāriņtiesa (pagasttiesa) vai cita institūcija, kas pieņēmusi lēmumu par ārpusģimenes aprūpi, var atteikties paziņot bērna vecākiem un tuviem radiniekiem viņa atrašanās vietu.

(3) Lēmumu par satikšanās aizliegumu ieinteresētās personas var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

(4) Gadījumos, kad vecākiem ir pārtraukta vecāku vara, bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes vadītājs var atļaut bērnam uzturēties pie vecākiem svētku dienās un brīvdienās, ja bāriņtiesa devusi rakstveida piekrišanu.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā no 11.04.2000.)

7.

Izteikt 33. panta ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Ja vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības, bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes vadītājs var atļaut bērnam uzturēties pie vecākiem svētku dienās un brīvdienās, ja bāriņtiesa devusi rakstveida piekrišanu.”

Atbalstīt

4. Izteikt 33.panta ceturto daļu šādā redakcijā:

“(4) Ja vecākiem ir atņemtas aprūpes tiesības, bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes vadītājs var atļaut bērnam uzturēties pie vecākiem svētku dienās un brīvdienās, ja bāriņtiesa devusi rakstveida piekrišanu.”

(1) Ārpusģimenes aprūpi izbeidz, kad bērna vecāku ģimenē tiek nodrošināti labvēlīgi apstākļi bērna attīstībai vai arī viņš ir sasniedzis 18 gadu vecumu. Ilgāka bērna atstāšana aprūpes un audzināšanas iestādē pieļaujama, ja bērnam ir jāpabeidz izglītības iestāde vai ārstēšanās kurss.

(2) Šā panta pirmajā daļā noteiktajos gadījumos, bērnam atstājot bērnu aprūpes un audzināšanas iestādi, viņam rakstveidā sniedz informāciju par likumā noteiktajām sociālajām garantijām, arī par tiesībām saņemt dzīvokli.

(3) Nolēmumu par vecāku varas atjaunošanu pieņem tiesa vai bāriņtiesa (pagasttiesa) likumā noteiktajā kārtībā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā no 11.04.2000.)

8.

5. Aizstāt 42.panta trešajā daļā vārdus “vecāku varas” ar vārdiem “aprūpes vai aizgādības tiesību”.

Atbalstīt

5. Aizstāt 42.panta trešajā daļā vārdus “vecāku varas” ar vārdiem “aprūpes vai aizgādības tiesību”.

Ministru kabinets:

1) izstrādā bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanai attiecīgus likumprojektus un izdod nepieciešamos noteikumus;

2) apstiprina ikgadējo programmu bērnu stāvokļa uzlabošanai valstī;

3) izveido starpministriju bērna tiesību aizsardzības komisiju, piesaistot arī sabiedriskās bērna tiesību aizsardzības organizācijas un pašvaldības vai to sabiedrisko organizāciju pārstāvjus;

4) apstiprina valsts programmu sociālo pedagogu un sociālo darbinieku sagatavošanā.

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā no 11.04.2000.) 

1. Svītrot 61.panta 3.punktā vārdu "starpministriju".

redakcionāli precizēts

6. Izslēgt 61.panta 3.punktā vārdu “starpministriju”.

Labklājības ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērnu un ģimenes sociālās drošības, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas, sociālās palīdzības (sociālās aprūpes, sociālās rehabilitācijas, materiālās palīdzības), veselības aprūpes un medicīniskās rehabilitācijas, kā arī pusaudžu nodarbinātības jomā, koordinē šo projektu īstenošanu un atbild par tā izpildi;

2) nodrošina medicīnisko un sociālo rehabilitāciju bērniem, kuri cietuši no vardarbības vai citas prettiesiskas darbības;

3) nodrošina medicīnisko rehabilitāciju un tehnisko palīglīdzekļu saņemšanu, kā arī attīsta valsts institucionālās un alternatīvās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumu tīklu bērniem ar īpašām vajadzībām;

9.

Izteikt 62.pantu šādā redakcijā:

“62.pants. Labklājības ministrijas kompetence

Labklājības ministrija:

1. izstrādā priekšlikumus valsts politikai bērnu un ģimenes sociālās drošības, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas un valsts sociālo pabalstu jomā, sociālās palīdzības, sociālās aprūpes, sociālās un profesionālās rehabilitācijas jomā, pusaudžu nodarbinātības jomā, koordinē un atbild par to izpildi;
2. nodrošina sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumu tīkla kvalitatīvu attīstību, jo īpaši bērniem invalīdiem;

3) nodrošina tehniskos palīglīdzekļus bērniem invalīdiem un bērniem, kuriem tehniskais palīglīdzeklis nepieciešams, lai samazinātu vai novērstu funkcionālo mazspēju;

Daļēji atbalstīts, iestrādāts

atbildīgās komisijas

10. priekšli-kumā

4) metodiski vada un uzrauga savas kompetences ietvaros bērnu ārpusģimenes aprūpes iestāžu darbu;

5) uzrauga un metodiski vada bāriņtiesu (pagasttiesu) darbu aizbildnības jautājumos;

6) nodrošina valsts pasūtījumu sociālo darbinieku un sociālo pedagogu sagatavošanai par valsts budžeta līdzekļiem.

7) nodrošina ārstēšanu un sociālo rehabilitāciju bērniem, kuriem radušies psihiski vai uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu, narkotisko, psihotropo vai citu apreibinošu vielu lietošanas dēļ.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā no 23.11.2002.) 

2. Svītrot 62.panta 4. un 5.punktu.

10.

4) nodrošina no vardarbības cietušo bērnu sociālo rehabilitāciju;

5) nodrošina sociālo rehabilitāciju attiecīgās institūcijas bērniem, kuriem ir izveidojusies atkarība no narkotiskajām, toksiskajām vai citām apreibinošām vielām;

6) nodrošina valsts pasūtījumu sociālo darbinieku sagatavošanai par valsts budžeta līdzekļiem.”

izteikt likumprojekta 2. pantu šādā redakcijā:

Izteikt 62.pantu šādā redakcijā:

“62.pants. Labklājības ministrijas kompetence

Labklājības ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērnu un ģimenes sociālās drošības jomā, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas un valsts sociālo pabalstu jomā, sociālās palīdzības, sociālās aprūpes, sociālās un profesionālās rehabilitācijas jomā, pusaudžu nodarbinātības jomā, kā arī koordinē un atbild par šo projektu izpildi;

2) organizē un koordinē sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību atbilstoši valsts programmām un Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumam;

3) nodrošina valsts pasūtījumu sociālo darbinieku sagatavošanai par valsts budžeta līdzekļiem.”

Atbalstīt

7. Izteikt 62.pantu šādā redakcijā:

“62.pants. Labklājības ministrijas kompetence

Labklājības ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērnu un ģimenes sociālās drošības jomā, tajā skaitā sociālās apdrošināšanas un valsts sociālo pabalstu jomā, sociālās palīdzības, sociālās aprūpes, sociālās un profesionālās rehabilitācijas jomā, pusaudžu nodarbinātības jomā, kā arī koordinē un atbild par šo projektu izpildi;

2) organizē un koordinē sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību atbilstoši valsts programmām un Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumam;

3) nodrošina valsts pasūtījumu sociālo darbinieku sagatavošanai par valsts budžeta līdzekļiem.”

11.

12.

Papildināt likumu ar 621 .pantu šādā redakcijā:

‘’621.pants. Veselības ministrijas kompetence

Veselības ministrija:

1) piedalās valsts politikas izstrādāšanā bērnu veselības aprūpes, tai skaitā medicīniskās rehabilitācijas jomā;

2) organizē un koordinē bērnu veselības aprūpi atbilstoši valsts programmai.’’

Papildināt likumu ar 621. pantu šādā redakcijā:

“62.1 pants. Veselības ministrijas kompetence

Veselības ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērnu veselības ap rūpes jomā, tajā skaitā medicīniskās rehabilitācijas jomā;

2) organizē un koordinē bērnu veselības aprūpi atbilstoši valsts programmai.’’

Daļēji atbalstīt, iestrādāt atbildīgās komisijas

12. priekšli-kumā

Atbalstīt

8. Papildināt likumu ar 62.1 pantu šādā redakcijā:

“62.1 pants. Veselības ministrijas kompetence

Veselības ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērnu veselības aprūpes jomā, tajā skaitā medicīniskās rehabilitācijas jomā;

2) organizē un koordinē bērnu veselības aprūpi atbilstoši valsts programmai.’’

(1) Izglītības un zinātnes ministrija:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērnu izglītības un sporta jomā un organizē apstiprināto projektu izpildi;

2) nodrošina izglītības pieejamību un kvalitāti, kā arī bērnu ar īpašām vajadzībām un tādu bērnu iekļaušanos sabiedrībā, kuri cietuši no vardarbības vai citas prettiesiskas darbības, no narkotisko, toksisko un citu apreibinošu vielu vai alkohola lietošanas vai negatīvas sociālās vides ietekmes;

3) izstrādā izglītošanas programmas bērna tiesību aizsardzības jomā;

4) nodrošina veselības mācības kā obligāta mācību priekšmeta ieviešanu skolās;

5) nosaka izglītības darbiniekiem izvirzāmās kvalifikācijas prasības un kritērijus, veicina izglītības darbinieku kvalifikācijas līmeņa paaugstināšanu;

6) kopā ar Labklājības ministriju izstrādā valsts programmu sociālo darbinieku, sociālo pedagogu un skolotāju sagatavošanai darbam ar bērniem ar īpašām vajadzībām un bērniem, kuriem nepieciešama uzvedības sociālā un pedagoģiskā korekcija, kā arī ar šo bērnu ģimenēm un koordinē valsts programmas īstenošanu;

7) izstrādā valsts politikas projektu bērna tiesību aizsardzības jomā.

(2) Izglītības un zinātnes ministrijas pārraudzībā atrodas Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 11.04.2000.) 

3.  63.pantā:

3.1. izteikt pirmās daļas 2.punktu šādā redakcijā:

"2) nodrošina izglītības pieejamību un kvalitāti;";

3.2. svītrot pirmās daļas 3.punktu;

3.3. svītrot pirmās daļas 6. un 7.punktu;

3.4. svītrot otro daļu.

13.

14.

15.

16.

Izslēgt likumprojekta 3. pantā skaitļus “3.1., 3.2., 3.3., 3.4.”.

Izteikt 3. panta 3.2. apakšpunktu šādā redakcijā:

„3.2. izteikt pirmās daļas 3.punktu šādā redakcijā:

„3) sadarbībā ar Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātu izstrādā izglītošanas programmas bērna tiesību aizsardzības jomā;”

Izteikt 3.panta 3.3.apakšpunktu šādā redakcijā:

„3.3. svītrot pirmās daļas 7.punktu;”

Izteikt likumprojekta 3. panta 3.3. punktu šādā redakcijā:

“papildināt pirmās daļas 6. punktu aiz vārdiem “Labklājības ministriju” ar vārdiem “un Veselības ministriju””;

izslēgt pirmās daļas 7. punktu”

Atbalstīt

Atbalstīt

Daļēji atbalstīt, iestrādāt atbildīgās komisijas 16. priekšli-kumā

Atbalstīt

redakcionāli precizēts

9. 63.pantā:

izteikt pirmās daļas 2. un 3.punktu šādā redakcijā:

“2) nodrošina izglītības pieejamību un kvalitāti;

 3) sadarbībā ar īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariātu izstrādā izglītošanas programmas bērna tiesību aizsardzības jomā;”;

papildināt pirmās daļas 6.punktu pēc vārdiem “Labklājības ministriju” ar vārdiem “un Veselības ministriju”;

izslēgt pirmās daļas 7.punktu;

izslēgt otro daļu.

(1) Tieslietu ministrija organizē tiesnešu apmācību bērna tiesību jautājumos.

(2) Tieslietu ministrija nodrošina tādu tiesu darba organizāciju, lai lietas, kas saistītas ar bērna tiesību un interešu aizsardzību, tiktu izskatītas ārpus kārtas.

(3) Tieslietu ministrija uzrauga bāriņtiesu (pagasttiesu) darbu adopcijas lietu kārtošanā.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 15.11.2001. likumu, kas stājas spēkā no 18.12.2001.) 

4. Svītrot 64.1 panta trešo daļu.

redakcionāli precizēts

10. Izslēgt 64.1 panta trešo daļu.

(1) Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs:

1) izstrādā priekšlikumus valsts politikas projektam bērna tiesību aizsardzības jomā un ikgadēju valsts programmas projektu bērnu stāvokļa uzlabošanai un atbild par apstiprināto projektu īstenošanu;

2) uzrauga likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu bērna tiesību aizsardzības jomā un izstrādā priekšlikumus par bērna tiesību aizsardzības nodrošināšanai nepieciešamajiem grozījumiem normatīvajos aktos;

3) koordinē valsts un pašvaldību iestāžu darbību, uzrauga un analizē bērna tiesību aizsardzības procesa kvalitāti bērna tiesību aizsardzības jomā;

4) reizi gadā sniedz Saeimai un Ministru kabinetam rakstveida ziņojumu par centra darbu un pārskatu par bērnu stāvokli valstī;

5) reizi piecos gados sagatavo iesniegšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejai ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā un pasākumiem, kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai.

6) veic citus pienākumus saskaņā ar Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem, kuru izpildē par atbildīgo institūciju noteikts Valsts bērna tiesību aizsardzības centrs.

(2) Valsts bērna tiesību aizsardzības centra pakļautībā ir rajonu (pilsētu) bērna tiesību aizsardzības inspekcijas (inspektori), kuru pienākums ir uzraudzīt likumu izpildi attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

(3) Rajonu (pilsētu) bērna tiesību aizsardzības inspekcijai (inspektoram) ir tiesības pēc savas iniciatīvas vai sakarā ar sūdzību pārbaudīt jebkuras valsts vai pašvaldības iestādes, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās vai juridiskās personas darbību bērna tiesību aizsardzības jautājumos, pieprasīt no minētajām iestādēm, organizācijām un personām informāciju vai paskaidrojumus šajā jomā.

(4) Sakarā ar pārbaudes rezultātiem inspekcija (inspektors) dod ieteikumus pārkāpumu novēršanai un, ja nepieciešams, ierosina, lai attiecīgā iestāde vainīgo amatpersonu sauc pie disciplinārās vai citas likumā noteiktās atbildības.

(5) Ministru kabinets ieceļ amatā Valsts bērna tiesību aizsardzības centra direktoru un apstiprina centra nolikumu.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā no 23.11.2002.) 

5. Izteikt 65.pantu šādā redakcijā:

"65.pants. Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās kompetence

(1) Īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās:

1) izstrādā valsts politikas projektu bērna tiesību aizsardzības jomā, sociālo pakalpojumu palīdzības politikas projektu bērna tiesību jomā un ikgadējas valsts programmas projektu bērnu stāvokļa uzlabošanai, kā arī atbild par apstiprināto programmu īstenošanu;

2) izstrādā bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu alternatīvās aprūpes politikas projektu;

3) uzrauga likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu bērna tiesību aizsardzības jomā un izstrādā priekšlikumus par grozījumiem normatīvajos aktos, lai nodrošinātu bērna tiesību aizsardzību;

4) koordinē valsts un pašvaldību iestāžu darbību, uzrauga un analizē bērna tiesību aizsardzības procesa kvalitāti;

5) reizi gadā sniedz Saeimai un Ministru kabinetam pārskatu par bērnu stāvokli valstī;

6) reizi piecos gados sagatavo iesniegšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejā ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā un pasākumiem, kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai;

7) metodiski vada bērnu ārpusģimenes aprūpes iestāžu darbu;

8) uzrauga un metodiski vada bāriņtiesu (pagasttiesu) darbu (izņemot funkcijas, kas noteiktas likuma "Par bāriņtiesām un pagasttiesām" VII un VIII nodaļā);

9) vada bērnu tiesību aizsardzības komisiju.

(2) Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās pakļautībā ir rajonu (pilsētu) bērna tiesību aizsardzības inspektori, kuru pienākums ir uzraudzīt likumu izpildi attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

(3) Rajonu (pilsētu) bērna tiesību aizsardzības inspektoram ir tiesības pēc savas iniciatīvas vai sakarā ar sūdzību pārbaudīt jebkuras valsts vai pašvaldības iestādes, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās vai juridiskās personas darbību bērna tiesību aizsardzības jautājumos, pieprasīt no minētajām iestādēm, organizācijām un personām informāciju vai paskaidrojumus šajā jomā.

(4) Pamatojoties uz pārbaudes rezultātiem, inspektors dod ieteikumus pārkāpumu novēršanai un, ja nepieciešams, ierosina, lai attiecīgā iestāde vainīgo amatpersonu sauc pie disciplinārās vai citas likumā noteiktās atbildības."

17.

18.

19.

Izteikt 65.panta (1)daļu šādā redakcijā

1. Īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās:

1. izstrādā valsts politikas projektu bērnu tiesību aizsardzības jomā;
2. piedalās sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības politikas projekta izstrādāšanā;
3. izstrādā ikgadējās valsts programmas bērnu stāvokļa uzlabošanai un nodrošina to izpildi;
4. piedalās bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu alternatīvās aprūpes politikas projekta izstrādāšanā;
5. uzrauga likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu bērna tiesību aizsardzības jomā un atbilstoši savai kompetencei izstrādā priekšlikumus par grozījumiem normatīvajos aktos, lai nodrošinātu bērna tiesību aizsardzību;
6. koordinē valsts un pašvaldību iestāžu darbību bērna tiesību aizsardzības jomā, uzrauga un analizē bērna tiesību aizsardzību;
7. reizi gadā sagatavo un iesniedz Saeimai un Ministru Kabinetam pārskatu par bērnu stāvokli valstī;
8. sadarbojas ar ieinteresētajām ārvalstu institūcijām, kā arī atbilstoši kompetencei piedalās starptautisku līgumu projektu izstrādāšanā un slēdz starptautiskus līgumus;
9. reizi piecos gados sagatavo iesniegšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejā ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā un pasākumiem, kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai;
10. uzrauga un metodiski vada bērnu ārpusģimenes aprūpes iestāžu darbu bērna tiesību aizsardzības jomā;
11. uzrauga un metodiski vada bāriņtiesu (pagasttiesu) darbu (izņemot funkcijas, kas noteiktas likuma "Par bāriņtiesām un pagasttiesām" VII un VIII nodaļā);
12. sniedz metodisku palīdzību bērnu aizsardzības speciālistiem pašvaldībās;

13) vada bērnu tiesību aizsardzības komisiju.

Izteikt 5.pantu šādā redakcijā:

„5. Izteikt 65.pantu šādā redakcijā:

„65. pants. Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās kompetence

 Īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās:

1) izstrādā valsts politikas projektu bērna tiesību aizsardzības jomā;

2) piedalās sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības politikas projekta izstrādāšanā bērna un ģimenes tiesību jomā;

3) sadarbībā ar Labklājības ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Tieslietu ministriju, Iekšlietu ministriju un Kultūras ministriju izstrādā ikgadējās valsts programmas projektu bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai;

4) piedalās bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu alternatīvās aprūpes politikas projekta izstrādāšanā;

5) atbilstoši savai kompetencei atbild par valdības apstiprināto programmu īstenošanu;

6) uzrauga likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu bērna tiesību aizsardzības jomā un atbilstoši savai kompetencei izstrādā priekšlikumus par grozījumiem normatīvajos aktos, lai nodrošinātu bērna tiesību aizsardzību;

7) koordinē valsts un pašvaldību iestāžu darbību bērna tiesību aizsardzības jomā, uzrauga un analizē bērna tiesību aizsardzības procesa kvalitāti;

8) sadarbībā ar citām valsts un pašvaldību institūcijām sagatavo un reizi gadā sniedz Saeimai un Ministru kabinetam pārskatu par bērnu stāvokli valstī;

9) sadarbojas ar ieinteresētajām ārvalstu institūcijām, kā arī atbilstoši kompetencei piedalās starptautisku līgumu projektu izstrādāšanā un slēdz starptautiskus līgumus;

10) reizi piecos gados sagatavo iesniegšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejā ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā un pasākumiem, kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai;

11) uzrauga un metodiski vada bērnu ārpusģimenes aprūpes iestāžu darbu bērna tiesību aizsardzības jomā;

12) uzrauga un metodiski vada bāriņtiesu (pagasttiesu) darbu (izņemot funkcijas, kas noteiktas likuma „Par bāriņtiesām un pagasttiesām” VII un VIII nodaļā);

13) sniedz metodisku palīdzību bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem pašvaldībās;

14) vada bērnu tiesību aizsardzības komisiju.”

Izteikt likumprojekta 5.pantu šādā redakcijā:

“Izteikt 65.pantu šādā redakcijā:

“65. pants. Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās kompetence

 Īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērna tiesību aizsardzības jomā;

2) piedalās sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības politikas projekta izstrādāšanā bērna un ģimenes tiesību jomā;

3) sadarbībā ar Iekšlietu ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Kultūras ministriju, Labklājības ministriju, Tieslietu ministriju un Veselības ministriju izstrādā ikgadējās valsts programmas projektu bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai;

4) piedalās bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu alternatīvās aprūpes politikas projekta izstrādāšanā;

5) atbilstoši savai kompetencei atbild par valdības apstiprināto programmu īstenošanu;

6) organizē un koordinē normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību bērna tiesību aizsardzības jomā un atbilstoši savai kompetencei izstrādā priekšlikumus par grozījumiem normatīvajos aktos, lai nodrošinātu bērna tiesību aizsardzību;

7) koordinē valsts un pašvaldību iestāžu darbību bērna tiesību aizsardzības jomā, uzrauga un analizē bērna tiesību aizsardzības procesa kvalitāti;

8) sadarbībā ar citām valsts un pašvaldību institūcijām sagatavo un reizi gadā sniedz Saeimai un Ministru kabinetam pārskatu par bērnu stāvokli valstī;

9) sadarbojas ar ieinteresētajām ārvalstu institūcijām, kā arī atbilstoši savai kompetencei piedalās starptautisku līgumu projektu izstrādāšanā un slēdz starptautiskus līgumus;

10) sagatavo iesniegšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejā ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā un pasākumiem, kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai;

11) uzrauga un metodiski vada bērnu ārpusģimenes aprūpes iestāžu darbu bērna tiesību aizsardzības jomā;

12) uzrauga un metodiski vada bāriņtiesu (pagasttiesu) darbu (izņemot funkcijas, kas noteiktas likuma “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” VII un VIII nodaļā);

13) sniedz metodisku palīdzību bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem pašvaldībās;

14) vada Ministru kabineta izveidoto bērnu tiesību aizsardzības komisiju.”

Daļēji atbalstīt, iestrādāt atbildīgās komisijas 19. priekšli-kumā

Daļēji atbalstīt, iestrādāt atbildīgās komisijas 19. priekšli-kumā

Atbalstīt

11. Izteikt 65.pantu šādā redakcijā:

“65. pants. Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās kompetence

 Īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās:

1) izstrādā valsts politikas projektus bērna tiesību aizsardzības jomā;

2) piedalās sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības politikas projekta izstrādāšanā bērna un ģimenes tiesību jomā;

3) sadarbībā ar Iekšlietu ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Kultūras ministriju, Labklājības ministriju, Tieslietu ministriju un Veselības ministriju izstrādā ikgadējās valsts programmas projektu bērna un ģimenes stāvokļa uzlabošanai;

4) piedalās bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu alternatīvās aprūpes politikas projekta izstrādāšanā;

5) atbilstoši savai kompetencei atbild par valdības apstiprināto programmu īstenošanu;

6) organizē un koordinē normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību bērna tiesību aizsardzības jomā un atbilstoši savai kompetencei izstrādā priekšlikumus par grozījumiem normatīvajos aktos, lai nodrošinātu bērna tiesību aizsardzību;

7) koordinē valsts un pašvaldību iestāžu darbību bērna tiesību aizsardzības jomā, uzrauga un analizē bērna tiesību aizsardzības procesa kvalitāti;

8) sadarbībā ar citām valsts un pašvaldību institūcijām sagatavo un reizi gadā sniedz Saeimai un Ministru kabinetam pārskatu par bērnu stāvokli valstī;

9) sadarbojas ar ieinteresētajām ārvalstu institūcijām, kā arī atbilstoši savai kompetencei piedalās starptautisku līgumu projektu izstrādāšanā un slēdz starptautiskus līgumus;

10) sagatavo iesniegšanai Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejā ziņojumu par bērnu stāvokli Latvijā un pasākumiem, kas veikti bērna tiesību nodrošināšanai;

11) uzrauga un metodiski vada bērnu ārpusģimenes aprūpes iestāžu darbu bērna tiesību aizsardzības jomā;

12) uzrauga un metodiski vada bāriņtiesu (pagasttiesu) darbu (izņemot funkcijas, kas noteiktas likuma “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” VII un VIII nodaļā);

13) sniedz metodisku palīdzību bērnu tiesību aizsardzības speciālistiem pašvaldībās;

14) vada Ministru kabineta izveidoto bērnu tiesību aizsardzības komisiju.”

20.

21.

Papildināt likumu ar 65.1 pantu šādā redakcijā:

“65.1 pants. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektori

(1) Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās pakļautībā ir valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektori, kuru pienākums ir uzraudzīt likumu izpildi attiecīgajā administratīvajā teritorijā.

(2) Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektoram ir tiesības pēc savas iniciatīvas vai sakarā ar sūdzību pārbaudīt jebkuras valsts vai pašvaldības iestādes, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās vai juridiskās personas darbību bērna tiesību aizsardzības jautājumos, pieprasīt no minētajām iestādēm, organizācijām un personām informāciju vai paskaidrojumus šajā jomā.

(3) Pamatojoties uz pārbaudes rezultātiem, inspektors dod ieteikumus pārkāpumu novēršanai un, ja nepieciešams, ierosina, lai attiecīgā iestāde vainīgo amatpersonu sauc pie disciplinārās vai citas likumā noteiktās atbildības.”

Papildināt likumu ar 65.1 pantu šādā redakcijā:

“65.1 pants. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektori

(1) Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektoru pienākums ir uzraudzīt attiecīgo likumu izpildi noteiktā administratīvajā teritorijā.

(2) Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektoram ir tiesības pēc savas iniciatīvas vai sakarā ar sūdzību pārbaudīt jebkuras valsts vai pašvaldības iestādes, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās vai juridiskās personas darbību bērna tiesību aizsardzības jautājumos, pieprasīt no minētajām iestādēm, organizācijām un personām informāciju vai paskaidrojumus šajā jomā.

(3) Pamatojoties uz pārbaudes rezultātiem, inspektors dod ieteikumus pārkāpumu novēršanai un, ja nepieciešams, ierosina, lai attiecīgā iestāde vainīgo amatpersonu sauc pie disciplinārās vai citas likumā noteiktās atbildības.”

Daļēji atbalstīt, iestrādāt atbildīgās komisijas

21. priekšli-kumā

Atbalstīt

12. Papildināt likumu ar 65.1 pantu šādā redakcijā:

“65.1 pants. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektori

(1) Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektoru pienākums ir uzraudzīt attiecīgo likumu izpildi noteiktā administratīvajā teritorijā.

(2) Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspektoram ir tiesības pēc savas iniciatīvas vai sakarā ar sūdzību pārbaudīt jebkuras valsts vai pašvaldības iestādes, sabiedriskās organizācijas vai citas fiziskās vai juridiskās personas darbību bērna tiesību aizsardzības jautājumos, pieprasīt no minētajām iestādēm, organizācijām un personām informāciju vai paskaidrojumus šajā jomā.

(3) Pamatojoties uz pārbaudes rezultātiem, inspektors dod ieteikumus pārkāpumu novēršanai un, ja nepieciešams, ierosina, lai attiecīgā iestāde vainīgo amatpersonu sauc pie disciplinārās vai citas likumā noteiktās atbildības.”

Iekšlietu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, Labklājības ministrija, Tieslietu ministrija, īpašu uzdevumu ministrs valsts pārvaldes un pašvaldību reformu lietās un pašvaldības nodrošina statistisko novērošanu attiecībā uz bērna tiesību aizsardzību valstī, kā arī ģimenēm, kurām izbeigta vai pārtraukta vecāku vara vai kuras kopā ar bērniem izliktas no dzīvokļa, attiecībā uz bērnu adopciju, bērnu nodošanu ārpusģimenes aprūpē, audzinoša un ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem, bērnu saukšanu pie kriminālatbildības un bērniem, kuri kļuvuši par vardarbības upuriem un ielas bērniem, un attiecīga kopsavilkuma iesniegšanu Centrālajai statistikas pārvaldei. Centrālā statistikas pārvalde reizi gadā apkopo minēto informāciju un iesniedz to Valsts bērna tiesību aizsardzības centram.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā no 23.11.2002.) 

6. Izteikt 67.1 pantu šādā redakcijā:

"67.1 pants. Informatīvie statistiskie pārskati par bērna tiesību stāvokli

Iekšlietu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās, Labklājības ministrija, Tieslietu ministrija, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija un pašvaldības atbilstoši savai kompetencei sniedz statistisko informāciju par bērna tiesību aizsardzību valstī, par ģimenēm, kurām izbeigta vai pārtraukta vecāku vara vai kuras kopā ar bērniem izliktas no dzīvokļa, par bērnu adopciju, bērnu nodošanu ārpus- ģimenes aprūpē, audzinoša un ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemē- rošanu bērniem, bērnu saukšanu pie kriminālatbildības un par bērniem, kuri kļuvuši par vardarbības upuriem, kā arī iesniedz attiecīgu kopsavilkumu Centrālajā statistikas pārvaldē. Centrālā statistikas pārvalde reizi gadā apkopo minēto informāciju un iesniedz to īpašu uzdevumu ministram bērnu un ģimenes lietās."

22.

23.

Papildināt likumprojektu ar pantu šādā redakcijā:

“Izteikt 67.¹ pantu šādā redakcijā:

“ Iekšlietu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās, Labklājības ministrija, Tieslietu ministrija, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija un pašvaldības atbilstoši savai kompetencei sniedz statistisko informāciju par bērna tiesību aizsardzību valstī, par vecākiem, kuriem atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības un par ģimenēm, kuras kopā ar bērniem izliktas no dzīvokļa, par bērnu adopciju, bērnu nodošanu ārpusģimenes aprūpē, audzinoša un ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem, bērnu saukšanu pie kriminālatbildības un par bērniem, kuri kļuvuši par vardarbības upuriem, kā arī iesniedz attiecīgu kopsavilkumu Centrālajā statistikas pārvaldē. Centrālā statistikas pārvalde reizi gadā apkopo minēto informāciju un iesniedz to īpašu uzdevumu ministram bērnu un ģimenes lietās.”

Izteikt likumprojekta 6. pantu šādā redakcijā:

“Izteikt 67.¹ pantu šādā redakcijā:

“67.1 pants. Informatīvie statistiskie pārskati par bērna tiesību stāvokli

Iekšlietu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās, Labklājības ministrija, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, Tieslietu ministrija, Veselības ministrija un pašvaldības atbilstoši savai kompetencei sniedz statistisko informāciju par bērna tiesību aizsardzību valstī, par vecākiem, kuriem atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības, un par ģimenēm, kuras kopā ar bērniem izliktas no dzīvokļa, par bērnu adopciju, bērnu nodošanu ārpusģimenes aprūpē, audzinoša un ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem, bērnu saukšanu pie kriminālatbildības un par bērniem, kuri kļuvuši par vardarbības upuriem, un ielas bērniem, kā arī iesniedz attiecīgu kopsavilkumu Centrālajai statistikas pārvaldei. Centrālā statistikas pārvalde reizi gadā apkopo minēto informāciju un iesniedz to īpašu uzdevumu ministram bērnu un ģimenes lietās.”

Daļēji atbalstīt, iestrādāt atbildīgās komisijas 23. priekšli-kumā

Atbalstīt

13. Izteikt 67.1 pantu šādā redakcijā:

“67.1 pants. Informatīvie statistiskie pārskati par bērna tiesību stāvokli

Iekšlietu ministrija, Izglītības un zinātnes ministrija, īpašu uzdevumu ministrs bērnu un ģimenes lietās, Labklājības ministrija, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, Tieslietu ministrija, Veselības ministrija un pašvaldības atbilstoši savai kompetencei sniedz statistisko informāciju par bērna tiesību aizsardzību valstī, par vecākiem, kuriem atņemtas aprūpes vai aizgādības tiesības, un par ģimenēm, kuras kopā ar bērniem izliktas no dzīvokļa, par bērnu adopciju, bērnu nodošanu ārpusģimenes aprūpē, audzinoša un ārstnieciska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem, bērnu saukšanu pie kriminālatbildības un par bērniem, kuri kļuvuši par vardarbības upuriem, un ielas bērniem, kā arī iesniedz attiecīgu kopsavilkumu Centrālajai statistikas pārvaldei. Centrālā statistikas pārvalde reizi gadā apkopo minēto informāciju un iesniedz to īpašu uzdevumu ministram bērnu un ģimenes lietās.”

1. Ministru kabinets:

līdz 2000.gada 31.decembrim iesniedz Saeimai likumprojektus par nepieciešamajiem grozījumiem citos likumos;

līdz 2000.gada 31.decembrim iesniedz Saeimai likumprojektu par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā, ar grozījumiem, kas izdarīti ar 31.10.2002. likumu, kas stājas spēkā no 23.11.2002.)

2. Šā likuma 29.panta trešā daļa, kas paredz mātes uzņemšanu zīdaiņu namā kopā ar bērnu, stājas spēkā 1999.gada 31.decembrī.

3. Šā likuma 64.panta izpildei pašvaldība divu mēnešu laikā pēc likuma spēkā stāšanās paziņo policijas iestādēm, kurās bērnu aprūpes iestādēs vai audžuģimenēs var ievietot bērnus, kam nepieciešama palīdzība.

 (Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 09.03.2000. likumu, kas stājas spēkā no 11.04.2000.)

4. Centrālā statistikas pārvalde kopā ar Iekšlietu ministriju, Izglītības un zinātnes ministriju, Labklājības ministriju, Tieslietu ministriju, īpašu uzdevumu ministru valsts pārvaldes un pašvaldību lietās un pašvaldībām līdz 2000.gada 1.jūnijam izstrādā un apstiprina vienotu statistisko pārskatu sistēmu bērna tiesību aizsardzības jautājumos.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 11.04.2000.) 

5. Šā likuma 27.panta piektā daļa stājas spēkā 2001.gada 1.janvārī.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā, ka s stājas spēkā no 11.04.2000.) 

6. Šā likuma 11.panta otrās daļas noteikumi par bērna tiesībām uz bezmaksas pirmsskolas sagatavošanu stājas spēkā 2001.gada 1.janvārī.

(2000.gada 9.marta likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 11.04.2000.) 

7. Ministru kabinets līdz 2000.gada 1.jūlijam izdod noteikumus par kārtību, kādā bērns šķērso valsts robecu.

(2000.gada 18.maija likuma redakcijā, kas stājas spēkā no 08.06.2000.)

24.

Papildināt pārejas noteikumus ar 8.punktu šādā redakcijā:

“8) 65.1 pants stājas spēkā 2004.gada 1.janvārī.”

Atbalstīt

14. Papildināt pārejas noteikumus ar 8.punktu šādā redakcijā:

“8) 65.1 pants stājas spēkā 2004.gada 1.janvārī.”

25.

Papildināt likumprojektu ar pārejas noteikumu šādā redakcijā:

“Pārejas noteikums

Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Satversmes 81. panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nr. 559 “Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā” (Latvijas Vēstnesis, 2002, nr. 189).”

Atbalstīt

Ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudē Satversmes 81.panta kārtībā izdotie Ministru kabineta noteikumi nr.559 “Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā” (Latvijas Vēstnesis, 2002, nr.189).